Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Likumprojekts "Grozījumi Krimināllikumā"
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Spēkā esošais KL regulējums nepilngadīgo personu saukšanai pie kriminālatbildības joprojām pēc būtības balstās uz krimināltiesisko instrumentu piemērošanu un ne vienmēr nodrošina pietiekami elastīgu un nepilngadīgā interesēm atbilstošu valsts reakciju uz noziedzīgo nodarījumu. Krimināltiesiskais regulējums neparedz pietiekami efektīvus mehānismus, kas nodrošinātu, ka gadījumos, kad nepilngadīgais izdara noziedzīgu nodarījumu, jau agrīnās kriminālprocesa stadijās prioritāri tiek izvērtēta iespēja piemērot nepilngadīgajam atbilstošākus, mazāk ierobežojošākus līdzekļus. Praksē nepietiekami tiek izmantotas iespējas agrīnās kriminālprocesa stadijās piemērot alternatīvus risinājums, tostarp izbeigt kriminālprocesu pret nepilngadīgo un piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, tādējādi nepamatoti iesaistot nepilngadīgo ilgstošā kriminālprocesā un tiesvedībā.
Likumprojekts ir izstrādāts Tieslietu ministrijas izveidotajā darba grupā, lai sagatavotu izmaiņas pastāvošajā tiesiskajā regulējumā, pēc iespējas mazinot bērnu pakļaušanu krimināltiesību sistēmai un novirzot tos uz audzinošajiem piespiedu līdzekļiem un atbalsta pasākumiem. Darba grupā tika atbalstīti grozījumi KL un KPl, kas paredz ieviest speciālu regulējumu, kura ietvaros prokurors nepilngadīgo nosacīti atbrīvo no kriminālatbildības un piemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.
Likumprojekts ir izstrādāts Tieslietu ministrijas izveidotajā darba grupā, lai sagatavotu izmaiņas pastāvošajā tiesiskajā regulējumā, pēc iespējas mazinot bērnu pakļaušanu krimināltiesību sistēmai un novirzot tos uz audzinošajiem piespiedu līdzekļiem un atbalsta pasākumiem. Darba grupā tika atbalstīti grozījumi KL un KPl, kas paredz ieviest speciālu regulējumu, kura ietvaros prokurors nepilngadīgo nosacīti atbrīvo no kriminālatbildības un piemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus.
Mērķa apraksts
Likumprojekta mērķis ir nodrošināt savlaicīgu, individualizētu un nepilngadīgā labākajām interesēm atbilstošu valsts reakciju uz nepilngadīgo izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, mazinot nepilngadīgo iesaisti krimināltiesiskajā sistēmā un nodrošinot pieeju, kas balstīta uz nepilngadīgā uzvedības korekciju, sociālo integrāciju un atkārtotu likumpārkāpumu novēršanu.
Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3. panta 1. punkts nosaka, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm. Vienlaikus Konvencijas 40. pants paredz, ka dalībvalstis atzīst, ka ikvienam bērnam, kurš tiek turēts aizdomās, ir apsūdzēts vai atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības uz tādu izturēšanos, kas atbilst bērna pašcieņai un savas vērtības apziņai, nostiprina viņā cieņu pret cilvēktiesībām un citu personu pamatbrīvībām un kurā tiek ņemts vērā bērna vecums un nepieciešamība sekmēt viņa reintegrāciju un panākt, lai viņš kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.
Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 24 (2019) par bērnu tiesībām bērnu tieslietu sistēmā (turpmāk – Komentārs) 2. punkts paredz, ka bērni pēc savas fiziskās un psiholoģiskās attīstības atšķiras no pieaugušajiem. Šīs atšķirības pamato nepieciešamību atzīt mazāku vainu un izveidot atsevišķu sistēmu ar atšķirīgu, individualizētu pieeju. Ir pierādījies, ka, nonākot saskarē ar krimināltiesību sistēmu, bērniem tiek nodarīts kaitējums, kas ierobežo viņu izredzes kļūt par atbildīgiem pieaugušajiem. Komentāra 6. punkta c) apakšpunktā norādīts, ka viens no šī vispārējā komentāra mērķiem ir veicināt galvenās stratēģijas, kuru mērķis ir samazināt īpaši kaitīgo ietekmi, kādu rada saskare ar krimināltiesību sistēmu, ņemot vērā padziļinātās zināšanas par bērnu attīstību. No Komentāra 13. un 15. punkta izriet, ka attiecībā uz bērniem ir jāveicina pasākumi, kas neprasa tiesvedības uzsākšanu, un ka pārvirzīšana nozīmē lietas pārvirzīšanu no formālas krimināltiesību sistēmas uz programmām vai pasākumiem, kas ļauj izvairīties no stigmatizācijas un dod labākus rezultātus bērna attīstībai. Turklāt saskaņā ar Komentāra 16. punktu darbā ar bērniem būtu jādod priekšroka pārvirzīšanas pasākumiem. Dalībvalstīm pastāvīgi jāpaplašina to pārkāpumu loks, attiecībā uz kuriem iespējams īstenot pārvirzīšanas pasākumus, tostarp attiecīgā gadījumā attiecībā uz smagiem pārkāpumiem. Pārvirzīšanas iespējām jābūt pieejamām pēc iespējas ātrāk pēc saskares ar sistēmu un dažādos posmos procesa laikā.[1]
Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (turpmāk – FRA) 2022. gada pētījumā uzsvērts, ka bērnu pārvirzīšanas mehānismi ir viens no efektīvākajiem instrumentiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā,[2] mērķu sasniegšanai, jo tie sekmē bērna tiesību efektīvu īstenošanu kriminālprocesā un veicina bērna interesēm atbilstošu, samērīgu un audzinošu tiesvedību.[3] FRA pētījumi apliecina, ka kriminālprocesa uzsākšana vai dalība kriminālprocesā nepilngadīgai personai pati par sevi var radīt būtiskas negatīvas sekas, tostarp emocionālu stresu, nesapratni par procesu, bailes no institūcijām un atsvešināšanos no tiesību sistēmas.[4] FRA veiktās intervijas ar bērniem norāda, ka bērni kriminālprocesu bieži uztver kā sodīšanas mehānismu, nevis kā procesu, kura mērķis ir palīdzēt izprast savas rīcības sekas vai nodrošināt aizsardzību.[5] Pētījumi arī liecina, ka pat gadījumos, kad formāli tiek piemērotas procesuālās garantijas, tās praksē ne vienmēr spēj kompensēt paša kriminālprocesa negatīvo ietekmi uz bērna emocionālo labsajūtu un attīstību, ja process nav pielāgots bērna vecumam, briedumam un vajadzībām.[6]
Minētais ir akcentēts arī Eiropas Padomes Ministru komitejas 2008. gada 5. novembra rekomendācijas CM/Rec(2008)11 (turpmāk – Rekomendācija) 23.1. un 23.2. punktā, kuri nosaka, ka visos posmos, kad tiek lemts par nepilngadīgajiem piemērojamajiem sodiem un ierobežojošiem līdzekļiem, kā arī to izpildes posmos jābūt pieejamam plašam pasākumu klāstam, kas pielāgots nepilngadīgo dažādiem attīstības posmiem, un ka prioritāte piešķirama tādiem līdzekļiem un pasākumiem, kuriem ir audzinoša un uz uzvedības korekciju vērsta pieeja.[7]
Tāpat Apvienoto Nāciju Starptautiskā Bērnu fonda jeb UNICEF informatīvajā ziņojumā “Diversion of Children in Conflict with the Law from Formal Judicial Proceedings in Europe and Central Asia” (turpmāk – Ziņojums) norādīts, ka nepilngadīgo pārvirzīšana no formālas tiesvedības var mazināt stigmatizāciju un veicināt bērna reintegrāciju sabiedrībā. Turklāt Ziņojumā uzsvērts, ka bērna vajadzībām pielāgoti pārvirzīšanas pasākumi, īpaši, ja tie tiek piemēroti agrīni, var mazināt atkārtota likumpārkāpuma un stigmatizācijas risku.[8]
[1] Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejas Vispārējais komentārs Nr. 24 (2019) par bērnu tiesībām bērnu tieslietu sistēmā. Pieejams:https://tbinternet.ohchr.org/_layouts/15/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CRC%2fC%2fGC%2f24&Lang=en
[2] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/800 (2016. gada 11. maijs) par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 132, 21.05.2016., 1.-20. lpp., īpaši 4., 6., 18. un 20. apsvērums un 3., 4. un 5. pants.
[3] European Union Agency for Fundamental Rights (FRA) (2022). Children as suspects or accused persons in criminal proceedings – Procedural safeguards. Luxembourg: Publications Office of the European Union. Pieejams: https://fra.europa.eu/en/publication/2022/children-criminal-proceedings.
[4] Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, Child‑friendly justice – Perspectives and experiences of professionals on children’s participation in civil and criminal judicial proceedings in 10 EU Member States, 2015. Pieejams: https://fra.europa.eu/en/publication/2015/child-friendly-justice-perspectives-and-experiences-professionals-childrens
[5] European Union Agency for Fundamental Rights (FRA) (2017). Child‑friendly justice: Perspectives and experiences of children involved in judicial proceedings. Luxembourg: Publications Office of the European Union. Pieejams: https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-child-friendly-justice-children-s-perspective_en.pdf
[6] Turpat.
[7] Eiropas Padomes Ministru komitejas 2008. gada 5. novembra rekomendācija CM/Rec(2008)11. Pieejama: https://search.coe.int/cm#{%22CoEIdentifier%22:[%2209000016805d2716%22],%22sort%22:[%22CoEValidationDate%20Descending%22]}
[8] Apvienoto Nāciju Starptautiskā Bērnu fonda informatīvais ziņojums “Diversion of Children in Conflict with the Law from Formal Judicial Proceedings in Europe and Central Asia”. Pieejams: https://www.unicef.org/eca/media/27691/file/Five%20Advocacy%20Briefs%20on%20Child%20Justice%20&%20Ch
Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 3. panta 1. punkts nosaka, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm. Vienlaikus Konvencijas 40. pants paredz, ka dalībvalstis atzīst, ka ikvienam bērnam, kurš tiek turēts aizdomās, ir apsūdzēts vai atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības uz tādu izturēšanos, kas atbilst bērna pašcieņai un savas vērtības apziņai, nostiprina viņā cieņu pret cilvēktiesībām un citu personu pamatbrīvībām un kurā tiek ņemts vērā bērna vecums un nepieciešamība sekmēt viņa reintegrāciju un panākt, lai viņš kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.
Savukārt Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 24 (2019) par bērnu tiesībām bērnu tieslietu sistēmā (turpmāk – Komentārs) 2. punkts paredz, ka bērni pēc savas fiziskās un psiholoģiskās attīstības atšķiras no pieaugušajiem. Šīs atšķirības pamato nepieciešamību atzīt mazāku vainu un izveidot atsevišķu sistēmu ar atšķirīgu, individualizētu pieeju. Ir pierādījies, ka, nonākot saskarē ar krimināltiesību sistēmu, bērniem tiek nodarīts kaitējums, kas ierobežo viņu izredzes kļūt par atbildīgiem pieaugušajiem. Komentāra 6. punkta c) apakšpunktā norādīts, ka viens no šī vispārējā komentāra mērķiem ir veicināt galvenās stratēģijas, kuru mērķis ir samazināt īpaši kaitīgo ietekmi, kādu rada saskare ar krimināltiesību sistēmu, ņemot vērā padziļinātās zināšanas par bērnu attīstību. No Komentāra 13. un 15. punkta izriet, ka attiecībā uz bērniem ir jāveicina pasākumi, kas neprasa tiesvedības uzsākšanu, un ka pārvirzīšana nozīmē lietas pārvirzīšanu no formālas krimināltiesību sistēmas uz programmām vai pasākumiem, kas ļauj izvairīties no stigmatizācijas un dod labākus rezultātus bērna attīstībai. Turklāt saskaņā ar Komentāra 16. punktu darbā ar bērniem būtu jādod priekšroka pārvirzīšanas pasākumiem. Dalībvalstīm pastāvīgi jāpaplašina to pārkāpumu loks, attiecībā uz kuriem iespējams īstenot pārvirzīšanas pasākumus, tostarp attiecīgā gadījumā attiecībā uz smagiem pārkāpumiem. Pārvirzīšanas iespējām jābūt pieejamām pēc iespējas ātrāk pēc saskares ar sistēmu un dažādos posmos procesa laikā.[1]
Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (turpmāk – FRA) 2022. gada pētījumā uzsvērts, ka bērnu pārvirzīšanas mehānismi ir viens no efektīvākajiem instrumentiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā,[2] mērķu sasniegšanai, jo tie sekmē bērna tiesību efektīvu īstenošanu kriminālprocesā un veicina bērna interesēm atbilstošu, samērīgu un audzinošu tiesvedību.[3] FRA pētījumi apliecina, ka kriminālprocesa uzsākšana vai dalība kriminālprocesā nepilngadīgai personai pati par sevi var radīt būtiskas negatīvas sekas, tostarp emocionālu stresu, nesapratni par procesu, bailes no institūcijām un atsvešināšanos no tiesību sistēmas.[4] FRA veiktās intervijas ar bērniem norāda, ka bērni kriminālprocesu bieži uztver kā sodīšanas mehānismu, nevis kā procesu, kura mērķis ir palīdzēt izprast savas rīcības sekas vai nodrošināt aizsardzību.[5] Pētījumi arī liecina, ka pat gadījumos, kad formāli tiek piemērotas procesuālās garantijas, tās praksē ne vienmēr spēj kompensēt paša kriminālprocesa negatīvo ietekmi uz bērna emocionālo labsajūtu un attīstību, ja process nav pielāgots bērna vecumam, briedumam un vajadzībām.[6]
Minētais ir akcentēts arī Eiropas Padomes Ministru komitejas 2008. gada 5. novembra rekomendācijas CM/Rec(2008)11 (turpmāk – Rekomendācija) 23.1. un 23.2. punktā, kuri nosaka, ka visos posmos, kad tiek lemts par nepilngadīgajiem piemērojamajiem sodiem un ierobežojošiem līdzekļiem, kā arī to izpildes posmos jābūt pieejamam plašam pasākumu klāstam, kas pielāgots nepilngadīgo dažādiem attīstības posmiem, un ka prioritāte piešķirama tādiem līdzekļiem un pasākumiem, kuriem ir audzinoša un uz uzvedības korekciju vērsta pieeja.[7]
Tāpat Apvienoto Nāciju Starptautiskā Bērnu fonda jeb UNICEF informatīvajā ziņojumā “Diversion of Children in Conflict with the Law from Formal Judicial Proceedings in Europe and Central Asia” (turpmāk – Ziņojums) norādīts, ka nepilngadīgo pārvirzīšana no formālas tiesvedības var mazināt stigmatizāciju un veicināt bērna reintegrāciju sabiedrībā. Turklāt Ziņojumā uzsvērts, ka bērna vajadzībām pielāgoti pārvirzīšanas pasākumi, īpaši, ja tie tiek piemēroti agrīni, var mazināt atkārtota likumpārkāpuma un stigmatizācijas risku.[8]
[1] Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejas Vispārējais komentārs Nr. 24 (2019) par bērnu tiesībām bērnu tieslietu sistēmā. Pieejams:https://tbinternet.ohchr.org/_layouts/15/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CRC%2fC%2fGC%2f24&Lang=en
[2] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/800 (2016. gada 11. maijs) par procesuālajām garantijām bērniem, kuri ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 132, 21.05.2016., 1.-20. lpp., īpaši 4., 6., 18. un 20. apsvērums un 3., 4. un 5. pants.
[3] European Union Agency for Fundamental Rights (FRA) (2022). Children as suspects or accused persons in criminal proceedings – Procedural safeguards. Luxembourg: Publications Office of the European Union. Pieejams: https://fra.europa.eu/en/publication/2022/children-criminal-proceedings.
[4] Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, Child‑friendly justice – Perspectives and experiences of professionals on children’s participation in civil and criminal judicial proceedings in 10 EU Member States, 2015. Pieejams: https://fra.europa.eu/en/publication/2015/child-friendly-justice-perspectives-and-experiences-professionals-childrens
[5] European Union Agency for Fundamental Rights (FRA) (2017). Child‑friendly justice: Perspectives and experiences of children involved in judicial proceedings. Luxembourg: Publications Office of the European Union. Pieejams: https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-child-friendly-justice-children-s-perspective_en.pdf
[6] Turpat.
[7] Eiropas Padomes Ministru komitejas 2008. gada 5. novembra rekomendācija CM/Rec(2008)11. Pieejama: https://search.coe.int/cm#{%22CoEIdentifier%22:[%2209000016805d2716%22],%22sort%22:[%22CoEValidationDate%20Descending%22]}
[8] Apvienoto Nāciju Starptautiskā Bērnu fonda informatīvais ziņojums “Diversion of Children in Conflict with the Law from Formal Judicial Proceedings in Europe and Central Asia”. Pieejams: https://www.unicef.org/eca/media/27691/file/Five%20Advocacy%20Briefs%20on%20Child%20Justice%20&%20Ch
Politikas jomas
Krimināltiesības; Krimināltiesību politika
Teritorija
-
Norises laiks
11.09.2026. - 25.09.2026.
Informācija
Sabiedrības līdzdalība tiek nodrošināta TAP portālā atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada 15. oktobra noteikumiem Nr. 639 "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā".
Fiziskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
-
Juridiskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
-
Sagatavoja
Valts Romeo Stolers (TM)
Atbildīgā persona
Anda Smiltēna (TM)
Izsludināšanas datums
11.09.2026. 15:39
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-2217/1
Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācija
17. likumprojekta punktā ierosinātais Krimināllikuma 244.1 panta otrās daļas fomulējums nav pietiekami efektīvs, lai atturētu potenciālo likumpārkāpēju no krimināli sodāmas darbības.
(Saskatāmas problēmas: Telefonkrāpniecības gadījumos ne vienmēr notiek numerācijas krāpniecība. Neidentificējamu iekārtu izmantošana visbiežāk tiek pielietota, lai slēptu krāpniecību, kas tiek veikta ar sociālās inženierijas paņēmieniem.
Grūti pierādīt numerācijas krāpšanas nolūku. Kamēr nav noticis pats krāpniecības fakts, nav iespējams pierādīt, ka elektronisko sakaru tīkla iekārta tiek glabāta nolūkā veikt krāpniecību.
Pārkāpējs var arī taisnoties, ka iekārta vai programmatūra izmantota bez nolūka veikt numerācijas krāpniecību, bet vienkārši „tā sanāca”.)
No prakses zināms, ka finanšu krāpniecības rezultātā iegūtie līdzekļi visbiežāk tiek iegūti organizētās personu grupās, t.s. „call centros” un izmantoti ekskluzīvu automašīnu un luksusa priekšmetu iegādei, tāpēc būtu lietderīgi paredzēt kā sodu arī mantas konfiskācijas iespēju, kam varētu būt preventīva loma šādu noziegumu mazināšanai.
Tāpēc piedāvājam citu priekšlikumu:
Papildināt Krimināllikumu ar jaunu, 244.2 pantu:
2442.pants. Identificējamu elektronisko sakaru iekārtu izmantošana bez reģistrācijas vai ar izmainītiem identifikācijas datiem.
„Par normatīvajos aktos noteiktu identificējamu elektronisko sakaru iekārtu izmantošanu bez reģistrācijas vai ar izmainītiem identifikācijas datiem, ja šādas darbības izdarītas mantkārīgā nolūkā vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja ar to radīts būtisks kaitējums, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trīs gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.”
(Piezīme: šo normu tehniski varētu iekļaut Krimināllikuma 244.1 pantā kā atsevišķu otro daļu, bet tad jāmaina panta nosaukums un tas kļūtu ļoti garš un grūti uzverams.)
(Saskatāmas problēmas: Telefonkrāpniecības gadījumos ne vienmēr notiek numerācijas krāpniecība. Neidentificējamu iekārtu izmantošana visbiežāk tiek pielietota, lai slēptu krāpniecību, kas tiek veikta ar sociālās inženierijas paņēmieniem.
Grūti pierādīt numerācijas krāpšanas nolūku. Kamēr nav noticis pats krāpniecības fakts, nav iespējams pierādīt, ka elektronisko sakaru tīkla iekārta tiek glabāta nolūkā veikt krāpniecību.
Pārkāpējs var arī taisnoties, ka iekārta vai programmatūra izmantota bez nolūka veikt numerācijas krāpniecību, bet vienkārši „tā sanāca”.)
No prakses zināms, ka finanšu krāpniecības rezultātā iegūtie līdzekļi visbiežāk tiek iegūti organizētās personu grupās, t.s. „call centros” un izmantoti ekskluzīvu automašīnu un luksusa priekšmetu iegādei, tāpēc būtu lietderīgi paredzēt kā sodu arī mantas konfiskācijas iespēju, kam varētu būt preventīva loma šādu noziegumu mazināšanai.
Tāpēc piedāvājam citu priekšlikumu:
Papildināt Krimināllikumu ar jaunu, 244.2 pantu:
2442.pants. Identificējamu elektronisko sakaru iekārtu izmantošana bez reģistrācijas vai ar izmainītiem identifikācijas datiem.
„Par normatīvajos aktos noteiktu identificējamu elektronisko sakaru iekārtu izmantošanu bez reģistrācijas vai ar izmainītiem identifikācijas datiem, ja šādas darbības izdarītas mantkārīgā nolūkā vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja ar to radīts būtisks kaitējums, —
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trīs gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.”
(Piezīme: šo normu tehniski varētu iekļaut Krimināllikuma 244.1 pantā kā atsevišķu otro daļu, bet tad jāmaina panta nosaukums un tas kļūtu ļoti garš un grūti uzverams.)
24.09.2026. 11:57
26-TA-2217/2
r.a. "Siltumnīca"
Iebildam pret likumprojekta turpmāku virzību bez plašākas pubiskas diskusijas un likumprojekta kvalitātes uzlabošanas.
[1] Vienā projektā apvienotas savstarpēji maz saistītas reformas.
Likumprojekts vienlaikus paredz grozījumus ļoti atšķirīgās Krimināllikuma jomās. Te ir kopā salikti jautājumi no bērnu pornogrāfijas līdz energoapgādes sistēmu aizsardzībai. Šāda pieeja rada risku, ka atsevišķi un pēc būtības ļoti nozīmīgi krimināltiesību jautājumi netiek izvērtēti pietiekami padziļināti. Piemēram, pilnīgi atsevišķas diskusijas būtu nepieciešamas par jauna noziedzīgas apvienības institūta ieviešanu, nepilngadīgo atbrīvošanu no kriminālatbildības arī par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, vienaudžu seksuālo attiecību dekriminalizācijas robežām un tuvinieku tiesību atteikties liecināt ierobežošanu. Katrs no šiem jautājumiem skar atšķirīgus krimināltiesību principus, cilvēktiesības un praktiskās piemērošanas problēmas.
Būtu lietderīgi apsvērt likumprojekta sadalīšanu vairākos tematiskos likumprojektos vai vismaz turpmākajā saskaņošanas un Saeimas izskatīšanas procesā nodrošināt katra būtiskā jautājumu bloka atsevišķu izvērtējumu. Tas ļautu ne tikai kvalitatīvāk pārbaudīt katras normas atbilstību krimināltiesību doktrīnai un cilvēktiesībām, bet arī mazinātu risku, ka būtiskas Krimināllikuma sistēmas izmaiņas tiek pieņemtas kā viena no daudzām tehniski apvienotām izmaiņām.
[2] Juridiski nekonsekventi grozījumi KL 66.6 pantā.
