Atzinums

Prasība nodrošināt preču uzglabāšanas telpas konstruktīvo un funkcionālo vienotību vispārēja tipa aptiekām praksē var radīt zināmus darbības ierobežojumus, jo ne visos gadījumos aptiekām ir objektīva iespēja nodrošināt papildu telpas vienotā plānojumā, īpaši esošajā infrastruktūrā un nomas telpās. Tas var palielināt darbības izmaksas un samazināt elastību krājumu organizēšanā.
Vienlaikus regulējums jau paredz izņēmumu slēgta tipa aptiekām, kas norāda, ka telpu konstruktīvā un funkcionālā vienotība ne visos gadījumos ir obligāts priekšnosacījums drošai farmaceitiskajai darbībai. Tas ļauj secināt, ka arī citos gadījumos var tikt izvērtēti līdzīgi risinājumi, ja tiek nodrošinātas citas drošības prasības.
Situācijās, kad preču uzglabāšanas telpa atrodas tajā pašā ēkā, kurā izvietota aptieka, un aptieka nodrošina kontrolētu piekļuvi, atbilstošus uzglabāšanas apstākļus un uzskaiti, būtiski riski zāļu kvalitātei vai drošumam nerodas. Šādi riski galvenokārt ir saistīti ar uzglabāšanas režīma ievērošanu un kontroles mehānismiem, nevis telpas fizisko izvietojumu.
Turklāt regulējums jau pieļauj zināmu elastību, nosakot, ka preces var uzglabāt arī apmeklētāju apkalpošanas zālē, kas apliecina, ka telpu izmantošana var tikt pielāgota, saglabājot atbilstošu drošības līmeni.
Elastīgāka pieeja preču uzglabāšanas telpu izvietojumam varētu sekmēt efektīvāku krājumu pārvaldību un uzlabot zāļu pieejamību pacientiem, vienlaikus nesamazinot drošības prasību ievērošanu.

Papildināt noteikumus ar 8.8.punktu šādā redakcijā:
“Prasība par telpu konstruktīvo un funkcionālo vienotību neattiecas uz vispārēja tipa aptiekas preču uzglabāšanas telpu, ja tā atrodas tajā pašā ēkā, kurā izvietota aptieka, un aptieka nodrošina kontrolētu piekļuvi, atbilstošus zāļu uzglabāšanas apstākļus un preču uzskaiti atbilstoši normatīvajiem aktiem.”

Nosacījums, ka izņēmums neattiecas uz jaunatveramām vai pārvietotām aptiekām, būtiski ierobežo aptieku izvietošanas iespējas, jo daudzās esošajās ēkās, īpaši pilsētās un reģionos, vides pieejamības prasību pilnīga izpilde objektīvi nav tehniski iespējama, piemēram apbūves ierobežojumu un esošās pilsētvides un infrastruktūras ierobežojumu dēl.
Šāds ierobežojums praktiski nozīmē, ka aptiekas nevar tikt pārvietotas uz citām telpām tajā pašā apdzīvotajā vietā, pat ja šīs telpas citādi ir piemērotas farmaceitiskajai darbībai, kas savukārt var negatīvi ietekmēt aptieku pieejamību iedzīvotājiem.
Alternatīvo tehnisko risinājumu piemērošanas mērķis ir nodrošināt vides pieejamību situācijās, kad pilnīga prasību izpilde nav iespējama. Šis mērķis ir vienlīdz attiecināms gan uz esošām, gan jaunatveramām vai pārvietotām aptiekām, jo tehniskie ierobežojumi nav atkarīgi no aptiekas juridiskā statusa, bet gan no konkrētās ēkas konstrukcijas.
Praksē var būt situācijas, kur pat jaunā vietā nav objektīvi iespējams izbūvēt pilnu vides pieejamību. Šādos gadījumos alternatīvie risinājumi ļauj nodrošināt piekļuvi pakalpojumam saprātīgā apjomā.
Saglabājot ierobežojumu, tiek radīta nevienlīdzīga pieeja, kur vienādās tehniskās situācijās alternatīvie risinājumi ir pieļaujami tikai esošām aptiekām, bet netiek pieļauti jaunām vai pārvietotām aptiekām, lai gan drošības un pieejamības riski neatšķiras.
Elastīgāka pieeja ļautu vienlaikus gan veicināt vides pieejamību, gan nodrošināt aptieku pakalpojumu nepārtrauktību un pieejamību iedzīvotājiem.

