Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Ministru kabineta 2021. gada 18. maija noteikumos Nr. 316 "Noteikumi par asistenta, pavadoņa un aprūpes mājās pakalpojumu personām ar invaliditāti"
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Asistenta pakalpojuma nodrošināšanas gaitā tika konstatēts, ka esošā asistenta pakalpojuma nepieciešamības novērtēšanas ārpus mājas vides un atbalsta intensitātes noteikšanas anketa nav pietiekami mērķēta (mazāk pakalpojuma stundu pienākas tiem, kam vajadzība ir pēc asistenta ir lielāka, un otrādi). Tāpat šīs anketas jautājumi un atbilžu izvēles ne vienmēr ir skaidri saprotami un pastāv vieta interpretācijām. Tāpat ir konstatēts, ka arī atsevišķas Ministru kabineta 2021. gada 18. maija noteikumu Nr. 316 "Noteikumi par asistenta, pavadoņa un aprūpes mājās pakalpojumu personām ar invaliditāti" normas nav viennozīmīgi skaidras un tiek interpretētas atšķirīgi, kā arī asistenta pakalpojuma apjoms ne visos gadījumos tiek noteikts atbilstoši tam paredzētajam mērķim.
Mērķa apraksts
Mērķētāk noteikt asistenta pakalpojuma nepieciešamību, personas situācijai atbilstošāku asistenta atbalsta intensitātes līmeni, kā arī asistenta pakalpojuma apjomu pilngadīgām personām, lai vairāk asistenta pakalpojuma stundu ir tiem, kuriem vajadzība pēc asistenta atbalsta ir lielāka, un otrādi.
Politikas jomas
Invalīdu vienlīdzīgas iespējas
Teritorija
Latvijas Republika
Norises laiks
01.09.2025. - 15.09.2025.
Informācija
Nav.
Fiziskās personas
- personas ar invaliditāti
Skaidrojums un ietekme
Pilngadīgām personām ar invaliditāti, kuras saņem asistenta pakalpojumu, asistenta pakalpojuma apjoms tiks noteikts mērķētāk.
Juridiskās personas
Nē
Sagatavoja
Einārs Grāveris (LM)
Atbildīgā persona
Ingus Alliks (LM)
Izsludināšanas datums
01.09.2025. 11:02
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Raimonds Lejnieks-Puķe - "Latvijas bezdarbnieku un darba meklētāju interešu aizstāvības biedrība"
Priekšlikums MK noteikumu Nr. 316 15. punkta uzlabošanai
PROBLĒMAS − IETEIKUMA APRAKSTS:
1) Problēmas apraksts
Spēkā esošais Noteikumu Nr. 316 15. punkts praksē sašaurina personu loku, kurām pieejams asistenta pakalpojums, balstot tiesības galvenokārt diagnožu vai atsevišķu stāvokļu uzskaitījumā. Šāda “diagnožu pieeja” izraisa atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām personu grupām:
a) personas ar 1. un 2. grupas invaliditāti, kuras atbilst 15. punktā minētajiem kritērijiem un saņem pakalpojumu;
b) personas ar 1. un 2. grupas invaliditāti ar salīdzināmu funkcionālo vajadzību pēc asistenta, taču ar citām hroniskām vai retām saslimšanām, kombinētiem, psihosociāliem, sensoriskiem, kognitīviem, komunikācijas, enerģijas noturības vai elpošanas traucējumiem, tāpēc no atbalsta faktiski izslēgtas.
Rezultātā piekļuve pamata atbalstam neatspoguļo personas faktisko funkcionālo vajadzību un sociālās līdzdalības šķēršļus.
2) Juridiskā argumentācija
Satversmes 91. pants (vienlīdzības princips). Pastāv divas objektīvi salīdzināmas grupas, pret kurām tiek piemērota atšķirīga attieksme, un šai atšķirībai nav pietiekama objektīva un saprātīga pamata. Diagnožu katalogs aizstāj vajadzībās balstītu, individuālu izvērtējumu, tādējādi vienādos apstākļos esošām personām liedzot vienlīdzīgu piekļuvi atbalstam.
ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), it īpaši 5. pants (diskriminācijas aizliegums) un 19. pants (tiesības dzīvot sabiedrībā ar nepieciešamo personīgo palīdzību). Kritēriji, kas netieši izslēdz personas ar salīdzināmu vajadzību tikai atšķirīgas diagnozes dēļ, neatbilst diskriminācijas aizliegumam un individuālas nepieciešamības principam.
ES Pamattiesību hartas 26. pants. Savienība atzīst un ievēro invalīdu tiesības uz pasākumiem neatkarībai un integrācijai. Regulējums, kas orientēts uz diagnožu sarakstu, nevis funkcionālo vajadzību, kavē vienlīdzīgu integrācijas iespēju nodrošināšanu.
Samērīguma tests (Satversmes tiesas metodoloģija).
Piemērotība: diagnožu katalogs nesasniedz mērķi mērķēt atbalstu pēc vajadzībām.
Nepieciešamība: pastāv mazāk ierobežojošs līdzeklis − individuāls funkcionālo spēju un vides šķēršļu izvērtējums.
Samērīgums šaurā nozīmē: administratīvs vienkāršojums neatsver būtisku kaitējumu pamattiesībām uz vienlīdzīgu piekļuvi atbalstam.
3) Ieteikums (risinājuma būtība)
Aizstāt diagnožu uzskaitījumu ar skaidru, vajadzībās balstītu individuālo izvērtējumu, nostiprinot:
pienākumu sociālajam dienestam noteikt asistenta nepieciešamību pēc 1. pielikuma kritērijiem;
aizliegumu atteikt tikai diagnozes dēļ;
pagaidu pakalpojumu, ja individuālais izvērtējums nav pabeidzams termiņā;
pienākumu ņemt vērā ārstniecības/reabilitācijas speciālistu atzinumus un regulāru medicīnisko procedūru nepieciešamību;
samērīgu pakalpojuma apjoma noteikšanu, sasaistot to ar izvērtējuma rezultātiem.
Piezīme. Latvijā pašlaik norit vairākas aktīvas tiesvedības saistībā ar to, ka personas ar smagu invaliditāti, kurām objektīvi būtu nepieciešams asistenta pakalpojums, tas tiek atteikts tādēļ, ka Noteikumu Nr. 316 15.1. apakšpunkts izslēdz šādas personas no iespējas saņemt asistenta pakalpojumu.
