Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Būvniecības likumā
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Likumprojekta mērķis ir realizēt informatīvā ziņojuma "Par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā" (Ministru kabineta 02.04.2024. sēdes protokola Nr. 14 35. §) pasākumu Nr.3.1.1.1 "c", 3.1.1.4., 3.3.1., 4.2.1., 6.4.1., 6.6.2., 8.2.1. un 8.4.2., kā arī precizēt būvniecības reglamentētās profesijas nosaukumu un prasības.
Mērķa apraksts
Sabiedrības līzdalības mērķis ir noskaidrot sabiedrības locekļu viedokli par piedāvātajām regulējuma izmaiņām.
Politikas jomas
Būvniecības politika
Teritorija
-
Norises laiks
30.09.2024. - 14.10.2024.
Informācija
Neskaidrību gadījumā lūdzam sazināties ar Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktores vietnieku Andri Lazarevu (67013035; andris.lazarevs@em.gov.lv).
Fiziskās personas
- Būvniecības ierosinātājs
- Dzīvokļu īpašnieks
- Būvspeciālists
Skaidrojums un ietekme
Būvspeciālistu gadījumā regulējuma izmaiņas tikai precizē esošo regulējumu, lai novērstu praksē radušās neskaidrības, bet nemaina to pēc savas būtības. Savukārt kopīpašuma gadījumā piedāvātās regulējuma izmaiņas neatstāt ekonomisku ietekmi. Tomēr, tās padara iespēju nodod būvi ekspluatācijā bez visu kopīpašnieku piekrišanas. Papildus, kopīpašuma gadījumā tiek skaidri norādīt, ka arī viens no kopīpašniekiem var novērst patvaļīgās būvniecības radītās sekas bez pārējo kopīpašnieku piekrišanas.
Juridiskās personas
- Būvniecības ierosinātājs
- Tehnisko noteikumu izdevējs
- Būvdarbu veicējs
Skaidrojums un ietekme
Likumprojektā ietvertais regulējums par tehnisko noteikumu derīguma termiņu atstās ietekmi uz tehnisko noteikumu izdevējiem. Proti, tehnisko noteikumu izdevējiem būs nepieciešams pārskatīt savus lēmumu pieņemšanas procesus, lai nodrošinātu attiecīgā regulējuma izpildes iespējamību. Skatoties no būvniecības ierosinātā puses, regulējuma izmaiņas samazinās potenciālos būvniecības ieceres realizācijas riskus, kas var rasties sakarā ar tehnisko noteikumu izmaiņām. Pazemes ārējo inženiertīklu īpašniekiem (tehnisko noteikumu izdevējiem) nevarēs prasīt zaudējumu atlīdzību par savu inženiertīklu bojājumiem, bet būvniecības procesa dalībniekiem (būvniecības ierosinātājs, būvdarbu veicējs) mazinās zaudējumu apmēri sakarā ar neatbilstoši informāciju par pazemes ārējo inženiertīklu izvietojumu.
Sagatavoja
Andris Lazarevs (EM)
Atbildīgā persona
Edmunds Valantis (EM)
Izsludināšanas datums
27.09.2024. 15:40
Iesniegtie iebildumi / priekšlikumi
Iebilduma / priekšlikuma iesniedzējs
Iebilduma / priekšlikuma būtība
Iesniegts
Agnese Frīdenberga - Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS
1) Iebilstam pret 14.2 panta pirmo daļu, jo šie pienākumi ir pašvaldības uzdevums.
Tā vietā uzskatām, ka Būvniecības ieceres publiskas apspriešanas mērķis ir saskaņot sabiedrības un būvniecības ieceres iesniedzēja intereses par jautājumiem, kuri nav tikuši izlemti teritorijas plānošanas dokumentu un IVN izstrādes procesā un/vai lēmumā ir pieļautas izvēles iespējas. Piemēram, praksē ir konstatēts, ka nereti plānošanas dokumentā ir noteikts maksimālais ēku stāvu skaits. Šis tad būtu tas gadījums, kad sabiedrība var dot savu pienesumu, pamatojot, kāpēc max stāvu skaits nebūs labi, jo radīsies insolācijas problēmas. Vēl šādi appsriežamiem jautājumi varētu būt gan par apbūves blīvumu, transporta risinājumiem, vides pieejamības risinājumiem, būves novietojums, par būves labāku iekļaušanos esošajā ainavā un pilsētvidē un citi. Šāds risinājums nedublēs sabiedrības līdzdalības iespējas teritorijas plānošanas procesā, jo, ja šis viss ir ticis detalizēti atrunāts teritorijas plānošanas procesā, tad par šo vairs būvniecības publisko apspriešanu nerīko.
2) Iebilstam pret 14.2 panta ceturto daļu, aicinot to sadalīt divās lielās daļās: nosakot kad pašvaldība VAR nerīkot publisko apspriešanu un kad to nerīko, jo var būt gadījumi, kad spēkā ir detālplānojums vai lokālpānojums, bet pašvaldībai svarīgi noskaidrot sabiedrības viedokli par konkrētas ieceres risinājumiem, jo ir mainījusies situācija kopš plānošanas dokumenta apstiprināšanas, piemēram, tuvumā uzbūvēta cits objekts, mainījusies transporta risinājumi u.tml; detālplānojums ir vecs, bet pašvaldības attīstības stratēģijā paredzēti citi teritorijas attīstības virzieni; lokālplānojums nav pietiekoši detalizēts un/vai ta ietvaros nav apspriesta konkrēta vai līdzīga iecere.
Ierosinām panta daļu izteikt šādā redakcijā
(4) Publisku apspriešanu var nerīkot, ja:
1) teritorijai, kurā paredzēta būve, ir spēkā esošs detālplānojums un situācija kopš detālplānojuma apstiprināšanas nav būtiski mainījusies;
2) teritorijai, kurā paredzēta būve, ir spēkā esošs lokālplānojums, kura izstrādes ietvaros ir apspriesta līdzīga būvniecības iecere (līdzīga būves funkcija, apjoms), un situācija kopš lokālplānojuma apstiprināšanas nav būtiski mainījusies;
3) paredzēta tāda objekta būvniecība, kurš neradīs būtisku ietekmi (smaku, troksni, vibrāciju vai cita veida piesārņojumu) vai kuram ir piemērots ietekmes uz vidi novērtējums.
2) būvdarbu veikšanai ir nepieciešams paskaidrojuma raksts;
(4)1. Publisku apspriešanu nerīko, ja:
1) būvniecības ierosinātājs ir Aizsardzības ministrija, tās padotības iestāde vai Nacionālie bruņotie spēki.
3) Iebilstam pret ierosinājumu 14.2 panta ceturtajā daļā paredzēt, ka publisko apspriešanu nerīko, ja būvdarbu veikšanai ir nepieciešams paskaidrojuma raksts. Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu, ar paskaidrojuma rakstu var notikt būtiski būvdarbi, kuru veikšana var ietekmēt sabiedrību.
