Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Likumprojekts precizē termiņu, kādā Pilsonības un migrāciju lietu pārvaldei ir pieņemams lēmums par termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu Ukrainas civiliedzīvotājam, kuram Latvijas Republikā jau ir piešķirts pagaidu aizsardzības statuss. Likumprojekts paredz Ukrainas civiliedzīvotājam tiesības pieprasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ja vienlaikus izpildās attiecīgie nosacījumi. Tāpat likumprojekts pilnveido tiesisko regulējumu par valstij piekritīgo transportlīdzekļu nodošanu bez atlīdzības Ukrainas valdības īpašumā vispārējam atbalstam Ukrainas sabiedrībai, vienkāršojot lēmumu pieņemšanas procesu.
Mērķa apraksts
Likumprojekta mērķis ir pilnveidot uzturēšanās tiesību tiesisko regulējumu Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijas Republikā, kā arī mazināt birokrātiju normatīvā regulējuma jomā saistībā ar valstij piekritīgo transportlīdzekļu nodošanu Ukrainas valdības īpašumā atbalsta sniegšanai Ukrainas sabiedrībai.
Politikas jomas
Migrācijas politika
Teritorija
Latvijas Republika
Norises laiks
27.05.2026. - 10.06.2026.
Informācija
Sabiedrības pārstāvji var līdzdarboties, rakstiski iesniedzot viedokli, iebildumus un priekšlikumus par izstrādāto projektu Vienotajā tiesību aktu izstrādes portālā.
Fiziskās personas
- Ukrainas civiliedzīvotāji, kuri uzturējušies Latvijas Republikā uz Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā noteiktās ilgtermiņa vīzas vai uzturēšanās atļaujas pamata un kuri atbilst nacionālās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas nosacījumiem.
Skaidrojums un ietekme
Pašreiz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 7. punkts paredz, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības pieprasīt ārzemniekam, kurš pirms pēdējās termiņuzturēšanās atļaujas termiņa beigām nepārtraukti uzturējies Latvijas Republikā ar termiņuzturēšanās atļauju vismaz piecus gadus. Saeima 2025. gada 6. maijā otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14), kas tostarp paredz izsniegt tikai viena veida pastāvīgās uzturēšanās atļauju, proti, piešķirot Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu atbilstoši Padomes Direktīvai 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji.
Pašreiz ārzemnieks var pieprasīt divu veidu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas — vienu saskaņā ar Imigrācijas likumu, bet otru — saskaņā ar likumu “Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā”. Pieļaujams, ka piecu gadu nepārtrauktas uzturēšanās termiņš Ukrainas civiliedzīvotājam var iestāties 2027. gada 4. martā, taču pastāv augsta varbūtība, ka līdz tam laikam pašreizējais Imigrācijas likums būs zaudējis spēku un būs stājies spēkā jaunais Imigrācijas likums, kas vairs neparedz nacionālās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu. Likumprojekta “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14) 34. panta 7. punkts paredz, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu atsaka, ja ārzemnieks ir pieprasījis pagaidu aizsardzību Latvijas Republikā vai viņam tā ir piešķirta. Līdz ar to, stājoties spēkā jaunajam Imigrācijas likumam, Ukrainas civiliedzīvotājiem nebūs tiesiska pamata saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, neatkarīgi no uzturēšanās ilguma, integrācijas pakāpes vai sociālekonomiskās situācijas.
Lai gan pagaidu aizsardzība pēc būtības ir paredzēta kā īslaicīgs mehānisms ārzemnieku masveida pārvietošanās situācijās, tomēr Ukrainas kara gadījumā šis mehānisms faktiski darbojas jau vairākus gadus un kara darbības beigu termiņš joprojām nav prognozējams. Daudzi Ukrainas civiliedzīvotāji šajā laikā ir izveidojuši stabilu un ilgstošu saikni ar Latviju, proti, ir nodarbināti, apgūst latviešu valodu, studē, un integrējas sabiedrībā.
