Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Profilakses pasākumu un veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plāns alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu lietošanas izplatības mazināšanas jomā 2023.-2025.gadam
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Galvenās problēmas, kuras nepieciešams risināt Plāna ietvaros, ir:
- Alkoholisko dzērienu patēriņa pieaugums kopējā populācijā, it īpaši riskanta un -kaitējoša alkoholisko dzērienu lietošana.
- Narkotisko vielu, it īpaši marihuānas lietošanas pieaugums pusaudžu un pieaugušo vidū.
- Selektīvās un indicētās atkarību izraisošo vielu lietošanas profilakses programmu trūkums valsts un pašvaldību līmenī.
- Nepietiekama starpsektoru sadarbība atkarību izraisošo vielu lietošanas mazināšanā.
- Nepietiekama atkarību izraisošo vielu lietošanas traucējumu ārstēšanas un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pieejamība, kā arī personu ar atkarību izraisošo vielu lietošanas traucējumiem motivēšana to saņemšanai.
- Alkoholisko dzērienu patēriņa pieaugums kopējā populācijā, it īpaši riskanta un -kaitējoša alkoholisko dzērienu lietošana.
- Narkotisko vielu, it īpaši marihuānas lietošanas pieaugums pusaudžu un pieaugušo vidū.
- Selektīvās un indicētās atkarību izraisošo vielu lietošanas profilakses programmu trūkums valsts un pašvaldību līmenī.
- Nepietiekama starpsektoru sadarbība atkarību izraisošo vielu lietošanas mazināšanā.
- Nepietiekama atkarību izraisošo vielu lietošanas traucējumu ārstēšanas un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu pieejamība, kā arī personu ar atkarību izraisošo vielu lietošanas traucējumiem motivēšana to saņemšanai.
Mērķa apraksts
Samazināt alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu nodarīto kaitējumu sabiedrības veselībai, nodrošinot iedzīvotājiem pierādījumos balstītus, mērķtiecīgus, kvalitatīvus atkarību izraisošo vielu lietošanas profilakses pasākumus, kā arī agrīnu diagnostiku un kvalitatīvus, pieejamus un individuālajām vajadzībām atbilstošus veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus
Politikas jomas
Sabiedrības veselība
Teritorija
Daļa pasākumu īstenojami valsts līmenī, daļa pašvaldību līmenī
Norises laiks
20.05.2022. - 20.06.2022.
Informācija
Priekšlikumus lūdzam sūtīt uz e-pastu: Dana.Muravska@vm.gov.lv
Fiziskās personas
- skolēni
- pirmsskolas vecuma bērni
- pensionāri
- personas ar invaliditāti
- jaunieši
- alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu lietotāji
- vecāki
- ieslodzītie
- probācijas dienesta klienti
- bezpajumtnieki
Skaidrojums un ietekme
Pasākumi domāti dažādām mērķa grupām, lai attūrētu no alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu lietošanas uzsākšanas vai lietošanu pārtrauktu. Tāpat pasākumi vērsi uz atkarību izraisošo vielu lietošanas traucējumu veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanu un pieejamības palielināšanu. Tāpat plāna pasākumu mērķis ir sasaistīt ārstēšanas pakalpojumus ar sociālās rehabilitācijas un sociālās palīdzības pakalpojumiem, tādā veidā nodrošinot multiprofesionālu pieeju atkarību izraisošo vielu lietošanas jautājumam. Ņemot vērā, ka narkotisko vielu lietošanas un riskantas alkoholisko dzērienu lietošanas izplatības rādītāji Latvijā paaugstinās, tad, ņemot vērā, ka plāns ir paredzēts līdz 2025.gadam, plāna uzdevums ir nepieļaut lietošanas rādītāju kāpūmu.
Juridiskās personas
- nevalstiskās organizācijas
- izklaides vietu īpašnieki
- izklaides pasākumu organizētāji
Skaidrojums un ietekme
Ņemot vērā, ka valstī par narkotiku lietošanu ir noteikta kriminālatbildība, liela loma ir nevalstisko organizāciju darbam gan atkarību izraisošo vielu lietošanas profilaksē, gan arī personu ar atkarību izraisošo vielu lietošanas traucējumiem pārvizīsānā uz profesionālu veselības aprūpes vai sociālās rehabilitācijas un atbalsta pakalpojumu saņemšanu. Ņemot vērā, ka atkarību izraisošās vielas lieto dažādas sociālās grupas un dažādās vietās, ir svarīga arī citu jomu iesaiste atkarību izraisošo vielu lietošanas samazināšanā, piemēram, izklaides vietu īpašnieki, izklaides pasākumu organizētāji u.c.
Sagatavoja
Dana Muravska (VM)
Atbildīgā persona
Boriss Kņigins (VM)
Izsludināšanas datums
20.05.2022. 10:06
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Kristiāna Diāna Bebre
Labdien,
Detalizēti izlasot ‘Profilakses pasākumu un veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plāns alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu lietošanas izplatības mazināšanas jomā 2023.-2025. gadam' man, kā jomas speciālistei, radās vairāki priekšlikumi un arī iebildumi. Ceru, tie Jums būs noderīgi veidojot pierādījumos balstītu stratēģiju narkotisko vielu kaitējuma mazināšanas jomā Latvijā.
Projektā tiek izvirzīts viens galvenais mērķis: “samazināt alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu nodarīto kaitējumu sabiedrības veselībai” (2022: 6).
Tātad tas nozīmē, ka projekta mērķa ietvarā uzmanība ir vērsta uz visiem vielu lietotājiem (alkoholisko vai nelegālo vielu), neskatoties uz lietošanas veidu (problemātisks, izklaides) un plašāko sabiedrību. Tomēr jau no pirmā projekta teikuma uzmanība un resursi tiek vērsi tikai uz augsta riska lietotājiem un atkarību, kaut arī projektā pareizi tiek minēts, ka augsta riska lietotāji ietver tikai 8-13% no visiem nelegālo vielu lietotājiem (kā minēts projekta 16lpp. un 17lpp. atsaucoties uz WHO (2020) un UNODC (2021) ziņojumiem). Tātad šajā projektā tiek ignorēti lietotāji, kas sastāda neapstrīdami lielāko nelegālo vielu lietotāju proporciju un kam nelegālo vielu lietošana nav sagādājusi problēmas ne sev ne apkārtējiem. Vai ir doma iekļaut projektā stratēģijas, kas samazina kaitējuma potenciālu lielākajai lietotāju proporcijai (92-87% no visiem nelegālo vielu lietotājiem), kas nelegālas vielas lieto bez problemātikas? Un ja projekts ir plānots tikai priekš augsta riska lietotājiem, tad populācija ir korekti arī jādefinē un jānošķir no pārējiem nelegālo vielu lietotājiem uz kuriem šī projekta plāni neattiecas.
Projektā korekti tiek pasvītrota sociālās vides, integrētības un finansiālās stabilitātes svarīgā loma saistībā ar vielu lietošanas problemātikas prevenci. Tomēr šajā projektā netiek izvirzītas stratēģijas, kas uzlabotu šīs dzīves jomas augsta riska lietotājiem (8-13% no visiem lietotājiem). Ieteiktu izstrādāt stratēģijas, kas motivē darba devējus pieņemt darbā cilvēku, kas sirgst no vielu atkarības (piemēram subsidējot to algas) un vienlaicīgi veidot tīklu kas palīdz šim cilvēkam atrast darbu. Līdzīga sistēma ir attīstīta Portugālē. INCB (IDPC, 2016) UNGASS konferencē atzina Portugāles nacionālo nelegālo vielu stratēģijas modeli par labo praksi. Plašāk ar Portugāles sistēmu varat iepazīties Goncalves et al (2015) un London School of Economics (2018) zinātniskajos pētījumos. Tāpat EMCDDA ikgadu organizē ziemas un vasaras skolas, kur arī Portugāles sistēma tiek izklāsīta. Par nākošo skolu vairāk varat uzzināt šeit: https://www.emcdda.europa.eu/event/2022/06/european-drugs-summer-school-edss-2022_en
Vienlaicīgi vēlos pasvītrot to, ka pie tagadējā projekta formas, atkarība ir nostādīta, kā indivīda slimība, izraisīta vakuumā. Tāda nostāja reproducē stigmu pret problemātiskajiem vielu lietotājiem, kas Latvijā ir ļoti izteikta (skatīt piem. Treļs, 2015). Tā vietā lūdzu vērst uzmanību uz plašākiem strukturāliem faktoriem, kas palielina riskus cilvēkam kļūt atkarīgam no vielām vai uzvedībām. Piemēram nabadzība, nevienlīdzība un stabilitātes trūkums ir svarīgi riska faktori (Alexander, 2010). Tie nav novēršami šī projekta ietvarā, tomēr ir svarīgi atzīt, ka vieni no svarīgākajiem riska faktoriem netiek risināti šī projekta ietvarā, lai mazinātu stigmu un veicinātu izpratni par to, kas veicina atkarības risku.
Projektā tiek minēts, ka “gan pieaugušo, gan jauniešu vidū valda pozitīvs priekšstats par marihuānu, tomēr trūkst zinātniski pierādītas informācijas, kas sagatavota un pasniegta mērķgrupai atbilstošā veidā ne tikai par marihuānas lietošanas ietekmi uz veselību, bet arī sniedzot informāciju par kaitējuma mazināšanu” (2022: 33). Esmu veikusi kvalitatīvu pētījumu ar Rīgas kanabisa lietotājiem un varu apstrīdēt uzskatu, ka starp vielas lietotājiem pastāv universāli pozitīvs uzskats par kanabisu. Lietotāji bieži vien kanabisu salīdzina ar citām vielām un komentārs, “kas par daudz, tas par skādi” intervijās bija ļoti populārs viedoklis. Tāpēc šāds komentārs projektā, bez jebkādiem virzītiem pierādījumiem ir problemātisks un nepatiess.