Papildus norādām, ka risinājumu ir iespējams tiesiski nostiprināt tikai pēc tam, kad ir veikti būtiski uzlabojumi normatīvajā regulējumā, kas nosaka teritorijas plānošanas procesus un sabiedrības līdzdalību tajā. Lai atrastu labāko iespējamo risinājumu attiecībā uz būvniecības ieceri, aicinām Ekonomikas ministriju noorganizēt diskusiju par piedāvātiem grozījumiem ar pašvaldību un sabiedrības interešu pārstāvjiem, lai kopā meklētu labākos risinājumus.
Tā vietā uzskatām, ka Būvniecības ieceres publiskas apspriešanas mērķis ir saskaņot sabiedrības un būvniecības ieceres iesniedzēja intereses par jautājumiem, kuri nav tikuši izlemti teritorijas plānošanas dokumentu un IVN izstrādes procesā un/vai lēmumā ir pieļautas izvēles iespējas. Piemēram, praksē ir konstatēts, ka nereti plānošanas dokumentā ir noteikts maksimālais ēku stāvu skaits. Šis tad būtu tas gadījums, kad sabiedrība var dot savu pienesumu, pamatojot, kāpēc max stāvu skaits nebūs labi, jo radīsies insolācijas problēmas. Vēl šādi appsriežamiem jautājumi varētu būt gan par apbūves blīvumu, transporta risinājumiem, vides pieejamības risinājumiem, būves novietojums, par būves labāku iekļaušanos esošajā ainavā un pilsētvidē un citi. Šāds risinājums nedublēs sabiedrības līdzdalības iespējas teritorijas plānošanas procesā, jo, ja šis viss ir ticis detalizēti atrunāts teritorijas plānošanas procesā, tad par šo vairs būvniecības publisko apspriešanu nerīko.
2) Iebilstam pret 14.2 panta ceturto daļu, aicinot to sadalīt divās lielās daļās: nosakot kad pašvaldība VAR nerīkot publisko apspriešanu un kad to nerīko, jo var būt gadījumi, kad spēkā ir detālplānojums vai lokālpānojums, bet pašvaldībai svarīgi noskaidrot sabiedrības viedokli par konkrētas ieceres risinājumiem, jo ir mainījusies situācija kopš plānošanas dokumenta apstiprināšanas, piemēram, tuvumā uzbūvēta cits objekts, mainījusies transporta risinājumi u.tml; detālplānojums ir vecs, bet pašvaldības attīstības stratēģijā paredzēti citi teritorijas attīstības virzieni; lokālplānojums nav pietiekoši detalizēts un/vai ta ietvaros nav apspriesta konkrēta vai līdzīga iecere.
Ierosinām panta daļu izteikt šādā redakcijā
(4) Publisku apspriešanu var nerīkot, ja:
1) teritorijai, kurā paredzēta būve, ir spēkā esošs detālplānojums un situācija kopš detālplānojuma apstiprināšanas nav būtiski mainījusies;
2) teritorijai, kurā paredzēta būve, ir spēkā esošs lokālplānojums, kura izstrādes ietvaros ir apspriesta līdzīga būvniecības iecere (līdzīga būves funkcija, apjoms), un situācija kopš lokālplānojuma apstiprināšanas nav būtiski mainījusies;
3) paredzēta tāda objekta būvniecība, kurš neradīs būtisku ietekmi (smaku, troksni, vibrāciju vai cita veida piesārņojumu) vai kuram ir piemērots ietekmes uz vidi novērtējums.
2) būvdarbu veikšanai ir nepieciešams paskaidrojuma raksts;
(4)1. Publisku apspriešanu nerīko, ja:
1) būvniecības ierosinātājs ir Aizsardzības ministrija, tās padotības iestāde vai Nacionālie bruņotie spēki.
3) Iebilstam pret ierosinājumu 14.2 panta ceturtajā daļā paredzēt, ka publisko apspriešanu nerīko, ja būvdarbu veikšanai ir nepieciešams paskaidrojuma raksts. Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu, ar paskaidrojuma rakstu var notikt būtiski būvdarbi, kuru veikšana var ietekmēt sabiedrību.
Papildus norādām, ka risinājumu ir iespējams tiesiski nostiprināt tikai pēc tam, kad ir veikti būtiski uzlabojumi normatīvajā regulējumā, kas nosaka teritorijas plānošanas procesus un sabiedrības līdzdalību tajā. Lai atrastu labāko iespējamo risinājumu attiecībā uz būvniecības ieceri, aicinām Ekonomikas ministriju noorganizēt diskusiju par piedāvātiem grozījumiem ar pašvaldību un sabiedrības interešu pārstāvjiem, lai kopā meklētu labākos risinājumus.
07.10.2024. 15:49
Latvijas Pilsoniskā alianse
Biedrība “Latvijas Pilsoniskā alianse” (turpmāk – LPA) ir iepazinusies ar Ekonomikas ministrijas izstrādāto Likumprojektu “Grozījumi Būvniecības likumā” (turpmāk – likumprojektu) un sniedz atzinumu.
Attiecībā uz 14.2 pirmo daļu, piekrītam Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS viedoklim – uzskatām, ka 14.2 pirmajā daļā minētās funkcijas ir pašvaldības uzdevums. LPA ieskatā, būvniecības ieceres publiskas apspriešanas mērķis ir saskaņot sabiedrības un būvniecības ieceres iesniedzēja intereses par jautājumiem, kuri nav tikuši izlemti teritorijas plānošanas dokumentu un ietekmes uz vidi novērtējuma izstrādes procesā vai lēmumā ir pieļautas izvēles iespējas.
Aicinām 14 .2 panta otro daļu izteikt šādā redakcijā:
“(2) Būvniecības ieceres publiskās apspriešanas ietvaros nav pārvērtējami tie jautājumi, par kuriem sabiedrībai bija iespēja izteikties ietekmes uz vidi novērtējuma, stratēģiskā novērtējuma, pašvaldības teritorijas plānojuma, lokālplānojuma vai detālplānojuma izstrādes procesā, izņemot gadījumus, ja iedzīvotāji ir par tiem iesnieguši iebildumus vai šajos dokumentos radušās būtiskas izmaiņas.“
LPA ieskatā, ja iedzīvotāji ir izteikuši pamatotus iebildumus par jautājumiem, kas saistīti ar ietekmes uz vidi novērtējumu, stratēģisko novērtējumu, pašvaldības teritorijas plānojumu, lokālplānojumu vai citiem dokumentiem, šiem iebildumiem jābūt pienācīgi izvērtētiem publiskās apspriešanas ietvaros. Tāpat ja veiktas būtiskas izmaiņas, piemēram, lokālplānojumā vai ietekmes uz vidi novērtējumā, vajadzētu paturēt iespēju šos jautājumus atkārtoti pārrunāt ar iesaistītajām pusēm.
Aicinām 14 .2 panta trešo daļu izteikt šādā redakcijā:
“(3) Būvniecības ieceres publiskā apspriešana tiek rīkota gadījumos, kad plānotā būvniecība var būtiski ietekmēt apkārtējās teritorijas iedzīvotāju dzīves apstākļus, ainavu, sabiedrisko infrastruktūru, vidi, kultūrvēsturisko mantojumu vai citas vietējās kultūras, sociālās un vides vērtības. Pašvaldība saistošajos noteikumos var papildus paredzēt gadījumus, kad nepieciešams rīkot publisku apspriešanu.”
