Atzinums

SCHWENK Latvija SIA jau vairāk nekā divus gadus sistemātiski ir informējusi atbildīgās ministrijas (iepriekš – VARAM, bet pēc KEM izveides – KEM) par nepieciešamību veikt turpmāku Latvijas ģeoloģisko struktūru izpēti, lai pieņemtu lēmumu par to piemērotību un izmantojamību CO2 uzglabāšanai. Zemāk detalizēti izklāstīti apsvērumi.

ES Zaļā kursa nostādnes iekļauj oglekļa noglabāšanas attīstīšanu
EK 2021. gada decembra komunikācija “Ilgtspējīgi oglekļa cikli” (“Sustainable Carbon Cycles”[1]) un arī sekojošā EP rezolūcija P9_TA(2023)0104[2] ar identisku nosaukumu skaidri norāda uz oglekļa dioksīda noglabāšanu gan ilgtspējīgos produktos, gan ģeoloģiskās noglabāšanas vietās kā daļu no risinājumu kopuma ES Zaļā kursa industriālo emisiju mazināšanas mērķu sasniegšanā.
ES saskaņošanā pirms galīgajām triloga diskusijām (paredzamas š. g. nogalē vai 2024. g. sākumā) esošais ES Neto nulles emisiju industrijas akts (angļu val. – Industry Net Zero Act, turpmāk INZA), kas ir būtiska Zaļā kursa industriālā plāna daļa, konkrēti, tā 3. nodaļa un 17. pants, jebkurā gadījumā paredz dalībvalstu kompetentajām institūcijām pienākumu apzināt un ziņot EK par piemērotajām oglekļa dioksīda noglabāšanas vietām dalībvalstu teritorijās. Būtiska INZA daļa ir veicināt un attīstīt ģeoloģisko oglekļa dioksīda noglabāšanas vietu pieejamību, tostarp no ES dalībvalstīm prasot iesniegt skaidru informāciju par oglekļa ģeoloģiskās noglabāšanas iespējamām vietām to teritorijā, pieejamiem datiem, atļauju regulējuma izstrādes statusu, atbalsta pasākumiem.

Ierobežots kvalificētu ģeoloģiskās izpētes uzņēmumu skaits un jauda
Ja INZA ietekmē un oglekļa dioksīda uztveršanas tehnoloģiju attīstības rezultātā ES pieaugs pieprasījums pēc oglekļa uzglabāšanas vietu ģeoloģiskās izpētes, testēšanas, projektēšanas, izbūves pakalpojumiem, tad uz kvalificētu starptautisko ģeoloģiskās izpētes uzņēmumu pieejamību var nākties gaidīt vairākus gadus, ņemot vērā, ka sagaidāma liela interese par šādiem pakalpojumiem un ka ģeoloģiskās noglabāšanas (gāzes krātuves) izveides cikls varētu aizņemt 7 vai vairāk gadus, ja nav kādu kavēšanos atsevišķos tā posmos.

Ilgs gāzes glabātuvju attīstīšanas cikls
12.-13. oktobrī Rīgā notikušajā “Baltic Carbon Forum 2023” izskanēja Dānijas Enerģētikas aģentūras pārstāvju prezentācija, kurā minētas arī ES pirmās t.s. “onshore” jeb sauszemes ģeoloģiskās noglabāšanas vietas (arī viens piekrastes projekts tuvu esošai Ziemeļjūras piestātnei), kuras Dānija iekļauj savā oglekļa uztveršanas, izmantošanas un noglabāšanas nozares jeb CCUS (no angļu val. “carbon capture, utilization and storage”) attīstības stratēģijā. No darbu sākuma līdz pirmo licences laukumu izsolēm DEA pagājuši aptuveni 4 gadi. Vēl atliek vairums projektēšanas, izbūves, palaišanas darbu, kas arī aizņems vairākus gadus. Līdz ar to, ja vēlamies risinājumu uz 2030.g., tad pie CCUS nozares normatīvās bāzes un nacionālās politikas (piemēram, attīstot atsevišķu NEKP nodaļu par CCUS) jāsāk strādāt tagad.