Piedāvātā redakcija Noteikumu Nr. 316 15. punktam
15. Sociālais dienests, izskatot personas iesniegumu par asistenta pakalpojuma piešķiršanu, veic šādas darbības un izvērtējumu:
15.1. Invaliditātes informatīvajā sistēmā pārliecinās par invaliditātes noteikšanu un, ja piemērojams, par komisijas atzinumiem, kas attiecas uz personas funkcionālajiem ierobežojumiem.
15.2. Veic personas funkcionālo spēju un vides šķēršļu individuālu izvērtējumu atbilstoši šo noteikumu 1. pielikumā noteiktajiem kritērijiem, nosakot atbalsta intensitāti un asistenta pakalpojuma nepieciešamību neatkarīgi no personas diagnozes, invaliditātes cēloņa vai saslimšanas veida.
15.3. Pieprasa un ņem vērā ārstniecības personas vai rehabilitācijas speciālista atzinumu par personas funkcionālajiem ierobežojumiem, tostarp situācijās, kad funkcionālie ierobežojumi izriet no hroniskām vai retām slimībām, vairāku saslimšanu kombinācijas, psihosociāliem, sensoriskiem, kognitīviem, komunikācijas, elpošanas vai enerģijas noturības traucējumiem.
15.4. Valsts izglītības informācijas sistēmā pārliecinās, vai persona apgūst izglītības programmu, ja persona mācās vai studē; Pašvaldību sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu administrēšanas lietojumprogrammā pārbauda citu saņemto sociālo pakalpojumu esamību; Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu maksātāju reģistrā, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā un Biedrību un nodibinājumu reģistrā pārbauda informāciju, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai.
15.5. Asistenta pakalpojumu piešķir, ja individuālais izvērtējums saskaņā ar 1. pielikuma kritērijiem apliecina, ka bez asistenta personas līdzdalība sabiedrības dzīvē, izglītībā, nodarbinātībā, veselības aprūpē vai sabiedriskā transporta un citu pakalpojumu izmantošanā ir būtiski ierobežota.
15.6. Aizliegts atteikt asistenta pakalpojuma piešķiršanu, pamatojoties vienīgi ar to, ka personas funkcionālie ierobežojumi nav ietverti konkrētu diagnožu sarakstā vai neatbilst noteiktai medicīniskai kategorijai.
15.7. Ja personai ne retāk kā reizi nedēļā nepieciešams saņemt ārstējošā ārsta nozīmētas medicīniskās procedūras vai rehabilitācijas pakalpojumus, sociālais dienests, pamatojoties uz iesniegto nosūtījumu vai līgumu, ņem to vērā, nosakot asistenta pakalpojuma apjomu, kā arī atlīdzību par transporta izdevumiem atbilstoši šo noteikumu kārtībai.
15.8. Ja objektīvu iemeslu dēļ individuālais izvērtējums nav pabeidzams 30 dienu laikā, sociālais dienests piešķir pagaidu asistenta pakalpojumu līdz 3 mēnešiem, pamatojoties uz ārstniecības personas izziņu par funkcionālajiem ierobežojumiem un nepieciešamību pēc atbalsta; pēc izvērtējuma pabeigšanas lēmumu precizē.
15.9. Pieņemot lēmumu par asistenta pakalpojuma apjomu (stundas mēnesī) un periodu, sociālais dienests piemēro 1. pielikumā noteiktos kritērijus un šo noteikumu 16. punktu, nodrošinot, ka noteiktais apjoms ir samērīgs ar personas individuālo vajadzību.
15.10. Sociālais dienests ir tiesīgs pieprasīt papildu informāciju no komisijas un citām institūcijām, ciktāl tas nepieciešams, lai precizētu personas funkcionālo vajadzību un atbalsta intensitāti.
15.11. Šā punkta piemērošanā diagnozes, invaliditātes cēloņa vai saslimšanas veida uzskaitījums nav izsmeļošs un neierobežo personas tiesības saņemt asistenta pakalpojumu, ja individuālais izvērtējums apliecina nepieciešamību.
PROBLĒMAS − IETEIKUMA APRAKSTS:
1) Problēmas apraksts
Spēkā esošais Noteikumu Nr. 316 15. punkts praksē sašaurina personu loku, kurām pieejams asistenta pakalpojums, balstot tiesības galvenokārt diagnožu vai atsevišķu stāvokļu uzskaitījumā. Šāda “diagnožu pieeja” izraisa atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām personu grupām:
a) personas ar 1. un 2. grupas invaliditāti, kuras atbilst 15. punktā minētajiem kritērijiem un saņem pakalpojumu;
b) personas ar 1. un 2. grupas invaliditāti ar salīdzināmu funkcionālo vajadzību pēc asistenta, taču ar citām hroniskām vai retām saslimšanām, kombinētiem, psihosociāliem, sensoriskiem, kognitīviem, komunikācijas, enerģijas noturības vai elpošanas traucējumiem, tāpēc no atbalsta faktiski izslēgtas.
Rezultātā piekļuve pamata atbalstam neatspoguļo personas faktisko funkcionālo vajadzību un sociālās līdzdalības šķēršļus.
2) Juridiskā argumentācija
Satversmes 91. pants (vienlīdzības princips). Pastāv divas objektīvi salīdzināmas grupas, pret kurām tiek piemērota atšķirīga attieksme, un šai atšķirībai nav pietiekama objektīva un saprātīga pamata. Diagnožu katalogs aizstāj vajadzībās balstītu, individuālu izvērtējumu, tādējādi vienādos apstākļos esošām personām liedzot vienlīdzīgu piekļuvi atbalstam.
ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD), it īpaši 5. pants (diskriminācijas aizliegums) un 19. pants (tiesības dzīvot sabiedrībā ar nepieciešamo personīgo palīdzību). Kritēriji, kas netieši izslēdz personas ar salīdzināmu vajadzību tikai atšķirīgas diagnozes dēļ, neatbilst diskriminācijas aizliegumam un individuālas nepieciešamības principam.
ES Pamattiesību hartas 26. pants. Savienība atzīst un ievēro invalīdu tiesības uz pasākumiem neatkarībai un integrācijai. Regulējums, kas orientēts uz diagnožu sarakstu, nevis funkcionālo vajadzību, kavē vienlīdzīgu integrācijas iespēju nodrošināšanu.
Samērīguma tests (Satversmes tiesas metodoloģija).
Piemērotība: diagnožu katalogs nesasniedz mērķi mērķēt atbalstu pēc vajadzībām.
Nepieciešamība: pastāv mazāk ierobežojošs līdzeklis − individuāls funkcionālo spēju un vides šķēršļu izvērtējums.
