Atzinums

Par grozījumiem Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā (attiecībā uz finanšu datu nodošanu Valsts ieņēmumu dienestam)

Ievads

Tieslietu ministrija ir ierosinājusi grozījumus, kas paredzētu automātisku ieslodzīto un viņu 
tuvinieku finanšu datu nodošanu Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Lai arī mērķis – nodokļu 
nomaksas uzraudzība un ēnu ekonomikas ierobežošana – ir leģitīms, piedāvātais risinājums ir 
nesamērīgs, diskriminējošs un pretrunā gan Satversmei, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.
Privātuma un datu aizsardzības tiesības
Satversmes 96. pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants aizsargā ikviena tiesības uz 
privāto dzīvi. Finanšu dati – īpaši ģimenes pārskaitījumi – ir šīs privātās dzīves neatņemama 
sastāvdaļa. Automātiska, nediferencēta datu nodošana nozīmētu, ka valsts ikvienu ieslodzīto un viņu
radinieku uzskata par aizdomīgu, neatkarīgi no faktiskajiem apstākļiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
judikatūra skaidri pasaka: šāda visaptveroša uzraudzība nav pieļaujama, ierobežojumiem jābūt 
individuāli pamatotiem un samērīgiem.

Vienlīdzīga attieksme un diskriminācijas aizliegums
Satversmes 91. pants nosaka vienlīdzīgas attieksmes principu. Brīvībā esošiem cilvēkiem bankas 
ziņo VID tikai par darījumiem virs 15 000 eiro, bet ieslodzītajiem paredzēts daudz zemāks slieksnis 
– 1425 vai 7000 eiro. Šāda atšķirīga attieksme nav objektīvi pamatota, jo nodokļu režīms ir vienāds 
visiem. Ekonomiski apsvērumi – administratīvs ērtums – nav pietiekams pamatojums pamattiesību 
ierobežojumiem, kā vairākkārt uzsvērusi arī Satversmes tiesa.

Nodokļa dubultas iekasēšanas risks
Ģimenes pārskaitījumi ieslodzītajiem lielākoties ir dāvinājumi no radiniekiem, no kuru 
ienākumiem nodokļi jau ir samaksāti. Nodokļu uzlikšana šiem līdzekļiem otrreiz nozīmētu dubultu 
aplikšanu, kas ir pretrunā nodokļu taisnīguma un samērīguma principam. Latvijas nodokļu likumi 
paredz, ka dāvinājumi no tuviem radiniekiem vispār netiek aplikti ar nodokli, atzīstot, ka tas ir 
vienas ģimenes ietvaros sadalīts resurss, nevis jauns ienākums. Ja valsts sāktu iekasēt nodokli no 
ieslodzītajiem par viņu vecāku vai bērnu palīdzību, tā faktiski sodītu ģimeni vēlreiz, lai gan 
likumdevējs jau sen atzinis šādas palīdzības sociālo nepieciešamību un atbrīvojis to no aplikšanas.
Ģimenes dzīves aizsardzība un resocializācija
Finansiālais atbalsts no ģimenes ir svarīgs ne tikai izdzīvošanai, bet arī kā emocionāla saite ar 
tuviniekiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir pozitīvs pienākums atvieglot šādu 
kontaktu. Ja radinieki baidīsies sūtīt naudu, jo viņu dati automātiski nonāks VID, ģimenes saites 
vājināsies, un tas tieši apdraudēs ieslodzīto resocializāciju. Mūsdienu sodu politika balstās uz 
rehabilitāciju, nevis stigmatizēšanu. Pārmērīga finanšu uzraudzība sūta pretēju signālu – ka persona 
ir un paliek aizdomīga neatkarīgi no uzvedības. Tas grauj uzticēšanos valstij, veicina atstumtību un 
ilgtermiņā palielina recidīva risku.

Finansiālā realitāte ieslodzījuma vietās
Pastāv maldīgs priekšstats, ka ieslodzītie dzīvo pilnā valsts apgādībā. Patiesībā viņi paši sedz 
vairākus būtiskus izdevumus: maksā par elektroenerģiju (par augstāku tarifu nekā brīvībā esošie), 
par medikamentiem un medicīniskām procedūrām, tostarp zobārstniecību, kā arī par pārtiku un 
higiēnas precēm, kas tiek pārdotas bez jebkādām atlaidēm. Šie izdevumi ir reāli un neizbēgami. 
Līdzekļi no ģimenes nav greznība, bet izdzīvošanas priekšnoteikums. Ja šie ienākumi tiks pakļauti 
automātiskai kontrolei un iespējamam samazinājumam, ieslodzītie var tikt atstāti bez 
pamatvajadzību nodrošinājuma.

Secinājums un ieteikums
Piedāvātie grozījumi:
• nesamērīgi ierobežo tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi;
• rada diskrimināciju pret ieslodzītajiem un viņu tuviniekiem;
• apdraud resocializācijas mērķi un sabiedrības drošību ilgtermiņā;
• ignorē realitāti, ka ieslodzītie jau šobrīd paši sedz ievērojamus izdevumus.
Aicinām Ministru kabinetu nevirzīt un nepieņemt grozījumus pašreizējā redakcijā. Problēmas 
risinājums būtu mērķtiecīga kontrole individuālos gadījumos, nevis visaptveroša uzraudzība. Tikai 
tā var nodrošināt līdzsvaru starp valsts fiskālajām interesēm un cilvēktiesību ievērošanu, stiprinot 
uzticēšanos tiesiskai valstij un veicinot veiksmīgu ieslodzīto atgriešanos sabiedrībā.

