Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, ir mainījušies elektronisko mediju lietotāju paradumi, pieaudzis pārrobežu televīziju un ārvalstu audiovizuālo pakalpojumu piedāvājums, palielinājies ārvalstu satura patēriņa apjoms pašmāju audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju piedāvājumā. Globālo elektronisko mediju, kas sniedz audiovizuālos pakalpojumus, patērētāju skaitam, tostarp Latvijā, arī nākotnē tiek prognozēta tendence pieaugt. Diemžēl globālo audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju piedāvājumā nav Latvijā veidota audiovizuālā satura, un šie pakalpojumu sniedzēji, kas darbojas un gūst ienākumus arī Latvijā, neiegulda Latvijā veidotajā saturā. Līdz ar to ir pamats apsvērt nepieciešamību pārņemt Latvijas normatīvajā regulējumā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punktu, kas piešķir Eiropas Savienības dalībvalstīm tiesības prasīt elektroniskajiem medijiem, kas sniedz audiovizuālos pakalpojumus, pienākumu finansiāli piedalīties Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā, pārņemt arī Latvijā, lai nodrošinātu Latvijas audiovizuālā satura veidošanu un pieejamību Latvijas sabiedrībai. Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva kopumā ir pārņemta Latvijas normatīvajā regulējumā ar 2020.gada 5.novembra grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, taču nav pārņemts Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punkts. Līdz ar to, lai nodrošinātu Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punkta prasību pārņemšanu Latvijas normatīvajos aktos, Likumprojekts paredz veikt grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un vienlaikus ar Likumprojektu saistītajā likumprojektā “Grozījumi Filmu likumā” (24-TA-187). Ar šiem grozījumiem tiks nodrošināta kultūrpolitikas un mediju politikas mērķu īstenošana, palielinot nacionālā satura īpatsvaru kopējā mediju satura piedāvājumā ar tādu piedāvājumu, kas ļauj sasniegt dažādas auditorijas un piedāvā kvalitatīvu un pieprasītu saturu dažādām Latvijas auditorijām, veicinot nacionālā satura pieaugumu un satura daudzveidību.
Mērķa apraksts
Likumprojekta mērķis ir piemērot Latvijas Republikā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punktu, nosakot elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas Latvijas teritorijā sniedz audiovizuālos pakalpojumu pēc pieprasījuma, pienākumu finansiāli piedalīties Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā.
Politikas jomas
Arhīvu, arhitektūras, tautas mākslas, teātra, mūzikas, muzeju, bibliotēku, vizuālās mākslas, grāmatniecības, literatūras un kinematogrāfijas attīstība; Masu informācijas (plašsaziņas) līdzekļu politika
Teritorija
-
Norises laiks
25.01.2024. - 16.02.2024.
Informācija
Sabiedrības pārstāvjiem lūgums sniegt viedokli, izmantojot TAP funkcionalitāti.
Fiziskās personas
- Fiziskās personas, kas patērē Latvijā radīto audiovizuālo saturu (filmas).
Skaidrojums un ietekme
Ietekmē visas fiziskās personas, kas vēlās patērēt Latvijā radīto audiovizuālo saturu, ņemot vērā, ka Likumprojekta pieņemšanas rezultātā palielināsies pieejamā Latvijā radītā audiovizuālā satura (filmu) apmērs.
Juridiskās personas
- Juridiskās personas, kas Latvijā rada audiovizuālo saturu.
- Juridiskās personas, kas Latvijas teritorijā sniedz audiovizuālos pakalpojumu pēc pieprasījuma.
Skaidrojums un ietekme
Ietekmē juridiskas personas, kas Latvijā rada audiovizuālo saturu (filmu producentus), ņemot vērā, ka Likumprojekta pieņemšanas rezultātā palielināsies pieejamais konkursa ceļā sadalāmais valsts finansējums jaunu audiovizuālo darbu radīšanai. Ietekmē juridiskās personas, kas Latvijas teritorijā sniedz audiovizuālos pakalpojumu pēc pieprasījuma, ņemot vērā, ka Likumprojekts nosaka šīm personām pienākumu veikt finansiālis ieguldījumus Latvijas audiovizuālo darbu radīšanā.
Sagatavoja
Uldis Zariņš (KM)
Atbildīgā persona
Dace Vilsone (KM)
Izsludināšanas datums
26.01.2024. 10:34
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Imants Belogrīvs - Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra / Latvijas Autoru apvienība
1) Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (turpmāk – EPLL) grozījumu projekts paredz elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim, kas sniedz audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma, atrodas Latvijas jurisdikcijā un kas ir redakcionāli atbildīgs, vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts elektroniskais plašsaziņas līdzeklim, kura audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma mērķauditorija atrodas Latvijā un kas ir redakcionāli atbildīgs, pienākumu ik gadu finansiāli piedalīties Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā. Finansiālā ieguldījuma apmērs ir piesaistīts ieņēmumiem, kas gūti Latvijā iepriekšējā pārskata gadā. Projekts paredz papildināt EPLL ar 23.panta 5.5daļu sekojošā redakcijā:
“(5.5) Šā panta 5.4 daļā minētais audiovizuālais pakalpojums pēc pieprasījuma veic ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā šā panta 5.4 daļā noteiktajā veidā 3,5% apmērā no ieņēmumiem, kas gūti Latvijā iepriekšējā pārskata gadā.”
Ne likumprojektā, ne tā anotācijā nav pietiekami precīzi norādīts, kā aprēķināmi “ieņēmumi” šī panta izpratnē, no kuriem tālāk aprēķināmi 3,5%, t.i., vai aprēķinā ņemama vērā abomentmaksu kopsumma, ieskaitot PVN vai neieskaitot PVN. Minētais trūkums būtu novēršams, precizējot, ka 3,5% tiek aprēķināti no ieņēmumiem bez pievienotās vērtības nodokļa. (Skat., piem., 2005.gada 10.maija Ministru kabineta noteikumus Nr.321 “Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību”, 3.1. punkts un 3.2.punkts; https://likumi.lv/ta/id/108026-noteikumi-par-tukso-materialo-neseju-un-reproducesanai-izmantojamo-iekartu-atlidzibas-lielumu-un-tas-iekasesanas-atmaksasanas-s ).
Tāpat būtu nepieciešams likumprojekta 5.5 daļu koriģēt, norādot, ka ieguldījumu veic “elektroniskais plašsaziņas līdzeklis” vai “audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma sniedzējs”, nevis “audiovizuālais pakalpojums pēc pieprasījuma”.
2) EPLL grozījumu likumprojekts kā vienu no trīs veidiem, kā veicams ieguldījums 3,5% apmērā, paredz “iegādājoties izrādīšanas tiesības (licences) uz citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgu producentu radītām Latvijas filmām”. No minētā formulējuma nav skaidrs, vai neatkarīga Latvijas producenta filmas izrādīšanas tiesību iegādāšanās SVOD pakalpojuma ietvaros, bet ne Latvijas teritorijā, arī kvalificējas šādam ieguldījumam? (Piemērs – Netflix iegādājas izrādīšanas tiesības (licenci) filmai “Jelgava ‘94”, un tā tiek iekļauta Netflix katalogā vairākās ES valstīs, bet ne Latvijā. https://www.delfi.lv/kultura/52862727/screen/55018264/latviesu-filma-jelgava-94-nonakusi-netflix-piedavajuma). Likumprojekta mērķis atbilstoši anotācijai ir: “piemērot Latvijas Republikā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punktu, nosakot elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas Latvijas teritorijā sniedz audiovizuālos pakalpojumu pēc pieprasījuma, pienākumu finansiāli piedalīties Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā.” Likumprojekts esošajā redakcijā šo mērķi sasniedz, jo ieguldījums ar filmu tiesību iegādi ne-Latvijas teritorijai arī kvalificējas kā ieguldījums likumprojekta izpratnē, tomēr tas nerada audiovizuālo darbu pieejamību attiecīgajās platformās Latvijas teritorijā.
3) EPLL grozījumu likumprojekts anotācija paredz, ka likumprojektam būs budžeta ietekme 600 000 EUR gadā, un tam tiek norādīts sekojošs pamatojums: “Kantar un AmperAnalysis auditorijas pētījumos balstīti aprēķini, kas ļauj prognozēt, ka pēc Likumprojekta pieņemšanas ārvalstīs reģistrētie pakalpojumu sniedzēji varētu ik gadu veikt iemaksas Nacionālā kino centra budžetā apmēram 600 000 euro apmērā, kas papildinātu konkursa kārtībā sadalāmā finansējuma apmēru kvalitatīva audiovizuālā satura veidošanai.” AKKA/LAA uzskata, ka normatīvajam aktam ir jāpievieno pilns attiecīgās summas aprēķins un dati, kas izmantoti aprēķina veikšanai, pretējā gadījumā nav iespējams pārliecināties par attiecīgā aprēķina korektumu. Nav pieļaujama situācija, kuras ietvaros likumprojektam netiek pievienota attiecīgā informācija, pretējā gadījumā konstatējama situācija, kuras ietvaros normatīvais akts tiek balstīts uz ierobežotas pieejamības informāciju, un sabiedriskās apspriešanas ietvaros nav iespējams objektīvi pārliecināties par anotācijā ietvertajiem argumentiem un apgalvojumiem. Informācijas atklātības likums nosaka skaidri definētus gadījumus, kāda informācija uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, un konkrētais gadījums neatbilst nevienam no tiem (tai skaitā komercnoslēpuma statusam, jo, atbilstoši Informācijas atklātības likuma 7.panta 2.daļai, Par komercnoslēpumu nevar uzskatīt informāciju, kas ir saistīta ar valsts pārvaldes funkciju vai uzdevumu izpildi. Konkrētajā gadījumā Kantar un AmperAnalysis dati tiek izmantoti kā likumprojekta aprēķinu pamatojums, savukārt likumprojektu izstrāde un likumdošanas process neapšaubāmi ir valsts pārvaldes funkciju un uzdevumu izpilde.).
