Atzinums

Projektā nav pieļaujams iekļaut pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt ar sodu piemērošanu vai sodāmības esību tieši saistītu jautājumu regulējumu.

1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sankciju noteikšana par noziedzīgu nodarījumu ir saistīta ar demokrātijas un tiesiskuma izpratni valstī, tādējādi sankciju noteikšana kā politisks jautājums ir likumdevēja kompetencē (Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 11.3. punkts; Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punkts). Minētais attiecināms arī uz administratīvo atbildību un citām krimināltiesiska (sodoša) rakstura sankcijām. Sodam ir jābalstās uz parlamenta (formālā likumdevēja) pieņemtu likumu vai parlamentam vismaz jābūt galvenajam un galīgajam likumdevējam (nulla poena sine lege parlamentaria; sk. Gröning L. Nulla Poena Sine Lege Parlamentaria? Democratic Legitimacy and European Penal Law. In: Legislation in Context: Essays in Legisprudence. Edited by Luc J. Wintgens. Hampshire: Ashgate, 2007, p. 185). Tas nozīmē, ka vienīgi parlaments var noteikt administratīvos pārkāpumus un par tiem piemērojamos sodus (Latvijā vēsturiski to var arī pašvaldība kā tieši demokrātiski leģitimēta institūcija, balstoties uz precīzu parlamenta pilnvarojumu). Minētais attiecas arī uz jautājumiem, kas tieši saistīti ar sodu un tā tiesiskajām sekām. Pretējā gadījumā šādā veidā izpildvara varētu būtiski izmainīt likumdevēja īstenoto sodu politiku.

Dažkārt administratīvās sodāmības tiesiskās sekas iziet ārpus formālajām administratīvo pārkāpumu tiesībām. Likumdevējs atsevišķās jomās ir noteicis (papildu) ierobežojumus administratīvi sodītajām personām (Smiltēna A. 4. nodaļa. Administratīvā soda piemērošana. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 141. lpp.). Taču būtībā šādiem ierobežojumiem ir papildsodam raksturīga ietekme. Vienīgi privātpersonām tiesību ierobežojumi netiek formāli piemēroti kā Administratīvās atbildības likumā minētie papildsodi, bet noteikti citi tiesību ierobežojumi attiecīgās nozares likumā. Tomēr Ministru kabinetam jebkurā gadījumā nav tiesību noteikt šādus ierobežojumus, pretējā gadījumā izpildvara varētu būtiski ietekmēt administratīvās sodāmības tiesiskās sekas. Saeimai kā formālajam likumdevējam nav tiesību arī pilnvarot Ministru kabinetu regulēt šādus jautājumus. Tā ir ekskluzīva likumdevēja kompetence.

Ievērojot minēto, Ministru kabineta noteikumos nav ietverami projekta iesniedzēja izslēgšanas nosacījumi, projektu vērtēšanas kritēriji vai tamlīdzīga rakstura jautājumi, kas saistīti ar kriminālatbildību, administratīvo atbildību vai citām krimināltiesiska (sodoša) rakstura administratīvām sankcijām.

Ja izslēgšanas nosacījumi skar jautājumus, kas saistīti ar kriminālsoda vai administratīvā soda (sodāmības) esību jebkādā veidā, tad šāda veida kritērijus var noteikt tikai formālais likumdevējs. To nevar darīt Ministru kabinets, kā arī Ministru kabinetu nedrīkst pilnvarot noteikt vai konkretizēt šādus kritērijus (nosacījumus u. tml.). Citiem vārdiem sakot, Ministru kabineta noteikumos nav pieļaujams noteikt ar kriminālatbildību vai administratīvo atbildību saistītus ierobežojumus privātpersonām. Pastāv atsevišķi jautājumi, kuri vienmēr ir jāizlemj pašam likumdevējam.

