Atzinums

Papildus vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Rīgas domes saistošajiem noteikumiem koplietošanas mikromobilitātes rīku maksimālais atļautais braukšanas ātrums vēsturiskajā Rīgas centrā (teritorijā līdz Pērnavas ielai) un uz tiltiem ir ierobežots līdz 20 km/h.
Minētajās teritorijās jau šobrīd pastāv būtiska atļautā braukšanas ātruma atšķirība starp mehāniskajiem transportlīdzekļiem un pašgājēja velosipēda vadītājiem. Jebkāda turpmāka regulējuma izmaiņa, kas vēl vairāk palielinātu šo ātruma diferenciāciju, objektīvi palielinātu relatīvā ātruma starpību satiksmē, kā rezultātā pieaugtu apdzīšanas manevru skaits, satiksmes plūsmas spriedze un potenciāli bīstamu situāciju risks.
Īpaši jāuzsver, ka gadījumā, ja pašgājēja velosipēda vadītājiem vienlaikus tiktu liegta iespēja noteiktās situācijās pārvietoties pa ietvi (piemēram, ja braukšana pa brauktuvi ir apgrūtināta vai bīstama ceļu satiksmes intensitātes, ceļa infrastruktūras vai meteoroloģisko apstākļu dēļ), tiktu radīts nesamērīgs un papildu drošības risks mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem.
Satiksmes drošības pamatprincipi paredz, ka regulējumam jāmazina riski, nevis jāpalielina mazāk aizsargāto satiksmes dalībnieku pakļautība ātrākas un masīvākas transporta plūsmas iedarbībai. Tādēļ jebkādas izmaiņas, kas vienlaikus palielina ātruma atšķirības un ierobežo alternatīvas drošākai pārvietošanās iespējai, būtu vērtējamas no proporcionalitātes, tiesiskās paļāvības un ceļu satiksmes drošības principu viedokļa.

200.3. braukt pa ietvi netraucējot gājējus, šādos gadījumos:
200.3.1.               ja braukšana pa brauktuvi, ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti, ceļa un meteoroloģiskos apstākļus, nav iespējama, ir apgrūtināta vai bīstama;
200.3.2.               bērniem, kuri jaunāki par 12 gadiem, un velosipēdu un elektroskrejriteņu vadītājiem, kuri tos pavada.

Iesniedzu iebildumu pret priekšlikumu izslēgt pašgājēju velosipēdus no transportlīdzekļu kategorijām, kuriem noteiktos gadījumos ir atļauta pārvietošanās pa ietvi.
Uzskatu, ka šāds ierobežojums nav samērīgs, nav pamatots ar ceļu satiksmes drošības interesēm un var radīt pretēju efektu – paaugstināt risku pašgājēju velosipēdu vadītājiem un citiem satiksmes dalībniekiem.
1. Pašgājēja velosipēda tehniskā un funkcionālā līdzība velosipēdam
Pašgājējs velosipēds pēc masas, izmēriem, jaudas un maksimālā ātruma ir salīdzināms ar parastu velosipēdu vai elektroskrejriteni. Tas nav salīdzināms ar mopēdu vai motociklu, līdz ar to tā piespiedu pārvietošana tikai pa brauktuvi neatbilst transportlīdzekļa reālajām tehniskajām īpašībām.
2. Satiksmes drošības apsvērumi
Daudzviet brauktuves satiksmes intensitāte un transportlīdzekļu ātrumi rada būtisku risku lēngaitas transportlīdzekļiem. Iespēja noteiktos gadījumos izmantot ietvi ļauj pašgājēja velosipēda vadītājam izvēlēties drošāku pārvietošanās vidi, īpaši:
intensīvas satiksmes apstākļos,
šaurās brauktuvēs,
sliktos meteoroloģiskos apstākļos.
3. Samērīguma princips
Jau šobrīd regulējumā paredzēts, ka pārvietošanās pa ietvi ir pieļaujama tikai netraucējot gājējus. Šis nosacījums nodrošina gājēju prioritāti un pietiekamu aizsardzības līmeni, padarot papildu aizliegumu nesamērīgu.
4. Vienota pieeja mikromobilitātes transportlīdzekļiem
Pašgājēja velosipēda izslēgšana no šī regulējuma radītu nevienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar velosipēdiem un elektroskrejriteņiem, lai gan riski un lietošanas scenāriji ir līdzīgi.
Pamatojoties uz iepriekš minēto, lūdzu saglabāt pašgājēja velosipēda vadītājiem iespēju noteiktos gadījumos pārvietoties pa ietvi, paredzot pienākumu netraucēt gājējus un ievērot īpašu piesardz

200.3. braukt pa ietvi, netraucējot gājējus, šādos gadījumos:
200.3.1.               ja braukšana pa brauktuvi, ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti, ceļa un meteoroloģiskos apstākļus, nav iespējama, ir apgrūtināta vai bīstama;
200.3.2.               bērniem, kuri jaunāki par 12 gadiem, un velosipēdu un elektroskrejriteņu vadītājiem, kuri tos pavada.