Atzinums

Piedāvājam pārskatīt jaunieviešamās definīcijas “Akcionāru aizdevums” formulējumu.

Proti, likumprojektā definīcija paredz, ka akcionāru aizdevums ir aizdevums “[..], kuru nevar pārdot trešajām personām”. Aicinām izvērtēt iespēju šo nosacījumu svītrot.

Praksē alternatīvo ieguldījumu fondi piešķir akcionāru aizdevumus saviem portfeļa uzņēmumiem kā daļu no kapitāla struktūras finansējuma. Šādu aizdevumu izsniegšanas mērķis nav to pārdošana trešajām personām, un praksē šādi darījumi arī netiek plānoti. Tomēr aizdevuma dokumentācijā parasti netiek iekļauti īpaši ierobežojumi attiecībā uz aizdevuma cedēšanu vai pārdošanu, jo tas nepamatoti ierobežotu fonda rīcības brīvību nākotnē.

Tādēļ pats fakts, ka aizdevuma prasījumu teorētiski varētu cedēt vai pārdot trešajai personai, pēc būtības nemaina šāda finansējuma ekonomisko raksturu un nediskvalificē to kā akcionāra aizdevumu.

Paredzētais aizliegums akcionāru aizdevumu pārdot trešajām personām radītu mākslīgu un komerciāli nepamatotu ierobežojumu alternatīvo ieguldījumu fondiem, kuri finansē savus portfeļa uzņēmumus ar akcionāru aizdevumiem. Šāds ierobežojums praktiski nav nepieciešams, taču tas varētu nepamatoti ierobežot fondu elastību nākotnē.

Tādēļ piedāvājam svītrot no “Akcionāru aizdevuma” definīcijas nosacījumu, ka šāds aizdevums “nevar tikt pārdots trešajām personām”.
 

Svītrot no “Akcionāru aizdevuma” definīcijas nosacījumu, ka šāds aizdevums “nevar tikt pārdots trešajām personām”.
 

Komentārs attiecībā uz šajā pantā iekļauto atsauci uz 25.panta trešo daļu.

Attiecībā uz 25. panta trešajā daļā paredzēto prasību, ka pārvaldniekam jānodrošina riska pārvaldīšanas funkcijas organizatoriska un funkcionāla nodalīšana no pārējām pārvaldnieka darbībām, atkārtoti vēršam uzmanību uz šīs prasības praktisko piemērošanu reģistrētiem pārvaldniekiem.

Iepriekš Asociācija piedāvāja paredzēt, ka šāda organizatoriska un funkcionāla riska pārvaldīšanas funkcijas nodalīšana nebūtu obligāti piemērojama reģistrētiem pārvaldniekiem. Saprotam Latvijas Bankas argumentāciju par nepieciešamību nodrošināt pamata risku pārvaldības prasību piemērošanu visiem pārvaldniekiem.

Vienlaikus norādām, ka nozares praksē risku pārvaldības funkcijas organizēšanas jautājumi ir tikuši detalizētāk skaidroti FNA un LVCA izstrādātajās vadlīnijās. Šīs vadlīnijas attiecas uz fondiem, kas dibināti vai kuru dibināšanas dokumenti (piemēram, ieguldījumu līgumi) ir noslēgti pēc 2024. gada.

Savukārt fondi, kas dibināti pirms šī perioda, ir strukturēti atbilstoši to dibināšanas brīdī spēkā esošajam regulējumam un tirgus praksei, un to pārvaldnieku organizatoriskā struktūra ir izveidota atbilstoši šiem nosacījumiem.

Līdz ar to, lai nodrošinātu tiesisko skaidrību un izvairītos no situācijas, kurā jaunā prasība faktiski tiek piemērota jau esošām fondu struktūrām, aicinām precizēt normu vai pārejas regulējumu, paredzot, ka prasība par riska pārvaldīšanas funkcijas organizatorisku un funkcionālu nodalīšanu attiecas uz pārvaldniekiem attiecībā uz tiem fondiem, kas dibināti vai kuru dibināšanas dokumenti noslēgti pēc 2024. gada.

Šāds precizējums ļautu nodrošināt regulējuma saskaņotību ar nozares vadlīnijām un vienlaikus izvairīties no nesamērīga administratīvā sloga attiecībā uz jau esošām fondu struktūrām.

