Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 24. marta noteikumos Nr. 268 "Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu"
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Valsts kontroles Revīzijas ziņojumā “Cilvēkresursi veselības aprūpē?” dotais uzdevums.
Mērķa apraksts
1. Pilnveidot rezidentūru tā lai, ārsta pamatspecialitāti apguvis ārsts elastīgākā apmācību sistēmā varētu apgūt ārsta profesijas apakšspecialitātes, papildspecialitātes zināšanas, prasmes vai kompetences. Izmaiņas būtiski paplašinās mācību iespējas un nostiprinās mūžizglītības dimensiju rezidentūrā, jo tiek piedāvāts elastīgāks, uz ārstu kā mācību guvēju vērsts izglītības veids.
2. Atteikties no liekas birokrātiskas procedūras, novēršot prasību dublēšanu ar profesijas standartā noteiktajām profesionālās kvalifikācijas prasībām.
2. Atteikties no liekas birokrātiskas procedūras, novēršot prasību dublēšanu ar profesijas standartā noteiktajām profesionālās kvalifikācijas prasībām.
Politikas jomas
Veselības aprūpe
Teritorija
Latvija
Norises laiks
28.09.2023. - 29.10.2023.
Informācija
Kristīne Kļaviņa: kristine.klavina@vm.gov.lv, tālr. 67876094 vai Dace Roga: dace.roga@vm.gov.lv, tālr. 67876093
Fiziskās personas
- Ārstniecības personas
Skaidrojums un ietekme
Tiek nostiprināta mūžizglītības dimensija rezidentūrā, jo tiek piedāvāts elastīgāks, uz ārstu kā mācību guvēju vērsts izglītības veids. Ārstniecības personu profesionālie pienākumi un uzdevumi tiek noteikti attiecīgās profesijas profesijas standartā un tajā ietvertajās profesionālajās kvalifikācijas prasībās.
Juridiskās personas
- Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Universitāte
Skaidrojums un ietekme
Profesionālās tālākizglītības programmas ārsta profesijas apakšspecialitātēs, papildspecialitātēs un zobārsta profesijas apakšpecialitātēs plānots īstenot kā akreditētas studiju programmas daļu.
Sagatavoja
Dace Roga (VM)
Atbildīgā persona
Antra Valdmane (VM)
Izsludināšanas datums
27.09.2023. 13:28
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Solvita Olsena - zvērināta advokāte, LU vadošā pētniece
Labdien,
Esmu izskatījusi MK noteikumu Nr. 628 grozījumu projektu, kuri paredz būtiski grozīt tās tiesību normas, kas nosaka ārstniecības personu kā speciālistu nepieciešamo zināšanu, prasmju un kompetenču ietvaru.
Iepriekš esmu pētījusi un apkopojusi labas prakses piemērus par speciālistiem nepieciešamo caurviju kompetenču iegūšanu un novērtēšanu biomedicīnas, medicīnas tehnoloģiju, biofarmācijas un biotehnoloģijas jomā. Pētījums tika veikts projekta “Augstākajā izglītībā studējošo kompetenču novērtējums un to attīstības dinamika studiju periodā” ESF projekta Nr. 8.3.6.2. “Izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas izveide un īstenošana” ietvaros 2020 -2021.gadā. Esmu izvērtējusi piedāvāto grozījumu atbilstību vadošajām tendencēm ārstniecības personu profesionālās kvalifikācijas iegūšanas prasībām Eiropā un pasaulē.
Tiesību akta, MK noteikumu Nr. 268 grozījumiem ir noteikts mērķis, tas ir: “pilnveidot rezidentūru tā lai, ārsta pamatspecialitāti apguvis ārsts elastīgākā apmācību sistēmā varētu apgūt ārsta profesijas apakšspecialitātes, papildspecialitātes zināšanas, prasmes vai kompetences.” MK noteikumu normu saturā šī mērķa izpilde nav saskatāma pietiekami. MK noteikumu Nr. 268 normās nav paredzēts noteikt katram konkrētās ārstniecības speciālistam nepieciešamās zināšanas, prasmes un kompetences. Tā vietā, tiek piedāvāts noteikt pienākumus un uzdevumus. Tāpēc uzskatāms, ka grozījumu projekts nav sagatavots tā, lai izpildītu noteikto mērķi.
Jānorāda, ka tiesiski svarīgi ir nošķirt ārstniecības personas kā speciālista zināšanas, prasmes un kompetences no šīs personas pienākumiem un uzdevumiem. Latvijas tiesību sistēmā ar jēdzieniem “pienākumi un uzdevumi” nenosaka kompetences, bet katrā konkrētajā darbā vai līguma izpildē veicamā darba saturu. Bieži ir iespējams, ka ārstniecības personai konkrētajā darbā vai situācijā ir jāparāda tikai daļa no savām kā specialista zināšanām, prasmēm un kompetencēm tāpēc, ka konkrētajos tiesiskos apstākļos personai ir noteikti atsevišķi uzdevumi vai pienākumi. Tāpēc aicinu nelietot jēdzienus "pienākumi un uzdevumi" plaši zināmo un lietoto jēdzienu zināšanas, prasmes un kompetences vietā. Kļūdaina jēdzienu lietošana tiesību aktos ir riskanta un var radīt nevajadzīgus pārpratumus tiesiski un praktiski. Lai šo būtisko kļūdu novērstu, ir jāpārstrādā noteikumu projekts un jādefinē katrai ārstniecības personu specialitātei nepieciešamās zināšanas (ne tikai teorētiskās), prasmes un kompetences.
