Anotācija (ex-ante)

Direktīva Nr.2024/1346 nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju (turpmāk – arī patvēruma meklētāji) uzņemšanai dalībvalstīs. Ņemot vērā minēto, lai nodrošinātu Direktīvas Nr.2024/1346 prasību pārņemšanu Latvijas nacionālajos normatīvajos aktos, Likumprojektā nepieciešams transponēt Direktīvas Nr.2024/1346 prasības, kas saistītas tostarp ar:
 - standarta apstākļu noteikšanu patvēruma meklētāju uzņemšanai, kas ir pietiekami, lai nodrošinātu viņiem pienācīgu dzīves līmeni un salīdzināmus dzīves apstākļus;
 - patvēruma meklētāju informēšanu par tiesībām un pienākumiem, kā arī par uzņemšanas apstākļiem un tās specifiku, jo īpaši, kas skar mazāk aizsargāto grupas;
 - paplašinātu materiālo uzņemšanas apstākļu tvēruma nodrošināšanu, kas, piemēram, ietver arī personīgās higiēnas priekšmetu nodrošināšanu;
 - uzņemšanas sistēmas pārvaldību, kas ļauj sadalīt patvēruma meklētājus pa izmitināšanas vietām un ieviest mehānismus to klātbūtnes kontrolei, kā arī saistībā ar patvēruma meklētāju sadali ģeogrāfiskajos apgabalos, pārvietošanas ierobežojumu noteikšanu un to pamatotību un samērīgumu un īpašo vajadzību ievērošanu;
 - neaizsargāto grupu loka paplašināšanu, iekļaujot patvēruma meklētāju kategorijas, kas pakļautas specifiskiem vajāšanas vai vardarbības veidiem un kuru īpašās vajadzības līdz šim netika definētas;
 - individuāli pielāgotu uzņemšanas nodrošināšanu personām ar specifiskām vajadzībām, kā arī saistībā ar drošas izmitināšanas un atbalsta pasākumu nodrošināšanu nepilngadīgiem patvēruma meklētājiem;
 - piekļuves nodrošināšanu izglītībai, ģimenes vienotībai un nodarbinātībai, kas nekavē piekļuvi darba tirgum, kā arī veselības aprūpei, nosakot īpašu aprūpi patvēruma meklētājiem ar veselības traucējumiem un nepilngadīgajiem bez pavadības;
 - ultima ratio principa nostiprināšanu, proti, ka aizturēšana piemērojama kā galējais līdzeklis, balstoties uz individuālu un samērīguma principā balstītu izvērtējumu, un tad, ja to nevar aizstāt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, turklāt prioritāri piemērojamas ir aizturēšanas alternatīvas;
 - standartu precizēšanu attiecībā uz nepilngadīgiem patvēruma meklētājiem, pieļaujot to aizturēšanu tikai izņēmuma gadījumos un uz iespējami īsāko laiku, kā arī ja tas ir bērna vislabākajās interesēs, vienlaikus ģimenes ar bērniem cik vien iespējams nav aizturamas, bet, ja aizturēšanu piemēro, tad jānodrošina ģimenes vienotība un bērna attīstībai piemērota vide;
 - pienākuma noteikšanu ārkārtas pasākumu plāna sagatavošanai patvēruma meklētāju pieplūduma gadījumā ar mērķi noteikt rīcību to pienācīgai uzņemšanai;
 - atšķirīgu izmitināšanas risinājumu izmantošanu izņēmuma kārtā un uz laiku, ja pieejamās izmitināšanas iespējas ir izsmeltas, kā arī pagaidu izmitināšanas risinājumu izmantošanu, ja ir nesamērīgs izmitināmo personu skaits;
 - tiesību nodrošināšanu uz valsts valodas kursiem, pilsoniskās izglītības kursiem vai profesionālās apmācības kursiem, kas ļaus uzlabot patvēruma meklētāja spējas rīkoties patstāvīgi un mijiedarboties ar patvēruma procedūrā iesaistītajām institūcijām vai atrast darbu neatkarīgi no piekļuves darba tirgum.

[1] Likumprojektā ir ietvertas tiesību normas, kas saistītas ar Direktīvā Nr.2024/1346 paredzēto prasību pārņemšanu.

[2] Likumprojektā ir ietverti terminu skaidrojumi atbilstoši Direktīvā Nr.2024/1346 noteiktajiem terminu skaidrojumiem un prasībām. Piemēram, salīdzinot ar spēkā esošajā Patvēruma likumā lietoto terminu "uzņemšanas materiālie nosacījumi", Likumprojektā ir ietverts termins "uzņemšanas materiālie apstākļi". Likumprojektā termins "uzņemšanas materiālie apstākļi", atšķirībā no pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteiktā, ietver arī personīgās higiēnas priekšmetus. Vienlaikus, lai pilnveidotu praktisko palīdzības sniegšanas mehānismu, Likumprojekts paredz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību un apjomu, kādā patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā izmitinātajam patvērumu meklētājam izsniedz pārtikas produktus, higiēnas un pirmās nepieciešamības preces. Līdz ar to Likumprojekts paredz noteikt vienotu tiesisko pamatu un kārtību, kādā patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā izmitinātajam patvēruma meklētājam tiek nodrošināts pārtikas, higiēnas un pirmās nepieciešamības preču apjoms. Tāpat norādāms, ka jau šobrīd Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (turpmāk – Pārvalde) patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā izmitinātiem patvēruma meklētājiem izsniedz pārtikas pakas, higiēnas un saimniecības preces, kā arī sniedz cita veida materiālo palīdzību, piemēram, izsniedz braukšanas kartes, izmantojot Patvēruma Migrācijas un Integrācijas fonda projekta "Atbalsta pasākumi personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, uzņemšanai un izmitināšanai Latvijā" finansējumu.

Vienlaikus, pārņemot Direktīvas Nr.2024/1346 prasības, Likumprojektā ir iekļauts termina "dienasnauda" skaidrojums. Atbilstoši Likumprojektā paredzētajam dienasnauda ir pabalsts, ko periodiski piešķir patvēruma meklētājam, kā naudas summu, kuponu veidā vai natūrā vai kā jebkuru šo iespēju kombināciju ar nosacījumu, ka šāda dienasnauda ietver naudas summu, lai ikdienas dzīvē patvēruma meklētājam būtu iespējama minimāla patstāvība. Līdz ar to atbilstoši Likumprojektā paredzētajam patvēruma meklētājam tiks nodrošināta dienasnauda, lai viņam būtu minimāla patstāvība ikdienas dzīvē, proti, spēja rīkoties patstāvīgi, parūpēties par sevi un rīkoties ar minimāliem finanšu līdzekļiem, lai nodrošinātu savam veselības stāvoklim atbilstošus sadzīves apstākļus un savu uzturēšanos un pamatvajadzību segšanu patvēruma procedūras laikā.

Tāpat Likumprojektā ir ietverts termina "ģimenes loceklis" skaidrojums, ievērojot Direktīvā Nr.2024/1346 noteikto. Minētajā skaidrojumā atšķirībā no pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā ietvertā skaidrojuma ir ietverti arī pilngadīgi brāļi un māsas, kas saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem ir atbildīgi par patvēruma meklētāju vai bēgli vai alternatīvo statusu ieguvušo personu, kas nav precējušies. Tāpat attiecīgajā skaidrojumā, ievērojot Direktīvā Nr.2024/1346 noteikto, ir ietverti arī reģistrēti partneri, tādējādi nodrošinot arī vienlīdzīgu attieksmi pret partneriem, kuri ir nodibinājuši savas tiesiskās partnerattiecības atbilstoši attiecīgo jomu reglamentējošo normatīvo aktu prasībām.

Vienlaikus Likumprojektā ir ietverts termina "patvēruma meklētājs, kuram ir īpašas uzņemšanas vajadzības" skaidrojums, kurā, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību Direktīvas Nr.2024/1346 prasībām, ir saglabāts elastīgs formulējums "citas īpaši aizsargājamas personas", kas, ņemot vērā Direktīvas Nr.2024/1346 24.panta tvērumu, interpretējams paplašināti, attiecinot to arī uz LGBTI personām (lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem).

[3] Direktīva Nr.2024/1346 paredz pienākumu pēc iespējas drīz un savlaicīgi informēt patvēruma meklētāju par uzņemšanas apstākļiem un patvēruma procedūru, lai nodrošinātu tā izpratni par savām tiesībām un pienākumiem. Līdz ar to Likumprojekts nosaka kārtību, kādā patvēruma meklētājs tiek informēts par patvēruma procedūru un uzņemšanas apstākļiem. Likumprojekts paredz, ka informācija tiek sniegta patvēruma pieprasīšanas brīdī, nosakot tās apjomu un veidu un pielāgojot to patvēruma meklētāja individuālajām vajadzībām, īpašu uzmanību pievēršot mazāk aizsargātām grupām, tostarp nepavadītiem nepilngadīgiem. Vienlaikus patvēruma meklētāja informēšanai izmantos ES Patvēruma aģentūras (turpmāk – Patvēruma aģentūra) izstrādātu standarta informācijas veidni, kā arī citus atbilstošus materiālus.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājam informācija galvenokārt tiek sniegta rakstiski, bet nepieciešamības gadījumā arī mutiski vai vizuālā veidā (piemēram, izmantojot video materiālus vai piktogrammas), to pielāgojot patvēruma meklētāja individuālajām vajadzībām. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka nepilngadīgajām personām bez pavadības informācija tiek sniegta viņu vecumam atbilstošā un saprotamā veidā, izmantojot īpaši nepilngadīgajiem pielāgotus informatīvos materiālus. Tāpat Likumprojekts paredz, ka attiecīgā informācija nepilngadīgai personai bez pavadības tiek sniegta pārstāvja klātbūtnē. Ja pārstāvis vēl nav iecelts, tad informācija sniedzama tādas personas klātbūtnē, kas uz laiku veic pārstāvja funkcijas līdz oficiāla pārstāvja iecelšanai. Vienlaikus līdz pārstāvja iecelšanai nepilngadīgajai personai bez pavadības palīdz Valsts robežsardzes vai Pārvaldes amatpersonas, tādējādi nodrošinot, ka nepilngadīgā persona bez pavadības informāciju saņem un saprot.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājs, tostarp nepilngadīgā persona bez pavadības vai viņa pārstāvis, ar savu parakstu apstiprina to, ka sniegtā informācija viņam ir saprotama. Minētais nodrošina, ka informācija sasniedz arī īpaši neaizsargātas personas, tostarp nepilngadīgos, grūtnieces un personas ar invaliditāti, un veicina šo personu iespējas pilnvērtīgi izmantot savas tiesības un pildīt pienākumus patvēruma procedūras laikā.

[4] Direktīva Nr.2024/1346 paredz, ka personas, kas nodrošina materiālos uzņemšanas apstākļus, tostarp personas, kas nodrošina veselības aprūpi un izglītību izmitināšanas centros, ir atbilstoši apmācītas. Tāpat Direktīva Nr.2024/1346 paredz, ka darbinieki, kas izvērtē īpašās uzņemšanas vajadzības, ir apmācīti. Vienlaikus Direktīva Nr.2024/1346 paredz, ka personām, kas strādā ar nepilngadīgajiem, tostarp pārstāvji un personas, kas ir piemērotas uz laiku darboties kā pārstāvji, saņem sākotnēju un pastāvīgu atbilstīgu apmācību par nepilngadīgo tiesībām un vajadzībām, tostarp attiecībā uz jebkādiem piemērojamajiem bērnu aizsardzības standartiem.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, ka patvēruma procedūrā iesaistītās institūcijas savas kompetences ietvaros nodrošina savam personālam nepieciešamās mācības par darbu ar patvēruma meklētājiem, tostarp nepilngadīgajiem, kā arī par uzņemšanas apstākļiem, tostarp pazīmēm, kas ļauj noteikt patvēruma meklētāja īpašās uzņemšanas vajadzības un rīcību to nodrošināšanai. Tāpat Likumprojekts paredz, ka minētajās mācībās iekļauj Eiropas izglītības programmu patvēruma jomā, kā arī Patvēruma aģentūras izstrādātos rīkus, kas pieejami tās tīmekļvietnē (Pieejams: https://www.euaa.europa.eu/lv/node/13929).

[5] Direktīva Nr.2024/1346 paredz noteikt standarta apstākļus patvēruma meklētāju uzņemšanai, kas ir pietiekami, lai nodrošinātu viņiem pienācīgu dzīves līmeni un salīdzināmus dzīves apstākļus visās dalībvalstīs. Līdz ar to patvēruma meklētāju izmitināšanas vietās jānodrošina atbilstošs dzīves līmenis un jāpiemēro Direktīvā Nr.2024/1346 noteiktie uzņemšanas nosacījumi un standarti.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt patvēruma meklētāju izmitināšanas centra patvēruma meklētāju iekārtošanas un aprīkošanas prasības. Vienlaikus atbilstoši Likumprojektā paredzētajam patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs ir Pārvaldes struktūrvienība, un tas ir kopīgs neaizturētu patvēruma meklētāju mājoklis, kurā nodrošina sadzīvei nepieciešamos apstākļus, tostarp īpašus apstākļus nepilngadīgiem, un pienācīgu dzīves līmeni, ņemot vērā arī patvēruma meklētāja īpašās uzņemšanas vajadzības, ar dzimumu un vecumu saistītus apsvērumus, kā arī aizsargā viņa fizisko un psihisko veselību.

Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājam pienācīgi pamatotā gadījumā un izņēmuma kārtā uz saprātīgu laikposmu, kas ir pēc iespējas īsāks, var nodrošināt atšķirīgus izmitināšanas apstākļus, ja pieejamās patvēruma meklētāju izmitināšanas iespējas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā ir uz laiku izsmeltas vai ja nesamērīga patvēruma meklētāju skaita vai dabas vai cilvēka izraisītu katastrofu dēļ parasti pieejamās izmitināšanas iespējas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā uz laiku nav pieejamas.

[6] Direktīva Nr.2024/1346 paredz prasību veikt īpašo uzņemšanas vajadzību izvērtējumu. Vienlaikus Direktīva Nr.2024/1346 paredz, ka īpašo uzņemšanas vajadzību izvērtējumu var iekļaut arī Regulā Nr.2024/1348 minētajā īpašo procesuālo garantiju vajadzības novērtējumā.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, ka pēc iespējas drīz pēc patvēruma pieprasīšanas Valsts robežsardze un Pārvalde uzsāk patvēruma meklētāja īpašo uzņemšanas vajadzību izvērtējumu ar mērķi noteikt viņa īpašās uzņemšanas vajadzības. Šo izvērtējumu sāk ar īpašo uzņemšanas vajadzību apzināšanu, ko veic, par pamatu ņemot redzamas pazīmes vai patvēruma meklētāja izteikumus vai izturēšanos, vai attiecīgā gadījumā pieteikuma iesniedzēja vecāku vai pārstāvja izteikumus. Tāpat Likumprojekts paredz, ka Valsts robežsardze un Pārvalde īpašo vajadzību izvērtējuma rezultātus iekļauj patvēruma meklētāja īpašo procesuālo garantiju vajadzību izvērtējumā.

Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētāja īpašo uzņemšanas vajadzību izvērtējumu pabeidz 30 dienu laikā pēc patvēruma pieprasīšanas. Tāpat Likumprojekts paredz, ka, veicot īpašo uzņemšanas vajadzību izvērtējumu, nepieciešamības gadījumā piesaista kompetentus attiecīgās jomas speciālistus un nodrošina mutisku tulkošanu. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka, ja pēc izvērtējuma pabeigšanas patvēruma procedūras laikā ir konstatētas izmaiņas patvēruma meklētāja situācijā vai attiecīgajos apstākļos vai ja patvēruma meklētāja īpašās uzņemšanas vajadzības kļūst acīmredzamas vai zināmas, izvērtējums ir jāpārskata.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka aizturēšanas gadījumā izvērtējumu  pabeidz bez nepamatotas kavēšanās, un tā rezultātus ņem vērā, lemjot par aizturēšanas turpināšanu un aizturētā patvēruma meklētāja izmitināšanas apstākļu pielāgošanu. Ņemot vērā minēto un Likumprojektā paredzēto, lai nodrošinātu savlaicīgu īpašo vajadzību identificēšanu, gadījumos, kad jau sākotnēji pastāv norādes par iespējamu īpašo uzņemšanas vai procesuālo garantiju vajadzību esamību, pirms būtisku procesuālo darbību uzsākšanas Valsts robežsardze un Pārvalde obligāti veiks agrīnu izvērtējumu, izmantojot Patvēruma aģentūras izstrādāto praktisko rīku neaizsargātības (īpašo vajadzību) sākotnējai identificēšanai (Practical Tool for the Identification of Persons with Special Needs).

Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka patvēruma procedūrā iesaistītā institūcija iekļauj patvēruma meklētāja lietā tās rīcībā esošo informāciju par patvēruma meklētāja īpašo uzņemšanas vajadzību raksturu un aprakstu par redzamajām pazīmēm vai patvēruma meklētāja izteikumiem vai izturēšanos, kam ir nozīme īpašo uzņemšanas vajadzību izvērtēšanā, kā arī norāda apzinātos pasākumus minēto vajadzību apmierināšanai un par to atbildīgās iestādes. Līdz ar to izvērtējuma slēdziens tiks pievienots patvēruma meklētāja lietai un turpmākās procesuālās darbības tiks veiktas, ņemot vērā izvērtējuma slēdzienā norādīto.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka, ja īpašo uzņemšanas vajadzību izvērtējuma vai īpašo procesuālo garantiju vajadzību izvērtējuma laikā Valsts robežsardze vai Pārvalde konstatē pazīmes, ka patvēruma meklētāja psihiskās un fiziskās veselības stāvoklis var ietekmēt viņa īpašās uzņemšanas vajadzības vai īpašo procesuālo garantiju vajadzības, patvēruma meklētāju ar viņa piekrišanu nosūta pie attiecīga ārsta, psihologa vai speciālista, lai padziļināti izvērtētu viņa psihisko un fizisko stāvokli. Vienlaikus, ja Valsts robežsardzei vai Pārvaldei rodas aizdomas par iespējamo cilvēku tirdzniecības upuri, kompetentās institūcijas rīkojas atbilstoši normatīvajiem aktiem par cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanu, aizsardzību un atbalstu.

Līdz ar to, ņemot vērā minēto, pamatojoties uz attiecīgā izvērtējuma rezultātiem, patvēruma procedūrā iesaistītās institūcijas nodrošina patvēruma meklētājam nepieciešamo atbalstu visā procedūras laikā, kā arī veic patvēruma meklētāja situācijas uzraudzību un attiecīgās informācijas dokumentēšanu patvēruma meklētāja lietā.

