Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība"
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
1. Noteikumos Nr. 611 nav nostiprināti būtiski izmeklējumi, kuru veikšanu paredz 2023. gada nogalē izstrādātais un apstiprinātais dzemdību palīdzības sniegšanā iesaistītajām ārstniecības personām paredzētais klīniskais algoritms "Grūtniecības risku izvērtēšana antenatālās aprūpes laikā" (turpmāk - Algoritms), piemēram, NIPT izmeklējums augsta ģenētiskā riska pacientēm, glikozes slodzes tests visām grūtniecēm, trešā trimestra augļa ultrasonogrāfijas izmeklējums visām grūtniecēm, kā arī Noteikumos Nr. 611 šobrīd nav paredzēta vizīte grūtniecības 12. - 14. nedēļā, kas, atbilstoši Algoritmā noteiktajam, ir būtiska grūtniecības risku izvērtēšanai un grūtniecības vadīšanas plāna sastādīšanai.
Vienlaikus, kopš noteikumu Nr. 611 spēkā stāšanās 2006. gadā, 1. pielikums ir kļuvis, smagnējs, apjomīgs, grūti lasāms un uztverams, līdz ar ko ir svarīgi to aktualizēt, padarot pārskatāmāku un saprotamāku.
2. Noteikumu Nr. 611 2. pielikumā noteiktās prasības obligātajam aprīkojumam plānotās ārpusstacionāra dzemdībās sen nav aktualizētas atbilstoši aktuālajiem mūsdienu standartiem, tādēļ nepieciešams tās precizēt.
3. Noteikumu Nr. 611 5. pielikumā minētās prasības augļa ultrasonogrāfijas veicējiem nav mūsdienīgas un praksē īstenojamas Latvijā, līdz ar ko aktualizējamas atbilstoši mūsdienīgām augļa antenatālās izmeklēšanas prasībām un adaptējamas esošajai dzemdību palīdzības praksei un idencificētajām vajadzībām Latvijā.
4. Noteikumu Nr. 611 1. pielikumā ir minētā taktika par nepieciešamajiem pasākumiem, kas jāveic pēc dzimšanas jaundzimušajam, ja tas ir dzimis HIV pozitīvai mātei, ir aktualizējama atbilstoši mūsdienās rekomendācijām, izvērtējot katru situāciju individuāli.
Vienlaikus, kopš noteikumu Nr. 611 spēkā stāšanās 2006. gadā, 1. pielikums ir kļuvis, smagnējs, apjomīgs, grūti lasāms un uztverams, līdz ar ko ir svarīgi to aktualizēt, padarot pārskatāmāku un saprotamāku.
2. Noteikumu Nr. 611 2. pielikumā noteiktās prasības obligātajam aprīkojumam plānotās ārpusstacionāra dzemdībās sen nav aktualizētas atbilstoši aktuālajiem mūsdienu standartiem, tādēļ nepieciešams tās precizēt.
3. Noteikumu Nr. 611 5. pielikumā minētās prasības augļa ultrasonogrāfijas veicējiem nav mūsdienīgas un praksē īstenojamas Latvijā, līdz ar ko aktualizējamas atbilstoši mūsdienīgām augļa antenatālās izmeklēšanas prasībām un adaptējamas esošajai dzemdību palīdzības praksei un idencificētajām vajadzībām Latvijā.
4. Noteikumu Nr. 611 1. pielikumā ir minētā taktika par nepieciešamajiem pasākumiem, kas jāveic pēc dzimšanas jaundzimušajam, ja tas ir dzimis HIV pozitīvai mātei, ir aktualizējama atbilstoši mūsdienās rekomendācijām, izvērtējot katru situāciju individuāli.
Mērķa apraksts
Projekta mērķis ir panākt iespējami labāko grūtniecības iznākumu mātei un bērnam, samazinot mātes un jaundzimušā saslimstību un mirstību. Lai nodrošinātu sievietei pozitīvu grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību perioda pieredzi, ir būtiski sagatavot sievieti dzemdībām; agrīni konstatēt un ārstēt novirzes mātes un augļa veselības stāvoklī, nepieciešamības gadījumā laikus plānojot grūtniecības atrisināšanu; identificēt neinfekciju slimību attīstības risku sievietei turpmāk dzīvē un mazināt neinfekciju slimību risku attīstību jaundzimušajiem dzīves laikā.
Politikas jomas
Veselības aprūpe
Teritorija
Latvijas Republika
Norises laiks
10.06.2026. - 25.06.2026.
Informācija
Priekšlikumu iesniegšanai par noteikumu projektu aicinām izmantot TAP portālu.
