Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Aktualizētais Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.-2030. gadam
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Spēkā esošā Plāna redakcija apstiprināta 04.02.2020., un tā balstīta uz faktisko situāciju tā izstrādes laikā (2018. – 2019. g.). Ievērojot pēdējo gadu dinamiskos globālos notikumus – globālā pandēmija, enerģijas cenu kritums, karš Ukrainā un ar to saistītais enerģijas cenu nepieredzētais kāpums un šo notikumu ietekmi gan ES, gan nacionālo tautsaimniecību un regulējumu, aktualizējot Plānu, papildus iepriekš iecerēto pasākumu efektivitātes izvērtējamam, vērā ņemts sekojošais:
-Klimata pārmaiņu mazināšanas un enerģētikas politikas ambīciju paaugstināšana ES līmenī;
-Jaunie ES līmeņa ne-ETS darbību SEG emisiju, ZIZIMM un enerģētikas politikas mērķi;
-Latvijas līdzšinējais progress klimata pārmaiņu mazināšanas un enerģētikas politikas mērķu sasniegšanā un novērtējums par šī progresa atbilstību esošajiem un jaunajiem Plānā ietvertajiem mērķiem;
-No nozaru ministrijām saņemtie papildu pasākumi jauno un ambiciozāko klimata un enerģētikas politiku mērķu sasniegšanai;
-ES līmeņa jauno atbalsta finansēšanas mehānismu finansējums un tajā atbalstītās darbības un pasākumi.
-Klimata pārmaiņu mazināšanas un enerģētikas politikas ambīciju paaugstināšana ES līmenī;
-Jaunie ES līmeņa ne-ETS darbību SEG emisiju, ZIZIMM un enerģētikas politikas mērķi;
-Latvijas līdzšinējais progress klimata pārmaiņu mazināšanas un enerģētikas politikas mērķu sasniegšanā un novērtējums par šī progresa atbilstību esošajiem un jaunajiem Plānā ietvertajiem mērķiem;
-No nozaru ministrijām saņemtie papildu pasākumi jauno un ambiciozāko klimata un enerģētikas politiku mērķu sasniegšanai;
-ES līmeņa jauno atbalsta finansēšanas mehānismu finansējums un tajā atbalstītās darbības un pasākumi.
Mērķa apraksts
Plāns ir ilgtermiņa enerģētikas un klimata politikas plānošanas dokuments, kas nosaka Latvijas valsts enerģētikas un klimata politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus laika periodam līdz 2030. g.
Plāns izstrādāts vadoties pēc vienotā ES regulējuma[1], kura mērķis ir nodrošināt ES dalībvalstu uzņemto saistību izpildi kontekstā ar ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Parīzes nolīgumu[2]. Parīzes nolīgums apvieno 195 pasaules valstis, un tā uzdevums ir nepieļaut vidējās globālās temperatūras paaugstināšanos virs 2℃, cenšoties to ierobežot 1,5℃ līmenī. Vienotais Eiropas nacionālo Plānu regulējuma mērķis ir nodrošināt, ka ES zaļā transformācija tiek īstenota saskanīgi un izvairoties no būtiskām kādas atsevišķas dalībvalsts priekšrocības Eiropas iekšējā tirgū.
Vienotais Eiropas regulējums paredz, ka dalībvalstis savos nacionālajos Plānos ietver politikas un pasākumus, kas aptver piecas galvenās Eiropas enerģētikas savienības dimensijas: (1) dekarbonizācija, (2) energoefektivitāte, (3) enerģētiskā drošība, (4) iekšējie enerģijas tirgi, (5) pētniecība, inovācija un konkurētspēja.
[1] Plāna izstrādi nosaka Regula 2018/1999, kur Regula 2018/1999 nosaka gan Plānā iekļaujamo informāciju (Regulas 2018/1999 3. -12. pants), gan arī Plāna saturu (Regulas 2018/1999 I un III pielikums). Tāpēc Plāns ir izstrādāts pilnībā ņemot vērā Regulas 2018/1999 nosacījumus un, piemērojot Ministru kabineta noteikumu (02.12.2014.) Nr.737 “Attīstības plānošanas dokumentu izstrādes un ietekmes izvērtēšanas noteikumi” 6.punktu, pēc iespējas ņemot vērā šajos noteikumos noteiktos nosacījumus politikas plānošanas dokumenta veidam – plāns.
[2] https://unfccc.int/sites/default/files/english_paris_agreement.pdf
Plāns izstrādāts vadoties pēc vienotā ES regulējuma[1], kura mērķis ir nodrošināt ES dalībvalstu uzņemto saistību izpildi kontekstā ar ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Parīzes nolīgumu[2]. Parīzes nolīgums apvieno 195 pasaules valstis, un tā uzdevums ir nepieļaut vidējās globālās temperatūras paaugstināšanos virs 2℃, cenšoties to ierobežot 1,5℃ līmenī. Vienotais Eiropas nacionālo Plānu regulējuma mērķis ir nodrošināt, ka ES zaļā transformācija tiek īstenota saskanīgi un izvairoties no būtiskām kādas atsevišķas dalībvalsts priekšrocības Eiropas iekšējā tirgū.
Vienotais Eiropas regulējums paredz, ka dalībvalstis savos nacionālajos Plānos ietver politikas un pasākumus, kas aptver piecas galvenās Eiropas enerģētikas savienības dimensijas: (1) dekarbonizācija, (2) energoefektivitāte, (3) enerģētiskā drošība, (4) iekšējie enerģijas tirgi, (5) pētniecība, inovācija un konkurētspēja.
[1] Plāna izstrādi nosaka Regula 2018/1999, kur Regula 2018/1999 nosaka gan Plānā iekļaujamo informāciju (Regulas 2018/1999 3. -12. pants), gan arī Plāna saturu (Regulas 2018/1999 I un III pielikums). Tāpēc Plāns ir izstrādāts pilnībā ņemot vērā Regulas 2018/1999 nosacījumus un, piemērojot Ministru kabineta noteikumu (02.12.2014.) Nr.737 “Attīstības plānošanas dokumentu izstrādes un ietekmes izvērtēšanas noteikumi” 6.punktu, pēc iespējas ņemot vērā šajos noteikumos noteiktos nosacījumus politikas plānošanas dokumenta veidam – plāns.
[2] https://unfccc.int/sites/default/files/english_paris_agreement.pdf
Politikas jomas
Enerģētika; Klimata pārmaiņas; Lauksaimniecības politika; Mājokļu politika; Meža politika; Rūpniecība; Transporta politika
Teritorija
Latvija
Norises laiks
13.06.2024. - 25.06.2024.
Informācija
Komentārus sūtīt uz nekp@kem.gov.lv
Fiziskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
-
Juridiskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
-
Sagatavoja
Līga Platace (KEM)
Atbildīgā persona
Līga Kurevska (KEM)
Izsludināšanas datums
12.06.2024. 15:04
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Ļubova Paršikova - Enerģētikas nozares eksperte, daudzdzīvokļu mājas pilnvarotā persona
Iebildumi, apsvērumi, priekšlikumi.
