Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Ministru kabineta ētikas kodekss
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Lai gan izsenis ir tikuši doti uzdevumi gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī izstrādāt Ministru kabineta (turpmāk – MK) locekļiem saistošas ētikas prasības, līdz šim to izstrādei nav gūts nepieciešamais atbalsts, līdz ar to šobrīd nav spēkā ētikas kodekss, kas būtu attiecināms uz Ministru kabineta locekļiem un citām politiskajām amatpersonām izpildvarā. Tādējādi nav noteikta sagaidāmā rīcība un nav arī paredzēta kārtība rīcības atbilstības izvērtēšanai.
Mērķa apraksts
Ministru kabineta locekļu ētikas kodeksa mērķis ir noteikt ētikas un uzvedības principus, kas jāievēro Ministru prezidentam, ministriem, īpašo uzdevumu ministram un Ministru prezidenta biedram, parlamentārajam sekretāram, ministra biedram, kā arī Ministru kabineta locekļa biroja štata un ārštata amatpersonām un darbiniekiem (tostarp biroja vadītājiem un padomniekiem).
ŠĪ projekta mērķis ir veicināt augstus uzvedības standartus un ētisku rīcību, vairojot sabiedrības uzticēšanos politiskajām amatpersonām un kopumā valsts institūcijām.
Ētiska rīcība sekmē atbildīgu un atklātu pārvaldību, cieņpilnu attieksmi pret sabiedrības locekļiem un citām amatpersonām un godprātīgu valsts amatpersonu rīcību sabiedrības interesēs.
ŠĪ projekta mērķis ir veicināt augstus uzvedības standartus un ētisku rīcību, vairojot sabiedrības uzticēšanos politiskajām amatpersonām un kopumā valsts institūcijām.
Ētiska rīcība sekmē atbildīgu un atklātu pārvaldību, cieņpilnu attieksmi pret sabiedrības locekļiem un citām amatpersonām un godprātīgu valsts amatpersonu rīcību sabiedrības interesēs.
Politikas jomas
Publiskās pārvaldes politika
Teritorija
Latvija
Norises laiks
31.03.2026. - 14.04.2026.
Informācija
Jautājumu gadījumā aicinām sazināties ar Inesi Kušķi (67082910, inese.kuske@mk.gov.lv) vai Andru Voicišu (67082904, andra.voicisa@mk.gov.lv).
Fiziskās personas
Nē
Juridiskās personas
Nē
Sagatavoja
Inese Kušķe (VK)
Atbildīgā persona
Raivis Kronbergs (VK)
Izsludināšanas datums
31.03.2026. 16:08
Iesniegtie viedokļi
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
Inta Putāne
Ministru kabineta ētikas kodeksa projekts pēc būtības ir deklaratīvs un juridiski vājš dokuments, kas neatbilst tiesiskās valsts pamatprincipiem, kuri izriet no Satversmes 1. panta (tiesiskā valsts) un ar to saistītā tiesiskās noteiktības principa. Tas nerada skaidru, izpildāmu un pārbaudāmu regulējumu, bet gan formāli apkopo vispārīgus principus bez reāla normatīva satura.
1.) kodekss ir izdots kā “ieteikumi”, nevis saistošs normatīvais akts. Tas nozīmē, ka tas nerada tiešas juridiskas sekas un nevar tikt kvalificēts kā efektīvs uzvedības kontroles instruments. Šāda pieeja ir pretrunā tiesiskās noteiktības principam, jo normas bez sankcijām un izpildes mehānisma faktiski nav normas, bet politiska deklarācija.
Salīdzinājumam – Saeimas deputātu ētikas kodekss ir saistošs attiecīgajam subjektam un tā pārkāpumu izvērtē institucionāli noteikta struktūra (Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija), kas var piemērot konkrētas sekas (piemēram, publisku nosodījumu). Tātad pastāv vismaz minimāls institucionāls mehānisms un procedūra. Ministru kabineta gadījumā šāda mehānisma nav – izvērtēšana paliek politiski atkarīgu personu rokās, kas rada interešu konflikta risku un padara kontroli formālu.
2.) kodeksā sistemātiski tiek lietoti juridiski nenoteikti jēdzieni bez definīcijām un piemērošanas kritērijiem. Piemēram:
– “sabiedrības intereses”,
– “atbildība pret sabiedrību”,
– “godprātība” ,
– “lojalitāte valstij un demokrātiskai iekārtai”.