Fiziskās personas
- Grūtnieces, sievietes pēcdzemdību periodā, jaundzimušie.
Skaidrojums un ietekme
Projektā paredzētās izmaiņas pozitīvi ietekmēs grūtnieces, jaunās māmiņas un viņu ģimenes, veicinot tautsaimniecības attīstību.
Juridiskās personas
- Ārstniecības iestādes, kuras nodrošina dzemdību palīdzību.
Skaidrojums un ietekme
Ārstniecības iestādēm, kuras sniedz dzemdību palīdzības pakalpojumus, ir saistošas Noteikumos Nr. 611 noteiktās prasības, tai skaitā, Projektā paredzētās izmaiņas.
Sagatavoja
Viktorija Korņenkova (VM)
Atbildīgā persona
Agnese Vaļuliene (VM)
Izsludināšanas datums
10.06.2026. 10:50
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
25-TA-2517/318
Fiziska persona
Nepiekrītu likuma izmaiņām, tās nepamatoti sašaurina iespējas sievietēm izvēlēties mājdzemdības.
Kā daudzās ES normās un likumos, kuri ir jāievieš Latvijā, mums ir tendence pārcensties, noteikt maksimālus ierobežojumus, lai tikai kāds nevarētu teikt, ka jums tie noteikumi tādi nenopietni.
Kā daudzās ES normās un likumos, kuri ir jāievieš Latvijā, mums ir tendence pārcensties, noteikt maksimālus ierobežojumus, lai tikai kāds nevarētu teikt, ka jums tie noteikumi tādi nenopietni.
25.06.2026. 00:07
25-TA-2517/319
Fiziska persona
Nepiekrītu šai potenciālajai likuma redakcijai.
Pirmkārt, jo sievietei ir jābūt tiesībām pašai lemt kā, kur un ar ko to darīt.
Un pavisam personîgs komentārsp par šo, - ja šāds likums stāsies spēkā, tas būs ļoti būtisks iemesls neplānot 3.bērniņu, jo pēc divām mājdzemdībām, kurās pavisam noteikti veiksmīgais iznākums bija cieši saistīts ar mājas 'bezstresa' pazīstamo vidi, es nespēju iedomāties, kā es to varētu tikpat veiksmīgi izdarīt stacionārā. Tikai labākā pieredze ar zinošām, atbildīgām mājdzemdību vecmātēm Latvijā.
Pirmkārt, jo sievietei ir jābūt tiesībām pašai lemt kā, kur un ar ko to darīt.
Un pavisam personîgs komentārsp par šo, - ja šāds likums stāsies spēkā, tas būs ļoti būtisks iemesls neplānot 3.bērniņu, jo pēc divām mājdzemdībām, kurās pavisam noteikti veiksmīgais iznākums bija cieši saistīts ar mājas 'bezstresa' pazīstamo vidi, es nespēju iedomāties, kā es to varētu tikpat veiksmīgi izdarīt stacionārā. Tikai labākā pieredze ar zinošām, atbildīgām mājdzemdību vecmātēm Latvijā.
25.06.2026. 00:23
25-TA-2517/320
Laura Lindemane
Tas nav humāni, SIEVIETĒM IR JĀDOD IESPĒJA IZVĒLĒTIES!!!
25.06.2026. 00:39
25-TA-2517/321
Fiziska persona
Esmu četru bērnu mamma. Divi vecākie bērni dzima slimnīcā, divi jaunākie ( 4 gadi un 4 mēneši) - PLĀNOTĀS mājdzemdībās. Nekad nebiju domājusi, ka piedzīvošu mājdzemdības, tas šķita pārāk alternatīvi un bīstami.
Kā nonācām līdz tām? Bija pandēmijas gads un tas, kas darījās slimnīcās man nebija pieņemami. Esmu pateicīga pandēmijai par iespēju mainīt domas un DZIEDĒT sevi kā māti, kā sievieti, par iespēju dzemdēt HARMONISKI.
Jā, slimnīcas pieredze bija mani TRAUMĒJUSI ar manipulācijām, komunikācijas stilu, rupjo un neinformatīvo attieksmi.
Tiem, kuri nezina un NEIEDZIĻINĀS - mājdzemdības ir nopietna SADARBĪBA vecmātei ar sievieti (un ģimeni kopumā), ir prasības un IR iespēja, ka tās netiks atļautas, ja sievietes vai bērna stāvoklis nav atbilstošs. Process tiek pastiprināti kontrolēts visas grūtniecības laiku un arī pašas dzemdības. Analīzēm ir jābūt labām, bērnam jājūtas lieliski un mana ginekoloģe deva akceptu. Viss tika ļoti rūpīgi kontrolēts.
