Atzinums

Projekts aizsardzību no "radioaktīvā piesārņojuma" paredz jebkurā no patvertnes veidiem (I, II un III kategorijā). Ņemot vērā ļoti būtisku minimālo tehnisko prasību "komplektu", lai objekts būtu uzskatāms kā ar aizsardzību no "radioaktīvā piesārņojuma", nav pieļaujams šādu prasību iekļaut visās trīs kategorijās. Šādu prasību izpildes nodrošināšana pēc būtības nozīmē, ka visas patvertnes  kategorijas nodrošina gandrīz vienāda veida aizsardzību, bet dalījums pa grupām nesasniedz mērķi tās dalīt atkarībā no aizsardzības līmeņa. Minēto iemeslu dēļ, aizsardzība no "radioaktīvā piesārņojuma", ir paredzama tikai I kategorijas patvertnē. Arī no informatīvā ziņojuma projekta ”Iespējamie risinājumi motivējošiem finanšu mehānismiem patvertnes vai vietas, kur var patverties, atjaunošanai vai izveidošanai” (24-TA-1044) un provizoriskajiem finanšu aprēķiniem izriet, ka uz II un III kategorijas patvertnēm nav attiecināma aizsardzība no radioaktīvā piesārņojuma.

Projekts paredz nevis III, bet II kategorijas patvertni otrās grupas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas virs trīs stāviem. Attiecīgo prasību izpildei ir jāparedz skaidra valsts atbalsta programma, kas kompensēs dzīvojamo ēku būvniecības sadārdzinājumu. Nav pieļaujama papildus prasību izvirzīšana ēku jaunai būvniecībai, ja šo prasību izpildei nav skaidrs un funkcionējošs prasību izpildes kompensējošs finanšu mehānisms.

Jaunu ēku būvniecības gadījumu īpatsvars salīdzinājumā ar esošo ēku īpatsvaru un to pārbūves gadījumiem ir niecīgs, līdz ar to, lai sasniegtu mērķi "ieviest iedzīvotāju aizsardzības veidu – patveršanās patvertnēs", ir jāparedz skaidri nosacījumi prasībai būvēt vai atjaunot patvertni arī pārbūves gadījumā vai bez tās. Izvirzot prasības tikai jaunu būvju būvniecības gadījumiem, mērķa sasniegšana nav vērtējama kā reāla jebkādā prognozējamā termiņā.


Tāpat ir jānorāda, ka nav saprotams kādēļ noliktavas ēkas (ar kopējo platību no 1500 m²) būtu pieļaujama tikai tad, ja tiek būvēta II kategorijas patvertne. Šāda prasība pati par sevi ir radīta ar mērķi radīt patvērumu cilvēkiem, taču noliktavas būves nav viennozīmīgi saistāma ar lielu cilvēku skaitu ēkā vai pie tās.

Papildus vēršam uzmanību uz to, ka tikai tāda ēka, kas vienlaicīgi ir "publiskā ēka" un tās platība ir 1000 m², ir klasificējama kā trešās būvniecības grupas ēka saskaņā ar Ministru kabineta 2014.gada 19.augusta noteikumu Nr.500 "Vispārīgie būvnoteikumi" 1.pielikuma 2.2.3.apakšpunktu. Tātad, nosakot, ka tā ir trešās būvniecības grupas publiskā ēka, jau ir skaidrs apjoma kritērijs, pretējā gadījumā tā nebūtu klasificējama kā trešās grupas ēka. Minētā iemesla dēļ ir lieki, dublējoši un pat maldinoši noteikt projektā šāda veida ēku apjoma kritēriju (1000 m²), kas 1:1 sakrīt ar būvniecības jomā jau izvirzīto kritēriju.

Būvniecības likums nosaka, ka visas būves iedalās ēkās un inženierbūvēs, tātad, nosakot, ka objekts ir ēka, ir jau izslēgta varbūtība, ka tā varētu būt inženierbūve. Minēto iemeslu dēļ nav korekta vārdu kopa "[..] ēkas [..], izņemot inženierbūves".

Apstāklis, ka objekts ir "trešās grupas publiskās ēkas" automātiski no tvēruma izslēdz "lauksaimniecības ēkas, katlumājas, elektroenerģijas apgādes ēkas, transformatoru apakšstaciju ēkas". Līdz ar to attiecīgie vārdi ir ne tikai lieki, bet ir arī maldinoši, jo no redakcijas maldīgi noprotams, ka attiecīgie objekti varētu būt klasificējami kā "publiska ēka".

Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka būvvaldes primāra kompetence ir nodrošināt būvniecības administratīvā procesa tiesiskumu. Tās kompetencē neietilpst un nevar būt jautājumi, kas ir saistīti ar civilās aizsardzības jautājumu risināšanu. Skatoties no šāda aspekta, būvvaldes kompetencē nevar būt jautājumi par patvertņu nepieciešamību. Šie jautājumi ir piekritīgi civilās aizsardzības komisijai. Var arī šajā jautājumā darīt līdzīgi kā Somija – uzticot šo jautājumu  glābšanas dienestam, kas Latvijas gadījumā būtu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Ja būvvaldes kompetence tiek paplašināta, tad attiecīgajam risinājumam ir jābūt tikai kopā ar risinājumu būvvaldes kapacitāte pieaugumam, tai skaitā attiecībās uz papildus finansējumu.

-

Vēršam uzmanību uz to, ka projektēšana var ilgt vat vairākus gadus. Lai neizveidotos situācija, kurā projekts, kurš tuvākajā laikā būtu gatavs iesniegšanai akceptēšanai, pēkšņi būtu jāpārstrādā atbilstoši jaunajām prasībām, ir nepieciešams saprātīgs pārejas periods. Ekonomikas ministrijas ieskatā pie tik būtiskām prasību izmaiņām pārejas periodam ir jābūt vismaz 2 gadiem, lai ari būvniecības ierosinātājai var laikus pārplānot nepieciešamās finanses attiecīgo objektu realizācijai.
 

10. Šā likuma 7.¹ panta otro un trešo daļu var neattiecināt uz būvprojektiem, kas līdz 2026.gada 1.jūnijam* noteiktā kārtībā saskaņoti (akceptēti) vai iesniegti saskaņošanai institūcijā, kas pilda būvvaldes funkcijas.
[*datums maināms atkarībā no prognozēm likumprojekta virzības gaitā un paredzot vismaz 6 mēnešu laiku projekta pārstrādāšanai līdz tā iesniegšanai akceptēšanai]