LPA ieskatā, ir svarīgi nodrošināt caurspīdīgumu lēmumu pieņemšanas procesos par būvniecības iecerēm, kā arī sniegt sabiedrībai iespēju iesaistīties situācijās, kad būvniecības projekti var būtiski ietekmēt vietējo apkaimi, vidi vai infrastruktūru, neatkarīgi no pašvaldības lēmuma.
Pievienojamies Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS viedoklim par 14 .2 panta ceturto daļu un aicinām to izteikt šādā redakcijā:
“(4) Publisku apspriešanu var nerīkot, ja:
1) teritorijai, kurā paredzēta būve, ir spēkā esošs detālplānojums un situācija kopš detālplānojuma apstiprināšanas nav būtiski mainījusies;
2) teritorijai, kurā paredzēta būve, ir spēkā esošs lokālplānojums, kura izstrādes ietvaros ir apspriesta līdzīga būvniecības iecere (līdzīga būves funkcija, apjoms), un situācija kopš lokālplānojuma apstiprināšanas nav būtiski mainījusies;
3) paredzēta tāda objekta būvniecība, kurš neradīs būtisku ietekmi (smaku, troksni, vibrāciju vai cita veida piesārņojumu) vai kuram ir piemērots ietekmes uz vidi novērtējums.
4) būvdarbu veikšanai ir nepieciešams paskaidrojuma raksts;
(4)1. Publisku apspriešanu nerīko, ja:
1) būvniecības ierosinātājs ir Aizsardzības ministrija, tās padotības iestāde vai Nacionālie bruņotie spēki.”
Tāpat iebilstam pret ierosinājumu 14.2 panta ceturtajā daļā paredzēt, ka publisko apspriešanu nerīko, ja būvdarbu veikšanai ir nepieciešams paskaidrojuma raksts. Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu, ar paskaidrojuma rakstu var notikt būtiski būvdarbi, kuru veikšana var ietekmēt sabiedrību.
Aicinām 14 .2 panta piekto daļu izteikt šādā redakcijā:
“(5) Publiskas apspriešanas rezultātus, kas attiecas uz iepriekš būves iekļaušanos esošajā ainavā un pilsētvidē, ietver būvatļaujā.”
LPA piedāvātās redakcijas mērķis ir nodrošināt, ka publiskās apspriešanas rezultāti tiek integrēti būvatļaujā, pievienojot papildus nosacījumus attiecībā uz būves iekļaušanos ainavā un pilsētvidē. Tas garantē, ka sabiedrības viedoklis, kas izriet no publiskās apspriešanas, tiek ņemts vērā, lai rastu labākos risinājumus starp sabiedrības un būvniecības ieceres iesniedzēja interesēm.
Attiecībā uz 14.2 pirmo daļu, piekrītam Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS viedoklim – uzskatām, ka 14.2 pirmajā daļā minētās funkcijas ir pašvaldības uzdevums. LPA ieskatā, būvniecības ieceres publiskas apspriešanas mērķis ir saskaņot sabiedrības un būvniecības ieceres iesniedzēja intereses par jautājumiem, kuri nav tikuši izlemti teritorijas plānošanas dokumentu un ietekmes uz vidi novērtējuma izstrādes procesā vai lēmumā ir pieļautas izvēles iespējas.
Aicinām 14 .2 panta otro daļu izteikt šādā redakcijā:
“(2) Būvniecības ieceres publiskās apspriešanas ietvaros nav pārvērtējami tie jautājumi, par kuriem sabiedrībai bija iespēja izteikties ietekmes uz vidi novērtējuma, stratēģiskā novērtējuma, pašvaldības teritorijas plānojuma, lokālplānojuma vai detālplānojuma izstrādes procesā, izņemot gadījumus, ja iedzīvotāji ir par tiem iesnieguši iebildumus vai šajos dokumentos radušās būtiskas izmaiņas.“
LPA ieskatā, ja iedzīvotāji ir izteikuši pamatotus iebildumus par jautājumiem, kas saistīti ar ietekmes uz vidi novērtējumu, stratēģisko novērtējumu, pašvaldības teritorijas plānojumu, lokālplānojumu vai citiem dokumentiem, šiem iebildumiem jābūt pienācīgi izvērtētiem publiskās apspriešanas ietvaros. Tāpat ja veiktas būtiskas izmaiņas, piemēram, lokālplānojumā vai ietekmes uz vidi novērtējumā, vajadzētu paturēt iespēju šos jautājumus atkārtoti pārrunāt ar iesaistītajām pusēm.
Aicinām 14 .2 panta trešo daļu izteikt šādā redakcijā:
“(3) Būvniecības ieceres publiskā apspriešana tiek rīkota gadījumos, kad plānotā būvniecība var būtiski ietekmēt apkārtējās teritorijas iedzīvotāju dzīves apstākļus, ainavu, sabiedrisko infrastruktūru, vidi, kultūrvēsturisko mantojumu vai citas vietējās kultūras, sociālās un vides vērtības. Pašvaldība saistošajos noteikumos var papildus paredzēt gadījumus, kad nepieciešams rīkot publisku apspriešanu.”
LPA ieskatā, ir svarīgi nodrošināt caurspīdīgumu lēmumu pieņemšanas procesos par būvniecības iecerēm, kā arī sniegt sabiedrībai iespēju iesaistīties situācijās, kad būvniecības projekti var būtiski ietekmēt vietējo apkaimi, vidi vai infrastruktūru, neatkarīgi no pašvaldības lēmuma.
Pievienojamies Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS viedoklim par 14 .2 panta ceturto daļu un aicinām to izteikt šādā redakcijā:
“(4) Publisku apspriešanu var nerīkot, ja:
1) teritorijai, kurā paredzēta būve, ir spēkā esošs detālplānojums un situācija kopš detālplānojuma apstiprināšanas nav būtiski mainījusies;
2) teritorijai, kurā paredzēta būve, ir spēkā esošs lokālplānojums, kura izstrādes ietvaros ir apspriesta līdzīga būvniecības iecere (līdzīga būves funkcija, apjoms), un situācija kopš lokālplānojuma apstiprināšanas nav būtiski mainījusies;
3) paredzēta tāda objekta būvniecība, kurš neradīs būtisku ietekmi (smaku, troksni, vibrāciju vai cita veida piesārņojumu) vai kuram ir piemērots ietekmes uz vidi novērtējums.
4) būvdarbu veikšanai ir nepieciešams paskaidrojuma raksts;
(4)1. Publisku apspriešanu nerīko, ja:
1) būvniecības ierosinātājs ir Aizsardzības ministrija, tās padotības iestāde vai Nacionālie bruņotie spēki.”
Tāpat iebilstam pret ierosinājumu 14.2 panta ceturtajā daļā paredzēt, ka publisko apspriešanu nerīko, ja būvdarbu veikšanai ir nepieciešams paskaidrojuma raksts. Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu, ar paskaidrojuma rakstu var notikt būtiski būvdarbi, kuru veikšana var ietekmēt sabiedrību.
Aicinām 14 .2 panta piekto daļu izteikt šādā redakcijā:
“(5) Publiskas apspriešanas rezultātus, kas attiecas uz iepriekš būves iekļaušanos esošajā ainavā un pilsētvidē, ietver būvatļaujā.”