Priekšlikums - dzēst ierobežojumu, ka prasība neattiecas uz jaunatveramām vai pārvietotām aptiekām.

Prasība aptiekas vadītājam izstrādāt priekšrakstus par farmaceitisko pakalpojumu sniegšanu ir saprotama, tomēr vienlaikus būtu nepieciešama vienota nozares pieeja, uz kuras pamata šie priekšraksti tiek izstrādāti.
Ja katra aptieka izstrādā priekšrakstus patstāvīgi, pastāv risks, ka vienādi pakalpojumi (konsultācijas par zāļu mijiedarbību, eksprestesti, vakcinācija) tiks organizēti atšķirīgi, kas var radīt nevienmērīgu kvalitāti un pieeju pacientiem.
Ņemot vērā, ka šie pakalpojumi ir jauni un profesionāli sensitīvi, būtu lietderīgi balstīties uz vienotām vadlīnijām vai standarta pieeju nozares līmenī. Šāds pamats jau daļēji pastāv, ņemot vērā Latvijas Farmaceitu biedrības īstenotās apmācību programmas un pilotprojektu ietvaros izstrādātos materiālus.
Vienotas vadlīnijas, ko izstrādātu kompetenta institūcija (piemēram, LFB vai SPKC), nodrošinātu skaidru un vienādu ietvaru visām aptiekām, savukārt aptiekas vadītājs uz šo vadlīniju pamata varētu izstrādāt konkrētajai aptiekai piemērotus priekšrakstus.
Šāda pieeja saglabātu aptieku atbildību par procesu organizēšanu, vienlaikus nodrošinot vienotu kvalitātes standartu visā nozarē.

Priekšlikums izteikt 21.1. šādā redakcijā
“kārtība, kādā sniedz šo noteikumu 27., 27.1, 27.4 un 28. punktā minēto farmaceitisko aprūpi, pamatojoties uz vienotām nozares vadlīnijām vai standarta pieeju, ko izstrādājusi kompetenta institūcija.”

Iedzīvotāju iespēja nodot aptiekā nederīgās vai neizlietotās zāles, ir sabiedrības interesēs un veicina drošu zāļu apriti. Tomēr šī pakalpojuma nodrošināšana ir saistīta ar papildu izmaksām aptiekai, jo nederīgās zāles klasificējamas kā bīstamie atkritumi un to savākšana, uzglabāšana un iznīcināšana prasa specializētu apsaimniekošanu.
Pašlaik šīs izmaksas praksē gulstas uz aptiekām, kas rada finansiālu slogu, kas ierobežo motivāciju nodrošināt šo pakalpojumu.
Ņemot vērā, ka nederīgo zāļu apsaimniekošana ir saistīta ar sabiedrības veselības un vides aizsardzības interesēm, būtu lietderīgi paredzēt valsts vai pašvaldību iesaisti šī procesa finansēšanā un organizēšanā.
Efektīvākais modelis būtu tāds, kur:
valsts vai pašvaldība slēdz līgumu ar bīstamo atkritumu apsaimniekotāju,
aptiekas darbojas kā pieņemšanas (savākšanas) punkti,
savukārt atkritumu apsaimniekošana tiek centralizēti organizēta.
Šāda pieeja nodrošinātu vienotu sistēmu, samazinātu administratīvo slogu aptiekām un veicinātu plašāku sabiedrības iesaisti nederīgo zāļu nodošanā.

-