Atzinums

Projekta 1. pantā nav ietverts likuma mērķis vai pat tā darbības joma. Šāds regulējums nav nepieciešams. Lūdzam svītrot projekta 1. pantu.

1. Projekta 1. pantā paredzēts, ka "likums nosaka likuma subjektu tiesības, pienākumus un atbildību, administratīvos pārkāpumus sabiedriskā labuma jomā un kompetenci administratīvo pārkāpumu procesā". Šobrīd Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 1. pants atspoguļo likuma mērķi.

Formulējot likuma mērķi, pēc iespējas jākoncentrējas uz to, kas jāsasniedz ar šo likumu, nevis, ko likums regulē vai nosaka. Regulēšana kā tāda nav un nevar būt likuma mērķis. Likuma mērķis ir sasniegt labāku, tiesiskāku, efektīvāku, veiksmīgāku vai ekonomiski pamatotāku kādas situācijas risinājumu tiesisko attiecību virzību (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/95). Administratīvā atbildība kā tāda nevar būt likuma mērķis, bet vienīgi līdzeklis, lai ar tās palīdzību sasniegtu kādu mērķi.

Vienlaikus jāievēro, ka administratīvie pārkāpumi un kompetence administratīvā pārkāpuma procesā arī ir juridiskās atbildības izpausme un tās īstenošanas līdzekļi. Līdz ar to šajā pantā lietotais termins "atbildība" jau ietver tālāk pantā norādīto tekstu un veidojas tautoloģisks regulējums.

2. Varētu pieņemt, ka patiesībā projekta 1. pants norāda nevis likuma mērķi, bet tā darbības jomas. Likumiem var būt noteikta konkrēta darbības joma, ierobežota piemērojamība vai izņēmumi. Šie jautājumi, ja nepieciešams, arī ir jāietver likumprojektā, un tos ietver likuma sākuma daļā (aiz likuma mērķa). Tādējādi tiek identificēta (sašaurināta) likuma piemērojamība attiecībā pret personām un noteiktiem tiesisko attiecību veidiem, savukārt, definējot darbības jomas, iespējams precīzāk atšifrēt likuma nosaukumu un atspoguļot tā saturu (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/96). Taču likuma darbības joma nav tā saturs. Nav saskatāms pamats īpaši norādīt, ka likums satur administratīvās atbildības regulējumu. Turklāt ikviens likums tā vai citādi noteic likuma adresātu tiesības, pienākumus un dažkārt arī atbildību. Šādam regulējumam projektā nav nekādas nozīmes.
 

-

Norādām, ka atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33. pantam, izdala trūcīgas mājsaimniecības un maznodrošinātas mājsaimniecības. Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt iespēju papildināt likumprojektu arī ar maznodrošinātu mājsaimniecību atbalstu, vai arī sniegt atbilstošu un pamatotu skaidrojumu likumprojekta anotācijā, kāpēc likumprojektā tiek iekļauta norāde tikai uz trūcīgām mājsaimniecībām.

-

Atbilstoši anotācijā sniegtajam skaidrojumam "SLO 2 var pāriet uz SLO 1 statusu ar nosacījumu, ka ziedojumi, kurus tā ir saņēmusi esot SLO 2 statusā un par kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem ziedotājs varēja piemērot nodokļu atvieglojumus, ir izlietoti sabiedriskajam labumam pilnā apmērā vai, ja nebija iespēja tos izlietot sabiedriskajam labumam, tad atlikušos ziedojumus nodod citai vai citām SLO 2, ja tādas ir vairākas, prioritāri izvēloties tās SLO 2, kas darbojas līdzīgā jomā, kurā darbojās tā SLO 2, kuras ziedojumi tiek nodoti." Tomēr norādām, ka no likumprojektā ietvertā regulējuma neizriet, ka par ziedojumiem varēja piemērot nodokļu atlaides, līdz ar to, lūdam precizēt likumprojektu atbilstoši anotācijā ietvertajam skaidrojumam.

-

Atbilstoši panta otrajai daļai, atviegloti nosacījumi tiek paredzēti tām biedrībām, nodibinājumiem, reliģiskajām organizācijām vai pirmās pakāpes sabiedriskā labuma organizācijām, kas sniedz palīdzību katastrofu vai ārkārtējo situāciju gadījumā. Savukārt likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka "likumprojekts paredz iespēju Organizācijām vai SLO 1, kas piesakās uz SLO 2 statusu, piešķirt statusu vienkāršotā veidā katastrofu un ārkārtējo situāciju gadījumā". Norādām, ka no likumprojektā ietvertā regulējuma neizriet tas, ka atviegloti nosacījumi tiek piemēroti katastrofas un ārkārtējās situācijas gadījumā, bet šie nosacījumi tiek piemēroti tikai uz tām biedrībām, kas sniedz palīdzību katastrofu vai ārkārtēju situāciju gadījumos, neskatoties uz to, ka konkrētajā brīdi nav izsludināta ārkārtējā situācija vai ir notikusi katastrofa. Ievērojot minēto, lūdzam salāgot likumprojektā ietverto normatīvo regulējumu ar likumprojekta anotācijā sniegto skaidrojumu (attiecīgi, precizējot likumprojektu vai anotāciju).

