Atzinums

Lūdzam izvērtēt pilnvarojuma saturu pēc būtības. 

1. Sodam ir jābalstās uz parlamenta (formālā likumdevēja) pieņemtu likumu vai parlamentam vismaz jābūt galvenajam un galīgajam likumdevējam (nulla poena sine lege parlamentaria) (Gröning L. Nulla Poena Sine Lege Parlamentaria? Democratic Legitimacy and European Penal Law. In: Legislation in Context: Essays in Legisprudence. Edited by Luc J. Wintgens. Hampshire: Ashgate, 2007, p.185). Līdz ar to īpaša uzmanība pievēršama arī pilnvarojuma Ministru kabinetam kvalitātei, tā saturam, apjomam un citām pilnvarojumu raksturojošām pazīmēm. Sodošās normas precizitātei nav pietiekami, ja pārkāpuma pazīmes atrodamas izpildvaras normatīvajā aktā, kas balstīts uz nepietiekami precīzu pilnvarojumu (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 102.lpp.). Nav pieļaujama situācija, ka pārkāpuma saturu patiesībā noteiktu Ministru kabinets (izpildvara). 

2. Ministru kabineta iekārtas likuma 31.panta pirmās daļas 1.punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus – noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus.  
  
3. Prasība pēc noteikumu galveno satura virzienu norādīšanas nozīmē Saeimas obligātu saturisko virsvadību. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets var tikai konkretizēt (detalizēt) Saeimas pieņemto likumu, pie tam šī konkretizējuma virzienam jau jābūt noteiktam Saeimas likuma pilnvarojumā. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā. Bez tam Ministru kabinetam, īstenojot šo pilnvarojumu, protams, jāņem vērā arī visa likuma mērķis, jēga, sistēma, kā arī tiesību sistēma kopumā (Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 185.-186.lpp.).

4. Jābūt skaidram pilnvarojuma mērķim, tā saturam un apjomam. Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra sprieduma lietā Nr.2007-04-03 19.punkts). Pilnvarojuma saturs atklāj tā būtību un jēgu (Satversmes tiesas 2007.gada 9.oktobra sprieduma lietā Nr.2007-04-03 20.punkts). Likumdevēja dotajam pilnvarojumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam (Satversmes tiesas 2018.gada 18.oktobra sprieduma lietā Nr.2017-33-03 14.punkts; Satversmes tiesas 2005.gada 21.novembra sprieduma lietā Nr.2005030306 10.punkts). Savukārt pilnvarojuma apjoms nozīmē to jautājumu loku, kurus institūcija, īstenojot likumdevēja doto pilnvarojumu, ir tiesīga noregulēt (Satversmes tiesas 2016.gada 2.marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 23.4.punkts). 

5. Ievērojot minēto, gan no vispārīgo pilnvarojuma kvalitātes prasību skatpunkta, gan no sodu tiesību aspekta nav atbalstāmi tāda veida pilnvarojumi kā noteikt "prasības un kārtība niršanai jūrā". Pamatā šādam regulējumam ir jābūt ietvertam likumā.

6. Lūdzam pārskatīt visus likumprojektā "Grozījumi Jūras vides aizsardzības un pārvaldības likumā" (turpmāk – likumprojekts) un grozāmajā Jūras vides aizsardzības un pārvaldības likumā (turpmāk – likums) ietvertos pilnvarojumus Ministru kabinetam un nodrošināt regulējuma atbilstību iepriekš norādītajām prasībām.
 


 

-

Pārkāpuma formulējumā nav norādītas nepieciešamās pārkāpuma pazīmes.

Nav saprotams par kādu prasību niršanai jūrā neievērošanu vai par neziņošanu kādai iestādei var tikt piemērota administratīvā atbildība.  Lūdzam pārformulēt normu, lai ikvienam būtu skaidrs, par ko persona var tikt sodīta. Pārkāpuma pazīmēm izsmeļoši jābūt norādītām pārkāpuma formulējumā. Kā iepriekš minēts, nav pieļaujams, ka pārkāpuma saturu faktiski noteiktu Ministru kabinets ("neievērojot prasības niršanai jūrā").

