Anotācija (ex-ante)

1. Dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes jautājumi Latvijā ir sadalīti starp vairākiem sektoriem, tādēļ direktīvas 2020/2184 prasībās pārklājas dažādu iestāžu kompetences. Lai direktīvas 2020/2184 prasības tiktu korektāk pārņemtas, novēršot normu dublēšanos, Tieslietu ministrijas vadībā tika noteiktas institūciju kompetences konkrētu direktīvas 2020/2184 pantu un punktu pārņemšanai nacionālajos normatīvajos aktos.
Veselības ministrija nacionālajos tiesību aktos pārņem tās Direktīvas 2020/2184 prasības, kas saistītas ar Veselības inspekcijas iesaisti dzeramā ūdens uzraudzībā – auditmonitoringu, ūdensapgādes sistēmu (turpmāk – ŪAS) monitoringa programmu izvērtēšanu un apstiprināšanu; prasību kontroli publiskajos dzeramā ūdens apgādes objektos no ūdens ieguves vietas līdz patērētājam; rīcības noteikšanu prasību pārkāpšanas gadījumos; sabiedrības informēšanu par iespējamiem riskiem saistībā ar dzeramo ūdeni; monitoringa rādītājiem un ūdens paraugu paņemšanas tehniskajām prasībām; monitoringa rezultātu apkopošanu, publicēšanu, citu institūciju informēšanu; pazeminātu nekaitīguma un kvalitātes prasību noteikšanu; sadarbību ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru (turpmāk – LVĢMC) radioaktīvo vielu rādītāju monitoringa datu izvērtēšanā.
Uz starpinstitūciju vienošanās pamata Projektā iekļautas arī konkrētas Direktīvas 2020/2184 prasības, kuru izpildē un ieviešanā iesaistītas citas institūcijas, kā arī kuru ieviešanā noteiktas prasības ŪAS t.sk. pašvaldībām un ēku ūdensapgādes inženiertīklu īpašniekiem vai to pilnvarotām personām (riska novērtēšana ēku iekšējās ūdensapgādes sistēmām, to monitorings, riska pārvaldība), citām institūcijām (piemēram, PTAC tirgus uzraudzība filtrēšanas līdzekļiem). Papildus noteikumu projektā tiek pārņemtas Direktīvas 2013/51/EURATOM prasības, kuru izpildē iesaistīts LVĢMC (radioaktīvo vielu rādītāju monitorings, sateces baseinu noteikšana, sākotnējais riska novērtējums, neapstrādātā ūdens monitoringa programmu rādītāju izvērtēšana, pārskatīšana).

1. Lai nodrošinātu Direktīvas 2020/2184 prasību pārņemšanu nacionālajā regulējumā saskaņā ar starpinstitūciju vienošanos un Direktīvas 2013/51/EURATOM prasību pārcelšanu, izvērtējot noteikumos Nr.671 noteiktās prasības, un atbilstoši Pārtikas aprites uzraudzības likuma 4.panta otrajā un ceturtajā daļā un 19. panta piektajā  daļā noteiktajam deleģējumam Ministru kabinetam, Veselības ministrija ir sagatavojusi noteikumu projektu "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība", nosakot:

1.Vispārīgos jautājumus dzeramā ūdens obligāto nekaitīguma un kvalitātes prasību ieviešanai;
2.Obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības dzeramajam ūdenim un kārtību, kādā novērtējama dzeramā ūdens atbilstība noteiktajām prasībām;
3.Prasības dzeramā ūdens monitoringa programmas izstrādei un izpildei;
4.Prasības riska novērtējuma izmantošanai dzeramā ūdens monitoringa programmu izstrādē;
5.Prasības dzeramā ūdens monitoringa programmu izpildes kontrolei;
6.Radioaktīvo vielu rādītāju monitoringa kārtību, radioaktīvo vielu rādītājus dzeramajā ūdenī un paraugu ņemšanas kārtību;
7.Pazeminātu nekaitīguma un kvalitātes prasību noteikšanas kārtību dzeramajam ūdenim;
8.Prasības kā sniedzama informācija sabiedrībai un institūcijām;
9.Pārejas prasības noslēguma jautājumos.

Ar noteikumu projektu tiek pārņemtas prasības, kas noteiktas:
1. Direktīvā 2020/2184 par dzeramā ūdens kvalitāti;
2.Padomes 2013. gada 22. oktobra direktīvā 2013/51/Euratom, ar ko nosaka iedzīvotāju veselības aizsardzības prasības attiecībā uz radioaktīvām vielām dzeramajā ūdenī;
3. Komisijas Īstenošanas (ES) 2022. gada 19. janvāra lēmums 2022/679, ar ko attiecībā uz dzeramo ūdeni izveido Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2020/2184 paredzēto kontrolsarakstu, kurā ietilpst vielas vai savienojumi, kas rada bažas.

Noteikumu projektam ir četri pielikumi:
1. Dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes novērtēšanai izmantotās minimālās rādītāju vērtības (1. Mikrobioloģiskie rādītāji; 2. Ķīmiskie rādītāji; 3. Indikatorrādītāji; 4. Ēkas iekšējā ūdensvada riska novērtēšanai būtiskie rādītāji; 5. Operacionālās monitoringa programmas rādītāji);
2. Rādītāju un paraugu ņemšanas biežumi un metodes;
3. Radioaktīvo vielu rādītāju monitorings;
4. Rādītāju analīzes specifikācijas (Mikrobioloģiskie rādītāji, attiecībā uz kuriem ir norādītas analīzes metodes; Ķīmiskie rādītāji un indikatorrādītāji, attiecībā uz kuriem ir norādīti veiktspējas kritēriji).

2. Lai nodrošinātu Direktīvas 2020/2184 pārņemšanu nacionālajā regulējumā, noteikumu projekta 1.nodaļā nosakāmi vispārīgie jautājumi obligāto nekaitīguma un kvalitātes prasību dzeramajam ūdenim ieviešanai.

2.1. Projekta 1.punktā ietverts  deleģējums noteikumu izdošanai, kas ietverts Pārtikas aprites uzraudzības likuma 4.panta otrajā un ceturtajā daļā un 19. panta piektajā daļā, kas attiecīgi paredz noteikt dzeramā ūdens monitoringa un kontroles kārtību un kārtību, kādā nosaka pazeminātas nekaitīguma un kvalitātes prasības dzeramajam ūdenim.
Uz dzeramā ūdens monitoringa un kontroles kārtību attiecas visi noteikumu projektā iekļautie nosacījumi, kas ir obligāti, lai Veselības inspekcija (turpmāk - Inspekcija) un citas institūcijas varētu realizēt pasākumus un uzraudzību ar mērķi nodrošināt kvalitatīvu veselībai drošu dzeramo ūdeni. Tajā skaitā atbilstoši Direktīvas 2020/2184 7. pantam ieviestā riska izvērtēšanā balstītā pieeja dzeramā ūdens drošumam, kas paredz riska novērtēšanu visos dzeramā ūdens ieguves, sagatavošanas un piegādes procesa posmos, ieskaitot riska novērtējumu un monitoringu dzeramā ūdens ieguves vietu sateces baseinos, kas ir dzeramā ūdens kvalitātes un nekaitīguma nodrošināšanas  neatņemama sastāvdaļa.
2.2. Saskaņā ar Direktīvas 2020/2184 2.1.a) apakšpunktu prasības dzeramā ūdens nekaitīgumam attiecināmas uz virszemes un pazemes ūdeni, kas neapstrādātā veidā vai pēc apstrādes paredzēts patēriņam cilvēku uzturā un dzeršanai gan publiskās, gan privātās telpās, arī uztura pagatavošanai, ūdens izmantošanai mājsaimniecībā, tirdzniecībai,  neatkarīgi no piegādes veida – pa ūdensvadu vai cisternās. Cisterna var būt gan atsevišķa cisterna, gan autocisterna.
2.3. Noteikumu projekts ietver tos Direktīvā 2020/2184 noteiktos terminus, kas attiecināmi uz Direktīvas 2020/2184 prasībām, ko pārņem ar šo Veselības ministrijas virzīto noteikumu projektu.
Termins, kuru dalībvalstīm jāpapildina atbilstoši vajadzībām, ir termins par “prioritāro objektu”. Vietējās sadales sistēmu jeb ēkas ūdensapgādes inženiertīklu riska novērtēšana un Legionella un svina monitorings obligāti veicams prioritārajos objektos, kā dalībvalstis tos ir noteikušas. Direktīvas 2020/2184 preambulas 19.punkts paredz, ka prioritārie objekti varētu būt, piemēram, slimnīcas, veselības aprūpes iestādes, veco ļaužu pansionāti, bērnu aprūpes iestādes, skolas, izglītības iestādes, izmitināšanas pakalpojumu sniedzēji, restorāni, bāri, sporta un iepirkšanās centri, izklaides, atpūtas un izstāžu telpas, brīvības atņemšanas iestādes un kempingi. Direktīvas 2020/2184 2.panta 4.punktā noteiktā definīcija: ““prioritāri objekti” ir lieli objekti, kuri nav mājsaimniecības un kuros ar ūdeni saistītiem riskiem potenciāli ir pakļauti daudzi lietotāji, jo īpaši, tie lielie objekti publiskai lietošanai, kā to nosaka dalībvalstis;”. Izvērtējot iespējamos riskus attiecībā uz Legionella un svinu, Latvijā noteikumu projektā ietvertais prioritārā objekta termins paredz, ka prioritārie objekti ir – stacionārās ārstniecības iestādes un sociālās aprūpes iestāde, kas sniedz izmitināšanas pakalpojumu dēļ tā, ka šajās iestādēs uzturas personas ar paaugstinātu saslimšanas risku. Paaugstinātam inficēšanās riskam ar legionelozi ir pakļautas šādas cilvēku grupas:  -ar hroniskām slimībām un novājinātu imūnsistēmu (piemēram, cukura diabēta slimnieki, cilvēki ar hroniskām plaušu un sirds-asinsvadu slimībām u.c.); -pacienti, kas lieto imūnsistēmu nomācošus medikamentus (piemēram, vēža pacienti); -seniori.
09.05.2023. starpinstitūciju sanāksmē panākta vienošanās, ka Inspekcija un Slimību profilakses un kontroles centrs līdz 2023.gada 1.septembrim sagatavos papildus informatīvu materiālu - rekomendācijas, lai vērstu izglītības iestāžu uzmanību uz attiecīgu Legionella baktēriju izplatības ūdensapgādes sistēmās risku samazināšanu sevišķi pēc vasaras brīvlaika un citiem garākiem iestādes darbības pārtraukumiem.

Izvērtējot Direktīvā 2020/2184 noteikto definīciju 'vietējās sadales sistēma' un nacionālajos normatīvajos aktos noteikto, šis termins pārveidots uz 'ūdensapgādes inženiertīkls'. Ministru kabineta 2015. gada 30. jūnija noteikumu Nr. 332 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 221-15 "Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija"" ir termins ‘iekšējais inženiertīkls’, bet tas ir paredzēts elektroenerģijas, siltumenerģijas, gāzes, ūdens un citu resursu pārvadei vai sadalei - t.i. vairākiem resursiem. Tādēļ piemērotāk būtu, ja dzeramā ūdens noteikumu projektā termina ‘ēkas iekšējais ūdensvads’ vietā lietotu terminu ‘ūdensapgādes inženiertīkls’, kas attiecināms uz ēkas un starpēku ūdensapgādes inženiertīkliem, kas nav ūdens piegādātāja atbildībā.

Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 8.panta trešajā daļā noteikts, ka sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs (noteikumu projekta izpratnē - ūdens piegādātājs) atbild par centralizēto ūdensapgādes sistēmu vai centralizēto kanalizācijas sistēmu un tās tehnisko stāvokli līdz piederības robežai. Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma definīcijas par piederības robežu arī nosaka ūdens piegādātāja atbildības robežu: "8) piederības robeža — robeža starp ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja īpašumā, valdījumā vai turējumā esošajām centralizētajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām un ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāja īpašumā (dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā) vai valdījumā esošajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām;". Savukārt saskaņā ar Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 1.panta 9.punktu sabiedriskie ūdenssaimniecības pakalpojumi "ir pakalpojumi ūdens ieguvē, uzkrāšanā un sagatavošanā lietošanai līdz padevei centralizētajā ūdensvada tīklā, pakalpojumi ūdens piegādē no padeves vietas centralizētajā ūdensvada tīklā līdz piederības robežai, …;”

Noteikumu projekta terminā 'ūdensapgādes inženiertīkls' izmantoti termini publiskās un privātās telpas. Saskaņā ar Ministru kabineta 2021. gada 19. oktobra noteikumu Nr. 693 "Būvju vispārīgo prasību būvnormatīvs LBN 200-21" terminu “publiska būve” ir ēka, kurā vairāk nekā 50 % ēkas kopējās platības ir publiskas telpas vai telpas publiskas funkcijas nodrošināšanai, vai inženierbūve, kura paredzēta publiskai lietošanai (piemēram, estrādes, stadioni). Attiecīgi publiskās telpas ir publiskās būvēs. Savukārt privātas telpas atrodas privātīpašumā esošās būvēs. Savukārt privātīpašums ir privātpersonas īpašumā esošas telpas, kas definēts Civillikuma 927. un 994.pantā.