[7] Direktīva Nr.2024/1346 paredz, ka dalībvalstis nodrošina patvēruma meklētājam piekļuvi tādiem valodu kursiem, pilsoniskās izglītības kursiem vai profesionālās apmācības kursiem, kurus dalībvalstis uzskata par piemērotiem, lai palīdzētu uzlabot pieteikuma iesniedzēju spējas rīkoties patstāvīgi, mijiedarboties ar kompetentajām iestādēm vai atrast darbu neatkarīgi no tā, vai patvēruma meklētājam ir piešķirta piekļuve darba tirgum.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājam ir tiesības uz valsts valodas kursiem, pilsoniskās izglītības kursiem, kā arī mācībām nodarbinātībai, kas uzlabos viņa spējas rīkoties patstāvīgi un mijiedarboties ar patvēruma procedūrā iesaistītajām institūcijām vai patstāvīgi meklēt darbu. Minēto pasākumu īstenošana ir Labklājības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī Nodarbinātības valsts aģentūras kompetencē.

Vienlaikus Direktīva Nr.2024/1346 paredz, ka no brīža, kad patvēruma meklētājam ir paziņots lēmums par viņa pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar Regulu Nr.2024/1351, patvēruma meklētājam nav tiesību uz Direktīvas Nr.2024/1346 17.–20.pantā izklāstītajiem uzņemšanas apstākļiem nevienā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā viņiem ir jāatrodas saskaņā ar Regulu Nr.2024/1351. Līdz ar to ar Iekšlietu ministrijas 2026.gada 16.februāra vēstuli Nr. 1-16/432/26 iesniegtajos priekšlikumos uz trešo lasījumu likumprojektam "Imigrācijas likums" (Saeimas reģ. Nr.56/Lp14), kas pašlaik Saeimā pieņemts 2. lasījumā, (turpmāk – likumprojekts "Imigrācijas likums") ir paredzēts noteikt, ka patvēruma meklētājam no brīža, kad viņam ir paziņots lēmums par viņa pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, kas izskatīs viņa iesniegumu par patvēruma piešķiršanu nav tiesību uz nodarbinātību un uz valsts valodas kursiem, pilsoniskās izglītības kursiem, kā arī mācībām nodarbinātībai.

Tāpat likumprojektā "Imigrācijas likums" paredzēts noteikt, ka patvēruma meklētājam, attiecībā uz kuru ir pieņemts lēmums par pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, kas izskatīs iesniegumu saskaņā ar Regulu Nr.2024/1351, nav tiesību uz izglītību un nodarbinātību, kā arī patvēruma meklētājam, kura patvēruma iesniegumu izskata paātrinātā kārtībā atsevišķos gadījumos nepiešķir vai atņem tiesības uz nodarbinātību. Vienlaikus tiek paredzēts, ka ir pieļaujams izņēmums no attiecīgā regulējuma, kas pamatojams ar atsevišķa lēmuma pieņemšanu.

[8] Direktīva Nr.2024/1346 paredz patvēruma meklētāja tiesības uz veselības aprūpi. Ņemot vērā minēto un ievērojot Direktīvas Nr.2024/1346 prasības, Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājam ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību, primāro veselības aprūpi, ambulatoro un stacionāro psihiatrisko palīdzību, ja ir nopietni psihiskās veselības traucējumi, seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpi, kas ir būtiska nopietnu fiziskās veselības problēmu ārstēšanai. Līdz ar to pilngadīgiem patvēruma meklētājiem veselības aprūpe tiks sniegta vispārējā kārtībā.

Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka nepilngadīgam patvēruma meklētājam ir tiesības saņemts valsts apmaksātu medicīnisko palīdzību tādā pašā apjomā un kārtībā, kādā tā tiek nodrošināta Latvijas valstspiederīgiem nepilngadīgiem. Nepilngadīgam patvēruma meklētājam ir tiesības pabeigt ārstēšanu, kas sākta pirms nepilngadīgā pilngadības sasniegšanas, ja tāda tiek uzskatīta par nepieciešamu.

[9] Direktīva Nr.2024/1346 nosaka, ka dalībvalstis nodrošina pieteikuma iesniedzēju nepilngadīgajiem bērniem un nepilngadīgiem pieteikuma iesniedzējiem tādu pašu piekļuvi izglītībai kā saviem valstspiederīgajiem saskaņā ar līdzīgiem nosacījumiem tik ilgi, kamēr pret šādiem nepilngadīgajiem vai viņu vecākiem netiek faktiski veikti izraidīšanas pasākumi. Līdz ar to Likumprojekts paredz, ka nepilngadīgam patvēruma meklētājam tiek nodrošinātas iespējas iegūt izglītību valsts valodā valsts vai pašvaldības izglītības iestādē tāpat kā Latvijas valstspiederīgiem nepilngadīgiem saskaņā ar attiecīgo jomu reglamentējošajos normatīvajos aktos noteikto. Vienlaikus Likumprojekts ietver pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā nepilngadīgam patvēruma meklētājam nodrošina izglītības ieguves iespējas. Papildus norādāms, ka, ņemot vērā to, ka par nepilngadīgu bērnu patvēruma iesniegumu iesniedz viens no viņa vecākiem, patvēruma meklētāja nepilngadīgais bērns kļūst par nepilngadīgu patvēruma meklētāju un attiecīgi iegūst tiesības uz izglītību.

Vienlaikus Direktīva Nr.2024/1346, salīdzinot ar Direktīvu Nr.2013/33/ES, paredz stingrākus nosacījumus attiecībā uz nepilngadīgo patvēruma meklētāju piekļuves izglītībai nodrošināšanu, saīsinot termiņu piekļuves tiesību nodrošināšanai nepilngadīgiem no trim mēnešiem (kā tas bija noteikts Direktīvā Nr.2013/33/ES) uz diviem mēnešiem no pieteikuma iesniegšanas dienas. Ņemot vērā minēto, ir nepieciešams veikt atbilstošus grozījumus izglītības jomu normatīvajos aktos izglītības jomā, lai nodrošinātu Direktīvas Nr.2024/1346 prasību pilnīgu pārņemšanu. Tāpat, lai nodrošinātu Direktīvā Nr.2024/1346 paredzētās tiesības nepilngadīgam patvēruma meklētājam uz izglītību, nepilngadīgam patvēruma meklētājam, kurš apmeklē izglītības iestādi, individuālos mācību piederumus saskaņā ar Izglītības likuma 1.panta 12⁶.punkta "n" apakšpunktu nodrošina kompetentās iestādes izglītības jomā. Vienlaikus  ar mācību piederumu nodrošināšanu saistītos izdevumus sedz no valsts budžeta līdzekļiem.

Tāpat Likumprojektā tiek saglabāts arī pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteiktais, kas paredz tikai pirmsskolas izglītības pieejamību patvēruma meklētāju izmitināšanas centra telpās, nepaplašinot to ar pamatizglītības ieguvi. Vienlaikus norādāms, ka šobrīd patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Mucenieki tiek nodrošināts īslaicīgs bērnu uzraudzības pakalpojums bērniem no trīs gadu vecuma, ko sniedz, ievērojot Ministru kabineta 2013.gada 16.jūlija noteikumus Nr.404 "Prasības bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem un bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzēju reģistrēšanas kārtība" un Ministru kabineta 2013.gada 17.septembra noteikumus Nr.890 "Higiēnas prasības bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem un izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmu". Vienlaikus minētais regulējums ir optimāli pielāgots patvēruma meklētāju izmitināšanas centra specifiskajai videi, nodrošinot bērnu drošību un profesionālu uzraudzību laikā, kad vecāki piedalās patvēruma procedūras vai integrācijas pasākumos vai apmeklē ārstniecības iestādi. Attiecīgais pakalpojums ir vērsts uz bērnu sociālo prasmju attīstību un pieskatīšanu, saturīgu un lietderīgu laika pavadīšanas organizēšanu, sekmējot bērnu vispusīgu attīstību. Tāpat norādāms, ka īslaicīgās bērnu uzraudzības pakalpojumu patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā sniedz vienlaicīgi līdz 10 bērniem, līdz četrām stundām dienā, vidēji divas līdz četras reizes nedēļā.

Vienlaikus Likumprojekts neparedz pamatizglītības nodrošināšanu patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, ņemot vērā Direktīvas Nr.2024/1346 16.pantā noteikto, ka patvēruma meklētāju nepilngadīgiem bērniem un nepilngadīgiem patvēruma meklētājiem nodrošina tādu pašu piekļuvi izglītībai kā dalībvalsts valstspiederīgajiem un saskaņā ar līdzīgiem nosacījumiem. Norādāms, ka pilnvērtīga mācību procesa organizēšana un akreditētas pamatizglītības programmas apguve izmitināšanas centrā nav iespējama, jo patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā nav pamatizglītības standartiem atbilstošu mācību telpu un materiāltehniskā nodrošinājuma. Tāpat patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā nav arī pedagogu. Vienlaikus norādāms, ka patvēruma meklētāju izmitināšanas centra pamatfunkcija ir patvēruma meklētāju izmitināšana un to uzturēšanās nodrošināšana patvēruma procedūras laikā. Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā izmitināto nepilngadīgo skaits un arī to vecuma amplitūda ir ļoti plaša, mainīga un neparedzama.

Vienlaikus pamatizglītības apguve vispārējās izglītības iestādēs ļauj nepilngadīgam patvēruma meklētājam sekmīgi integrēties sabiedrībā un socializēties. Tāpat iekļaušanās pašvaldību skolās kopā ar vietējiem vienaudžiem nodrošina nepilngadīgā patvēruma meklētāju ātrāku iekļaušanos Latvijas izglītības sistēmā, valodas apguvi, kā arī izpratni par vietējo sabiedrību, vienlaikus mazinot izolētības risku, kas var rasties nepilngadīgam patvēruma meklētajam, mācoties noslēgtā izmitināšanas centra vidē.

[10] Direktīva Nr.2024/1346 paredz nepilngadīgam patvēruma meklētājam bez pavadības jeb nepilngadīgai personai bez pavadības iecelt pārstāvi. Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz un saglabā arī pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteikto tiesisko regulējumu attiecībā uz nepilngadīga patvēruma meklētāja bez pavadības pārstāvību patvēruma procedūras laikā.

Vienlaikus, ņemot vērā Direktīvas Nr.2024/1346 27.pantā noteikto attiecībā par nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības skaitu uz vienu pārstāvi parastos apstākļos un ārkārtas situācijā, Likumprojekts paredz, ka bāriņtiesas ieceltais pārstāvis ir atbildīgs par samērīgu un ierobežotu nepilngadīgu personu bez pavadības skaitu, kas nepārsniedz vienlaikus 30 nepilngadīgas personas bez pavadības un kas ļauj efektīvi pildīt pārstāvja pienākumus. Savukārt, ja patvērumu ir pieprasījis nesamērīgi liels nepilngadīgu personu bez pavadības skaits, bāriņtiesas ieceltais pārstāvis var būt atbildīgs par ne vairāk kā 50 nepilngadīgām personām bez pavadības.

Vienlaikus, ņemot vērā to, ka praksē galvenokārt bāriņtiesa pārstāv nepilngadīgā patvēruma meklētāja bez pavadības tiesības un intereses patvēruma procedūrā, piedaloties procesuālajās darbībās, Likumprojekts paredz, ka izdevumus, kas bāriņtiesai un pašvaldības sociālajam dienestam radušies saistībā ar Likumprojektā paredzētajām darbībām, sedz no valsts budžeta līdzekļiem.

Papildus norādāms, ka Iekšlietu ministrija 2024.gadā sagatavoja informatīvo ziņojumu "Par nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības tiesību un interešu aizsardzības pasākumu ietekmi uz pašvaldību budžetiem" (24-TA-1014), ar mērķi izveidot kompensēšanas mehānismu faktisko izdevumu segšanai par bāriņtiesu sniegto atbalstu un darbu ar nepilngadīgajiem patvēruma meklētājiem bez pavadības. Ministru kabineta 2025.gada 25.novembra sēdē pieņemtajā protokollēmumā (prot. Nr.49, 44.§) (turpmāk – Ministru kabineta sēdes protokollēmums) ietvertais risinājums paplašina pašvaldību kompensācijas saņemšanas iespējas, paredzot arī atlīdzināt izdevumus, kas radušies, ne tikai sniedzot atbalstu bēgļiem un personām ar alternatīvo statusu, bet arī izdevumus, kas radušies, nodrošinot nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības tiesību un interešu aizsardzību no 2024.gada 1.janvāra.
Ministru kabineta sēdes protokollēmuma 3.punkts nosaka, ka pašvaldībām no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem" kompensējami faktiskie izdevumi, kas pašvaldībām radušies, nodrošinot nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības tiesību un interešu aizsardzību, sniedzot sociālos pakalpojumus, sociālo palīdzību un atbalstu, kas noteikti Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā, Bāriņtiesu likumā, Patvēruma likumā, Imigrācijas likumā un citos normatīvajos aktos un attiecīgās pašvaldības saistošajos noteikumos.

Savukārt Ministru kabineta sēdes protokollēmuma 6.punkts nosaka, ka Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija apkopo pašvaldību iesniegtos pieprasījumus par pašvaldībām kompensējamiem faktiskajiem izdevumiem, sagatavot un noteiktā kārtībā reizi gadā iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā rīkojuma projektu par līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem".

[11] Direktīva Nr.2024/1346 nosaka, ka dalībvalstis var savā teritorijā pieteikuma iesniedzējus izvietot ģeogrāfiskā apgabalā, kur viņi var brīvi pārvietoties starptautiskās aizsardzības procedūras laikā saskaņā ar Regulu Nr.2024/1348. Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētāju var izvietot noteiktā administratīvā teritorijā. Minētais ļauj efektīvi uzraudzīt viņa pārvietošanos un nodrošināt nepieciešamās procedūras, vienlaikus ievērojot sabiedriskās kārtības principus. Tāpat minētais ļauj kompetentajām valsts iestādēm kontrolēt, ka patvēruma meklētājs neizmantotu savas tiesības pārvietoties nekontrolēti, kas varētu apdraudēt drošību vai radīt administratīvas problēmas.

Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka, izvietojot patvēruma meklētāju noteiktā valsts administratīvajā teritorijā, patvēruma meklētājam ir jānodrošina piekļuve nepieciešamajai publiskajai infrastruktūrai, kā arī jāgarantē privātās dzīves neaizskaramība, kā arī procedūras ietvaros paredzētās tiesības un procesuālās garantijas. Līdz ar to valsts administratīvajā teritorijā patvēruma meklētājs var brīvi pārvietoties un saņemt visu patvēruma procedūrā paredzēto atbalstu. Vienlaikus patvēruma meklētājs tiek informēts par viņa tiesībām, pienākumiem, apstrīdēšanas un pārsūdzības iespējām.

Tāpat Likumprojekts, ievērojot Direktīvā Nr.2024/1346 noteikto, paredz, ka patvēruma meklētājam, kurš izvietots noteiktā valsts administratīvajā teritorijā, ir tiesības lūgt Valsts robežsardzei atļauju uz laiku atstāt minēto teritoriju ģimenes, neatliekamu medicīnisku vai citu pamatotu iemeslu dēļ. Atļauja nav nepieciešama, ja patvēruma meklētājs dodas uz iestādēm vai institūcijām, kas iesaistītas patvēruma procedūrā, vai apmeklē tiesu, citu valsts pārvaldes iestādi. Vienlaikus, ja atļauja tiek atteikta, patvēruma meklētājam tiek paskaidroti lēmuma faktiskie un juridiskie pamati, kā arī apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība, nodrošinot procedūras caurspīdīgumu un samērīguma principa ievērošanu.

Vienlaikus Direktīva Nr.2024/1346 paredz, ka patvēruma meklētājam var tikt piemērots pārvietošanās brīvības ierobežojums un attiecīgi patvēruma meklētājam var atļaut dzīvot tikai konkrētā vietā. Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājam var tikt piemērots pārvietošanās brīvības ierobežojums, un viņš var tikt izvietots konkrētā vietā. Atbilstoši Likumprojektā paredzētajam, šāda individuāla izvietošana tiek piemērota, ja pastāv pamatoti iemesli, piemēram, bēgšanas risks, sabiedriskās kārtības draudi vai nepieciešamība ievērot pārsūtīšanas noteikumus. Vienlaikus atbilstoši Likumprojektā paredzētajam patvēruma meklētājam, kurš ir izvietots konkrētā vietā, tiek sniegta detalizēta informācija par lēmuma pamatojumu, piemērotajām tiesību normām, pienākumiem un to neizpildes sekām, kā arī par apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību. Tiesības uz laiku atstāt konkrēto vietu tiek piešķirtas tikai īpašos, pamatotos gadījumos un individuāli, ņemot vērā pārvietošanās ierobežojuma pamatojumu.

Šāda regulējuma ieviešana un attiecīgi Likumprojektā paredzētais nodrošina, ka patvēruma meklētāja uzņemšana ir saskaņota ar Direktīvā Nr.2024/1346 ietvertajiem principiem, tostarp nodrošina individuālu pieeju, samērīguma principa ievērošanu, īpašu rūpību par neaizsargātām grupām un iespēju patvēruma meklētājam pilnvērtīgi izmantot savas procedūras laikā paredzētās tiesības.

[12] Vienlaikus Likumprojektā tiek skaidri nostiprināts, ka patvēruma meklētāji tiek izmitināti Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā gan aizturēšanas, gan pārvietošanās brīvības ierobežojuma – izvietošanas konkrētā vietā  – gadījumā. Praksē tie patvēruma meklētāji, kas Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā tiks izmitināti aizturēšanas gadījumā, tiks izmitināti slēgtā režīmā, savukārt tie patvēruma meklētāji, kas Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā tiks izmitināti pārvietošanās brīvības ierobežojuma – izvietošana konkrētā vietā – gadījumā, tiks izmitināti atvērtā režīmā. Līdz ar to Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā tiek ieviests diferencēts izmitināšanas modelis. Papildus norādāms, ka pašreiz spēkā esošais Patvēruma likums neparedz pārvietošanās brīvības ierobežojuma – izvietošanas konkrētā vietā – piemērošanu un attiecīgi arī tā īstenošanu Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā. Līdz ar to Likumprojekts paplašina Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centra izmantošanas tiesisko ietvaru, nodrošinot elastīgāku pieeju patvēruma meklētāju izmitināšanai atkarībā no piemērotā tiesiskā statusa.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā tiek nodrošināti cilvēka cieņai atbilstoši dzīves apstākļi, ievērojot personas pamattiesības, drošību, individuālās vajadzības un īpaši aizsargājamo personu grupu intereses (piemēram, nepilngadīgie, ģimenes, personas ar īpašām uzņemšanas vajadzībām).