Iespēja saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju veicinātu Ukrainas civiliedzīvotāju integrāciju Latvijas sabiedrībā, motivējot apgūt valsts valodu, ilgstoši iesaistīties darba tirgū, veikt ieguldījumus uzņēmējdarbībā vai īpašumā, kā arī veidot noturīgu tiesisko un sociālo saikni ar Latvijas valsti. Tāpat daļa Ukrainas civiliedzīvotāju Latvijas Republikā uzturas jau vairākus gadus, līdz ar to pamatoti sagaidot, ka ilgstošas un likumīgas uzturēšanās gadījumā, izpildoties attiecīgajiem nosacījumiem, tiem būs tiesības pretendēt uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanu.
Pašreiz ārzemnieks var pieprasīt divu veidu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas — vienu saskaņā ar Imigrācijas likumu, bet otru — saskaņā ar likumu “Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā”. Pieļaujams, ka piecu gadu nepārtrauktas uzturēšanās termiņš Ukrainas civiliedzīvotājam var iestāties 2027. gada 4. martā, taču pastāv augsta varbūtība, ka līdz tam laikam pašreizējais Imigrācijas likums būs zaudējis spēku un būs stājies spēkā jaunais Imigrācijas likums, kas vairs neparedz nacionālās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu. Likumprojekta “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14) 34. panta 7. punkts paredz, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu atsaka, ja ārzemnieks ir pieprasījis pagaidu aizsardzību Latvijas Republikā vai viņam tā ir piešķirta. Līdz ar to, stājoties spēkā jaunajam Imigrācijas likumam, Ukrainas civiliedzīvotājiem nebūs tiesiska pamata saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, neatkarīgi no uzturēšanās ilguma, integrācijas pakāpes vai sociālekonomiskās situācijas.
Lai gan pagaidu aizsardzība pēc būtības ir paredzēta kā īslaicīgs mehānisms ārzemnieku masveida pārvietošanās situācijās, tomēr Ukrainas kara gadījumā šis mehānisms faktiski darbojas jau vairākus gadus un kara darbības beigu termiņš joprojām nav prognozējams. Daudzi Ukrainas civiliedzīvotāji šajā laikā ir izveidojuši stabilu un ilgstošu saikni ar Latviju, proti, ir nodarbināti, apgūst latviešu valodu, studē, un integrējas sabiedrībā.
Iespēja saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju veicinātu Ukrainas civiliedzīvotāju integrāciju Latvijas sabiedrībā, motivējot apgūt valsts valodu, ilgstoši iesaistīties darba tirgū, veikt ieguldījumus uzņēmējdarbībā vai īpašumā, kā arī veidot noturīgu tiesisko un sociālo saikni ar Latvijas valsti. Tāpat daļa Ukrainas civiliedzīvotāju Latvijas Republikā uzturas jau vairākus gadus, līdz ar to pamatoti sagaidot, ka ilgstošas un likumīgas uzturēšanās gadījumā, izpildoties attiecīgajiem nosacījumiem, tiem būs tiesības pretendēt uz pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanu.
Juridiskās personas
Nē
Sagatavoja
Dace Radzeviča (IEM)
Atbildīgā persona
Kristaps Sproģis (IEM)
Izsludināšanas datums
27.05.2026. 16:37
Apkopojums
Dokumenta nosaukums
Publicēts
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-867/1
Viktorija Prituļaka - "Ukrainas studiju centrs"
Ukrainas civiliedzīvotāju priekšlikumi Latvijas valsts politikas pilnveidošanai
Par Ukrainas civiliedzīvotāju tiesisko statusu
Ievads
Diskusijā, kas notika 2026. gada 8. jūnijā, Ukrainas civiliedzīvotāji Latvijā apsprieda aktuālus jautājumus, kas saistīti ar pagaidu aizsardzības statusu, uzturēšanās tiesībām, integrāciju, valsts valodas apguvi, nodarbinātību un diskriminācijas riskiem.
