Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Kara upuru apbedījumu likums
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Tiesību akta atsaukšanas komentārs
Ņemot vērā iebildumu apjomu, radās nepieciešamība pārstrādāt to.
uzsauktais likumprojkets ir zaudējis aktualitāti.
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
skatīt anotāciju
Mērķa apraksts
skatīt anotāciju
Politikas jomas
Valsts aizsardzības politika
Teritorija
-
Norises laiks
01.06.2022. - 15.06.2022.
Informācija
atbildīgā amatpersona Aizsardzības ministrijas Juridiskais departaments (Dana Pinne), e pasts: dana.pinne@mod.gov.lv, tālr.67335027
Fiziskās personas
Nē
Juridiskās personas
Nē
Sagatavoja
Dana Pinne (AM)
Atbildīgā persona
Jānis Garisons (AM)
Izsludināšanas datums
31.05.2022. 13:24
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Arnis Āboltiņš - "Brāļu kapu komiteja"
Atzinums likumprojektam “Par kara upuru apbedījumiem”
(ID 22-TA-1727)
Biedrība “Brāļu kapu komiteja” (turpmāk – BKK) ir iepazinusies ar Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas sagatavoto likumprojektu “Par kara upuru apbedījumiem” (ID 22-TA-1727) (turpmāk – likumprojekts) un saņemot no biedrības "Tiesiskās izpratnes veicināšanai" pasūtīto atzinumu par likumprojektu, sniedz viedokli un priekšlikumus.
Latvijas Republikas Satversme noteic, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.[1] Šīs tiesības nav ierobežojamas[2] un valstij ir jādara viss iespējamais, lai šīs pamattiesības tiktu ne tikai ievērotas, bet arī nodrošinātas no valsts puses. No minētā izriet divi nosacījumi, proti, normatīvā akta publiskā pieejamība[3] un tiesību normu paredzamība, skaidrība un saprotamība, t.i., normas saturam ir jābūt tādam, lai privātpersona zinātu, kādas tiesiskās sekas rodas no noteiktajiem juridiskiem faktiem vai noteiktas rīcības (darbības vai bezdarbības), lai viņa varētu izdarīt apzinātu izvēli un vajadzības gadījumā pielāgot savu rīcību normas prasībām.[4]
[1] Latvijas Republikas Satversme noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.[5] Satversmes 1.pants ietver Latvijas valsts konstitucionālās identitātes pamatus un ir uzskatāms neaizskaramā Satversmes kodola daļu. Šis pants ir atzīstams par Latvijas publisko tiesību ģenerālklauzulu, proti, priekšrakstu, kurš ir obligāti pielietojams, interpretējot Satversmes tiesību normas, kā arī pārējās Latvijas tiesību sistēmas tiesību normas. Tas nozīmē, ka jebkuras Latvijas tiesību sistēmā esošās tiesību normas ir jāpārbauda pēc atbilstības Satversmes 1.pantam, tas ir, Satversmes 1.pants kā ģenerālklauzula ir ielasāms visu pārējo Latvijas tiesību sistēmas tiesību normu saturiskajā tvērumā.[6] Jānorāda, ka ne tikai Latvijas tiesību normām saturiski ir jāatbilst Satversmes 1.pantam, bet arī šo normu pieņemšanas procesam ir jāatbilst Satversmei.
No Satversmes 1.panta izriet vairāki vispārējie tiesību principi, piemēram, tiesiskas valsts virsprincips. Savukārt, no tiesiskas valsts virsprincipa izriet patvaļas aizlieguma princips, kas pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Tā kā valsts rīcības attaisnojums tiek atspoguļots pamatojumā, tad patvaļas aizlieguma princips ir cieši saistīts ar pamatojuma principu. Publiskai personai jāizvērtē visi jautājuma izšķiršanai būtiskie fakti un lēmuma pamatojumā jābalstās uz šādiem faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.[7] Arī no labas likumdošanas principa izriet pienācīgi pamatot izstrādāto un pieņemto normatīvo aktu. Šo principu nedrīkst apskatīt šauri ievērojot formālās normatīvo aktu izstrādāšanas prasības, proti, izstrādājot normatīvā akta anotāciju, bet gan pašiem normatīvā akta izstrādātājiem pienācīgi izsvērt regulējuma nepieciešamību un pamatotību ar objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.
Latvijas Republikas tiesību sistēmā ir pieejami vairāki normatīvie akti, kas tikai daļēji nosaka kārtību, kādā tiek veikta Latvijas teritorijā esošo kara upuru apbedījuma vietu aizsardzība, izpēte, saglabāšana un uzturēšana, bet nav viena vienota normatīvā akta, kas nosaka vienotu kārtību, kādā veic kara upuru apbedījumu vietu apzināšanu, uzskaiti, uzturēšanu, kapsētu ierīkošanu, kā arī mirstīgo atlieku ekshumāciju, pārvietošanu un pārapbedīšanu. Tāpat nav vienota regulējuma, kas attiecas gan ārvalstu izcelsmes kara upuru, gan arī Latvijas izcelsmes kara upuru apbedījumu vietu izpēti, saglabāšanu un uzturēšanu Latvijas Republikas teritorijā.
Ievērojot minēto, jauna regulējuma izstrādāšana ir pamatota un nepieciešama.
[2] Likumprojekta nosaukums ir “Par kara upuru apbedījumiem”. Likuma nosaukumu veido no vārdiem, kas atklāj likuma saturu, un noslēdz ar vārdu “likums”, lai jau no likuma nosaukuma būtu skaidrs attiecīgā normatīvā akta juridiskais rangs. Tikai tad, ja likuma nosaukumu nav iespējams izveidot ar noslēdzošo vārdu “likums”, likuma nosaukumu sāk ar ievada vārdu “par” un noslēdz ar vārdiem, kas atklāj likuma saturu.[8] Prakse sākt likumprojekta nosaukumu ar vārdu “Par” vai “Likums par” vēsturiski Latvijas normatīvo aktu izstrādes un pieņemšanas procesā ir bijusi, tomēr šobrīd likumdevējs no šādas prakses atturas.[9] Ar vārdu “Par” ir pieņemts sākt likumprojektu:
lai apstiprinātu starptautisku līgumu;
lai atzītu citu likumu par spēku zaudējušu;
lai atceltu citu likumu.[10]
Ievērojot minēto, likumprojekta nosaukums ir precizējams atbilstoši mūsdienu praksei, veidojot to skaidru un nepārprotamu, pie iespējas nesaturot vārdus “Par” vai nesāktos ar “Likums par”.
[3] Likumprojekta 1.panta 2.,3.,4. un 5.punkts noteic sekojošo:
kara upuru apbedījums ir kara upuru mirstīgo atlieku atrašanās vieta Latvijas Republikas teritorijā;
kara upuru apbedījumu vieta ir dabā neatzīmēts kara upuru mirstīgo atlieku iespējams apbedījums vai vieta, par kuru ir liecības par apbedījumu esamības iespējamību;
kara upuru kapsēta un atsevišķa kapuvieta ir kara upuru apbedījumu vieta, kurai ir dabā noteiktas robežas un konstatēta apbedījuma esamība;
kara upuru apbedījumu reģistrs ir kara upuru apbedījumu vietu, kara upuru kapsētu un atsevišķu kapa vietu uzskaites un informācijas sistēma.
Par terminu kādas nozares jēdzienu izteikšanai izvēlas vispārlietojamus vārdus (to savienojumus) vai speciālus vārddarinājumus. Lai termins pēc iespējas precīzāk izteiktu jēdzienu, tā izvēlē vai darināšanā jāievēro tādi principi kā sistēmiskums, viennozīmīgums, nozīmes precizitāte un lakoniskums, neatkarība no konteksta, sinonīmu nevēlamība un emocionālā neitralitāte.[11] Labas likumdošanas juridiskā tehnika noteic, ka likumprojektā terminus skaidro, ja terminā izteiktajam jēdzienam ir īpaša nozīme likumprojekta regulējamās nozares ietvaros un, lai konkretizētu terminā izteiktā jēdziena izpratnes robežas.[12] Tāpat ir pieņemts, ka divi termini nevar viens otru savstarpēji skaidrot.[13] Minētie likumprojekta termini ir ne tikai savstarpēji skaidrojoši, bet arī nav izprotama to savstarpējā mijiedarbība un robežas, piemēram, likumprojekta 1.panta 3.punkta iekļaušana likumprojekta 1.panta 4.punktā.
Latvijas Republikā spēkā esoši ir divi normatīvie akti, kas regulē karā kritušo apbedījumus:
likums “Par Līgumu starp Latvijas Republikas valdību un Vācijas Federatīvās Republikas valdību par karā kritušo personu apbedījumiem” (turpmāk – Līgums starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku)[14];
likums “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā” (turpmāk – Vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju)[15].
Līgumā starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku ir definēts termins “karā kritušo vāciešu apbedījumu vietas”, kas ir ļoti līdzīgs likumprojektā iekļautajam terminam “kara upuru apbedījumu vieta”. Izstrādājot likumprojektu un tajā iekļaujot jaunu terminu, ir jāizpēta jēdziena izpratne no valodas viedokļa un lietošana citos likumos[16], tāpat nebūtu pieļaujama terminu dublēšanās vairākos normatīvajos aktos, piemēram, likumprojekta 1.panta 1.punkta subjektu precizējums un pretrunīgums.
Ievērojot minēto, nepieciešams pārskatīt likumprojektā ietvertos terminus, tos padarot saprotamākus, savstarpēji neskaidrojušos, nedublējošus, ne pretrunīgus un saskaņotus ar citiem normatīvajiem aktiem.