Jāatzīmē, ka šī NEKP redakcija jau ir nedaudz uzlabota vairākos punktos, taču joprojām satur vairākas nepilnības un trūkumus, kas būtu jānovērš. Lūgums nevirzīt esošajā redakcijā turpmākam saskaņojumam. Ļoti vēlams pēc NEKP trūkumu novēršanas un plāna pilnveides organizēt atkārtotu publisko apspriedi.
Mērķu izpildes atbildības 2.3. nodaļa
Pirmajām trim tabulā norādītajām rīcību virzienu Dimensijām Būtiskos sadarbības partneros nav minēta LSIA (lsia.lv), kas pārstāv visu Latvijas aukstumapgādes nozari. Ņemot vērā, ka ES plāni un vairāki normatīvie akti ir pa tiešo saistīti ar aukstumapgādes jomu, bez tās pārstāvju tiešās iesaistes nebūs iespējams panākt visu nepieciešamo mērķu sasniegšanu un efektīvu tiesību normu izstrādi virzībā uz klimatneitralitāti un klimatnoturību. Nepieciešams šo sadarbības partneri obligāti pievienot plānā.
AER:
Attēls Nr. 8 Siltumenerģijas ražošanas apjomi, 3.1.3. nodaļa.
Neskatoties uz to, kā norādīts NEKP 2.2. punkta otrajā daļā, Latvija nenosaka AE mērķus, dalījumā pa izmantojamām tehnoloģijām vai energoresursiem, ņemot vērā būtiskas Direktīvas Nr. 2018/2001 izmaiņas, kas noteiktas ar Direktīvu Nr. 2023/2413 un to, ka šobrīd pēc diagrammas 8. attēlā ir skaidri redzams, ka minētais 60% pārsniegums AE sastāvā ir panākts vienīgi uz ārkārtīgi liela cietā biomasas kurināmā rēķina, nepieciešams: pirmkārt, norādīt biomasas īpatsvaru kopējā AER bilancē skaitliskās vērtībās un, otrkārt, atspoguļot gan tekstā, gan vēlams arī diagrammā, kāds biomasas īpatsvars AER bilancē būs pēc jaunām Direktīvas Nr. 2023/2413 prasībām, lai visiem Latvijas tirgus dalībniekiem būtu skaidri redzami un saprotami valsts mērķi, cik tad liels AE īpatsvars būtu jāsasniedz turpmāk ar citiem AER un pieskaitāmiem AE bilancē energoresursu veidiem, ko, ņemot vērā nodaļā zemāk norādītos mērķus, būtu jāatspoguļo arī pa sektoriem: publiskais, rūpniecība un apstrāde, ēkas, t.sk. dzīvojamais sektors, kur tas ir jo īpaši aktuāli, CSA, utt.
Šobrīd, diemžēl, tas nav skaidrs – cik liela cietā biomasas kurināmā daļa nāks nost no AER kopējās bilances un katrā sektorā un cik jāpalielina citu AER apjomi? Gan absolūtos skaitļos, gan relatīvā izteiksmē.
3.1.3. nodaļa.
Pirms tabulas “II Sasniedzamie mērķi” nav korekti atspoguļota pēdējā teikuma daļa attiecībā uz AE īpatsvaru ēkās – neiet kopā ar tabulā norādīto.
3.1.3.8. punkts – rodas jautājums – kāpēc tikai elektroenerģijas? Otrs jautājums, kas šeit rodas – cik šādi elektroenerģijas akumulatori ir ilgtspējīgi? Proti, kādas tiem ir emisijas visā dzīves cikla laikā un līdz arī to, vai tas vispār būtu virziens un tas ir tiešām tas pareizākais, ceļā uz dekarbonizāciju un klimatneitralitāti?
3.1.3.13. punkts – nepietiekami atbilstošs. Ņemot vērā Direktīvas Nr. 2024/1275 10. pantu u.c. saistītās normas – saules enerģijas risinājumu integrēšana ir skaidri jāatspoguļo pašā nodaļas mērķrādītāju tabulā. Būtu jāatceras arī, ka mūsdienās pastāv jau integrēti jumtu, logu un pat fasāšu saules enerģijas risinājumi, kā arī būtiska nozīme ir termālo saules kolektoru izmantošanai. Līdz ar to, arī punkta aprakstošā daļā ir jālabo pēdējā teikumā no “varētu tikt noteikts” uz “plānots noteikt”. Protams, daudzos gadījumos, t.sk. arī atsaucoties uz pamata saistītām Direktīvām, ir jāizstrādā metodikas un vadlīnijas par dekarbonizācijas tehnoloģiju novērtēšanu no tehniskās izmantošanas iespējamības un ekonomiskā lietderīguma skatu punktiem katram objektam – tas arī nav pietiekami atspoguļots.
3.1.3.18. punkts – jāvērš uzmanība uz to, ka Direktīva Nr. 2023/2413 aptver daudz plašāk šo jautājumu. Ieteicams norādīt vispārīgāk, aptverošāk, neierobežojot tirgus dalībniekus jaunāko tehnoloģiju izmantošanā.
3.1.3.22. punkts – 2027. gads – pa vēlu, metodikām jābūt pieejamām un ieviestām pēc iespējas ātrāk – 2025. gadā, vēlākais jāsāk darboties – 2026. gadā un tajās jāparedz arī neto-norēķinu princips atlikumsiltumam visiem tirgus dalībniekiem + obligātu pienākumu CSA gadījumā ļaut pieslēgt AE tehnoloģijas pie esošiem CSA pieslēgumiem/siltummezgliem, proti, apvienojot CSA un AER izmantošanu. Jāvērš uzmanība uz to, ka arī Energokopienu regulējums būtu jāpārstrādā (tas ir arī pie NEKP 3.4.6.2. punkta), iekļaujot tajā ne tikai elektroenerģiju, bet arī siltumenerģiju, t.sk. arī atlikumsiltumu un jāievieš pēc iespējas ātrāk.
3.1.3.24. punkts – tas pats, vadlīnijām jābūt pieejamām jau 2025. gadā un tām jāaptver ne tikai ekonomiskais pamatojumam pieslēgumam CSA, bet arī pārējiem gadījumiem, ko paredz Direktīvas.
Nodaļā nav iekļauti pasākumi ar mērķa rādītājiem tādam svarīgam punktam, kā izglītošana. Šeit būtu jānosaka ne tikai semināru un izglītojošo dažādu tirgus dalībnieku grupu un nozaru pasākumi, bet arī atbalsts vidējās un augstākās profesionālās izglītības programmām, kā to uzturēšanā un attīstībā, nodrošinot ar jaunākām laboratoriju iekārtām, bet arī popularizēšanā pašā augstākajā līmenī, nodrošinot izglītojamo ieinteresētību valsts stratēģiskās nozīmes nākotnes izglītības programmām, un sniedzot dažādu specifisko atbalstu mācībspēku piesaistei no ārzemēm, nozares un jaunu mācībspēku izglītošanai. Bez atbilstoši izglītotiem speciālistiem nebūs iespējams nākotnē uzturēt enerģētikas nozari, uz ko, faktiski, norāda arī vairāku Direktīvu normas.
