Atzinums

[1] Asociācija ir iepazinusies ar Finanšu ministrijas virzīto likumprojektu pakotni, kas izstrādāta, lai īstenotu Ministru kabineta lēmumu par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu, paredzot attiecīgo funkciju nodošanu Latvijas Bankai no 2027. gada 1. janvāra.

[2] Asociācija norāda, ka minētā likumprojektu pakotne pēc savas būtības ievieš būtiskas un sistēmiskas izmaiņas finanšu sektora uzraudzības modelī, tai skaitā patērētāju tiesību aizsardzības, negodīgas komercprakses uzraudzības, licencēšanas un finanšu pakalpojumu tirgus dalībnieku regulējuma jomā. Līdz ar to šie likumprojekti nav vērtējami kā izolēti vai tehniska rakstura grozījumi, bet gan kā savstarpēji saistīts regulējuma kopums, kas īsteno plaša mēroga institucionālu reformu.

[3] Asociācija uztur iepriekš paustos iebildumus attiecībā uz Finanšu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu “Par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu”, uzsverot, ka tajā identificētie trūkumi un neatrisinātie jautājumi pēc būtības nav novērsti arī izstrādātajā likumprojektu pakotnē. Līdz ar to Asociācija iebilst pret likumprojektu turpmāku virzību šobrīd piedāvātajā redakcijā.

[4] Vienlaikus Asociācija uzsver, ka piedāvātā reforma pēc būtības paredz būtisku uzraudzības modeļa maiņu, nododot patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju uzraudzības funkcijas no vienas iestādes citai, bez pietiekama pierādījumos balstīta pamatojuma par šādas pieejas nepieciešamību, samērīgumu un sagaidāmajiem ieguvumiem. Šāda uzraugošās iestādes maiņa nav vērtējama kā formāls vai tehnisks risinājums, jo tā var būtiski ietekmēt uzraudzības pieeju, normatīvo aktu interpretāciju, tirgus dalībnieku tiesisko paļāvību un finanšu tirgus ilgtspējīgu attīstību. Ievērojot minēto, Asociācija identificē šādus sistēmiskus iebildumus, kas attiecas uz visu likumprojektu pakotni un tās virzību kopumā:
- Likumprojektu pakotne tiek virzīta bez pilnvērtīga ex-ante ietekmes izvērtējuma, tai skaitā attiecībā uz uzraudzības intensitātes izmaiņām, administratīvo slogu, datu pieprasījumu apjomu un ar to saistītajām izmaksām tirgus dalībniekiem, kas neatbilst pierādījumos balstītas politikas veidošanas principiem.
- Netiek izvērtēti alternatīvie risinājumi uzraudzības sistēmas pilnveidei, tostarp iespēja stiprināt esošo institucionālo sadarbību vai precizēt funkciju sadalījumu bez pilnīgas centralizācijas, kas ir būtisks elements proporcionalitātes principa ievērošanā.
- Vairākos likumprojektos anotācijās nav nodrošināts pilnvērtīgs sākotnējais ietekmes izvērtējums par institucionālās reformas praktiskajām sekām, tostarp attiecībā uz uzraudzības metodoloģiju, kapacitātes nodrošināšanu un regulējuma piemērošanas paredzamību.
- Likumprojektu pakotnē nav nodrošināta tiesiskā noteiktība attiecībā uz turpmāko uzraudzības pieeju, normu interpretāciju un sankciju piemērošanas praksi Latvijas Bankas ietvaros, kas rada būtisku nenoteiktību tirgus dalībniekiem.
- Pastāv risks, ka patērētāju tiesību aizsardzības funkcijas Latvijas Bankas ietvaros tiks īstenotas caur prudenciālās uzraudzības prizmu, kas var ietekmēt līdzšinējo normu interpretāciju, piemērošanas praksi un līdzsvaru starp finanšu stabilitāti un patērētāju aizsardzību.
- Ņemot vērā reformas būtisko ietekmi uz finanšu sektoru un tirgus dalībnieku darbības vidi, sabiedrības līdzdalība nav nodrošināta pietiekamā apmērā, kas neatbilst labas pārvaldības principiem un var negatīvi ietekmēt regulējuma kvalitāti.
- Likumprojektu pakotnē paredzētā institucionālā reforma tiek īstenota selektīvi, nesniedzot vienotu un sistemātisku redzējumu par finanšu sektora uzraudzības modeli kopumā, tostarp attiecībā uz ekonomiski saistītiem segmentiem, kas funkcionāli ir cieši saistīti ar patērētāju kreditēšanas tirgu, kā rezultātā saglabājas uzraudzības fragmentācijas un funkciju pārklāšanās riski.