-

Pirmās pakāpes sabiedriskā labuma organizācijas statusam var pieteikties biedrība, nodibinājums vai reliģiskā organizācija, kura veic sabiedriskā labuma darbību. No minētā izriet, ka biedrībai, nodibinājumam vai reliģiskajai organizācijai jau ir jāveic sabiedriskā labuma darbība, lai iegūtu sabiedriskā labuma organizācijas statusu. Skaidrības nolūkā, lūdzam papildināt likumprojekta anotāciju ar skaidrojumu, vai jaundibināta biedrība, dibinājums vai reliģiskā organizācija varēs pieteikties sabiedriskā labuma organizācijas statusam, ņemot vērā, ka tā savu darbību būs tikai uzsākusi un uz to nevarēs attiecināt nosacījumu, ka tā veic sabiedriskā labuma darbību. Ja tomēr, uz pirmās pakāpes sabiedriskā labuma organizācijas statusu varēs pieteikties arī jaundibinātas biedrības, nodibinājumi vai reliģiskās organizācijas, tad, lūdzam, precizēt likumprojektu, lai no tā normatīvā regulējuma tas nepārprotami izrietētu.

-

Ņemot vērā, ka caurskatāmības koeficientam ir tikai informatīva nozīme, lūdzam izvērtēt šāda koeficienta nepieciešamību ietvert likumā, jo šāda koeficienta piešķiršana nerada tiesiskas sekas.

-

Lūdzam svītrot vārdus "kurā visiem komisijas pārstāvjiem tiek piešķirtas balsstiesības", jo tas izriet no 1.² daļas.

-

Norādām, ka šāds regulējums attiecībā uz komisijas darbību parasti tiek iekļauts Ministru kabineta noteikumos, ar ko tiek apstiprināts komisijas nolikums. Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt šāda regulējuma iekļaušanu likumā.

-

Norādām, ka dokumentu sagatavošanas kārtība parasti tiek iekļauta Ministru kabineta noteikumos, ar kuru tiek apstiprināts komisijas nolikums. Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt nepieciešamību šādu regulējumu ietvert likumā.

-

Lūdzam svītrot norādi uz pilnvarojumu Ministru kabinetam, jo šāds pilnvarojums jau ir ietverts 3.¹ pantā.
 

-

Lūdzam neveidot atsauci uz likuma 7.pantu, jo regulējums jau ir ietverts likuma 7.pantā.

-

Projektā nav nepieciešama vispārīga norāde par ziņu iegūšanu no Soda reģistra, it īpaši, ja tā nekonkretizē ziņu apjomu. Šāds regulējums izslēdzams no projekta vai precizējams.

Projekta 8. pantā iekļautais grozāmā likuma 7. panta trešās daļas 8. punkts paredz, ka, lai varētu pieņemt lēmumu par sabiedriskā labuma organizācijas statusa un pakāpes piešķiršanu, tiek izvērtēti arī Iekšlietu ministrijas Informācijas centra  administratīvo sodu reģistra aktuālās datu bāzes ieraksti. Projekta anotācijā nav skaidrota šā grozījuma būtība.

Nav saprotams šāda regulējuma mērķis. Pirmkārt, tam, kādas ziņas izvērtē šajā gadījumā jāizriet no sabiedriskā labuma organizācijas statusa un pakāpes piešķiršanas vai atteikuma piešķirt kritērijiem. Līdz ar to šāda veida regulējums vien dublē jau likumā vai projektā esošu regulējumu. Otrkārt, Sodu reģistra likuma 19. panta pirmās daļas 4. punkts noteic, ka iestādēm ir tiesības saņemt ziņas no Sodu reģistra to darbību regulējošos ārējos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos un apjomā. Lai arī jebkurā gadījumā iestādei būtu tiesības iegūt tās pienākuma īstenošanai nepieciešamās ziņas, šajā gadījumā projektā esošais regulējums nekādā veidā nekonkretizē ziņu apjomu. Nav pamata iegūt jebkādas ziņas, kas būtu saistītas ar administratīvajiem pārkāpumiem. Visbeidzot, projektā lietotais valsts informācijas sistēmas apzīmējums nav saskaņots ar Sodu reģistra likumu (nepastāv "administratīvo sodu reģistrs").

Minētais regulējums izvērtējams, ievērojot arī Tieslietu ministrijas apsvērumus par attiecīgo datu izmantošanas pieļaujamību (sk., piemēram, grozāmā likuma 8. panta pirmās daļas 2. punktu un šā panta 1.¹ daļas 4. punktu).

-

Atkārtoti izvērtējami ar pārkāpumu esību saistītie kritēriji atteikumam piešķirt sabiedriskā labuma organizācijas statusu, iekļaujot arī pienācīgu pamatojumu projekta anotācijā.

1. Projekta 9. pantā iekļautais grozāmā likuma 8. panta 1.¹ daļas 4. punkts paredz, ka Valsts ieņēmumu dienests lēmumu par atteikumu piešķirt sabiedriskā labuma organizācijas statusu pieņem bez izskatīšanas komisijas sēdē, ja "biedrības, nodibinājuma vai reliģiskās organizācijas valdes vai vadības institūcijas loceklim ir spēkā normatīvajos aktos noteiktais tiesību atņemšanas vai tiesību izmantošanas aizliegums sabiedriskā labuma vai nodokļu jomā vai saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma  24. pantu administratīvā sodāmība nav dzēsta".

1.1. Nav saprotams, par kādiem tieši tiesību atņemšanas vai tiesību izmantošanas aizliegumiem ir runa šajā gadījumā. Piemēram, projektā, kur vienīgi ir paredzēta administratīvā atbildība sabiedriskā labuma darbības jomā, papildsodi vispār nav paredzēti. Savukārt, ja personai ir noteikti kaut kādi citi tiesību ierobežojumi, tad projektā nav pieļaujams izmainīt papildsoda saturu.

1.2. Ja personai administratīvā pārkāpuma procesā ir piemērots papildsods, tad attiecīgais tiesību ierobežojums ir spēkā tikai papildsodam noteiktajā (piemērotajā) termiņā. Tam nav sakara ar sodāmību.

