Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Konceptuālais ziņojums “Par pāreju uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju”
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Pārlieku liela birokrātija un sistēmas neskaidrība, izrietot no liela procedūru skaita. Pārlieku šaurs kvalitātes vērtēšanas fokuss uz programmu līmeni, neaptverot visu iestādi kopumā
Mērķa apraksts
Nodrošināt pārdomātu un uz kvalitāti vērstu augstskolu un koledžu akreditācijas sistēmu, kas vērtē iestādi kā kopumu
Politikas jomas
Augstākā izglītība un zinātnes attīstība
Teritorija
-
Norises laiks
12.02.2024. - 26.02.2024.
Informācija
Sazināties ar Izglītības un zinātnes ministrijas vecāko ekspertu Arkādiju Zvaigzni
Fiziskās personas
Nē
Juridiskās personas
- nevalstiskās organizācijas
Skaidrojums un ietekme
-
Sagatavoja
Arkādijs Zvaigzne (IZM)
Atbildīgā persona
Ilze Saleniece (IZM)
Izsludināšanas datums
08.02.2024. 20:52
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Latvijas Studentu apvienība
Iebildums
LSA aicina paredzēt, to ka kvalitātes novērtēšanas procedūras un lēmumiem nebūtu jābūt pakļautiem administratīvajam likumam. Būtu nepieciešams paredzēt, ka apelācija ir gala instance un administratīvajā tiesā nevar pārsūdzēt novērtēšanas procedūru un lēmumums, lai izvairītos no situācijas, kur augstskolām akreditāciju var piešķirt ar tiesas lēmumu.
Priekšlikums
5. lpp
Aicinām atsaucē par “Ziņojums par institucionālās akreditācijas ieviešanu Latvijā. ” iekļaut saiti.
Priekšlikums
18.lpp
Norādām, ka, lai sasaistītu institutcionālo akreditāciju ar zinātnisko institūciju starptautisko izvērtējumu, ņemot vērā, ka institucionālās akreditācijas un zinātnisko institūciju starptautisko izvērtējumu ļoti atšķirīgos termiņus.
Priekšlikums
19. lpp
Aicinām kritērijiem atsevišķi nošķirt “Izglītības kvalitāti” un “Pētniecības kvalitāti”, atsevišķi tos aprakstot, tai skaitā paredzot piem. pētniecības kritēriju nepiemērošanu profesionālās augstākās izglītības iestādēm u.tml. Aicinām izskatīt arī iespēju paredzēt atsevišķu sadaļu “mākslinieciskās jaunrades kvalitāte”, lai būtu skaidrs pēc kādiem kritērijiem vērtēt, piemēram, mākslu un kultūras universitātes.
Priekšlikums
19. lpp
Aicinām zem “Iekļaujoša vide” paredzēt arī kritērijus vai sadaļu par fizisku un digitālu vides pieejamību.
Priekšlikums
20.lpp
50. atsauces hipersaite nedarbojas.
Iebildums
21. lpp
Aicinām paredzēt, ka pēc akreditācijas nesaņemšanas, ja augstskola tiek konsolidēta, tiek paredzēti mehānismi caur kuriem būtu iespējams pārliecināties, ka tiek novērsti konsolidētās augstskolas trūkumi, lai izvairītos no situācijas, kur problemātiskām kvalitātes nodrošināšanas u.c. praksēm tiek ļauts ilgstoši palikt nemainīgām jaunas struktūras ietvaros.
Priekšlikums
21. lpp
Lūdzam precizēt sadaļu par periodisko tematisko jomu izvērtējumu. Pēc esošā apraksta nav skaidrs kā tas iekļausies vispārējā reformā, tā vispārējā funkcija - kas tiks darīts ar iegūto informāciju?
Priekšlikums
23.lpp
Aicinām Turpmākās rīcības plānā iekļaut arī AIKA vadlīniju izstrādi, modeļa ieviešanas galvenos datumus (procesa uzsākšanas) un tamlīdzīgus atskaites punktus reformas ieviešanā.
Priekšlikums
24. lpp SVID analīze
LSA redz papildus punktus kurus iekļaut pie dažādiem SVID analīzes punktiem
Pie draudiem un izaicinājumiem:
Apgrūtināta iespēja identificēt konkrētas problēmas un nepilnības individuālos studiju virzienos
Pagaidām nezināma ietekme uz AIKA noslodzi un kapacitāti.
Iespējas:
Nākotnē institucionālās akreditācijas procesu potenciālā sasaiste ar citiem AII vērtēšanas mehānismiem. (piemēram zinātnisko institūciju starptautisko izvērtējumu)
LSA aicina paredzēt, to ka kvalitātes novērtēšanas procedūras un lēmumiem nebūtu jābūt pakļautiem administratīvajam likumam. Būtu nepieciešams paredzēt, ka apelācija ir gala instance un administratīvajā tiesā nevar pārsūdzēt novērtēšanas procedūru un lēmumums, lai izvairītos no situācijas, kur augstskolām akreditāciju var piešķirt ar tiesas lēmumu.
Priekšlikums
5. lpp
Aicinām atsaucē par “Ziņojums par institucionālās akreditācijas ieviešanu Latvijā. ” iekļaut saiti.
Priekšlikums
18.lpp
Norādām, ka, lai sasaistītu institutcionālo akreditāciju ar zinātnisko institūciju starptautisko izvērtējumu, ņemot vērā, ka institucionālās akreditācijas un zinātnisko institūciju starptautisko izvērtējumu ļoti atšķirīgos termiņus.
Priekšlikums
19. lpp
Aicinām kritērijiem atsevišķi nošķirt “Izglītības kvalitāti” un “Pētniecības kvalitāti”, atsevišķi tos aprakstot, tai skaitā paredzot piem. pētniecības kritēriju nepiemērošanu profesionālās augstākās izglītības iestādēm u.tml. Aicinām izskatīt arī iespēju paredzēt atsevišķu sadaļu “mākslinieciskās jaunrades kvalitāte”, lai būtu skaidrs pēc kādiem kritērijiem vērtēt, piemēram, mākslu un kultūras universitātes.
Priekšlikums
19. lpp
Aicinām zem “Iekļaujoša vide” paredzēt arī kritērijus vai sadaļu par fizisku un digitālu vides pieejamību.
Priekšlikums
20.lpp
50. atsauces hipersaite nedarbojas.
Iebildums
21. lpp
Aicinām paredzēt, ka pēc akreditācijas nesaņemšanas, ja augstskola tiek konsolidēta, tiek paredzēti mehānismi caur kuriem būtu iespējams pārliecināties, ka tiek novērsti konsolidētās augstskolas trūkumi, lai izvairītos no situācijas, kur problemātiskām kvalitātes nodrošināšanas u.c. praksēm tiek ļauts ilgstoši palikt nemainīgām jaunas struktūras ietvaros.
Priekšlikums
21. lpp
Lūdzam precizēt sadaļu par periodisko tematisko jomu izvērtējumu. Pēc esošā apraksta nav skaidrs kā tas iekļausies vispārējā reformā, tā vispārējā funkcija - kas tiks darīts ar iegūto informāciju?
Priekšlikums
23.lpp
Aicinām Turpmākās rīcības plānā iekļaut arī AIKA vadlīniju izstrādi, modeļa ieviešanas galvenos datumus (procesa uzsākšanas) un tamlīdzīgus atskaites punktus reformas ieviešanā.
Priekšlikums
24. lpp SVID analīze
LSA redz papildus punktus kurus iekļaut pie dažādiem SVID analīzes punktiem
Pie draudiem un izaicinājumiem:
Apgrūtināta iespēja identificēt konkrētas problēmas un nepilnības individuālos studiju virzienos
Pagaidām nezināma ietekme uz AIKA noslodzi un kapacitāti.
Iespējas:
Nākotnē institucionālās akreditācijas procesu potenciālā sasaiste ar citiem AII vērtēšanas mehānismiem. (piemēram zinātnisko institūciju starptautisko izvērtējumu)
26.02.2024. 10:51
Andris Teikmanis - Augstākās izglītības padome
Iepazīstoties ar konceptuālo ziņojumu " Konceptuālo ziņojumu “Par pāreju uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju" (turpmāk – ziņojumu), Augstākās izglītības padome (turpmāk – AIP) atzinīgi vērtē tajā izteikto ieceri modernizēt augstākās izglītības ārējo kvalitātes novērtēšanas sistēmu, pārejot uz augstākās izglītības institūciju ciklisko akreditāciju.
Vienlaikus, ievērojot Augstskolu likumā noteikto kompetenci izstrādāt priekšlikumus par augstskolu zinātniskā darba, personāla kvalifikācijas un studiju programmu kvalitātes celšanu, kā arī, ņemot vērā AIP līdzšinējo pieredzi augstskolu institucionālās akreditācijas jomā, AIP rosina papildināt, precizēt un pilnveidot vairākus ziņojumā minētos jautājumus:
1. AIP rosina pilnveidot ziņojuma kopsavilkumu, tajā iekļaujot galvenos ziņojumā izklāstītos rīcības, par kuru tajā tiek aicināts izšķirties aspektus, tajā skaitā norādot alternatīvas.
2. Izklāstot akreditācijas norišu vēsturi, būtu jāmin, ka no 2001. gada līdz 2006. gadam augstskolu un koledžu novērtēšanas komisijas sastāvu un priekšsēdētāju apstiprināja AIP. Lēmumu par augstskolu akreditāciju pieņēma AIP un lēmumu par koledžas akreditāciju pieņēma AIP pēc Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes atzinuma saņemšanas. No 2006. līdz 2012. gadam AIP izveidoja novērtēšanas komisiju un apstiprināja tās sastāvu. Lēmumu par augstskolas vai koledžas akreditāciju pieņēma AIP. No 2013. līdz 2015. gadam augstskolu un koledžu novērtēšanu organizēja Izglītības un zinātnes ministrija vai tās pilnvarota institūcija. Lēmumu par augstskolas vai koledžas akreditāciju pieņēma AIP. No 2015. līdz gada augstskolu vai koledžu novērtēšanu organizē Akadēmiskās informācijas centrs un lēmumu par augstskolu un koledžu akreditāciju pieņem AIP.
3. Aprakstot esošo akreditācijas sistēmu, būtu jānorāda, ka šobrīd, lai izsniegtu valsts atzītus diplomus, augstskolai un koledžai šobrīd ir jābūt akreditētai. Tikai akreditēta augstskola var izveidot filiāli vai pārstāvniecības vai īstenot kopīgu studiju programmu. Ja augstskola nenodrošina akreditācijā norādīto studiju bāzi, informatīvo bāzi, studiju kvalitāti atbilstoši Augstskolu likuma 55.panta pirmajā daļā minētajām prasībām vai augstskolas darbībā ir konstatēti būtiski normatīvo aktu pārkāpumi, izglītības un zinātnes ministram ir tiesības izdot rīkojumu par augstskolas ārkārtas akreditāciju, akreditācijas laiku, akreditācijas atcelšanu vai anulēšanu. Savukārt, AIP var pieprasīt ārpuskārtas akreditāciju jebkurai augstskolai vai tās studiju virzienam.
4. Esošās situācijas apraksts nedod skaidru priekšstatu par problēmām, kas tika radītas, veidojot patreizējo augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmu (tās studiju virzienu akreditācijas versiju, kura tiek īstenota no 2018. gada, kad tika ieviesta pieeja, līdz studiju virzienu akreditāciju vērtēt arī visas tajā ietilpstošās programmas, pēc būtības atkāpjoties no studiju virzienu akreditācijas), tās dārdzību, problēmas ar ekspertiem, mēģinot studiju virzienu akreditēt viena gada laikā visās augstskolās, lielo nepieciešamās informācijas, kas augstskolai vai koledžai jāsagatavo, apjomu, ieskaitot tulkošanas izmaksas, lielo cilvēkresursu patēriņu u.t.t., tādēļ II daļa, īpaši tās 2.2.nodaļa ir jāpapildina ar šādu informāciju, kas mazinātu risku pieļaut tādas pašas kļūdas, veidojot institucionālās akreditācijas modeli.