“(5.5) Šā panta 5.4 daļā minētais audiovizuālais pakalpojums pēc pieprasījuma veic ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā šā panta 5.4 daļā noteiktajā veidā 3,5% apmērā no ieņēmumiem, kas gūti Latvijā iepriekšējā pārskata gadā.”
Ne likumprojektā, ne tā anotācijā nav pietiekami precīzi norādīts, kā aprēķināmi “ieņēmumi” šī panta izpratnē, no kuriem tālāk aprēķināmi 3,5%, t.i., vai aprēķinā ņemama vērā abomentmaksu kopsumma, ieskaitot PVN vai neieskaitot PVN. Minētais trūkums būtu novēršams, precizējot, ka 3,5% tiek aprēķināti no ieņēmumiem bez pievienotās vērtības nodokļa. (Skat., piem., 2005.gada 10.maija Ministru kabineta noteikumus Nr.321 “Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību”, 3.1. punkts un 3.2.punkts; https://likumi.lv/ta/id/108026-noteikumi-par-tukso-materialo-neseju-un-reproducesanai-izmantojamo-iekartu-atlidzibas-lielumu-un-tas-iekasesanas-atmaksasanas-s ).
Tāpat būtu nepieciešams likumprojekta 5.5 daļu koriģēt, norādot, ka ieguldījumu veic “elektroniskais plašsaziņas līdzeklis” vai “audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma sniedzējs”, nevis “audiovizuālais pakalpojums pēc pieprasījuma”.
2) EPLL grozījumu likumprojekts kā vienu no trīs veidiem, kā veicams ieguldījums 3,5% apmērā, paredz “iegādājoties izrādīšanas tiesības (licences) uz citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgu producentu radītām Latvijas filmām”. No minētā formulējuma nav skaidrs, vai neatkarīga Latvijas producenta filmas izrādīšanas tiesību iegādāšanās SVOD pakalpojuma ietvaros, bet ne Latvijas teritorijā, arī kvalificējas šādam ieguldījumam? (Piemērs – Netflix iegādājas izrādīšanas tiesības (licenci) filmai “Jelgava ‘94”, un tā tiek iekļauta Netflix katalogā vairākās ES valstīs, bet ne Latvijā. https://www.delfi.lv/kultura/52862727/screen/55018264/latviesu-filma-jelgava-94-nonakusi-netflix-piedavajuma). Likumprojekta mērķis atbilstoši anotācijai ir: “piemērot Latvijas Republikā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 13.panta 2.punktu, nosakot elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas Latvijas teritorijā sniedz audiovizuālos pakalpojumu pēc pieprasījuma, pienākumu finansiāli piedalīties Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā.” Likumprojekts esošajā redakcijā šo mērķi sasniedz, jo ieguldījums ar filmu tiesību iegādi ne-Latvijas teritorijai arī kvalificējas kā ieguldījums likumprojekta izpratnē, tomēr tas nerada audiovizuālo darbu pieejamību attiecīgajās platformās Latvijas teritorijā.
3) EPLL grozījumu likumprojekts anotācija paredz, ka likumprojektam būs budžeta ietekme 600 000 EUR gadā, un tam tiek norādīts sekojošs pamatojums: “Kantar un AmperAnalysis auditorijas pētījumos balstīti aprēķini, kas ļauj prognozēt, ka pēc Likumprojekta pieņemšanas ārvalstīs reģistrētie pakalpojumu sniedzēji varētu ik gadu veikt iemaksas Nacionālā kino centra budžetā apmēram 600 000 euro apmērā, kas papildinātu konkursa kārtībā sadalāmā finansējuma apmēru kvalitatīva audiovizuālā satura veidošanai.” AKKA/LAA uzskata, ka normatīvajam aktam ir jāpievieno pilns attiecīgās summas aprēķins un dati, kas izmantoti aprēķina veikšanai, pretējā gadījumā nav iespējams pārliecināties par attiecīgā aprēķina korektumu. Nav pieļaujama situācija, kuras ietvaros likumprojektam netiek pievienota attiecīgā informācija, pretējā gadījumā konstatējama situācija, kuras ietvaros normatīvais akts tiek balstīts uz ierobežotas pieejamības informāciju, un sabiedriskās apspriešanas ietvaros nav iespējams objektīvi pārliecināties par anotācijā ietvertajiem argumentiem un apgalvojumiem. Informācijas atklātības likums nosaka skaidri definētus gadījumus, kāda informācija uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, un konkrētais gadījums neatbilst nevienam no tiem (tai skaitā komercnoslēpuma statusam, jo, atbilstoši Informācijas atklātības likuma 7.panta 2.daļai, Par komercnoslēpumu nevar uzskatīt informāciju, kas ir saistīta ar valsts pārvaldes funkciju vai uzdevumu izpildi. Konkrētajā gadījumā Kantar un AmperAnalysis dati tiek izmantoti kā likumprojekta aprēķinu pamatojums, savukārt likumprojektu izstrāde un likumdošanas process neapšaubāmi ir valsts pārvaldes funkciju un uzdevumu izpilde.).
09.02.2024. 10:54
Latvijas Darba devēju konfederācija
LDDK pauž šādus iebildumus par EPLL likumprojektu
Pamatojums:
Nepieciešams papildināt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (turpmāk – EPL likums) 1.pantu, lai izvairītos no šaubām, ka par abonēšanas audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma visu grozījumu, bet it īpaši EPL likuma (5.7) panta kontekstā, ir saprotams tikai regulārā ikmēneša abonēšanas pakalpojums pēc pieprasījums SVOD, bet ne citi pakalpojuma pēc pieprasījuma veidi, t.sk., bet ne tikai TVOD, AVOD, FVOD.
Priekšlikums:
Papildināt EPL likuma 1.panta pirmo daļu ar 81.punktu šādā redakcijā:
81)Abonēšanas pakalpojums pēc pieprasījuma – elektroniskā plašsaziņas līdzekļa nodrošināts pakalpojuma paveids ar fiksētu, regulāru abonentmaksu par piekļuvi pakalpojums pēc pieprasījuma katalogam.
2. Paužam šādus iebildumus par EPLL likumprojekta 1.pantu
Pamatojums:
Nepieciešams precizēt EPL likuma (5.4) panta 1. un 2. punktu, paplašinot tā tvērumu ar ne tikai Latvijas filmām, bet t.sk. Latvijā radītiem Eiropas audiovizuālajiem darbiem. Var veidoties maldīga izpratne, ka EPL likuma (5.4) pantā noteikto pienākumu finansiāli piedalīties Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā gadījumā, kad tiek iegādātas izrādīšanas tiesības (licences), var tikai tad, ja iegādājas citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgu producentu radītas Latvijas filmas ļoti šaurā Latvijas filmu izpratnē. EPL likumā Latvijas filma nav definēta, līdz ar to tās definēšanai šī brīža piedāvājumā visticamāk nāktos izmantot Filmu likuma 3.pantu. Filmu likumā noteiktās Latvijas filmas definīcijas izmantošana savukārt nepamatoti ierobežotu pakalpojumus pēc pieprasījuma, neļaujot tiem kopējā ieguldījuma uzskaitē iekļaut darbus, kurus ir producējis ne tikai Nacionālajā kino centrā reģistrēts Latvijas filmu producents, bet arī citus Latvijā radītus Eiropas audiovizuālos darbus, kas būtu saskaņā ar Eiropas Audiovizuālo pakalpojumu direktīvu. Lai novērstu jebkādas iespējamās interpretācijas domstarpības par to, cik plaša vai šaura ir EPL likuma 5.4 pantā iekļautā Latvijas filmas definīcija, tā ir paplašināma arī uz Latvijā radītiem Eiropas audiovizuāliem darbiem.
Nepieciešams precizēt EPL likuma (5.5) pantu un paredzēt, ka 3,5% ieņēmumu, kas gūti Latvijā iepriekšējā pārskata gadā, aprēķins ir veicams no regulārā ikmēneša abonēšanas pakalpojuma pēc pieprasījuma (SVOD) ieņēmumiem, bet ne no citu pakalpojums pēc pieprasījuma veidu ieņēmumiem. Šī brīža EPLL likumprojekta redakcijā iepriekšminētā fakta izpratne ir nostiprināta tikai anotācijā, taču ir būtiski to skaidri un nepārprotami ietvert pašā grozītā likuma redakcijā.
Priekšlikums:
EPL likuma 23. pantā:
izteikt 5.1 daļu šādā redakcijā:
"(51) Šā panta piektajā, 5.4 un 5.5 daļā minētais pienākums neattiecas uz elektronisko plašsaziņas līdzekli, kas sniedz audiovizuālos pakalpojumus pēc pieprasījuma šā likuma izpratnē un audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzēju Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas izpratnē, ar zemu apgrozījumu vai šauru auditoriju, kā arī uz gadījumu, kad šis pienākums nebūtu īstenojams vai nebūtu pamatots pakalpojuma būtības vai temata dēļ.";
papildināt pantu ar 5.4, 5.5, 5.6, 5.7 un 5.8 daļu šādā redakcijā:
"(5.4) Elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kas sniedz audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma, atrodas Latvijas jurisdikcijā un kas ir redakcionāli atbildīgs, vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kura audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma mērķauditorija atrodas Latvijā un kas ir redakcionāli atbildīgs, ik gadu finansiāli piedalās Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā vismaz vienā no turpmāk norādītajiem veidiem:
1) ar tiešu ieguldījumu Latvijas filmu un/vai Latvijā radītu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā;
2) iegādājoties izrādīšanas tiesības (licences) uz citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgu producentu radītām Latvijas filmām un/vai Latvijā radītiem Eiropas audiovizuālajiem darbiem;
3) ar iemaksām Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu veidošanai.