Ārstniecības personu profesionālā kvalifikācija ir būtisks priekšnoteikums kvalitatīvam darbam. Tāpēc ir svarīgi panākt, ka ārstniecības personu zināšanas, prasmes un kompetences Latvijā ir pietiekamas un atbilstošas vadošajām prasībām katrā medicīnas jomā Eiropā un pasaulē. Tāpēc aicinu izmantot autoritatīvus avotus, piem. TUNING CALOHEE vadlīnijas vai citās valstīs izstrādātus speciālistu kompetenču ietvarus kā labus piemērus, lai nodefinētu minimālās prasības katrai specialitātei MK noteikumos. Nebūtu pieļaujams (tādus gadījumus esmu novērojusi praksē Latvijā), ka ārstniecības personas izglītības procesā neiegūst kompetences, kas ir dinamiska kognitīvo un meta-kognitīvo prasmju, zināšanu un izpratnes, starp personisku, intelektuālu un praktiskas iemaņu, kā arī ētiskas vērtību kopsumma. Kompetenču veicināšana ir visu izglītības programmu uzdevums. Kompetences ir jāattīsta visās studiju kursu vienībās un jāvērtē dažādos studiju programmu posmos. Dažas kompetences ir saistītas ar noteiktu jomu (specifiskās), bet citas ir caurviju kompetences (attiecas uz daudzām vai visām speciālistu programmām). Nozarei specifiskās kompetences un caurviju kompetences vai vispārīgas akadēmiskās prasmes ir jāattīsta kopā. Parasti kompetences attīstība notiek integrētā un cikliskā veidā visas programmas garumā (Tuning, 2018).
Izstrādātais projekts neparedz caurviju kompetenču iegūšanas prasības. Tas ir būtisks projekta trūkums. Aicinu papildināt projektu paredzot, ka ārstniecības personām obligātas ir caurviju kompetences, piemēram, profesionālo vērtību un speciālista lomai nepieciešamās kompetences (arī tiesību un ētikas jomā), komunikācijas, interpersonālās, digitālās, līderības, vadības un komandas darba jomā.
MK noteikumos būtu jānosaka to personu, kuras īsteno ārstniecības personu izglītības pasākumus, arī prasmju iegūšanā klīnikā, pienākumus un atbildību speciālistu apmācības procesā. Īpaša vērību ir jāvelta tam kas un kādā procesā nodrošina, ka jaunais speciālists klīniskajā apmācībā var iegūt visu specialitātei nepieciešamo prasmju ietvaru. Būtu jānosaka kas un kādā veidā pārbauda izglītības procesa kvalitāti un rezultātus.
Aicinu pārstrādāt un papildināt MK noteikumu Nr.268 grozījumu projektu. Lai izdodas!
Cieņā
Solvita Olsena Dr.iur., MD
Esmu izskatījusi MK noteikumu Nr. 628 grozījumu projektu, kuri paredz būtiski grozīt tās tiesību normas, kas nosaka ārstniecības personu kā speciālistu nepieciešamo zināšanu, prasmju un kompetenču ietvaru.
Iepriekš esmu pētījusi un apkopojusi labas prakses piemērus par speciālistiem nepieciešamo caurviju kompetenču iegūšanu un novērtēšanu biomedicīnas, medicīnas tehnoloģiju, biofarmācijas un biotehnoloģijas jomā. Pētījums tika veikts projekta “Augstākajā izglītībā studējošo kompetenču novērtējums un to attīstības dinamika studiju periodā” ESF projekta Nr. 8.3.6.2. “Izglītības kvalitātes monitoringa sistēmas izveide un īstenošana” ietvaros 2020 -2021.gadā. Esmu izvērtējusi piedāvāto grozījumu atbilstību vadošajām tendencēm ārstniecības personu profesionālās kvalifikācijas iegūšanas prasībām Eiropā un pasaulē.
Tiesību akta, MK noteikumu Nr. 268 grozījumiem ir noteikts mērķis, tas ir: “pilnveidot rezidentūru tā lai, ārsta pamatspecialitāti apguvis ārsts elastīgākā apmācību sistēmā varētu apgūt ārsta profesijas apakšspecialitātes, papildspecialitātes zināšanas, prasmes vai kompetences.” MK noteikumu normu saturā šī mērķa izpilde nav saskatāma pietiekami. MK noteikumu Nr. 268 normās nav paredzēts noteikt katram konkrētās ārstniecības speciālistam nepieciešamās zināšanas, prasmes un kompetences. Tā vietā, tiek piedāvāts noteikt pienākumus un uzdevumus. Tāpēc uzskatāms, ka grozījumu projekts nav sagatavots tā, lai izpildītu noteikto mērķi.