Tāpat skaidrībai ietverts termins 'ūdensapgādes sistēma', balstoties uz Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma attiecīgo terminu 'centralizēta ūdensapgādes sistēma', to sašaurinot (noteikumu projekta izpratnē ūdenssaimniecības pakalpojums neietver kanalizāciju, bet tikai ūdens piegādes pakalpojumu).
Papildus Direktīvas 2020/2184 definīcijām, noteikumu projektā ietverti arī termini "kontrolsaraksts" un "orientējošā vērtība", kas izmantoti noteikumu projektā.
2.4. Noteikumu projekts nav attiecināms uz:
2.4.1. dzeramo ūdeni, ko izmanto pārtikas uzņēmumos, kā arī uz pārtikas uzņēmumos ražotiem pārtikas produktiem – avota un dzeramo ūdeni, jo attiecīgas prasības noteiktas Zemkopības ministrijas izstrādātajos normatīvajos aktos (22-TA-186 Ministru kabineta 2023. gada 9. maija noteikumi Nr. 233 "Pārtikas uzņēmumā izmantojamā dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība" un 23-TA-46 Ministru kabineta 2023. gada 9. maija noteikumi Nr. 234 "Grozījumi Ministru kabineta 2015. gada 15. decembra noteikumos Nr. 736 "Noteikumi par dabīgo minerālūdeni un avota ūdeni"). Tādēļ Veselības ministrijas noteikumu projektā prasības dzeramajam ūdenim pārtikas uzņēmumos netiek pārņemtas.
2.4.2. dabīgo minerālūdeni, kas atbilst prasībām, kas noteiktas normatīvajos aktos par dabīgo minerālūdeni un ūdeni, kas uzskatāms par zālēm. No Direktīvas 2020/2184 darbības jomas ir izslēgti dabīgie minerālūdeņi un ūdeņi, kas ir medikamenti, jo šādiem ūdens veidiem piemērojamas attiecīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/54/EK (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/54/EK (2009. gada 18. jūnijs) par dabīgo minerālūdeņu ieguvi un tirdzniecību (OV L 164, 26.6.2009., 45. lpp.) un 2001/83/EK (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp.), prasības. 
Ja dzeramo ūdeni pilda cisternās, šādam ūdenim joprojām jāatbilst šī noteikumu projekta prasībām līdz atbilstības vietai. Cisterna var būt gan atsevišķa cisterna, gan autocisterna.
2.4.3.Izņēmums noteiktajām prasībām noteikts arī ūdenim, ko izmanto tā, ka tas ne tieši, ne netieši nerada draudus cilvēku veselībai, un par to ir saņemts Veselības inspekcijas atzinums, piemēram, īpašo normu izskatīšanas gadījumos, kad konstatēta neatbilstība prasībām, bet Inspekcija var atzīt, ka neatbilstību noteiktā laikā var novērst un tā nerada draudus veselībai.
2.4.4. izņēmums noteikts arī dzeramajam ūdenim no atsevišķa piegādes objekta, kas piegādā vidēji mazāk par 10 m³ dienā vai apgādā mazāk par 50 personām, piemēram, individuālām akām, ja vien ūdens piegāde nenotiek komerciālas vai sabiedriskas darbības ietvaros;
2.4.5. uz jūras kuģiem, kas atsāļo ūdeni, pārvadā pasažierus un pilda ūdens piegādātāju funkciju (turpmāk - kuģi, kas atsāļo ūdeni), attiecas direktīvas 2020/2184 1.-6.panta (mērķi, definīcijas, atbrīvojumi, vispārīgi pienākumi, kvalitātes standarti, atbilstības vieta) un 9. (ūdensapgādes sistēmas riska novērtēšana un riska pārvaldība, kas iekļauta noteikumu projekta 4.3.apakšnodaļā), 10. (vietējās sadales sistēmas riska novērtēšana, kas iekļauta 4.4.apakšnodaļā), 13. (ūdensapgādes sistēmas monitorings), 14.panta (korektīvie pasākumi un ūdens lietošanas ierobežojumi prasības). 
Uz kuģiem, kas atsāļo ūdeni, ir attiecināms 3.1.apakšpunkta termins 'ūdens piegādātājs', jo tas piegādā dzeramo ūdeni, sniedzot pasažieru pārvadāšanas pakalpojumu.
Uz kuģiem, kas atsāļo ūdeni nav attiecināmas noteikumu projekta prasības par ķīmisko maisījumu un filtrēšanas līdzekļu pārvaldību, sateces baseinu riska izvērtēšanu, īpašo normu piemērošana, sabiedrības informēšana.
Saskaņā ar Inspekcijas rīcībā esošo informāciju Latvijā netiek izmantotas atsāļošanas iekārtas dzeramā ūdens ieguvei kuģu vajadzībām, bet gan ūdens kuģu tvertnē iepildīts no pazemes ūdens gūtnēm Latvijas ostās.
Latvijas Kuģu reģistrā pavisam reģistrēts 341 kuģis, tai skaitā kravas kuģi, pasažieru kuģi, zvejas kuģi, dienesta kuģi, velkoņi, ledlauži, palīgflote. 2021. gadā Latvijas Kuģu reģistrā reģistrēto SOLAS konvencijai atbilstošo kuģu ar bruto tonnāžu virs 500 (SOLAS kuģu) skaits pieaudzis no 29 uz 40.
Šobrīd, lai garantētu epidemioloģisko drošību uz kuģiem un nepieļautu infekcijas slimību ierosinātāju klātbūtni, reizi sešos mēnešos starptautiskajos ūdeņos peldošiem kuģiem, kā to nosaka Starptautiskie veselības aizsardzības noteikumi[1], ir jāveic kompetentās institūcijas novērtējums un jāsaņem dokumentāls apliecinājums. Ja beidzies kuģa sanitārās apstrādes kontroles atbrīvojuma apliecības vai kuģa sanitārās apstrādes kontroles apliecības derīguma termiņš, atbildīgā persona (kuģa aģents, kuģa īpašnieks vai cita pilnvarotā persona) iesniedz Veselības inspekcijā pieteikumu. Veselības inspekcijas speciālists veic kuģa higiēnisko novērtēšanu uz vietas. Rezultātā tiek sagatavota kuģa sanitārās apstrādes kontroles atbrīvojuma apliecība vai kuģa sanitārās apstrādes kontroles apliecība. Katrā gadījumā tiek iesniegti un arī pārbaudīti dzeramā ūdens testēšanas pārskati, no dzeramā ūdens parauga, kas ņemts no kuģa dzeramā ūdens tvertnes.
Ja pieteikums saņemts pirms kuģa ienākšanas ostā, minētie dokumenti tiek saņemti no Starptautiskās kravu loģistikas un ostu informācijas sistēmas (SKLOIS) vai no atbildīgās personas kuģa pienākšanas brīdī.
Šis ir maksas pakalpojums, maksājuma apmērs tiek noteikts atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem "Veselības inspekcijas maksas pakalpojumu cenrādis".
Minēto kārtību dzeramā ūdens kvalitātes kontrolei paredzēts turpināt attiecināt uz kuģiem, kuri neatsāļo ūdeni. Ja Latvijā tiek reģistrēts kuģis, kas atsāļo ūdeni, uz to ir attiecināmas šo noteikumu prasības dzeramā ūdens nekaitīgumam – rādītāju monitorings tāpat kā ūdens piegādātājiem, riska novērtējuma veikšana kuģa ūdens apgādes sistēmai un Legionella riska izvērtējums kuģa ūdensapgādes sistēmai, lai novērstu riskus kuģa apkalpei un pasažieriem. Uz kuģiem, kas atsāļo ūdeni, neattiektos 4.3.apakšnodaļā noteiktās prasības riska novērtējumā ņemt vērā sateces baseina riska novērtējumu (54.1., 57.2., 57.3.apakšpunkts, 60.punkts), jo ūdens avots būs jūras ūdens, kas tiek atsāļots, bet sateces baseinu riska novērtējumi tiks veikti virszemes iekšējo ūdeņu un pazemes ūdeņu sateces baseiniem. Uz kuģiem, kas atsāļo ūdeni, neattiektos noteikumu projekta  prasības par īpašajām normām un sabiedrības informēšanu, t.i. 7. un 8.nodaļas prasības.
2.4.6.saskaņā ar Direktīvu 2020/2184 īpašās normas nav nosakāmas fasētam dzeramajam ūdenim, jeb tādam ūdenim, kas iepildīts cisternās vai tvertnēs. Cisterna var būt gan atsevišķa tvertne, gan autocisterna.
2.4.7. Noteikumu projektā noteikti izņēmumi dažādu prasību ievērošanai ūdens piegādātājiem, kas komerciālas darbības ietvaros vai publisko būvju ūdensapgādei piegādā dzeramo ūdeni vidēji mazāk par 10 m³ ūdens diennaktī vai piegādā dzeramo ūdeni mazāk par 50 personām. Uz šiem piegādātājiem neattiecas šo noteikumu 8., 9., 22. , 23. , 24., 25. punkta, 4. un 8. nodaļas prasības.
[1] Ārlietu ministrijas 2007. gada 13. jūlija informācija Nr. 41/849-6321 "Par Starptautisko veselības aizsardzības noteikumu spēkā stāšanos". https://likumi.lv/ta/id/160469
2.5. Noteikumu Nr.671 prasība, ka neviena rīcība vai pasākums, tostarp ūdensapgādes iekārtu ekspluatācija, remonts vai maiņa, nedrīkst pasliktināt dzeramā ūdens kvalitāti vai palielināt piesārņojumu dzeramā ūdens ieguves vietās, radot draudus cilvēku veselībai, tiek pārņemta noteikumu projektā, jo šī prasība joprojām ir aktuāla Direktīvas 2020/2184 mērķu sasniegšanai.
2.6. Lai uzraudzītu noteikumu projektā noteikto prasību ievērošanu, noteikumu projekts paredz, ka Inspekcija turpina veikt dzeramā ūdens prasību uzraudzību dzeramā ūdens apgādes objektos no ūdens ieguves vietas līdz patērētājam.
Direktīva 2020/2184 paredz noteikt minimālo prasību uzraudzību ķīmiskajiem maisījumiem un filtrēšanas līdzekļiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, veicot šo līdzekļu tirgus uzraudzību. Visi šo kategoriju līdzekļi nav pakļauti REACH regulas prasībām, tikai daļa. Šādu līdzekļu tirgus uzraudzība būtu atbilstoša Veselības inspekcijas kompetencei veikt tirgus uzraudzību tās kompetencē esošo produktu kategorijās:  ķīmiskās vielas un maisījumi, tostarp, biocīdi un mazgāšanas līdzekļi un Patērētāju tiesību uzraudzības centra kompetencēm - kontrolēt un uzraudzīt tirgū piedāvāto (piedāvājamo) preču un pakalpojumu atbilstību drošuma prasībām t.i uzraudzīt tādu preču sniegtās informācijas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.
Tādējādi, lai pārņemtu Direktīvas 2020/2184 12.panta 3.punkta prasības, noteikumu projektā noteikts, ka Inspekcija, veicot ķīmisko maisījumu tirgus uzraudzību, pārbaudīs arī minimālo prasību ievērošanu ūdens apstrādes ķīmiskajiem maisījumiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni. Kā arī noteikts, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, veicot tirgus uzraudzību – pārbauda minimālo prasību ievērošanu filtrēšanas līdzekļiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni.

3. Noteikumu projekta 2. nodaļā nosakāmas obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības dzeramajam ūdenim un kārtība, kādā novērtējama dzeramā ūdens atbilstība noteiktajām prasībām.