Papildus, Izziņā norādīts, ka iemesls riska pārvaldīšanas prasību piemērošanai reģistrētiem pārvaldniekiem ir tas, ka Direktīva Nr. 2024/927 ievieš būtiski paplašinātu regulējumu attiecībā uz fondiem, kuri izsniedz aizdevumus vai citādi iesaistās kreditēšanas darbībās. Tomēr kā norādījusi Asociācija, Direktīvas Nr. 2024/927 mērķis nav piemērot šīs prasības reģisitrētiem pārvaldniekiem.
 

-

Pašreizējais formulējums, ka riska pārvaldīšana ir nodalīta no "pārējām pārvaldnieka darbībām", var tikt interpretēts pārmērīgi plaši un radīt priekšstatu, ka persona, kas veic riska pārvaldīšanas funkciju, nedrīkst veikt citas kontroles vai administratīvās funkcijas pārvaldnieka struktūrā.
Tomēr nozares praksē riska pārvaldīšanas funkcijas neatkarība primāri tiek nodrošināta, nodalot to no darbībām, kas saistītas ar ieguldījumu darījumu ierosināšanu, izvērtēšanu un ieguldījumu lēmumu pieņemšanu. Vienlaikus šī funkcija var tikt apvienota ar citām kontroles vai atbalsta funkcijām (piemēram, atbilstības vai aktīvu novērtēšanas funkcijām), ja tiek nodrošināta tās neatkarība no investīciju lēmumu pieņemšanas procesa.
Attiecīgi piedāvātais precizējums nodrošinātu regulējuma skaidrību un atbilstību nozares praksei.
 

Izteikt 25. panta trešo daļu šādā redakcijā:
"(3) Pārvaldnieks nodrošina, ka riska pārvaldīšana ir organizatoriski un funkcionāli nodalīta no fonda ieguldījumu pārvaldīšanas. Pārvaldnieks izstrādā un ievieš kontroles procedūras esošo vai iespējamo interešu konflikta situāciju novēršanai, lai nodrošinātu neatkarīgu risku pārvaldīšanu."
 

Kā Asociācija norādījusi jau iepriekš, Direktīvas Nr. 2024/927 mērķis nav bijis piemērot loan origination nosacījumus uz reģistrētiem jeb t.s. ‘sub-treshold’ pārvaldniekiem, kas atbilst Direktīvā Nr. 2011/61 3.panta izņēmumam. 

Izziņā minēts, ka “Pārņemot Direktīvas Nr. 2024/927 normas attiecībā uz aizdevumu izsniegšanu, to piemērošana nav sašaurināma vienīgi uz aizdevumus izsniedzoša AIF pārvaldnieka darbību. Tas norādīts arī Direktīvas Nr. 2024/927 preambulas 16.punktā, lai panāktu “AIF profesionālu pārvaldību un mazinātu finanšu stabilitātes riskus, AIFP, kas pārvalda AIF, kuri iesaistās aizdevumu izsniegšanā, neatkarīgi no tā, vai šie AIF atbilst aizdevumus izsniedzošo AIF definīcijai, vajadzētu būt efektīvai politikai, procedūrām un procesiem aizdevumu piešķiršanai.”

Tomēr Asociācija norāda, ka Direktīvas Nr.2024/927 preambulas 16.punkts nav interpretējams tā, lai attiecinātu aizdevumus izsniedzoša AIF pārvaldnieka nosacījumus arī uz reģistrētiem pārvaldniekiem. 

Pirmkārt, jāuzsver, ka Direktīvas preambula, uz kuru izdarīta atsauce Izziņā, nav tiesību norma un Direktīvas preambula nesatur saistošus pienākumus, bet gan formulē tās mērķi veidot harmonizētu regulējumu ‘loan origination’ fondus pārvaldošiem pārvaldniekiem. Nekur pašā Direktīvas tekstā nav norādīts, ka ‘loan origination’ nosacījumi būtu tiešā veidā piemērojami arī reģistrētiem jeb ‘sub-treshold’ AIFP. 

Otrkārt, arī vairāki juridiskie eksperti norāda, ka “loan‑originating regime is designed to apply only to full-scope AIFMs, Article 3 managers are outside this framework.” (Goodwin Law 2024; https://www.jdsupra.com/legalnews/aifmd-2-0-evolution-rather-than-4635645/; un citi).

-