Esmu arī publicējusi divus zinātniskus rakstus starptautiski atzītos žurnālos, kas apraksta kanabisa lietotāju pieredzes Latvijā (Bebre, 2021; 2022). Bebre (2022) rakstā tiek izklāstīta eksistējošā problemātika starp valsts veselības veicinātājiem un kanabisa lietotājiem. Lietotāji atceras, ka skolā viņus baidīja par to cik bīstama ir marihuāna, kā tās lietošana noved pie opioīdu atkarībām un bezpajumtnieka dzīves. Šādas izglītības sekas veido to, ka lietotāji uzskata valsts veselības pārstāvjus, kā vienkārši nezinošus, un valsts iestādes, kā nespējīgas reāli palīdzēt risināt dažādus jautājumus, kas ir saistīti ar kanabisa vai citu vielu lietošanu. Rezultātā cilvēki nevēlas meklēt palīdzību vai konsultāciju pie valsts pārstāvjiem par narkotisko vielu tēmām. Tas palielina kaitējumu un potenciālo risku, kas ir saistīts ar nelegālo vielu lietošanu. Tādēļ, iesaku ņemt vērā potenciālu atsvešināt jauniešus un nākotnes pieaugušos no valsts iestādēm izmantojot nepatiesus izglītības materiālus (Hughes et al, 2018; Moskalewicz et al, 2021; Shiner, 2015; Stockings et al, 2016). Papildus EMCDDA vadlīnijām saistībā ar prevenci, aicinu iepazīties arī ar vielu kaitējumu izvērtējumu, kas atrodams Amsterdam et al (2015), Nutt (2009), Nutt (2010) zinātniskajos rakstos.
“Plāna 2.1. pasākums paredz nodrošināt naloksona hidrohlorīdu saturošu medikamentu pieejamību… narkotiku lietotājiem un to tuviniekiem, kā arī personām pēc iznākšanas no ieslodzījuma” (2022: 38).
Lai mazinātu stigmu, ieteiktu paplašināt cilvēku loku, kuri var bez receptes piekļūt naloksona hidrohlorīdu saturošam medikamentam. Ja līdzcilvēkiem arī būs iespēja iegādāties aptiekā šo medikamentu, tas mazinās aptiekāru pretestību izdalīt šo medikamentu un arī mazinās stigmu pret tiem cilvēkiem kas šo produktu nēsā sev līdzi. Vienlaicīgi, mēs zinām, ka ASV, kur šim medikamentam, līdzīgi kā Latvijā, ir vajadzīgs ārsta nozīmējums, likuma ieviesēji, sekojot likumam, to konfiscē no cilvēkiem kam nav vajadzīgā recepte, tādā veidā paaugstinot potenciālo risku lietotājam (Baca & Grant, 2005).
Projektā tiek izvirzīts viens sasniedzams rezultatīvais rādītājs: “nodrošināt, lai alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu lietošana sabiedrībā trīs gadu laikā nepieaugtu” (2022: 6)
Tomēr lielākā daļa projekta apraksta vai izvirza plānus, kā rezultātu novērošana būtu attiecināma uz daudz garāku laika periodu. Piemēram 29.lpp tiek minētas (1) UNODC programma Line Up, Live Up, kas ir mērķēta uz bērniem vecuma grupā no 6 līdz 10 gadiem un (2) agrīnas bērnības selektīvas izglītojošas intervences bērniem vecumā no 2 līdz 5 gadiem. Šīs programmas nav atbilstošas izvirzītajam sasniedzamajam rezultatīvajam rādītājam, ņemto vērā, ka 2, 5, 6, vai pat 10 gadus veci bērni nav tipiski novēroti, kā vielu lietotāji.
Projekta aprakstā nav skaidrs vai Ģintermuižas darba rezultāti (t.sk. Minnesotas programmas nodrošināšana) ir tikuši zinātniski izvērtēti? Kas notiek ar cilvēkiem, kuri uzturējušies Ģintermuižā? Bez šīs informācijas nav skaidrs uz kāda pamata šīs iestādes prakse tiks palielināta un izplatīta arī citviet Latvijā.
Kaut gan projektā tiek minēts, ka Latvijā “personas ar atkarībām slēpj savas atkarību problēmas” (2022: 49), netiek paskaidrots, kāpēc. Līdzīgi, projekta aprakstā netiek minēts tas, ka tad, kad tiek izsaukts NMPD un cilvēks tiek atdzīvināts pēc pārdozēšanas, viņš bēg no NMPD baidoties VP iesaisti (Iekšlietu Ministrija, 2019). Tas arī nozīmē, ka bieži vien pārdozētāja kompanjons nepaliks pie pārdozētāja un pat varbūt neizsauks NMPD baidoties, ka arī tiks pieķerts un sodīts. Šādi stāsti arī parādījās nesen pārraidītajā dokumentālajā seriālā, Nelegālais Trips, kas ir pieejams Tet+. Šie ir dramatiski piemēri, kas demonstrē cilvēku bailes no Valsts iestādēm. Kaut gan biežāk ar tām saskaras sociālekonomiski nelabvēlīgi pozicionēti augsta riska lietotāji, tas noteikti negatīvi palielina risku izklaides lietotājiem kas ir sociālekonomiski integrēti sabiedrībā, jo tiem šķietami ir daudz vairāk ko zaudēt, gadījumā, ja valsts tos “apzīmogo” kā narkotisko vielu lietotājus. To mēs arī redzam skatot datus par sabiedrības stigmu pret cilvēkiem kas lieto vai ir lietojuši nelegālās vielas. Tātad, projektā ir ļoti svarīgi iekļaut stratēģiju, kā risināt nelegālo vielu lietotāja potenciālās bailes no valsts iestādēm un vecināt sabiedrības veselību. Pagaidām projekta aprakstā tas nav iekļauts.
Līdzīgi netiek arī pienācīgi iztirzāts jautājums par sociālo spiedienu lietot nelegālās vielas ieslodzījuma vietās. Kā minēts Latvijas dokumentālajā seriālā, Nelegālais Trips, bijušie lietotāji, kas nonāk ieslodzījumā, ir spiesti lietot vienu adatu ar nezināmu vielu, ko lieto viņa kameras biedri, lai netiktu “apzīmogoti” kā policijas spiegi. Ieslodzītais baidās no tā, ka, ja viņš izvēlēsies atteikties no šīs koplietojamās adatas un nākošajās dienās kamerā būs pārbaude, pārējie kameras draugi vainos un izrēķināsies. Tas nozīmē, ka cilvēki kas nonāk ieslodzījumā Latvijā var tikt spiesti lietot narkotiskās vielas. Kā Jūs paredzat mazināt kaitējumu šajā situācijā? Iesaku izskatīt divus risinājums:(1) mazināt pārkāpumu veidus, par kuriem var tikt piemērots apcietinājums; un (2) izstrādāt šļirču apmaiņas punktus ieslodzījuma vietās, lai vismaz mazinātu slimību riskus, zinot, ka lietošanas tendences tas neiespaidos. Zinātnē jau sen ir zināms, ka šļirču apmaiņas programmas ir viens no viss efektīvākajiem veidiem, kā kontrolēt slimību izplatību ieslodzījumā (Moazek et al, 2020).
Turpinot par ieslodzījuma vietām, mēs zinām, ka Latvijā ieslodzījuma vietās tiek novēroti cilvēktiesību pārkāpumi, vardarbība starp ieslodzītajiem nav atrisināta, ieslodzījuma vietu darbinieku cilvēktiesību pārkāpumi pret ieslodzītajiem netiek objektīvi izvērtēti (Council of Europe, 2019) un, kā min projekts, ieslodzījuma vietās nav pietiekams psihologu skaits. Aplūkojot minēto psihologu skaitu (n=46) un pieņemot, ka ieslodzīto skaits, kam ir vajadzīga palīdzība paliek nemainīgs (n=2954), šobrīd viens psihologs ik gadu strādā ar 64 pacientiem, viņiem veltot ne vairāk par 8 dienām gadā. Tas nav pietiekams aprūpes līmenis, lai varētu reāli mainīt cilvēka perspektīvu un ārstēt psihiskās veselības traucējumus. Tādēļ būtu pareizāk pieņemt, ka pašlaik Latvijā ieslodzījuma vietās netiek nodrošināta jēgpilna psiholoģiska palīdzība. Turklāt, ņemot vērā projekta datus par ieslodzījuma vietām un Council of Europe (2019) ziņojumu, pieredze Latvijas ieslodzījuma vietās veicina atkarības risku, traumatizējot ieslodzīto un “apzīmogojot” to kā noziedznieku pēc iznākšanas no ieslodzījuma vietas, tādējādi palielinot recidīvisma risku. Tādēļ ieteiktu izvērtēt, kāds ir labums no tā, ka šobrīd cilvēks kas ikdienā lieto nelegālās vielas tiek pakļauts ieslodzījuma pieredzei.