Atkritumi, 3.1.4. nodaļa.
Pašā nodaļas sākumā nav atspoguļota informācija, dati un mērķrādītāji, kas skaidri atspoguļotu virzību uz ES prasībām par pieļaujamo apgrabājamo atkritumu apjomiem 2030. un 2035. gados. Vēl viens būtiskais trūkums – ir norādītas radāmas tCO2 emisijas no atkritumiem, taču nav atspoguļoti detalizētāk pa grupām to faktiskie un salīdzināmie apjomi, piemēram, kg uz 1 iedzīvotāju/ gadā – tas ir būtiski skaidrākai mērķu un nepieciešamo darbības virzienu izpratnei visiem tirgus dalībniekiem. Cik atkritumus rada mājsaimniecības, cik rūpniecība utt. Diemžēl emisiju veidā šie skaitļi lielākai daļai neko neizsaka, jo nav zināms, kas zem tā bija faktiski rēķināts, t.sk. pēc atkritumu veidiem. Līdz ar to šīs nodaļas ievaddaļa un mērķrādītājus ir būtiski jāpapildina un jāprecizē.
nodaļas Rīcībpolitikas un pasākumi:
3.1.4.2. punkts – piedošanu, bet pie 1.8 milj. iedzīvotāju skaita 20 tūkst. tvērums informatīvajos pasākumos līdz 2028. gadam – ir vienkārši smieklīgi. Ja mērķus nepieciešams sasniegt līdz 2030. gadam un atkritumu jautājumos noteikti būs “atliktais efekts”, tad līdz 2028. gadam būtu jāaptver vismaz 1 milj. iedzīvotāju. Elementārā matemātika rāda, ka tas būtu vidēji ap 300 tūkst. iedzīvotāju gadā. Tā kā, norādītos rezultatīvos rādītājus šādā gadījumā ir jāreizina vismaz ar 10. Taču kā rāda pieredze, tad ar vienu pasākumu vien parasti nepietiek – tie jāveic regulāri, jo bez tā, ka cilvēki kaut ko aizmirst, aizvien vairāk iesaistoties šķirošanā, cilvēkiem rodas arī aizvien vairāk specifisko jautājumu. Papildus nav jāaizmirst, ka šis jautājums ir saistīts ar principiālu domāšanas, attieksmes un uzvedības paradigmu maiņu, kas ir ārkārtīgi sarežģīts un laikietilpīgs process, kas prasa vairākus izglītošanas pasākumus un lielu pacietību. Diemžēl šajos jautājumos nestrādā princips “vienu reizi pastāstīju – un ir rezultāts un vairāk nekas nav jādara”. Līdz ar to, pēc fakta, būtu jāaptver visu iedzīvotāju apjoms 3 – 5 reizes, ņemot vērā arī to, ka pastāv ne vien mājsaimniecības, bet arī komercsektors un publiskais sektors, kur arī būtu jāveic skaidrošana un izglītošana, ņemot vērā arī darbības jomu specifiku.
Tādā veidā, reālajam nepieciešamajam tvērumam būtu jābūt vēl vismaz 3 reizes vairāk par iepriekš noteikto, kas sanāk, ka gadā būtu jāaptver ap 0,8 līdz 1,3 milj. iedzīvotāju. Ja ir mazāk, tad acīmredzot, ka pasākumi nebija efektīvi izstrādāti un organizēti un iedzīvotāji tos nesadzirdēja, līdz ar ko arī valsts un ES mērķi atkritumu jomā netiks sasniegti. Ņemot vērā augstāk minēto, 3.1.4.2. punkta rādītājus viennozīmīgi ir jāceļ augšā.
3.1.4.8. punkts – kāpēc tikai tekstīlizstrādājumu? Jāsaprot, ka arī bioloģiski noardāmo atkritumu sistēma kaut arī ieviesta, tomēr nav pilnīga, t.sk. arī attiecībā uz tās maksas noteikšanu. Noteikti plānos ir jāparedz arī tās pilnveides un attīstības pasākumi. Papildus joprojām pastāv problēma, ka dažādās vietās, reģionos ir dažādas atkritumu apsaimniekotāju prasības plastmasas savākšanai un šķirošanai – cilvēkiem ir maksimāli jāatvieglo šis process, gan pārskatot prasības atkritumu apsaimniekotājiem, gan nepieciešamības gadījumā ieviešot arī papildus plastmasas veidu konteinerus (piemēram, krāsainai plastmasai, putuplastam). Joprojām pastāv arī lielgabarīta atkritumu problēma, piemēram, Rīgā – atkritumu apsaimniekotāju licencēšana ir nepieciešams un pareizi, taču jānodrošina pietiekama konkurence un pietiekama elastība, lai ieviestu individuālās atbildības principu un atvieglotu iedzīvotājiem šādu atkritumu nodošanu un padarītu to lētāku tiem, kas veic to pareizi – nav normāli, kad pensionāriem, kam nav iespējas pašiem izjaukt un nogādāt pieņemšanas vietā veco dīvānu, jāmaksā 50 – 100 EUR par katru vienību, kura nodošana pēc būtības, atkritumu apsaimniekotājam izjaucot to pa daļām un sašķirojot pārstrādei, izmaksās sliktākajā gadījumā līdz 20 – 30 EUR. Ņemot to visu vērā, pasākumu plāns ir jāpapildina.
RPPI sektors, 3.1.5. nodaļa.
3.1.5.2. punkts – kāpēc tikai “lielo” investīciju projektus? Latvijas ekonomika balstās uz mazo un vidējo uzņēmumu darbības. Sniedzot pietiekamu un, galvenais, atbilstošu un atvieglotu procedūru atbalstu maziem un vidējiem uzņēmējiem, var panākt daudz lielāku efektu dekarbonizācijas un AER izmantošanas jautājumos, nekā investējot vienā-divos mega-projektos, pie tam papildus arī attīstot vietējo rūpniecību un apstrādi un līdz ar to veicinot arī vietējo tehnoloģiju attīstību dažādās nozarēs. Kāpēc kaimiņvalstis to var, bet Latvija, kas kādreiz bija viena no tehnoloģiju virzītājiem, vairs nevar? Pietiekams ieguldījums un atbalsts palīdzēs attīstīties arī visai Latvijas ekonomikai.
3.1.5. nodaļa neatspoguļo arī tik būtisku un kritiski nepieciešamo jautājumu, kā atbilstošas statistikas izveidi, kas ir viena no lielākajām problēmām un kas būtiski bremzē t.sk. arī pētniecību un zinātni. Šī problemātika faktiski ir atspoguļota arī vairākās ES Direktīvās, kur norādītas visai skaidras prasības datu ievākšanas sistēmu izveidei un datu pieejamības nodrošināšanai. Šeit tas nav atspoguļots.