Nav noteikts: KAS identificē “sabiedrības intereses”; KĀDĀ procedūrā tās tiek noteiktas; KĀ rīkoties, ja šīs intereses ir savstarpēji pretrunīgas vai nonāk kolīzijā ar citām tiesību normām.
Tas ir pretrunā tiesiskās noteiktības principam, kā to konsekventi interpretē Satversmes tiesa – personai jāspēj prognozēt savas rīcības tiesiskās sekas. Šajā projektā tas nav iespējams.
3.) projekts balstās uz vispārīgiem un juridiski nenoteiktiem jēdzieniem, kuriem nav normatīva satura. Piemēram, 4.4. punktā noteiktā prasība būt “brīvam no neatbilstošas ietekmes” netiek definēts, KAS ir “neatbilstoša ietekme”, KAS un KĀ to konstatē, KĀDAS sekas iestājas pēc konstatācijas. Bez šādiem kritērijiem norma nav piemērojama praksē un paliek deklaratīva.
4.) 5. un 6. punktā paredzētā pienākuma – taupīgi rīkoties ar publiskajiem resursiem un neizmantot tos personīgiem vai politiskiem mērķiem – saturs jau izriet no spēkā esošiem normatīvajiem aktiem, (piemēram, publisko finanšu un interešu konflikta regulējumu), taču šajā projektā nav paredzēts ne kontroles mehānisms, ne sankcijas par šo normu pārkāpumu.(AirBaltic, Rail Baltica, stabs Daugavā, Kariņa lidojumi, etc.) Līdz ar to šie punkti nepievieno jaunu juridisku kvalitāti – tie atkārto esošās prasības bez izpildes instrumentiem.
5.) 14. un 15. punktā noteiktais pienākums sniegt patiesu, precīzu un pilnīgu informāciju, kā arī neizplatīt maldinošu informāciju, nav sasaistīts ar atbildības mehānismu. Netiek noteikts:
KAS konstatē nepatiesu informāciju; KĀDĀ procedūrā tas notiek;
KĀDAS sekas iestājas.
Tas padara normu deklaratīvu pat gadījumos, kad tiek sniegta objektīvi maldinoša informācija. Praksē tas nozīmē, ka pat būtiski maldinoša publiskā komunikācija var palikt bez juridiskām sekām.
6.) 19. punkts satur būtisku sistēmisku defektu: formulējums “var atturēties pieņemt lēmumu ētisku apsvērumu dēļ” padara interešu konflikta novēršanu fakultatīvu, nevis obligātu. Tas ir pretrunā interešu konflikta novēršanas loģikai. Praksē tas ļauj amatpersonai turpināt piedalīties lēmumos arī situācijās, kur pastāv acīmredzams vai šķietams interešu konflikts. Piemēram, ja nozares ministrs aktīvi virza konkrētus ekonomiskus projektus, publiski pamatojot tos ar vispārīgiem politiskiem mērķiem (piemēram, enerģētisko neatkarību), bet vienlaikus pastāv saistības ar konkrētiem komerciāliem ieguvējiem, šis regulējums nenodrošina skaidru mehānismu šādas situācijas novēršanai vai sankcionēšanai.
7.) 20. punktā paredzētā ekonomisko interešu atklāšana ir nepilnīga bez seku mehānisma. Netiek noteikts:
VAI amatpersona pēc atklāšanas tiek atstatīta no lēmuma;
KĀ tiek novērsts konflikts;
KĀDAS ir sekas, ja konflikts netiek novērsts.
Atklāšana bez turpmākas rīcības ir formāla, nevis efektīva - atklāšana pati par sevi nekļūst par efektīvu interešu konflikta novēršanas instrumentu.
8.) 22. punkts paredz pienākumu “izskaidrot sabiedrībai” savu rīcību, ja radušās aizdomas. Tas ir juridiski tukšs formulējums:
NAV definēts adresāts (sabiedrība kā abstrakcija nav procesuāls subjekts);
NAV procedūras;
NAV seku.
Tādējādi atbildība tiek reducēta uz komunikāciju, nevis juridisku izvērtējumu.
