Atzinums

Likumprojekta 14.panta 1.¹ daļu ir paredzēts papildināt un izteikt šādā redakcijā:
 “Tehnisko noteikumu derīga termiņš ir pieci gadi. Tehnisko noteikumu derīga termiņa ietvaros tehnisko noteikumu izdevēji nav tiesīgi mainīt iepriekš izvirzītās tehniskās prasības.”
AS “RĪGAS SILTUMS” iebildumi:
Normatīvie akti nenosaka prasības par tehnisko noteikumu pieprasījuma detalizācijas pakāpi un informācijas precizitāti. Ņemot vērā, ka būvatļauja ir tikai administratīvais akts ar nosacījumiem būvniecības ieceres realizācijai dabā, nav noteikts, ka pēc būvatļaujas saņemšanas iecere tiks realizēta. Tehnisko noteikumu termiņa noteikšana 5 gadi, kā arī liegums mainīt izvirzītas tehniskās prasības uzliek slogu centralizētas siltumapgādes sistēmas attīstībai un jaunu  siltumenerģijas patērētāju pieslēgumam ierobežotas siltumslodzes gadījumā.
5 gadu termiņš tehniskajiem noteikumiem faktiski  ierobežo  inženiertīklu attīstību, jo piemēram, mainoties  siltumtīklu  izolācijai būs citas prasības pievienošanās izpildījumam, tajā skaitā par signālvada savienošanu utt.  Ja ir ierobežojums izmainīt tehniskos noteikumus, tad neko nevar remontēt un renovēt.  Šāds ierobežojums faktiski aizliedz  ieviest jebkuru jaunu tehnoloģiju.
Būtiski, ka ierobežojums ir tikai uz inženiertīklu turētājiem, bet neuzliek pienākumu  tehnisko normatīvu  pieprasītājam  obligāti pieslēgties  pie inženiertīkliem ar pieprasītajiem nosacījumiem. Tas rada nesamērīguma  principu un neveicina valsts attīstību.
AS “RĪGAS SILTUMS” ierosinājums 14.panta 1.¹ daļu atstāt negrozītu esošajā redakcijā:
“ Valsts un pašvaldību institūcijas un ārējo inženiertīklu īpašnieki vai tiesiskie valdītāji tehniskos vai īpašos noteikumus izdod strukturētu datu veidā vai augšupielādē būvniecības informācijas sistēmā.”
 

-

Likumprojekta 19.⁴ pantu ir paredzēts papildināt un izteikt šādā redakcijā:
“Būvniecības procesa dalībnieki nenes atbildību pret pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju, ja būvdarbu laikā pazemes ārējām inženiertīklam ir nodarīti jebkādi bojājumi sakarā ar to, ka:
tas neatrodas vietā vai dziļumā, kurā tas bija norādīts paša pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju saskaņotajā augstas detalizācijas topogrāfisku informācijā par attiecīgā inženiertīkla atrašanos vietu;
atbilstoši Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas datiem attiecīgajam inženiertīklam bija jābūt citā vietā;
tā atrašanā vieta nebija zināma.”.
AS “RĪGAS SILTUMS” iebildumi:
Ar šīm izmaiņām būvniecības procesa tiesiskajā regulējumā, kuru  mērķis ir pareizs - mazināt administratīvo slogu nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā, atceļot būvnieka un mērnieka atbildību par savu darbību, valsts līmenī tiek radīti vairāki sistēmiski riski, kas nekustamo īpašumu attīstītāju interešu vārdā, ar lielu varbūtību radīs dažāda veida (siltumapgādes drošības un nepārtrauktības, finansiālais, veselības, dzīvības utt.) kaitējumus ne tikai inženiertīklu īpašniekiem, bet arī citām iesaistītajām pusēm, t.sk., siltumapgādes gala patērētājiem – Rīgas iedzīvotājiem.
Papildus tam, ar šīm izmaiņām faktiski tiek atcelts Aizsargjoslu likums, kurā definēts, ka aizsargjoslas ir noteiktas platības, kuru uzdevums ir aizsargāt dažāda veida (gan dabiskus, gan mākslīgus) objektus no nevēlamas ārējās iedarbības, nodrošināt to ekspluatāciju un drošību vai pasargāt vidi un cilvēku no kāda objekta kaitīgās ietekmes.
Norādām, ka siltumtīkli ir augstas bīstamības inženiertīklu objekts. Ūdens temperatūra siltumtīklos aukstajā ziemas laikā var sasniegt pat 118⁰C, kas ir pārkarsēts ūdens tvaiks ar augstu spiedienu un pārrāvuma gadījumā rada applaucēšanās risku pārrāvuma tiešā tuvumā esošajam cilvēkam, kā rezultātā var iestāties letālas sekas. Siltumtīklu pārrāvumi apdraud centralizētās siltumapgādes sistēmas drošību un nepārtrauktību, kas ziemas aukstajā laikā ir īpaši svarīga cilvēku veselībai un dzīvībai.
Iepriekšminētos riskus rada šādi faktori:
1.Datu nepietiekama kvalitāte vai nepieejamība par mantojumu no PSRS laikiem
Nedrīkst ignorēt faktu, ka daļa siltumtīklu ir izbūvēti PSRS laikā, par kuru būvniecību nav mūsdienu prasībām atbilstošas precizitātes dati vai to pat nav vispār. Arī atjaunotās Latvijas Republikas laikā stingrākas prasības attiecībā pret siltumtīklu uzmērīšanu tika noteiktas tikai no 2012.gada ar Ministru kabineta 24.04.2012. noteikumiem Nr.281 “Augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas un tās centrālās datubāzes noteikumi”. Līdz ar to var uzskatīt, ka 57.1% (439 km) no 769 km AS “RĪGAS SILTUMS” īpašumā esošajiem siltumtīkliem nav Ministru kabineta noteikumu prasībām atbilstošas kvalitātes izpildmērījums. Apmēram  178.2 km kanāla un bitumperlīta siltumtīklu jeb 23.2% tīklu vispār ir bez digitāla izpildmērījuma.
2.Tehnoloģiskais faktors
Pēc AS “RĪGAS SILTUMS” topogrāfisko plānu saskaņošanas pieredzes, Latvijas mērnieku rīcībā nav ierīču, kas ar augstu precizitāti varētu uzmērīt esošos, iepriekš digitāli neuzmērītos pazemes siltumtīklus, kas ADTI un ATIS datos bieži vien tiek attēloti shematiski. Līdz ar to, inženiertīklu īpašnieks, pat to vēlēdamies, nevar nodrošināt precīzus datus par savu tīklu izvietojumu.
Norādām, ka inženiertīkli ir Latvijas tautsaimniecības asinsrite un no tās darbības drošības ir atkarīga mūsu ikdienas dzīve un darbs, kas tiek nolikts uz svara kausiem.
Var tikt izskatīti citi risinājumi, kā sistēmiski mazināt administratīvo slogu nekustamo īpašumu attīstītājiem, bet tiem jābūt balstītiem uz reālo situāciju un pušu iespējām.
AS “RĪGAS SILTUMS” ierosinājums likumprojektā noteikt, ka pirms jebkādiem zemes darbiem inženiertīklu aizsargjoslā ir jāsaņem  atļauja no inženiertīklu  īpašnieka vai tiesiskā valdītāja.  Ir jāievēro samērīguma princips un nevar visu atbildību uzlikt  tikai inženiertīklu īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam.
 

-