Likumprojektā paredzētā KL 66.6 panta pamatmērķis – pēc iespējas agrāk novirzīt nepilngadīgo no tradicionāla kriminālprocesa un soda piemērošanas uz audzinoša rakstura līdzekļiem – kopumā ir atbalstāms. Tajā pat laikā norādāms, ka piedāvātā KL 66.6 panta konstrukcija nav konsekventa. Atšķirībā no paša reformas mērķa, kas anotācijā raksturots kā “savlaicīga, individualizēta un uz nepilngadīgā labākajām interesēm atbilstoša valsts reakcija”, panta pirmā daļa faktiski paredz gandrīz automātisku risinājumu, kur prokuroram nav nekas jāskaidro un jāpamato.
[2.1] Panta pirmajā daļā prokuroram nav tiesību izvērtēt, vai nosacīta atbrīvošana konkrētajam bērnam patiešām ir piemērotākais risinājums
KL 66.6 panta pirmā daļa paredz, ka prokurors nepilngadīgo nosacīti atbrīvo no kriminālatbildības, ja izdarīts kriminālpārkāpums vai mazāk smags noziegums, pēdējo trīs gadu laikā nav bijusi iepriekšēja nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības un nepilngadīgais tam piekrīt. Tātad likumprojekta tekstā izmantota imperatīva, nevis fakultatīva konstrukcija.
Anotācijā papildus norādīts, ka šādā gadījumā prokuroram ir pienākums nepilngadīgo nosacīti atbrīvot no kriminālatbildības, turklāt “neveicot speciālu riska un aizsardzības faktoru novērtējumu”.
Ja reformas mērķis ir individualizēta un bērna labākajām interesēm atbilstoša reakcija, tad noziedzīga nodarījuma juridiskā klasifikācija pati par sevi nevar automātiski pierādīt, ka konkrētajam bērnam nosacīta atbrīvošana un audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis vienmēr būs piemērotākais risinājums.
Var pastāvēt būtiski atšķirīgas situācijas: pirmreizējs mazāk smags noziedzīgs nodarījums, epizodiska rīcība, sistemātiska noziedzīga uzvedība, iepriekšēja sodāmība, atkarības problēmas, vardarbīga vide ģimenē, psiholoģiskas vai psihiatriska rakstura problēmas, iesaiste noziedzīgā grupā vai situācija, kurā nepieciešams intensīvs sociālais vai ārstnieciskais atbalsts. Panta pirmā daļa šos apstākļus neparedz kā kritērijus, pēc kuriem prokurors drīkstētu izlemt, vai attiecīgais risinājums konkrētajā gadījumā vispār ir bērna interesēs.
Tas neatbilst Direktīvas (ES) 2016/800 7. pantā nostiprināto bērna tiesību uz individuālu izvērtējumu principam. Direktīva paredz ņemt vērā bērna personību un briedumu, ekonomisko, sociālo un ģimenes stāvokli un īpašus neaizsargātības faktorus, turklāt individuālajam izvērtējumam cita starpā jākalpo kompetentajai iestādei, pieņemot lēmumus kriminālprocesā. Atkāpe no individuālā izvērtējuma ir pieļaujama tikai tad, ja to pamato konkrētās lietas apstākļi un tas atbilst bērna labākajām interesēm.
[2.2] Panta pirmajā daļā nav ņemta vērā iepriekšējā sodāmība, bet vienīgi iepriekšēja nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības
KL 66.6 panta pirmā daļa neprasa, lai nepilngadīgais iepriekš nebūtu sodīts. Vienīgais ar personas iepriekšējo krimināltiesisko vēsturi saistītais ierobežojums ir tas, ka pēdējo trīs gadu laikā kriminālprocess nedrīkst būt izbeigts, personu nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības.
Piemēram, arī nepilngadīgajam, kurš iepriekš jau ir notiesāts par tīšu vai pat smagu noziedzīgu nodarījumu, pēc tam izdarot mazāk smagu noziegumu, teorētiski varētu būt obligāti piemērojama KL 66.6 panta pirmā daļa, ja vien pēdējo trīs gadu laikā viņš nav tieši nosacīti atbrīvots no kriminālatbildības un pats piekrīt jaunajam procesa izbeigšanas veidam.
Tas būtiski atšķiras no KL 58.1 panta vispārējās konstrukcijas. Spēkā esošais KL 58.1 pants nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības sasaista ne tikai ar iepriekšējas nosacītas atbrīvošanas neesamību, bet arī ar to, ka persona nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, turklāt prokuroram jākonstatē apstākļi, kas ļauj iegūt pārliecību, ka persona turpmāk neizdarīs noziedzīgus nodarījumus.
Anotācijā norādīts, ka trīs gadu kritērijs pēc būtības pārņemts no KL 58.1 panta, to pielāgojot nepilngadīgajiem. Taču faktiski no KL 58.1 panta tiek pārņemts tikai viens elements, vienlaikus neiekļaujot divus citus būtiskus drošības mehānismus – iepriekšējas sodāmības izvērtējumu un prokurora pienākumu prognozēt personas turpmāko uzvedību.
[2.3] Piekrišana nepamatoti paredzēta tikai panta pirmajā daļā
KL 66.6 panta pirmajā daļā paredzēts, ka nosacīta atbrīvošana iespējama tikai tad, ja nepilngadīgais tai piekrīt. Savukārt panta otrajā daļā, kas attiecas gan uz atkārtotu nosacītas atbrīvošanas piemērošanu, gan uz smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, šāda prasība vispār nav ietverta.
Anotācijā tiek skaidrots, ka piekrišana nepieciešama, jo kriminālprocesa izbeigšana, nosacīti atbrīvojot personu no kriminālatbildības, ir nereabilitējošs procesa izbeigšanas pamats, tādēļ nepilngadīgajam jābūt iespējai izvēlēties – piekrist šādam risinājumam vai izmantot tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā. Turklāt anotācijā atzīts, ka piekrišana ir nozīmīga arī audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa efektīvai piemērošanai.
Taču abi šie argumenti pilnā mērā attiecas arī uz KL 66.6 panta otro daļu. Nosacīta atbrīvošana nezaudē nereabilitējošu raksturu tikai tādēļ, ka persona izdarījusi smagu noziegumu. Tāpat nav pamata pieņemt, ka nepilngadīgā līdzdalība un piekrišana audzinoša rakstura līdzekļa izpildē būtu mazāk nepieciešama tieši sarežģītākajos gadījumos.
ANO Bērnu tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 24 27. punktā uzsvērts, ka bērna novirzīšanai no tradicionālā kriminālprocesa jābalstās uz viņa brīvu un brīvprātīgu piekrišanu, kas sniegta pēc pietiekamas informācijas saņemšanas par pasākuma saturu, ilgumu un neizpildes sekām. Komiteja turklāt norāda uz iespēju bērnam saņemt juridisku vai citu atbilstošu palīdzību, izvērtējot piedāvātā risinājuma piemērotību.
Piekrišanas prasībai būtu jāattiecas uz visu KL 66.6 pantu, nevis tikai tā pirmo daļu.
[2.4] Likumprojekts jēdzienu “piekrišana” regulē pārāk vienkāršoti
No KL 66.6 panta teksta nav saprotams, vai piekrišanai jābūt informētai un brīvprātīgai, kā nepilngadīgajam izskaidro nereabilitējoša procesa izbeigšanas sekas, audzinoša rakstura līdzekļa saturu un pārbaudes laiku, kā arī sekas, kas iestājas līdzekļa nepildīšanas gadījumā. Tas ir būtiski, jo panta trešā daļa pieļauj pārbaudes laiku līdz pat trim gadiem, bet panta ceturtā daļa paredz kriminālvajāšanas turpināšanu, ja līdzeklis netiek pildīts vai tiek izdarīts jauns tīšs noziedzīgs nodarījums.
ANO Bērnu tiesību komitejas standarts paredz: bērna piekrišanai jābūt brīvai un brīvprātīgai, tai jābalstās uz konkrētu informāciju par pasākuma būtību, saturu, ilgumu un neizpildes sekām, un bērnam jābūt iespējai saņemt juridisku vai citu atbilstošu palīdzību.
Ja šīs garantijas paredzēts noregulēt Kriminālprocesa likumā, tam jābūt skaidri un savstarpēji norādītam anotācijā un saskaņoti izdarītam.
[2.5] Nav konsekventi noteikts, kad individuāls izvērtējums ir nepieciešams
KL 66.6 panta otrajā daļā tiek uzsvērta individuāla izvērtējuma nozīme, kas ignorēta attiecībā uz KL 66.6 panta pirmo daļu. Nekonsekvence rodas tajā, ka no tā tiek izdarīts pretējs secinājums attiecībā uz pirmo daļu: ja nodarījums juridiski kvalificēts kā kriminālpārkāpums vai mazāk smags noziegums, speciāls riska un aizsardzības faktoru izvērtējums vairs neesot nepieciešams. Individualizācijas nepieciešamību nevar mehāniski identificēt ar Krimināllikumā noteikto noziedzīgā nodarījuma smaguma kategoriju.
[2.6] Nav skaidrs, kā bez individuāla izvērtējuma izvēlēties pašu audzinoša rakstura piespiedu līdzekli
Prokuroram ir ne tikai jāizbeidz kriminālprocess, bet arī jāpiemēro nepilngadīgajam audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis. Savukārt panta trešā daļa paredz, ka prokurors nosaka pārbaudes laiku no trim mēnešiem līdz trim gadiem, ievērojot piemērotā līdzekļa veidu.
Tas nozīmē, ka prokuroram vienlaikus jāpieņem vismaz divi pēc būtības individualizēti lēmumi – kāds audzinoša rakstura līdzeklis konkrētajam bērnam ir piemērots un cik ilgam jābūt pārbaudes laikam.
Kā šādus lēmumus iespējams kvalitatīvi pieņemt, ka bērna riska un aizsardzības faktoru izvērtējums nav netiek veikts? Tieši līdzekļa veida izvēle prasa zināt bērna ģimenes situāciju, izglītību, sociālo vidi, uzvedības cēloņus, atkarību vai citu problēmu esamību, resursus un aizsardzības vajadzības. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis tiek izvēlēts formāli, nevis atbilstoši bērna faktiskajām vajadzībām.
[2.7] KL 66.6 panta ceturtā daļa – neveiksmīgi izvēlēta līdzekļa sekas uzņemas nepilngadīgais
KL 66.6 panta ceturto daļa paredz- ja nepilngadīgais nepilda piemēroto audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, kriminālvajāšana tiek turpināta.
Ja valsts bez pietiekama individuālā izvērtējuma izvēlas bērnam neatbilstošu vai praktiski neizpildāmu līdzekli, tā nepildīšana var novest pie kriminālvajāšanas atjaunošanas. Pie nosacījuma, ka prokurors tiek pilnībā atbrīvots no izvērtējuma un motivācijas, tad bērns viņa neizdarības, kļūdas vai paviršības dēļ cietīs, jo, iespējams, viņam būs noteikts neatbilstošs audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis.
[3] KL 166.2 pants
Likumprojekta mērķis nošķirt bērna seksuālu izmantošanu no savstarpēji piekritīgām (varbūt abpusēji vēlamām?) seksuāla rakstura attiecībām starp vecuma un attīstības ziņā tuvām personām principā ir atbalstāms. Anotācijā norādīts, ka krimināltiesību uzdevums nav sodīt jauniešus par vecumam atbilstošu seksualitātes attīstību situācijās, kurās nav konstatējama vardarbība, izmantošana vai cita paaugstināta kaitīguma pazīme.
Arī Eiropas tiesību avoti pieļauj šādu pieeju. Eiropas Padomes Lanzarotes konvencijas 18. panta trešā daļa tieši noteic, ka 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta regulējums nav paredzēts labprātīgu seksuālu darbību starp nepilngadīgajiem regulēšanai. Savukārt Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 1. punkts atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību izlemt, vai kriminālatbildību attiecināt uz savstarpēji piekritīgām seksuālām darbībām starp vienaudžiem, kuri ir tuvi ne tikai pēc vecuma, bet arī pēc psiholoģiskās un fiziskās attīstības vai brieduma pakāpes, ja darbībās nav bijusi izmantošana.
Tātad problēma nav pašā izņēmuma idejā. Problēma ir veidā, kā šis izņēmums iestrādāts Krimināllikumā.
[3.1] Apšaubāma ir “atbrīvošana no kriminālatbildības”, nevis noziedzīguma izslēgšana
Likumprojektā KL 166.2 pants nosaka, ka personu “atbrīvo no kriminālatbildības” par XVI nodaļā paredzētajām seksuāla rakstura darbībām, ja izpildīti pantā noteiktie vecuma, piekrišanas un citi kritēriji.
Šāda konstrukcija no krimināltiesību doktrīnas viedokļa ir apšaubāma. Atbrīvošana no kriminālatbildības pēc būtības nozīmē, ka noziedzīgs nodarījums ir izdarīts un kriminālatbildības priekšnoteikumi pastāv, bet likumā noteikta iemesla dēļ valsts atsakās personu saukt pie kriminālatbildības. Savukārt likumprojekta anotācijā aprakstītā problēma ir cita – noteiktas savstarpēji piekritīgas vienaudžu seksuālās attiecības vispār nevajadzētu uzskatīt par tādu seksuālu izmantošanu, kurai jāpiemēro krimināltiesiska reakcija. Anotācijā skaidri norādīs, ka nepieciešams nošķirt bērna seksuālu izmantošanu no savstarpēji piekritīgām seksuālām darbībām starp vienaudžiem.
Arī Eiropas dokumentu loģika ir tuvāka noziedzīguma izslēgšanai, nevis personas atbrīvošanai pēc tam, kad noziedzīgs nodarījums jau konstatēts. Lanzarotes konvencija norāda, ka attiecīgā kriminalizācijas prasība nav paredzēta, lai regulētu labprātīgas seksuālas darbības starp nepilngadīgajiem, bet Direktīvas 2011/93/ES 8. pants ļauj valstij izlemt, vai attiecīgās direktīvas kriminalizācijas normas šādām darbībām vispār piemēro.
Doktrināli pareizāks risinājums būtu definēt apstākļus, kuros konkrētā seksuālā darbība neveido attiecīgā noziedzīgā nodarījuma sastāvu, nevis vispirms atzīt noziedzīga nodarījuma un kriminālatbildības esamību un pēc tam personu no šīs atbildības atbrīvot.
Šai atšķirībai ir būtiska nozīme procesuāli – personas statuss, procesa izbeigšanas pamats, cietušā un nodarījumu izdarījušās personas statusa noteikšana, kā arī iespējamās citas tiesiskās sekas ir principiāli atšķirīgas atkarībā no tā, vai tiek konstatēts, ka noziedzīga nodarījuma vispār nav, vai arī tiek atzīts, ka noziedzīgs nodarījums ir izdarīts, bet persona no kriminālatbildības tiek atbrīvota.
Ja KL 166.2 tiek konstruēts kā atbrīvošana no kriminālatbildības, nevis apstāklis, kas izslēdz noziedzīga nodarījuma sastāvu, var veidoties juridiski savāda situācija.
Piemēram, ja seksuāla rakstura darbības notiek starp 13 un 15 gadus vecu personu, KL 166.1 dēļ 13 gadus vecā persona sākotnēji tiek uzskatīta par bezpalīdzības stāvoklī esošu. Tādējādi 15 gadus vecās personas darbība var tikt vērtēta pēc seksuālas vardarbības normām kriminālprocesa ietvaros. Tikai pēc tam KL 166.2 liktu šo personu atbrīvot no kriminālatbildības, ja netiktu konstatēti apstākļi, kas dod pamatu personu no atbildības atbrīvot.
[3.2] KL 166.2 konceptuāli konfliktē ar tikai 2024. gadā ieviesto KL 166.1 pantu
Spēkā esošais KL 166.1 pants noteic kategorisku prezumpciju: persona, kura nav sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu, XVI nodaļas noziedzīgo nodarījumu izpratnē atrodas bezpalīdzības stāvoklī.
Šī norma tika ieviesta 2024. gadā pēc Senāta atziņas, ka mazgadība pati par sevi iepriekš nebija pietiekama, lai automātiski secinātu bezpalīdzības stāvokli, un konkrētajā lietā bija jāvērtē, vai bērns spēj saprast seksuālo darbību nozīmi un paust apzinātu piekrišanu. Likumdevējs apzināti izvēlējās no šādas individuālas vērtēšanas atteikties un noteica absolūtu robežu – līdz 14 gadu vecumam persona šīs nodaļas izpratnē ir bezpalīdzības stāvoklī. Arī Saeimas diskusijās 2024. gadā šis mērķis tika formulēts ļoti skaidri.
Tagad, tikai aptuveni divus gadus vēlāk, tiek piedāvāts likumu papildināt ar izņēmumu, paredzot, ka tā pirmā daļa nav piemērojama, ja pastāv KL 166.2 apstākļi. Anotācija turklāt skaidri atzīst, ka KL 166.2 varēs piemērot arī tad, ja viena no personām nav sasniegusi 14 gadu vecumu.
Formāli normas konfliktu likumprojekts atrisina, tomēr konceptuālā pretruna paliek.
No vienas puses, KL 166.1 pamatā ir pieņēmums, ka līdz 14 gadu vecumam bērns krimināltiesību izpratnē nespēj dot juridiski nozīmīgu piekrišanu seksuālām darbībām un tādēļ atrodas bezpalīdzības stāvoklī. No otras puses, KL 166.2 paredz jau no 12 gadu vecuma vērtēt šā bērna “savstarpēju piekrišanu” seksuālām darbībām.
Viens un tas pats 12 vai 13 gadus vecs bērns vienā Krimināllikuma normā tiek prezumēts par bezpalīdzības stāvoklī esošu, bet citā normā viņa piekrišanai tiek piešķirta izšķiroša juridiska nozīme.
Vai bērna spējas dot piekrišanu var būt atkarīga no otras personas vecuma un attiecību rakstura? Kā savstarpēji savienojami divi juridiski apgalvojumi: “persona līdz 14 gadiem atrodas bezpalīdzības stāvoklī” un “persona no 12 gadiem var dot savstarpēju piekrišanu seksuālām darbībām”.
Anotācija sniedz pamatojumu vienaudžu izņēmuma ieviešanai kopumā un izvēlētajai personu vecuma starpībai, tomēr tajā nav pietiekami pamatots tieši 12 gadu vecums kā minimālā robeža, no kuras bērna piekrišanai seksuālām darbībām tiek piešķirta krimināltiesiska nozīme. Anotācija nepaskaidro, kādēļ Latvijas Krimināllikuma sistēmā nepieciešams atkāpties no noteiktā 16 gadu kā piekrišanas vecuma sliekšņa un KL 166.1 pantā noteiktās 14 gadu bezpalīdzības robežas.
[3.3] Kritērijs “dzimšanas gadu starpība”
Likumprojekts neizskaidrojamu iemeslu dēļ izmanto nevis personu vecuma starpību, bet viņu dzimšanas gadu starpību. Projekts paredz divu gadu dzimšanas gadu starpību personām no 12 gadu vecuma un trīs gadu dzimšanas gadu starpību personām no 14 gadu vecuma.
Piemēram, persona, kas dzimusi 2012. gada 1. janvārī, un persona, kas dzimusi 2014. gada 31. decembrī, pēc likumprojekta kritērija atrodas divu dzimšanas gadu robežās, lai gan faktiskā vecuma starpība ir gandrīz trīs gadi.
Savukārt personai, kas dzimusi 2012. gada 31. decembrī, un personai, kas dzimusi 2015. gada 1. janvārī, dzimšanas gadu starpība ir trīs gadi, lai gan faktiskā vecuma starpība ir tikai nedaudz lielāka par diviem gadiem.
Tādējādi divos pēc faktiskā vecuma gandrīz identiskos gadījumos var iestāties pretējas krimināltiesiskas sekas tikai tādēļ, kurā kalendārajā gadā personas ir dzimušas.
Anotācija vecuma robežas pamato ar psihologu vērtējumu par emocionālā, sociālā un kognitīvā brieduma atšķirībām dažādos vecumposmos. Ja regulējuma mērķis ir noteikt personu faktisko vecuma un brieduma tuvumu, kalendārais dzimšanas gads nav atbilstošs līdzeklis. Būtu lietojama faktiskā vecuma starpība, kuru iespējams noteikt gados, mēnešos un dienās.
[3.4] Direktīva neprasa tikai vecuma tuvumu – tā prasa arī attīstības vai brieduma tuvumu
Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 1. punkts neaprobežojas ar personas vecuma starpību. Tajā runāts par vienaudžiem, kuri ir tuvi gan pēc vecuma, gan pēc psiholoģiskās un fiziskās attīstības vai brieduma pakāpes, un tikai tad, ja darbībās nav bijusi izmantošana.
KL 166.2 pantā kā juridiski priekšnoteikumi ir noteikta tikai dzimšanas gadu starpība, minimālais vecums, savstarpēja piekrišana un vardarbības, draudu, uzticības, autoritātes vai citas ietekmes neesamība.
Personu psiholoģiskās vai fiziskās attīstības un brieduma tuvums pašā likuma tekstā nav noteikts.
Anotācija skaidro, ka, vērtējot piekrišanu, būtu jāņem vērā personu vecums, briedums, attīstības atšķirība, attiecības un iespējamā varas nevienlīdzība. Taču anotācija nevar aizstāt Krimināllikuma normu. Ja šis apstāklis ir viens no būtiskiem priekšnoteikumiem Eiropas Savienības tiesībās paredzētā izņēmuma izmantošanai, tam jābūt pietiekami skaidri atspoguļotam pašā normā.
Pretējā gadījumā rodas situācija, kurā personas formāli atbilst noteiktajai vecuma starpībai, lai gan to faktiskās attīstības vai brieduma līmenis var būt būtiski atšķirīgs.
[3.5] KL 166.2 tvērums formulēts ievērojami plašāk nekā Direktīvas 2011/93/ES 8. panta izņēmums
Likumprojektā paredzēts personu atbrīvot no kriminālatbildības par “šajā nodaļā paredzētajām seksuāla rakstura darbībām”.
Krimināllikuma XVI nodaļā atrodas ne tikai normas par seksuālām darbībām ar personu, kura nav sasniegusi noteiktu vecumu, bet arī izvarošana, seksuāla vardarbība, pavešana netiklībā, pamudināšana iesaistīties seksuālās darbībās, prostitūcijas un pornogrāfijas regulējums.
Savukārt Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 1. punkts nav formulēts kā vispārējs izņēmums no visiem nodarījumiem pret bērna dzimumneaizskaramību. Tas konkrēti ļauj dalībvalstīm izlemt par Direktīvas 3. panta 2. un 4. punkta piemērošanu savstarpēji piekritīgām seksuālām darbībām starp atbilstošiem vienaudžiem.
Tādēļ no ES tiesībām neizriet pamats ieviest vispārīgu atbrīvojumu par nenoteiktu “šajā nodaļā paredzēto seksuāla rakstura darbību” loku.
Krimināltiesiskai normai, no kuras ir atkarīga kriminālatbildības esamība vai neesamība, jābūt pietiekami precīzai, lai piemērotājam nebūtu pašam jāizlemj, kuri XVI nodaļas nodarījumi uzskatāmi par “seksuāla rakstura darbībām” KL 166.2 izpratnē.
[3.6] Izņēmums nepietiekami precīzi nošķir piekrišanu no izmantošanas un neaizsargātības
Projektā paredzēts, ka izņēmums nav piemērojams, ja lietota vardarbība, draudi vai izmantota uzticība, autoritāte vai “citāda ietekme”. Eiropas standarti ir detalizētāki.
Direktīvas 2011/93/ES 3. panta 5. punkts prasa kriminalizēt seksuālas darbības ar bērnu arī tad, ja tiek ļaunprātīgi izmantots īpaši neaizsargāts bērna stāvoklis, piemēram, garīgas vai fiziskas invaliditātes vai atkarības dēļ. Tādu pašu nošķīrumu satur Lanzarotes konvencijas 18. panta 1. punkta b) apakšpunkts – līdzās piespiešanai un uzticības, varas vai ietekmes ļaunprātīgai izmantošanai tas atsevišķi min bērna īpaši neaizsargāta stāvokļa izmantošanu.
