Atzinums

 Izvietojuma alternatīvu neizvērtēšana apiet būtisku ietekmju novēršanas mehānismu IVN izmantotā pieeja, kurā novietojuma alternatīvas netiek analizētas, jo ierosinātājs tās “nav noteicis”, nav pieļaujama. Tieši izvietojuma izvēle ir viens no galvenajiem instrumentiem būtisku ietekmju (troksnis, mirgošana, ainava, bioloģiskā daudzveidība) novēršanai vai samazināšanai, un tās neanalizēšana faktiski liedz IVN sasniegt tā preventīvo mērķi. Šādā situācijā paredzētās darbības akceptēšana nozīmētu, ka alternatīvu izvērtējuma pienākums tiek aizstāts ar formālu konstatējumu, ka alternatīvu nav, kas neatbilst ne normatīvo aktu jēgai, ne sabiedrības tiesībām uz informētu līdzdalību. 

-

AUTOCEĻI
1. IVN ziņojums neatbilst normatīvo aktu prasībām par ietekmju savlaicīgu
un pilnvērtīgu izvērtējumu
IVN ziņojumā būtiska plānotās darbības sastāvdaļa – būvniecības loģistika un kravu
transportēšanas maršruti – ir atstāta nenoteikta, norādot, ka tie “tiks precizēti” būvprojekta
stadijā. Šāda pieeja ir pretrunā IVN procesa būtībai un mērķim, kas saskaņā ar Ietekmes uz vidi
novērtējuma likumu paredz savlaicīgu, caurskatāmu un pilnvērtīgu plānotās darbības ietekmju
izvērtējumu pirms lēmuma pieņemšanas.
Akceptējot IVN ziņojumu, kurā būtiskas ietekmes tiek atliktas uz turpmākām projektēšanas
stadijām, tiek faktiski apiets IVN process, liedzot sabiedrībai iespēju izvērtēt un ietekmēt
lēmumu par konkrētas darbības pieļaujamību.
2. Kravu pārvadājumu apjoma nenoteiktība un pretrunīgums neatbilst
piesardzības principam
IVN ziņojumā kravu pārvadājumu ietekme raksturota ar vidējiem rādītājiem, vienlaikus atzīstot,
ka atsevišķu būvniecības posmu laikā kravas transporta intensitāte var būt ļoti augsta. Šāda
ietekmes “vidējošana” neatspoguļo faktiskās slodzes un rada maldinošu priekšstatu par
plānotās darbības ietekmes apmēru.
Ņemot vērā, ka līdzīgu VES projektu IVN dokumentācijā kravu automašīnu reisu skaits ir būtiski
lielāks, IVN “Aloja” izvēlētais ietekmes raksturojums ir uzskatāms par nepietiekamu un
pretrunīgu piesardzības principam, kas noteikts gan nacionālajos, gan ES vides tiesību aktos.
3. Vietējo un pašvaldības autoceļu ietekmes izvērtējums ir nepilnīgs un
formāls
IVN ziņojumā nav sniegts pilnvērtīgs esošā autoceļu tīkla nestspējas un tehniskā stāvokļa
izvērtējums saistībā ar plānoto smagsvara transporta slodzi. Norāde, ka ceļu piemērotība tiks
vērtēta būvprojekta stadijā, neatbilst IVN likumā noteiktajai prasībai novērtēt paredzamās
ietekmes pirms atļaujas izsniegšanas.
Šāda pieeja rada būtisku risku, ka ceļu degradācija, satiksmes drošības pasliktināšanās un
ilgtermiņa ietekmes uz vietējo infrastruktūru netiks pienācīgi novērtētas un novērstas, kas ir
pretrunā ilgtspējīgas attīstības principam.4. Nav nodrošināta normatīvi prasīta atbildības un izmaksu seguma
skaidrība
IVN ziņojumā nav paredzēts juridiski saistošs un pārbaudāms mehānisms, kas garantētu, ka
ceļu pārbūves, uzturēšanas un bojājumu novēršanas izmaksas pilnā apmērā sedz plānotās
darbības ierosinātājs. Šāda nenoteiktība neatbilst principam “piesārņotājs maksā”
, kas ir viens
no vides tiesību pamatprincipiem.
Atļaujas izsniegšana, balstoties uz IVN ziņojumu bez skaidri definētas finansiālās atbildības,
rada nepamatotu risku, ka plānotās darbības negatīvās sekas tiks segtas no valsts vai
pašvaldību budžetiem, kas nav savienojams ar sabiedrības interešu aizsardzību.
DEMONTĀŽA UN REKULTIVĀCIJA
1. Demontāžas un rekultivācijas risinājumu nenoteiktība neatbilst IVN
procesa mērķim
IVN ziņojumā norādīts, ka pēc VES parka “Aloja” ekspluatācijas perioda beigām (25–30 gadi)
iespējami būtiski atšķirīgi rīcības scenāriji – pilnīga demontāža vai pārbūve (repowering),
vienlaikus atzīstot, ka šobrīd nav iespējams prognozēt, kurš no tiem tiks īstenots. Šāda
nenoteiktība attiecībā uz projekta noslēguma fāzi ir pretrunā ietekmes uz vidi novērtējuma
būtībai, kas paredz izvērtēt visu plānotās darbības dzīves ciklu.
Akceptējot paredzēto darbību bez skaidri definēta un izvērtēta beigu scenārija, faktiski tiek
pieņemts politisks lēmums par darbību, kuras pilna ietekme uz vidi nav identificēta, kas neatbilst
IVN likuma mērķim un piesardzības principam.
2. Repowering iespējas neizvērtēšana nozīmē jaunas darbības faktisku
iepriekšēju akceptēšanu
IVN ziņojumā repowering ir minēts kā reāls un praksē bieži izmantots risinājums, taču tā
potenciālās vides ietekmes netiek analizētas projekta mērogā. Repowering pēc būtības nozīmē
jaunu VES izbūvi (ar iespējami lielākām turbīnām, jauniem pamatiem, ceļu pārbūvi u. c.), kas
atbilstoši normatīvajiem aktiem būtu vērtējama kā jauna paredzētā darbība.