Pozitīvi vērtēju plāna 5.2 pasākumu, kas paredz “sadarbībā ar jomas speciālistiem izstrādāt nepieciešamās profesionālās kvalifikācijas prasības atkarību profilakses speciālistam darbam pašvaldībā” un plāna 5.6. pasākumu, kas “paredz īstenot ārstniecības personu apmācības zināšanu un prasmju pilnveidošanai atkarību profilakses un atkarību ārstēšanas jautājumos” (2022: 55). Tomēr ņemot vērā, ka minat, ka līdz šim šo jomas speciālistu zināšanu vai apmācību kvalitāte nav vērtēta, apšaubu, ka jaunu kvalifikāciju prasību izstrādāšana un apmācību satura izstrāde būtu jābalsta uz esošo speciālistu zināšanām. Tā vietā ieteiktu lūgt EMCDDA atbalstu šo kvalifikāciju un apmācību izstrādē un tādā veidā arī pieturēties pie viss augstākajām ES līmeņa zināšanām.
Noslēgumā vēlos vērst projekta izstrādātāju uzmanību uz to, ka projektā nav minēts neviens zinātnisks raksts vai pētījums. Ir grūti vērtēt šo projektu, kā balstītu pierādījumos vai zinātnē, ja tajā netiek iekļautas atsauces uz zinātni. Kā piemēru var apskatīt WHO (2020) un UNODC (2021) ziņojumus, kur pie apgalvojumiem autori min atsauces uz zinātniskiem rakstiem. Galvenā vērtība zinātniskā rakstā ir tā, ka raksts apraksta zinātnisku pētījumu, ko veic padziļināti izglītoti zinātnieki. Šie zinātnieki ir ieguvuši izglītību ne vien savā izvēlētajā pētniecības tēmā, bet arī metodoloģijas jautājumos. Kad raksta pirmā versija ir uzrakstīta un autors to ir iesniedzis žurnālam, rakstu pārbauda žurnāla redaktori, kam arī ir padziļināta izglītība un pieredze izvēlētajā pētniecības jomā. Zinātnisko žurnālu redaktori parasti ir arī plaši zināmi savā jomā un savas specifiskās zināšanas jau ir pierādījuši. Pēc tam, ja raksts ir atzīts par pieņemamu, tad redaktori to nosūta vismaz diviem speciāli izvēlētiem anonimizētiem jomas speciālistiem, kam arī ir uzdevums rakstu vēlreiz pārbaudīt. Arī šie anonīmie speciālisti ir ieguvuši vismaz doktora grādu savā izvēlētajā specialitātē. Pēc tam autoram ir uzdevums reaģēt uz visiem ieteiktajiem labojumiem. Kad tas ir izdarīts, redaktori lemj vai raksts atbilst augstajiem zinātniskajiem standartiem. Tāpēc zinātniskā raksta kvalitāte ir atzīta, kā daudz augstāka nekā valsts vai NVO organizāciju ziņojumi, kur netiek iesaistīti šie dažādie kvalitātes pārbaudes līmeņi. Tieši šādu akadēmisko zinātnisko rakstu izmantošana ir saistīta ar pierādījumos balstītu pieeju. Lai risinātu zinātnisko rakstu trūkumu esošajā projektā iesaku izlasīt manis ieteikto atbilstošo zinātnisko literatūru, kas ir publicēta atzītos starptautiskos žurnālos un kā autori ir plaši zināmi un atzīti pētnieki nelegālo vielu jomās. Šie pētnieki strādā un pasniedz dažādās augsti ranžētās pasaules universitātēs.
Jāpiemin, ka esmu ieteikusi tikai mazu daļu literatūras, kas bija tieši saistīta ar viss degošākajiem projekta apgalvojumiem. Ik gadu, vai dažreiz ik divus gadus, pasniedzu Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu Fakultātes Socioloģijas nodaļā bakalaura kursu ‘Drugs, Crime and Society’, kā pamati tika ņemti no Fionas Mīšamas (Fiona Measham) tāpat sauktā kursa, kas tika pasniegts Daremas universitātē (Durham University, UK). Manis vadītais kurss varētu piedāvāt vajadzīgās pamata zinātniskās zināšanas saistībā ar nelegālo vielu lietotājiem, izplatītājiem un rīcībpolitikas ietekmi uz tiem. Domāju dalība kursā, vai vismaz pieeja kursa literatūras sarakstam, varētu būt nozīmīga tālāko projektu izstrādē, ja mērķis ir veidot zinātnē balstītus projektus. Ja tas šķiet noderīgi, droši rakstiet un skatīsim sadarbības iespējas.
Šie komentāri tika veidoti ar mērķi veicināt pierādījumos balstītu projektu izveidi nelegālo vielu jomā Latvijā.
Cieņā,
Kristiāna Bebre
CV: https://drive.google.com/file/d/1dQOFDzh_zHaLVKvsFgfrHYB5Qz3240WX/view
Izmantotā literatūra:
Alexander, B (2010) The Globalization of Addiction. Oxford University Press.
Amsterdam, J., Nutt, D., Phillips, L. & Brink, W. (2015) 'European Rating of Drug Harms', Journal of Psychopharmacology, 29(6), pp. 655-660.
Baca, C. & Grant, K. (2005) ‘Take-Home Naloxone to Reduce Heroin Death’, Addiction, 100(12), pp. 1823-1831.
Bebre, K. (2021) '“You only do it with people you know”: A Case Study of Acquisition Strategies by Cannabis Engagers in Riga, Latvia', Kriminologisches Journal, 53(3), pp.186-201.
Bebre, K. (2022) 'Cannabis Users and Homo Sovieticus. Stigma, Culture, and Delegitimization in Riga, Latvia', Drugs: Education, Prevention & Policy, pp. 1-11.
Goncalves, R., Laurenco, A. & Silva, S. (2015) 'A Social Cost Perspective in the Wake of the Portuguese Strategy for the Fight Against Drugs', International Journal of Drug Policy, pp. 199-209.
Hughes, B & Griffiths, P (2018) 'Inconsistencies in the Assumptions Linking Punitive Sanctions and Use of Cannabis and NPS in Europe', Addiction, 113, pp.2155-2157.
IDPC (2016) The United Nations General Assemby Special Session (UNGASS) on the World Drug Problem: Report of Proceedings. Pieejams: https://www.drugsandalcohol.ie/26049/1/UNGASS-proceedings-document_ENGLISH.pdf
London School of Economics (2018) Not Criminals: Underpinning a Health-Led Approach to Drug Use. Pieejams: https://www.lse.ac.uk/united-states/Assets/Documents/IDPU-Not-Criminals-Report.pdf
Moskalewicz, J., Dabrowska, K., Herold, M., Baccaria, F., Rolando, S., Herring, R., Thom, B., Kahlert R., Stummvoll, G., Moazen, B., Stover, H. & Pisarska, A. (2021) 'Unintended Consequences of Drug Policies Experienced by Young Drug Users in Contact with the Criminal Justice Systems', Drugs: Education, Prevention and Policy, 28(1), pp. 36-47.
Nutt, D. (2009) 'Estimating Drug Harms: A Risky Business?', For Crime and Justice Studies, Briefing 10/1-13.
Nutt, D. (2010) 'Drug Harms in the UK: A Multi-Criteria Decision Analysis', The Lancet, 376, pp.1558-1565.
Shiner, M. (2015) 'Drug Policy Reform and the Reclassification of Cannabis in England and Wales/ A Cautionary Tale', International Journal of Drug Policy, 26, pp. 696-704.
Stockings, E., Hall, W., Lynskey, M., Marley, K., Reavley, N., Strang, J., Patton, G. & Degenhardt, L. (2016) 'Prevention, Early Intervention, Harm Reduction, and Treatment of Substance Use in Young People', Lancet Psychiatry, pp.1-17
Treļs, Ē (2015) Valsts Policijas Darbinieku Tolerances Līmenis un Spēja Strādāt Daudznacionālā Sabiedrībā. Rīgas Stradiņu Universitāte.
UNODC (2021) World Drug Report 2021: Global Overview: Drug Demand Drug Supply. Pieejams: https://www.unodc.org/res/wdr2021/field/WDR21_Booklet_2.pdf
WHO (2020) International Standards for the Treatment of Drug Use Disorders: Revised Edition Incorporating Results of Field-Testing. WHO & UNODC. Pieejams: https://www.who.int/publications/i/item/international-standards-for-the-treatment-of-drug-use-disorders
*Šie komentāri papildus ir nosūtīti uz Dana.Muravska@vm.gov.lv
Detalizēti izlasot ‘Profilakses pasākumu un veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plāns alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu lietošanas izplatības mazināšanas jomā 2023.-2025. gadam' man, kā jomas speciālistei, radās vairāki priekšlikumi un arī iebildumi. Ceru, tie Jums būs noderīgi veidojot pierādījumos balstītu stratēģiju narkotisko vielu kaitējuma mazināšanas jomā Latvijā.
Projektā tiek izvirzīts viens galvenais mērķis: “samazināt alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu nodarīto kaitējumu sabiedrības veselībai” (2022: 6).