Jānorāda, ka tiesiski svarīgi ir nošķirt ārstniecības personas kā speciālista zināšanas, prasmes un kompetences no šīs personas pienākumiem un uzdevumiem. Latvijas tiesību sistēmā ar jēdzieniem “pienākumi un uzdevumi” nenosaka kompetences, bet katrā konkrētajā darbā vai līguma izpildē veicamā darba saturu. Bieži ir iespējams, ka ārstniecības personai konkrētajā darbā vai situācijā ir jāparāda tikai daļa no savām kā specialista zināšanām, prasmēm un kompetencēm tāpēc, ka konkrētajos tiesiskos apstākļos personai ir noteikti atsevišķi uzdevumi vai pienākumi. Tāpēc aicinu nelietot jēdzienus "pienākumi un uzdevumi" plaši zināmo un lietoto jēdzienu zināšanas, prasmes un kompetences vietā. Kļūdaina jēdzienu lietošana tiesību aktos ir riskanta un var radīt nevajadzīgus pārpratumus tiesiski un praktiski. Lai šo būtisko kļūdu novērstu, ir jāpārstrādā noteikumu projekts un jādefinē katrai ārstniecības personu specialitātei nepieciešamās zināšanas (ne tikai teorētiskās), prasmes un kompetences.
Ārstniecības personu profesionālā kvalifikācija ir būtisks priekšnoteikums kvalitatīvam darbam. Tāpēc ir svarīgi panākt, ka ārstniecības personu zināšanas, prasmes un kompetences Latvijā ir pietiekamas un atbilstošas vadošajām prasībām katrā medicīnas jomā Eiropā un pasaulē. Tāpēc aicinu izmantot autoritatīvus avotus, piem. TUNING CALOHEE vadlīnijas vai citās valstīs izstrādātus speciālistu kompetenču ietvarus kā labus piemērus, lai nodefinētu minimālās prasības katrai specialitātei MK noteikumos. Nebūtu pieļaujams (tādus gadījumus esmu novērojusi praksē Latvijā), ka ārstniecības personas izglītības procesā neiegūst kompetences, kas ir dinamiska kognitīvo un meta-kognitīvo prasmju, zināšanu un izpratnes, starp personisku, intelektuālu un praktiskas iemaņu, kā arī ētiskas vērtību kopsumma. Kompetenču veicināšana ir visu izglītības programmu uzdevums. Kompetences ir jāattīsta visās studiju kursu vienībās un jāvērtē dažādos studiju programmu posmos. Dažas kompetences ir saistītas ar noteiktu jomu (specifiskās), bet citas ir caurviju kompetences (attiecas uz daudzām vai visām speciālistu programmām). Nozarei specifiskās kompetences un caurviju kompetences vai vispārīgas akadēmiskās prasmes ir jāattīsta kopā. Parasti kompetences attīstība notiek integrētā un cikliskā veidā visas programmas garumā (Tuning, 2018).
Izstrādātais projekts neparedz caurviju kompetenču iegūšanas prasības. Tas ir būtisks projekta trūkums. Aicinu papildināt projektu paredzot, ka ārstniecības personām obligātas ir caurviju kompetences, piemēram, profesionālo vērtību un speciālista lomai nepieciešamās kompetences (arī tiesību un ētikas jomā), komunikācijas, interpersonālās, digitālās, līderības, vadības un komandas darba jomā.
MK noteikumos būtu jānosaka to personu, kuras īsteno ārstniecības personu izglītības pasākumus, arī prasmju iegūšanā klīnikā, pienākumus un atbildību speciālistu apmācības procesā. Īpaša vērību ir jāvelta tam kas un kādā procesā nodrošina, ka jaunais speciālists klīniskajā apmācībā var iegūt visu specialitātei nepieciešamo prasmju ietvaru. Būtu jānosaka kas un kādā veidā pārbauda izglītības procesa kvalitāti un rezultātus.
Aicinu pārstrādāt un papildināt MK noteikumu Nr.268 grozījumu projektu. Lai izdodas!