5. Energoefektivitāte, publiskais sektors. 3.2.2. nodaļa
Ja jau publiskais sektors un tā ēkas plānā ir nodalītas no pārējo ēku energoefektivitātes mērķiem un pasākumiem, tad šajā nodaļā ir jāiekļauj arī visus uz publiskām ēkām attiecināmās Direktīvas Nr. 2024/1275 (2018/2001) prasības, t.sk. Direktīvas 7. panta 1. punkta (a) apakšpunktā noteikto mērķi un tam nepieciešamos pasākumus.
6. Ēku energoefektivitāte. 3.2.3. nodaļa
3.2.3.3. punkts – šeit būtu jāņem vērā arī energoneatkarības un energodrošības jautājumi. Piemēram, tādām iestādēm, kā slimnīcas, ir obligāti jābūt iespējai darboties pilnīgi autonomi, kas ir kritiski nepieciešams noteiktos apstākļos. Tas ir jāatzīmē arī plānā pie šī punkta apraksta.
3.2.3.5. punkts – piedošanu, bet norādītais skaits enerģētiskās nabadzības mazināšanas atbalstam 2017 mājsaimniecības līdz 2030. gadam – ir pavisam nenopietns. NEKP 2.1. nodaļā pie II Dimensijas “Energoefektivitāte” norādīts, ka “Latvijā apmēram 30% mājsaimniecību ir zem enerģētiskās nabadzības sliekšņa, un visbiežāk šādas mājsaimniecības dzīvo mājoklī ar ļoti zemu energoefektivitāti.” – šeit jāvērš uzmanība arī uz to, ka šis slieksnis ir augstāks nekā noteiktais valstī līmenis, kad mājsaimniecības var pretendēt uz maznodrošinātās mājsaimniecības/personas statusa piešķiršanu un pašvaldību palīdzību mājokļa jautājumos. Pēc CSP datiem uz 01.01.2024. Latvijā bija 833,7 tūkst. mājsaimniecību ar vidējo lielumu – 2.2 personas. Tātad, 30% ir vismaz ap 250 tūkstošiem mājsaimniecību, kam nepieciešams valsts atbalsts enerģētiskās nabadzības pārvarēšanai un sava mājokļa energoefektivitātes paaugstināšanai. Bet valsts nacionālajā plānā pasaka, ka plānos ir atbalstīt 123 reizes (!) mazāk – tas nesastāda pat 1% no nepieciešamā! Protams, var pieņemt, ka daļa no mājsaimniecībām nedzīvo savos īpašumos utt., taču arī dzīvojot valsts vai pašvaldību nodrošinātos dzīvokļos, mājās, šiem cilvēkiem nepietiks līdzekļu segt visus izdevumus pasākumiem, kas virzīti uz energoefektivitātes paaugstināšanu un AER ieviešanu.
Papildus, jāatceras arī tas, ka Latvijā ir ļoti liels pensionāru īpatsvars, un šai iedzīvotāju grupai lielu daļu no izdevumiem sastāda izdevumi veselības uzturēšanai (ārsti, medikamenti utt.), kas bieži vien pārsniedz kopsummā pat izmaksas par mājokli un ņemot vērā pensiju apmēru, vismazākais, par ko domās šie cilvēki, mēģinot izdzīvot un nodrošināt sev primāri nepieciešamās vajadzības – tas ir energoefektivitāte. Līdz ar to, šo iedzīvotāju grupu automātiski būtu jāiekļauj šādu programmu atbalsta saņēmēju sarakstā. Jāatgādina arī, ka Satversmes tiesa pēdējo gadu laikā nevienu vien reizi norādīja uz esošo normu neatbilstību mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām.
Papildus jāatzīmē tas, ka enerģētiskās nabadzības mazināšanas atbalsta pasākumi būtu jādala divās daļās: pastāvīgajā (proti, tekošo rēķinu par enerģiju un mājokli apmaksai) un konkrēti – energoefektivitātes pasākumu realizēšanai, piemēram, apkures sistēmas pārbūvei/ iekārtas nomaiņai, siltumizolācijas uzlabošanai utt.
Ņemot vērā augstāk minēto – šo plāna punktu ir jāprecizē un jāuzlabo, iekļaujot t.sk. daudz maz reālus mērķa datus un jādetalizē nepieciešamos pasākumus. Pietiekams atbalsts šīm iedzīvotāju grupām ir kritiski nepieciešams klimatneitralitātes mērķu sasniegšanai.
Jāatzīmē, ka šie apsvērumi ir attiecināmi arī uz NEKP 3.4.7. nodaļu. Šeit papildus jāvērš uzmanība uz to, ka 3.4.7. nodaļā dati neiet kopā ar 2.1. nodaļā norādīto – jāprecizē, iekļaujot atšķirību skaidrojumu, vai jāpapildina 2.1. nodaļa skaidrākai informācijai. NEKP ir ļoti apjomīgs un tikai loģiski visu pamata informāciju iekļaut tā sākumā. Iekļautie augstāk punktam 3.2.3.5. apsvērumi un priekšlikumi ir attiecināmi arī šeit pilnā apjomā. Sekojoši jālabo ne tikai 3.2.3.5. punkts, bet arī visa 3.4.7. nodaļa un tās punktu rādītāji.
3.2.3.7. punkts – jānosaka, nevis “kuru tehniskie parametri atbilst ēku siltināšanas parametriem, piemēram, ārsienu biezums un kvalitāte”, bet principā visiem, kas vēlas un kur tehniski iespējams īstenot konkrētu pasākumu veicot pakāpenisku atjaunošanu, neatkarīgi no tā, vai tā būs dziļa vai vienkārša. Šeit, galvenokārt, jāvadās pēc principa – labāk mājas sāk vismaz ar kaut ko, kas jau nesīs energoietaupījumu (piemēram, apkures sistēmas pārbūve, bēniņu siltināšana), nekā nedara vispār neko, jo kārtējo reizi tiek noteiktas nesasniedzamas prasības dalībai atbalsta programmās vai tiek piešķirts tik maz līdzekļu, ka dalība kļūst vienkārši ekonomiski nelietderīga.
3.2.3. nodaļā vispār nav atspoguļots būtisks Direktīvas Nr. 2024/1275 jauninājums, proti, plānojamais iedalījums – dziļā atjaunošana, pakāpeniskā dziļā atjaunošana (renovācija) un nozīmīga atjaunošana, kurai Latvijai, ņemot vērā visus tirgus apstākļus, ekonomisko situāciju un reālu iedzīvotāju maksātspēju, būtu jāizvēlas pirmais Direktīvā Nr. 2024/1275 2. panta 22. punkta (a) apakšpunktā piedāvātais variants – “nozīmīga renovācija ir ēkas renovācija, ja renovācijas kopējās izmaksas, kas attiecas uz norobežojošām konstrukcijām vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām, pārsniedz 25 % no ēkas vērtības, izņemot zemes vērtību, uz kuras ēka atrodas”.