9.) kontroles mehānisms (25.–27. punkti) ir politiski atkarīgs. Ministrus vērtē Ministru prezidents vai viņa noteiktas personas, bet padotos – paši ministri. Nav neatkarīgas institūcijas. Tas rada strukturālu interešu konfliktu un neatbilst labas pārvaldības principam.
10.) sankciju sistēma (28. punkts) ir formāla:
– ieteikums,
– aizrādījums,
– atvainošanās.
Nav paredzētas reālas tiesiskas sekas, piemēram:
– amata ierobežojumi,
– disciplināratbildība ar juridisku spēku,
– materiāla atbildība.
Tas nozīmē, ka kodekss balstās uz reputācijas mehānismu, nevis tiesisku piespiedu instrumentu.
Visbeidzot, visā dokumentā konsekventi trūkst skaidras atbildes uz pamatjautājumiem:
KAS nosaka “sabiedrības intereses”;
KĀ šīs intereses tiek juridiski identificētas;
KĀ rīkoties interešu konflikta vai normu kolīzijas gadījumā (tostarp starp nacionālajām un starptautiskajām saistībām).
Ņemot vērā, ka Ministru kabinets darbojas saskaņā Satversmi un likumiem, šāds nenoteikts un deklaratīvs regulējums neatbilst prasībai pēc skaidra, pārbaudāma un izpildāma pārvaldības standarta.
Secinājums: šis projekts neatbilst tiesiskās noteiktības, efektivitātes un institucionālās neatkarības prasībām. Tas ir politiski deklaratīvs dokuments bez juridiska spēka, bez skaidriem piemērošanas kritērijiem un bez reālām sekām. Salīdzinājumā ar Saeimas ētikas regulējumu tas ir daudz vājāks gan pēc saistošuma, gan pēc izpildes mehānisma. Līdz ar to tas nespēj nodrošināt deklarēto mērķi – atbildīgu, caurskatāmu un sabiedrības interesēm atbilstošu izpildvaras darbību.
1.) kodekss ir izdots kā “ieteikumi”, nevis saistošs normatīvais akts. Tas nozīmē, ka tas nerada tiešas juridiskas sekas un nevar tikt kvalificēts kā efektīvs uzvedības kontroles instruments. Šāda pieeja ir pretrunā tiesiskās noteiktības principam, jo normas bez sankcijām un izpildes mehānisma faktiski nav normas, bet politiska deklarācija.
Salīdzinājumam – Saeimas deputātu ētikas kodekss ir saistošs attiecīgajam subjektam un tā pārkāpumu izvērtē institucionāli noteikta struktūra (Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija), kas var piemērot konkrētas sekas (piemēram, publisku nosodījumu). Tātad pastāv vismaz minimāls institucionāls mehānisms un procedūra. Ministru kabineta gadījumā šāda mehānisma nav – izvērtēšana paliek politiski atkarīgu personu rokās, kas rada interešu konflikta risku un padara kontroli formālu.
2.) kodeksā sistemātiski tiek lietoti juridiski nenoteikti jēdzieni bez definīcijām un piemērošanas kritērijiem. Piemēram:
– “sabiedrības intereses”,
– “atbildība pret sabiedrību”,
– “godprātība” ,
– “lojalitāte valstij un demokrātiskai iekārtai”.
Nav noteikts: KAS identificē “sabiedrības intereses”; KĀDĀ procedūrā tās tiek noteiktas; KĀ rīkoties, ja šīs intereses ir savstarpēji pretrunīgas vai nonāk kolīzijā ar citām tiesību normām.
Tas ir pretrunā tiesiskās noteiktības principam, kā to konsekventi interpretē Satversmes tiesa – personai jāspēj prognozēt savas rīcības tiesiskās sekas. Šajā projektā tas nav iespējams.
3.) projekts balstās uz vispārīgiem un juridiski nenoteiktiem jēdzieniem, kuriem nav normatīva satura. Piemēram, 4.4. punktā noteiktā prasība būt “brīvam no neatbilstošas ietekmes” netiek definēts, KAS ir “neatbilstoša ietekme”, KAS un KĀ to konstatē, KĀDAS sekas iestājas pēc konstatācijas. Bez šādiem kritērijiem norma nav piemērojama praksē un paliek deklaratīva.