Diskusijas dalībnieki pārstāvēja dažādas sociālās grupas – nodarbinātās personas, vecākus ar bērniem, studentus, pensionārus un nevalstisko organizāciju pārstāvjus.
Apkopotie priekšlikumi paredzēti izskatīšanai valsts institūcijās, politikas veidošanas procesos un organizācijās, kas ir atbildīgas par integrācijas politikas īstenošanu.
I. UZTURĒŠANĀS STATUSS UN TIESISKĀ NOTEIKTĪBA
Galvenās problēmas
Fokusgrupas dalībnieki norādīja uz nepietiekamu skaidrību attiecībā uz Ukrainas civiliedzīvotāju turpmāko tiesisko statusu Latvijā pēc pagaidu aizsardzības režīma beigām.
Īpašas bažas rada:
skaidra pakāpeniska mehānisma trūkums pārejai no pagaidu aizsardzības uz citiem uzturēšanās atļauju veidiem;
nenoteikti kritēriji pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai;
atšķirīga normatīvā regulējuma interpretācija dažādās institūcijās;
neskaidrības par humāno vīzu perioda ieskaitīšanu uzturēšanās termiņā;
nepietiekama informācijas pieejamība par statusa maiņas iespējām.
Priekšlikumi
1.1.
Izstrādāt skaidru, caurskatāmu un publiski pieejamu pakāpeniskas pārejas mehānismu no pagaidu aizsardzības statusa uz citiem uzturēšanās tiesību veidiem, ņemot vērā Ukrainas civiliedzīvotāju sociālekonomisko situāciju Latvijā, reģionālās ienākumu atšķirības un integrācijas pakāpi darba tirgū.
Nosakot pārejas kritērijus, nepieciešams ņemt vērā, ka darba samaksa daudzās Ukrainas civiliedzīvotājiem pieejamajās vakancēs bieži nepārsniedz minimālo vai valstī noteikto vidējo ienākumu līmeni, kas var ierobežot iespējas izpildīt prasības cita uzturēšanās statusa saņemšanai.
1.2.
Paredzēt pārejas periodu pēc pagaidu aizsardzības režīma izbeigšanās, nodrošinot pietiekamu laiku dokumentu iesniegšanai un jauna uzturēšanās statusa noformēšanai bez riska zaudēt tiesisko pamatu uzturēties Latvijas Republikā.
1.3.
Pieņemot lēmumus par uzturēšanās statusa piešķiršanu, nodrošināt individuālu lietas apstākļu izvērtēšanu, ņemot vērā personas nodarbinātību, ģimenes situāciju, izglītību, integrācijas līmeni un citus būtiskus apstākļus.
Vienlaikus nodrošināt personām savlaicīgu informāciju par iespējamiem risinājumiem un alternatīvām, kas var veicināt pozitīvu lēmumu par uzturēšanās tiesību piešķiršanu.
1.4.
Nodrošināt vienotu normatīvā regulējuma interpretāciju visās valsts iestādēs attiecībā uz:
nepārtrauktas uzturēšanās termiņa aprēķināšanu;
humāno vīzu perioda ieskaitīšanu;
statusa maiņas iespējām;
pārejas nosacījumiem no pagaidu aizsardzības uz citiem uzturēšanās veidiem.
1.5.
Izvērtēt iespēju humānās vīzas periodu ieskaitīt kopējā uzturēšanās termiņā, kas nepieciešams pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai.
1.6.
Nodrošināt atsevišķus risinājumus:
pensionāriem;
personām ar invaliditāti;
personām ar nepietiekamiem ienākumiem;
pilngadību sasniegušiem jauniešiem, kuri turpina izglītību.
1.7.
Nodrošināt pieejamu, saprotamu un regulāri atjaunotu informāciju par pāreju uz citiem uzturēšanās statusiem, izmantojot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, pašvaldību koordinatoru un citu iesaistīto institūciju informācijas kanālus.