Vienlaikus Likumprojekts arī paredz iespēju piemērot samērīgus ierobežojumus patvēruma meklētājiem, kuri pārkāpj centra iekšējās kārtības noteikumus vai apdraud drošību, skaidri nošķirot piemērojamos pasākumus atkarībā no personas tiesiskā statusa. Likumprojekts paredz, ka aizturēto patvēruma meklētāju, kas ir pārkāpis Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centra iekšējās kārtības noteikumus vai apdraud Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā esošo personu drošību, ar Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centra priekšnieka lēmumu var ievietot atsevišķi speciāli šim nolūkam aprīkotās telpās uz laiku līdz 10 diennaktīm, savukārt patvēruma meklētāju, kas ir pārkāpis Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centra iekšējās kārtības noteikumus, Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centra administrācija ir tiesīga pārvietot uz patvēruma meklētāju telpām ar samazinātu ērtību līmeni vai uz laiku līdz 10 diennaktīm ierobežot personīgo sakaru līdzekļu izmantošanu, nododot to glabāšanā centra noliktavā. Līdz ar to aizturēšanas (slēgtā režīma) gadījumā patvēruma meklētāju ar Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centra priekšnieka lēmumu var ievietot atsevišķā, speciāli šim nolūkam aprīkotā telpā uz laiku līdz 10 diennaktīm. Savukārt gadījumos, kad patvēruma meklētājam piemērots pārvietošanās brīvības ierobežojums – izvietošana konkrētā vietā – (atvērtā režīma), var piemērot mazāk ierobežojošu pasākumu, piemēram, pārvietošana uz telpām ar samazinātu komforta līmeni vai personīgo sakaru līdzekļu izmantošanas ierobežošana, tostarp mobilā telefona nodošana glabāšanā, uz laiku līdz 10 diennaktīm. Šādu pasākumu piemērošana neietekmē patvēruma meklētāju pamattiesību un procesuālo garantiju ievērošanu, proti, arī šādā gadījumā patvēruma meklētājam tiek saglabātas tiesības uz informāciju, juridisko palīdzību, saziņu ar ģimenes locekļiem, kā arī piekļuve uzraugošajām institūcijām un starptautiskajām organizācijām.

[13] Direktīva Nr.2024/1346 nosaka, ka vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, dalībvalstis var pieteikuma iesniedzēju aizturēt, ja nav iespējams efektīvi piemērot citus mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus. Tāpat Direktīva Nr.2024/1346 nosaka, ka dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesību aktos tiek paredzēti noteikumi attiecībā uz aizturēšanas alternatīvām, piemēram, regulāru pieteikšanos iestādēs, finansiālas garantijas iemaksu vai pienākumu uzturēties iedalītajā vietā. Ņemot vērā minēto, Likumprojektā tiek būtiski pilnveidota patvēruma meklētājiem piemērojamo ierobežojošo pasākumu sistēma, ieviešot skaidru un diferencētu pieeju starp ar aizturēšanu nesaistītiem pasākumiem un aizturēšanu kā galējo līdzekli.

Atšķirībā no pašreiz spēkā esošā Patvēruma likuma, kur ierobežojošo pasākumu sistēma nav tik detalizēti strukturēta, Likumprojekts paredz vairākus ar aizturēšanu nesaistītus ierobežojošos pasākumus, kas piemērojami, ievērojot nepieciešamības un samērīguma principu. Patvēruma meklētājam var piemērot šādus ar aizturēšanu nesaistītus ierobežojošos pasākumus:
 - pienākumu reģistrēties noteiktā laikā Valsts robežsardzes struktūrvienībā;
 - drošības naudu;
 - personisku galvojumu.

Atbilstoši Likumprojektā paredzētajam ar aizturēšanu nesaistīts ierobežojošais pasākums tiek piemērots individuāli, izvērtējot patvēruma meklētāja rīcību, sadarbību ar iestādēm, bēgšanas risku un citus būtiskos apstākļus, piemēram, vai patvērums tiek pieprasīts ļaunprātīgi vai ar mērķi izvairīties no izraidīšanas. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka gadījumos, kad pastāv aizturēšanas pamati, bet aizturēšana konkrētajā situācijā būtu nesamērīga, priekšroka dodama tieši šiem ar aizturēšanu nesaistītajiem ierobežojošiem pasākumiem.

Līdz ar to Likumprojektā paredzētā pieeja ir vērsta uz personas tiesību uz brīvību un personas neaizskaramību ievērošanu, kas nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 94.pantā. Vienlaikus personas brīvības ierobežošana pieļaujama tikai likumā noteiktos gadījumos un ievērojot samērīguma principu. Līdz ar to ar aizturēšanu nesaistītu ierobežojošo pasākumu sistēmas paplašināšana nodrošina mazāk ierobežojošu alternatīvu izmantošanu gadījumos, kad nav nepieciešama personas aizturēšana.

Tāpat Likumprojektā ietvertais regulējums atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.panta interpretācijai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, kurā nostiprināts princips, ka patvēruma meklētāju aizturēšanai jābūt tiesiski pamatotai, nepieciešamai konkrētajos apstākļos un samērīgai ar sasniedzamo mērķi. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts, ka pat likumīga aizturēšana nedrīkst būt patvaļīga, un valsts pienākums ir izvērtēt alternatīvus līdzekļus. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2008.gada 19.janvāra spriedumā lietā Saadi v. United Kingdom (Nr.13229/03) ir atzinusi, ka patvēruma meklētāja aizturēšana nedrīkst būt patvaļīga un tai jābūt īstenotai labā ticībā, cieši saistītai ar tās leģitīmo mērķi, kā arī samērīgai attiecībā pret sasniedzamo mērķi (skat. sprieduma 67. un 74.punktu). Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2013.gada 23.jūlija spriedumā lietā Suso Musa v. Malta (Nr.42337/12) uzsvēra, ka patvēruma meklētāju aizturēšana nevar būt automātiska un kompetentajām iestādēm katrā individuālajā gadījumā jāizvērtē aizturēšanas nepieciešamība un tās samērīgums (skat. sprieduma 92. – 102. punktu).  Papildus tam Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2016.gada 15.decembra spriedumā lietā Khlaifia and Others v. Italy (Nr.16483/12) ir uzsvērusi, ka migrācijas kontroles ietvaros piemērotiem personas brīvības ierobežojumiem jābūt skaidri reglamentētiem un pakļautiem efektīvai tiesas kontrolei, lai novērstu patvaļīgas aizturēšanas risku (skat. sprieduma 88. – 92.punktu). Ņemot vērā minēto, attiecīgā judikatūra apliecina, ka valstij ir pienākums aizturēšanas piemērošanu izvērtēt individuāli, ņemot vērā tās nepieciešamību un samērīgumu, kā arī izvērtēt iespējamo mazāk ierobežojošu pasākumu piemērošanas iespējamību.

Īpaša nozīme šajā sistēmā ir drošības naudai un personiskajam galvojumam kā alternatīviem mehānismiem, kas nodrošina patvēruma meklētāja procesuālo pienākumu izpildi, vienlaikus mazāk ierobežojot personas tiesības uz brīvību. Šādu alternatīvu ieviešana atbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprinātajiem principiem par aizturēšanas nepieļaujamību, ja tā kļūst patvaļīga vai nesamērīga, un nepieciešamību nodrošināt individuālu izvērtējumu katrā gadījumā

Atbilstoši Likumprojektā paredzētajam drošības nauda ir finansiāls nodrošinājuma līdzeklis, kas motivē patvēruma meklētāju ievērot noteiktos pienākumus, tostarp ierasties pēc kompetento institūciju uzaicinājuma un piedalīties patvēruma procedūrā. Likumprojekts paredz, ka drošības naudas apmērs nosakāms individuāli, ņemot vērā patvēruma meklētāja mantisko stāvokli un samērīguma principu, tādējādi novēršot nesamērīgu finansiālu slogu. Vienlaikus Likumprojekts paredz iespēju drošības naudu iemaksāt arī trešajām personām. Likumprojekts ietver arī prasības attiecībā uz līdzekļu izcelsmes deklarēšanu, tādējādi veicinot finanšu pārredzamību. Tāpat Likumprojekts paredz tiesas kontroli pār drošības naudas apmēru pārsūdzības gadījumā. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ja patvēruma meklētājs nepilda noteiktos pienākumus, drošības nauda tiek ieskaitīta valsts budžetā, savukārt pienākumu izpildes gadījumā tā tiek atmaksāta.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka personiskais galvojums ir fizisku personu rakstveida saistība nodrošināt patvēruma meklētāja pienācīgu uzvedību un piedalīšanos patvēruma procedūrā. Šis mehānisms balstās uz sociālās kontroles elementiem un ļauj nodrošināt efektīvu uzraudzību bez tiešas valsts piespiedu ietekmes. Vienlaikus Likumprojekts paredz galvinieku piemērotības izvērtēšanu, nosaka minimālo galvinieku skaitu, kā arī paredz viņu informēšanu par uzņemto saistību būtību un iespējamām sekām. Tāpat Likumprojekts paredz, ka gadījumā, ja patvēruma meklētājs nepilda savus pienākumus, galviniekiem var tikt piemērota finansiāla sankcija, kas stiprina attiecīgā institūta efektivitāti.

Abu ar aizturēšanu nesaistīto ierobežojošo pasākumu ieviešana un detalizēta regulēšana veicina elastīgu, individuāli pielāgotu pieeju patvēruma meklētāju uzraudzībai, samazinot nepieciešamību piemērot aizturēšanu un vienlaikus nodrošinot patvēruma procedūras efektīvu norisi. Tādējādi tiek nodrošināta arī atbilstība Direktīvas Nr.2024/1346 prasībām, kas uzsver, ka aizturēšana piemērojama tikai kā galējs līdzeklis un dalībvalstīm jāparedz efektīvas alternatīvas.

[14] Atbilstoši Direktīvā Nr.2024/1346 paredzētajam Likumprojektā, salīdzinot ar pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteikto, ir precizēts aizturēšanas regulējums, īpaši attiecībā uz tās piemērošanas nosacījumiem un termiņiem.

Salīdzinājumā ar pašreiz spēkā esošo Patvēruma likumu, Likumprojekts saglabā principu, ka aizturēšana ir galējais līdzeklis, vienlaikus precizējot un paplašinot aizturēšanas pamatus, kā arī detalizējot bēgšanas riska izvērtēšanas kritērijus, tādējādi nodrošinot vienveidīgāku un juridiski pamatotāku praksi.

Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir nostiprināts, ka aizturēšana saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.panta 1.punktu nedrīkst būt patvaļīga un tai jābūt noteiktai ar likumu, balstītai uz leģitīmu mērķi un individuālu izvērtējumu. Tiesa ir uzsvērusi, ka aizturēšana kļūst prettiesiska, ja tā netiek īstenota ar pienācīgu rūpību vai ja tās turpināšana vairs nav pietiekami pamatota ar faktiskajiem apstākļiem (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1996.gada 15.novembra spriedumu lietā Chahal v. United Kingdom (Nr.22414/93), 113. punkts).

Īpaša uzmanība pievērsta sākotnējās aizturēšanas termiņam. Likumprojekts paredz, ka Valsts robežsardze var aizturēt patvēruma meklētāju uz laiku līdz 10 diennaktīm. Līdz ar to Likumprojektā ir paredzēts ilgāks aizturēšanas termiņš, nekā tas pašreiz ir noteikts spēkā esošajā Patvēruma likumā. Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka aizturēšanas ilguma samērīgums migrācijas un patvēruma kontekstā ir cieši saistīts ar valsts pienākumu nodrošināt efektīvu procedūru norisi un ka aizturēšana nedrīkst kļūt patvaļīga vai zaudēt saikni ar tās sākotnējo leģitīmo mērķi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa 1996.gada 15.novembra spriedumā lietā Chahal v. United Kingdom (Nr.22414/93) uzsvēra, ka brīvības atņemšana ir pieļaujama tikai tik ilgi, kamēr tā ir cieši saistīta ar attiecīgo procesuālo mērķi un kompetentās iestādes darbojas ar pienācīgu rūpību (skat. sprieduma 113.punktu). Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2016.gada 15.decembra spriedumā lietā Khlaifia and Others v. Italy (Nr.16483/12) Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka aizturēšanai jābūt balstītai uz skaidru tiesisko pamatu, pietiekami individualizētai un pakļautai efektīvai pārskatīšanai, lai novērstu patvaļīguma risku (skat. sprieduma 90. – 92.punktu). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka patvēruma procedūras sākumposmā var būt nepieciešams īslaicīgs brīvības ierobežojums, lai nodrošinātu identitātes noskaidrošanu, drošības risku izvērtēšanu un piekļuvi patvēruma procedūrai, ar nosacījumu, ka valsts iestādes rīkojas ar pienācīgu rūpību un bez nepamatotas kavēšanās. Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2000.gada 11.jūlija spriedumā lietā Jabari v. Turkey (Nr.40035/98) uzsvēra, ka patvēruma procedūrai jābūt efektīvai un pieejamai un ka procesuāla kavēšanās nedrīkst padarīt personas tiesības uz patvērumu iluzoras (skat. sprieduma 50. –52.punktu).

Sākotnējā aizturēšanas termiņa palielināšana ir pamatota ar nepieciešamību nodrošināt efektīvu, koordinētu un pilnvērtīgu patvēruma un attiecīgajā gadījumā skrīninga procedūras sākumposmu, vienlaikus ievērojot samērīguma principu un aizliegumu aizturēšanai kļūt patvaļīgai. Pirmkārt, patvēruma procedūras sākotnējie posmi – identitātes noskaidrošana, drošības pārbaudes, bēgšanas riska individuāla izvērtēšana un  atbildīgās dalībvalsts noteikšana saskaņā ar Regulu Nr.2024/1351 – praksē prasa savstarpēji koordinētas un secīgas darbības. Regula Nr.2024/1356 paredz skrīninga procedūru līdz septiņām dienām, kuras ietvaros tiek veikta sākotnējā personas identitātes un drošības risku pārbaude. Pašreiz spēkā esošais Patvēruma likums un pašreiz spēkā esošais Imigrācijas likums šādu skrīninga posmu neparedz un nosaka pienākumu personu nogādāt tiesā četru dienu laikā, tostarp gadījumos, kad persona, neizpildot ieceļošanas nosacījumus, robežšķērsošanas vietā vienlaikus ir gan skrīninga subjekts, gan patvēruma meklētājs, jo ir izteikusi vēlmi pieprasīt patvērumu. Tas praksē rada būtisku laika ierobežojumu pilnvērtīgai sākotnējai izvērtēšanai un nepieciešamo procesuālo darbību veikšanai. Šādā situācijā skrīninga un patvēruma procedūras ietvaros veicamās darbības ir jāīsteno paralēli, nodrošinot vienlaicīgu gan personas identifikācijas un drošības risku pārbaudi, gan patvēruma iesnieguma reģistrāciju un sākotnējo izvērtēšanu. Tas ir būtiski, lai nodrošinātu efektīvu skrīninga un patvēruma procedūras īstenošanu, savlaicīgu drošības un bēgšanas risku identificēšanu, kā arī kvalitatīvu patvēruma procedūras uzsākšanu, nepieļaujot procesuālus kavējumus vai drošības risku nepietiekamu izvērtēšanu.

Otrkārt, aizturēšanas termiņa pielāgošana nodrošina iespēju veikt pilnvērtīgu individuālu izvērtējumu, tostarp ņemot vērā katra patvēruma meklētāja īpašās uzņemšanas vajadzības un individuālos apstākļus, kas izriet no Direktīvas Nr.2024/1346 prasībām. Tas atbilst arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras pamatatziņai, ka jebkuram brīvības ierobežojumam jābūt individualizētam un balstītam uz konkrētiem apstākļiem (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016.gada 15.decembra spriedumu lietā Khlaifia and Others v. Italy, Nr.16483/12, 90. – 92.punkts).

Treškārt, termiņa pielāgošana nodrošina procesuālu efektivitāti, lai sākotnējās pārbaudes varētu veikt koordinēti un bez nepamatotas kavēšanās, vienlaikus nodrošinot, ka aizturēšana saglabā tiešu saikni ar tās sākotnējo leģitīmo mērķi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.panta izpratnē. Šis aspekts nav uzskatāms par patstāvīgu aizturēšanas pamatu, bet gan par procesuālās organizācijas elementu, kas kalpo efektīvai procedūras īstenošanai.

Ceturtkārt, vienlaikus Likumprojektā paredzētas būtiskas procesuālās garantijas, kas nodrošina aizturēšanas tiesiskuma kontroli un mazina patvaļīgas aizturēšanas risku. Aizturēšanas pamatojums ir obligāti jāfiksē, aizturētajai personai nekavējoties tiek sniegta informācija tai saprotamā valodā, nodrošināta piekļuve juridiskajai palīdzībai, kā arī tiek nodrošināta tiesas kontrole par aizturēšanas turpināšanu. Minētās garantijas atbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprinātajai atziņai, ka brīvības ierobežojumam jābūt noteiktam ar likumu, nedrīkst būt patvaļīgs un tam jābūt pakļautam efektīvai kontrolei (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016.gada 15.decembra spriedumu lietā Khlaifia and Others v. Italy, Nr. 16483/12, 90. – 92.punkts).

Ņemot vērā minēto, sākotnējā aizturēšanas termiņa palielināšana ir pamatota ar nepieciešamību nodrošināt efektīvu un koordinētu patvēruma un skrīninga  procedūras vienlaicīgu norisi, vienlaikus ievērojot samērīguma principu un nodrošinot pietiekams procesuālās garantijas personu pamattiesību aizsardzībai. Regulējums nodrošina līdzsvaru starp valsts pienākumu efektīvi īstenot kontroli un izvērtēt drošības un bēgšanas riskus un personas tiesībām uz brīvību, kas nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 94.pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.pantā.

Papildus Direktīvas Nr.2024/1346 prasību kontekstā Likumprojektā nostiprināts, ka aizturēšana nav sods un to nevar pamatot tikai ar patvēruma pieprasīšanas faktu vai personas valstspiederību, kā arī īpaši uzsvērta neaizsargāto personu, tostarp nepilngadīgo, aizsardzība. Nepilngadīgo aizturēšana pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, ja tā ir bērna interesēs, un tikai kā galējais līdzeklis. Tāpat Likumprojekts paredz, ka nepilngadīgo personu bez pavadības aizturēšana pieļaujama vienīgi, lai nodrošinātu viņu aizsardzību, savukārt pavadītu nepilngadīgo gadījumā – ja aizturēts viens no viņa vecākiem vai likumiskais pārstāvis. Šāds regulējums nodrošina arī atbilstību Direktīvas Nr.2024/1346 prasībām par bērna interešu prioritāti un aizturēšanas minimizēšanu. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka aizturēšana netiek piemērota personām ar īpašām uzņemšanas vajadzībām, ja tā varētu būtiski apdraudēt viņu fizisko vai garīgo veselību, tādējādi stiprinot neaizsargāto personu aizsardzību salīdzinājumā ar pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteikto.