4.) 5. un 6. punktā paredzētā pienākuma – taupīgi rīkoties ar publiskajiem resursiem un neizmantot tos personīgiem vai politiskiem mērķiem – saturs jau izriet no spēkā esošiem normatīvajiem aktiem, (piemēram, publisko finanšu un interešu konflikta regulējumu), taču šajā projektā nav paredzēts ne kontroles mehānisms, ne sankcijas par šo normu pārkāpumu.(AirBaltic, Rail Baltica, stabs Daugavā, Kariņa lidojumi, etc.) Līdz ar to šie punkti nepievieno jaunu juridisku kvalitāti – tie atkārto esošās prasības bez izpildes instrumentiem.
5.) 14. un 15. punktā noteiktais pienākums sniegt patiesu, precīzu un pilnīgu informāciju, kā arī neizplatīt maldinošu informāciju, nav sasaistīts ar atbildības mehānismu. Netiek noteikts:
KAS konstatē nepatiesu informāciju; KĀDĀ procedūrā tas notiek;
KĀDAS sekas iestājas.
Tas padara normu deklaratīvu pat gadījumos, kad tiek sniegta objektīvi maldinoša informācija. Praksē tas nozīmē, ka pat būtiski maldinoša publiskā komunikācija var palikt bez juridiskām sekām.
6.) 19. punkts satur būtisku sistēmisku defektu: formulējums “var atturēties pieņemt lēmumu ētisku apsvērumu dēļ” padara interešu konflikta novēršanu fakultatīvu, nevis obligātu. Tas ir pretrunā interešu konflikta novēršanas loģikai. Praksē tas ļauj amatpersonai turpināt piedalīties lēmumos arī situācijās, kur pastāv acīmredzams vai šķietams interešu konflikts. Piemēram, ja nozares ministrs aktīvi virza konkrētus ekonomiskus projektus, publiski pamatojot tos ar vispārīgiem politiskiem mērķiem (piemēram, enerģētisko neatkarību), bet vienlaikus pastāv saistības ar konkrētiem komerciāliem ieguvējiem, šis regulējums nenodrošina skaidru mehānismu šādas situācijas novēršanai vai sankcionēšanai.
7.) 20. punktā paredzētā ekonomisko interešu atklāšana ir nepilnīga bez seku mehānisma. Netiek noteikts:
VAI amatpersona pēc atklāšanas tiek atstatīta no lēmuma;
KĀ tiek novērsts konflikts;
KĀDAS ir sekas, ja konflikts netiek novērsts.
Atklāšana bez turpmākas rīcības ir formāla, nevis efektīva - atklāšana pati par sevi nekļūst par efektīvu interešu konflikta novēršanas instrumentu.
8.) 22. punkts paredz pienākumu “izskaidrot sabiedrībai” savu rīcību, ja radušās aizdomas. Tas ir juridiski tukšs formulējums:
NAV definēts adresāts (sabiedrība kā abstrakcija nav procesuāls subjekts);
NAV procedūras;
NAV seku.
Tādējādi atbildība tiek reducēta uz komunikāciju, nevis juridisku izvērtējumu.
9.) kontroles mehānisms (25.–27. punkti) ir politiski atkarīgs. Ministrus vērtē Ministru prezidents vai viņa noteiktas personas, bet padotos – paši ministri. Nav neatkarīgas institūcijas. Tas rada strukturālu interešu konfliktu un neatbilst labas pārvaldības principam.
10.) sankciju sistēma (28. punkts) ir formāla:
– ieteikums,
– aizrādījums,
– atvainošanās.
Nav paredzētas reālas tiesiskas sekas, piemēram:
– amata ierobežojumi,
– disciplināratbildība ar juridisku spēku,
– materiāla atbildība.
Tas nozīmē, ka kodekss balstās uz reputācijas mehānismu, nevis tiesisku piespiedu instrumentu.
Visbeidzot, visā dokumentā konsekventi trūkst skaidras atbildes uz pamatjautājumiem:
KAS nosaka “sabiedrības intereses”;
KĀ šīs intereses tiek juridiski identificētas;
KĀ rīkoties interešu konflikta vai normu kolīzijas gadījumā (tostarp starp nacionālajām un starptautiskajām saistībām).
Ņemot vērā, ka Ministru kabinets darbojas saskaņā Satversmi un likumiem, šāds nenoteikts un deklaratīvs regulējums neatbilst prasībai pēc skaidra, pārbaudāma un izpildāma pārvaldības standarta.