Šādas iespējas faktiska atstāšana “atvērtā režīmā” rada situāciju, kurā jau šobrīd tiek akceptēta
nākotnes darbība bez atbilstoša IVN, kas ir pretrunā gan IVN likuma prasībām, gan sabiedrības
tiesībām uz savlaicīgu un pilnvērtīgu līdzdalību.3. Pēcekspluatācijas rekultivācijas pasākumi nav izstrādāti projekta mērogā
IVN ziņojumā salīdzinoši detalizēti aprakstīti rekultivācijas pasākumi būvniecības posmam, taču
pēc ekspluatācijas perioda beigām nav izstrādāts projekta mērogam atbilstošs demontāžas un
rekultivācijas plāns. Nav noteikti konkrēti darbu apjomi, termiņi, atbildīgie subjekti un izpildes
kontroles mehānismi.
Šāda pieeja neatbilst normatīvo aktu prasībām par ietekmju novērtējuma pilnīgumu, jo pēc
ekspluatācijas beigu posms ir neatņemama plānotās darbības sastāvdaļa ar potenciāli būtisku
ietekmi uz vidi, ainavu un zemes izmantošanu.
4. Materiālu pārstrādes iespēju nenoteiktība nav pienācīgi izvērtēta
IVN ziņojumā norādīts, ka 85–95% būvniecībā izmantoto materiālu teorētiski ir atkārtoti
izmantojami, vienlaikus atzīstot, ka nākotnes pārstrādes iespējas kopumā nav prognozējamas.
Šāda deklaratīva norāde bez konkrēta pamatojuma un infrastruktūras analīzes nerada
pietiekamu pamatu secinājumam, ka pēcekspluatācijas atkritumu apsaimniekošana būs videi
droša.
Akceptējot paredzēto darbību bez reālistiska izvērtējuma par materiālu pārstrādes un atkritumu
apsaimniekošanas iespējām nākotnē, tiek radīts ilgtermiņa vides risks, kas nav savienojams ar
ilgtspējīgas attīstības principu.
5. Finanšu nodrošinājuma instrumenta neesamība neatbilst principam
“piesārņotājs maksā”
IVN ziņojumā nav identificēts tiesiski un finansiāli pārbaudāms finanšu nodrošinājuma
instruments (piemēram, depozīts, bankas garantija vai īpašs fonds), kas nodrošinātu VES parka
demontāžu un pilnu teritorijas rekultivāciju neatkarīgi no nākotnes operatora komercdarbības
riskiem.
Šādos apstākļos paredzētās darbības akceptēšana rada nepamatotu risku, ka demontāžas un
rekultivācijas izmaksas nākotnē var tikt segtas no publiskajiem līdzekļiem, kas ir pretrunā vides
tiesību pamatprincipam “piesārņotājs maksā” un neatbilst sabiedrības interešu aizsardzībai.
6. EVA pozitīvs atzinums nevar aizstāt Ministru kabineta pienākumu izvērtēt
IVN nepilnībasŅemot vērā iepriekš minētās būtiskās nepilnības attiecībā uz demontāžu, repowering,
rekultivāciju un finanšu nodrošinājumu, Ministru kabinets nevar pamatoti akceptēt paredzēto
darbību, balstoties tikai uz EVA pozitīvu atzinumu. Atzinums nevar aizstāt normatīvajos aktos
noteikto pienākumu pieņemt lēmumu, balstoties uz pilnīgu, skaidru un pārbaudāmu IVN.
Lēmuma pieņemšana šādos apstākļos būtu pretrunā IVN procesa garam un radītu būtisku
tiesisku risku, ka paredzētās darbības akceptēšana neatbilst Latvijas Republikas normatīvajiem
aktiem un ES vides tiesībām.
DROŠĪBAS RISKI
1. Drošības riska novērtējums balstās uz nesaistošiem pieņēmumiem,
nevis normatīvi nodrošinātu režīmu
IVN ziņojumā tieši atzīts, ka Latvijā nav noteikta kārtība un kritēriji vēja elektrostaciju avāriju
riska novērtēšanai, un drošības sadaļa balstīta uz ārvalstu rekomendācijām un vienkāršotiem
modeļiem. Šāda pieeja pati par sevi nenodrošina normatīvajos aktos prasīto juridisko noteiktību,
jo risku mazināšana tiek pamatota ar teorētiskiem pieņēmumiem, nevis ar saistošu uzraudzības
un rīcības sistēmu.
Akceptējot paredzēto darbību šādos apstākļos, Ministru kabinets faktiski pieņem lēmumu par
darbību, kuras drošības riski nav nostiprināti tiesiski izpildāmā režīmā, kas ir pretrunā IVN
procesa mērķim un piesardzības principam.
2. Drošības attālumu samazināšana tiek pamatota ar nosacījumiem, kas
nav juridiski nodrošināti
IVN pats skaidri norāda, ka 305 m ir rekomendējamais drošības attālums līdz publiskajiem
autoceļiem gadījumos, ja netiek ieviesti tehniskie risinājumi, savukārt attālumu samazināšana
līdz 87,5 m tiek pieļauta tikai ar pieņēmumu, ka šie risinājumi tiks ieviesti un efektīvi darbosies.
Tomēr IVN nenosaka šos risinājumus kā obligātus, juridiski saistošus priekšnosacījumus.
Šāda loģika neatbilst IVN procesa garam, jo paredzētās darbības akceptēšana tiek balstīta uz
nākotnes solījumiem, nevis uz pārbaudāmiem un tiesiski nostiprinātiem drošības pasākumiem,
īpaši situācijā, kur publiskā infrastruktūra atrodas ievērojami tuvāk par 305 m.