Atbilstoši pašreiz spēkā esošajam Patvēruma likumam patvēruma meklētāja aizturēšana ir pakļauta tiesas kontrolei, un tās turpināšana ir pieļaujama tikai tiesas noteiktajā kārtībā. Likumprojekts šajā regulējumā nemaina tā būtību un attiecīgi skaidri paredz, ka patvēruma meklētāja aizturēšana ilgāk par 10 diennaktīm ir pieļaujama vienīgi uz vispārējās jurisdikcijas rajona (pilsētas) tiesas lēmuma pamata, tādējādi nostiprinot obligātu un nepārtrauktu tiesas kontroli pār brīvības ierobežojuma turpināšanu. Tāpat Likumprojekts paredz, ka, ja tiesa pieņem lēmumu atteikt patvēruma meklētāja aizturēšanu, Valsts robežsardze nekavējoties pēc tiesas nolēmuma noraksta saņemšanas un patvēruma meklētāja iepazīstināšanas ar to atbrīvo patvēruma meklētāju. Līdz ar to praksē, ņemot vērā, ka attiecīgā tiesas sēde notiek klātienē vai attālināti, lēmums tiek paziņots nekavējoties tā pieņemšanas brīdī, savukārt nolēmuma noraksts tiek saņemts tajā pašā dienā, nodrošinot operatīvu tā izpildi. Šāds regulējums garantē, ka patvēruma meklētāja aizturēšana netiek turpināta bez tiesiska pamata, kā arī nodrošina savlaicīgu un efektīvu personas atbrīvošanu gadījumos, kad tiesa aizturēšanu neatzīst par pamatotu.

Vienlaikus Likumprojekts precizē procesuālo regulējumu, nostiprinot prasību, ka, aizturot patvēruma meklētāju, Valsts robežsardzes amatpersona veic personas un mantu apskati un obligāti sastāda par to protokolu, tādējādi nodrošinot darbības dokumentēšanu, pēckontroles iespējamību un pierādījumu pārskatāmību. Tāpat Likumprojektā tiek skaidri noteikts, ka gadījumos, kad personas apskate ir saistīta ar ķermeņa atkailināšanu vai pārmeklēšanu, tā veicama tā paša dzimuma amatpersonai, nepiedaloties pretēja dzimuma personām, izņemot ārstniecības personālu. Šāds regulējums pastiprina personas pamattiesību aizsardzību un atbilst Latvijas Republikas Satversmes 95. un 96.pantā nostiprinātajām tiesībām uz cieņas neaizskaramību un privātās dzīves aizsardzību. Tāpat regulējums atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta interpretācijai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, kurā uzsvērts, ka ķermeņa apskate un pārmeklēšana ir uzskatāma par būtisku iejaukšanos privātajā dzīvē un ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir likumā paredzēta, nepieciešama leģitīmā mērķa sasniegšanai un  samērīga, kā arī īstenot ara  ar atbilstošajām procesuālajām garantijām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka šādu pasākumu īstenošanā īpaši nozīmīga ir cieņas aizsardzība, tostarp tā paša dzimuma amatpersonas iesaiste un pazemojošu elementu nepieļaušana, kā arī individuāla samērīguma izvērtējums (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001.gada 15.februāra spriedumu lietā Iwańczuk v. Poland, Nr. 25196/94, 54. – 58.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003.gada 4.maija spriedumu lietā Van der Ven v. Netherlands, Nr.50901/99, 59. – 63.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada 26.decembra spriedumu lietā Wainwright v. United Kingdom, Nr.12350/04, 43. – 44.punkts).

Vienlaikus personai saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 91.pantu saglabājas tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt Valsts robežsardzes faktisko rīcību, tādējādi nodrošinot efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu un ārēju kontroli pār procesuālo darbību tiesiskumu un samērīgumu.

Šāds regulējums nodrošina vienotu un paredzamu praksi, vienlaikus garantējot, ka procesuālās darbības tiek veiktas tikai tādā apmērā, kāds ir objektīvi nepieciešams drošības un kārtības nodrošināšanai aizturēšanas laikā.

[15] Direktīva Nr.2024/1346 nosaka, ka, ja dalībvalstis nodrošina mājokli natūrā, tad viens no Direktīvā Nr.2024/1346 paredzētajiem mājokļa veidiem ir izmitināšanas centri. Ņemot vērā minēto un lai pārvaldītu patvēruma meklētāju uzņemšanu un nodrošinātu efektīvu tiesību izmantošanu, Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājus, kuru rīcībā nav finanšu līdzekļu, kas ļauj viņiem nodrošināt savam vai savu nepilngadīgu ģimenes locekļu veselības stāvoklim un vajadzībām atbilstošus sadzīves apstākļus un uzturēšanos patvēruma procedūras laikā, izņemot tos patvēruma meklētājus, kuri veselības traucējumu dēļ nespēj sevi aprūpēt, izmitina patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā. Praksē patvēruma meklētāji tiek izmitināti Pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Muceniekos, Ropažu novadā, un patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Liepnā, Alūksnes novadā.
Papildus norādāms, ka Likumprojektā paredzētie finanšu līdzekļu, kas ļauj viņiem nodrošināt savam vai savu nepilngadīgu ģimenes locekļu veselības stāvoklim un vajadzībām atbilstošus sadzīves apstākļus un uzturēšanos patvēruma procedūras laikā, ir vērtējams vienlīdzīgi ar Latvijas iedzīvotājiem.

Direktīva Nr.2024/1346 nosaka, ka viens no materiālajiem uzņemšanas apstākļiem ir arī dienasnauda. Līdz ar to Likumprojekts paredz saglabāt arī pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteikto pieeju, ka patvēruma meklētājam, kurš faktiski uzturas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, kurā viņš ir izmitināts, nodrošina dienasnaudu un citus materiālos uzņemšanas apstākļus.

Vienlaikus Iekšlietu ministrija, pamatojoties uz Tiesībsarga biroja 2023.gada 11.novembra vēstuli Ministru prezidentei E. Siliņai, kurā norādīja uz nepietiekamo naudas līdzekļu apmēru, kas šobrīd noteikts patvēruma meklētājiem, kuri nav aizturēti un ir izmitināti kādā no Pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centriem, un aicināja to pārskatīt, 2025.gadā izstrādāja informatīvo ziņojumu "Par patvēruma meklētāju, kuri izmitināti Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centros, uztura un dienasnaudas apmēra palielināšanu un par šim pasākumam papildus nepieciešamo finansējumu" (25-TA-1127) (turpmāk – Informatīvais ziņojums) ar mērķi  palielināt patvēruma meklētāju, kuri izmitināti Pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centros, uztura un dienasnaudas apmēru no 3 euro uz 5 euro diennaktī. Informatīvajā ziņojumā Iekšlietu ministrija norādīja, ka 2025.gadā Iekšlietu ministrijai piešķirtais finansējums patvēruma meklētāja uzturam un dienasnaudas izmaksai sastādīja 454 693 euro, taču  uztura un dienasnaudas palielināšanai ir nepieciešams papildu valsts budžeta finansējums 514 757 euro apmērā. Papildu finansējuma piešķiršanas gadījumā, Iekšlietu ministrija sagatavos attiecīgus grozījumus Ministru kabineta 2016.gada 12.jūlija noteikumos Nr.449 "Noteikumi par patvēruma meklētāja uzturam un dienas naudas izmaksai paredzēto izdevumu apmēru un segšanas kārtību" vai pēc Likumprojekta spēkā stāšanās attiecīgo regulējumu ietvers uz Likumprojekta pamata izstrādātajos Ministru kabineta noteikumos, kas noteiks patvēruma meklētāja uzturam un dienas naudas izmaksai paredzēto izdevumu apmēru un segšanas kārtību.
Informatīvais ziņojums 2025.gada 12.decembrī tika iesniegts Valsts kancelejā izskatīšanai Ministru kabineta sēdē, taču pašreiz tas nav izskatīts.

Vienlaikus Likumprojekts, atšķirībā no pašreiz spēkā esošā Patvēruma likuma paredz, ka patvēruma procedūras laikā patvēruma meklētāju, kuram ir funkcionēšanas traucējumi un kurš nespēj sevi aprūpēt, uzturēšanos sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vispārējā kārtībā nodrošina tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā ir patvēruma meklētāja izmitināšanas vieta vai dzīvesvieta. Savukārt Sociālās integrācijas valsts aģentūra vispārējā kārtībā piešķir sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu valsts sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā patvēruma meklētājam, kuram ir smagi vai ļoti smagi psihiskās veselības rakstura traucējumi un kurš nespēj sevi aprūpēt.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka Valsts robežsardze vai Pārvalde, konstatējot patvēruma meklētāja funkcionēšanas traucējumus, kuru dēļ viņš nespēj sevi aprūpēt, iepriekš saskaņojot ar attiecīgo sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju, nodrošina patvēruma meklētāja nokļūšanu šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajā institūcijā. Līdz ar to attiecīgo patvēruma meklētāju nogādāšanu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā koordinēs Valsts robežsardze vai Pārvalde.

Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka izdevumus, kas saistīti ar patvēruma meklētāja, kas izmitināts sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, sedz no šim mērķim paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem.

Tāpat Direktīva Nr.2024/1346 paredz, ka var noteikt, ka dalībvalstis materiālos uzņemšanas apstākļus nodrošina tikai tad, ja pieteikuma iesniedzēji faktiski dzīvo izmitināšanas vietās. Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājam, kurš ir atstājis patvēruma meklētāju izmitināšanas centru bez iepriekšēja brīdinājuma un attaisnojoša iemesla uz laiku, kas ilgāks par 48 stundām, dienasnaudu neizmaksā. Pārvalde neizmaksā dienasnaudu par patvēruma meklētāja prombūtnes dienām.

Vienlaikus Direktīva Nr.2024/1346 paredz, ka, ja atklājas, ka pieteikuma iesniedzējam laikā, kad viņam tika nodrošināts pienācīgs dzīves līmenis, bija pietiekami līdzekļi, lai segtu izmaksas, kas saistītas ar materiālajiem uzņemšanas apstākļiem, dalībvalstis var pieprasīt pieteikuma iesniedzējam atlīdzināt izmaksas, kas saistītas ar materiālajiem uzņemšanas apstākļiem. Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, ka, ja Pārvalde konstatē, ka patvēruma meklētāja, kas ir izmitināts patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, rīcībā ir finanšu līdzekļi, kas ļauj viņam nodrošināt viņa un viņa ģimenes locekļu veselības stāvoklim un vajadzībām atbilstošus sadzīves apstākļus, un uzturēšanos patvēruma procedūras laikā, viņam vairs nav tiesību uzturēties patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka, ja Pārvalde konstatē, ka laika periodā, kad patvēruma meklētājās ir bijis izmitināts patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, patvēruma meklētāja rīcībā ir bijuši finanšu līdzekļi, kas ļauj viņam nodrošināt viņa un viņa ģimenes locekļu veselības stāvoklim un vajadzībām atbilstošus sadzīves apstākļus un uzturēšanos patvēruma procedūras laikā, patvēruma meklētājam ir pienākums atmaksāt Pārvaldei radušos izdevumus, kas ir saistīti ar patvēruma meklētāja izmitināšanu. Tāpat Likumprojekts paredz, ka, ja Pārvalde konstatē, ka laika periodā, kad patvēruma meklētājām ir izmaksāta dienasnauda, patvēruma meklētāja rīcībā ir bijuši finanšu līdzekļi normatīvajos aktos noteiktās minimālās mēneša darba algas apmērā vai kuru apmērs ir bijis lielāks par normatīvajos aktos noteikto minimālo mēneša darba algas apmēru, lai nodrošinātu savam un savu nepilngadīgo ģimenes locekļu veselības stāvoklim atbilstošus sadzīves apstākļus un uzturēšanos, kā arī pienācīgu dzīves līmeni, patvēruma meklētājam ir pienākums atmaksāt Pārvaldei par attiecīgo laika periodu saņemto dienasnaudu. Līdz ar to ar attiecīgo Likumprojektā ietverto tiesisko regulējumu tiek nodrošināts, ka valsts materiālo palīdzību saņem tikai tās personas, kurām nav pietiekamu resursu pamatvajadzību un pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanai.

Atbilstoši Direktīvā Nr.2024/1346 noteiktajam pienācīgi pamatotos gadījumos un samērīgā veidā dalībvalstis var ierobežot materiālos uzņemšanas apstākļus. Vienlaikus Direktīva Nr.2024/1346 nosaka, ka, piemēram, viens no materiālo uzņemšanas apstākļu ierobežošanas gadījumiem ir, ja patvēruma meklētājs ir nopietni vai atkārtoti pārkāpis izmitināšanas centra noteikumus vai tajā uzvedies vardarbīgi vai izteicis draudus. Līdz ar to Likumprojekts paredz, ka, ja patvēruma meklētājs pārkāpj izmitināšanas centra iekšējos noteikumus, un lai nepieļautu viņa iespējami agresīvu uzvedību pret pārējiem centrā izmitinātajiem patvēruma meklētājiem, ar patvēruma meklētāju izmitināšanas centra priekšnieka lēmumu patvēruma meklētāju var pārvietot uz telpām ar samazinātu ērtību līmeni. Ņemot vērā minēto, Likumprojektā paredzētie pasākumi – pārvietošana uz telpām ar samazinātu ērtību un dienasnaudas neizmaksāšana par prombūtnes laiku – ir samērīgi materiālo uzņemšanas apstākļu ierobežojumi, kas izriet no Direktīvā Nr.2024/1346 dalībvalstīm piešķirtajām tiesībām reaģēt uz patvēruma meklētāja izdarītiem būtiskiem iekšējās kārtības pārkāpumiem vai patvaļīgu izmitināšanas vietas atstāšanu. Vienlaikus šāds regulējums neaizskar ES Pamattiesību hartā noteikto minimālo dzīves līmeni un piekļuvi veselības aprūpei. Tāpat minētie ierobežojumi tiks piemēroti, balstoties uz konkrētiem lietas apstākļiem, kā arī to objektīvu un pamatotu izvērtēšanu, vienlaikus ievērojot samērīguma principu un patvēruma meklētāja individuālo situāciju, it sevišķi īpašās uzņemšanas vajadzības. Tāpat atbilstoši Direktīvā Nr.2024/1346 noteiktajam un Likumprojektā paredzētajam, ka dienasnaudu neizmaksā par neattaisnotas prombūtnes periodu, tiklīdz persona atgriezīsies patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, dienasnaudas izmaksa tiks atjaunota. Papildus norādāms, ka patvēruma meklētāja pārvietošana uz patvēruma meklētāju izmitināšanas centra telpām ar samazinātu ērtību praksē nozīmēs pārvietošanu uz telpām, kur izmitināto patvēruma meklētāju skaits ir lielāks attiecībā uz sanitāro telpu.

Vienlaikus Direktīva Nr.2024/1346 nosaka, ka dalībvalstis var izvietot nepavadītos nepilngadīgos, kas sasnieguši vismaz 16 gadu vecumu, pieaugušo pieteikuma iesniedzēju izmitināšanas centros, ja tas ir viņu interesēs. Līdz ar to Likumprojekts paredz, ka nepilngadīgo personu bez pavadības, kura ir sasniegusi 16 gadu vecumu, ja tas ir viņa interesēs, ņemot vērā bāriņtiesas viedokli, ievieto patvēruma meklētāju izmitināšanas centra telpās, kurās izmitina pieaugušos patvēruma meklētājus. Tāpat, lai nodrošinātu Direktīvā Nr.2024/1346 noteikto bērna interešu prioritātes ievērošanu, Likumprojektā saistībā ar nepilngadīgo personu bez pavadības izmitināšanu patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā ir paredzēts papildu drošības mehānisms, proti, obligāta prasība pēc bāriņtiesas viedokļa saņemšanas. Minētais garantēs individuālu un tiesisku bērna interešu izvērtējumu pirms nepilngadīgas personās bez pavadības ievietošanas pieaugušo izmitināšanas telpās.

Tāpat, ievērojot Direktīva Nr.2024/1346 noteikto, Likumprojekts paredz, ka valsts pārvaldes iestāžu amatpersonas, tiesībsargs vai tā biroja pārstāvji, biedrību vai nodibinājumu, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos (turpmāk – UNHCR) pilnvaroti pārstāvji ir tiesīgi apmeklēt patvēruma meklētāju izmitināšanas centru, lai pārliecinātos, ka tajos izmitinātiem patvēruma meklētājiem tiek nodrošināti pienācīgi izmitināšanas un uzturēšanās apstākļi, kā arī lai sniegtu izmitinātiem patvēruma meklētājiem attiecīgās institūcijas kompetencei atbilstošas juridiska vai cita veida konsultācijas. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka minētās personas, izņemot tiesībsargs vai tā biroja pārstāvji, saskaņo apmeklējumu ar patvēruma meklētāju izmitināšanas centra vadītāju un, apmeklējot to, ievēro iekšējās kārtības noteikumus. Līdzīgs regulējums Likumprojektā ir paredzēts arī attiecībā uz Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centra apmeklēšanu. Papildus norādāms, ka tiesībsargam vai tā biroja pārstāvjiem patvēruma meklētāju izmitināšanas centra un Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centra apmeklēšanai speciālā atļauja nav jāpieprasa, ievērojot Tiesībsarga likuma 13.panta 3.punktā noteikto.

Vienlaikus, lai novērstu tiesu noslodzi un garantētu tiesu sistēmas efektivitāti, Likumprojekts paredz lēmumu par atteikumu izmitināt patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, pārsūdzēt vienā tiesas instancē. Tāpat Likumprojekts paredz, ka sākotnēji atteikums ir apstrīdams Pārvaldes priekšniekam. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka pārsūdzēšanas gadījumā Administratīvā rajona tiesa Pārvaldes priekšnieka pieņemto lēmumu par apstrīdēto atteikumu izmitināt patvēruma meklētāju izmitināšanās centrā izskata rakstveida procesā.

Papildus norādāms, ka jautājums par izmitināšanu patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā galvenokārt ir saistīts ar faktisko apstākļu pārbaudi (brīvu vietu pieejamība, personas atbilstība statusam, finanšu līdzekļi u.c.), kurus var pilnvērtīgi pierādīt ar dokumentiem. Ņemot vērā to, ka patvēruma meklētāja izmitināšana ir steidzams jautājums, kas skar personas pamatvajadzību nodrošināšanu, rakstveida process ļauj tiesai pieņemt lēmumu īsākā termiņā nekā mutvārdu procesā, kurā nepieciešams laiks sēdes nozīmēšanai, tulku piesaistei un procesa dalībnieku ierašanās nodrošināšanai. Tāpat ilgstoša tiesāšanās vairākās instancēs nebūtu efektīva, jo līdz brīdim, kad spēkā stātos apelācijas instances spriedums, personas statuss vai situācija jau varētu būt mainījusies (piemēram, pieņemts galīgais lēmums par patvēruma piešķiršanu vai atteikumu, vai izraidīšanu). Vienlaikus Administratīvās rajona tiesas kontrole ir pietiekama, lai nodrošinātu Pārvaldes lēmuma likumību un pamatotību. Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse pieļauj ierobežojumus instanču skaitam administratīvās lietās, ja vien ir nodrošināta vismaz viena neatkarīga tiesu iestāde, kas izvērtē lēmuma pamatotību (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993.gada 23.novembra sprieduma lietā Navarra V. France (Nr.13190/87) 28.punktu; Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma 2015.gada 21.jūlija spriedumu lietā Nassr Allah v. Latvia (Nr.6616/13) 69.punktu).

