Atzinums

Lūdzam precizēt panta pirmajā daļā ietverto subjektu loku. 

Likumprojekta 3. pantā ir norādīts, ka visas tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu ražošanas iekārtas faktiskais valdītājs (fiziska vai juridiska persona) reģistrē tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu ražošanas iekārtu reģistrā.  Nav saprotams un attiecīgi anotācijā nav ietverts skaidrojums, kāpēc likumprojektā kā subjekts ir norādīts tieši tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu ražošanas iekārtas faktiskais valdītājs (fiziska vai juridiska persona), nevis, piemēram, īpašnieks. Lūdzam precizēt pantā ietverto subjektu loku vai paskaidrot tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu ražošanas iekārtas faktiskā valdītāja (fiziska vai juridiska persona) ietveršanas pantā nepieciešamību. 

-

Izvērtējams regulējums, kas attiecas uz publiskas personas rīcībā esošu iekārtu, kuru tā ieguvusi, veicot publiski tiesisku (pārvaldes) uzdevumu.

Likumprojekta 3. pantā paredzēts, ka prasība reģistrēt iekārtu neattiecas "uz tām iekārtām, kas nav reģistrētas iekārtu reģistrā un kuras ir lietiskais pierādījums vai arestētā manta kriminālprocesā, izņemtā manta administratīvo pārkāpumu lietā vai valstij piekritīgā manta". Savukārt "atbildīgā iestāde paziņo iekārtu reģistra turētājam, ja iekārtu reģistrā reģistrēta iekārta kļūst par lietisko pierādījumu vai arestēto mantu kriminālprocesā, izņemto mantu administratīvā pārkāpuma lietā vai valstij piekritīgo mantu, kā arī par izmaiņām iekārtas statusā".

Šāds regulējums rada jautājumu, vai valstij vai citai publiskai personai vispārīgi ir jāreģistrē iekārta, ja publiska persona to iegūst savā rīcībā, veicot publiski tiesisku uzdevumu. Ja tāda pienākuma nav, tad nav nepieciešami nekādi izņēmumi šajā ziņā. Savukārt, ja likumprojektā tiek iekļauts izņēmumu uzskaitījums, tad jābūt skaidram, kāpēc ir tieši šādi izņēmuma gadījumi. Likumprojekta anotācijā tas nav skaidrots. Tāpat apšaubāms, ka iekārtu reģistra turētājam būtu nepieciešams un varētu būtu tiesības zināt, ka ierīce ir tieši izņemtā manta administratīvā pārkāpuma procesā vai tamlīdzīgi.
 

-

Likumprojekta anotācijā par pārkāpumiem nav iekļauts pilnvērtīgs administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritēriju izvērtējums, kā arī pilnvērtīgs un izsmeļošs soda veida un apmēra izvēles pamatojums.

1. Lūdzam likumprojekta anotācijā iekļaut likumprojekta 5. pantā paredzēto pārkāpumu satura skaidrojumu un norādīt korespondējošās tiesību normas, par kuru neievērošanu būs paredzēta administratīvā atbildība. Papildus lūdzam likumprojekta anotāciju papildināt ar administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritēriju izvērtējumu par katru pārkāpumu.

Pirms noteikt jaunu administratīvās atbildības pamatu, jāizvērtē vismaz šādi kritēriji:
1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips;
2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte;
3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām;
4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums;
5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.).
Norādām, ka nozīmīgs rādītājs ir arī problēmsituācijas aktualitāte, proti, vai attiecīgi pārkāpumi faktiski tiek izdarīti pietiekami bieži, lai par to būtu nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību, vai esošais regulējums nav novecojis (sal. Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana", 03.03.2020., 2. lpp.).

Administratīvā akta (rīkojuma, procesa) prioritātes princips nozīmē to, ka, ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, prioritāte ir administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.). 

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju). Šajā aspektā nepieciešams izvērtēt, vai administratīvais sods spēs mazināt konstatēto problēmsituāciju skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.).

Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Ja privātpersonai ir iespējams savas aizskartās tiesības aizstāvēt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tad par attiecīgu privāttiesiskās attiecības regulējošo normu neievērošanu administratīvā atbildība nav paredzama. Tādējādi pārkāpumam jābūt saistītam ar publiski tiesiskām attiecībām. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad administratīvie sodi tradicionāli tiek piemēroti arī par tādiem pārkāpumiem, kas pēc savas tiesiskās dabas attiecas uz privāttiesiskām attiecībām, piemēram, ja pārkāpuma rezultātā tiek skarts plašs sabiedrības loks (patērētāju tiesības) (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56.-57. lpp.).

Izvērtējot nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību konkrētas problēmsituācijas risināšanai, jākonstatē tās bīstamība vai kaitīgums sabiedrības interesēm. Proti, jāizvērtē, vai iespējamais pārkāpums var aizskart sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par to (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57. lpp.). Šajā aspektā nozīmīga var būt arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības norobežošana. Likumdevēja izvēle starp noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu nedrīkst būt patvaļīga. Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23. lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr. 46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p. 67).

Tāpat ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tad šajā procesā tā arī ir jāpabeidz, ja nepieciešams, izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.-58. lpp.).

Visbeidzot, lūdzam likumprojekta anotācijā iekļaut pilnvērtīgu soda veida un apmēra izvēles pamatojumu. Anotācijā ir norādīts, ka "likumprojekts paredz, ka par iekārtu, kas nav reģistrētas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, saņemšanu, uzglabāšanu, pārvietošanu un izmantošanu, piemēro naudas sodu fiziskajai personai no piecdesmit sešām (280 euro) līdz simt četrdesmit (700 euro) naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no piecdesmit sešām (280 euro) līdz tūkstoš četrsimt divdesmit naudas (7100 euro) soda vienībām. Šāds sodu apmērs izvēlēts, balstoties uz soda apmēru, kas noteikts likuma “Par akcīzes nodokli” 35. pantā par administratīvajiem pārkāpumiem akcīzes preču aprites jomā. Lai arī iekārtas nav akcīzes preces, tomēr ar tām var saražot tikai un vienīgi akcīzes preces, tātad iekārtas ir cieši saistītas ar akcīzes precēm, to apriti, tai skaitā akcīzes preču ražošanu, kas ir īpaši reglamentēta joma.". 

Tomēr anotācijā nav ietverts argumentēts skaidrojums, kāpēc par iekārtu, kas nav akcīzes preces un kas nav reģistrētas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, saņemšanu, uzglabāšanu, pārvietošanu un izmantošanu, piemēro naudas sodu, balstoties uz soda apmēru, kas noteikts likuma “Par akcīzes nodokli” 35. pantā par administratīvajiem pārkāpumiem akcīzes preču aprites jomā. Lūdzam attiecīgi papildināt anotāciju, ietverot argumentētu soda apmēra izvēles pamatojumu (gan soda minimālā, gan maksimālā apmēra). 

2. Reģistrācijas pienākumam jābūt izsmeļoši noteiktam likumā. Ministru kabinets varētu regulēt atsevišķus procesuālus (t. s. "kārtības") jautājumus, tomēr Ministru kabinetam nav piešķiramas tiesības noteikt gadījumus, kad iekārta reģistrējama, reģistrējamas izmaiņas vai iekārta izslēdzama no reģistra. It īpaši tas ir nozīmīgi gadījumā, ja saistībā ar reģistrācijas pārkāpumiem ir paredzēta administratīvā atbildība. Nav pieļaujama situācija, ka pārkāpuma saturu būtībā noteiktu izpildvara, nevis likumdevējs.

3. Likumprojekta anotācijā ietverts apgalvojums: "Iekārtu reģistrs uzskatāms par instrumentu, lai konstatētu iekārtu izmantošanas nodomu – ja iekārtas netiek reģistrētas iekārtu reģistrā, var pieņemt, ka tā ir personas izvēle un apzināta rīcība, kas vērsta uz iekārtas slēpšanu no iespējamās uzraudzības, lai, visticamāk, iekārtu izmantotu nelegālu izstrādājumu ražošanā." Šādam pieņēmumam nav faktos balstīta pamatojuma, pat vērtējot jebkuru noteiktu reģistrācijas pienākumu. Iemesli, kāpēc persona nereģistrē kaut ko, var būt visai dažādi, sākot no tiešām ļaunprātīgas rīcības un beidzot ar nolaidību, negatīvu attieksmi pret valsts noteiktiem pienākumiem vai arī nezināšanu. Turklāt arī administratīvā pārkāpuma procesā personas attieksme (t. s. subjektīvās puses elementi) vairs nav vērtējamais jautājums.