[5] Ievērojot minēto, Asociācija atkārtoti uzsver, ka neatbalsta likumprojektu pakotnes virzību šobrīd piedāvātajā redakcijā. Asociācijas ieskatā identificētie trūkumi nav vērtējami kā atsevišķi vai tehniski precizējumi, bet skar pašas reformas pamatojumu, struktūru un atbilstību labas likumdošanas principiem. Līdz ar to Asociācija aicina apturēt likumprojektu turpmāku virzību un nodrošināt pilnvērtīgu, pierādījumos balstītu reformas izvērtējumu, tostarp analizējot alternatīvus risinājumus, reformas ietekmi uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem, kā arī nodrošinot skaidru un prognozējamu uzraudzības modeļa ietvaru.

-

Vispārējs iebildums par Likumprojekta būtību

[6] Asociācija ir iepazinusies ar likumprojektu “Grozījumi Reklāmas likumā” (turpmāk – Likumprojekts) un norāda, ka, lai gan tas formāli paredz Reklāmas likuma normu precizēšanu attiecībā uz finanšu pakalpojumu jomu, tā faktiskā ietekme ir būtiski plašāka un skar reklāmas regulējuma struktūru un piemērošanas modeli finanšu sektorā.

[7] Likumprojekts paredz, ka finanšu pakalpojumu reklāmas jomā papildu prasības turpmāk noteiks Latvijas Banka, vienlaikus izslēdzot Ministru kabineta regulējuma piemērošanu šajā jomā . Tas nozīmē ne tikai uzraudzības funkcijas nodošanu, bet arī būtisku normatīvās regulēšanas kompetences pārdali no politiski atbildīgas institūcijas uz neatkarīgu regulatoru.

[8] Šāda pieeja pēc būtības nozīmē, ka Latvijas Bankai tiek deleģēta plaša diskrecija noteikt finanšu pakalpojumu reklāmas saturu, noformējumu un izplatīšanas kārtību, kas tieši ietekmē tirgus dalībnieku komercpraksi un patērētāju informēšanu. Ņemot vērā, ka reklāmas regulējums ir cieši saistīts ar patērētāju uztveri un komercprakses faktisko ietekmi, šādas pilnvaras piešķiršana prasa īpaši rūpīgu izvērtējumu.
 

-

Par Likumprojekta anotāciju

[9] Asociācija konstatē, ka Likumprojekta anotācijā ietvertais izvērtējums būtiski neatbilst plānotā regulējuma faktiskajai ietekmei. Lai gan anotācijā Likumprojekts tiek pamatots ar nepieciešamību nodrošināt vienotu uzraudzību un mazināt administratīvo slogu, tajā netiek veikts strukturēts izvērtējums par to, kā Latvijas Banka praktiski īstenos reklāmas regulējuma funkciju un normatīvo aktu izdošanu. Īpaši būtiski, ka anotācijā:
- nav izvērtēti alternatīvie risinājumi;
- nav veikts prasību un izmaksu samērīguma izvērtējums;
- nav analizēta ietekme uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem.

[10] Turklāt anotācijā Likumprojekts tiek kvalificēts kā tehniska rakstura grozījums, kas neatbilst tā faktiskajai ietekmei, jo tiek būtiski mainīts reklāmas regulējuma institucionālais un normatīvais ietvars.
 