5. AIP aicina, pārejot uz jauno ciklisko institucionālās akreditācijas modeli, pievērst uzmanību augstskolu un koledžu iekšējām kvalitātes vadības sistēmām, uzsverot to, ka institucionālās akreditācijas objekts būtu iekšējās kvalitātes vadības sistēma, kuras pozitīvas novērtēšanas rezultātā tiktu pieņemts lēmums par augstskolas un koledžas akreditāciju. Tas ļautu uzticēties augstskolām un atteikties no visām pārējām ārējās novērtēšanas procedūrām, tai skaitā studiju programmu licencēšanas. Tas stiprinātu augstskolu autonomiju un palielinātu augstskolu un koledžu atbildību par to īstenoto studiju programmu kvalitāti. Ja augstskola un koledža ir akreditēta uz maksimālo termiņu, nav nepieciešams veikt katras jaunas studiju programmas licencēšanu vai būtisku izmaiņu izvērtēšanu tajās. Minētais akreditācijas rezultāts jau apliecina augstskolas vai koledžas spēju atbildīgi pieņemt tās attīstībai būtiskus lēmumus, un nav nepieciešams ar šādu pēc būtības vēl vienu akreditācijas procesu ierobežot tās autonomiju. Smagnējais un ilgais licencēšanas process jau šobrīd būtiski kavē jaunu programmu attīstību, spēju sekot līdzi pārmaiņām darba tirgū un mazina Latvijas augstskolu un koledžu konkurētspēju arī globālajā augstākās izglītības tirgū. Šāda augstskolas un koledžas attīstības ierobežošana pēc akreditācijas procesa sekmīgas pabeigšanas faktiski rada šaubas par pašu akreditētāju darba kvalitāti un nedrošību par pašu pieņemtajiem lēmumiem. Nosakot, ka augstskolas un koledžas pašas var pieņemt lēmumus par savu studiju programmu atvēršanu (licencēšanu), akreditāciju un slēgšanu, pēc būtības tikai tiktu palielināta augstskolu un koledžu atbildība par studiju programmu kvalitāti, jo vienas nekvalitatīvas studiju programmas īstenošana, varētu apdraudēt visas augstskolas vai koledžas akreditāciju.
6. AIP ar piesardzību vērtē koncepcijā minēto periodiska tematisko jomu novērtēšanu jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana pēc Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma vai atbilstoši Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras plānotajam. Neiebilstot pret nepieciešamību iegūt ieskatu dažādās augstskolu un koledžu darbības jomās, tomēr AIP ieskatā šādu periodisko tematisko jomu novērtēšanu jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšanu nevajadzētu sasaistīt ar ciklisko institucionālās akreditācijas modeli. Šādu novērtējumu vai invertējumu iekļaušana cikliskā institucionālās akreditācijas modelī var pārkāpt tiesiskās paļāvības principu. Periodiska tematisko jomu novērtēšanu jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana ir vai nu jāaplūko atsevišķi vai vispār nav jāsaista ar akreditācijas procesu.
7. Nav pamatojuma, kāpēc gadījumos, kad ir pieņemts lēmums par trīs gadu akreditācija, atkārtotu akreditāciju paredzēts organizēt tikai Augstākās izglītības kvalitātes aģentūrai, nevis EQAR reģistrā esošai aģentūrai. Tieši šajos gadījumos īpaši būtu vēlams neatkarīgs vērtējums.
8. Nav saprotams, vai norādot minimālo (trīs gadi) un maksimālo (septiņi gadi) akreditācijas termiņu, ir paredzēti arī starpvarianti. Ja tādi ir domāti, tad ir jābūt skaidrai kritēriju sistēmai, uz kuru pamata tie tiek noteikti. Pretējā gadījumā ir ļoti augsts neobjektīvo vērtējumu risks. Vienlaikus ir jānorāda, ka paredzētais minimālais termiņš (trīs gadi) ir pārāk īss, lai augstskola varētu pilnveidot un uzlabot procesus, jo faktiski jau pēc pusotra gada ir jābūt gatavai dokumentācijai, kura ir jāiesniedz atkārtotai akreditācijai, šādā gadījumā lietderīgi būtu paredzēt četru gadu akreditācijas termiņu.
9. Pārejot uz ciklisko akreditāciju, kad augstskolas un koledžas tiek akreditētas pēc noteikta grafika, t.i. savlaicīgi ir zināms par katras augstskolas akreditācijas konkrētajiem termiņiem, un šī procesa organizētājiem un veicējiem ir iespējas tam savlaicīgi sagatavoties, nav nepieciešams noteikt tik garu (14 mēneši, neskaitot dokumentu sagatavošanas posmu akreditācijas procesa veikšanai) akreditācijas procesa ilgumu, kas ne vien vēl vairāk sadārdzinās pašu akreditācijas procesu, bet arī kavēs augstskolas attīstību un mazinās tās konkurētspēju kā vietējā, tā arī starptautiskajā augstākās izglītības tirgū.
10. Paredzot augstskolu kā zinātnisko institūciju izvērtējumu 2025.gadā un tad institucionālo akreditāciju, sākot no 2026.gada, mākslīgi tiek sadalīts un sadārdzināts augstākās izglītības iestādes kā vienotas institūcijas vērtēšanas process. Augstākajā izglītībā akadēmiskais process un zinātniskā darbība veido vienotu veselumu, un tā sašķelšana apgrūtinās iespēju iegūt objektīvu ainu par kopējo situāciju. Pie kam, paredzot, ka tikai kaut kad nākotnē abi šie procesi tiek integrēti, faktiski izveidojas situācija, ka vispirms tiek veikta augstskolu akreditācija pēc vienas pieejas, bet nākošajā ciklā pēc citas. Šāda procesu sadalīšana ne vien apgrūtina objektīvu augstskolas attīstības izvērtēšanu ilgtermiņā, bet arī mākslīgi sadārdzina un birokratizē šo procesu. Pie kam paredzētajā akreditācijas procesā jau ir ietverta pētniecības kvalitātes, kā arī zināšanu radīšanas un pārneses novērtēšana. Vienlaikus, pārejot uz jauno akreditācijas modeli, būtu vēlams paredzēt vismaz vienu gadu augstskolu un koledžu personāla apmācībai un jaunu iekšējās kvalitātes vadības procesu ieviešanai.
11. Paredzot, ka notiek faktiska atteikšanās no studiju virzieniem, nav saprotama akreditācijas izmaksu formula, kurā ir iekļauts koeficients studiju virziena novērtēšanas procesa administratīvai nodrošināšanai.
12. Paredzot, ka institucionālā akreditācija tiek uzsākta ar 2026.gadu, nav dots pamatojums nepieciešamībai tērēt EUR 497070 jau 2025.gadā valsts finansētas vērtēšanas vizītes nodrošināšanai reizi septiņos gados.
13. Bez tam pretēji ESG 2.7. teiktajam, sagatavotais ziņojums neievieš nekādu skaidrību jautājumā par sūdzību un apelāciju izskatīšanas procedūrām, kas, jo īpaši, ņemot vērā piedāvātās sistēmas sarežģītību, ir ļoti būtiska sastāvdaļa institucionālās akreditācijas procesā. Ņemot vērā AIP pieredzi 23 gadu garunā augstskolu un koledžu akreditācijā, kā arī AIP institucionālo neatkarību, apelāciju iesniegšanas un izskatīšanas institūciju varētu izveidot AIP.
Vienlaikus, ievērojot Augstskolu likumā noteikto kompetenci izstrādāt priekšlikumus par augstskolu zinātniskā darba, personāla kvalifikācijas un studiju programmu kvalitātes celšanu, kā arī, ņemot vērā AIP līdzšinējo pieredzi augstskolu institucionālās akreditācijas jomā, AIP rosina papildināt, precizēt un pilnveidot vairākus ziņojumā minētos jautājumus:
1. AIP rosina pilnveidot ziņojuma kopsavilkumu, tajā iekļaujot galvenos ziņojumā izklāstītos rīcības, par kuru tajā tiek aicināts izšķirties aspektus, tajā skaitā norādot alternatīvas.
2. Izklāstot akreditācijas norišu vēsturi, būtu jāmin, ka no 2001. gada līdz 2006. gadam augstskolu un koledžu novērtēšanas komisijas sastāvu un priekšsēdētāju apstiprināja AIP. Lēmumu par augstskolu akreditāciju pieņēma AIP un lēmumu par koledžas akreditāciju pieņēma AIP pēc Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes atzinuma saņemšanas. No 2006. līdz 2012. gadam AIP izveidoja novērtēšanas komisiju un apstiprināja tās sastāvu. Lēmumu par augstskolas vai koledžas akreditāciju pieņēma AIP. No 2013. līdz 2015. gadam augstskolu un koledžu novērtēšanu organizēja Izglītības un zinātnes ministrija vai tās pilnvarota institūcija. Lēmumu par augstskolas vai koledžas akreditāciju pieņēma AIP. No 2015. līdz gada augstskolu vai koledžu novērtēšanu organizē Akadēmiskās informācijas centrs un lēmumu par augstskolu un koledžu akreditāciju pieņem AIP.
3. Aprakstot esošo akreditācijas sistēmu, būtu jānorāda, ka šobrīd, lai izsniegtu valsts atzītus diplomus, augstskolai un koledžai šobrīd ir jābūt akreditētai. Tikai akreditēta augstskola var izveidot filiāli vai pārstāvniecības vai īstenot kopīgu studiju programmu. Ja augstskola nenodrošina akreditācijā norādīto studiju bāzi, informatīvo bāzi, studiju kvalitāti atbilstoši Augstskolu likuma 55.panta pirmajā daļā minētajām prasībām vai augstskolas darbībā ir konstatēti būtiski normatīvo aktu pārkāpumi, izglītības un zinātnes ministram ir tiesības izdot rīkojumu par augstskolas ārkārtas akreditāciju, akreditācijas laiku, akreditācijas atcelšanu vai anulēšanu. Savukārt, AIP var pieprasīt ārpuskārtas akreditāciju jebkurai augstskolai vai tās studiju virzienam.
4. Esošās situācijas apraksts nedod skaidru priekšstatu par problēmām, kas tika radītas, veidojot patreizējo augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmu (tās studiju virzienu akreditācijas versiju, kura tiek īstenota no 2018. gada, kad tika ieviesta pieeja, līdz studiju virzienu akreditāciju vērtēt arī visas tajā ietilpstošās programmas, pēc būtības atkāpjoties no studiju virzienu akreditācijas), tās dārdzību, problēmas ar ekspertiem, mēģinot studiju virzienu akreditēt viena gada laikā visās augstskolās, lielo nepieciešamās informācijas, kas augstskolai vai koledžai jāsagatavo, apjomu, ieskaitot tulkošanas izmaksas, lielo cilvēkresursu patēriņu u.t.t., tādēļ II daļa, īpaši tās 2.2.nodaļa ir jāpapildina ar šādu informāciju, kas mazinātu risku pieļaut tādas pašas kļūdas, veidojot institucionālās akreditācijas modeli.
5. AIP aicina, pārejot uz jauno ciklisko institucionālās akreditācijas modeli, pievērst uzmanību augstskolu un koledžu iekšējām kvalitātes vadības sistēmām, uzsverot to, ka institucionālās akreditācijas objekts būtu iekšējās kvalitātes vadības sistēma, kuras pozitīvas novērtēšanas rezultātā tiktu pieņemts lēmums par augstskolas un koledžas akreditāciju. Tas ļautu uzticēties augstskolām un atteikties no visām pārējām ārējās novērtēšanas procedūrām, tai skaitā studiju programmu licencēšanas. Tas stiprinātu augstskolu autonomiju un palielinātu augstskolu un koledžu atbildību par to īstenoto studiju programmu kvalitāti. Ja augstskola un koledža ir akreditēta uz maksimālo termiņu, nav nepieciešams veikt katras jaunas studiju programmas licencēšanu vai būtisku izmaiņu izvērtēšanu tajās. Minētais akreditācijas rezultāts jau apliecina augstskolas vai koledžas spēju atbildīgi pieņemt tās attīstībai būtiskus lēmumus, un nav nepieciešams ar šādu pēc būtības vēl vienu akreditācijas procesu ierobežot tās autonomiju. Smagnējais un ilgais licencēšanas process jau šobrīd būtiski kavē jaunu programmu attīstību, spēju sekot līdzi pārmaiņām darba tirgū un mazina Latvijas augstskolu un koledžu konkurētspēju arī globālajā augstākās izglītības tirgū. Šāda augstskolas un koledžas attīstības ierobežošana pēc akreditācijas procesa sekmīgas pabeigšanas faktiski rada šaubas par pašu akreditētāju darba kvalitāti un nedrošību par pašu pieņemtajiem lēmumiem. Nosakot, ka augstskolas un koledžas pašas var pieņemt lēmumus par savu studiju programmu atvēršanu (licencēšanu), akreditāciju un slēgšanu, pēc būtības tikai tiktu palielināta augstskolu un koledžu atbildība par studiju programmu kvalitāti, jo vienas nekvalitatīvas studiju programmas īstenošana, varētu apdraudēt visas augstskolas vai koledžas akreditāciju.
