Atzinums

Institūciju atzinumu tiesiskums
Šobrīd
Teritorijas attīstības plānošanas procesā pašvaldības ir obligāti jāsaskaņo teritorijas plānojumi ar valsts  institūcijām.
Institūcijas var sniegt negatīvu atzinumu, kas pašvaldībai ir saistošs, un plānojums bez šī saskaņojuma nevar tikt apstiprināts.
Normatīvie akti šobrīd neprasa, lai institūcija precīzi pamato savu negatīvo atzinumu, atsaucoties uz konkrētu normatīvo aktu vai nosakot skaidri ietekmēto teritoriju.
Rezultātā bieži parādās atzinumi ar formulējumu:
“Nevar atbalstīt piedāvāto risinājumu”,
“Nepiekrītam zonējuma maiņai”,
“Nav pieļaujama apbūve šajā teritorijā”.
Taču nav norādīts, kāpēc, uz kā pamata un kāds konkrēts tiesiskais regulējums tiek pārkāpts.
Problēma
Juridiska nenoteiktība: pašvaldība nevar zināt, kāpēc priekšlikums ir noraidīts, jo trūkst atsauces uz tiesisko pamatu.
Patvaļīgas prasības: institūcijas var pieprasīt izmaiņas, kas nav balstītas tiesību normās, bet uzskatās kā saistošas, jo tās ir “negatīvs atzinums”.
Procesa vilcināšana: plānojumu apstiprināšana tiek kavēta, jo pašvaldība spiesta “minēt” iemeslus un atkārtoti saskaņot, pat ja tiesiskais pamats nepastāv.
Nav iespējas pārsūdzēt: negatīvs atzinums faktiski ir veto, bet tam nav tiesiski pārbaudāma pamatojuma, kas padara to praktiski nepārsūdzamu.
Risinājums
Ieviešot normu , ka negatīvs atzinums ir spēkā tikai tad, ja tajā ir norādīts:
konkrēts normatīvais akts un tiesību norma (pants, punkts), uz kuru institūcija balsta savu iebildumu;
precīza ietekmētā teritorija (kadastra apzīmējums, robeža, kartes fragments), kurā šis regulējums attiecas.
Ja šāda informācija nav norādīta, atzinums ir uzskatāms par rekomendējošu, nevis saistošu.
Eiropas prakse
Vācija: negatīvam atzinumam (Stellungnahme) obligāti jāpievieno atsauce uz BauGB vai BauNVO normu; ja tās nav, atzinums ir tikai informatīvs.
Somija: institūcijas drīkst iebilst tikai uz tiesību normu pamata, pretējā gadījumā atzinums klasificējas kā “ieteikums” (lausunto).
Igaunija: negatīvs atzinums derīgs tikai tad, ja tas ir saskaņots ar likumu un pamatots ar konkrētiem faktiem vai datiem (piemēram, aizsargājamo biotopu uzskaiti).
Pamatojums grozījumiem
Šāda norma nodrošinātu tiesisko noteiktību, jo pašvaldība precīzi zinātu, uz kā pamata jāveic izmaiņas.
Tas novērstu patvaļīgas prasības un nodrošinātu, ka iestāžu iebildumi ir juridiski pārbaudāmi.
Paātrinātu teritorijas plānojumu saskaņošanas procesu un samazinātu birokrātisko slogu.
Paaugstinātu iedzīvotāju un investoru uzticību plānošanas procesam.

-

Šobrīd: normatīvajos aktos netiek skaidri nošķirts, kas ir saistoša informācija (apbūves tiesības, aprobežojumi), un kas ir tikai informatīva (piemēram, trokšņu modelējums, VES ietekmes zonas). Rezultātā pašvaldību plānojumos kartēs parādās “pusjuridiski” dati, kas rada maldinošas situācijas iedzīvotājiem un investoram – vai tā ir tiesiski saistoša zona vai tikai informatīva.
Problēma: rodas tiesvedības riski, jo cilvēki atsaucas uz informatīvām kartēm kā uz juridiski saistošām.
Risinājums: ieviešot oficiālu terminu “informatīvā karte”, tiek nošķirts, kas ir saistošs (zonējums, aprobežojumi), un kas ir tikai papildinformācija.
ATIS definīcija: būtiski nostiprināt, ka visi apgrūtinājumi un aprobežojumi tiek uzturēti vienotā valsts sistēmā, kur dati ir aktuāli. Tas novērš dublēšanos pašvaldību plānos un administratīvo slogu, jo pašvaldībai nav jāgroza TP katru reizi, kad izmainās aizsargjoslu robeža vai cits aprobežojums.
Eiropas prakse: Igaunijā visi apgrūtinājumi tiek fiksēti valsts sistēmā “Keskkonnaregister” (vides reģistrs), Somijā – “LUPA” sistēmā. Pašvaldības plānos tikai atsaucas uz šiem datiem.

Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēma (ATIS) – valsts informācijas sistēma, kurā reģistrē ar normatīvajiem aktiem noteiktos apgrūtinājumus un aprobežojumus; ATIS dati ir izmantojami kā oficiālais avots teritorijas plānojuma izstrādē.
Informatīvā karte – plānojuma papildmateriāls sabiedrības informēšanai; tā nav juridiski saistoša un tajā var attēlot tehniskos aprēķinus

Šobrīd: noteiktas stingras minimālās platības lauku un pilsētu teritorijās.
Problēma: šie skaitļi ne vienmēr atbilst reālajai situācijai. Piemēram, nelielos ciemos 2000 m² var būt nesamērīgs minimums, savukārt lauksaimniecības teritorijā 2 ha var būt pārāk daudz vai pārāk maz atkarībā no saimniecības veida.
Risinājums: noteikt, ka pašvaldība nosaka minimālās platības, pamatojoties uz infrastruktūru un apbūves raksturu. 
Eiropas prakse: Vācijā zemes vienību lielumu nosaka pašvaldības plāni. Somijā – tas ir detālplānojuma jautājums, nav vienotas valsts normas.

Papildināt 6.punktu ar apakšpunktu: Zemes vienību minimālās platības nosaka pašvaldība savos teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos , ņemot vērā apbūves raksturu, infrastruktūras nodrošinājumu un vietējās attīstības vajadzības. Valsts noteiktās platību normas ir rekomendējošas un piemērojamas tikai gadījumos, ja pašvaldība nav noteikusi citādi.

Papildināt esošo punktu ar apakšpunktu, pamatojoties uz:Pamatojums:
Šobrīd: MK 240 praksē liek pašvaldībām jau teritorijas plānojuma līmenī noteikt minimālās platības, apbūves parametrus un detalizētus noteikumus. Tas nozīmē, ka TP kļūst pārlieku detalizēts, un katra izmaiņa prasa TP grozījumus.
Problēma: teritorijas plānojumam kā stratēģiskam dokumentam vajadzētu būt ilgtermiņa redzējumam (piemēram, kā attīstās ciems), nevis mikroregulējumam. Mikroregulējums (stāvu skaits, intensitāte, min. gabalu izmēri) būtu jālemj detālplānojumā vai lokālplānojumā.
Risinājums: papildināt 6. punktu, ka TP nosaka tikai stratēģisku līmeni, bet detalizācija – lokālplānojumos.
Eiropas prakse: Vācijā “Flächennutzungsplan” (vispārīgais plāns) nosaka tikai galveno funkcionālo sadalījumu; konkrētās prasības nosaka “Bebauungsplan” (detālplānojums). Līdzīga sistēma arī Somijā (vispārplāns vs. detalplāns).

Teritorijas plānojuma risinājumi nosakāmi stratēģiskā detalizācijas līmenī. Apbūves precīzie parametri un citi konkrētības jautājumi risināmi lokālplānojuma vai detālplānojuma līmenī. Ar normatīvajiem aktiem noteiktie apgrūtinājumi tiek izmantoti no ATIS un nav atkārtoti jāfiksē teritorijas plānojumā.

Šobrīd: VVD un citas institūcijas bieži prasa pašvaldībām mainīt minimālās platības vai zonējumu, kaut gan likumiski tā ir pašvaldības kompetence.
Problēma: rodas situācijas, kad valsts iestāde faktiski pārņem pašvaldības lēmumu pieņemšanas funkciju, kas neatbilst subsidiaritātes principam.
Risinājums: nostiprināt, ka minimālās zemes vienību platības, ciemu robežas un funkcionālais zonējums ir pašvaldības ekskluzīva kompetence. Valsts institūcijas var sniegt tikai ieteikumus, bet ne uzspiest.
Eiropas prakse: Igaunijā, Somijā, Vācijā pašvaldības pašas nosaka zemes izmantošanas intensitāti un robežas; valsts iestādes saskaņo tikai tajos gadījumos, kad ir tieša ietekme uz nacionālajām interesēm.

Papildināt ar jaunu 10.^1 punktu: “Pašvaldības ekskluzīvā kompetence ir ciemu robežu noteikšana, funkcionālā zonējuma izvēle un zemes vienību minimālo platību noteikšana apdzīvotās vietās. Valsts institūciju ieteikumi šajos jautājumos ir rekomendējoši.”