3. Satiksmes dalībnieku drošība publiskajos ceļos nav pilnvērtīgi izvērtētaIVN ziņojumā identificēts, ka vairāki valsts un pašvaldības autoceļi atrodas 123–171 m, 129 m
un 146 m attālumā no plānotajām VES, tātad zonā, kur pats IVN atzīst potenciālu ledus gabalu
krišanas risku līdz pat vairāk nekā 300 m. Šādos apstākļos satiksmes drošība nav teorētisks,
bet reāls un pastāvīgs riska faktors.
Tomēr IVN neparedz saistošu ekspluatācijas režīmu ceļiem šajās zonās (piemēram, obligātu
brīdināšanu, satiksmes ierobežošanu vai koordinētu rīcību ar ceļu uzturētājiem), kas nozīmē, ka
paredzētās darbības akceptēšana neatbilst valsts pienākumam nodrošināt sabiedrības drošību.
4. Tehnisko drošības sistēmu uzticamība tiek pieņemta, nevis pārbaudāmi
nodrošināta
IVN atsaucas uz ārvalstu vadlīnijām, pieņemot, ka automātiskās drošības sistēmas būtiski
samazina risku un ka to atteices varbūtība ir ļoti zema, vienlaikus atzīstot, ka riska
nepalielināšanai nepieciešama regulāra uzraudzība, apkope un remonts. Tomēr IVN neparedz
konkrētu mehānismu, kā šī uzraudzība tiks nodrošināta un pārbaudīta praksē.
Šādos apstākļos riska samazinājums tiek pamatots ar teorētisku uzticamības pieņēmumu, nevis
ar normatīvi nostiprinātu kontroles sistēmu, kas neatbilst piesardzības principam un IVN
procesa prasībai balstīt lēmumus uz reāli pārvaldāmiem riskiem.
5. Publiskās ārtelpas un cilvēku reālās klātbūtnes riski ir nepietiekami
aptverti
IVN drošības sadaļa galvenokārt fokusējas uz attālumiem līdz noteiktām infrastruktūrām, taču
pati atzīst, ka apledojums Alojas reģionā var veidoties 10–20 dienas gadā un ka ledus gabali
nelabvēlīgu apstākļu sakritības gadījumā var tikt izmesti lielos attālumos. Tajā pašā laikā netiek
pilnvērtīgi izvērtēta cilvēku klātbūtne ārpus apbūves – lauku darbos, mežos, uz mazākiem
ceļiem.
Šāda pieeja neatbilst IVN procesa būtībai, jo faktiskais risks sabiedrībai tiek sašaurināts līdz
formāliem attālumiem, nevis vērtēts reālajā telpiskajā un sociālajā kontekstā.
6. Drošības uzraudzības un atbildības sadalījums nav tiesiski skaidrs
IVN pats norāda uz nacionāla regulējuma trūkumu VES avāriju riska novērtēšanā, tomēr
neparedz skaidru un saistošu shēmu, kas noteiktu, kurš subjekts uzrauga drošības režīma
ievērošanu, kādā kārtībā tas tiek darīts un kādas sekas iestājas pārkāpumu gadījumā.Šādos apstākļos paredzētās darbības akceptēšana Ministru kabinetā nozīmētu pieņemt
lēmumu par paaugstināta riska objektu, kura drošības kontrole nav juridiski nostiprināta, kas ir
pretrunā IVN procesa garam un labas pārvaldības principam.
INFRASKAŅA
1. Infraskaņas risks IVN ir identificēts, bet faktiski netiek pārvaldīts
IVN ziņojumā ir atzīts, ka vēja elektrostacijas rada arī infraskaņu (<20 Hz), tomēr risku
novērtējums un robežvērtību ievērošana faktiski balstās tikai uz A-izsvarota vides trokšņa un
zemas frekvences trokšņa (10–160 Hz) aprēķiniem. Līdz ar to infraskaņa šaurā nozīmē tiek
atstāta ārpus tiešas regulatīvas kontroles, pieņemot, ka tās ietekme automātiski tiek “nosegta”
ar citiem rādītājiem.
Šāda pieeja neatbilst IVN procesa būtībai, jo identificēts ietekmes veids netiek patstāvīgi
izvērtēts un pārvaldīts, bet faktiski reducēts līdz netiešam pieņēmumam par pietiekamību, kas
rada tiesisku un zinātnisku nenoteiktību.
2. IVN balstās uz ārvalstu pieņēmumiem par ēku skaņas izolāciju bez
pielāgošanas vietējiem apstākļiem
IVN trokšņa novērtējums balstās uz Dānijas normatīvajos aktos izmantoto pieņēmumu par
“tipiskas dzīvojamās ēkas” skaņas izolāciju, vienlaikus neizvērtējot, cik lielā mērā šāds
pieņēmums ir attiecināms uz Limbažu novada lauku teritorijās esošajām ēkām. Praktiska
korekcija ir paredzēta tikai gadījumā, ja rodas šaubas un notiek atsevišķa vienošanās ar
īpašnieku.
Šāda pieeja neatbilst piesardzības principam, jo IVN neparedz preventīvu pielāgošanos
reālajiem vietējiem apstākļiem, bet faktiski pārliek risku uz iedzīvotājiem, kuriem potenciālās
neatbilstības būtu jārisina pēc ekspluatācijas uzsākšanas.
3. Aprēķinu rezultāti uz robežvērtību sliekšņa prasa stingrāku, nevis
minimālu regulējumu
IVN pats identificē vismaz 11 dzīvojamās ēkas, kurās aprēķinātie trokšņa līmeņi ir ļoti tuvu 20
dB(A) robežvērtībai vai atsevišķu turbīnu modeļu gadījumā to pat pārsniedz. Tas objektīvi
norāda uz to, ka nenoteiktības rezerve ir minimāla un jebkura novirze var radīt neatbilstību.