Regula Nr.2024/1347 paredz vienotu pieeju starptautiskās aizsardzības piešķiršanai ES, nosakot kritērijus bēgļa vai alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai, kā arī šo personu tiesības un pienākumus. Vienlaikus Regula Nr.2024/1347 nosaka kopīgus principus attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu (turpmāk arī – iesniegums) izvērtēšanu, aizsardzības satura piemērošanu, uzturēšanās atļaujām, ceļošanas dokumentiem, piekļuvi nodarbinātībai, izglītībai, sociālajai aizsardzībai un integrācijas pasākumiem. Tāpat Regula Nr.2024/1347 paredz noteikumus par ģimenes vienotības nodrošināšanu, nepilngadīgo interešu aizsardzību, statusa pārskatīšanu un dalībvalstu pienākumu nodrošināt vienveidīgu un efektīvu patvēruma sistēmas piemērošanu visā ES. Ņemot vērā minēto, Likumprojektā nepieciešams ietvert attiecīgu tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1347 noteikto prasību īstenošanu.

Vienlaikus saskaņā ar pašreiz spēkā esošo Patvēruma likumu bēglim izsniedz pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem, savukārt personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss, pirmajā reizē tiek izsniegta termiņuzturēšanās atļauja uz vienu gadu, un ja apstākļi, kas bijuši par pamatu alternatīvā statusa piešķiršanai personas izcelsmes valstī nav mainījušies, tai tiek izsniegta termiņuzturēšanās atļauja uz vienu gadu. Likumprojekts "Imigrācijas likums" attiecībā uz uzturēšanās atļauju izsniegšanu paredz vairākas būtiskas atšķirības no pašreiz spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Likumprojekts "Imigrācijas likums" paredz izsniegt tikai viena veida pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, piešķirot ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu atbilstoši Padomes 2003.gada 25.novembra Direktīvai 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji. Likumprojekts "Imigrācijas likums" paredz, ka bēglim izsniedz termiņuzturēšanās atļauju uz sešiem gadiem, savukārt pēc pieciem gadiem, ja persona ir nepārtraukti uzturējusies Latvijā, tai ir regulāri finanšu līdzekļi un tā ir apguvusi valsts valodu, attiecīgajai personai ir tiesības prasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju jeb ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijā.

Ņemot vērā minēto, likumprojektā "Imigrācijas likums" paredzētais atšķiras no pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteiktā, ka bēglim uzreiz pēc statusa piešķiršanas tiek izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Vienlaikus norādāms, ka Regula Nr.2024/1347 neparedz pienākumu bēglim pēc statusa piešķiršanas izsniegt pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Līdz ar to Likumprojektā nepieciešams ietvert tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu tā atbilstību likumprojektā "Imigrācijas likums" paredzētajam. Papildus norādāms, ka attiecībā uz personām, kurām piešķirts alternatīvais statuss, likumprojekts "Imigrācijas likums" paredz saglabāt pašreiz spēkā esošo pieeju, proti, pirmajā reizē izsniedz termiņuzturēšanās atļauju uz vienu gadu, un ja apstākļi, kas bijuši par pamatu alternatīvā statusa piešķiršanai personas izcelsmes valstī nav mainījušies, atbilstoši Regulas Nr.2024/1347 24.panta 4.punktā noteiktajam tai izsniedz termiņuzturēšanās atļauju uz diviem gadiem.

[1] Regula Nr.2024/1347 atceļ Direktīvu Nr.2011/95/ES, un pēc būtības Regula Nr.2024/1347 satur Direktīvas Nr.2011/95/ES nosacījumus. Direktīvas Nr.2011/95/ES prasības ir pārņemtas pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā. Līdz ar to Likumprojekts neparedz būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar šobrīd pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteikto.

Vienlaikus, ņemot vērā, ka regulas uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1347 paredzēto prasību īstenošanu, Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1347 lietotajiem terminiem. Tāpat Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1347 noteiktajām prasībām saistībā ar patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju veicamajiem pasākumiem, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesībām iesniegt pierādījumus par iekšējās aizsardzības alternatīvas nepastāvēšanu, patvēruma meklētāja pienākumiem sniegt informāciju, kas pamato tā starptautiskās aizsardzības pieteikumu, starptautiskās aizsardzības piešķiršanas nosacījumiem, bēgļa un alternatīvā statusa atņemšanu, kā arī saistībā ar valsts kontaktpunkta noteikšanu.   

[2] Regulas Nr.2024/1347 25.panta 1.punkts nosaka, ka bēgļa statusa saņēmējiem izsniedz ceļošanas dokumentus. Līdz ar to Likumprojektā paredzēts, ka bēgļa statusu ieguvušai personai Pārvalde izsniedz ceļošanas dokumentu, kas vienlaikus ir arī personu apliecinošs dokuments.

Personai tiek izsniegts personu apliecinošs dokuments, kas atbilst bēgļa statusam, kas piešķirts Latvijā, un persona to lieto atbilstoši 1951.gada 28.jūlija Konvencijas par bēgļu statusu noteiktajam, proti, bēgļa ceļošanas dokuments ir derīgs visās valstīs, izņemot bēgļa izcelsmes valsti, vienlaikus, nodrošinot principa, ka persona izmanto viena veida personu apliecinošu dokumentu, kas atbilst viņa tiesiskajam statusam, ievērošanu.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka bēglis, saņemot ceļošanas dokumentu atbilstoši normatīvajiem aktiem personu apliecinošu dokumentu jomā, nodod Pārvaldei glabāšanā visus viņa rīcībā esošos ārvalstīs izsniegtos personu apliecinošos un ceļošanas dokumentus. Minētais nodrošina iespēju efektīvi veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgās personas atgriešanos izcelsmes valstī, ja personai tiek atņemts vai tā zaudē bēgļa statusu. Vienlaikus norādāms, ka minētais atbilst arī pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteiktajam.

[3] Tāpat, lai attiecībā uz uzturēšanās atļauju izsniegšanu bēgļiem un alternatīvo statusu ieguvušām personām nodrošinātu Likumprojekta atbilstību ar likumprojektā "Imigrācijas likums" noteikto, Likumprojekts paredz, ka bēglim un alternatīvo statusu ieguvušai personai izsniedz termiņuzturēšanās atļauju, ievērojot likumprojektā "Imigrācijas likumā" noteikto.

Regula Nr.2024/1348 paredz kopīgas procedūras izveidošanu starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai, kā arī starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai ES. Līdz ar to Regulā Nr.2024/1348 ietvertā procedūra starptautiskā aizsardzības pieteikuma izskatīšanai, kā arī starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai ir saistīta ar Regulā Nr.2024/1347 noteiktajiem kritērijiem bēgļa vai alternatīvā aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai.

Vienlaikus Regula Nr.2024/1348 paredz kompetento iestāžu uzdevumus un veicamās darbības starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas laikā, piemēram, personisko interviju veikšanu, īpašo procesuālo garantiju vajadzības novērtējuma veikšanu, kā arī nepieciešamības gadījumā medicīniskās pārbaudes un vecuma novērtējuma veikšanu. Tāpat Regula Nr.2024/1348 paredz noteikumus par starptautiskā aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūru, piemēram, par starptautiskā aizsardzības pieteikuma paušanu, iesniegšanu un reģistrāciju, starptautiskā aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras ilgumu.  Vienlaikus Regula Nr.2024/1348 paredz noteikumus par lēmuma par starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavošanu un paziņošanu, kā arī, piemēram, kritērijus starptautiskās aizsardzības pieteikuma atzīšanai par nepieņemamu vai nepamatotu, kā arī kritērijus skaidrai starptautiskās aizsardzības pieteikuma atsaukšanai un tā netiešai atsaukšanai. Tāpat Regula Nr.2024/1348 paredz īpašas procedūras starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai. Piemēram, Regula Nr.2024/1348 paredz starptautiskās aizsardzības pieteikuma jeb iesnieguma izskatīšanu robežprocedūrā, kuras laikā patvēruma meklētājs nav uzskatāms par ieceļojušu valstī. Regulā Nr.2024/1348 paredzētās robežprocedūras mērķis pēc būtības ir paātrināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūru un lēmuma pieņemšanu, kā arī stiprināt migrācijas plūsmu kontroli, īpaši attiecībā uz personām, kurām nav tiesību uz starptautisko aizsardzību. Līdz ar to Regulā Nr.2024/1348 starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai robežprocedūras ietvaros paredzētais kopējais termiņš ir 12 nedēļas.

Tāpat Regula Nr.2024/1348 paredz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesības un pienākumus, kā arī garantijas nepilngadīgām personām un nepilngadīgām personām bez pavadības. Vienlaikus Regula Nr.2024/1348 paredz noteikumus par juridisko konsultāciju un juridiskās palīdzības sniegšanu un pārstāvību.

Ņemot vērā minēto, Likumprojektā nepieciešams ietvert attiecīgu tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1348 noteikto prasību īstenošanu.

[1] Ņemot vērā, ka regulas uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1348 paredzēto prasību īstenošanu, Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1348 lietotajiem terminiem. Tāpat Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1348 noteiktajām prasībām saistībā ar patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju veicamajiem pasākumiem un uzdevumiem, tostarp saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma reģistrēšanu, personisko interviju veikšanu, īpašo procesuālo garantiju izvērtējuma veikšanu, starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un lēmumu pieņemšanu, juridisko konsultāciju un juridiskās palīdzības nodrošināšanu, patvēruma meklētāja personas dokumenta izsniegšanu, piešķirtās starptautiskās aizsardzības statusa atņemšanu, kā arī saistībā ar valsts kontaktpunkta noteikšanu.

Vienlaikus Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1348 noteiktajām prasībām saistībā ar pamattiesību uzraudzības mehānismu robežprocedūras ietvaros, konfidencialitātes principu, nepilngadīgo personu bez pavadības īpašo garantiju nodrošināšanu, nepilngadīgo personu vecuma novērtēšanu, patvēruma meklētājam piemērojamajiem ierobežojumiem, tostarp izvietošanu konkrētā vietā un aizturēšanu, kā arī tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību.

Tāpat Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1348 ietvertajām prasībām saistībā ar patvēruma meklētāja tiesībām, piemēram, saņemt tulka pakalpojumus administratīvās procedūras laikā, sazināties ar UNHCR, saņemt juridiskās konsultācijas un juridisko palīdzību, lūgt palikt Latvijā lēmuma par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pārsūdzības procesa laikā, kā arī saistībā ar patvēruma meklētāja pienākumiem, piemēram, sadarboties ar patvēruma procedūrā iesaistītajām institūcijām.

[2] Ņemot vērā, ka Regula Nr.2024/1348 paredz procedūru starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai un attiecīgi starptautiskās aizsardzības piešķiršanai, lai nodrošinātu patvēruma procedūras efektivitāti gan no administratīvā, gan finanšu līdzekļu lietderīgas izmantošanas viedokļa, vienlaikus nodrošinot Paktā ietvertajos ES normatīvajos aktos noteikto personu tiesību ievērošanu, Likumprojekts paredz noteikt kārtību, kādā izskata patvēruma meklētāja iesniegumu no patvēruma pieprasīšanas brīža līdz brīdim, kad noslēdzies administratīvais process saistībā ar iesniegumu. Vienlaikus Likumprojektā paredzētais administratīvais process saistībā ar iesnieguma izskatīšanu atsevišķos elementos atšķiras no Administratīvā procesa likumā noteiktās vispārējās kārtības. Piemēram, Likumprojekts paredz, ka Pārvaldes lēmums, kas pieņemts, izskatot iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, nav apstrīdams padotības kārtībā augstākā iestādē, bet ir pārsūdzams Administratīvajā rajona tiesā. Papildus norādāms, ka šāda kārtība ir paredzēta arī pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka Administratīvās rajona tiesas lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, kā arī attiecīgās lietas izskatīšanai noteiktie termiņi ir saīsināti salīdzinājumā ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem termiņiem, tostarp, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1348  robežprocedūrai paredzēto kopējo starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas termiņu 12 nedēļas. Tāpat norādāms, ka Likumprojekts paredz no Administratīvā procesa likumā noteiktā viena mēneša termiņa atšķirīgus termiņus pieteikuma iesniegšanai Administratīvā rajona tiesā par Pārvaldes lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt. Likumprojektā ir paredzēti atšķirīgi un saīsināti termiņi, salīdzinot ar Administratīvā procesa likumā paredzēto, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1348 paredzētos termiņus patvēruma procedūras, tostarp robežprocedūras, īstenošanai.

[3] Vienlaikus, ņemot vērā Regulā Nr.2024/1348 paredzēto, Likumprojekts, salīdzinot ar pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteikto, paredz šādas izmaiņas:
 - izmaiņas atbildības par patvēruma meklētāja intervēšanu sadalījumā starp Valsts robežsardzi un Pārvaldi;
 - viena kopīga  lēmuma par iesniegumu izskatīšanu un lēmuma par atgriešanu pieņemšanu atbildīgajā iestādē un izskatīšanu pārsūdzības procedūrā Administratīvajā rajona tiesā;
 - ievērojot neizraidīšanas un samērīguma principu, patvēruma meklētāja tiesībām vērsties ar lūgumu Administratīvajā rajona tiesā par tiesībām palikt Latvijā Pārvaldes lēmuma pārsūdzības procedūras laikā;
 - starpdisciplinārā novērtējuma veikšanu patvēruma meklētāja vecuma noteikšanai, ja atbildīgajai iestādei iesnieguma izskatīšanas laikā pastāv šaubas par to, vai patvēruma meklētājs ir vai nav nepilngadīgs;
 - patvēruma meklētājam ir tiesībām uz juridiskajām konsultācijām administratīvā procesa iestādē stadijas ietvaros.

[4] Regulas Nr.2024/1348 28.panta 7.punkts paredz, ka dalībvalsts var organizēt patvēruma procedūru tā, ka vēlmes par bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanas izteikšana, iesnieguma iesniegšana un reģistrēšana notiek vienlaikus. Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, ka patvēruma pieprasīšana ir pasākumu kopums, kas ietver vienlaicīgu patvēruma meklētāja vēlmes par bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanu izteikšanu un iesnieguma iesniegšanu, kā arī tā reģistrēšanu, ko veic Valsts robežsardze, izņemot gadījumu, ja, ievērojot Regulas Nr.2024/1351 17.pantu, vēlmes paušanas laikā vai uzreiz pēc tam ir konstatējams, ka personai Latvija nav pirmā ieceļošanas valsts vai tai citā dalībvalstī ir derīgs uzturēšanās dokuments vai derīga vīza. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka patvēruma pieprasīšanas gadījumā patvēruma meklētājam ir pieejamas Regulas Nr.2024/1348 8.panta 2. – 6.punktā noteiktās garantijas, kā arī iespēja personiskās intervijas laikā iesniegt visus tā rīcībā esošos elementus un dokumentus, kas nepieciešami iesnieguma pamatošanai.

[5] Regulas Nr.2024/1348 4.panta 2.punkts paredz, ka [..] dalībvalstis uztic citām attiecīgām valsts iestādēm uzdevumu saņemt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, kā arī informēt pieteikuma iesniedzējus par to, kur un kā iesniegt pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr.2024/1348 28.pantu. Šādas citas valsts iestādes ietver vismaz policiju, imigrācijas iestādes, robežsargus un iestādes, kas ir atbildīgas par aizturēšanas vietām vai uzņemšanas objektiem.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, ka, ja ir norādes par to, ka trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas atrodas robežšķērsošanas vietā vai robežšķērsošanas tranzīta zonā pie Latvijas ārējās robežas vai atrodas aizturēšanas vai ieslodzījuma vietā, varētu izteikt vēlmi iegūt bēgļa vai alternatīvo statusu, Valsts robežsardze, Valsts policija vai Ieslodzījumu vietu pārvalde sniedz viņam informāciju par iespēju to darīt. Minētais pēc būtības atbilst arī pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteiktajam. Līdz ar to, piemēram, ja persona, kas atrodas ieslodzījuma vietā, izsaka vēlmi saņemt bēgļa vai alternatīvo statusu, šī informācija tiek nekavējoties nodota Valsts robežsardzei, kura, saskaņojot apmeklējumu ar attiecīgo iestādi, nodrošina Valsts robežsardzes amatpersonas ierašanos, lai pieņemtu iesniegumu un veiktu nepieciešamās procesuālās darbības, tostarp iesnieguma reģistrēšanu, informācijas sniegšanu par patvēruma procedūru un patvēruma meklētāja tiesībām un pienākumiem, kā arī biometrisko datu iegūšanu atbilstoši Regulā Nr.2024/1358 paredzētajām prasībām.

[6] Regula Nr.2024/1348 paredz, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas un izskatīšanas procedūras ir attiecināmas gan uz pilngadīgām, gan nepilngadīgām personām, tostarp nepilngadīgām personām bez pavadības. Līdz ar to Likumprojekts paredz, ka iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu personīgi iesniedz pilngadīga persona.

Vienlaikus norādāms, ka par nepilngadīgu personu iesniegumu iesniedz tās likumiskais pārstāvis. Atbilstoši Civillikuma 177.panta pirmajai un otrajai daļai  līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, un aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Saskaņā ar pašreizējo praksi starptautiskās aizsardzības pieteikumu bērna vārdā ietver viens no vecākiem savā iesniegumā.  

Tāpat, ja atbilstoši Likumprojektā paredzētajam bāriņtiesa, ievērojot Regulas Nr.2024/1348 23.panta 2.punkta "b" apakšpunktā noteikto, nekavējoties ieceļ pārstāvi (bāriņtiesas ieceltu aizbildni vai bāriņtiesas pārstāvi, vai bērnu aprūpes iestādes vadītāju), tad iesniegumu nepilngadīgas personas bez pavadības vārdā iesniedz bāriņtiesas ieceltais pārstāvis. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka minētais bāriņtiesas ieceltais pārstāvis procedūras laikā nodrošina nepilngadīgās personas bez pavadības interešu un tiesību pārstāvību personiskajās un mantiskajās attiecībās.