-

Lūdzam izvērtēt likuma 21.panta otrās daļas izteikšanas jaunā redakcijā nepieciešamību.

Proti, spēkā esošā likuma 21.panta otrā daļā nosaka: 

"(2) Par niršanu aizliegtajā teritorijā piemēro naudas sodu no deviņām līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām."  Līdz ar to likumprojekta 2.pantā ietverta likuma 21.panta otrā daļa ir identiska spēkā esošajai normai. 

-

Attiecībā uz likumprojekta 2.pantu nav izvērtēti administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritēriji.
 
Pirms noteikt jaunu administratīvās atbildības pamatu, jāizvērtē vismaz šādi kritēriji: 1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips; 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte; 3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām; 4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums; 5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54.lpp.). Nozīmīgs rādītājs ir arī problēmsituācijas aktualitāte, proti, vai attiecīgi pārkāpumi faktiski tiek izdarīti pietiekami bieži, lai par to būtu nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību, vai esošais regulējums nav novecojis (sal. Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana", 03.03.2020., 2.lpp. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/).

Administratīvā akta (rīkojuma, procesa) prioritātes princips nozīmē to, ka, ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, prioritāte ir administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55.lpp.). Latvijā valsts pārvaldei ir raksturīgi meklēt iespēju personu sodīt par pienākumu nepildīšanu, bet nereti netiek saskatīta iespēja panākt pienākumu izpildi ar administratīvā procesa līdzekļiem (Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr.11). Tādējādi, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama.

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju). Šajā aspektā nepieciešams izvērtēt, vai administratīvais sods spēs mazināt konstatēto problēmsituāciju skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55.lpp.).

Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Ja privātpersonai ir iespējams savas aizskartās tiesības aizstāvēt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tad par attiecīgu privāttiesiskās attiecības regulējošo normu neievērošanu administratīvā atbildība nav paredzama. Tādējādi pārkāpumam jābūt saistītam ar publiski tiesiskām attiecībām. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad administratīvie sodi tradicionāli tiek piemēroti arī par tādiem pārkāpumiem, kas pēc savas tiesiskās dabas attiecas uz privāttiesiskām attiecībām, piemēram, ja pārkāpuma rezultātā tiek skarts plašs sabiedrības loks (patērētāju tiesības) (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56.-57.lpp.).

Izvērtējot nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību konkrētas problēmsituācijas risināšanai, jākonstatē tās bīstamība vai kaitīgums sabiedrības interesēm. Proti, jāizvērtē, vai iespējamais pārkāpums var aizskart sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par to (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.lpp.). Šajā aspektā nozīmīga var būt arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības norobežošana. Likumdevēja izvēle starp noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu nedrīkst būt patvaļīga. Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23.lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr.46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p.67).

Tāpat ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tad šajā procesā tā arī ir jāpabeidz, ja nepieciešams, izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.-58.lpp.).

Ievērojot minēto, lai varētu izvērtēt administratīvās atbildības nepieciešamību un pieļaujamību likumprojektā paredzētajā gadījumā, likumprojekta anotācijā jāietver argumentēts visu iepriekš minēto kritēriju izvērtējums. Šajā gadījumā īpaša uzmanība pievēršama pārkāpuma attiecināmībai uz publiski tiesiskajām attiecībām. Administratīvā atbildība nav paredzama par prettiesisku rīcību privāto tiesību jomā! Šādos gadījumos piemērotais administratīvais sods var būt nepamatota valsts iejaukšanās privāttiesiskās attiecībās (plašāk sk.: Danovskis E. Administratīvās atbildības likuma pamatnoteikumu svarīgākās nostādnes. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr.50/51/52).