Šādos apstākļos paredzētās darbības akceptēšana, neieviešot stingrāku preventīvu ietvaru, ir
pretrunā IVN procesa mērķim – savlaicīgi novērst būtisku ietekmi uz cilvēku dzīves kvalitāti un
veselību.4. Riska pārvaldība pārsvarā balstīta uz “pēc fakta” mehānismu, nevis
prevenciju
Gan IVN, gan to papildinošie nosacījumi lielā mērā paredz rīcību pēc ekspluatācijas uzsākšanas
– trokšņa mērījumus, režīmu korekcijas un pasākumus pārsniegumu gadījumā. Šāda pieeja
nozīmē, ka faktiskā ietekme uz iedzīvotājiem vispirms var materializēties un tikai pēc tam tikt
risināta.
Tas ir pretrunā IVN procesa garam, kas paredz preventīvu ietekmju novēršanu pirms darbības
uzsākšanas, nevis reaģēšanu uz jau radušos diskomfortu vai veselības risku.
5. Skaņas izolācijas jautājums tiek nepamatoti pārlikts uz ēku īpašniekiem
IVN paredz iespēju uzlabot skaņas izolāciju atsevišķās ēkās, ja rodas šaubas par atbilstību,
tomēr šis mehānisms nav nostiprināts kā obligāts, pilnībā attīstītāja finansēts un rezultātu
garantējošs risinājums. Pastāv risks, ka atbilstība tiks panākta ar pasākumiem, kas faktiski
uzliek pienākumus iedzīvotājiem.
Šāda pieeja neatbilst principam, ka paredzētās darbības radītie riski jānovērš ar paša projekta
tehniskajiem un ekspluatācijas risinājumiem, nevis ar dzīves vides pielāgošanu iedzīvotāju
pusē.
6. Infraskaņas monitorings nav nodrošināts tādā apjomā, lai mazinātu
sabiedrības bažas un tiesisko nenoteiktību
IVN drošības loģika balstās uz A-izsvarotu vides trokšņa kontroli un zemo frekvenču aprēķiniem,
tomēr pēcekpluatācijas uzraudzībā netiek skaidri nostiprināta prasība analizēt frekvenču saturu
zem 20 Hz tādā apjomā, lai monitorings būtu uztverams kā faktiska infraskaņas kontrole.
Šādos apstākļos paredzētās darbības akceptēšana nenodrošina sabiedrībai pietiekamu
skaidrību un uzticēšanos, ka identificētais ietekmes veids tiek uzraudzīts ne tikai formāli, bet arī
pēc būtības, kas neatbilst labas pārvaldības un IVN procesa principiem.
ALTERNATĪVAS
1. Alternatīvu izvērtējums IVN nav veikts atbilstoši normatīvajām prasībāmIVN ziņojumā nav nodrošināts pilnvērtīgs iespējamo un saprātīgo alternatīvu izvērtējums, kā to
prasa likums “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”
. Alternatīvu analīze ir sašaurināta līdz
tehnoloģisko risinājumu (VES modeļu) salīdzinājumam, vienlaikus faktiski atsakoties vērtēt
izvietojuma alternatīvas un darbības neīstenošanas (“nulles”) variantu. Šāda pieeja neatbilst
IVN procesa mērķim – salīdzināt dažādus risinājumus, lai izvēlētos videi un sabiedrībai mazāk
kaitīgo.
Akceptējot paredzēto darbību bez izvietojuma alternatīvu salīdzinājuma, lēmums tiek balstīts uz
ierosinātāja sākotnējo biznesa mērķi (maksimālā jauda), nevis uz objektīvu ietekmju
salīdzinājumu, kas ir pretrunā IVN procesa garam un labas pārvaldības principam.
2. Izvietojuma alternatīvu neizvērtēšana apiet būtisku ietekmju novēršanas
mehānismu
IVN izmantotā pieeja, kurā novietojuma alternatīvas netiek analizētas, jo ierosinātājs tās “nav
noteicis”
, nav pieļaujama. Tieši izvietojuma izvēle ir viens no galvenajiem instrumentiem būtisku
ietekmju (troksnis, mirgošana, ainava, bioloģiskā daudzveidība) novēršanai vai samazināšanai,
un tās neanalizēšana faktiski liedz IVN sasniegt tā preventīvo mērķi.
Šādā situācijā paredzētās darbības akceptēšana nozīmētu, ka alternatīvu izvērtējuma
pienākums tiek aizstāts ar formālu konstatējumu, ka alternatīvu nav, kas neatbilst ne normatīvo
aktu jēgai, ne sabiedrības tiesībām uz informētu līdzdalību.
3. Dienvidu turbīnu grupas AL
43–AL
_
_
49 iekļaušana vienā projektā sagroza
IVN un lēmuma pieņemšanas loģiku
Uzskatu, ka attālinātā turbīnu grupa AL
43–AL
_
_
49 telpiski un funkcionāli neveido vienotu
veselumu ar centrālo VES parka izvietojumu, bet gan pēc būtības ir atsevišķa izvietojuma
vienība. Šīs grupas iekļaušana vienā “Aloja” projektā rada risku mākslīgi paplašināt vēja parka
robežas, sagrozīt attālumu piemērošanas loģiku un nepamatoti virzīt lēmumu Ministru kabineta
kompetencē atvieglotās kārtības ietvarā.
Akceptējot projektu šādā konfigurācijā bez skaidra, īstenojama izvietojuma un alternatīvu
salīdzinājuma (tostarp bez “nulles alternatīvas”), tiek radīts būtisks tiesiskais risks, ka IVN
alternatīvu sadaļa nav pietiekama, lai pamatotu atbildīgu un normatīvi atbilstošu lēmumu par
plānotās darbības pieļaujamību.

-

AUTOCEĻI
1. IVN ziņojums neatbilst normatīvo aktu prasībām par ietekmju savlaicīgu
un pilnvērtīgu izvērtējumu
IVN ziņojumā būtiska plānotās darbības sastāvdaļa – būvniecības loģistika un kravu
transportēšanas maršruti – ir atstāta nenoteikta, norādot, ka tie “tiks precizēti” būvprojekta
stadijā. Šāda pieeja ir pretrunā IVN procesa būtībai un mērķim, kas saskaņā ar Ietekmes uz vidi
novērtējuma likumu paredz savlaicīgu, caurskatāmu un pilnvērtīgu plānotās darbības ietekmju
izvērtējumu pirms lēmuma pieņemšanas.