CO2 izmaksu pieaugums un vietējo uzņēmumu konkurētspēja
Tikmēr emisiju intensīvo nozaru uzņēmumiem un arī to produktu lietotājiem (cementa nozarē – būvmateriālu un būvizstrādājumu eksportētājiem, kuru ražošanas mainīgajās izmaksās pietiekami nozīmīga pozīcija ir vietējā cementa piegādēm, enerģētikā – visiem vietējiem ražotājiem, kas konkurē, piemēram, ar Skandināvijas uzņēmumiem, kuru enerģijas izmaksas parasti ir būtiski zemākas) to konkurētspējas kontekstā ir kritiski būtiski līdz 2030. gadam neiepalikt salīdzinājumā ar kaimiņu reģioniem oglekļa dioksīda izmaksu pārvaldības jomā.
17.05.2023. spēkā stājies Oglekļa ievedkorekcijas mehānisms (CBAM), līdz ar ko emisiju intensīvo nozaru ETS iekārtām, kurām vēl tika uzturēts bezmaksas emisiju kvotu piešķīrums attiecīga nacionālā plāna[3] ietvaros, no 2026. līdz 2034. gadam šīs bezmaksas emisiju kvotas tiks progresīvā ātrumā samazinātas līdz nullei. Sevišķi liels bezmaksas kvotu samazinājums plānots ar 2029.-2030. g.
 
Vienlaikus emisiju kvotu cenas dinamika jau būtiski ietekmējusi ES emisiju intensīvos ražotājus, piemēram, novedot pie Igaunijā vienīgās cementa rūpnīcas klinkera ražošanas līnijas slēgšanas 2020. g. sākumā. Nākotnē ES emisiju kvotu cenu prognozes sasniedz ~250 EUR/tCO2 līdz 2030. gadam[4], vēl pirms CBAM ietekmes un vēl straujāka ETS kvotu tirgū ik gadu ievadītā kvotu apjoma samazinājuma.
Attiecīgi emisiju ziņā intensīvu produktu ražotājiem CBAM regulētajās nozarēs, kuri šobrīd vēl saņem bezmaksas kvotu piešķīrumu, līdz 2030. gadam, ja vien nebūs atrisināta oglekļa uztveršanas un noglabāšanas iespēja, būs pilnībā jāieceno pieaugošās CO2 emisijas kvotu izmaksas savu produktu gala cenā.
Ja atsevišķas ES valstis (tostarp Baltijas jūras reģionā Dānija, Norvēģija) CCUS nozares attīstībā būs priekšā Latvijai, tā mazinot šo valstu ražotājiem CO2 izmaksas, vietējos ražotājus šī atšķirība ražošanas jeb CO2 izmaksās padarīs nespējīgus konkurēt un sagaidāma Latvijas produktu (gan cementa, gan cementu, betonu saturošu būvniecības izstrādājumu, sauso celtniecības maisījumu) eksporta apgrozījuma mazināšanās. Potenciālā mēroga iezīmēšanai - SCHWENK Latvija eksporta apgrozījums uz Somiju, Zviedriju 2022.g. bijis aptuveni 52 milj. euro, un uzņēmuma produkciju izmantojošo būvniecības izstrādājumu ražotāju-eksportētāju eksporta apgrozījums, pieņemam, ir vismaz līdzvērtīgs.
Ņemot vērā minētās CO2 cenu prognozes, oglekļa noglabāšana ir potenciāli vērtīgs pakalpojums Latvijas kaimiņvalstīm, kurām ir ierobežotākas ģeoloģiskās noglabāšanas iespējas – līdzīgi kā tās šobrīd sadarbojas Inčukalna PGK izmantošanā. Igaunijā praktiski nav šādu iespēju[5], savukārt Lietuvā tās ir tikai ZR daļā.