2. Šobrīd Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 8. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka Valsts ieņēmumu dienests lēmumu par atteikumu piešķirt sabiedriskā labuma organizācijas statusu pieņem, pamatojoties uz komisijas motivētu atzinumu, ja Valsts ieņēmumu dienests, prokurors, cita iestāde vai tiesa ir konstatējusi būtiskus normatīvo aktu pārkāpumus biedrības, nodibinājuma vai reliģiskās organizācijas darbībā. Minētais priekšnoteikums "'būtiski normatīvo aktu pārkāpumi" ir visai neskaidrs, un tā piemērošanā varētu būt liela nozīme tiesu praksei. Jebkurā gadījumā minētais kritērijs ir rūpīgi jāizvērtē, ievērojot mūsdienu tiesību doktrīnas un tiesu prakses atziņas.

Turklāt, piemēram, skatoties no projektā un nodokļu likumos paredzētās administratīvās atbildības regulējuma aspekta, amatpersona vai tiesa daudzos gadījumos nemaz nekonstatēs juridiskās personas (piemēram, biedrības), bet gan valdes locekļa pārkāpumu. Tās tomēr ir atšķirīgas lietas.

Ja regulējumu domāts attiecināt arī uz administratīvajiem pārkāpumiem, tad kopumā ir grūti šādus pārkāpumus uzskatīt par "būtiskiem pārkāpumiem". Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23. lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr. 46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p. 67).
 

-

Viens no atteikuma iemesliem piešķirt biedrībai, nodibinājumam vai reliģiskajai organizācijai sabiedriskā labuma organizācijas statusu ir, ka valsts iestāde ir konstatējusi riskus valsts drošības interesēm, ko rada attiecīgās organizācijas darbība un tās darbības mērķi, un par tiem sniegusi informāciju Valsts ieņēmumu dienestam. Lūdzam izvērtēt šāda kritērija iekļaušanu likumprojektā, ņemot vērā to, ka šādas organizācijas nedrīkstētu darboties vispār. Attiecībā uz biedrībām un nodibinājumiem, Biedrību un nodibinājumu likums paredz, kā šādas organizācijas tiek likvidētas vai tiek apturēta šādu organizāciju publiskā darbība. Tāpat nav saprotams, uz kāda pamata valsts drošības iestādes sniegs savu atzinumu par katru organizāciju, kā arī, vai šāds izvērtējums nepagarinās laiku, kāds nepieciešams lēmuma pieņemšanai. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likumprojektu vai sniegt atbilstošu un izsvērtu pamatojumu likumprojekta anotācijā, kā arī sniegt informāciju, vai šāds normatīvais regulējums ir saskaņots ar valsts drošības iestādēm.

-

Lūdzam svītrot vārdus "kas ir iesniegusi šā likuma 7. panta pirmajā daļā paredzēto iesniegumu", ņemot vērā, ka likuma 8.panta pirmajā daļā arī nav dota atsauce uz iesnieguma iesniegšanas pamatu, kā arī šāda atsauce var nepamatoti radīt priekšstatu, ka lēmums šajā gadījumā tiek pieņemts, pamatojoties uz citu iesniegumu, nekā tas ir paredzēts likuma 8.panta pirmajā daļā.

-

Lūdzam precizēt prasību par attiecīgā pakalpojuma pašizmaksas aprēķinu, kurš jāpievieno kā līguma pielikums, lai būtu nepārprotami skaidrs, vai tā ir paredzēta kā obligāta prasība. Pēc pašreizējās redakcijas izriet, ka obligāta prasība tā ir tikai gadījumos, ja ziedotājs ziedo SLO 2 un vēlas saņemt nodokļu atvieglojumus.

-

Lūdzam svītrot atsauci uz deleģējumu Ministru kabinetam, ņemot vērā, ka deleģējums jau ir ietverts 3.¹pantā.

-

No minētās likumprojekta normas izriet, ka sabiedriskā labuma organizācijai ir aizliegts sadalīt savu mantu starp dibinātājiem, valdes vai vadības institūcijas locekļiem, neiekļaujot šajā uzskaitījumā biedrības biedrus. Pašreizējā likuma redakcija noteic, ka sabiedriskā labuma organizācijai aizliegts sadalīt savu mantu un finanšu līdzekļus starp dibinātājiem, valdes vai citu pārvaldes institūciju (ja tādas izveidotas) locekļiem. Saskaņā ar Biedrību un nodibinājumu likuma 33.pantu, biedrības pārvaldes institūcijas ir biedru sapulce (kopsapulce) un valde. Papildus minētajām pārvaldes institūcijām statūtos var paredzēt pārstāvju sapulci, kā arī citas pārvaldes institūcijas, nosakot to izveides kārtību un kompetenci. Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt nepieciešamību precizēt likumprojektu atbilstoši Biedrību un nodibinājumu likumā lietotajai terminoloģijai, kā arī, iekļaut anotācijā skaidrojumu, kāpēc mantas sadale tiks atļauta starp biedrības biedriem un, vai šāds regulējums nebūs pretrunā ar sabiedriskā labuma organizācijas darbības mērķi.

Papildus vēršam uzmanību, ka Biedrību un nodibinājumu likumā arī attiecībā uz nodibinājumu tiek lietots termins "pārvaldes institūcija" (skat. Biedrību un nodibinājumu likuma 93.pantu).

-

Nav izvērtēts ierobežojums, ka par sabiedriskā labuma organizācijas valdes vai vadības institūcijas locekli nevar būt persona, kura ir bijusi valdes vai vadības institūcijas loceklis sabiedriskā labuma organizācijā, kurai atņemts sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Projekta anotācijā iekļaujams argumentēts šāda ierobežojuma attaisnojamības izvērtējums.