Akceptējot IVN ziņojumu, kurā būtiskas ietekmes tiek atliktas uz turpmākām projektēšanas
stadijām, tiek faktiski apiets IVN process, liedzot sabiedrībai iespēju izvērtēt un ietekmēt
lēmumu par konkrētas darbības pieļaujamību.
2. Kravu pārvadājumu apjoma nenoteiktība un pretrunīgums neatbilst
piesardzības principam
IVN ziņojumā kravu pārvadājumu ietekme raksturota ar vidējiem rādītājiem, vienlaikus atzīstot,
ka atsevišķu būvniecības posmu laikā kravas transporta intensitāte var būt ļoti augsta. Šāda
ietekmes “vidējošana” neatspoguļo faktiskās slodzes un rada maldinošu priekšstatu par
plānotās darbības ietekmes apmēru.
Ņemot vērā, ka līdzīgu VES projektu IVN dokumentācijā kravu automašīnu reisu skaits ir būtiski
lielāks, IVN “Aloja” izvēlētais ietekmes raksturojums ir uzskatāms par nepietiekamu un
pretrunīgu piesardzības principam, kas noteikts gan nacionālajos, gan ES vides tiesību aktos.
3. Vietējo un pašvaldības autoceļu ietekmes izvērtējums ir nepilnīgs un
formāls
IVN ziņojumā nav sniegts pilnvērtīgs esošā autoceļu tīkla nestspējas un tehniskā stāvokļa
izvērtējums saistībā ar plānoto smagsvara transporta slodzi. Norāde, ka ceļu piemērotība tiks
vērtēta būvprojekta stadijā, neatbilst IVN likumā noteiktajai prasībai novērtēt paredzamās
ietekmes pirms atļaujas izsniegšanas.
Šāda pieeja rada būtisku risku, ka ceļu degradācija, satiksmes drošības pasliktināšanās un
ilgtermiņa ietekmes uz vietējo infrastruktūru netiks pienācīgi novērtētas un novērstas, kas ir
pretrunā ilgtspējīgas attīstības principam.4. Nav nodrošināta normatīvi prasīta atbildības un izmaksu seguma
skaidrība
IVN ziņojumā nav paredzēts juridiski saistošs un pārbaudāms mehānisms, kas garantētu, ka
ceļu pārbūves, uzturēšanas un bojājumu novēršanas izmaksas pilnā apmērā sedz plānotās
darbības ierosinātājs. Šāda nenoteiktība neatbilst principam “piesārņotājs maksā”
, kas ir viens
no vides tiesību pamatprincipiem.
Atļaujas izsniegšana, balstoties uz IVN ziņojumu bez skaidri definētas finansiālās atbildības,
rada nepamatotu risku, ka plānotās darbības negatīvās sekas tiks segtas no valsts vai
pašvaldību budžetiem, kas nav savienojams ar sabiedrības interešu aizsardzību.
DEMONTĀŽA UN REKULTIVĀCIJA
1. Demontāžas un rekultivācijas risinājumu nenoteiktība neatbilst IVN
procesa mērķim
IVN ziņojumā norādīts, ka pēc VES parka “Aloja” ekspluatācijas perioda beigām (25–30 gadi)
iespējami būtiski atšķirīgi rīcības scenāriji – pilnīga demontāža vai pārbūve (repowering),
vienlaikus atzīstot, ka šobrīd nav iespējams prognozēt, kurš no tiem tiks īstenots. Šāda
nenoteiktība attiecībā uz projekta noslēguma fāzi ir pretrunā ietekmes uz vidi novērtējuma
būtībai, kas paredz izvērtēt visu plānotās darbības dzīves ciklu.
Akceptējot paredzēto darbību bez skaidri definēta un izvērtēta beigu scenārija, faktiski tiek
pieņemts politisks lēmums par darbību, kuras pilna ietekme uz vidi nav identificēta, kas neatbilst
IVN likuma mērķim un piesardzības principam.
2. Repowering iespējas neizvērtēšana nozīmē jaunas darbības faktisku
iepriekšēju akceptēšanu
IVN ziņojumā repowering ir minēts kā reāls un praksē bieži izmantots risinājums, taču tā
potenciālās vides ietekmes netiek analizētas projekta mērogā. Repowering pēc būtības nozīmē
jaunu VES izbūvi (ar iespējami lielākām turbīnām, jauniem pamatiem, ceļu pārbūvi u. c.), kas
atbilstoši normatīvajiem aktiem būtu vērtējama kā jauna paredzētā darbība.
Šādas iespējas faktiska atstāšana “atvērtā režīmā” rada situāciju, kurā jau šobrīd tiek akceptēta
nākotnes darbība bez atbilstoša IVN, kas ir pretrunā gan IVN likuma prasībām, gan sabiedrības
tiesībām uz savlaicīgu un pilnvērtīgu līdzdalību.3. Pēcekspluatācijas rekultivācijas pasākumi nav izstrādāti projekta mērogā
IVN ziņojumā salīdzinoši detalizēti aprakstīti rekultivācijas pasākumi būvniecības posmam, taču
pēc ekspluatācijas perioda beigām nav izstrādāts projekta mērogam atbilstošs demontāžas un
rekultivācijas plāns. Nav noteikti konkrēti darbu apjomi, termiņi, atbildīgie subjekti un izpildes
kontroles mehānismi.
Šāda pieeja neatbilst normatīvo aktu prasībām par ietekmju novērtējuma pilnīgumu, jo pēc
ekspluatācijas beigu posms ir neatņemama plānotās darbības sastāvdaļa ar potenciāli būtisku
ietekmi uz vidi, ainavu un zemes izmantošanu.
4. Materiālu pārstrādes iespēju nenoteiktība nav pienācīgi izvērtēta
IVN ziņojumā norādīts, ka 85–95% būvniecībā izmantoto materiālu teorētiski ir atkārtoti
izmantojami, vienlaikus atzīstot, ka nākotnes pārstrādes iespējas kopumā nav prognozējamas.