4. Mērķa sasniegšanas efektivitātes aspektā rūpīgi izvērtējams Beztabakas Produktu Asociācijas iebildumā norādītais, ka "problemātiku nav iespējams novērst ar piedāvātajiem mehānismiem" un "tā kā nelegālās ražotnes jau šobrīd nav reģistrējušas iekārtas, kuras izmanto ražošanā, lai gan par to draud sods, nav pamata gaidīt, ka jaunas prasības motivēs šīs personas iekārtas reģistrēt". Likumprojekts, ja neskaita vispārīgu norādi par to, ka dažas iestādes kontrolē prasību izpildi, neparedz nekādu konkrētu un vismaz teorētiski efektīvu kontroles mehānismu. Administratīvās atbildības esība nav kontroles vai uzraudzības izpausme un tās potenciālā ietekme balstās pārliecībā par varbūtēji augstu vispārējās prevencijas līmeni. Ievērojot arī kriminālatbildības esību un raksturoto nelegālo tabakas izstrādājumu apriti, var rasties pamatotas šaubas, ka mērķis tiks sasniegts vērā ņemamā apmērā. Turklāt mūsdienās valsts nevar vairs izmantot pieeju baidīt ar represīviem pasākumiem; ilgtermiņā tās atstāj tikai negatīvu ietekmi.

5. Likumprojekta anotācijā norādīts: "Ņemot vērā iespējamo kaitējumu, kas var tikt nodarīts ar reģistrā nereģistrētām iekārtām, naudas soda piemērošana un iespējamā nereģistrētas iekārtas konfiskācija un iznīcināšana ir ievērojami efektīvāks motivējošs līdzeklis, lai iekārtas tomēr tiktu reģistrētas iekārtu reģistrā, nekā administratīvā akta izdošana, konstatējot nereģistrētu iekārtu." Pirmkārt, mērķis nav panākt, lai iekārtas tiktu reģistrētas. Reģistrācija ir tikai piedāvātais līdzeklis, lai ietekmētu nelegāli ražotas tabakas apriti vai tamlīdzīgi. Līdz ar to administratīvās atbildības nepieciešamība vērtējama šāda mērķa kontekstā.

Otrkārt, šeit nav konkretizēts, kāda veida administratīvais akts ir salīdzināts. Administratīvā procesa prioritātes princips nozīmē, ka nesodoša rakstura pasākumi ir prioritāti. Šajā ziņā pasākumi var būt visdažādākie, sākot no tā, ka iestāde, konstatējot nereģistrētu iekārtu, pati to reģistrē, un beidzot ar dažādiem pienākumiem personai vai pat iekārtas administratīvu konfiskāciju (ja tā neiegūst soda raksturu).




 

-

Ņemot vērā, ka likumā lietoti termini acīmredzami ir sakārtoti alfabēta secībā, ierosinām jaunu terminu ievietot uzreiz pēc grozāmā likuma 1. panta 31. punkta. 

-

Ierosinām skaidri norādīt katras iestādes kompetenci grozāmā likuma 8.¹ pantā paredzēto prasību izpildes kontrolē.

Vienlaikus aicinām pievērst uzmanību apstāklim, ka administratīvā pārkāpuma procesa veikšana (administratīvā atbildība) nav kontroles izpausmes. Kontrole (vai uzraudzība) ir stingri norobežojama no sodīšanas. Līdz ar to arī likumprojekta anotācijas 7.4. sadaļā ir neprecīzi norādīts, ka iestāžu "uzdevumi tiks paplašināti ar tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu ražošanas iekārtu aprites kontroli, tostarp ar administratīvā pārkāpuma procesa veikšanu". 

-

Ņemot vērā likumprojekta 3. pantā izveidoto saīsinājumu "iekārtu reģistrs", aicinām to konsekventi izmantot likumprojekta turpmākajā tekstā.

-