LPA piedāvātās redakcijas mērķis ir nodrošināt, ka publiskās apspriešanas rezultāti tiek integrēti būvatļaujā, pievienojot papildus nosacījumus attiecībā uz būves iekļaušanos ainavā un pilsētvidē. Tas garantē, ka sabiedrības viedoklis, kas izriet no publiskās apspriešanas, tiek ņemts vērā, lai rastu labākos risinājumus starp sabiedrības un būvniecības ieceres iesniedzēja interesēm.
14.10.2024. 09:17
Margarita Gorškova - Margarita Gorškova, pilnvarotais pārstāvis SIA "LAND&Home Construction" (ēku projektēšana un būvdarbi)
Izsaku priekšlikumu precizēt anotācijā norādīto problēmas aprakstu par būvniecības ieceres publisko apspriešanu, izdarot secinājumus, kas tiešām izriet no teritorijas attīstības plānošanas normatīvajiem aktiem un teritorijas attīstības plānošanas dokumentu izstrādes prakses.
Vēršu uzmanību uz Būvniecības likuma 14.panta piektajā daļā ietvertas normas mērķi. Minētā norma bija kā kompromisa variants, lai būtu mazāk gadījumu, kad ir izstrādājams detālplānojums, kas ir daudz dargāks un laikietilpīgāks process, salīdzinot ar pubisko apspriešanu. Minētā norma tika pārcelta no Ministru kabineta 2012.gada 16.oktobra noteikumu Nr.711 “”Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem” 36.punkta.
Anotācijā ir norādīts nekorekts secinājums, ka teritorijas plānojumos noteiktās atļautās izmantošanas un izmantošanas aprobežojumi ir galīgi un negrozāmi. Minētais nonāk pretrunā gan ar teritorijas attīstības plānošanas tiesisko regulējumu, gan ar Satversmes tiesas un Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūru (skat.piemēram, lietu A420174415, SKA-586/2021). Teritorijas plānošanas process bieži vien nenoslēdzas ar teritorijas plānojuma spēkā stāšanos. Ministru kabineta noteikumos ir noteikti gadījumi, kad ir izstrādājami detālplānojumi. Savukārt, pašvaldības teritorijas plānojumu teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu (turpmāk – TIAN) arī tiek noteikti gadījumi, kad jāizstrādā lokālplānojumi un detālplānojumi. Rezultātā TIAN noteiktais izmantošanas “grozs” tiek sašaurināts, ņemot vēra to, ka detālplānojumi tiek izstrādāti konkrētai attīstības iecerei. Piemēram, arī turpmākā teritorijas attīstības plānošanas procesā arī apbūves parametric var tikt precizēti, jo teritorijas plānojumā, ka tiek izstrādāts visai pašvaldības administratīvajai teritorijai netiek izvērtēta nedz konkrētās apbūves ietekmē uz ainavu, ne uz dabas vērtībām (daudzi teritorijas plānojumi ir apstiprināti pirms īpaši aizsargājamo biotope kārtēšanas), ne uz vidi (stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums nekādā veidā šo jautājumu nerisina). Piemēram, TIAN var tikt noteikts maksimālais stāvu skaits, kas, izstrādājot lokālplānojumu un detālplānojumu kādai attīstības iecerei var tikt arī samazināts.
TIAN var tikt paredzēts ļoti plašs atļauto izmantošanu “grozs”, piemēram, Jauktā centra apbūves teritorijās, kur atļautās izmantošanas varētu nonākt zināmā “konfliktā”. Gadījumos, kad netiek izstrādāts detalizēts lokālplānojums vai detālplānojums, minēto jautājumu ir iespējams atrisināt, rīkojot būvniecība ieceres publisko apspriešanu. Arī pašvaldības TIAN bieži vien astevišķie izmantošanas veidi tiek pieļauti tikai pēc būvniecības ieceres publiskās apspriešanas, piemēram, Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības TIAN 230.punktā ir paredzēts, ka viesu namu apbūve atļauta tikai Ķemeros, ievērojot šādus nosacījumus: būvniecības priekšlikumiem veic būvniecības publisko apspriešanu; lēmumu par atļauju būvēt viesu namu pieņem atbilstoši būvniecības publiskās apspriešanas rezultātiem, izvērtējot to personu viedokli, kurus tieši ietekmēs objekta darbība.
Būvniecības iecere tik tiešām nebūtu jārīko, ja teritorijai ir spēkā detālplānojums (atbilst šī brīža regulējumam) vai lokālplānojums, kas ir izstrādāts, detalizējot teritorijas plānojumā noteikto teritorijas izmantošanu un tās aprobežojumus. Nevar normā vispārīgi paredzēt, ka būvniecības ieceres publisko apspriešanu nerīko, ja teritorijas ir lokālplānojums, jo to var izstrādāt arī atsevišķam plānošanas uzdevumam, piemēram, noteikt tikai ielu sarkanās līnijas.
Pie tām, izslēdzot Būvniecības likuma 14.panta piektajā daļā paredzēto normu, kurā bija paredzēti gadījumi, kad ir jārīko būvniecības ieceres publiskā apspriešana, vairs nav skaidrs, kādos gadījumos tā ir jārīko, jo no piedāvātās 14.2panta trešās daļas izriet, ka tā ir rīkojamā tikai gadījumos, kad tā ir paredzēta TIAN.
Ņemot vērā augstāk minēto gan par teritorijas attīstības plānošanas normatīvajos aktos noteikto, gan teritorijas plānošanas praksi un tiesu judikatūru, 14.2pantā būtu jāiekļauj gadījumi, kad rīkojama būvniecības publiskā apspriešana. Nosakot būvniecības ieceres publiskas apspriešanas mērķis būtu jāvadās no Senāta Administratīvo lietu departmenta 2021.gada 8.aprīļa sprieduma lietā Nr.A420174415, SKA-586/2021 izteiktām atziņām:
Novērtējot to, vai plānotā būviecere pēc būtības ir saderīga un harmoniski iekļausies konkrētajai teritorijai raksturīgajā vidē, ir jāskatās uz teritorijas attīstību kopumā.
Aplūkojot būvieceres atbilstību konkrētās pilsētas daļas vēsturiskajai apbūvei, ir vērtējams tas, kā ir veidojusies konkrētā teritorija, kāda apbūve tai raksturīga, vai tā ir klusa pilsētas telpa ar piemājas dārziņiem, plašu zaļo zonu, zemu satiksmes intensitāti un cilvēku kustību kopumā, vai arī tā atbilst pilsētvidei ar aktīvāku sabiedrisko dzīvi, vai tajā ir atrodami sabiedriskie un tūrisma objekti, tālab apgrozās lielāks cilvēku daudzums un ir augstāka kustības intensitāte, un attiecīgi viesu izmitināšanas objekta izvietošana tajā būtu iederīga.