Jēdziens “citāda ietekme” ne vienmēr aptvers bērna īpaši neaizsargāta stāvokļa izmantošanu. Piemēram, psihiska vai intelektuāla rakstura traucējumi, būtiska attīstības atpalicība vai cita faktiskā atkarība var būt izšķiroša bērna spējai brīvi piekrist arī tad, ja otra persona nav izmantojusi “autoritāti” šā vārda parastajā nozīmē.
Tādēļ, ja KL 166.^2 saglabā, tajā būtu tieši jāizslēdz tā piemērošana arī gadījumos, kad izmantots bērna bezpalīdzības, īpaši neaizsargāts vai atkarības stāvoklis.
Tas ir vēl jo būtiskāk tādēļ, ka ar šo pašu normu paredzēts atkāpties no KL 166.^1 noteiktās bezpalīdzības prezumpcijas attiecībā uz bērniem līdz 14 gadu vecumam.
[3.7] Jēdziens “savstarpēja piekrišana” pats par sevi nav pietiekams 12–13 gadus veca bērna aizsardzībai
Anotācija “savstarpēju piekrišanu” skaidro daudz plašāk nekā pats likumprojekts. Tajā norādīts, ka jāvērtē bērnu vecums un briedums, attīstības atšķirības, savstarpējās attiecības, varas vai atkarības nevienlīdzība, emocionāls spiediens, manipulācija, šantāža un maldināšana. Šie apsvērumi ir juridiski būtiski, taču gandrīz neviens no tiem nav atrodams pašā likumprojektā.
Tas ir īpaši būtiski attiecībā uz 12–13 gadus veciem bērniem, jo šeit likumdevējs vienlaikus paredz atkāpties no KL 166.1 absolūtās bezpalīdzības prezumpcijas. Ja šāds izņēmums tiek ieviests, nevar aprobežoties ar abstraktu formulējumu “savstarpēja piekrišana”. Būtu nepieciešams daudz skaidrāk noteikt, ko šādā vecumā nozīmē juridiski derīga piekrišana un kādos apstākļos tā nav atzīstama. Pretējā gadījumā faktiski visbūtiskākie bērna aizsardzības kritēriji atrodas nevis Krimināllikumā, bet tā anotācijā.
Šīs aspekts ir skatāms arī kopsakarā ar šī viedokļa [3.1] punktā pausto – ja jau paredzēts tikai atbrīvot no kriminālatbildības, tad detalizēti arī jāizvērtē tādi aspekti kā briedums, attīstības atšķirības, savstarpējās attiecības, varas vai atkarības nevienlīdzība, emocionāls spiediens, manipulācija, šantāža un maldināšana, nevis tikai vecums.
[3.8] Regulējums rada problēmu ar personu statusu
Tas nozīmē, ka attiecības, kuras pats likumdevējs grib atzīt par savstarpēji piekritīgām un sociāli tādām, kurās krimināltiesiska iejaukšanās nav pamatota, vispirms juridiski tiek konstruētas kā noziedzīgs nodarījums pret bezpalīdzības stāvoklī esošu bērnu.
Jautājums nav par terminiem, bet noziedzīga nodarījuma objektu, cietušā statusu, vainīgā statusu un pašu kriminālatbildības pamata izpratni.
Ja likumdevējs uzskata, ka noteiktās vienaudžu attiecībās nav tā seksuālās izmantošanas kaitīguma, kuru aizsargā XVI nodaļa, daudz konsekventāk būtu noteikt, ka šādos apstākļos attiecīgais noziedzīga nodarījuma sastāvs neveidojas.
[3.9] Vienaudžu izņēmuma minimālā vecuma robeža
Latvijas krimināltiesībās vispārējā seksuālās piekrišanas vecuma robeža ir saistīta ar 16 gadu vecumu. KL 161. pants paredz kriminālatbildību pilngadīgai personai par seksuāla rakstura darbībām fiziskā saskarē ar personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu. Tādējādi bērna, kurš nav sasniedzis 16 gadu vecumu, piekrišana pati par sevi neizslēdz pilngadīgas personas kriminālatbildību.
Tas atbilst arī Direktīvas 2011/93/ES konstrukcijai. Direktīvas 2. panta b) punkts “seksuālās piekrišanas vecumu” definē kā vecumu, zem kura saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesībām ir aizliegts iesaistīties seksuālās darbībās ar bērnu. Direktīva pati konkrētu vecumu nenosaka – tā izvēle atstāta dalībvalstīm.
Starptautiskās un Eiropas tiesības principā pieļauj vienaudžu izņēmumu arī zem vispārējās 16 gadu robežas. Tomēr no Direktīvas 2011/93/ES vai Lanzarotes konvencijas neizriet pienākums Latvijai šo izņēmumu attiecināt jau uz 12 gadus veciem bērniem. Tā ir Latvijas likumdevēja patstāvīga krimināltiesību politikas izvēle, kurai nepieciešams īpaši pārliecinošs pamatojums.
Latvijas Krimināllikuma sistēmā, KL 166.1 pantā, kopš 2024. gada 4. jūlija noteikts, ka persona, kura nav sasniegusi 14 gadu vecumu, XVI nodaļas noziedzīgo nodarījumu izpratnē atrodas bezpalīdzības stāvoklī.
Pašreizējā Krimināllikuma sistēmā pastāv divas secīgas bērna aizsardzības robežas:
līdz 14 gadu vecumam bērns XVI nodaļas izpratnē ir bezpalīdzības stāvoklī;
līdz 16 gadu vecumam bērnu papildus aizsargā KL 161. pants attiecībā uz pilngadīgas personas veiktām seksuāla rakstura darbībām.
Šādā sistēmā ir loģiski paredzēt īpašu vienaudžu izņēmumu personām, kuras nav sasniegušas 16 gadu vecumu, ja tās ir pietiekami tuvas pēc vecuma un brieduma. Nav saprotams un izskaidrojams, kādēļ šāds izņēmums jānolaiž zem KL 166.1 pantā noteiktās 14 gadu absolūtās bezpalīdzības robežas.
[4] KL 166.3 pants
Likumprojekta mērķis novērst nepamatotu nepilngadīgo kriminalizāciju par tā saukto “sexting” un bērnu pašu radītiem seksuāla rakstura attēliem vai video principā ir atbalstāms.
Tajā pat laikā norādāms, ka KL 166.3 ir formulēts ievērojami plašāk. Tas paredz, ka no kriminālatbildības atbrīvo nepilngadīgo, kurš:
izgatavo un glabā pornogrāfiska rakstura materiālu, kurā atainojis sevi vai citu nepilngadīgo pēc savstarpējas piekrišanas;
izplata šādu materiālu citam nepilngadīgajam pēc savstarpējas piekrišanas;
vai glabā šādu materiālu, ja tas no cita nepilngadīgā saņemts bez savstarpējas piekrišanas.
[4.1] Vienā normā sajauktas pēc kaitīguma būtiski atšķirīgas situācijas
Starptautisko dokumentu pieeja nav tāda, ka visa bērnu savstarpējā pornogrāfiska vai seksuāla rakstura materiāla aprite būtu vienādi dekriminalizējama.
Lanzarotes komitejas 2022. gada ziņojums ļoti skaidri nodala vairākas situācijas.
Bērns nebūtu saucams pie kriminālatbildības par savu paša radītu seksuāla rakstura attēlu glabāšanu. Tāpat īpaši aizsargājama ir situācija, kur bērns ar attēlotā bērna informētu piekrišanu glabā cita bērna paša radītu materiālu. Visbeidzot, komiteja aizsargā arī bērnu, kas cita bērna materiālu saņēmis pasīvi, pats to nelūdzot.
Savukārt cita bērna attēla izplatīšana ir vērtēta ievērojami stingrāk. Komiteja īpaši norāda, ka tās atzinums par savstarpēji piekritīgu dalīšanos attiecas uz bērna paša attēlu, nevis uz cita bērna materiāla tālāku izplatīšanu. Cita bērna seksuāla rakstura materiāla izplatīšana joprojām ir uzskatāma par darbību ar bērnu seksuālas izmantošanas materiālu.
Likumprojektā šīs pēc kaitīguma ļoti atšķirīgās darbības ievietotas vienā normā un visām paredzētas vienādas sekas – obligāta atbrīvošana no kriminālatbildības. Tas neatbilst starptautiskos dokumentos paustajai pieejai un līdz ar to anotācijā būtu skaidrojama daudz detalizētāk.
[4.2] Nesaderība ar Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 3. punktu
Direktīvas 2011/93/ES 5. pants paredz dalībvalstu pienākumu kriminalizēt cita starpā bērnu pornogrāfijas iegūšanu vai glabāšanu, izplatīšanu, nodošanu un izgatavošanu. Izplatīšana un nodošana atsevišķi paredzēta 5. panta 4. punktā.
Direktīvas 8. panta 3. punkts ļauj dalībvalstij paredzēt izņēmumu. Dalībvalsts var lemt nepiemērot 5. panta 2. un 6. punktu, proti, normas par iegūšanu vai glabāšanu un par izgatavošanu, ja materiālā attēlotie bērni ir sasnieguši seksuālās piekrišanas vecumu, materiāls radīts un glabāts ar viņu piekrišanu, paredzēts tikai iesaistīto personu privātai lietošanai un nav notikusi ļaunprātīga izmantošana.
Uzsverams, ka šajā izņēmumā nav ietverts Direktīvas 5. panta 4. punkts par materiāla izplatīšanu, izplatīšanu tālāk vai nodošanu.
Likumprojektā ietvertā KL 166.3 redakcija, savukārt, tieši paredz obligātu atbrīvošanu arī personai, kas materiālu izplata citam nepilngadīgajam.
Nepietiek anotācijā atsaukties tikai uz Lanzarotes komitejas rekomendācijām. Būtu nepieciešams atsevišķi izvērtēt, kā šāda obligāta atbrīvošana no kriminālatbildības par izplatīšanu ir savietojama ar Direktīvas 2011/93/ES 5. panta 4. punktu un ar apstākli, ka Direktīvas 8. panta 3. punktā paredzētā dalībvalsts rīcības brīvība tieši uz izplatīšanu nav attiecināta. Pašreizējā anotācijā šāda analīze nav redzama.
[4.3] Materiālam jābūt paredzētam tikai privātai lietošanai
Gan Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 3. punkts, gan Lanzarotes komitejas paustais norāda, ka izņēmums ir saistīts ar materiālu, kas paredzēts tikai iesaistīto personu privātai lietošanai.
Anotācija atzīst šo nosacījumu, norādot uz materiāla nodošanu, kas ir brīvprātīga, notiek ar savstarpēju piekrišanu un ir paredzēta “vienīgi pašu privātai lietošanai”. Tas gan neatspoguļojas pašā KL 166.3 panta tekstā, jo tur šādas prasības nav.
Likumprojekta teksts neizslēdz situācijas, kur materiāls tiek nosūtīts vairākiem bērniem, ievietots slēgtā grupā, saglabāts koplietojamā mākoņkrātuvē vai citādi nonāk ārpus sākotnējās privātās attiecības.
Tieši materiāla palikšana stingri ierobežotā privātā apritē ir viens no pamatiem, kādēļ šādu rīcību var nošķirt no bērna seksuālas izmantošanas materiāla izplatīšanas. Pie atbildības būtu saucams tas, kura vainas dēļ materiāls ir nokļuvis ārpus privātās aprites.
[4.4] Lanzarotes komitejas rekomendāciju pārāk plaša interpretācija
Likumprojekta KL 166.3 panta sākumā “šāds materiāls” tiek definēts kā materiāls, kurā nepilngadīgais atainojis pats sevi vai citu nepilngadīgo. Nākamajā teikuma daļā paredzēts atbrīvot personu, kura “izplata šādu materiālu citam nepilngadīgajam pēc savstarpējas piekrišanas”.
Gramatiski tulkojot, tas nozīmē, ka izņēmums var attiekties ne tikai uz bērna sava attēla nosūtīšanu, bet arī uz cita nepilngadīgā attēla tālāku izplatīšanu.
Tas neatbilst Lanzarotes komitejas formulētajam principam. Rekomendācija II-8 prasa nodrošināt, ka bērns netiek saukts pie atbildības par savu seksuāla rakstura attēlu vai video nosūtīšanu citam bērnam, ja tas notiek brīvprātīgi, ar savstarpēju piekrišanu un vienīgi privātai lietošanai.
Savukārt par cita bērna pašradīta seksuāla rakstura materiāla izplatīšanu komiteja skaidri norāda pretējo: iepriekš minētais izņēmums uz to neattiecas. Šādas darbības joprojām ietilpst bērnu pornogrāfijas jeb bērnu seksuālas izmantošanas materiāla aprites regulējumā.
Likumprojekta formulējums šajā aspektā ir būtiski plašāks par dokumentu, ar kuru tas tiek pamatots.
[4.5] Nav saprotams, kuru personu “savstarpēja piekrišana” nepieciešama
Iepriekš minētais rada jautājumus par tiesisko noteiktību.
Ja bērns A ir izgatavojis materiālu, kurā attēlots bērns B, un pēc tam A nosūta materiālu bērnam C, nav skaidrs, ko KL 166.3 nozīmē vārdi “izplata šādu materiālu citam nepilngadīgajam pēc savstarpējas piekrišanas”.
Vai nepieciešama A un C piekrišana?
Vai nepieciešama B un A piekrišana?
Vai nepieciešama arī attēlotā bērna B piekrišana konkrētajai materiāla nodošanai C?
No bērna dzimumneaizskaramības un privātuma aizsardzības viedokļa izšķirošai būtu jābūt tieši attēlotās personas piekrišanai katrai turpmākai izplatīšanai.
To faktiski atzīst arī anotācija, kurā norādīts, ka sākotnējā piekrišana materiāla radīšanai vai nosūtīšanai konkrētai personai pati par sevi nav piekrišana tālākai materiāla izplatīšanai ārpus sākotnēji paredzētā adresātu loka. Taču šis nosacījums pašā likumprojekta tekstā nav ietverts.
[4.6] KL 145.1 panta konteksts
Krimināllikuma 145.1 pants paredz atbildību par citas personas intīma rakstura attēla vai video nodošanu citai personai bez attēlotās personas piekrišanas.
Likumprojekta KL 166.3 paredzētais izņēmums nevar attaisnot cita bērna intīma materiāla tālāku nodošanu bez attēlotā bērna konkrētas piekrišanas.
Pretējā gadījumā var veidoties sistēmiski absurda situācija: viena Krimināllikuma norma īpaši aizsargā personas tiesības lemt, kam tās intīmais materiāls drīkst tikt nodots, bet cita norma varētu tikt interpretēta tā, ka nepilngadīgais automātiski atbrīvojams no kriminālatbildības, ja materiāla nosūtītājs un jaunais saņēmējs tam “savstarpēji piekrituši”.
[4.7] Pasīva saņemšana tiek pielīdzināta turpmākai apzinātai glabāšanai
Likumprojekta KL 166.3 panta redakcija citastarp paredz: “glabā šādu materiālu, kad to bez savstarpējas piekrišanas saņēmis no cita nepilngadīgā”.
Anotācijā kā starptautiskais pamats tiek minēta Lanzarotes komitejas rekomendācija, ka bērnu nevajadzētu saukt pie kriminālatbildības, ja viņš cita bērna pašradītu seksuāla rakstura materiālu saņēmis pasīvi, pats to aktīvi nelūdzot.
Taču “saņemt materiālu, pats to nelūdzot” un “apzināti turpināt šo materiālu glabāt” ir divas dažādas darbības.
Lanzarotes komiteja šo atšķirību ir formulējusi ļoti skaidri. 2022. gada ziņojumā norādīts, ka bērna neapzināta vai negribēta materiāla saņemšana pati par sevi nav uzskatāma par attiecīgo noziedzīgo rīcību, taču šis izņēmums vairs nav piemērojams, ja bērns pēc saņemšanas apzināti nolemj materiālu saglabāt. Šādā gadījumā kriminālvajāšanai gan jābūt pēdējam līdzeklim un priekšroka dodama alternatīvai audzinošai reakcijai.
Likumprojektā izdarīts gandrīz pretējs secinājums. Tas, ka materiāls sākotnēji saņemts bez piekrišanas vai nelūgti, kļūst par pamatu automātiskai atbrīvošanai tieši par tā glabāšanu.
Piemēram, bērns var nelūgti saņemt cita bērna seksuāla rakstura attēlu, pēc tam apzināti to saglabāt telefonā vairākus mēnešus. Pēc projekta gramatiskās redakcijas sākotnējais nelūgtās saņemšanas fakts varētu būt pietiekams, lai viņš tiktu atbrīvots no kriminālatbildības par turpmāku glabāšanu. Tas neatbilst ne starptautiskā dokumenta saturam, ne elementārai cēloņsakarības loģikai.
[4.8] Likumprojektā nav paredzēts aizliegums izmantot vardarbību, ietekmi, atkarību vai bērna īpašo neaizsargātību
Likumprojekta KL 166.3 panta redakcija principiāli atšķiras no blakus esošās KL 166.2 panta redakcijas.
Ja KL 166.2 tieši noteikts, ka vienaudžu izņēmums nav piemērojams, ja lietota vardarbība, draudi vai izmantota uzticība, autoritāte vai citāda ietekme.
Savukārt KL 166.3 šādu ierobežojumu nav. Anotācijā tiek norādīts, ka piekrišanu nedrīkst vērtēt formāli un jāņem vērā vecums, briedums, varas un atkarības nevienlīdzība, manipulācija, draudi, šantāža, maldināšana un citi apstākļi. Tajā pat laikā – tam visam ir jābūt atrunātam attiecīgajā Krimināllikuma normā, tas nevar nevar palikt tikai anotācijā.
Jāņem vērā, ka Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 3. punkts tieši paredz, ka izņēmums iespējams tikai tad, ja darbības nav saistītas ar ļaunprātīgu izmantošanu.
[4.9] Iespēja izņēmumu piemērot attiecībā uz bērnu, kurš nav sasniedzis seksuālās piekrišanas vecumu
Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 3. punktā paredzētā dalībvalstu rīcības brīvība attiecībā uz materiāla izgatavošanu, iegūšanu un glabāšanu attiecas uz materiālu, kurā iesaistītie bērni ir sasnieguši seksuālās piekrišanas vecumu.
Latvijā vispārējā šī vecuma robeža ir 16 gadi. Spēkā esošā KL 166. panta ceturtā daļa īpaši stingri aizsargā personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu, paredzot kriminālatbildību par tās pamudināšanu, iesaistīšanu, piespiešanu piedalīties vai izmantošanu pornogrāfiska rakstura materiāla izgatavošanā.
Piedāvātā KL 166.3 redakcija šādu vecuma ierobežojumu neparedz. Vēl vairāk – anotācijā tieši norādīts, ka KL 166.3 varētu būt piemērojams arī tad, ja viena no iesaistītajām personām nav sasniegusi 14 gadu vecumu.
Piemēram, pēc normas gramatiskās konstrukcijas 17 gadus vecs nepilngadīgais varētu izgatavot un glabāt pornogrāfiska rakstura materiālu, kurā attēlots ievērojami jaunāks bērns, un atsaukties uz “savstarpēju piekrišanu”. Tajā pašā laikā KL 166. panta ceturtā daļa tieši paredz paaugstinātu aizsardzību personām līdz 16 gadu vecumam.
Šāda kolīzija ir jānovērš pašā likumā. Lanzarotes komitejas ieteikumi par bērnu pašu radītā materiāla nekriminalizēšanu nedrīkst tikt interpretēti kā vispārēja atļauja vienam nepilngadīgajam izgatavot vai glabāt cita – īpaši būtiski jaunāka – bērna pornogrāfiska rakstura materiālu.
[4.10] Doktrināli nekonsekventa “atbrīvošana no kriminālatbildības”
Lanzarotes komiteja attiecībā uz bērna paša radītiem un tikai privātai lietošanai paredzētiem attēliem norāda, ka šādas darbības noteiktos apstākļos vispār nav uzskatāmas par bērnu pornogrāfijas izgatavošanu vai glabāšanu.
Ja likumdevējs piekrīt šai koncepcijai, juridiski konsekventāk būtu noteikt, ka konkrētajos apstākļos noziedzīga nodarījuma sastāvs neveidojas.
Savukārt situācijās, kur darbība objektīvi ir kaitīga – piemēram, cita bērna attēla tālāka izplatīšana vai apzināta nelūgti saņemta materiāla turpmāka glabāšana –, Lanzarotes komiteja iesaka kriminālvajāšanu izmantot kā pēdējo līdzekli, nevis obligāti un bez jebkāda izvērtējuma personu atbrīvot no kriminālatbildības.
Likumprojektā abas situācijas ir apvienotas vienā institūtā – “atbrīvošanā no kriminālatbildības”.
Rezultātā norma vienlaikus ir par šauru tajās situācijās, kur bērna rīcībai vispār nevajadzētu tikt kvalificētai kā noziedzīgai, un pārāk plaša tajās situācijās, kur nepieciešams individuāli vērtēt kaitējumu un bērna rīcību.
[5] KL 224.1 pants
Nepieciešamība nodrošināt efektīvus krimināltiesiskus līdzekļus pret ilgstoši funkcionējošām organizētās noziedzības struktūrām, to vadītājiem un personām, kuras apzināti nodrošina šādu struktūru darbību, pati par sevi nav apšaubāma. Arī starptautiskie dokumenti paredz dalībvalstu pienākumu kriminalizēt apzinātu un aktīvu līdzdalību organizētās noziedzības struktūrās.
Likumprojekta KL 224.1 panta pašreizējā redakcijā šo mērķi plānots sasniegt ar krimināltiesiski pārāk nenoteiktu un sistēmiski neskaidru konstrukciju.
[5.1] “Noziedzīgas apvienības” būtiskās pazīmes nav ietvertas pašā Krimināllikumā
Likumprojekta KL 224.1 panta pirmā daļa pēc būtības par noziedzīgu apvienību nosauc vismaz piecu personu apvienību, kas izveidota nolūkā izdarīt smagus vai sevišķi smagus noziegumus.
Savukārt tieši anotācijā, nevis likuma tekstā, tiek paskaidrots, ka ar noziedzīgu apvienību domāta: “strukturēta, ilgstoši funkcionējoša personu apvienība vai vairāku organizētu grupu savienojums”, kurā pastāv lomu sadalījums, koordinācija, savstarpēja pakļautība vai kopīgi darbības principi.
Ja likumdevēja mērķis ir kriminalizēt tieši ilgstošu, strukturētu organizētās noziedzības veidojumu, tad ilgstošumam, strukturētībai un vismaz minimālām organizatoriskām pazīmēm jābūt noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm pašā Krimināllikumā. Pašreizējais panta teksts to neprasa.
Pēc normas gramatiskā formulējuma par “noziedzīgu apvienību” potenciāli var kļūt arī piecu personu grupa, kas ad hoc vienojas izdarīt smagus noziegumus, pat ja tai nav ne ilgstoša rakstura, ne hierarhijas, ne strukturētas darbības, ne stabilas noziedzīgas vides.
Tas savukārt neatbilst anotācijā aprakstītajai problēmai. Anotācija nevar papildināt Krimināllikuma dispozīciju ar tādām obligātām noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm, kuras likumdevējs pašā likumā nav ietvēris.