(5.5) Šā panta 5.4 daļā minētais audiovizuālais pakalpojums pēc pieprasījuma veic ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā šā panta 5.4 daļā noteiktajā veidā 3,5% apmērā no regulārā ikmēneša abonēšanas pakalpojuma pēc pieprasījuma ieņēmumiem, kas gūti Latvijā iepriekšējā pārskata gadā, bet neattiecas uz citiem pakalpojums pēc pieprasījuma veidiem.
(5.6) Šā panta 5.4 daļā minētais ikgadējais finansiālais ieguldījums attiecināms trīs pārskata gadu periodā, ņemot vērā šā panta 5.5 daļā noteikto.
(5.7) Šā panta 5.4 un 5.5 pantā minētā prasība attiecas tikai uz abonēšanas audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma.
(5.8) Katru gadu audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma sniedzējs saskaņā ar šā panta 5.5 daļas prasībām Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei pašdeklarē iepriekšējā pārskata gadā Latvijā gūtos ieņēmumus un sniedz atskaiti par iepriekšējā pārskata gadā veiktajiem finansiālajiem ieguldījumiem Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā atbilstoši šā panta 5.4 daļā noteiktajiem veidiem. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, kas sniedz audiovizuālos pakalpojumus pēc pieprasījuma, deklarē Latvijā gūtos ieņēmumus iepriekšējā pārskata gadā un atskaitās par iepriekšējā pārskata gadā veiktajiem finansiālajiem ieguldījumiem Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā."
3. Paužam šādus iebildumus par EPLL likumprojekta pārejas noteikumu 48. un 49.punktu
Pamatojums:
Uz paredzētā EPLL likumprojekta spēkā stāšanās un ieguldījuma pienākuma noteikšanas brīdi, kas būtu sagaidāms 2024.gadā, Nozares komersantiem nebūs iespējams veikt EPL likuma (5.5) daļā noteikto 3,5% apmēra aprēķinu no regulārā ikmēneša abonēšanas pakalpojuma pēc pieprasījuma jeb SVOD (subscription video on demand) ieņēmumiem. Latvijas un starptautiskie pakalpojumi pēc pieprasījuma nodrošina savā ziņā līdzīgus, bet daudzējādā ziņā arī atšķirīgus pakalpojumus – piemēram, pie Tet TV+, Go3 un LMT ir pieejama ne tikai plaša filmu bibliotēka, bet arī TV kanāli un citi pakalpojumi. Nozares komersanti šo pakalpojuma pēc pieprasījuma veidu piedāvā klientiem kombinācijā ar citiem pakalpojumu veidiem, kas nav SVOD (piemēram, TV kanāliem vai internetu). Līdz šim SVOD ieņēmumu aprēķins nav ticis veikts atrauti no citu pakalpojumu, ar kuriem kopā tas tiek kombinēts, ieņēmumu aprēķina. Grozījumu praktiskā ieviešana Nozares komersantiem prasīs veikt būtiskus cilvēkresursu, laika un finanšu ieguldījumus, lai rastu risinājumu tam, kā aprēķināt 3,5% no tieši SVOD biznesa līnijas ieņēmumiem. Vienlaikus pārejas periodā ir saglabājama iespēja komersantiem izvēlēties ieguldījumu veidu procentuālā vai fiksētas summas veidā.
Priekšlikums:
Izteikt EPL likuma pārejas noteikumu 48. un 49. punktus šādā redakcijā:
"48. Ministru kabinets līdz 2024. gada 1. jūnijam izdod šā likuma 23. panta 5.8 daļā paredzētos noteikumus.
49. Šā likuma 23. panta 5.4 daļā minētais audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma sniedzējs pārejas periodā līdz 2026. gada 31. decembrim veic ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā 23. panta 5.4 daļā noteiktajā veidā un 23. panta 5.5 daļā noteiktajā apmērā vai vismaz 300 000 euro (trīs simti tūkstoši euro), ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, apmērā."
Pamatojums:
Nepieciešams papildināt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (turpmāk – EPL likums) 1.pantu, lai izvairītos no šaubām, ka par abonēšanas audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma visu grozījumu, bet it īpaši EPL likuma (5.7) panta kontekstā, ir saprotams tikai regulārā ikmēneša abonēšanas pakalpojums pēc pieprasījums SVOD, bet ne citi pakalpojuma pēc pieprasījuma veidi, t.sk., bet ne tikai TVOD, AVOD, FVOD.
Priekšlikums:
Papildināt EPL likuma 1.panta pirmo daļu ar 81.punktu šādā redakcijā:
81)Abonēšanas pakalpojums pēc pieprasījuma – elektroniskā plašsaziņas līdzekļa nodrošināts pakalpojuma paveids ar fiksētu, regulāru abonentmaksu par piekļuvi pakalpojums pēc pieprasījuma katalogam.
2. Paužam šādus iebildumus par EPLL likumprojekta 1.pantu
Pamatojums:
Nepieciešams precizēt EPL likuma (5.4) panta 1. un 2. punktu, paplašinot tā tvērumu ar ne tikai Latvijas filmām, bet t.sk. Latvijā radītiem Eiropas audiovizuālajiem darbiem. Var veidoties maldīga izpratne, ka EPL likuma (5.4) pantā noteikto pienākumu finansiāli piedalīties Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā gadījumā, kad tiek iegādātas izrādīšanas tiesības (licences), var tikai tad, ja iegādājas citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgu producentu radītas Latvijas filmas ļoti šaurā Latvijas filmu izpratnē. EPL likumā Latvijas filma nav definēta, līdz ar to tās definēšanai šī brīža piedāvājumā visticamāk nāktos izmantot Filmu likuma 3.pantu. Filmu likumā noteiktās Latvijas filmas definīcijas izmantošana savukārt nepamatoti ierobežotu pakalpojumus pēc pieprasījuma, neļaujot tiem kopējā ieguldījuma uzskaitē iekļaut darbus, kurus ir producējis ne tikai Nacionālajā kino centrā reģistrēts Latvijas filmu producents, bet arī citus Latvijā radītus Eiropas audiovizuālos darbus, kas būtu saskaņā ar Eiropas Audiovizuālo pakalpojumu direktīvu. Lai novērstu jebkādas iespējamās interpretācijas domstarpības par to, cik plaša vai šaura ir EPL likuma 5.4 pantā iekļautā Latvijas filmas definīcija, tā ir paplašināma arī uz Latvijā radītiem Eiropas audiovizuāliem darbiem.
Nepieciešams precizēt EPL likuma (5.5) pantu un paredzēt, ka 3,5% ieņēmumu, kas gūti Latvijā iepriekšējā pārskata gadā, aprēķins ir veicams no regulārā ikmēneša abonēšanas pakalpojuma pēc pieprasījuma (SVOD) ieņēmumiem, bet ne no citu pakalpojums pēc pieprasījuma veidu ieņēmumiem. Šī brīža EPLL likumprojekta redakcijā iepriekšminētā fakta izpratne ir nostiprināta tikai anotācijā, taču ir būtiski to skaidri un nepārprotami ietvert pašā grozītā likuma redakcijā.
Priekšlikums:
EPL likuma 23. pantā:
izteikt 5.1 daļu šādā redakcijā:
"(51) Šā panta piektajā, 5.4 un 5.5 daļā minētais pienākums neattiecas uz elektronisko plašsaziņas līdzekli, kas sniedz audiovizuālos pakalpojumus pēc pieprasījuma šā likuma izpratnē un audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzēju Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas izpratnē, ar zemu apgrozījumu vai šauru auditoriju, kā arī uz gadījumu, kad šis pienākums nebūtu īstenojams vai nebūtu pamatots pakalpojuma būtības vai temata dēļ.";
papildināt pantu ar 5.4, 5.5, 5.6, 5.7 un 5.8 daļu šādā redakcijā:
"(5.4) Elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kas sniedz audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma, atrodas Latvijas jurisdikcijā un kas ir redakcionāli atbildīgs, vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kura audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma mērķauditorija atrodas Latvijā un kas ir redakcionāli atbildīgs, ik gadu finansiāli piedalās Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā vismaz vienā no turpmāk norādītajiem veidiem:
1) ar tiešu ieguldījumu Latvijas filmu un/vai Latvijā radītu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā;
2) iegādājoties izrādīšanas tiesības (licences) uz citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgu producentu radītām Latvijas filmām un/vai Latvijā radītiem Eiropas audiovizuālajiem darbiem;
3) ar iemaksām Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu veidošanai.
(5.5) Šā panta 5.4 daļā minētais audiovizuālais pakalpojums pēc pieprasījuma veic ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā šā panta 5.4 daļā noteiktajā veidā 3,5% apmērā no regulārā ikmēneša abonēšanas pakalpojuma pēc pieprasījuma ieņēmumiem, kas gūti Latvijā iepriekšējā pārskata gadā, bet neattiecas uz citiem pakalpojums pēc pieprasījuma veidiem.
(5.6) Šā panta 5.4 daļā minētais ikgadējais finansiālais ieguldījums attiecināms trīs pārskata gadu periodā, ņemot vērā šā panta 5.5 daļā noteikto.
(5.7) Šā panta 5.4 un 5.5 pantā minētā prasība attiecas tikai uz abonēšanas audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma.
