Atzinums

I LTAB iebildumi par vēstules 4.sadaļu  “Par valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu LTAB”

Vairākkārtējās darba grupas sanāksmēs līdz šim nav izdevies rast vienotu izpratni par biedrībai “Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs” (LTAB) deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu apjomu, tomēr šis jautājums ir ārkārtīgi būtisks sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas nozares tālākai sekmīgai darbībai, jo grozījumu tālākā virzība ietekmēs to, kā turpmāk tiks organizēta sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmas darbība.
Vēstules 4.1.punktā norādīts, ka “Ministru kabinets uzskata, ka LTAB iesniegtie priekšlikumi normu redakcijām attiecībā uz valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu neatbilst Satversmes tiesas spriedumos un tiesību doktrīnā paustajām atziņām par tiesiskā regulējuma paredzamību un skaidrību.” LTAB iebilst un paskaidro, ka pretēji norādītajam šādu neskaidrību rada Finanšu ministrijas (FM) piedāvātās redakcijas valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanai LTAB. Minētās redakcijas neatbilst Satversmes tiesas spriedumos un tiesību doktrīnā paustajām atziņām par tiesiskā regulējuma paredzamību un skaidrību, jo FM nav pēc būtības analizējusi LTAB deleģētos valsts pārvaldes uzdevumus un atbildējusi uz jautājumu, vai tā ir LTAB darbība privāto vai publisko tiesību jomā, kā arī saskaņojusi virzītās tiesību normas ar esošo regulējumu sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jomā.
No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības. Likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam (Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punkts). Likumdevējam, pieņemot tiesību normu, vienmēr ir jāpārliecinās par tās ietekmi uz pastāvošajām tiesībām (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 20.3. punkts).
Tiesiskās noteiktības, labas likumdošanas un racionālā likumdevēja principi ierobežo likumdevēja iespējas pieņemt tādas normas, kas neatbilst paša likumdevēja iepriekš radītiem tiesiskā regulējuma pamatprincipiem. Tādēļ arī likumdevēja izvēle, nosakot konkrētu tiesisko attiecību raksturu (publiskas vai privātas), nedrīkst būt patvaļīga. Lemjot par to, vai konkrētam iestādes lēmumam jābūt administratīvajam aktam vai lēmumam privāto tiesību jomā, likumdevējam ir jāņem vērā no tiesību doktrīnas un tiesu prakses izrietošie publiski tiesisko un privāttiesisko attiecību nošķiršanas kritēriji (sal. sk. Danovskis E. Publisko un privāto tiesību dalījuma nozīme un piemērošanas problēmas Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 187.lpp).
Arī Senāta 2022. gada 1. februāra lēmumā SKA-564/2022 norādīts, ka “Biedrība ir brīvprātīga personu apvienība un pamatā darbojas privāto tiesību jomā. Publisko tiesību jomā, pildot deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu, biedrība darbojas tikai normatīvajos aktos paredzētajos izņēmuma gadījumos. Tātad ir jānošķir biedrības kā iestādes darbība publisko tiesību jomā no biedrības darbības privāto tiesību jomā.” Virzot FM piedāvātos grozījumus, faktiski veidojas situācija, ka turpmāk LTAB pildīs tikai valsts pārvaldes deleģētos uzdevumus, par to nesaņemot finansējumu no valsts budžeta, un no līdzšinējiem LTAB pienākumiem neviens vairs nebūs uzskatāms kā LTAB darbība privāto tiesību jomā. Līdz ar to neveidosies šī "izņēmuma situācija", par ko Senāts min savā 2022. gada 1. februāra lēmumā SKA-564/2022, bet gan situācija, kad biedrība lielāko daļu savas darbības veic kā iestāde, jo atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 3. panta otrajai daļai, veicot deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu, biedrībai ir jāievēro Valsts pārvaldes iekārtas likums, administratīvai process, utt.