Likumprojekta anotācijā iekļaujams arī paredzētā pārkāpuma satura skaidrojums, tostarp jānorāda korespondējošās tiesību normas, par kuru neievērošanu būs paredzēta administratīvā atbildība.

Likumprojekta anotācijā iekļaujams pamatojums izvēlētajam soda veidam un apmēram. Viens no soda samērīguma un soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijiem ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas (Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol.25, Iss. 3, p.599). Lai to izvērtētu, citstarp nozīmīgs ir ar attiecīgajām tiesību normām aizsargātā tiesiskā labuma (interešu) svarīgums un pārkāpuma sabiedriskais nosodījums (Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera 2005.gada 26.maija secinājumu lietā C-176/03 46.punkts). Protams, šie kritēriji neļauj precīzi noteikt (aprēķināt) pārkāpumam atbilstošu soda veidu vai apmēru, tie vairāk vērtējoši raksturo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p.81). Soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots.
Pārkāpuma izdarīšana nedrīkst būt ekonomiski izdevīga, ja salīdzina pārkāpuma rezultātā iegūto labumu un par pārkāpumu iespējamo sodu. Soda apmēra un pārkāpuma rezultātā iegūtā labuma attiecība, kā arī reālā iespēja, ka pārkāpums vispār tiks atklāts un sods piemērots, ir kritēriji, kas raksturo arī soda preventīvo (atturošo) iedarbību (Faure M. Effective, Proportional and Dissuasive Penalties in the Implementation of the Environmental Crime and Shipsource Pollution Directives: Questions and Challenges. European Energy and Environmental Law Review, 2010, p.260).

 

-

Lūdzam norādīt alternatīvos risinājumus. 

Likumprojekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojuma (anotācijas) (turpmāk – anotācija) 1.3.apakšsadaļā ir norādīts, ka ir izvērtēti alternatīvie risinājumi. Saistībā ar minēto lūdzam precizēt anotācijas 1.3.apakšsadaļu, norādot visus iespējamos risinājumus mērķa sasniegšanai, tostarp izvērtētās alternatīvas.

-

Lūdzam izvērtēt, vai likumprojekta 1. pantā iekļautajā likuma 19.¹ panta ceturtajā daļā lietotais termins "aizliegtā teritorija" atbilst plānotajam tiesību normas mērķim, un, ja nepieciešams, lūdzam precizēt likumprojekta 1. pantā iekļauto likuma 19.¹ ceturto daļu.
No likumprojekta 1. pantā iekļautās likuma 19.¹ ceturtās daļas iziet, ka kuģošanas līdzeklis atstāj aizliegto teritoriju, ja Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku vai Valsts robežsardzes amatpersonas konstatē niršanai jūrā noteikto prasību vai noteikto aizliegumu pārkāpumu.
Vēršam uzmanību, ka niršanai jūrā noteikto prasību vai noteikto aizliegumu pārkāpumu var konstatēt ne tikai aizliegtajās teritorijās, bet jebkurā citā teritorijā, kurā persona nirst.
 

-

Lūdzam aizpildīt anotācijas 7.1., 7.2., 7.3. un 7.4. apakšsadaļu.
Kā izriet no anotācijas, Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku Krasta apsardzes dienestam samazināsies administratīvais slogs, vairs neveicot niršanas atļauju izsniegšanu. Tādējādi atbilstoši Ministru kabineta 2021. gada 7. septembra noteikumu Nr. 617 "Tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas kārtība" 18. un 18.² punktam lūdzam iekļaut anotācijā atbilstības izmaksu aprēķina rezultātu.
Vienlaikus lūdzam papildināt anotācijas 7.1. apakšsadaļu ar informāciju par likumprojekta izpildē iesaistītajām institūcijām, kā arī lūdzam aizpildīt anotācijas 7.4. apakšsadaļu, tā kā likumprojekts ietekmēs Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku Krasta apsardzes dienesta uzdevumus.

 

-