Samērīgums šaurā nozīmē: administratīvs vienkāršojums neatsver būtisku kaitējumu pamattiesībām uz vienlīdzīgu piekļuvi atbalstam.
3) Ieteikums (risinājuma būtība)
Aizstāt diagnožu uzskaitījumu ar skaidru, vajadzībās balstītu individuālo izvērtējumu, nostiprinot:
pienākumu sociālajam dienestam noteikt asistenta nepieciešamību pēc 1. pielikuma kritērijiem;
aizliegumu atteikt tikai diagnozes dēļ;
pagaidu pakalpojumu, ja individuālais izvērtējums nav pabeidzams termiņā;
pienākumu ņemt vērā ārstniecības/reabilitācijas speciālistu atzinumus un regulāru medicīnisko procedūru nepieciešamību;
samērīgu pakalpojuma apjoma noteikšanu, sasaistot to ar izvērtējuma rezultātiem.
Piezīme. Latvijā pašlaik norit vairākas aktīvas tiesvedības saistībā ar to, ka personas ar smagu invaliditāti, kurām objektīvi būtu nepieciešams asistenta pakalpojums, tas tiek atteikts tādēļ, ka Noteikumu Nr. 316 15.1. apakšpunkts izslēdz šādas personas no iespējas saņemt asistenta pakalpojumu.
Piedāvātā redakcija Noteikumu Nr. 316 15. punktam
15. Sociālais dienests, izskatot personas iesniegumu par asistenta pakalpojuma piešķiršanu, veic šādas darbības un izvērtējumu:
15.1. Invaliditātes informatīvajā sistēmā pārliecinās par invaliditātes noteikšanu un, ja piemērojams, par komisijas atzinumiem, kas attiecas uz personas funkcionālajiem ierobežojumiem.
15.2. Veic personas funkcionālo spēju un vides šķēršļu individuālu izvērtējumu atbilstoši šo noteikumu 1. pielikumā noteiktajiem kritērijiem, nosakot atbalsta intensitāti un asistenta pakalpojuma nepieciešamību neatkarīgi no personas diagnozes, invaliditātes cēloņa vai saslimšanas veida.
15.3. Pieprasa un ņem vērā ārstniecības personas vai rehabilitācijas speciālista atzinumu par personas funkcionālajiem ierobežojumiem, tostarp situācijās, kad funkcionālie ierobežojumi izriet no hroniskām vai retām slimībām, vairāku saslimšanu kombinācijas, psihosociāliem, sensoriskiem, kognitīviem, komunikācijas, elpošanas vai enerģijas noturības traucējumiem.
15.4. Valsts izglītības informācijas sistēmā pārliecinās, vai persona apgūst izglītības programmu, ja persona mācās vai studē; Pašvaldību sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu administrēšanas lietojumprogrammā pārbauda citu saņemto sociālo pakalpojumu esamību; Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu maksātāju reģistrā, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā un Biedrību un nodibinājumu reģistrā pārbauda informāciju, kas nepieciešama lēmuma pieņemšanai.
15.5. Asistenta pakalpojumu piešķir, ja individuālais izvērtējums saskaņā ar 1. pielikuma kritērijiem apliecina, ka bez asistenta personas līdzdalība sabiedrības dzīvē, izglītībā, nodarbinātībā, veselības aprūpē vai sabiedriskā transporta un citu pakalpojumu izmantošanā ir būtiski ierobežota.
15.6. Aizliegts atteikt asistenta pakalpojuma piešķiršanu, pamatojoties vienīgi ar to, ka personas funkcionālie ierobežojumi nav ietverti konkrētu diagnožu sarakstā vai neatbilst noteiktai medicīniskai kategorijai.
15.7. Ja personai ne retāk kā reizi nedēļā nepieciešams saņemt ārstējošā ārsta nozīmētas medicīniskās procedūras vai rehabilitācijas pakalpojumus, sociālais dienests, pamatojoties uz iesniegto nosūtījumu vai līgumu, ņem to vērā, nosakot asistenta pakalpojuma apjomu, kā arī atlīdzību par transporta izdevumiem atbilstoši šo noteikumu kārtībai.
15.8. Ja objektīvu iemeslu dēļ individuālais izvērtējums nav pabeidzams 30 dienu laikā, sociālais dienests piešķir pagaidu asistenta pakalpojumu līdz 3 mēnešiem, pamatojoties uz ārstniecības personas izziņu par funkcionālajiem ierobežojumiem un nepieciešamību pēc atbalsta; pēc izvērtējuma pabeigšanas lēmumu precizē.
15.9. Pieņemot lēmumu par asistenta pakalpojuma apjomu (stundas mēnesī) un periodu, sociālais dienests piemēro 1. pielikumā noteiktos kritērijus un šo noteikumu 16. punktu, nodrošinot, ka noteiktais apjoms ir samērīgs ar personas individuālo vajadzību.
15.10. Sociālais dienests ir tiesīgs pieprasīt papildu informāciju no komisijas un citām institūcijām, ciktāl tas nepieciešams, lai precizētu personas funkcionālo vajadzību un atbalsta intensitāti.
15.11. Šā punkta piemērošanā diagnozes, invaliditātes cēloņa vai saslimšanas veida uzskaitījums nav izsmeļošs un neierobežo personas tiesības saņemt asistenta pakalpojumu, ja individuālais izvērtējums apliecina nepieciešamību.
11.09.2025. 23:00
Latvijas Autisma apvienība
Biedrība Latvijas Autisma apvienība iepazinusies ar piedāvātajiem grozījumiem Ministru kabineta 2021. gada 18. maija noteikumos Nr. 316 “Noteikumi par asistenta, pavadoņa un aprūpes mājās pakalpojumu personām ar invaliditāti” un iesniedz šādus iebildumus:
Iebildumi par grozījumiem MK noteikumos Nr. 316
1. Par 12.1. un 20.1. punktu (atkārtota iesnieguma iesniegšana)
Iebildums: Lai arī apsveicami, ka šāda norma beidzot tiek ieviesta, jo iepriekš nebija noteikts mehānisms pakalpojuma nepārtrauktībai, tomēr tā paredz aizsardzību tikai tad, ja iesniegums tiek iesniegts ne vēlāk kā mēnesi pirms termiņa beigām. Tas rada risku, ka personas ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kurām objektīvi ir grūtāk laikus iesniegt dokumentus, var nonākt nevienlīdzīgā situācijā. Tas neatbilst Invaliditātes likuma 3. pantā nostiprinātajam vienlīdzības principam un ANO Konvencijas 19. pantam.
Priekšlikums: Noteikt, ka pakalpojuma nepārtrauktība jānodrošina arī tad, ja atkārtots iesniegums iesniegts termiņa beigās vai pēc tā.
