Atzinums

Likumprojekta pašreizējā redakcija paredz aizliegumu nodarbinātajam pieņemt lēmumus, kas ietekmē viņa darījumu partneru intereses, paredzot izņēmumu tikai attiecībā uz kredītiestādēm un regulētām finanšu iestādēm. Šāds regulējums ir nepilnīgs un rada risku valsts pārvaldes darbības paralīzei šādu apsvērumu dēļ:
1) Mūsdienu ekonomiskajā realitātē gandrīz ikviens valsts pārvaldē nodarbinātais ir darījumu attiecībās ar plašu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju loku (elektroniskie sakari, elektroenerģija, siltumapgāde, ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana). Ja šie pakalpojumu sniedzēji netiek iekļauti izņēmumu sarakstā, nodarbinātajiem būtu pienākums atstatīt sevi no jebkādu lēmumu pieņemšanas, sūdzību izskatīšanas vai normatīvo aktu izstrādes, kas skar šos komersantus. Piemēram, Regulatora darbinieks vai ministrijas ierēdnis nevarētu piedalīties lēmuma pieņemšanā par elektronisko sakaru operatoru, kura klients viņš ir.
2) Interešu konflikta būtība ir nodarbinātā personiskā ieinteresētība, kas var ietekmēt lēmuma objektivitāti. Gadījumos, kad nodarbinātais saņem standartizētu sabiedrisko pakalpojumu par publiski pieejamu tarifu, ko saņem arī jebkura cita persona, nepastāv reāls risks, ka viņš varētu gūt īpašu labumu vai ka šīs attiecības ietekmētu viņa objektivitāti. Atstatīšanās šādās situācijās ir formāla un kaitē valsts pārvaldes efektivitātei.
Nepieciešams papildināt izņēmumu sarakstu attiecībā uz darījumu partneriem.

(2) Aizliegums neattiecas uz darījuma partneriem, kas ir kredītiestādes vai citas regulētas finanšu iestādes, kā arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji un citi komersanti, no kuriem valsts pārvaldē nodarbinātais saņem standartizētus preces vai pakalpojumus par publiski pieejamiem tarifiem (cenām), kas ir vienādi visiem attiecīgā pakalpojuma saņēmējiem

Likumprojektā ietvertā pieeja faktiski rada demotivējošu vidi augsti kvalificētiem speciālistiem. Stingrs un birokrātisks aizliegums jebkādai profesionālai darbībai darba laikā, ja tā ir saistīta ar pedagoģisko darbu, kas tieši veicina nodarbinātā kvalifikāciju, norāda uz vēlmi pēc pasīvas un zemas iniciatīvas darbinieku loka. Šāda “ērtas kontroles” prioritizēšana pār valsts pārvaldes profesionalitāti rada risku, ka valsts iestādēs netiks piesaistīti vai saglabāti speciālisti, kuri seko aktuālajām nozares tendencēm un dalās pieredzē. Interešu konflikta novēršanas mērķis nevar kalpot par attaisnojumu valsts pārvaldes intelektuālajai stagnācijai.
Mūsdienu darba tiesību un valsts pārvaldes modernizācijas kontekstā arvien plašāk tiek ieviests elastīgais darba laiks. Likumprojekta redakcija ignorē praktisko realitāti, kurā, piemēram, akadēmiskais darbs (lekciju lasīšana) bieži notiek vakaros vai brīvdienās, taču var ietvert arī atsevišķus rīta blokus. Kategorisks aizliegums veikt šādu darbu “darba laikā” rada nesamērīgu administratīvo slogu gan nodarbinātajam, gan iestādei (pienākums formēt nepilnu darba laiku vai izmantot atvaļinājumu par dažām stundām), ja vienlaikus nodarbinātais savus pamatuzdevumus izpilda elastīgi citā laikā.
Lai nodrošinātu līdzsvaru starp interešu konflikta novēršanu un valsts pārvaldes efektivitāti, Regulators ierosina Likumprojektā iestrādāt izņēmumu vai deleģējumu, kas pieļauj pedagoģisko blakus darbu arī iestādes darba laikā, ja tas nepārsniedz samērīgu apjomu un netraucē pamatpienākumu izpildi:
1) noteikt, ka akadēmiskā vai pētnieciskā slodze līdz 4 stundām nedēļā darba laikā un līdz 16 stundām ārpus tā (vakaros, brīvdienās) ir pieļaujama, veicot tikai vispārējo amata saskaņošanu.
2) šādā apjomā nodarbinātajam nebūtu jāuzliek pienākums detalizēti uzskaitīt katru stundu vai izmantot sociālās garantijas (atvaļinājumus), ja iestādes vadītājs ir saskaņojis amatu un darbinieks elastīgi nodrošina pamatdarba rezultātu sasniegšanu.
Šāda pieeja mazinātu birokrātisko slogu, veicinātu motivētu un profesionāli aktīvu darbinieku piesaisti un nodrošinātu, ka interešu konflikta kontrole ir vērsta uz reāliem riskiem, nevis formālu nodarbināto aktivitātes ierobežošanu.
 