Cieņā
Solvita Olsena Dr.iur., MD
28.10.2023. 22:52
Ronalds Rožkalns - Ronalds Rožkalns, zvērināts advokāts, SIA ZAB Medicīnas tiesību birojs
Noteikumu projekta 11. - 13. punktā paredzēts precizēt rezidenta tiesības strādāt attiecīgajā specialitātē. Noteikuma projekta 11. punkts nosaka, ka pirmajā un otrajā rezidentūras gadā rezidents, kas apgūst pamatspecialitāti, var strādāt attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista tiešā uzraudzībā, dokumentējot iegūto klīnisko pieredzi un saņemot attiecīgā speciālista vērtējumu par veikto darbu. Lai gan līdzīgs regulējums bija ietverts arī līdzšinējos Ministru kabineta 2009. gada 24. marta noteikumos Nr. 268, tomēr noteikuma projekta autori joprojām nav definējuši, kas ir "tiešā uzraudzība" - vai tā ir rezidenta darba uzraudzība ar tiešu kontaktu, vai tā pieļauj rezidenta un uzraugošā sertificētā speciālista atrašanos vienas ārstniecības iestādes nodaļas vai citas struktūrvienības ietvaros, vai tā pieļauj uzraugošā sertificētā speciālista uzraudzību ar elektronisko sakaru līdzekļu palīdzību, vai arī pieļaujama cita veida uzraudzība. Šāda jēdziena "tiešā uzraudzība" nenoteiktība jau šobrīd rada situācijas, ka katrā ārstniecības iestādē tas tiek saprasts neviennozīmīgi: dažviet šis jēdziens "tiešā uzraudzība" tiek saprasts kā uzraugošā sertificētā speciālista paraksti aiz rezidenta parakstiem pacienta medicīniskajos dokumentos, citviet šis jēdziens tiek saprasts ar ārstniecības iestādes izdotu rīkojumu, neprecizējot šī jēdziena saturu, savukārt vēl citviet rezidenta darba uzraudzība vispār nekādi dokumentāli nav izsekojama. Rezidenta darba "tieša uzraudzība" nav formāla prasība, jo bez adekvātas un izsekojamas uzraudzības var tikt apdraudēta pacientu veselība un dzīvība. Bez sertificēta speciālista tiešas uzraudzības (vai fiktīvas uzraudzības gadījumā) nepietiekamas profesionālas pieredzes apstākļos var iestāties arī pašu rezidentu profesionālā atbildība, tostarp tāda, ko paredz Krimināllikuma 137. pants ("Neatļauta ārstniecība"). Turklāt vispārzināms ir fakts, ka hroniska finansējuma nepietiekamības apstākļos ārstniecības iestādēs (jo īpaši reģionālās) vairākās ārstniecības nozarēs trūkst sertificētu speciālistu. Nereti novērojami centieni šo kvalificēta darbaspēka trūkumu novērst, piesaistot darbā rezidentus, kas neatbilst Noteikumu projekta mērķim - pilnveidot rezidenta zināšanas, prasmes vai kompetences.
Savukārt noteikuma projekta 12. punktā ir pieļauta gramatiska kļūda, jo nav norādīts kādā uzraudzības formā drīkst strādāt rezidents, kurš apgūst pamatspecialitāti, sākot ar trešo studiju gadu, kā arī rezidents, kurš apgūst apakšspecialitāti vai papildspecialitāti, var strādāt. Pieņemot, ka šo rezidentu uzraudzībai būtu jānotiek sertificēta speciālista "vadībā" (kā tas noteikts līdzšinējos Ministru kabineta 2009. gada 24. marta noteikumos Nr. 268), noteikumu projektā būtu jāprecizē arī šī jēdziena "saturs" (tostarp jāprecizē, konkrēti ar ko šis jēdziens atšķiras no noteikumu projekta 11. punktā lietotā jēdziena "tiešā uzraudzība").
Bez tam noteikuma projekta 11. un 12. punkts paredz atteikties no līdzšinējās prasības, ka rezidentu tiešu uzraudzību un (domājams) vadību var veikt tikai tāds sertificēts speciālists, kura darba stāžs attiecīgajā specialitātē pēc ārstniecības personas sertifikāta iegūšanas ir ne mazāks kā pieci gadi. Atteikšanās no šīs prasības rezultēsies ar ar to, ka faktiski jau nākamajā dienā pēc speciālista sertifikāta saņemšanas līdzšinējais rezidents varēs uzsākt citu rezidentu darba uzraudzību vai vadību. Tomēr no profesionālās sagatavotības viedokļa būtu nepieciešams nodalīt ārsta speciālista tiesības patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību no citu rezidentu darba uzraudzības vai vadības, kam nepieciešams apgūt papildu zināšanas un iemaņas.
Zvērināts advokāts Ronalds Rožkalns aicina noteikumu projekta autorus precizēt noteikuma projekta 11. un 12. punktos lietoto jēdzienu "tiešā uzraudzība", kā arī, domājams, jēdzienu "vadība".
Ar cieņu
zvērināts advokāts Ronalds Rožkalns, Mag.iur., MD
29.10.2023. 19:07
Olga Ļubina - Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācija
Labdien!
Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu asociācija (turpmāk - LDUSA) ir izskatījusi MK noteikumu Nr. 268 "Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu" grozījumu projektu.
Viens no grozījumu projekta mērķiem ir “Atteikties no liekas birokrātiskas procedūras, novēršot prasību dublēšanu ar profesijas standartā noteiktajām profesionālās kvalifikācijas prasībām”, projekta apraksts balstās uz Valsts kontroles Revīzijas ziņojumu “Cilvēkresursi veselības aprūpē?”, kur tika konstatēts, ka reģistrētām ārstniecības personām un sertificētām ārstniecības personām, kuras ir ieguvušas specialitātei nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju, kompetence ir vienāda un pēc revidentu vērtējumā tas rada nevajadzīgu administratīvu un finansiālu slogu ārstniecības personām.