[5.2] Tiesiskās noteiktības prasība krimināltiesībās ir īpaši stingra
Satversmes 92. panta otrais teikums ietver principu nullum crimen, nulla poena sine lege. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka brīdī, kad persona izdara rīcību, par kuru var iestāties kriminālatbildība, jābūt spēkā skaidrai un paredzamai normai, no kuras persona var saprast, kāda rīcība ir noziedzīga. Kriminālatbildību noteicošai normai jāatbilst arī Satversmes 90. pantā ietvertajiem tiesību normas kvalitātes kritērijiem.
Satversmes tiesa īpaši uzsvērusi, ka krimināltiesību norma jāformulē tā, lai persona būtu aizsargāta pret patvaļīgu apsūdzības izvirzīšanu, notiesāšanu un sodīšanu.
Piedāvātā KL 224.1 panta gadījumā šī prasība ir īpaši nozīmīga, jo kriminālatbildība paredzēta ne tikai par konkrēta nozieguma izdarīšanu, bet jau par personas attiecībām ar noteiktu organizatorisku struktūru – tās izveidošanu, iesaistīšanos, finansēšanu vai vadīšanu.
Personai no likuma jāspēj saprast vismaz:
kas juridiski ir “noziedzīga apvienība”;
kad persona uzskatāma par tajā “iesaistījušos”;
kas ir “cits noziedzīgs formējums”;
kāda rīcība uzskatāma par “finansēšanu”;
un kas ir “noziedzīgas ietekmes īstenošana”.
Likumprojekts uz vairākiem no šiem jautājumiem atbildi nesniedz.
[5.3] kopsakarība ar KL 21. pantu
Viens no būtiskiem argumentiem jauna KL 224.1 panta nepieciešamībai anotācijā ir apgalvojums, ka pašreizējā KL 21. pantā noteiktā organizētās grupas definīcija aptver tikai “vienreizējus vai īslaicīgus grupējumus, kas vienojas konkrēta nozieguma izdarīšanai”.
Norādāms, ka spēkā esošais KL 21. pants šādu ierobežojumu nesatur. KL 21. panta pirmā daļa nosaka, ka organizēta grupa ir vairāk nekā divu personu izveidota apvienība, kas radīta nolūkā kopīgi izdarīt vienu vai vairākus noziegumus un kuras dalībnieki pēc iepriekšējas vienošanās sadalījuši pienākumus.
Tātad likums nepavisam neparedz, ka organizēta grupa var pastāvēt tikai viena nozieguma izdarīšanai, un tajā nav arī noteikts, ka tai jābūt īslaicīgai. Organizēta grupa var būt izveidota vairāku noziegumu izdarīšanai un var darboties ilgstoši.
Te var konstatēt citu problēmu – pašreizējais KL 21. pants galvenokārt regulē noziedzīga nodarījuma izdarīšanu organizētā grupā, nevis kriminalizē dalību organizētā noziedzīgā struktūrā kā patstāvīgu nodarījumu, ja vien tas būtu ārpus KL 224.panta tvēruma.
Ja likumprojekta nepieciešamība tiek pamatota ar nepareizu priekšstatu par pašreizējā KL 21. panta saturu, tas vājina arī jaunās normas nepieciešamības un proporcionalitātes pamatojumu.
[5.4] Apgalvojums, ka organizētās noziedzības vadītāji nevar tikt saukti pie atbildības, ja paši tieši neizdara noziegumu
Anotācijā norādīts, ka organizēto noziedzīgo apvienību vadītāji un organizatori netiekot saukti pie atbildības, jo tie paši tieši nepiedalās noziegumu izdarīšanā.
KL 20. pants jau šobrīd paredz līdzdalības institūtu. Par organizētāju ir uzskatāma persona, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanu organizējusi vai vadījusi, un līdzdalībnieks atbild saskaņā ar to pašu Krimināllikuma pantu, kas paredz izdarītāja atbildību. Tātad personas tieša fiziska līdzdalība noziedzīga nodarījuma izdarīšanā nav priekšnoteikums kriminālatbildībai.
Reālā problēma drīzāk var būt cita – nepieciešamība pierādīt konkrētā vadītāja saikni ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu un tas, ka pašreizējais regulējums nepietiekami aptver strukturētas noziedzīgas organizācijas vadīšanu vai aktīvu uzturēšanu neatkarīgi no konkrēta pabeigta nozieguma.
Iespējams, ka šādas, nevis anotācijā deklarētās, problēmas risināšanai varētu būt nepieciešams izveidot jaunu normu. Taču tās nepieciešamību nevajadzētu pamatot ar juridiski neprecīzu tēzi, ka persona, kura pati tieši nav izdarījusi noziegumu, pašreiz vispār nevar būt saucama pie atbildības, pastāvot organizatoram kā līdzdalībnieka veidam.
[5.5] Jaunais jēdziens sarežģī jau pastāvošo organizētās noziedzības jēdzienu sistēmu
Krimināllikumā jau pašlaik pastāv vairāki savstarpēji saistīti, bet pēc juridiskajām pazīmēm atšķirīgi personu apvienību veidi.
KL 21. pants definē organizētu grupu.
KL 89.1 pantā jau pastāv noziedzīgas organizācijas (apvienības) jēdziens.
KL 224. pants paredz patstāvīgu noziedzīga nodarījuma sastāvu – bandītismu. Atsevišķi kriminalizēta gan šādas bandas izveidošana, gan tās vadīšana un piedalīšanās bandas izdarītajos noziegumos.
Likumprojekts tagad piedāvā vēl vienu patstāvīgu jēdzienu – “noziedzīga apvienība” KL 224.1 pantā.
Atšķirīgs regulējums var būt pilnībā pamatots, ja katram institūtam ir skaidras, savstarpēji nošķiramas pazīmes un saprotamas normu konkurences attiecības.
KL 224.1 ieviešana bez vienlaicīgas visas organizētās noziedzības terminoloģijas sistematizācijas rada risku, ka Krimināllikumā paralēli pastāv vairāki daļēji pārklājošies jēdzieni, kuru robežas noteiks nevis likums, bet izmeklētāja, prokurora un tiesas interpretācija. Tas neatbilst labai krimināltiesību sistēmai un rada problēmu tiesiskās noteiktības aspektā.
[5.6] Nenoteikta ietvara jēdzienu lietošana
KL 224.1 panta pirmajā daļā paredzēta kriminālatbildība arī par iesaistīšanos noziedzīgas apvienības sastāvā ietilpstošā “organizētā grupā vai citā noziedzīgā formējumā”.
Krimināltiesībās, it īpaši normā ar līdz desmit gadiem ilgu brīvības atņemšanu, šāda konstrukcija rada būtisku tiesiskās noteiktības risku.
Norādāms, ka Valsts kancelejas un pašas Tieslietu ministrijas Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmatā tieši norādīts, ka normatīvo aktu tekstiem stilistiski nav piemēroti saīsinājumi “u. c.” – “un citi”, “u. tml.” – “un tamlīdzīgi” un “utt.” – “un tā tālāk”, jo tiem ir “pārāk nenoteikta nozīme”.
Arī jēdziens “iesaistīšanās” nav skaidrs. Nav skaidrs, vai pietiek ar personas piekrišanu kļūt par apvienības dalībnieku, vai nepieciešama konkrēta aktīva darbība apvienības interesēs. Nav arī skaidri noteikts, kāds zināšanu un nodoma līmenis nepieciešams.
ES Padomes Pamatlēmuma 2008/841/TI 2. panta a) punkts paredz atbildību personai, kas ar nodomu, zinot organizācijas mērķi un vispārējo noziedzīgo darbību vai konkrēto noziedzīgo ieceri, aktīvi piedalās organizācijas noziedzīgajās darbībās un zina, ka šī līdzdalība sekmēs organizācijas noziedzīgā mērķa sasniegšanu.
Līdzīgu konstrukciju paredz arī ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību 5. pants: tiek prasīta apzināta, aktīva līdzdalība, zinot grupas noziedzīgo mērķi vai darbību.
Tātad starptautiskā regulējuma centrā nav personas statuss vai piederība noteiktai videi, bet apzināta aktīva darbība un subjektīvā saikne ar organizācijas noziedzīgo mērķi.
Tāpat likumprojekta analizētā panta trešā daļa satur norādi uz personu, “kura īsteno noziedzīgu ietekmi”. Taču pats Krimināllikums nepaskaidro, kas ir “noziedzīga ietekme”.
Definīcija atrodama tikai anotācijā. Tajā norādīts, ka noziedzīga ietekme var izpausties, izmantojot autoritāti, statusu, personiskās īpašības vai iespējas, koordinējot vai ietekmējot citu personu noziedzīgu darbību, nodrošinot noziedzīgas vides funkcionēšanu, līdzekļu sadali vai hierarhijas uzturēšanu.
Anotācijā papildus izmantoti tādi socioloģiski un kriminālās subkultūras jēdzieni kā “zaglis likumā”, “kriminālā autoritāte”, “obščaka turētājs” un “poņatija”. Šādi jēdzieni varētu būt izmantoti kriminoloģijā, bet tie nevar aizstāt precīzus krimināltiesību terminus.
Īpaši nepieņemami būtu, ja personas kriminālatbildības smagums faktiski būtu atkarīgs no tās reputācijas, statusa vai neformālas autoritātes noziedzīgajā vidē. Krimināltiesībās persona tiek sodīta par konkrētu vainojamu rīcību, nevis par sociālu statusu vai reputāciju.
Tādēļ, ja “noziedzīga ietekme” tiek saglabāta kā pazīme, par kuru iespējams pat mūža ieslodzījums, tai jābūt precīzi definētai pašā Krimināllikumā un sasaistītai ar konkrētu aktīvu rīcību, nodomu un apzinātu ieguldījumu noziedzīgas apvienības darbībā.
[5.7] Nav skaidri nošķirta “vadīšana” no “noziedzīgas ietekmes īstenošanas”
Analizētā panta otrā daļa paredz atbildību par noziedzīgas apvienības “vadīšanu”. Trešā daļa ievērojami pastiprina atbildību, ja persona “īsteno noziedzīgu ietekmi”.
Anotācijā noziedzīga ietekme tiek skaidrota tieši ar citu personu noziedzīgās darbības koordinēšanu un organizēšanu, hierarhijas uzturēšanu un noziedzīgās vides funkcionēšanas nodrošināšanu. Tas rada jautājumu: ar ko “noziedzīgas apvienības vadīšana” juridiski atšķiras no “noziedzīgas ietekmes īstenošanas”?
Ja apvienības vadītājs koordinē tās dalībniekus, sadala pienākumus, lemj par finansēm un nosaka noziedzīgo darbību, viņš acīmredzami vienlaikus īsteno arī anotācijā aprakstīto “noziedzīgo ietekmi”. Tādēļ nav skaidrs, pēc kāda juridiska kritērija vienai personai piemērojama otrā daļa ar sodu no pieciem līdz piecpadsmit gadiem, bet citai – trešā daļa ar iespējamu mūža ieslodzījumu. Tik būtisku sankcijas atšķirību nevar pamatot ar jēdzieniem, kuru robežas savstarpēji pārklājas.
[5.8] Piecu personu kritērijs
Starptautiskajos dokumentos organizētās noziedzības jēdziens parasti tiek sasaistīts ne tikai ar personu skaitu, bet arī ar struktūras ilgumu, kopīgu darbību un noziedzīgu mērķi.
ANO Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību par organizētu noziedzīgu grupu uzskata strukturētu trīs vai vairāku personu grupu, kas pastāv noteiktu laiku un darbojas saskaņoti, lai izdarītu vienu vai vairākus smagus noziegumus nolūkā gūt finansiālu vai citu materiālu labumu.
Arī ES Pamatlēmumā 2008/841/TI noziedzīga organizācija definēta kā laika gaitā izveidota strukturēta vairāk nekā divu personu apvienība, kas darbojas saskaņoti noziedzīga mērķa sasniegšanai.
Projektā savukārt noteikts piecu personu slieksnis, taču pašā likuma tekstā nav ilgstošuma un strukturētības kritērija.
Tas var novest pie neloģiska rezultāta:
četru personu ļoti stabila, hierarhiska un gadiem funkcionējoša noziedzīga organizācija KL 224.1 formāli neatbilstu;
savukārt piecu personu nesen izveidota un faktiski ad hoc grupa smagu noziegumu izdarīšanai varētu atbilst.
Ja likumprojekta mērķis tiešām ir vērsties pret augstāka līmeņa ilgstošām organizētās noziedzības struktūrām, personu skaits viens pats šo atšķirību nenodrošina.
[5.9] “Finansēšanas” jēdziens
Panta pirmā daļa kriminalizē “šādas apvienības finansēšanu”, bet nepaskaidro finansēšanas saturu.
Starptautiskajos instrumentos dalības kriminalizēšana tiek sasaistīta ar apzinātu palīdzību organizācijas noziedzīgo mērķu sasniegšanai. ES Pamatlēmums 2008/841/TI tieši min finansēšanu kā vienu no aktīvas līdzdalības veidiem, bet vienlaikus prasa, lai persona zinātu organizācijas mērķi un apzinātos, ka tās rīcība sekmēs organizācijas noziedzīgo darbību.
Pārāk plaša jēdziena “finansēšana” interpretācija var aptvert arī maksājumus vai atbalstu, kuru tiešais mērķis nav noziedzīgas darbības veicināšana. Pašā normā nepieciešams skaidri sasaistīt finansēšanu ar apzinātu noziedzīgas apvienības darbības vai tās noziedzīgā mērķa atbalstīšanu.
[6] KL 303. pants
Likumprojektā paredzēts KL 303. pantā noteikt, ka tuvinieku līdzšinējais atbrīvojums no atbildības par atteikšanos dot liecību vairs nebūs piemērojams, “ja noziedzīgais nodarījums vērsts pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību”.
ANO Bērnu tiesību konvencijas 19. pants prasa valstij nodrošināt efektīvus mehānismus vardarbības pret bērniem identificēšanai, ziņošanai un izmeklēšanai, savukārt 34. pants uzliek pienākumu aizsargāt bērnu pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību.
ECT judikatūrā ir nostiprināts valsts pozitīvais pienākums efektīvi izmeklēt ticamus apgalvojumus par bērna seksuālu izmantošanu. Lielās palātas lietā X and Others v. Bulgaria ECT konstatēja Konvencijas 3. panta procesuālā aspekta pārkāpumu, jo valsts nebija veikusi visus saprātīgi pieejamos izmeklēšanas pasākumus.
Noprādāms, ka no šīm starptautiskajām saistībām neizriet pienākums atcelt tuvinieku liecību privilēģiju vai kriminalizēt atteikšanos liecināt. Jāvērtē ne tikai grozījuma mērķis, bet arī izvēlētā līdzekļa saderība ar Latvijas kriminālprocesa sistēmu un cilvēktiesībām.
[6.1] Grozījums ir tiešā sistēmiskā pretrunā ar KPL 110. pantu
KL 302. panta pirmā daļa paredz kriminālatbildību tikai par liecinieka, cietušā vai citas brīdinātas personas nepamatotu atteikšanos dot liecību.
Savukārt spēkā esošā KPL 110. panta trešās daļas 2. punkts skaidri noteic, ka lieciniekam ir tiesības neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem.
KPL 111. panta pirmā daļa noteic , ka liecinieka vispārējais pienākums liecināt neattiecas uz personām, kurām procesuālā imunitāte piešķirta Satversmē, KPL vai Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos.
Tādēļ, kamēr KPL 110. panta trešās daļas 2. punkts paliek pašreizējā redakcijā, tuvinieka atteikšanās liecināt pret tuvinieku nav “nepamatota”. Tā ir tieši likumā piešķirtas procesuālās tiesības izmantošana. Ja šādus grozījumus paredzēts virzīt kopā ar šiem, par to būtu norādāms anotācijā.
KL 303. panta grozīšana pati par sevi nevar atcelt KPL 110. pantā expressis verbis noteiktas procesuālās tiesības. Turklāt KL 302. pants pats sasaista kriminālatbildību ar atteikšanās nepamatotību.
Tādēļ, ja likumdevējs patiešām vēlas ierobežot tuvinieku procesuālo privilēģiju, šāds ierobežojums pirmām kārtām ir jāizdara Kriminālprocesa likumā, skaidri nosakot tā tvērumu, izņēmumus un procesuālās garantijas.
Pretējā gadījumā KL 303. panta grozījums vai nu praksē būs nepiemērojams, vai arī radīs nepieļaujamu kolīziju starp KL un KPL.
[6.2] Anotācijā pieļauta ļoti būtiska kļūda attiecībā uz pašapsūdzības aizliegumu
Anotācijā vairākkārt norādīts, ka pēc grozījuma “tuvinieks, kas izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību, tiks saukts pie kriminālatbildības pēc KL 302. panta par atteikšanos dot liecību”.
Šāds formulējums, ja tas domāts burtiski, ir acīmredzami nepareizs.
Noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu nevar piespiest liecināt pašai pret sevi un pēc tam sodīt par atteikšanos to darīt.
KPL 110. panta trešās daļas 2. punkts atsevišķi garantē tiesības neliecināt pret sevi.
Turklāt tiesības klusēt un tiesības neliecināt pret sevi ir ECT judikatūrā atzīts viens no taisnīga procesa kodola elementiem. ECT vairākkārt konstatējusi pārkāpumu gadījumos, kad persona ar kriminālsoda draudiem tikusi spiesta sniegt informāciju, kas var tikt izmantota pret viņu pašu. Heaney and McGuinness v. Ireland lietā sodīšana par atteikšanos sniegt potenciāli pašapsūdzošu informāciju tika atzīta par tādu piespiešanu, kas iznīcina šo tiesību būtību.
Arī Direktīvas (ES) 2016/343 7. pants dalībvalstīm uzliek pienākumu nodrošināt aizdomās turētā un apsūdzētā tiesības klusēt un neliecināt pret sevi. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 3. punkta “g” apakšpunkts satur analogu garantiju.
Visticamāk, anotācijas autors patiesībā vēlējies rakstīt “noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas tuvinieks”, nevis “tuvinieks, kas izdarījis noziedzīgu nodarījumu”.
Tomēr šāda kļūda anotācijā ir būtiska, jo tā skar vienu no fundamentālākajiem kriminālprocesa principiem.
[6.3] Anotācija paredz būtisku izņēmumu vardarbības ģimenē gadījumiem, kura likumprojektā nav
Anotācijā tieši norādīts, ka jaunais ierobežojums neesot attiecināms uz gadījumiem, kad konstatējama vardarbība ģimenē, lai nepieļautu situāciju, kurā vardarbībā cietušais pieaugušais tuvinieks tiek spiests liecināt un tādējādi pakļauts vēl lielākam iebiedēšanas, atriebības vai vardarbības riskam.
Likumprojekta tekstā nav neviena vārda par šādu izņēmumu.
KL 303. pantam paredzēts tikai pievienot vārdus: “izņemot, ja noziedzīgais nodarījums vērsts pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību”.
Tas nozīmē, ka pēc likuma teksta arī vardarbībā cietušam laulātajam vai citam tuviniekam varētu draudēt kriminālatbildība par atteikšanos liecināt pret varmāku.
Anotācija nevar radīt Krimināllikumā neierakstītu izņēmumu. Šī neatbilstība ir skatāma arī Lanzarotes konvencijas kontekstā. Konvencijas 31. panta pirmās daļas “f” apakšpunkts prasa aizsargāt ne tikai bērnu, bet arī viņa ģimeni un lieciniekus pret iebiedēšanu, atriebību un atkārtotu apdraudējumu.
Nevar vienlaikus deklarēt nepieciešamību aizsargāt vardarbības upuri un pieņemt normu, kurā šī aizsardzība juridiski nav ietverta.
[6.4] Izvēlētais noziedzīgo nodarījumu loks nav pietiekami precīzs un neatbilst pašas anotācijas argumentam
Projektā izmantots formulējums: “noziedzīgais nodarījums vērsts pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību”.
Nav pateikts, vai ar “tikumību un dzimumneaizskaramību” domāti visi KL XVI nodaļā paredzētie nodarījumi vai tikai konkrēti nodarījumi, kuros konkrētais nepilngadīgais ir cietušais. Tas ir būtiski, jo kriminālatbildība par atteikšanos liecināt nevar būt atkarīga no nenoteikta priekšstata par to, vai nodarījums ir “vērsts pret” konkrētu tiesisko interesi.
Vēl minama arī anotācijā izmantotā tēze, ka izvēlētais izņēmums aptverot “vissmagākos noziegumus”. Projektā izmantots nevis juridiskais kritērijs “smags vai sevišķi smags noziegums”, bet nodarījuma objekts.
Nav saprotams, kāpēc ģimenes privilēģija būtu obligāti izslēdzama noteikta seksuāla noziedzīga nodarījuma gadījumā, bet saglabājama lietā par bērnam nodarītiem smagiem miesas bojājumiem, ja nodarījums nav kvalificējams kā vērsts pret “dzīvību” (KL 116 panta mēģinājums un KL 125.panta trešās daļas norobežošana).
Ja pamatojums ir tieši nodarījuma īpašais smagums, kritērijam jābūt sasaistītam ar nodarījuma smagumu un bērna apdraudējumu, nevis neskaidru formulējumu.
[6.5] Kas notiek, ja noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija procesa laikā mainās?
Kriminālprocesa sākotnējā stadijā noziedzīga nodarījuma juridiskā kvalifikācija var mainīties.
Ja persona atsakās liecināt laikā, kad nodarījums kvalificēts kā noziedzīgs nodarījums pret nepilngadīgā dzimumneaizskaramību, bet vēlāk izmeklēšanas gaitā kvalifikācija tiek mainīta uz nodarījumu, uz kuru KL 303. panta izņēmums neattiecas, nav skaidrs, vai sākotnējā atteikšanās tomēr ir krimināli sodāma.
Un otrādi — ja sākotnēji nodarījums kvalificēts citādi, bet vēlāk pārkvalificēts uz XVI nodaļas nodarījumu, vai iepriekš likumīgi izmantotās tiesības neliecināt retrospektīvi kļūst par “nepamatotu atteikšanos”?
Kriminālatbildības robežas nedrīkst būt atkarīgas no procesa virzītāja pagaidu kvalifikācijas, kas procesa gaitā var mainīties.
[6.6] Starptautiskie dokumenti prasa efektīvu izmeklēšanu, bet neprasa tieši ģimenes locekļu kriminalizēšanu par klusēšanu
Lanzarotes konvencija paredz virkni ļoti konkrētu valsts pienākumu.
Tās 30. pants prasa efektīvu, bērna interesēm atbilstošu izmeklēšanu, vienlaikus tieši norādot, ka šie pasākumi nedrīkst aizskart aizstāvības tiesības un taisnīgas tiesas prasības.
pants paredz bērna, viņa ģimenes un liecinieku aizsardzību pret iebiedēšanu un atriebību.
pants prasa nodrošināt, lai izmeklēšana un kriminālvajāšana nebūtu atkarīga no paša bērna ziņojuma vai apsūdzības un varētu turpināties arī tad, ja cietušais atsauc iepriekš sniegto informāciju.
Tātad starptautiskās tiesības uzliek valstij pienākumu izveidot tādu izmeklēšanas sistēmu, kura nav pilnībā atkarīga no viena ģimenes locekļa vēlmes liecināt.
No šiem dokumentiem neizriet, ka visefektīvākais vai nepieciešamais līdzeklis būtu draudēt bērna mātei, tēvam, vecvecākam vai citam tuviniekam ar kriminālatbildību par atteikšanos liecināt.
Tieši pretēji — starptautiskā pieeja akcentē profesionālu izmeklēšanu, pierādījumu iegūšanu no neatkarīgiem avotiem, bērnam draudzīgu pratināšanu, liecinieku aizsardzību un valsts spēju turpināt procesu arī ģimenes pretestības apstākļos.
[6.7] Nav izvērtēts, vai tuvinieka kriminalizēšana pati nerada kaitējumu bērna interesēm
Anotācija aplūko tikai vienu situācijas pusi: tuvinieks var aizsargāt varmāku un ar klusēšanu traucēt bērna aizsardzībai.