Grozāmā likuma 12.¹ panta piektajā daļā paredzēts, ka par sabiedriskā labuma organizācijas valdes vai vadības institūcijas locekli nevar būt persona, kura ir bijusi valdes vai vadības institūcijas loceklis sabiedriskā labuma organizācijā, kurai atņemts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, izņemot gadījumus, kuros sabiedriskā labuma organizācijas statuss atņemts saskaņā ar šā likuma 14. panta 1.¹ daļas 8. punktu (t. i., pati organizācija ir atteikusies no šāda statusa). Savukārt šā panta sestajā daļā paredzēts, ka minētais aizliegums ilgst 12 mēnešus no lēmuma par sabiedriskā labuma organizācijas statusa atņemšanu spēkā stāšanās dienas.

Sabiedriskā labuma organizācijas statusa atņemšana pamati ir ļoti daudzveidīgi. Tāpat atšķirīgas var būt valdes vai vadības institūcijas locekļa lomas. Piemēram, saistībā ar administratīvo atbildību ir konstatēts, ja valdes locekļu atbildības jomas statūtos vai juridiskās personas iekšējos normatīvajos aktos ir nodalītas un ir iespējams pierādīt, ka pārkāpuma izdarīšanā ir vainojams konkrēts valdes loceklis, sodu piemēro attiecīgajam valdes loceklim (Danovskis E. Administratīvā pārkāpuma subjekta noteikšanas problēmas. Grām.: Tiesību efektivitāte postmodernā sabiedrībā. Latvijas Universitātes 73. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015, 60. lpp.).

Tā kā sabiedriskā labuma statusa atņemšana var būt saistīta ar izdarītu pārkāpumu, par kuru valdes loceklim varētu piemērot projektā vai citos likumos paredzēto administratīvo atbildību, tad rodas jautājums par šāda terminēta ierobežojuma raksturu, proti, vai tas savā būtībā nav papildsods vai cita veida krimināltiesiska (sodoša) rakstura administratīva sankcija.

Projekta anotācijā nav pamatojuma ierobežojuma ilgumam, t. i., kāpēc minētais aizliegums darbojas tieši 12 mēnešus.
 

-

Likumprojekta 15.pantā (likuma 12.¹ pants) jau ir iekļauta sabiedriskā labuma organizācijas dibinātāju, valdes vai vadības institūcijas locekļa kompetence, savukārt šis pants noteic sabiedriskā labuma organizācijas valdes vai vadības institūcijas locekļa pienākumus. Lūdzam precizēt likumprojektu un valdes un vadības locekļu kompetenci un pienākumus ietverot vienā pantā, lai regulējums nebūtu sadrumstalots un būtu vieglāk uztverams.

-

Likumprojekta 17.panta otrajā daļā (13.panta 1.³ daļā) ir ietverta atsauce uz 13.panta trešo daļu. Vēršam uzmanību, ka likumprojekta 17.panta trešā daļa paredz svītrot 13.panta trešo daļu. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likumprojektu.

-

Lūdzam izvērtēt, vai visos šajā panta daļā uzskaitītajos gadījumos uzreiz būtu jāatņem sabiedriskā labuma organizācijas statuss, jo šobrīd likuma 14.panta pirmā daļa paredz, ka Valsts ieņēmumu dienests var atņemt sabiedriskā labuma organizācijas statusu uzskaitītajos gadījumos. Norādām, ka ne visos gadījumos uzreiz būtu jāatņem statuss, jo pārkāpumi nav tik būtiski un sākotnēji būtu jālūdz organizācija, lai novērš šos pārkāpumus. Statusa atņemšanai jābūt kā galējam līdzeklim par nopiteniem pārkāpumiem.

-

Atkārtoti izvērtējami sabiedriskā labuma organizācijas statusa atņemšanas pamati, kas tieši vai netieši saistīti ar dažāda veida pārkāpumiem. Šobrīd nav skaidrs nedz šo pasākumu raksturs, nedz atrodams argumentēts to pieļaujamības izvērtējums.

Projekta 18. pantā un grozāmā likuma 14. pantā ir paredzēti vairāki sabiedriskā labuma organizācijas statusa atņemšanas pamati, kas saistīti ar dažāda veida pārkāpumiem (piemēram, būtiski šā likuma pārkāpumi, normatīvo aktu pārkāpumi sabiedriskā labuma organizācijas darbībā, valdes vai vadības institūcijas loceklim ir noteikts tiesību atņemšanas vai tiesību izmantošanas aizliegums). Projekta anotācijā nav atrodams detalizēts šo pamatu pieļaujamības pamatojums un to būtības skaidrojums.

Viens no izvērtējamiem jautājumiem ir, vai šajos gadījumos sabiedriska labuma statusa atņemšana patiesībā nav sods jeb krimināltiesiska rakstura administratīva sankcija. Lai noskaidrotu, vai paredzētie pasākumi atbilst soda jeb krimināltiesiska rakstura administratīvo sankciju pazīmēm, pamatā izmantojami Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā attīstītie kritēriji (sk., piemēram, ģenerāladvokāta Manuela Kamposa Sančesa-Bordonas 2017. gada 12. septembra secinājumus lietā C-524/15; ģenerāladvokātes Julianas Kokotes 2011. gada 15. decembra secinājumus lietā C-489/10):  
1) normas klasifikācija saskaņā ar valsts tiesībām;  
2) pārkāpuma raksturs:  
a) attiecīgā regulējuma adresāti (ja tas ir vērsts uz sabiedrību kopumā, nevis uz stingri noteiktu adresātu grupu, tam parasti būs "krimināltiesisks raksturs");   
b) normas mērķis (pārkāpumam nebūs krimināltiesiska rakstura, ja sankcija ir paredzēta kaitējuma atlīdzināšanai vai tamlīdzīgi, bet būs krimināltiesisks raksturs, ja atbildība tiks noteikta represijas un prevencijas nolūkā);  
c) tiesiski aizsargātās intereses (ja normas mērķis ir nodrošināt tiesiskās intereses, kuru aizsardzība parasti ir garantēta ar krimināltiesību normām, tai būs krimināltiesisks raksturs);  
3) sankcijas bardzība (draudošo negatīvo seku kopējais smagums, tostarp nelabvēlīgas ekonomiskās sekas, apdraudējums kādām no attiecīgās personas aizsargājamajām interesēm).  