Situācijā, kur teritorijas plānojums aptver plašu atļautās izmantošanas spektru, pretējo interešu līdzsvarošana un atbilstošākā konkrētās teritorijas attīstības virziena rūpīga izsvēršana ir veicama būvieceres saskaņošanas procesā. Pašvaldībai ir jāsamēro attīstītāja vēlme, izmantot sev piederošo īpašumu veidā, ko formāli atļauj teritorijas plānošanas dokumentā iezīmētie atšķirīgie izmantošanas veidi, no vienas puses, un sabiedrības interese saglabāt dzīvestelpu ar tai raksturīgo apbūves veidu un arī tam pakārtoto dzīvesstilu, no otras puses. Pašvaldības atbildība atrast atbilstošāko attīstības risinājumu, kas būtu ilgtspējīgs un sociāli pamatots, šādā gadījumā tiek pārnesta uz būvatļaujas izdošanas procesu. Būvatļaujas izdošana tikai tad ir tiesiska, ja paredzētā būvniecība atbilst gan teritorijas plānojuma mērķim, kas nostiprināts Teritorijas plānošanas likuma ietvertajos teritorijas plānošanas principos, tostarp interešu saskaņotības principā.
Tāpat būtu nepieciešams paplašināt to būvju sarakstu, kurām nerīko būvniecības ieceres publisko apspriešanu.
Ievērojot minēto, priekšlikums izteikt 14.2pantu šādā redakcijā:
“14.2 pants. Būvniecības ieceres publiska apspriešana
(1) Ja blakus dzīvojamai vai publiskai apbūvei ir ierosināta tāda objekta būvniecība, kurš var radīt būtisku ietekmi (smaku, troksni, vibrāciju vai cita veida piesārņojumu), bet kuram atbilstoši vides aizsardzības normatīvajiem aktiem nav piemērojams sākotnējais ietekmes uz vidi novērtējums vai ietekmes uz vidi novērtējums, būvvalde nodrošina būvniecības ieceres publisku apspriešanu un tikai pēc tam pieņem lēmumu par ierosinātā objekta būvniecības ieceri. Pašvaldība teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā var paredzēt arī citus gadījumus, kad rīkojama būvniecības ieceres publiska apspriešana.
(2) Būvniecības ieceres publiskas apspriešanas mērķis ir noskaidrot sabiedrības viedokli par plānoto būvniecības ieceri, lai nodrošinātu attiecīgās būvniecības ieceres harmonisku iekļaušanu konkrētās teritorijas raksturīgajā vidē.
(3) Publiskas apspriešanas rezultātus var izmantot, lai ietvertu būvatļaujā papildu nosacījumus, kas attiecas uz būves iekļaušanos esošajā ainavā un pilsētvidē.
(4) Publisku apspriešanu nerīko:
1) ja teritorijai, kurā ir plānota būve, ir spēkā esošs lokālplānojums, kas ir izstrādāts ar mērķi detalizēt teritorijas plānojumā noteikto atļauto izmantošanu un tās aprobežojumus, vai detālplānojums;
2) Aizsardzības ministrijas, tās padotības iestāžu vai Nacionālie bruņoto spēku vajadzībām nepieciešamo būvju būvniecībai;
3) Iekšlietu ministrijas vai tās padotības iestāžu vajadzībām nepieciešamo būvju būvniecībai;
3) būvei ir nacionālo interešu objekta statuss.
(5) Ja būvatļauja izdota, pārkāpjot šī panta noteikumus, augstāka iestāde vai tiesa, izlemjot jautājumu par apstrīdētās vai pārsūdzētās būvatļaujas tiesiskumu, izvērtē, vai pārkāpums ir tik būtisks, ka būvatļauja atceļama, un it īpaši pārbauda to, vai nav pārkāptas sabiedrības līdzdalības tiesības lēmumu pieņemšanā.”
2. Būvniecības likuma 16.panta (26) daļas redakcija nesakrīt ar anotācijā norādīto risinājuma aprakstu, jo anotācija runa ir par būvprojekta izmaiņām, bet pašā norma par pašas būvniecības ieceres izmaiņām, kas ir divas atšķirīgas lietas. Gadījumā, ja tiek mainīta būvniecības iecere, būtu jāvadās no spēkā esošajiem teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, nevis teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, kas bija spēkā uz būvatļaujas izdošanas brīdi, jo konkrētajā gadījumā būvniecības ieceres ierosinātājam vairs nevar pastāvēt tiesiskā paļāvība. Piemēram, būvatļauja tika saņemta piecstāvu būvei (teritorijas plānojums būvatļaujas izdošanas brīdi pieļāva 10 stāvu būvi, bet vairs nepieļauj), tad nebūtu pieļaujami mainīt būvniecības ieceri uz 10-stāvu būvi. Ievērojot minēto, 16.panta (26) daļa ir jāizsaka šādā redakcijā:
“(26) Būvprojekta vai paskaidrojuma raksta izmaiņu gadījumā attiecībā uz izmaiņām piemēro pašvaldības teritorijas plānojumā, lokālplānojumā (ja tāds ir izstrādāts) vai detālplānojumā (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem) noteiktās prasības, kas bija spēkā būvatļaujas izdošanas vai paskaidrojuma raksta akcepta brīdī, izņemot gadījumā, ja spēkā esošais regulējums ir labvēlīgāks būvniecības ierosinātājam un tas vēlas piemērot spēkā esošo regulējumu.”
3. Likumprojekta 5.pantā paredzēts papildināt 18. panta otrās daļas otro teikumu aiz vārdiem "normatīvajiem aktiem" ar vārdiem "vai kas neatbilst pašvaldības teritorijas apbūves noteikumiem."
Vēršu uzmanību, ka normatīvajos aktos, kas regulē teritorijas attīstības plānošanas jomu nepastāv jēdziens “pašvaldības teritorijas apbūves noteikumi”. Teritorijas plānojuma un lokālplānojuma viena no saistošām daļām ir teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi, savukārt, detālplānojumam ir teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumi. Tāpat ne mazāk svarīgā sastāvdaļa ir visu pieminēto teritorijas attīstības plānošanas dokumentu grafiskā daļa, kurā arī tiek noteiktās konkrētās prasības teritorijas izmantošanai un apbūvei, īpaši detālplanojumā, kas ir izsrādāts uz augstās detalizācijas topogrāfiskās pamatnes mērogā 1:500.
Pirmkārt, nav skaidrs, kādā veidā patvaļīgās būvniecības jēdziena paplašināšana sasniedz likumprojekta mērķi – samazināt administratīvo slogu. Te, drīzāk tiek sasniegts pretējais efekts – administratīvais slogs tieši pretēji tiek palielināts.
4. Ierosinu Ekonomikas ministriju izvērtēt iespēju un pārskatīt Būvniecības likuma normas, kas ikdienā rada būtiski administratīvo slogu gan būvniecības dalībniekiem, gan būvniecību kontrolējošajām iestādēm:
4.1. Šobrīd Būvniecības likuma 16.panta (22) daļā ir paredzēts, ka izmaiņas būves novietojumā, būvapjomā un fasādes risinājumā pieļaujamas pēc to saskaņošanas ar būvvaldi vai institūciju, kura pilda būvvaldes funkcijas.
Uzskatu, ka ne visos gadījumos izmaiņas fasādes risinājumā būtu jāsaskaņo ar būvvaldi. Izmaiņas fasādes risinājumā būtu jāskaņo ēkām, kurām ir kultūras pieminekļa statuss, kuram ir vēsturiskās ēkas statuss, ēka atrodas teritorijā, kurā teritorijas attīstības plānošanas dokumentos ir noteiktās īpašās prasības ēkas fasādēm un konstruktīvajiem elementiem.