Šāda situācija neapšaubāmi pastāv. Tomēr iespējama arī pretēja situācija.
Persona, kura atsakās liecināt, var būt bērna otrs vecāks un vienīgā bērna faktiskā atbalsta persona. Tā pati var būt pakļauta ekonomiskai, psiholoģiskai vai fiziskai vardarbībai, atkarībai vai draudiem.
Šādas personas saukšana pie kriminālatbildības var radīt bērnam vēl vienu zaudējumu — papildus vardarbīgajam vecākam bērns var zaudēt arī savu faktisko aprūpētāju vai piedzīvot šā aprūpētāja kriminālprocesu.
ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. pants prasa, lai darbībās, kas skar bērnu, bērna intereses būtu primārs apsvērums. Arī paša likumprojekta anotācija šo principu atzīst.
Tādēļ bērna interešu aizsardzība nevar tikt reducēta uz automātisku pieņēmumu: “jo vairāk ģimenes locekļu piespiedīsim liecināt, jo bērns būs labāk aizsargāts”.
Nepieciešams individuāls situācijas izvērtējums.
[6.8] Piespiedu liecināšana pati par sevi negarantē kvalitatīvāku pierādījumu
Ģimenes liecību privilēģijas vēsturiskajam pamatojumam ir arī pierādījumu kvalitātes aspekts.
ECT lietā Van der Heijden atzina, ka privilēģija pasargā tuvinieku no izvēles starp patiesas liecības sniegšanu pret sev tuvu personu un nepatiesas liecības sniegšanu, lai šo personu aizsargātu.
Kriminālatbildības draudi par atteikšanos liecināt nenozīmē, ka persona sāks sniegt kvalitatīvu un patiesu liecību.
Var rasties pretējs efekts — liecinieks formāli sniedz liecību, bet apgalvo, ka neko neatceras, neko nav redzējis vai bērnam netic. Vēl sliktākā gadījumā piespiešana var palielināt nepatiesas liecības risku.
Tādēļ pirms jaunas kriminalizācijas nepieciešams pamatot ne tikai to, ka pašreizējā privilēģija reizēm apgrūtina izmeklēšanu, bet arī to, ka izvēlētais risinājums reāli uzlabos pierādījumu iegūšanu un ir mazāk ierobežojošu līdzekļu vidū nepieciešams.
[7] KL 132.1 pants
Mērķis pastiprināt aizsardzību pret vajāšanu un kibervardarbību ir pamatots. Problēma saskatāma izvēlētajā juridiskajā konstrukcijā.
[7.1] Stambulas konvencijas 34. pants
Stambulas konvencijas 34. pants stalking jeb vajāšanu definē kā apzinātu, atkārtotu draudošu rīcību pret citu personu, kas liek tai baidīties par savu drošību. Konvencijas skaidrojošajā ziņojumā kā tipiski piemēri minēta atkārtota sekošana, nevēlama saziņa un personas informēšana par to, ka tā tiek novērota.
Šajā aspektā KL 132.1 panta pirmās daļas konstrukcija ir diezgan tuva starptautiskajam modelim. Arī projektā saglabāts atkārtotības vai ilgstošuma elements un pamatotas bailes par drošību.
Tajā pat laikā Stambulas konvencijas skaidrojošajā ziņojumā tieši norādīts, ka rīcībai jābūt veiktai apzināti ar nolūku radīt cietušajam baiļu sajūtu.
Savukārt Saeima 2025. gada 16. oktobra paziņojumā par KL 132.1 piemērošanu īpaši norādīja, ka nolūks “iedvest bailes” nav obligāta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme.
Līdz ar to pastāv jautājums, vai Latvijas konstrukcija pēc subjektīvās puses pilnībā atbilst Stambulas konvencijas 34. panta skaidrojumam.
[7.2] Direktīvas 2024/1385 7. panta b) punkts
Anotācija jauno KL 132.1 panta 1.1 daļu pamato ar Direktīvas (ES) 2024/1385 7. panta b) punkta pārņemšanu.
Norādāms, ka Direktīvā ir skaidri nodalīti divi institūti.
Direktīvas 6. pants regulē cyber stalking — atkārtotu vai nepārtrauktu personas novērošanu ar IKT, lai izsekotu tās pārvietošanos vai darbības, ja šāda rīcība var radīt personai nopietnu kaitējumu.
Savukārt 7. pants regulē cyber harassment jeb kibervajāšanu/kiberuzmākšanos plašākā nozīmē. Tā 7. panta b) punkts prasa kriminalizēt apzinātu iesaistīšanos kopā ar citām personām, izmantojot IKT, publiski pieejamā draudošā vai aizskarošā rīcībā, kas vērsta pret konkrētu personu, ja šāda rīcība var radīt tai nopietnu psiholoģisku kaitējumu.
Tātad Direktīvas 7. panta b) sastāvā ir pavisam citi centrālie elementi:
publiski pieejama rīcība;
draudošs vai aizskarošs raksturs;
darbība kopā ar citām personām;
IKT izmantošana;
nopietna psiholoģiska kaitējuma iespējamība.
KL 132.1 panta 1.1 daļas sastāvs šos elementus tieši nepārņem. Tā vietā tas atsaucas uz jēdzienu “vajāšana”, kura saturu anotācija pārņem no panta pirmās daļas.
Direktīvas “cyber harassment” tiek mēģināts pārņemt ar citas juridiskas kategorijas — stalking — palīdzību.
[7.3] Projekts rada neloģisku attiecību starp KL 132.1 panta 1.1 un otro daļu
Pašreizējā KL 132.1 panta otrā daļa paredz pastiprinātu atbildību par vajāšanu pret laulāto, bijušo laulāto, tuvu radinieku, personu pastāvīgās intīmās attiecībās vai personu ar kopīgu saimniecību.
Likumprojekts paredz otrajā daļā vārdus “tādām pašām darbībām” aizstāt ar vārdiem “pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu”.
Tas nozīmē, ka otrās daļas kvalificējošās pazīmes formāli attieksies tikai uz pirmo daļu, bet ne uz jauno 1.1 daļu. Rezultāts var būt neloģisks. Ja bijušais partneris vienatnē ilgstoši vajā personu, piemērojama otrā daļa ar maksimālo sodu līdz trim gadiem. Savukārt, ja tas pats bijušais partneris kopā ar citām personām īsteno publisku kiberuzbrukumu, jaunā 1.1 daļa paredz maksimāli tikai divus gadus un otrās daļas kvalificējošais apstāklis vairs nav piemērojams. Tas neatbilst normas sistēmiskajai loģikai.
Turklāt Direktīvas 2024/1385 11. pants starp atbildību pastiprinošiem apstākļiem īpaši min nodarījuma izdarīšanu pret pašreizējo vai bijušo laulāto vai partneri, kā arī ģimenes locekli, ciktāl šie apstākļi jau nav sastāva elementi.
[8] KL 40. pants
Likumprojekts paredz papildināt KL 40. pantu ar sesto daļu, nosakot, ka tad, ja persona nav sasniegusi 25 gadu vecumu un bez attaisnojoša iemesla nepilda tai piespriesto sabiedrisko darbu, tiesa pēc soda izpildes iestādes iesnieguma var neizciesto sodu aizstāt ar probācijas uzraudzību uz vienu gadu, nevis uzreiz ar īslaicīgu brīvības atņemšanu.
25 gadu vecuma robežai anotācijā nav sniegts pietiekams juridisks pamatojums.
Anotācija savu risinājumu pamato ar nepieciešamību sabiedriskā darba pakāpeniskas aizstāšanas mehānismu attiecināt arī uz “jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem”, uzsverot izolācijas negatīvo ietekmi uz jaunieša attīstību.
Tomēr 2026. gada 19. martā stājās spēkā Jaunatnes likuma grozījumi, ar kuriem jaunieša vecuma robeža Latvijā tika palielināta. Pašlaik Jaunatnes likuma 1. pants par jauniešiem uzskata personas vecumā no 13 līdz 30 gadiem.
Saeima un Izglītības un zinātnes ministrija tā nepieciešamību pamatoja ar mūsdienu sociālo un ekonomisko realitāti — izglītības iegūšana, ienākšana darba tirgū un patstāvīgas dzīves sākšana daudzos gadījumos notiek vēlāk.
Anotācijā izmantotā tēze par “jauniešiem līdz 25 gadiem” neatbilst spēkā esošajai Latvijas jaunatnes politikas terminoloģijai.
Vērtējot citus tiesību aktus, norādāms, ka arī tajos nav atrodams skaidrojums 25 gadu sliekšņa noteikšanai:
ANO Bērnu tiesību konvencijas pamatrobeža ir 18 gadi. Konvencijas 1. pants par bērnu principā uzskata ikvienu personu, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu.
Direktīva (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem kriminālprocesā par bērnu uzskata personu, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu.
Direktīvas preambulas 12. apsvērumā dalībvalstis turklāt tiek mudinātas noteiktos apstākļos bērniem paredzētās procesuālās garantijas piemērot līdz 21 gada vecumam personai, kura nodarījumu izdarījusi, būdama bērns.
Eiropas Padomes Ministru komitejas Recommendation Rec(2003)20 par jaunām pieejām nepilngadīgo noziedzībai jau 2003. gadā atzina, ka pāreja uz pieauguša cilvēka statusu ir pakāpeniska. Tādēļ tā rekomendēja nodrošināt iespēju jauniem pieaugušajiem līdz 21 gada vecumam piemērot nepilngadīgajiem līdzīgu pieeju, ja tiesnesis konstatē, ka persona brieduma un atbildības ziņā vēl nav pielīdzināma pilnībā nobriedušam pieaugušajam.
Vēl skaidrāk tas noteikts Recommendation CM/Rec(2008)11 par Eiropas noteikumiem nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Tās 17. punkts paredz, ka jauni pieaugušie attiecīgos gadījumos var tikt uzskatīti par nepilngadīgajiem un pret viņiem var attiekties atbilstošais režīms. Savukārt 21.2. punkts “young adult offender” šā dokumenta vajadzībām definē kā personu vecumā no 18 līdz 21 gadam.
Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2014. gada diskusijās par bērniem draudzīgu nepilngadīgo justīciju tiešām atrodama atsauce uz jaunajiem likumpārkāpējiem “under 21 (or even 25)”.
Tomēr tā parādās juridiskās komitejas atzinumā un diskusijā par dažādu valstu iespējām paplašināt nepilngadīgo krimināltiesību režīmu, nevis kā visām valstīm rekomendēts 25 gadu slieksnis.
Turklāt galīgajā PACE Resolution 2010 (2014) 25 gadu robeža netika nostiprināta. Pieņemtajā dokumentā uzsvars ir uz bērniem, alternatīvām brīvības atņemšanai un jauno likumpārkāpēju rehabilitāciju, nevis vienotu 25 gadu vecuma robežu.
[1] Vienā projektā apvienotas savstarpēji maz saistītas reformas.
Likumprojekts vienlaikus paredz grozījumus ļoti atšķirīgās Krimināllikuma jomās. Te ir kopā salikti jautājumi no bērnu pornogrāfijas līdz energoapgādes sistēmu aizsardzībai. Šāda pieeja rada risku, ka atsevišķi un pēc būtības ļoti nozīmīgi krimināltiesību jautājumi netiek izvērtēti pietiekami padziļināti. Piemēram, pilnīgi atsevišķas diskusijas būtu nepieciešamas par jauna noziedzīgas apvienības institūta ieviešanu, nepilngadīgo atbrīvošanu no kriminālatbildības arī par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, vienaudžu seksuālo attiecību dekriminalizācijas robežām un tuvinieku tiesību atteikties liecināt ierobežošanu. Katrs no šiem jautājumiem skar atšķirīgus krimināltiesību principus, cilvēktiesības un praktiskās piemērošanas problēmas.
Būtu lietderīgi apsvērt likumprojekta sadalīšanu vairākos tematiskos likumprojektos vai vismaz turpmākajā saskaņošanas un Saeimas izskatīšanas procesā nodrošināt katra būtiskā jautājumu bloka atsevišķu izvērtējumu. Tas ļautu ne tikai kvalitatīvāk pārbaudīt katras normas atbilstību krimināltiesību doktrīnai un cilvēktiesībām, bet arī mazinātu risku, ka būtiskas Krimināllikuma sistēmas izmaiņas tiek pieņemtas kā viena no daudzām tehniski apvienotām izmaiņām.
[2] Juridiski nekonsekventi grozījumi KL 66.6 pantā.
Likumprojektā paredzētā KL 66.6 panta pamatmērķis – pēc iespējas agrāk novirzīt nepilngadīgo no tradicionāla kriminālprocesa un soda piemērošanas uz audzinoša rakstura līdzekļiem – kopumā ir atbalstāms. Tajā pat laikā norādāms, ka piedāvātā KL 66.6 panta konstrukcija nav konsekventa. Atšķirībā no paša reformas mērķa, kas anotācijā raksturots kā “savlaicīga, individualizēta un uz nepilngadīgā labākajām interesēm atbilstoša valsts reakcija”, panta pirmā daļa faktiski paredz gandrīz automātisku risinājumu, kur prokuroram nav nekas jāskaidro un jāpamato.
[2.1] Panta pirmajā daļā prokuroram nav tiesību izvērtēt, vai nosacīta atbrīvošana konkrētajam bērnam patiešām ir piemērotākais risinājums
KL 66.6 panta pirmā daļa paredz, ka prokurors nepilngadīgo nosacīti atbrīvo no kriminālatbildības, ja izdarīts kriminālpārkāpums vai mazāk smags noziegums, pēdējo trīs gadu laikā nav bijusi iepriekšēja nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības un nepilngadīgais tam piekrīt. Tātad likumprojekta tekstā izmantota imperatīva, nevis fakultatīva konstrukcija.
Anotācijā papildus norādīts, ka šādā gadījumā prokuroram ir pienākums nepilngadīgo nosacīti atbrīvot no kriminālatbildības, turklāt “neveicot speciālu riska un aizsardzības faktoru novērtējumu”.
Ja reformas mērķis ir individualizēta un bērna labākajām interesēm atbilstoša reakcija, tad noziedzīga nodarījuma juridiskā klasifikācija pati par sevi nevar automātiski pierādīt, ka konkrētajam bērnam nosacīta atbrīvošana un audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis vienmēr būs piemērotākais risinājums.
Var pastāvēt būtiski atšķirīgas situācijas: pirmreizējs mazāk smags noziedzīgs nodarījums, epizodiska rīcība, sistemātiska noziedzīga uzvedība, iepriekšēja sodāmība, atkarības problēmas, vardarbīga vide ģimenē, psiholoģiskas vai psihiatriska rakstura problēmas, iesaiste noziedzīgā grupā vai situācija, kurā nepieciešams intensīvs sociālais vai ārstnieciskais atbalsts. Panta pirmā daļa šos apstākļus neparedz kā kritērijus, pēc kuriem prokurors drīkstētu izlemt, vai attiecīgais risinājums konkrētajā gadījumā vispār ir bērna interesēs.
Tas neatbilst Direktīvas (ES) 2016/800 7. pantā nostiprināto bērna tiesību uz individuālu izvērtējumu principam. Direktīva paredz ņemt vērā bērna personību un briedumu, ekonomisko, sociālo un ģimenes stāvokli un īpašus neaizsargātības faktorus, turklāt individuālajam izvērtējumam cita starpā jākalpo kompetentajai iestādei, pieņemot lēmumus kriminālprocesā. Atkāpe no individuālā izvērtējuma ir pieļaujama tikai tad, ja to pamato konkrētās lietas apstākļi un tas atbilst bērna labākajām interesēm.
[2.2] Panta pirmajā daļā nav ņemta vērā iepriekšējā sodāmība, bet vienīgi iepriekšēja nosacīta atbrīvošana no kriminālatbildības
KL 66.6 panta pirmā daļa neprasa, lai nepilngadīgais iepriekš nebūtu sodīts. Vienīgais ar personas iepriekšējo krimināltiesisko vēsturi saistītais ierobežojums ir tas, ka pēdējo trīs gadu laikā kriminālprocess nedrīkst būt izbeigts, personu nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības.
Piemēram, arī nepilngadīgajam, kurš iepriekš jau ir notiesāts par tīšu vai pat smagu noziedzīgu nodarījumu, pēc tam izdarot mazāk smagu noziegumu, teorētiski varētu būt obligāti piemērojama KL 66.6 panta pirmā daļa, ja vien pēdējo trīs gadu laikā viņš nav tieši nosacīti atbrīvots no kriminālatbildības un pats piekrīt jaunajam procesa izbeigšanas veidam.
Tas būtiski atšķiras no KL 58.1 panta vispārējās konstrukcijas. Spēkā esošais KL 58.1 pants nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības sasaista ne tikai ar iepriekšējas nosacītas atbrīvošanas neesamību, bet arī ar to, ka persona nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, turklāt prokuroram jākonstatē apstākļi, kas ļauj iegūt pārliecību, ka persona turpmāk neizdarīs noziedzīgus nodarījumus.
Anotācijā norādīts, ka trīs gadu kritērijs pēc būtības pārņemts no KL 58.1 panta, to pielāgojot nepilngadīgajiem. Taču faktiski no KL 58.1 panta tiek pārņemts tikai viens elements, vienlaikus neiekļaujot divus citus būtiskus drošības mehānismus – iepriekšējas sodāmības izvērtējumu un prokurora pienākumu prognozēt personas turpmāko uzvedību.
[2.3] Piekrišana nepamatoti paredzēta tikai panta pirmajā daļā
KL 66.6 panta pirmajā daļā paredzēts, ka nosacīta atbrīvošana iespējama tikai tad, ja nepilngadīgais tai piekrīt. Savukārt panta otrajā daļā, kas attiecas gan uz atkārtotu nosacītas atbrīvošanas piemērošanu, gan uz smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, šāda prasība vispār nav ietverta.
Anotācijā tiek skaidrots, ka piekrišana nepieciešama, jo kriminālprocesa izbeigšana, nosacīti atbrīvojot personu no kriminālatbildības, ir nereabilitējošs procesa izbeigšanas pamats, tādēļ nepilngadīgajam jābūt iespējai izvēlēties – piekrist šādam risinājumam vai izmantot tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā. Turklāt anotācijā atzīts, ka piekrišana ir nozīmīga arī audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa efektīvai piemērošanai.
Taču abi šie argumenti pilnā mērā attiecas arī uz KL 66.6 panta otro daļu. Nosacīta atbrīvošana nezaudē nereabilitējošu raksturu tikai tādēļ, ka persona izdarījusi smagu noziegumu. Tāpat nav pamata pieņemt, ka nepilngadīgā līdzdalība un piekrišana audzinoša rakstura līdzekļa izpildē būtu mazāk nepieciešama tieši sarežģītākajos gadījumos.
ANO Bērnu tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 24 27. punktā uzsvērts, ka bērna novirzīšanai no tradicionālā kriminālprocesa jābalstās uz viņa brīvu un brīvprātīgu piekrišanu, kas sniegta pēc pietiekamas informācijas saņemšanas par pasākuma saturu, ilgumu un neizpildes sekām. Komiteja turklāt norāda uz iespēju bērnam saņemt juridisku vai citu atbilstošu palīdzību, izvērtējot piedāvātā risinājuma piemērotību.
Piekrišanas prasībai būtu jāattiecas uz visu KL 66.6 pantu, nevis tikai tā pirmo daļu.
[2.4] Likumprojekts jēdzienu “piekrišana” regulē pārāk vienkāršoti
No KL 66.6 panta teksta nav saprotams, vai piekrišanai jābūt informētai un brīvprātīgai, kā nepilngadīgajam izskaidro nereabilitējoša procesa izbeigšanas sekas, audzinoša rakstura līdzekļa saturu un pārbaudes laiku, kā arī sekas, kas iestājas līdzekļa nepildīšanas gadījumā. Tas ir būtiski, jo panta trešā daļa pieļauj pārbaudes laiku līdz pat trim gadiem, bet panta ceturtā daļa paredz kriminālvajāšanas turpināšanu, ja līdzeklis netiek pildīts vai tiek izdarīts jauns tīšs noziedzīgs nodarījums.
ANO Bērnu tiesību komitejas standarts paredz: bērna piekrišanai jābūt brīvai un brīvprātīgai, tai jābalstās uz konkrētu informāciju par pasākuma būtību, saturu, ilgumu un neizpildes sekām, un bērnam jābūt iespējai saņemt juridisku vai citu atbilstošu palīdzību.
Ja šīs garantijas paredzēts noregulēt Kriminālprocesa likumā, tam jābūt skaidri un savstarpēji norādītam anotācijā un saskaņoti izdarītam.
[2.5] Nav konsekventi noteikts, kad individuāls izvērtējums ir nepieciešams
KL 66.6 panta otrajā daļā tiek uzsvērta individuāla izvērtējuma nozīme, kas ignorēta attiecībā uz KL 66.6 panta pirmo daļu. Nekonsekvence rodas tajā, ka no tā tiek izdarīts pretējs secinājums attiecībā uz pirmo daļu: ja nodarījums juridiski kvalificēts kā kriminālpārkāpums vai mazāk smags noziegums, speciāls riska un aizsardzības faktoru izvērtējums vairs neesot nepieciešams. Individualizācijas nepieciešamību nevar mehāniski identificēt ar Krimināllikumā noteikto noziedzīgā nodarījuma smaguma kategoriju.
[2.6] Nav skaidrs, kā bez individuāla izvērtējuma izvēlēties pašu audzinoša rakstura piespiedu līdzekli
Prokuroram ir ne tikai jāizbeidz kriminālprocess, bet arī jāpiemēro nepilngadīgajam audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis. Savukārt panta trešā daļa paredz, ka prokurors nosaka pārbaudes laiku no trim mēnešiem līdz trim gadiem, ievērojot piemērotā līdzekļa veidu.
Tas nozīmē, ka prokuroram vienlaikus jāpieņem vismaz divi pēc būtības individualizēti lēmumi – kāds audzinoša rakstura līdzeklis konkrētajam bērnam ir piemērots un cik ilgam jābūt pārbaudes laikam.
Kā šādus lēmumus iespējams kvalitatīvi pieņemt, ka bērna riska un aizsardzības faktoru izvērtējums nav netiek veikts? Tieši līdzekļa veida izvēle prasa zināt bērna ģimenes situāciju, izglītību, sociālo vidi, uzvedības cēloņus, atkarību vai citu problēmu esamību, resursus un aizsardzības vajadzības. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis tiek izvēlēts formāli, nevis atbilstoši bērna faktiskajām vajadzībām.
[2.7] KL 66.6 panta ceturtā daļa – neveiksmīgi izvēlēta līdzekļa sekas uzņemas nepilngadīgais
KL 66.6 panta ceturto daļa paredz- ja nepilngadīgais nepilda piemēroto audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, kriminālvajāšana tiek turpināta.
Ja valsts bez pietiekama individuālā izvērtējuma izvēlas bērnam neatbilstošu vai praktiski neizpildāmu līdzekli, tā nepildīšana var novest pie kriminālvajāšanas atjaunošanas. Pie nosacījuma, ka prokurors tiek pilnībā atbrīvots no izvērtējuma un motivācijas, tad bērns viņa neizdarības, kļūdas vai paviršības dēļ cietīs, jo, iespējams, viņam būs noteikts neatbilstošs audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis.
[3] KL 166.2 pants
Likumprojekta mērķis nošķirt bērna seksuālu izmantošanu no savstarpēji piekritīgām (varbūt abpusēji vēlamām?) seksuāla rakstura attiecībām starp vecuma un attīstības ziņā tuvām personām principā ir atbalstāms. Anotācijā norādīts, ka krimināltiesību uzdevums nav sodīt jauniešus par vecumam atbilstošu seksualitātes attīstību situācijās, kurās nav konstatējama vardarbība, izmantošana vai cita paaugstināta kaitīguma pazīme.