Papildināt 6.panta sesto daļu ar otro teikumu  šādā redakcijā:
Valsts pārvaldē nodarbinātais, saņemot rakstveida atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā, ir tiesīgs savienot amatu ar pedagoģisko, zinātnisko vai radošo darbu arī iestādes noteiktajā darba laikā, ja šāds darbs nepārsniedz četras stundas nedēļā un nodarbinātais nodrošina tiešo darba pienākumu izpildi elastīgā darba laika ietvaros. Šādā gadījumā nodarbinātajam nav pienākuma veikt detalizētu darba laika uzskaiti par minētajām stundām vai izmantot atvaļinājumu, ja darba izpildes rezultāti tiek sasniegti.

Likumprojekta pašreizējā redakcijā lietotais termins “Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas loceklis” nav terminoloģiski precīzs un neatbilst spēkā esošajai sistēmai, kāda noteikta speciālajos likumos. Lai nodrošinātu tiesību normu saskaņotību, Likumprojektā jālieto termins, kas precīzi identificē institūcijas vadības līmeni.
Saskaņā ar likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 7. pantu Regulatora sastāvā ir padome, kas sastāv no priekšsēdētāja un četriem padomes locekļiem. Speciālais likums neizmanto jēdzienu “komisijas loceklis”, bet gan skaidri definē šīs personas kā padomes locekļus. Lietojot atšķirīgu terminoloģiju Likumprojektā, rodas neskaidrība par to, vai ar “komisijas locekli” tiek domāts jebkurš darbinieks vai tikai padomes sastāvā esoša amatpersona.
Tāpat Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 2. panta otrās daļas 3. punktā tiek lietots termins “Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētājs un padomes locekļi”. Šis likums kalpo kā bāze visu valsts pārvaldē nodarbināto klasifikācijai un statusa noteikšanai. Konsekventa šī termina lietošana arī jaunajā Likumprojektā nodrošinātu sistēmisku saskaņotību starp atlīdzības un interešu konflikta novēršanas regulējumu.
Arī Mobilizācijas likuma 14.prim panta 16.punktā tiek lietots precīzs iestādes un amata nosaukums, proti, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētājs un padomes loceklis.
 

Izteikt 9.panta 12.punktu šādā redakcijā:
“12. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētājs un padomes loceklis.”
 

Pašreizējā Likumprojekta redakcijā ietvertā “šķietamā interešu konflikta” definīcija ir pārāk abstrakta un subjektīva. Šāds formulējums rada nopietnus tiesiskās noteiktības riskus, jo “šaubas” var rasties jebkuram subjektam (sabiedrībai, kolēģiem, politiskajiem oponentiem) bez objektīva pamatojuma. Bez precizējuma tas var novest pie:
1) interpretācijas haosa, kur katra iestāde “šaubas” vērtēs pēc saviem ieskatiem;
2) administratīvā paralīzes, jo iestādes par katru situāciju vērsīsies KNAB pēc skaidrojuma, pārslogojot to.
3) nepamatotas vajāšanas, jo termins var tikt izmantots kā instruments vēršoties pret neērtiem darbiniekiem.
Nepieciešams papildināt definīciju ar objektīviem kritērijiem.

Šķietams interešu konflikts – situācija, kurā objektīvam vērotājam, pamatojoties uz konkrētiem un pārbaudāmiem faktiem, var rasties pamatotas šaubas par valsts pārvaldē nodarbinātā objektivitāti un neitralitāti, pildot amata pienākumus, pat ja faktisks interešu konflikts nav konstatējams.
 

Likumprojekta pašreizējā redakcija paredz vispārīgu pienākumu ziņot par interešu konflikta situācijām vai korupcijas gadījumiem, taču nenosaka konkrētu termiņu šī pienākuma izpildei. Šāds regulējums ir nepilnīgs un var radīt šādus riskus:
1) Bez konkrēta termiņa pienākums ziņot kļūst deklaratīvs. Tiesību piemērotājam un kontrolējošajām iestādēm ir grūti novērtēt, vai nodarbinātais ir rīkojies savlaicīgi. Konkrēts termiņš ievieš skaidrību par to, kad iestājas pienākuma neizpildes fakts, kas ir būtiski, vērtējot nodarbinātā atbildību.
2) Interešu konflikta un korupcijas gadījumos izšķiroša nozīme ir operatīvai reakcijai. Kavēšanās ar ziņošanu var ļaut turpināties prettiesiskai rīcībai, radīt neatgriezenisku kaitējumu valsts pārvaldes interesēm vai apgrūtināt pierādījumu iegūšanu. Piemēram, termiņš “3 darba dienas” ir samērīgs – tas ir pietiekams, lai nodarbinātais apzinātu situāciju un sagatavotu informāciju, bet vienlaikus nodrošina ātru informācijas apriti.
3) Konkrēts termiņš disciplinē valsts pārvaldi un nodrošina vienveidīgu praksi visās institūcijās. Tas kalpo arī kā aizsardzības mehānisms pašam nodarbinātajam – ievērojot noteikto termiņu, viņš pierāda savu godprātību un novērš iespējamus pārmetumus par informācijas slēpšanu vai līdzdalību.