Tātad tas nozīmē, ka projekta mērķa ietvarā uzmanība ir vērsta uz visiem vielu lietotājiem (alkoholisko vai nelegālo vielu), neskatoties uz lietošanas veidu (problemātisks, izklaides) un plašāko sabiedrību. Tomēr jau no pirmā projekta teikuma uzmanība un resursi tiek vērsi tikai uz augsta riska lietotājiem un atkarību, kaut arī projektā pareizi tiek minēts, ka augsta riska lietotāji ietver tikai 8-13% no visiem nelegālo vielu lietotājiem (kā minēts projekta 16lpp. un 17lpp. atsaucoties uz WHO (2020) un UNODC (2021) ziņojumiem). Tātad šajā projektā tiek ignorēti lietotāji, kas sastāda neapstrīdami lielāko nelegālo vielu lietotāju proporciju un kam nelegālo vielu lietošana nav sagādājusi problēmas ne sev ne apkārtējiem. Vai ir doma iekļaut projektā stratēģijas, kas samazina kaitējuma potenciālu lielākajai lietotāju proporcijai (92-87% no visiem nelegālo vielu lietotājiem), kas nelegālas vielas lieto bez problemātikas? Un ja projekts ir plānots tikai priekš augsta riska lietotājiem, tad populācija ir korekti arī jādefinē un jānošķir no pārējiem nelegālo vielu lietotājiem uz kuriem šī projekta plāni neattiecas.
Projektā korekti tiek pasvītrota sociālās vides, integrētības un finansiālās stabilitātes svarīgā loma saistībā ar vielu lietošanas problemātikas prevenci. Tomēr šajā projektā netiek izvirzītas stratēģijas, kas uzlabotu šīs dzīves jomas augsta riska lietotājiem (8-13% no visiem lietotājiem). Ieteiktu izstrādāt stratēģijas, kas motivē darba devējus pieņemt darbā cilvēku, kas sirgst no vielu atkarības (piemēram subsidējot to algas) un vienlaicīgi veidot tīklu kas palīdz šim cilvēkam atrast darbu. Līdzīga sistēma ir attīstīta Portugālē. INCB (IDPC, 2016) UNGASS konferencē atzina Portugāles nacionālo nelegālo vielu stratēģijas modeli par labo praksi. Plašāk ar Portugāles sistēmu varat iepazīties Goncalves et al (2015) un London School of Economics (2018) zinātniskajos pētījumos. Tāpat EMCDDA ikgadu organizē ziemas un vasaras skolas, kur arī Portugāles sistēma tiek izklāsīta. Par nākošo skolu vairāk varat uzzināt šeit: https://www.emcdda.europa.eu/event/2022/06/european-drugs-summer-school-edss-2022_en
Vienlaicīgi vēlos pasvītrot to, ka pie tagadējā projekta formas, atkarība ir nostādīta, kā indivīda slimība, izraisīta vakuumā. Tāda nostāja reproducē stigmu pret problemātiskajiem vielu lietotājiem, kas Latvijā ir ļoti izteikta (skatīt piem. Treļs, 2015). Tā vietā lūdzu vērst uzmanību uz plašākiem strukturāliem faktoriem, kas palielina riskus cilvēkam kļūt atkarīgam no vielām vai uzvedībām. Piemēram nabadzība, nevienlīdzība un stabilitātes trūkums ir svarīgi riska faktori (Alexander, 2010). Tie nav novēršami šī projekta ietvarā, tomēr ir svarīgi atzīt, ka vieni no svarīgākajiem riska faktoriem netiek risināti šī projekta ietvarā, lai mazinātu stigmu un veicinātu izpratni par to, kas veicina atkarības risku.
Projektā tiek minēts, ka “gan pieaugušo, gan jauniešu vidū valda pozitīvs priekšstats par marihuānu, tomēr trūkst zinātniski pierādītas informācijas, kas sagatavota un pasniegta mērķgrupai atbilstošā veidā ne tikai par marihuānas lietošanas ietekmi uz veselību, bet arī sniedzot informāciju par kaitējuma mazināšanu” (2022: 33). Esmu veikusi kvalitatīvu pētījumu ar Rīgas kanabisa lietotājiem un varu apstrīdēt uzskatu, ka starp vielas lietotājiem pastāv universāli pozitīvs uzskats par kanabisu. Lietotāji bieži vien kanabisu salīdzina ar citām vielām un komentārs, “kas par daudz, tas par skādi” intervijās bija ļoti populārs viedoklis. Tāpēc šāds komentārs projektā, bez jebkādiem virzītiem pierādījumiem ir problemātisks un nepatiess.
Esmu arī publicējusi divus zinātniskus rakstus starptautiski atzītos žurnālos, kas apraksta kanabisa lietotāju pieredzes Latvijā (Bebre, 2021; 2022). Bebre (2022) rakstā tiek izklāstīta eksistējošā problemātika starp valsts veselības veicinātājiem un kanabisa lietotājiem. Lietotāji atceras, ka skolā viņus baidīja par to cik bīstama ir marihuāna, kā tās lietošana noved pie opioīdu atkarībām un bezpajumtnieka dzīves. Šādas izglītības sekas veido to, ka lietotāji uzskata valsts veselības pārstāvjus, kā vienkārši nezinošus, un valsts iestādes, kā nespējīgas reāli palīdzēt risināt dažādus jautājumus, kas ir saistīti ar kanabisa vai citu vielu lietošanu. Rezultātā cilvēki nevēlas meklēt palīdzību vai konsultāciju pie valsts pārstāvjiem par narkotisko vielu tēmām. Tas palielina kaitējumu un potenciālo risku, kas ir saistīts ar nelegālo vielu lietošanu. Tādēļ, iesaku ņemt vērā potenciālu atsvešināt jauniešus un nākotnes pieaugušos no valsts iestādēm izmantojot nepatiesus izglītības materiālus (Hughes et al, 2018; Moskalewicz et al, 2021; Shiner, 2015; Stockings et al, 2016). Papildus EMCDDA vadlīnijām saistībā ar prevenci, aicinu iepazīties arī ar vielu kaitējumu izvērtējumu, kas atrodams Amsterdam et al (2015), Nutt (2009), Nutt (2010) zinātniskajos rakstos.
“Plāna 2.1. pasākums paredz nodrošināt naloksona hidrohlorīdu saturošu medikamentu pieejamību… narkotiku lietotājiem un to tuviniekiem, kā arī personām pēc iznākšanas no ieslodzījuma” (2022: 38).
Lai mazinātu stigmu, ieteiktu paplašināt cilvēku loku, kuri var bez receptes piekļūt naloksona hidrohlorīdu saturošam medikamentam. Ja līdzcilvēkiem arī būs iespēja iegādāties aptiekā šo medikamentu, tas mazinās aptiekāru pretestību izdalīt šo medikamentu un arī mazinās stigmu pret tiem cilvēkiem kas šo produktu nēsā sev līdzi. Vienlaicīgi, mēs zinām, ka ASV, kur šim medikamentam, līdzīgi kā Latvijā, ir vajadzīgs ārsta nozīmējums, likuma ieviesēji, sekojot likumam, to konfiscē no cilvēkiem kam nav vajadzīgā recepte, tādā veidā paaugstinot potenciālo risku lietotājam (Baca & Grant, 2005).
Projektā tiek izvirzīts viens sasniedzams rezultatīvais rādītājs: “nodrošināt, lai alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu lietošana sabiedrībā trīs gadu laikā nepieaugtu” (2022: 6)
Tomēr lielākā daļa projekta apraksta vai izvirza plānus, kā rezultātu novērošana būtu attiecināma uz daudz garāku laika periodu. Piemēram 29.lpp tiek minētas (1) UNODC programma Line Up, Live Up, kas ir mērķēta uz bērniem vecuma grupā no 6 līdz 10 gadiem un (2) agrīnas bērnības selektīvas izglītojošas intervences bērniem vecumā no 2 līdz 5 gadiem. Šīs programmas nav atbilstošas izvirzītajam sasniedzamajam rezultatīvajam rādītājam, ņemto vērā, ka 2, 5, 6, vai pat 10 gadus veci bērni nav tipiski novēroti, kā vielu lietotāji.
Projekta aprakstā nav skaidrs vai Ģintermuižas darba rezultāti (t.sk. Minnesotas programmas nodrošināšana) ir tikuši zinātniski izvērtēti? Kas notiek ar cilvēkiem, kuri uzturējušies Ģintermuižā? Bez šīs informācijas nav skaidrs uz kāda pamata šīs iestādes prakse tiks palielināta un izplatīta arī citviet Latvijā.
Kaut gan projektā tiek minēts, ka Latvijā “personas ar atkarībām slēpj savas atkarību problēmas” (2022: 49), netiek paskaidrots, kāpēc. Līdzīgi, projekta aprakstā netiek minēts tas, ka tad, kad tiek izsaukts NMPD un cilvēks tiek atdzīvināts pēc pārdozēšanas, viņš bēg no NMPD baidoties VP iesaisti (Iekšlietu Ministrija, 2019). Tas arī nozīmē, ka bieži vien pārdozētāja kompanjons nepaliks pie pārdozētāja un pat varbūt neizsauks NMPD baidoties, ka arī tiks pieķerts un sodīts. Šādi stāsti arī parādījās nesen pārraidītajā dokumentālajā seriālā, Nelegālais Trips, kas ir pieejams Tet+. Šie ir dramatiski piemēri, kas demonstrē cilvēku bailes no Valsts iestādēm. Kaut gan biežāk ar tām saskaras sociālekonomiski nelabvēlīgi pozicionēti augsta riska lietotāji, tas noteikti negatīvi palielina risku izklaides lietotājiem kas ir sociālekonomiski integrēti sabiedrībā, jo tiem šķietami ir daudz vairāk ko zaudēt, gadījumā, ja valsts tos “apzīmogo” kā narkotisko vielu lietotājus. To mēs arī redzam skatot datus par sabiedrības stigmu pret cilvēkiem kas lieto vai ir lietojuši nelegālās vielas. Tātad, projektā ir ļoti svarīgi iekļaut stratēģiju, kā risināt nelegālo vielu lietotāja potenciālās bailes no valsts iestādēm un vecināt sabiedrības veselību. Pagaidām projekta aprakstā tas nav iekļauts.