3.1. Tāpat kā Direktīva 98/83/EK, arī Direktīva 2020/2184 nosaka prasības, lai aizsargātu cilvēku veselību no kaitīgas ietekmes, kas rodas no dzeramā ūdens piesārņojuma, nodrošinot, ka tas ir pilnvērtīgs un tīrs. Noteikumu projektā (10.,11. punktā) iekļautas Direktīvā 2020/2184 noteiktās minimālās prasības, kurām dzeramajam ūdenim būtu jāatbilst, un noteikts, ka pasākumiem, kas nodrošina šo prasību ievērošanu, jāatbilst piesardzības principam. Arī iepriekšējā Direktīva 98/83/EK noteica tiesisko regulējumu, lai aizsargātu cilvēku veselību no kaitīgas ietekmes, kas rodas no dzeramā ūdens piesārņojuma, nodrošinot, ka tas ir pilnvērtīgs un tīrs. Direktīvas 2020/2184 mērķis arī ir censties to sasniegt. Tādēļ Eiropas Savienības līmenī ar direktīvu 2020/2184 ir noteiktas minimālās prasības, kurām dzeramajam ūdenim būtu jāatbilst. Direktīvas 2020/2184 5.pants ‘Kvalitātes standarti’ paredz, ka kvalitāte ir nodrošināta, tad, ja dzeramais ūdens atbilst ar direktīvu 2020/2184 jau noteiktajām rādītāju vērtībām vai papildu parametru vērtībām ko nosaka dalībvalstis. Tādējādi dzeramajam ūdenim jāatbilst kvalitātes standartiem jeb prasībām, kas noteiktas šī noteikumu projekta 1. pielikuma 1, 2., 3. un 4.punktā. Kā arī noteikumu projekts paredz, ka ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka dzeramajā ūdenī nav nekādu mikroorganismu un parazītu, un nekādu vielu, kas noteiktā skaitā vai koncentrācijā atsevišķos gadījumos rada iespējamu apdraudējumu cilvēku veselībai, un ka tas atbilst minimālajām prasībām.
3.2. Noteikumu projekta 12.punktā iekļauti nosacījumi paraugu ievākšanas un atbilstības vietām. Kārtējam monitoringam un auditmonitoringam dzeramā ūdens paraugus ņem no ūdens padeves krāna vietā, kur dzeramo ūdeni lieto patērētājs vai kur ūdens tiek izmantots pārtikas ražošanai un ūdens fasēšanai, savukārt radioaktīvo vielu rādītāju monitoringam – no ūdens ieguves avota (urbuma).
Atbilstībai parametru vērtībām, kuras noteiktas Direktīvā 2020/2184, lai novērtētu dzeramā ūdens kvalitāti, ir jābūt tajā vietā, kur ūdens patērētajiem pienāk pa krāniem, kas ir paredzēti dzeramā ūdens lietošanai. Vārds "parasti" speciāli tika lietots direktīvā, jo ūdeni var lietot ne tikai dzeršanai, bet arī citām vajadzībām. Noteikumu projekta 11.punktā ir pārņemtas direktīvas 2020/2184 6.panta “Atbilstības vieta” 1.punkta a un b apakšpunkta prasības, bet svītrots direktīvā lietotais vārds 'parasti', lai neradītu pārpratumus.
Dzeramā ūdens paraugu ņemšana, transportēšana uz akreditētu laboratoriju un izmeklēšana ir jānodrošina pēc vienotām metodēm, kas ļauj salīdzināt iegūtos datus un veikt objektīvu dzeramā ūdens kvalitātes novērtējumu.
3.3. Darbības, konstatējot neatbilstības prasībām.
Šobrīd Inspekcija apkopo ūdens piegādātāju veiktā kārtējā monitoringa rezultātus, uztur rezultātu datu bāzi un sniedz informāciju par veikto dzeramā ūdens monitoringa rezultātiem gan Komisijai, gan sabiedrībai. Inspekcija veic arī ūdensapgādes sistēmu kontroles uzraudzības plāna ietvaros (plānveida kontroles), kā arī kontrolējot uzdoto korektīvo pasākumu izpildi (priekšlikumu izpildes kontroles) un kontroles uz iesniegumu pamata.
Informācijas apmaiņa par monitoringa rezultātiem – Inspekcija pēc auditmonitoringa izmeklējumu veikšanas informē ūdens piegādātāju par iegūtajiem pārbaužu rezultātiem. Savukārt ūdens piegādātāji savās ūdensapgādes sistēmās veikto monitoringa analīžu rezultātus iesniedz Inspekcijā apkopošanai.
Konstatējot neatbilstību nekaitīguma un kvalitātes prasībām, Inspekcija sniedz norādījumus ūdens piegādātājiem un iedzīvotājiem par iespējamo korektīvo rīcību (pasākumiem) dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanai un neatbilstības novēršanai. Noteikumu projekta 14.1. apakšpunktā minētie Inspekcijas norādījumi, atbilst 14.2. apakšpunktā minētajiem Inspekcijas norādījumiem un ir obligāti jāievēro.
Minētās prasības no noteikumiem Nr.671 pārņemtas noteikumu projekta 2.nodaļā, izņemot monitoringa rezultātu apkopošanu no pārtikas uzņēmumiem, jo turpmāk Inspekcija nesaskaņos pārtikas uzņēmumu dzeramā ūdens monitoringa programmas un neuzturēs informāciju par šīm programmām, ņemot vērā, ka Inspekcija nekontrolē pārtikas aprites procesus.
3.3.1. Noteikumu projekta 12.punkts nosaka, ka ja ir konstatēts, ka dzeramā ūdens neatbilstību ir izraisījis ēkas iekšējais ūdensvads jeb ēkas ūdensapgādes inženiertīkli vai to ekspluatācija, par dzeramā ūdens atbilstību šo noteikumu prasībām ir atbildīgs ēkas iekšējā ūdensvada īpašnieks vai tā pilnvarota persona. 
Lai konstatētu, ka neatbilstību rādītāju vērtībām ir izraisījis ēkas iekšējais ūdensvads,  ir jāņem ūdens paraugs arī pirms ūdens ievada ēkas ūdensapgādes inženiertīklos, lai izslēgtu, ka neatbilstību radījis ūdens piegādātāja piegādātais ūdens. Tādēļ noteikumu projekta 32.punktā noteikta prasība, lai konstatētu, vai ūdens piegādātāja zonā ņemts paraugs atbilst prasībām, un izslēgtu vai apstiprinātu, ka neatbilstība radusies no ūdens piegādātāja piegādātā ūdens.
Inspekcija var ierosināt papildu pārbaudes attiecībā uz ūdens piegādātāja piegādāto ūdeni.
3.3.2. Ar noteikumu projekta 13.punktu un 14. punktu ir pārņemtas Direktīvas 2020/2184 6.panta 2. un 3.punkta prasības, nenosakot stingrākas prasības. Noteikumu projekta 14.2. apakšpunktā noteikts, ka ūdens piegādātājs, ēkas ūdensapgādes inženiertīkla īpašnieks vai tā pilnvarota persona nodrošina, lai tiktu veikti piemēroti pasākumi, lai samazinātu vai novērstu risku saistībā ar neatbilstību rādītāju vērtībām un vajadzības gadījumā tiktu veikti citi pasākumi, piemēram, attiecīgi apstrādes paņēmieni, lai mainītu ūdens apstrādes veidu pirms tā piegādes, lai samazinātu vai novērstu risku, ka ūdens var neatbilst rādītāju vērtībām pēc tā piegādes.
Direktīva 2020/2184 nenosaka kādu pasākumu vai apstrādes paņēmienu kā obligātu, bet nosaka, ka riska novērtēšanas pamatā var būt Pasaules Veselības organizācijas Dzeramā ūdens kvalitātes vadlīnijas, kā arī standarts EN 15975-2 par dzeramā ūdens piegādes drošību, kuros ir starptautiski atzīti principi dzeramā ūdens ražošanai, sadalei, drošumam.
3.3.3. Noteikumu projekta 18.punkta mērķis ir noteikt pienākumu Inspekcijai izvērtēt neatbilstības. Par nenozīmīgu neatbilstību katrā gadījumā lems Inspekcija, izvērtējot saņemto informāciju par neatbilstību. Piemēram, tie var būt nelieli pārsniegumi indikatorrādītājiem, kas nerada apdraudējumu cilvēku veselībai. Savukārt 17.punktā noteikts, ka neatbilstības var konstatēt arī ūdens piegādātājs vai ēkas iekšējā ūdensvada īpašnieks vai tā pilnvarota persona. Kā arī noteikumu projekta 71.punktā ir specifiski noteikts, ka, ja monitoringā ir konstatēta neatbilstība un monitoringu ir īstenojis ūdens piegādātājs, tas nedēļas laikā rakstiski par to Informē Inspekciju.
3.3.4. Direktīvas 2020/2184 14.pantā ‘Korektīvi pasākumi un lietošanas ierobežojumi’ 3.punktā noteikts, ka neatkarīgi no tā, vai ir radusies jebkāda neatbilstība rādītāju vērtībām, dalībvalstis nodrošina, ka tiek aizliegta jebkura tāda dzeramā ūdens piegāde, kas rada iespējamu apdraudējumu cilvēku veselībai, vai šāda ūdens lietošana tiek stingri ierobežota un tiek veikti jebkādi citi korektīvi pasākumi, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsardzībai. Korektīvie un kontroles pasākumi būs jāveic, ja radīsies neatbilstība šo noteikumu prasībām. Direktīvas 14.panta 5.punkta prasības ietver to, ka dalībvalsts iestādes lemj, kādiem jābūt korektīvajiem  pasākumiem, ņemot vērā risku cilvēku veselībai, ko radītu dzeramā ūdens izmantošanas pārtraukums vai lietošanas ierobežojums. Noteikumos Nr.671 55.5.apakšpunktā ir noteikts, ka  Inspekcijai ir tiesības ierobežot vai aizliegt dzeramā ūdens piegādi vai lietošanu atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likumam, kā arī piemērot administratīvo sodu. Noteikumu projekta 18.punkts precizēts atbilstoši Pārtikas aprites uzraudzības likuma 19.panta ceturtajai daļai, nosakot, ka Inspekcija var aizliegt nevis ūdens piegādi, bet ūdens izmantošanu.
Noteikumu projekta 18.punktā ir pārņemtas Direktīvas 2020/2184 14.panta 5.punkta prasības, kas attiecināmas uz 14.panta 3.punktu, kas paredz  darbības, kas jāveic neatkarīgi no tā, kuru rādītāju vērtībām neatbilstība ir radusies. Tā kā Direktīvas 2020/2184 14.panta 3.punkta otrā daļa attiecināma tikai uz Direktīvas 2020/2184 I.pielikuma A un B daļas prasībām, noteikumu projektā iekļauts atsevišķs 19.punkts, ka šo prasību pārsniegums ir uzskatāms par apdraudējumu, ja vien Inspekcija neuzskata to par nenozīmīgu.
3.3.5.Tāpat noteikumu projektā atsevišķi noteikti korektīvie pasākumi, gadījumā, ja tiek konstatēta ar Eiropas Komisijas īstenošanas aktu apstiprinātajā kontrolsarakstā ietvertā viela vai savienojums tādā koncentrācijā, kas pārsniedz kontrolsarakstā norādītās vērtības.
3.4. Ķīmisko savienojumu un filtrēšanas līdzekļu, ko izmanto dzeramā ūdens apstrādē, uzraudzība.
Kā iepriekš minēts, papildus direktīva 2020/2184 paredz noteikt minimālo prasību uzraudzību ķīmiskajiem maisījumiem un filtrēšanas līdzekļiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni. Šo prasību būtu iespējams ieviest, veicot šo līdzekļu tirgus uzraudzību. 
Direktīvas 2020/2184 11.1. panta prasības materiāliem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni iekļautas noteikumu projekta 23.punktā.
Direktīvas 2020/2184 11. panta 7. punkts nosaka, ka dalībvalstīm jāuzskata, ka materiāli, kas apstiprināti saskaņā ar 11.panta 2. punktā noteiktajām konkrētajām minimālajām higiēnas prasībām, atbilst 11. panta 1. punktā paredzētajām prasībām. Dalībvalstīm jānodrošina, ka direktīvas 2020/2184 piemērošanas nolūkā tirgū var laist tikai tādus izstrādājumus, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, kuros izmantotie gala materiāli ir apstiprināti saskaņā ar direktīvu 2020/2184. Attiecībā uz direktīvas 2020/2184 11.panta 2.punkta a), b) un c)apakšpunktos paredzētajām minimālajām higiēnas prasībām materiāliem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni plānoti trīs Komisijas īstenošanas lēmumi, nevis regulas.
Direktīvas 2020/2184 11.7.panta prasības par materiālu, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni, atbilstību Eiropas Komisijas apstiprinātajiem īstenošanas aktiem (vēl nav pieņemti) un 11.1.panta prasībām noteiktas projekta 25. un 119.punktā. Kā arī materiāliem, uz kuriem attiecas 11.pants, piemēro Regulu (ES) 2019/1020. (Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1020 (2019. gada 20. jūnijs) par tirgus uzraudzību un produktu atbilstību un ar ko groza Direktīvu 2004/42/EK un Regulas (EK) Nr. 765/2008 un (ES) Nr. 305/2011).
Pēc Direktīvas 2020/2184 11. panta 2. punktā minēto Eiropas Komisijas īstenošanas aktu pieņemšanas Ekonomikas ministrija izvērtēs grozījumu nepieciešamību būvniecības normatīvajos aktos, piemēram, Ministru kabineta 2014. gada 25. marta noteikumos Nr. 156 "Būvizstrādājumu tirgus uzraudzības kārtība". Attiecīgas būtiskās prasības materiāliem nosakāmas saskaņā ar likuma "Par atbilstības novērtēšanu" 7.panta otro daļu.
3.4.1.Lai tiktu izmantoti atbilstoši līdzekļi ūdens apgādes sistēmās un uzraudzības iestādes varētu veikt līdzekļu uzraudzības funkciju, noteikumu projektā iekļauta prasība, ka dzeramā ūdens pakalpojumu sniedzējs nodrošina un garantē ūdens sagatavošanā un apstrādē izmantoto ķīmisko maisījumu un filtrēšanas līdzekļu pārvaldību, kā arī  nodrošina piekļuvi kontroles institūcijām dokumentiem, kas apliecina dzeramā ūdens apstrādē izmantoto ķīmisko līdzekļu un filtrēšanas līdzekļu pārvaldību. Šī prasība nav pilnībā jauna ūdens piegādātājiem, jo noteikumi Nr.671 nosaka, ka ūdens piegādātājs kontrolē dezinfekcijas efektivitāti un dezinfekcijā lietoto ķīmisko reaģentu atlieku klātbūtni, saskaņojot ar Inspekciju konkrēto izmeklējumu programmu. Direktīva 2020/2184 papildina šo uzraudzību arī par citiem izmantotajiem ķīmiskajiem līdzekļiem un filtrēšanas līdzekļiem, lai aizsargātu cilvēku veselību.
Tā kā ūdens apstrādes ķīmiskie līdzekļi var radīt riskus dzeramā ūdens nekaitīgumam un kvalitātei, tad dzeramā ūdens apstrādes un dezinfekcijas procedūrām jānodrošina, ka tiek lietoti tādi ūdens apstrādes ķīmiskie līdzekļi, kas ir efektīvi, droši un pienācīgi pārvaldīti, lai nepieļautu nelabvēlīgu ietekmi uz patērētāju veselību. Tādēļ ūdens piegādātājam ir jāizvērtē ūdens apstrādes ķīmisko līdzekļu marķējums, un līdzekļus nedrīkst lietot vairāk nekā nepieciešams, lai izvairītos no veselības apdraudējuma. Ir svarīgi nodrošināt, lai uz ķīmiskajiem reaģentiem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni un kas tiek laisti tirgū, ir salasāms un neizdzēšams marķējums ar informāciju ūdens piegādātājiem, ūdens sagatavošanas iekārtu uzstādītājiem un uzturētājiem, uzraugošām iestādēm, ka ķīmiskais līdzeklis drīkst nonākt saskarē ar dzeramo ūdeni.
Ņemot vērā to, ka dzeramā ūdens pakalpojumu sniedzējs (piegādātājs) ir atbildīgs par savā ūdensapgādes sistēmā izmantotajām ūdens apstrādes metodēm, iekārtām un aprīkojumu (t.sk. par to, kādi ūdens apstrādes ķīmiskie līdzekļi un filtrācijas līdzekļi tiek izmantotas konkrētā ūdens apstrādes procesā), tad viņš arī atbild par ūdens apgādes procesu efektivitāti, un nodrošina attiecīgu dokumentāciju.
Inspekcija kontrolē dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes nodrošināšanas prasību izpildi publiskajos dzeramā ūdens apgādes objektos, kā arī nodrošina atsevišķu ķīmisko līdzekļu tirgus uzraudzību atbilstoši normatīvajiem aktiem. Ūdens piegādātājam nepieciešams uzturēt dokumentāciju par ūdens apstrādes procesos izmantoto dzeramā ūdens apstrādes ķīmisko līdzekļu un filtrācijas līdzekļu kvalitāti un efektivitāti (piem., atbilstības deklarācijas, lietošanas  nosacījumus, darbības efektivitātes pārbaudes - testēšanas rezultātus, uzņēmuma iekšējās kvalitātes dokumentāciju par ūdens apstrādi, instrukcijas u.c.), pēc pieprasījuma uzrādot šo dokumentāciju Veselības inspekcijai un filtrēšanas līdzekļu dokumentāciju Patērētāju tiesību aizsardzības centram.

4. Noteikumu projekta 3. nodaļā nosakāmas prasības dzeramā ūdens monitoringa programmas izstrādei un izpildei, kā arī analizējamajiem rādītājiem.
Kopš 2017. gada saskaņā ar noteikumiem Nr. 671, kā vienīgā laboratorija, kas veic dzeramā ūdens testēšanu auditmonitoringa vajadzībām, ir noteikts BIOR. Inspekcija veic paraugu ņemšanu dzeramā ūdens auditmonitoringam. Savukārt kārtējā monitoringa vajadzībām paraugus var analizēt jebkura laboratorija, kas akreditēta attiecīgajā jomā.
Noteikumu projektā tiek pārņemtas noteikumu Nr.671 prasības attiecībā uz dzeramā ūdens monitoringa programmas izstrādi un izpildi, papildinot ar direktīvas 2020/2184 prasībām, izņemot prasības attiecībā uz pārtikas uzņēmumiem. Kā arī veiktas izmaiņas, attiecībā uz auditmonitoringa īstenotājiem un laboratoriju, kas veic auditmonitoringa analīzes.

4.1.Noteikumu projektā noteikti  (26.punkts) dzeramā ūdens monitoringa vispārīgie mērķi un monitoringa programmu mērķi. 
Ar noteikumu projekta 26.punktu un 26.3.apakšpunktu pārņemts Direktīvas 2020/2184 II.pielikuma A daļas 1.punkta c)apakšpunkts, pārņemot monitoringa vispārīgos mērķus. Mērķu sasniegšanai riska novērtējumos un riska pārvaldībā ir jācenšas rast tādi risinājumi, kas būtu visefektīvākie riska mazināšanai cilvēku veselībai. Monitoringa programmā iekļauj tādus riska samazināšanas līdzekļus, kuri riska novērtējumā un riska pārvaldībā noteikti kā vispiemērotākie, efektīvākie riska samazināšanai.
4.2. Atbildība par ūdens piegādes sistēmas monitoringa programmas izstrādi, tāpat kā šobrīd, ir ūdens piegādātājam (27.punkts), saskaņojot to ar Inspekciju. Papildus Direktīva 2020/2184 nosaka, ka lai izstrādātu monitoringa programmu, jāņem vērā arī ūdens piegādes sistēmas riska novērtējuma rezultāti un sateces baseina riska novērtējuma rezultāti.
4.3. Direktīva 2020/2184 nosaka, ka monitoringa programmā ir gan izvēles daļas, kas g.k. ir tehniskās apkopes dokumentācijas dati, gan obligāti iekļaujamās daļas, kas ietver ūdens paraugu analīzes un mērījumu veikšanu (28.punkts). Veicot paraugu analīzes, tās jāveic konkrēti noteiktiem parametriem jeb rādītājiem.
4.4.Rādītāju saraksts
4.4.1.Prasības analizējamiem rādītājiem noteiktas noteikumu projekta 29.punktā, ietverot atsauces un noteikuma projekta pielikumiem, kas satur minētos rādītājus. Salīdzinājumā ar noteikumos Nr.671 noteikto, rādītāju saraksts tiek mainīts, direktīvas 2020/2184 prasību dēļ.
Noteikumu projekta 1. pielikumā iekļauti dažādi monitorējamie rādītāji un 2.pielikumā noteiktas monitorējamo rādītāju paraugu ņemšanas metodes un biežumi. Lai atvieglotu uztveri, pārņemot Direktīvas 2020/2184 prasības, noteikumu projektā A grupas rādītāji ir nosaukti par kārtējā monitoringā izmeklējamiem rādītājiem, bet B grupas rādītāji – par auditmonitoringā izmeklējamiem rādītājiem.
Balstoties uz Pasaules Veselības organizācijas (turpmāk - PVO) izvērtējumu par Direktīvā 98/83/EK noteikto rādītāju sarakstu un rādītāju vērtībām, lai noskaidrotu, vai ir nepieciešams tās pielāgot, ņemot vērā tehnikas un zinātnes attīstību, Direktīvā 2020/2184 noteikti papildu analizējamie rādītāji un atsevišķiem rādītājiem noteiktas vērtības, kas ir stingrākas par iepriekš noteiktajām.
Monitorējamiem rādītājiem, salīdzinājumā ar esošo situāciju, pievienoti šādi mikrobioloģiskie rādītāji: Clostridium perfringens sporas, koliformas baktērijas, somatiskie kolifāgi un Legionella. Ķīmiskie rādītāji: endokrīnās sistēmas grāvējvielas - bēta-estradiols, nonilfenols, bisfenols A; dezinficēšanas blakusprodukti - hlorāti, hlorīti; halogēnetiķskābe (HAA); zilaļģu toksīns – Mikrocistīns – LR; vides un rūpnieciskais piesārņojums - PFAS (perfluoralkilēta un polifluoralkilēta vielas), ģeoloģiskas izcelsmes viela – urāns u.c. Rādītāji, kam noteiktas stingrākas vērtības – antimons, bors, selēns, duļķainība. Rādītāji, kam paredzētas stingrākas vērtības pēc 10 gadu pārejas perioda – hroms, svins.
Dzeramā ūdens kvalitāti var ietekmēt ēkas iekšējais ūdensvads, un to riska novērtēšanā būtu jāņem vērā arī potenciālie riski, ko rada ar dzeramo ūdeni saskarē esošie izstrādājumi un materiāli, tādēļ nepieciešams monitorēt arī svina saturu ūdenī. Ar noteikumu projekta 29.2.apakšpunktu tiek pārņemtas direktīvas 2020/2184 13. panta “ Monitorings” 2.punkta b)apakšpunkta prasības, kas nosaka, ka ēkas iekšējā ūdensvadā jāmonitorē Legionella un svins.
Detalizēta informācija par kārtējā monitoringa paraugu ņemšanas biežuma izmaiņām un auditmonitoringa izmaksām norādīta anotācijas 1.pielikumā.