Secinājums: šis projekts neatbilst tiesiskās noteiktības, efektivitātes un institucionālās neatkarības prasībām. Tas ir politiski deklaratīvs dokuments bez juridiska spēka, bez skaidriem piemērošanas kritērijiem un bez reālām sekām. Salīdzinājumā ar Saeimas ētikas regulējumu tas ir daudz vājāks gan pēc saistošuma, gan pēc izpildes mehānisma. Līdz ar to tas nespēj nodrošināt deklarēto mērķi – atbildīgu, caurskatāmu un sabiedrības interesēm atbilstošu izpildvaras darbību.
10.04.2026. 10:06
Fiziska persona
Noraidu.
Projekts neatbilst efektivitātes un institucionālās neatkarības prasībām. Tas reducē valstisku atbildību uz vienkāršu komunikāciju un reputācijas spēli, nespējot nodrošināt caurskatāmu un tiesisku izpildvaras darbību.
Projekts neatbilst efektivitātes un institucionālās neatkarības prasībām. Tas reducē valstisku atbildību uz vienkāršu komunikāciju un reputācijas spēli, nespējot nodrošināt caurskatāmu un tiesisku izpildvaras darbību.
11.04.2026. 18:36
Agnija Birule - Biedrība "Sabiedrība par atklātību - Delna"
Līdz šim ētiskas uzvedības principi un standarti netika attiecināti uz visiem valsts varas līmeņiem un galvenokārt uz izpildvaras augstākā līmeņa vadītājiem (Ministru prezidentu, ministriem, to parlamentārajiem sekretāriem un padomniekiem, kā arī citām politiskajām amatpersonām izpildvarā), līdz ar to biedrība “Sabiedrība par atklātību – Delna” (Delna) pozitīvi vērtē Valsts kancelejas iniciatīvu un paveikto darbu, izstrādājot Ministru kabineta ētikas kodeksa projektu.
Izstrādājot un pieņemot MK Ētikas kodeksu, Latvija arī izpildīs jau 2018. gadā Latvijai izteiktās Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) rekomendācijas, proti, ka ētiskas uzvedības principi un standarti ir jāattiecina arī uz izpildvaras augstākā līmeņa vadītājiem.
Iepazīstoties ar MK Ētikas kodeksa projektu, Delna sniedz savu vērtējumu. Ētikas kodeksa projekts lielā mērā atbilst Valsts pārvaldes vērtībām un ētikas pamatprincipiem (Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra ieteikumi Nr. 1 “Valsts pārvaldes vērtības un ētikas pamatprincipi”) un tam ir vadlīniju raksturs. Delna atzinīgi vērtē arī to, ka izpildvaras augstākā līmeņa vadītājiem tiek sniegts ieteikums veikt atklātu saziņu ar interešu pārstāvjiem jeb lobētājiem, izvairīties no nonākšanas ne vien reāla interešu konflikta situācijā, bet arī šķietama interešu konflikta situācijā.
Tomēr šajā ētikas kodeksa projektā nenolasās, kas būs ētikas normu uzraudzības mehānisms, jo līdzās ētikas uzvedības un rīcības vadlīnijām ir tikpat svarīgi noteikt un aprakstīt mehānismu, kas nodrošinās izteikto vadlīniju ievērošanu un veiks amatpersonu konsultēšanu un izglītošanu, ja tas būs nepieciešams, kā arī pārskatīs un piemēros sodus. Visbiežāk šāds mehānisms tiek nodrošināts līdz ar patstāvīgas ētikas komisijas izveidi, kura sastāv no vairākiem locekļiem.
Riski, kas saistās ar cita veida ētikas komisijas vai ētikas uzraudzības mehānisma izveidi ir, piemēram, risks, ka tiks pieņemts subjektīvs lēmums vienpersoniskas komisijas gadījumā, risks, ka personas nevērsīsies ētikas komisijā gadījumā, ja ētikas komisijas funkciju veic viens nozīmēts cilvēks.
Delna iesaka papildināt Ētikas kodeksa projektu un noteikt, ka arī trešās puses var ziņot par augstākā līmeņa amatpersonas neētisku rīcību un saņemtā informācija tiks izskatīta.