(5.8) Katru gadu audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma sniedzējs saskaņā ar šā panta 5.5 daļas prasībām Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei pašdeklarē iepriekšējā pārskata gadā Latvijā gūtos ieņēmumus un sniedz atskaiti par iepriekšējā pārskata gadā veiktajiem finansiālajiem ieguldījumiem Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā atbilstoši šā panta 5.4 daļā noteiktajiem veidiem. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, kas sniedz audiovizuālos pakalpojumus pēc pieprasījuma, deklarē Latvijā gūtos ieņēmumus iepriekšējā pārskata gadā un atskaitās par iepriekšējā pārskata gadā veiktajiem finansiālajiem ieguldījumiem Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā."
3. Paužam šādus iebildumus par EPLL likumprojekta pārejas noteikumu 48. un 49.punktu
Pamatojums:
Uz paredzētā EPLL likumprojekta spēkā stāšanās un ieguldījuma pienākuma noteikšanas brīdi, kas būtu sagaidāms 2024.gadā, Nozares komersantiem nebūs iespējams veikt EPL likuma (5.5) daļā noteikto 3,5% apmēra aprēķinu no regulārā ikmēneša abonēšanas pakalpojuma pēc pieprasījuma jeb SVOD (subscription video on demand) ieņēmumiem. Latvijas un starptautiskie pakalpojumi pēc pieprasījuma nodrošina savā ziņā līdzīgus, bet daudzējādā ziņā arī atšķirīgus pakalpojumus – piemēram, pie Tet TV+, Go3 un LMT ir pieejama ne tikai plaša filmu bibliotēka, bet arī TV kanāli un citi pakalpojumi. Nozares komersanti šo pakalpojuma pēc pieprasījuma veidu piedāvā klientiem kombinācijā ar citiem pakalpojumu veidiem, kas nav SVOD (piemēram, TV kanāliem vai internetu). Līdz šim SVOD ieņēmumu aprēķins nav ticis veikts atrauti no citu pakalpojumu, ar kuriem kopā tas tiek kombinēts, ieņēmumu aprēķina. Grozījumu praktiskā ieviešana Nozares komersantiem prasīs veikt būtiskus cilvēkresursu, laika un finanšu ieguldījumus, lai rastu risinājumu tam, kā aprēķināt 3,5% no tieši SVOD biznesa līnijas ieņēmumiem. Vienlaikus pārejas periodā ir saglabājama iespēja komersantiem izvēlēties ieguldījumu veidu procentuālā vai fiksētas summas veidā.
Priekšlikums:
Izteikt EPL likuma pārejas noteikumu 48. un 49. punktus šādā redakcijā:
"48. Ministru kabinets līdz 2024. gada 1. jūnijam izdod šā likuma 23. panta 5.8 daļā paredzētos noteikumus.
49. Šā likuma 23. panta 5.4 daļā minētais audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma sniedzējs pārejas periodā līdz 2026. gada 31. decembrim veic ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā 23. panta 5.4 daļā noteiktajā veidā un 23. panta 5.5 daļā noteiktajā apmērā vai vismaz 300 000 euro (trīs simti tūkstoši euro), ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, apmērā."
16.02.2024. 13:16
Motion Picture Association EMEA
MOTION PICTURE ASSOCIATION EMEA
2024.gada 16.februārī
Atbildīgajām personām
Par likumprojektiem par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Filmu likumā
Motion Picture Association ir organizācija, kura globālā mērogā pauž starptautiskās filmu, televīzijas un straumēšanas industrijas viedokli un pārstāv tās intereses. Mūsu biedri ir Walt Disney Studios Pictures, Netflix Studios, LLC, Paramount Pictures Corporation, Sony Pictures Entertainment Inc, Universal City Studios LLC un Warner Bros Discovery.
MPA biedri darbojas visos pasaules tirgos, tāpēc ir cieši saistīti gan ar reģionālajām, gan valstu audiovizuālās nozares kopienām. Tomēr mēs esam nobažījušies, ka plānotā finansiālā ieguldījuma pienākuma uzlikšana nelineāro pakalpojumu sniedzējiem radīs jaunus šķērsļus un ierobežojumus pakalpojumu sniegšanas brīvībai Latvijā. Tādēļ mēs vēlamies pievērsties trim galvenajiem jautājumiem:
Jaunajai likmei jāatbilst samērīguma un nediskriminācijas prasībām, kas noteiktas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā (turpmāk – AVMPD);
Lielāka elastība var nodrošināt pozitīvu ietekmi uz audiovizuālo pakalpojumu nozari, vienlaikus nodrošinot atbilstību AVMPD prasībām.
Jaunajai likmei jāatbilst AVMPD noteiktajām proporcionalitātes un nediskriminācijas prasībām
Mēs saprotam, ka ar grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Filmu likumā tiek ieviests jauns finansiālā ieguldījuma pienākums 3,5% apmērā no abonēšanas audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma ieņēmumiem iepriekšējā gadā pirms pienākuma noteikšanas gada, lai finansiāli veicinātu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanu.
AVMPD 13. panta 2. punktā ir paskaidrots, ka tad, ja dalībvalsts nolemj ieviest finansiālu ieguldījumu plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, tai ir jāievēro proporcionalitātes un nediskriminācijas princips. Saskaņā ar iedibināto ES tiesu praksi[1] pasākumi, kas ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību, var būt attaisnojami tikai tad, ja tie ir samērīgi, ņemot vērā to mērķus, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams to sasniegšanai. Tomēr Kultūras ministrija ir skaidri norādījusi, ka tā nav izskatījusi alternatīvas pieejas Eiropas audiovizuālā satura veicināšanai, kaut gan pastāv arī citi pasākumi, kuri var veicināt šī mērķa sasniegšanu, piemēram, stingrāka satura ražošanas veicināšanas sistēma. Šajā sakarā Eiropas Komisija pat ir atgādinājusi valsts iestādēm, ka nosakot finansiālus pienākumus "nepieciešams pienācīgi pamatot, kā ir ņemts vērā proporcionalitātes princips", nosakot jaunu finansiālā ieguldījuma pienākumu mediju pakalpojumiem[2] .
Svarīgi ir arī uzsvērt, ka nav atrodams pamatojums, kāpēc izvēlēta konkrētā likme un kā tā atbilst abiem iepriekš minētajiem principiem. 3,5% finansiālā ieguldījuma pienākuma ieviešana abonēšanas audiovizuālajiem pakalpojumiem radīs jaunu šķērsli un ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai Latvijā un var mākslīgi kropļot satura veidošanas nozari, īpaši ņemot vērā to, ka līdzīga lieluma valstīs[3] ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem ieviesti mazāka apjoma pienākumi, vai tie nav ieviesti vispār. Vēlamies arī uzsvērt, ka augstāku finansiālo saistību noteikšana mediju pakalpojumu sniedzējiem ne vienmēr garantē labākus rezultātus attiecībā uz ieguldījumiem saturā[4]. Ņemot to vērā, mēs lūdzam likumdevēju vispirms izskatīt alternatīvas pieejas, lai sasniegtu Eiropas audiovizuālo darbu radīšanas veicināšanas mērķi, izmantojot mazāk iejaucošus pasākumus, kas neierobežotu pakalpojumu sniegšanas brīvību (lūdzam skatīt sadaļu par satura ražošanas atbalsta pasākumiem). Ja likumdevējs joprojām būtu apņēmības pilns ieviest finanšu ieguldījuma pienākumu, tad tas būtu jādara saskaņā ar proporcionalitātes un nediskriminācijas principiem, kā arī ņemot vērā līdzīga lieluma valstīs ieviesto finanšu ieguldījumu līmeni.
Turklāt Kultūras ministrija līdzšinējā likumprojektu apspriešanas procesā, kas aprakstīts likumprojektiem pievienotajos dokumentos, nav iesaistījusi starptautiskos pakalpojumu sniedzējus, uz kuriem attiektos šis jaunais finansiālais pienākums. To iesaistīšana ir tikpat svarīga kā vietējo audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju viedokļu uzklausīšana[5]. MPA biedri ir cieši iesaistīti valstu audiovizuālā sektora kopienās un veido būtisku daļu no satura veidošanas un izplatīšanas ekosistēmām visā pasaulē. Ārvalstu uzņēmumu izslēgšana no diskusijām par jauno finansiālā ieguldījuma pienākumu, kas piemērojams visiem audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem, neatbilst iekļaujošam demokrātiskam procesam.
Viena no iespējām, caur kuru likumprojekts ļauj audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem izpildīt šo pienākumu, ir iemaksa Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Mēs vēlamies atgādināt atbildīgajām iestādēm, ka saskaņā ar AVMPD 36. apsvērumu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ārvalstu mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir jāveic finansiālas iemaksas filmu finansēšanas shēmās mērķauditorijas dalībvalstī, būtu nediskriminējošā veidā jāspēj gūt labumu no šo filmu finansēšanas shēmu priekšrocībām. Likumprojektā nav noteikts, kā citās dalībvalstīs reģistrēti pakalpojumu sniedzēji varēs piekļūt filmu fondiem, lai gūtu labumu no kultūras atbalsta ieguldījuma tādā pašā veidā kā vietējie pakalpojumu sniedzēji. Tas varētu radīt priekšrocības Latvijas producentiem salīdzinājumā ar citās dalībvalstīs reģistrētiem mediju pakalpojumu sniedzējiem, piesakoties uz kultūras ieguldījuma maksas radīto labumu.