4.4.2. Lai kliedētu sabiedrības pieaugošās bažas par ietekmi, ko, lietojot dzeramo ūdeni, uz cilvēku veselību rada jauni savienojumi, piemēram, savienojumi, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus, farmaceitiskie līdzekļi un mikroplastmasa, un lai pievērstos jauniem savienojumiem piegādes ķēdē, direktīvā 2020/2184 papildus regulāro rādītāju monitoringam ir ieviests kontrolsaraksta mehānisms. Kontrolsaraksta mehānisms ļaus dinamiskā un elastīgā veidā reaģēt uz pieaugošajām bažām. ES pirmais kontrolsaraksts tika pieņemts ar Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2022/679 (2022. gada 19. janvāris), ar ko attiecībā uz dzeramo ūdeni izveido Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2020/2184 paredzēto kontrolsarakstu, kurā ietilpst vielas vai savienojumi, kas rada bažas[1]. Ar šo Īstenošanas lēmumu noteiktas šādas orientējošas vērtības: attiecībā uz nonilfenolu 300 ng/l un attiecībā uz 17-beta-estradiolu 1 ng/l. Saskaņā ar direktīvas 2020/2184 13.panta 8.punktu dalībvalstis ievieš monitoringa prasības attiecībā uz kontrolsarakstā iekļautu vielu vai savienojumu iespējamu klātbūtni attiecīgās dzeramā ūdens piegādes ķēdes vietās. Tādēļ noteikumu projekta 1.pielikumā ķīmisko rādītāju sarakstā iekļauti arī nonilfenols un 17-beta-estradiols.
[1] https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32022D0679

4.4.3.Lai atvieglotu prasību piemērošanu, direktīvā 2020/2184 ir noteikts pārejas laiks atsevišķu rādītāju analizēšanai – t.i. līdz 2026. gada 12. janvārim ūdens piegādātājiem monitoringa programmās nav obligāti jāiekļauj Projekta 1. pielikuma 2.6. (bisfenols A), 2.10. (hlorāti), 2.11. (hlorīti), 2.18.(halogēnetiķskābes), 2.21. (mikrocistīns-LR), 2.27. (PFAS kopā), 2.28. (PFAS summa) un 2.33. (urāns) punktā norādītie rādītāji. Tomēr saskaņā ar direktīvas 2020/2184 25.panta 1.punktu līdz 2026. gada 12. janvārim dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka dzeramais ūdens atbilst iepriekš minētajām rādītāju vērtībām (bisfenolu A, hlorātiem, hlorītiem, haloetiķskābēm, mikrocistīniem-LR, PFAS kopā, PFAS summa un urānu). Tas nozīmē, ka līdz 2026. gada 12. janvārim būtu jāveic auditmonitoringa analīzes šiem rādītājiem un ūdenspiegādātajiem jāveic riska novērtējums. Pēc minētā datuma ūdens piegādātājiem vai nu obligāti jāturpina analizēt arī minētie rādītāji, vai ja riska novērtējuma rezultātā tiks konstatēts, ka to vērtības ir zemas un to daudzums ūdenī neapdraud cilvēku veselību, ūdens piegādātāji no monitoringa, atbilstoši Inspekcijas atzinumam, šos rādītājus varētu izslēgt.
4.4.4. Tāpat kā iepriekšējā dzeramā ūdens direktīva, arī direktīva 2020/2184 nosaka indikatorrādītāju testēšanas nepieciešamību. Indikatorrādītāji ir svarīgi kā līdzeklis, ar ko noteikt, kā darbojas dzeramā ūdens ražošanas un sadales iekārtas, un izvērtēt ūdens kvalitāti. Šādi rādītāji var palīdzēt konstatēt ar ūdens apstrādi saistītos trūkumus, un tiem ir svarīga loma patērētāju uzticēšanās ūdens kvalitātei vairošanā un saglabāšanā.
4.4.5. Lai arī direktīva 2020/2184 tās pārņemšanai nosaka iespēju noteikt vērtības papildu rādītajiem, kas nav iekļauti tās I pielikumā, pamatojoties uz piesardzības principu, Latvijā, pārņemot direktīvu, nav plānots noteikt vēl papildu jaunus rādītājus, jo nav pierādījumu par vēl citu rādītāju noteikšanas nepieciešamību un jau no jauna iekļautie rādītāji un riska novērtējuma mehānisms jau ir pamats jaunu risku identificēšanai. Tādējādi, ja pēc noteikumu projekta apstiprināšanas, piemērojot jau pārņemtās direktīvas 2020/2184 prasības, tiks konstatēti jauni riski un apdraudējums cilvēku veselībai, monitorējamo rādītāju saraksts tiks attiecīgi papildināts vai nu konkrētajai ŪAS vai nacionālajā līmenī.

4.5. Ikgadējais paraugu skaits rādītāju noteikšanai.
Latvijā uz 31.12.2021. ir reģistrētas pavisam 1263 centralizētās ūdensapgādes sistēmas (ŪAS). 1.tabulā norādīts paredzamais ūdens paraugu skaits gadā un anotācijas 1.pielikumā detalizētāk norādītas arī iespējamās izmaksas kārtējam monitoringam un auditmonitoringam.
1.tabula ŪAS Latvijā un paredzamais auditmonitoringa (veic VI) un kārtējā monitoringa (veic ūdens piegādātājs) paraugu skaits gadā:

Gada vidējais diennakts piegādātā ūdens daudzums m3	ŪAS skaits	ŪAS grupa	Auditmonitoringa ūdens paraugu skaits	Kārtējā monitoringa ūdens paraugu skaits
līdz 10	365	Mazās sistēmas	190 (1138 paraugi 6 gadu laikā)	1 gadā katrai sistēmai
>10-100	773			2 gadā katrai sistēmai
>100-1000	105	Vidējās sistēmas	105 gadā	4 gadā katrai sistēmai
>1000-10000	18	Lielās sistēmas	64 gadā	4+ gadā katrai sistēmai
>10000	2
Kopā	1263		359 gadā visām sistēmām kopā	1911+420+80= min.2411 gadā visām sistēmu grupām kopā

4.6. Monitoringa programmu veidi un īstenošana
4.6.1. Noteikumu projekta 29.punktā noteiktas dažādu rādītāju grupas, kas iekļaujamas monitoringa programmā. Atkarībā no rādītāju veida (ēkas iekšējā ūdensvada rādītāji; radioaktīvo vielu, operacionālā monitoringa) un monitoringa veicēja, kā arī monitoringa veikšanas pārejas perioda (operacionālais monitorings) var būt vairākas monitoringa programmas – kārtējais monitorings, auditmonitorings, radioaktīvo vielu monitorings, operacionālais monitorings, ēkas iekšējā ūdensvada monitorings.

Direktīva 2020/2184 nosaka jaunu monitoringa veidu operacionālais monitorings un tajā nosakāmās duļķainības robežvērtību 0,3 NTU, kas jānosaka ūdens piegādes objektā jeb pie ūdens piegādātāja, nevis patērētāja. Duļķainība jau šobrīd ir viens no kārtējā monitoringa parametriem (MK noteikumu Nr.671 2.pielikuma 1.1.7.apakšpunkts), ka arī kontrolrādītājs (1.pielikuma 3.18.apakšpunkts 3 NTU) kas jāmēra. 0.3 NTU saskaņā ar direktīvu 2020/2184 nepiemēro gruntsūdens ieguves vietām, ja duļķainību rada dzelzs un mangāns, kas Latvijā varētu būt vairums gadījumos. Duļķainība nerada tiešu ietekmi uz veselību. Vispirms kādu laiku tā būtu katrā ŪAS jāmonitorē, lai redzētu kopējo situāciju un tad spriestu, kā to var samazināt. Tādējādi, ja būs duļķainības rādītāja pārsniegums, tas nebūs saistīts ar ietekmi uz veselību. Kā arī  noteikumu projektā duļķainība ir iekļauts kā viens no indikatorrādītājiem. ŪAS, kuru NTU vērtības pārsniegs 0,3 un gruntsūdens duļķainību neizraisīs dzelzs vai mangāns, šo informāciju sniegs Inspekcijai un ŪAS informāciju iekļaus ŪAS riska novērtējumā. Inspekcija sniegs viedokli vai pārsniegums rada risku cilvēku veselībai un noteiks attiecīgus  korektīvos pasākumus un to izpildes termiņus.
4.6.2. Noteikumu projekta 30.punktā noteikts atbildību sadalījums monitoringa programmu veikšanai; 31. un 32.punktā paraugu ņemšanai; 33.punktā ūdens piegādātāja kārtējā monitoringa programmas un auditmonitoringa programmas saskaņošanai ar Inspekciju.
33.punktā noteikts, ka ūdens piegādātājs līdz attiecīgā gada 1.janvārim izstrādā auditmonitoringa programmu un saskaņo to ar Inspekciju. Auditmonitoringa programmas izstrāde un saskaņošana mazajām ŪAS jāsaskaņo vismaz reizi sešos gados atbilstoši noteikumu 2.pielikuma 2.1.tabulā noteiktajam auditmonitoringa rādītāju analizēšanas biežumam (5.piezīme). Savukārt vidējām un lielajām ŪAS auditmonitoringa programma jāsaskaņo reizi gadā līdz 1.janvārim. Kopumā Inspekcijai regulāri būs jāsaskaņo programmas 1263 ŪAS (190 ŪAS/gadā sešu gadu ciklā mazajām ŪAS un 169 ŪAS/gadā katru gadu vidējām un lielajām ŪAS).
4.6.3. Noteikumu projekta 35.punktā noteikts, ka monitoringa programmu izstrādē jāņem vērā riska novērtējuma rezultāti un riska novērtējuma veikšanas prasības noteiktas noteikumu projekta 4.nodaļā.
4.6.4. 36. punktā noteiktas prasības monitoringa izmaksu segšanai. Kārtējā monitoringa izmaksas sedz ūdens piegādātājs, ka arī auditmonitoringa izmaksas no 2024.gada 1.janvāra.
37.punktā noteiktas prasības izdevumu segšanai sūdzību gadījumā. Inspekcija izvērtē sūdzības raksturu un pieņem lēmumu par analīžu veikšanu. Ja neatbilstība konstatēta pirms ūdens cauruļvada ievades ēkas ūdensapgādes inženiertīklā, izdevumus sedz ūdens piegādātājs, bet, ja neatbilstība konstatēta pēc ūdens cauruļvada ievades ēkas ūdensapgādes inženiertīklā, izdevumus sedz ēkas ūdensapgādes inženiertīkla īpašnieks vai tā pilnvarota persona. Ja sūdzība ir nepamatota - neatbilstības nav, kas zināms tikai pēc analīžu veikšanas, tad Inspekcija pieņem lēmumu, kuras izmaksas sedz Inspekcija.
4.6.5. Veselības ministrija ir izvērtējusi iespējas noteikumu projektā iekļautās tiešās atsauces uz standartiem aizstāt ar netiešajām atsaucēm. Tomēr, tā kā Direktīvā 2020/2184 un Direktīvā 2013/51/EURATOM ir iekļautas tiešās atsauces uz standartiem, tās ir iekļautas arī noteikumu projektā.

5. Noteikumos Nr.671 tika pārņemtas Direktīvā (ES) 2015/1787 noteiktās prasības, ka dalībvalstis var atkāpties no monitoringa rādītājiem, ja ir veikta riska novērtēšana. Šobrīd ir noteikts, ka riska novērtējumu brīvprātīgi īsteno ūdens piegādātājs un pārtikas uzņēmums vai pēc to pieprasījuma institūts BIOR atbilstoši normatīvajiem aktiem par BIOR valsts pārvaldes uzdevumu ietvaros veikto darbību cenrādi. Tomēr lielākā daļa ūdens piegādes uzņēmumi Latvijā neizvēlas veikt riska novērtējumu.
Pēc Eiropas pilsoņu iniciatīvas par tiesībām uz ūdeni (Right2Water iniciatīva) Eiropas Komisija sāka Eiropas Savienības mēroga sabiedrisko apspriešanu un veica Direktīvas 98/83/EK normatīvās atbilstības un izpildes (REFIT) novērtēšanu. Tā rezultātā tika konstatēts, ka uzlabojumi nepieciešami gan monitoringā analizējamo rādītāju vērtībām, gan jānosaka, ka riska izvērtējums jāveic obligāti.
Tā kā direktīva 2020/2184 nosaka arī jaunas prasības ūdens ieguves vietu sateces baseinu riska novērtēšanai, noteikumu projekta 4.2. apakšnodaļā nosakāma kārtība, kādā novērtējams risks dzeramā ūdens ieguves vietu sateces baseinos. 

5.1. Svarīgi ir novērtēt katru ūdens piegādes posmu, sākot ar ūdens ieguves vietas riska novērtējumu, nepieciešamo ūdens apstrādes veidu un tā ietekmi uz ūdens kvalitāti, ūdens piegādes sistēmas cauruļvadu stāvokli u.c. riska faktorus, kas var ietekmēt tā ūdens kvalitāti, kuru saņem iedzīvotāji, un to novēršanai nepieciešamos korektīvos pasākumus.
Tā ir iespēja monitoringa programmās iekļaut iepriekš neizmeklētus būtiskus rādītājus, kas var radīt ietekmi uz cilvēku veselību, un no monitoringa programmām izņemt vai tajās samazināt izmeklējumu biežumu un paraugu skaitu rādītājiem, kas iepriekšējo izmeklējumu rezultātā uzrādījuši zemas vērtības.
Direktīvā 2020/2184 noteiktā riska izvērtēšanā balstītā pieeja sastāv no trim komponentiem.
5.1.1. Sateces baseinu riska novērtējums.
Direktīva 2020/2184 ievieš jaunu riska novērtēšanas pieeju visā dzeramā ūdens ieguves, sagatavošanas un piegādes procesā, cita starpā, prasot risku novērtēt arī dzeramā ūdens ieguves vietu sateces baseinos (turpmāk – sateces baseini). Attiecīgo noteikumu projekta sadaļu ir sagatavojusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.
Direktīva 2020/2184 nosaka, kāda informācija izmantojama sateces baseinu riska novērtējumam, kāda veida pasākumi jāapsver novērtējumā konstatēto risku pārvaldībai, kā riska novērtējums saistāms ar ūdens piegādātāja un valsts iestāžu veikto monitoringu. Turklāt Direktīva 2020/2184 paplašina novērojamo un novērtējumiem izmantojamo parametru sarakstu ar rādītājiem, kas nav ietverti ne ūdens piegādātāju veiktajā monitoringā, ne vides monitoringa programmā.
Dzeramā ūdens ieguves vietu sateces baseini līdz šim Latvijā netika noteikti. Vienlaikus dzeramā ūdens ieguves vietām, atbilstoši Aizsargjoslu likuma 9. pantam, nosaka stingra režīma, kā arī bakterioloģisko un ķīmisko aizsargjoslu. Turklāt bakterioloģiskā un ķīmiskā aizsargjosla pazemes ūdens ieguves vietām (kas ir galvenais dzeramā ūdens avots Latvijā) tiek noteikta aprēķinu ceļā, ņemot vērā ūdens dabiskās plūsmas laiku līdz ūdens ieguves vietai un nepieciešamību nodrošināt, ka ūdens ķīmiska piesārņošana ūdens ieguves vietā tās ekspluatācijas laikā nebūtu iespējama. Noteiktās aizsargjoslas atbilstoši normatīvajiem aktiem jāsaskaņo ar valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs". Arī sateces baseinu riska novērtēšana līdz šim Latvijā netika veikta. Upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādes gaitā tiek noteikti pazemes ūdensobjekti, sagatavots to raksturojums, t.sk. stāvokļa vērtējums, novērtētas pazemes ūdeņus ietekmējošās antropogēnās slodzes un plānoti pasākumi stāvokļa uzlabošanai. Tomēr jāņem vērā, ka pazemes ūdensobjektu platības ir ļoti plašas un katrā pazemes ūdensobjektā ietilpst daudzas ūdens ieguves vietas, tādējādi pazemes ūdensobjektu raksturojums un novērtējums nav pielīdzināms sateces baseinu riska raksturojumam.