Līdzīgi netiek arī pienācīgi iztirzāts jautājums par sociālo spiedienu lietot nelegālās vielas ieslodzījuma vietās. Kā minēts Latvijas dokumentālajā seriālā, Nelegālais Trips, bijušie lietotāji, kas nonāk ieslodzījumā, ir spiesti lietot vienu adatu ar nezināmu vielu, ko lieto viņa kameras biedri, lai netiktu “apzīmogoti” kā policijas spiegi. Ieslodzītais baidās no tā, ka, ja viņš izvēlēsies atteikties no šīs koplietojamās adatas un nākošajās dienās kamerā būs pārbaude, pārējie kameras draugi vainos un izrēķināsies. Tas nozīmē, ka cilvēki kas nonāk ieslodzījumā Latvijā var tikt spiesti lietot narkotiskās vielas. Kā Jūs paredzat mazināt kaitējumu šajā situācijā? Iesaku izskatīt divus risinājums:(1) mazināt pārkāpumu veidus, par kuriem var tikt piemērots apcietinājums; un (2) izstrādāt šļirču apmaiņas punktus ieslodzījuma vietās, lai vismaz mazinātu slimību riskus, zinot, ka lietošanas tendences tas neiespaidos. Zinātnē jau sen ir zināms, ka šļirču apmaiņas programmas ir viens no viss efektīvākajiem veidiem, kā kontrolēt slimību izplatību ieslodzījumā (Moazek et al, 2020).
Turpinot par ieslodzījuma vietām, mēs zinām, ka Latvijā ieslodzījuma vietās tiek novēroti cilvēktiesību pārkāpumi, vardarbība starp ieslodzītajiem nav atrisināta, ieslodzījuma vietu darbinieku cilvēktiesību pārkāpumi pret ieslodzītajiem netiek objektīvi izvērtēti (Council of Europe, 2019) un, kā min projekts, ieslodzījuma vietās nav pietiekams psihologu skaits. Aplūkojot minēto psihologu skaitu (n=46) un pieņemot, ka ieslodzīto skaits, kam ir vajadzīga palīdzība paliek nemainīgs (n=2954), šobrīd viens psihologs ik gadu strādā ar 64 pacientiem, viņiem veltot ne vairāk par 8 dienām gadā. Tas nav pietiekams aprūpes līmenis, lai varētu reāli mainīt cilvēka perspektīvu un ārstēt psihiskās veselības traucējumus. Tādēļ būtu pareizāk pieņemt, ka pašlaik Latvijā ieslodzījuma vietās netiek nodrošināta jēgpilna psiholoģiska palīdzība. Turklāt, ņemot vērā projekta datus par ieslodzījuma vietām un Council of Europe (2019) ziņojumu, pieredze Latvijas ieslodzījuma vietās veicina atkarības risku, traumatizējot ieslodzīto un “apzīmogojot” to kā noziedznieku pēc iznākšanas no ieslodzījuma vietas, tādējādi palielinot recidīvisma risku. Tādēļ ieteiktu izvērtēt, kāds ir labums no tā, ka šobrīd cilvēks kas ikdienā lieto nelegālās vielas tiek pakļauts ieslodzījuma pieredzei.
Pozitīvi vērtēju plāna 5.2 pasākumu, kas paredz “sadarbībā ar jomas speciālistiem izstrādāt nepieciešamās profesionālās kvalifikācijas prasības atkarību profilakses speciālistam darbam pašvaldībā” un plāna 5.6. pasākumu, kas “paredz īstenot ārstniecības personu apmācības zināšanu un prasmju pilnveidošanai atkarību profilakses un atkarību ārstēšanas jautājumos” (2022: 55). Tomēr ņemot vērā, ka minat, ka līdz šim šo jomas speciālistu zināšanu vai apmācību kvalitāte nav vērtēta, apšaubu, ka jaunu kvalifikāciju prasību izstrādāšana un apmācību satura izstrāde būtu jābalsta uz esošo speciālistu zināšanām. Tā vietā ieteiktu lūgt EMCDDA atbalstu šo kvalifikāciju un apmācību izstrādē un tādā veidā arī pieturēties pie viss augstākajām ES līmeņa zināšanām.
Noslēgumā vēlos vērst projekta izstrādātāju uzmanību uz to, ka projektā nav minēts neviens zinātnisks raksts vai pētījums. Ir grūti vērtēt šo projektu, kā balstītu pierādījumos vai zinātnē, ja tajā netiek iekļautas atsauces uz zinātni. Kā piemēru var apskatīt WHO (2020) un UNODC (2021) ziņojumus, kur pie apgalvojumiem autori min atsauces uz zinātniskiem rakstiem. Galvenā vērtība zinātniskā rakstā ir tā, ka raksts apraksta zinātnisku pētījumu, ko veic padziļināti izglītoti zinātnieki. Šie zinātnieki ir ieguvuši izglītību ne vien savā izvēlētajā pētniecības tēmā, bet arī metodoloģijas jautājumos. Kad raksta pirmā versija ir uzrakstīta un autors to ir iesniedzis žurnālam, rakstu pārbauda žurnāla redaktori, kam arī ir padziļināta izglītība un pieredze izvēlētajā pētniecības jomā. Zinātnisko žurnālu redaktori parasti ir arī plaši zināmi savā jomā un savas specifiskās zināšanas jau ir pierādījuši. Pēc tam, ja raksts ir atzīts par pieņemamu, tad redaktori to nosūta vismaz diviem speciāli izvēlētiem anonimizētiem jomas speciālistiem, kam arī ir uzdevums rakstu vēlreiz pārbaudīt. Arī šie anonīmie speciālisti ir ieguvuši vismaz doktora grādu savā izvēlētajā specialitātē. Pēc tam autoram ir uzdevums reaģēt uz visiem ieteiktajiem labojumiem. Kad tas ir izdarīts, redaktori lemj vai raksts atbilst augstajiem zinātniskajiem standartiem. Tāpēc zinātniskā raksta kvalitāte ir atzīta, kā daudz augstāka nekā valsts vai NVO organizāciju ziņojumi, kur netiek iesaistīti šie dažādie kvalitātes pārbaudes līmeņi. Tieši šādu akadēmisko zinātnisko rakstu izmantošana ir saistīta ar pierādījumos balstītu pieeju. Lai risinātu zinātnisko rakstu trūkumu esošajā projektā iesaku izlasīt manis ieteikto atbilstošo zinātnisko literatūru, kas ir publicēta atzītos starptautiskos žurnālos un kā autori ir plaši zināmi un atzīti pētnieki nelegālo vielu jomās. Šie pētnieki strādā un pasniedz dažādās augsti ranžētās pasaules universitātēs.
Jāpiemin, ka esmu ieteikusi tikai mazu daļu literatūras, kas bija tieši saistīta ar viss degošākajiem projekta apgalvojumiem. Ik gadu, vai dažreiz ik divus gadus, pasniedzu Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu Fakultātes Socioloģijas nodaļā bakalaura kursu ‘Drugs, Crime and Society’, kā pamati tika ņemti no Fionas Mīšamas (Fiona Measham) tāpat sauktā kursa, kas tika pasniegts Daremas universitātē (Durham University, UK). Manis vadītais kurss varētu piedāvāt vajadzīgās pamata zinātniskās zināšanas saistībā ar nelegālo vielu lietotājiem, izplatītājiem un rīcībpolitikas ietekmi uz tiem. Domāju dalība kursā, vai vismaz pieeja kursa literatūras sarakstam, varētu būt nozīmīga tālāko projektu izstrādē, ja mērķis ir veidot zinātnē balstītus projektus. Ja tas šķiet noderīgi, droši rakstiet un skatīsim sadarbības iespējas.
Šie komentāri tika veidoti ar mērķi veicināt pierādījumos balstītu projektu izveidi nelegālo vielu jomā Latvijā.
Cieņā,
Kristiāna Bebre
CV: https://drive.google.com/file/d/1dQOFDzh_zHaLVKvsFgfrHYB5Qz3240WX/view
Izmantotā literatūra:
Alexander, B (2010) The Globalization of Addiction. Oxford University Press.
Amsterdam, J., Nutt, D., Phillips, L. & Brink, W. (2015) 'European Rating of Drug Harms', Journal of Psychopharmacology, 29(6), pp. 655-660.
Baca, C. & Grant, K. (2005) ‘Take-Home Naloxone to Reduce Heroin Death’, Addiction, 100(12), pp. 1823-1831.
Bebre, K. (2021) '“You only do it with people you know”: A Case Study of Acquisition Strategies by Cannabis Engagers in Riga, Latvia', Kriminologisches Journal, 53(3), pp.186-201.
Bebre, K. (2022) 'Cannabis Users and Homo Sovieticus. Stigma, Culture, and Delegitimization in Riga, Latvia', Drugs: Education, Prevention & Policy, pp. 1-11.
Goncalves, R., Laurenco, A. & Silva, S. (2015) 'A Social Cost Perspective in the Wake of the Portuguese Strategy for the Fight Against Drugs', International Journal of Drug Policy, pp. 199-209.
Hughes, B & Griffiths, P (2018) 'Inconsistencies in the Assumptions Linking Punitive Sanctions and Use of Cannabis and NPS in Europe', Addiction, 113, pp.2155-2157.