6. AIP ar piesardzību vērtē koncepcijā minēto periodiska tematisko jomu novērtēšanu jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana pēc Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma vai atbilstoši Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras plānotajam. Neiebilstot pret nepieciešamību iegūt ieskatu dažādās augstskolu un koledžu darbības jomās, tomēr AIP ieskatā šādu periodisko tematisko jomu novērtēšanu jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšanu nevajadzētu sasaistīt ar ciklisko institucionālās akreditācijas modeli. Šādu novērtējumu vai invertējumu iekļaušana cikliskā institucionālās akreditācijas modelī var pārkāpt tiesiskās paļāvības principu. Periodiska tematisko jomu novērtēšanu jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana ir vai nu jāaplūko atsevišķi vai vispār nav jāsaista ar akreditācijas procesu.
7. Nav pamatojuma, kāpēc gadījumos, kad ir pieņemts lēmums par trīs gadu akreditācija, atkārtotu akreditāciju paredzēts organizēt tikai Augstākās izglītības kvalitātes aģentūrai, nevis EQAR reģistrā esošai aģentūrai. Tieši šajos gadījumos īpaši būtu vēlams neatkarīgs vērtējums.
8. Nav saprotams, vai norādot minimālo (trīs gadi) un maksimālo (septiņi gadi) akreditācijas termiņu, ir paredzēti arī starpvarianti. Ja tādi ir domāti, tad ir jābūt skaidrai kritēriju sistēmai, uz kuru pamata tie tiek noteikti. Pretējā gadījumā ir ļoti augsts neobjektīvo vērtējumu risks. Vienlaikus ir jānorāda, ka paredzētais minimālais termiņš (trīs gadi) ir pārāk īss, lai augstskola varētu pilnveidot un uzlabot procesus, jo faktiski jau pēc pusotra gada ir jābūt gatavai dokumentācijai, kura ir jāiesniedz atkārtotai akreditācijai, šādā gadījumā lietderīgi būtu paredzēt četru gadu akreditācijas termiņu.
9. Pārejot uz ciklisko akreditāciju, kad augstskolas un koledžas tiek akreditētas pēc noteikta grafika, t.i. savlaicīgi ir zināms par katras augstskolas akreditācijas konkrētajiem termiņiem, un šī procesa organizētājiem un veicējiem ir iespējas tam savlaicīgi sagatavoties, nav nepieciešams noteikt tik garu (14 mēneši, neskaitot dokumentu sagatavošanas posmu akreditācijas procesa veikšanai) akreditācijas procesa ilgumu, kas ne vien vēl vairāk sadārdzinās pašu akreditācijas procesu, bet arī kavēs augstskolas attīstību un mazinās tās konkurētspēju kā vietējā, tā arī starptautiskajā augstākās izglītības tirgū.
10. Paredzot augstskolu kā zinātnisko institūciju izvērtējumu 2025.gadā un tad institucionālo akreditāciju, sākot no 2026.gada, mākslīgi tiek sadalīts un sadārdzināts augstākās izglītības iestādes kā vienotas institūcijas vērtēšanas process. Augstākajā izglītībā akadēmiskais process un zinātniskā darbība veido vienotu veselumu, un tā sašķelšana apgrūtinās iespēju iegūt objektīvu ainu par kopējo situāciju. Pie kam, paredzot, ka tikai kaut kad nākotnē abi šie procesi tiek integrēti, faktiski izveidojas situācija, ka vispirms tiek veikta augstskolu akreditācija pēc vienas pieejas, bet nākošajā ciklā pēc citas. Šāda procesu sadalīšana ne vien apgrūtina objektīvu augstskolas attīstības izvērtēšanu ilgtermiņā, bet arī mākslīgi sadārdzina un birokratizē šo procesu. Pie kam paredzētajā akreditācijas procesā jau ir ietverta pētniecības kvalitātes, kā arī zināšanu radīšanas un pārneses novērtēšana. Vienlaikus, pārejot uz jauno akreditācijas modeli, būtu vēlams paredzēt vismaz vienu gadu augstskolu un koledžu personāla apmācībai un jaunu iekšējās kvalitātes vadības procesu ieviešanai.
11. Paredzot, ka notiek faktiska atteikšanās no studiju virzieniem, nav saprotama akreditācijas izmaksu formula, kurā ir iekļauts koeficients studiju virziena novērtēšanas procesa administratīvai nodrošināšanai.
12. Paredzot, ka institucionālā akreditācija tiek uzsākta ar 2026.gadu, nav dots pamatojums nepieciešamībai tērēt EUR 497070 jau 2025.gadā valsts finansētas vērtēšanas vizītes nodrošināšanai reizi septiņos gados.
13. Bez tam pretēji ESG 2.7. teiktajam, sagatavotais ziņojums neievieš nekādu skaidrību jautājumā par sūdzību un apelāciju izskatīšanas procedūrām, kas, jo īpaši, ņemot vērā piedāvātās sistēmas sarežģītību, ir ļoti būtiska sastāvdaļa institucionālās akreditācijas procesā. Ņemot vērā AIP pieredzi 23 gadu garunā augstskolu un koledžu akreditācijā, kā arī AIP institucionālo neatkarību, apelāciju iesniegšanas un izskatīšanas institūciju varētu izveidot AIP.
26.02.2024. 11:55
Juris Kanels - "Privāto augstskolu asociācija"
Iepazīstoties ar Publiskai apspriešanai izvirzīto dokumentu 24-TA-313, Biedrība “Privāto augstskolu asociācija” (PAA) vēlas izteikt sekojošus komentārus:
Principā atbalstot četras definētās cikliskās institucionālās akreditācijas kvalitātes novērtēšanas kategorijas (Atbilstība mērķiem, Izglītības un pētniecības kvalitāte, Iekļaujoša vide, Laba pārvaldība), PAA vēlas vērst uzmanību uz to, ka būtiski svarīgi būs tas, kādi konkrēti vērtēšanas kritēriji tiks noteikti katrai no šīm kategorijām un augstskolas atbilstībai kopumā. Šobrīd, kamēr nav zināmi šie kritēriji un to piemērošanas metodes, nav iespējams novērtēt arī divu piedāvāto akreditācijas termiņu (3 vai 7 gadi) pamatotību un lietderību; tie ir tikai deklaratīvi.
Konceptuālā ziņojuma 21. lpp. otrajā rindkopā no augšas, piemēram, ir teikts:
“Akreditācija uz septiņiem (7) gadiem, ja augstskolas vai koledžas darbībā nav konstatēti tādi trūkumi un nepilnības, kas ietekmē kvalitāti.
Akreditācija uz trīs (3) gadiem, ja augstskolas vai koledžas darbībā konstatēti tādi trūkumi un nepilnības, kas nebūtiski ietekmē kvalitāti”.
Ja nebūs zināmi precīzi kvalitātes vērtēšanas kritēriji (par to, kas ir būtisks, un kas nebūtisks) un to izpildes / vai neizpildes pieļaujamās robežas, tad nebūs iespējams pieņemt objektīvus lēmumus par iespējamo trūkumu un nepilnību nopietnības pakāpi un to ietekmi uz augstskolas darba kvalitāti.
Ņemot vērā iepriekš minēto, PAA aicina paredzēt Konceptuālā ziņojuma III. daļā RISINĀJUMS (16. lpp., trešā rindkopa no augšas), ka augstskolu kvalitātes vērtēšanas kritēriji, pirms to apstiprināšanas Ministru kabinetā, tiek apspriesti un saskaņoti ar augstskolām. Tikai tādā veidā būs iespējams iegūt augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas sistēmu, kura būs augstskolām motivējoša un saprotama.
2025. gadā ir plānots veikt zinātnisko institūciju starptautisko izvērtējumu, bet pēc tam, sākot ar 2026. gadu, uzsākt augstskolu institucionālo akreditāciju, kur viena no vērtēšanas kategorijām ir paredzēta - Izglītības un pētniecības kvalitāte. Pagaidām nav saprotams, kā tiks organizēta šī pētniecības kvalitātes novērtēšana, jo Rektoru padomes sēdē 16.02.2024. IZM pārstāvji minēja, ka (2025. gada) starptautiskais zinātniskais izvērtējums pēc tam tiks ietverts kopējā institucionālajā akreditācijā. Savukārt Konceptuālā ziņojuma 18. lpp. sestajā rindkopā no augšas ir teikts sekojošais: “Nākotnē, pēc cikliskās institucionālās akreditācijas ieviešanas, būtu apsverama akreditācijas un zinātnisko institūciju izvērtēšanas integrēšana, lai mazinātu birokrātisko slogu un veidotu ciešāku sasaisti starp studijām un pētniecību”. Lai ieviestu skaidrību šajā jautājumā un mazinātu birokrātisko slogu un nelietderīgu resursu tērēšanu jau šobrīd, PAA aicina skaidri noteikt, ka jau tagad, sākot ar 2025. gadu, augstskolu zinātniskās darbības izvērtējums notiek tikai vienreiz un pēc saprotamiem, ar augstskolām apspriestiem un saskaņotiem kritērijiem.
Konceptuālā ziņojuma tekstā vairākās vietās parādās jauns termins - “tematiskās jomas”. Piemēram, 21. lpp. trešajā rindkopā no apakšas: “Vienlaikus ir jāveic periodiska tematisko jomu novērtēšana jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana pēc Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma vai atbilstoši Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras plānotajam. Mērķis tematiskajiem izvērtējumiem ir rast priekšstatu par situāciju dažādās augstskolu un koledžu darbības jomās, piemēram, akadēmiskā ētika, internacionalizācija u.c.”.
27. lpp. ceturtajā rindkopā no augšas: “Ņemot vērā to, ka institucionālās akreditācijas ietvaros tiek vērtēta visa augstākās izglītības iestāde, kā arī to, ka iestādes pēc sava darbības plašuma būtiski atšķiras, Izglītības un zinātnes ministrija saredz iespēju veidot diferencētas novērtēšanas vizītes izmaksas atbilstoši iestādes tematisko jomu skaitam. Šāda diferencēšana varētu arī ļaut piesaistīt atbilstošu skaitu ekspertu, lai varētu efektīvi novērtēt visas tematiskās jomas augstākās izglītības iestādē”.
Lasot minētos tekstus nerodas skaidrība, kādēļ tiek ieviests šis jaunais termins “tematiskās jomas”, bet galvenais - kādēļ un kā tās ir domāts periodiski novērtēt. Pēc PAA domām nebūtu pieļaujama situācija, ka, no vienas puses, it kā notiek kopēja augstskolas institucionālās akreditācijas kvalitātes novērtēšana, bet, no otras, turpinās atsevišķas fragmentētas augstskolu darbības pārbaudes, tikai vairs ne studiju virzienu un programmu, bet gan tematisko jomu griezumā. Šāda dubultas pārbaudes / novērtēšanas sistēma tikai demotivēs augstskolas un ierobežos to akadēmisko brīvību.
Konceptuālajā ziņojumā ir jāievieš lielāka skaidrība par procedūru un augstskolu tiesībām un iespējām jaunu studiju programmu veidošanā un esošo programmu izmaiņu apstiprināšanā. 21. lpp. otrajā rindkopā no apakšas ir teikts, ka: “Jaunu studiju programmu licencēšanas procedūra Augstākās izglītības kvalitātes aģentūrai saglabājas, lai nodrošinātu valsts iesaisti kvalitātes nodrošināšanas sistēmā, tāpat kā būtisko izmaiņu novērtēšana studiju programmās”. Ņemot vērā pēdējā teikuma noslēdzošo daļu, kā arī Rektoru padomes sēdē 16.02.2024. notikušo diskusiju, šī jautājuma precizēšanai un saskaņošanai ar augstskolām ir jāpievērš īpaša uzmanība, lai neizveidotos situācija, ka it kā ir notikusi pāreja uz augstskolu institucionālo akreditāciju, bet paralēli tai saglabājas un turpina darboties iepriekšējā atsevišķu studiju programmu akreditācijas kārtība, tādā veidā radot augstskolām dubultu administratīvu slogu.