Noteikumu projekts paredz, ka sateces baseinus nosaka un riskus tajos novērtē valsts SIA „Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs” (turpmāk – LVĢMC), kura rīcībā ir gan Direktīvā 2020/2184 paredzētā informācija, kas iegūta vides monitoringa gaitā, kā arī izstrādājot upju baseinu apsaimniekošanas plānus un apkopojot informāciju par to ieviešanu, kā arī veicot citas valsts deleģētās funkcijas ūdens resursu izmantošanas un apsaimniekošanas jomā. Atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likuma 9.pantam LVĢMC izstrādā ūdeņu stāvokļa monitoringa programmas, koordinē un organizē monitoringa programmu īstenošanu, sagatavo un atjauno upju baseinu apsaimniekošanas plānu un pasākumu programmu projektus, koordinē pasākumu programmu īstenošanu, uztur un apkopo informāciju par veiktajiem pasākumiem un antropogēno slodžu izmaiņām, kā arī, pamatojoties uz šo informāciju un monitoringa rezultātiem, veic minēto pasākumu efektivitātes analīzi un, ja nepieciešams, izstrādā priekšlikumus pasākumu programmu precizēšanai. Savukārt atbilstoši normatīvajiem aktiem par pazemes ūdens resursu apzināšanas kārtību un kvalitātes kritērijiem LVĢMC apzina pazemes ūdens resursus, izpēta antropogēno slodžu ietekmi uz pazemes ūdensobjektiem un novērtē pazemes ūdensobjektu kvalitāti un kvantitatīvo stāvokli. Tādējādi LVĢMC rīcībā jau būs daļa informācijas, kas nepieciešama sateces baseinu noteikšanai un to riska novērtēšanai. Vienlaikus jārēķinās, ka pārējās Direktīvā 2020/2184 noteiktās informācijas ieguvei būs nepieciešamas izmaiņas vides monitoringa programmā, kā arī papildu finansējums. Tāpat LVĢMC ir nepieciešams papildu finansējums sateces baseinu noteikšanas un risku novērtēšanas metodiku izstrādei, sateces baseinu kartēšanai, risku apzināšanai un novērtējumu sagatavošanai dzeramā ūdens ieguves vietu sateces baseiniem. Attiecīgās izmaksas norādītas anotācijas 3.sadaļā.

Noteikumu projekts paredz, ka LVĢMC nodrošina veikto riska novērtējumu pieejamību ūdens piegādātājiem un Veselības inspekcijai. Savukārt sateces baseinu riska novērtējuma pārskatīšanu un atjaunošanu, kā arī saskaņošanu ar LVĢMC nodrošina ūdens piegādātājs, kas izmanto attiecīgo dzeramā ūdens ieguves vietu.
Noteikumu projekts paredz - pamatojoties uz identificētajiem apdraudējumiem un bīstamajiem notikumiem, riska novērtējuma secinājumiem un ūdens piegādātāju sniegto informāciju, LVĢMC izvērtēs nepieciešamību iekļaut papildu rādītājus ūdens piegādātāja veiktajā neapstrādātā ūdens monitoringā, informējot par papildus novērojamo rādītāju sarakstu ūdens piegādātāju, kā arī izvērtē nepieciešamību iekļaut papildu rādītājus novērojumiem Vides monitoringa programmā un pazemes un virszemes ūdeņu monitoringa plānā kārtējam gadam.
Noteikumu projekts paredz arī - ja sateces baseinu riska novērtējums liecina par nepieciešamību īstenot pasākumus risku mazināšanai, LVĢMC informē par to Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (turpmāk – VARAM) un Veselības inspekciju. VARAM uzdod veikt atbilstošas rīcības savām padotības iestādēm, savukārt Veselības inspekcija  - ūdens piegādātājam.
Atbilstoši Direktīvas 2020/2184 nosacījumiem noteikumu projekts paredz iespēju atļaut ūdens piegādātājam pārskatīt dzeramā ūdens monitoringa programmu, izslēdzot no novērojumiem attiecīgos rādītājus vai arī samazinot attiecīgo rādītāju novērošanas biežumu, ja riska novērtējuma rezultāti liecina, ka sateces baseinā nepastāv apdraudējumi, riski un citi iepriekš paredzami apstākļi, kas dzeramā ūdens kvalitāti varētu pasliktināt tādā mērā, ka tas varētu radīt risku cilvēku veselībai.
Tā kā sateces baseinu noteikšanai un kartēšanai, kā arī to risku novērtēšanai būs nepieciešams gan laiks, gan papildu līdzekļi, noteikumu projekta 122. punkts paredz, ka sateces baseinus nosaka ne vēlāk kā līdz 2026. gada 1. janvārim, bet sateces baseinu sākotnējo riska novērtējumu veic ne vēlāk kā līdz 2027. gada 12. jūlijam – Direktīvas 2020/2184 noteiktajā termiņā. Attiecīgi noteikumu projekta 49. punktā paredzētā informācija VARAM, ja nepieciešams, tiek sniegta un tālākas rīcības vides aizsardzības iestādēm tiek uzdotas tikai pēc sateces baseinu riska novērtējuma pabeigšanas. Noteikumu projekta izstrādes laikā nav iespējams prognozēt, vai sateces baseina riska novērtējumu laikā tiks konstatēta nepieciešamība īstenot pasākumus risku mazināšanai, kā arī šādu pasākumu veidu un apjomu, piemēram, pārskatāmo atļauju skaitu vai Vides monitoringa programmā papildus iekļaujamos rādītājus. Tāpēc gadījumā, ja pēc sateces baseinu riska novērtējuma pabeigšanas tiks konstatēta nepieciešamība īstenot pasākumus risku mazināšanai, VARAM sadarbībā ar LVĢMC un Valsts vides dienestu lems par papildus veicamām rīcībām, to īstenošanu un izpildes termiņiem.

Saistībā ar 4.2. apakšnodaļā noteiktajām prasībām,  noteikumu projekta 59.punkts nosaka arī nosacījumus, kad uz ūdens ieguves vietas sateces baseina riska novērtējuma pamata Inspekcija var atļaut ūdens piegādātājam pārskatīt dzeramā ūdens monitoringa programmu, izslēdzot no novērojumiem attiecīgos rādītājus vai arī samazinot attiecīgo rādītāju novērošanas biežumu.

5.1.2. Noteikumu projekta 4.nodaļā ir noteikts, ka ūdens piegādātāji veic ūdens piegādes sistēmas riska novērtēšanu, un reizi sešos gados to pārskata. 
Ūdens piegādātājiem dota iespēja pielāgot monitoringu galvenajiem riskiem un veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai piegādes ķēdē identificētos riskus pārvaldītu – sākot ar ūdens ieguvi, apstrādi, glabāšanu un sadali (“piegādes sistēmas riska novērtēšana un riska pārvaldība”). Tā kā izvērsta informācija, kas ļautu īstenot piegādes sistēmas risku novērtējumu un izstrādāt to pamatoti, ir ŪAS rīcībā, Projekts paredz, ka pienākums veikt piegādes sistēmas risku novērtējumu ir ŪAS.
Direktīva 2020/2184 nosaka, ka pirmo piegādes sistēmas riska novērtēšanu un riska pārvaldību veic līdz 2029. gada 12. janvārim, bet noteiktais termiņš neliedz dalībvalstīm nodrošināt, ka pasākumi tiek īstenoti pēc iespējas drīz, tiklīdz riski ir identificēti un novērtēti. Minēto riska novērtēšanu un riska pārraudzību regulāri pārskata ne retāk kā reizi sešos gados un vajadzības gadījumā atjaunina.
Riska novērtējums veicina ūdens apgādes sistēmas vietējo apdraudējumu identificēšanu, novērtēšanu un nepārtrauktu riska pārvaldību, lai uzturētu dzeramā ūdens nekaitīgumu. Šī pieeja uzlabos izpratni par ūdensapgādes sistēmu riskiem, uzlabos to pārvaldību, īpaši darba, uzturēšanas un monitoringa procedūru pilnveides/optimizācijas gaitā. Tā rezultātā tiek identificētas jomas, kur ir nepieciešama steidzama uzmanība, tādējādi sekmējot mērķtiecīgāku resursu izmantošanu, ko var izmantot finansiālā atbalsta piesaistei un prioritizēšanai.
Lai ieviestu ūdens apgādes sistēmu riska novērtējumu Latvijā, jau 2017. gadā Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR” sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti realizēja zinātnisku projektu par Latvijas apstākļiem atbilstošu dzeramā ūdens riska novērtējuma un ūdens drošuma plānu (ŪDP) vadlīniju, ietvara un riska novērtēšanas moduļa izstrādi saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem un PVO vadlīnijām.
Projekta viens no mērķiem bija ieteikt Latvijai piemērotākos līdzekļus, kā mazināt dzeramā ūdens izraisītu risku cilvēku veselībai, un izstrādāt priekšlikumus ūdens drošuma plānu un iekļaujošās riska novērtēšanas pieejas ieviešanai praksē saskaņā ar ES normatīvajiem aktiem un PVO vadlīnijām.
Projekta rezultātā ir izstrādāts apdraudējuma un monitoringa analīžu veidnis (pieejams šeit: https://bior.lv/en/node/5065), kura ieviešana uzskatāma kā viens no ŪDP galvenajiem stūrakmeņiem, kas ūdensapgādes uzņēmumiem dotu vairākas priekšrocības, galvenokārt, proaktivitāti dzeramā ūdens kvalitātes nodrošināšanā. Riska novērtēšanas veidnis satur apdraudējuma veidus no ūdens ieguves sateces baseina līdz ūdens piegādei ēkās. Veidņa izstrādē tika izvērtēta datubāze ar 374 iespējamiem apdraudējumiem. Datubāze salīdzināta ar Inspekcijā pieejamo 237 apdraudējumu jautājumu datubāzi maziem privātajiem uzņēmumiem, kura tiek izmantota Lielbritānijā kopš 2012. gada. Ņemot vērā, ka Latvijā gandrīz visi ūdensapgādes uzņēmumi dzeramo ūdeni iegūst no pazemes un lielākai daļai (90 %) vienīgā attīrīšanas tehnoloģija ir atdzelžošana, tad šiem uzņēmumiem izskatāmo apdraudējuma jautājumu skaits samazinās līdz aptuveni 180.
Projekta rezultātā izstrādātas arī rekomendācijas ŪAS, lai sekmētu riska novērtēšanas pieejas izmantošanu (pieejams šeit: https://bior.lv/sites/default/files/inline-files/Atskaite_riski%20un%20UDP_gala.pdf).
Tā kā Direktīva 2020/2184 riska novērtēšanu ūdens piegādes sistēmām nosaka kā obligātu, noteikumu projekts paredz, ka riska novērtējumu ūdens piegādes sistēmai izstrādā ūdens piegādātājs, kas to var pasūtīt arī kā ārpakalpojumu. Riska novērtējumā var izmantot iepriekš minēto BIOR riska novērtēšanas veidni un rekomendācijas. PVO Dzeramā ūdens kvalitātes vadlīnijas, kurās izklāstīta ūdens drošuma plāna pieeja, kā arī standarts EN 15975-2 par dzeramā ūdens piegādes drošību, ir starptautiski atzīti principi, kas ir dzeramā ūdens ieguves, sadales, monitoringa un rādītāju analīzes pamatā.
Tā kā kopš 2018.gada 1.septembra riska novērtējuma ieviešana ūdens piegādātajiem noteikumos Nr.671 tika noteikta kā brīvprātīga, ir bijis arī laika periods, lai riska novērtēšanas pieeju piemērotu praksē, aprobētu reālajos apstākļos un secinātu aptuvenās iespējamās realizējamo pasākumu izmaksas.
Lai sadarbībā ar ūdens piegādātāju nodrošinātu principa "Konsultē vispirms" īstenošanu, Inspekcija izstrādāja ŪAS pašnovērtējuma rīku (anketu), kuras mērķis ir palīdzēt ūdens piegādātājam novērtēt un apzināties, kā tiek izpildītas dažādas normatīvo aktu prasības  dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes nodrošināšanai un novērtēt arī dažādos riska faktorus ŪAS, kas varētu radīt ietekmi uz ūdens kvalitāti. Šīs anketas jautājumi atbilst sākotnējam riska izvērtējumam par ŪAS. Šo pašnovērtējuma anketu noteiktam ŪAS skaitam kopumā ~ 110 Inspekcija lūdza aizpildīt 2019. un 2020.gadā. Kā arī 2022.gadā Inspekcija sagatavoja pašnovērtējuma anketu situācijas izpētei un problēmu analīzei mazajās ūdens apgādes sistēmās, kas tika nosūtīta mazajām ŪAS.
5.1.3. Ēku iekšējās ūdensapgādes sistēmas jeb ēku ūdensapgādes inženiertīklu riska novērtējums. Direktīva 2020/2184 paredz prasības to potenciālo risku novērtēšanai, vietējās sadales sistēmām t.sk. ēku iekšējam ūdensvadam un kuģu, kas atsāļo ūdeni iekšējam ūdensvadam, kā, piemēram, Legionella baktēriju un svina līmeņa noteikšana (“ēkas iekšējā ūdensvada riska novērtēšana un riska pārvaldība”), īpašu uzmanību pievēršot prioritārajiem objektiem. 
Noteikumu projekts satur prasības par pienākumiem ēkas īpašniekam, jo ir saistīts ar darbību veikšanu konkrētajā privātīpašumā.
Noteikumu projekta tiesiskais regulējums attieksies uz subjektiem (fiziskām un juridiskām personām), kuru īpašumā vai valdījumā ir ūdensapgādes sistēma t.sk. ēkas ūdensapgādes sistēma jeb ūdensapgādes inženiertīkli. Riska novērtējums un monitorings būtu jānodrošina personai, kuras īpašumā ir attiecīgā ūdensapgādes sistēma, vai kura ir attiecīgās sistēmas īpašnieka pilnvarota persona. Tā kā īpašnieka pilnvarota persona var būt arī pārvaldnieks vai apsaimniekotājs, jo, piemēram, ar attiecīgu līgumu īpašnieks var būt pilnvarojis apsaimniekotāju, jānodrošina, ka riska novērtējuma veikšana  un Legionella un svina monitorings ir attiecināma uz personām, kas šīs darbības praktiski veic.
Attiecībā uz tādām ēkām, kuras ir dzīvojamās mājas, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma un Dzīvokļa īpašuma likuma izpratnē dzīvojamās mājas īpašnieks ir visi dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki.  Dzīvojamās mājas īpašnieka (dzīvokļu īpašnieku) pilnvarota persona, cita starpā, var būt arī dzīvojamās mājas pārvaldnieks, jo dzīvojamās mājas īpašnieks var būt pilnvarojis pārvaldnieku nodrošināt, ka tas veic riska novērtējumu un Legionella un svina monitoringu. Minēto darbību nodrošināšana nav uzskatāma par obligāto pārvaldīšanas darbību Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta otrās daļas izpratnē, taču dzīvojamās mājas īpašnieks Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktajā kārtībā var lemt par šī uzdevuma uzdošanu pārvaldniekam, nodrošinot arī finansējumu tā izpildei.
Tādējādi noteikumu projektā izmantoti termini ēkas ūdensapgādes inženiertīkla īpašnieks vai tā pilnvarota persona.