Nodaļā nav atspoguļots arī jautājums par renovācijas pasu ieviešanu un citiem noteiktiem Direktīvā Nr. 2024/1275 saistītiem jautājumiem.
No visiem mērķa rādītājiem nekļūst arī skaidrs, vai ar visiem uzskaitītiem plānā pasākumiem tiek plānots sasniegt Direktīvā noteiktos mērķarādītājus. Ir ļoti labi, ka ir norādīti absolūtie skaitļi par esošo situāciju, bet vai iekļautie rezultatīvajos rādītājos tiem atbilst. Pēc šī brīža NEKP redakcijas, var redzēt, ka ES mērķi šādiem tempiem netiks sasniegti arī līdz 2100. gadam: tā, privātmājām noteiktais apjoms sanāk vidēji 1% gadā, līdz ar ko mērķa sasniegšanai vajag 100 gadus, daudzdzīvokļu ēkām nedaudz labāk – vidēji 2.5 - 3% gadā, tātad līdz mērķa sasniegšanai – 30-40 gadi, kas ir aptuveni 1.5-2 reizes vairāk par noteikto Direktīvā termiņu.
3.2.3.12. punkts – jāprecizē, ja tas ir par kopīpašumu, jo attiecībā uz kopību šāds regulējums jau ir pieņemts. Punkts vai nodaļa jāpapildina noteikti arī ar normu izstrādi Atbilstoši 2019. gada Augstākās tiesas nolēmumam par kopības bankas kontiem un saistītiem jautājumiem. 5 gadi pagājuši, bet joprojām nav nepieciešamā tiesību regulējuma. Papildus noteikti jāņem vērā arī ES Komisijas 2024. gadā izstrādātas vadlīnijas attiecībā uz administratīvā sloga mazināšanu un lēmumu pieņemšanas procedūru atvieglošanu vai pat izņemšanu attiecībā uz AER ieviešanu – šie ir tik tiešām būtiski un nepieciešami aspekti, kas NEKP nav atspoguļoti.
Vēl viens būtisks aspekts. Lai ēku varētu siltināt utt., tai jābūt normālā tehniskā stāvoklī. Ja drūp balkoni un lodžijas (pat nerunājot par situāciju, kad tie jau krīt..), sākumā mājām būtu jāiegulda ārkārtīgi lieli līdzekļu to sakārtošanai un atjaunošanai. Būtisks cenu kāpums to neļauj darīt – jābūt kādiem finanšu atbalsta mehānismiem, kas ļautu daudzdzīvokļu mājām šo jautājumu sakārtot, jo pilnīgi saprotami, ka cilvēki pirmajā kārtā domās par drošību un lai kāds konstruktīvais elements neuzkrīt kādam uz galvas, atliekot energoefektivitātes pasākumus otrajā plānā. Vēl jo vairāk – arī fasādes nevar nosiltināt, ja nav atjaunoti balkoni un lodžijas – tā būtu vienkārši līdzekļu izsaimniekošana, bet izmaksas šobrīd ir līdzvērtīgas un maz sasniedzamas.
3.2.3. nodaļā nav iekļauts arī vēl viens punkts – “zaļo depozītu” attīstība un ieviešana, proti, mērķa ieguldījums tieši ēku atjaunošanai, to energoefektivitātes paaugstināšanai un AER ierīkošanai – tas arī būtu diezgan labs papildus finanšu avots, ja tāds būtu pieejams iedzīvotājiem un ja tam būtu arī izdevīgāki nosacījumi nekā standarta depozīta gadījumos.
Jāatzīmē, ka šī NEKP redakcija jau ir nedaudz uzlabota vairākos punktos, taču joprojām satur vairākas nepilnības un trūkumus, kas būtu jānovērš. Lūgums nevirzīt esošajā redakcijā turpmākam saskaņojumam. Ļoti vēlams pēc NEKP trūkumu novēršanas un plāna pilnveides organizēt atkārtotu publisko apspriedi.
Mērķu izpildes atbildības 2.3. nodaļa
Pirmajām trim tabulā norādītajām rīcību virzienu Dimensijām Būtiskos sadarbības partneros nav minēta LSIA (lsia.lv), kas pārstāv visu Latvijas aukstumapgādes nozari. Ņemot vērā, ka ES plāni un vairāki normatīvie akti ir pa tiešo saistīti ar aukstumapgādes jomu, bez tās pārstāvju tiešās iesaistes nebūs iespējams panākt visu nepieciešamo mērķu sasniegšanu un efektīvu tiesību normu izstrādi virzībā uz klimatneitralitāti un klimatnoturību. Nepieciešams šo sadarbības partneri obligāti pievienot plānā.
AER:
Attēls Nr. 8 Siltumenerģijas ražošanas apjomi, 3.1.3. nodaļa.
Neskatoties uz to, kā norādīts NEKP 2.2. punkta otrajā daļā, Latvija nenosaka AE mērķus, dalījumā pa izmantojamām tehnoloģijām vai energoresursiem, ņemot vērā būtiskas Direktīvas Nr. 2018/2001 izmaiņas, kas noteiktas ar Direktīvu Nr. 2023/2413 un to, ka šobrīd pēc diagrammas 8. attēlā ir skaidri redzams, ka minētais 60% pārsniegums AE sastāvā ir panākts vienīgi uz ārkārtīgi liela cietā biomasas kurināmā rēķina, nepieciešams: pirmkārt, norādīt biomasas īpatsvaru kopējā AER bilancē skaitliskās vērtībās un, otrkārt, atspoguļot gan tekstā, gan vēlams arī diagrammā, kāds biomasas īpatsvars AER bilancē būs pēc jaunām Direktīvas Nr. 2023/2413 prasībām, lai visiem Latvijas tirgus dalībniekiem būtu skaidri redzami un saprotami valsts mērķi, cik tad liels AE īpatsvars būtu jāsasniedz turpmāk ar citiem AER un pieskaitāmiem AE bilancē energoresursu veidiem, ko, ņemot vērā nodaļā zemāk norādītos mērķus, būtu jāatspoguļo arī pa sektoriem: publiskais, rūpniecība un apstrāde, ēkas, t.sk. dzīvojamais sektors, kur tas ir jo īpaši aktuāli, CSA, utt.
Šobrīd, diemžēl, tas nav skaidrs – cik liela cietā biomasas kurināmā daļa nāks nost no AER kopējās bilances un katrā sektorā un cik jāpalielina citu AER apjomi? Gan absolūtos skaitļos, gan relatīvā izteiksmē.
3.1.3. nodaļa.
Pirms tabulas “II Sasniedzamie mērķi” nav korekti atspoguļota pēdējā teikuma daļa attiecībā uz AE īpatsvaru ēkās – neiet kopā ar tabulā norādīto.
3.1.3.8. punkts – rodas jautājums – kāpēc tikai elektroenerģijas? Otrs jautājums, kas šeit rodas – cik šādi elektroenerģijas akumulatori ir ilgtspējīgi? Proti, kādas tiem ir emisijas visā dzīves cikla laikā un līdz arī to, vai tas vispār būtu virziens un tas ir tiešām tas pareizākais, ceļā uz dekarbonizāciju un klimatneitralitāti?