Ja tā rezultātā tiek konstatēts, ka pasākums patiesībā ir sods, tad jāveido tam atbilstošs regulējums Latvijas tiesību sistēmā.
 

-

Izslēdzams projektā paredzētais administratīvās atbildības regulējums (projekta 23. un 24. pants). Tas neatbilst administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritērijiem.

1. Pirms noteikt jaunu administratīvās atbildības pamatu, jāizvērtē vismaz šādi kritēriji: 1) administratīvā akta prioritātes princips; 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte; 3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām; 4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums; 5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.). Nozīmīgs rādītājs ir arī problēmsituācijas aktualitāte, proti, vai attiecīgi pārkāpumi faktiski tiek izdarīti pietiekami bieži, lai par to būtu nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību, vai esošais regulējums nav novecojis (sal. Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana", 03.03.2020., 2. lpp. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/).

1.1. Projekta anotācijā šie kritēriji ir vērtēti tikai daļēji. Piemēram, ir izmantots tāds kritēriju iedalījums kā nodarījuma bīstamība, sabiedriskais kaitīgums un nodarījuma sekas, kur iekļautā informācija būtībā tiek atkārtota. Uzmanība nav pievērsta pārkāpuma attiecināmībai uz publiski tiesiskajām attiecībām, lai arī šajā gadījumā tas varētu būt viens no svarīgākajiem kritērijiem līdzās administratīvā akta (procesa, rīkojuma) prioritātes principam.

1.2. Lai arī sabiedriskā labuma darbība ir saistīta ar nozīmīga labuma sniegšanu sabiedrībai vai kādai tās daļai, tomēr jāievēro, ka privātpersona (piemēram, biedrība vai nodibinājums) pati izvēlas, vai darboties šajā jomā, kādus pasākumus veikt un cik plaši rīkoties. Nevienai citai personai nav tiesību pieprasīt, lai sabiedriskā labuma organizācija sniegtu kādu pakalpojumu vai rīkotos kādā noteiktā veidā. Valsts loma šajā gadījumā ir sekmēt sabiedriskā labuma darbību, kam ir paredzēti dažāda veida nodokļu atvieglojumi un citas iespējamās priekšrocības. Līdz ar to, ja sabiedriskā labuma organizācija neievēro likuma prasības, tad valsts rīcība varētu būt vien saistīta ar šo nepieļaujami saņemto priekšrocību atgūšanu no sabiedriskā labuma organizācijas. Tam pilnībā ir izmantojami nesodoša rakstura administratīvi tiesiski līdzekļi.

Pretēji projekta anotācijā norādītajam šādi administratīvi pasākumi nedrīkstētu radīt nekādas sekas ziedotājiem vai citām personām (piemēram, pienākums papildus samaksāt nodokli vai nokavējuma naudu). Visi piespiedu ietekmēšanas pasākumi vēršami tikai un vienīgi pret sabiedriskā labuma organizāciju.

1.3. Projekta anotācijā norādīts, ka kriminālprocess būs laikietilpīgs un ne vienmēr efektīvs process. Taču administratīvā atbildība nekādi nevar aizstāt kriminālatbildību. Administratīvā atbildība piemērojama vien tad, ja par šiem pārkāpumiem nav paredzēta kriminālatbildība (Administratīvās atbildības likuma 5. panta trešā daļa). Tāpat pastāv kriminālprocesa obligātuma princips un pamatā kriminālprocesu veic sabiedrības interesēs neatkarīgi no tās personas gribas, kurai nodarīts kaitējums (Kriminālprocesa likuma 6. un 7. pants).

2. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka demokrātiskā tiesiskā valstī nepieciešama tāda tiesību sistēma, kas personai dod iespēju noskaidrot, kāda veida uzvedību likums prasa, tostarp krimināltiesību normās jābūt skaidri un paredzami noteiktam, kāda veida darbība vai bezdarbība ir atzīstama par krimināli sodāmu un kāds sods par to piemērojams (Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-22-01 14. punkts).  Tas attiecas arī uz administratīvās atbildības regulējumu.

Satversmes tiesa, vērtējot blanketu normu pieļaujamību krimināltiesības, ir atzinusi, ka norma pati par sevi nav uzskatāma par neskaidru tikai tāpēc vien, ka ietver sevī norādi uz citos normatīvajos aktos iekļautajām tiesību normām (priekšrakstiem) (Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punkts). Tomēr šādām normām ir jāsatur visas pārkāpuma pazīmes, vienīgi daļu no šīm pazīmēm sīkāk konkretizē citi vienāda vai zemāka juridiskā spēka normatīvie akti (Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 96. lpp.).

Līdz ar to administratīvo pārkāpumu formulējumam jābūt skaidram, viegli uztveramam un saprotamam, kā arī jāsatur visas nepieciešamās pārkāpuma pazīmes. Projektā ietvertais administratīvās atbildības regulējums neatbilst šīm prasībām. Administratīvā pārkāpuma formulējumā nav izmantojamas iekšējās atsauces vai tādas vispārīgas norādes kā "neievērojot šā likuma nosacījumus".