[4] Veidojot likuma tekstu, pats būtiskākais ir noformulēt likuma mērķi. Tas nav un nedrīkst būt “kaut ko reglamentēt”, bet gan sasniegt, panākt.[17] Skaidrām jābūt ne tikai likumprojektā ietvertajām normām, bet arī likuma mērķim – tas būtu jāformulē vēl pirms likumprojekta izstrādes uzsākšanas un jāatceras par to līdz pat likumprojekta apstiprināšanai Saeimā, pārbaudot ikvienas likumprojektā ietvertās normas atbilstību šim mērķim.[18]
Likumprojekta mērķis ir:
noteikt kara upuru apbedījumu statusu Latvijas Republikā;
nodrošināt Latvijas Republikas teritorijā esošo kara upuru apbedījumu juridisko aizsardzību;
sekmēt kara upuru piemiņas saglabāšanu un cieņas pilnu attieksmi pret kara upuru mirstīgajām atliekām.
Likumprojektā tekstā ir iekļauts regulējums attiecībā uz kara upuru apbedījumu juridisko aizsardzību un uz kara upuru piemiņas saglabāšanu un cieņas pilnu attieksmi pret kara upuru mirstīgajām atliekām, taču no likumprojekta teksta neizriet kara upuru apbedījumu statuss. Vispārināts kara upuru apbedījumu statuss izriet no likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas noteic, ka kultūras pieminekļi ir kultūrvēsturiskā mantojuma daļa — kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas teritorijas (senkapi, kapsētas, parki, vēsturisko notikumu norises un ievērojamu personu darbības vietas), kā arī atsevišķi kapi, ēku grupas un atsevišķas ēkas, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm.[19] Aizsargjoslu likums noteic, ka aizsargjoslas ir noteiktas platības, kuru uzdevums ir aizsargāt dažāda veida (gan dabiskus, gan mākslīgus) objektus no nevēlamas ārējās iedarbības, nodrošināt to ekspluatāciju un drošību vai pasargāt vidi un cilvēku no kāda objekta kaitīgās ietekmes.[20] Savukārt, aizsargjoslas ap kapsētām tiek noteiktas, lai nepieļautu tām piegulošo teritoriju sanitāro apstākļu pasliktināšanos.[21]
Ievērojot minēto, likumprojektā nepieciešams noteikt kara upuru apbedījumu statusu, tā piešķiršanas un anulēšanas kārtību, izvērtējot tā mijiedarbību ar likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, Aizsargjoslu likumu un citiem tiesību aktiem.
[5] Likumiem (tiesību normām) ir jābūt savstarpēji saskaņotiem un harmoniski jādarbojas visas tiesību sistēmas ietvaros. Tādējādi jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā.[22]
Likumprojektā nav iekļauta likuma darbības joma, taču likumprojekta 1.panta 1.punkts noteic, ka kara upuris ir Latvijas Republikas teritorijā bruņoto konfliktu darbību rezultātā kritusi vai mirusi bruņotajiem spēkiem piederīga persona, karagūsteknis, kaujā kritis vai nogalināts partizāns, pretošanās kustības dalībnieks; masu terora akciju laikā nogalināta persona; filtrācijas, internēto vai deportēto personu nometnēs mirušais vai nogalinātais. Vienīgais likumprojekta jomas precizējošais faktors ir teritoriālais faktors, proti, likums attiecas uz visiem bruņotā konfliktā kritušajiem Latvijas Republikas teritorijā.
Līgums starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku un Vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju arī regulē kara upuru apbedījumu vietu aizsardzību Latvijas Republikas teritorijā, tikai precīzi norādot uz kādu subjektu loku šie normatīvie akti attiecas, piemēram, Līgumā starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku ir norādīts, ka līgums attiecas uz karā kritušajiem vāciešiem, bet Vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju noteic, ka tā attiecas uz Krievijas (padomju) karavīriem un civiliedzīvotājiem, kas krituši vai miruši Latvijas Republikas teritorijā, kā arī karavīriem un civiliedzīvotājiem, kuri ir Latvijas izcelsmes vai kuri dzimuši vai dzīvojuši Latvijas Republikas teritorijā un krituši vai miruši Krievijas Federācijas teritorijā.
Ievērojot minēto, likumprojekts dublē normatīvo aktu regulējumu un iejaucas Līgumā starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku un Vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju, kas rada piemērošanas grūtības izvēloties konkrētajā situācijā atbilstošu normatīvo aktu.
Lai novērstu minēto trūkumu, ir vērtējams Igaunijas Republikas regulējums par kara upuru apbedījumu aizsardzību, kas paredz, ka regulējums attiecas uz gan Igaunijas Republikas teritoriālo piekritību, gan uz Igaunijas Republikas kritušajiem karavīriem, gan uz citu ārvalstu bruņotajiem spēkiem piederošo personu un citu valstu pilsoņu mirstīgajām atliekām un kara upuru apbedījumiem, ciktāl starptautiskajos līgumos nav noteikts citādi.[23]
[6] Likumprojekta 3.panta pirmā daļa noteic, ka kara upuru apbedījumu saglabāšanu organizē Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisija. Ministru kabinets nosaka atbildīgās komisijas sastāvu un darba organizāciju. Savukārt, šī panta ceturtā daļa noteic, ka panta pirmajā daļā minēto valsts pārvaldes uzdevumu ar līgumu var deleģēt biedrībai vai nodibinājumam.
Igaunijas Republikas regulējums par kara upuru apbedījumu aizsardzību noteic līdzīgu regulējumu kā to paredz likumprojekts, proti, Igaunijas Aizsardzības ministrija veic uzskaiti par kara apbedījumiem, kas atrodas Igaunijā. Atbildīgais ministrs nosaka kārtību, kādā tiek uzturēts kara apbedījumu reģistrs, iekļaujami dati, dzēsti dati, u.c. Igaunijas Aizsardzības ministrijai ir tiesības pilnvarot citu juridisku personu veikt kara apbedījumu uzskaiti.[24] Tāpat ir noteikts, ka kara apbedījumu iezīmēšanu un uzturēšanu organizē Igaunijas Aizsardzības ministrija. Igaunijas Aizsardzības ministrijai ir tiesības pilnvarot citu juridisku personu iezīmēt un uzturēt kara apbedījumus.[25]
Līdzīgi kā likumprojektā, Igaunijas Republikas regulējumā par kara upuru apbedījumiem ir noteikts, ka atbildīgais ministrs izveido Kara upuru apbedījumu komiteju, apstiprina tās nolikumu un ieceļ komitejas priekšsēdētāju. Kara upuru apbedījumu komiteja sniedz atbildīgajam ministram priekšlikumus par mirstīgo atlieku pārapbedīšanu, ja tās atrodas nepiemērotās vietās, un par kapa pieminekļu un kapa zīmju pārvietošanu uz citām mirstīgo atlieku apbedījuma vietām.[26]
Atšķirībā no likumprojektā norādītā regulējuma, kas nosaka, ka kara upuru apbedījumu saglabāšanu organizē Ministru kabineta izveidota komisija, savukārt, visas šīs komisijas funkcijas, ko veic komisija var deleģēt biedrībai vai nodibinājumam, Igaunijas Republikas regulējums noteic, ka iespējams ir deleģēt tikai konkrētas funkcijas, par kurām ir atbildīga ministrija un citas funkcijas pilda speciāli izveidota komiteja. Igaunijas Republikas regulējums vieš lielāku izpratni par funkciju sadalījumu.
Ņemot vērā, ka likumdošanas procesā tiek pieņemti politiski lēmumi, svarīgi ir noskaidrot Latvijas Republikas Ministru kabineta vīziju par valsts pārvaldes attīstību. Deklarācijā par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību ir noteikts, ka valdība turpinās Valsts pārvaldes reformu plāna īstenošanu, īpašu uzmanību veltot valsts pārvaldes funkciju centralizācijai un birokrātijas mazināšanai. Tiks nodrošināts, ka publiskā pārvalde ir efektīvākā Baltijas valstīs.[27]
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido, izvērtējot arī funkciju apjomu, nepieciešamību un koncentrācijas pakāpi, normatīvā regulējuma apjomu un detalizāciju un apsverot deleģēšanas iespējas vai ārpakalpojuma izmantošanu.[28] Publiska persona var deleģēt privātpersonai un citai publiskai personai pārvaldes uzdevumu, ja pilnvarotā persona attiecīgo uzdevumu var veikt efektīvāk.[29] Jānorāda, ka publiska persona var deleģēt tikai tādus pārvaldes uzdevumus, kuru izpilde ietilpst šīs publiskās personas vai tās iestādes kompetencē. Deleģējot pārvaldes uzdevumus, par funkcijas izpildi kopumā atbild attiecīgā publiskā persona.[30] Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijai nav noteikta kara upuru apbedījumu uzturēšanas funkcija un kompetence[31], savukārt Latvijas Republikas Kultūras ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde kultūras nozarē, kas ietver autortiesību, kultūras pieminekļu aizsardzības, arhīvu, arhitektūras, dizaina, tautas mākslas, teātra, mūzikas, muzeju, bibliotēku, vizuālās mākslas, grāmatniecības, literatūras, kinematogrāfijas un kultūras un radošo industriju izglītības apakšnozares.[32] Iepriekš tika noskaidrots, ka kapsētas un atsevišķi kapi var būt kultūras pieminekļi, līdz ar to, pirmšķietami var secināt, ka arī kara apbedījumu uzturēšana un aizsardzība ir Latvijas Republikas Kultūras ministrijas funkcija, taču jāņem vērā kara apbedījumu specifiku, t.i., kara apbedījumu vietu izpēti, rīcību kara upuru mirstīgo atlieku atrašanas gadījumā un pārapbedīšanu. Minētās funkcijas līdz šim nav bijušas nevienas publiskas iestādes funkcijas. To pierāda arī Līguma starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku 7.panta 2.punkts, kas noteic, ka Latvijas Republikas valdība pilnvaro “Brāļu kapu komiteju” veikt uzdevumu tehnisko izpildi, kas šajā līgumā paredzēti Latvijas Pusei, kā arī Vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju 2.1 pants, kas noteic, ka uzdevumu tehnisko izpildi atbilstoši Vienošanās 7.panta pirmajai daļai nodrošina biedrība “Brāļu kapu komiteja”, pamatojoties uz deleģēšanas līgumu, un uzdevumu izpildē tā ir Aizsardzības ministrijas pārraudzībā. Nepieciešams vērtēt iespēju Kara upuru apbedījumu komisiju aizstāt ar jau esošu kompetentu juridisku personu, kurai ir pieredze minēto jautājumu risināšanā, tajā skaitā, kurai jau ir noteikts deleģējums starpvalstu līgumos.