[7] Regula Nr.2024/1348 paredz, ka interviju par iesnieguma pieņemamību un interviju par būtību veic atbildīgā iestāde. Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz, ka Pārvalde atbilstoši Regulas Nr.2024/1348 11., 12., 13. un 14.pantā un Regulas Nr.2024/1351 22.pantā noteiktajam veic interviju ar patvēruma meklētāju. Līdz ar to Likumprojekts paredz Pārvaldei jaunu papildu pienākumu, kas paredz apkopot patvēruma meklētāja sniegto informāciju, kas iepriekš tika saņemta no Valsts robežsardzes un kas ir nepieciešama lēmuma pieņemšanai patvēruma procedūras sākuma stadijā.

Lai nodrošinātu patvēruma procedūras efektivitāti, Likumprojekts paredz, ka Pārvalde izmantos Valsts robežsardzes apkopoto informāciju skrīninga procedūras laikā, kas tiks veikta likumprojektā "Imigrācijas likums" noteiktajā kārtībā. Minētā informācija Pārvaldes rīcībā nonāks, izmantojot Vienotās migrācijas informācijas sistēmu, kas nodrošina Pārvaldes pieeju tajā ietvertajām apakšsistēmām, tostarp Izraidīto ārzemnieku un ieceļošanas aizliegumu reģistram (tai skaitā Skrīninga sadaļai) un Patvēruma meklētāju reģistram. Attiecīgi minētais ļaus Pārvaldei efektīvi veikt patvēruma procedūras sākuma stadijas izvērtējumu, izmantojot jau pieejamo informāciju, vienlaikus saglabājot patvēruma meklētāja tiesības uz individuālu izvērtējumu un sākotnējo interviju. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka, tāpat kā saskaņā ar pašreiz spēkā esošo Patvēruma likumu, interviju par būtību veiks Pārvalde.

[8] Regula Nr.2024/1348 paredz, ka pieteikuma iesniedzējiem, kuriem piemēro robežprocedūru, nav atļauts ieceļot dalībvalsts teritorijā. Līdz ar to, lai nodrošinātu iesnieguma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu robežprocedūrā, patvēruma meklētājam robežprocedūras laikā nav atļauts ieceļot Latvijas teritorijā. Ņemot vērā minēto, Likumprojekts patvēruma meklētāja uzturēšanai robežprocedūras laikā paredz divus iespējamos risinājumus:
 - lai nodrošinātu pienākumu uzturēties Valsts robežsardzes amatpersonu uzraudzībā, patvēruma meklētājam tiks piemērots pārvietošanās brīvības ierobežojums – izvietošana konkrētā vietā –, proti, Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā daļēji slēgtā režīmā;
 - aizturēšanas gadījumā patvēruma meklētājs  tiks ievietots  Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā slēgtā režīmā. 

Minētais regulējums izriet gan no Direktīvas Nr.2024/1346, gan Regulas Nr.2024/1348 prasībām, un attiecīgi Likumprojektā paredzēti to īstenošanas nosacījumi.

Vienlaikus, ņemot vērā, ka patvēruma meklētāji, uz kuriem attiecas robežprocedūra, netiek uzskatīti par tādiem, kas ir likumīgi ieceļojuši Latvijas teritorijā, tiem parasti ir jāuzturas īpaši noteiktā vietā, kas atbilstoši Likumprojektā paredzētajam ir  Valsts robežsardzes struktūrvienība. Likumprojektā paredzētais pārvietošanās brīvības ierobežojums – izvietošana konkrētā vietā sistemātiski piemērojams visiem patvēruma meklētājiem robežprocedūrā un nav uzskatāms par aizturēšanu. Tā mērķis ir nodrošināt robežprocedūras efektīvu norisi, tostarp patvēruma meklētāja pieejamību un bēgšanas riska mazināšanu. Lai gan ierobežojuma piemērošanai nav nepieciešams individuāls pamatojums, katrā gadījumā tiek pieņemts individuāls lēmums, ievērojot proporcionalitātes principu un patvēruma meklētāja individuālo situāciju, tostarp īpašās uzņemšanas vajadzības.

Vienlaikus atbilstoši Regulā Nr.2024/1348 noteiktajam ģimenēm ar nepilngadīgiem bērniem ir nodrošināmi bērna interesēm atbilstoši izmitināšanas apstākļi. Tāpat attiecībā uz nepilngadīgām personām bez pavadības robežprocedūra piemērojama tikai izņēmuma gadījumos, ja pastāv pamatots iemesls uzskatīt, ka minētā nepilngadīgā persona rada draudus valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai ir konstatēts, ka patvēruma meklētājs ir bijis piespiedu kārtā izraidīts no ES saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nopietnu valsts drošības vai sabiedriskās kārtības iemeslu dēļ. Vienlaikus, ja pastāv šaubas par personas vecumu, līdz starpdisciplinārās novērtēšanas veikšanai un tās rezultātam, bet ne ilgāk kā 30 darbdienas, var tikt piemēroti robežprocedūras nosacījumi.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka aizturēšana ir piemērojama tikai izņēmuma gadījumos kā galējais līdzeklis, ja mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tāpat Likumprojekts paredz, ka par aizturēšanu katrā gadījumā tiek pieņemts individuāls rakstveida lēmums (aizturēšanas protokols), tajā pamatojot aizturēšanas nepieciešamību un samērīgumu, kā arī nodrošinot patvēruma meklētājam tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.  
Vienlaikus atbilstoši Regulā Nr.2024/1348 noteiktajam, ja robežprocedūras ietvaros nav iespējams nodrošināt atbilstošus uzņemšanas apstākļus vai procesuālās garantijas, robežprocedūra netiek piemērota vai tiek pārtraukta. Valsts robežsardzei ir pienākums regulāri izvērtēt piemēroto pārvietošanās brīvības ierobežojumu nepieciešamību un, ja nepieciešams, tos pielāgot vai aizstāt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

[9] Lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1348 minēto viena kopīga lēmuma par iesniegumu un atgriešanu pieņemšanu atbildīgajā iestādē, kā arī to vienlaicīgu izskatīšanu pārsūdzības procedūrā Administratīvajā rajona tiesā, Likumprojekts paredz jaunu kārtību attiecībā uz atgriešanas lēmuma pieņemšanu un izpildi, kā arī to pārsūdzības kārtību, izveidojot speciālu regulējumu.

Likumprojekts paredz, ka, ja iesniegums tiek noraidīts un personai nav cita likumīga pamata uzturēties Latvijā, Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona pieņem vienu lēmumu par iesniegumu, iekļaujot tajā izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par piespiedu izraidīšanu.
Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka minēto lēmumu patvēruma meklētājs vai viņa pārstāvis var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā pēc patvēruma meklētāja izmitināšanas vietas adreses vai pēc dzīvesvietas adreses, kuru patvēruma meklētājs norādījis Valsts robežsardzei vai Pārvaldei, vai aizturēšanas vietas adreses, ja patvēruma meklētājs Likumprojektā noteiktajos gadījumos un kārtībā aizturēts un izmitināts Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā vai izvietots konkrētā vietā, iesniedzot Pārvaldē Administratīvajai rajona tiesai adresētu pieteikumu.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka Pārvaldes priekšnieka pilnvarota amatpersona, pieņemot lēmumus par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, pamatojoties uz individuālu katra patvēruma meklētāja novērtējumu, vienā lēmumā var ietvert patvēruma meklētāju un viņa ģimenes locekļus, ja šo personu iesniegumu pamatā ir vieni un tie paši fakti un ja tādējādi netiek atklāti patvēruma meklētāja īpašie apstākļi, kas var apdraudēt viņa intereses, jo īpaši gadījumos, kas saistīti ar vajāšanu dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimuma identitātes vai vecuma dēļ un ir veiktas intervijas ar minētajām personām. Minētā prasība Likumprojektā ir ietverta, lai īstenotu Regulas Nr.2024/1348 36.panta 5.punktā paredzēto. Papildus norādāms, ka, lai arī par attiecīgajām personām tiks pieņemts viens lēmums, tāpat attiecīgā lēmuma pamatā ir katra patvēruma meklētāja situācijas individuāls izvērtējumu.

Vienlaikus, ņemot vērā, ka patvēruma jomas tiesiskais regulējums visos gadījumos saistīts ar starptautisko tiesību un ES normatīvo aktu piemērošanu, lai nodrošinātu patvēruma procedūras norisi atbilstoši Regulā Nr.2024/1348 paredzētajiem termiņiem, Likumprojekts paredz noteikt konkrētus termiņus lēmumu pieņemšanai Pārvaldē, minēto lēmumu pārsūdzībai, kā arī pieteikuma izskatīšanai Administratīvajā rajona tiesā. Likumprojektā ietverti saīsināti termiņi attiecīgās lietas izskatīšanai salīdzinājumā ar Administratīvā procesa likumā noteikto un ievērojot Regulā Nr.2024/1348 paredzētos termiņus patvēruma procedūrai.

Vienlaikus Likumprojekts saglabā pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā paredzēto pieeju, ka Pārvaldes lēmums netiek apstrīdēts padotības kārtībā augstākā iestādē. Tāpat Likumprojekts paredz saglabāt pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā noteikto, ka Administratīvās rajona tiesas pieņemtais nolēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Vienlaikus Likumprojekts paredz saglabāt pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā ietverto nosacījumu, ka Administratīvā rajona tiesa, izskatot lietu, lieciniekus no ārvalstīm neizsauc, kā arī lēmumi, kas pieņemti, veicot iesniegtā pieteikuma vai ierosinātās lietas izskatīšanai nepieciešamās procesuālās darbības, nav pārsūdzami. Minētais ir nepieciešams, lai izvairītos no patvēruma procedūras ļaunprātīgas izmantošanas, piemēram, to nepamatoti pagarinot, tādējādi arī nodrošinot Regulā Nr.2024/1348 noteikto patvēruma procedūras termiņu ievērošanu.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka, izskatot pieteikumu par Likumprojekta 34.panta otrās daļas 2., 3., 4. un 5.punktā minēto lēmumu, minētajos gadījumos un termiņos vienlaicīgi izskata arī pieteikumu par izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par piespiedu izraidīšanu un tajos ietverto lēmumu par iekļaušanu sarakstā un lēmumu par ieceļošanas aizliegumu Šengenas teritorijā. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājam ir tiesības palikt Latvijā līdz lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Likumprojekta 34.panta otrās daļas 1., 2., 3., 4., 5. un 6.punktu, trešo, ceturto vai piekto daļu, pārsūdzības termiņa beigām. Minētājos gadījumos izbraukšanas rīkojuma vai lēmuma par piespiedu izraidīšanu darbība tiek apturēta, izņemot Regulas Nr.2024/1348 68.panta 3.punktā minētajos gadījumos un ievērojot neizraidīšanas principu. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājs vai viņa pārstāvis var vērsties Administratīvajā rajona tiesā ar lūgumu atļaut patvēruma meklētājam palikt Latvijā līdz galīgajam tiesas lēmumam Regulas Nr.2024/1348 68.panta 3.punkta "a", "b", "c" un "d" apakšpunktā minētajos gadījumos. Attiecīgo lūgumu iesniedz Regulas Nr.2024/1348 68.panta 3.punkta "a", "b", "c" un "d" apakšpunktā minētā lēmuma pārsūdzības termiņā. Līdz ar to, ja patvēruma meklētājam netiek piešķirtas tiesības palikt valstī, lai gaidītu Administratīvās rajona tiesas nolēmumu par Pārvaldes lēmumu, kas pieņemts patvēruma procedūras ietvaros, apelācijas procedūra turpinās paralēli atgriešanas robežprocedūrai. Vienlaikus attiecīgais regulējums Likumprojektā ir ietverts un atšķirīgs no Administratīvā procesa likumā paredzētā, ka pieteikuma iesniegšana tiesā aptur administratīvā akta darbību no dienas, kad pieteikums ir saņemts, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1348 noteikto prasību īstenošanu. Attiecīgā regulējuma ietvaros ir ievērojams arī neizraidīšanas princips, kā tas ir paredzēts Likumprojektā.

Vienlaikus Likumprojekts paredz noteikt, ka Administratīvās rajona tiesas nolēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, kā arī Administratīvās rajona tiesas nolēmumi, kas pieņemti, veicot iesniegtā pieteikuma vai ierosinātās lietas izskatīšanai nepieciešamās procesuālās darbības, nav pārsūdzami. Līdz ar to, ņemot vērā Regulas Nr.2024/1348 67.panta 1.punktā noteikto, Likumprojekta 41.panta astotajā un devītajā daļā paredzētais attiecināms uz visiem Administratīvās rajona tiesas pieņemtajiem lēmumiem, kuru pārsūdzēšanas kārtība ietverta Likumprojekta VIII nodaļā. Vienlaikus Likumprojektā pieteikuma izskatīšanai Administratīvajā rajona tiesā paredzētie termiņi ir noteikti, ievērojot Regulā Nr.2024/1348 paredzētās prasības, tādējādi nodrošinot Regulas Nr.2024/1348 nosacījumu izpildi. 

[10] Ievērojot Likumprojekta izstrādes gaitā izteiktos priekšlikumus Administratīvās rajona tiesas darba efektivizācijai saistībā ar patvēruma procedūras ietvaros pieņemto Pārvaldes lēmumu pārsūdzību, Likumprojekts paredz noteikt, ka ja, izskatot administratīvo lietu atbilstoši Regulas Nr.2024/1348 67.panta 3., 4., 5. un 6.punktā noteiktajam, Administratīvā rajona tiesa atzīst, ka pārsūdzētajā Pārvaldes lēmumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas Pārvaldes lēmuma motivācijai. Vienlaikus, ņemot vērā līdzšinējo tiesu praksi, konstatējams, ka Pārvaldes lēmumi lielākajā daļā gadījumu tiek atstāti negrozīti, kas var liecināt, ka tie ir izvērsti un juridiski pamatoti. Tāpat, iespēja pievienoties pārsūdzētā lēmuma pamatojumam, nodrošinās ātrāku un efektīvāku patvēruma lietu izskatīšanu, dodot Administratīvajai rajona tiesai iespēju vairāk veltīt laiku tiem argumentiem, par kuriem attiecīgajā lietā ir strīds.

[11] Regulas Nr.2024/1348 25.panta 1.punkts paredz, ka, ja, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja paziņojumiem, pieejamiem dokumentāriem pierādījumiem vai citām attiecīgām norādēm, pastāv šaubas par to, vai pieteikuma iesniedzējs ir vai nav nepilngadīgs, atbildīgā iestāde pieteikuma izskatīšanas laikā, lai noteiktu pieteikuma iesniedzēja vecumu, var veikt starpdisciplināru novērtēšanu, tostarp psihosociālu novērtēšanu, ko īsteno kvalificēti speciālisti. Līdz ar to Likumprojekts paredz, ka, ja, pamatojoties uz patvēruma meklētāja sniegto informāciju, pieejamiem dokumentāriem pierādījumiem vai citām norādēm, Valsts robežsardzei vai Pārvaldei pastāv šaubas, vai patvēruma meklētājs ir vai nav nepilngadīgs, Pārvalde sadarbībā ar bāriņtiesu, kā arī speciālistiem izglītības, veselības aprūpes, psiholoģijas un citās jomās veic vecuma starpdisciplināru novērtējumu. Ņemot vērā minēto, šaubu gadījumā patvēruma meklētāja vecuma noteikšanai tiks izveidota starpdisciplināra novērtēšanas komisija, kuras darbā iesaistīs kvalificētus dažādu jomu speciālistus.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka Ministru kabinets noteiks nepilngadīga patvēruma meklētāja vecuma starpdisciplināru novērtēšanas kārtību un iesaistīto institūciju pienākumus. Līdz ar to, izstrādājot vecuma starpdisciplināras novērtēšanas kārtību un nosakot iesaistīto institūciju pienākumus, Pārvalde ņems vērā Patvēruma aģentūras izstrādātās un 2025.gada novembrī publicētās vadlīnijas "Praktiskās vadlīnijas vecuma novērtēšanai" (Pieejams: https://www.euaa.europa.eu/publications/practical-guide-age-assessment).

Vienlaikus pašreiz, ja rodas šaubas par patvēruma meklētāja vecumu, Valsts robežsardze organizē vecuma ekspertīzes veikšanu Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā. Minētā ekspertīze ietver zobu, kaulu attīstības un citus medicīniskus izmeklējumus, ko veic sertificēti tiesu medicīnas eksperti. Tāpat, ja patvēruma meklētāja vecuma noteikšanas procedūras laikā netiek viennozīmīgi noskaidrots pārbaudāmās personas vecums, tas tiek vērtēts par labu pārbaudāmai personai, proti, persona tiek uzskatīta par nepilngadīgo. Vienlaikus attiecīgās medicīniskās ekspertīzes atzinumu var pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 182.pantu eksperta atzinumu tiesa novērtē pēc Administratīvā procesa likuma 154.panta noteikumiem. Ja eksperta atzinums nav pietiekami skaidrs vai ir nepilnīgs, tiesa var noteikt papildu ekspertīzi, uzdodot tās izdarīšanu tam pašam ekspertam. Ja eksperta atzinums nav pamatots vai motivēts, kā arī tad, ja vairāku ekspertu atzinumi ir pretrunīgi, tiesa var noteikt atkārtotu ekspertīzi, uzdodot tās izdarīšanu citam ekspertam vai vairākiem ekspertiem uzreiz.

Ņemot vērā minēto, vērtējot patvēruma meklētāja vecumu, sākotnēji Pārvalde veiks visas tās rīcībā esošās informācijas un dokumentācijas par patvēruma meklētāju izvērtējumu to savstarpējās kopsakarībās. Ja pēc attiecīgās informācijas un dokumentācijas izvērtēšanas turpinās pastāvēt šaubas par patvēruma meklētāja vecumu, tad nākamais posms ietvers daudzdisciplināru novērtējumu, kuru veiks profesionāļi, izmantojot nemedicīniskas metodes, piemēram, psihosociālo un vizuālo novērtējumu, interviju, kā arī citas metodes.

