Atzinums

Pilsētās lielākajai daļai koku ir nesimetriski vainagi, kas veidojušies ierobežoto augšanas apstākļu, nevienmērīgās saules gaismas un cilvēku darbības rezultātā (piemēram, pacelti vainagi, lai atbrīvotu ielas telpu transportam, veikta vainaga korekcija, lai apgaismojuma staru kūlis apgaismotu ietvi u.c.). Šie koki nav bīstami.
Ja koks ir sasvēries, tad tam ir bojātas saknes. Slīpi augošs koks nav sasvēries koks. Slīpi koki vienmēr nav bīstami.
Iebilstam pret šādu bīstama koka traktējumu “koks, kas ir augstāks par attālumu no koka sakņu kakla līdz infrastruktūras objektam ir sasvēries no vertikālās ass uz infrastruktūras objekta pusi vairāk par 15⁰ vai tam ir nesimetrisks vainags, kura skeletzari aug infrastruktūras objekta virzienā un tā stumbra garums no saknes līdz vainagam ir lielāks par 40 % no visa koka garuma”. 
Formulējums ir grūti saprotams. Šādi gadījumi ir izvērtējami atsevišķi, jo mūsdienās ir iespējams veikt atbilstošu koka vainaga sakopšanu un koka nozāģēšana nav vienīgais kopšanas veids.

Sasvēries par 15⁰ jeb slīpi augošs koks nav uzskatāms par bīstamu, jo ierobežotu, bet dabisku, apkārtējās vides apstākļu dēļ, koku stumbri attīstās slīpi un veido nesimetriskas vainagu sistēmas, parasti, brīvās teritorijas virzienā. Ilgstoši augot slīpi, vietās, kur ir palielināta slodze, koki stumbros veido papildus radiālo pieaugumu, kas, savukārt, nodrošina mehānisko noturību arī ilgstoši slīpi augošajos stumbros.
Slīpums un nesimetrisks vainags ir adaptīvs augšanas modelis, tādēļ, lai izvairītos no situācijas, kad tiek nocirsti ilgstoši slīpos apstākļos augošie koki, nepieciešams pilnvērtīgāks koka stāvokļa novērtējums vai vārda “sasvēries” skaidrojums par nedabisku un progresējošu slīpuma palielināšanos.

Trupējis stumbrs nerada bīstamību, ja trupes bojājumi ir sākotnējā stadijā, lokalizēti un koks ap trupējušo vietu veido reakcijas koksni, tādā veidā veicinot mehānisko noturību. Trupei progresējot ir svarīgi cik ātri kokauga suga spēj veidot reakcijas koksni.
Punktā nepieciešams norādīt skaidri definētu lielumu par iztrupējušās koksnes apjumu (piemēram, 80% no stumbra šķērslaukuma) vai minot konkrētus trupes izraisītājus (piemēram, Chalara fraxinea, Ustulina deusta).

Mehāniski bojātas saknes norāda uz tīšu rakšanas darbu veikšanu koku sakņu aizsardzības zonā, kas, savukārt, var būtiski ietekmēt koka augšanas stāvokli, izmainīt mikroklimatu koka dobumos, pasliktināt koka stabilitāti un/vai dzīvotspēju. Termins “mehāniski bojātas saknes” var uzskatīt par tīšu koka bojāšanu.

Ņemot vērā minēto, rosinām izteikt bīstama koka definīciju šādā redakcijā:
“bīstams koks – koks ar vizuāli redzamiem bojājumiem – dabas apstākļu rezultātā iztrupējis (vairāk nekā 80 %), aizlūzis, sašķelts, sasvēries, ar aprautu vai paceltu sakņu sistēmu, pilnīgi izgāzies vai ar citām pazīmēm, kas būtiski ietekmē tā mehānisko noturību.”

-

Aicinām 10. punktu izteikt šādā redakcijā:
 

No piedāvātās redakcijas nav skaidrs, kā rīkoties situācijā, kad privātpersona vai uzņēmējs vēlas cirst koku, kas atrodas blakus viņa īpašumam pašvaldības zemē (piemēram, lai uzbūvētu iebrauktuvi - pieslēgumu ielai, vai koks aizēno īpašumu). Vai personai pirms iesnieguma iesniegšanas papildus rakstveidā ir jāvienojas ar pašvaldību? Vai arī pašvaldības izsniegto atļauju var uzskatīt par noteikumos minēto vienošanos?
Lūdzam to precizēt noteikumu projektā.
 