3. Projektā paredzēts, ka administratīvo atbildību (naudas sodu) piemēro valdes vai vadības institūcijas loceklim, nevis attiecīgajai sabiedriskā labuma organizācijai. Administratīvo pārkāpumu tiesībās pastāv juridisko personu administratīvā atbildība. Juridiskā persona ir atzīts tiesību subjekts, un tās atbildību nav pieļaujams nonivelēt, piemēram, mākslīgi nosakot pienākumus tieši valdes locekļiem.

Administratīvās atbildības likuma 8. panta otrajā daļā ir pieļauta iespēja, ka par pārkāpumiem, kurus izdarījusi privāto tiesību juridiskā persona, nozaru likumos noteiktajos gadījumos pie administratīvās atbildības sauc valdes locekli. Šāda veida regulējums tika izveidots 2012. gadā gaužām pragmatisku apsvērumu dēļ. Galvenais apsvērums juridiskās personas atbildības pārnešanai uz fizisku personu – valdes locekli – bija nepieciešamība piemērot papildsodu, kas uz noteiktu laiku liedz ieņemt amatus komercsabiedrībās. Tādējādi personas, kas tieši atbildīgas par pārkāpumu izdarīšanu komercdarbības jomā, tiesības piedalīties komercdarbībā uz laiku tiek ierobežotas (Smiltēna A. 2. nodaļa. Administratīvais pārkāpums. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 112. lpp.). Projektā paredzētajos gadījumos administratīvās atbildības pārnešanai uz valdes vai vadības institūcijas locekli nav saskatāms pamatojums.

4. Projektā par visiem pārkāpumiem ir paredzēts vienāda apmēra naudas sods, proti, no piecām līdz 400 naudas soda vienībām.

4.1. Viens no soda samērīguma un soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijiem ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas (Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 599). Lai to izvērtētu, citstarp nozīmīgs ir ar attiecīgajām tiesību normām aizsargātā tiesiskā labuma (interešu) svarīgums un pārkāpuma sabiedriskais nosodījums (Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera 2005. gada 26. maija secinājumu lietā C-176/03 46. punkts). Protams, šie kritēriji neļauj precīzi noteikt (aprēķināt) pārkāpumam atbilstošu soda veidu vai apmēru, tie vairāk vērtējoši raksturo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 81). Soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots. Projekta anotācijā iekļaujams atbilstošs soda veida un apmēra izvēles pamatojums.

4.2. Projekta anotācijā norādīts, ka "SLO ir vienīgās pēc savas būtības un darbības, tāpēc nav iespējams, nosakot soda apmēru, par paraugu ņemt kādu jau no spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem". Šajā gadījumā noteicošais ir nevis institucionālais veidojums, bet gan tie tiesiskie labumi (intereses, vērtības), kuru aizsardzībai ir paredzēta administratīvā atbildība. Arī institucionālajā aspektā var atrast salīdzinājumus veidojumus, piemēram, sociālie uzņēmumi. Administratīvās atbildības neesība turpretī varētu norādīt, ka salīdzināmos gadījumos ir izmantoti pavisam atšķirīgi ietekmēšanas līdzekļi un represīvai pieejai projektā nav attaisnojuma.

4.3. Projekta anotācijā norādīts, ka nav paredzēts brīdinājums kā soda veids, "jo šajās normās noteikto pārkāpumu izdarīšana ir uzskatāma par zināmu seku izraisošām darbībām, kuras būtu jāsoda, piemērojot pamatsodu – naudas sodu". No vienas puses, šāds skaidrojums vedina domāt, ka brīdinājums nepamatoti netiek uztverts kā sods. No otras puses, ja tādā veidā ir mēģināts pamatot naudas soda nepieciešamību, tad šāds skaidrojums neko būtībā neatklāj (kas ir "zināmu seku izraisoša darbība" un kāpēc tādā gadījumā nevarētu piemērot brīdinājumu).

4.4. Projekta anotācijā nav pamatojuma, kāpēc šajos gadījumos ir noteikta īpaša naudas soda minimālā robeža piecu naudas soda vienību apmērā. Tāpat projekta anotācijā nav atrodams arī pamatojums, kāpēc minētie pārkāpumi būtu atzīstami par smagākajiem iespējamiem administratīvajiem pārkāpumiem, ko varētu izdarīt fiziska persona, un tādēļ paredzama naudas soda augstākā iespējamā maksimālā robeža.
 

-

Ņemot vērā, ka ir paredzēts konkrēts datums, kad stāsies spēkā likumprojekts, lūdzam attiecīgi precizēt pārejas noteikumu 1.punktu, ietverot tajā konkrētu datumu.
Papildu vēršam uzmanību, ka 2024.gada 1.janvāris ir pārāk sasteigts termiņš, ņemot vērā ka likumprojekts ir tikai izstrādes stadijā.

-

Lūdzam papildināt anotāciju, ietverot pārskatāmu un viegli uztveramu informāciju par SLO 1 un SLO 2 atšķirībām (tai, skaitā, prasības, kādas tiek izvirzītas katrai no šīm organizācijām, kā arī tiesības un pienākumi, kādi izriet no katra statusa un pārraudzības kārtību), ņemot vērā, ka šis regulējums attieksies uz biedrībām, nodibinājumiem un reliģiskajām organizācijām un tam ir jābūt saprotamam, lai attiecīgās organizācijas varētu izvēlēties tām piemērotu statusu.

-

Attiecībā uz saimnieciskās darbības veikšanu un tā ierobežošanu laikā (divi vai vairāk gadi), norādāms, ka šāds regulējums neizriet no likumprojekta, bet tikai no anotācijā iekļautā skaidrojuma. Lūdzam izvērtēt, vai attiecībā uz šo nosacījumu nav nepieciešams iekļaut arī regulējumu likumprojektā.
 