Savukārt, praksē roda absurdie gadījumi, kad atbilstoši normatīvajiem aktiem būtu jāaptur būvdarbi un izmaiņas būvniecības dokumentācija būtu jāsaskaņo būvvaldē. Piemēram, koka karkāsa māju sāka krāsot tumši pēlēkajā krāsā, krāsa nav patikusi, izdomāja krāsot gaišākā tonī. Ja šādā gadījumā nav noteiktās vienotās prasības apbūvei detālplānojumā, tad ko īsti izvērtēs būvvalde būvprojekta izmaiņās un kāds varētu būt pamats neakceptēt būvprojekta izmaiņas? Pie tām, šobrīd jebkāda neatbilstība būvniecības dokumentācijai ir uzskatāma par patvaļīgu būvniecību, un atbilstoši Būvniecības likuma 18.panta piektajai daļai būvinspektoram ir jāaptur būvdarbi.
Uzskatu, ka šādos gadījumos būvprojekta izmaiņas būtu veicamās Vispārīgo būvnoteikumu 115.punktā noteiktajā kārtībā.
Tāpat būtu nepieciešams mainīt normā ietvērto jēdzienu “būvapjomā”, jo būves būvapjoms var arī palikt nemainīgs, mainot to apbūves laukumu un augstumu. Līdz ar to, būtu nepieciešams, drīzāk skaņot ar būvvaldi būprojekta izmaiņas, ja tiek mainīti būves apbūves parametri (būves augstums, stāvu skaits u.c.)
Priekšlikums Būvniecības likuma 16.panta (22) daļo izteikt šādā redakcijā:
(22) Būvprojekta izmaiņas saskaņo ar būvvaldi vai institūciju, kura pilda būvvaldes funkcijas, šādos gadījumos:
1) tiek mainīts būves novietojums;
2) tiek mainīti būves apbūves parametri;
3) tiek mainīti fasādes risinājumi ēkai, kurai ir kultūras pieminekļa vai vēsturiskās ēkas statuss, vai ēka atrodas teritorijā, kurā pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentos ir noteiktas īpašās prasības ēku fasāžu risinājumiem un konstruktīvajiem elementiem;
4) izmaiņās tiek paredzēti iepriekš būvprojektā neparedzētie pirmās vai otrās grupas inženierbūvju, pirmās grupas ēkas vai otrās grupas palīgēkas būvdarbi.
4.2. Nepieciešams pārskatīt Būvniecības likuma 18.panta piektajā daļā noteikto imperatīvo normu būvinspektoram apturēt būvdarbus, konstatējot patvaļīgo būvniecību, jo praksē rāda, ka dēļ minētās normas rodas absurdās situācijas, kad būvdarbi tiek apturēti nenozīmīgo atkāpju dēļ, kas nekādā veidā neskar ne sabiedrības intereses, ne būvei izvirzītās būtiskās prasības, ne vides aizsardzības prasības.
Konkrētajā gadījumā, Ekonomikas ministrijai būtu jāizšķiras, vai nu pārskatīt Būvniecības likuma 18.panta otrajā daļā patvaļīgās būvniecības definīciju, sašaurinot to, vai nu jāparedz Būvniecības likuma 18.panta piektajā daļā atsauce uz Vispārīgajiem būvnoteikumiem, kuros varētu paredzēt gadījumus, kuros noteikti būtu jāaptur būvdarbi, ievērojot konstatētā pārkāpuma iespējamo ietekmi uz būvei izvirzamām būtiskās prasībām, īpaši uz būves mehanisko stiprību un stabilitāti.
Ievērojot minēto, priekšlikums Būvniecības likuma 18.panta piektās daļas pirmo teikumu izteikt šādā redakcijā:
“(5) Ja būvinspektors saskaņā ar šā panta ceturtās daļas 1.punktu konstatē patvaļīgu būvniecību, viņš atbilstoši vispārīgajiem būvnoteikumiem lemj par būvdarbu apturēšanu un sagatavo atzinumu, bet iestāde pieņem vienu no šādiem lēmumiem:”
Vēršu uzmanību uz Būvniecības likuma 14.panta piektajā daļā ietvertas normas mērķi. Minētā norma bija kā kompromisa variants, lai būtu mazāk gadījumu, kad ir izstrādājams detālplānojums, kas ir daudz dargāks un laikietilpīgāks process, salīdzinot ar pubisko apspriešanu. Minētā norma tika pārcelta no Ministru kabineta 2012.gada 16.oktobra noteikumu Nr.711 “”Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem” 36.punkta.
Anotācijā ir norādīts nekorekts secinājums, ka teritorijas plānojumos noteiktās atļautās izmantošanas un izmantošanas aprobežojumi ir galīgi un negrozāmi. Minētais nonāk pretrunā gan ar teritorijas attīstības plānošanas tiesisko regulējumu, gan ar Satversmes tiesas un Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūru (skat.piemēram, lietu A420174415, SKA-586/2021). Teritorijas plānošanas process bieži vien nenoslēdzas ar teritorijas plānojuma spēkā stāšanos. Ministru kabineta noteikumos ir noteikti gadījumi, kad ir izstrādājami detālplānojumi. Savukārt, pašvaldības teritorijas plānojumu teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu (turpmāk – TIAN) arī tiek noteikti gadījumi, kad jāizstrādā lokālplānojumi un detālplānojumi. Rezultātā TIAN noteiktais izmantošanas “grozs” tiek sašaurināts, ņemot vēra to, ka detālplānojumi tiek izstrādāti konkrētai attīstības iecerei. Piemēram, arī turpmākā teritorijas attīstības plānošanas procesā arī apbūves parametric var tikt precizēti, jo teritorijas plānojumā, ka tiek izstrādāts visai pašvaldības administratīvajai teritorijai netiek izvērtēta nedz konkrētās apbūves ietekmē uz ainavu, ne uz dabas vērtībām (daudzi teritorijas plānojumi ir apstiprināti pirms īpaši aizsargājamo biotope kārtēšanas), ne uz vidi (stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums nekādā veidā šo jautājumu nerisina). Piemēram, TIAN var tikt noteikts maksimālais stāvu skaits, kas, izstrādājot lokālplānojumu un detālplānojumu kādai attīstības iecerei var tikt arī samazināts.
TIAN var tikt paredzēts ļoti plašs atļauto izmantošanu “grozs”, piemēram, Jauktā centra apbūves teritorijās, kur atļautās izmantošanas varētu nonākt zināmā “konfliktā”. Gadījumos, kad netiek izstrādāts detalizēts lokālplānojums vai detālplānojums, minēto jautājumu ir iespējams atrisināt, rīkojot būvniecība ieceres publisko apspriešanu. Arī pašvaldības TIAN bieži vien astevišķie izmantošanas veidi tiek pieļauti tikai pēc būvniecības ieceres publiskās apspriešanas, piemēram, Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības TIAN 230.punktā ir paredzēts, ka viesu namu apbūve atļauta tikai Ķemeros, ievērojot šādus nosacījumus: būvniecības priekšlikumiem veic būvniecības publisko apspriešanu; lēmumu par atļauju būvēt viesu namu pieņem atbilstoši būvniecības publiskās apspriešanas rezultātiem, izvērtējot to personu viedokli, kurus tieši ietekmēs objekta darbība.
