Atzinums

Likumprojektā vairākos būtiskos jautājumos paredzēts vispārīgs regulējums, būtisku normu konkretizāciju deleģējot publiskas personas institūciju iekšējo normatīvo aktu līmenim. Šāda pieeja rada situāciju, kur vienas un tās pašas normas dažādās institūcijās var tikt interpretētas un piemērotas atšķirīgi, atkarībā no iestādes izstrādātajām procedūrām un pieejas. Tas īpaši attiecas uz iekšējās kontroles sistēmas saturu, interešu konflikta identificēšanu un risku pārvaldības mehānismiem. Nepietiekami konkrēts regulējums var radīt nevienveidīgu normu piemērošanu praksē un veicināt formālu prasību izpildi, kas neatbilst likumprojekta mērķim. Iesakām, precizēt likumprojekta regulējumu, nosakot skaidrākus pamatkritērijus vai minimālās prasības, kas nodrošinātu vienveidīgu normu piemērošanu visās institūcijās.

-

Vēršam uzmanību, ka “šķietamā interešu konflikta” jēdziens ir pārlieku plašs un neskaidrs, jo tas balstās uz subjektīvu uztveri, nevis konkrēti konstatējamiem faktiem. Šāda pieeja rada risku, ka interešu konflikts tiek atzīts situācijās, kurās faktiska personiska ieinteresētība nepastāv.
Turklāt jēdziena neskaidrība var novest pie nevienveidīgas piemērošanas prakses un nepamatotas amatpersonu rīcības ierobežošanas, kas neatbilst tiesiskās noteiktības principam. Lai nodrošinātu tiesisku un paredzamu regulējuma piemērošanu, “šķietamā interešu konflikta” tvērumam būtu jābūt skaidrāk definētam vai sasaistītam ar objektīviem kritērijiem, kas ļauj konstatēt reālu, nevis hipotētisku vai tikai uztverē balstītu interešu sadursmi.

-

Norma rada situāciju, kur:
1. nav vienota standarta apmācību saturam un kvalitātei;
2. KNAB likumā noteiktās metodiskās funkcijas faktiski tiek deleģētas citām iestādēm;
3. pieaug administratīvais slogs iestādēm;
4. regulējums var tikt piemērots nevienveidīgi.

-

Papildus iebildums par lietderības un efektivitātes izvērtējuma trūkumu

Papildus norādāms, ka likumprojekta ietvaros, ieviešot būtiskus regulējuma grozījumus un paplašinot institūcijām noteikto funkciju apjomu, ir nepieciešams veikt pienācīgu lietderības un efektivitātes izvērtējumu.
Likumprojekts paredz papildu pienākumus institūcijām interešu deklarāciju ieviešanas un kontroles jomā, tomēr nav sniegts izvērtējums par:
- šo funkciju ieviešanas ietekmi uz institūciju administratīvo slogu;
- nepieciešamajiem papildu cilvēkresursiem;
- nepieciešamo finansējumu funkciju nodrošināšanai.
Ņemot vērā, ka valsts pārvaldē šobrīd tiek īstenoti pasākumi finanšu līdzekļu un cilvēkresursu optimizācijai, papildu pienākumu uzlikšana bez atbilstoša resursu nodrošinājuma nav samērīga.
Jāņem vērā, ka:
- institūciju rīcībā jau šobrīd nav pietiekamu resursu pilnvērtīgai esošo funkciju īstenošanai, tostarp funkcijām, kuras noteiktas citos normatīvajos aktos (piemēram, korupcijas novēršanas jomā);
- institūcijām papildus tiešajām funkcijām regulāri tiek deleģēti jauni uzdevumi no citām institūcijām, bez atbilstoša finansējuma un personāla palielinājuma.
Šādā situācijā pastāv risks, ka:
- jaunās prasības tiks izpildītas formāli;
- samazināsies esošo funkciju izpildes kvalitāte;
- tiks radīts nesamērīgs administratīvais slogs nodarbinātajiem.
Līdz ar to ir nepieciešams:
- izvērtēt regulējuma lietderību un efektivitāti;
- noteikt skaidru resursu nodrošinājumu (finansiālo un cilvēkresursu);
- vai arī attiecīgi pārskatīt paredzēto pienākumu apjomu.

Priekšlikums ir precizēt kritērijus

Precizēt kritērijus, kas nosaka, kādos gadījumos informācija jāsniedz KNAB un Ģenerālprokuratūrai, lai nerastos pārmērīga administratīvā slodze un nenoteiktība. Pašreizējā redakcija var radīt situāciju, ka tiek ziņots par visiem gadījumiem, arī maznozīmīgiem, ko šīs institūcijas objektīvi nevar apstrādāt.
 

Priekšlikums par audita biežuma un pieejas precizēšanu.
Likumprojekts nosaka, ka iekšējās kontroles sistēmas audits jāveic ne retāk kā reizi trijos gados, tomēr anotācijā nav sniegts šāda termiņa pamatojums, kā arī nav izvērtēta tā atbilstība institūciju atšķirīgajiem riska līmeņiem.
Vienlaikus likumprojekts paredz riskos balstītu pieeju, taču attiecībā uz audita biežumu tā netiek konsekventi piemērota, jo visām institūcijām tiek noteikts vienots termiņš neatkarīgi no to darbības specifikas un riska profila.
Papildus nav noteikti vienoti audita kritēriji un metodoloģija, kas rada risku, ka:
- audits tiks veikts formāli;
- tiks piemērota atšķirīga pieeja institūcijās;
- netiks nodrošināma rezultātu salīdzināmība un kvalitāte.