Nosakot likumprojekta 3.panta ceturtajā daļā deleģējumu, ka panta pirmajā daļā minēto valsts pārvaldes uzdevumu ar līgumu var deleģēt biedrībai vai nodibinājumam nav juridiski pamatoti, jo nav augstākstāvošas iestādes, kuras kompetencē esošās funkcijas tiek deleģētas. Savukārt, ja minētais valsts pārvaldes uzdevums tiktu deleģēts privātpersonai likumprojekta 3.panta ceturtās daļas izpratnē, tad attiecīgi jēgu zaudē likumprojekta 3.panta pirmajā daļā norādītā Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisija.
Likumprojekta 3.panta pirmajā daļā ietverot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt atbildīgās komisijas sastāvu un darba organizāciju, ir jāņem vērā deleģējuma juridiskā tehnika. Esošais deleģējums Ministru kabinetam nesniedz ieskatu par komisijas sastāvu, tā finansēšanas kārtību, tās sadarbību ar starptautiskajos līgumos noteikto deleģējumu citai juridiskai personai un citiem būtiskiem aspektiem. Ministru kabinets vai cita institūcija tikai detalizē likumos ietverto politisko gribu un nosaka likumu īstenošanas kārtību. Deleģējošai normai ir jāidentificē likumdošanas deleģējuma mērķis, saturs un apjoms tik skaidri, lai būtu saprotams, kādus noteikumus Ministru kabinets ir tiesīgs izdot. Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi[33].
Ievērojot minēto, var secināt:
nav neviena publiska persona, kuras kompetencē būtu kara upuru apbedījumu vietu aizsardzība;
likumprojekta 3.panta ceturtajā daļā noteiktais deleģējums (esošajā redakcijā) uz līguma pamata nav pareizi noformulēts, līdz ar to nav juridiski pamatots;
noteikt valsts pārvaldes deleģējumu privātpersonai ir saskaņā ar valsts pārvaldes reformas plānu, tādējādi netiek veidots jauns publisks orgāns;
līdzšinējā kārtībā minētās funkcijas, pamatojoties uz deleģējumu normatīvajā aktā veica biedrība “Brāļu kapu komiteja”.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, privātpersonai pārvaldes uzdevumu var deleģēt ar ārēju normatīvo aktu vai līgumu, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā.[34] Ja valsts pārvaldes uzdevums tiek deleģēts ar normatīvo aktu, tad attiecīgajā normatīvajā aktā jau konkrēti ir noteikta persona, kurai uzdevums tiek deleģēts. Savukārt, ja pārvaldes uzdevums tiek deleģēts ar līgumu tad ārējā normatīvajā aktā vispārīgi ir paredzēts pilnvarojums deleģēt kādu uzdevumu, taču konkrēta persona, kurai uzdevums tiek deleģēts, tiek nosaukta tikai deleģēšanas līgumā.[35] Deleģējot pārvaldes uzdevumu, ārējā normatīvajā aktā nosaka iestādi, kuras padotībā atrodas pilnvarotā persona attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi.[36] Savukārt, deleģējot pārvaldes uzdevumu ar līgumu, attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi pilnvarotā persona atrodas tās iestādes padotībā, kura slēdz līgumu.[37] Konkrētu padotības formu un saturu nosaka, ņemot vērā deleģēto pārvaldes uzdevumu saturu un citus apsvērumus. Pilnvarotā persona, kurai ir deleģētas tiesības izdot administratīvos aktus, atrodas funkcionālā pakļautībā, ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts citādi.[38] Pilnvarotā persona un iestāde, kuras padotībā ir pilnvarotā persona, ir atbildīga par deleģētā uzdevuma tiesisku un lietderīgu izpildi. Iestāde, kuras padotībā ir pilnvarotā persona, ir tās izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanas iestāde, ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts citādi.[39]
Latvijas Republikas tiesību sistēmā ir vairāki precedenti, kad deleģējums privātpersonai veikt valsts pārvaldes uzdevumu ir iekļauts normatīvajā aktā, piemēram, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 13.pants.
Ievērojot minēto, likumprojektā ir nepieciešams:
noteikt valsts pārvaldes uzdevuma veikšanu Ministru kabineta izveidotai Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisijai vai noteikt deleģējumu veikt valsts pārvaldes uzdevumu privātpersonai, izslēdzot abu kopīgu pastāvēšanu un dublēšanos;
ja tiek noteikts, ka valsts pārvaldes uzdevumu veic Ministru kabineta izveidota Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisija, tad precizēt deleģējumu Ministru kabinetam;
ja tiek noteikts, ka valsts pārvaldes uzdevumu veic privātpersona, tad precizēt deleģējumu privātpersonai nosakot konkrētu personu normatīvajā aktā, papildus normatīvajā aktā nosakot, kuras personas padotībā atrodas deleģētā persona attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi un ir tās izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanas iestāde, ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts citādi;
[7] Likumprojekta 5.panta pirmā daļa noteic, ka fiziskās un juridiskās personas nodrošina, lai atbilstoši šī likuma mērķim tiktu saglabātas un uzturētas kara upuru kapsētas un atsevišķas kapuvietas, kas atrodas to īpašumā (valdījumā).
1949.gada 12. augusta Ženēvas konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem noteic vispārējos principus par kara upuru apbedījumiem, proti, lai kapu vietas vienmēr varētu atrast, visi dati par apbedīšanu un kapu vietām jāreģistrē Kapu reģistrācijas dienestam, kuru nodibina gūstā turētāja valsts. Kapa vietu saraksts un dati par karagūstekņiem, kas apbedīti citās vietās, jānodod valstij, kurai šie karagūstekņi piederēja. Atbildība par šo kapa vietu kopšanu un visu turpmāko līķu pārapbedīšanu reģistrāciju gulstas uz valsti, kas kontrolē šo teritoriju, ja tā ir šīs Konvencijas dalībvalsts. Šie noteikumi jāattiecina arī uz mirušo karagūstekņu pelniem, kurus jāglabā Kapu reģistrācijas dienestam līdz to attiecīgai nodošanai saskaņā ar karagūstekņu dzimtenes vēlmēm.[40]
Saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām”, pašvaldību autonomā funkcija ir gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību (ielu, ceļu un laukumu būvniecība, rekonstruēšana un uzturēšana; ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošana; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana; atkritumu savākšanas un izvešanas kontrole; pretplūdu pasākumi; kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu izveidošana un uzturēšana).[41]
Salīdzinājumam, Vācijas Federatīvās Republikas Likums par kara un tirānijas upuru kapu saglabāšanu noteic, ja zemes gabala īpašniekam vai citai personai, kurai ir tiesības uz zemes gabalu, rodas finansiāli zaudējumi sakarā ar publisku apgrūtinājumu, viņš saņem kompensāciju naudas izteiksmē no valsts.[42]
Kara upuru apbedījumu vietas uzturēšana var prasīt privātpersonām papildus finanšu līdzekļus, kuru kompensēšanas mehānisms nav paredzēts likumprojektā, kā arī tas nesamērīgi skar privātpersonas tiesiskās intereses. Jānorāda, ka kara upuru apbedījumu vietas uzturēšana ir ne tikai nacionāli, bet arī starptautiski nozīmīgs faktors, kā to paredz 1949.gada 12. augusta Ženēvas konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem.
Tiesiskās drošības princips pieprasa demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas stabilitāti. No tā tiek atvasināti tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principi. Tiesiskās noteiktības princips aizsargā suverēnu no neskaidrām tiesību normām, kamēr tiesiskās paļāvības princips pieprasa konsekventu valsts rīcību visos varas atzaros.[43] Tiesiskās drošības princips, pirmām kārtām, balstās uz tiesiskas valsts principa pieprasīto personu autonomiju. Lai personas varētu baudīt autonomiju, tām jābūt spējīgām ar zināmu noteiktību plānot un tādējādi paredzēt savu darbību sekas. Līdz ar to normatīvie tiesību akti un to piemērotāji ir pakļauti paredzamības un noteiktības prasībai. No ekonomiskās viedokļa tiesiskā drošība ir tirgus ekonomikas saprātīgas komercdarbības priekšnoteikums. Ekonomiskās darbības, kas ir svarīgs, pat centrāls, autonomas lēmumu pieņemšanas aspekts, var tikt veiktas tikai un vienīgi tad, ja šo ekonomisko darbību veicējiem ir uz ko paļauties.[44]
Ievērojot minēto, uzdodot privātpersonām nodrošināt, lai atbilstoši šī likuma mērķim tiktu saglabātas un uzturētas kara upuru kapsētas un atsevišķas kapuvietas ir nesamērīgs privātpersonu tiesību ierobežojums un nepamatota pienākumu uzlikšana bez tiesiska pamatojuma un paredzēta atlīdzības mehānisma.