Arī Eiropas tiesību avoti pieļauj šādu pieeju. Eiropas Padomes Lanzarotes konvencijas 18. panta trešā daļa tieši noteic, ka 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta regulējums nav paredzēts labprātīgu seksuālu darbību starp nepilngadīgajiem regulēšanai. Savukārt Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 1. punkts atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību izlemt, vai kriminālatbildību attiecināt uz savstarpēji piekritīgām seksuālām darbībām starp vienaudžiem, kuri ir tuvi ne tikai pēc vecuma, bet arī pēc psiholoģiskās un fiziskās attīstības vai brieduma pakāpes, ja darbībās nav bijusi izmantošana.
Tātad problēma nav pašā izņēmuma idejā. Problēma ir veidā, kā šis izņēmums iestrādāts Krimināllikumā.
[3.1] Apšaubāma ir “atbrīvošana no kriminālatbildības”, nevis noziedzīguma izslēgšana
Likumprojektā KL 166.2 pants nosaka, ka personu “atbrīvo no kriminālatbildības” par XVI nodaļā paredzētajām seksuāla rakstura darbībām, ja izpildīti pantā noteiktie vecuma, piekrišanas un citi kritēriji.
Šāda konstrukcija no krimināltiesību doktrīnas viedokļa ir apšaubāma. Atbrīvošana no kriminālatbildības pēc būtības nozīmē, ka noziedzīgs nodarījums ir izdarīts un kriminālatbildības priekšnoteikumi pastāv, bet likumā noteikta iemesla dēļ valsts atsakās personu saukt pie kriminālatbildības. Savukārt likumprojekta anotācijā aprakstītā problēma ir cita – noteiktas savstarpēji piekritīgas vienaudžu seksuālās attiecības vispār nevajadzētu uzskatīt par tādu seksuālu izmantošanu, kurai jāpiemēro krimināltiesiska reakcija. Anotācijā skaidri norādīs, ka nepieciešams nošķirt bērna seksuālu izmantošanu no savstarpēji piekritīgām seksuālām darbībām starp vienaudžiem.
Arī Eiropas dokumentu loģika ir tuvāka noziedzīguma izslēgšanai, nevis personas atbrīvošanai pēc tam, kad noziedzīgs nodarījums jau konstatēts. Lanzarotes konvencija norāda, ka attiecīgā kriminalizācijas prasība nav paredzēta, lai regulētu labprātīgas seksuālas darbības starp nepilngadīgajiem, bet Direktīvas 2011/93/ES 8. pants ļauj valstij izlemt, vai attiecīgās direktīvas kriminalizācijas normas šādām darbībām vispār piemēro.
Doktrināli pareizāks risinājums būtu definēt apstākļus, kuros konkrētā seksuālā darbība neveido attiecīgā noziedzīgā nodarījuma sastāvu, nevis vispirms atzīt noziedzīga nodarījuma un kriminālatbildības esamību un pēc tam personu no šīs atbildības atbrīvot.
Šai atšķirībai ir būtiska nozīme procesuāli – personas statuss, procesa izbeigšanas pamats, cietušā un nodarījumu izdarījušās personas statusa noteikšana, kā arī iespējamās citas tiesiskās sekas ir principiāli atšķirīgas atkarībā no tā, vai tiek konstatēts, ka noziedzīga nodarījuma vispār nav, vai arī tiek atzīts, ka noziedzīgs nodarījums ir izdarīts, bet persona no kriminālatbildības tiek atbrīvota.
Ja KL 166.2 tiek konstruēts kā atbrīvošana no kriminālatbildības, nevis apstāklis, kas izslēdz noziedzīga nodarījuma sastāvu, var veidoties juridiski savāda situācija.
Piemēram, ja seksuāla rakstura darbības notiek starp 13 un 15 gadus vecu personu, KL 166.1 dēļ 13 gadus vecā persona sākotnēji tiek uzskatīta par bezpalīdzības stāvoklī esošu. Tādējādi 15 gadus vecās personas darbība var tikt vērtēta pēc seksuālas vardarbības normām kriminālprocesa ietvaros. Tikai pēc tam KL 166.2 liktu šo personu atbrīvot no kriminālatbildības, ja netiktu konstatēti apstākļi, kas dod pamatu personu no atbildības atbrīvot.
[3.2] KL 166.2 konceptuāli konfliktē ar tikai 2024. gadā ieviesto KL 166.1 pantu
Spēkā esošais KL 166.1 pants noteic kategorisku prezumpciju: persona, kura nav sasniegusi četrpadsmit gadu vecumu, XVI nodaļas noziedzīgo nodarījumu izpratnē atrodas bezpalīdzības stāvoklī.
Šī norma tika ieviesta 2024. gadā pēc Senāta atziņas, ka mazgadība pati par sevi iepriekš nebija pietiekama, lai automātiski secinātu bezpalīdzības stāvokli, un konkrētajā lietā bija jāvērtē, vai bērns spēj saprast seksuālo darbību nozīmi un paust apzinātu piekrišanu. Likumdevējs apzināti izvēlējās no šādas individuālas vērtēšanas atteikties un noteica absolūtu robežu – līdz 14 gadu vecumam persona šīs nodaļas izpratnē ir bezpalīdzības stāvoklī. Arī Saeimas diskusijās 2024. gadā šis mērķis tika formulēts ļoti skaidri.
Tagad, tikai aptuveni divus gadus vēlāk, tiek piedāvāts likumu papildināt ar izņēmumu, paredzot, ka tā pirmā daļa nav piemērojama, ja pastāv KL 166.2 apstākļi. Anotācija turklāt skaidri atzīst, ka KL 166.2 varēs piemērot arī tad, ja viena no personām nav sasniegusi 14 gadu vecumu.
Formāli normas konfliktu likumprojekts atrisina, tomēr konceptuālā pretruna paliek.
No vienas puses, KL 166.1 pamatā ir pieņēmums, ka līdz 14 gadu vecumam bērns krimināltiesību izpratnē nespēj dot juridiski nozīmīgu piekrišanu seksuālām darbībām un tādēļ atrodas bezpalīdzības stāvoklī. No otras puses, KL 166.2 paredz jau no 12 gadu vecuma vērtēt šā bērna “savstarpēju piekrišanu” seksuālām darbībām.
Viens un tas pats 12 vai 13 gadus vecs bērns vienā Krimināllikuma normā tiek prezumēts par bezpalīdzības stāvoklī esošu, bet citā normā viņa piekrišanai tiek piešķirta izšķiroša juridiska nozīme.
Vai bērna spējas dot piekrišanu var būt atkarīga no otras personas vecuma un attiecību rakstura? Kā savstarpēji savienojami divi juridiski apgalvojumi: “persona līdz 14 gadiem atrodas bezpalīdzības stāvoklī” un “persona no 12 gadiem var dot savstarpēju piekrišanu seksuālām darbībām”.
Anotācija sniedz pamatojumu vienaudžu izņēmuma ieviešanai kopumā un izvēlētajai personu vecuma starpībai, tomēr tajā nav pietiekami pamatots tieši 12 gadu vecums kā minimālā robeža, no kuras bērna piekrišanai seksuālām darbībām tiek piešķirta krimināltiesiska nozīme. Anotācija nepaskaidro, kādēļ Latvijas Krimināllikuma sistēmā nepieciešams atkāpties no noteiktā 16 gadu kā piekrišanas vecuma sliekšņa un KL 166.1 pantā noteiktās 14 gadu bezpalīdzības robežas.
[3.3] Kritērijs “dzimšanas gadu starpība”
Likumprojekts neizskaidrojamu iemeslu dēļ izmanto nevis personu vecuma starpību, bet viņu dzimšanas gadu starpību. Projekts paredz divu gadu dzimšanas gadu starpību personām no 12 gadu vecuma un trīs gadu dzimšanas gadu starpību personām no 14 gadu vecuma.
Piemēram, persona, kas dzimusi 2012. gada 1. janvārī, un persona, kas dzimusi 2014. gada 31. decembrī, pēc likumprojekta kritērija atrodas divu dzimšanas gadu robežās, lai gan faktiskā vecuma starpība ir gandrīz trīs gadi.
Savukārt personai, kas dzimusi 2012. gada 31. decembrī, un personai, kas dzimusi 2015. gada 1. janvārī, dzimšanas gadu starpība ir trīs gadi, lai gan faktiskā vecuma starpība ir tikai nedaudz lielāka par diviem gadiem.
Tādējādi divos pēc faktiskā vecuma gandrīz identiskos gadījumos var iestāties pretējas krimināltiesiskas sekas tikai tādēļ, kurā kalendārajā gadā personas ir dzimušas.
Anotācija vecuma robežas pamato ar psihologu vērtējumu par emocionālā, sociālā un kognitīvā brieduma atšķirībām dažādos vecumposmos. Ja regulējuma mērķis ir noteikt personu faktisko vecuma un brieduma tuvumu, kalendārais dzimšanas gads nav atbilstošs līdzeklis. Būtu lietojama faktiskā vecuma starpība, kuru iespējams noteikt gados, mēnešos un dienās.
[3.4] Direktīva neprasa tikai vecuma tuvumu – tā prasa arī attīstības vai brieduma tuvumu
Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 1. punkts neaprobežojas ar personas vecuma starpību. Tajā runāts par vienaudžiem, kuri ir tuvi gan pēc vecuma, gan pēc psiholoģiskās un fiziskās attīstības vai brieduma pakāpes, un tikai tad, ja darbībās nav bijusi izmantošana.
KL 166.2 pantā kā juridiski priekšnoteikumi ir noteikta tikai dzimšanas gadu starpība, minimālais vecums, savstarpēja piekrišana un vardarbības, draudu, uzticības, autoritātes vai citas ietekmes neesamība.
Personu psiholoģiskās vai fiziskās attīstības un brieduma tuvums pašā likuma tekstā nav noteikts.
Anotācija skaidro, ka, vērtējot piekrišanu, būtu jāņem vērā personu vecums, briedums, attīstības atšķirība, attiecības un iespējamā varas nevienlīdzība. Taču anotācija nevar aizstāt Krimināllikuma normu. Ja šis apstāklis ir viens no būtiskiem priekšnoteikumiem Eiropas Savienības tiesībās paredzētā izņēmuma izmantošanai, tam jābūt pietiekami skaidri atspoguļotam pašā normā.
Pretējā gadījumā rodas situācija, kurā personas formāli atbilst noteiktajai vecuma starpībai, lai gan to faktiskās attīstības vai brieduma līmenis var būt būtiski atšķirīgs.
[3.5] KL 166.2 tvērums formulēts ievērojami plašāk nekā Direktīvas 2011/93/ES 8. panta izņēmums
Likumprojektā paredzēts personu atbrīvot no kriminālatbildības par “šajā nodaļā paredzētajām seksuāla rakstura darbībām”.
Krimināllikuma XVI nodaļā atrodas ne tikai normas par seksuālām darbībām ar personu, kura nav sasniegusi noteiktu vecumu, bet arī izvarošana, seksuāla vardarbība, pavešana netiklībā, pamudināšana iesaistīties seksuālās darbībās, prostitūcijas un pornogrāfijas regulējums.
Savukārt Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 1. punkts nav formulēts kā vispārējs izņēmums no visiem nodarījumiem pret bērna dzimumneaizskaramību. Tas konkrēti ļauj dalībvalstīm izlemt par Direktīvas 3. panta 2. un 4. punkta piemērošanu savstarpēji piekritīgām seksuālām darbībām starp atbilstošiem vienaudžiem.
Tādēļ no ES tiesībām neizriet pamats ieviest vispārīgu atbrīvojumu par nenoteiktu “šajā nodaļā paredzēto seksuāla rakstura darbību” loku.
Krimināltiesiskai normai, no kuras ir atkarīga kriminālatbildības esamība vai neesamība, jābūt pietiekami precīzai, lai piemērotājam nebūtu pašam jāizlemj, kuri XVI nodaļas nodarījumi uzskatāmi par “seksuāla rakstura darbībām” KL 166.2 izpratnē.
[3.6] Izņēmums nepietiekami precīzi nošķir piekrišanu no izmantošanas un neaizsargātības
Projektā paredzēts, ka izņēmums nav piemērojams, ja lietota vardarbība, draudi vai izmantota uzticība, autoritāte vai “citāda ietekme”. Eiropas standarti ir detalizētāki.
Direktīvas 2011/93/ES 3. panta 5. punkts prasa kriminalizēt seksuālas darbības ar bērnu arī tad, ja tiek ļaunprātīgi izmantots īpaši neaizsargāts bērna stāvoklis, piemēram, garīgas vai fiziskas invaliditātes vai atkarības dēļ. Tādu pašu nošķīrumu satur Lanzarotes konvencijas 18. panta 1. punkta b) apakšpunkts – līdzās piespiešanai un uzticības, varas vai ietekmes ļaunprātīgai izmantošanai tas atsevišķi min bērna īpaši neaizsargāta stāvokļa izmantošanu.
Jēdziens “citāda ietekme” ne vienmēr aptvers bērna īpaši neaizsargāta stāvokļa izmantošanu. Piemēram, psihiska vai intelektuāla rakstura traucējumi, būtiska attīstības atpalicība vai cita faktiskā atkarība var būt izšķiroša bērna spējai brīvi piekrist arī tad, ja otra persona nav izmantojusi “autoritāti” šā vārda parastajā nozīmē.
Tādēļ, ja KL 166.^2 saglabā, tajā būtu tieši jāizslēdz tā piemērošana arī gadījumos, kad izmantots bērna bezpalīdzības, īpaši neaizsargāts vai atkarības stāvoklis.
Tas ir vēl jo būtiskāk tādēļ, ka ar šo pašu normu paredzēts atkāpties no KL 166.^1 noteiktās bezpalīdzības prezumpcijas attiecībā uz bērniem līdz 14 gadu vecumam.
[3.7] Jēdziens “savstarpēja piekrišana” pats par sevi nav pietiekams 12–13 gadus veca bērna aizsardzībai
Anotācija “savstarpēju piekrišanu” skaidro daudz plašāk nekā pats likumprojekts. Tajā norādīts, ka jāvērtē bērnu vecums un briedums, attīstības atšķirības, savstarpējās attiecības, varas vai atkarības nevienlīdzība, emocionāls spiediens, manipulācija, šantāža un maldināšana. Šie apsvērumi ir juridiski būtiski, taču gandrīz neviens no tiem nav atrodams pašā likumprojektā.
Tas ir īpaši būtiski attiecībā uz 12–13 gadus veciem bērniem, jo šeit likumdevējs vienlaikus paredz atkāpties no KL 166.1 absolūtās bezpalīdzības prezumpcijas. Ja šāds izņēmums tiek ieviests, nevar aprobežoties ar abstraktu formulējumu “savstarpēja piekrišana”. Būtu nepieciešams daudz skaidrāk noteikt, ko šādā vecumā nozīmē juridiski derīga piekrišana un kādos apstākļos tā nav atzīstama. Pretējā gadījumā faktiski visbūtiskākie bērna aizsardzības kritēriji atrodas nevis Krimināllikumā, bet tā anotācijā.
Šīs aspekts ir skatāms arī kopsakarā ar šī viedokļa [3.1] punktā pausto – ja jau paredzēts tikai atbrīvot no kriminālatbildības, tad detalizēti arī jāizvērtē tādi aspekti kā briedums, attīstības atšķirības, savstarpējās attiecības, varas vai atkarības nevienlīdzība, emocionāls spiediens, manipulācija, šantāža un maldināšana, nevis tikai vecums.
[3.8] Regulējums rada problēmu ar personu statusu
Tas nozīmē, ka attiecības, kuras pats likumdevējs grib atzīt par savstarpēji piekritīgām un sociāli tādām, kurās krimināltiesiska iejaukšanās nav pamatota, vispirms juridiski tiek konstruētas kā noziedzīgs nodarījums pret bezpalīdzības stāvoklī esošu bērnu.
Jautājums nav par terminiem, bet noziedzīga nodarījuma objektu, cietušā statusu, vainīgā statusu un pašu kriminālatbildības pamata izpratni.
Ja likumdevējs uzskata, ka noteiktās vienaudžu attiecībās nav tā seksuālās izmantošanas kaitīguma, kuru aizsargā XVI nodaļa, daudz konsekventāk būtu noteikt, ka šādos apstākļos attiecīgais noziedzīga nodarījuma sastāvs neveidojas.
[3.9] Vienaudžu izņēmuma minimālā vecuma robeža
Latvijas krimināltiesībās vispārējā seksuālās piekrišanas vecuma robeža ir saistīta ar 16 gadu vecumu. KL 161. pants paredz kriminālatbildību pilngadīgai personai par seksuāla rakstura darbībām fiziskā saskarē ar personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu. Tādējādi bērna, kurš nav sasniedzis 16 gadu vecumu, piekrišana pati par sevi neizslēdz pilngadīgas personas kriminālatbildību.
Tas atbilst arī Direktīvas 2011/93/ES konstrukcijai. Direktīvas 2. panta b) punkts “seksuālās piekrišanas vecumu” definē kā vecumu, zem kura saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesībām ir aizliegts iesaistīties seksuālās darbībās ar bērnu. Direktīva pati konkrētu vecumu nenosaka – tā izvēle atstāta dalībvalstīm.
Starptautiskās un Eiropas tiesības principā pieļauj vienaudžu izņēmumu arī zem vispārējās 16 gadu robežas. Tomēr no Direktīvas 2011/93/ES vai Lanzarotes konvencijas neizriet pienākums Latvijai šo izņēmumu attiecināt jau uz 12 gadus veciem bērniem. Tā ir Latvijas likumdevēja patstāvīga krimināltiesību politikas izvēle, kurai nepieciešams īpaši pārliecinošs pamatojums.
Latvijas Krimināllikuma sistēmā, KL 166.1 pantā, kopš 2024. gada 4. jūlija noteikts, ka persona, kura nav sasniegusi 14 gadu vecumu, XVI nodaļas noziedzīgo nodarījumu izpratnē atrodas bezpalīdzības stāvoklī.
Pašreizējā Krimināllikuma sistēmā pastāv divas secīgas bērna aizsardzības robežas:
līdz 14 gadu vecumam bērns XVI nodaļas izpratnē ir bezpalīdzības stāvoklī;
līdz 16 gadu vecumam bērnu papildus aizsargā KL 161. pants attiecībā uz pilngadīgas personas veiktām seksuāla rakstura darbībām.
Šādā sistēmā ir loģiski paredzēt īpašu vienaudžu izņēmumu personām, kuras nav sasniegušas 16 gadu vecumu, ja tās ir pietiekami tuvas pēc vecuma un brieduma. Nav saprotams un izskaidrojams, kādēļ šāds izņēmums jānolaiž zem KL 166.1 pantā noteiktās 14 gadu absolūtās bezpalīdzības robežas.
[4] KL 166.3 pants
Likumprojekta mērķis novērst nepamatotu nepilngadīgo kriminalizāciju par tā saukto “sexting” un bērnu pašu radītiem seksuāla rakstura attēliem vai video principā ir atbalstāms.
Tajā pat laikā norādāms, ka KL 166.3 ir formulēts ievērojami plašāk. Tas paredz, ka no kriminālatbildības atbrīvo nepilngadīgo, kurš:
izgatavo un glabā pornogrāfiska rakstura materiālu, kurā atainojis sevi vai citu nepilngadīgo pēc savstarpējas piekrišanas;
izplata šādu materiālu citam nepilngadīgajam pēc savstarpējas piekrišanas;
vai glabā šādu materiālu, ja tas no cita nepilngadīgā saņemts bez savstarpējas piekrišanas.
[4.1] Vienā normā sajauktas pēc kaitīguma būtiski atšķirīgas situācijas
Starptautisko dokumentu pieeja nav tāda, ka visa bērnu savstarpējā pornogrāfiska vai seksuāla rakstura materiāla aprite būtu vienādi dekriminalizējama.
Lanzarotes komitejas 2022. gada ziņojums ļoti skaidri nodala vairākas situācijas.
Bērns nebūtu saucams pie kriminālatbildības par savu paša radītu seksuāla rakstura attēlu glabāšanu. Tāpat īpaši aizsargājama ir situācija, kur bērns ar attēlotā bērna informētu piekrišanu glabā cita bērna paša radītu materiālu. Visbeidzot, komiteja aizsargā arī bērnu, kas cita bērna materiālu saņēmis pasīvi, pats to nelūdzot.
Savukārt cita bērna attēla izplatīšana ir vērtēta ievērojami stingrāk. Komiteja īpaši norāda, ka tās atzinums par savstarpēji piekritīgu dalīšanos attiecas uz bērna paša attēlu, nevis uz cita bērna materiāla tālāku izplatīšanu. Cita bērna seksuāla rakstura materiāla izplatīšana joprojām ir uzskatāma par darbību ar bērnu seksuālas izmantošanas materiālu.
Likumprojektā šīs pēc kaitīguma ļoti atšķirīgās darbības ievietotas vienā normā un visām paredzētas vienādas sekas – obligāta atbrīvošana no kriminālatbildības. Tas neatbilst starptautiskos dokumentos paustajai pieejai un līdz ar to anotācijā būtu skaidrojama daudz detalizētāk.
[4.2] Nesaderība ar Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 3. punktu
Direktīvas 2011/93/ES 5. pants paredz dalībvalstu pienākumu kriminalizēt cita starpā bērnu pornogrāfijas iegūšanu vai glabāšanu, izplatīšanu, nodošanu un izgatavošanu. Izplatīšana un nodošana atsevišķi paredzēta 5. panta 4. punktā.
Direktīvas 8. panta 3. punkts ļauj dalībvalstij paredzēt izņēmumu. Dalībvalsts var lemt nepiemērot 5. panta 2. un 6. punktu, proti, normas par iegūšanu vai glabāšanu un par izgatavošanu, ja materiālā attēlotie bērni ir sasnieguši seksuālās piekrišanas vecumu, materiāls radīts un glabāts ar viņu piekrišanu, paredzēts tikai iesaistīto personu privātai lietošanai un nav notikusi ļaunprātīga izmantošana.
Uzsverams, ka šajā izņēmumā nav ietverts Direktīvas 5. panta 4. punkts par materiāla izplatīšanu, izplatīšanu tālāk vai nodošanu.
Likumprojektā ietvertā KL 166.3 redakcija, savukārt, tieši paredz obligātu atbrīvošanu arī personai, kas materiālu izplata citam nepilngadīgajam.
Nepietiek anotācijā atsaukties tikai uz Lanzarotes komitejas rekomendācijām. Būtu nepieciešams atsevišķi izvērtēt, kā šāda obligāta atbrīvošana no kriminālatbildības par izplatīšanu ir savietojama ar Direktīvas 2011/93/ES 5. panta 4. punktu un ar apstākli, ka Direktīvas 8. panta 3. punktā paredzētā dalībvalsts rīcības brīvība tieši uz izplatīšanu nav attiecināta. Pašreizējā anotācijā šāda analīze nav redzama.
[4.3] Materiālam jābūt paredzētam tikai privātai lietošanai
Gan Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 3. punkts, gan Lanzarotes komitejas paustais norāda, ka izņēmums ir saistīts ar materiālu, kas paredzēts tikai iesaistīto personu privātai lietošanai.
Anotācija atzīst šo nosacījumu, norādot uz materiāla nodošanu, kas ir brīvprātīga, notiek ar savstarpēju piekrišanu un ir paredzēta “vienīgi pašu privātai lietošanai”. Tas gan neatspoguļojas pašā KL 166.3 panta tekstā, jo tur šādas prasības nav.