Informācijai jābūt pieejamai vairākās valodās, lai mazinātu dezinformācijas riskus, novērstu tiesisko nenoteiktību un mazinātu sabiedrības bažas.
Par Ukrainas civiliedzīvotāju tiesisko statusu
Ievads
Diskusijā, kas notika 2026. gada 8. jūnijā, Ukrainas civiliedzīvotāji Latvijā apsprieda aktuālus jautājumus, kas saistīti ar pagaidu aizsardzības statusu, uzturēšanās tiesībām, integrāciju, valsts valodas apguvi, nodarbinātību un diskriminācijas riskiem.
Diskusijas dalībnieki pārstāvēja dažādas sociālās grupas – nodarbinātās personas, vecākus ar bērniem, studentus, pensionārus un nevalstisko organizāciju pārstāvjus.
Apkopotie priekšlikumi paredzēti izskatīšanai valsts institūcijās, politikas veidošanas procesos un organizācijās, kas ir atbildīgas par integrācijas politikas īstenošanu.
I. UZTURĒŠANĀS STATUSS UN TIESISKĀ NOTEIKTĪBA
Galvenās problēmas
Fokusgrupas dalībnieki norādīja uz nepietiekamu skaidrību attiecībā uz Ukrainas civiliedzīvotāju turpmāko tiesisko statusu Latvijā pēc pagaidu aizsardzības režīma beigām.
Īpašas bažas rada:
skaidra pakāpeniska mehānisma trūkums pārejai no pagaidu aizsardzības uz citiem uzturēšanās atļauju veidiem;
nenoteikti kritēriji pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai;
atšķirīga normatīvā regulējuma interpretācija dažādās institūcijās;
neskaidrības par humāno vīzu perioda ieskaitīšanu uzturēšanās termiņā;
nepietiekama informācijas pieejamība par statusa maiņas iespējām.
Priekšlikumi
1.1.
Izstrādāt skaidru, caurskatāmu un publiski pieejamu pakāpeniskas pārejas mehānismu no pagaidu aizsardzības statusa uz citiem uzturēšanās tiesību veidiem, ņemot vērā Ukrainas civiliedzīvotāju sociālekonomisko situāciju Latvijā, reģionālās ienākumu atšķirības un integrācijas pakāpi darba tirgū.
Nosakot pārejas kritērijus, nepieciešams ņemt vērā, ka darba samaksa daudzās Ukrainas civiliedzīvotājiem pieejamajās vakancēs bieži nepārsniedz minimālo vai valstī noteikto vidējo ienākumu līmeni, kas var ierobežot iespējas izpildīt prasības cita uzturēšanās statusa saņemšanai.
1.2.
Paredzēt pārejas periodu pēc pagaidu aizsardzības režīma izbeigšanās, nodrošinot pietiekamu laiku dokumentu iesniegšanai un jauna uzturēšanās statusa noformēšanai bez riska zaudēt tiesisko pamatu uzturēties Latvijas Republikā.
1.3.
Pieņemot lēmumus par uzturēšanās statusa piešķiršanu, nodrošināt individuālu lietas apstākļu izvērtēšanu, ņemot vērā personas nodarbinātību, ģimenes situāciju, izglītību, integrācijas līmeni un citus būtiskus apstākļus.
Vienlaikus nodrošināt personām savlaicīgu informāciju par iespējamiem risinājumiem un alternatīvām, kas var veicināt pozitīvu lēmumu par uzturēšanās tiesību piešķiršanu.
1.4.
Nodrošināt vienotu normatīvā regulējuma interpretāciju visās valsts iestādēs attiecībā uz:
nepārtrauktas uzturēšanās termiņa aprēķināšanu;
humāno vīzu perioda ieskaitīšanu;
statusa maiņas iespējām;
pārejas nosacījumiem no pagaidu aizsardzības uz citiem uzturēšanās veidiem.
1.5.
Izvērtēt iespēju humānās vīzas periodu ieskaitīt kopējā uzturēšanās termiņā, kas nepieciešams pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai.
1.6.