[8] Iecerētais normatīvā akta regulējums ir vērsts uz nākotni, līdz ar to tā izstrādātājam jāspēj paredzēt iespējamās situācijas un atbilstošus rīcības modeļus, lai nodrošinātu normatīvā akta tiesisku piemērošanu attiecībā uz neierobežotu personu grupu.[45] Likumprojektā nav paredzēta situācija, ja nekustamā īpašuma īpašniekam kara upuru apbedījuma vieta nopietni traucē tā nekustamā īpašuma izmantošanas mērķim, saimnieciskajai darbībai, valsts un pašvaldību noteikto funkciju izpildei, kā arī situāciju, ja nekustamā īpašuma īpašnieks ilgstoši nav uzturējis kara upuru apbedījumu vietu un likumprojektā paredzētā administratīvā atbildība nesasniedz mērķi.
Ievērojot minēto, izvērtēt nekustamā īpašuma, uz kura atrodas kara upuru apbedījumu vieta, piespiedu atsavināšanu atbilstoši Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumam, ja nekustamā īpašuma īpašnieks to lūdz vai ilgstoši nepilda likumā noteiktās prasības.
[9] Normatīvā akta tekstam jābūt lakoniskam – jāizvairās no liekvārdības, jāizvēlas precīzi vārdi un termini, teikumi jāveido īsi un konkrēti. Normatīvā akta projektā ietvertās normas veido iespējami īsas, jo sarežģīts normatīvā akta teksts ar gariem pantiem vai punktiem (daudziem apakšpunktiem) ne tikai apgrūtina normatīvā akta lietotāja iespējas izprast savas tiesības un pienākumus, bet rada arī negatīvu attieksmi pret normatīvo aktu.[46]
Likumprojekta 7.panta pirmā daļa noteic, ja starptautiskos līgumos nav noteikts citādi, atļaujas kara upuru pārapbedīšanai izsniedz atbildīgā komisija, ņemot vērā fiziskās vai juridiskās personas, kuras īpašumā (valdījumā) atrodas kara upuru mirstīgās atliekas, pašvaldības, kuras teritorijā atrodas kara upuru mirstīgās atliekas, un kara upura tuvinieku, ja tādi zināmi, viedokli. Fiziskās un juridiskās personas, kuru īpašumā (valdījumā) atrodas kara upuru mirstīgās atliekas, ļauj pārapbedīšanai nepieciešamās darbības veikt bez maksas.
No likumprojekta normas nav saprotams, kā reāli dabā tiktu realizēta atruna par privātpersonas vai pašvaldības viedokli attiecībā uz kara upuru pārapbedīšanu, proti, kāda darbība seko, ja privātpersona vai pašvaldība sniedz negatīvu viedokli par pārapbedīšanas iespējām.
Ievērojot minēto, izvērtēt un precizēt likumprojekta 7.panta pirmās daļas saturu un tvērumu.
[10] Likuma pārejas noteikumu mērķis ir paredzēt pāreju no spēkā esošā vai bijušā tiesiskā regulējuma uz jauno tiesisko regulējumu.[47]
Likumprojekta pārejas noteikumu 1.punkts paredz, ka ziņas par kara upuru apbedījumiem, kas apzināti līdz šī likuma spēkā stāšanās brīdim, fiziskās un juridiskās personas sniedz atbildīgajai komisijai līdz 2022.gada 31.decembrim. Savukārt, likuma spēkā stāšanās laiks ir paredzēts 2023.gada 31.janvārī. Ņemot vērā, ka Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisiju veido Ministru kabinets tikai pēc likuma spēkā stāšanās, t.i. pēc 2023.gada 1.janvāra, tad nav izprotams kā personas var sniegt ziņas par kara upuru apbedījumiem Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisijai pirms likums stājas spēkā un tā tiek izveidota, ignorējot tiesiskās paļāvības, labas likumdošanas, tiesiskuma, demokrātiskas valsts u.c. vispārējos tiesību principus, doktrīnu.
Ievērojot minēto, precizēt pārejas noteikumu 1.punkta saturu vai norādītos termiņus.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48.panta pirmā daļa noteic, ka mērķa sasniegšanai iestāde savā darbībā iesaista sabiedrības pārstāvjus (sabiedrisko organizāciju un citu organizētu grupu pārstāvjus, atsevišķas kompetentas personas), iekļaujot viņus darba grupās, konsultatīvajās padomēs vai lūdzot sniegt atzinumus.
Ievērojot BKK ilggadīgo pieredzi un zināšanas par karā kritušo karavīru apbedījumiem, apbedījumu vietām, ekshumāciju un pārapbedīšanu, BKK lūdz likumprojekta pieņēmējus iesaistīt to darba grupās, konsultatīvajās padomēs vai lūdzot sniegt atzinumus.
Brāļu kapu komitejas
valdes priekšsēdētājs (paraksts*) Arnis Āboltiņš
[1] Latvijas Republikas Satversme. Pieņemts: 15.02.1922. Publicēts: "Latvijas Vēstnesis", 43, 01.07.1993. 90.pants.
[2] Turpat 116.pants.
[3] Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 66.lpp.
[4] Turpat 69.lpp.
[5] Latvijas Republikas Satversme. Pieņemts: 15.02.1922. Publicēts: "Latvijas Vēstnesis", 43, 01.07.1993.1.pants.
[6] Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 147.lpp.
[7] Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 200.lpp.
[8] Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Valsts kanceleja, Rīga, 2016, 28. lpp.
[9] J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 494. lpp.
[10] Ministru kabineta noteikumi Nr.108. Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi. Pieņemti: 03.02.2009. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 26, 17.02.2009. 10., 11. punkts.
[11] Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Valsts kanceleja, Rīga, 2016, 33. lpp.
[12] Ministru kabineta noteikumi Nr.108. Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi. Pieņemti: 03.02.2009. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 26, 17.02.2009. 10., 38. punkts.
[13] Turpat 41. punkts.
[14] Likums Par Līgumu starp Latvijas Republikas valdību un Vācijas Federatīvās Republikas valdību par karā kritušo personu apbedījumiem. Pieņemts: 15.05.1997. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 126/127, 23.05.1997.
[15] Likums Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā. Pieņemts: 17.07.2008. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 116, 30.07.2008.
[16] J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 495. lpp.
[17] J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 494.lpp.
[18] Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Valsts kanceleja, Rīga, 2016, 21. lpp.
[19] Likums Par kultūras pieminekļu aizsardzību. Pieņemts: 12.02.1992. Publicēts: Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 10, 05.03.1992. 1.pants.
[20] Aizsargjoslu likums. Pieņemts: 05.02.1997. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 56/57, 25.02.1997. 1.panta 1.punkts.
[21] Turpat 25.panta pirmā daļa.
[22] Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 125.lpp.
[23] Protection of War Graves Act. Passed 10.01.2007. Article 1, https://www.riigiteataja.ee/en/eli/508042019007/consolide.
[24] Protection of War Graves Act. Passed 10.01.2007. Article 4, https://www.riigiteataja.ee/en/eli/508042019007/consolide.
[25] Ibid Article 6.
[26] Ibid Article 12.
[27] Deklarācija par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību. 236.punkts. https://www.mk.gov.lv/sites/mk/files/media_file/kk-valdibas-deklaracija_red-gala-1.pdf.
[28] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 10.panta desmitā daļa.
[29] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 40.panta pirmā daļa.
[30] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 41.panta pirmā daļa.
[31] Ministru kabineta noteikumi Nr.236. Aizsardzības ministrijas nolikums. Pieņemts: 29.04.2003. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 70, 13.05.2003.
[32] Ministru kabineta noteikumi Nr.241. Kultūras ministrijas nolikums. Pieņemts: 29.04.2003. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 70, 13.05.2003. 1.punkts.
[33] J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 496. lpp.
[34] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 40.panta otrā daļa.
[35] J. Briede, E. Danovskis, A. Kovaļevska. Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 128.lpp.
[36] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 43.panta pirmā daļa.
[37] Turpat 43.panta otrā daļa.
[38] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 43.panta ceturtā daļa.
[39] Turpat 43.panta piektā daļa.
[40] 1949.gada 12. augusta Ženēvas konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem. Pieņemts: 12.08.1949. Pievienošanās: 24.12.1991. Publicēts: "Latvijas Vēstnesis", 52, 05.04.2002. 120.pants.
[41] Likums Par pašvaldībām. Pieņemts: 19.05.1994. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 61, 24.05.1994. 15.panta 2.punkts.
[42] Gesetz über die Erhaltung der Gräber der Opfer von Krieg und Gewaltherrschaft (Gräbergesetz). Ausfertigungsdatum: 01.07.1965. 3.1.
[43] Vispārējās tiesību principi: tiesiskā drošība un tieiskā paļāvība. Valsts pārvalde. Bizness. Jurisprudence. Rakstu krājums. Autoru kolektīvs Ringolda Baloža vadībā – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 23.lpp.