Stereotipu ir daudz, arī man bija. Varu teikt tikai to, ka mana mājdzemdību vecmāte ir vislieliskākais dzemdību SPECIĀLISTS, kādu jebkad esmu sastapusi! Ar šo likumprojektu tiek nonicināts viņas sirdsdarbs, tas DISKRIMINĒ ģimenes, kuras vēlas dzemdēt savā vidē un PAŠAS PAR TO MAKSĀ. MĀJDZEMDĪBAS IR PLĀNOTA IZVĒLE! Mājdzemdības nav nejaušība.
Tās ir sadarbība un manā gadījumā - vienigais veids kā es vēlēšos dzemdēt turpmākos bērnus, ja nākotnē vēlēsimies vēl kādu pēcnācēju.
Jā, ja mājdzemdības tiks padarītas teju neiespējamas, tad mūsu ģimene diez vai plānos vēl kādu mazuli, jo dzemdēt slimnīcā es neplānoju.
Savukārt likuma bīdītājiem iesaku uzlabot dzemdību kvalitāti slimnīcās, lai sievietes vēlas tur atgriezties nevis ir gatavas piemaksāt, lai tur nekad vairs nav jāpiedzīvo skaistākais notikums dzīvē!
Par riskiem - tādi ir gan mājdzemdībās, gan dzemdējot stacionārā. Sievietes, ģimenes, kuras IZVĒLAS mājdzemdības ar to rēķinās.
Es nelūdzu, lai kāds manā vietā pieņem lēmumus!
Latvija taču ir DEMOKRĀTISKA valsts!?
Paldies, par rūpēm, tomēr šajā jautājumā lielākas rūpes vajadzētu pielikt dzemdību kvalitātes uzlabošanai SLIMNĪCĀS! Ja tur viss būs kārtībā, tad sievietes uzticēsies un samazināsies mājdzemdību skaits. Aizliedzot mājdzemdības, demogrāfiskais stāvoklis neuzlabosies!
Kā nonācām līdz tām? Bija pandēmijas gads un tas, kas darījās slimnīcās man nebija pieņemami. Esmu pateicīga pandēmijai par iespēju mainīt domas un DZIEDĒT sevi kā māti, kā sievieti, par iespēju dzemdēt HARMONISKI.
Jā, slimnīcas pieredze bija mani TRAUMĒJUSI ar manipulācijām, komunikācijas stilu, rupjo un neinformatīvo attieksmi.
Tiem, kuri nezina un NEIEDZIĻINĀS - mājdzemdības ir nopietna SADARBĪBA vecmātei ar sievieti (un ģimeni kopumā), ir prasības un IR iespēja, ka tās netiks atļautas, ja sievietes vai bērna stāvoklis nav atbilstošs. Process tiek pastiprināti kontrolēts visas grūtniecības laiku un arī pašas dzemdības. Analīzēm ir jābūt labām, bērnam jājūtas lieliski un mana ginekoloģe deva akceptu. Viss tika ļoti rūpīgi kontrolēts.
Stereotipu ir daudz, arī man bija. Varu teikt tikai to, ka mana mājdzemdību vecmāte ir vislieliskākais dzemdību SPECIĀLISTS, kādu jebkad esmu sastapusi! Ar šo likumprojektu tiek nonicināts viņas sirdsdarbs, tas DISKRIMINĒ ģimenes, kuras vēlas dzemdēt savā vidē un PAŠAS PAR TO MAKSĀ. MĀJDZEMDĪBAS IR PLĀNOTA IZVĒLE! Mājdzemdības nav nejaušība.
Tās ir sadarbība un manā gadījumā - vienigais veids kā es vēlēšos dzemdēt turpmākos bērnus, ja nākotnē vēlēsimies vēl kādu pēcnācēju.
Jā, ja mājdzemdības tiks padarītas teju neiespējamas, tad mūsu ģimene diez vai plānos vēl kādu mazuli, jo dzemdēt slimnīcā es neplānoju.
Savukārt likuma bīdītājiem iesaku uzlabot dzemdību kvalitāti slimnīcās, lai sievietes vēlas tur atgriezties nevis ir gatavas piemaksāt, lai tur nekad vairs nav jāpiedzīvo skaistākais notikums dzīvē!
Par riskiem - tādi ir gan mājdzemdībās, gan dzemdējot stacionārā. Sievietes, ģimenes, kuras IZVĒLAS mājdzemdības ar to rēķinās.
Es nelūdzu, lai kāds manā vietā pieņem lēmumus!
Latvija taču ir DEMOKRĀTISKA valsts!?