LDUSA uzskata, ka ārstniecības personu (t.sk. uztura speciālistu) sertifikācija ir vitāli svarīga, lai nodrošinātu kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju. Ārstniecības likuma 26. pants nosaka, ka patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību konkrētā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē (izņemot konkrētu māsas profesijas specialitāti) atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kompetencei atļauts ārstniecības personām, kuras ir sertificētas un reģistrētas ārstniecības personu reģistrā. Valsts pārbaudījuma eksāmens bakalaura studiju programmās ārstniecības personām šādas tiesības nepiešķir.
Sertifikācijas procesa rezultātā ārstniecības personas apliecina savas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pamatspeciālitātē, kā arī sertifikācijas un resertifikācijas process nodrošina profesionālo pilnveidi un sekošanu līdzi medicīnas jomas aktualitātēm, tādejādi nodrošinot kvalificētu pacienta ārstēšanu, kā tas ir atrunāts Ārstniecības likumā 2.pantā. Sertifikācijas un resertifikācijas procesa atcelšana var atstāt negatīvas sekas uz ārstniecības personu kvalifikāciju un var radīt apdraudējumu pacienta veselībai un dzīvībai.
Pārskatot MK noteikumus Nr. .268, konstatējām, ka uztura speciālists ir pieskaitāms pie sadaļas “Citas ārstniecības personas”, kas neatbilst Ārstniecības likuma “45.1 pantam. Funkcionālais speciālists (fizioterapeits, ergoterapeits, tehniskais ortopēds, audiologopēds, uztura speciālists, mākslas terapeits, optometrists) ir ārstniecības persona, kas ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko medicīnisko izglītību un darbojas atbilstoši savai kompetencei ārstniecībā.”
Atsaucoties uz Ārstniecības likuma 45. pantu LDUSA aicina iepazīties ar uztura speciālista profesijas aprakstu, pieskaitot uztura speciālista profesiju pie funkcionāliem speciālistiem. Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes 2023. gada 9. augusta sēdē apstiprināja atjaunotu uztura speciālista profesijas standartu, LDUSA aicina projekta izstrādātājus atjaunot uztura speciālistu profesijas aprakstu MK noteikumos Nr. 268 “Uztura speciālists ir ārstniecības persona, funkcionālais speciālists, kas ieguvis pirmā cikla profesionālo augstāko izglītību veselības aprūpē un uztura speciālista kvalifikāciju. Uztura speciālists profesionālo darbību veic gan monoprofesionāli, gan multidisciplinārā komandā. Profesionālās kompetences ietvaros uztura speciālists pārzina cilvēka funkcionēšanas ierobežojumu novērtēšanu un rehabilitācijas principus, izveido uztura terapijas plānu un īsteno uz personu centrētu terapijas procesu, izmantojot atbilstošu diagnostiku, novērtēšanu un medicīniskās tehnoloģijas; sagatavo slēdzienu un ir atbildīgs par savas profesionālās darbības rezultātu; piedalās zinātniski pētnieciskajos projektos un profesionālās izglītības īstenošanā, veicinot specialitātes attīstību.
Uztura speciālists strādā ar personām individuāli un grupās, nodrošina uztura speciālista pakalpojumus valsts, pašvaldību vai privātās ārstniecības iestādēs, kā arī valsts, pašvaldību,
Uztura speciālista pienākumi un uzdevumi:
3.1. Personas vispārējā veselības stāvokļa izvērtējums:
3.1.1. Ievākt personas anamnēzi.
3.1.2. Atpazīt indikācijas un kontrindikācijas personas uztura terapijas plānošanai.
3.1.3. Izvērtēt personu funkciju un struktūru līmenī.
3.1.4. Izvērtēt personu aktivitātes un dalības līmenī.
3.1.5. Izvērtēt personas kontekstuālos faktorus.
3.1.6. Darbības veikšanā izmantot medicīniskās ierīces atbilstoši saistošajiem normatīvajiem aktiem.
3.1.7. Sagatavot slēdzienu.
3.1.8. Noformēt medicīnisko dokumentāciju.
3.2. Uztura terapijas plānošana:
3.2.1. Izvirzīt īstermiņa un ilgtermiņa mērķus kopā ar personu.
3.2.2. Vienoties ar personu par uztura terapijas norisi.
3.2.3. Izstrādāt uztura terapijas plānu.
3.3. Uztura terapijas nodrošināšana:
3.3.1. Uzraudzīt uztura terapijas norisi.
3.3.2. Atbalstīt personu izvirzīto uztura terapijas mērķu sasniegšanā.
3.3.3. Strādāt multidisciplinārā komandā un sadarboties ar citiem personas ārstēšanā iesaistītajiem veselības aprūpes speciālistiem.
3.4. Veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumu īstenošana:
3.4.1. Iesaistīties aktivitātēs un pasākumos veselības veicināšanas un slimību profilakses jomā.
3.4.2. Iesaistīties valsts uztura politikas veidošanā.
3.5. Profesionālā tēla veidošana uztura speciālista darbā:
3.5.1. Nodrošināt uztura speciālista profesionālo kompetenci veselības aprūpes sistēmā.
3.5.2. Iesaistīties uztura speciālista profesijas attīstībā.
3.5.3. Pilnveidot savu profesionālo kvalifikāciju.
3.5.4. Iesaistīties zinātniski pētnieciskajā darbībā un sabiedrības veselībai nozīmīgu pētījumu
īstenošanā.