2. Par mehānisko stundu apjoma noteikšanu (16.2.3., 17.2. un 1. pielikuma 4.2. punkts)
Iebildums: Regulējumā ieviestie mehāniskie sliekšņi un fiksētie apjomi (40h robeža, 15h/30h ierobežojumi, kā arī fiksētās 15/40/60/80 stundas) pārsniedz Invaliditātes likuma 12. panta 5., 5¹. un 5². daļā piešķirto Ministru kabineta pilnvarojumu. Likums dod tiesības noteikt tikai kritērijus nepieciešamības un intensitātes izvērtēšanai, kā arī maksimālo apjomu, bet ne mehāniskus minimumus vai standartizētus apjomus neatkarīgi no faktiskajām vajadzībām.
Šāda pieeja neatbilst arī:
Satversmes 91. pantam, jo rada nepamatotu atšķirīgu attieksmi starp personām, kurām reāli nepieciešams atbalsts zem 40h vai nestandarta apjomā;
ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti 5. pantam (nediskriminācija), jo cilvēki ar mazāk intensīvām, bet reālām vajadzībām tiek atstāti bez pakalpojuma;
ANO Konvencijas 19. pantam, kas paredz pienākumu nodrošināt atbalstu neatkarīgai dzīvei atbilstoši faktiskajām vajadzībām, nevis fiksētam standartam.
Reālajā dzīvē šāds regulējums noved pie absurdiem rezultātiem – vienā pašvaldībā līdz dienas centram ir 10 minūtes ar sabiedrisko transportu, citā – vairāki kilometri pa nepiebraucamu ceļu, bet piešķirtais apjoms abos gadījumos ir identisks.
Priekšlikums: atcelt mehāniskos sliekšņus un fiksētos apjomus (40h, 15h/30h, 15/40/60/80). Noteikt, ka asistenta pakalpojuma apjoms tiek piešķirts tikai individuāla izvērtējuma rezultātā, ar iespēju noteikt elastīgu stundu daļu, ko persona var izmantot atbilstoši faktiskajām vajadzībām.
3. Par 28. punktu (pakalpojuma izbeigšana)
Iebildums: Šāds formulējums ir pārlieku plašs un var novest pie pakalpojuma izbeigšanas formālu iemeslu dēļ, neizvērtējot, vai personas faktiskās vajadzības ir mainījušās. Rezultātā asistenta pakalpojums var tikt izbeigts, lai gan objektīva nepieciešamība saglabājas. Tas neatbilst Invaliditātes likuma 12. panta mērķim, kā arī ANO Konvencijas 19. pantam, kas prasa nodrošināt atbalstu neatkarīgai dzīvei, balstoties uz vajadzībām, nevis tikai formāliem kritērijiem.
Priekšlikums: Noteikt, ka pakalpojumu var izbeigt tikai tad, ja konstatētas būtiskas izmaiņas personas faktiskajās vajadzībās, kas objektīvi pamato pakalpojuma samazināšanu vai pārtraukšanu.
4. Par 29. punktu (atkārtota piešķiršana)
Iebildums: Šāda norma faktiski nenodrošina pakalpojuma nepārtrauktību, jo viss atkarīgs no sociālā dienesta darba ātruma. Ja lēmums tiek kavēts un pieņemts tikai nākamajā mēnesī, persona paliek bez asistenta atbalsta vismaz uz vienu kalendāra mēnesi. Tas neatbilst:
Invaliditātes likuma 12. panta mērķim, kas paredz nodrošināt atbalstu atbilstoši vajadzībām;
Satversmes 91. pantam, jo personas, kuru pašvaldībās lēmumi tiek pieņemti ātrāk, saņem nepārtrauktu pakalpojumu, bet citur cilvēki nepamatoti cieš;
ANO Konvencijas 19. pantam, kas uzliek valstij pienākumu nodrošināt atbalstu neatkarīgai dzīvei bez pārtraukumiem.
Priekšlikums: Noteikt, ka pakalpojuma sniegšana turpinās līdz jaunā lēmuma spēkā stāšanās brīdim neatkarīgi no tā, kurā mēnesī sociālais dienests pieņem lēmumu. Tas nodrošinātu reālu nepārtrauktību un novērstu atkarību no administratīvā procesa ilguma.
5. Par mobilitātes novērtējumu (1. pielikuma 5. punkts)
Iebildums: Kritēriji aprobežojas ar transporta lietošanu, kāpnēm un orientāciju, ignorējot asistenta nepieciešamību ikdienas praktiskajā palīdzībā ārpus mājokļa. Šāda pieeja nav saderīga ar Konvencijas 19. pantu par tiesībām dzīvot patstāvīgi un būt iekļautam sabiedrībā.
Priekšlikums: paplašināt mobilitātes novērtējumu, iekļaujot praktisko palīdzību (iepirkumi, durvis, tehnisko palīglīdzekļu pārnēsāšana) un drošības aspektus satiksmē un svešā vidē.
6. Par garīgo spēju vērtējumu (1. pielikuma 6. punkts)
Iebildums: Punktu sadale ir nesamērīga (piem., uzraudzība un drošība – 6 punkti), kas nesabalansē gala rezultātu. Turklāt vērtējums satur stigmatizējošus formulējumus, kas neatbilst diskriminācijas aizliegumam (Satversmes 91. pants). Nepietiekami novērtēta alternatīvo komunikācijas līdzekļu loma.
Priekšlikums: izlīdzināt punktu sadali, pārformulēt kritērijus neitrālā valodā, paredzēt alternatīvo komunikācijas līdzekļu atzīšanu kā pilnvērtīgu saziņas un orientācijas formu.
7. Par koeficienta piemērošanu (1. pielikuma 7.4. punkts)
Iebildums: Noteikums, ka 5.4. punktā vērtējums “0” automātiski nosaka koeficientu 1, neatspoguļo faktiskās vajadzības un ir nesamērīgs ierobežojums. Tas faktiski soda personas, kuras telpās ir atkarīgas, bet ārpus mājas aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē ar asistenta atbalstu.
Priekšlikums: svītrot automātisko noteikumu un paredzēt iespēju piemērot koeficientu atbilstoši faktiskajai nepieciešamībai.
8. Par speciālista piezīmēm (1. pielikuma 9. punkts)
Iebildums: Pašreizējais regulējums paredz tikai īsas piezīmes, bet neļauj pilnvērtīgi pamatot atkāpes no algoritma vai iekļaut personas viedokli. Tas neatbilst ANO Konvencijas prasībām par cilvēku ar invaliditāti līdzdalību lēmumu pieņemšanā.