Piedāvājums:
1. precizēt regulējumu, paredzot, ka iekšējās kontroles sistēmas audits tiek veikts atbilstoši institūcijas riska novērtējumam, nevis nosakot vienotu termiņu visām institūcijām;
2. izvērtēt nepieciešamību:
- vai nu noteikt elastīgu audita biežumu (piemēram, līdz pieciem gadiem atkarībā no riska līmeņa),
- vai paredzēt diferencētu pieeju dažādām institūciju kategorijām;
3. noteikt vienotus audita kritērijus un metodoloģiju, lai nodrošinātu:
- vienveidīgu regulējuma piemērošanu;
- audita kvalitāti;
- rezultātu salīdzināmību.

Priekšlikums par regulējuma konkretizāciju un vienotu pieeju interešu deklarāciju ieviešanā.
Likumprojekts paredz, ka publiskas personas institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var ieviest interešu deklarācijas institūcijā nodarbinātajiem, lai nodrošinātu interešu konflikta risku identificēšanu. Vienlaikus regulējums nav pietiekami konkrēts un nenosaka:
- kādiem kritērijiem jāatbilst personām, kurām deklarācija jāiesniedz;
- deklarācijā iekļaujamās informācijas minimālo un maksimālo apjomu;
- vienotus principus deklarāciju ieviešanai dažādās institūcijās.
Šāda pieeja rada risku, ka institūcijas:
- pieprasīs atšķirīga apjoma informāciju;
- pārmērīgi paplašinās apstrādājamo datu loku;
- piemēros atšķirīgu praksi interešu deklarāciju ieviešanā.
Tā rezultātā var rasties:
- nevienveidīga regulējuma piemērošana;
- nesamērīgs administratīvais slogs nodarbinātajiem;
- datu aizsardzības riski.
Papildus vēršama uzmanība, ka regulējums neparedz mehānismu interešu deklarācijās sniegtās informācijas pārbaudei. Decentralizēta pieeja, kur katra institūcija izstrādā savus risinājumus vai individuāli sadarbojas ar datu turētājiem, var radīt:
- papildu administratīvo slogu;
- sadrumstalotu pieeju;
- nevienotu praksi;
- paaugstinātas izmaksas publiskajam sektoram kopumā.

Iesakām:
1. normatīvajā regulējumā noteikt pamatprincipus:
- personu loku vai kritērijus deklarēšanas pienākumam;
- deklarējamo datu apjoma robežas (ievērojot datu minimizācijas principu);
- vienotus minimālos standartus regulējuma piemērošanai;
2. izvērtēt vienota tehniskā risinājuma izveidi valstiskā līmenī, kas nodrošinātu:
- interešu deklarāciju iesniegšanu vienotā platformā;
- datu pārbaudes iespējas institūciju pilnvarotām personām;
- integrāciju ar valsts reģistriem;
- vienotus datu apstrādes un drošības standartus.
Šāda pieeja nodrošinātu vienotu regulējuma piemērošanu, efektīvāku interešu konflikta risku identificēšanu un samazinātu administratīvo slogu un izmaksas publiskajā sektorā.

Labklājības ministrija jau 2025. gada aprīlī iesniedza priekšlikumus attiecībā uz likumprojekta saturu, īpaši uzsverot nepieciešamību paredzēt izņēmuma regulējumu interešu konflikta novēršanā šaurās nozares jomās, piemēram, sociālo pakalpojumu, vardarbības prevencijas, dzimumu līdztiesības un metodikas izstrādes kontekstā. Iepazīstoties ar likumprojekta tekstu, secinām, ka minētie priekšlikumi tajā nav iekļauti, lai gan tie, mūsu ieskatā, ir būtiski kvalitatīvas politikas ieviešanai.
 

Izņēmuma regulējums (jauns pants)
X. pants. Izņēmumi interešu konflikta novēršanā
(1) Ja interešu konflikta situācija rodas saistībā ar metodikas izstrādi, pētījumu veikšanu vai apmācības procesa organizēšanu šaurās nozares jomās, kur kompetentu speciālistu skaits ir ierobežots, publiskas personas institūcijas vadītājs (viņa deleģētā persona vai komisija) var pieņemt lēmumu par interešu konflikta neesamību, ja tiek nodrošināta:
- objektīva lēmumu pieņemšana, pamatojoties uz dokumentētiem kritērijiem;
- lēmuma pieņemšanas procesā piedalās vismaz viena neatkarīga persona bez saistības ar potenciālajiem pretendentiem;
- tiek veikta interešu deklarācija un publiskota informācija par lēmuma pieņemšanas pamatojumu.
(2) Minētais izņēmums neattiecas uz lēmumiem par finanšu līdzekļu piešķiršanu, mantas nodošanu vai citiem darījumiem ar publiskas personas resursiem.