-

Lūdzam precizēt projekta anotācijā ietverto skaidrojumu, ievērojot turpmāk norādītos apsvērumus.

1. Projekta anotācijā vairākkārt minēts "nesodāmības priekšstats". Šāda veida apgalvojumi kā pamatojums administratīvajai atbildībai mūsdienās vairs nav izmantojami. Pieeja, ka likumā visos gadījumos jābūt noteiktām sankcijām par tiesību normu neievērošanu, citādi atbildības mehānisma neesības gadījumā ciestu tiesību sistēmas efektivitāte, vairāk atbilst padomju tiesību izpratnei. Mūsdienu demokrātiskā valstī tiesību efektivitāte nebūtu tieši proporcionāli saistāma ar atbilstošu valsts sankciju un draudu esību. Tā vietā izmantojami līdzekļi, kas attīsta personu tiesisko apziņu un veido pilsonisku sabiedrību (Šulmane D. Tiesību normu efektivitātes problemātika un aktualitāte XX un XXI gadsimta tiesību socioloģijā. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, 2012, 182. lpp.). Tiesiskās apziņas kontekstā valsts mūsdienās vairs nevar izmantot risinājumus, kuri vēsturiskās attīstības gaitā sevi diskreditējuši. Piemēram, likumpaklausības propaganda un sodu bargums 21. gadsimtā var dot vienīgi īslaicīgu efektu, bet ar tālejošām negatīvām sekām (Kriviņš A. Tiesiskā apziņa un tiesiskais nihilisms. Socrates, 2020, Nr. 1 (16), 33. lpp.).

2. Projekta anotācijā norādīts: "SLO valdes vai vadības institūcijas loceklim, neievērojot SLO mantas un finanšu līdzekļu izlietošanas, kā arī organizācijas darbības ierobežojumus, faktiski tiek radīti zaudējumi gan sabiedrībai, t. i., tām mērķa grupām, kas nesaņem tām paredzēto sabiedriskā labuma darbības rezultātā radīto pakalpojumu vai mantu (šis zaudējums ir nenovēršams, jo SLO plānotās aktivitātes tika akceptētas no valsts puses, balstoties uz attiecīgā brīža vajadzībām), gan valsts budžetam, kas veido nodokļu veidā negūtos ieņēmumus." Pat ja varētu piekrist apgalvojumam par nodokļu veidā negūtiem ieņēmumiem, norāde par zaudējumiem sabiedrībai vērtējama visai kritiski.

Skaidrs, ka sabiedriskā labuma darbība ir paredzēta un var sniegt nozīmīgu labumu sabiedrībai vai kādai tās daļai. Taču nevienai privātpersonai šādā aspektā nav pienākuma kaut ko darīt sabiedrības (tās daļas) labā, kā arī nevienai privātpersonai nav tiesību pieprasīt noteiktu rīcību no sabiedriskā labuma organizācijas (neskarot ziedotāju un sabiedriskā labuma organizācija attiecības). Lai arī sabiedrība kaut ko neiegūst iepriekš minēto pārkāpumu rezultātā, nevar apgalvot, ka tādā veidā tiek radīti "zaudējumi" sabiedrībai šā jēdziena juridiskā izpratnē. Šajā gadījumā nevar arī runāt par to, ka sabiedriskā labuma organizācijām "tiek uzticēta valsts funkciju daļēja izpilde" vai pastāv pārvaldes uzdevumu deleģēšana. Sabiedriskā labuma organizācija kaut kādā mērā var līdzdarboties valsts pārvaldē, taču tās darbība pati par sevi automātiski nav uzskatāma pārvaldes uzdevumu veikšanu. Turklāt, ja tas tā būtu, tad administratīvā atbildība vēl jo mazāk būtu piemērots līdzeklis šādu tiesisko attiecību risinājumam.

3. Projekta anotācijā vairākas reizes administratīvā atbildība tiek pamatota ar nepieciešamību nodrošināt stingrākus kontroles pasākumus vai ieviest stingrāku uzraudzību. Jāievēro, ka administratīvā atbildība nav uzraudzības vai kontroles izpausme. Uzraudzība un kontrole ir valsts pārvaldes rīcības forma, kas attiecas uz t. s. materiālo administratīvo tiesību un administratīvā procesa jomu. Sodīšana kā tāda neietilpst uzraudzības vai kontroles funkcijā. Tas ir patstāvīgs sodu tiesību jautājums ar atšķirīgiem materiālajiem un procesuālajiem priekšnoteikumiem.

Administratīvie sodi un tiem līdzīgi pasākumi ir juridiskās atbildības izpausme. Savukārt juridiskā atbildība tradicionāli tiek aplūkota kā īpaša, jauna tiesiska attiecība (Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. Rīga: AGB, 1997, 24. lpp.). Tādējādi administratīvie sodi un citas sodoša (krimināltiesiska) rakstura administratīvās sankcijas ir skaidri nošķiramas no vispārīgā uzraudzības vai kontroles procesa.

Līdz ar to administratīvā atbildība neietekmē ne uzraudzību, ne kontroli. Atbilstoši uzraudzības vai kontroles pasākumi turpretī var būt veids, kā amatpersona iegūst ziņas par iespējamu administratīvu pārkāpumu.
 

-

Lūdzam papildināt skaidrojumu ar pamatojumu, kāpēc, pārejot no SLO 2 statusa uz SLO 1 statusu, saņemtie ziedojumi, kuri nav izlietoti ir jānodod citai SLO 2, ievērojot, ka organizācija tāpat darbosies sabiedriskā labuma jomā. 