Priekšlikums: izveidot atsevišķu sadaļu “Papildu pamatojums”, paredzot iespēju speciālistam un pašai personai (vai ģimenei) sniegt argumentāciju par nepieciešamību pēc lielāka atbalsta.
9. Vispārīgais izvērtējums par 1. pielikumu
Iebildums: Pielikuma konstrukcija ir pārlieku mehāniska un medicīniski orientēta, neņemot vērā cilvēktiesību pieeju. Tā pārsniedz pilnvarojumu, ko Ministru kabinetam deleģējis Invaliditātes likums, jo likums dod tiesības noteikt tikai kritērijus, kārtību un maksimālo apjomu, bet ne mehāniskus minimumus vai ierobežot personu loku. Rezultātā tiek nepamatoti sašaurināta piekļuve pakalpojumam. Tas neatbilst arī ANO Konvencijas 3. panta vispārīgajiem principiem, kuros nostiprināta neatkarība, pilsoniskā līdzdalība un iekļaušana sabiedrībā.
Priekšlikums: pārstrādāt dokumentu atbilstoši Invaliditātes likumam un ANO Konvencijai, nodrošinot, ka asistenta pakalpojuma mērķis ir pilnvērtīga līdzdalība sabiedrībā, izglītībā, darbā un ģimenes dzīvē.
Iebildumi par grozījumiem MK noteikumos Nr. 316
1. Par 12.1. un 20.1. punktu (atkārtota iesnieguma iesniegšana)
Iebildums: Lai arī apsveicami, ka šāda norma beidzot tiek ieviesta, jo iepriekš nebija noteikts mehānisms pakalpojuma nepārtrauktībai, tomēr tā paredz aizsardzību tikai tad, ja iesniegums tiek iesniegts ne vēlāk kā mēnesi pirms termiņa beigām. Tas rada risku, ka personas ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, kurām objektīvi ir grūtāk laikus iesniegt dokumentus, var nonākt nevienlīdzīgā situācijā. Tas neatbilst Invaliditātes likuma 3. pantā nostiprinātajam vienlīdzības principam un ANO Konvencijas 19. pantam.
Priekšlikums: Noteikt, ka pakalpojuma nepārtrauktība jānodrošina arī tad, ja atkārtots iesniegums iesniegts termiņa beigās vai pēc tā.
2. Par mehānisko stundu apjoma noteikšanu (16.2.3., 17.2. un 1. pielikuma 4.2. punkts)
Iebildums: Regulējumā ieviestie mehāniskie sliekšņi un fiksētie apjomi (40h robeža, 15h/30h ierobežojumi, kā arī fiksētās 15/40/60/80 stundas) pārsniedz Invaliditātes likuma 12. panta 5., 5¹. un 5². daļā piešķirto Ministru kabineta pilnvarojumu. Likums dod tiesības noteikt tikai kritērijus nepieciešamības un intensitātes izvērtēšanai, kā arī maksimālo apjomu, bet ne mehāniskus minimumus vai standartizētus apjomus neatkarīgi no faktiskajām vajadzībām.
Šāda pieeja neatbilst arī:
Satversmes 91. pantam, jo rada nepamatotu atšķirīgu attieksmi starp personām, kurām reāli nepieciešams atbalsts zem 40h vai nestandarta apjomā;
ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti 5. pantam (nediskriminācija), jo cilvēki ar mazāk intensīvām, bet reālām vajadzībām tiek atstāti bez pakalpojuma;
ANO Konvencijas 19. pantam, kas paredz pienākumu nodrošināt atbalstu neatkarīgai dzīvei atbilstoši faktiskajām vajadzībām, nevis fiksētam standartam.
Reālajā dzīvē šāds regulējums noved pie absurdiem rezultātiem – vienā pašvaldībā līdz dienas centram ir 10 minūtes ar sabiedrisko transportu, citā – vairāki kilometri pa nepiebraucamu ceļu, bet piešķirtais apjoms abos gadījumos ir identisks.
Priekšlikums: atcelt mehāniskos sliekšņus un fiksētos apjomus (40h, 15h/30h, 15/40/60/80). Noteikt, ka asistenta pakalpojuma apjoms tiek piešķirts tikai individuāla izvērtējuma rezultātā, ar iespēju noteikt elastīgu stundu daļu, ko persona var izmantot atbilstoši faktiskajām vajadzībām.
3. Par 28. punktu (pakalpojuma izbeigšana)
Iebildums: Šāds formulējums ir pārlieku plašs un var novest pie pakalpojuma izbeigšanas formālu iemeslu dēļ, neizvērtējot, vai personas faktiskās vajadzības ir mainījušās. Rezultātā asistenta pakalpojums var tikt izbeigts, lai gan objektīva nepieciešamība saglabājas. Tas neatbilst Invaliditātes likuma 12. panta mērķim, kā arī ANO Konvencijas 19. pantam, kas prasa nodrošināt atbalstu neatkarīgai dzīvei, balstoties uz vajadzībām, nevis tikai formāliem kritērijiem.
Priekšlikums: Noteikt, ka pakalpojumu var izbeigt tikai tad, ja konstatētas būtiskas izmaiņas personas faktiskajās vajadzībās, kas objektīvi pamato pakalpojuma samazināšanu vai pārtraukšanu.
4. Par 29. punktu (atkārtota piešķiršana)
Iebildums: Šāda norma faktiski nenodrošina pakalpojuma nepārtrauktību, jo viss atkarīgs no sociālā dienesta darba ātruma. Ja lēmums tiek kavēts un pieņemts tikai nākamajā mēnesī, persona paliek bez asistenta atbalsta vismaz uz vienu kalendāra mēnesi. Tas neatbilst:
Invaliditātes likuma 12. panta mērķim, kas paredz nodrošināt atbalstu atbilstoši vajadzībām;
Satversmes 91. pantam, jo personas, kuru pašvaldībās lēmumi tiek pieņemti ātrāk, saņem nepārtrauktu pakalpojumu, bet citur cilvēki nepamatoti cieš;
ANO Konvencijas 19. pantam, kas uzliek valstij pienākumu nodrošināt atbalstu neatkarīgai dzīvei bez pārtraukumiem.
Priekšlikums: Noteikt, ka pakalpojuma sniegšana turpinās līdz jaunā lēmuma spēkā stāšanās brīdim neatkarīgi no tā, kurā mēnesī sociālais dienests pieņem lēmumu. Tas nodrošinātu reālu nepārtrauktību un novērstu atkarību no administratīvā procesa ilguma.