IDPC (2016) The United Nations General Assemby Special Session (UNGASS) on the World Drug Problem: Report of Proceedings. Pieejams: https://www.drugsandalcohol.ie/26049/1/UNGASS-proceedings-document_ENGLISH.pdf
London School of Economics (2018) Not Criminals: Underpinning a Health-Led Approach to Drug Use. Pieejams: https://www.lse.ac.uk/united-states/Assets/Documents/IDPU-Not-Criminals-Report.pdf
Moskalewicz, J., Dabrowska, K., Herold, M., Baccaria, F., Rolando, S., Herring, R., Thom, B., Kahlert R., Stummvoll, G., Moazen, B., Stover, H. & Pisarska, A. (2021) 'Unintended Consequences of Drug Policies Experienced by Young Drug Users in Contact with the Criminal Justice Systems', Drugs: Education, Prevention and Policy, 28(1), pp. 36-47.
Nutt, D. (2009) 'Estimating Drug Harms: A Risky Business?', For Crime and Justice Studies, Briefing 10/1-13.
Nutt, D. (2010) 'Drug Harms in the UK: A Multi-Criteria Decision Analysis', The Lancet, 376, pp.1558-1565.
Shiner, M. (2015) 'Drug Policy Reform and the Reclassification of Cannabis in England and Wales/ A Cautionary Tale', International Journal of Drug Policy, 26, pp. 696-704.
Stockings, E., Hall, W., Lynskey, M., Marley, K., Reavley, N., Strang, J., Patton, G. & Degenhardt, L. (2016) 'Prevention, Early Intervention, Harm Reduction, and Treatment of Substance Use in Young People', Lancet Psychiatry, pp.1-17
Treļs, Ē (2015) Valsts Policijas Darbinieku Tolerances Līmenis un Spēja Strādāt Daudznacionālā Sabiedrībā. Rīgas Stradiņu Universitāte.
UNODC (2021) World Drug Report 2021: Global Overview: Drug Demand Drug Supply. Pieejams: https://www.unodc.org/res/wdr2021/field/WDR21_Booklet_2.pdf
WHO (2020) International Standards for the Treatment of Drug Use Disorders: Revised Edition Incorporating Results of Field-Testing. WHO & UNODC. Pieejams: https://www.who.int/publications/i/item/international-standards-for-the-treatment-of-drug-use-disorders
*Šie komentāri papildus ir nosūtīti uz Dana.Muravska@vm.gov.lv
27.05.2022. 15:16
Roberts Šteinbergs - Žurnālists
Sveicināti!
Mani sauc Roberts Šteinbergs, es esmu žurnālists un dokumentālo sēriju “Nelegālais Trips” veidotājs. Pēdējo divu gadu laikā esmu oficiāli un neoficiāli (on-the-record & off-the-record) komuncējis ar daudziem desmitiem narkotiku lietotāju (gan problemātisko, gan ne-problemātisko), dīleru, līdzatkarīgo, kā arī ar valsts / pašvaldību struktūrām un NVO, kas veido un īsteno narkotiku politiku gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs.
Atļaušos būt tiešs un konkrēts, jo diskusijas par politiku, kas atbild par sabiedrības veselību un līdzcilvēku dzīvībām, nav vieta, kur runāt caur puķēm.
Pēc gūtās pieredzes komunikācijā ar tik dažādiem cilvēkiem, atļaušos izteikt hipotēzi, ka vislielākā problēma Latvijas narkotiku politikā ir neesošais dialogs starp lietotājiem un valsti, kā arī tas, ka valsts struktūrām ir neapskaužami maza izpratne (un datu) par to, kas notiek ielās.
Pirmais solis, bez kura izteikts progress nav iespējams, ir politikas veidotāju apzināšanās, ka apreibinošas vielas (arī nelegālās) cilvēki ir lietojuši vienmēr un to darīs neatkarīgi no valsts politikas. Piemēram, Filipīnās, kur par narkotiku noziegumiem paredzēts nāves sods, narkotiku noziegumi (t.sk. lietošana) nav izskausti. Kā modernai Eiropas valstij, arī Latvijai būtu jāuzņemas atbildība par saviem līdzcilvēkiem un jārūpējas par visu sabiedrības grupu veselību, arī narkotiku lietotāju. Visbeidzot, lai īstenotu atbildīgu, zinātnē un datos balstītu politiku, ir jāievāc dati, kas ļautu pieņemt informētus lēmumus.
Ārstēšanās.
Viena no galvenajām problēmām, kas traucē motivēt problemātiskus lietotājus uzsākt ārstēšanu, ir likumiska - NMPD darbiniekiem par narkotiku lietošanas gadījumiem ir jānodod informācija policijai. Šis likums rada katastrofālu plaisu lietotāju uzticībai pret valsti, jo, kā zināms, arī narkotiku lietošana Latvijā ir kriminalizēta. Šis ir absurds likuma pants, kas katru gadu nogalina vairākus Latvijas iedzīvotājus - ja kāds pārdozē, līdzcilvēkiem ir jādomā vai ir tik nopietni, lai sauktu NMPD, ko darīt, lai viņus nepieķertu, kā rezultātā tiek zaudēts laiks, kas var būt liktenīgi.
Šāds regulējums nekādi nespēj motivēt problemātiskus lietotājus uzsākt ārstēšanu - fragments no IeM ziņojuma par 2017. gadu “Nereti ir gadījumi, kad tūlīt pēc samaņas atgūšanas narkotiku lietotājs bēg no medicīniskās palīdzības, lai izvairītos no saskarsmes ar policiju. 2017. Gadā tikai aptuveni 27 % personu tika nogādāti ārstniecības iestādēs. Nav pieejama informācija par atlikušajiem 73% klientu. Tuklāt, nogādājot personu ārstniecības iestādē, būtu lielāka iespēja turpināt darbu ar personu, motivējot ārstniecībai.”.
Pārrunājot situāciju ar vairākiem opioīdu lietotājiem, kas uzsākuši ārstēšanos (metadona programmā), paveras skats, kas neiepriecina - cilvēki no Ogres un Salaspils brauc pēc metadona uz Rīgu, bet cilvēki no Rīgas brauc pēc metadona uz Olaini. Tas prasa ne tikai ļoti precīzas laika plānošanas spējas (kas cilvēkam, kas tikko “nokāpis” no fentanila, varētu arī nebūt), bet arī lielus finansiālos un laika ieguldījumus, kas var atturēt no ārstēšanās turpināšanas.
Tāpat problemātiska ir ārstēšanās uzsākšana reģionos, kā ilgtermiņa mērķi varētu virzīt uzstādījumu, ka metadona (vai cita veida ārstēšanās) punkts pieejams, piemēram, 80 km rādiusā no jebkuras Latvijas vietas. (Nevis tāpēc, lai cilvēki lietotu, bet tāpēc, ka lieto)
Jāizveido vieta, tā sauktā “terapeitiskā kopiena” jauniešiem, kuriem ir problemātiskas attiecības ar vielām. Pēc “Bruknas muižas” incidenta tāda vieta Latvijā nav. Vienīgā iespēja - doties uz ārzemēm, kas ir ļoti dārgi un ne visi to var atļauties.
Cietumi.
Situācija, kad cietumos ir pieejamas narkotikas, bet nav pieejamas šļirces ir absurda. Īpaši ņemot vērā faktu, ka ieslodzītie var izjust spiedienu lietot ar kameras biedriem, lai pierādītu, ka nav “stukači”.
Gadījumos, kad lietotājs nonāk ieslodzījumā par narkotiku lietošanu un turpina lietot vielas mazāk drošā veidā (dalot šļirces ar kameras biedriem), nav saskatāma loģika. Jāvirza narkotiku lietošanas (!) dekriminalizācija. Tiem cilvēkiem, kam ir problemātiska lietošana - jāpiedāvā medicīniska palīdzība, bet tie, kas nelieto problēmātiski nav jākriminalizē. Šie cilvēki nereti ir pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, kas strādā oficiālu darbu un maksā nodokļus. Viņu ieslodzīšana valstij maksā dubultā (zaudēti nodokļi + uzturēšana cietumā).
Vajadzētu pārskatīt iespēju atļaut ieslodzītajiem uzsākt ārstēsanos (piem. Metadona vai buprenorfīna programma) esot cietumos - šobrīd ieslodzītie var saņemt ārstēšanos tikai, ja ārstēšanos ir uzsākuši pirms nokļūšanas ieslodzījuma vietās.
Valsts izglītošanās un izglītošana.
Kā minēju sākumā, valstij ir maz datu par to, kas notiek realitātē. Pēc oficiālās statistikas mums ir viens no mazākajiem pārdozēšanas gadījumiem Eiropā. Taču dati par HIV izplatību, NMPD narkotiku saistītiem izsaukumiem, NMPD naloksona lietošanas gadījumiem, šļirču izdales apjomu liek domāt citādāk. Citāts no SPKC pārstāves teiktā “Nelegālais Trips” S01, E05 “Ļoti slidens jautājums” - “Mums pārdozējušo un mirušo skaits grozās ap 20 cilvēkiem gadā. Tas ir ārkārtīgi mazs, tas neatbilst reālajai situācijai. Autopsijas mums valstī tiek veiktas 13% gadījumos, stādaties priekšā, un, ja netiek veikta autopsija, nav jau pilnīgi pierādīti dati, ka viņš ir miris no tās pārdozēšanas, tad visbiežāk droši vien tiek izlikta diagnoze no ģimenes ārstu puses - kaut kāda akūta sirds asinsvadu nepietiekamība. Tā pārdozēšana narkotiku lietošanā ir tādā blakusdiagnozē un līdz ar to miršanas apliecībā šie dati neparādās. Tāpēc tie nav, es jums pilnīgi piekrītu, nav reāli dati. 20 cilvēki miruši no narkotiku pārdozēšanas... Par šiem datiem mēs nevaram spriest par Latvijas situāciju. Pilnīgi piekrītu.”