Direktīva 2020/2184 neuzliek obligātu pienākumu veikt ēkas iekšējā ūdensvada riska novērtēšanu visām ēkām, arī monitorings obligāti jāveic tikai prioritārajiem objektiem vai tiem objektiem, kuros konstatēti riski cilvēku veselībai (tālāk šajā apakšpunktā minētais par MK noteikumu Nr.618 prasībām). Noteikumu projekta 65.punktā ir noteikts, ka attiecīgo monitoringu veic ēkas ūdensapgādes inženiertīkla īpašnieks vai tā pilnvarota persona, nevis ūdens piegādātājs.
Riska novērtēšanas pieejas ieviešana ēkas ūdensapgādes inženiertīklam jāveic sešu gadu laikā pēc noteikumu projekta stāšanās spēkā un riska novērtējuma atjaunošana jāveic vismaz reizi sešos gados.
Noteikumu projekta 66.punktā noteikts, ka riska novērtējums un monitorings ir obligāts tikai prioritārajiem objektiem, ja vien nav konstatēts risks cilvēku veselībai - legionelozes saslimšanas gadījums un SPKC izmeklē gadījumu un Inspekcija uzdod veikt noslēguma dezinfekciju, ūdens paraugu analīzes saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 6. jūlija noteikumu Nr. 618 "Dezinfekcijas, dezinsekcijas un deratizācijas noteikumi" 15. un 15.¹ punktiem.

Ēkas ūdensapgādes inženiertīkla risku novērtējumā jāņem vērā arī potenciālie riski, ko rada ar dzeramo ūdeni saskarē esošie izstrādājumi un materiāli. Noteikumu Projektā noteiktas arī prioritārās ēkas, kurās ēkas iekšējā ūdensvada riska novērtējums būtu obligāti veicams – attiecīgās ēkas ir lieli objekti, kuri nav mājsaimniecības un kuros ar ūdeni saistītiem riskiem potenciāli ir pakļauti daudzi lietotāji, kas tur var ilgāku laiku uzturēties, jo īpaši lieli objekti publiskai lietošanai – ārstniecības iestādes, sociālās aprūpes iestādes, viesnīcas, dienesta viesnīcas. PVO norādījusi, ka no visiem ūdens patogēniem vislielāko slogu veselībai Eiropas Savienībā rada Legionella baktērijas. Tās izplatās pa siltā ūdens sistēmām ieelpošanas ceļā, piemēram, dušā. Tādējādi tā ir nepārprotami saistīta ar ēkas iekšējo ūdensvadu.
Ekonomikas ministrijas tīmekļvietnē ir publicēti metodiski ieteikumi (https://www.em.gov.lv/lv/media/2626/download) ēku pārvaldītājiem “Pasākumi saslimšanas ar leģionāru slimību riska novēršanai”, kas satur informāciju par to, kādi ir Legionella baktēriju savairošanās riski dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmā un kādi pasākumi ir veicami risku novēršanai un kontrolei. Šie ieteikumi izmantojami ēku iekšējās ūdensapgādes sistēmu Legionella izplatīšanās riska novērtēšanai.
Attiecībā uz Legionella izplatīšanās ierobežošanu dzīvojamo māju ūdensapgādes sistēmās Latvijā normatīvajos aktos[1] ir noteikta prasība arī profilaktiskās dezinfekcijas veikšanai, pēc saslimšanas gadījumu konstatēšanas, līdz  baktēriju skaits ūdens paraugos nepārsniedz 1000 koloniju veidojošās vienības litrā ūdens (1000 kvv/L). Noteikumu projekta 4.3.apakšnodaļā noteikts ēkas iekšējā ūdensvada riska novērtējuma (ēkas iekšējās ūdensapgādes sistēmas) veikšanas pienākums, un ir sagaidāms, ka daļai prioritāro ēku un, ja riski būs augsti arī citām ēkām, būs jānodrošina arī Legionella monitorings pēc ēkas iekšējā ūdensvada Legionella riska izvērtējuma.
[1] Ministru kabineta 2010. gada 6. jūlija noteikumu Nr. 618 “Dezinfekcijas, dezinsekcijas un deratizācijas noteikumi”

5.1.4. Noteikumu projekta 68. punktā pārņemtas direktīvas 2020/2184 10. panta 3. punkta prasības par risku mazinošu pasākumu veicināšanu ēku iekšējās ūdensvada sistēmās. Tajā skaitā Direktīva 2020/2184 nosaka, ka dalībvalstīm būtu jāveicina apmācību veikšana par ēkas iekšējā ūdensvada riska novērtēšanu un riska samazināšanas pasākumiem. Direktīva 2020/2184 neparedz, ka apmācības jāveic obligāti, bet, ka apmācību veikšana ir jāveicina. Tā kā apmācību veicināšana ir rekomendējošs pasākums, tas netika iekļauts noteikumu projektā. Savukārt patērētāju informēšana par pasākumiem, ar ko novērš vai mazina risku ēkas iekšējā ūdensvada dēļ, ir noteikta kā obligāta. Obligāti veicami arī 68.3.apakšpunktā noteiktie riska pārvaldības pasākumi, lai samazinātu un novērstu riskus patērētājiem no Legionella grupas baktēriju izplatības un svina saturošu materiālu izmantošanas ēkas ūdensapgādes sistēmā.

5.2. Visi minētie riska novērtējumi regulāri jāpārskata, reaģējot gan uz ekstrēmiem laikapstākļu notikumiem, kas saistīti ar klimatu, gan cilvēku darbības izmaiņām ūdens ieguves apgabalā vai ar ūdens avotu saistītiem incidentiem. Tāpat uz riska izvērtēšanu balstītajai pieejai jānodrošina pastāvīga informācijas apmaiņa starp kompetentajām iestādēm un ūdens piegādātājiem.
Direktīvas 2020/2184 20. pants arī  nosaka direktīvas Pielikumu pārskatīšanu un grozīšanu un paredz, ka Eiropas Komisija vismaz reizi piecos gados pārskata direktīvas- 2020/2184 I un II pielikumu, ņemot vērā zinātnes un tehnikas attīstību, kā arī dalībvalstu riska izvērtēšanā balstīto pieeju ūdens nekaitīgumam un kvalitātei un, ja tas nepieciešams, ierosina direktīvas grozījumus.

5.3. Atbrīvojums no riska novērtēšanas mazajām ūdensapgādes sistēmām.
5.3.1. Noteikumu projekta vispārīgajā nodaļā 6.punktā iekļauts izņēmums no riska novērtēšanas veikšanas  ūdens piegādātājiem, kas komerciālas vai sabiedriskas darbības ietvaros piegādā vidēji mazāk par 10 m³ dienā vai apkalpo mazāk par 50 personām.
5.3.2. Papildus skaidrojams, ka:
-noteikumu projekta vispārīgajā nodaļā 39.2. apakšpunktā iekļauts izņēmums pavisam mazajām sistēmām, kur dzeramo ūdeni iegūst atsevišķās ieguves vai piegādes vietās, kuras izmanto mazāk par 50 personām vai kurās ieguves apjoms nepārsniedz 10 m³ diennaktī, ja dzeramo ūdeni neizmanto publisko būvju ūdensapgādei vai nepiegādā, sniedzot sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu atbilstoši Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumam pavisam mazās sistēmas. Uz šīm sistēmām minētajos gadījumos noteikumu projekta prasības neattiecas.
5.3.3. Noteikumu projekta 40.punktā, saskaņā ar direktīvas 2020/2184 9.panta 6.punktu noteikts, ka Inspekcijai ir tiesības atbrīvot ūdens piegādātājus, kas piegādā vidēji 10 līdz 100 m³ dienā vai apkalpo 50 līdz 500 cilvēkus, no pienākuma veikt piegādes sistēmas riska novērtēšanu un riska pārvaldību. Tādā gadījumā Inspekcijai ir jāpārliecinās, ka šāds atbrīvojums neapdraudētu dzeramā ūdens kvalitāti, un ūdens piegādātajiem jāveic regulārs viņiem noteiktais dzeramā ūdens monitorings. Inspekcija var noteikt kārtību, kādā tā pārliecinās par dzeramā ūdens drošību šādos gadījumos, piemēram, pieprasot informāciju no ūdens piegādātāja.

6. Dzeramā ūdens monitoringa programmu izpildes kontrole.
Saskaņā ar noteikumiem Nr.671 Inspekcija kontrolē dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes nodrošināšanas prasību izpildi centralizētās ūdensapgādes sistēmās no ūdens ieguves vietas līdz patērētājam. Ūdensapgādes sistēmu kontroles tiek veiktas uzraudzības plāna ietvaros (plānveida kontroles), kontrolējot uzdoto korektīvo pasākumu izpildi (priekšlikumu izpildes kontroles), kā arī, izskatot saņemtās iedzīvotāju sūdzības.
Tāpat Inspekcija novērtē, kā tiek uzturētas telpas un iekārtas (vai ūdens ieguves urbumu atveres ir aizsargātas no piesārņojuma iekļūšanas urbumā, kā urbumi nodrošināti pret applūšanu, kāds ir sūkņu telpu, ūdenstorņa vai rezervuāra higiēniskais un tehniskais stāvoklis) un kā tiek veikta ūdensvada iekārtu mazgāšana, tīrīšana un dezinfekcija - vai ir saskaņota dezinfekcijas efektivitātes izmeklējumu programma, vai ir veikti un dokumentēti dezinfekcijas pasākumi, vai ir veikta iedzīvotāju informēšana, vai dezinfekciju veic īpaši apmācīts darbinieks vai reģistrēts dezinfekcijas pakalpojumus sniedzējs, kā arī, vai ir īstenota laboratoriskā kontrole pēc dezinfekcijas.
Kā arī Inspekcija pārbauda, vai ir veikta dzeramā ūdens laboratoriskā pārbaude akreditētā laboratorijā, atbilstoši saskaņotai monitoringa programmai, vai laboratorisko analīžu biežums ir pietiekams un vai ir analizēti visi saskaņotie ūdens rādītāji. Inspekcija novērtē, vai dzeramā ūdens kvalitāte ir atbilstoša un gadījumā, ja nav, noskaidro ūdens kvalitātes neatbilstības iemeslus un veiktos korektīvos pasākumus, kā arī, vai ir veikta iedzīvotāju informēšana.
2022. gadā veiktas 506 plānveida kontroles ūdensapgādes sistēmās, aptverot 40 % Latvijas centralizēto ūdensapgādes sistēmu.
2022.gada plānveida kontroļu rezultāti liecina, ka 59 % ūdensapgādes sistēmu (301) pilnībā atbilst normatīvo aktu prasībām, bet 41 % ūdensapgādes sistēmu (205) konstatētas atsevišķas neatbilstības, kas tieši neietekmē patērētāju veselību, un uzdoti veicamie korektīvie pasākumi.
Visbiežāk konstatētās neatbilstības ir saistītas ar dzeramā ūdens kvalitātes indikatorrādītāju (dzelzs, mangāns, sulfāti u.c. rādītāji, kas raksturo šo savienojumu dabiski augstās koncentrācijas Latvijas pazemes ūdeņos) neatbilstību normatīviem un līdz ar to liecina par nepietiekamu dzeramā ūdens attīrīšanu tā sagatavošanas procesā, kā arī ar nepilnīgi veiktiem preventīviem pasākumiem, t.sk. profilaktiskās dezinfekcijas prasību izpildes neatbilstības un stingrā režīma aizsargjoslu prasību neievērošana, kas pastarpināti var ietekmēt dzeramā ūdens kvalitāti, bet nerada tūlītējus draudus sabiedrības veselībai. Biežāko neatbilstību uzskaitījums pa gadiem nav būtiski mainījies. 

6.1. Noteikumu projektā pārņemtas noteikumos Nr.671. noteiktās prasības ūdens monitoringa izpildes kontrolei, ko veic Inspekcija, izņemot prasības attiecībā uz pārtikas uzņēmumu monitoringa programmām un auditmonitoringu.
Papildus tam prasības ir precizētas un papildinātas atbilstoši direktīvas 2020/2184 13.pantam un 14.pantam (noteikumu projekta 76., 77.punkts) un atbilstoši Inspekcijai pieejamajam finansējumam.

7.Radioaktīvo vielu rādītāju monitorings
Šobrīd prasības radioaktīvo vielu rādītāju monitoringam ir iekļautas noteikumos Nr.671. Ar minētajām prasībām noteikumos Nr.671 tika pārņemtas Padomes 2013. gada 22. oktobra Direktīvas 2013/51/EURATOM, ar ko nosaka iedzīvotāju veselības aizsardzības prasības attiecībā uz radioaktīvām vielām dzeramajā ūdenī.
LVĢMC, īstenojot Vides monitoringa programmu, katru gadu nodrošina dzeramā ūdens radioaktīvo vielu (radona, kopējās alfa un kopējās beta radioaktivitātes, tritija) monitoringu četrās vietās (Rīgā, Baldonē un divās vietās Daugavpilī). Attiecībā uz citiem radioaktīvo vielu rādītājiem (tritiju un kopējo alfa un kopējo beta radioaktivitāti) papildus netiek plānots radioaktīvo vielu monitorings, jo centralizēto ūdensapgādes sistēmu dzeramajā ūdenī tika veikta tritija, indikatīvās dozas (kopējā alfa un beta radioaktivitāte) noteikšana 2008. un 2009. gadā un radona noteikšana 2016. gadā.  Iepriekš Eiropas Komisijā iesniegti minētie rezultāti, lai pierādītu, ka Latvijā nav nepieciešams tritija un kopējās alfa un beta radioaktivitātes papildu monitorings.