5. Par mobilitātes novērtējumu (1. pielikuma 5. punkts)
Iebildums: Kritēriji aprobežojas ar transporta lietošanu, kāpnēm un orientāciju, ignorējot asistenta nepieciešamību ikdienas praktiskajā palīdzībā ārpus mājokļa. Šāda pieeja nav saderīga ar Konvencijas 19. pantu par tiesībām dzīvot patstāvīgi un būt iekļautam sabiedrībā.
Priekšlikums: paplašināt mobilitātes novērtējumu, iekļaujot praktisko palīdzību (iepirkumi, durvis, tehnisko palīglīdzekļu pārnēsāšana) un drošības aspektus satiksmē un svešā vidē.
6. Par garīgo spēju vērtējumu (1. pielikuma 6. punkts)
Iebildums: Punktu sadale ir nesamērīga (piem., uzraudzība un drošība – 6 punkti), kas nesabalansē gala rezultātu. Turklāt vērtējums satur stigmatizējošus formulējumus, kas neatbilst diskriminācijas aizliegumam (Satversmes 91. pants). Nepietiekami novērtēta alternatīvo komunikācijas līdzekļu loma.
Priekšlikums: izlīdzināt punktu sadali, pārformulēt kritērijus neitrālā valodā, paredzēt alternatīvo komunikācijas līdzekļu atzīšanu kā pilnvērtīgu saziņas un orientācijas formu.
7. Par koeficienta piemērošanu (1. pielikuma 7.4. punkts)
Iebildums: Noteikums, ka 5.4. punktā vērtējums “0” automātiski nosaka koeficientu 1, neatspoguļo faktiskās vajadzības un ir nesamērīgs ierobežojums. Tas faktiski soda personas, kuras telpās ir atkarīgas, bet ārpus mājas aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē ar asistenta atbalstu.
Priekšlikums: svītrot automātisko noteikumu un paredzēt iespēju piemērot koeficientu atbilstoši faktiskajai nepieciešamībai.
8. Par speciālista piezīmēm (1. pielikuma 9. punkts)
Iebildums: Pašreizējais regulējums paredz tikai īsas piezīmes, bet neļauj pilnvērtīgi pamatot atkāpes no algoritma vai iekļaut personas viedokli. Tas neatbilst ANO Konvencijas prasībām par cilvēku ar invaliditāti līdzdalību lēmumu pieņemšanā.
Priekšlikums: izveidot atsevišķu sadaļu “Papildu pamatojums”, paredzot iespēju speciālistam un pašai personai (vai ģimenei) sniegt argumentāciju par nepieciešamību pēc lielāka atbalsta.
9. Vispārīgais izvērtējums par 1. pielikumu
Iebildums: Pielikuma konstrukcija ir pārlieku mehāniska un medicīniski orientēta, neņemot vērā cilvēktiesību pieeju. Tā pārsniedz pilnvarojumu, ko Ministru kabinetam deleģējis Invaliditātes likums, jo likums dod tiesības noteikt tikai kritērijus, kārtību un maksimālo apjomu, bet ne mehāniskus minimumus vai ierobežot personu loku. Rezultātā tiek nepamatoti sašaurināta piekļuve pakalpojumam. Tas neatbilst arī ANO Konvencijas 3. panta vispārīgajiem principiem, kuros nostiprināta neatkarība, pilsoniskā līdzdalība un iekļaušana sabiedrībā.
Priekšlikums: pārstrādāt dokumentu atbilstoši Invaliditātes likumam un ANO Konvencijai, nodrošinot, ka asistenta pakalpojuma mērķis ir pilnvērtīga līdzdalība sabiedrībā, izglītībā, darbā un ģimenes dzīvē.
15.09.2025. 22:47
Fiziska persona
Iebilstu pret Noteikumu (grozījumu) projektā ietverto 17.2 punktu šādā redakcijā:
“17.2 Šo noteikumu 16.1.1. apakšpunkta pirmajā teikumā minēto asistenta pakalpojuma apjomu nosaka 15 stundas mēnesī, ja intensitātes koeficients ir 1 un 30 stundām mēnesī, ja intensitātes koeficients ir 2, šādos gadījumos:
17.22. atbilstoši šo noteikumu 1. pielikuma 4.2. apakšpunktam persona apmeklē dienas aprūpes centru vai specializēto darbnīcu un bez asistenta atbalsta spēj nokļūt dienas aprūpes centrā vai specializētajā darbnīcā, vai nokļūšanu dienas aprūpes centrā vai specializētajā darbnīcā nodrošina attiecīgā sociālā pakalpojuma sniedzējs.”.
Minētie iebildumi ir pamatoti ar sekojošo:
1. Nav izskaidroti un saprotami iemesli, kāpēc konkrētais asistenta pakalpojuma apjoma samazinājums šajos grozījumos skar tikai personas, kas apmeklē dienas aprūpes centru vai specializētās darbnīcas (bez 17.21.punktā minētajām personām, kas strādā algotu darbu un atrodas grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā).
Arī personām, kas mācās dažādās izglītības iestādēs, nereti tiek nodrošināts transports uz izglītības iestādi un atpakaļ, var būt pieejamas arī kopmītnes. Strādājošām personām arvien vairāk tiek ieviests un praktizēts attālinātais darbs no mājām, kā arī studējošajiem – pieejamas studiju iespējas pilnībā vai daļēji attālināti. Proti, nav pamata ieviest mehāniskus, uz neskaidriem pieņēmumiem balstītus asistenta pakalpojuma apjoma samazinājumus un ierobežojumus tikai vienai atsevišķai personu grupai un faktiski diskriminēt ar to personas, kas apmeklē dienas aprūpes centrus vai specializētās darbnīcas.
2. Dažādās apdzīvotās vietās ir stipri atšķirīgas iespējas nokļūt uz dienas aprūpes centriem. Tās var būt 5 minūtes ar kājām Rīgā līdz 20-30-40 km tālu daudzos Latvijas novados, kā arī atrasties ļoti nomaļās vietās, kur ar sabiedrisko transportu (ja asistentam nav personīgais auto) piekļūšana ir teju neiespējama vai aizņem nesamērīgi daudz laika. Taču arī tad, kad persona, nokļūšanai uz dienas centru vai darbnīcām, ir spiesta izmantot speciālo transportu, kas viņu nogādā dienas centrā, asistentam ir jāpalīdz šai personai sagatavoties dienas centram (darbnīcai), jāpavada personu līdz speciālajam transportam (kas arī var būt ievērojams attālums, jo sevišķi lauku teritorijās), jāsagaida šis transports (kas nav precīzs un mēdz stipri kavēties, ņemot vērā objektīvās klientu īpašības un vajadzības, vai citus faktorus), kā arī asistentam pašam jānokļūst savā galapunktā. Proti – arī augstāk uzskaitītie soļi prasa laika un darba ieguldījumus, kas var būt ļoti atšķirīgi un nebūt ne mazāki vai mazāk vērti, kā, piemēram, aizvedot klientu ar personīgo auto uz šo dienas centru vai darbnīcu. Latvijā šo pakalpojumu pieejamība (sasniedzamība) joprojām ir ļoti ierobežota un neviendabīga.