Lai gan šķiet, ka pašreizējo likumprojektu mērķis ir tikai un vienīgi sniegt labumu Latvijas audiovizuālā satura veidošanai un veicināt to (neskatoties uz AVMPD ietverto norādi par Eiropas audiovizuālo darbu popularizēšanu – detalizētāk skatīt turpmāk), šis jaunais finansiālā ieguldījuma pienākums potenciāli var radīt pretēju efektu - tas, visticamāk, mazinās ārvalstu mediju pakalpojumu sniedzēju ieguldījumus iekšzemes tirgū. Faktiski dažādu finansiālo pienākumu ieviešana dažādās dalībvalstīs izraisa kapitāla sadrumstalotību, kas noved pie formālu atbilstības pasākumu veikšanas, kas rezultējas saturā, kam trūkst pilnīga komerciāla atbalsta. Attiecībā uz iekšzemes pakalpojumu sniedzējiem jaunie finanšu ieguldījumu pienākumi "rada papildu šķēršļus maziem uzņēmumiem (uz kuriem neattiecas mazo un vidējo uzņēmumu atbrīvojums) konkurēt tirgū, kas var būt pretrunā Eiropas darbu veicināšanas mērķim"[6] .
Turklāt vēlamies atgādināt atbildīgajām iestādēm, ka, ņemot vērā finansiālo iemaksu ietekmi uz ES iekšējo tirgu, dalībvalstīm ir pienākums par tām paziņot Eiropas Komisijai saskaņā ar (ES) 2015/1535 procedūru ("TRIS procedūra"), lai novērstu šķēršļu radīšanu ES iekšējam tirgum.
Eiropas darbi
Likumprojekts ļauj mediju pakalpojumu sniedzējiem izpildīt minēto pienākumu, 1) veicot tiešu ieguldījumu Latvijā radītu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā; 2) iegādājoties izrādīšanas tiesības (licences) uz citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgo producentu radītām Latvijas filmām; 3) veicot iemaksas Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Jāatzīmē, ka pirmā iespēja ierobežo tiešo iemaksu veikšanu tikai attiecībā uz Latvijā radītiem audiovizuālajiem darbiem. Līdz ar to šī prasība var radīt priekšrocības Latvijā dibinātiem producentu uzņēmumiem salīdzinājumā ar citās valstīs dibinātiem ārvalstu uzņēmumiem, jo tiem ir vieglāk veikt Eiropas audiovizuālo darbu veidošanu Latvijas teritorijā.
Turklāt, ja pirmais variants nepārprotami atsaucas uz Eiropas darbu veidošanu, tad pārējie divi varianti koncentrējas uz Latvijas filmu veidošanu. Mēs vēlamies norādīt uz Eiropas Komisijas komentāriem, kuros uzsvērts, ka AVMPD 13. panta 2. punkts attiecas uz finansiālu atbalstu Eiropas darbu ražošanā[7] un ka saistības, kas attiecas tikai uz nacionālajām kinematogrāfiskajām filmām un audiovizuālajām aktivitātēm vai darbiem valsts valodā, visticamāk, neatbilst AVMPD, kurā noteikts, ka šāds atbalsts ir paredzēts Eiropas darbiem.
Tādēļ, ja likumdevējs tomēr vēlas noteikt finansiālu pienākumu, tad ierosinām visā likumprojekta tekstā saskaņoti norādīt tā mērķi, kas norādīts likumprojektu anotācijās un ES tiesību aktos, proti, "finansiāli veicināt Eiropas audiovizuālo darbu radīšanu". Šim nolūkam audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem vajadzētu būt iespējai izpildīt šo pienākumu arī iegādājoties Eiropas audiovizuālo darbu demonstrēšanas tiesības.
Turklāt attiecībā uz satura veidu jānorāda, ka, lai gan likumprojekts ļauj veikt tiešu ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā, tajā (likumprojekta esošajā redakcijā) ir atsauce uz Latvijas filmu demonstrēšanas tiesību iegūšanu un ieguldījumu Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Mēs uzskatām, ka pirmajā variantā audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem vajadzētu būt komerciālai brīvībai, nosakot projektu veidus, kuriem tie vēlas iegūt demonstrēšanas tiesības, piemēram, TV seriāli vai spēlfilmas pret "realitātes" seriāliem. Tāpat arī finansiālā ieguldījuma pienākums nedrīkstētu novest pie neizmantotiem līdzekļiem, un tam būtu jāatbalsta visu žanru kino un audiovizuālos darbus.
Stingra satura ražošanas stimulu sistēma veicinās ilgtspējīgākus ilgtermiņa ieguldījumus .
Kā minēts iepriekš, pastāv citi - samērīgāki, mazāk iejaucoši un efektīvāki pasākumi, piemēram, satura ražošanas stimuli, kas veicina ieguldījumus, kas attīstīta valsts audiovizuālo nozari un dod patērētājiem iespēju izvēlēties dažādu vietējo, reģionālo un globālo saturu. Mēs uzskatām, ka, padarot Latvijā pastāvošo satura ražošanas stimulu sistēmu vēl stingrāku, tiks panāktas ilgtspējīgākas ilgtermiņa investīcijas. Ir pierādīts, ka labi izstrādāti satura ražošanas stimuli parasti palielina ieguldījumus nozarē un sniedz labumu plašākai ekonomikai[8], jo tie veicina vietējo prasmju attīstību un stiprina vietējās producentu kopienas radošās spējas.
Nepamatoti regulatīvie ierobežojumi var atturēt uzņēmumus no investīciju veikšanas valstī vai izkropļot ienākošās investīcijas tādā veidā, kas neveicina organisku tirgus izaugsmi un kavē jaunu audiovizuālo pakalpojumu ienākšanu tirgū vai ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību.
Jāveic iepriekšējās ietekmes novērtējums, lai izvērtētu iespējamo inflācijas ietekmi un juridisko nenoteiktību, kas izriet no finanšu saistībām.
Mēs ar cieņu norādām, ka pirms finansiālu ieguldījumu pienākuma ieviešanas likumdevējam vajadzētu veikt iepriekšēju ietekmes novērtējumu, piesardzīgi izvērtējot šādus aspektus:
novērtēt jaunā finansiālā ieguldījuma pienākuma inflācijas ietekmi uz tirgu, izmantojot neatkarīgu, uz nākotni vērstu un neitrālu ekonomiskās ietekmes novērtējumu, jo īpaši laikā, kad audiovizuālā nozare saskaras ar būtiskām ekonomiskām problēmām.
Izpētīt tirgus spēju absorbēt iespējamos finanšu ieguldījumus: lielākajām problēmām satura ražotājiem parasti rada izmaksu inflācija, kā arī radošā personāla, tehniskā personāla un ražošanas jaudu trūkums.
Izvērtēt likumprojekta radīto izmaiņu izraisītās juridiskās nenoteiktības ietekmi uz uzņēmējdarbību. Šīs izmaiņas varētu ietekmēt turpmākos ārvalstu investīciju lēmumus un audiovizuālās nozares ilgtspējīgu izaugsmi.
Šajā sakarā norādām uz vairākām publikācijām, kuros uzsvērta iespējamā inflācijas ietekme, ko radītu finanšu ieguldījumu pienākums, uzsverot, ka pārmērīga vietējā satura ražošanas stimulēšana var novest pie uzpūstām cenām, pārsātinātiem tirgiem un ierobežotām izplatīšanas iespējām vietējiem autoriem. Piemēram, specializētā rakstā ar nosaukumu "Kultūras nodevas un ES audiovizuālais tirgus" ir skaidri uzsvērts, ka, pārmērīgi stimulējot vietējā satura ražošanu, "dalībvalstis var paaugstināt vietējās produkcijas cenas, vienlaikus pārsātinot vietējos tirgus un nodrošinot vietējiem autoriem maz iespēju izplatīt un plašāk tirgot savus darbus"[9] . Turklāt Eiropas Komisijas 2023. gada plašsaziņas līdzekļu nozares pārskatā kā galvenie riska faktori Eiropas producentiem ir norādītas pieaugošās izmaksas un specializētu darbinieku trūkums. Tāpēc finanšu ieguldījumu pienākums var palielināt ražošanas izmaksas un potenciāli palielināt atkarību no mazāka skaita uzņēmumu, kuri var absorbēt augstākas izmaksas[10] . Turklāt producentu uzņēmuma Film i Väst[11] veiktajā pētījumā uzsvērts, ka ražošanas kvotas straumētājiem var izsmelt resursus un paaugstināt cenas, potenciāli izslēdzot no tirgus neatkarīgus darbus.
Lielāka elastība var nodrošināt pozitīvu ietekmi uz audiovizuālo nozari, vienlaikus ievērojot AVMPD prasības.
Lai gan mēs neuzskatām, ka finanšu ieguldījumu pienākums būtu nepieciešams vēlamo politikas mērķu sasniegšanai, mēs atzinīgi vērtējam to, ka likumprojektā ir pareizi transponēts AVMPD 13. panta 6. punkts, kas paredz izņēmumu attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem ar zemu apgrozījumu vai šauru auditoriju, kā arī gadījumos, kad finanšu saistības būtu nerealizējamas vai nepamatotas audiovizuālo mediju pakalpojumu būtības vai temata dēļ.
Turklāt, mūsuprāt, būtu jāapsver papildu pasākumi, lai padarītu finansiālā ieguldījuma pienākumu samērīgāku un maksimāli palielinātu mediju pakalpojumu sniedzēju radošo brīvību. Piemēram, visos finanšu ieguldījuma pienākumos būtu jāņem vērā ieguldījumi mārketingam, satura izplatīšanai kinoteātros, kā arī apmācībai un infrastruktūras attīstībai. Šāda lielāka elastība nodrošinās organiskāku izaugsmi, lielāku saskaņotību ar atsevišķu mediju pakalpojumu sniedzēju uzņēmējdarbības modeļiem un praksi, jo komerciālu iemeslu dēļ tie varētu vēlēties veikt ieguldījumus kādā noteiktā satura kategorijā. Turklāt iemaksām filmu fondā būtu jāatbalsta visu žanru filmas un audiovizuālie darbi.