-

Neatbalstām 13. punktā iekļauto prasību par nepieciešamību koku ciršanas atteikumā iekļaut argumentētu pamatojumu par konkrētā koka nozīmīgumu un skaidrojumu, kāpēc koks nav aizstājams, iestādot citu koku, jo šāda prasība nepamatoti sarežģīs un padarīs ilgāku un birokrātiskāku koku ciršanas atļauju izsniegšanas procesu.
 

-

Kategoriski iebilstam pret piedāvāto normas redakciju, jo tā ir pārāk vispārīga un neskaidra, rada būtisku administratīvā sloga pieaugumu pašvaldībām, vairākkārt paildzina pašvaldību projektu īstenošanas termiņus un būtiski apgrūtina koku apsaimniekošanas procesu kopumā. Neuzskatām par pamatotu prasību visos gadījumos, kad tiek plānota koku ciršana publiski pieejamā valsts vai pašvaldības īpašumā esošos objektos, obligāti rīkot publisko apspriešanu. Šāda birokrātiska pieeja apgrūtina savlaicīgu un pamatotu lēmumu pieņemšanu un praksē bieži liedz efektīvi sabalansēt objektīvu koku ciršanas nepieciešamību ar sabiedrības viedokli.
Publiskās apspriešanas norise ir laikietilpīgs un administratīvi sarežģīts process, kas prasa ievērojamus pašvaldības resursus un paildzina lēmumu pieņemšanu. Šādas procedūras organizēšana nav samērīga gadījumos, kad nepieciešams izdot atļauju koku ciršanai, jo īpaši situācijās, kur lēmums balstās uz profesionālu koku stāvokļa izvērtējumu un objektīvu drošības vai infrastruktūras uzturēšanas nepieciešamību.

Noteikumu 5.7. apakšpunkts paredz, ka bez pašvaldības atļaujas koku ciršanai ārpus meža atļauts cirst, ja kokus cērt pašvaldība savā īpašumā vai valdījumā esošajā teritorijā.

Savukārt 17. punkta norma faktiski paredz, ka par visu koku ciršanu pašvaldības īpašumā vai valdījumā esošajā teritorijā ir jāveic publiskā apspriešana, jo lielākā daļa pašvaldības īpašumā vai valdījumā esošās teritorijas ir sabiedriski nozīmīgas vai publiski pieejamas. Norma rada nenoteiktību un potenciālo strīdu starp pašvaldību un sabiedrību rašanās risku, jo nav skaidrs, kādos konkrēti gadījumos pašvaldība var cirst kokus nerīkojot publisko apspriešanu, jo gandrīz visas tās īpašumā vai valdījumā esošās teritorijas ir publiski pieejamas.

Aicinām 17. punktu izteikt šādā redakcijā:
 

Šāds nosacījums būtiski palielina birokrātisko slogu, ja DAP atzinums jāsaņem pirms koku ciršanas atļaujas izsniegšanas apakšpunktos nosauktajās teritorijās pilsētā - kultūras pieminekļu teritorijās un to aizsargjoslās, parkos, alejās, neatkarīgi no koka apkārtmēra.
Aicinām dzēst šo prasību.

-

Priekšlikums aizstāt “šo noteikumu 5. punktā minētajā gadījumu” ar “ 5.4. 5.5. un 5.7. apakšpunktā minētajiem gadījumiem”.

-

Nav iespējas nodrošināt kontroli par jauno koku stādījumiem un to ilgdzīvi, ja pirms objekta nodošanas ekspluatācijā jaunie koki saskaņā ar būvprojektu arī tiks iestādīti, tad saskaņā ar MK noteikumu Nr.309 apakšpunktu 5.2. īpašnieks ir tiesīgs šos kokus nocirst kamēr tie nav sasnieguši normatīvajos aktos noteikto caurmēru.
Lielo koku stādījumu atjaunošana, īpaši būvniecības gadījumos, ir nepieciešama, taču jaunie koku stādījumi nevar būt kompensācija nocirstajiem liela izmēra kokiem.
Lūdzam sniegt skaidrojumu, kā pašvaldības var nodrošināt jauno koku stādījumu ilgdzīvi privātīpašumos.
Aicinām svītrot 25.7. apakšpunktu.

-

Aicinām saglabāt pašreiz spēkā esošo koeficienta vērtību 0 līdz 1, saglabājot pašvaldībai iespēju, nepieciešamības gadījumā, nenoteikt zaudējumu atlīdzību (piemēram, savrupmāju apbūves teritorijās).
 

-

Ja tiek saglabāta prasība saņemt NKMP atzinumu par koku ciršanu arī kultūras pieminekļu aizsargjoslā, netiek samazināts birokrātiskais slogs.
Priekšlikums atcelt šo prasību.

-