Attiecībā uz Konceptuālā ziņojuma sadaļu 5.2. Institucionālās akreditācijas izmaksas PAA vēlas uzsvērt, ka, neatkarīgi no tā, kurš institucionālās akreditācijas izmaksu segšanas modelis tiks izvēlēts, tam vienlīdzīgā veidā ir jāattiecas uz visām – gan valsts, gan juridisko personu dibinātām augstskolām. Pagaidām par to Konceptuālajā ziņojumā nekas nav pateikts, bet ierosinām ar šādu piezīmi papildināt ziņojuma tekstu.
Nobeigumā Biedrība “Privāto augstskolu asociācija” vēlas izteikt kopīgu vēlējumu attiecībā uz Konceptuālā ziņojuma teksta tālāku papildināšanu un precizēšanu – plānojot un organizējot gan šo institucionālo akreditāciju, gan visu augstskolu darbības pārraudzības un kontroles procesu kopumā, ierosinām atteikties no pastāvīgas un savstarpēji dublējošas augstskolu darba pārbaužu veikšanas. Šobrīd augstskolām ir paredzēta:
2024. gadā augstskolu atbilstības dibinātāja noteiktajam augstskolas tipam izvērtēšana;
2025. gadā zinātnisko institūciju starptautiskais izvērtējums,
Sākot ar 2026. gadu augstskolu cikliskā institucionālā akreditācija, kas sevī ietvers (atbilstoši Konceptuālajam ziņojumam) arī Izglītības un pētniecības kvalitātes novērtēšanu.
Šāda nepārtraukta un dublējoša pārbaužu sistēma nevis virza augstskolu darbu uz lielāku autonomiju, atbildīgumu un administratīvā sloga samazināšanu, kas ir formulēti kā vieni no darbības mērķiem Konceptuālajā ziņojumā, bet tieši otrādi – uz šī sloga ievērojamu palielināšanu.
Tādēļ, gan augstskolu, gan kontrolējošo organizāciju resursu optimizācijai un finansiālā sloga mazināšanai, tai skaitā no valsts budžeta līdzekļiem, ierosinām apvienot visas trīs minētās izvērtēšanas un akreditācijas darbības vienā, un veikt to augstskolu kompleksas institucionālās akreditācijas ietvaros.
Biedrība “Privāto augstskolu asociācija”
Principā atbalstot četras definētās cikliskās institucionālās akreditācijas kvalitātes novērtēšanas kategorijas (Atbilstība mērķiem, Izglītības un pētniecības kvalitāte, Iekļaujoša vide, Laba pārvaldība), PAA vēlas vērst uzmanību uz to, ka būtiski svarīgi būs tas, kādi konkrēti vērtēšanas kritēriji tiks noteikti katrai no šīm kategorijām un augstskolas atbilstībai kopumā. Šobrīd, kamēr nav zināmi šie kritēriji un to piemērošanas metodes, nav iespējams novērtēt arī divu piedāvāto akreditācijas termiņu (3 vai 7 gadi) pamatotību un lietderību; tie ir tikai deklaratīvi.
Konceptuālā ziņojuma 21. lpp. otrajā rindkopā no augšas, piemēram, ir teikts:
“Akreditācija uz septiņiem (7) gadiem, ja augstskolas vai koledžas darbībā nav konstatēti tādi trūkumi un nepilnības, kas ietekmē kvalitāti.
Akreditācija uz trīs (3) gadiem, ja augstskolas vai koledžas darbībā konstatēti tādi trūkumi un nepilnības, kas nebūtiski ietekmē kvalitāti”.
Ja nebūs zināmi precīzi kvalitātes vērtēšanas kritēriji (par to, kas ir būtisks, un kas nebūtisks) un to izpildes / vai neizpildes pieļaujamās robežas, tad nebūs iespējams pieņemt objektīvus lēmumus par iespējamo trūkumu un nepilnību nopietnības pakāpi un to ietekmi uz augstskolas darba kvalitāti.
Ņemot vērā iepriekš minēto, PAA aicina paredzēt Konceptuālā ziņojuma III. daļā RISINĀJUMS (16. lpp., trešā rindkopa no augšas), ka augstskolu kvalitātes vērtēšanas kritēriji, pirms to apstiprināšanas Ministru kabinetā, tiek apspriesti un saskaņoti ar augstskolām. Tikai tādā veidā būs iespējams iegūt augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas sistēmu, kura būs augstskolām motivējoša un saprotama.
2025. gadā ir plānots veikt zinātnisko institūciju starptautisko izvērtējumu, bet pēc tam, sākot ar 2026. gadu, uzsākt augstskolu institucionālo akreditāciju, kur viena no vērtēšanas kategorijām ir paredzēta - Izglītības un pētniecības kvalitāte. Pagaidām nav saprotams, kā tiks organizēta šī pētniecības kvalitātes novērtēšana, jo Rektoru padomes sēdē 16.02.2024. IZM pārstāvji minēja, ka (2025. gada) starptautiskais zinātniskais izvērtējums pēc tam tiks ietverts kopējā institucionālajā akreditācijā. Savukārt Konceptuālā ziņojuma 18. lpp. sestajā rindkopā no augšas ir teikts sekojošais: “Nākotnē, pēc cikliskās institucionālās akreditācijas ieviešanas, būtu apsverama akreditācijas un zinātnisko institūciju izvērtēšanas integrēšana, lai mazinātu birokrātisko slogu un veidotu ciešāku sasaisti starp studijām un pētniecību”. Lai ieviestu skaidrību šajā jautājumā un mazinātu birokrātisko slogu un nelietderīgu resursu tērēšanu jau šobrīd, PAA aicina skaidri noteikt, ka jau tagad, sākot ar 2025. gadu, augstskolu zinātniskās darbības izvērtējums notiek tikai vienreiz un pēc saprotamiem, ar augstskolām apspriestiem un saskaņotiem kritērijiem.
Konceptuālā ziņojuma tekstā vairākās vietās parādās jauns termins - “tematiskās jomas”. Piemēram, 21. lpp. trešajā rindkopā no apakšas: “Vienlaikus ir jāveic periodiska tematisko jomu novērtēšana jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana pēc Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma vai atbilstoši Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras plānotajam. Mērķis tematiskajiem izvērtējumiem ir rast priekšstatu par situāciju dažādās augstskolu un koledžu darbības jomās, piemēram, akadēmiskā ētika, internacionalizācija u.c.”.
27. lpp. ceturtajā rindkopā no augšas: “Ņemot vērā to, ka institucionālās akreditācijas ietvaros tiek vērtēta visa augstākās izglītības iestāde, kā arī to, ka iestādes pēc sava darbības plašuma būtiski atšķiras, Izglītības un zinātnes ministrija saredz iespēju veidot diferencētas novērtēšanas vizītes izmaksas atbilstoši iestādes tematisko jomu skaitam. Šāda diferencēšana varētu arī ļaut piesaistīt atbilstošu skaitu ekspertu, lai varētu efektīvi novērtēt visas tematiskās jomas augstākās izglītības iestādē”.
Lasot minētos tekstus nerodas skaidrība, kādēļ tiek ieviests šis jaunais termins “tematiskās jomas”, bet galvenais - kādēļ un kā tās ir domāts periodiski novērtēt. Pēc PAA domām nebūtu pieļaujama situācija, ka, no vienas puses, it kā notiek kopēja augstskolas institucionālās akreditācijas kvalitātes novērtēšana, bet, no otras, turpinās atsevišķas fragmentētas augstskolu darbības pārbaudes, tikai vairs ne studiju virzienu un programmu, bet gan tematisko jomu griezumā. Šāda dubultas pārbaudes / novērtēšanas sistēma tikai demotivēs augstskolas un ierobežos to akadēmisko brīvību.
Konceptuālajā ziņojumā ir jāievieš lielāka skaidrība par procedūru un augstskolu tiesībām un iespējām jaunu studiju programmu veidošanā un esošo programmu izmaiņu apstiprināšanā. 21. lpp. otrajā rindkopā no apakšas ir teikts, ka: “Jaunu studiju programmu licencēšanas procedūra Augstākās izglītības kvalitātes aģentūrai saglabājas, lai nodrošinātu valsts iesaisti kvalitātes nodrošināšanas sistēmā, tāpat kā būtisko izmaiņu novērtēšana studiju programmās”. Ņemot vērā pēdējā teikuma noslēdzošo daļu, kā arī Rektoru padomes sēdē 16.02.2024. notikušo diskusiju, šī jautājuma precizēšanai un saskaņošanai ar augstskolām ir jāpievērš īpaša uzmanība, lai neizveidotos situācija, ka it kā ir notikusi pāreja uz augstskolu institucionālo akreditāciju, bet paralēli tai saglabājas un turpina darboties iepriekšējā atsevišķu studiju programmu akreditācijas kārtība, tādā veidā radot augstskolām dubultu administratīvu slogu.
Attiecībā uz Konceptuālā ziņojuma sadaļu 5.2. Institucionālās akreditācijas izmaksas PAA vēlas uzsvērt, ka, neatkarīgi no tā, kurš institucionālās akreditācijas izmaksu segšanas modelis tiks izvēlēts, tam vienlīdzīgā veidā ir jāattiecas uz visām – gan valsts, gan juridisko personu dibinātām augstskolām. Pagaidām par to Konceptuālajā ziņojumā nekas nav pateikts, bet ierosinām ar šādu piezīmi papildināt ziņojuma tekstu.
Nobeigumā Biedrība “Privāto augstskolu asociācija” vēlas izteikt kopīgu vēlējumu attiecībā uz Konceptuālā ziņojuma teksta tālāku papildināšanu un precizēšanu – plānojot un organizējot gan šo institucionālo akreditāciju, gan visu augstskolu darbības pārraudzības un kontroles procesu kopumā, ierosinām atteikties no pastāvīgas un savstarpēji dublējošas augstskolu darba pārbaužu veikšanas. Šobrīd augstskolām ir paredzēta:
2024. gadā augstskolu atbilstības dibinātāja noteiktajam augstskolas tipam izvērtēšana;
2025. gadā zinātnisko institūciju starptautiskais izvērtējums,
Sākot ar 2026. gadu augstskolu cikliskā institucionālā akreditācija, kas sevī ietvers (atbilstoši Konceptuālajam ziņojumam) arī Izglītības un pētniecības kvalitātes novērtēšanu.
Šāda nepārtraukta un dublējoša pārbaužu sistēma nevis virza augstskolu darbu uz lielāku autonomiju, atbildīgumu un administratīvā sloga samazināšanu, kas ir formulēti kā vieni no darbības mērķiem Konceptuālajā ziņojumā, bet tieši otrādi – uz šī sloga ievērojamu palielināšanu.
Tādēļ, gan augstskolu, gan kontrolējošo organizāciju resursu optimizācijai un finansiālā sloga mazināšanai, tai skaitā no valsts budžeta līdzekļiem, ierosinām apvienot visas trīs minētās izvērtēšanas un akreditācijas darbības vienā, un veikt to augstskolu kompleksas institucionālās akreditācijas ietvaros.
Biedrība “Privāto augstskolu asociācija”
26.02.2024. 13:11
LIZDA
LIZDA uzskata, ka paredzētais minimālais termiņš (trīs gadi) ir pārāk īss, lai augstskolas/koledžas varētu pilnveidot un uzlabot procesus, jo faktiski jau pēc pusotra gada ir jābūt gatavai dokumentācijai, kura ir jāiesniedz atkārtotai akreditācijai, šādā gadījumā lietderīgi būtu paredzēt četru gadu akreditācijas termiņu.
26.02.2024. 13:31
Paula Šimkuse - Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (turpmāk – LTRK) ir iepazinusies ar Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāto konceptuālā ziņojuma “Par pāreju uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju” projektu (ID 24-TA-313) (turpmāk – Projekts). LTRK jau ilglaicīgi iestājas par to, lai augstākās izglītības politika būtu vērsta uz savstarpejā uzticībā balstītu pieeju, kas ļauj augstskolām īstenot katrai savu stratēģiju un mērķus, tādējādi veicinot lielāku elastību augstākās izglītības piedāvājuma attīstībā un vienlaikus atsakoties no pārregulācijas un augsta birokrātiskā sloga. Jau veidojot iepriekšējo akreditācijas modeli, daudzkārt tika pausti ierosinājumi pāriet uz augstākās izglītības iestāžu institucionālo akreditāciju. Problēmas šajā laika periodā tikai vēlreiz apstiprināja nepieciešamību šādu pāreju realizēt, turklāt minētais periods skaidri parādīja nepieciešamību meklēt tādus augstākās izglītības kvalitātes vērtēšanas modeļus, kas mazinātu birokrātiju, procesa sadrumstalotību, smagnējumu un dārdzību, kā arī neierobežotu augstskolu autonomiju. Kopumā atbalstot institucionālās akreditācijas augstākajā izglītībā pieeju un iepazīstoties ar Projektu, LTRK zemāk pauž gan stratēģiska rakstura, gan praktiskas dabas iebildumus un ierosinājumus.
Neskatoties uz to, ka Standarti un vadlīnijas kvalitātes nodrošināšanai Eiropas augstākās izglītības telpā (ESG) uzsvaru liek uz augstskolas iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izvērtējumu, LTRK vērš uzmanību, ka izstrādātais Projekts tomēr paredz garu, smagnēju, dārgu un laikietilpīgu kompleksu augstskolas vērtēšanu divu gadu garumā, ietverot četrus blokus ar vairāk kā divdesmit parametriem, kas faktiski ir mēģinājums saglabāt jau esošo, augstskolu autonomiju ierobežojošo, kārtību. Jāatzīmē, ka gaidāmajā Eiropas Augstākās izglītības telpas Izglītības ministru sanāksmē Tirānā viens no nozīmīgākajiem jautājumiem būs par augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmas attīstību, pārskatot arī ESG, un šobrīd šajā līmenī nav vērojamas tendences virzīties uz šādu smagnēju vērtēšanas sistēmu. Rezultātā pastāv risks, ka arī turpmāk Latvijas augstākās izglītības sistēmas attīstība tiks kavēta tās pārmērīgas birokratizācijas un sīkmanīgas kontroles mehānisma dēļ. Ņemot vērā iepriekšminēto, LTRK ieskatā lietderīgāk būtu gala lēmumu par to, kā veidot institucionālo akreditācijas sistēmu augstākajā izglītībā, pieņemt, ņemot vērā tās tendences, kas augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanā tiks apstiprinātas minētajā konferencē un attieksies uz visu Eiropas augstākās izglītības telpu. Tas ļautu arī izvairīties no nepieciešamības šī gada laikā vēlreiz pārstrādāt augstākās izglītības kvalitātes modeli jau ņemot vērā minētās konferences lēmumus.
Papildus, lai nodrošinātu kvalitatīvu augstākās izglītības sistēmas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas darbību, LTRK aicina ņemt vērā sekojošus iebildumus un ierosinājumus.
1. Esošās situācijas apraksts nedod skaidru priekšstatu par problēmām, kas tika radītas, veidojot patreizējo augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, tās dārdzību, problēmas ar ekspertiem, mēģinot studiju virzienu akreditēt viena gada laikā visās augstskolās, lielo nepieciešamās informācijas, kas augstskolai jāsagatavo, apjomu, ieskaitot tulkošanas izmaksas, lielo cilvēkresursu patēriņu u.t.t., tādēļ II daļa, īpaši tās 2.2. nodaļa ir jāpapildina ar šādu informāciju, kas mazinātu risku pieļaut tādas pašas kļūdas, veidojot institucionālās akreditācijas modeli.
2. Analizējot starptautisko pieredzi, nav veikts augstskolu iekšējo kvalitātes nodrošināšanas sistēmu izvērtējums. Nav iekļauts arī tas, kā šo sistēmu darbības kvalitāte tiek vērtēta akreditācijas procesā un atbilstošu lēmumu pieņemšanā, kā rezultātā šis augstskolu autonomijas nodrošināšanā tik nozīmīgais aspekts nepietiekami ņemts vērā piedāvātajā cikliskās akreditācijas projektā.
3. Tā kā augstskolas dokumentācijas atbilstība tiek vērtēta regulāri jau ārpus akreditācijas procesa (piem. Uzņemšanas noteikumi katru gadu), nav pamata paredzēt vēl atsevišķu trīs mēnešus garu atbilstības novērtēšanas posmu. Turklāt nav saprotams, par kādām “izstrādātas metodoloģijas prasībām”, vērtējot augstskolas atbilstību normatīvajiem aktiem, ir runa.
4. Nav pamatojuma, kāpēc gadījumos, kad ir trīs gadu akreditācija, atkārtotu akreditāciju paredzēts organizēt tikai Augstākās izglītības kvalitātes aģentūrai, nevis EQAR aģentūrai. Tieši šajos gadījumos īpaši vēlams būtu neatkarīgs vērtējums. Tāpat arī, ja atļauts izmantot citas aģentūras, nav saprotams, kādēļ tikai no otras reizes? Papildus norādām, ka pieredze rāda, ka novērtēšanas metodoloģijas ir ļoti atšķirīgas, tādēļ būtu nepieciešams rast risinājumu, kā nonākt līdz mums vajadzīgiem citu aģentūru atzinumiem, piemēram, uz kādiem jautājumiem obligāti jāatbild vai kas obligāti jānovērtē, u.c.
5. Nav saprotams, vai norādot minimālo (trīs gadi) un maksimālo (septiņi gadi) akreditācijas termiņu, ir paredzēti arī starpvarianti. Ja tādi ir domāti, tad ir jābūt skaidrai kritēriju sistēmai, uz kuru pamata tie tiek noteikti. Pretējā gadījumā ir ļoti augsts neobjektīvo vērtējumu risks.
6. Pārejot uz ciklisko akreditāciju, kad augstskolas tiek akreditētas pēc noteikta grafika, t.i. savlaicīgi ir zināms par katras augstskolas akreditācijas konkrētajiem termiņiem, un šī procesa organizētājiem un veicējiem ir iespējas tam savlaicīgi sagatavoties, nav nepieciešams noteikt tik garu (14 mēneši, neskaitot dokumentu sagatavošanas posmu akreditācijas procesa veikšanai) akreditācijas procesa ilgumu, kas ne vien vēl vairāk sadārdzinās pašu akreditācijas procesu, bet arī bremzēs augstskolas attīstību un mazinās tās konkurētspēju kā lokālajā, tā starptautiskajā augstākās izglītības tirgū.
7. Paredzot augstskolu kā zinātnisko institūciju izvērtējumu 2025. gadā un tad institucionālo akreditāciju no 2026. gada, mākslīgi tiek sadalīts un sadārdzināts augstākās izglītības iestādes kā vienotas institūcijas vērtēšanas process. Augstākajā izglītībā akadēmiskais process un zinātniskā darbība veido vienotu veselumu, un tā sašķelšana apgrūtinās iespēju iegūt objektīvu ainu par kopējo situāciju. Pie kam, paredzot, ka tikai kaut kad nākotnē abi šie procesi tiek integrēti, faktiski izveidojas situācija, ka vispirms tiek veikta augstskolu akreditācija pēc vienas pieejas, bet nākošajā ciklā pēc citas. Šāda procesu sadalīšana ne vien apgrūtina objektīvu augstskolas attīstības izvērtēšanu ilgtermiņā, bet arī mākslīgi sadārdzina un birokratizē šo procesu. Turklāt paredzētajā akreditācijas procesā jau ir ietverta pētniecības kvalitātes, kā arī zināšanu radīšanas un pārneses izvērtēšana.
8. Ņemot vērā augstskolu autonomijas principu, nav nepieciešama sīkmanīga, akreditācijas procesu nevajadzīgi paildzinoša un sadārdzinoša vērtēšana, bet uzsvars būtu liekams uz pašas augstskolas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas un tās darbības akadēmisko un zinātnisko rezultātu izvērtēšanu, kas kopumā ļautu pašu akreditācijas procesu padarīt efektīvāku, kvalitatīvāku un pārskatāmāku.
9. Piešķirot augstskolai akreditāciju uz trīs gadiem (ja konstatēti trūkumi, kas nebūtiski ietekmē kvalitāti), nav pamata pēc atkārtotas akreditācijas, tāpat konstatējot tikai nebūtiskus trūkumus, augstskolu slēgt. Sistēmā, kas atrodas nepārtrauktā attīstībā, vienmēr pastāvēs risks, ka kādiem vērtētājiem liksies, ka pastāv kaut kādi nebūtiski trūkumi.
10. Nav saprotama un pamatota paralēli akreditācijas procesam paredzētā tematisko jomu novērtēšana, kas notiek pēc atsevišķa grafika vai Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma. Šis jautājums ir vai nu jāaplūko atsevišķi vai vispār nav jāsaista ar akreditācijas procesu.
11. Ja augstskola ir akreditēta uz maksimālo termiņu, nav nepieciešams veikt katras jaunas studiju programmas licencēšanu vai būtisku izmaiņu izvērtēšanu tajās. Minētais akreditācijas rezultāts jau apliecina augstskolas spēju atbildīgi pieņemt tās attīstībai būtiskus lēmumus, un nav nepieciešams ar šādu pēc būtības vēl vienu akreditācijas procesu ierobežot tās autonomiju. Smagnējais un ilgais licencēšanas process jau šobrīd būtiski kavē jaunu programmu attīstību, spēju sekot līdzi pārmaiņām darba tirgū un mazina Latvijas augstskolu konkurētspēju arī globālajā augstākās izglītības tirgū. Šāda augstskolas attīstības ierobežošana pēc akreditācijas procesa sekmīgas pabeigšanas faktiski rada šaubas par pašu akreditētāju darba kvalitāti un nedrošību par pašu pieņemtajiem lēmumiem.
12. Paredzot, ka notiek faktiska atteikšanās no studiju virzieniem, nav saprotama akreditācijas izmaksu formula, kurā ir iekļauts koeficients studiju virziena novērtēšanas procesa administratīvai nodrošināšanai.
13. Nav saprotams, kam paredzēts finansējums 2024. un 2025. gados. Paredzot, ka institucionālā akreditācija tiek uzsākta ar 2026. gadu, nav dots pamatojums nepieciešamībai tērēt 497 070 EUR jau 2025. gadā valsts finansētas vērtēšanas vizītes nodrošināšanai reizi septiņos gados.
14. Bez tam pretēji ESG 2.7. teiktajam sagatavotais ziņojums neievieš nekādu skaidrību jautājumā par sūdzību un apelāciju izskatīšanas procedūrām, kas, ņemot vērā piedāvātās sistēmas sarežģītību, ir ļoti būtiska sastāvdaļa institucionālās akreditācijas procesā.
15. Ņemot vērā straujās pārmaiņas darba tirgū un augstākās izglītības (jo īpaši profesionālās) aizvien pieaugošo nozīmi tautsaimniecībā, uzskatām, ka vismaz attiecībā uz to augstākās izglītības daļu, kas tiek realizēta par galvenokārt darba devēju nodokļos samaksātajiem līdzekļiem ir nepieciešams skaidri paredzēt kārtību, kā tiek vērtēta minēto līdzekļu izmantošanas efektivitāte speciālistu nodrošināšanā sabiedriski nozīmīgās specialitātēs, kā arī jomās, kur prognozējamais specialistu trūkums ir vislielākais.
16. Aicinām saglabāt ideju, ka zinātniskas institūcijas un augstskolu akreditācija ir vienots process.
17. No Projekta nerodas skaidrība, no kādiem līdzekļiem tad tiks finansēta akreditācija? Vai atšķiras finansēšana, ja iestāde ir akreditēta uz 3 vai 7 gadiem? Ja jā, tad kāds ir pamatojums šādai pieejai?
18. LTRK ieskatā no normatīva regulējumā pieņemšanas brīža līdz pirmās novērtēšanas veikšanai būtu nepieciešami vismaz divi gadi. Pirmais gads, lai apmācītu augstskolas, t.i. novērtēšanās dokumentācijas izstrādē iesaistīto personālu, pilnveidot augstskolās esošas sistēmās, atbilstoši izvirzītiem kritērijiem utt, kā arī vēl viens gads iekšējas novērtēšanas veikšanai un ziņojuma sagatavošanai.
19. Uzskatām, ka 3 gadu termiņš ir pārāk īss, jo faktiski 1,5 gadu ilgst novērtēšanas un akreditācijas procedūra. Ja tiks iedoti 3 gadi, tas nozīmē, ka augstskolā jāpilnveido kādi procesi, kam būtu vajadzīgs laiks. LTRK ieskatā būtu jāparedz 4 gadus vai arī jāpadara novērtēšanas un akreditācijas process īsāks.
Neskatoties uz to, ka Standarti un vadlīnijas kvalitātes nodrošināšanai Eiropas augstākās izglītības telpā (ESG) uzsvaru liek uz augstskolas iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izvērtējumu, LTRK vērš uzmanību, ka izstrādātais Projekts tomēr paredz garu, smagnēju, dārgu un laikietilpīgu kompleksu augstskolas vērtēšanu divu gadu garumā, ietverot četrus blokus ar vairāk kā divdesmit parametriem, kas faktiski ir mēģinājums saglabāt jau esošo, augstskolu autonomiju ierobežojošo, kārtību. Jāatzīmē, ka gaidāmajā Eiropas Augstākās izglītības telpas Izglītības ministru sanāksmē Tirānā viens no nozīmīgākajiem jautājumiem būs par augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmas attīstību, pārskatot arī ESG, un šobrīd šajā līmenī nav vērojamas tendences virzīties uz šādu smagnēju vērtēšanas sistēmu. Rezultātā pastāv risks, ka arī turpmāk Latvijas augstākās izglītības sistēmas attīstība tiks kavēta tās pārmērīgas birokratizācijas un sīkmanīgas kontroles mehānisma dēļ. Ņemot vērā iepriekšminēto, LTRK ieskatā lietderīgāk būtu gala lēmumu par to, kā veidot institucionālo akreditācijas sistēmu augstākajā izglītībā, pieņemt, ņemot vērā tās tendences, kas augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanā tiks apstiprinātas minētajā konferencē un attieksies uz visu Eiropas augstākās izglītības telpu. Tas ļautu arī izvairīties no nepieciešamības šī gada laikā vēlreiz pārstrādāt augstākās izglītības kvalitātes modeli jau ņemot vērā minētās konferences lēmumus.
Papildus, lai nodrošinātu kvalitatīvu augstākās izglītības sistēmas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas darbību, LTRK aicina ņemt vērā sekojošus iebildumus un ierosinājumus.
1. Esošās situācijas apraksts nedod skaidru priekšstatu par problēmām, kas tika radītas, veidojot patreizējo augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, tās dārdzību, problēmas ar ekspertiem, mēģinot studiju virzienu akreditēt viena gada laikā visās augstskolās, lielo nepieciešamās informācijas, kas augstskolai jāsagatavo, apjomu, ieskaitot tulkošanas izmaksas, lielo cilvēkresursu patēriņu u.t.t., tādēļ II daļa, īpaši tās 2.2. nodaļa ir jāpapildina ar šādu informāciju, kas mazinātu risku pieļaut tādas pašas kļūdas, veidojot institucionālās akreditācijas modeli.
2. Analizējot starptautisko pieredzi, nav veikts augstskolu iekšējo kvalitātes nodrošināšanas sistēmu izvērtējums. Nav iekļauts arī tas, kā šo sistēmu darbības kvalitāte tiek vērtēta akreditācijas procesā un atbilstošu lēmumu pieņemšanā, kā rezultātā šis augstskolu autonomijas nodrošināšanā tik nozīmīgais aspekts nepietiekami ņemts vērā piedāvātajā cikliskās akreditācijas projektā.
3. Tā kā augstskolas dokumentācijas atbilstība tiek vērtēta regulāri jau ārpus akreditācijas procesa (piem. Uzņemšanas noteikumi katru gadu), nav pamata paredzēt vēl atsevišķu trīs mēnešus garu atbilstības novērtēšanas posmu. Turklāt nav saprotams, par kādām “izstrādātas metodoloģijas prasībām”, vērtējot augstskolas atbilstību normatīvajiem aktiem, ir runa.
4. Nav pamatojuma, kāpēc gadījumos, kad ir trīs gadu akreditācija, atkārtotu akreditāciju paredzēts organizēt tikai Augstākās izglītības kvalitātes aģentūrai, nevis EQAR aģentūrai. Tieši šajos gadījumos īpaši vēlams būtu neatkarīgs vērtējums. Tāpat arī, ja atļauts izmantot citas aģentūras, nav saprotams, kādēļ tikai no otras reizes? Papildus norādām, ka pieredze rāda, ka novērtēšanas metodoloģijas ir ļoti atšķirīgas, tādēļ būtu nepieciešams rast risinājumu, kā nonākt līdz mums vajadzīgiem citu aģentūru atzinumiem, piemēram, uz kādiem jautājumiem obligāti jāatbild vai kas obligāti jānovērtē, u.c.
5. Nav saprotams, vai norādot minimālo (trīs gadi) un maksimālo (septiņi gadi) akreditācijas termiņu, ir paredzēti arī starpvarianti. Ja tādi ir domāti, tad ir jābūt skaidrai kritēriju sistēmai, uz kuru pamata tie tiek noteikti. Pretējā gadījumā ir ļoti augsts neobjektīvo vērtējumu risks.
6. Pārejot uz ciklisko akreditāciju, kad augstskolas tiek akreditētas pēc noteikta grafika, t.i. savlaicīgi ir zināms par katras augstskolas akreditācijas konkrētajiem termiņiem, un šī procesa organizētājiem un veicējiem ir iespējas tam savlaicīgi sagatavoties, nav nepieciešams noteikt tik garu (14 mēneši, neskaitot dokumentu sagatavošanas posmu akreditācijas procesa veikšanai) akreditācijas procesa ilgumu, kas ne vien vēl vairāk sadārdzinās pašu akreditācijas procesu, bet arī bremzēs augstskolas attīstību un mazinās tās konkurētspēju kā lokālajā, tā starptautiskajā augstākās izglītības tirgū.
7. Paredzot augstskolu kā zinātnisko institūciju izvērtējumu 2025. gadā un tad institucionālo akreditāciju no 2026. gada, mākslīgi tiek sadalīts un sadārdzināts augstākās izglītības iestādes kā vienotas institūcijas vērtēšanas process. Augstākajā izglītībā akadēmiskais process un zinātniskā darbība veido vienotu veselumu, un tā sašķelšana apgrūtinās iespēju iegūt objektīvu ainu par kopējo situāciju. Pie kam, paredzot, ka tikai kaut kad nākotnē abi šie procesi tiek integrēti, faktiski izveidojas situācija, ka vispirms tiek veikta augstskolu akreditācija pēc vienas pieejas, bet nākošajā ciklā pēc citas. Šāda procesu sadalīšana ne vien apgrūtina objektīvu augstskolas attīstības izvērtēšanu ilgtermiņā, bet arī mākslīgi sadārdzina un birokratizē šo procesu. Turklāt paredzētajā akreditācijas procesā jau ir ietverta pētniecības kvalitātes, kā arī zināšanu radīšanas un pārneses izvērtēšana.
8. Ņemot vērā augstskolu autonomijas principu, nav nepieciešama sīkmanīga, akreditācijas procesu nevajadzīgi paildzinoša un sadārdzinoša vērtēšana, bet uzsvars būtu liekams uz pašas augstskolas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas un tās darbības akadēmisko un zinātnisko rezultātu izvērtēšanu, kas kopumā ļautu pašu akreditācijas procesu padarīt efektīvāku, kvalitatīvāku un pārskatāmāku.
9. Piešķirot augstskolai akreditāciju uz trīs gadiem (ja konstatēti trūkumi, kas nebūtiski ietekmē kvalitāti), nav pamata pēc atkārtotas akreditācijas, tāpat konstatējot tikai nebūtiskus trūkumus, augstskolu slēgt. Sistēmā, kas atrodas nepārtrauktā attīstībā, vienmēr pastāvēs risks, ka kādiem vērtētājiem liksies, ka pastāv kaut kādi nebūtiski trūkumi.
10. Nav saprotama un pamatota paralēli akreditācijas procesam paredzētā tematisko jomu novērtēšana, kas notiek pēc atsevišķa grafika vai Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma. Šis jautājums ir vai nu jāaplūko atsevišķi vai vispār nav jāsaista ar akreditācijas procesu.
11. Ja augstskola ir akreditēta uz maksimālo termiņu, nav nepieciešams veikt katras jaunas studiju programmas licencēšanu vai būtisku izmaiņu izvērtēšanu tajās. Minētais akreditācijas rezultāts jau apliecina augstskolas spēju atbildīgi pieņemt tās attīstībai būtiskus lēmumus, un nav nepieciešams ar šādu pēc būtības vēl vienu akreditācijas procesu ierobežot tās autonomiju. Smagnējais un ilgais licencēšanas process jau šobrīd būtiski kavē jaunu programmu attīstību, spēju sekot līdzi pārmaiņām darba tirgū un mazina Latvijas augstskolu konkurētspēju arī globālajā augstākās izglītības tirgū. Šāda augstskolas attīstības ierobežošana pēc akreditācijas procesa sekmīgas pabeigšanas faktiski rada šaubas par pašu akreditētāju darba kvalitāti un nedrošību par pašu pieņemtajiem lēmumiem.
12. Paredzot, ka notiek faktiska atteikšanās no studiju virzieniem, nav saprotama akreditācijas izmaksu formula, kurā ir iekļauts koeficients studiju virziena novērtēšanas procesa administratīvai nodrošināšanai.
13. Nav saprotams, kam paredzēts finansējums 2024. un 2025. gados. Paredzot, ka institucionālā akreditācija tiek uzsākta ar 2026. gadu, nav dots pamatojums nepieciešamībai tērēt 497 070 EUR jau 2025. gadā valsts finansētas vērtēšanas vizītes nodrošināšanai reizi septiņos gados.
14. Bez tam pretēji ESG 2.7. teiktajam sagatavotais ziņojums neievieš nekādu skaidrību jautājumā par sūdzību un apelāciju izskatīšanas procedūrām, kas, ņemot vērā piedāvātās sistēmas sarežģītību, ir ļoti būtiska sastāvdaļa institucionālās akreditācijas procesā.
15. Ņemot vērā straujās pārmaiņas darba tirgū un augstākās izglītības (jo īpaši profesionālās) aizvien pieaugošo nozīmi tautsaimniecībā, uzskatām, ka vismaz attiecībā uz to augstākās izglītības daļu, kas tiek realizēta par galvenokārt darba devēju nodokļos samaksātajiem līdzekļiem ir nepieciešams skaidri paredzēt kārtību, kā tiek vērtēta minēto līdzekļu izmantošanas efektivitāte speciālistu nodrošināšanā sabiedriski nozīmīgās specialitātēs, kā arī jomās, kur prognozējamais specialistu trūkums ir vislielākais.
16. Aicinām saglabāt ideju, ka zinātniskas institūcijas un augstskolu akreditācija ir vienots process.
17. No Projekta nerodas skaidrība, no kādiem līdzekļiem tad tiks finansēta akreditācija? Vai atšķiras finansēšana, ja iestāde ir akreditēta uz 3 vai 7 gadiem? Ja jā, tad kāds ir pamatojums šādai pieejai?
18. LTRK ieskatā no normatīva regulējumā pieņemšanas brīža līdz pirmās novērtēšanas veikšanai būtu nepieciešami vismaz divi gadi. Pirmais gads, lai apmācītu augstskolas, t.i. novērtēšanās dokumentācijas izstrādē iesaistīto personālu, pilnveidot augstskolās esošas sistēmās, atbilstoši izvirzītiem kritērijiem utt, kā arī vēl viens gads iekšējas novērtēšanas veikšanai un ziņojuma sagatavošanai.
19. Uzskatām, ka 3 gadu termiņš ir pārāk īss, jo faktiski 1,5 gadu ilgst novērtēšanas un akreditācijas procedūra. Ja tiks iedoti 3 gadi, tas nozīmē, ka augstskolā jāpilnveido kādi procesi, kam būtu vajadzīgs laiks. LTRK ieskatā būtu jāparedz 4 gadus vai arī jāpadara novērtēšanas un akreditācijas process īsāks.
26.02.2024. 20:51
Fiziska persona
Ziņojums paredz, ka (16. lp.):
1) atbilstības vērtēšana ilgs līdz 3 mēn.
2) novērtēšana ilgst 9 mēn.
3) komisijas lēmums jāpieņem 4 mēnešu laikā.
Ņemot vērā laiku, kas būs nepieciešams akreditācijas materiālu sagatavošanai, process aizņems vairākus gadus. Aicinām rast iespējas procesu optimizēt, ekonomējot resursus un nekavējot augstskolas attīstības iespējas.
1) atbilstības vērtēšana ilgs līdz 3 mēn.
2) novērtēšana ilgst 9 mēn.
3) komisijas lēmums jāpieņem 4 mēnešu laikā.
Ņemot vērā laiku, kas būs nepieciešams akreditācijas materiālu sagatavošanai, process aizņems vairākus gadus. Aicinām rast iespējas procesu optimizēt, ekonomējot resursus un nekavējot augstskolas attīstības iespējas.
26.02.2024. 23:23
Jānis Bernāts - (Rektoru padome)
1. Aicinām pārskatīt ziņojumā ietverto pieeju, uzticēties EQAR aģentūrām un ļaut tām veikt gan sākotnējo, gan akreditāciju pēc 3 gadu iepriekšējās akreditācijas. EQAR reģistrēto aģentūru iespēju ierobežošana liecinātu par IZM neuzticēšanos EAIT būtiskam aktoram – EQAR un tajā reģistrētajām aģentūrām. Šādai pieejai ziņojumā nav arī ietverts pamatojums (16.lp.).
2. Ziņojums paredz, ka “Ieviešot jauno pieeju, sākotnēji plānots, ka vienlaikus pastāv trīs kvalitātes vērtēšanas procedūru veidi: jaunu studiju programmu licencēšana, būtisko izmaiņu novērtēšana studiju programmā”. Aicinām ziņojumā paredzēt atteikšanos no sadrumstalotajām procedūrām pārskatāmā nākotnē.
3. (18.lp.) Aicinām ziņojumā viest skaidrību – kā zinātnisko institūciju starptautiskais izvērtējums (ZISI) iekļausies kvalitātes novērtēšanas sistēmā. Ziņojumā ir citētas Zinātniskās darbības likuma normas, tomēr nav skaidrojuma – kā šīs divas procedūras tiks īstenotas – ZISI iekļausies akreditācijas sistēmā, papildinās to, vai abas procedūras tiks īstenotas paralēli un starp tām nebūs nekādas saiknes.
4. (18. un turpm. lp.) Ziņojumā aprakstītas institucionālās akreditācijas kvalitātes 4 kategorijas. Vēlamies uzsvērt, ka ir ļoti būtiski – pēc kādiem kritērijiem šīs kategorijas tiks vērtētas, kā šīs kategorijas tiks iedzīvinātas QA procedūrā – kā patstāvīgas vienības vai kontekstā ar EAIT pastāvošo praksi.
Vēršam uzmanību, ka – aprakstot starptautisko pieredzi – ziņojumā tiek norādīts, ka citās valstīs cikliska institucionālā akreditācija tiek balstīta uz Standartiem un vadlīnijām kvalitātes nodrošināšanai Eiropas Augstākās izglītības telpā” (The Standards and guidelines for quality assurance in the European Higher Education Area (ESG)). Ziņojumā nav skaidrots – kādēļ / vai IZM plāno ieviest specifisku skatījumu uz kvalitātes novērtēšanu, aizstājot visā Eiropas augstākās izglītības telpā aprobētus un akceptētus kvalitātes nodrošināšanas standartus un vadlīnijas. Aicinām pārskatīt ziņojumu un minētās 4 kategorijas vērtēt ESG noteikto standartu ietvaros.
5. Ziņojumā paredzēts, ka AIKAi būs jāizstrādā jaunas “vadlīnijas vai standartus, lai augstākās izglītības institūcijas būtu informētas par to, kas tiks vērtēts to darbībā” (20 .lp.). Aicinām pārskatīt šo pieeju, ar kuru tiktu veidota “lokālā QA sistēma”, kas aizstātu visā pārējā Eiropā ieviesto. Mūsuprāt, ar šo ziņojumu nav jāievieš jaunas “vadlīnijas vai standartus”; ar šo ziņojumu ir jāplāno kā institucionālajā akreditācijā tiks nodrošināta ESG izpilde.
6. Ziņojumā paredzēts akreditācijas ietvaros vērtēt arī diplomatzīšanas tiesību piešķiršanu (20.lp.). Aicinām izvērtēt – vai šāda pieeja ir pamatota un nekavēs visu būtisko akreditācijas procedūru. Var uzteikt autoru vēlmi optimizēt procedūras pēc principa “divi vienā”, tomēr vērojama zināma nekonsekvence, proti – zinātnisko institūciju starptautiskais izvērtējums faktiski netiek iekļauts akreditācijā, lai gan ir cieši ar to saistīts. Turpretī diplomatzīšana ar akreditāciju nav tieši saistīta, bet tiks vērtēta.
Vēršam uzmanību, ka saskaņošanā TAP atrodas MK noteikumu projekts Nr. 23-TA-1187 “Kārtība, kādā augstskolai tiek piešķirtas tiesības veikt ārvalstīs iegūto izglītības dokumentu ekspertīzi”. https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/55227136-c41c-4176-9076-195d2f7455ac
Par šo projektu ir iesniegti vairāki iebildumi un tā saskaņošanas iznākums nav zināms. Līdz ar to, būtu pāragri šajā ziņojumā deklarēt, ka kārtība, kādā augstskolai tiek piešķirtas tiesības veikt ārvalstīs iegūto izglītības dokumentu ekspertīzi, turpmāk tiks iekļauta QA procedūrā.
7. Aicinām pārskatīt ziņojumā paredzēto pieeju, proti - akreditācija uz 3 gadiem var tikt piešķirta tikai 1 reizi pēc kārtas – nākamajā reizē ir jāpiešķir akreditācija uz 7 gadiem vai augstskola faktiski tiek likvidēta. Šāda pieeja vērtējama kā drastiska, ņemot vērā salīdzinoši īso termiņu, kas tiek atvēlēts konstatēto trūkumu novēršanai – ja dokumenti jāiesniedz turpat 1,5 g. iepriekš (3+9+4 mēneši, sk. 16. lp.).
8. Kā “3.2. Cikliskas institucionālās akreditācijas rezultāts” tiek minēts (20.lp.): “Tiek paredzēts, ka līdz ar pāreju uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju tiks sakārtots normatīvais regulējums, samazināts administratīvais slogs, noteiktas skaidras un saprotamas novērtēšanas procedūras. Tiks īstenota efektīvāka augstskolu un koledžu pārvaldība, tiks nodrošināta lielāka augstskolu un koledžu autonomija, kā arī pilnveidota savstarpējā cieņā un uzticēšanās balstīta kvalitātes kultūra”. No institucionālās akreditācijas ziņojuma satura to šobrīd nevar secināt, jo detaļas – kā tas tiks panākts - nav atklātas. Līdzīgi pārsteidzīgi apgalvojumi izskanēja arī, ieviešot studiju virzienu akreditāciju.
Par to neliecina arī ieplānotā paralēlā institucionālā akreditācija un zinātnisko institūciju izvērtēšana. Aicinām tomēr proaktīvi integrēt akreditāciju un zinātnisko institūciju izvērtēšanu standartu izstrādāšanas laikā vai vienkārši neplānot izvērtēt pētniecības kvalitāti atkārtoti institucionālās akreditācijas ietvaros kā kvalitātes kategoriju. Šobrīd sanāk, ka, potenciāli nākotnē tikai apsverot birokrātijas mazināšanu, tā tiek līdz tam vēl papildus apzināti vairota (sk. 18.lp.): “Nākotnē, pēc cikliskās institucionālās akreditācijas ieviešanas, būtu apsverama akreditācijas un zinātnisko institūciju izvērtēšanas integrēšana, lai mazinātu birokrātisko slogu un veidotu ciešāku sasaisti starp studijām un pētniecību”.
9. Aicinām precizēt – ko autori domājuši ar “jāveic periodiska tematisko jomu novērtēšana jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana” (21.lp.). Vai, atsakoties no studiju virzienu akreditācijas, plānots ieviest cita veida kvalitātes novērtēšanas mehānismus – “periodiska tematisko jomu novērtēšana” / “noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana”? Kādēļ to paredzēts veikt pēc IZM pasūtījuma? Vai ziņojuma autoru iecere par IZM pasūtījumu atbilst ESG 2015 noteiktajam kvalitātes novērtēšanas aģentūras neatkarības principam (3.3. punkts, sk. šeit https://aic.lv/content/files/AIC%20ESG2015%20int-1_2.pdf)?
10. Ziņojuma projektā noteikts, ka IZM neko neplāno mainīt licencēšanas procedūrā, veidojot jaunas studiju programmas (21. lp.). Vēršam uzmanību, ka jaunu programmu licencēšanas process ir smagnējs – tas mazina augstskolu konkurētspēju, neļaujot operatīvi veidot tautsaimniecībai nepieciešamas studiju programmas. Aicinām pēc institucionālās akreditācijas ieviešanas paredzēt atvieglotu procedūru jaunu programmu ieviešanai, piemēram, augstskolām, kuras saņēmušas akreditāciju uz maksimālo termiņu, tātad – to īstenotā studiju kvalitāte atzīta par teicamu.
11. Sadaļā “3.4. Turpmākās rīcības plāns” (23.lp.) nav izcelta 21.lp. minētā “Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras kapacitātes maiņa no studiju virzienu un tiem atbilstošu studiju programmu akreditācijas uz ciklisko institucionālo akreditāciju”. Tas var aizņemt noteiktu laiku un resursus, un šādu kapacitātes maiņu nevajag uzskatīt par pašsaprotami notiekošu.
12. 27.lp. norādītais: “IZM saredz iespēju veidot diferencētas novērtēšanas vizītes izmaksas atbilstoši iestādes tematisko jomu skaitam. Šāda diferencēšana varētu arī ļaut piesaistīt atbilstošu skaitu ekspertu, lai varētu efektīvi novērtēt visas tematiskās jomas augstākās izglītības iestādē” – liek domāt, ka iepriekš minētā “periodiska tematisko jomu novērtēšana” var kļūt par papildus kvalitātes novērtēšanas dimensiju nākotnē, turpinot sarežģīt un sadārdzināt procesu, kā arī radīt nevienlīdzīgas izmaksas starp dažādām augstskolām. Arī rindkopa 21.lp. “Līdz ar institucionālās akreditācijas ieviešanu notiek atteikšanās no studiju virzienu akreditācijas, turpmāk tā vairs nav jāveic. Vienlaikus ir jāveic periodiska tematisko jomu novērtēšana jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana..” liecina, ka ziņojuma autori tematisko novērtēšanu veido kā studiju virzienu akreditācijas aizstājēju. Šādai pieejai nav pamatojuma; aicinām no tās atteikties.
13. Aicinām jaunveidotās ārējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas, kuras būtiska sastāvdaļa būs Institucionālā akreditācija, ietekmes uz ekonomiku aprēķinos ierēķināt arī augstskolu resursu ieguldījumus iekšējās kvalitātes un arī ārējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas uzturēšanā un nodrošināšanā. 28.lp. tiek apgalvots: “Pie šāda scenārija iestādes kopumā netiktu finansiāli ietekmētas, jo tās jau pašlaik sedz ārējās kvalitātes nodrošināšanas izmaksas”. Runājam par finanšu līdzekļiem, kas nevar tikt novirzīti studiju un pētniecības procesa kvalitātes kāpināšanai, jo tie tiek rezervēti valsts izveidotās sistēmas uzturēšanai. Bez tam, atsevišķas ziņojuma sadaļas liecina, ka jaunizveidotā sistēma var izrādīties ne mazāk sarežģīta kā pastāvošā (saglabājas licencēšana un izmaiņas programmā (17., 21.lp.), studiju virzienu vērtēšanu aizstāj tematisko jomu vērtēšana (21., 27.lp.), bet ESG kritērijiem, ko vērtēs starptautiskie eksperti un, iespējams, citu valstu EQAR aģentūras, “talkā nāks” 4 kvalitātes dimensijas jeb kategorijas ar AIKAs izstrādātajām ‘nacionālajām’ vadlīnijām un standartiem (18.-20.lp.) utt.)
14. Aicinām neapsvērt augstskolu līdzdalību akreditācijas izmaksu segšanā. ESG 3. daļā ir noteikts, ka aģentūrai jābūt neatkarīgai un jāstrādā autonomi, jābūt pilnīgi atbildīgai par savām darbībām un šo darbību rezultātiem, bez trešo personu ietekmes. Līdz ar to 29.lp. apgalvojums, ka 3.scenārija ietvaros “Augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas aģentūra būtiski samazinās savu finanšu atkarību no augstākās izglītības iestāžu maksām” ir vienīgais pieņemamais. Papildus valsts atbildība par ārējo kvalitātes nodrošināšanas procesu darbosies kā katalizators birokrātijas mazināšanai un sistēmas sakārtošanai, jo šobrīd birokrātijas radītos zaudējumus sedz augstskolas un valstij trūkst stimula procesus pārskatīt.
15. Atbalstām AIP 5. iebildumu par nepietiekamo uzsvaru ziņojumā uz augstskolu iekšējām kvalitātes vadības sistēmām – atbalstu tām, to stiprināšanu un arī vērtēšanu. Var tikai piekrist, ka institucionālās akreditācijas galvenajam objektam būtu jābūt iekšējās kvalitātes vadības sistēmai. Attiecīgi aicinām papildināt ziņojumu.