Likumprojekta teksts neizslēdz situācijas, kur materiāls tiek nosūtīts vairākiem bērniem, ievietots slēgtā grupā, saglabāts koplietojamā mākoņkrātuvē vai citādi nonāk ārpus sākotnējās privātās attiecības.
Tieši materiāla palikšana stingri ierobežotā privātā apritē ir viens no pamatiem, kādēļ šādu rīcību var nošķirt no bērna seksuālas izmantošanas materiāla izplatīšanas. Pie atbildības būtu saucams tas, kura vainas dēļ materiāls ir nokļuvis ārpus privātās aprites.
[4.4] Lanzarotes komitejas rekomendāciju pārāk plaša interpretācija
Likumprojekta KL 166.3 panta sākumā “šāds materiāls” tiek definēts kā materiāls, kurā nepilngadīgais atainojis pats sevi vai citu nepilngadīgo. Nākamajā teikuma daļā paredzēts atbrīvot personu, kura “izplata šādu materiālu citam nepilngadīgajam pēc savstarpējas piekrišanas”.
Gramatiski tulkojot, tas nozīmē, ka izņēmums var attiekties ne tikai uz bērna sava attēla nosūtīšanu, bet arī uz cita nepilngadīgā attēla tālāku izplatīšanu.
Tas neatbilst Lanzarotes komitejas formulētajam principam. Rekomendācija II-8 prasa nodrošināt, ka bērns netiek saukts pie atbildības par savu seksuāla rakstura attēlu vai video nosūtīšanu citam bērnam, ja tas notiek brīvprātīgi, ar savstarpēju piekrišanu un vienīgi privātai lietošanai.
Savukārt par cita bērna pašradīta seksuāla rakstura materiāla izplatīšanu komiteja skaidri norāda pretējo: iepriekš minētais izņēmums uz to neattiecas. Šādas darbības joprojām ietilpst bērnu pornogrāfijas jeb bērnu seksuālas izmantošanas materiāla aprites regulējumā.
Likumprojekta formulējums šajā aspektā ir būtiski plašāks par dokumentu, ar kuru tas tiek pamatots.
[4.5] Nav saprotams, kuru personu “savstarpēja piekrišana” nepieciešama
Iepriekš minētais rada jautājumus par tiesisko noteiktību.
Ja bērns A ir izgatavojis materiālu, kurā attēlots bērns B, un pēc tam A nosūta materiālu bērnam C, nav skaidrs, ko KL 166.3 nozīmē vārdi “izplata šādu materiālu citam nepilngadīgajam pēc savstarpējas piekrišanas”.
Vai nepieciešama A un C piekrišana?
Vai nepieciešama B un A piekrišana?
Vai nepieciešama arī attēlotā bērna B piekrišana konkrētajai materiāla nodošanai C?
No bērna dzimumneaizskaramības un privātuma aizsardzības viedokļa izšķirošai būtu jābūt tieši attēlotās personas piekrišanai katrai turpmākai izplatīšanai.
To faktiski atzīst arī anotācija, kurā norādīts, ka sākotnējā piekrišana materiāla radīšanai vai nosūtīšanai konkrētai personai pati par sevi nav piekrišana tālākai materiāla izplatīšanai ārpus sākotnēji paredzētā adresātu loka. Taču šis nosacījums pašā likumprojekta tekstā nav ietverts.
[4.6] KL 145.1 panta konteksts
Krimināllikuma 145.1 pants paredz atbildību par citas personas intīma rakstura attēla vai video nodošanu citai personai bez attēlotās personas piekrišanas.
Likumprojekta KL 166.3 paredzētais izņēmums nevar attaisnot cita bērna intīma materiāla tālāku nodošanu bez attēlotā bērna konkrētas piekrišanas.
Pretējā gadījumā var veidoties sistēmiski absurda situācija: viena Krimināllikuma norma īpaši aizsargā personas tiesības lemt, kam tās intīmais materiāls drīkst tikt nodots, bet cita norma varētu tikt interpretēta tā, ka nepilngadīgais automātiski atbrīvojams no kriminālatbildības, ja materiāla nosūtītājs un jaunais saņēmējs tam “savstarpēji piekrituši”.
[4.7] Pasīva saņemšana tiek pielīdzināta turpmākai apzinātai glabāšanai
Likumprojekta KL 166.3 panta redakcija citastarp paredz: “glabā šādu materiālu, kad to bez savstarpējas piekrišanas saņēmis no cita nepilngadīgā”.
Anotācijā kā starptautiskais pamats tiek minēta Lanzarotes komitejas rekomendācija, ka bērnu nevajadzētu saukt pie kriminālatbildības, ja viņš cita bērna pašradītu seksuāla rakstura materiālu saņēmis pasīvi, pats to aktīvi nelūdzot.
Taču “saņemt materiālu, pats to nelūdzot” un “apzināti turpināt šo materiālu glabāt” ir divas dažādas darbības.
Lanzarotes komiteja šo atšķirību ir formulējusi ļoti skaidri. 2022. gada ziņojumā norādīts, ka bērna neapzināta vai negribēta materiāla saņemšana pati par sevi nav uzskatāma par attiecīgo noziedzīgo rīcību, taču šis izņēmums vairs nav piemērojams, ja bērns pēc saņemšanas apzināti nolemj materiālu saglabāt. Šādā gadījumā kriminālvajāšanai gan jābūt pēdējam līdzeklim un priekšroka dodama alternatīvai audzinošai reakcijai.
Likumprojektā izdarīts gandrīz pretējs secinājums. Tas, ka materiāls sākotnēji saņemts bez piekrišanas vai nelūgti, kļūst par pamatu automātiskai atbrīvošanai tieši par tā glabāšanu.
Piemēram, bērns var nelūgti saņemt cita bērna seksuāla rakstura attēlu, pēc tam apzināti to saglabāt telefonā vairākus mēnešus. Pēc projekta gramatiskās redakcijas sākotnējais nelūgtās saņemšanas fakts varētu būt pietiekams, lai viņš tiktu atbrīvots no kriminālatbildības par turpmāku glabāšanu. Tas neatbilst ne starptautiskā dokumenta saturam, ne elementārai cēloņsakarības loģikai.
[4.8] Likumprojektā nav paredzēts aizliegums izmantot vardarbību, ietekmi, atkarību vai bērna īpašo neaizsargātību
Likumprojekta KL 166.3 panta redakcija principiāli atšķiras no blakus esošās KL 166.2 panta redakcijas.
Ja KL 166.2 tieši noteikts, ka vienaudžu izņēmums nav piemērojams, ja lietota vardarbība, draudi vai izmantota uzticība, autoritāte vai citāda ietekme.
Savukārt KL 166.3 šādu ierobežojumu nav. Anotācijā tiek norādīts, ka piekrišanu nedrīkst vērtēt formāli un jāņem vērā vecums, briedums, varas un atkarības nevienlīdzība, manipulācija, draudi, šantāža, maldināšana un citi apstākļi. Tajā pat laikā – tam visam ir jābūt atrunātam attiecīgajā Krimināllikuma normā, tas nevar nevar palikt tikai anotācijā.
Jāņem vērā, ka Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 3. punkts tieši paredz, ka izņēmums iespējams tikai tad, ja darbības nav saistītas ar ļaunprātīgu izmantošanu.
[4.9] Iespēja izņēmumu piemērot attiecībā uz bērnu, kurš nav sasniedzis seksuālās piekrišanas vecumu
Direktīvas 2011/93/ES 8. panta 3. punktā paredzētā dalībvalstu rīcības brīvība attiecībā uz materiāla izgatavošanu, iegūšanu un glabāšanu attiecas uz materiālu, kurā iesaistītie bērni ir sasnieguši seksuālās piekrišanas vecumu.
Latvijā vispārējā šī vecuma robeža ir 16 gadi. Spēkā esošā KL 166. panta ceturtā daļa īpaši stingri aizsargā personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu, paredzot kriminālatbildību par tās pamudināšanu, iesaistīšanu, piespiešanu piedalīties vai izmantošanu pornogrāfiska rakstura materiāla izgatavošanā.
Piedāvātā KL 166.3 redakcija šādu vecuma ierobežojumu neparedz. Vēl vairāk – anotācijā tieši norādīts, ka KL 166.3 varētu būt piemērojams arī tad, ja viena no iesaistītajām personām nav sasniegusi 14 gadu vecumu.
Piemēram, pēc normas gramatiskās konstrukcijas 17 gadus vecs nepilngadīgais varētu izgatavot un glabāt pornogrāfiska rakstura materiālu, kurā attēlots ievērojami jaunāks bērns, un atsaukties uz “savstarpēju piekrišanu”. Tajā pašā laikā KL 166. panta ceturtā daļa tieši paredz paaugstinātu aizsardzību personām līdz 16 gadu vecumam.
Šāda kolīzija ir jānovērš pašā likumā. Lanzarotes komitejas ieteikumi par bērnu pašu radītā materiāla nekriminalizēšanu nedrīkst tikt interpretēti kā vispārēja atļauja vienam nepilngadīgajam izgatavot vai glabāt cita – īpaši būtiski jaunāka – bērna pornogrāfiska rakstura materiālu.
[4.10] Doktrināli nekonsekventa “atbrīvošana no kriminālatbildības”
Lanzarotes komiteja attiecībā uz bērna paša radītiem un tikai privātai lietošanai paredzētiem attēliem norāda, ka šādas darbības noteiktos apstākļos vispār nav uzskatāmas par bērnu pornogrāfijas izgatavošanu vai glabāšanu.
Ja likumdevējs piekrīt šai koncepcijai, juridiski konsekventāk būtu noteikt, ka konkrētajos apstākļos noziedzīga nodarījuma sastāvs neveidojas.
Savukārt situācijās, kur darbība objektīvi ir kaitīga – piemēram, cita bērna attēla tālāka izplatīšana vai apzināta nelūgti saņemta materiāla turpmāka glabāšana –, Lanzarotes komiteja iesaka kriminālvajāšanu izmantot kā pēdējo līdzekli, nevis obligāti un bez jebkāda izvērtējuma personu atbrīvot no kriminālatbildības.
Likumprojektā abas situācijas ir apvienotas vienā institūtā – “atbrīvošanā no kriminālatbildības”.
Rezultātā norma vienlaikus ir par šauru tajās situācijās, kur bērna rīcībai vispār nevajadzētu tikt kvalificētai kā noziedzīgai, un pārāk plaša tajās situācijās, kur nepieciešams individuāli vērtēt kaitējumu un bērna rīcību.
[5] KL 224.1 pants
Nepieciešamība nodrošināt efektīvus krimināltiesiskus līdzekļus pret ilgstoši funkcionējošām organizētās noziedzības struktūrām, to vadītājiem un personām, kuras apzināti nodrošina šādu struktūru darbību, pati par sevi nav apšaubāma. Arī starptautiskie dokumenti paredz dalībvalstu pienākumu kriminalizēt apzinātu un aktīvu līdzdalību organizētās noziedzības struktūrās.
Likumprojekta KL 224.1 panta pašreizējā redakcijā šo mērķi plānots sasniegt ar krimināltiesiski pārāk nenoteiktu un sistēmiski neskaidru konstrukciju.
[5.1] “Noziedzīgas apvienības” būtiskās pazīmes nav ietvertas pašā Krimināllikumā
Likumprojekta KL 224.1 panta pirmā daļa pēc būtības par noziedzīgu apvienību nosauc vismaz piecu personu apvienību, kas izveidota nolūkā izdarīt smagus vai sevišķi smagus noziegumus.
Savukārt tieši anotācijā, nevis likuma tekstā, tiek paskaidrots, ka ar noziedzīgu apvienību domāta: “strukturēta, ilgstoši funkcionējoša personu apvienība vai vairāku organizētu grupu savienojums”, kurā pastāv lomu sadalījums, koordinācija, savstarpēja pakļautība vai kopīgi darbības principi.
Ja likumdevēja mērķis ir kriminalizēt tieši ilgstošu, strukturētu organizētās noziedzības veidojumu, tad ilgstošumam, strukturētībai un vismaz minimālām organizatoriskām pazīmēm jābūt noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm pašā Krimināllikumā. Pašreizējais panta teksts to neprasa.
Pēc normas gramatiskā formulējuma par “noziedzīgu apvienību” potenciāli var kļūt arī piecu personu grupa, kas ad hoc vienojas izdarīt smagus noziegumus, pat ja tai nav ne ilgstoša rakstura, ne hierarhijas, ne strukturētas darbības, ne stabilas noziedzīgas vides.
Tas savukārt neatbilst anotācijā aprakstītajai problēmai. Anotācija nevar papildināt Krimināllikuma dispozīciju ar tādām obligātām noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm, kuras likumdevējs pašā likumā nav ietvēris.
[5.2] Tiesiskās noteiktības prasība krimināltiesībās ir īpaši stingra
Satversmes 92. panta otrais teikums ietver principu nullum crimen, nulla poena sine lege. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka brīdī, kad persona izdara rīcību, par kuru var iestāties kriminālatbildība, jābūt spēkā skaidrai un paredzamai normai, no kuras persona var saprast, kāda rīcība ir noziedzīga. Kriminālatbildību noteicošai normai jāatbilst arī Satversmes 90. pantā ietvertajiem tiesību normas kvalitātes kritērijiem.
Satversmes tiesa īpaši uzsvērusi, ka krimināltiesību norma jāformulē tā, lai persona būtu aizsargāta pret patvaļīgu apsūdzības izvirzīšanu, notiesāšanu un sodīšanu.
Piedāvātā KL 224.1 panta gadījumā šī prasība ir īpaši nozīmīga, jo kriminālatbildība paredzēta ne tikai par konkrēta nozieguma izdarīšanu, bet jau par personas attiecībām ar noteiktu organizatorisku struktūru – tās izveidošanu, iesaistīšanos, finansēšanu vai vadīšanu.
Personai no likuma jāspēj saprast vismaz:
kas juridiski ir “noziedzīga apvienība”;
kad persona uzskatāma par tajā “iesaistījušos”;
kas ir “cits noziedzīgs formējums”;
kāda rīcība uzskatāma par “finansēšanu”;
un kas ir “noziedzīgas ietekmes īstenošana”.
Likumprojekts uz vairākiem no šiem jautājumiem atbildi nesniedz.
[5.3] kopsakarība ar KL 21. pantu
Viens no būtiskiem argumentiem jauna KL 224.1 panta nepieciešamībai anotācijā ir apgalvojums, ka pašreizējā KL 21. pantā noteiktā organizētās grupas definīcija aptver tikai “vienreizējus vai īslaicīgus grupējumus, kas vienojas konkrēta nozieguma izdarīšanai”.
Norādāms, ka spēkā esošais KL 21. pants šādu ierobežojumu nesatur. KL 21. panta pirmā daļa nosaka, ka organizēta grupa ir vairāk nekā divu personu izveidota apvienība, kas radīta nolūkā kopīgi izdarīt vienu vai vairākus noziegumus un kuras dalībnieki pēc iepriekšējas vienošanās sadalījuši pienākumus.
Tātad likums nepavisam neparedz, ka organizēta grupa var pastāvēt tikai viena nozieguma izdarīšanai, un tajā nav arī noteikts, ka tai jābūt īslaicīgai. Organizēta grupa var būt izveidota vairāku noziegumu izdarīšanai un var darboties ilgstoši.
Te var konstatēt citu problēmu – pašreizējais KL 21. pants galvenokārt regulē noziedzīga nodarījuma izdarīšanu organizētā grupā, nevis kriminalizē dalību organizētā noziedzīgā struktūrā kā patstāvīgu nodarījumu, ja vien tas būtu ārpus KL 224.panta tvēruma.
Ja likumprojekta nepieciešamība tiek pamatota ar nepareizu priekšstatu par pašreizējā KL 21. panta saturu, tas vājina arī jaunās normas nepieciešamības un proporcionalitātes pamatojumu.
[5.4] Apgalvojums, ka organizētās noziedzības vadītāji nevar tikt saukti pie atbildības, ja paši tieši neizdara noziegumu
Anotācijā norādīts, ka organizēto noziedzīgo apvienību vadītāji un organizatori netiekot saukti pie atbildības, jo tie paši tieši nepiedalās noziegumu izdarīšanā.
KL 20. pants jau šobrīd paredz līdzdalības institūtu. Par organizētāju ir uzskatāma persona, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanu organizējusi vai vadījusi, un līdzdalībnieks atbild saskaņā ar to pašu Krimināllikuma pantu, kas paredz izdarītāja atbildību. Tātad personas tieša fiziska līdzdalība noziedzīga nodarījuma izdarīšanā nav priekšnoteikums kriminālatbildībai.
Reālā problēma drīzāk var būt cita – nepieciešamība pierādīt konkrētā vadītāja saikni ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu un tas, ka pašreizējais regulējums nepietiekami aptver strukturētas noziedzīgas organizācijas vadīšanu vai aktīvu uzturēšanu neatkarīgi no konkrēta pabeigta nozieguma.
Iespējams, ka šādas, nevis anotācijā deklarētās, problēmas risināšanai varētu būt nepieciešams izveidot jaunu normu. Taču tās nepieciešamību nevajadzētu pamatot ar juridiski neprecīzu tēzi, ka persona, kura pati tieši nav izdarījusi noziegumu, pašreiz vispār nevar būt saucama pie atbildības, pastāvot organizatoram kā līdzdalībnieka veidam.
[5.5] Jaunais jēdziens sarežģī jau pastāvošo organizētās noziedzības jēdzienu sistēmu
Krimināllikumā jau pašlaik pastāv vairāki savstarpēji saistīti, bet pēc juridiskajām pazīmēm atšķirīgi personu apvienību veidi.
KL 21. pants definē organizētu grupu.
KL 89.1 pantā jau pastāv noziedzīgas organizācijas (apvienības) jēdziens.
KL 224. pants paredz patstāvīgu noziedzīga nodarījuma sastāvu – bandītismu. Atsevišķi kriminalizēta gan šādas bandas izveidošana, gan tās vadīšana un piedalīšanās bandas izdarītajos noziegumos.
Likumprojekts tagad piedāvā vēl vienu patstāvīgu jēdzienu – “noziedzīga apvienība” KL 224.1 pantā.
Atšķirīgs regulējums var būt pilnībā pamatots, ja katram institūtam ir skaidras, savstarpēji nošķiramas pazīmes un saprotamas normu konkurences attiecības.
KL 224.1 ieviešana bez vienlaicīgas visas organizētās noziedzības terminoloģijas sistematizācijas rada risku, ka Krimināllikumā paralēli pastāv vairāki daļēji pārklājošies jēdzieni, kuru robežas noteiks nevis likums, bet izmeklētāja, prokurora un tiesas interpretācija. Tas neatbilst labai krimināltiesību sistēmai un rada problēmu tiesiskās noteiktības aspektā.
[5.6] Nenoteikta ietvara jēdzienu lietošana
KL 224.1 panta pirmajā daļā paredzēta kriminālatbildība arī par iesaistīšanos noziedzīgas apvienības sastāvā ietilpstošā “organizētā grupā vai citā noziedzīgā formējumā”.
Krimināltiesībās, it īpaši normā ar līdz desmit gadiem ilgu brīvības atņemšanu, šāda konstrukcija rada būtisku tiesiskās noteiktības risku.
Norādāms, ka Valsts kancelejas un pašas Tieslietu ministrijas Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmatā tieši norādīts, ka normatīvo aktu tekstiem stilistiski nav piemēroti saīsinājumi “u. c.” – “un citi”, “u. tml.” – “un tamlīdzīgi” un “utt.” – “un tā tālāk”, jo tiem ir “pārāk nenoteikta nozīme”.
Arī jēdziens “iesaistīšanās” nav skaidrs. Nav skaidrs, vai pietiek ar personas piekrišanu kļūt par apvienības dalībnieku, vai nepieciešama konkrēta aktīva darbība apvienības interesēs. Nav arī skaidri noteikts, kāds zināšanu un nodoma līmenis nepieciešams.
ES Padomes Pamatlēmuma 2008/841/TI 2. panta a) punkts paredz atbildību personai, kas ar nodomu, zinot organizācijas mērķi un vispārējo noziedzīgo darbību vai konkrēto noziedzīgo ieceri, aktīvi piedalās organizācijas noziedzīgajās darbībās un zina, ka šī līdzdalība sekmēs organizācijas noziedzīgā mērķa sasniegšanu.
Līdzīgu konstrukciju paredz arī ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību 5. pants: tiek prasīta apzināta, aktīva līdzdalība, zinot grupas noziedzīgo mērķi vai darbību.
Tātad starptautiskā regulējuma centrā nav personas statuss vai piederība noteiktai videi, bet apzināta aktīva darbība un subjektīvā saikne ar organizācijas noziedzīgo mērķi.
Tāpat likumprojekta analizētā panta trešā daļa satur norādi uz personu, “kura īsteno noziedzīgu ietekmi”. Taču pats Krimināllikums nepaskaidro, kas ir “noziedzīga ietekme”.
Definīcija atrodama tikai anotācijā. Tajā norādīts, ka noziedzīga ietekme var izpausties, izmantojot autoritāti, statusu, personiskās īpašības vai iespējas, koordinējot vai ietekmējot citu personu noziedzīgu darbību, nodrošinot noziedzīgas vides funkcionēšanu, līdzekļu sadali vai hierarhijas uzturēšanu.
Anotācijā papildus izmantoti tādi socioloģiski un kriminālās subkultūras jēdzieni kā “zaglis likumā”, “kriminālā autoritāte”, “obščaka turētājs” un “poņatija”. Šādi jēdzieni varētu būt izmantoti kriminoloģijā, bet tie nevar aizstāt precīzus krimināltiesību terminus.
Īpaši nepieņemami būtu, ja personas kriminālatbildības smagums faktiski būtu atkarīgs no tās reputācijas, statusa vai neformālas autoritātes noziedzīgajā vidē. Krimināltiesībās persona tiek sodīta par konkrētu vainojamu rīcību, nevis par sociālu statusu vai reputāciju.
Tādēļ, ja “noziedzīga ietekme” tiek saglabāta kā pazīme, par kuru iespējams pat mūža ieslodzījums, tai jābūt precīzi definētai pašā Krimināllikumā un sasaistītai ar konkrētu aktīvu rīcību, nodomu un apzinātu ieguldījumu noziedzīgas apvienības darbībā.
[5.7] Nav skaidri nošķirta “vadīšana” no “noziedzīgas ietekmes īstenošanas”
Analizētā panta otrā daļa paredz atbildību par noziedzīgas apvienības “vadīšanu”. Trešā daļa ievērojami pastiprina atbildību, ja persona “īsteno noziedzīgu ietekmi”.
Anotācijā noziedzīga ietekme tiek skaidrota tieši ar citu personu noziedzīgās darbības koordinēšanu un organizēšanu, hierarhijas uzturēšanu un noziedzīgās vides funkcionēšanas nodrošināšanu. Tas rada jautājumu: ar ko “noziedzīgas apvienības vadīšana” juridiski atšķiras no “noziedzīgas ietekmes īstenošanas”?
Ja apvienības vadītājs koordinē tās dalībniekus, sadala pienākumus, lemj par finansēm un nosaka noziedzīgo darbību, viņš acīmredzami vienlaikus īsteno arī anotācijā aprakstīto “noziedzīgo ietekmi”. Tādēļ nav skaidrs, pēc kāda juridiska kritērija vienai personai piemērojama otrā daļa ar sodu no pieciem līdz piecpadsmit gadiem, bet citai – trešā daļa ar iespējamu mūža ieslodzījumu. Tik būtisku sankcijas atšķirību nevar pamatot ar jēdzieniem, kuru robežas savstarpēji pārklājas.
[5.8] Piecu personu kritērijs
Starptautiskajos dokumentos organizētās noziedzības jēdziens parasti tiek sasaistīts ne tikai ar personu skaitu, bet arī ar struktūras ilgumu, kopīgu darbību un noziedzīgu mērķi.