3.1.3.13. punkts – nepietiekami atbilstošs. Ņemot vērā Direktīvas Nr. 2024/1275 10. pantu u.c. saistītās normas – saules enerģijas risinājumu integrēšana ir skaidri jāatspoguļo pašā nodaļas mērķrādītāju tabulā. Būtu jāatceras arī, ka mūsdienās pastāv jau integrēti jumtu, logu un pat fasāšu saules enerģijas risinājumi, kā arī būtiska nozīme ir termālo saules kolektoru izmantošanai. Līdz ar to, arī punkta aprakstošā daļā ir jālabo pēdējā teikumā no “varētu tikt noteikts” uz “plānots noteikt”. Protams, daudzos gadījumos, t.sk. arī atsaucoties uz pamata saistītām Direktīvām, ir jāizstrādā metodikas un vadlīnijas par dekarbonizācijas tehnoloģiju novērtēšanu no tehniskās izmantošanas iespējamības un ekonomiskā lietderīguma skatu punktiem katram objektam – tas arī nav pietiekami atspoguļots.
3.1.3.18. punkts – jāvērš uzmanība uz to, ka Direktīva Nr. 2023/2413 aptver daudz plašāk šo jautājumu. Ieteicams norādīt vispārīgāk, aptverošāk, neierobežojot tirgus dalībniekus jaunāko tehnoloģiju izmantošanā.
3.1.3.22. punkts – 2027. gads – pa vēlu, metodikām jābūt pieejamām un ieviestām pēc iespējas ātrāk – 2025. gadā, vēlākais jāsāk darboties – 2026. gadā un tajās jāparedz arī neto-norēķinu princips atlikumsiltumam visiem tirgus dalībniekiem + obligātu pienākumu CSA gadījumā ļaut pieslēgt AE tehnoloģijas pie esošiem CSA pieslēgumiem/siltummezgliem, proti, apvienojot CSA un AER izmantošanu. Jāvērš uzmanība uz to, ka arī Energokopienu regulējums būtu jāpārstrādā (tas ir arī pie NEKP 3.4.6.2. punkta), iekļaujot tajā ne tikai elektroenerģiju, bet arī siltumenerģiju, t.sk. arī atlikumsiltumu un jāievieš pēc iespējas ātrāk.
3.1.3.24. punkts – tas pats, vadlīnijām jābūt pieejamām jau 2025. gadā un tām jāaptver ne tikai ekonomiskais pamatojumam pieslēgumam CSA, bet arī pārējiem gadījumiem, ko paredz Direktīvas.
Nodaļā nav iekļauti pasākumi ar mērķa rādītājiem tādam svarīgam punktam, kā izglītošana. Šeit būtu jānosaka ne tikai semināru un izglītojošo dažādu tirgus dalībnieku grupu un nozaru pasākumi, bet arī atbalsts vidējās un augstākās profesionālās izglītības programmām, kā to uzturēšanā un attīstībā, nodrošinot ar jaunākām laboratoriju iekārtām, bet arī popularizēšanā pašā augstākajā līmenī, nodrošinot izglītojamo ieinteresētību valsts stratēģiskās nozīmes nākotnes izglītības programmām, un sniedzot dažādu specifisko atbalstu mācībspēku piesaistei no ārzemēm, nozares un jaunu mācībspēku izglītošanai. Bez atbilstoši izglītotiem speciālistiem nebūs iespējams nākotnē uzturēt enerģētikas nozari, uz ko, faktiski, norāda arī vairāku Direktīvu normas.
Atkritumi, 3.1.4. nodaļa.
Pašā nodaļas sākumā nav atspoguļota informācija, dati un mērķrādītāji, kas skaidri atspoguļotu virzību uz ES prasībām par pieļaujamo apgrabājamo atkritumu apjomiem 2030. un 2035. gados. Vēl viens būtiskais trūkums – ir norādītas radāmas tCO2 emisijas no atkritumiem, taču nav atspoguļoti detalizētāk pa grupām to faktiskie un salīdzināmie apjomi, piemēram, kg uz 1 iedzīvotāju/ gadā – tas ir būtiski skaidrākai mērķu un nepieciešamo darbības virzienu izpratnei visiem tirgus dalībniekiem. Cik atkritumus rada mājsaimniecības, cik rūpniecība utt. Diemžēl emisiju veidā šie skaitļi lielākai daļai neko neizsaka, jo nav zināms, kas zem tā bija faktiski rēķināts, t.sk. pēc atkritumu veidiem. Līdz ar to šīs nodaļas ievaddaļa un mērķrādītājus ir būtiski jāpapildina un jāprecizē.
nodaļas Rīcībpolitikas un pasākumi:
3.1.4.2. punkts – piedošanu, bet pie 1.8 milj. iedzīvotāju skaita 20 tūkst. tvērums informatīvajos pasākumos līdz 2028. gadam – ir vienkārši smieklīgi. Ja mērķus nepieciešams sasniegt līdz 2030. gadam un atkritumu jautājumos noteikti būs “atliktais efekts”, tad līdz 2028. gadam būtu jāaptver vismaz 1 milj. iedzīvotāju. Elementārā matemātika rāda, ka tas būtu vidēji ap 300 tūkst. iedzīvotāju gadā. Tā kā, norādītos rezultatīvos rādītājus šādā gadījumā ir jāreizina vismaz ar 10. Taču kā rāda pieredze, tad ar vienu pasākumu vien parasti nepietiek – tie jāveic regulāri, jo bez tā, ka cilvēki kaut ko aizmirst, aizvien vairāk iesaistoties šķirošanā, cilvēkiem rodas arī aizvien vairāk specifisko jautājumu. Papildus nav jāaizmirst, ka šis jautājums ir saistīts ar principiālu domāšanas, attieksmes un uzvedības paradigmu maiņu, kas ir ārkārtīgi sarežģīts un laikietilpīgs process, kas prasa vairākus izglītošanas pasākumus un lielu pacietību. Diemžēl šajos jautājumos nestrādā princips “vienu reizi pastāstīju – un ir rezultāts un vairāk nekas nav jādara”. Līdz ar to, pēc fakta, būtu jāaptver visu iedzīvotāju apjoms 3 – 5 reizes, ņemot vērā arī to, ka pastāv ne vien mājsaimniecības, bet arī komercsektors un publiskais sektors, kur arī būtu jāveic skaidrošana un izglītošana, ņemot vērā arī darbības jomu specifiku.
Tādā veidā, reālajam nepieciešamajam tvērumam būtu jābūt vēl vismaz 3 reizes vairāk par iepriekš noteikto, kas sanāk, ka gadā būtu jāaptver ap 0,8 līdz 1,3 milj. iedzīvotāju. Ja ir mazāk, tad acīmredzot, ka pasākumi nebija efektīvi izstrādāti un organizēti un iedzīvotāji tos nesadzirdēja, līdz ar ko arī valsts un ES mērķi atkritumu jomā netiks sasniegti. Ņemot vērā augstāk minēto, 3.1.4.2. punkta rādītājus viennozīmīgi ir jāceļ augšā.