Šāda deklaratīva norāde bez konkrēta pamatojuma un infrastruktūras analīzes nerada
pietiekamu pamatu secinājumam, ka pēcekspluatācijas atkritumu apsaimniekošana būs videi
droša.
Akceptējot paredzēto darbību bez reālistiska izvērtējuma par materiālu pārstrādes un atkritumu
apsaimniekošanas iespējām nākotnē, tiek radīts ilgtermiņa vides risks, kas nav savienojams ar
ilgtspējīgas attīstības principu.
5. Finanšu nodrošinājuma instrumenta neesamība neatbilst principam
“piesārņotājs maksā”
IVN ziņojumā nav identificēts tiesiski un finansiāli pārbaudāms finanšu nodrošinājuma
instruments (piemēram, depozīts, bankas garantija vai īpašs fonds), kas nodrošinātu VES parka
demontāžu un pilnu teritorijas rekultivāciju neatkarīgi no nākotnes operatora komercdarbības
riskiem.
Šādos apstākļos paredzētās darbības akceptēšana rada nepamatotu risku, ka demontāžas un
rekultivācijas izmaksas nākotnē var tikt segtas no publiskajiem līdzekļiem, kas ir pretrunā vides
tiesību pamatprincipam “piesārņotājs maksā” un neatbilst sabiedrības interešu aizsardzībai.
6. EVA pozitīvs atzinums nevar aizstāt Ministru kabineta pienākumu izvērtēt
IVN nepilnībasŅemot vērā iepriekš minētās būtiskās nepilnības attiecībā uz demontāžu, repowering,
rekultivāciju un finanšu nodrošinājumu, Ministru kabinets nevar pamatoti akceptēt paredzēto
darbību, balstoties tikai uz EVA pozitīvu atzinumu. Atzinums nevar aizstāt normatīvajos aktos
noteikto pienākumu pieņemt lēmumu, balstoties uz pilnīgu, skaidru un pārbaudāmu IVN.
Lēmuma pieņemšana šādos apstākļos būtu pretrunā IVN procesa garam un radītu būtisku
tiesisku risku, ka paredzētās darbības akceptēšana neatbilst Latvijas Republikas normatīvajiem
aktiem un ES vides tiesībām.
DROŠĪBAS RISKI
1. Drošības riska novērtējums balstās uz nesaistošiem pieņēmumiem,
nevis normatīvi nodrošinātu režīmu
IVN ziņojumā tieši atzīts, ka Latvijā nav noteikta kārtība un kritēriji vēja elektrostaciju avāriju
riska novērtēšanai, un drošības sadaļa balstīta uz ārvalstu rekomendācijām un vienkāršotiem
modeļiem. Šāda pieeja pati par sevi nenodrošina normatīvajos aktos prasīto juridisko noteiktību,
jo risku mazināšana tiek pamatota ar teorētiskiem pieņēmumiem, nevis ar saistošu uzraudzības
un rīcības sistēmu.
Akceptējot paredzēto darbību šādos apstākļos, Ministru kabinets faktiski pieņem lēmumu par
darbību, kuras drošības riski nav nostiprināti tiesiski izpildāmā režīmā, kas ir pretrunā IVN
procesa mērķim un piesardzības principam.
2. Drošības attālumu samazināšana tiek pamatota ar nosacījumiem, kas
nav juridiski nodrošināti
IVN pats skaidri norāda, ka 305 m ir rekomendējamais drošības attālums līdz publiskajiem
autoceļiem gadījumos, ja netiek ieviesti tehniskie risinājumi, savukārt attālumu samazināšana
līdz 87,5 m tiek pieļauta tikai ar pieņēmumu, ka šie risinājumi tiks ieviesti un efektīvi darbosies.
Tomēr IVN nenosaka šos risinājumus kā obligātus, juridiski saistošus priekšnosacījumus.
Šāda loģika neatbilst IVN procesa garam, jo paredzētās darbības akceptēšana tiek balstīta uz
nākotnes solījumiem, nevis uz pārbaudāmiem un tiesiski nostiprinātiem drošības pasākumiem,
īpaši situācijā, kur publiskā infrastruktūra atrodas ievērojami tuvāk par 305 m.
3. Satiksmes dalībnieku drošība publiskajos ceļos nav pilnvērtīgi izvērtētaIVN ziņojumā identificēts, ka vairāki valsts un pašvaldības autoceļi atrodas 123–171 m, 129 m
un 146 m attālumā no plānotajām VES, tātad zonā, kur pats IVN atzīst potenciālu ledus gabalu
krišanas risku līdz pat vairāk nekā 300 m. Šādos apstākļos satiksmes drošība nav teorētisks,
bet reāls un pastāvīgs riska faktors.
Tomēr IVN neparedz saistošu ekspluatācijas režīmu ceļiem šajās zonās (piemēram, obligātu
brīdināšanu, satiksmes ierobežošanu vai koordinētu rīcību ar ceļu uzturētājiem), kas nozīmē, ka
paredzētās darbības akceptēšana neatbilst valsts pienākumam nodrošināt sabiedrības drošību.
4. Tehnisko drošības sistēmu uzticamība tiek pieņemta, nevis pārbaudāmi
nodrošināta
IVN atsaucas uz ārvalstu vadlīnijām, pieņemot, ka automātiskās drošības sistēmas būtiski
samazina risku un ka to atteices varbūtība ir ļoti zema, vienlaikus atzīstot, ka riska
nepalielināšanai nepieciešama regulāra uzraudzība, apkope un remonts. Tomēr IVN neparedz
konkrētu mehānismu, kā šī uzraudzība tiks nodrošināta un pārbaudīta praksē.
Šādos apstākļos riska samazinājums tiek pamatots ar teorētisku uzticamības pieņēmumu, nevis
ar normatīvi nostiprinātu kontroles sistēmu, kas neatbilst piesardzības principam un IVN
procesa prasībai balstīt lēmumus uz reāli pārvaldāmiem riskiem.