Vienlaikus, ņemot vērā Regulas Nr.2024/1348 25.panta 2.punktā noteikto, ja pēc daudzdisciplīnu novērtējuma joprojām pastāv šaubas par pieteikuma iesniedzēja vecumu, pieteikuma izskatīšanas laikā kā galēju līdzekli var izmantot medicīniskās pārbaudes, lai noteiktu pieteikuma iesniedzēja vecumu. Līdz ar to, ja iepriekšējo posmu (informācijas un dokumentācijas izvērtēšanas un daudzdisciplinārā novērtējuma) rezultāti nebūs pārliecinoši, tad nākamajā posmā Pārvalde varēs noteikt veikt medicīnisko pārbaudi, ievērojot Likumprojektā paredzētās Pārvaldes tiesības noteikt medicīnisko ekspertīzi vecuma noteikšanai. Vienlaikus, ievērojot Regulā Nr.2024/1348 paredzēto, nosakot vecuma noteikšanas ekspertīzi, Pārvalde nepilngadīgo personu bez pavadības pārstāvja klātbūtnē nekavējoties informē valodā, kuru tā saprot, vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par tai saprotamu, kā arī  bērnam draudzīgā un vecumam atbilstošā veidā par vecuma noteikšanas ekspertīzes iemesliem, par iespējamām sekām pēc minētās ekspertīzes veikšanas, kā arī par sekām, kas varētu rasties, ja nepilngadīgās personas bez pavadības pārstāvis atsakās no medicīniskās ekspertīzes. Tāpat apstāklis, ka nepilngadīgās personas bez pavadības pārstāvis ir atteicies no minētās medicīniskās ekspertīzes veikšanas, nevar būt vienīgais pamats tam, lai pieņemtu lēmumu par nepilngadīgās personas bez pavadības iesnieguma atstāšanu bez izskatīšanas vai lēmumu par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu.

Vienlaikus nepilngadīga patvēruma meklētāja vecuma starpdisciplinārās novērtēšanas rezultātu paredzēts ietvert Pārvaldes lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Likumprojekta 34.panta otro daļu.

[12] Direktīvas Nr.2024/1346 29.pants, Regulas Nr.2024/1348 15., 16., 17., 18. un 19.pants, kā arī Regulas Nr.2024/1351 21.pants paredz patvēruma meklētāja tiesības uz juridiskām konsultācijām un juridisko palīdzību un uz pārstāvību. Pašreiz spēkā esošais Patvēruma likums un Valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības likums paredz, patvēruma meklētāja tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību pārsūdzības procedūrā patvēruma piešķiršanas procesa ietvaros. Līdz ar to Likumprojektā, ievērojot Direktīvā Nr.2024/1346, Regulā Nr.2024/1348 un Regulā Nr.2024/1352 noteiktās prasības, atšķirībā no pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā, kā arī Valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības likumā noteiktā, paredzēts noteikt plašāku valsts juridiskās palīdzības apjomu, proti, patvēruma meklētājam ne tikai noteiktos gadījumos ir nodrošināma valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība pārsūdzības procedūrā patvēruma piešķiršanas procesa ietvaros, bet arī ir arī nodrošināmas valsts nodrošinātas juridiskās konsultācijas iesnieguma izskatīšanas laikā.

Papildus Likumprojektā ir paredzēts uzskaitīt konkrētus Likumprojektā minētus lēmumus un iestāžu faktisko rīcību, kuru pārsūdzības gadījumā patvēruma meklētājam ir tiesības uz valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, kā arī visus lūgumus, kuru iesniegšanā un sagatavošanā patvēruma meklētājam ir tiesības uz valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Atbilstoši Likumprojektā paredzētajam, ja patvēruma meklētājam nav pietiekamu līdzekļu, lai pieaicinātu personu juridiskās palīdzības saņemšanai, pēc patvēruma meklētāja pieprasījuma valsts nodrošināto juridisko palīdzību pārsūdzības procedūrās nodrošinās lēmumu vai faktiskās rīcības, kas saistītas ar patvēruma meklētāja centrā izmitināta patvēruma meklētāja pārvietošanu uz telpām ar samazinātu ērtību līmeni, par atteikumu izmitināt patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā, par atteikumu izmaksāt dienasnaudu, par izvietošanu valsts administratīvajā teritorijā, par pārvietošanās brīvības ierobežojuma – izvietošana konkrētā vietā – piemērošanu, par atteikumu atļaut atstāt valsts administratīvo teritoriju vai dzīvot ārpus konkrētās vietas, par ar aizturēšanu nesaistīta ierobežojošā pasākuma piemērošanu, par aizturēšanu, par iesnieguma izskatīšanas rezultātā pieņemto Pārvaldes lēmumu, par izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par piespiedu izraidīšanu, par lēmumu par personas iekļaušanu to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijā ir aizliegta, par lēmumu par ieceļošanas aizliegumu Šengenas teritorijā, par pārcelšanu solidaritātes mehānisma ietvaros, kā arī lai sagatavotu un iesniegtu lūgumu atļaut patvēruma meklētājam palikt Latvijā. Tāpat Likumprojektā ir paredzēta arī juridiskās palīdzības pieprasīšanas kārtība, paredzot, kuros gadījumos un kurai iestādei ir iesniedzams iesniegums par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pieprasījumu.

Vienlaikus Likumprojektā ir paredzēts atteikties no līdzšinējās pieejas, ka saziņu starp juridiskās palīdzības sniedzēju un patvēruma meklētāju pārsūdzības procedūrā nodrošina Pārvalde, ņemot vērā institūciju kompetenču sadalījumu. Papildus Iekšlietu ministrija, plānojot Pakta ieviešanu, ir paredzējusi Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda 2021.-2027.gada programmas finansējumu tulkošanas pakalpojumiem – saziņas nodrošināšanai patvēruma procedūrā (tostarp tulkošanai, ko nodrošinās Tieslietu ministrijas padotībā esošā iestāde).

Attiecībā uz gadījumiem, kad persona vēlas pārsūdzēt Pārvaldes lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa zaudēšanu vai atņemšanu, Likumprojekts paredz mainīt pašreiz spēkā esošajā Patvēruma likumā paredzēto kārtību. Likumprojekts paredz, ka, ja persona, kurai piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss, vēlas saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību, lai pārsūdzētu Pārvaldes priekšnieka pilnvarotas amatpersonas lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa zaudēšanu vai atņemšanu, tā iesniedz Tiesu administrācijai iesniegumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pieprasījumu un iesniegumu par saviem ienākumiem. Līdz ar to pēc Likumprojekta spēkā stāšanās attiecīgajai personai iesniegums par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pieprasījumu un iesniegums par saviem ienākumiem būs jāiesniedz Tiesu administrācijai, nevis Pārvaldei, kā tas pašreiz noteiks spēkā esošajā Patvēruma likumā. Papildus norādāms, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 67.panta otrās daļas 8. un 9.punktā noteiktajam Pārvaldes lēmumā par bēgļa vai alternatīvā statusa zaudēšanu vai atņemšanu tiek norādīts adresātam uzliktais tiesiskais pienākums (noteikta rīcība vai noteiktas rīcības aizliegums) vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai noraidītās tiesības, kā arī informācija par to, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt. Pārvaldes lēmumā tiek ietverta arī informācija par kārtību, kādā var saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību. Ņemot vērā, ka minētā norma attiecas uz personām, kuras ilgstoši uzturējušās Latvijā ar starptautiskās aizsardzības statusu, ir pamatoti pieņemt, ka lēmumā ietvertā informācija par rīcību, lai pārsūdzētu lēmumu un saņemtu valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, ir pietiekama un atbilstoša, lai persona varētu realizēt likumā paredzētās tiesības.

[13] Regulas  Nr.2024/1348 43.panta 4.punkts paredz, ka neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes 2021.gada 15.decembra Regulas (ES) 2021/2303 par Eiropas Savienības Patvēruma aģentūru un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr.439/2010 (turpmāk – Regula Nr.2021/2303) 14.pantā noteikto uzraudzības mehānismu un kā papildinājumu tam, katra dalībvalsts nodrošina pamattiesību uzraudzības mehānismu saistībā ar robežprocedūru, kurš atbilst Regulas Nr.2024/1356 10.pantā noteiktajiem kritērijiem. Līdz ar to minētajam mehānismam jāpapildina jau esošais uzraudzības regulējums, kas noteikts Regulas Nr.2021/2303 14.pantā, vienlaikus tam jāatbilst kritērijiem, kas paredzēti Regulas Nr.2024/1356 10.pantā.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz noteikt, ka Regulas Nr.2024/1348 43.panta 4.punktā minēto uzraudzību īsteno tiesībsargs atbilstoši Regulas Nr.2024/1356 10.pantā noteiktajiem kritērijiem. Īstenojot uzraudzību, tiek ņemti vērā standarti, vadlīnijas un citi materiāli, kas izstrādāti atbilstoši Regulas Nr.2021/2303 13.pantam. Minēto standartu, vadlīniju un citu materiālu, ņemšana vērā  attiecīgi nodrošinās saskaņotību ar vienotu ES līmeņa pieeju.
Līdz ar to Likumprojektā paredzētā tiesībsarga kā pamattiesību uzraudzības mehānisma saistībā ar robežprocedūra noteikšana nodrošina skaidru institucionālo atbildību, stiprina pamattiesību aizsardzību robežprocedūrās, un uzlabo uzraudzības kvalitāti, balstoties uz vienotiem ES standartiem. Attiecīgi ar minēto tiek izveidots caurskatāms, neatkarīgs un ES prasībām atbilstošs pamattiesību uzraudzības mehānisms patvēruma robežprocedūras ietvaros.

[14] Regulas Nr.2024/1348 7.panta 1.punkts nosaka, ka iestādēm, kas piemēro Regulu Nr.2024/1348, ir saistošs konfidencialitātes princips attiecībā uz jebkuru personisku informāciju, ko tās iegūst, pildot savus pienākumus, tostarp jebkādu informācijas apmaiņu starp dalībvalstu iestādēm saskaņā ar ES vai valsts tiesību aktiem, kas attiecas uz Regulas Nr.2024/1348 piemērošanu. Ņemot vērā minēto, Likumprojektā ir ietverti nosacījumi informācijas neizpaušanai un apkopošanai.

Likumprojekts paredz patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju darbinieku pienākumu nodrošināt patvēruma meklētāju informācijas konfidencialitāti, tostarp aizliegumu izpaust informāciju par patvēruma pieprasīšanas faktu, izņemot normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos. Minētais regulējums tiek ietverts Likumprojektā, tādējādi nodrošinot tā vienveidīgu piemērošanu patvēruma jomā un atbilstību Regulā Nr.2024/1348 noteiktajam konfidencialitātes principam, kas paredz pienākumu aizsargāt informāciju par patvēruma meklētāju un ierobežot tās izpaušanu, lai novērstu iespējamu apdraudējumu personai vai tās ģimenes locekļiem.

Vienlaikus Likumprojektā ietvertais atbilst arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 27.aprīļa Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgās datu aizsardzības regula) prasībām par personas datu apstrādes likumību, konfidencialitāti un piekļuves ierobežošanu sensitīviem datiem.

Papildus Likumprojekts paredz noteikt, ka par konfidencialitātes pienākuma pārkāpumu darbinieks var tikt saukts pie disciplinārās, administratīvās vai kriminālatbildības, ievērojot attiecīgo jomu reglamentējošo normatīvajos aktos noteikto kārtību. Minētais stiprinās efektīvu atbildības mehānismu piemērošanu un datu aizsardzības prasību ievērošanu.

Regula Nr.2024/1350 izveido ES pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas sistēmu trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku uzņemšanai dalībvalstu teritorijā nolūkā saskaņā Regulu Nr.2024/1350 šīm personām piešķirt starptautisko aizsardzību vai humanitāro statusu [..]. Tāpat Regula Nr.2024/1350 paredz noteikumus par trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku uzņemšanu dalībvalstu teritorijā, kuru veic ar pārmitināšanu vai humanitāro uzņemšanu.

Ņemot vērā minēto, Regula Nr.2024/1350 izveido kopēju ES pieeju, kas paredz kopīgu procedūru, uzņemšanas atbilstības kritērijus un tās atteikuma iemeslus, kā arī kopīgus principus attiecībā uz statusu, kas piešķirams uzņemtajām personām. Regulas Nr.2024/1350 ietvaros uzņemšanas procedūru veido: attiecīgā gadījuma nosūtījums, identificēšana, reģistrēšana, novērtēšana un secinājuma izdarīšana par uzņemšanu, kā arī pārmitināšanas gadījumā lēmums par starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanu vai humanitārās uzņemšanas gadījumā lēmums par starptautiskās aizsardzības vai humanitārā statusa piešķiršanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Līdz ar to Likumprojektā nepieciešams ietvert attiecīgu tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu Regulas Nr.2024/1350 prasību īstenošanu un noteiktu kompetenču sadalījumu par lēmumu pieņemšanu pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas procedūras ietvaros.

[1] Ņemot vērā, ka regulas uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas, Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1350 lietotajiem terminiem. Tāpat Likumprojektā ir ietverta atsauce uz Regulu Nr.2024/1350 saistībā ar valsts kontaktpunkta noteikšanu Regulā Nr.2024/1350 minētā ES plāna īstenošanas sekmēšanai.

[2] Atbilstoši Regulā Nr.2024/1350 noteiktajam pārmitināšana ir tāda trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka uzņemšana dalībvalsts teritorijā pēc UNHCR nosūtījuma no kādas trešās valsts, uz kuru viņš ir pārvietots, kuram ir tiesības tikt uzņemtam, ievērojot Regulas Nr.2024/1350 paredzētos nosacījumus. Savukārt atbilstoši Regulā Nr.2024/1350 noteiktajam humanitārā uzņemšana ir tāda trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka uzņemšana pēc dalībvalsts lūgta nosūtījuma no Patvēruma aģentūras, no UNHCR vai no citas attiecīgas starptautiskas struktūras no kādas trešās valsts, kurp viņš ir piespiedu kārtā pārvietots, un kuram, vismaz pamatojoties uz sākotnējo izvērtējumu, ir tiesības tikt uzņemtam, ievērojot Regulā Nr.2024/1350 paredzētos nosacījumus.

Ņemot vērā minēto un lai nodrošinātu tiesisko noteiktību par lēmumu par trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku pārmitināšanu vai humanitāro uzņemšanu no trešajām valstīm pieņemšanu, Likumprojekts paredz noteikt, ka lēmumu par trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku pārmitināšanu vai humanitāro uzņemšanu no trešajām valstīm un patvēruma meklētāju pārcelšanu no citām dalībvalstīm uz Latviju solidaritātes mehānisma ietvaros pieņem Saeima.

[3] Regulas Nr.2024/1350 9.panta 1.punkts nosaka, ka pārmitināšanas gadījumā ES plāna īstenošanas nolūkos dalībvalstis pieprasa UNHCR sniegt tām nosūtījumu par trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem. Humanitāras uzņemšanas gadījumā Savienības plāna īstenošanas nolūkā dalībvalstis var pieprasīt Patvēruma aģentūrai, UNHCR vai citai attiecīgai starptautiskai struktūrai sniegt tām nosūtījumu par trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem. Tāpat Regulas Nr.2024/1350 9.panta 6.punkts nosaka, ka dalībvalstis izvērtē, vai trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki, attiecībā uz kuriem tās veic uzņemšanas procedūru, atbilst Regulas Nr.2024/1350 5.pantā izklāstītajiem atbilstības kritērijiem un vai uz tiem neattiecas Regulas Nr.2024/1350 6. pantā noteiktie atteikšanas iemesli. Dalībvalstis veic attiecīgo izvērtējumu, jo īpaši pamatojoties uz dokumentāriem pierādījumiem, tostarp vajadzības gadījumā uz UNHCR sniegto informāciju par to, vai trešo valstu valstspiederīgie vai bezvalstnieki kvalificējas kā bēgļi, vai balstoties uz personīgu interviju, vai uz abu kombināciju.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz noteikt, ka, lemjot par personas atbilstību starptautiskās aizsardzības kritērijiem un tās uzņemšanu pārmitināšanas vai humanitārās uzņemšanas mehānisma ietvaros, Pārvalde var pieņemt lēmumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt atbilstoši Likumprojektā noteiktajiem kritērijiem, pamatojoties uz UNHCR, Eiropas Patvēruma atbalsta biroja vai citu sadarbības partneru iesniegto informāciju, ja tā ir pietiekama minētā lēmuma pieņemšanai.

[4] Regulas Nr.2024/1350 9.panta 15.punkts paredz, ka, ievērojot Regulas Nr.2024/1350 14.punktu, tajā minētā dalībvalsts pieņem lēmumu personai piešķirt bēgļa statusu, ja attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks kvalificējas kā bēglis, vai alternatīvo aizsardzību, ja attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks ir tiesīgs uz alternatīvo aizsardzību. Pēc tam, kad attiecīgā persona ir ieceļojusi dalībvalsts teritorijā, šādam lēmumam ir tādas pašas sekas kā lēmumam, ar ko piešķir bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu, kā minēts Regulas Nr.2024/1347 13. vai 18.pantā.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz noteikt, ka, lai pārmitināšanas vai humanitārās uzņemšanas mehānisma ietvaros persona ieceļotu Latvijā, tai, ja nepieciešams, izsniedz pagaidu ieceļošanas dokumentu. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka bēgļa vai alternatīvo statusu ieguvušas personas ceļošanas un personu apliecinošu dokumentu izsniedz personai pēc tās ierašanās Latvijā.

[5] Papildus norādāms, ka līdz šim Latvijā pārmitināšanas pasākumos piedalījusies tikai vienu reizi. Latvija pārmitināšanas ietvaros 2017.gadā uzņēma 40 Sīrijas pilsoņus no Turcijas. Minētā personu pārmitināšana notika saskaņā ar pašreiz spēkā esošo Patvēruma likumu.

Regula Nr.2024/1351 nosaka vienotu regulējumu patvēruma un migrācijas pārvaldībai ES un kopējās Eiropas patvēruma sistēmas darbībai. Tāpat Regula Nr.2024/1351 izveido solidaritātes mehānismu un paredz kritērijus un mehānismus par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanai.

Regula Nr.2024/1351 paredz atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 26.jūnija Regulu (ES) Nr.604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, (turpmāk – Regula Nr.604/2013). Līdz ar to Regulā Nr.2024/1351 ietvertie kritēriji un mehānismi, lai noteiktu par iesnieguma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, pēc būtības saglabā Regulā Nr.604/2013 noteikto procedūru un kritērijus. Vienlaikus Regula Nr.2024/1351, salīdzinot ar Regulā Nr.604/2013 noteikto, paredz izmaiņas attiecībā uz paplašinātu noregulējumu un stingrākiem termiņiem atbildīgās dalībvalsts noteikšanai un pārsūtīšanas īstenošanai, tādējādi ierobežojot sekundāru kustību un nodrošinot atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras efektivitāti.

Ņemot vērā minēto, lai īstenotu Regulas Nr.2024/1351 prasības, Likumprojektā nepieciešams noteikt kārtību lēmumu pieņemšanai solidaritātes mehānisma piemērošanai gan situācijā, kad patvēruma meklētāji varētu tikt pārcelti uz Latviju, gan situācijā, kad patvēruma meklētāji varētu tikt pārcelti no Latvijas uz citu dalībvalsti. Tāpat, lai īstenotu Regulas Nr.2024/1351 prasības, Likumprojektā nepieciešamas noteikt arī citas procesuālās darbības saistībā ar lēmumu pieņemšanu par starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanu, tostarp ievērojamas migrācijas situācijā, migrācijas spiediena vai krīzes situācijā.