Šobrīd:
17.punkts nosaka 12 funkcionālās zonas.
Daļa no tām ir ļoti detalizētas (piem., DzS, DzM, DzD – trīs dažādas dzīvojamās apbūves teritorijas), bet citās gadījumos zonas tiek nodalītas pēc šauriem kritērijiem (TA – tehniskā apbūve, DA – dabas un apstādījumu teritorija).
Tas piespiež pašvaldības mākslīgi iedalīt teritorijas vairākās kategorijās, pat ja praktiski apbūves vai izmantošanas nosacījumi būtu līdzīgi.
Problēma:
Pārmērīga fragmentācija: dzīvojamā apbūve tiek sadalīta 3–4 veidos, sabiedriskā apbūve ir nodalīta no jauktā centra, TA (tehniskā apbūve) bieži pārklājas ar R (ražošana) vai T (transporta infrastruktūra).
Nav paredzēts jauktais zonējums: teritorijas, kur dzīvojamā, komercapbūve un sabiedriskā apbūve funkcionē kopā (piemēram, pilsētu centri, ciematu kodoli), nevar juridiski korekti atspoguļot, jo likums to neatļauj elastīgi kombinēt.
Tas rada neelastīgus plānojumus, kas bieži noveco jau pieņemšanas brīdī.
Risinājums:
Samazināt funkcionālo teritoriju skaitu, apvienojot līdzīgās kategorijas:
DzS, DzM, DzD → Dz (dzīvojamās apbūves teritorija);
P un JC → JC (jauktā centra un sabiedriskās apbūves teritorija);
TR un TA → T (transporta un tehniskās infrastruktūras teritorija);
DA un M → D (dabas, rekreācijas un mežu teritorija).
Rezultāts: ~9 pamata kategorijas (Dz, JC, S, R, L, M/D, T, Ū).
Noteikt jaunu punktu, ka pašvaldības TIAN var noteikt apakšzonas un jauktas teritorijas (piem., dzīvojamā + sabiedriskā, ražošanas + komercdarbības).
Eiropas prakse:
Vācijā (BauNVO): ap 10 pamata zonām, iespējamas jauktas teritorijas (Mischgebiet).
Somijā: valsts nosaka tikai pamatgrupas (residential, commercial, industrial, green), jauktas zonas ir atļautas.
Igaunijā: pašvaldības nosaka vispārīgas kategorijas un var veidot jauktus režīmus vietējos plān

17. punkts: “Teritorijas plānojumā nosaka šādas pamata funkcionālās teritorijas:
Dz – dzīvojamās apbūves teritorija;
JC – jauktās centra apbūves teritorija;
S – sabiedriskās apbūves teritorija;
R – ražošanas un komercdarbības teritorija;
L – lauksaimniecības teritorija;
M – mežu teritorija;
T – transporta un inženierinfrastruktūras teritorija;
Ū – ūdeņu teritorija;
D – dabas un rekreācijas teritorija.”
Jauns punkts 17.^1:
“Pašvaldība savos teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos var noteikt apakšzonas un jauktas zonējuma teritorijas (piemēram, dzīvojamā + sabiedriskā apbūve; ražošanas + komercdarbības apbūve), ja tas atbilst vietējām attīstības vajadzībām un ir nodrošināta inženierinfrastruktūra.”

Šobrīd: grafiskajā daļā tiek attēloti gan zonējumi, gan informatīvas teritorijas, kas bieži maldina sabiedrību.
Problēma: cilvēki nespēj nošķirt – kas ir tiesiski saistošs, kas tikai informatīvs. Turklāt apgrūtinājumu dublēšana rada nesaskaņotību starp TP un ATIS.
Risinājums: noteikt, ka grafikā obligāti ir tikai funkcionālais zonējums un saistošie noteikumi. Apgrūtinājumi – skatāmi ATIS, un uz to izdarāma atsauce. Informatīvās zonas – tikai atsevišķā kartē.
Eiropas prakse: Igaunijā un Somijā plāna grafiskajā daļā ir tikai juridiski saistošais; visi pārējie dati ir kā informatīvie pielikumi vai pieejami valsts reģistros

Papildināt ar jaunu punktu: Teritorijas plānojuma grafiskajā daļā attēlo tikai funkcionālās zonas un pašvaldības teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos paredzētos izmantošanas nosacījumus. Informatīvas teritorijas (piemēram, trokšņu ietekmes zonas, vizuālās ietekmes zonas, plūdu riska teritorijas) var pievienot atsevišķā informatīvā kartē. Īpašie aprobežojumi un apgrūtinājumi skatāmi Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmā (ATIS) un nav atkārtoti attēlojami teritorijas plānojuma grafiskajā daļā.