[44] Sal.: Chōnberg S.J. Legitimate Expectations in Administrative Law. Oxford: Oxford University Press, 2000, p. 12, pp. 28-29.
[45] Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Valsts kanceleja, Rīga, 2016, 17.lpp.
[46] Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Valsts kanceleja, Rīga, 2016, 17.lpp.
[47] J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 502. lpp.
(ID 22-TA-1727)
Biedrība “Brāļu kapu komiteja” (turpmāk – BKK) ir iepazinusies ar Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas sagatavoto likumprojektu “Par kara upuru apbedījumiem” (ID 22-TA-1727) (turpmāk – likumprojekts) un saņemot no biedrības "Tiesiskās izpratnes veicināšanai" pasūtīto atzinumu par likumprojektu, sniedz viedokli un priekšlikumus.
Latvijas Republikas Satversme noteic, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.[1] Šīs tiesības nav ierobežojamas[2] un valstij ir jādara viss iespējamais, lai šīs pamattiesības tiktu ne tikai ievērotas, bet arī nodrošinātas no valsts puses. No minētā izriet divi nosacījumi, proti, normatīvā akta publiskā pieejamība[3] un tiesību normu paredzamība, skaidrība un saprotamība, t.i., normas saturam ir jābūt tādam, lai privātpersona zinātu, kādas tiesiskās sekas rodas no noteiktajiem juridiskiem faktiem vai noteiktas rīcības (darbības vai bezdarbības), lai viņa varētu izdarīt apzinātu izvēli un vajadzības gadījumā pielāgot savu rīcību normas prasībām.[4]
[1] Latvijas Republikas Satversme noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.[5] Satversmes 1.pants ietver Latvijas valsts konstitucionālās identitātes pamatus un ir uzskatāms neaizskaramā Satversmes kodola daļu. Šis pants ir atzīstams par Latvijas publisko tiesību ģenerālklauzulu, proti, priekšrakstu, kurš ir obligāti pielietojams, interpretējot Satversmes tiesību normas, kā arī pārējās Latvijas tiesību sistēmas tiesību normas. Tas nozīmē, ka jebkuras Latvijas tiesību sistēmā esošās tiesību normas ir jāpārbauda pēc atbilstības Satversmes 1.pantam, tas ir, Satversmes 1.pants kā ģenerālklauzula ir ielasāms visu pārējo Latvijas tiesību sistēmas tiesību normu saturiskajā tvērumā.[6] Jānorāda, ka ne tikai Latvijas tiesību normām saturiski ir jāatbilst Satversmes 1.pantam, bet arī šo normu pieņemšanas procesam ir jāatbilst Satversmei.
No Satversmes 1.panta izriet vairāki vispārējie tiesību principi, piemēram, tiesiskas valsts virsprincips. Savukārt, no tiesiskas valsts virsprincipa izriet patvaļas aizlieguma princips, kas pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Tā kā valsts rīcības attaisnojums tiek atspoguļots pamatojumā, tad patvaļas aizlieguma princips ir cieši saistīts ar pamatojuma principu. Publiskai personai jāizvērtē visi jautājuma izšķiršanai būtiskie fakti un lēmuma pamatojumā jābalstās uz šādiem faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.[7] Arī no labas likumdošanas principa izriet pienācīgi pamatot izstrādāto un pieņemto normatīvo aktu. Šo principu nedrīkst apskatīt šauri ievērojot formālās normatīvo aktu izstrādāšanas prasības, proti, izstrādājot normatīvā akta anotāciju, bet gan pašiem normatīvā akta izstrādātājiem pienācīgi izsvērt regulējuma nepieciešamību un pamatotību ar objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.
Latvijas Republikas tiesību sistēmā ir pieejami vairāki normatīvie akti, kas tikai daļēji nosaka kārtību, kādā tiek veikta Latvijas teritorijā esošo kara upuru apbedījuma vietu aizsardzība, izpēte, saglabāšana un uzturēšana, bet nav viena vienota normatīvā akta, kas nosaka vienotu kārtību, kādā veic kara upuru apbedījumu vietu apzināšanu, uzskaiti, uzturēšanu, kapsētu ierīkošanu, kā arī mirstīgo atlieku ekshumāciju, pārvietošanu un pārapbedīšanu. Tāpat nav vienota regulējuma, kas attiecas gan ārvalstu izcelsmes kara upuru, gan arī Latvijas izcelsmes kara upuru apbedījumu vietu izpēti, saglabāšanu un uzturēšanu Latvijas Republikas teritorijā.
Ievērojot minēto, jauna regulējuma izstrādāšana ir pamatota un nepieciešama.
[2] Likumprojekta nosaukums ir “Par kara upuru apbedījumiem”. Likuma nosaukumu veido no vārdiem, kas atklāj likuma saturu, un noslēdz ar vārdu “likums”, lai jau no likuma nosaukuma būtu skaidrs attiecīgā normatīvā akta juridiskais rangs. Tikai tad, ja likuma nosaukumu nav iespējams izveidot ar noslēdzošo vārdu “likums”, likuma nosaukumu sāk ar ievada vārdu “par” un noslēdz ar vārdiem, kas atklāj likuma saturu.[8] Prakse sākt likumprojekta nosaukumu ar vārdu “Par” vai “Likums par” vēsturiski Latvijas normatīvo aktu izstrādes un pieņemšanas procesā ir bijusi, tomēr šobrīd likumdevējs no šādas prakses atturas.[9] Ar vārdu “Par” ir pieņemts sākt likumprojektu:
lai apstiprinātu starptautisku līgumu;
lai atzītu citu likumu par spēku zaudējušu;
lai atceltu citu likumu.[10]
Ievērojot minēto, likumprojekta nosaukums ir precizējams atbilstoši mūsdienu praksei, veidojot to skaidru un nepārprotamu, pie iespējas nesaturot vārdus “Par” vai nesāktos ar “Likums par”.
[3] Likumprojekta 1.panta 2.,3.,4. un 5.punkts noteic sekojošo:
kara upuru apbedījums ir kara upuru mirstīgo atlieku atrašanās vieta Latvijas Republikas teritorijā;
kara upuru apbedījumu vieta ir dabā neatzīmēts kara upuru mirstīgo atlieku iespējams apbedījums vai vieta, par kuru ir liecības par apbedījumu esamības iespējamību;
kara upuru kapsēta un atsevišķa kapuvieta ir kara upuru apbedījumu vieta, kurai ir dabā noteiktas robežas un konstatēta apbedījuma esamība;
kara upuru apbedījumu reģistrs ir kara upuru apbedījumu vietu, kara upuru kapsētu un atsevišķu kapa vietu uzskaites un informācijas sistēma.
Par terminu kādas nozares jēdzienu izteikšanai izvēlas vispārlietojamus vārdus (to savienojumus) vai speciālus vārddarinājumus. Lai termins pēc iespējas precīzāk izteiktu jēdzienu, tā izvēlē vai darināšanā jāievēro tādi principi kā sistēmiskums, viennozīmīgums, nozīmes precizitāte un lakoniskums, neatkarība no konteksta, sinonīmu nevēlamība un emocionālā neitralitāte.[11] Labas likumdošanas juridiskā tehnika noteic, ka likumprojektā terminus skaidro, ja terminā izteiktajam jēdzienam ir īpaša nozīme likumprojekta regulējamās nozares ietvaros un, lai konkretizētu terminā izteiktā jēdziena izpratnes robežas.[12] Tāpat ir pieņemts, ka divi termini nevar viens otru savstarpēji skaidrot.[13] Minētie likumprojekta termini ir ne tikai savstarpēji skaidrojoši, bet arī nav izprotama to savstarpējā mijiedarbība un robežas, piemēram, likumprojekta 1.panta 3.punkta iekļaušana likumprojekta 1.panta 4.punktā.
Latvijas Republikā spēkā esoši ir divi normatīvie akti, kas regulē karā kritušo apbedījumus:
likums “Par Līgumu starp Latvijas Republikas valdību un Vācijas Federatīvās Republikas valdību par karā kritušo personu apbedījumiem” (turpmāk – Līgums starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku)[14];
likums “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā” (turpmāk – Vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju)[15].
Līgumā starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku ir definēts termins “karā kritušo vāciešu apbedījumu vietas”, kas ir ļoti līdzīgs likumprojektā iekļautajam terminam “kara upuru apbedījumu vieta”. Izstrādājot likumprojektu un tajā iekļaujot jaunu terminu, ir jāizpēta jēdziena izpratne no valodas viedokļa un lietošana citos likumos[16], tāpat nebūtu pieļaujama terminu dublēšanās vairākos normatīvajos aktos, piemēram, likumprojekta 1.panta 1.punkta subjektu precizējums un pretrunīgums.
Ievērojot minēto, nepieciešams pārskatīt likumprojektā ietvertos terminus, tos padarot saprotamākus, savstarpēji neskaidrojušos, nedublējošus, ne pretrunīgus un saskaņotus ar citiem normatīvajiem aktiem.
[4] Veidojot likuma tekstu, pats būtiskākais ir noformulēt likuma mērķi. Tas nav un nedrīkst būt “kaut ko reglamentēt”, bet gan sasniegt, panākt.[17] Skaidrām jābūt ne tikai likumprojektā ietvertajām normām, bet arī likuma mērķim – tas būtu jāformulē vēl pirms likumprojekta izstrādes uzsākšanas un jāatceras par to līdz pat likumprojekta apstiprināšanai Saeimā, pārbaudot ikvienas likumprojektā ietvertās normas atbilstību šim mērķim.[18]
Likumprojekta mērķis ir:
noteikt kara upuru apbedījumu statusu Latvijas Republikā;
nodrošināt Latvijas Republikas teritorijā esošo kara upuru apbedījumu juridisko aizsardzību;
sekmēt kara upuru piemiņas saglabāšanu un cieņas pilnu attieksmi pret kara upuru mirstīgajām atliekām.
