Atzinums

Kopumā ir atbalstāms administratīvā sloga mazināšanas mērķi, tomēr administratīvā sloga samazināšana nedrīkst radīt situāciju, kurā pašvaldībai tiek atņemti efektīvi preventīvās kontroles instrumenti.
Atļauju sistēma kalpo ne tikai administratīvām vajadzībām, bet arī nodrošina iespēju pirms darbības uzsākšanas izvērtēt potenciālos riskus sabiedriskajai kārtībai, noteikt nepieciešamos nosacījumus un sistemātisku pārkāpumu gadījumā lemt par atļaujas anulēšanu vai atteikumu izsniegt atļauju atkārtoti.
Ja attiecībā uz publiski pieejamām privātām teritorijām tiek saglabāts risinājums, kas neparedz pašvaldības atļaujas saņemšanu, aicinām izvērtēt alternatīvu preventīvās kontroles mehānismu ieviešanu, piemēram, pienākumu iepriekš informēt pašvaldību par plānoto tirdzniecību, kā arī paredzēt iespēju ierobežot vai liegt tirdzniecības veikšanu gadījumos, kad konstatēti sistemātiski normatīvo aktu vai sabiedriskās kārtības prasību pārkāpumi.

-

Uzturam spēkā publiskajā apspriešanā pausto iebildumu.

Regulējumam par ielu tirdzniecību jāattiecas uz tirdzniecību publiskajā ārtelpā neatkarīgi no īpašuma formas – gan pašvaldībai piederošā, gan privātpersonām piederošā teritorijā, ja tā ir publiski pieejama. Publiskās ārtelpas vizuālā kvalitāte, funkcionalitāte un arhitektoniskās kvalitātes principi nav atkarīgi no zemes īpašnieka, tādēļ vienlīdzības princips piemērojams visiem ielu tirdzniecības dalībniekiem neatkarīgi no tirdzniecības vietas atrašanās.
Pašreiz piedāvātais regulējums, kas paredz ielu tirdzniecības saskaņošanu tikai pašvaldībai piederošā publiskajā ārtelpā, rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus un būtiski ierobežo pašvaldības iespējas nodrošināt vienotu pilsētvides kvalitāti. Vienā apkaimē vai ielas posmā var veidoties atšķirīgi un nekontrolēti tirdzniecības risinājumi, jo privātīpašumos izvietotās tirdzniecības vietas netiktu pakļautas pašvaldības saskaņošanai. Tas radītu priekšrocības tirgotājiem privātās teritorijās, kuri varētu izvairīties no atļauju saņemšanas procesa, elastīgāk mainīt sortimentu, vizuālo noformējumu un izvietojumu, kā arī apzināti izvēlēties privātās teritorijas regulējuma apiešanai.
Šāda pieeja vājinātu pašvaldības kontroles mehānismus un sašaurinātu tās iespējas īstenot Pašvaldību likumā noteiktās funkcijas – rūpēties par sabiedrisko kārtību, teritorijas attīstību un vides kvalitāti. Pašvaldības loma nedrīkst tikt reducēta tikai līdz zemes īpašnieka statusam, jo tai ir pienākums pārvaldīt teritorijas attīstību kopumā, tostarp publiski nozīmīgās privātās teritorijās.
Turklāt pašvaldības teritorijas plānojumi, lokālplānojumi un tematiskie plāni nosaka konkrētus teritorijas izmantošanas mērķus un ierobežojumus. Ja tirdzniecība publiski pieejamā privātā teritorijā netiek saskaņota, var tikt ignorēti plānošanas dokumentu mērķi un attīstīta tirdzniecība vietās, kur tā nav paredzēta vai ir nevēlama, piemēram, klusajās dzīvojamās zonās.

Praksē publiski pieejamas privātās teritorijas Rīgā ir, piemēram, Līvu laukums, laukuma un Skārņu/Monētu pagalma zemes vienības, Doma dārzs Tirgoņu ielā 1, kvartāls “Egle” starp Mazo Monētu, Kaļķu un Tirgoņu ielu, “Ezītis miglā” Slokas ielā 17 un Hāgensberga pagalms Kalnciema ielā 15A. Līvu laukuma gadījumā, ja netiek izsniegta ielu tirdzniecības atļauja, atbilstoši Ministru kabineta 08.03.2004. noteikumu Nr. 127 “Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi” un Rīgas domes 07.02.2006. saistošo noteikumu Nr. 38 prasībām nav tiesiska pamata publiskajā ārtelpā izvietot būves neapbūvējamā teritorijā. Līdzīga situācija ir pludmales teritorijās, kas ir valsts īpašumā, kur āra kafejnīcu risinājumi praksē iespējami tikai ielu tirdzniecības regulējuma ietvaros.
Ņemot vērā, ka pašvaldība tirdzniecības vietu vizuālajam risinājumam un novietojumam var noteikt tikai vispārīgas prasības un nevar detalizēti regulēt materiālus, krāsas vai izmērus, līdzvērtīgas prasības būtu piemērojamas arī privātīpašumā izvietotām tirdzniecības vietām publiskajā ārtelpā.
Tādēļ nepieciešams saglabāt līdzšinējo prasību par atļaujas nepieciešamību ielu tirdzniecībai gan pašvaldībai piederošā, gan privātpersonām piederošā publiskajā ārtelpā.