ANO Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību par organizētu noziedzīgu grupu uzskata strukturētu trīs vai vairāku personu grupu, kas pastāv noteiktu laiku un darbojas saskaņoti, lai izdarītu vienu vai vairākus smagus noziegumus nolūkā gūt finansiālu vai citu materiālu labumu.
Arī ES Pamatlēmumā 2008/841/TI noziedzīga organizācija definēta kā laika gaitā izveidota strukturēta vairāk nekā divu personu apvienība, kas darbojas saskaņoti noziedzīga mērķa sasniegšanai.
Projektā savukārt noteikts piecu personu slieksnis, taču pašā likuma tekstā nav ilgstošuma un strukturētības kritērija.
Tas var novest pie neloģiska rezultāta:
četru personu ļoti stabila, hierarhiska un gadiem funkcionējoša noziedzīga organizācija KL 224.1 formāli neatbilstu;
savukārt piecu personu nesen izveidota un faktiski ad hoc grupa smagu noziegumu izdarīšanai varētu atbilst.
Ja likumprojekta mērķis tiešām ir vērsties pret augstāka līmeņa ilgstošām organizētās noziedzības struktūrām, personu skaits viens pats šo atšķirību nenodrošina.
[5.9] “Finansēšanas” jēdziens
Panta pirmā daļa kriminalizē “šādas apvienības finansēšanu”, bet nepaskaidro finansēšanas saturu.
Starptautiskajos instrumentos dalības kriminalizēšana tiek sasaistīta ar apzinātu palīdzību organizācijas noziedzīgo mērķu sasniegšanai. ES Pamatlēmums 2008/841/TI tieši min finansēšanu kā vienu no aktīvas līdzdalības veidiem, bet vienlaikus prasa, lai persona zinātu organizācijas mērķi un apzinātos, ka tās rīcība sekmēs organizācijas noziedzīgo darbību.
Pārāk plaša jēdziena “finansēšana” interpretācija var aptvert arī maksājumus vai atbalstu, kuru tiešais mērķis nav noziedzīgas darbības veicināšana. Pašā normā nepieciešams skaidri sasaistīt finansēšanu ar apzinātu noziedzīgas apvienības darbības vai tās noziedzīgā mērķa atbalstīšanu.
[6] KL 303. pants
Likumprojektā paredzēts KL 303. pantā noteikt, ka tuvinieku līdzšinējais atbrīvojums no atbildības par atteikšanos dot liecību vairs nebūs piemērojams, “ja noziedzīgais nodarījums vērsts pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību”.
ANO Bērnu tiesību konvencijas 19. pants prasa valstij nodrošināt efektīvus mehānismus vardarbības pret bērniem identificēšanai, ziņošanai un izmeklēšanai, savukārt 34. pants uzliek pienākumu aizsargāt bērnu pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību.
ECT judikatūrā ir nostiprināts valsts pozitīvais pienākums efektīvi izmeklēt ticamus apgalvojumus par bērna seksuālu izmantošanu. Lielās palātas lietā X and Others v. Bulgaria ECT konstatēja Konvencijas 3. panta procesuālā aspekta pārkāpumu, jo valsts nebija veikusi visus saprātīgi pieejamos izmeklēšanas pasākumus.
Noprādāms, ka no šīm starptautiskajām saistībām neizriet pienākums atcelt tuvinieku liecību privilēģiju vai kriminalizēt atteikšanos liecināt. Jāvērtē ne tikai grozījuma mērķis, bet arī izvēlētā līdzekļa saderība ar Latvijas kriminālprocesa sistēmu un cilvēktiesībām.
[6.1] Grozījums ir tiešā sistēmiskā pretrunā ar KPL 110. pantu
KL 302. panta pirmā daļa paredz kriminālatbildību tikai par liecinieka, cietušā vai citas brīdinātas personas nepamatotu atteikšanos dot liecību.
Savukārt spēkā esošā KPL 110. panta trešās daļas 2. punkts skaidri noteic, ka lieciniekam ir tiesības neliecināt pret sevi un saviem tuviniekiem.
KPL 111. panta pirmā daļa noteic , ka liecinieka vispārējais pienākums liecināt neattiecas uz personām, kurām procesuālā imunitāte piešķirta Satversmē, KPL vai Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos.
Tādēļ, kamēr KPL 110. panta trešās daļas 2. punkts paliek pašreizējā redakcijā, tuvinieka atteikšanās liecināt pret tuvinieku nav “nepamatota”. Tā ir tieši likumā piešķirtas procesuālās tiesības izmantošana. Ja šādus grozījumus paredzēts virzīt kopā ar šiem, par to būtu norādāms anotācijā.
KL 303. panta grozīšana pati par sevi nevar atcelt KPL 110. pantā expressis verbis noteiktas procesuālās tiesības. Turklāt KL 302. pants pats sasaista kriminālatbildību ar atteikšanās nepamatotību.
Tādēļ, ja likumdevējs patiešām vēlas ierobežot tuvinieku procesuālo privilēģiju, šāds ierobežojums pirmām kārtām ir jāizdara Kriminālprocesa likumā, skaidri nosakot tā tvērumu, izņēmumus un procesuālās garantijas.
Pretējā gadījumā KL 303. panta grozījums vai nu praksē būs nepiemērojams, vai arī radīs nepieļaujamu kolīziju starp KL un KPL.
[6.2] Anotācijā pieļauta ļoti būtiska kļūda attiecībā uz pašapsūdzības aizliegumu
Anotācijā vairākkārt norādīts, ka pēc grozījuma “tuvinieks, kas izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību, tiks saukts pie kriminālatbildības pēc KL 302. panta par atteikšanos dot liecību”.
Šāds formulējums, ja tas domāts burtiski, ir acīmredzami nepareizs.
Noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu nevar piespiest liecināt pašai pret sevi un pēc tam sodīt par atteikšanos to darīt.
KPL 110. panta trešās daļas 2. punkts atsevišķi garantē tiesības neliecināt pret sevi.
Turklāt tiesības klusēt un tiesības neliecināt pret sevi ir ECT judikatūrā atzīts viens no taisnīga procesa kodola elementiem. ECT vairākkārt konstatējusi pārkāpumu gadījumos, kad persona ar kriminālsoda draudiem tikusi spiesta sniegt informāciju, kas var tikt izmantota pret viņu pašu. Heaney and McGuinness v. Ireland lietā sodīšana par atteikšanos sniegt potenciāli pašapsūdzošu informāciju tika atzīta par tādu piespiešanu, kas iznīcina šo tiesību būtību.
Arī Direktīvas (ES) 2016/343 7. pants dalībvalstīm uzliek pienākumu nodrošināt aizdomās turētā un apsūdzētā tiesības klusēt un neliecināt pret sevi. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 3. punkta “g” apakšpunkts satur analogu garantiju.
Visticamāk, anotācijas autors patiesībā vēlējies rakstīt “noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas tuvinieks”, nevis “tuvinieks, kas izdarījis noziedzīgu nodarījumu”.
Tomēr šāda kļūda anotācijā ir būtiska, jo tā skar vienu no fundamentālākajiem kriminālprocesa principiem.
[6.3] Anotācija paredz būtisku izņēmumu vardarbības ģimenē gadījumiem, kura likumprojektā nav
Anotācijā tieši norādīts, ka jaunais ierobežojums neesot attiecināms uz gadījumiem, kad konstatējama vardarbība ģimenē, lai nepieļautu situāciju, kurā vardarbībā cietušais pieaugušais tuvinieks tiek spiests liecināt un tādējādi pakļauts vēl lielākam iebiedēšanas, atriebības vai vardarbības riskam.
Likumprojekta tekstā nav neviena vārda par šādu izņēmumu.
KL 303. pantam paredzēts tikai pievienot vārdus: “izņemot, ja noziedzīgais nodarījums vērsts pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību”.
Tas nozīmē, ka pēc likuma teksta arī vardarbībā cietušam laulātajam vai citam tuviniekam varētu draudēt kriminālatbildība par atteikšanos liecināt pret varmāku.
Anotācija nevar radīt Krimināllikumā neierakstītu izņēmumu. Šī neatbilstība ir skatāma arī Lanzarotes konvencijas kontekstā. Konvencijas 31. panta pirmās daļas “f” apakšpunkts prasa aizsargāt ne tikai bērnu, bet arī viņa ģimeni un lieciniekus pret iebiedēšanu, atriebību un atkārtotu apdraudējumu.
Nevar vienlaikus deklarēt nepieciešamību aizsargāt vardarbības upuri un pieņemt normu, kurā šī aizsardzība juridiski nav ietverta.
[6.4] Izvēlētais noziedzīgo nodarījumu loks nav pietiekami precīzs un neatbilst pašas anotācijas argumentam
Projektā izmantots formulējums: “noziedzīgais nodarījums vērsts pret nepilngadīgā dzīvību vai tikumību un dzimumneaizskaramību”.
Nav pateikts, vai ar “tikumību un dzimumneaizskaramību” domāti visi KL XVI nodaļā paredzētie nodarījumi vai tikai konkrēti nodarījumi, kuros konkrētais nepilngadīgais ir cietušais. Tas ir būtiski, jo kriminālatbildība par atteikšanos liecināt nevar būt atkarīga no nenoteikta priekšstata par to, vai nodarījums ir “vērsts pret” konkrētu tiesisko interesi.
Vēl minama arī anotācijā izmantotā tēze, ka izvēlētais izņēmums aptverot “vissmagākos noziegumus”. Projektā izmantots nevis juridiskais kritērijs “smags vai sevišķi smags noziegums”, bet nodarījuma objekts.
Nav saprotams, kāpēc ģimenes privilēģija būtu obligāti izslēdzama noteikta seksuāla noziedzīga nodarījuma gadījumā, bet saglabājama lietā par bērnam nodarītiem smagiem miesas bojājumiem, ja nodarījums nav kvalificējams kā vērsts pret “dzīvību” (KL 116 panta mēģinājums un KL 125.panta trešās daļas norobežošana).
Ja pamatojums ir tieši nodarījuma īpašais smagums, kritērijam jābūt sasaistītam ar nodarījuma smagumu un bērna apdraudējumu, nevis neskaidru formulējumu.
[6.5] Kas notiek, ja noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija procesa laikā mainās?
Kriminālprocesa sākotnējā stadijā noziedzīga nodarījuma juridiskā kvalifikācija var mainīties.
Ja persona atsakās liecināt laikā, kad nodarījums kvalificēts kā noziedzīgs nodarījums pret nepilngadīgā dzimumneaizskaramību, bet vēlāk izmeklēšanas gaitā kvalifikācija tiek mainīta uz nodarījumu, uz kuru KL 303. panta izņēmums neattiecas, nav skaidrs, vai sākotnējā atteikšanās tomēr ir krimināli sodāma.
Un otrādi — ja sākotnēji nodarījums kvalificēts citādi, bet vēlāk pārkvalificēts uz XVI nodaļas nodarījumu, vai iepriekš likumīgi izmantotās tiesības neliecināt retrospektīvi kļūst par “nepamatotu atteikšanos”?
Kriminālatbildības robežas nedrīkst būt atkarīgas no procesa virzītāja pagaidu kvalifikācijas, kas procesa gaitā var mainīties.
[6.6] Starptautiskie dokumenti prasa efektīvu izmeklēšanu, bet neprasa tieši ģimenes locekļu kriminalizēšanu par klusēšanu
Lanzarotes konvencija paredz virkni ļoti konkrētu valsts pienākumu.
Tās 30. pants prasa efektīvu, bērna interesēm atbilstošu izmeklēšanu, vienlaikus tieši norādot, ka šie pasākumi nedrīkst aizskart aizstāvības tiesības un taisnīgas tiesas prasības.
pants paredz bērna, viņa ģimenes un liecinieku aizsardzību pret iebiedēšanu un atriebību.
pants prasa nodrošināt, lai izmeklēšana un kriminālvajāšana nebūtu atkarīga no paša bērna ziņojuma vai apsūdzības un varētu turpināties arī tad, ja cietušais atsauc iepriekš sniegto informāciju.
Tātad starptautiskās tiesības uzliek valstij pienākumu izveidot tādu izmeklēšanas sistēmu, kura nav pilnībā atkarīga no viena ģimenes locekļa vēlmes liecināt.
No šiem dokumentiem neizriet, ka visefektīvākais vai nepieciešamais līdzeklis būtu draudēt bērna mātei, tēvam, vecvecākam vai citam tuviniekam ar kriminālatbildību par atteikšanos liecināt.
Tieši pretēji — starptautiskā pieeja akcentē profesionālu izmeklēšanu, pierādījumu iegūšanu no neatkarīgiem avotiem, bērnam draudzīgu pratināšanu, liecinieku aizsardzību un valsts spēju turpināt procesu arī ģimenes pretestības apstākļos.
[6.7] Nav izvērtēts, vai tuvinieka kriminalizēšana pati nerada kaitējumu bērna interesēm
Anotācija aplūko tikai vienu situācijas pusi: tuvinieks var aizsargāt varmāku un ar klusēšanu traucēt bērna aizsardzībai.
Šāda situācija neapšaubāmi pastāv. Tomēr iespējama arī pretēja situācija.
Persona, kura atsakās liecināt, var būt bērna otrs vecāks un vienīgā bērna faktiskā atbalsta persona. Tā pati var būt pakļauta ekonomiskai, psiholoģiskai vai fiziskai vardarbībai, atkarībai vai draudiem.
Šādas personas saukšana pie kriminālatbildības var radīt bērnam vēl vienu zaudējumu — papildus vardarbīgajam vecākam bērns var zaudēt arī savu faktisko aprūpētāju vai piedzīvot šā aprūpētāja kriminālprocesu.
ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. pants prasa, lai darbībās, kas skar bērnu, bērna intereses būtu primārs apsvērums. Arī paša likumprojekta anotācija šo principu atzīst.
Tādēļ bērna interešu aizsardzība nevar tikt reducēta uz automātisku pieņēmumu: “jo vairāk ģimenes locekļu piespiedīsim liecināt, jo bērns būs labāk aizsargāts”.
Nepieciešams individuāls situācijas izvērtējums.
[6.8] Piespiedu liecināšana pati par sevi negarantē kvalitatīvāku pierādījumu
Ģimenes liecību privilēģijas vēsturiskajam pamatojumam ir arī pierādījumu kvalitātes aspekts.
ECT lietā Van der Heijden atzina, ka privilēģija pasargā tuvinieku no izvēles starp patiesas liecības sniegšanu pret sev tuvu personu un nepatiesas liecības sniegšanu, lai šo personu aizsargātu.
Kriminālatbildības draudi par atteikšanos liecināt nenozīmē, ka persona sāks sniegt kvalitatīvu un patiesu liecību.
Var rasties pretējs efekts — liecinieks formāli sniedz liecību, bet apgalvo, ka neko neatceras, neko nav redzējis vai bērnam netic. Vēl sliktākā gadījumā piespiešana var palielināt nepatiesas liecības risku.
Tādēļ pirms jaunas kriminalizācijas nepieciešams pamatot ne tikai to, ka pašreizējā privilēģija reizēm apgrūtina izmeklēšanu, bet arī to, ka izvēlētais risinājums reāli uzlabos pierādījumu iegūšanu un ir mazāk ierobežojošu līdzekļu vidū nepieciešams.
[7] KL 132.1 pants
Mērķis pastiprināt aizsardzību pret vajāšanu un kibervardarbību ir pamatots. Problēma saskatāma izvēlētajā juridiskajā konstrukcijā.
[7.1] Stambulas konvencijas 34. pants
Stambulas konvencijas 34. pants stalking jeb vajāšanu definē kā apzinātu, atkārtotu draudošu rīcību pret citu personu, kas liek tai baidīties par savu drošību. Konvencijas skaidrojošajā ziņojumā kā tipiski piemēri minēta atkārtota sekošana, nevēlama saziņa un personas informēšana par to, ka tā tiek novērota.
Šajā aspektā KL 132.1 panta pirmās daļas konstrukcija ir diezgan tuva starptautiskajam modelim. Arī projektā saglabāts atkārtotības vai ilgstošuma elements un pamatotas bailes par drošību.
Tajā pat laikā Stambulas konvencijas skaidrojošajā ziņojumā tieši norādīts, ka rīcībai jābūt veiktai apzināti ar nolūku radīt cietušajam baiļu sajūtu.
Savukārt Saeima 2025. gada 16. oktobra paziņojumā par KL 132.1 piemērošanu īpaši norādīja, ka nolūks “iedvest bailes” nav obligāta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme.
Līdz ar to pastāv jautājums, vai Latvijas konstrukcija pēc subjektīvās puses pilnībā atbilst Stambulas konvencijas 34. panta skaidrojumam.
[7.2] Direktīvas 2024/1385 7. panta b) punkts
Anotācija jauno KL 132.1 panta 1.1 daļu pamato ar Direktīvas (ES) 2024/1385 7. panta b) punkta pārņemšanu.
Norādāms, ka Direktīvā ir skaidri nodalīti divi institūti.
Direktīvas 6. pants regulē cyber stalking — atkārtotu vai nepārtrauktu personas novērošanu ar IKT, lai izsekotu tās pārvietošanos vai darbības, ja šāda rīcība var radīt personai nopietnu kaitējumu.
Savukārt 7. pants regulē cyber harassment jeb kibervajāšanu/kiberuzmākšanos plašākā nozīmē. Tā 7. panta b) punkts prasa kriminalizēt apzinātu iesaistīšanos kopā ar citām personām, izmantojot IKT, publiski pieejamā draudošā vai aizskarošā rīcībā, kas vērsta pret konkrētu personu, ja šāda rīcība var radīt tai nopietnu psiholoģisku kaitējumu.
Tātad Direktīvas 7. panta b) sastāvā ir pavisam citi centrālie elementi:
publiski pieejama rīcība;
draudošs vai aizskarošs raksturs;
darbība kopā ar citām personām;
IKT izmantošana;
nopietna psiholoģiska kaitējuma iespējamība.
KL 132.1 panta 1.1 daļas sastāvs šos elementus tieši nepārņem. Tā vietā tas atsaucas uz jēdzienu “vajāšana”, kura saturu anotācija pārņem no panta pirmās daļas.
Direktīvas “cyber harassment” tiek mēģināts pārņemt ar citas juridiskas kategorijas — stalking — palīdzību.
[7.3] Projekts rada neloģisku attiecību starp KL 132.1 panta 1.1 un otro daļu
Pašreizējā KL 132.1 panta otrā daļa paredz pastiprinātu atbildību par vajāšanu pret laulāto, bijušo laulāto, tuvu radinieku, personu pastāvīgās intīmās attiecībās vai personu ar kopīgu saimniecību.
Likumprojekts paredz otrajā daļā vārdus “tādām pašām darbībām” aizstāt ar vārdiem “pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu”.
Tas nozīmē, ka otrās daļas kvalificējošās pazīmes formāli attieksies tikai uz pirmo daļu, bet ne uz jauno 1.1 daļu. Rezultāts var būt neloģisks. Ja bijušais partneris vienatnē ilgstoši vajā personu, piemērojama otrā daļa ar maksimālo sodu līdz trim gadiem. Savukārt, ja tas pats bijušais partneris kopā ar citām personām īsteno publisku kiberuzbrukumu, jaunā 1.1 daļa paredz maksimāli tikai divus gadus un otrās daļas kvalificējošais apstāklis vairs nav piemērojams. Tas neatbilst normas sistēmiskajai loģikai.
Turklāt Direktīvas 2024/1385 11. pants starp atbildību pastiprinošiem apstākļiem īpaši min nodarījuma izdarīšanu pret pašreizējo vai bijušo laulāto vai partneri, kā arī ģimenes locekli, ciktāl šie apstākļi jau nav sastāva elementi.
[8] KL 40. pants
Likumprojekts paredz papildināt KL 40. pantu ar sesto daļu, nosakot, ka tad, ja persona nav sasniegusi 25 gadu vecumu un bez attaisnojoša iemesla nepilda tai piespriesto sabiedrisko darbu, tiesa pēc soda izpildes iestādes iesnieguma var neizciesto sodu aizstāt ar probācijas uzraudzību uz vienu gadu, nevis uzreiz ar īslaicīgu brīvības atņemšanu.
25 gadu vecuma robežai anotācijā nav sniegts pietiekams juridisks pamatojums.
Anotācija savu risinājumu pamato ar nepieciešamību sabiedriskā darba pakāpeniskas aizstāšanas mehānismu attiecināt arī uz “jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem”, uzsverot izolācijas negatīvo ietekmi uz jaunieša attīstību.
Tomēr 2026. gada 19. martā stājās spēkā Jaunatnes likuma grozījumi, ar kuriem jaunieša vecuma robeža Latvijā tika palielināta. Pašlaik Jaunatnes likuma 1. pants par jauniešiem uzskata personas vecumā no 13 līdz 30 gadiem.
Saeima un Izglītības un zinātnes ministrija tā nepieciešamību pamatoja ar mūsdienu sociālo un ekonomisko realitāti — izglītības iegūšana, ienākšana darba tirgū un patstāvīgas dzīves sākšana daudzos gadījumos notiek vēlāk.
Anotācijā izmantotā tēze par “jauniešiem līdz 25 gadiem” neatbilst spēkā esošajai Latvijas jaunatnes politikas terminoloģijai.
Vērtējot citus tiesību aktus, norādāms, ka arī tajos nav atrodams skaidrojums 25 gadu sliekšņa noteikšanai:
ANO Bērnu tiesību konvencijas pamatrobeža ir 18 gadi. Konvencijas 1. pants par bērnu principā uzskata ikvienu personu, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu.
Direktīva (ES) 2016/800 par procesuālajām garantijām bērniem kriminālprocesā par bērnu uzskata personu, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu.
Direktīvas preambulas 12. apsvērumā dalībvalstis turklāt tiek mudinātas noteiktos apstākļos bērniem paredzētās procesuālās garantijas piemērot līdz 21 gada vecumam personai, kura nodarījumu izdarījusi, būdama bērns.
Eiropas Padomes Ministru komitejas Recommendation Rec(2003)20 par jaunām pieejām nepilngadīgo noziedzībai jau 2003. gadā atzina, ka pāreja uz pieauguša cilvēka statusu ir pakāpeniska. Tādēļ tā rekomendēja nodrošināt iespēju jauniem pieaugušajiem līdz 21 gada vecumam piemērot nepilngadīgajiem līdzīgu pieeju, ja tiesnesis konstatē, ka persona brieduma un atbildības ziņā vēl nav pielīdzināma pilnībā nobriedušam pieaugušajam.
Vēl skaidrāk tas noteikts Recommendation CM/Rec(2008)11 par Eiropas noteikumiem nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Tās 17. punkts paredz, ka jauni pieaugušie attiecīgos gadījumos var tikt uzskatīti par nepilngadīgajiem un pret viņiem var attiekties atbilstošais režīms. Savukārt 21.2. punkts “young adult offender” šā dokumenta vajadzībām definē kā personu vecumā no 18 līdz 21 gadam.
Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2014. gada diskusijās par bērniem draudzīgu nepilngadīgo justīciju tiešām atrodama atsauce uz jaunajiem likumpārkāpējiem “under 21 (or even 25)”.
Tomēr tā parādās juridiskās komitejas atzinumā un diskusijā par dažādu valstu iespējām paplašināt nepilngadīgo krimināltiesību režīmu, nevis kā visām valstīm rekomendēts 25 gadu slieksnis.
Turklāt galīgajā PACE Resolution 2010 (2014) 25 gadu robeža netika nostiprināta. Pieņemtajā dokumentā uzsvars ir uz bērniem, alternatīvām brīvības atņemšanai un jauno likumpārkāpēju rehabilitāciju, nevis vienotu 25 gadu vecuma robežu.
25.09.2026. 22:57
Atlasīti 2 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25