3.1.4.8. punkts – kāpēc tikai tekstīlizstrādājumu? Jāsaprot, ka arī bioloģiski noardāmo atkritumu sistēma kaut arī ieviesta, tomēr nav pilnīga, t.sk. arī attiecībā uz tās maksas noteikšanu. Noteikti plānos ir jāparedz arī tās pilnveides un attīstības pasākumi. Papildus joprojām pastāv problēma, ka dažādās vietās, reģionos ir dažādas atkritumu apsaimniekotāju prasības plastmasas savākšanai un šķirošanai – cilvēkiem ir maksimāli jāatvieglo šis process, gan pārskatot prasības atkritumu apsaimniekotājiem, gan nepieciešamības gadījumā ieviešot arī papildus plastmasas veidu konteinerus (piemēram, krāsainai plastmasai, putuplastam). Joprojām pastāv arī lielgabarīta atkritumu problēma, piemēram, Rīgā – atkritumu apsaimniekotāju licencēšana ir nepieciešams un pareizi, taču jānodrošina pietiekama konkurence un pietiekama elastība, lai ieviestu individuālās atbildības principu un atvieglotu iedzīvotājiem šādu atkritumu nodošanu un padarītu to lētāku tiem, kas veic to pareizi – nav normāli, kad pensionāriem, kam nav iespējas pašiem izjaukt un nogādāt pieņemšanas vietā veco dīvānu, jāmaksā 50 – 100 EUR par katru vienību, kura nodošana pēc būtības, atkritumu apsaimniekotājam izjaucot to pa daļām un sašķirojot pārstrādei, izmaksās sliktākajā gadījumā līdz 20 – 30 EUR. Ņemot to visu vērā, pasākumu plāns ir jāpapildina.
RPPI sektors, 3.1.5. nodaļa.
3.1.5.2. punkts – kāpēc tikai “lielo” investīciju projektus? Latvijas ekonomika balstās uz mazo un vidējo uzņēmumu darbības. Sniedzot pietiekamu un, galvenais, atbilstošu un atvieglotu procedūru atbalstu maziem un vidējiem uzņēmējiem, var panākt daudz lielāku efektu dekarbonizācijas un AER izmantošanas jautājumos, nekā investējot vienā-divos mega-projektos, pie tam papildus arī attīstot vietējo rūpniecību un apstrādi un līdz ar to veicinot arī vietējo tehnoloģiju attīstību dažādās nozarēs. Kāpēc kaimiņvalstis to var, bet Latvija, kas kādreiz bija viena no tehnoloģiju virzītājiem, vairs nevar? Pietiekams ieguldījums un atbalsts palīdzēs attīstīties arī visai Latvijas ekonomikai.
3.1.5. nodaļa neatspoguļo arī tik būtisku un kritiski nepieciešamo jautājumu, kā atbilstošas statistikas izveidi, kas ir viena no lielākajām problēmām un kas būtiski bremzē t.sk. arī pētniecību un zinātni. Šī problemātika faktiski ir atspoguļota arī vairākās ES Direktīvās, kur norādītas visai skaidras prasības datu ievākšanas sistēmu izveidei un datu pieejamības nodrošināšanai. Šeit tas nav atspoguļots.
5. Energoefektivitāte, publiskais sektors. 3.2.2. nodaļa
Ja jau publiskais sektors un tā ēkas plānā ir nodalītas no pārējo ēku energoefektivitātes mērķiem un pasākumiem, tad šajā nodaļā ir jāiekļauj arī visus uz publiskām ēkām attiecināmās Direktīvas Nr. 2024/1275 (2018/2001) prasības, t.sk. Direktīvas 7. panta 1. punkta (a) apakšpunktā noteikto mērķi un tam nepieciešamos pasākumus.
6. Ēku energoefektivitāte. 3.2.3. nodaļa
3.2.3.3. punkts – šeit būtu jāņem vērā arī energoneatkarības un energodrošības jautājumi. Piemēram, tādām iestādēm, kā slimnīcas, ir obligāti jābūt iespējai darboties pilnīgi autonomi, kas ir kritiski nepieciešams noteiktos apstākļos. Tas ir jāatzīmē arī plānā pie šī punkta apraksta.
3.2.3.5. punkts – piedošanu, bet norādītais skaits enerģētiskās nabadzības mazināšanas atbalstam 2017 mājsaimniecības līdz 2030. gadam – ir pavisam nenopietns. NEKP 2.1. nodaļā pie II Dimensijas “Energoefektivitāte” norādīts, ka “Latvijā apmēram 30% mājsaimniecību ir zem enerģētiskās nabadzības sliekšņa, un visbiežāk šādas mājsaimniecības dzīvo mājoklī ar ļoti zemu energoefektivitāti.” – šeit jāvērš uzmanība arī uz to, ka šis slieksnis ir augstāks nekā noteiktais valstī līmenis, kad mājsaimniecības var pretendēt uz maznodrošinātās mājsaimniecības/personas statusa piešķiršanu un pašvaldību palīdzību mājokļa jautājumos. Pēc CSP datiem uz 01.01.2024. Latvijā bija 833,7 tūkst. mājsaimniecību ar vidējo lielumu – 2.2 personas. Tātad, 30% ir vismaz ap 250 tūkstošiem mājsaimniecību, kam nepieciešams valsts atbalsts enerģētiskās nabadzības pārvarēšanai un sava mājokļa energoefektivitātes paaugstināšanai. Bet valsts nacionālajā plānā pasaka, ka plānos ir atbalstīt 123 reizes (!) mazāk – tas nesastāda pat 1% no nepieciešamā! Protams, var pieņemt, ka daļa no mājsaimniecībām nedzīvo savos īpašumos utt., taču arī dzīvojot valsts vai pašvaldību nodrošinātos dzīvokļos, mājās, šiem cilvēkiem nepietiks līdzekļu segt visus izdevumus pasākumiem, kas virzīti uz energoefektivitātes paaugstināšanu un AER ieviešanu.
Papildus, jāatceras arī tas, ka Latvijā ir ļoti liels pensionāru īpatsvars, un šai iedzīvotāju grupai lielu daļu no izdevumiem sastāda izdevumi veselības uzturēšanai (ārsti, medikamenti utt.), kas bieži vien pārsniedz kopsummā pat izmaksas par mājokli un ņemot vērā pensiju apmēru, vismazākais, par ko domās šie cilvēki, mēģinot izdzīvot un nodrošināt sev primāri nepieciešamās vajadzības – tas ir energoefektivitāte. Līdz ar to, šo iedzīvotāju grupu automātiski būtu jāiekļauj šādu programmu atbalsta saņēmēju sarakstā. Jāatgādina arī, ka Satversmes tiesa pēdējo gadu laikā nevienu vien reizi norādīja uz esošo normu neatbilstību mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām.