Noglabāšana kā tehnoloģiskās gatavības un apjomu, ekonomiskās pamatotības ziņā pieejamākais risinājums vidējā termiņā
Pastāv daži alternatīvie risinājumi CO2 izmantošanai un noglabāšanai:
Oglekļa dioksīda izmantošana attīrītā, bet nepārstrādātā veidā (siltumnīcās, ugunsdrošības sistēmās, metināšanas gāzu maisījumos u. tml.) ir vēl salīdzinoši mazā apjomā, rupja aplēse ir daži desmiti tūkstošu tonnu gadā Latvijā.
Sintētisko degvielu ražošana, kas tās energoietilpības dēļ pagaidām nav attīstījusies līdz apjomiem, kas patērētu būtiskus uztvertu industriālo CO2 emisiju apjomus. Turklāt ES deleģētais akts (EU) C(2023)1086[6] par SEG ietaupījumu robežvērtībām no pārstrādāta oglekļa degvielām, konkrēti, tā 1. pielikuma punkts 10.a) norāda, ka degvielas, kas ražotas no rūpnieciskām CO2 emisijām, var tikt uzskatītas par ilgtspējīgām līdz 2040. gada beigām, tātad ne ilgtermiņā.
Tikmēr valsts lielāko SEG emitētāju apjoms ir drīzāk 600 - 900 tūkst. tonnu CO2/g katram. Tātad bez CO2 ģeoloģiskās noglabāšanas vismaz vidējā termiņā (kamēr vairākkārtīgi nepieaug sintētisko degvielu izstrāde un lietojums vai nepārstrādāta uztvertā rūpnieciskā CO2 lietojums) ES Zaļā kursa mērķus emisiju intensīvajās rūpniecības nozarēs un enerģētikā būs neiespējami sasniegt.
Pastāv vairāki cerīgi attīstības projekti t. s. atkrastes jeb “offshore” oglekļa dioksīda noglabāšanai, kuri gan nav publiskojuši paredzamos iesūknēšanas tarifus (EUR/tCO2), kā arī kuru sasniegšanai nepieciešama būtiski garāka loģistikas ķēde salīdzinājumā ar sauszemes (“onshore”) oglekļa dioksīda noglabāšanu – nepieciešams pārvarēt lielākus piegādes attālumus līdz ostai pa sauszemi, veikt pārkraušanu uz piemērotiem (tātad – specifiski CO2 piegādēm būvētiem) kuģiem, mērot ceļu uz iesūknēšanas punktu, kurā jābūt izbūvētai salīdzinoši dārgai atkrastes infrastruktūrai.
Salīdzinājumā sauszemes CO2 noglabāšanas projekti jāvērtē kā potenciāli ekonomiski pamatotāki, pat ja par tiem sagaidāmas plašākas diskusijas ar iesaistītajām pusēm (ietekmēto zemes vienību īpašniekiem, vides NVO utt.)
Līdz ar to, pat ja vidējā termiņā atkrastes CO2 noglabāšana varētu būt ātrāk īstenojamais scenārijs, aicinām iespējot vismaz izpēti arī perspektīvākajos sauszemes ģeoloģiskajos nogabalos, kuri potenciāli var kalpot kā CO2 noglabāšanas vietas Baltijas valstīs.

Latvijas teritorijā ir vairāki gāzu uz- vai noglabāšanai potenciāli piemēroti ģeoloģiskie nogabali
Inčukalna PGK vairāk nekā 50 gadu ilgā pieredze pierāda, ka gāzu uzglabāšana Latvijas zemes dzīlēs poraina smilšakmens slānī, ja to atbilstoši attīsta un apsaimnieko, ir droša un neveido negatīvu ietekmi uz apkārtējo vidi.
LVĢMC tiešsaistes resursā[7] ir aprakstītas 16 pazemes struktūras Latvijas teritorijā, kas iezīmētas kā potenciāli piemērotas turpmākai gāzu ģeoloģiskajai uzglabāšanai vai noglabāšanai, un kuras aicinām izskatīt, piemērotākajās plānot izpēti.
Tostarp 2010. gadā pēc LR Ekonomikas ministrijas padotības iestāžu pasūtījuma ir veikta Valsts nozīmes zemes dzīļu nogabala „Dobeles struktūra” ģeoloģijas izpēte, kas pamatā apstiprina šī nogabala piemērotību gāzu uzglabāšanai. Ja kā perspektīvākais glabātuves izveidei tiek atzīts šis nogabals, praktiskie pētījumi būtu jāturpina, lai pārliecinātos par potenciālās krātuves drošību, tostarp veicot testa CO2 iesūknēšanu, monitorēšanu. Tobrīd netika lemts attīstīt valstī otru dabasgāzes krātuvi, taču šobrīd, aktuālai kļūstot CO2 un potenciāli arī H2 apsaimniekošanai, šāds vietējais resurss (gāzu ģeoloģiskā uzglabāšanas vai noglabāšanas iespēja) kļūst vērtīgs.
Esam gatavi atbalstīt izpētes pasākumus, taču kopumā šādai gāzu noglabāšanas infrastruktūrai jābūt pieejamai vairākiem emitētājiem un tai nepieciešams neatkarīgs operators, SPRK regulējums.

A priori aizliegums noglabāt CO2 Latvijas teritorijā ierobežo konkrētu izpēti, informētu lēmumu pieņemšanas iespējas un drīzāk atliek jautājuma risināšanu.
Ja valsts normatīvajos aktos redzams skaidrs noglabāšanas iespēju aizliegums, starptautiskie ģeoloģiskās izpētes (parasti – ogļūdeņražu ieguves nozarē) uzņēmumi neveltīs laiku un resursus nopietna potenciāli piemērotu noglabāšanas vietu ģeoloģiskās izpētes un attiecīgās infrastruktūras projektēšanas, iepirkuma, izbūves piedāvājuma izstrādei.

Balstoties uz izklāstīto un faktu, ka CCUS infrastruktūras attīstība ir daļa no Eiropas Zaļā kursa ieviešanai paredzētajiem risinājumiem, lūdzam:
pārskatīt Klimata likuma projekta esošo redakciju un neaizliegt CO2 noglabāšanu ģeoloģiskajās struktūrās;
vai arī Klimata likumā vismaz atļaut CO2 noglabāšanas iespēju izpēti, tostarp jaunus ģeoloģiskos urbumus un CO2 testa iesūknēšanas un monitoringa kampaņas, paredzot, ka to drošai veikšanai nepieciešamais regulējums tiek izstrādāts turpmāko 1-2 gadu laikā, paralēli ar atsevišķiem Ministru kabineta noteikumiem attīstot CO2 ģeoloģiskās uzglabāšanas normatīvo regulējumu;
paredzēt attiecīgus resursus Klimata un enerģētikas ministrijā u. c. kompetentajās institūcijās, tostarp referentu laika resursu zināšanu attīstīšanu CCUS jautājumos, budžetu nepieciešamo pētījumu un informatīvo ziņojumu izstrādei.

Tikai ar praktiskiem pētījumiem var pārbaudīt ģeoloģisko nogabalu piemērotību, līdz ar to apkopot faktus informētu lēmumu pieņemšanai par vai pret oglekļa dioksīda noglabāšanu Latvijas teritorijā.  


[1] https://climate.ec.europa.eu/system/files/2021-12/com_2021_800_en_0.pdf, 14. lpp.

[2] https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-9-2023-0104_LV.html

[3] https://likumi.lv/ta/id/323330-par-iekartu-sarakstu-emisijas-kvotu-sadalei-2021-2025-gadam

[4] Eiropas Investīciju banka, EIB Group Climate Bank Roadmap 2021-2025; Proposed EIB shadow cost of carbon (121. lpp.): https://www.eib.org/attachments/thematic/eib_group_climate_bank_roadmap_en.pdf

[5] LVĢMC – kopsavilkums 15. lpp. https://www.meteo.lv/fs/CKFinderJava/userfiles/files/Geologija/Geologiskas_strukturas_dabasgazes_pazemes%20_glabatavu_izveidei.pdf

[6] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=PI_COM%3AC%282023%291086

[7] https://videscentrs.lvgmc.lv/lapas/strukturas-dabasgazes-un-co2-uzglabasanai
 

-