2. Iepriekš minētais attiecas arī uz situāciju, ja šādu kritēriju pamatregulējums ir noteikts Eiropas Savienības regulā. Ja dalībvalstij piemīt rīcības brīvība konkretizēt kritērijus vai pastāv citi apsvērumi, kāpēc šos kritērijus ir pieļaujams ietvert arī Latvijas normatīvajā tiesību aktā, ar sodu vai sodāmības esību saistītus kritērijus joprojām var noteikt tikai formālais likumdevējs.

3. Projekta anotācijā norādīts, ka "nacionāli pastāv vismaz divi Eiropas Savienības atbalsta rīki, kur izslēgšanas kritēriji tiek noteikti Ministru kabineta līmenī". Šādam argumentam nav juridiskas nozīmes. Ministru kabineta noteikumu esība pati par sevi neapliecina, ka tajos ietvertais regulējums ir tiesisks un piemērojams.

Tiesību normu augstākā kritika jeb rakstīto tiesību normu atbilstības izvērtēšana augstāka juridiska spēka tiesību normām ir jāveic arī katram tiesību normu piemērotājam, neskatoties uz to, kāda varētu būt konkrētajā gadījumā pieļaujamā piemērotāja rīcība (Juridisko metožu mācība. Astoņi soļi tiesību normu piemērošanā. Zinātniskā monogrāfija prof. Dr. iur. Daigas Rezevskas zinātniskajā redakcijā. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2025, 81. lpp.).

Kā risinājumu piedāvājam veidot panta redakciju pēc līdzības ar Eiropas Savienības fondu 2021.—2027. gada plānošanas perioda vadības likuma 22. panta redakciju, likumprojektā atrunājot vismaz tikai tos kritērijus, kas saistīti ar personas sodāmību. Bet, ja Regulā jau ir skaidri kritēriji attiecībā uz sodāmību, tad tos nav nepieciešams pārrakstīt likumprojektā, bet ietvert tikai atsauces normu uz Regulas attiecīgo pantu. 

 

-

Saistībā ar saskaņošanas ietvaros veiktajām izmaiņām projekta 14. panta astotās daļas 2. punktā, proti, ietvertajā pilnvarojumā paredzot Ministru kabinetam noteikt arī "neattiecināmo finanšu instrumenta līdzekļu atgūšanas kārtību", lūdzam projekta anotācijā sniegt skaidrojumu, vai ar konkrēto pilnvarojumu paredzēts noteikt vienīgi minēto līdzekļu atgūšanas procedūru vai arī materiāltiesisku regulējumu, piemēram, nosacījumus vai gadījumus, kad šie līdzekļi tiek atgūti. Nepieciešamības gadījumā aicinām precizēt minēto pilnvarojumu.
Skaidrojam, ka pilnvarojumā minētais vārds "kārtība" pamatā piešķir Ministru kabinetam tiesības noteikumos regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt noteiktu procedūru. Vienlaikus tas neizslēdz Ministru kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl netiek pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta noteikumos nevar būt iekļautas tādas materiālās tiesību normas, kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās attiecības.[¹] Ja tiesību normā jēdziens "kārtība" nav izmantots, tad pilnvarojums ir atšķirīgs un aptver ne tikai tiesības regulēt darbību procesuālo aspektu.[²] Šajā sakarā vēršam uzmanību uz Administratīvā procesa likuma 11. pantā minēto, ka Ministru kabineta noteikumi var būt par pamatu privātpersonai nelabvēlīgam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja likumā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību.

^{[1] Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija spriedums lietā Nr. 2010-57-03, 13.3. apakšpunkts.
[2] Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta spriedums lietā Nr. 2015-11-03, 23.3. apakšpunkts.}
 

"2) izdod šā panta otrajā daļā minēto projektu iesniegumu konkursu nolikumus, kuros nosaka projektu iesniegumu vērtēšanas kritērijus, komercdarbības atbalsta piešķiršanas nosacījumus, projektu iesniegumu iesniegšanas, izskatīšanas, apstiprināšanas un finansējuma piešķiršanas kārtību, projektu īstenošanas kārtību, pārskatu iesniegšanas un pārbaudes kārtību, kā arī neattiecināmo finanšu instrumenta līdzekļu atgūšanas nosacījumus un kārtību;"