Likumprojektā tekstā ir iekļauts regulējums attiecībā uz kara upuru apbedījumu juridisko aizsardzību un uz kara upuru piemiņas saglabāšanu un cieņas pilnu attieksmi pret kara upuru mirstīgajām atliekām, taču no likumprojekta teksta neizriet kara upuru apbedījumu statuss. Vispārināts kara upuru apbedījumu statuss izriet no likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas noteic, ka kultūras pieminekļi ir kultūrvēsturiskā mantojuma daļa — kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas teritorijas (senkapi, kapsētas, parki, vēsturisko notikumu norises un ievērojamu personu darbības vietas), kā arī atsevišķi kapi, ēku grupas un atsevišķas ēkas, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst Latvijas valsts un tautas, kā arī starptautiskajām interesēm.[19] Aizsargjoslu likums noteic, ka aizsargjoslas ir noteiktas platības, kuru uzdevums ir aizsargāt dažāda veida (gan dabiskus, gan mākslīgus) objektus no nevēlamas ārējās iedarbības, nodrošināt to ekspluatāciju un drošību vai pasargāt vidi un cilvēku no kāda objekta kaitīgās ietekmes.[20] Savukārt, aizsargjoslas ap kapsētām tiek noteiktas, lai nepieļautu tām piegulošo teritoriju sanitāro apstākļu pasliktināšanos.[21]
Ievērojot minēto, likumprojektā nepieciešams noteikt kara upuru apbedījumu statusu, tā piešķiršanas un anulēšanas kārtību, izvērtējot tā mijiedarbību ar likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, Aizsargjoslu likumu un citiem tiesību aktiem.
[5] Likumiem (tiesību normām) ir jābūt savstarpēji saskaņotiem un harmoniski jādarbojas visas tiesību sistēmas ietvaros. Tādējādi jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā.[22]
Likumprojektā nav iekļauta likuma darbības joma, taču likumprojekta 1.panta 1.punkts noteic, ka kara upuris ir Latvijas Republikas teritorijā bruņoto konfliktu darbību rezultātā kritusi vai mirusi bruņotajiem spēkiem piederīga persona, karagūsteknis, kaujā kritis vai nogalināts partizāns, pretošanās kustības dalībnieks; masu terora akciju laikā nogalināta persona; filtrācijas, internēto vai deportēto personu nometnēs mirušais vai nogalinātais. Vienīgais likumprojekta jomas precizējošais faktors ir teritoriālais faktors, proti, likums attiecas uz visiem bruņotā konfliktā kritušajiem Latvijas Republikas teritorijā.
Līgums starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku un Vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju arī regulē kara upuru apbedījumu vietu aizsardzību Latvijas Republikas teritorijā, tikai precīzi norādot uz kādu subjektu loku šie normatīvie akti attiecas, piemēram, Līgumā starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku ir norādīts, ka līgums attiecas uz karā kritušajiem vāciešiem, bet Vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju noteic, ka tā attiecas uz Krievijas (padomju) karavīriem un civiliedzīvotājiem, kas krituši vai miruši Latvijas Republikas teritorijā, kā arī karavīriem un civiliedzīvotājiem, kuri ir Latvijas izcelsmes vai kuri dzimuši vai dzīvojuši Latvijas Republikas teritorijā un krituši vai miruši Krievijas Federācijas teritorijā.
Ievērojot minēto, likumprojekts dublē normatīvo aktu regulējumu un iejaucas Līgumā starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku un Vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju, kas rada piemērošanas grūtības izvēloties konkrētajā situācijā atbilstošu normatīvo aktu.
Lai novērstu minēto trūkumu, ir vērtējams Igaunijas Republikas regulējums par kara upuru apbedījumu aizsardzību, kas paredz, ka regulējums attiecas uz gan Igaunijas Republikas teritoriālo piekritību, gan uz Igaunijas Republikas kritušajiem karavīriem, gan uz citu ārvalstu bruņotajiem spēkiem piederošo personu un citu valstu pilsoņu mirstīgajām atliekām un kara upuru apbedījumiem, ciktāl starptautiskajos līgumos nav noteikts citādi.[23]
[6] Likumprojekta 3.panta pirmā daļa noteic, ka kara upuru apbedījumu saglabāšanu organizē Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisija. Ministru kabinets nosaka atbildīgās komisijas sastāvu un darba organizāciju. Savukārt, šī panta ceturtā daļa noteic, ka panta pirmajā daļā minēto valsts pārvaldes uzdevumu ar līgumu var deleģēt biedrībai vai nodibinājumam.
Igaunijas Republikas regulējums par kara upuru apbedījumu aizsardzību noteic līdzīgu regulējumu kā to paredz likumprojekts, proti, Igaunijas Aizsardzības ministrija veic uzskaiti par kara apbedījumiem, kas atrodas Igaunijā. Atbildīgais ministrs nosaka kārtību, kādā tiek uzturēts kara apbedījumu reģistrs, iekļaujami dati, dzēsti dati, u.c. Igaunijas Aizsardzības ministrijai ir tiesības pilnvarot citu juridisku personu veikt kara apbedījumu uzskaiti.[24] Tāpat ir noteikts, ka kara apbedījumu iezīmēšanu un uzturēšanu organizē Igaunijas Aizsardzības ministrija. Igaunijas Aizsardzības ministrijai ir tiesības pilnvarot citu juridisku personu iezīmēt un uzturēt kara apbedījumus.[25]
Līdzīgi kā likumprojektā, Igaunijas Republikas regulējumā par kara upuru apbedījumiem ir noteikts, ka atbildīgais ministrs izveido Kara upuru apbedījumu komiteju, apstiprina tās nolikumu un ieceļ komitejas priekšsēdētāju. Kara upuru apbedījumu komiteja sniedz atbildīgajam ministram priekšlikumus par mirstīgo atlieku pārapbedīšanu, ja tās atrodas nepiemērotās vietās, un par kapa pieminekļu un kapa zīmju pārvietošanu uz citām mirstīgo atlieku apbedījuma vietām.[26]
Atšķirībā no likumprojektā norādītā regulējuma, kas nosaka, ka kara upuru apbedījumu saglabāšanu organizē Ministru kabineta izveidota komisija, savukārt, visas šīs komisijas funkcijas, ko veic komisija var deleģēt biedrībai vai nodibinājumam, Igaunijas Republikas regulējums noteic, ka iespējams ir deleģēt tikai konkrētas funkcijas, par kurām ir atbildīga ministrija un citas funkcijas pilda speciāli izveidota komiteja. Igaunijas Republikas regulējums vieš lielāku izpratni par funkciju sadalījumu.
Ņemot vērā, ka likumdošanas procesā tiek pieņemti politiski lēmumi, svarīgi ir noskaidrot Latvijas Republikas Ministru kabineta vīziju par valsts pārvaldes attīstību. Deklarācijā par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību ir noteikts, ka valdība turpinās Valsts pārvaldes reformu plāna īstenošanu, īpašu uzmanību veltot valsts pārvaldes funkciju centralizācijai un birokrātijas mazināšanai. Tiks nodrošināts, ka publiskā pārvalde ir efektīvākā Baltijas valstīs.[27]
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido, izvērtējot arī funkciju apjomu, nepieciešamību un koncentrācijas pakāpi, normatīvā regulējuma apjomu un detalizāciju un apsverot deleģēšanas iespējas vai ārpakalpojuma izmantošanu.[28] Publiska persona var deleģēt privātpersonai un citai publiskai personai pārvaldes uzdevumu, ja pilnvarotā persona attiecīgo uzdevumu var veikt efektīvāk.[29] Jānorāda, ka publiska persona var deleģēt tikai tādus pārvaldes uzdevumus, kuru izpilde ietilpst šīs publiskās personas vai tās iestādes kompetencē. Deleģējot pārvaldes uzdevumus, par funkcijas izpildi kopumā atbild attiecīgā publiskā persona.[30] Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijai nav noteikta kara upuru apbedījumu uzturēšanas funkcija un kompetence[31], savukārt Latvijas Republikas Kultūras ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde kultūras nozarē, kas ietver autortiesību, kultūras pieminekļu aizsardzības, arhīvu, arhitektūras, dizaina, tautas mākslas, teātra, mūzikas, muzeju, bibliotēku, vizuālās mākslas, grāmatniecības, literatūras, kinematogrāfijas un kultūras un radošo industriju izglītības apakšnozares.[32] Iepriekš tika noskaidrots, ka kapsētas un atsevišķi kapi var būt kultūras pieminekļi, līdz ar to, pirmšķietami var secināt, ka arī kara apbedījumu uzturēšana un aizsardzība ir Latvijas Republikas Kultūras ministrijas funkcija, taču jāņem vērā kara apbedījumu specifiku, t.i., kara apbedījumu vietu izpēti, rīcību kara upuru mirstīgo atlieku atrašanas gadījumā un pārapbedīšanu. Minētās funkcijas līdz šim nav bijušas nevienas publiskas iestādes funkcijas. To pierāda arī Līguma starp Latvijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku 7.panta 2.punkts, kas noteic, ka Latvijas Republikas valdība pilnvaro “Brāļu kapu komiteju” veikt uzdevumu tehnisko izpildi, kas šajā līgumā paredzēti Latvijas Pusei, kā arī Vienošanās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju 2.1 pants, kas noteic, ka uzdevumu tehnisko izpildi atbilstoši Vienošanās 7.panta pirmajai daļai nodrošina biedrība “Brāļu kapu komiteja”, pamatojoties uz deleģēšanas līgumu, un uzdevumu izpildē tā ir Aizsardzības ministrijas pārraudzībā. Nepieciešams vērtēt iespēju Kara upuru apbedījumu komisiju aizstāt ar jau esošu kompetentu juridisku personu, kurai ir pieredze minēto jautājumu risināšanā, tajā skaitā, kurai jau ir noteikts deleģējums starpvalstu līgumos.