Būvniecības iecere tik tiešām nebūtu jārīko, ja teritorijai ir spēkā detālplānojums (atbilst šī brīža regulējumam) vai lokālplānojums, kas ir izstrādāts, detalizējot teritorijas plānojumā noteikto teritorijas izmantošanu un tās aprobežojumus. Nevar normā vispārīgi paredzēt, ka būvniecības ieceres publisko apspriešanu nerīko, ja teritorijas ir lokālplānojums, jo to var izstrādāt arī atsevišķam plānošanas uzdevumam, piemēram, noteikt tikai ielu sarkanās līnijas.
Pie tām, izslēdzot Būvniecības likuma 14.panta piektajā daļā paredzēto normu, kurā bija paredzēti gadījumi, kad ir jārīko būvniecības ieceres publiskā apspriešana, vairs nav skaidrs, kādos gadījumos tā ir jārīko, jo no piedāvātās 14.2panta trešās daļas izriet, ka tā ir rīkojamā tikai gadījumos, kad tā ir paredzēta TIAN.
Ņemot vērā augstāk minēto gan par teritorijas attīstības plānošanas normatīvajos aktos noteikto, gan teritorijas plānošanas praksi un tiesu judikatūru, 14.2pantā būtu jāiekļauj gadījumi, kad rīkojama būvniecības publiskā apspriešana. Nosakot būvniecības ieceres publiskas apspriešanas mērķis būtu jāvadās no Senāta Administratīvo lietu departmenta 2021.gada 8.aprīļa sprieduma lietā Nr.A420174415, SKA-586/2021 izteiktām atziņām:
Novērtējot to, vai plānotā būviecere pēc būtības ir saderīga un harmoniski iekļausies konkrētajai teritorijai raksturīgajā vidē, ir jāskatās uz teritorijas attīstību kopumā.
Aplūkojot būvieceres atbilstību konkrētās pilsētas daļas vēsturiskajai apbūvei, ir vērtējams tas, kā ir veidojusies konkrētā teritorija, kāda apbūve tai raksturīga, vai tā ir klusa pilsētas telpa ar piemājas dārziņiem, plašu zaļo zonu, zemu satiksmes intensitāti un cilvēku kustību kopumā, vai arī tā atbilst pilsētvidei ar aktīvāku sabiedrisko dzīvi, vai tajā ir atrodami sabiedriskie un tūrisma objekti, tālab apgrozās lielāks cilvēku daudzums un ir augstāka kustības intensitāte, un attiecīgi viesu izmitināšanas objekta izvietošana tajā būtu iederīga.
Situācijā, kur teritorijas plānojums aptver plašu atļautās izmantošanas spektru, pretējo interešu līdzsvarošana un atbilstošākā konkrētās teritorijas attīstības virziena rūpīga izsvēršana ir veicama būvieceres saskaņošanas procesā. Pašvaldībai ir jāsamēro attīstītāja vēlme, izmantot sev piederošo īpašumu veidā, ko formāli atļauj teritorijas plānošanas dokumentā iezīmētie atšķirīgie izmantošanas veidi, no vienas puses, un sabiedrības interese saglabāt dzīvestelpu ar tai raksturīgo apbūves veidu un arī tam pakārtoto dzīvesstilu, no otras puses. Pašvaldības atbildība atrast atbilstošāko attīstības risinājumu, kas būtu ilgtspējīgs un sociāli pamatots, šādā gadījumā tiek pārnesta uz būvatļaujas izdošanas procesu. Būvatļaujas izdošana tikai tad ir tiesiska, ja paredzētā būvniecība atbilst gan teritorijas plānojuma mērķim, kas nostiprināts Teritorijas plānošanas likuma ietvertajos teritorijas plānošanas principos, tostarp interešu saskaņotības principā.
Tāpat būtu nepieciešams paplašināt to būvju sarakstu, kurām nerīko būvniecības ieceres publisko apspriešanu.
Ievērojot minēto, priekšlikums izteikt 14.2pantu šādā redakcijā:
“14.2 pants. Būvniecības ieceres publiska apspriešana
(1) Ja blakus dzīvojamai vai publiskai apbūvei ir ierosināta tāda objekta būvniecība, kurš var radīt būtisku ietekmi (smaku, troksni, vibrāciju vai cita veida piesārņojumu), bet kuram atbilstoši vides aizsardzības normatīvajiem aktiem nav piemērojams sākotnējais ietekmes uz vidi novērtējums vai ietekmes uz vidi novērtējums, būvvalde nodrošina būvniecības ieceres publisku apspriešanu un tikai pēc tam pieņem lēmumu par ierosinātā objekta būvniecības ieceri. Pašvaldība teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā var paredzēt arī citus gadījumus, kad rīkojama būvniecības ieceres publiska apspriešana.
(2) Būvniecības ieceres publiskas apspriešanas mērķis ir noskaidrot sabiedrības viedokli par plānoto būvniecības ieceri, lai nodrošinātu attiecīgās būvniecības ieceres harmonisku iekļaušanu konkrētās teritorijas raksturīgajā vidē.
(3) Publiskas apspriešanas rezultātus var izmantot, lai ietvertu būvatļaujā papildu nosacījumus, kas attiecas uz būves iekļaušanos esošajā ainavā un pilsētvidē.
(4) Publisku apspriešanu nerīko:
1) ja teritorijai, kurā ir plānota būve, ir spēkā esošs lokālplānojums, kas ir izstrādāts ar mērķi detalizēt teritorijas plānojumā noteikto atļauto izmantošanu un tās aprobežojumus, vai detālplānojums;
2) Aizsardzības ministrijas, tās padotības iestāžu vai Nacionālie bruņoto spēku vajadzībām nepieciešamo būvju būvniecībai;
3) Iekšlietu ministrijas vai tās padotības iestāžu vajadzībām nepieciešamo būvju būvniecībai;
3) būvei ir nacionālo interešu objekta statuss.
(5) Ja būvatļauja izdota, pārkāpjot šī panta noteikumus, augstāka iestāde vai tiesa, izlemjot jautājumu par apstrīdētās vai pārsūdzētās būvatļaujas tiesiskumu, izvērtē, vai pārkāpums ir tik būtisks, ka būvatļauja atceļama, un it īpaši pārbauda to, vai nav pārkāptas sabiedrības līdzdalības tiesības lēmumu pieņemšanā.”
