Atzinums

Vēršam uzmanību uz to, ka Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā (turpmāk – likums) nav paredzēts, ka kādu dokumentu iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskajā deklarēšanas sistēmā. Līdz ar to nav skaidrs, kādēļ likumprojektā "Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā" (turpmāk – projekts) paredzētajā likuma 4.¹ panta trešajā daļā noteikts, ka taksācijas gada uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķinu iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskajā deklarēšanas sistēmā.
Ievērojot minēto, lūdzam precizēt projektā paredzētajā likuma 4.¹ panta trešajā daļā ietverto regulējumu vai papildināt projekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojuma (turpmāk – anotācija) 1.3. apakšsadaļu ar skaidrojumu, kādēļ vienā likuma tiesību normā nepieciešams norādīt, ka attiecīgo dokumentu iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskajā deklarēšanas sistēmā.

-

Precizētais projekts paredz papildināt likumu ar jaunu maksājumu, proti, uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.
Atkārtoti vēršam uzmanību uz to, ka Satversmes tiesa jau norādījusi, ka valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Tomēr nodokļu regulējumam ir jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Likumdevēja izšķiršanās par to, kāds nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams, ir politikas un lietderības jautājums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu).
Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi: vērtējot kādas tiesību normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, ir jāņem vērā arī tas apstāklis, ka minētajā pantā nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai, proti, labvēlīgai vai nelabvēlīgai, šai attieksmei jābūt (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.1. apakšpunktu). Tādējādi jāizmanto citi apsvērumi, kas atrodas ārpus tiesiskās vienlīdzības principa robežām.
Regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt nodokli, ietilpst Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību tvērumā. Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var būt saistīts ar citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jābūt samērīgiem ar leģitīmo mērķi – konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. apakšpunktu, 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19. punktu un 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 6. punktu).
Lai izvērtētu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai:
1) pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;
2) ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
3) ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi.
Turklāt regulējums, kas paredz kāda nodokļa maksāšanu, ir jāvērtē kā tāds, kas veido būtisku valsts budžeta ienākumu daļu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu un 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 7. punktu).
Savukārt, lai izvērtētu, vai attiecīgais regulējums atbilst Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, ir nepieciešams noskaidrot:
1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;
2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;
3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 18.1. apakšpunktu).

Ievērojot minēto, atkārtoti lūdzam papildināt anotācijas 1.3. apakšsadaļu ar attiecīgu izvērtējumu.
 

-

Vēršam uzmanību uz to, ka Latvijas Republikas Satversmes 110. pants noteic, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.
Ievērojot minēto, nav skaidrs, kādēļ anotācijas 2.2.3. apakšsadaļā ietverta atsauce uz Latvijas Republikas Satversmes 110. pantu. Atbilstoši minētajam lūdzam precizēt anotācijas 2.2.3. apakšsadaļā ietverto informāciju.
 

-

Ievērojot, ka iekšzemes uzņēmumi ir minēti likuma 2. panta pirmās daļas 1. punkta a) apakšpunktā, lūdzam precizēt projektā paredzētajā likuma 4.¹ panta pirmajā daļā ietverto regulējumu.

-