Galvenais kritērijs pārvaldes uzdevumu nošķiršanai ir tas, vai darbība tiek veikta publisko vai privāto tiesību jomā. Savukārt, apstāklis, ka normatīvais regulējums ar mērķi aizsargāt citu personu vai sabiedrības tiesības un tiesiskās intereses paredz privātpersonai saistošu pienākumu, automātiski nenozīmē, ka personai ir deleģēts valsts pārvaldes uzdevums. Deleģētu valsts pārvaldes uzdevumu veikšana ietver darbību, ko var darīt tikai ar valsts varu apveltīts tiesību subjekts. No Senāta judikatūras izriet kritēriji, kas ir jāņem vērā, vērtējot, vai attiecīgais uzdevums tiek veikts privāto vai publisko tiesību jomā un ir uzskatāms par deleģētiem valsts pārvaldes uzdevumiem:
 - darbība notiek privāto tiesību jomā, ja tā tiek veikta saskaņā ar tādu regulējumu, kas ir vienlīdz attiecināms uz citu privātpersonu darbību;
- apstāklis, ka darbība tiek veikta sabiedrības interesēs un ar to tiek veicināta publiskas personas funkciju izpilde, pats par sevi nenozīmē, ka privātpersona darbojas publisko tiesību jomā;
- apstāklis, ka lieta ir izveidota sabiedrības interešu nodrošināšanai, nenozīmē, ka darbības, kas vērstas uz attiecīgās lietas apsaimniekošanu un pārvaldīšanu, notiek publisko tiesību jomā;
- likumā paredzēts pienākums vienai privātpersonai sniegt informāciju citām privātpersonām automātiski neveido publiski tiesiskas attiecības starp šīm personām;
- apstāklis, ka valsts pārvaldes iestāde, uzraugot to, kā privātpersona pilda likumā paredzētus pienākumus, darbojas publisko tiesību jomā, nenozīmē, ka arī privātpersona, pildot attiecīgos pienākumus, darbojas publisko tiesību jomā.
Ņemot vērā iepriekš minēto, šādi OCTA likumā paredzēti LTAB pienākumi tiek veikti privāto tiesību jomā:
1) nodrošināt Garantijas fonda darbību;
2) izmaksāt no Garantijas fonda līdzekļiem apdrošināšanas atlīdzību šajā likumā noteiktajos gadījumos;
3) nodrošināt nepieciešamo datu nodošanu sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas informācijas sistēmai;
4) sniegt informāciju šā likuma 50. pantā noteiktajos gadījumos;
5) pildīt Zaļās kartes sistēmas Biroju padomes locekļa pienākumus un Latvijas Republikas Zaļās kartes sistēmas nacionālā biroja pienākumus, slēdzot attiecīgus līgumus.
Virzot grozījumus FM piedāvātajā redakcijā, izveidosies vēstulē aprakstītā situācija, ka tiesiskais regulējums būs pretrunīgs un neskaidrs. Lai saņemtu izvērstu juridisku izvērtējumu, kas ietvertu arī tiesu prakses analīzi par publisko un privāto tiesību jomā veicamo pienākumu nošķiršanu, LTAB vērsās zvērinātu advokātu birojā “Cobalt” (turpmāk - Cobalt). Tiesiskā regulējuma problēmas ir detalizēti analizētas Cobalt juridiskajā atzinumā, kas pievienots  LTAB 01.08.2024. vēstules Nr.07/02-16/50, kas adresēta FM, pielikumā. Zvērinātu advokātu birojs “Cobalt”, kuram ir ievērojama pieredze konstitucionālo un valsts tiesību jomā, uzskata, ka šos iepriekš pieminētos 5 strīdus pienākumus nevar uzskatīt par LTAB deleģētiem valsts pārvaldes uzdevumiem, jo tie ietver LTAB darbību privāto tiesību jomā turpmāk minēto apsvērumu dēļ. Būtiskākie apsvērumi (iebildumi) ir šādi:
1) OCTA Garantijas fonds ir vairāk pielīdzināms privātajam ieguldījumu fondam (lietu kopībai) Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likuma izpratnē, nevis valsts administrētajiem publiskajiem fondiem, piemēram, Ārstniecības riska fondam vai Uzturlīdzekļu garantijas fondam. Atšķirības ir it īpaši uzskatāmi redzamas apstāklī, ka Garantijas fonda līdzekļi ir privātpersonu līdzekļi. Savukārt, Ārstniecības riska fonda un Uzturlīdzekļu garantiju fonda līdzekļi uz likuma pamata tiek iekļauti valsts budžetā. Jāņem vērā, ka rīcība ar privātpersonu mantu parasti neietilpst valsts pārvaldes administratīvajos uzdevumos. Neviens normatīvais akts neparedz valsts pārvaldes kompetenci Garantijas fonda izveidošanā vai administrēšanā. Vienīgā OCTA likumā paredzētā valsts pārvaldes kompetence ir Latvijas Bankas uzraudzība,