5. Publiskās ārtelpas un cilvēku reālās klātbūtnes riski ir nepietiekami
aptverti
IVN drošības sadaļa galvenokārt fokusējas uz attālumiem līdz noteiktām infrastruktūrām, taču
pati atzīst, ka apledojums Alojas reģionā var veidoties 10–20 dienas gadā un ka ledus gabali
nelabvēlīgu apstākļu sakritības gadījumā var tikt izmesti lielos attālumos. Tajā pašā laikā netiek
pilnvērtīgi izvērtēta cilvēku klātbūtne ārpus apbūves – lauku darbos, mežos, uz mazākiem
ceļiem.
Šāda pieeja neatbilst IVN procesa būtībai, jo faktiskais risks sabiedrībai tiek sašaurināts līdz
formāliem attālumiem, nevis vērtēts reālajā telpiskajā un sociālajā kontekstā.
6. Drošības uzraudzības un atbildības sadalījums nav tiesiski skaidrs
IVN pats norāda uz nacionāla regulējuma trūkumu VES avāriju riska novērtēšanā, tomēr
neparedz skaidru un saistošu shēmu, kas noteiktu, kurš subjekts uzrauga drošības režīma
ievērošanu, kādā kārtībā tas tiek darīts un kādas sekas iestājas pārkāpumu gadījumā.Šādos apstākļos paredzētās darbības akceptēšana Ministru kabinetā nozīmētu pieņemt
lēmumu par paaugstināta riska objektu, kura drošības kontrole nav juridiski nostiprināta, kas ir
pretrunā IVN procesa garam un labas pārvaldības principam.
INFRASKAŅA
1. Infraskaņas risks IVN ir identificēts, bet faktiski netiek pārvaldīts
IVN ziņojumā ir atzīts, ka vēja elektrostacijas rada arī infraskaņu (<20 Hz), tomēr risku
novērtējums un robežvērtību ievērošana faktiski balstās tikai uz A-izsvarota vides trokšņa un
zemas frekvences trokšņa (10–160 Hz) aprēķiniem. Līdz ar to infraskaņa šaurā nozīmē tiek
atstāta ārpus tiešas regulatīvas kontroles, pieņemot, ka tās ietekme automātiski tiek “nosegta”
ar citiem rādītājiem.
Šāda pieeja neatbilst IVN procesa būtībai, jo identificēts ietekmes veids netiek patstāvīgi
izvērtēts un pārvaldīts, bet faktiski reducēts līdz netiešam pieņēmumam par pietiekamību, kas
rada tiesisku un zinātnisku nenoteiktību.
2. IVN balstās uz ārvalstu pieņēmumiem par ēku skaņas izolāciju bez
pielāgošanas vietējiem apstākļiem
IVN trokšņa novērtējums balstās uz Dānijas normatīvajos aktos izmantoto pieņēmumu par
“tipiskas dzīvojamās ēkas” skaņas izolāciju, vienlaikus neizvērtējot, cik lielā mērā šāds
pieņēmums ir attiecināms uz Limbažu novada lauku teritorijās esošajām ēkām. Praktiska
korekcija ir paredzēta tikai gadījumā, ja rodas šaubas un notiek atsevišķa vienošanās ar
īpašnieku.
Šāda pieeja neatbilst piesardzības principam, jo IVN neparedz preventīvu pielāgošanos
reālajiem vietējiem apstākļiem, bet faktiski pārliek risku uz iedzīvotājiem, kuriem potenciālās
neatbilstības būtu jārisina pēc ekspluatācijas uzsākšanas.
3. Aprēķinu rezultāti uz robežvērtību sliekšņa prasa stingrāku, nevis
minimālu regulējumu
IVN pats identificē vismaz 11 dzīvojamās ēkas, kurās aprēķinātie trokšņa līmeņi ir ļoti tuvu 20
dB(A) robežvērtībai vai atsevišķu turbīnu modeļu gadījumā to pat pārsniedz. Tas objektīvi
norāda uz to, ka nenoteiktības rezerve ir minimāla un jebkura novirze var radīt neatbilstību.
Šādos apstākļos paredzētās darbības akceptēšana, neieviešot stingrāku preventīvu ietvaru, ir
pretrunā IVN procesa mērķim – savlaicīgi novērst būtisku ietekmi uz cilvēku dzīves kvalitāti un
veselību.4. Riska pārvaldība pārsvarā balstīta uz “pēc fakta” mehānismu, nevis
prevenciju
Gan IVN, gan to papildinošie nosacījumi lielā mērā paredz rīcību pēc ekspluatācijas uzsākšanas
– trokšņa mērījumus, režīmu korekcijas un pasākumus pārsniegumu gadījumā. Šāda pieeja
nozīmē, ka faktiskā ietekme uz iedzīvotājiem vispirms var materializēties un tikai pēc tam tikt
risināta.
Tas ir pretrunā IVN procesa garam, kas paredz preventīvu ietekmju novēršanu pirms darbības
uzsākšanas, nevis reaģēšanu uz jau radušos diskomfortu vai veselības risku.
5. Skaņas izolācijas jautājums tiek nepamatoti pārlikts uz ēku īpašniekiem
IVN paredz iespēju uzlabot skaņas izolāciju atsevišķās ēkās, ja rodas šaubas par atbilstību,
tomēr šis mehānisms nav nostiprināts kā obligāts, pilnībā attīstītāja finansēts un rezultātu
garantējošs risinājums. Pastāv risks, ka atbilstība tiks panākta ar pasākumiem, kas faktiski
uzliek pienākumus iedzīvotājiem.
Šāda pieeja neatbilst principam, ka paredzētās darbības radītie riski jānovērš ar paša projekta
tehniskajiem un ekspluatācijas risinājumiem, nevis ar dzīves vides pielāgošanu iedzīvotāju
pusē.