Zaudēto dzīvību skaits ir galvenais rādītājs, kas rada priekšstatu par aktuālo situāciju valstī. Ja šis rādītājs ne tuvu neatbilst reālajai situācijai un uz papīra ir viens no labākajiem Eiropā, tad politiķi neizjūt nekādu vajadzību uzlabot narkotiku politiku. Saprotu, ka autopsijās trūkst ķīmisko reaģentu, kas varētu noteikt dažādu fentanila paveidu klātesamību ķermenī, man ir neoficiāli zināmi vairāk kā 10 gadījumi, kad cilvēks, kurš ir regulāri lietojis fentanilu / karfentanilu ir pārdozējis, nomiris, bet autopsijā tas neuzrādās. Vai nu tā ir cita īpaši bīstama viela, vai autopsijā nav bijuši resursi, lai to pārbaudītu.
Lai monitorētu un savlaicīgi pamanītu īpaši bīstamas vielas, nepieciešams piedāvāt anonīmu narkotiku testēšanu. Infrastruktūra tam ir - Latvijā valsts pārziņā pieejamas vismaz divas narkotiku testēšanas laboratorijas, kuras paredzētas ekskluzīvi konfiscētajām vielām. Par šo jautājumu vērsieties pie Iekšlietu un Finanšu ministrijas kolēģiem. Esmu drošs, ka šādu pakalpojumu varētu piedāvāt arī kāda no privātajām laboratorijām, ja būtu pieprasījums. Ieteiktu papētīt kā tas notiek Velsas “Wedinos”, Lielbritānijas “The Loop”, Nīderlandes “Jellinek” un citu Eiropas valstu anonīmu narkotiku testēšanas laboratorijās. Ieguvumi no šādas prakses -
a) lietotāji pārliecinās, kas ir viņu nopirktajā vielā un pieņem informētus lēmumus - lietot to vai nē
b) īpaši bīstamu vielu gadījumā (piemēram, tablete, ko tirgo kā MDMA, bet tās sastāvā ir karfentanils) lietotāji tiek brīdināti, ka šāda viela ir parādījusies un aicina to nepirkt. Nīderlandes prakse rāda, ka šādos gadījumos “īpaši bīstamās vielas” ātri pazūd no tirgus, jo tās neviens nepērk.
c) Vecāki var pārliecināties par bērnu istabās / somās atrasto vielu sastāvu un pieņemt informētu lēmumu kā rīkoties tālāk.
Izglītot lietotājus par kaitējuma mazināšanas tehnikām. Pēc manas pieredzes - šīs zināšanas ir vājas, īpaši jaunu lietotāju vidū, kuriem ir vislielākais risks pārdozēt / pieņemt muļķīgus lēmumus, kā rezultātā viena ballīte var beigties ar nāvi. Nav zināmas pat pamata lietas, piemēram, “Crush, dab, wait” (sadali, pamēģini, nogaidi) princips, kas paredz lietotājus iesākumā neēst visu tableti / nešņaukt visu pulveri / nesmēķēt visu smēķējamo, bet vielu sadalīt mazākās daļās, pamēģināt nelielu daudzumu un skatīties kāds būs efekts. Šādas pamatzināšanas var izglābt dzīvības, kas pēc tam valstij atmaksāsies ar dzīvu, nodokļus maksājošu cilvēku.
Īsas piebildes.
Naloksona līdzņemšanas programmas plānotā ieviešana vērtējama pozitīvi - tas ne tikai glābs cilvēku dzīvības, bet arī samazinās NMPD noslodzi (un palīdzēs glābt citas dzīvības). Taču plānam šajā redakcijā paredzu būtiskas birokrātiskas problēmas un papildus slogu uz farmaceitiem - ja saņemt naloksonu var narkotiku lietotāji vai to tuvinieki - kā tas tiks pārbaudīts? Jāparāda vēnas? Kā pierādīt, ka esi lietotāja tuvinieks, ja lietotājs nav uzsācis ārstēšanos (nav nekādā reģistrā)? Šim punktam ir jābūt skaidram un nepārprotamam. Īpaši ņemot vērā faktu, ka joprojām dzirdami gadījumi, kur vielu lietotājam reģionos farmaceiti atsaka pārdot insulīna šļirces. Iespējams, palielināt cilvēku loku, kam ir piekļuve šiem medikamentiem. Efektīva varētu būt iespēja saņemt naloksonu zema sliekšņa HIV profilakses punktos, kuros lietotāji jau iet saņemt un nodot vecās šļirces.
Jādomā par šļirču apmaiņas punktu Rīgā, Maskavas forštates apvidū vai jāizvieto specializēti šļirču konteineri šajā apkaimē. Šajā rajonā insulīna šļirces uz ielas, parkos un pat pie policijas iecirkņiem mētājas nepieklājīgi daudz. Tāpat jāpalīdz NVO finansiāli nosegt ne tikai mobilo šļirču apmaiņu Rīgā, bet arī Pierīgā.
Aicinu noskatīties “Nelegālais Trips” sērijas (īpaši S01E02 “Pazūd laiks, pazūd nauda, pazūd vēnas” un S01E05 “Ļoti slidens jautājums”, pieejams tet.plus), kur gandrīz visi šie punkti ir apskatīti un katras sērijas beigās ir akadēmiskās literatūras un pētījumu saraksts, kas ticis fact-checkots no Latvijas Universitātes pasniedzējas Kristiānas Diānas Bebres puses. Ceru, ka mani komentāri tiks ņemti vērā un apspriesti speciālistu vidū. Paldies.
Mani sauc Roberts Šteinbergs, es esmu žurnālists un dokumentālo sēriju “Nelegālais Trips” veidotājs. Pēdējo divu gadu laikā esmu oficiāli un neoficiāli (on-the-record & off-the-record) komuncējis ar daudziem desmitiem narkotiku lietotāju (gan problemātisko, gan ne-problemātisko), dīleru, līdzatkarīgo, kā arī ar valsts / pašvaldību struktūrām un NVO, kas veido un īsteno narkotiku politiku gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs.
Atļaušos būt tiešs un konkrēts, jo diskusijas par politiku, kas atbild par sabiedrības veselību un līdzcilvēku dzīvībām, nav vieta, kur runāt caur puķēm.
Pēc gūtās pieredzes komunikācijā ar tik dažādiem cilvēkiem, atļaušos izteikt hipotēzi, ka vislielākā problēma Latvijas narkotiku politikā ir neesošais dialogs starp lietotājiem un valsti, kā arī tas, ka valsts struktūrām ir neapskaužami maza izpratne (un datu) par to, kas notiek ielās.
Pirmais solis, bez kura izteikts progress nav iespējams, ir politikas veidotāju apzināšanās, ka apreibinošas vielas (arī nelegālās) cilvēki ir lietojuši vienmēr un to darīs neatkarīgi no valsts politikas. Piemēram, Filipīnās, kur par narkotiku noziegumiem paredzēts nāves sods, narkotiku noziegumi (t.sk. lietošana) nav izskausti. Kā modernai Eiropas valstij, arī Latvijai būtu jāuzņemas atbildība par saviem līdzcilvēkiem un jārūpējas par visu sabiedrības grupu veselību, arī narkotiku lietotāju. Visbeidzot, lai īstenotu atbildīgu, zinātnē un datos balstītu politiku, ir jāievāc dati, kas ļautu pieņemt informētus lēmumus.
Ārstēšanās.
Viena no galvenajām problēmām, kas traucē motivēt problemātiskus lietotājus uzsākt ārstēšanu, ir likumiska - NMPD darbiniekiem par narkotiku lietošanas gadījumiem ir jānodod informācija policijai. Šis likums rada katastrofālu plaisu lietotāju uzticībai pret valsti, jo, kā zināms, arī narkotiku lietošana Latvijā ir kriminalizēta. Šis ir absurds likuma pants, kas katru gadu nogalina vairākus Latvijas iedzīvotājus - ja kāds pārdozē, līdzcilvēkiem ir jādomā vai ir tik nopietni, lai sauktu NMPD, ko darīt, lai viņus nepieķertu, kā rezultātā tiek zaudēts laiks, kas var būt liktenīgi.
Šāds regulējums nekādi nespēj motivēt problemātiskus lietotājus uzsākt ārstēšanu - fragments no IeM ziņojuma par 2017. gadu “Nereti ir gadījumi, kad tūlīt pēc samaņas atgūšanas narkotiku lietotājs bēg no medicīniskās palīdzības, lai izvairītos no saskarsmes ar policiju. 2017. Gadā tikai aptuveni 27 % personu tika nogādāti ārstniecības iestādēs. Nav pieejama informācija par atlikušajiem 73% klientu. Tuklāt, nogādājot personu ārstniecības iestādē, būtu lielāka iespēja turpināt darbu ar personu, motivējot ārstniecībai.”.