7.Noteikumu projektā iekļautas noteikumos Nr.671 noteiktās prasības ar ko pārņemtas direktīvas 2013/51/EURATOM prasības, izņemot tās, kas attiecināmas uz pārtikas uzņēmumiem. Noteikumu projekts paredz, ka turpmāku radioaktīvo vielu rādītāju monitoringu dzeramajā ūdenī var neīstenot, ja ir pietiekama informācija par to, ka konkrētajā ģeogrāfiskajā vietā nav iespējama tāda radioaktīvās vielas koncentrācija dzeramajā ūdenī, kas varētu pārsniegt noteikumu projekta 3. pielikumā noteikto attiecīgā rādītāja vērtību.
Ūdens piegādātājam vai komersantam, tāpat kā līdz šim, būs jānodrošina turpmākais radioaktīvo vielu rādītāju monitorings, ja LVĢMC radioaktīvo vielu rādītāju monitoringā konstatēs radioaktīvo vielu rādītāju neatbilstību, tostarp pēc dzeramā ūdens apstrādes radionuklīdu līmeņa samazināšanai.
Noteikumu projekts paredz, ka gadījumā, ja konstatēta radioaktīvo vielu rādītāju neatbilstība noteikumu projekta 3. pielikuma 1. punktā noteiktajām vērtībām, Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centrs informē Veselības inspekciju par iespējamo apdraudējumu cilvēku veselībai un turpmāko rīcību.
Radioaktīvo vielu rādītāju monitorings ir veicams gadījumos, kad tiek izveidots jauns dzeramā ūdens ieguves avots (radona, indikatīvās dozas (ID) un tritija rādītāja monitorings), vai ja to paredz paškontroles procedūras.
Šo monitoringu centralizēto ūdensapgādes sistēmu dzeramajā ūdenī īsteno valsts SIA „Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs”, sadarbībā ar Inspekciju un Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centru. Atšķirībā no kārtējā monitoringa un auditmonitoringa, kuros dzeramā ūdens rādītāji tiek monitorēti regulāri, radioaktīvo vielu rādītāju kontrole var būt vienreizējs pasākums, ja laboratoriskās pārbaudes rezultāti liecina par atbilstību attiecīgā rādītāja normatīvajai vērtībai un netiek mainīts ūdens ieguves avots.
Radiācijas drošības centrs saskaņo dzeramā ūdens radioaktīvo vielu monitoringā nosakāmos radioaktivitātes līmeņa rādītājus un vietas, kurās nepieciešams šo rādītāju monitorings, kā arī izvērtē, vai radioaktīvās vielas dzeramajā ūdenī nerada tādus draudus cilvēku veselībai, kuru dēļ nepieciešams rīkoties, kā arī iesaka korektīvas darbības, lai uzlabotu ūdens kvalitāti un nodrošinātu tādu kvalitātes līmeni, kas atbilst cilvēku veselības aizsardzības prasībām no radiācijas drošības viedokļa.

8. Pazeminātu nekaitīguma un kvalitātes prasību noteikšana dzeramajam ūdenim.
Saskaņā ar noteikumiem Nr.671 Inspekcija piešķir dzeramā ūdens pazeminātas nekaitīguma vai kvalitātes prasības (turpmāk - īpašās normas), gadījumā, ja dzeramais ūdens attiecīgajā teritorijā neatbilst noteikumu prasībām, bet nerada draudus patērētāju veselībai un minēto neatbilstību nevar novērst 30 dienu laikā, kā arī citā veidā nav iespējams nodrošināt dzeramā ūdens piegādi. Šobrīd Inspekcija var noteikt ūdenim īpašās normas uz laiku, kas nav ilgāks par trim gadiem, un kopējais īpašo normu piemērošanas termiņš nedrīkst pārsniegt deviņus gadus.
Direktīva 2020/2184 nosaka stingrākas prasības īpašo normu piemērošanai, tādēļ īpašo normu piemērošanas kārtība jāmaina.
Latvijā tiek regulāri konstatēta atsevišķu kontrolrādītāju (Direktīvas 2020/2184 I pielikuma C daļas rādītāju) neatbilstība. Parasti vērojams palielināts dzelzs, amonija, sulfātu, mangāna un hlorīdu savienojumu saturs ūdenī. Tie ir ķīmiskie savienojumi, kas var ietekmēt ar cilvēka maņu orgāniem viegli uztveramas ūdens kvalitātes rādītāju izmaiņas – duļķainību, krāsu, garšu un smaržu. Visbiežākais minēto rādītāju neatbilstības cēlonis ir Latvijas pazemes ūdeņu piesātinājums ar dzelzs savienojumiem, arī novecojuši ūdens sadales tīkli, kas var pasliktināt iedzīvotājiem piegādātā dzeramā ūdens kvalitāti, kaut gan sākotnēji tā kvalitāte ir bijusi laba.
Kopumā kopš 2014. gada piešķirto īpašo normu skaits katru gadu ir sarucis, jo daudzās pašvaldībās ir īstenoti ūdenssaimniecības infrastruktūras attīstības projekti, kas ir palīdzējuši uzlabot dzeramā ūdens kvalitāti. Savukārt 2020. gadā pieauga ūdensapgādes sistēmu skaits, kam piemērotas īpašās normas, jo tas ir skaidrojams ar paplašināto testējamo rādītāju sarakstu kārtējā monitoringa programmās kopš 2018. gada, kurā tika iekļauti mangāna un sulfātu rādītāji. 2021. gadā īpašās normas piešķirtas divām ūdensapgādes sistēmām. Abām ūdensapgādes sistēmām īpašās normas ir noteiktas uz otro termiņu (atkārtoti).
Uz 2021. gada 31. decembri īpašās normas bija spēkā 17 ūdensapgādes sistēmām, t.sk. desmit ūdensapgādes sistēmām pirmo reizi, piecām – otro reizi un divām – trešo reizi. No visām spēkā esošajām īpašajām normām desmit piešķirtas dzelzs saturam un attiecīgi arī duļķainības rādītājam, sešas īpašās normas piešķirtas mangāna saturam un attiecīgi arī sulfātu saturam, joprojām viena īpašā norma ir spēkā nātrija saturam dzeramajā ūdenī. Desmit gadījumos vienai ūdensapgādes sistēmai vienlaicīgi ir piešķirtas vairāku dzeramā ūdens kvalitātes rādītāju īpašās normas.

8.1. Noteikumu projekta 7.nodaļā noteiktas prasības īpašo normu piešķiršanai. Direktīva 2020/2184 paredz citu kārtību īpašo normu piešķiršanai t.i. īpašās normas vairs nevarēs piešķirt, piemēram, pamatojoties ar dzelzs, sulfātu vai mangāna pārsniegumiem pazemes ūdenī. Īpašās normas varēs piešķirt gadījumos, ja neatbilstība rādītajiem rodas dēļ:
a) jauna sateces baseina dzeramā ūdens ieguvei (t.i. ūdenspiegādātājam ir jauns urbums citā sateces baseinā);
b) jauna piesārņojuma avota, kas konstatēts sateces baseinā, lai iegūtu ūdeni, kas paredzēts cilvēku patēriņam (t.i. atbildīgās institūcijas ir konstatējušas piesārņojuma avotu), vai rādītāji, ko meklē vai atklāj no jauna (t.i. sateces baseinā konstatēti jauni rādītāji, kas nav iekļauti noteikumu projekta pielikumos);
c) neparedzētas situācijas esošā sateces baseinā dzeramā ūdens ieguvei, kas var izraisīt rādītāju augstu koncentrāciju (nevis rādītāju regulārās fluktuācijas, bet, piemēram, plūdu, vētras u.c. neparedzētas situācijas dēļ pieaugoši rādītāji).
8.2. Tāpat noteikumu projekts vairs neparedz īpašās normas radioaktīvo vielu pārsniegumu iespējamiem gadījumiem.
8.3. Mainās ne tikai īpašo normu piešķiršanas nosacījumi, bet arī atkārtotas piešķiršanas nosacījumi. Turpmāk pēc pirmās piešķirtās īpašās normas iespējams tikai viens pagarinājums ārkārtēju apstākļu dēļ uz 3 gadiem, kopumā īpašo normu darbības periodam summāri nepārsniedzot sešus gadus.
Kā arī noteikumu projekta pēdējā nodaļā pie noslēguma jautājumiem iekļauts pārejas laika nosacījums attiecībā uz jau piešķirtajām īpašajām normām, kas nosaka, ka iepriekš piešķirtās īpašās normas, kas joprojām ir piemērojamas 2023. gada 12. janvārī, var būt spēkā līdz iepriekš noteiktās īpašās normas termiņa beigām. Tās saskaņā ar jaunajiem noteikumiem (noteikumu projekts) varēs atjaunināt vienīgi tad, ja otrā īpašo normu atkāpe vēl nav piešķirta.
Tiesības lūgt Komisijai trešo īpašo normu saskaņā ar Direktīvas 98/83/EK 9. panta 2. punktu, turpina piemērot tikai tām otrajām atkāpēm, kas vēl bija piemērojamas 2021. gada 12. janvārī.

9. Informācija sabiedrībai un institūcijām
Direktīvas 2020/2184 17.pants paredz detalizētākus noteikumus sabiedrības informēšanai, nekā līdz šim noteikts noteikumos Nr.671. Šis pants daļēji aizstāj Direktīvas 98/83/EK 13. pantu par informēšanu un ziņošanu.

9.1. Informācija sabiedrībai un institūcijām.
9.1.1. Noteikumu projekta 8.nodaļā ar piekļuvi informācijai saistītie noteikumi ir detalizētāki, jo tiek sagaidīts, ka lielāka informācijas caurredzamība uzlabos patērētāju uzticību ūdensvada dzeramajam ūdenim, tostarp tā kvalitātei, ražošanai un apsaimniekošanai. Informācija regulāri (vismaz gadā reizi) jāatjauno.
Patērētājiem piekļūstamajai informācijai jāattiecas uz viņus interesējošo jomu (ūdens kvalitāte, cena litrā vai kubikmetrā, ūdens patēriņu). Papildus dažas konkrētas ziņas jāsniedz tieši patērētājiem (piemēram, viņu rēķinos vai aplikācijās), piemēram, par patērēto ūdens apjomu un par tarifiem un izmaksu struktūru. Informācijai jābūt nododamai patērētājiem 10 gadus.
Ir jānodrošina konkrētas noteikumu projekta 8.nodaļā un IV. pielikumā noteiktās informācijas pieejamība arī tiešsaistē. Informācijas pieejamība tiešsaistē veicinās lietotāju informētību un izpratni par ūdensapgādes pakalpojumiem un vienlaikus veicinās arī sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanas kvalitātes un efektivitātes paaugstināšanu. Prasības par patērētāju informēšanu un caurredzamību paredz ūdens piegādātājiem izmantot digitālos rīkus, lai informētu patērētājus par dzeramā ūdens kvalitāti un ar to saistītajiem apdraudējumiem.
Lai patērētāji labāk apzinātos ūdens patēriņa ietekmi, tiem viegli pieejamā veidā, piemēram, savos rēķinos vai viedlietotnē, būtu jāsaņem informācija par gadā patērētā ūdens daudzumu, patēriņa izmaiņām, salīdzinājumu ar vidējo patēriņu mājsaimniecībās, ja ūdens piegādātāja rīcībā ir šāda informācija, kā arī par dzeramā ūdens litra cenu, tādējādi dodot iespēju to salīdzināt ar fasētā ūdens cenu.
Septītā vides rīcības programma līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”*  nosaka, ka sabiedrībai jābūt piekļuvei skaidrai vides informācijai nacionālā līmenī. Direktīva 98/83/EK paredzēja tikai pasīvu piekļuvi, proti, dalībvalstīm bija tikai jānodrošina, ka informācija ir pieejama. Tāpēc minētie noteikumi jāaizstāj, lai nodrošinātu, ka atjaunināta informācija ir patērētājiem viegli pieejama tiešsaistē lietotājam ērtā un pielāgotā veidā. Patērētājiem jābūt iespējai pieprasīt piekļuvi šai informācijai arī citā veidā.
Ar patērētāju labāku izpratni par attiecīgo informāciju un lielāku pārredzamību būtu jāpanāk, ka iedzīvotāji vairāk uzticas piegādātajam ūdenim, kā arī ūdensapgādes pakalpojumiem, un tam būtu jāveicina ūdensvada ūdens kā dzeramā ūdens lietošana, kas varētu palīdzēt mazināt plastmasas izmantošanu un plastmasas atkritumu daudzumu, kā arī siltumnīcefekta gāzu emisijas, un labvēlīgi ietekmēt klimata pārmaiņu mazināšanu un vidi kopumā.
*Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1386/2013/ES (2013. gada 20. novembris) par vispārējo Savienības vides rīcības programmu līdz 2020. gadam “Labklājīga dzīve ar pieejamajiem planētas resursiem”. https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=uriserv:OJ.L_.2013.354.01.0171.01.LAV

Arī pašlaik Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija periodiski gatavo regulējamo ūdenssaimniecības pakalpojumu[1] lietotāju un citu ieinteresēto personu informēšanai paredzētas publikācijas ar savas kompetences ietvaros apkopoto un analizēto informāciju par regulējamiem ūdenssaimniecības pakalpojumiem. Arī daudzi regulējamo ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji jau šobrīd savās tīmekļvietnēs un citos informācijas avotos ievieto ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājiem noderīgu informāciju, tostarp daļu no noteikumu projekta IV.pielikumā ietvertās informācijas.
Sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu saņēmēji jau šobrīd rēķinos par saņemtajiem sabiedriskajiem ūdenssaimniecības pakalpojumiem tiek informēti par piegādātā dzeramā ūdens tarifu/attiecīgās pašvaldības noteikto maksu EUR/m³. Regulatora mājaslapā visiem interesentiem ir pieejami pēdējos gados regulatora apstiprināto regulējamo ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifu projektu kopsavilkumi, kuros norādītas ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu tarifos iekļautās izmaksas.

[1] Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 27. oktobra noteikumiem Nr. 1227 „Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem” regulators regulē sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu veidu sniegšanu, tostarp nosaka ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifus, ja komersanta sniegto sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu apjoms vismaz vienā veidā (ūdens ieguve, uzkrāšana, sagatavošana; ūdens piegāde; notekūdeņu savākšana; notekūdeņu attīrīšana) pārsniedz 100 000 m³ gadā. Savukārt regulēšanas kritēriju nesasniegušo komersantu un pašvaldību iestāžu sniegtos sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus uzrauga un ūdenssaimniecības pakalpojumu maksas nosaka pašvaldības.

9.1.2. Ar noteikumu projekta 106.punktu tiek pārņemtas Direktīvas 2020/2184 IV pielikuma 1.punkta prasības, ka ūdens piegādātājs patērētājiem tiešsaistē lietotājam draudzīgā un pielāgotā veidā, vai arī pēc patērētāja pieprasījuma nodrošina informāciju par ūdens piegādātāja identifikāciju, apgādes teritoriju un apgādāto personu skaitu, kā arī ūdens ražošanas metodi, tostarp vispārīgu informāciju par izmantotajiem ūdens apstrādes un dezinfekcijas veidiem. Direktīva 2020/2184 paredz, ka dalībvalstis drošības apsvērumu dēļ var atkāpties no šīs prasības saskaņā ar Direktīvas 2007/2/EK 13. panta 1. punktu. Šobrīd noteikumu projektā 106.1.apakšpunktā ir iekļauta informācijas sniegšanas prasība par ūdens piegādātāja identifikāciju, apgādes teritoriju, kā arī ūdens ražošanas metodi un vispārīga informācija par ūdens apstrādes un dezinfekcijas veidiem.
Noteikumu projekta 106.1.apakšpunktā minētā ūdens piegādātāja identifikācija ir tā nosaukums; apgādes teritorija, kurā sniedz pakalpojumu ir pašvaldības nosaukums.
Savukārt ūdens ražošanas metode noteikumu projektā precizēta uz ‘sagatavošanas’ metodi, kur var norādīt, ka tiek veikta, piemēram, atdzelžošana. Sabiedrībai jāsniedz arī vispārīga informācija par izmantotajiem ūdens apstrādes un dezinfekcijas veidiem. Nav jāpublisko informācija ne par dezinfekcijas līdzekļu tvertņu atrašanās vietu, ne par to saturu, nav jānorāda dezinfekcijas līdzekļa nosaukums, bet ir vispārīgi jāinformē par izmantotajiem ūdens apstrādes un dezinfekcijas veidiem, piemēram, norādot, ka tiek lietotas tādas apstrādes ķimikālijas un filtrēšanas līdzekļi, kas ir efektīvi, droši un pienācīgi pārvaldīti, lai nepieļautu nelabvēlīgu ietekmi uz patērētāju veselību.
Apstrādes ķimikālijas un filtrēšanas līdzekļi var radīt riskus dzeramā ūdens nekaitīgumam un kvalitātei. Dzeramā ūdens apstrādes un dezinfekcijas procedūrām būtu jānodrošina, ka tiek lietotas tādas apstrādes ķimikālijas un filtrēšanas līdzekļi, kas ir efektīvi, droši un pienācīgi pārvaldīti, lai nepieļautu nelabvēlīgu ietekmi uz patērētāju veselību. Un patērētājiem ir tiesības šādu informāciju saņemt.
Sniedzamā informācija - ŪAS nosaukums un teritorija, kurā sniedz pakalpojumu jeb pašvaldības nosaukums, kā arī vispārīga informācija par to, vai tiek vai netiek lietoti dezinfekcijas līdzekļi un vai tie lietošanas gadījumā ir efektīvi un droši pārvaldīti, neietver ziņas par ūdens piegādātāju darbības nepārtrauktības nodrošināšanai būtiskiem elementiem.
Savukārt drošības apsvērumu dēļ netiek pārņemta direktīvas 2020/2184 prasība norādīt apgādāto personu skaitu.