2. Ziņojums paredz, ka “Ieviešot jauno pieeju, sākotnēji plānots, ka vienlaikus pastāv trīs kvalitātes vērtēšanas procedūru veidi: jaunu studiju programmu licencēšana, būtisko izmaiņu novērtēšana studiju programmā”. Aicinām ziņojumā paredzēt atteikšanos no sadrumstalotajām procedūrām pārskatāmā nākotnē.
3. (18.lp.) Aicinām ziņojumā viest skaidrību – kā zinātnisko institūciju starptautiskais izvērtējums (ZISI) iekļausies kvalitātes novērtēšanas sistēmā. Ziņojumā ir citētas Zinātniskās darbības likuma normas, tomēr nav skaidrojuma – kā šīs divas procedūras tiks īstenotas – ZISI iekļausies akreditācijas sistēmā, papildinās to, vai abas procedūras tiks īstenotas paralēli un starp tām nebūs nekādas saiknes.
4. (18. un turpm. lp.) Ziņojumā aprakstītas institucionālās akreditācijas kvalitātes 4 kategorijas. Vēlamies uzsvērt, ka ir ļoti būtiski – pēc kādiem kritērijiem šīs kategorijas tiks vērtētas, kā šīs kategorijas tiks iedzīvinātas QA procedūrā – kā patstāvīgas vienības vai kontekstā ar EAIT pastāvošo praksi.
Vēršam uzmanību, ka – aprakstot starptautisko pieredzi – ziņojumā tiek norādīts, ka citās valstīs cikliska institucionālā akreditācija tiek balstīta uz Standartiem un vadlīnijām kvalitātes nodrošināšanai Eiropas Augstākās izglītības telpā” (The Standards and guidelines for quality assurance in the European Higher Education Area (ESG)). Ziņojumā nav skaidrots – kādēļ / vai IZM plāno ieviest specifisku skatījumu uz kvalitātes novērtēšanu, aizstājot visā Eiropas augstākās izglītības telpā aprobētus un akceptētus kvalitātes nodrošināšanas standartus un vadlīnijas. Aicinām pārskatīt ziņojumu un minētās 4 kategorijas vērtēt ESG noteikto standartu ietvaros.
5. Ziņojumā paredzēts, ka AIKAi būs jāizstrādā jaunas “vadlīnijas vai standartus, lai augstākās izglītības institūcijas būtu informētas par to, kas tiks vērtēts to darbībā” (20 .lp.). Aicinām pārskatīt šo pieeju, ar kuru tiktu veidota “lokālā QA sistēma”, kas aizstātu visā pārējā Eiropā ieviesto. Mūsuprāt, ar šo ziņojumu nav jāievieš jaunas “vadlīnijas vai standartus”; ar šo ziņojumu ir jāplāno kā institucionālajā akreditācijā tiks nodrošināta ESG izpilde.
6. Ziņojumā paredzēts akreditācijas ietvaros vērtēt arī diplomatzīšanas tiesību piešķiršanu (20.lp.). Aicinām izvērtēt – vai šāda pieeja ir pamatota un nekavēs visu būtisko akreditācijas procedūru. Var uzteikt autoru vēlmi optimizēt procedūras pēc principa “divi vienā”, tomēr vērojama zināma nekonsekvence, proti – zinātnisko institūciju starptautiskais izvērtējums faktiski netiek iekļauts akreditācijā, lai gan ir cieši ar to saistīts. Turpretī diplomatzīšana ar akreditāciju nav tieši saistīta, bet tiks vērtēta.
Vēršam uzmanību, ka saskaņošanā TAP atrodas MK noteikumu projekts Nr. 23-TA-1187 “Kārtība, kādā augstskolai tiek piešķirtas tiesības veikt ārvalstīs iegūto izglītības dokumentu ekspertīzi”. https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/55227136-c41c-4176-9076-195d2f7455ac
Par šo projektu ir iesniegti vairāki iebildumi un tā saskaņošanas iznākums nav zināms. Līdz ar to, būtu pāragri šajā ziņojumā deklarēt, ka kārtība, kādā augstskolai tiek piešķirtas tiesības veikt ārvalstīs iegūto izglītības dokumentu ekspertīzi, turpmāk tiks iekļauta QA procedūrā.
7. Aicinām pārskatīt ziņojumā paredzēto pieeju, proti - akreditācija uz 3 gadiem var tikt piešķirta tikai 1 reizi pēc kārtas – nākamajā reizē ir jāpiešķir akreditācija uz 7 gadiem vai augstskola faktiski tiek likvidēta. Šāda pieeja vērtējama kā drastiska, ņemot vērā salīdzinoši īso termiņu, kas tiek atvēlēts konstatēto trūkumu novēršanai – ja dokumenti jāiesniedz turpat 1,5 g. iepriekš (3+9+4 mēneši, sk. 16. lp.).
8. Kā “3.2. Cikliskas institucionālās akreditācijas rezultāts” tiek minēts (20.lp.): “Tiek paredzēts, ka līdz ar pāreju uz ciklisku augstskolu un koledžu akreditāciju tiks sakārtots normatīvais regulējums, samazināts administratīvais slogs, noteiktas skaidras un saprotamas novērtēšanas procedūras. Tiks īstenota efektīvāka augstskolu un koledžu pārvaldība, tiks nodrošināta lielāka augstskolu un koledžu autonomija, kā arī pilnveidota savstarpējā cieņā un uzticēšanās balstīta kvalitātes kultūra”. No institucionālās akreditācijas ziņojuma satura to šobrīd nevar secināt, jo detaļas – kā tas tiks panākts - nav atklātas. Līdzīgi pārsteidzīgi apgalvojumi izskanēja arī, ieviešot studiju virzienu akreditāciju.
Par to neliecina arī ieplānotā paralēlā institucionālā akreditācija un zinātnisko institūciju izvērtēšana. Aicinām tomēr proaktīvi integrēt akreditāciju un zinātnisko institūciju izvērtēšanu standartu izstrādāšanas laikā vai vienkārši neplānot izvērtēt pētniecības kvalitāti atkārtoti institucionālās akreditācijas ietvaros kā kvalitātes kategoriju. Šobrīd sanāk, ka, potenciāli nākotnē tikai apsverot birokrātijas mazināšanu, tā tiek līdz tam vēl papildus apzināti vairota (sk. 18.lp.): “Nākotnē, pēc cikliskās institucionālās akreditācijas ieviešanas, būtu apsverama akreditācijas un zinātnisko institūciju izvērtēšanas integrēšana, lai mazinātu birokrātisko slogu un veidotu ciešāku sasaisti starp studijām un pētniecību”.
9. Aicinām precizēt – ko autori domājuši ar “jāveic periodiska tematisko jomu novērtēšana jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana” (21.lp.). Vai, atsakoties no studiju virzienu akreditācijas, plānots ieviest cita veida kvalitātes novērtēšanas mehānismus – “periodiska tematisko jomu novērtēšana” / “noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana”? Kādēļ to paredzēts veikt pēc IZM pasūtījuma? Vai ziņojuma autoru iecere par IZM pasūtījumu atbilst ESG 2015 noteiktajam kvalitātes novērtēšanas aģentūras neatkarības principam (3.3. punkts, sk. šeit https://aic.lv/content/files/AIC%20ESG2015%20int-1_2.pdf)?
10. Ziņojuma projektā noteikts, ka IZM neko neplāno mainīt licencēšanas procedūrā, veidojot jaunas studiju programmas (21. lp.). Vēršam uzmanību, ka jaunu programmu licencēšanas process ir smagnējs – tas mazina augstskolu konkurētspēju, neļaujot operatīvi veidot tautsaimniecībai nepieciešamas studiju programmas. Aicinām pēc institucionālās akreditācijas ieviešanas paredzēt atvieglotu procedūru jaunu programmu ieviešanai, piemēram, augstskolām, kuras saņēmušas akreditāciju uz maksimālo termiņu, tātad – to īstenotā studiju kvalitāte atzīta par teicamu.
11. Sadaļā “3.4. Turpmākās rīcības plāns” (23.lp.) nav izcelta 21.lp. minētā “Augstākās izglītības kvalitātes aģentūras kapacitātes maiņa no studiju virzienu un tiem atbilstošu studiju programmu akreditācijas uz ciklisko institucionālo akreditāciju”. Tas var aizņemt noteiktu laiku un resursus, un šādu kapacitātes maiņu nevajag uzskatīt par pašsaprotami notiekošu.
12. 27.lp. norādītais: “IZM saredz iespēju veidot diferencētas novērtēšanas vizītes izmaksas atbilstoši iestādes tematisko jomu skaitam. Šāda diferencēšana varētu arī ļaut piesaistīt atbilstošu skaitu ekspertu, lai varētu efektīvi novērtēt visas tematiskās jomas augstākās izglītības iestādē” – liek domāt, ka iepriekš minētā “periodiska tematisko jomu novērtēšana” var kļūt par papildus kvalitātes novērtēšanas dimensiju nākotnē, turpinot sarežģīt un sadārdzināt procesu, kā arī radīt nevienlīdzīgas izmaksas starp dažādām augstskolām. Arī rindkopa 21.lp. “Līdz ar institucionālās akreditācijas ieviešanu notiek atteikšanās no studiju virzienu akreditācijas, turpmāk tā vairs nav jāveic. Vienlaikus ir jāveic periodiska tematisko jomu novērtēšana jeb noteiktu augstskolas darbības aspektu izvērtēšana..” liecina, ka ziņojuma autori tematisko novērtēšanu veido kā studiju virzienu akreditācijas aizstājēju. Šādai pieejai nav pamatojuma; aicinām no tās atteikties.
13. Aicinām jaunveidotās ārējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas, kuras būtiska sastāvdaļa būs Institucionālā akreditācija, ietekmes uz ekonomiku aprēķinos ierēķināt arī augstskolu resursu ieguldījumus iekšējās kvalitātes un arī ārējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas uzturēšanā un nodrošināšanā. 28.lp. tiek apgalvots: “Pie šāda scenārija iestādes kopumā netiktu finansiāli ietekmētas, jo tās jau pašlaik sedz ārējās kvalitātes nodrošināšanas izmaksas”. Runājam par finanšu līdzekļiem, kas nevar tikt novirzīti studiju un pētniecības procesa kvalitātes kāpināšanai, jo tie tiek rezervēti valsts izveidotās sistēmas uzturēšanai. Bez tam, atsevišķas ziņojuma sadaļas liecina, ka jaunizveidotā sistēma var izrādīties ne mazāk sarežģīta kā pastāvošā (saglabājas licencēšana un izmaiņas programmā (17., 21.lp.), studiju virzienu vērtēšanu aizstāj tematisko jomu vērtēšana (21., 27.lp.), bet ESG kritērijiem, ko vērtēs starptautiskie eksperti un, iespējams, citu valstu EQAR aģentūras, “talkā nāks” 4 kvalitātes dimensijas jeb kategorijas ar AIKAs izstrādātajām ‘nacionālajām’ vadlīnijām un standartiem (18.-20.lp.) utt.)
14. Aicinām neapsvērt augstskolu līdzdalību akreditācijas izmaksu segšanā. ESG 3. daļā ir noteikts, ka aģentūrai jābūt neatkarīgai un jāstrādā autonomi, jābūt pilnīgi atbildīgai par savām darbībām un šo darbību rezultātiem, bez trešo personu ietekmes. Līdz ar to 29.lp. apgalvojums, ka 3.scenārija ietvaros “Augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas aģentūra būtiski samazinās savu finanšu atkarību no augstākās izglītības iestāžu maksām” ir vienīgais pieņemamais. Papildus valsts atbildība par ārējo kvalitātes nodrošināšanas procesu darbosies kā katalizators birokrātijas mazināšanai un sistēmas sakārtošanai, jo šobrīd birokrātijas radītos zaudējumus sedz augstskolas un valstij trūkst stimula procesus pārskatīt.
15. Atbalstām AIP 5. iebildumu par nepietiekamo uzsvaru ziņojumā uz augstskolu iekšējām kvalitātes vadības sistēmām – atbalstu tām, to stiprināšanu un arī vērtēšanu. Var tikai piekrist, ka institucionālās akreditācijas galvenajam objektam būtu jābūt iekšējās kvalitātes vadības sistēmai. Attiecīgi aicinām papildināt ziņojumu.
26.02.2024. 23:46