Pārrunājot situāciju ar vairākiem opioīdu lietotājiem, kas uzsākuši ārstēšanos (metadona programmā), paveras skats, kas neiepriecina - cilvēki no Ogres un Salaspils brauc pēc metadona uz Rīgu, bet cilvēki no Rīgas brauc pēc metadona uz Olaini. Tas prasa ne tikai ļoti precīzas laika plānošanas spējas (kas cilvēkam, kas tikko “nokāpis” no fentanila, varētu arī nebūt), bet arī lielus finansiālos un laika ieguldījumus, kas var atturēt no ārstēšanās turpināšanas.
Tāpat problemātiska ir ārstēšanās uzsākšana reģionos, kā ilgtermiņa mērķi varētu virzīt uzstādījumu, ka metadona (vai cita veida ārstēšanās) punkts pieejams, piemēram, 80 km rādiusā no jebkuras Latvijas vietas. (Nevis tāpēc, lai cilvēki lietotu, bet tāpēc, ka lieto)
Jāizveido vieta, tā sauktā “terapeitiskā kopiena” jauniešiem, kuriem ir problemātiskas attiecības ar vielām. Pēc “Bruknas muižas” incidenta tāda vieta Latvijā nav. Vienīgā iespēja - doties uz ārzemēm, kas ir ļoti dārgi un ne visi to var atļauties.
Cietumi.
Situācija, kad cietumos ir pieejamas narkotikas, bet nav pieejamas šļirces ir absurda. Īpaši ņemot vērā faktu, ka ieslodzītie var izjust spiedienu lietot ar kameras biedriem, lai pierādītu, ka nav “stukači”.
Gadījumos, kad lietotājs nonāk ieslodzījumā par narkotiku lietošanu un turpina lietot vielas mazāk drošā veidā (dalot šļirces ar kameras biedriem), nav saskatāma loģika. Jāvirza narkotiku lietošanas (!) dekriminalizācija. Tiem cilvēkiem, kam ir problemātiska lietošana - jāpiedāvā medicīniska palīdzība, bet tie, kas nelieto problēmātiski nav jākriminalizē. Šie cilvēki nereti ir pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, kas strādā oficiālu darbu un maksā nodokļus. Viņu ieslodzīšana valstij maksā dubultā (zaudēti nodokļi + uzturēšana cietumā).
Vajadzētu pārskatīt iespēju atļaut ieslodzītajiem uzsākt ārstēsanos (piem. Metadona vai buprenorfīna programma) esot cietumos - šobrīd ieslodzītie var saņemt ārstēšanos tikai, ja ārstēšanos ir uzsākuši pirms nokļūšanas ieslodzījuma vietās.
Valsts izglītošanās un izglītošana.
Kā minēju sākumā, valstij ir maz datu par to, kas notiek realitātē. Pēc oficiālās statistikas mums ir viens no mazākajiem pārdozēšanas gadījumiem Eiropā. Taču dati par HIV izplatību, NMPD narkotiku saistītiem izsaukumiem, NMPD naloksona lietošanas gadījumiem, šļirču izdales apjomu liek domāt citādāk. Citāts no SPKC pārstāves teiktā “Nelegālais Trips” S01, E05 “Ļoti slidens jautājums” - “Mums pārdozējušo un mirušo skaits grozās ap 20 cilvēkiem gadā. Tas ir ārkārtīgi mazs, tas neatbilst reālajai situācijai. Autopsijas mums valstī tiek veiktas 13% gadījumos, stādaties priekšā, un, ja netiek veikta autopsija, nav jau pilnīgi pierādīti dati, ka viņš ir miris no tās pārdozēšanas, tad visbiežāk droši vien tiek izlikta diagnoze no ģimenes ārstu puses - kaut kāda akūta sirds asinsvadu nepietiekamība. Tā pārdozēšana narkotiku lietošanā ir tādā blakusdiagnozē un līdz ar to miršanas apliecībā šie dati neparādās. Tāpēc tie nav, es jums pilnīgi piekrītu, nav reāli dati. 20 cilvēki miruši no narkotiku pārdozēšanas... Par šiem datiem mēs nevaram spriest par Latvijas situāciju. Pilnīgi piekrītu.”
Zaudēto dzīvību skaits ir galvenais rādītājs, kas rada priekšstatu par aktuālo situāciju valstī. Ja šis rādītājs ne tuvu neatbilst reālajai situācijai un uz papīra ir viens no labākajiem Eiropā, tad politiķi neizjūt nekādu vajadzību uzlabot narkotiku politiku. Saprotu, ka autopsijās trūkst ķīmisko reaģentu, kas varētu noteikt dažādu fentanila paveidu klātesamību ķermenī, man ir neoficiāli zināmi vairāk kā 10 gadījumi, kad cilvēks, kurš ir regulāri lietojis fentanilu / karfentanilu ir pārdozējis, nomiris, bet autopsijā tas neuzrādās. Vai nu tā ir cita īpaši bīstama viela, vai autopsijā nav bijuši resursi, lai to pārbaudītu.
Lai monitorētu un savlaicīgi pamanītu īpaši bīstamas vielas, nepieciešams piedāvāt anonīmu narkotiku testēšanu. Infrastruktūra tam ir - Latvijā valsts pārziņā pieejamas vismaz divas narkotiku testēšanas laboratorijas, kuras paredzētas ekskluzīvi konfiscētajām vielām. Par šo jautājumu vērsieties pie Iekšlietu un Finanšu ministrijas kolēģiem. Esmu drošs, ka šādu pakalpojumu varētu piedāvāt arī kāda no privātajām laboratorijām, ja būtu pieprasījums. Ieteiktu papētīt kā tas notiek Velsas “Wedinos”, Lielbritānijas “The Loop”, Nīderlandes “Jellinek” un citu Eiropas valstu anonīmu narkotiku testēšanas laboratorijās. Ieguvumi no šādas prakses -
a) lietotāji pārliecinās, kas ir viņu nopirktajā vielā un pieņem informētus lēmumus - lietot to vai nē
b) īpaši bīstamu vielu gadījumā (piemēram, tablete, ko tirgo kā MDMA, bet tās sastāvā ir karfentanils) lietotāji tiek brīdināti, ka šāda viela ir parādījusies un aicina to nepirkt. Nīderlandes prakse rāda, ka šādos gadījumos “īpaši bīstamās vielas” ātri pazūd no tirgus, jo tās neviens nepērk.
c) Vecāki var pārliecināties par bērnu istabās / somās atrasto vielu sastāvu un pieņemt informētu lēmumu kā rīkoties tālāk.
Izglītot lietotājus par kaitējuma mazināšanas tehnikām. Pēc manas pieredzes - šīs zināšanas ir vājas, īpaši jaunu lietotāju vidū, kuriem ir vislielākais risks pārdozēt / pieņemt muļķīgus lēmumus, kā rezultātā viena ballīte var beigties ar nāvi. Nav zināmas pat pamata lietas, piemēram, “Crush, dab, wait” (sadali, pamēģini, nogaidi) princips, kas paredz lietotājus iesākumā neēst visu tableti / nešņaukt visu pulveri / nesmēķēt visu smēķējamo, bet vielu sadalīt mazākās daļās, pamēģināt nelielu daudzumu un skatīties kāds būs efekts. Šādas pamatzināšanas var izglābt dzīvības, kas pēc tam valstij atmaksāsies ar dzīvu, nodokļus maksājošu cilvēku.
Īsas piebildes.
Naloksona līdzņemšanas programmas plānotā ieviešana vērtējama pozitīvi - tas ne tikai glābs cilvēku dzīvības, bet arī samazinās NMPD noslodzi (un palīdzēs glābt citas dzīvības). Taču plānam šajā redakcijā paredzu būtiskas birokrātiskas problēmas un papildus slogu uz farmaceitiem - ja saņemt naloksonu var narkotiku lietotāji vai to tuvinieki - kā tas tiks pārbaudīts? Jāparāda vēnas? Kā pierādīt, ka esi lietotāja tuvinieks, ja lietotājs nav uzsācis ārstēšanos (nav nekādā reģistrā)? Šim punktam ir jābūt skaidram un nepārprotamam. Īpaši ņemot vērā faktu, ka joprojām dzirdami gadījumi, kur vielu lietotājam reģionos farmaceiti atsaka pārdot insulīna šļirces. Iespējams, palielināt cilvēku loku, kam ir piekļuve šiem medikamentiem. Efektīva varētu būt iespēja saņemt naloksonu zema sliekšņa HIV profilakses punktos, kuros lietotāji jau iet saņemt un nodot vecās šļirces.
Jādomā par šļirču apmaiņas punktu Rīgā, Maskavas forštates apvidū vai jāizvieto specializēti šļirču konteineri šajā apkaimē. Šajā rajonā insulīna šļirces uz ielas, parkos un pat pie policijas iecirkņiem mētājas nepieklājīgi daudz. Tāpat jāpalīdz NVO finansiāli nosegt ne tikai mobilo šļirču apmaiņu Rīgā, bet arī Pierīgā.
Aicinu noskatīties “Nelegālais Trips” sērijas (īpaši S01E02 “Pazūd laiks, pazūd nauda, pazūd vēnas” un S01E05 “Ļoti slidens jautājums”, pieejams tet.plus), kur gandrīz visi šie punkti ir apskatīti un katras sērijas beigās ir akadēmiskās literatūras un pētījumu saraksts, kas ticis fact-checkots no Latvijas Universitātes pasniedzējas Kristiānas Diānas Bebres puses. Ceru, ka mani komentāri tiks ņemti vērā un apspriesti speciālistu vidū. Paldies.
19.06.2022. 12:43