Prasība par īpašumtiesību struktūru attiecināma tikai uz lielajiem ūdens piegādātajiem un šo prasību nosaka direktīvas 2020/2184 IV pielikuma. Informācija sabiedrībai. 7. punkta b) apakšpunkts: “7) par ūdens piegādātājiem, kuri piegādā vismaz 10 000 m³ ūdens dienā vai apkalpo vismaz 50 000 cilvēku – katru gadu informācija par: … b)ūdens piegādātāja ūdens piegādes īpašumtiesību struktūru;”
Direktīvas 2020/2184 prasība ir saistīta ar to, ka ir valstis, kurās liela daļa ŪAS ir privāti pārvaldītas un daļa publiski no vietējās pašvaldības, un ir problēmas ar informācijas pieejamību no privātām ŪAS par ūdeni. Tā kā Latvijā ŪAS ir g.k.pašvaldību uzņēmumi vai tām ir noslēgti līgumi ar pašvaldībām, tad, lai izpildītu šī apakšpunkta prasību, ŪAS būs jānorāda, ka tā ir vai nu kompetentā pašvaldības iestāde, vai pašvaldības pilnvarots komersants un tādējādi būtu ievērota šī apakšpunkta prasība. 

Arī prasība par sabiedrības informēšanu par ūdensapgādes sistēmas vispārējiem efektivitātes rādītājiem un ūdens zudumiem attiecināma tikai uz lielajiem ūdens piegādātajiem. Noplūdes/ zudumi ir jāziņo arī Valsts vides dienesta atskaitē Ūdens-2. Ūdens piegādātāji var norādīt sabiedrībai, kur ir jau pieejami attiecīgie citām iestādēm iesniegtie dati, ja tie ir publiski pieejami.
Direktīvā 2020/2184 nav noteikts tieši par kādiem ūdensapgādes sistēmas efektivitātes rādītājiem ir jāziņo. Rokasgrāmatā pašvaldībām par ūdenssaimniecības pakalpojumu organizēšanu* norādīti dažāda veida indikatori un efektivitātes rādītāji.
*(https://www.varam.gov.lv/sites/varam/files/content/files/rokasgramatapasvaldibam.pdf)

9.1.3. Direktīva 2020/2184 paredz, ka informācija, kas sabiedrībai varētu šķist noderīga ir arī informācija par indikatoriem, piemēram, dzelzs līmeni, cietību un minerālu līmeni, kas bieži vien ietekmē patērētāju viedokli par ūdensvada ūdeni. Ņemot vērā, ka demineralizēta ūdens vai tāda ūdens, kurā ir ļoti maz būtisku elementu, piemēram, kalcija un magnija, ilgstoša lietošana var kaitēt cilvēku veselībai, drošs dzeramais ūdens nozīmē ne vien to, ka tajā nav kaitīgu mikroorganismu un vielu, bet arī to, ka tajā ir noteikts daudzums dabīgu minerālvielu un būtisku elementu. Direktīvā skaidrots, ka šādu minerālvielu daudzums ir svarīgs, lai nodrošinātu, ka dzeramais ūdens nav ne agresīvs, ne korozīvs, un lai uzlabotu šāda ūdens garšu. Direktīva paredz, ka minimālas šādu minerālvielu koncentrācijas mīkstinātā vai demineralizētā ūdenī var būt, atbilstoši vietējiem apstākļiem.
Tādēļ direktīvas IV pielikuma 'Informācija sabiedrībai' 3.punktā ir noteikts, ka sabiedrība jāinformē arī par tiem parametriem, kas nav uzskaitīti direktīvas I.pielikuma C daļā un šie rādītāji nav noteikti kā obligāti monitorējami:
“3)informācija par šādiem parametriem, kas nav uzskaitīti I pielikuma C daļā, un saistītajām vērtībām:
a)cietība;
b)minerāli, ūdenī izšķīdušie anjoni/katjoni:
—kalcijs Ca;
—magnijs Mg;
—kālijs K;”
Minētās prasības noteiktas noteikumu projekta 106.3.1. un 106.3.2. apakšpunktā.
Tā kā noteikumu projekta publiskās apspriedes procesā nozare norādīja, ka vajadzīgs identificēt šo rādītāju iekļaušanu monitoringa programmās, noteikumu projektā noteikts, ka kārtējā monitoringā vismaz vienreiz gadā šie četri rādītāji (ūdens cietība, Ca, K, Mg) ir jānosaka, pievienojot jaunu 2.pielikuma 1.1.2. apakšpunktu, un anotācijas 1.pielikumā iekļauts kārtējā monitoringa programmas izmaksu sadārdzinājums šo papildu rādītāju testēšanai. 

9.2. Informācija institūcijām
Noteikumu projektā iekļautas Direktīvas 2020/2184 18.panta prasības par dzeramā ūdens monitoringa datu ziņošanu, kas attiecināmas uz LVĢMC un Veselības inspekcijas rīcībā esošo informāciju (108.,109., 111., 112., 114., 115., 116., 117., 118punkts). Prasības datu ziņošanai, salīdzinot ar spēkā esošo Direktīvas 98/83/EK 13. pantu, ir vienkāršotas un ir uzlabota ziņošanas sistēmas efektivitāte. Ziņošanai ir jāizveido datu kopa, kurā sakopoti dati, kas attiecas uz dzeramo ūdeni, piemēram, incidenti, šo noteikumu pielikumos noteikto vērtību pārsniegumi, apdraudējumu un ēkas iekšējā ūdensvada risku novērtējumi un pasākumi, kas īstenoti, lai novērstu apdraudējumu. Ir jānodrošina arī EK, Eiropas Vides aģentūras un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra piekļuve datiem.
Lai Inspekcija varētu sniegt Eiropas Savienības kompetentajām iestādēm šo noteikumu 112.punktā minēto datu kopu, projekta 113.punktā noteikts, ka ēkas ūdensapgādes inženiertīklu īpašnieks vai tā pilnvarota persona elektroniska dokumenta veidā informē Inspekciju par veiktajiem riska novērtējumu, riska pārvaldības un ierobežošanas pasākumiem un ēkas ūdensapgādes inženiertīklu monitoringa rezultātiem, kā arī par svina detaļu nomaiņu ēkas ūdensapgādes inženiertīklos.

10. Ņemot vērā, ka noteikumu projekts satur prasības, kurām direktīva 2020/2184 nosaka pārejas laiku to izpildei, jānosaka pārejas laika nosacījumi.

Noteikumu projektā iekļauta 9.nodaļa Noslēguma jautājumi.

Papildus starpministriju diskusijām par direktīvas 2020/2184 pantu pārņemšanu, laicīgu direktīvas 2020/2184 pārņemšanu kavēja arī finansējuma trūkums direktīvā 2020/2184 paredzēto darbību īstenošanai, tādēļ Veselības ministrija uzsāka virzīt konceptuālo ziņojumu “Par Eiropas Parlamenta un Padomes (ES) 2020. gada 16. decembra direktīvā 2020/2184 par dzeramā ūdens kvalitāti noteikto prasību ietekmi uz dzeramā ūdens auditmonitoringa procesu” 22-TA-2903). Noteikumu projektu nevarēja iesniegt Ministru kabinetā pirms ir pieņemts lēmums par konceptuālajā ziņojumā iekļautajiem risinājumiem. Tomēr ņemot vērā, ka papildu finansējuma piešķiršana 2023.gadā nav iespējama, un nepieciešams steidzami pārņemt direktīvas 2020/2184 prasības, noteikumu projekts tiek virzīts bez konceptuālā ziņojuma.
Lai risinātu jautājumu par pašvaldībām nepieciešamajiem finanšu resursiem un investīcijām no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām, nepieciešams  apzināt investīciju vajadzības un plānot ieguldījumus uz to brīdi, kad sāksies 2028.-2035.gada ES finanšu perioda plānošana, kas indikatīvi varētu būt ap 2026.gadu. Minētie pasākumi būtu iekļaujami nākamā perioda ūdensapgādes investīciju plānā. 
Noteikumu projekta stāšanās spēkā paredzēta vispārējā kārtībā, nenosakot spēkā stāšanās laiku.

10.1. Noteikumu projekta 25.punktā ietvertais nosacījums, ka materiāliem ir jāatbilst EK noteiktajām minimālajām higiēnas prasībām, nav izpildāms, kamēr Eiropas Komisija vēl nav noteikusi direktīvas 2020/2184 11.panta 2.punktā noteiktās prasības. Ir zināms, ka direktīvas 2020/2184 11.panta 2.punkta a), b) un c)apakšpunktos paredzētās minimālās higiēnas prasības materiāliem, kas nonāk saskarē ar dzeramo ūdeni plānotas noteikt trīs Komisijas īstenošanas lēmumos, nevis regulās. Tādēļ noteikumu projekta noslēguma jautājumos ir iekļauts nosacījums, ka 25.punktā minētās minimālās higiēnas prasības jāsāk piemērot kopš stājās spēkā nacionālo normatīvo aktu grozījumi ar kuriem tiek pārņemtas EK īstenošanas lēmumu prasības.

10.2.Noslēguma jautājumos 120., 121.punktā ir iekļauts nosacījums, ka Inspekcija izstrādā auditmonitoringa programmu, pārskata to, par valsts budžeta līdzekļiem veic auditmonitoringu un par rezultātiem informē ūdens piegādātāju līdz 2023.gada 31.decembrim, jo uz doto brīdi nav noteikts valsts finansējuma avots 2024.gadam un turpmāk, lai nodrošinātu dzeramā ūdens auditmonitoringa veikšanu. Inspekcija ar 2024.gada 1.janvāri turpina veikt auditmonitoringa programmu apstiprināšanu, tāpat kā kārtējā monitoringa programmu apstiprināšanu. Savukārt ar 2024.gada 1.janvāri auditmonitoringa programmu, tāpat kā kārtējā monitoringa programmu, izstrādā, pārskata un par saviem līdzekļiem īsteno ūdens piegādātājs.  

10.3. Noslēguma jautājumu 122., 123.punktā ir iekļauti pārejas laika nosacījumi sateces baseinu noteikšanai un sateces baseinu sākotnējo riska novērtējumu veikšanai.

10.4. Noteikumu projekta 124. un 125.punktā iekļauts pārejas laiks, nosakot, ka ūdenspiegādes sistēmas riska novērtēšanu un ēkas ūdensapgādes inženiertīklu riska novērtēšanu obligāti jāveic līdz 2029.gada 12.janvārim, bet to iespējams veikt ātrāk, ja ūdens piegādātājs vai ēkas ūdensapgādes inženiertīkla īpašnieks vai tā pilnvarota persona to var realizēt.

10.5.Noteikumu projekta 126.punkts paredz pārejas laika nosacījumu īpašajām normām, kas piešķirtas agrāk par 2023.gada 12.janvāri.

10.6.Noteikumu projekta 127.punkts paredz pārejas laiku lielajām ūdensapgādes sistēmām nodrošināt sabiedrībai informāciju par ŪAS efektivitātes rādītājiem un ūdens noplūdēm, nosakot, ka tas obligāti jāsāk darīt ar 2026.gada 12.janvāri, bet ja informācija pieejama agrāk, to var sniegt sabiedrībai jau agrāk. Ja šo informāciju sniedz, tā jāsniedz vismaz reizi gadā.

10.7. Direktīvas 2020/2184 IV.pielikuma 8.punkts paredz, ka vēsturiskos datus par rādītājiem ūdens cietība, kalcijs, magnijs un kālijs un visjaunākos monitoringa rezultātus, tostarp monitoringa biežumu kopā ar attiecīgo rādītāju vērtībām ūdens piegādātājs patērētājiem sniedz tikai par laika periodu sākot no 2023.gada 13.janvāra. Tā kā noteikumu projekts stāsies spēkā vēlāk, nekā 2023.gada 13.janvārī, noslēguma jautājumos iekļauts nosacījums, ka vēsturiskos datus sniedz par laikposmu sākot ar noteikumu projekta spēkā stāšanās brīdi.

10.8.Noteikumu 129. un 130.punkts satur nosacījumus pārejas laikam jauno rādītāju iekļaušanai monitoringa programmās. Tie nav obligāti jāiekļauj monitoringa programmās līdz 2026. gada 12. janvārim, bet līdz šim datumam ūdens piegādātājiem jāveic cita veida pārbaudes, ūdens analīzes, lai konstatētu vai ūdens varētu saturēt nepieļaujamā daudzumā jaunos rādītājus. Ja tie būs zem pieļaujamās robežas, tad izmantojot riska novērtējuma nosacījumus, būtu iespējams no attiecīgajiem rādītājiem atteikties, iesniedzot Inspekcijai attiecīgu iesniegumu.

10.9.Noteikumu projekta 131., 132., 133.punktā iekļauts pārejas laiks rādītāju hroms un svins stingrākajām robežvērtībām, kurām būs jābūt ievērotām obligāti sākot ar 2036.gada 12.janvāri. Līdz tam laikam ir spēkā mazāk stingrās robežvērtības un attiecīgu pasākumu veikšana, lai varētu sasniegt atbilstību stingrākajām vērtībām.

10.10. Noteikumu projekta noslēguma jautājumos iekļauta pārejas prasība, ka līdz 2026. gada 12. janvārim ūdens piegādātājam nav pienākuma veikt operacionālo monitoringu, atbilstoši šo noteikumu 1.pielikuma 5.punktam. Tas noteikts, lai ieviestu pārejas laiku direktīvas 2020/2184 prasību nodrošināšanai, jo līdz šim nebija šāds monitoringa veids. No Direktīvas 2020/2184 9.panta 3.c apakšpunkta izriet, ka operatīvais monitorings ir riska pārvaldības pasākums, kas jāveic, pamatojoties uz riska novērtēšanas rezultātiem. Tā kā direktīvas 2020/2184 7.pantā ietvertie termiņi risku identificēšanai un novērtēšanai ir 2027.-2029.gada 12.janvāris, tad, nepārkāpjot 7.panta 7.punktu, noteikts šis pārejas noteikums.

10.11. Noslēguma jautājumos iekļauts punkts, kas paredz, ka noteikumi Nr.671 zaudē spēku. Noteikumos Nr.671 iekļautās prasības, kuras ir ietvertas Direktīvā 2020/2184, ir pārņemtas šajā noteikumu projektā un attiecībā uz pārtikas uzņēmumos izmantojamo dzeramo ūdeni un fasētu dzeramo ūdeni - Zemkopības ministrijas virzītajā tiesību aktā 22-TA-186 (Ministru kabineta 2023. gada 9. maija noteikumi Nr. 233 "Pārtikas uzņēmumā izmantojamā dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība").