Atzinums

Tieslietu ministrijā ir izskatīts Satiksmes ministrijas precizētais Ministru kabineta noteikumu projekts “Grozījumi Ministru kabineta 2010. gada 6. aprīļa noteikumos Nr.343 “Noteikumi par lielgabarīta un smagsvara pārvadājumiem”” (turpmāk – projekts) un par to izsakām šādu iebildumu.
Projekta 10. punktā paredzēto Ministru kabineta 2010. gada 6. aprīļa noteikumu Nr.343 “Noteikumi par lielgabarīta un smagsvara pārvadājumiem” (turpmāk – noteikumi) 24.² punktu, kas nosaka valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Latvijas Valsts ceļi” tiesības neizdot, atcelt vai pārtraukt lielgabarīta un smagsvara pārvadājumu atļauju, nepieciešams svītrot. Šāds regulējums ir pretrunā ar likuma “Par autoceļiem” 5. panta 6.² un septītajā daļā noteikto pilnvarojumu Ministru kabinetam par noteikumu izdošanu, jo pilnvarojumi vai citas likuma normas neparedz veidot regulējumu par tiesībām neizdot, atcelt vai pārtraukt lielgabarīta un smagsvara pārvadājumu atļauju. Vēršam uzmanību, ka šādi lēmumi būs privātpersonai nelabvēlīgi administratīvie akti un tādējādi piedāvātais regulējums ir pretrunā ar Administratīvā procesa likuma 11. pantā noteikto likuma atrunas principu – privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu izdot vai faktisku rīcību veikt iestāde var uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata. Ministru kabineta noteikumi vai pašvaldību saistošie noteikumi var būt par pamatu šādam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja Satversmē, likumā vai starptautisko tiesību normā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, vai pašvaldībām, izdodot saistošos noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību. Papildus vēlamies norādīt, ka valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas Valsts ceļi” ir uzskatāma par privātpersonu un tai atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41. panta trešās daļas 1. punktam valsts pārvaldes uzdevumu par administratīvo aktu izdošanu var deleģēt ar ārējo normatīvo aktu, bet vienlaikus šādos gadījumos nepieciešams pilna apjoma lēmumu tiesiskuma pārbaudes mehānisms, proti, normatīvajos aktos ir jānosaka lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas procedūra. Šāds regulējums jānosaka ar likumu vai likumā jābūt atbilstošam pilnvarojumam Ministru kabinetam par noteikumos iekļaujamo procedūras regulējumu. Nobeigumā vēlamies norādīt, ka projektā nav vēlams izmantot apzīmējumu “pārvadātāja faktiskā rīcība”, jo Administratīvā procesa likuma 7. nodaļā ir nostiprināts apzīmējums “iestādes faktiskā rīcība”. Šāda terminu pārklāšanās var veidot nepamatotas interpretācijas pārvadātāja rīcības vērtēšanai.  

-