3.6. Profesionālās darbības nodrošināšanas vispārējie uzdevumi:
3.6.1. Nodrošināt konfidencialitāti un personu tiesības profesionālajā darbībā.
3.6.2. Pārvaldīt valsts valodu un lietot starpkultūru komunikācijas principus un daudzvalodu
kompetenci.
3.6.3. Ievērot darba aizsardzības, ugunsdrošības, vides aizsardzības un civilās aizsardzības
prasības.
3.6.4. Ievērot darba tiesisko attiecību normas un organizācijas iekšējās kārtības noteikumus.
3.6.5.Darbā izmantot modernās tehnoloģijas un digitālos rīkus.
3.6.6. Ievērot vispārējās un profesionālās ētikas normas, deontoloģijas principus un
cilvēktiesības profesionālajā darbībā, profesionālo darbu balstot uz pierādījumiem balstītu praksi un profesionālās kvalifikācijas pilnveidi. ”
Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu asociācija aicina precizēt MK noteikumu Nr.. 268 grozījumu projektu un ņemt vērā iepriekš minētos komentārus par ārstniecības personu sertifikācijas procesu.
Ar cieņu
Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas
valdes locekle Olga Ļubina
Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu asociācija (turpmāk - LDUSA) ir izskatījusi MK noteikumu Nr. 268 "Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu" grozījumu projektu.
Viens no grozījumu projekta mērķiem ir “Atteikties no liekas birokrātiskas procedūras, novēršot prasību dublēšanu ar profesijas standartā noteiktajām profesionālās kvalifikācijas prasībām”, projekta apraksts balstās uz Valsts kontroles Revīzijas ziņojumu “Cilvēkresursi veselības aprūpē?”, kur tika konstatēts, ka reģistrētām ārstniecības personām un sertificētām ārstniecības personām, kuras ir ieguvušas specialitātei nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju, kompetence ir vienāda un pēc revidentu vērtējumā tas rada nevajadzīgu administratīvu un finansiālu slogu ārstniecības personām.
LDUSA uzskata, ka ārstniecības personu (t.sk. uztura speciālistu) sertifikācija ir vitāli svarīga, lai nodrošinātu kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju. Ārstniecības likuma 26. pants nosaka, ka patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību konkrētā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē (izņemot konkrētu māsas profesijas specialitāti) atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kompetencei atļauts ārstniecības personām, kuras ir sertificētas un reģistrētas ārstniecības personu reģistrā. Valsts pārbaudījuma eksāmens bakalaura studiju programmās ārstniecības personām šādas tiesības nepiešķir.
Sertifikācijas procesa rezultātā ārstniecības personas apliecina savas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas pamatspeciālitātē, kā arī sertifikācijas un resertifikācijas process nodrošina profesionālo pilnveidi un sekošanu līdzi medicīnas jomas aktualitātēm, tādejādi nodrošinot kvalificētu pacienta ārstēšanu, kā tas ir atrunāts Ārstniecības likumā 2.pantā. Sertifikācijas un resertifikācijas procesa atcelšana var atstāt negatīvas sekas uz ārstniecības personu kvalifikāciju un var radīt apdraudējumu pacienta veselībai un dzīvībai.
Pārskatot MK noteikumus Nr. .268, konstatējām, ka uztura speciālists ir pieskaitāms pie sadaļas “Citas ārstniecības personas”, kas neatbilst Ārstniecības likuma “45.1 pantam. Funkcionālais speciālists (fizioterapeits, ergoterapeits, tehniskais ortopēds, audiologopēds, uztura speciālists, mākslas terapeits, optometrists) ir ārstniecības persona, kas ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko medicīnisko izglītību un darbojas atbilstoši savai kompetencei ārstniecībā.”
Atsaucoties uz Ārstniecības likuma 45. pantu LDUSA aicina iepazīties ar uztura speciālista profesijas aprakstu, pieskaitot uztura speciālista profesiju pie funkcionāliem speciālistiem. Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes 2023. gada 9. augusta sēdē apstiprināja atjaunotu uztura speciālista profesijas standartu, LDUSA aicina projekta izstrādātājus atjaunot uztura speciālistu profesijas aprakstu MK noteikumos Nr. 268 “Uztura speciālists ir ārstniecības persona, funkcionālais speciālists, kas ieguvis pirmā cikla profesionālo augstāko izglītību veselības aprūpē un uztura speciālista kvalifikāciju. Uztura speciālists profesionālo darbību veic gan monoprofesionāli, gan multidisciplinārā komandā. Profesionālās kompetences ietvaros uztura speciālists pārzina cilvēka funkcionēšanas ierobežojumu novērtēšanu un rehabilitācijas principus, izveido uztura terapijas plānu un īsteno uz personu centrētu terapijas procesu, izmantojot atbilstošu diagnostiku, novērtēšanu un medicīniskās tehnoloģijas; sagatavo slēdzienu un ir atbildīgs par savas profesionālās darbības rezultātu; piedalās zinātniski pētnieciskajos projektos un profesionālās izglītības īstenošanā, veicinot specialitātes attīstību.