-

Par regulējuma nenoteiktību un uzraudzības pieejas ietekmi uz finanšu pakalpojumu reklāmas jomu

[11] Asociācija norāda, ka Likumprojekts, paplašinot Latvijas Bankas kompetenci finanšu pakalpojumu reklāmas uzraudzībā, skar jomu, kurā regulējuma saturs un piemērošanas robežas pašlaik nav pilnībā stabilizētas. Finanšu pakalpojumu reklāmas regulējums pēc savas būtības ir cieši saistīts ar patērētāju uztveres, informācijas saprotamības un komercprakses faktiskās ietekmes izvērtēšanu, kas tradicionāli ir attīstīts patērētāju tiesību aizsardzības ietvarā.

[12] Vienlaikus Latvijas Bankas uzraudzības modelis primāri balstās uz prudenciālās uzraudzības principiem, kas vērsti uz risku identificēšanu, normatīvās atbilstības kontroli un finanšu stabilitātes nodrošināšanu. Šāda pieeja pēc būtības atšķiras no reklāmas un komercprakses izvērtēšanas metodoloģijas, kur centrā ir konkrētā patērētāja uztvere un informācijas faktiskā ietekme uz ekonomisko rīcību.

[13] Ņemot vērā minēto, pastāv risks, ka pēc institucionālās kompetences nodošanas reklāmas uzraudzībā var dominēt formālāka normatīvās atbilstības pieeja, nepietiekami izvērtējot komercprakses faktisko ietekmi uz patērētāju. Tas var izpausties kā paaugstinātas prasības attiecībā uz reklāmas saturu un formu neatkarīgi no tā, vai konkrētā informācija faktiski maldina patērētāju, kā arī kā konservatīvāka interpretācija attiecībā uz pieļaujamajām komercprakses formām.

[14] Papildus Asociācija vērš uzmanību uz būtisku tiesiskās noteiktības aspektu attiecībā uz finanšu pakalpojumu reklāmas regulējuma attīstību. Šobrīd spēkā esošais regulējums attiecībā uz patērētāju kreditēšanas reklāmu paredz būtiskus ierobežojumus vai aizliegumus, savukārt paralēli likumdošanas procesā tiek izskatīti grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (Nr. 694/Lp14), kuros vēl nav pieņemts galīgais lēmums par attiecīgā regulējuma turpmāko modeli.

[15] Ņemot vērā minēto, Likumprojekts faktiski paredz normatīvās kompetences nodošanu Latvijas Bankai jomā, kuras materiāltiesiskais regulējums vēl nav galīgi noteikts. Tas rada situāciju, kurā institucionālais regulējums tiek veidots pirms ir skaidrs regulējuma saturs, kā arī nav iespējams precīzi identificēt Latvijas Bankas nākotnes kompetences apjomu un robežas konkrētajā jomā. Šāda pieeja neatbilst tiesiskās noteiktības un labas likumdošanas principiem, jo regulējuma institucionālais ietvars tiek veidots atrauti no tā materiāltiesiskā satura. Rezultātā tirgus dalībniekiem nav iespējams saprātīgi prognozēt ne reklāmas regulējuma attīstības virzienu, ne uzraudzības pieeju, kas tiks piemērota nākotnē.

[16] Papildus šāda situācija rada arī praktiskus riskus regulējuma kvalitātei, jo Latvijas Bankai var nākties izstrādāt vai piemērot regulējumu apstākļos, kad likumdevēja politiskais lēmums par attiecīgās jomas pamatprincipiem vēl nav stabilizējies. Tas var novest pie fragmentētas un nepilnīgi koordinētas regulatīvās pieejas, kas negatīvi ietekmē gan patērētāju aizsardzības efektivitāti, gan tirgus dalībnieku spēju nodrošināt atbilstību.

[17] Ievērojot minēto, Asociācija aicina papildināt Likumprojekta anotāciju, nodrošinot skaidru izvērtējumu par finanšu pakalpojumu reklāmas regulējuma attīstību, Latvijas Bankas kompetences robežām šajā jomā un mehānismiem, kas nodrošina saskaņotu un prognozējamu regulatīvo pieeju pēc attiecīgo Patērētāju tiesību aizsardzības likuma grozījumu pieņemšanas.