Izstrādājot un pieņemot MK Ētikas kodeksu, Latvija arī izpildīs jau 2018. gadā Latvijai izteiktās Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) rekomendācijas, proti, ka ētiskas uzvedības principi un standarti ir jāattiecina arī uz izpildvaras augstākā līmeņa vadītājiem.
Iepazīstoties ar MK Ētikas kodeksa projektu, Delna sniedz savu vērtējumu. Ētikas kodeksa projekts lielā mērā atbilst Valsts pārvaldes vērtībām un ētikas pamatprincipiem (Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra ieteikumi Nr. 1 “Valsts pārvaldes vērtības un ētikas pamatprincipi”) un tam ir vadlīniju raksturs. Delna atzinīgi vērtē arī to, ka izpildvaras augstākā līmeņa vadītājiem tiek sniegts ieteikums veikt atklātu saziņu ar interešu pārstāvjiem jeb lobētājiem, izvairīties no nonākšanas ne vien reāla interešu konflikta situācijā, bet arī šķietama interešu konflikta situācijā.
Tomēr šajā ētikas kodeksa projektā nenolasās, kas būs ētikas normu uzraudzības mehānisms, jo līdzās ētikas uzvedības un rīcības vadlīnijām ir tikpat svarīgi noteikt un aprakstīt mehānismu, kas nodrošinās izteikto vadlīniju ievērošanu un veiks amatpersonu konsultēšanu un izglītošanu, ja tas būs nepieciešams, kā arī pārskatīs un piemēros sodus. Visbiežāk šāds mehānisms tiek nodrošināts līdz ar patstāvīgas ētikas komisijas izveidi, kura sastāv no vairākiem locekļiem.
Riski, kas saistās ar cita veida ētikas komisijas vai ētikas uzraudzības mehānisma izveidi ir, piemēram, risks, ka tiks pieņemts subjektīvs lēmums vienpersoniskas komisijas gadījumā, risks, ka personas nevērsīsies ētikas komisijā gadījumā, ja ētikas komisijas funkciju veic viens nozīmēts cilvēks.
Delna iesaka papildināt Ētikas kodeksa projektu un noteikt, ka arī trešās puses var ziņot par augstākā līmeņa amatpersonas neētisku rīcību un saņemtā informācija tiks izskatīta.
12.04.2026. 12:47
Latvijas Pilsoniskā alianse
Biedrība “Latvijas Pilsoniskā alianse” (turpmāk – LPA) ir iepazinusies ar Valsts Kancelejas (turpmāk – VK) izstrādāto Ieteikumu projektu “Ministru Kabineta ētikas kodekss” (turpmāk – Ieteikumu projekts) un sniedz atzinumu.
1. Aicinām papildināt Ieteikumu projektu ar jaunu punktu šādā redakcijā: “Ikvienai personai ir tiesības sniegt informāciju par iespējamu Ministru kabineta locekļa vai šī kodeksa 3. punktā minēto personu rīcības neatbilstību šim kodeksam. Iesniegtā informācija tiek izvērtēta šajā kodeksā noteiktajā kārtībā. Ministru kabinets nodrošina pieejamu un skaidru kārtību šādas informācijas iesniegšanai un izskatīšanai.”
Ieteikumu projekts paredz Ministru kabineta locekļu rīcības izvērtēšanas kārtību, taču tajā nav skaidri noteikts mehānisms, kā sabiedrības locekļi var ierosināt šādu izvērtējumu. Līdz ar to faktiski tiek ierobežota kodeksa praktiskā piemērojamība un mazināta tā nozīme kā sabiedrības uzticēšanās veicināšanas instrumentam. Ņemot vērā, ka ētikas kodeksa mērķis ir stiprināt demokrātisku pārvaldību, atbildību un sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām, ir būtiski nodrošināt sabiedrības iesaisti un iespēju ziņot par iespējamiem pārkāpumiem. Šādas tiesības veicina caurspīdīgumu un kalpo kā papildu kontroles mehānisms pār izpildvaras amatpersonu rīcību.
2. Aicinām Ieteikumu projekta 13. punktu izteikt šādā redakcijā: “Ministru kabineta loceklis atturas no tādiem publiskiem izteikumiem par izmeklēšanas iestāžu, tiesu varas iestāžu vai citu neatkarīgu iestāžu darbu, tostarp par neatkarīgu mediju un žurnālistu darbu, kas var radīt iespaidu par politisko un kriminālprocesuālo iejaukšanos.”