Nosakot likumprojekta 3.panta ceturtajā daļā deleģējumu, ka panta pirmajā daļā minēto valsts pārvaldes uzdevumu ar līgumu var deleģēt biedrībai vai nodibinājumam nav juridiski pamatoti, jo nav augstākstāvošas iestādes, kuras kompetencē esošās funkcijas tiek deleģētas. Savukārt, ja minētais valsts pārvaldes uzdevums tiktu deleģēts privātpersonai likumprojekta 3.panta ceturtās daļas izpratnē, tad attiecīgi jēgu zaudē likumprojekta 3.panta pirmajā daļā norādītā Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisija.
Likumprojekta 3.panta pirmajā daļā ietverot deleģējumu Ministru kabinetam noteikt atbildīgās komisijas sastāvu un darba organizāciju, ir jāņem vērā deleģējuma juridiskā tehnika. Esošais deleģējums Ministru kabinetam nesniedz ieskatu par komisijas sastāvu, tā finansēšanas kārtību, tās sadarbību ar starptautiskajos līgumos noteikto deleģējumu citai juridiskai personai un citiem būtiskiem aspektiem. Ministru kabinets vai cita institūcija tikai detalizē likumos ietverto politisko gribu un nosaka likumu īstenošanas kārtību. Deleģējošai normai ir jāidentificē likumdošanas deleģējuma mērķis, saturs un apjoms tik skaidri, lai būtu saprotams, kādus noteikumus Ministru kabinets ir tiesīgs izdot. Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi[33].
Ievērojot minēto, var secināt:
nav neviena publiska persona, kuras kompetencē būtu kara upuru apbedījumu vietu aizsardzība;
likumprojekta 3.panta ceturtajā daļā noteiktais deleģējums (esošajā redakcijā) uz līguma pamata nav pareizi noformulēts, līdz ar to nav juridiski pamatots;
noteikt valsts pārvaldes deleģējumu privātpersonai ir saskaņā ar valsts pārvaldes reformas plānu, tādējādi netiek veidots jauns publisks orgāns;
līdzšinējā kārtībā minētās funkcijas, pamatojoties uz deleģējumu normatīvajā aktā veica biedrība “Brāļu kapu komiteja”.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, privātpersonai pārvaldes uzdevumu var deleģēt ar ārēju normatīvo aktu vai līgumu, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā.[34] Ja valsts pārvaldes uzdevums tiek deleģēts ar normatīvo aktu, tad attiecīgajā normatīvajā aktā jau konkrēti ir noteikta persona, kurai uzdevums tiek deleģēts. Savukārt, ja pārvaldes uzdevums tiek deleģēts ar līgumu tad ārējā normatīvajā aktā vispārīgi ir paredzēts pilnvarojums deleģēt kādu uzdevumu, taču konkrēta persona, kurai uzdevums tiek deleģēts, tiek nosaukta tikai deleģēšanas līgumā.[35] Deleģējot pārvaldes uzdevumu, ārējā normatīvajā aktā nosaka iestādi, kuras padotībā atrodas pilnvarotā persona attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi.[36] Savukārt, deleģējot pārvaldes uzdevumu ar līgumu, attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi pilnvarotā persona atrodas tās iestādes padotībā, kura slēdz līgumu.[37] Konkrētu padotības formu un saturu nosaka, ņemot vērā deleģēto pārvaldes uzdevumu saturu un citus apsvērumus. Pilnvarotā persona, kurai ir deleģētas tiesības izdot administratīvos aktus, atrodas funkcionālā pakļautībā, ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts citādi.[38] Pilnvarotā persona un iestāde, kuras padotībā ir pilnvarotā persona, ir atbildīga par deleģētā uzdevuma tiesisku un lietderīgu izpildi. Iestāde, kuras padotībā ir pilnvarotā persona, ir tās izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanas iestāde, ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts citādi.[39]
Latvijas Republikas tiesību sistēmā ir vairāki precedenti, kad deleģējums privātpersonai veikt valsts pārvaldes uzdevumu ir iekļauts normatīvajā aktā, piemēram, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 13.pants.
Ievērojot minēto, likumprojektā ir nepieciešams:
noteikt valsts pārvaldes uzdevuma veikšanu Ministru kabineta izveidotai Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisijai vai noteikt deleģējumu veikt valsts pārvaldes uzdevumu privātpersonai, izslēdzot abu kopīgu pastāvēšanu un dublēšanos;
ja tiek noteikts, ka valsts pārvaldes uzdevumu veic Ministru kabineta izveidota Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisija, tad precizēt deleģējumu Ministru kabinetam;
ja tiek noteikts, ka valsts pārvaldes uzdevumu veic privātpersona, tad precizēt deleģējumu privātpersonai nosakot konkrētu personu normatīvajā aktā, papildus normatīvajā aktā nosakot, kuras personas padotībā atrodas deleģētā persona attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi un ir tās izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanas iestāde, ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts citādi;
[7] Likumprojekta 5.panta pirmā daļa noteic, ka fiziskās un juridiskās personas nodrošina, lai atbilstoši šī likuma mērķim tiktu saglabātas un uzturētas kara upuru kapsētas un atsevišķas kapuvietas, kas atrodas to īpašumā (valdījumā).
1949.gada 12. augusta Ženēvas konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem noteic vispārējos principus par kara upuru apbedījumiem, proti, lai kapu vietas vienmēr varētu atrast, visi dati par apbedīšanu un kapu vietām jāreģistrē Kapu reģistrācijas dienestam, kuru nodibina gūstā turētāja valsts. Kapa vietu saraksts un dati par karagūstekņiem, kas apbedīti citās vietās, jānodod valstij, kurai šie karagūstekņi piederēja. Atbildība par šo kapa vietu kopšanu un visu turpmāko līķu pārapbedīšanu reģistrāciju gulstas uz valsti, kas kontrolē šo teritoriju, ja tā ir šīs Konvencijas dalībvalsts. Šie noteikumi jāattiecina arī uz mirušo karagūstekņu pelniem, kurus jāglabā Kapu reģistrācijas dienestam līdz to attiecīgai nodošanai saskaņā ar karagūstekņu dzimtenes vēlmēm.[40]
Saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām”, pašvaldību autonomā funkcija ir gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību (ielu, ceļu un laukumu būvniecība, rekonstruēšana un uzturēšana; ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošana; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana; atkritumu savākšanas un izvešanas kontrole; pretplūdu pasākumi; kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu izveidošana un uzturēšana).[41]
Salīdzinājumam, Vācijas Federatīvās Republikas Likums par kara un tirānijas upuru kapu saglabāšanu noteic, ja zemes gabala īpašniekam vai citai personai, kurai ir tiesības uz zemes gabalu, rodas finansiāli zaudējumi sakarā ar publisku apgrūtinājumu, viņš saņem kompensāciju naudas izteiksmē no valsts.[42]
Kara upuru apbedījumu vietas uzturēšana var prasīt privātpersonām papildus finanšu līdzekļus, kuru kompensēšanas mehānisms nav paredzēts likumprojektā, kā arī tas nesamērīgi skar privātpersonas tiesiskās intereses. Jānorāda, ka kara upuru apbedījumu vietas uzturēšana ir ne tikai nacionāli, bet arī starptautiski nozīmīgs faktors, kā to paredz 1949.gada 12. augusta Ženēvas konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem.
Tiesiskās drošības princips pieprasa demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas stabilitāti. No tā tiek atvasināti tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principi. Tiesiskās noteiktības princips aizsargā suverēnu no neskaidrām tiesību normām, kamēr tiesiskās paļāvības princips pieprasa konsekventu valsts rīcību visos varas atzaros.[43] Tiesiskās drošības princips, pirmām kārtām, balstās uz tiesiskas valsts principa pieprasīto personu autonomiju. Lai personas varētu baudīt autonomiju, tām jābūt spējīgām ar zināmu noteiktību plānot un tādējādi paredzēt savu darbību sekas. Līdz ar to normatīvie tiesību akti un to piemērotāji ir pakļauti paredzamības un noteiktības prasībai. No ekonomiskās viedokļa tiesiskā drošība ir tirgus ekonomikas saprātīgas komercdarbības priekšnoteikums. Ekonomiskās darbības, kas ir svarīgs, pat centrāls, autonomas lēmumu pieņemšanas aspekts, var tikt veiktas tikai un vienīgi tad, ja šo ekonomisko darbību veicējiem ir uz ko paļauties.[44]
Ievērojot minēto, uzdodot privātpersonām nodrošināt, lai atbilstoši šī likuma mērķim tiktu saglabātas un uzturētas kara upuru kapsētas un atsevišķas kapuvietas ir nesamērīgs privātpersonu tiesību ierobežojums un nepamatota pienākumu uzlikšana bez tiesiska pamatojuma un paredzēta atlīdzības mehānisma.