2) apdrošināšanas atlīdzību izmaksāšana no Garantijas fonda notiek tieši uz tādiem pašiem noteikumiem kā apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšana gadījumos, kad ir noslēgts OCTA līgums. Tātad OCTA likuma regulējums, kas paredz kārtību, kādā LTAB pilda strīdus pienākumu un veic praktiskās darbības apdrošināšanas atlīdzību izmaksāšanai, ir vienlīdz attiecināms arī uz apdrošinātāju darbību. Faktiski tas ietver tieši to pašu darbību veikšanu, ko apdrošinātāji veic savas komercdarbības ietvaros. Līdz ar to apdrošināšanas atlīdzību izmaksāšana no Garantijas fonda ir darbība privāto tiesību jomā. Turklāt,  strīdu izskatīšanas kārtība par pieņemtajiem lēmumiem par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu civiltiesiskā kārtībā vēl vairāk apliecina to, ka apdrošināšanas atlīdzību izmaksāšana no Garantijas fonda ir LTAB darbība privāto tiesību jomā.
3) OCTA informācijas sistēmu veido gan valsts iestāžu, gan privātpersonu, t.sk. apdrošinātāju, nodota informācija. Nepieciešamo datu nodošana neietver valsts informācijas sistēmas darbības nodrošināšanu. OCTA likuma 59. panta otrā daļa paredz, ka arī apdrošinātājiem ir pienākums nodot datus informācijas sistēmai. Līdz ar to pienākums nodot datus OCTA informācijas sistēmai ir paredzēts gan LTAB, gan apdrošinātājiem. Ņemot vērā to, ka  informācijas nodošana OCTA informācijas sistēmai praksē ietver apdrošinātāju nodoto datu tālāku nodošanu OCTA informācijas sistēmai, datu nodošanu varētu organizēt arī tā, ka to veic katrs apdrošinātājs individuāli, izmantojot savu polišu reģistrēšanas sistēmu, tomēr, lai nodrošinātu operatīvu informācijas pieejamību un racionālu resursu izmantošanu, šī datu apmaiņa tiek īstenota caur LTAB datu apstrādes sistēmu. Datu nodošana OCTA informācijas sistēmai pēc būtības notiek pēc salīdzināmiem noteikumiem kā citām privātpersonām – apdrošinātājiem. Līdz ar to šis apstāklis norāda uz to, ka darbība notiek privāto tiesību jomā.
4) Senāts ir nepārprotami secinājis, ka pārvades sistēmas operators, sniedzot likumā paredzēto informāciju citām privātpersonām, neveic valsts pārvaldes uzdevumu. Ja OCTA likuma 50. panta pirmās daļas 1. punktā nebūtu paredzēts, ka šī informācija tiek sniegta centralizēti ar LTAB starpniecību, tad šo informāciju būtu jāsniedz katram apdrošinātājam atsevišķi. Tātad vismaz daļēji šādi informācijas sniegšanas noteikumi būtu vienlīdz piemērojami arī pašiem apdrošinātājiem. Arī šis apstāklis apliecina, ka darbība notiek privāto tiesību jomā. OCTA likuma 50. panta pirmajā daļā paredzētā informācija faktiski ir apdrošinātāju komercdarbības ietvaros iegūtā informācija, kas ir nodota LTAB – t.i., pašu apdrošinātāju izveidotas un pārvaldītas apvienības – rīcībā. Līdz ar to OCTA likuma 50. pants pēc būtības paredz kārtību, kādā apdrošinātāji centralizēti sniedz ar savu komercdarbību saistītu informāciju personām.
5) Atbilstoši ANO Rekomendācijai un OCTA direktīvai zaļās kartes sistēmas nacionālā biroja pienākumus var veikt tikai apdrošinātāju izveidota profesionālā organizācija. Savukārt, Latvijas valsts pienākums ir izpildīts, normatīvajos aktos nosakot profesionālu organizāciju, kura pilda Zaļās kartes sistēmas Biroju padomes locekļa pienākumus, kā arī pienākumu apdrošinātājam kļūt par LTAB biedru, lai varētu izsniegt zaļo karti. Taču paši pienākumi, kurus LTAB pilda Zaļās kartes sistēmas ietvaros, izriet no starptautisko privāttiesību līgumiem un LTAB  dalības starptautiskā biedrībā Zaļās Kartes biroju padomē. Šīs darbības tiek veiktas starptautisko privāttiesību jomā, un tām nepiemīt publiski tiesisks raksturs. Arī pēc būtības tādas darbības kā zaudējumu atlīdzības prasību kārtošana ir pielīdzināmas apdrošinātāju komercdarbībai, nevis valsts pārvaldes administratīvajiem uzdevumiem.