Nodrošināt atsevišķus risinājumus:
pensionāriem;
personām ar invaliditāti;
personām ar nepietiekamiem ienākumiem;
pilngadību sasniegušiem jauniešiem, kuri turpina izglītību.
1.7.
Nodrošināt pieejamu, saprotamu un regulāri atjaunotu informāciju par pāreju uz citiem uzturēšanās statusiem, izmantojot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, pašvaldību koordinatoru un citu iesaistīto institūciju informācijas kanālus.
Informācijai jābūt pieejamai vairākās valodās, lai mazinātu dezinformācijas riskus, novērstu tiesisko nenoteiktību un mazinātu sabiedrības bažas.
09.06.2026. 15:59
26-TA-867/2
Elīna Kokareviča - Biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem"
Aicinām 3. panta sesto daļu "Pastāvīgās uzturēšanās atļauju piešķir saskaņā ar Imigrācijas likuma 30. pantā noteikto, nepārtrauktās uzturēšanās laikā ieskaitot laiku, ko Ukrainas civiliedzīvotājs uzturējies Latvijas Republikā uz šajā likumā noteiktās ilgtermiņa vīzas vai uzturēšanās atļaujas pamata, nepiemērojot Imigrācijas likuma 34. panta 7. punktā noteikto pastāvīgās uzturēšanās atļaujas atteikuma iemeslu" papildināt ar “un nepiemērojot Imigrācijas likuma 30. panta pirmās daļas 1. un 3. punktā norādītos nosacījumus”.
Pamatojums:
Tā kā Ukrainas civiliedzīvotāji Latvijā uzturas Krievijas Federācijas sāktā pilna mēroga iebrukuma dēļ, viņu spējas ilgtermiņā plānot savu palikšanu un integrāciju Latvijā ir bijušas ierobežotas kara neprognozējamības dēļ. Sākotnēji arī PMLP un IeM sniegtā informācija par iespēju pagaidu aizsardzības saņēmējiem iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas un kritērijiem, kuri būs jāizpilda, nav bijusi skaidra un saskanīga. Papildus jānorāda, ka 30. panta pirmās daļas 3. punkts ir piemērojams tikai tādā gadījumā, ja kultūras un vēstures (tā saukto kultūrorientācijas) kursi ir pieejami regulāri un prognozējami. Līdz šim tā nav bijis, tāpat kursu pabeigšana līdz šim nav bijusi pamatnosacījums palikšanai, tāpēc aicinām šo punktu nepiemērot attiecībā uz tiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuriem piecu gadu uzturēšanās termiņš Latvijā iestāsies līdz 2027. gada 4. martam vai kamēr valsts nenodrošina paredzamus, regulārus un visiem pieejamus kultūrorientācijas kursus un/vai agrīnās integrācijas programmu.
Atgādinām, ka Ukrainas civiliedzīvotāji ar pagaidu aizsardzību ir kara bēgļi, kuriem nebija iespēja plānot savu pārvākšanos uz Latviju un nodrošināt augstu iekrājumu līmeni pirms tās veikšanas. Valsts valodas apguves nepieciešamības dēļ arī viņu iespējas ieņemt augsti kvalificētus un tādējādi labi apmaksātus amatus ir apgrūtinātas. ANO Bēgļu aģentūras šī gada 23. februārī publicētā pētījumā nodarbinātības līmenis pagaidu aizsardzības saņēmējiem 2025. gadā tika aplēsts 62 % līmenī, kas ir zemāk par vidējo valstī (64,5 %, CSP: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/darbs/nodarbinatiba/preses-relizes/26607-nodarbinatiba-un-bezdarbs-2025-gada-4). Pastāv risks, ka tie Ukrainas civiliedzīvotāji, kuri nav nodarbināti, kā arī tie, kuri strādā zemu atalgotās profesijās, nevarēs izpildīt Imigrācijas likuma 30. panta pirmās daļas 1. punkta nosacījumu (“ir pietiekams iztikas līdzekļu nodrošinājums, lai uzturētu sevi un apgādībā esošos ģimenes locekļus”).