-

Attiecībā uz ziedojumu izlietošanu vai nodošanu citai SLO 2, gadījumā, ja SLO 2 pāriet uz SLO 1 statusu, ir skaidrots, ka "ierobežojumi, kas attiecas uz saņemtajiem ziedojumiem ir attiecināmi arī uz tiem līdzekļiem, kuri pilnībā vai daļēji iegādāti par saņemtajiem ziedojumiem, kuru iegādes vērtība iegādes dienā pārsniedz vienas valstī noteiktās minimālās algas apmēru. Piemēram, SLO 2  ir iegādājusies nekustamo īpašumu vai automašīnu  no līdzekļiem, kas daļēji vai pilnībā saņemti ziedojuma veidā." Lūdzam papildināt skaidrojumu, cik procentuāli iegādātā līdzekļa vērtībai ir jābūt segtai no saņemtajiem ziedojumiem. Jo var būt gadījumi, kad iegādātais līdzeklis tiek segts no ziedojumiem, bet, piemēram, tikai 5% apmērā, bet pārējais tiek segts no pašas SLO ienākumiem, līdz ar to tādā gadījumā nebūtu samērīgi prasīt attiecīgo līdzekli nodot citai SLO 2. 

-

Lūdzam projekta anotāciju saskaņot ar projektā esošo regulējumu. Projekta anotācijā norādīts, ka "sabiedriskā labuma organizācijas dibinātājam, valdes vai vadības institūcijas loceklim iespējams administratīvais sods". Taču projekts neparedz administratīvu atbildību sabiedriskā labuma organizācijas dibinātājam.
 

-

Attiecībā uz Ministru kabineta 2014. gada 16. decembra noteikumiem Nr. 760 “Noteikumi par kritērijiem un kārtību, kādā biedrībai un nodibinājumam piederošās ēkas un inženierbūves netiek apliktas ar nekustamā īpašuma nodokli”, Tieslietu ministrija norāda, ka tā ir Finanšu ministrijas kompetence, kādiem nekustamajiem īpašumiem piešķirt nodokļa atlaidi, tāpat kā, kādas organizācijas noteikt/ nenoteikt par sabiedriskā labuma organizācijām.Tas, ka veidlapā par konkrētā nekustamā īpašuma objekta atbrīvošanu no nekustamā īpašuma nodokļa sabiedriskā labuma organizācijai jānorāda objekta kadastra apzīmējums, nav pamats uzskatīt, ka tā ir Tieslietu ministrijas kompetence. Nekustamā īpašuma piederību redz Zemesgrāmatā, bet, ja inženierbūve nav ierakstāma Zemesgrāmatā, tad tiesisko valdījumu reģistrē kadastrā. Ievērojot minēto, lūdzam svītrot kā atbildīgo Tieslietu ministriju.

-

Ņemot vērā, ka likumprojektā ietvertais regulējums ir saistīts ar Biedrību un nodibinājumu likumā ietverto biedrību un nodibinājumu likvidācijas kārtību, lūdzam virzīt vienlaicīgi grozījumus abos likumos un attiecīgi svītrot Tieslietu ministriju kā atbildīgo institūciju.

-

Projekta anotācijā nav izvērtēta projekta ietekme uz pārvaldes funkcijām un uzdevumiem saistībā ar administratīvās atbildības piemērošanu. Lūdzam papildināt projekta anotāciju, ja administratīvās atbildības regulējums tiks saglabāts.
 

-

Ierosinām izvērtēt iespēju veidot jaunu likumprojektu, nevis veikt grozījumus esošā likumā, ņemot vērā grozījumu apjomu un nozīmīgumu. Veidojot jaunu likumprojektu, tajā ietvertais saturs būtu vieglāk uztverams.

-

Ierosinām izvērtēt terminu "biedrība, nodibinājums vai reliģiskā organizācija, kurai ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss" un "sabiedriskā labuma organizācija" lietošanu atbilstoši likumā lietotajiem ar mēŗki tos lietot vienveidīgi.

-

Vēršam uzmanību, ka saīsinājums "komisija" tiek skaidrots likuma 6.pantā, līdz ar to, ierosinām precizēt likumprojektu un ietvert šo saīsinājumu un tā skaidrojumu šajā pantā.

-

Ierosinām precizēt šo normu, jo likuma 5.pantā ir tikai viena daļa, līdz ar to tā netiek numurēta, kā arī arī attiecīgi likumprojekts neparedz papildināt likuma 5.pantu ar jaunu daļu.

-

Projekta 15. pantā ietvertā grozāmā likuma 12.¹ panta nosaukumā un tekstā ir izmantots vārds "atbildība". Tas šķietami norāda uz juridiskās atbildības regulējumu. Vienlaikus projekta 23. pantā ir paredzēts administratīvās atbildības regulējums. Tā kā juridiskā atbildība ietver arī administratīvo atbildību un viens jautājums būtu regulējums vienkopus, tad projekta 15. pantā nav izmantojams tik plašs termins. Tā vietā varētu norādīt konkrētu atbildības veidu, kas tiek regulēta šajā pantā. Tāpat vārdu "atbildība" ("ir atbildīgs") nav ieteicams izmantot pienākuma nozīmē. Ja personai ir pienākums kaut ko darīt, tad lietojamas citas pienākumu apzīmējošas vārdiskās izteiksmes.
 

-

Jāievēro, ka projekta 20. pantā iekļautais Valsts ieņēmumu dienesta izdoto dokumentu paziņošanas regulējums nav attiecināms uz administratīvā pārkāpuma procesu. Projekts un grozāmais likums nevar regulēt dokumentu paziņošanu administratīvā pārkāpuma procesā. Tas neatbilst administratīvās atbildības sistēmai (Administratīvās atbildības likuma 2. pants). Līdz ar to lūdzam projekta anotācijā iekļaut šāda veida skaidrojumu, it īpaši, ja projektā tiks saglabāts administratīvās atbildības regulējums.
 

-