Likumprojekta anotācijā kā pamatojums tam, ka LTAB pienākumi ir uzskatāmi par deleģētiem pārvaldes uzdevumiem, ir norādīti tikai divi argumenti:
1) Senāta 2022. gada 1. februāra lēmums lietā Nr. SKA-563/2022;
2) OCTA direktīvas regulējums, kas paredz dalībvalstu pienākumu nodrošināt Kompensācijas iestādes (OCTA direktīvas 10. pants) un Informācijas centra (OCTA direktīvas 23. pants)  darbību.
Šāds pamatojums nav pietiekams, lai secinātu, ka LTAB pienākumi ir valsts pārvaldes uzdevumi, kurus LTAB veic publisko tiesību jomā, jo lēmumā lietā Nr. SKA-563/2022 Senāts nav izdarījis nekādus secinājumus par to, vai iepriekš pieminētie LTAB pienākumi (kopā 5) tiek veikti publisko tiesību jomā, lai īstenotu LTAB deleģētu valsts pārvaldes uzdevumu.
Turklāt, OCTA direktīvas 10., 23. un citos pantos lietotie formulējumi “dalībvalsts izveido vai pilnvaro iestādi”, “katra dalībvalsts izveido un apstiprina informācijas centru”, u.tml., paši par sevi nenorāda, ka turpmākā darbība, kuru dalībvalstīm ir pienākums noorganizēt un nodrošināt, tiek veikta publisko tiesību jomā, nevis privāto tiesību jomā. Lai to noskaidrotu, ir jānovērtē katra OCTA direktīvā minētā darbība pēc būtības, ievērojot tiesību doktrīnā un tiesu praksē identificētos kritērijus.
Arī Tieslietu ministrijas pieņēmums, ka no Eiropas Savienības Tiesas (EST) sprieduma lietā Farell izriet secinājums, ka uzdevums izmaksāt kompensācijas no Garantijas fonda ir valsts pienākums (valsts funkcija), ko valsts ir nodevusi privātpersonai, ir nepareizs, jo EST faktiski ir apstiprinājusi, ka OCTA direktīva neuzliek pienākumu dalībvalstīm pašām izmaksāt kompensācijas, bet gan pienākumu organizēt, lai kompensācijas tiktu izmaksātas.  No EST sprieduma lietā Farell nevar izdarīt secinājumu par to, vai strīdus LTAB pienākumi (darbojoties kā Garantijas fondam) tiek veikti publisko tiesību jomā vai privāto tiesību jomā.
Vienlaikus Cobalt atzinums satur izvērtējumu par to,  kādas sekas varētu atstāt FM virzītais regulējums, piem., OCTA likuma regulējums kropļotu līdzšinējo Latvijas tiesību sistēmas izpratni par privāto un publisko tiesību jomu nošķiršanu, FM vajadzības gadījumā nespētu pilnvērtīgi pārņemt LTAB pienākumu izpildi, LTAB pienākumu izpildes ietvaros radītie zaudējumi būtu atlīdzināmi no valsts budžeta līdzekļiem un iesniegumus par zaudējumu atlīdzināšanu būtu jāizskata Finanšu ministrijai  u.c.