Uztura speciālists strādā ar personām individuāli un grupās, nodrošina uztura speciālista pakalpojumus valsts, pašvaldību vai privātās ārstniecības iestādēs, kā arī valsts, pašvaldību,
Uztura speciālista pienākumi un uzdevumi:
3.1. Personas vispārējā veselības stāvokļa izvērtējums:
3.1.1. Ievākt personas anamnēzi.
3.1.2. Atpazīt indikācijas un kontrindikācijas personas uztura terapijas plānošanai.
3.1.3. Izvērtēt personu funkciju un struktūru līmenī.
3.1.4. Izvērtēt personu aktivitātes un dalības līmenī.
3.1.5. Izvērtēt personas kontekstuālos faktorus.
3.1.6. Darbības veikšanā izmantot medicīniskās ierīces atbilstoši saistošajiem normatīvajiem aktiem.
3.1.7. Sagatavot slēdzienu.
3.1.8. Noformēt medicīnisko dokumentāciju.
3.2. Uztura terapijas plānošana:
3.2.1. Izvirzīt īstermiņa un ilgtermiņa mērķus kopā ar personu.
3.2.2. Vienoties ar personu par uztura terapijas norisi.
3.2.3. Izstrādāt uztura terapijas plānu.
3.3. Uztura terapijas nodrošināšana:
3.3.1. Uzraudzīt uztura terapijas norisi.
3.3.2. Atbalstīt personu izvirzīto uztura terapijas mērķu sasniegšanā.
3.3.3. Strādāt multidisciplinārā komandā un sadarboties ar citiem personas ārstēšanā iesaistītajiem veselības aprūpes speciālistiem.
3.4. Veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumu īstenošana:
3.4.1. Iesaistīties aktivitātēs un pasākumos veselības veicināšanas un slimību profilakses jomā.
3.4.2. Iesaistīties valsts uztura politikas veidošanā.
3.5. Profesionālā tēla veidošana uztura speciālista darbā:
3.5.1. Nodrošināt uztura speciālista profesionālo kompetenci veselības aprūpes sistēmā.
3.5.2. Iesaistīties uztura speciālista profesijas attīstībā.
3.5.3. Pilnveidot savu profesionālo kvalifikāciju.
3.5.4. Iesaistīties zinātniski pētnieciskajā darbībā un sabiedrības veselībai nozīmīgu pētījumu
īstenošanā.
3.6. Profesionālās darbības nodrošināšanas vispārējie uzdevumi:
3.6.1. Nodrošināt konfidencialitāti un personu tiesības profesionālajā darbībā.
3.6.2. Pārvaldīt valsts valodu un lietot starpkultūru komunikācijas principus un daudzvalodu
kompetenci.
3.6.3. Ievērot darba aizsardzības, ugunsdrošības, vides aizsardzības un civilās aizsardzības
prasības.
3.6.4. Ievērot darba tiesisko attiecību normas un organizācijas iekšējās kārtības noteikumus.
3.6.5.Darbā izmantot modernās tehnoloģijas un digitālos rīkus.
3.6.6. Ievērot vispārējās un profesionālās ētikas normas, deontoloģijas principus un
cilvēktiesības profesionālajā darbībā, profesionālo darbu balstot uz pierādījumiem balstītu praksi un profesionālās kvalifikācijas pilnveidi. ”
Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu asociācija aicina precizēt MK noteikumu Nr.. 268 grozījumu projektu un ņemt vērā iepriekš minētos komentārus par ārstniecības personu sertifikācijas procesu.
Ar cieņu
Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas
valdes locekle Olga Ļubina
29.10.2023. 20:23
"Latvijas Radiologu asociācija"
Latvijas Radiologu asociācija (LRA) lūdz no tiesību akta projekta 23-TA-1868:
svītrot noteikumu punktus: 101.1; 273.12.20.; 653.,
svītrot vārdus “mērķētā ultrasonogrāfija diferenciāldiagnostikas nolūkos” noteikumu punktos 104.2.; 272.3.; 651.
svītrot vārdus “mērķētā ultrasonogrāfija” noteikumu punktā 105.2.,
lai turpinātu diskusijas un atrastu vislabākos risinājumus mērķētās ultrasonogrāfijas metodes ieviešanai nākotnē.
Šobrīd mērķētās ultrasonogrāfijas metode ir tikai “jēdziens”, kas nav definēts un detalizēts nevienā normatīvā dokumentā, jo katrai specialitātei šī metode būtu veidojama ar savu atbilstošu saturu. Ir nepieciešams turpināt diskusijas ar ģimenes ārstu, ķirurgu un neatliekamās palīdzības ārstu profesionālajām asociācijām, lai izstrādātu vajadzībām atbilstošas, iespējams vairāku līmeņu, programmas
LRA uzskata pašreizējo noteikumu projekta atsevišķu punktu redakciju par sasteigtu un pietiekami neizvērtētu.