2. Būvniecības likuma 16.panta (26) daļas redakcija nesakrīt ar anotācijā norādīto risinājuma aprakstu, jo anotācija runa ir par būvprojekta izmaiņām, bet pašā norma par pašas būvniecības ieceres izmaiņām, kas ir divas atšķirīgas lietas. Gadījumā, ja tiek mainīta būvniecības iecere, būtu jāvadās no spēkā esošajiem teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, nevis teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, kas bija spēkā uz būvatļaujas izdošanas brīdi, jo konkrētajā gadījumā būvniecības ieceres ierosinātājam vairs nevar pastāvēt tiesiskā paļāvība. Piemēram, būvatļauja tika saņemta piecstāvu būvei (teritorijas plānojums būvatļaujas izdošanas brīdi pieļāva 10 stāvu būvi, bet vairs nepieļauj), tad nebūtu pieļaujami mainīt būvniecības ieceri uz 10-stāvu būvi. Ievērojot minēto, 16.panta (26) daļa ir jāizsaka šādā redakcijā:
“(26) Būvprojekta vai paskaidrojuma raksta izmaiņu gadījumā attiecībā uz izmaiņām piemēro pašvaldības teritorijas plānojumā, lokālplānojumā (ja tāds ir izstrādāts) vai detālplānojumā (ja tas nepieciešams saskaņā ar normatīvajiem aktiem) noteiktās prasības, kas bija spēkā būvatļaujas izdošanas vai paskaidrojuma raksta akcepta brīdī, izņemot gadījumā, ja spēkā esošais regulējums ir labvēlīgāks būvniecības ierosinātājam un tas vēlas piemērot spēkā esošo regulējumu.”
3. Likumprojekta 5.pantā paredzēts papildināt 18. panta otrās daļas otro teikumu aiz vārdiem "normatīvajiem aktiem" ar vārdiem "vai kas neatbilst pašvaldības teritorijas apbūves noteikumiem."
Vēršu uzmanību, ka normatīvajos aktos, kas regulē teritorijas attīstības plānošanas jomu nepastāv jēdziens “pašvaldības teritorijas apbūves noteikumi”. Teritorijas plānojuma un lokālplānojuma viena no saistošām daļām ir teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi, savukārt, detālplānojumam ir teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumi. Tāpat ne mazāk svarīgā sastāvdaļa ir visu pieminēto teritorijas attīstības plānošanas dokumentu grafiskā daļa, kurā arī tiek noteiktās konkrētās prasības teritorijas izmantošanai un apbūvei, īpaši detālplanojumā, kas ir izsrādāts uz augstās detalizācijas topogrāfiskās pamatnes mērogā 1:500.
Pirmkārt, nav skaidrs, kādā veidā patvaļīgās būvniecības jēdziena paplašināšana sasniedz likumprojekta mērķi – samazināt administratīvo slogu. Te, drīzāk tiek sasniegts pretējais efekts – administratīvais slogs tieši pretēji tiek palielināts.
4. Ierosinu Ekonomikas ministriju izvērtēt iespēju un pārskatīt Būvniecības likuma normas, kas ikdienā rada būtiski administratīvo slogu gan būvniecības dalībniekiem, gan būvniecību kontrolējošajām iestādēm:
4.1. Šobrīd Būvniecības likuma 16.panta (22) daļā ir paredzēts, ka izmaiņas būves novietojumā, būvapjomā un fasādes risinājumā pieļaujamas pēc to saskaņošanas ar būvvaldi vai institūciju, kura pilda būvvaldes funkcijas.
Uzskatu, ka ne visos gadījumos izmaiņas fasādes risinājumā būtu jāsaskaņo ar būvvaldi. Izmaiņas fasādes risinājumā būtu jāskaņo ēkām, kurām ir kultūras pieminekļa statuss, kuram ir vēsturiskās ēkas statuss, ēka atrodas teritorijā, kurā teritorijas attīstības plānošanas dokumentos ir noteiktās īpašās prasības ēkas fasādēm un konstruktīvajiem elementiem.
Savukārt, praksē roda absurdie gadījumi, kad atbilstoši normatīvajiem aktiem būtu jāaptur būvdarbi un izmaiņas būvniecības dokumentācija būtu jāsaskaņo būvvaldē. Piemēram, koka karkāsa māju sāka krāsot tumši pēlēkajā krāsā, krāsa nav patikusi, izdomāja krāsot gaišākā tonī. Ja šādā gadījumā nav noteiktās vienotās prasības apbūvei detālplānojumā, tad ko īsti izvērtēs būvvalde būvprojekta izmaiņās un kāds varētu būt pamats neakceptēt būvprojekta izmaiņas? Pie tām, šobrīd jebkāda neatbilstība būvniecības dokumentācijai ir uzskatāma par patvaļīgu būvniecību, un atbilstoši Būvniecības likuma 18.panta piektajai daļai būvinspektoram ir jāaptur būvdarbi.
Uzskatu, ka šādos gadījumos būvprojekta izmaiņas būtu veicamās Vispārīgo būvnoteikumu 115.punktā noteiktajā kārtībā.
Tāpat būtu nepieciešams mainīt normā ietvērto jēdzienu “būvapjomā”, jo būves būvapjoms var arī palikt nemainīgs, mainot to apbūves laukumu un augstumu. Līdz ar to, būtu nepieciešams, drīzāk skaņot ar būvvaldi būprojekta izmaiņas, ja tiek mainīti būves apbūves parametri (būves augstums, stāvu skaits u.c.)
Priekšlikums Būvniecības likuma 16.panta (22) daļo izteikt šādā redakcijā:
(22) Būvprojekta izmaiņas saskaņo ar būvvaldi vai institūciju, kura pilda būvvaldes funkcijas, šādos gadījumos:
1) tiek mainīts būves novietojums;
2) tiek mainīti būves apbūves parametri;
3) tiek mainīti fasādes risinājumi ēkai, kurai ir kultūras pieminekļa vai vēsturiskās ēkas statuss, vai ēka atrodas teritorijā, kurā pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentos ir noteiktas īpašās prasības ēku fasāžu risinājumiem un konstruktīvajiem elementiem;
4) izmaiņās tiek paredzēti iepriekš būvprojektā neparedzētie pirmās vai otrās grupas inženierbūvju, pirmās grupas ēkas vai otrās grupas palīgēkas būvdarbi.
4.2. Nepieciešams pārskatīt Būvniecības likuma 18.panta piektajā daļā noteikto imperatīvo normu būvinspektoram apturēt būvdarbus, konstatējot patvaļīgo būvniecību, jo praksē rāda, ka dēļ minētās normas rodas absurdās situācijas, kad būvdarbi tiek apturēti nenozīmīgo atkāpju dēļ, kas nekādā veidā neskar ne sabiedrības intereses, ne būvei izvirzītās būtiskās prasības, ne vides aizsardzības prasības.
Konkrētajā gadījumā, Ekonomikas ministrijai būtu jāizšķiras, vai nu pārskatīt Būvniecības likuma 18.panta otrajā daļā patvaļīgās būvniecības definīciju, sašaurinot to, vai nu jāparedz Būvniecības likuma 18.panta piektajā daļā atsauce uz Vispārīgajiem būvnoteikumiem, kuros varētu paredzēt gadījumus, kuros noteikti būtu jāaptur būvdarbi, ievērojot konstatētā pārkāpuma iespējamo ietekmi uz būvei izvirzamām būtiskās prasībām, īpaši uz būves mehanisko stiprību un stabilitāti.
Ievērojot minēto, priekšlikums Būvniecības likuma 18.panta piektās daļas pirmo teikumu izteikt šādā redakcijā:
“(5) Ja būvinspektors saskaņā ar šā panta ceturtās daļas 1.punktu konstatē patvaļīgu būvniecību, viņš atbilstoši vispārīgajiem būvnoteikumiem lemj par būvdarbu apturēšanu un sagatavo atzinumu, bet iestāde pieņem vienu no šādiem lēmumiem:”
14.10.2024. 14:00
Atlasīti 3 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25