II LTAB iebildumi par vēstules 5.sadaļu  “Personas datu apstrāde”
OCTA likuma 9.2 pantu nepieciešams precizēt transportlīdzekļu īpašnieku un tiesīgo lietotāju interesēs (lai viņi neciestu nesamērīgus zaudējumus, ja zaudējumi nodarīti ar neapdrošinātu transportlīdzekli un mazinātu finanšu ietekmi uz garantijas fondu), lai:

1.    Noteiktu, ka LTAB nosūta paziņojumus par līguma izbeigšanos arī tajos gadījumos, kad līguma darbības termiņš beidzies, un klients nav noslēdzis jaunu līgumu.
2.    Precizētu, ka LTAB paziņojumu par līguma izbeigšanos nosūta uz LR reģistrēto  mobilo tālruņu numuriem. Ja klients būs norādījis LR nereģistrētu mobilo tālruņu numuru, informācija tiks sūtīta uz klienta norādīto e-pasta adresi.
3.    Izslēgtu prasību par to, ka dati pēc to nosūtīšanas ir jādzēš. Datu apstrāde notiek atbilstoši Datu regulai (ES) 2016/679 un Fizisko personu datu apstrādes likuma prasībām. Jau šobrīd OCTA likuma 59.panta piektajā daļā ir noteikts, ka apdrošinātājs vai LTAB, iegūstot un apstrādājot fizisko personu datus, ievēro Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības. Līdz ar to OCTA likumā nav nepieciešams dublēt Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības.
4.    Paredzētu, ja apdrošināšanas līguma darbības laikā ir mainījusies klienta sniegtā informācija, apdrošinājuma ņēmējs par to informē apdrošinātāju, kas noslēdzis attiecīgo apdrošināšanas līgumu, bet apdrošinātājs informē LTAB. 
5.    Paredzētu, ka klientiem vispirms jāpaziņo apdrošinātājam, un tad attiecīgi apdrošinātājs paziņo LTAB, jo šobrīd klientiem mainās e-pasta adreses un  mobilā tālruņa numuri, un nav skaidrības,  kā tad kurš ir jāinformē, vieni klienti ziņo apdrošinātājiem, citi LTAB.

OCTA likums jau šobrīd paredz minēto datu apstrādi, bet tikai ar nosacījumu, ja līgums izbeidzies pirms termiņa OCTA likumā minētajos gadījumos. Tāpēc LTAB skatījumā, likuma grozījumos paredzētā kārtība būtu saderīga ar pastāvošo datu apstrādes mērķi – datu apstrāde tiek veikta transportlīdzekļu īpašnieku un tiesīgo lietotāju – datu subjektu interesēs, lai viņi neciestu nesamērīgus zaudējumus, nesaņemtu sodu par dalību ceļu satiksmē ar neapdrošinātu auto, nerastos situācija, kad jāatlīdzina  zaudējumi, kas  nodarīti ar neapdrošinātu transportlīdzekli, un mazinātu finanšu ietekmi uz Garantijas fondu.
Piedāvātā datu apstrādes kārtība nevis palielina, bet tieši mazina datu subjekta tiesību aizskārumu, kas tam var rasties, piedaloties ceļu satiksmē ar neapdrošinātu auto.
Vienlaikus vēršam uzmanību, ka šajā situācijā, datu apstrādes tiesisko pamatu nevar balstīt uz Vispārējās datu aizsardzības regulas 6. panta 1.punkta a) apakšpunktu (datu subjekts ir devis piekrišanu savu personas datu apstrādei vienam vai vairākiem konkrētiem nolūkiem), jo LTAB datu subjektu kontaktinformāciju nesaņem pa tiešo no datu subjektiem, tāpēc nebūtu samērīgi un praktiski ieviešama datu subjektu sniegto piekrišanu datu apstrāde. Tāpēc atbilstošākais datu apstrādes pamatojums, mērķa sasniegšanai, būtu Datu regulas 6.panta 1.punkta c) apakšpunkts (apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu).