Par grozījumiem Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā (attiecībā uz finanšu datu nodošanu Valsts ieņēmumu dienestam)

Ievads
Tieslietu ministrija ir ierosinājusi grozījumus, kas paredzētu automātisku ieslodzīto un viņu 
tuvinieku finanšu datu nodošanu Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Lai arī mērķis – nodokļu 
nomaksas uzraudzība un ēnu ekonomikas ierobežošana – ir leģitīms, piedāvātais risinājums ir 
nesamērīgs, diskriminējošs un pretrunā gan Satversmei, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.

Privātuma un datu aizsardzības tiesības
Satversmes 96. pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants aizsargā ikviena tiesības uz 
privāto dzīvi. Finanšu dati – īpaši ģimenes pārskaitījumi – ir šīs privātās dzīves neatņemama 
sastāvdaļa. Automātiska, nediferencēta datu nodošana nozīmētu, ka valsts ikvienu ieslodzīto un viņu
radinieku uzskata par aizdomīgu, neatkarīgi no faktiskajiem apstākļiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
judikatūra skaidri pasaka: šāda visaptveroša uzraudzība nav pieļaujama, ierobežojumiem jābūt 
individuāli pamatotiem un samērīgiem.

Vienlīdzīga attieksme un diskriminācijas aizliegums
Satversmes 91. pants nosaka vienlīdzīgas attieksmes principu. Brīvībā esošiem cilvēkiem bankas 
ziņo VID tikai par darījumiem virs 15 000 eiro, bet ieslodzītajiem paredzēts daudz zemāks slieksnis 
– 1425 vai 7000 eiro. Šāda atšķirīga attieksme nav objektīvi pamatota, jo nodokļu režīms ir vienāds 
visiem. Ekonomiski apsvērumi – administratīvs ērtums – nav pietiekams pamatojums pamattiesību 
ierobežojumiem, kā vairākkārt uzsvērusi arī Satversmes tiesa.

Nodokļa dubultas iekasēšanas risks
Ģimenes pārskaitījumi ieslodzītajiem lielākoties ir dāvinājumi no radiniekiem, no kuru 
ienākumiem nodokļi jau ir samaksāti. Nodokļu uzlikšana šiem līdzekļiem otrreiz nozīmētu dubultu 
aplikšanu, kas ir pretrunā nodokļu taisnīguma un samērīguma principam. Latvijas nodokļu likumi 
paredz, ka dāvinājumi no tuviem radiniekiem vispār netiek aplikti ar nodokli, atzīstot, ka tas ir 
vienas ģimenes ietvaros sadalīts resurss, nevis jauns ienākums. Ja valsts sāktu iekasēt nodokli no 
ieslodzītajiem par viņu vecāku vai bērnu palīdzību, tā faktiski sodītu ģimeni vēlreiz, lai gan 
likumdevējs jau sen atzinis šādas palīdzības sociālo nepieciešamību un atbrīvojis to no aplikšanas.

Ģimenes dzīves aizsardzība un resocializācija
Finansiālais atbalsts no ģimenes ir svarīgs ne tikai izdzīvošanai, bet arī kā emocionāla saite ar 
tuviniekiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir pozitīvs pienākums atvieglot šādu 
kontaktu. Ja radinieki baidīsies sūtīt naudu, jo viņu dati automātiski nonāks VID, ģimenes saites 
vājināsies, un tas tieši apdraudēs ieslodzīto resocializāciju. Mūsdienu sodu politika balstās uz 
rehabilitāciju, nevis stigmatizēšanu. Pārmērīga finanšu uzraudzība sūta pretēju signālu – ka persona 
ir un paliek aizdomīga neatkarīgi no uzvedības. Tas grauj uzticēšanos valstij, veicina atstumtību un 
ilgtermiņā palielina recidīva risku.

Finansiālā realitāte ieslodzījuma vietās
Pastāv maldīgs priekšstats, ka ieslodzītie dzīvo pilnā valsts apgādībā. Patiesībā viņi paši sedz 
vairākus būtiskus izdevumus: maksā par elektroenerģiju (par augstāku tarifu nekā brīvībā esošie), 
par medikamentiem un medicīniskām procedūrām, tostarp zobārstniecību, kā arī par pārtiku un 
higiēnas precēm, kas tiek pārdotas bez jebkādām atlaidēm. Šie izdevumi ir reāli un neizbēgami. 
Līdzekļi no ģimenes nav greznība, bet izdzīvošanas priekšnoteikums. Ja šie ienākumi tiks pakļauti 
automātiskai kontrolei un iespējamam samazinājumam, ieslodzītie var tikt atstāti bez 
pamatvajadzību nodrošinājuma.

Secinājums un ieteikums

Piedāvātie grozījumi:
• nesamērīgi ierobežo tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi;
• rada diskrimināciju pret ieslodzītajiem un viņu tuviniekiem;
• apdraud resocializācijas mērķi un sabiedrības drošību ilgtermiņā;
• ignorē realitāti, ka ieslodzītie jau šobrīd paši sedz ievērojamus izdevumus.
Aicinām Ministru kabinetu nevirzīt un nepieņemt grozījumus pašreizējā redakcijā. Problēmas 
risinājums būtu mērķtiecīga kontrole individuālos gadījumos, nevis visaptveroša uzraudzība. Tikai 
tā var nodrošināt līdzsvaru starp valsts fiskālajām interesēm un cilvēktiesību ievērošanu, stiprinot 
uzticēšanos tiesiskai valstij un veicinot veiksmīgu ieslodzīto atgriešanos sabiedrībā.