29.10.2023. 21:49
Jānis Mednieks - "Latvijas klīniskās neirofizioloģijas asociācija"
Labdien.
Grozījumi ministru kabineta noteikumos Nr.268 “Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu" ietver arī izmaiņas neirofizioloģijas jomā
No vienas puses ir apsveicami, ka neirofizioloģija tiek uzskatīta par būtisku medicīnas nozari un to var apgūt kā pamatspecialitāti, taču, manuprāt, šādai pieejai ir divi būtiski trūkumi Latvijas situācijā.
Pirmkārt, ja neirofizioloģiskās izmeklēšanas metodes, praktizē speciālists, kuram nav neirologa/ bērna neirologa pamatspecialitāte, tad pie pašreizējās zemās neirofizioloģisko izmeklējumu nosūtījumu kvalitātes būs sagaidāmi formāli izmeklējumi, kas būtiski pasliktinās diagnostikas un ārstniecības kvalitāti pacientiem.
Otrkārt, tiek norādīts, ka neirofiziologs, apgūstot izglītību kā pamatspecialitāti, apgūst arī specifiskas neirofizioloģiskas izmeklēšanas metodes, kā piemēram, intraoperatīvu monitoringu. Jāatzīst, ka pašlaik ir ļoti minimālā apjomā iespējama apmācība šajās metodēs, jo tās tiek ļoti maz praktizētas Latvijā kopumā. Līdz ar to ir sagaidāms, ka nepietiks mācībspēku, lai kvalitatīvi nodrošinātu praktisko apmācību intraoperatīvajā monitorēšanā un citās specializētās izmeklējumu metodēs. Mācībspēku trūkums iepriekš novērots arī, individuāli apmācot speciālistus elektromiogrāfijas diagnostikas metodēs.
Kopumā neirofizioloģiskajā izglītībā ir jārod risinājums, lai nozarē ietvērto metožu izglītība būtu plaši pieejama un, lai būtu iespējams apgūt katru metodi atsevišķi, jo tādā gadījumā vislabāk ir iespējams integrēt klīniskās zināšanas neirofizioloģiskās izmeklēšanas metožu praksē. un šāda pieeja ir arī izmaksu efektīvāka. Jāatzīmē, ka izglītība atsevišķās neirofzioloģiskajās metodēs ir pieejama vairumā Eiropas valstu,t.sk., Igaunijā un Lietuvā.
Novēlot izveidot pilnvērtīgu izglītības risinājumu neirofizioloģijas jomā,
Jānis Mednieks,
Latvijas Klīniskās neirofizioloģijas asociācijas valdes priekšsēdētājs
Grozījumi ministru kabineta noteikumos Nr.268 “Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu" ietver arī izmaiņas neirofizioloģijas jomā
No vienas puses ir apsveicami, ka neirofizioloģija tiek uzskatīta par būtisku medicīnas nozari un to var apgūt kā pamatspecialitāti, taču, manuprāt, šādai pieejai ir divi būtiski trūkumi Latvijas situācijā.
Pirmkārt, ja neirofizioloģiskās izmeklēšanas metodes, praktizē speciālists, kuram nav neirologa/ bērna neirologa pamatspecialitāte, tad pie pašreizējās zemās neirofizioloģisko izmeklējumu nosūtījumu kvalitātes būs sagaidāmi formāli izmeklējumi, kas būtiski pasliktinās diagnostikas un ārstniecības kvalitāti pacientiem.
Otrkārt, tiek norādīts, ka neirofiziologs, apgūstot izglītību kā pamatspecialitāti, apgūst arī specifiskas neirofizioloģiskas izmeklēšanas metodes, kā piemēram, intraoperatīvu monitoringu. Jāatzīst, ka pašlaik ir ļoti minimālā apjomā iespējama apmācība šajās metodēs, jo tās tiek ļoti maz praktizētas Latvijā kopumā. Līdz ar to ir sagaidāms, ka nepietiks mācībspēku, lai kvalitatīvi nodrošinātu praktisko apmācību intraoperatīvajā monitorēšanā un citās specializētās izmeklējumu metodēs. Mācībspēku trūkums iepriekš novērots arī, individuāli apmācot speciālistus elektromiogrāfijas diagnostikas metodēs.
Kopumā neirofizioloģiskajā izglītībā ir jārod risinājums, lai nozarē ietvērto metožu izglītība būtu plaši pieejama un, lai būtu iespējams apgūt katru metodi atsevišķi, jo tādā gadījumā vislabāk ir iespējams integrēt klīniskās zināšanas neirofizioloģiskās izmeklēšanas metožu praksē. un šāda pieeja ir arī izmaksu efektīvāka. Jāatzīmē, ka izglītība atsevišķās neirofzioloģiskajās metodēs ir pieejama vairumā Eiropas valstu,t.sk., Igaunijā un Lietuvā.
Novēlot izveidot pilnvērtīgu izglītības risinājumu neirofizioloģijas jomā,
Jānis Mednieks,
Latvijas Klīniskās neirofizioloģijas asociācijas valdes priekšsēdētājs
29.10.2023. 23:57