Tomēr, ja Ekonomikas ministrijas ieskatā šī norma ir saglabājama un ielu tirdzniecības atļaujas jāizsniedz tikai tirdzniecības veikšanai pašvaldībai piederošā publiskajā ārtelpā, tad pašvaldībai ir jābūt tiesīgai piemērot tirdzniecības vietas vizuālās prasības publiskajā ārtelpā neatkarīgi no īpašuma piederības un pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktās prasības jāattiecina uz visām tirdzniecības vietām publiskajā ārtelpā. Būtiski, lai neveidotos situācija, kad tirdzniecības vietām, kuras atrodas tuvumā un atrodas uz privātās zemes un pašvaldības zemes, būtu pilnīgi atšķirīgas vizuālā risinājuma prasības. Tāpat nepieciešams paredzēt alternatīvu mehānismu, kas nodrošinātu pašvaldības informēšanu par plānoto tirdzniecību publiski pieejamās privātās teritorijās.

-

Dzēšot 2.4. apakšpunkta redakciju, pastiprinās riski tirgus deformācijai, sakarā ar 8. punktā noteikto pašvaldības kompetenci attiecībā uz  pašvaldībai piederošo publisko ārtelpu - proti, pašvaldība turpmāk būs tiesīga noteikt tirdzniecības vietās realizējamo preču grupas pašvaldībai piederošā publiskajā ārtelpā, radot tirgus nevienlīdzību vienā konkrētā teritorijā, piemēram, zonai, kuras pieguļošās teritorijas lielākoties ir privāti īpašumi. Papildus piebilstam, ka dzēšot 2.4. apakšpunktu rodas situācija, kurā vienā teritorijā, ik pēc 5 metriem ir dažāda tirgus būtība, sakarā ar atšķirīgiem nosacījumiem.

-

Pašvaldībai jāsaglabā tiesības noteikt ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu saistītus nosacījumus, ja konkrētā tirdzniecības vieta rada vai var radīt paaugstinātu ietekmi uz apkārtējo vidi, iedzīvotāju mieru un drošību. Praksē darba laiks, apmeklētāju plūsma, skaņas pastiprinošu ierīču izmantošana un citi organizatoriski pasākumi ir cieši saistīti ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu. Tādēļ regulējumam būtu nepārprotami jāparedz pašvaldības tiesības noteikt samērīgus nosacījumus sabiedriskās kārtības un iedzīvotāju interešu aizsardzībai.

-

Anotācijā identificētā problēmsituācija attiecībā uz 7. punktā minēto preču grupu tirgotāju dalību tirgū ir pamatota, tomēr vienlaikus iebilstam, ka tirdzniecības dalībniekam, kas pārdod šo noteikumu 7. punktā minētās preces, tirdzniecības organizatora noteiktā maksa tiktu noteikta atbilstoši pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktajam nodevas apmēram par tirdzniecību publiskās vietās.
Šāda pieeja ir neatbalstāma, jo tirdzniecības organizatora maksa ir saistīta ar konkrēta pasākuma vai tirdzniecības vietas organizēšanas izmaksām un tirgus apstākļiem, līdz ar to tās apmēra piesaiste pašvaldības nodevai neatspoguļo faktiskās izmaksas un var radīt nesamērīgus ierobežojumus. Turklāt pašvaldību noteikto nodevu apmēri būtiski atšķiras, jo tie tiek diferencēti, ņemot vērā konkrētās teritorijas, prioritātes un regulējuma pieeju, nevis kā atsauce privātā sektora pakalpojumu cenai. Līdz ar to vienota piesaiste šiem apmēriem var radīt nevienlīdzīgu attieksmi un tirgus nevienlīdzību dažādās pašvaldībās.
Ņemot vērā minēto, aicinām pārskatīt regulējumu, atsakoties no tirdzniecības organizatora maksas piesaistes pašvaldības nodevas apmēram vai paredzot alternatīvu – ekonomiski pamatotu maksas noteikšanas mehānismu.
 