Vēršam uzmanību arī uz to, ka nav skaidrs, kas notiks ar to pagaidu aizsardzību ieguvušo Ukrainas civiliedzīvotāju grupu, kura nekvalificēsies pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un kurai uz šī likuma pamata izsniegtās ilgtermiņa vīzas vai uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš beigsies uzreiz pēc 2027. gada 4. marta (ES Pagaidu aizsardzības direktīvas izbeigšanās dienas). Šī neskaidrība pastāv arī attiecībā uz tiem, kuri ieradušies Latvijā vēlāk par 2022. gadu un kuriem piecu gadu nepārtrauktās uzturēšanās periods vēl kādu laiku netiks sasniegts.
Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšana, izpildot likumprojekta “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14) 30. panta pirmajā daļā noteiktos kritērijus, praksē var izrādīties nepieejama lielai daļai Ukrainas civiliedzīvotāju, kuri uzturas Latvijā. Lai nodrošinātu, ka viņiem nenāktos piespiedu kārtā pamest Latviju, aicinām nepiemērot likumprojekta “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14) 30. panta pirmās daļas 1. un 3. punktā norādītos nosacījumus Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuriem ir piešķirta pagaidu aizsardzība.
Ja tas, ka liela daļa Ukrainas civiliedzīvotāju ar piešķirtu pagaidu aizsardzību nevarēs iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, likumdevējam šķiet pieņemami, jānodrošina paredzams un organizēts process, caur kuru šie cilvēki varēs paturēt esošo statusu vai iegūt citu statusu, ja vēlēsies turpināt uzturēties Latvijā. Lai to panāktu, aicinām nodrošināt pagaidu aizsardzības statusa turpinātu pieejamību un ar to saistīto ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšanu arī pēc 2027. gada 4. marta. Šāda pieeja novērstu “liela mēroga neregularitāti”, par ko kā potenciālu iznākumu brīdinājusi ANO Bēgļu aģentūra, un sniegtu Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā skaidrību par nākotni. Nodrošinot turpinātu pagaidu aizsardzību, rastos iespēja plānot tālākus integrācijas soļus (piem., valsts valodas apguvi), sasniegt nepieciešamo nepārtrauktas uzturēšanās laiku (ja tas vēl nav sasniegts) vai plānot atgriešanos Ukrainā. Tādējādi tiktu novērsts arī strukturālās neatbilstības risks starp tām grupām, kuras, visticamāk, paliks Latvijā, un tām pieejamajiem tiesiskajiem statusiem: https://www.refworld.org/reference/repcomp/unhcr/2026/151443.
Pamatojums:
Tā kā Ukrainas civiliedzīvotāji Latvijā uzturas Krievijas Federācijas sāktā pilna mēroga iebrukuma dēļ, viņu spējas ilgtermiņā plānot savu palikšanu un integrāciju Latvijā ir bijušas ierobežotas kara neprognozējamības dēļ. Sākotnēji arī PMLP un IeM sniegtā informācija par iespēju pagaidu aizsardzības saņēmējiem iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas un kritērijiem, kuri būs jāizpilda, nav bijusi skaidra un saskanīga. Papildus jānorāda, ka 30. panta pirmās daļas 3. punkts ir piemērojams tikai tādā gadījumā, ja kultūras un vēstures (tā saukto kultūrorientācijas) kursi ir pieejami regulāri un prognozējami. Līdz šim tā nav bijis, tāpat kursu pabeigšana līdz šim nav bijusi pamatnosacījums palikšanai, tāpēc aicinām šo punktu nepiemērot attiecībā uz tiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuriem piecu gadu uzturēšanās termiņš Latvijā iestāsies līdz 2027. gada 4. martam vai kamēr valsts nenodrošina paredzamus, regulārus un visiem pieejamus kultūrorientācijas kursus un/vai agrīnās integrācijas programmu.
