Atzinums

Lūdzam papildināt likumprojekta "Grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā" (turpmāk – likumprojekts) sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumu (anotāciju) (turpmāk – anotācija) ar pamatojumu likumprojekta 4.pantā ietvertajā 18.⁶ panta otrajā daļā noteikto tiesisko seku (suņa eitanizācijas) iestāšanās nepieciešamībai.
Norādām, ka saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā ietverto nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.
Vēršam uzmanību, ka likumprojekta 4.pantā ietvertā 18.⁶ panta otrā daļa ir imperatīva norma, savukārt no šobrīd spēkā esošā Ministru kabineta 2012.gada 19.jūnija noteikumu Nr.428 "Kārtība, kādā suni atzīst par bīstamu, un prasības bīstama suņa turēšanai" 20.2.apakšpunkta izriet, ka Pārtikas un veterinārajam dienestam ir rīcības brīvība noteikt suņa eitanāziju, ja suņa uzbrukuma dēļ cilvēkam ir nodarīts smags miesas bojājums vai iestājusies nāve.

 

-

Tiesiskās noteiktības nolūkā aicinām precizēt likumprojekta 8.pantā ietverto pārejas noteikumu 26.punktu, precizējot tieši kādi grozījumi 50.pantā stājas spēkā 2026.gada 1.jūlijā.

-

Lūdzam papildināt anotāciju ar likumdevēja dotā pilnvarojuma apjoma skaidrojumu, lai novērstu iespējamās šaubas par to, un anotācija varētu kalpot kā palīglīdzeklis pilnvarojuma interpretācijā, tādējādi savlaicīgi plānojot regulējuma saturu.
Vienlaikus lūdzam anotācijas 4.sadaļā aprakstīt jauno Ministru kabineta noteikumu saturisko ietvaru.
 

-

Ņemot vērā, ka ar likumprojekta 6. pantu tiks būtiski paplašināts spēkā esošā regulējuma tvērums,anotācijas 3.1. punktā ietverams administratīvās atbildības regulējuma nepieciešamības un pieļaujamības kritēriju pilnvērtīgs izvērtējums.

Proti, pirms būtiski paplašināt Dzīvnieku aizsardzības likuma 54. pantā ietverta pārkāpuma pazīmes, ir izvērtējami vismaz šādi administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritēriji:

1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips;
2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte;
3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām;
4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums;
5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.).
Norādām, ka nozīmīgs rādītājs ir arī problēmsituācijas aktualitāte, proti, vai attiecīgi pārkāpumi faktiski tiek izdarīti pietiekami bieži, lai par to būtu nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību, vai esošais regulējums nav novecojis (sal. Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana", 03.03.2020., 2. lpp.).

Administratīvā akta (rīkojuma, procesa) prioritātes princips nozīmē to, ka, ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, prioritāte ir administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.). 

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju). Šajā aspektā nepieciešams izvērtēt, vai administratīvais sods spēs mazināt konstatēto problēmsituāciju skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.).

Izvērtējot nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību konkrētas problēmsituācijas risināšanai, jākonstatē tās bīstamība vai kaitīgums sabiedrības interesēm. Proti, jāizvērtē, vai iespējamais pārkāpums var aizskart sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par to (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57. lpp.). Šajā aspektā nozīmīga var būt arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības norobežošana.
Likumdevēja izvēle starp noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu nedrīkst būt patvaļīga. Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23. lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr. 46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p. 67).

Tāpat ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tad šajā procesā tā arī ir jāpabeidz, ja nepieciešams, izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.-58. lpp.).

Turklāt likumprojekta 6. pantā nav norādīts korespondējošo normu loks. Līdz ar to tipiskam normas adresātam būs grūti paredzēt, par kādu rīcību tieši draud administratīvā atbildība. Ņemot vērā minēto, iesakām attiecīgi precizēt likumprojekta 6. pantu.

Visbeidzot, lūdzam likumprojekta anotācijā iekļaut pilnvērtīgu soda veida un apmēra izvēles pamatojumu. Pamatojums nepieciešams gan par soda maksimālo apmēru, gan par tā minimālo apmēru. Kaut likuma 54. panta otrajā daļā spēkā esošā soda apmērs ar likumprojektu tiek samazināts, tomēr anotācijā ietverams pilnvērtīgs un argumentēts izvēlēta soda veida un apmēra pamatojums. 


 

-