-

Priekšlikums papildināt aiz vārdiem “[..] šo noteikumu 7. punktā minētās preces [..]” ar vārdiem “[..] vai pašu izgatavotos amatniecības un mākslas darinājumus, vai pašu mājas apstākļos ražotu pārtikas produkciju”.

Dati par mājas apstākļos ražotu produkciju pašvaldībai ir iegūstami PVD publiski pieejamā datu bāzē un tā ne vienmēr būs no pašu audzētas lauksaimniecības produkcijas. Papildus minētajam nepieciešams tirdzniecības organizatoram uzdot par pienākumu pārliecināties par tirdzniecības dalībnieku piedāvāto preču izcelsmi tām personām, kam tiek piešķirtas privilēģijas šo noteikumu tvērumā.

-

Ņemot vērā, ka pašvaldība tirdzniecības vietas vizuālajam risinājumam un novietojumam var noteikt tikai vispārīgas prasības, nenosakot detalizētas prasības materiālam, krāsām, izmēriem, tādējādi neizvirzot stingras prasības vizuālajam risinājumam, tad šādas līdzvērtīgas prasības būtu izvirzāmas arī privātīpašumā izvietotām tirdzniecības vietām.
Individuāla interpretācija nav pieļaujama, jo tas veicinātu nepārdomātu ielu tirdzniecības vietu skaita palielināšanos, grautu pilsētas infrastruktūru, identitāti, kā arī degradētu pilsētas vizuālo tēlu.
Tādēļ prasību vispārināšana nedrīkst skart prasības pret iederību pilsētvidē vizuāli, mēroga, funkcionālā zonējuma, cilvēku plūsmu organizācijas, operatīvo dienestu piekļuves un evakuācijas kontekstā. Pieredze apliecina, ka komersants to nespēj atrisināt patstāvīgi.  Prasībām jābūt vienotām visiem komersantiem, pretējā gadījumā pilsētvidē radīsies vietas ar ielu tirdzniecības objektu sablīvējumu, vizuāli neviendabīgu pilsētvidi un izjauktu infrastruktūru.

Lai praksē izvairītos no strīdīgas šī punkta interpretācijas, kuros gadījumos noteiktās prasības uzskatāmas par pārmērīgi detalizētām un kuros nav, nepieciešams skaidrot jēdzienu “pārmērīgi detalizētas tehniskās prasības” nepieciešams precīzāks skaidrojums noteikumu projekta anotācijā kā arī minot piemērus.

-

Papildināt ar 19.5. 1 apakšpunktu analoģiski kā tas ir paredzēts ielu tirdzniecības gadījumā 15.5.1 punktā.

-

Ņemot vērā, ka ne tikai 7. punktā minētajiem ielu tirdzniecības dalībniekiem, bet arī amatniecības un mākslas priekšmetu izgatavotājiem ielu tirdzniecība ir nozīmīga iespēja realizēt savu saražoto produkciju, kā arī tirdzniecības dalībniekiem, kas ražo pārtikas produktus mājas apstākļos, kam raksturīgs neliels izgatavotās produkcijas apjoms un līdz ar to zema konkurences iespēja tirdzniecības tīklos, ierosinām izteikt punktu šādā redakcijā:
 

Priekšlikums izteikt punktu šādā redakcijā:
 

Priekšlikums izteikt šādā redakcijā:

 

Līdzšinējā praksē secināts, ka pašvaldības rīcībā nav iespējams iegūt ticamu apliecinājumu par pašu audzētas produkcijas izcelsmi, ja vien netiek veikta tās uzrādītās audzēšanas vietas apsekošana. Šobrīd publiski pieejamās datu bāzēs nav tādas informācijas, kur būtu iespējams pārliecināties par to kāda veida kultūra un vai tiek audzēta tirdzniecības dalībnieka uzrādītajā teritorijā. Līdzšinējā praksē, piemēram, Rīgas administratīvajā teritorijā vēlme tirgoties ar pašu audzētu produkciju ir tirdzniecības dalībniekiem, kas uzrāda zemes lietošanas dokumentus no attālākām Latvijas pašvaldību administratīvajām teritorijām, kuru apsekošanai Rīgas valstspilsētas pašvaldības kapacitāte nav pietiekama. Praksē vēršoties pie attiecīgajām pašvaldībām ne vienmēr tiek saņemts atbalsts šo noteikumu 30. un 31. punkta ievērošanai. Līdz ar to nepieciešams samērot piešķiramās prioritātes apmēru ar attiecīgo pašvaldību reālajām iespējām nodrošināt gan 30. gan 31. punkta izpildi. Ierosinām mainīt līdzšinējo 31. punkta redakciju.