Anotācijā norādīts, ka "nozare nepiekrīt trīs gadu pārejas periodam (...) un tā vietā ierosina noteikt sešu gadu pārejas periodu". Mēs vēlamies paust savu atbalstu šim priekšlikumam un lūgt pagarināt pārejas periodu. Mēs arī atzinīgi vērtējam iespēju, ka komersanti var sadalīt savus ieguldījumus trīs gadu laikposmā. Turklāt, lai nodrošinātu atbilstību proporcionalitātes principam, dalībvalstīm būtu jāatzīst, ka ne visi satura veidi ir būtiski maksājumu bāzes ieņēmumu noteikšanai. Turklāt finansiālā ieguldījuma summa būtu jānosaka, pamatojoties uz neto ieņēmumiem, ņemot vērā izmaksas un iespēju, ka komersanti var negūt peļņu katru gadu.
***
Lūdzam sazināties ar mums, ja vēlaties detalizētāk apspriest iepriekš minētos jautājumus.
Ar cieņu,
Stanford McCoy
PRESIDENT & MANAGING DIRECTOR MPA EMEA
O +32 2 778 27 16
M +32 471 51 56 57
E stan_mccoy@motionpictures.org
[1] Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 5. marta spriedums lietā UTECA/Administración General del Estado, C-222/07, EU:C:2009:124.
[2] Skat. Komisijas TRIS komentārus par Dānijas 2022. gadā iesniegto likumprojektu, kas pieejami šeit
[3] Grieķija (vēl nav spēkā 1,5 % ieguldījumu pienākums), Slovākija, Slovēnija, Bulgārija, Lietuva, Igaunija, Luksemburga, Kipra, Malta, Ungārija (0 % finanšu pienākums), bet arī nodeva lielākās valstis, piemēram, Zviedrijā, Īrijā, Vācijā (1,8 % - 2,5 % nodeva) un Polijā (1,5 % nodeva) nav daudz lielākas.
[4] O&O pētījums "Tirgus spēki veido līdzsvarotu Eiropas AV ekosistēmu - un tā uzplaukst", 22. lpp.
[5] "Konsultējoties ar Latvijā reģistrētiem audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem, secināts, ka Latvijas apstākļos piemērotsnoteicamo finansiālo ieguldījumu apmērs būtu 3,5 % no ieņēmumiem no audiovizuālā satura pēc pieprasījuma pakalpojumiem, ņemot vērā ieguldījumu, kuru jau šobrīd Latvijā reģistrētie pakalpojumu sniedzēji iegulda Latvijas audiovizuālā satura veidošanā."
[6] "Ieguldījumu pienākumi un nodevas VOD mediju pakalpojumu sniedzējiem un dalībvalstu kultūrpolitika"
[7] Eiropas Komisijas komentāri par Norvēģijas likumprojektu, kas pieejami šeit, un par Dānijas 2022. gadā iesniegto likumprojektu, kas pieejami šeit.
[8] Satura ražošanas veicināšanas programma Zviedrijā (pastāvīgs atbalsts no 2022. Gada) paredz 100 miljonus Zviedrijas kronu gadā un atlaidi ražošanas izmaksām 25% apmērā. Pēc programmas uzsākšanas tika saņemti 37 pieteikumi vairāk nekā 300 miljonu Zviedrijas kronu kopējā vērtībā. Somijā ir ieviesta 25% atlaižu programma, kas pandēmijas laikā veiksmīgi palīdzēja audiovizuālā satura ražošanai.
[9] Lapa 6
[10] 7. un 48. lappuse
[11] Straumēšanas milži un publiskais kino finansējums (Film i Väst), 2022. gads. Film i Väst (angļu: "Film in West") ir filmu kompānija, ko 1992. gadā Zviedrijā nodibināja Elvsborgas apgabala padome.
2024.gada 16.februārī
Atbildīgajām personām
Par likumprojektiem par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Filmu likumā
Motion Picture Association ir organizācija, kura globālā mērogā pauž starptautiskās filmu, televīzijas un straumēšanas industrijas viedokli un pārstāv tās intereses. Mūsu biedri ir Walt Disney Studios Pictures, Netflix Studios, LLC, Paramount Pictures Corporation, Sony Pictures Entertainment Inc, Universal City Studios LLC un Warner Bros Discovery.
MPA biedri darbojas visos pasaules tirgos, tāpēc ir cieši saistīti gan ar reģionālajām, gan valstu audiovizuālās nozares kopienām. Tomēr mēs esam nobažījušies, ka plānotā finansiālā ieguldījuma pienākuma uzlikšana nelineāro pakalpojumu sniedzējiem radīs jaunus šķērsļus un ierobežojumus pakalpojumu sniegšanas brīvībai Latvijā. Tādēļ mēs vēlamies pievērsties trim galvenajiem jautājumiem:
Jaunajai likmei jāatbilst samērīguma un nediskriminācijas prasībām, kas noteiktas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā (turpmāk – AVMPD);
Lielāka elastība var nodrošināt pozitīvu ietekmi uz audiovizuālo pakalpojumu nozari, vienlaikus nodrošinot atbilstību AVMPD prasībām.
Jaunajai likmei jāatbilst AVMPD noteiktajām proporcionalitātes un nediskriminācijas prasībām
Mēs saprotam, ka ar grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Filmu likumā tiek ieviests jauns finansiālā ieguldījuma pienākums 3,5% apmērā no abonēšanas audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma ieņēmumiem iepriekšējā gadā pirms pienākuma noteikšanas gada, lai finansiāli veicinātu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanu.
AVMPD 13. panta 2. punktā ir paskaidrots, ka tad, ja dalībvalsts nolemj ieviest finansiālu ieguldījumu plašsaziņas līdzekļu pakalpojumiem, tai ir jāievēro proporcionalitātes un nediskriminācijas princips. Saskaņā ar iedibināto ES tiesu praksi[1] pasākumi, kas ietekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību, var būt attaisnojami tikai tad, ja tie ir samērīgi, ņemot vērā to mērķus, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams to sasniegšanai. Tomēr Kultūras ministrija ir skaidri norādījusi, ka tā nav izskatījusi alternatīvas pieejas Eiropas audiovizuālā satura veicināšanai, kaut gan pastāv arī citi pasākumi, kuri var veicināt šī mērķa sasniegšanu, piemēram, stingrāka satura ražošanas veicināšanas sistēma. Šajā sakarā Eiropas Komisija pat ir atgādinājusi valsts iestādēm, ka nosakot finansiālus pienākumus "nepieciešams pienācīgi pamatot, kā ir ņemts vērā proporcionalitātes princips", nosakot jaunu finansiālā ieguldījuma pienākumu mediju pakalpojumiem[2] .
Svarīgi ir arī uzsvērt, ka nav atrodams pamatojums, kāpēc izvēlēta konkrētā likme un kā tā atbilst abiem iepriekš minētajiem principiem. 3,5% finansiālā ieguldījuma pienākuma ieviešana abonēšanas audiovizuālajiem pakalpojumiem radīs jaunu šķērsli un ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai Latvijā un var mākslīgi kropļot satura veidošanas nozari, īpaši ņemot vērā to, ka līdzīga lieluma valstīs[3] ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem ieviesti mazāka apjoma pienākumi, vai tie nav ieviesti vispār. Vēlamies arī uzsvērt, ka augstāku finansiālo saistību noteikšana mediju pakalpojumu sniedzējiem ne vienmēr garantē labākus rezultātus attiecībā uz ieguldījumiem saturā[4]. Ņemot to vērā, mēs lūdzam likumdevēju vispirms izskatīt alternatīvas pieejas, lai sasniegtu Eiropas audiovizuālo darbu radīšanas veicināšanas mērķi, izmantojot mazāk iejaucošus pasākumus, kas neierobežotu pakalpojumu sniegšanas brīvību (lūdzam skatīt sadaļu par satura ražošanas atbalsta pasākumiem). Ja likumdevējs joprojām būtu apņēmības pilns ieviest finanšu ieguldījuma pienākumu, tad tas būtu jādara saskaņā ar proporcionalitātes un nediskriminācijas principiem, kā arī ņemot vērā līdzīga lieluma valstīs ieviesto finanšu ieguldījumu līmeni.
Turklāt Kultūras ministrija līdzšinējā likumprojektu apspriešanas procesā, kas aprakstīts likumprojektiem pievienotajos dokumentos, nav iesaistījusi starptautiskos pakalpojumu sniedzējus, uz kuriem attiektos šis jaunais finansiālais pienākums. To iesaistīšana ir tikpat svarīga kā vietējo audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju viedokļu uzklausīšana[5]. MPA biedri ir cieši iesaistīti valstu audiovizuālā sektora kopienās un veido būtisku daļu no satura veidošanas un izplatīšanas ekosistēmām visā pasaulē. Ārvalstu uzņēmumu izslēgšana no diskusijām par jauno finansiālā ieguldījuma pienākumu, kas piemērojams visiem audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem, neatbilst iekļaujošam demokrātiskam procesam.
Viena no iespējām, caur kuru likumprojekts ļauj audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem izpildīt šo pienākumu, ir iemaksa Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Mēs vēlamies atgādināt atbildīgajām iestādēm, ka saskaņā ar AVMPD 36. apsvērumu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ārvalstu mediju pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir jāveic finansiālas iemaksas filmu finansēšanas shēmās mērķauditorijas dalībvalstī, būtu nediskriminējošā veidā jāspēj gūt labumu no šo filmu finansēšanas shēmu priekšrocībām. Likumprojektā nav noteikts, kā citās dalībvalstīs reģistrēti pakalpojumu sniedzēji varēs piekļūt filmu fondiem, lai gūtu labumu no kultūras atbalsta ieguldījuma tādā pašā veidā kā vietējie pakalpojumu sniedzēji. Tas varētu radīt priekšrocības Latvijas producentiem salīdzinājumā ar citās dalībvalstīs reģistrētiem mediju pakalpojumu sniedzējiem, piesakoties uz kultūras ieguldījuma maksas radīto labumu.