LTAB nevar piekrist vēstulē minētajam apgalvojumam, ka LTAB piedāvāto grozījumu rezultātā tiktu īstenota nesamērīga datu apstrāde, īpaši tāpēc, ka piedāvātās izmaiņas personu datu apstrādē nodrošinās augstāku datu subjektu tiesību aizsardzību.
Lūdzu skatīt tālāk LTAB piedāvāto redakciju. 












 


 

LTAB piedāvātā redakcija grozījumiem OCTA likuma 9.² pantā

 

Papildināt likumprojektu ar jaunu pantu, kas paredz veikt grozījumus likuma 9.² pantā:

“9.² pantā:

izteikt panta nosaukumu šādā redakcijā:

“9.² pants. Paziņošanai par apdrošināšanas līguma izbeigšanos nepieciešamie dati”,

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Paziņošanai par apdrošināšanas līguma izbeigšanos:

1) apdrošināšanas līguma slēgšanas brīdī apdrošinājuma ņēmējs norāda transportlīdzekļa īpašnieka vai — transportlīdzekļa līzinga gadījumā — transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītā transportlīdzekļa turētāja un apdrošinājuma ņēmēja elektroniskā pasta adresi vai Latvijas Republikā reģistrēta mobilā tālruņa numuru;

2) apdrošinātājs šīs daļas 1. punktā minētos datus pēc apdrošināšanas līguma noslēgšanas nosūta Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojam.”;

aizstāt otrās daļas 2. un 3.punktā vārdus “mobilā tālruņa” ar vārdiem “Latvijas Republikā reģistrēta mobilā tālruņa”,

papildināt pantu ar 2.¹ un 2.²  daļu šādā redakcijā:

“(2¹) Tiklīdz beidzies apdrošināšanas līguma darbības termiņš,  un attiecībā uz transportlīdzekli nav spēkā cits apdrošināšanas līgums, Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs nosūta paziņojumu transportlīdzekļa īpašniekam vai — transportlīdzekļa līzinga gadījumā — transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajam transportlīdzekļa turētājam un  apdrošinājuma ņēmējam uz tā elektroniskā pasta adresi vai Latvijas Republikā reģistrēta mobilā tālruņa numuru par to, ka apdrošināšanas līguma darbības termiņš ir beidzies.

(2²) Ja apdrošināšanas līguma darbības laikā ir mainījusies šā panta pirmās daļas 1.punktā sniegtā informācija, apdrošinājuma ņēmējs par to informē apdrošinātāju, kas noslēdzis attiecīgo apdrošināšanas līgumu, bet apdrošinātājs informē Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroju. ”."

Lūdzam pielikumā pievienot arī LTAB 01.08.2024. vēstuli Nr.07/02-16/50 "Par likumprojektu “Grozījumi Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā” (Nr.285/lp14)", kas adresēta Finanšu ministrijai un kurai pielikumā pievienots zvērinātu advokātu biroja “Cobalt” juridiskais izvērtējums, kurā, balstoties uz tiesu praksi, ir analizēts katrs no likumprojekta 9. pantā ietvertajiem uzdevumiem un izdarīti argumentēti secinājumi par konkrēto pienākumu piederību publisko vai privāto tiesību sfērai. Tāpat atzinumā ir sniegti argumenti un izvērtējums par Tieslietu ministrijas iepriekš sniegto viedokli, īpaši attiecībā uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā Farell, C-413/15.

-