3. Jau šobrīd (pirms ieviest vēl lielākus asistenta pakalpojumu apjoma samazinājumus) ir ļoti grūti atrast piemērotus asistentus ar pašreizējo atalgojumu un darba specifiku. Mehāniski, neapdomīgi samazinot asistenta pakalpojumu apjomu (un, attiecīgi, atalgojumu par šiem pakalpojumiem), cietīs ne vien personas, kas apmeklē dienas centrus un darbnīcas, bet par situācijas “ķīlniekiem” vēl lielākā mērā kļūs šo personu vecāki, nespējot atgriezties darba tirgū, savās sociālajās aktivitātēs, nespējot pilnvērtīgi parūpēties par sevi, nodrošināt sevi un savus pilngadīgos bērnus ar funkcionāliem traucējumiem, tā pakļaujot sevi izdegšanas, mentālu traucējumu un hronisku slimību saasinājumu riskam, nabadzības riskam.
“17.2 Šo noteikumu 16.1.1. apakšpunkta pirmajā teikumā minēto asistenta pakalpojuma apjomu nosaka 15 stundas mēnesī, ja intensitātes koeficients ir 1 un 30 stundām mēnesī, ja intensitātes koeficients ir 2, šādos gadījumos:
17.22. atbilstoši šo noteikumu 1. pielikuma 4.2. apakšpunktam persona apmeklē dienas aprūpes centru vai specializēto darbnīcu un bez asistenta atbalsta spēj nokļūt dienas aprūpes centrā vai specializētajā darbnīcā, vai nokļūšanu dienas aprūpes centrā vai specializētajā darbnīcā nodrošina attiecīgā sociālā pakalpojuma sniedzējs.”.
Minētie iebildumi ir pamatoti ar sekojošo:
1. Nav izskaidroti un saprotami iemesli, kāpēc konkrētais asistenta pakalpojuma apjoma samazinājums šajos grozījumos skar tikai personas, kas apmeklē dienas aprūpes centru vai specializētās darbnīcas (bez 17.21.punktā minētajām personām, kas strādā algotu darbu un atrodas grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā).
Arī personām, kas mācās dažādās izglītības iestādēs, nereti tiek nodrošināts transports uz izglītības iestādi un atpakaļ, var būt pieejamas arī kopmītnes. Strādājošām personām arvien vairāk tiek ieviests un praktizēts attālinātais darbs no mājām, kā arī studējošajiem – pieejamas studiju iespējas pilnībā vai daļēji attālināti. Proti, nav pamata ieviest mehāniskus, uz neskaidriem pieņēmumiem balstītus asistenta pakalpojuma apjoma samazinājumus un ierobežojumus tikai vienai atsevišķai personu grupai un faktiski diskriminēt ar to personas, kas apmeklē dienas aprūpes centrus vai specializētās darbnīcas.
2. Dažādās apdzīvotās vietās ir stipri atšķirīgas iespējas nokļūt uz dienas aprūpes centriem. Tās var būt 5 minūtes ar kājām Rīgā līdz 20-30-40 km tālu daudzos Latvijas novados, kā arī atrasties ļoti nomaļās vietās, kur ar sabiedrisko transportu (ja asistentam nav personīgais auto) piekļūšana ir teju neiespējama vai aizņem nesamērīgi daudz laika. Taču arī tad, kad persona, nokļūšanai uz dienas centru vai darbnīcām, ir spiesta izmantot speciālo transportu, kas viņu nogādā dienas centrā, asistentam ir jāpalīdz šai personai sagatavoties dienas centram (darbnīcai), jāpavada personu līdz speciālajam transportam (kas arī var būt ievērojams attālums, jo sevišķi lauku teritorijās), jāsagaida šis transports (kas nav precīzs un mēdz stipri kavēties, ņemot vērā objektīvās klientu īpašības un vajadzības, vai citus faktorus), kā arī asistentam pašam jānokļūst savā galapunktā. Proti – arī augstāk uzskaitītie soļi prasa laika un darba ieguldījumus, kas var būt ļoti atšķirīgi un nebūt ne mazāki vai mazāk vērti, kā, piemēram, aizvedot klientu ar personīgo auto uz šo dienas centru vai darbnīcu. Latvijā šo pakalpojumu pieejamība (sasniedzamība) joprojām ir ļoti ierobežota un neviendabīga.
3. Jau šobrīd (pirms ieviest vēl lielākus asistenta pakalpojumu apjoma samazinājumus) ir ļoti grūti atrast piemērotus asistentus ar pašreizējo atalgojumu un darba specifiku. Mehāniski, neapdomīgi samazinot asistenta pakalpojumu apjomu (un, attiecīgi, atalgojumu par šiem pakalpojumiem), cietīs ne vien personas, kas apmeklē dienas centrus un darbnīcas, bet par situācijas “ķīlniekiem” vēl lielākā mērā kļūs šo personu vecāki, nespējot atgriezties darba tirgū, savās sociālajās aktivitātēs, nespējot pilnvērtīgi parūpēties par sevi, nodrošināt sevi un savus pilngadīgos bērnus ar funkcionāliem traucējumiem, tā pakļaujot sevi izdegšanas, mentālu traucējumu un hronisku slimību saasinājumu riskam, nabadzības riskam.
15.09.2025. 22:50
Dace Voitkeviča - "Esi radošs!"
Uzskatu, ka asistenta stundu aprēķins un piešķiršana gan pašreizējā versijā, gan ar piedāvātajiem labojumiem, ir diskriminējoša, neatbilst Latvijas Satversmei un ANO konvencijai par cilvēku ar invaliditāti tiesībām.
Stundas tiek piešķirtas pēc cilvēka spējām un iespējām, nevis vajadzībām. Rezultātā vismazāk stundu- 15-30 mēnesī, kas ir pusstunda vai stunda dienā, saņem cilvēki, kuriem ir vismazākās iespējās. Tie, kuriem nav pieejami vai nav piemēroti dienas centri, mācību iestādes, darba iespējas. Ir jārēķinās ar reālo situāciju valstī, kur šo iespēju cilvēkiem ar invaliditāti ārkārtīgi trūkst. Rezultātā visvairāk diskriminēti ir cilvēki ar garīgiem traucējumiem, kuri nevar paši aizstāvēt savas tiesības uz līdzvērtīgu dzīvi. Arī viņi vēlas iziet ārpus mājas, atrasties sabiedrībā, apmeklēt vietas un pasākumus, kas viņiem ir piemēroti. Taču ar tik niecīgu asistenta atbalsta stundu skaitu tas nav iespējams. Par neētisku attieksmi un neizpratni par cilvēku ar invaliditāti situāciju liecina iespēja saņemt vairāk asistenta stundu, ja cilvēks nodarbojas ar parolimpisko sportu. Vairākām diagnozēm nemaz nav parolimpiskā sporta iespējas. Katrs cilvēks ar invaliditāti vēlētos vienkārši sportot, lai uzturētu savu veselību, taču tam asistenta stundas nepiešķir. Vai šo cilvēku dzīves kvalitāte valstij nav svarīga? Vai viņu vērtība neētiski tiek aprēķināta pēc sasniegumiem, iespējām strādāt un mācīties- attiecīgi piešķirot vairāk asistenta stundu?
Ierosināmi:
1) Pilnīgi pārskatīt asistenta stundu piešķiršanu pēc būtības, balstoties cilvēka vajadzībās nevis iespējās un novērts diskrimināciju pēc cilvēka spējām;
2) Cilvēkiem ar invaliditāti kopš bērnības ar īpašo kopšanu saglabāt asistenta stundu skaitu, kas viņiem bija līdz 18 gadu sasniegšanai. Lielākai daļai šo cilvēku dzīvē nekas nemainās, iestājoties 18 gadu vecumam. Viņi nesāk strādāt vai nodarboties ar parolimpisko sportu. Viņiem pēkšņi nerodas mācību iespējas, ja līdz tam tādas nebija. Ir nepamatoti un nežēlīgi šiem cilvēkiem mazināt atbalstu, kas iepriekš bija pieejams. Tādējādi viņi tiek spiesti pārvietoties uz valsts institūcijām, kurās diemžēl, nesenie publiskie skandāli rāda, ka var būt nepietiekama aprūpe līdz badināšanai vai seksuāla vardarbība, no kā valsts nespēj pasargāt. Ar 15-30 asistenta stundu atbalstu mēnesī šie cilvēki nevar dzīvot sabiedrībā. Samazinot asistenta stundas viņi tiek diskriminēti arī vecuma dēļ.
Atzīmēšu, ka bažas par netaisnību asistenta stundu piešķiršanā pieaugušajiem ar invaliditāti tika izteiktas vairāku diskusiju laikā ar Labklājības ministriju jau pirms izmaiņu pieņemšanas. Tika solīts, ka notiks darbs pie turpmākiem uzlabojumiem. Kopš tā ir pagājuši 5 gadi…
Dace Voitkeviča, valdes priekšsēdētāja
Stundas tiek piešķirtas pēc cilvēka spējām un iespējām, nevis vajadzībām. Rezultātā vismazāk stundu- 15-30 mēnesī, kas ir pusstunda vai stunda dienā, saņem cilvēki, kuriem ir vismazākās iespējās. Tie, kuriem nav pieejami vai nav piemēroti dienas centri, mācību iestādes, darba iespējas. Ir jārēķinās ar reālo situāciju valstī, kur šo iespēju cilvēkiem ar invaliditāti ārkārtīgi trūkst. Rezultātā visvairāk diskriminēti ir cilvēki ar garīgiem traucējumiem, kuri nevar paši aizstāvēt savas tiesības uz līdzvērtīgu dzīvi. Arī viņi vēlas iziet ārpus mājas, atrasties sabiedrībā, apmeklēt vietas un pasākumus, kas viņiem ir piemēroti. Taču ar tik niecīgu asistenta atbalsta stundu skaitu tas nav iespējams. Par neētisku attieksmi un neizpratni par cilvēku ar invaliditāti situāciju liecina iespēja saņemt vairāk asistenta stundu, ja cilvēks nodarbojas ar parolimpisko sportu. Vairākām diagnozēm nemaz nav parolimpiskā sporta iespējas. Katrs cilvēks ar invaliditāti vēlētos vienkārši sportot, lai uzturētu savu veselību, taču tam asistenta stundas nepiešķir. Vai šo cilvēku dzīves kvalitāte valstij nav svarīga? Vai viņu vērtība neētiski tiek aprēķināta pēc sasniegumiem, iespējām strādāt un mācīties- attiecīgi piešķirot vairāk asistenta stundu?
Ierosināmi:
1) Pilnīgi pārskatīt asistenta stundu piešķiršanu pēc būtības, balstoties cilvēka vajadzībās nevis iespējās un novērts diskrimināciju pēc cilvēka spējām;
2) Cilvēkiem ar invaliditāti kopš bērnības ar īpašo kopšanu saglabāt asistenta stundu skaitu, kas viņiem bija līdz 18 gadu sasniegšanai. Lielākai daļai šo cilvēku dzīvē nekas nemainās, iestājoties 18 gadu vecumam. Viņi nesāk strādāt vai nodarboties ar parolimpisko sportu. Viņiem pēkšņi nerodas mācību iespējas, ja līdz tam tādas nebija. Ir nepamatoti un nežēlīgi šiem cilvēkiem mazināt atbalstu, kas iepriekš bija pieejams. Tādējādi viņi tiek spiesti pārvietoties uz valsts institūcijām, kurās diemžēl, nesenie publiskie skandāli rāda, ka var būt nepietiekama aprūpe līdz badināšanai vai seksuāla vardarbība, no kā valsts nespēj pasargāt. Ar 15-30 asistenta stundu atbalstu mēnesī šie cilvēki nevar dzīvot sabiedrībā. Samazinot asistenta stundas viņi tiek diskriminēti arī vecuma dēļ.
Atzīmēšu, ka bažas par netaisnību asistenta stundu piešķiršanā pieaugušajiem ar invaliditāti tika izteiktas vairāku diskusiju laikā ar Labklājības ministriju jau pirms izmaiņu pieņemšanas. Tika solīts, ka notiks darbs pie turpmākiem uzlabojumiem. Kopš tā ir pagājuši 5 gadi…
Dace Voitkeviča, valdes priekšsēdētāja
15.09.2025. 23:53
Atlasīti 4 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25