Papildinājums par medijiem un žurnālistiem nodrošina, ka Ministru kabineta locekļi atturas no publiska spiediena radīšanas uz neatkarīgu žurnālistiku, stiprina vārda brīvību, mediju redakcionālo neatkarību un sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām un neatkarīgiem medijiem, kā arī mazina pašcenzūru.
3. Aicinām Ieteikumu projekta 15. punktu izteikt šādā redakcijā: “Ministru kabineta loceklis publiskajā komunikācijā, tostarp sociālajos medijos, neizplata maldīgu, nepatiesu vai aizskarošu informāciju un nemudina uz naidu un atturas no personu, organizāciju vai institūciju goda un cieņas aizskāruma.”
Papildinājums nodrošina, ka Ministru kabineta loceklis publiskajā komunikācijā neapdraud konkrētu personu, organizāciju vai institūciju reputāciju, neizplata maldīgus vai nepamatotus apvainojumus un rīkojas atbildīgi, saglabājot profesionālu un cieņpilnu attieksmi. Tas pasargā gan individuālas personas, gan institūcijas no kaitējuma un stiprina atbildīgas un demokrātiskas publiskās komunikācijas kultūru.
1. Aicinām papildināt Ieteikumu projektu ar jaunu punktu šādā redakcijā: “Ikvienai personai ir tiesības sniegt informāciju par iespējamu Ministru kabineta locekļa vai šī kodeksa 3. punktā minēto personu rīcības neatbilstību šim kodeksam. Iesniegtā informācija tiek izvērtēta šajā kodeksā noteiktajā kārtībā. Ministru kabinets nodrošina pieejamu un skaidru kārtību šādas informācijas iesniegšanai un izskatīšanai.”
Ieteikumu projekts paredz Ministru kabineta locekļu rīcības izvērtēšanas kārtību, taču tajā nav skaidri noteikts mehānisms, kā sabiedrības locekļi var ierosināt šādu izvērtējumu. Līdz ar to faktiski tiek ierobežota kodeksa praktiskā piemērojamība un mazināta tā nozīme kā sabiedrības uzticēšanās veicināšanas instrumentam. Ņemot vērā, ka ētikas kodeksa mērķis ir stiprināt demokrātisku pārvaldību, atbildību un sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām, ir būtiski nodrošināt sabiedrības iesaisti un iespēju ziņot par iespējamiem pārkāpumiem. Šādas tiesības veicina caurspīdīgumu un kalpo kā papildu kontroles mehānisms pār izpildvaras amatpersonu rīcību.
2. Aicinām Ieteikumu projekta 13. punktu izteikt šādā redakcijā: “Ministru kabineta loceklis atturas no tādiem publiskiem izteikumiem par izmeklēšanas iestāžu, tiesu varas iestāžu vai citu neatkarīgu iestāžu darbu, tostarp par neatkarīgu mediju un žurnālistu darbu, kas var radīt iespaidu par politisko un kriminālprocesuālo iejaukšanos.”
Papildinājums par medijiem un žurnālistiem nodrošina, ka Ministru kabineta locekļi atturas no publiska spiediena radīšanas uz neatkarīgu žurnālistiku, stiprina vārda brīvību, mediju redakcionālo neatkarību un sabiedrības uzticēšanos valsts institūcijām un neatkarīgiem medijiem, kā arī mazina pašcenzūru.
3. Aicinām Ieteikumu projekta 15. punktu izteikt šādā redakcijā: “Ministru kabineta loceklis publiskajā komunikācijā, tostarp sociālajos medijos, neizplata maldīgu, nepatiesu vai aizskarošu informāciju un nemudina uz naidu un atturas no personu, organizāciju vai institūciju goda un cieņas aizskāruma.”
Papildinājums nodrošina, ka Ministru kabineta loceklis publiskajā komunikācijā neapdraud konkrētu personu, organizāciju vai institūciju reputāciju, neizplata maldīgus vai nepamatotus apvainojumus un rīkojas atbildīgi, saglabājot profesionālu un cieņpilnu attieksmi. Tas pasargā gan individuālas personas, gan institūcijas no kaitējuma un stiprina atbildīgas un demokrātiskas publiskās komunikācijas kultūru.
14.04.2026. 10:21
Atlasīti 4 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25