[8] Iecerētais normatīvā akta regulējums ir vērsts uz nākotni, līdz ar to tā izstrādātājam jāspēj paredzēt iespējamās situācijas un atbilstošus rīcības modeļus, lai nodrošinātu normatīvā akta tiesisku piemērošanu attiecībā uz neierobežotu personu grupu.[45] Likumprojektā nav paredzēta situācija, ja nekustamā īpašuma īpašniekam kara upuru apbedījuma vieta nopietni traucē tā nekustamā īpašuma izmantošanas mērķim, saimnieciskajai darbībai, valsts un pašvaldību noteikto funkciju izpildei, kā arī situāciju, ja nekustamā īpašuma īpašnieks ilgstoši nav uzturējis kara upuru apbedījumu vietu un likumprojektā paredzētā administratīvā atbildība nesasniedz mērķi.
Ievērojot minēto, izvērtēt nekustamā īpašuma, uz kura atrodas kara upuru apbedījumu vieta, piespiedu atsavināšanu atbilstoši Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumam, ja nekustamā īpašuma īpašnieks to lūdz vai ilgstoši nepilda likumā noteiktās prasības.
[9] Normatīvā akta tekstam jābūt lakoniskam – jāizvairās no liekvārdības, jāizvēlas precīzi vārdi un termini, teikumi jāveido īsi un konkrēti. Normatīvā akta projektā ietvertās normas veido iespējami īsas, jo sarežģīts normatīvā akta teksts ar gariem pantiem vai punktiem (daudziem apakšpunktiem) ne tikai apgrūtina normatīvā akta lietotāja iespējas izprast savas tiesības un pienākumus, bet rada arī negatīvu attieksmi pret normatīvo aktu.[46]
Likumprojekta 7.panta pirmā daļa noteic, ja starptautiskos līgumos nav noteikts citādi, atļaujas kara upuru pārapbedīšanai izsniedz atbildīgā komisija, ņemot vērā fiziskās vai juridiskās personas, kuras īpašumā (valdījumā) atrodas kara upuru mirstīgās atliekas, pašvaldības, kuras teritorijā atrodas kara upuru mirstīgās atliekas, un kara upura tuvinieku, ja tādi zināmi, viedokli. Fiziskās un juridiskās personas, kuru īpašumā (valdījumā) atrodas kara upuru mirstīgās atliekas, ļauj pārapbedīšanai nepieciešamās darbības veikt bez maksas.
No likumprojekta normas nav saprotams, kā reāli dabā tiktu realizēta atruna par privātpersonas vai pašvaldības viedokli attiecībā uz kara upuru pārapbedīšanu, proti, kāda darbība seko, ja privātpersona vai pašvaldība sniedz negatīvu viedokli par pārapbedīšanas iespējām.
Ievērojot minēto, izvērtēt un precizēt likumprojekta 7.panta pirmās daļas saturu un tvērumu.
[10] Likuma pārejas noteikumu mērķis ir paredzēt pāreju no spēkā esošā vai bijušā tiesiskā regulējuma uz jauno tiesisko regulējumu.[47]
Likumprojekta pārejas noteikumu 1.punkts paredz, ka ziņas par kara upuru apbedījumiem, kas apzināti līdz šī likuma spēkā stāšanās brīdim, fiziskās un juridiskās personas sniedz atbildīgajai komisijai līdz 2022.gada 31.decembrim. Savukārt, likuma spēkā stāšanās laiks ir paredzēts 2023.gada 31.janvārī. Ņemot vērā, ka Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisiju veido Ministru kabinets tikai pēc likuma spēkā stāšanās, t.i. pēc 2023.gada 1.janvāra, tad nav izprotams kā personas var sniegt ziņas par kara upuru apbedījumiem Kara upuru apbedījumu saglabāšanas komisijai pirms likums stājas spēkā un tā tiek izveidota, ignorējot tiesiskās paļāvības, labas likumdošanas, tiesiskuma, demokrātiskas valsts u.c. vispārējos tiesību principus, doktrīnu.
Ievērojot minēto, precizēt pārejas noteikumu 1.punkta saturu vai norādītos termiņus.
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48.panta pirmā daļa noteic, ka mērķa sasniegšanai iestāde savā darbībā iesaista sabiedrības pārstāvjus (sabiedrisko organizāciju un citu organizētu grupu pārstāvjus, atsevišķas kompetentas personas), iekļaujot viņus darba grupās, konsultatīvajās padomēs vai lūdzot sniegt atzinumus.
Ievērojot BKK ilggadīgo pieredzi un zināšanas par karā kritušo karavīru apbedījumiem, apbedījumu vietām, ekshumāciju un pārapbedīšanu, BKK lūdz likumprojekta pieņēmējus iesaistīt to darba grupās, konsultatīvajās padomēs vai lūdzot sniegt atzinumus.
Brāļu kapu komitejas
valdes priekšsēdētājs (paraksts*) Arnis Āboltiņš
[1] Latvijas Republikas Satversme. Pieņemts: 15.02.1922. Publicēts: "Latvijas Vēstnesis", 43, 01.07.1993. 90.pants.
[2] Turpat 116.pants.
[3] Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 66.lpp.
[4] Turpat 69.lpp.
[5] Latvijas Republikas Satversme. Pieņemts: 15.02.1922. Publicēts: "Latvijas Vēstnesis", 43, 01.07.1993.1.pants.
[6] Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 147.lpp.
[7] Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 200.lpp.
[8] Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Valsts kanceleja, Rīga, 2016, 28. lpp.
[9] J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 494. lpp.
[10] Ministru kabineta noteikumi Nr.108. Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi. Pieņemti: 03.02.2009. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 26, 17.02.2009. 10., 11. punkts.
[11] Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Valsts kanceleja, Rīga, 2016, 33. lpp.
[12] Ministru kabineta noteikumi Nr.108. Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi. Pieņemti: 03.02.2009. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 26, 17.02.2009. 10., 38. punkts.
[13] Turpat 41. punkts.
[14] Likums Par Līgumu starp Latvijas Republikas valdību un Vācijas Federatīvās Republikas valdību par karā kritušo personu apbedījumiem. Pieņemts: 15.05.1997. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 126/127, 23.05.1997.
[15] Likums Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā. Pieņemts: 17.07.2008. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 116, 30.07.2008.
[16] J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 495. lpp.
[17] J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 494.lpp.
[18] Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Valsts kanceleja, Rīga, 2016, 21. lpp.
[19] Likums Par kultūras pieminekļu aizsardzību. Pieņemts: 12.02.1992. Publicēts: Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 10, 05.03.1992. 1.pants.
[20] Aizsargjoslu likums. Pieņemts: 05.02.1997. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 56/57, 25.02.1997. 1.panta 1.punkts.
[21] Turpat 25.panta pirmā daļa.
[22] Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 125.lpp.
[23] Protection of War Graves Act. Passed 10.01.2007. Article 1, https://www.riigiteataja.ee/en/eli/508042019007/consolide.
[24] Protection of War Graves Act. Passed 10.01.2007. Article 4, https://www.riigiteataja.ee/en/eli/508042019007/consolide.
[25] Ibid Article 6.
[26] Ibid Article 12.
[27] Deklarācija par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību. 236.punkts. https://www.mk.gov.lv/sites/mk/files/media_file/kk-valdibas-deklaracija_red-gala-1.pdf.
[28] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 10.panta desmitā daļa.
[29] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 40.panta pirmā daļa.
[30] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 41.panta pirmā daļa.
[31] Ministru kabineta noteikumi Nr.236. Aizsardzības ministrijas nolikums. Pieņemts: 29.04.2003. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 70, 13.05.2003.
[32] Ministru kabineta noteikumi Nr.241. Kultūras ministrijas nolikums. Pieņemts: 29.04.2003. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 70, 13.05.2003. 1.punkts.
[33] J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 496. lpp.
[34] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 40.panta otrā daļa.
[35] J. Briede, E. Danovskis, A. Kovaļevska. Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 128.lpp.
[36] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 43.panta pirmā daļa.
[37] Turpat 43.panta otrā daļa.
[38] Valsts pārvaldes iekārtas likums. Pieņemts: 06.06.2002. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 94, 21.06.2002. 43.panta ceturtā daļa.
[39] Turpat 43.panta piektā daļa.
[40] 1949.gada 12. augusta Ženēvas konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem. Pieņemts: 12.08.1949. Pievienošanās: 24.12.1991. Publicēts: "Latvijas Vēstnesis", 52, 05.04.2002. 120.pants.
[41] Likums Par pašvaldībām. Pieņemts: 19.05.1994. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 61, 24.05.1994. 15.panta 2.punkts.
[42] Gesetz über die Erhaltung der Gräber der Opfer von Krieg und Gewaltherrschaft (Gräbergesetz). Ausfertigungsdatum: 01.07.1965. 3.1.
[43] Vispārējās tiesību principi: tiesiskā drošība un tieiskā paļāvība. Valsts pārvalde. Bizness. Jurisprudence. Rakstu krājums. Autoru kolektīvs Ringolda Baloža vadībā – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 23.lpp.
[44] Sal.: Chōnberg S.J. Legitimate Expectations in Administrative Law. Oxford: Oxford University Press, 2000, p. 12, pp. 28-29.
[45] Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Valsts kanceleja, Rīga, 2016, 17.lpp.
[46] Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Valsts kanceleja, Rīga, 2016, 17.lpp.
[47] J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 502. lpp.
13.06.2022. 17:31
Atlasīts 1 ieraksts.
Ierakstu skaits lapā25