[1] Ņemot vērā, ka regulas uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1351 noteikto prasību īstenošanu, Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1351 lietotajiem terminiem. Tāpat Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1351 noteiktajām prasībām saistībā ar patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju veicamajiem pasākumiem un uzdevumiem, tostarp personiskās intervijas veikšanu, patvēruma meklētāja tiesībām, tostarp saņemt informāciju un valsts nodrošināto juridisko palīdzību un juridiskās konsultācijas, kā arī patvēruma meklētāja pienākumiem. Vienlaikus Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1351 noteiktajām prasībām saistībā ar garantijām nepilngadīgām personām, tostarp pārstāvja iecelšanu nepilngadīgām personām bez pavadības, par patvēruma meklētāja aizturēšanu pārsūtīšanas nolūkos. Tāpat Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1351 noteiktajām prasībām saistībā ar patvēruma meklētāja pārsūtīšanu un pārcelšanu, kā arī solidaritātes mehānismu un migrācijas spiedienu.

[2] Regula Nr.2024/1351 paredz nosacījumus solidaritātes mehānisma izveidošanai. Līdz ar to, lai īstenotu Regulā Nr.2024/1351 noteiktās prasības, Likumprojekts paredz, ka lēmumu par trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku pārmitināšanu vai humanitāro uzņemšanu no trešajām valstīm un patvēruma meklētāju pārcelšanu no citām dalībvalstīm uz Latviju solidaritātes mehānisma ietvaros pieņem Saeima, savukārt lēmumu par patvēruma meklētāju vai bēgļu vai alternatīvo statusu ieguvušo personu pārcelšanu no Latvijas uz citu dalībvalsti solidaritātes mehānisma ietvaros, ievērojot Regulas Nr.2024/1351 prasības, pieņem Ministru kabinets, par to informējot Saeimu.

Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka Pārvalde pieņem lēmumu par patvēruma meklētāja vai bēgļa vai alternatīvo statusu ieguvušas personas pārcelšanu solidaritātes mehānisma ietvaros saskaņā ar Regulas Nr.2024/1351 nosacījumiem, ievērojot Ministru kabineta pieņemto lēmumu par patvēruma meklētāju vai bēgļu vai alternatīvo statusu ieguvušo personu pārcelšanu no Latvijas uz citu dalībvalsti solidaritātes mehānisma ietvaros. Tāpat Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētājam tiek nodrošināta valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība un pārstāvība lēmuma par pārcelšanu pārsūdzības procedūrā atbilstoši Regulas Nr.2024/1351 43.panta 5.punktā noteiktajam.

Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka, ja bēglis vai alternatīvo statusu ieguvusī persona, kurai cita dalībvalsts ir piešķīrusi attiecīgo statusu, ir pārcelta uz Latviju solidaritātes ietvaros, Pārvalde bēgļa vai alternatīvā statusu Latvijā piešķir, balstoties uz dalībvalsts, no kuras persona ir uzņemta, lēmumu.
Tāpat Likumprojekts paredz, ka Saeima, pamatojoties uz Ministru kabineta sniegto informāciju, lemj par ikgadējā solidaritātes rezerves saturu solidaritātes ietvaros, ievērojot Regulā Nr.2024/1351 noteikto.

Regula Nr.2024/1358 paredz plašāku personu loka datu apstrādi Eurodac. Tāpat Regula Nr.2024/1358 nosaka datu ievades un glabāšanas termiņus, kā arī datu ievades formātus tehnisku problēmu gadījumā. Vienlaikus Regula Nr.2024/1358 paredz, ka dalībvalstis nosaka administratīvos pasākumus, ar kuriem nodrošina personas pienākumu sniegt biometriskos datus, tostarp kā galējo līdzekli pieļaujot arī piespiedu līdzekļu piemērošanu. Ņemot vērā minēto, Likumprojektā nepieciešams ietvert attiecīgu tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1358 noteikto prasību īstenošanu.

[1] Ņemot vērā, ka regulas uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1358 noteikto prasību īstenošanu, Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1358 lietotajiem terminiem. Tāpat Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1358 noteiktajām prasībām saistībā ar patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju veicamajiem uzdevumiem un pasākumiem, tostarp piespiešanas līdzekļu piemērošanu biometrijas datu iegūšanā. Vienlaikus Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1358 noteiktajām prasībām saistībā ar patvēruma meklētāja tiesībām, tostarp tiesībām uz informāciju. Tāpat Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1358 noteiktajām prasībām saistībā ar informācijas apmaiņu ar Eurodac centrālo datubāzi.

[2] Lai īstenotu Regulā Nr.2024/1358 noteikto, Likumprojekts paredz, ka informācijas apmaiņu ar Eurodac centrālo datu bāzi nodrošina ar Ārzemnieku biometrijas datu informācijas sistēmu. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka Ministru kabinets noteiks Ārzemnieku biometrijas datu informācijas sistēmā iekļaujamo ziņu apjomu, iekļaušanas kārtību, izmantošanas nosacījumus un glabāšanas termiņus, institūcijas, kurām piešķirama piekļuve informācijas sistēmā esošajām ziņām, kā arī institūcijas, kuras ir tiesīgas pieprasīt biometrisko datu salīdzināšanu ar Eurodac centrālo datubāzi, un šādas salīdzināšanas pieprasīšanas kārtību.

[3] Regula Nr.2024/1358 paredz kompetentajai iestādei pienākumu iegūt patvēruma meklētāju biometriskos datus un nosūtīt tos Eurodac sistēmā. Vienlaikus Regula Nr.2024/1358 nosaka, ka administratīvie pasākumi, ar ko nodrošina paredzēto biometrisko datu sniegšanas pienākuma izpildi, ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši, un kā galējo līdzekli tie var ietvert iespēju izmantot piespiedu līdzekļus. Tāpat Regula Nr.2024/1358 paredz patvēruma meklētāja pienākumu sniegt attiecīgos datus.

Vienlaikus Regula Nr.2024/1358 paredz, ka biometrisko datu iegūšana no nepilngadīgajiem, sākot ar sešu gadu vecumu, tiek veikta īpaši aizsargātā un bērnam draudzīgā veidā. Līdz ar to procedūras laikā bērns tiek pavadīts ar pieaugušo ģimenes locekli vai, ja tāds pieejams, ar personu, kas ir apmācīta aizsargāt bērna intereses un vispārējo labklājību. Tāpat Regula Nr.2024/1358 paredz, ka pret nepilngadīgām personām neizmanto nekāda veida piespiešanu, lai nodrošinātu biometrisko datu sniegšanas pienākuma izpili.

Vienlaikus norādāms, ka biometrisko datu iegūšana tiek veikta, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteiktās pamattiesības. Eiropas Savienības Tiesa ir uzsvērusi, ka personas datu apstrādei drošības, migrācijas kontroles un identitātes pārbaudes nolūkos jāatbilst stingrām nepieciešamības un proporcionalitātes prasībām, īpaši gadījumos, kad tiek apstrādāti sensitīvi dati vai dati, kas ļauj identificēt personu (skat. Eiropas Savienības Tiesas 2022.gada 21.jūnija spriedumu lietā C-817/19, Ligue des droits humains, 115. – 125.punkts).

Papildus biometrisko datu iegūšanas nodrošināšanai tiek ievēroti arī labākās prakses principi, tostarp Eiropas Komisijas ieteikumi par pirkstu nospiedumu noņemšanu un ES Pamattiesību aģentūras kontrolsaraksts.

Ņemot vērā minēto, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1358 noteikto prasību īstenošanu un attiecīgi biometrisko datu iegūšanu, reģistrējot patvēruma iesniegumu, Valsts robežsardze rakstiski un, ja nepieciešams, mutiski informē patvēruma meklētāju viņam saprotamā valodā par pienākumu sniegt biometriskos datus, to iegūšanas mērķi, tiesisko pamatu, kārtību un iespējamām sekām, ja šie dati netiek sniegti. Minētais nodrošinās patvēruma meklētājam iespēju brīvprātīgi izpildīt pienākumu pirms ierobežojošu pasākumu vai piespiešanas līdzekļu piemērošanas.

Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka patvēruma meklētāju var aizturēt, izmantojot aizturēšanu tikai kā galējo līdzekli, ja nepieciešams noskaidrot vai pārbaudīt patvēruma meklētāja identitāti vai valstspiederību. Līdz ar to, ja patvēruma meklētājs atteiksies sadarboties biometrisko datu iegūšanā, to varēs aizturēt, lai noteiktu vai pārbaudītu viņa identitāti vai valstspiederību, tostarp nolūkā iegūt biometriskos datus, kas ir nepieciešami patvēruma meklētāja identitātes noskaidrošanai. Šādā gadījumā persona tiek aizturēta tikai uz iespējami īsāko laiku, kas nepieciešams, lai nodrošinātu valsts pienākumu iegūt biometriskos datus un nosūtīt tos Eurodac sistēmā. Papildus norādāms, ka attiecīgais aizturēšanas regulējums atbilst arī Direktīvas Nr.2024/1346 prasībām, kā arī Eiropas Savienības Tiesas atziņai, ka patvēruma meklētāja aizturēšana pieļaujama tikai tad, ja tā ir stingri nepieciešama un balstīta individuālā izvērtējumā (skat. Eiropas Savienības tiesas 2016.gada 15.februāra spriedumu lietā C-601/15, PPU J.N. v Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie, 56. – 60.punkts).

Ja pat pēc aizturēšanas patvēruma meklētājs atteiksies sadarboties, Likumprojekts, ievērojot Regulā Nr.2024/1358 paredzētos nosacījumus un ņemot vērā Eiropas Komisijas ieteikumos par pirkstu nospiedumu noņemšanu noteikto, kā galējo līdzekli paredz iespēju piemērot minimāli nepieciešamos piespiešanas līdzekļus biometrisko datu iegūšanai. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka piespiešanas līdzekļus var izmantot tikai īpaši apmācītas Valsts robežsardzes amatpersonas, ievērojot samērīguma principu un ņemot vērā patvēruma meklētāja individuālo situāciju un apstākļus. Tāpat Likumprojekts paredz, ka, izmantojot piespiešanas līdzekļus, attiecīgajām Valsts robežsardzes amatpersonām patvēruma meklētājam ir jānodrošina cieņas un fiziskās integritātes ievērošana.

Vienlaikus norādāms, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka jebkāda piespiedu fiziska iejaukšanās vai personas pakļaušana fiziskai ietekmēšanai identifikācijas vai kontroles nolūkos var sasniegt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. vai 8.panta pārkāpuma slieksni, ja tā netiek īstenota ar pienācīgām procesuālām garantijām un samērīguma ievērošanu (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2003.gada 4.februāra spriedumu lietā Van der Ven v. Netherlands (Nr.50901/99), 59. – 63.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada 11.jūlija spriedumu lietā Jalloh v. Germany (Nr.54810/00), 69. – 82.punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006.gada 26.septembra spriedumu lietā Wainwright v. United Kingdom (Nr.12350/04), 43. – 44.punkts).

Tāpat Likumprojekts paredz, ka pirms piespiešanas līdzekļu piemērošanas, Valsts robežsardzes amatpersonas informē patvēruma meklētāju par  pasākumiem, ko Valsts robežsardzes amatpersona plāno veikt, lai panāktu sadarbību biometrisko datu iegūšanā. Vienlaikus norādāms, ka katrā konkrētā gadījumā Valsts robežsardzes amatpersona izvērtē, vai nav iespējams izmantot mazāk ierobežojošus risinājumus, īpaši ņemot vērā personas individuālo situāciju un iespējamo neaizsargātību.

Papildus norādāms, ka piespiešanas līdzekļu piemērošana arī tiks dokumentēta, tādējādi nodrošinot arī patvēruma meklētajam tiesības efektīvi apstrīdēt iestādes rīcību normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, proti, Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā.

Regula Nr.2024/1359 nosaka pagaidu pasākumus ārkārtas krīzes situācijām, tostarp instrumentalizācijas un nepārvaramas varas situācijām migrācijas un patvēruma jomā. Vienlaikus Regula Nr.2024/1359 paredz pastiprinātus solidaritātes un atbalsta pasākumus, kuru pamatā ir Regula Nr.2024/1351. Tāpat Regula Nr.2024/1359 paredz noteikumus taisnīgas atbildības sadales nodrošināšanai, kā arī īpašus pagaidu noteikumus, kas atkāpjas no Regulā Nr.2024/1348 un Regulā Nr.2024/1351 noteiktajām prasībām.

Vienlaikus pasākumi, kas tiek piemēroti saskaņā ar Regulu Nr.2024/1359, izmantojami tikai tādā apmērā, kādu neizbēgami prasa situācijas ārkārtas raksturs. Tāpat attiecīgie pasākumi ir pagaidu pasākumi un piemērojami ierobežotā veidā tikai ārkārtas apstākļos.

Ņemot vērā minēto, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1359 paredzēto prasību īstenošanu un attiecīgi efektīvu rīcību krīzes un nepārvaramas varas situācijās patvēruma jomā, Likumprojektā nepieciešams noteikt piemērojamo pasākumu kopumu, iesaistīto institūciju atbildību un rīcību situācijās, kad pieļaujamas atkāpes no vispārējās patvēruma procedūras norises kārtības.

[1] Ņemot vērā, ka regulas uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas, Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1359 lietotajiem terminiem. Tāpat Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1359 noteiktajām prasībām saistībā ar krīzes gatavības stratēģijas izstrādi, krīzes vai nepārvaramas varas apstākļiem, kā arī minēto apstākļu iestāšanās gadījumā piemērojamām atkāpēm un patvēruma procedūrā iesaistīto institūciju veicamajiem uzdevumiem un tiesībām, tostarp tiesībām pagarināt termiņus savu procesuālo darbību veikšanai. Vienlaikus Likumprojektā ir ietvertas atsauces uz Regulā Nr.2024/1359 minēto Padomes īstenošanas lēmumu, kas pieļauj atkāpes un ievieš solidaritātes pasākumus

[2] Regula Nr.2024/1359 paredz noteikumus, kas dalībvalstīm jāiekļauj krīzes gatavības stratēģijās. Līdz ar to, lai īstenotu Regulā Nr.2024/1359 noteikto, Likumprojekts paredz, ka Iekšlietu ministrija, ievērojot Regulas Nr.2024/1359 16.pantā noteikto, izstrādā krīzes gatavības stratēģiju, kuru apstiprina Ministru kabinets.

[3] Regula Nr.2024/1359 paredz vairākas atkāpes no krīzes vai nepārvaramas varas situācijās. Līdz ar to, lai nodrošinātu Regulā Nr.2024/1359 paredzēto prasību īstenošanu un paredzēto atkāpju un pasākumu piemērošanas iespējamību, Likumprojekts paredz, ka, ja iestājās Regulas Nr.2024/1349, Regulas Nr.2024/1351 vai Regulas Nr.2024/1359 minētie apstākļi, Ministru kabinets lemj par minētajās regulās paredzēto pasākumu iedarbināšanu, pamatojoties uz informatīvo ziņojumu par situāciju, kas ļauj ieviest pasākumus ievērojamas migrācijas situācijas, migrācijas spiediena vai krīzes situācijas gadījumā.

Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka Ministru kabinets, lemjot par Regulā Nr.2024/1349, Regulā Nr.2024/1351 vai Regulā Nr.2024/1359 paredzēto pasākumu iedarbināšanu, izvērtē Regulas Nr.2024/1349 6.panta 1.punktā, Regulas Nr.2024/1351 59.panta 2.punktā vai Regulas Nr.2024/1359 2.panta 2.punktā, 3.panta 5.punktā un 18.pantā minēto informāciju.

Tāpat Likumprojekts paredz, ka Ministru kabineta pieņemto lēmumu par Regulā Nr.2024/1349, Regulā Nr.2024/1351 vai Regulā Nr.2024/1359 paredzēto pasākumu iedarbināšanu paziņo Eiropas Komisijai. Vienlaikus Likumprojekts paredz, ka atbilstoši Regulas Nr.2024/1351 61. un 62.pantā noteiktajam Ministru kabinets informē Saeimu par izmaiņām informatīvajā ziņojumā par situāciju, kas ļauj ieviest pasākumus ievērojamas migrācijas situācijā, migrācijas spiediena vai krīzes situācijas gadījumā.

[4] Ievērojot Regulas Nr.2024/1359 4.pantā minēto Padomes īstenošanas lēmumu, kas pieļauj atkāpes un ievieš solidaritātes pasākumus, (turpmāk – Padomes īstenošanas lēmums) patvēruma procedūrā iesaistītās institūcijas ir tiesīgas veikt izmaiņas patvēruma procedūras norisē, tostarp atlikt iesnieguma reģistrāciju, pagarināt procesuālos termiņus, vienlaikus nosakot, ka kopējais patvēruma procedūras ilgums nevar pārsniegt 18 nedēļas.

Ņemot vērā minēto, Likumprojekts paredz noteikt, ka, ievērojot Padomes īstenošanas lēmumu, Valsts robežsardze izsniedz patvēruma meklētājam dokumentu, kas apliecina to, ka persona ir paudusi vēlmi par bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanu un tās iesniegums ir reģistrēts. Tāpat Likumprojekts paredz, ka Valsts robežsardze informē personu, kura ir paudusi vēlmi par bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanu Latvijā un kuras iesnieguma reģistrācija ir atlikta, par reģistrācijas atlikšanas faktu, kā arī par plānoto iesnieguma reģistrācijas datumu, laiku un vietu saskaņā ar Regulas Nr.2024/1359 10.panta 5.punktā noteikto, savukārt patvēruma procedūrā iesaistītās institūcijas patvēruma meklētājam sniedz Regulas Nr.2024/1359 15.pantā minēto informāciju.

Vienlaikus Likumprojekts paredz noteikt, ka, ja iestājas Regulā Nr.2024/1359 minētā krīzes vai nepārvaramas varas situācija, patvēruma procedūrā iesaistītās institūcijas var atbilstoši Regulas Nr.2024/1359 11.panta 1.punktam pagarināt termiņus savu procesuālo darbību veikšanai, vienlaikus Likumprojektā nosakot konkrētus iespējamos pagarinājuma termiņus.

Tāpat Likumprojekts paredz noteikt, ka Regulā Nr.2024/1359 minētajā krīzes vai nepārvaramas varas situācijā valsts pārvaldes iestāžu amatpersonas, juridiskās palīdzības sniedzēji, biedrību vai nodibinājumu, kā arī starptautisko organizāciju pilnvaroti pārstāvji ir tiesīgi apmeklēt Valsts robežsardzes Ārzemnieku izmitināšanas centrā ievietoto patvēruma meklētāju. Minētie ierobežojumi nav attiecināmi uz tiesībsargu un tā biroja pārstāvjiem, kuri ir tiesīgi apmeklēt centru bez ierobežojumiem  un bez iepriekšēja saskaņojuma.