Atgādinām, ka Ukrainas civiliedzīvotāji ar pagaidu aizsardzību ir kara bēgļi, kuriem nebija iespēja plānot savu pārvākšanos uz Latviju un nodrošināt augstu iekrājumu līmeni pirms tās veikšanas. Valsts valodas apguves nepieciešamības dēļ arī viņu iespējas ieņemt augsti kvalificētus un tādējādi labi apmaksātus amatus ir apgrūtinātas. ANO Bēgļu aģentūras šī gada 23. februārī publicētā pētījumā nodarbinātības līmenis pagaidu aizsardzības saņēmējiem 2025. gadā tika aplēsts 62 % līmenī, kas ir zemāk par vidējo valstī (64,5 %, CSP: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/darbs/nodarbinatiba/preses-relizes/26607-nodarbinatiba-un-bezdarbs-2025-gada-4). Pastāv risks, ka tie Ukrainas civiliedzīvotāji, kuri nav nodarbināti, kā arī tie, kuri strādā zemu atalgotās profesijās, nevarēs izpildīt Imigrācijas likuma 30. panta pirmās daļas 1. punkta nosacījumu (“ir pietiekams iztikas līdzekļu nodrošinājums, lai uzturētu sevi un apgādībā esošos ģimenes locekļus”).
Vēršam uzmanību arī uz to, ka nav skaidrs, kas notiks ar to pagaidu aizsardzību ieguvušo Ukrainas civiliedzīvotāju grupu, kura nekvalificēsies pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un kurai uz šī likuma pamata izsniegtās ilgtermiņa vīzas vai uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš beigsies uzreiz pēc 2027. gada 4. marta (ES Pagaidu aizsardzības direktīvas izbeigšanās dienas). Šī neskaidrība pastāv arī attiecībā uz tiem, kuri ieradušies Latvijā vēlāk par 2022. gadu un kuriem piecu gadu nepārtrauktās uzturēšanās periods vēl kādu laiku netiks sasniegts.
Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšana, izpildot likumprojekta “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14) 30. panta pirmajā daļā noteiktos kritērijus, praksē var izrādīties nepieejama lielai daļai Ukrainas civiliedzīvotāju, kuri uzturas Latvijā. Lai nodrošinātu, ka viņiem nenāktos piespiedu kārtā pamest Latviju, aicinām nepiemērot likumprojekta “Imigrācijas likums” (Nr. 56/Lp14) 30. panta pirmās daļas 1. un 3. punktā norādītos nosacījumus Ukrainas civiliedzīvotājiem, kuriem ir piešķirta pagaidu aizsardzība.
Ja tas, ka liela daļa Ukrainas civiliedzīvotāju ar piešķirtu pagaidu aizsardzību nevarēs iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, likumdevējam šķiet pieņemami, jānodrošina paredzams un organizēts process, caur kuru šie cilvēki varēs paturēt esošo statusu vai iegūt citu statusu, ja vēlēsies turpināt uzturēties Latvijā. Lai to panāktu, aicinām nodrošināt pagaidu aizsardzības statusa turpinātu pieejamību un ar to saistīto ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšanu arī pēc 2027. gada 4. marta. Šāda pieeja novērstu “liela mēroga neregularitāti”, par ko kā potenciālu iznākumu brīdinājusi ANO Bēgļu aģentūra, un sniegtu Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā skaidrību par nākotni. Nodrošinot turpinātu pagaidu aizsardzību, rastos iespēja plānot tālākus integrācijas soļus (piem., valsts valodas apguvi), sasniegt nepieciešamo nepārtrauktas uzturēšanās laiku (ja tas vēl nav sasniegts) vai plānot atgriešanos Ukrainā. Tādējādi tiktu novērsts arī strukturālās neatbilstības risks starp tām grupām, kuras, visticamāk, paliks Latvijā, un tām pieejamajiem tiesiskajiem statusiem: https://www.refworld.org/reference/repcomp/unhcr/2026/151443.
10.06.2026. 17:09
Atlasīti 2 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25