Lai gan šķiet, ka pašreizējo likumprojektu mērķis ir tikai un vienīgi sniegt labumu Latvijas audiovizuālā satura veidošanai un veicināt to (neskatoties uz AVMPD ietverto norādi par Eiropas audiovizuālo darbu popularizēšanu – detalizētāk skatīt turpmāk), šis jaunais finansiālā ieguldījuma pienākums potenciāli var radīt pretēju efektu - tas, visticamāk, mazinās ārvalstu mediju pakalpojumu sniedzēju ieguldījumus iekšzemes tirgū. Faktiski dažādu finansiālo pienākumu ieviešana dažādās dalībvalstīs izraisa kapitāla sadrumstalotību, kas noved pie formālu atbilstības pasākumu veikšanas, kas rezultējas saturā, kam trūkst pilnīga komerciāla atbalsta. Attiecībā uz iekšzemes pakalpojumu sniedzējiem jaunie finanšu ieguldījumu pienākumi "rada papildu šķēršļus maziem uzņēmumiem (uz kuriem neattiecas mazo un vidējo uzņēmumu atbrīvojums) konkurēt tirgū, kas var būt pretrunā Eiropas darbu veicināšanas mērķim"[6] .
Turklāt vēlamies atgādināt atbildīgajām iestādēm, ka, ņemot vērā finansiālo iemaksu ietekmi uz ES iekšējo tirgu, dalībvalstīm ir pienākums par tām paziņot Eiropas Komisijai saskaņā ar (ES) 2015/1535 procedūru ("TRIS procedūra"), lai novērstu šķēršļu radīšanu ES iekšējam tirgum.
Eiropas darbi
Likumprojekts ļauj mediju pakalpojumu sniedzējiem izpildīt minēto pienākumu, 1) veicot tiešu ieguldījumu Latvijā radītu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā; 2) iegādājoties izrādīšanas tiesības (licences) uz citu elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai neatkarīgo producentu radītām Latvijas filmām; 3) veicot iemaksas Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Jāatzīmē, ka pirmā iespēja ierobežo tiešo iemaksu veikšanu tikai attiecībā uz Latvijā radītiem audiovizuālajiem darbiem. Līdz ar to šī prasība var radīt priekšrocības Latvijā dibinātiem producentu uzņēmumiem salīdzinājumā ar citās valstīs dibinātiem ārvalstu uzņēmumiem, jo tiem ir vieglāk veikt Eiropas audiovizuālo darbu veidošanu Latvijas teritorijā.
Turklāt, ja pirmais variants nepārprotami atsaucas uz Eiropas darbu veidošanu, tad pārējie divi varianti koncentrējas uz Latvijas filmu veidošanu. Mēs vēlamies norādīt uz Eiropas Komisijas komentāriem, kuros uzsvērts, ka AVMPD 13. panta 2. punkts attiecas uz finansiālu atbalstu Eiropas darbu ražošanā[7] un ka saistības, kas attiecas tikai uz nacionālajām kinematogrāfiskajām filmām un audiovizuālajām aktivitātēm vai darbiem valsts valodā, visticamāk, neatbilst AVMPD, kurā noteikts, ka šāds atbalsts ir paredzēts Eiropas darbiem.
Tādēļ, ja likumdevējs tomēr vēlas noteikt finansiālu pienākumu, tad ierosinām visā likumprojekta tekstā saskaņoti norādīt tā mērķi, kas norādīts likumprojektu anotācijās un ES tiesību aktos, proti, "finansiāli veicināt Eiropas audiovizuālo darbu radīšanu". Šim nolūkam audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem vajadzētu būt iespējai izpildīt šo pienākumu arī iegādājoties Eiropas audiovizuālo darbu demonstrēšanas tiesības.
Turklāt attiecībā uz satura veidu jānorāda, ka, lai gan likumprojekts ļauj veikt tiešu ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā, tajā (likumprojekta esošajā redakcijā) ir atsauce uz Latvijas filmu demonstrēšanas tiesību iegūšanu un ieguldījumu Nacionālā kino centra budžetā Latvijas filmu ražošanai. Mēs uzskatām, ka pirmajā variantā audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem vajadzētu būt komerciālai brīvībai, nosakot projektu veidus, kuriem tie vēlas iegūt demonstrēšanas tiesības, piemēram, TV seriāli vai spēlfilmas pret "realitātes" seriāliem. Tāpat arī finansiālā ieguldījuma pienākums nedrīkstētu novest pie neizmantotiem līdzekļiem, un tam būtu jāatbalsta visu žanru kino un audiovizuālos darbus.
Stingra satura ražošanas stimulu sistēma veicinās ilgtspējīgākus ilgtermiņa ieguldījumus .
Kā minēts iepriekš, pastāv citi - samērīgāki, mazāk iejaucoši un efektīvāki pasākumi, piemēram, satura ražošanas stimuli, kas veicina ieguldījumus, kas attīstīta valsts audiovizuālo nozari un dod patērētājiem iespēju izvēlēties dažādu vietējo, reģionālo un globālo saturu. Mēs uzskatām, ka, padarot Latvijā pastāvošo satura ražošanas stimulu sistēmu vēl stingrāku, tiks panāktas ilgtspējīgākas ilgtermiņa investīcijas. Ir pierādīts, ka labi izstrādāti satura ražošanas stimuli parasti palielina ieguldījumus nozarē un sniedz labumu plašākai ekonomikai[8], jo tie veicina vietējo prasmju attīstību un stiprina vietējās producentu kopienas radošās spējas.
Nepamatoti regulatīvie ierobežojumi var atturēt uzņēmumus no investīciju veikšanas valstī vai izkropļot ienākošās investīcijas tādā veidā, kas neveicina organisku tirgus izaugsmi un kavē jaunu audiovizuālo pakalpojumu ienākšanu tirgū vai ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību.
Jāveic iepriekšējās ietekmes novērtējums, lai izvērtētu iespējamo inflācijas ietekmi un juridisko nenoteiktību, kas izriet no finanšu saistībām.
Mēs ar cieņu norādām, ka pirms finansiālu ieguldījumu pienākuma ieviešanas likumdevējam vajadzētu veikt iepriekšēju ietekmes novērtējumu, piesardzīgi izvērtējot šādus aspektus:
novērtēt jaunā finansiālā ieguldījuma pienākuma inflācijas ietekmi uz tirgu, izmantojot neatkarīgu, uz nākotni vērstu un neitrālu ekonomiskās ietekmes novērtējumu, jo īpaši laikā, kad audiovizuālā nozare saskaras ar būtiskām ekonomiskām problēmām.
Izpētīt tirgus spēju absorbēt iespējamos finanšu ieguldījumus: lielākajām problēmām satura ražotājiem parasti rada izmaksu inflācija, kā arī radošā personāla, tehniskā personāla un ražošanas jaudu trūkums.
Izvērtēt likumprojekta radīto izmaiņu izraisītās juridiskās nenoteiktības ietekmi uz uzņēmējdarbību. Šīs izmaiņas varētu ietekmēt turpmākos ārvalstu investīciju lēmumus un audiovizuālās nozares ilgtspējīgu izaugsmi.
Šajā sakarā norādām uz vairākām publikācijām, kuros uzsvērta iespējamā inflācijas ietekme, ko radītu finanšu ieguldījumu pienākums, uzsverot, ka pārmērīga vietējā satura ražošanas stimulēšana var novest pie uzpūstām cenām, pārsātinātiem tirgiem un ierobežotām izplatīšanas iespējām vietējiem autoriem. Piemēram, specializētā rakstā ar nosaukumu "Kultūras nodevas un ES audiovizuālais tirgus" ir skaidri uzsvērts, ka, pārmērīgi stimulējot vietējā satura ražošanu, "dalībvalstis var paaugstināt vietējās produkcijas cenas, vienlaikus pārsātinot vietējos tirgus un nodrošinot vietējiem autoriem maz iespēju izplatīt un plašāk tirgot savus darbus"[9] . Turklāt Eiropas Komisijas 2023. gada plašsaziņas līdzekļu nozares pārskatā kā galvenie riska faktori Eiropas producentiem ir norādītas pieaugošās izmaksas un specializētu darbinieku trūkums. Tāpēc finanšu ieguldījumu pienākums var palielināt ražošanas izmaksas un potenciāli palielināt atkarību no mazāka skaita uzņēmumu, kuri var absorbēt augstākas izmaksas[10] . Turklāt producentu uzņēmuma Film i Väst[11] veiktajā pētījumā uzsvērts, ka ražošanas kvotas straumētājiem var izsmelt resursus un paaugstināt cenas, potenciāli izslēdzot no tirgus neatkarīgus darbus.
Lielāka elastība var nodrošināt pozitīvu ietekmi uz audiovizuālo nozari, vienlaikus ievērojot AVMPD prasības.
Lai gan mēs neuzskatām, ka finanšu ieguldījumu pienākums būtu nepieciešams vēlamo politikas mērķu sasniegšanai, mēs atzinīgi vērtējam to, ka likumprojektā ir pareizi transponēts AVMPD 13. panta 6. punkts, kas paredz izņēmumu attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem ar zemu apgrozījumu vai šauru auditoriju, kā arī gadījumos, kad finanšu saistības būtu nerealizējamas vai nepamatotas audiovizuālo mediju pakalpojumu būtības vai temata dēļ.