Papildus jāatzīmē tas, ka enerģētiskās nabadzības mazināšanas atbalsta pasākumi būtu jādala divās daļās: pastāvīgajā (proti, tekošo rēķinu par enerģiju un mājokli apmaksai) un konkrēti – energoefektivitātes pasākumu realizēšanai, piemēram, apkures sistēmas pārbūvei/ iekārtas nomaiņai, siltumizolācijas uzlabošanai utt.
Ņemot vērā augstāk minēto – šo plāna punktu ir jāprecizē un jāuzlabo, iekļaujot t.sk. daudz maz reālus mērķa datus un jādetalizē nepieciešamos pasākumus. Pietiekams atbalsts šīm iedzīvotāju grupām ir kritiski nepieciešams klimatneitralitātes mērķu sasniegšanai.
Jāatzīmē, ka šie apsvērumi ir attiecināmi arī uz NEKP 3.4.7. nodaļu. Šeit papildus jāvērš uzmanība uz to, ka 3.4.7. nodaļā dati neiet kopā ar 2.1. nodaļā norādīto – jāprecizē, iekļaujot atšķirību skaidrojumu, vai jāpapildina 2.1. nodaļa skaidrākai informācijai. NEKP ir ļoti apjomīgs un tikai loģiski visu pamata informāciju iekļaut tā sākumā. Iekļautie augstāk punktam 3.2.3.5. apsvērumi un priekšlikumi ir attiecināmi arī šeit pilnā apjomā. Sekojoši jālabo ne tikai 3.2.3.5. punkts, bet arī visa 3.4.7. nodaļa un tās punktu rādītāji.
3.2.3.7. punkts – jānosaka, nevis “kuru tehniskie parametri atbilst ēku siltināšanas parametriem, piemēram, ārsienu biezums un kvalitāte”, bet principā visiem, kas vēlas un kur tehniski iespējams īstenot konkrētu pasākumu veicot pakāpenisku atjaunošanu, neatkarīgi no tā, vai tā būs dziļa vai vienkārša. Šeit, galvenokārt, jāvadās pēc principa – labāk mājas sāk vismaz ar kaut ko, kas jau nesīs energoietaupījumu (piemēram, apkures sistēmas pārbūve, bēniņu siltināšana), nekā nedara vispār neko, jo kārtējo reizi tiek noteiktas nesasniedzamas prasības dalībai atbalsta programmās vai tiek piešķirts tik maz līdzekļu, ka dalība kļūst vienkārši ekonomiski nelietderīga.
3.2.3. nodaļā vispār nav atspoguļots būtisks Direktīvas Nr. 2024/1275 jauninājums, proti, plānojamais iedalījums – dziļā atjaunošana, pakāpeniskā dziļā atjaunošana (renovācija) un nozīmīga atjaunošana, kurai Latvijai, ņemot vērā visus tirgus apstākļus, ekonomisko situāciju un reālu iedzīvotāju maksātspēju, būtu jāizvēlas pirmais Direktīvā Nr. 2024/1275 2. panta 22. punkta (a) apakšpunktā piedāvātais variants – “nozīmīga renovācija ir ēkas renovācija, ja renovācijas kopējās izmaksas, kas attiecas uz norobežojošām konstrukcijām vai ēkas inženiertehniskajām sistēmām, pārsniedz 25 % no ēkas vērtības, izņemot zemes vērtību, uz kuras ēka atrodas”.
Nodaļā nav atspoguļots arī jautājums par renovācijas pasu ieviešanu un citiem noteiktiem Direktīvā Nr. 2024/1275 saistītiem jautājumiem.
No visiem mērķa rādītājiem nekļūst arī skaidrs, vai ar visiem uzskaitītiem plānā pasākumiem tiek plānots sasniegt Direktīvā noteiktos mērķarādītājus. Ir ļoti labi, ka ir norādīti absolūtie skaitļi par esošo situāciju, bet vai iekļautie rezultatīvajos rādītājos tiem atbilst. Pēc šī brīža NEKP redakcijas, var redzēt, ka ES mērķi šādiem tempiem netiks sasniegti arī līdz 2100. gadam: tā, privātmājām noteiktais apjoms sanāk vidēji 1% gadā, līdz ar ko mērķa sasniegšanai vajag 100 gadus, daudzdzīvokļu ēkām nedaudz labāk – vidēji 2.5 - 3% gadā, tātad līdz mērķa sasniegšanai – 30-40 gadi, kas ir aptuveni 1.5-2 reizes vairāk par noteikto Direktīvā termiņu.
3.2.3.12. punkts – jāprecizē, ja tas ir par kopīpašumu, jo attiecībā uz kopību šāds regulējums jau ir pieņemts. Punkts vai nodaļa jāpapildina noteikti arī ar normu izstrādi Atbilstoši 2019. gada Augstākās tiesas nolēmumam par kopības bankas kontiem un saistītiem jautājumiem. 5 gadi pagājuši, bet joprojām nav nepieciešamā tiesību regulējuma. Papildus noteikti jāņem vērā arī ES Komisijas 2024. gadā izstrādātas vadlīnijas attiecībā uz administratīvā sloga mazināšanu un lēmumu pieņemšanas procedūru atvieglošanu vai pat izņemšanu attiecībā uz AER ieviešanu – šie ir tik tiešām būtiski un nepieciešami aspekti, kas NEKP nav atspoguļoti.
Vēl viens būtisks aspekts. Lai ēku varētu siltināt utt., tai jābūt normālā tehniskā stāvoklī. Ja drūp balkoni un lodžijas (pat nerunājot par situāciju, kad tie jau krīt..), sākumā mājām būtu jāiegulda ārkārtīgi lieli līdzekļu to sakārtošanai un atjaunošanai. Būtisks cenu kāpums to neļauj darīt – jābūt kādiem finanšu atbalsta mehānismiem, kas ļautu daudzdzīvokļu mājām šo jautājumu sakārtot, jo pilnīgi saprotami, ka cilvēki pirmajā kārtā domās par drošību un lai kāds konstruktīvais elements neuzkrīt kādam uz galvas, atliekot energoefektivitātes pasākumus otrajā plānā. Vēl jo vairāk – arī fasādes nevar nosiltināt, ja nav atjaunoti balkoni un lodžijas – tā būtu vienkārši līdzekļu izsaimniekošana, bet izmaksas šobrīd ir līdzvērtīgas un maz sasniedzamas.
3.2.3. nodaļā nav iekļauts arī vēl viens punkts – “zaļo depozītu” attīstība un ieviešana, proti, mērķa ieguldījums tieši ēku atjaunošanai, to energoefektivitātes paaugstināšanai un AER ierīkošanai – tas arī būtu diezgan labs papildus finanšu avots, ja tāds būtu pieejams iedzīvotājiem un ja tam būtu arī izdevīgāki nosacījumi nekā standarta depozīta gadījumos.
24.06.2024. 20:14