6. Infraskaņas monitorings nav nodrošināts tādā apjomā, lai mazinātu
sabiedrības bažas un tiesisko nenoteiktību
IVN drošības loģika balstās uz A-izsvarotu vides trokšņa kontroli un zemo frekvenču aprēķiniem,
tomēr pēcekpluatācijas uzraudzībā netiek skaidri nostiprināta prasība analizēt frekvenču saturu
zem 20 Hz tādā apjomā, lai monitorings būtu uztverams kā faktiska infraskaņas kontrole.
Šādos apstākļos paredzētās darbības akceptēšana nenodrošina sabiedrībai pietiekamu
skaidrību un uzticēšanos, ka identificētais ietekmes veids tiek uzraudzīts ne tikai formāli, bet arī
pēc būtības, kas neatbilst labas pārvaldības un IVN procesa principiem.
ALTERNATĪVAS
1. Alternatīvu izvērtējums IVN nav veikts atbilstoši normatīvajām prasībāmIVN ziņojumā nav nodrošināts pilnvērtīgs iespējamo un saprātīgo alternatīvu izvērtējums, kā to
prasa likums “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”
. Alternatīvu analīze ir sašaurināta līdz
tehnoloģisko risinājumu (VES modeļu) salīdzinājumam, vienlaikus faktiski atsakoties vērtēt
izvietojuma alternatīvas un darbības neīstenošanas (“nulles”) variantu. Šāda pieeja neatbilst
IVN procesa mērķim – salīdzināt dažādus risinājumus, lai izvēlētos videi un sabiedrībai mazāk
kaitīgo.
Akceptējot paredzēto darbību bez izvietojuma alternatīvu salīdzinājuma, lēmums tiek balstīts uz
ierosinātāja sākotnējo biznesa mērķi (maksimālā jauda), nevis uz objektīvu ietekmju
salīdzinājumu, kas ir pretrunā IVN procesa garam un labas pārvaldības principam.
2. Izvietojuma alternatīvu neizvērtēšana apiet būtisku ietekmju novēršanas
mehānismu
IVN izmantotā pieeja, kurā novietojuma alternatīvas netiek analizētas, jo ierosinātājs tās “nav
noteicis”
, nav pieļaujama. Tieši izvietojuma izvēle ir viens no galvenajiem instrumentiem būtisku
ietekmju (troksnis, mirgošana, ainava, bioloģiskā daudzveidība) novēršanai vai samazināšanai,
un tās neanalizēšana faktiski liedz IVN sasniegt tā preventīvo mērķi.
Šādā situācijā paredzētās darbības akceptēšana nozīmētu, ka alternatīvu izvērtējuma
pienākums tiek aizstāts ar formālu konstatējumu, ka alternatīvu nav, kas neatbilst ne normatīvo
aktu jēgai, ne sabiedrības tiesībām uz informētu līdzdalību.
3. Dienvidu turbīnu grupas AL
43–AL
_
_
49 iekļaušana vienā projektā sagroza
IVN un lēmuma pieņemšanas loģiku
Uzskatu, ka attālinātā turbīnu grupa AL
43–AL
_
_
49 telpiski un funkcionāli neveido vienotu
veselumu ar centrālo VES parka izvietojumu, bet gan pēc būtības ir atsevišķa izvietojuma
vienība. Šīs grupas iekļaušana vienā “Aloja” projektā rada risku mākslīgi paplašināt vēja parka
robežas, sagrozīt attālumu piemērošanas loģiku un nepamatoti virzīt lēmumu Ministru kabineta
kompetencē atvieglotās kārtības ietvarā.
Akceptējot projektu šādā konfigurācijā bez skaidra, īstenojama izvietojuma un alternatīvu
salīdzinājuma (tostarp bez “nulles alternatīvas”), tiek radīts būtisks tiesiskais risks, ka IVN
alternatīvu sadaļa nav pietiekama, lai pamatotu atbildīgu un normatīvi atbilstošu lēmumu par
plānotās darbības pieļaujamību.

-

IVN ziņojumā nav nodrošināts pilnvērtīgs iespējamo un saprātīgo alternatīvu izvērtējums, kā to prasa likums “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”. Alternatīvu analīze ir sašaurināta līdz tehnoloģisko risinājumu (VES modeļu) salīdzinājumam, vienlaikus faktiski atsakoties vērtēt izvietojuma alternatīvas un darbības neīstenošanas (“nulles”) variantu. Šāda pieeja neatbilst IVN procesa mērķim – salīdzināt dažādus risinājumus, lai izvēlētos videi un sabiedrībai mazāk kaitīgo. Akceptējot paredzēto darbību bez izvietojuma alternatīvu salīdzinājuma, lēmums tiek balstīts uz ierosinātāja sākotnējo biznesa mērķi (maksimālā jauda), nevis uz objektīvu ietekmju salīdzinājumu, kas ir pretrunā IVN procesa garam un labas pārvaldības principam. 

-

Dienvidu turbīnu grupas AL_43–AL_49 iekļaušana vienā projektā sagroza IVN un lēmuma pieņemšanas loģiku Uzskatu, ka attālinātā turbīnu grupa AL_43–AL_49 telpiski un funkcionāli neveido vienotu veselumu ar centrālo VES parka izvietojumu, bet gan pēc būtības ir atsevišķa izvietojuma vienība. Šīs grupas iekļaušana vienā “Aloja” projektā rada risku mākslīgi paplašināt vēja parka robežas, sagrozīt attālumu piemērošanas loģiku un nepamatoti virzīt lēmumu Ministru kabineta kompetencē atvieglotās kārtības ietvarā. Akceptējot projektu šādā konfigurācijā bez skaidra, īstenojama izvietojuma un alternatīvu salīdzinājuma (tostarp bez “nulles alternatīvas”), tiek radīts būtisks tiesiskais risks, ka IVN alternatīvu sadaļa nav pietiekama, lai pamatotu atbildīgu un normatīvi atbilstošu lēmumu par plānotās darbības pieļaujamību. 

-