Turklāt, mūsuprāt, būtu jāapsver papildu pasākumi, lai padarītu finansiālā ieguldījuma pienākumu samērīgāku un maksimāli palielinātu mediju pakalpojumu sniedzēju radošo brīvību. Piemēram, visos finanšu ieguldījuma pienākumos būtu jāņem vērā ieguldījumi mārketingam, satura izplatīšanai kinoteātros, kā arī apmācībai un infrastruktūras attīstībai. Šāda lielāka elastība nodrošinās organiskāku izaugsmi, lielāku saskaņotību ar atsevišķu mediju pakalpojumu sniedzēju uzņēmējdarbības modeļiem un praksi, jo komerciālu iemeslu dēļ tie varētu vēlēties veikt ieguldījumus kādā noteiktā satura kategorijā. Turklāt iemaksām filmu fondā būtu jāatbalsta visu žanru filmas un audiovizuālie darbi.
Anotācijā norādīts, ka "nozare nepiekrīt trīs gadu pārejas periodam (...) un tā vietā ierosina noteikt sešu gadu pārejas periodu". Mēs vēlamies paust savu atbalstu šim priekšlikumam un lūgt pagarināt pārejas periodu. Mēs arī atzinīgi vērtējam iespēju, ka komersanti var sadalīt savus ieguldījumus trīs gadu laikposmā. Turklāt, lai nodrošinātu atbilstību proporcionalitātes principam, dalībvalstīm būtu jāatzīst, ka ne visi satura veidi ir būtiski maksājumu bāzes ieņēmumu noteikšanai. Turklāt finansiālā ieguldījuma summa būtu jānosaka, pamatojoties uz neto ieņēmumiem, ņemot vērā izmaksas un iespēju, ka komersanti var negūt peļņu katru gadu.
***
Lūdzam sazināties ar mums, ja vēlaties detalizētāk apspriest iepriekš minētos jautājumus.
Ar cieņu,
Stanford McCoy
PRESIDENT & MANAGING DIRECTOR MPA EMEA
O +32 2 778 27 16
M +32 471 51 56 57
E stan_mccoy@motionpictures.org
[1] Eiropas Savienības Tiesas 2009. gada 5. marta spriedums lietā UTECA/Administración General del Estado, C-222/07, EU:C:2009:124.
[2] Skat. Komisijas TRIS komentārus par Dānijas 2022. gadā iesniegto likumprojektu, kas pieejami šeit
[3] Grieķija (vēl nav spēkā 1,5 % ieguldījumu pienākums), Slovākija, Slovēnija, Bulgārija, Lietuva, Igaunija, Luksemburga, Kipra, Malta, Ungārija (0 % finanšu pienākums), bet arī nodeva lielākās valstis, piemēram, Zviedrijā, Īrijā, Vācijā (1,8 % - 2,5 % nodeva) un Polijā (1,5 % nodeva) nav daudz lielākas.
[4] O&O pētījums "Tirgus spēki veido līdzsvarotu Eiropas AV ekosistēmu - un tā uzplaukst", 22. lpp.
[5] "Konsultējoties ar Latvijā reģistrētiem audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma sniedzējiem, secināts, ka Latvijas apstākļos piemērotsnoteicamo finansiālo ieguldījumu apmērs būtu 3,5 % no ieņēmumiem no audiovizuālā satura pēc pieprasījuma pakalpojumiem, ņemot vērā ieguldījumu, kuru jau šobrīd Latvijā reģistrētie pakalpojumu sniedzēji iegulda Latvijas audiovizuālā satura veidošanā."
[6] "Ieguldījumu pienākumi un nodevas VOD mediju pakalpojumu sniedzējiem un dalībvalstu kultūrpolitika"
[7] Eiropas Komisijas komentāri par Norvēģijas likumprojektu, kas pieejami šeit, un par Dānijas 2022. gadā iesniegto likumprojektu, kas pieejami šeit.
[8] Satura ražošanas veicināšanas programma Zviedrijā (pastāvīgs atbalsts no 2022. Gada) paredz 100 miljonus Zviedrijas kronu gadā un atlaidi ražošanas izmaksām 25% apmērā. Pēc programmas uzsākšanas tika saņemti 37 pieteikumi vairāk nekā 300 miljonu Zviedrijas kronu kopējā vērtībā. Somijā ir ieviesta 25% atlaižu programma, kas pandēmijas laikā veiksmīgi palīdzēja audiovizuālā satura ražošanai.
[9] Lapa 6
[10] 7. un 48. lappuse
[11] Straumēšanas milži un publiskais kino finansējums (Film i Väst), 2022. gads. Film i Väst (angļu: "Film in West") ir filmu kompānija, ko 1992. gadā Zviedrijā nodibināja Elvsborgas apgabala padome.
16.02.2024. 20:11
Latvijas Raidorganizāciju asociācija
Likumprojekta “Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā” (Projekta ID:
24-TA-188) izdarītie grozījumi šobrīd līdz galam nenostiprina precīzu izpratni par to, ka, ar grozījumiem izstrādātais pienākumu tvērums būtu attiecināms uz visiem Latvijas jurisdikcijā pieejamiem abonēšanas audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma sniedzējiem (SVOD), proti, attiecībā uz pakalpojumu modeli, kurā lietotāji maksā regulāru maksu, lai bez reklāmām piekļūtu katalogam, kurā ir raidījumi, t.sk. filmas, televīzijas pārraides un cits audiovizuāls saturs, kā to paredz Eiropas Parlamenta un Padomes 2018.gada 14.novembra Direktīvas (ES) 2018/1808 13.panta prasības. Līgums rūpīgi pārskatīt un ieviest attiecīgus papildinājumus.
2) Norādām, ka Likumprojekta 23.pantā patreiz izstrādātie grozījumi var tikt neviennozīmīgi izprasti arī attiecībā uz transakciju audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma (TVOD), jeb attiecībā uz pakalpojuma modeli, kurā lietotāji maksā par katru raidījumu, t.sk. filmu, televīzijas pārraidi un citu audiovizuālu saturu. Līdz ar to Latvijas Raidorganizāciju asociācija lūdz precizēt visā Likumprojekta tekstā norādot, ka tvērums ir attiecināms uz abonēšanas audiovizuālajiem pakalpojumiem, pievienojot vārdu “abonēšanas”, attiecīgajā locījumā, Likumprojekta 23.panta 5.1 daļā, kā arī 5.4, 5.5, 5.6, 5.7 un 5.8 daļā, un neaprobežoties tikai ar šobrīd apspriešanai piedāvāto (5.7) redakciju.
Papildus nepieciešams ieviest definīciju, kas ir “abonēšanas pakalpojums pēc pieprasījuma”, precizējot, ka tā ir fiksēta, regulāra abonentmaksa par piekļuvi pakalpojumam pēc pieprasījuma katalogam.
Ņemot vērā, ka ar nozari tika skaņota nodokļa piemērošana attiecībā uz abonēšanas pakalpojumiem pēc pieprasījuma, neskarot citus pakalpojums pēc pieprasījuma modeļus, lūdzam precizēt, ka panta 5.4 daļā minētais audiovizuālais pakalpojums pēc pieprasījuma veic ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā šā panta 5.4 daļā noteiktajā veidā tikai no abonēšanas pakalpojuma pēc pieprasījuma ieņēmumiem, bet neattiecas uz citiem audivovizuāla rakstura pakalpojumiem. Pašlaik tvērums ir noteikts pārāk plaši.
24-TA-188) izdarītie grozījumi šobrīd līdz galam nenostiprina precīzu izpratni par to, ka, ar grozījumiem izstrādātais pienākumu tvērums būtu attiecināms uz visiem Latvijas jurisdikcijā pieejamiem abonēšanas audiovizuālā pakalpojuma pēc pieprasījuma sniedzējiem (SVOD), proti, attiecībā uz pakalpojumu modeli, kurā lietotāji maksā regulāru maksu, lai bez reklāmām piekļūtu katalogam, kurā ir raidījumi, t.sk. filmas, televīzijas pārraides un cits audiovizuāls saturs, kā to paredz Eiropas Parlamenta un Padomes 2018.gada 14.novembra Direktīvas (ES) 2018/1808 13.panta prasības. Līgums rūpīgi pārskatīt un ieviest attiecīgus papildinājumus.
2) Norādām, ka Likumprojekta 23.pantā patreiz izstrādātie grozījumi var tikt neviennozīmīgi izprasti arī attiecībā uz transakciju audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma (TVOD), jeb attiecībā uz pakalpojuma modeli, kurā lietotāji maksā par katru raidījumu, t.sk. filmu, televīzijas pārraidi un citu audiovizuālu saturu. Līdz ar to Latvijas Raidorganizāciju asociācija lūdz precizēt visā Likumprojekta tekstā norādot, ka tvērums ir attiecināms uz abonēšanas audiovizuālajiem pakalpojumiem, pievienojot vārdu “abonēšanas”, attiecīgajā locījumā, Likumprojekta 23.panta 5.1 daļā, kā arī 5.4, 5.5, 5.6, 5.7 un 5.8 daļā, un neaprobežoties tikai ar šobrīd apspriešanai piedāvāto (5.7) redakciju.
Papildus nepieciešams ieviest definīciju, kas ir “abonēšanas pakalpojums pēc pieprasījuma”, precizējot, ka tā ir fiksēta, regulāra abonentmaksa par piekļuvi pakalpojumam pēc pieprasījuma katalogam.
Ņemot vērā, ka ar nozari tika skaņota nodokļa piemērošana attiecībā uz abonēšanas pakalpojumiem pēc pieprasījuma, neskarot citus pakalpojums pēc pieprasījuma modeļus, lūdzam precizēt, ka panta 5.4 daļā minētais audiovizuālais pakalpojums pēc pieprasījuma veic ieguldījumu Eiropas audiovizuālo darbu veidošanā šā panta 5.4 daļā noteiktajā veidā tikai no abonēšanas pakalpojuma pēc pieprasījuma ieņēmumiem, bet neattiecas uz citiem audivovizuāla rakstura pakalpojumiem. Pašlaik tvērums ir noteikts pārāk plaši.
16.02.2024. 20:26