(5) Ja valsts pārvaldē nodarbinātajam kļūst zināma informācija par interešu konflikta situācijām vai iespējamiem korupcijas gadījumiem, tas ne vēlāk kā trīs darba dienu laikā informē publiskas personas institūcijas vadītāju, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju vai ģenerālprokuroru.

Izvērtējot Likumprojekta tekstu, konstatējama terminoloģiska nekonsekvence attiecībā uz centrālo jēdzienu – “godprātība”. Likuma nosaukumā tiek lietots termins “nodarbināto godprātība”, savukārt 7. panta pirmajā daļā parādās jēdziens “institūcijas godprātības nodrošināšana”. Šāda variācija bez skaidras definīcijas rada tiesiskās noteiktības riskus.
Juridiskās tehnikas pamatprincips prasa visā Likumprojekta tekstā lietot vienus un tos pašus terminus vienā un tajā pašā nozīmē. Ja Likumprojekta mērķis ir nodarbināto godprātība, tad institūcijas loma ir šīs individuālās godprātības veicināšana un kontrole, nevis abstrakta “institūcijas godprātība”. Institūcija pati par sevi ir abstrakta struktūra; godprātība ir piemītoša fiziskām personām (nodarbinātajiem), kas šo institūciju veido.
Papildus jāmin, ka termins “godprātība” ir plašs un ētisks jēdziens. Ja likums uzliek pienākumu “nodrošināt godprātību”, ir jābūt skaidram, ko tieši tas ietver – vai tā ir tikai tiesību normu ievērošana, vai arī ētikas kodeksu pildīšana, interešu konfliktu neesamība un profesionālo standartu ievērošana. Bez skaidrojuma šis termins var tikt interpretēts pārāk plaši vai, tieši otrādi, pārāk šauri, apgrūtinot iekšējās kontroles sistēmu izveidi.
 

Izteikt 7.panta pirmo daļu šādā redakcijā:
(1) Institūcijas vadītājs ir atbildīgs par tādas iekšējās kontroles sistēmas izveidi un darbību, kas vērsta uz valsts pārvaldē nodarbināto godprātības veicināšanu un interešu konflikta risku savlaicīgu novēršanu.
 

Vārds “kurai” ir attieksmes vietniekvārds sieviešu dzimtes vienskaitlī, kas šajā teikumā attiecas uz lietvārdu “persona”. Pašreizējā redakcijā lietotais “kuram” (vīriešu dzimte) ir gramatiski kļūdains un rada nesaskaņotu teikuma uzbūvi.
 

Izteikt Likumprojekta 17.panta trešo daļu šādā redakcijā:
“(3) Persona, ja tā ieņēmusi amatu ilgāk par trim mēnešiem, kurai ir pienākums iesniegt mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju, beidzot pildīt noteiktos amata pienākumus, divu mēnešu laikā no amata pienākumu pildīšanas pēdējās dienas iesniedz šā likuma 15. panta pirmās daļas 3. punktā minēto mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju.”
 

Pārkāpums pats par sevi nav personai “piederošs” objekts, bet gan personas rīcības (darbības vai bezdarbības) rezultāts. Iekļaujot vārdu “rīcībā” (aiz vārda “nodarbinātā”), norma kļūst juridiski precīzāka, norādot uz saikni starp konkrēto personu un tās veikto prettiesisko aktu.
Administratīvo pārkāpumu un interešu konflikta situāciju vērtēšanā vienmēr tiek analizēta personas rīcība. Vārda “rīcībā” lietošana ir standarta juridiskā tehnika, kas tiek izmantota līdzīgos normatīvajos aktos (piemēram, Administratīvās atbildības likumā vai esošajā Interešu konflikta novēršanas likumā), lai definētu pārkāpuma subjektīvo un objektīvo pusi.
 

Izteikt Likumprojekta 23.panta pirmo daļu šādā redakcijā:
“(1) Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam un Valsts ieņēmumu dienestam atbilstoši šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei ir pienākums par valsts pārvaldē nodarbinātā rīcībā konstatētajiem šā likuma pārkāpumiem informēt sabiedrību, ievietojot informāciju attiecīgās institūcijas tīmekļvietnē.”