Paldies, par rūpēm, tomēr šajā jautājumā lielākas rūpes vajadzētu pielikt dzemdību kvalitātes uzlabošanai SLIMNĪCĀS! Ja tur viss būs kārtībā, tad sievietes uzticēsies un samazināsies mājdzemdību skaits. Aizliedzot mājdzemdības, demogrāfiskais stāvoklis neuzlabosies!
25.06.2026. 00:44
25-TA-2517/322
Fiziska persona
Esmu pret grozījumiem ārpusstacionāra dzemdībām. Sievietei jāļauj izvēlēties dzemdību vieta- arī mājas.
Pirmkārt sievietei vislabā vide ir tā, kur viņa jūtas drošībā. Bieži vien stacionārās vides ārstniecības personas nav pietiekoši kompetentas par sievietes dabiskām norisēm un vajadzībām dzemdību laikā, kā arī izpaliek empātija, uzmanība un atbilstošas rūpes. Tas nav pieļaujams.
Man ir skaidra pārliecība par to, ka sievietei ir jāļauj izvēlēties sava dzemdību vieta bez nepamatotiem ierobeźojumiem.
Cik zinu, májdzemdības ir drošākas par stacionārām dzemdībàm. Te tiek izskatīti visi riski.
Pie likuma grozījuma pastāv risks, ka sievietes izvēlēsies dzemdēt mājās bez profesionāĺa klātbūtnes un to rāda pasaules prakse.
Pirmkārt sievietei vislabā vide ir tā, kur viņa jūtas drošībā. Bieži vien stacionārās vides ārstniecības personas nav pietiekoši kompetentas par sievietes dabiskām norisēm un vajadzībām dzemdību laikā, kā arī izpaliek empātija, uzmanība un atbilstošas rūpes. Tas nav pieļaujams.
Man ir skaidra pārliecība par to, ka sievietei ir jāļauj izvēlēties sava dzemdību vieta bez nepamatotiem ierobeźojumiem.
Cik zinu, májdzemdības ir drošākas par stacionārām dzemdībàm. Te tiek izskatīti visi riski.
Pie likuma grozījuma pastāv risks, ka sievietes izvēlēsies dzemdēt mājās bez profesionāĺa klātbūtnes un to rāda pasaules prakse.
25.06.2026. 00:46
25-TA-2517/323
Līga Vasara-Brakmane
Vēlos iesniegt iebildumu gan kā sieviete, gan bijusī dūla, kas atbalstījusi sievietes dzemdībās stacionārā, gatavojoties plānotai ķeizargrieziena operācijai un plānotās ārpusstacionāra dzemdībās, gan kā topošais klīniskais un veselības psihologs.
Latvijas valsts normatīvie akti aizstāv gan sievietes tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, gan tiesības izvēlēties ārstniecības iestādi un personu, savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Ternovski pret Ungāriju (nr. 67545/09, ECHR 2010 ) lēma, ka sievietes lēmums par dzemdību vietu ir daļa no tiesībām uz privāto dzīvi, un jebkuri valsts normatīvie akti, kas kavē veselības aprūpes speciālistu iespējas sniegt sievietēm medicīnisko palīdzību ārpusstacionāra dzemdībās, ir traktējami kā Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta pārkāpums. Sieviete nezaudē savas cilvēktiesības, valsts un starptautiskajos tiesību aktos noteiktās tiesības tikai tāpēc, ka ir kļuvusi par grūtnieci. Sievietēm ir jābūt izvēles tiesībām. Valsts nedrīkst iejaukties tikai tāpēc, ka ierēdņiem vai mediķiem kādi riski šķiet nepieņemami. Tas attiecas gan uz sievietes tiesībam izvēlēties ķeizargrieziena operāciju, gan dzemdības ar vai bez atsāpināšanas, gan dzemdības ārpus stacionāra. Sievietes ir rīcībspējīgas personas, kuras drīkst un spēj pieņemt informētus lēmumus par savu medicīnisko aprūpi. Arī lēmumus par sevī esošā augļa (topošā bērna) un arī jau dzimuša bērna aprūpi. Neviena cita medicīniskā lēmuma pieņemšanai pacientam netiek izvirzīts šāds prasību kopums, kāds minēts šajā grozījumu projektā. Tas norāda, ka sievietes-grūtnieces tiek diskriminētas un uzskatītas par mazāk lemtspējīgām.
Starptautiskajā pieredzē valstis ir noteikušas atsevišķus ierobežojumus, bet tie attiecas tikai uz valsts apmakstātām plānotām ārpusstacionāra dzemdībām. Savukārt, privāti apmaksātas mājdzemdības ir un paliek sievietes izvēle. Radot mākslīgus, MK noteikumos ierakstītus šķēršļus vecmātēm sniegt medicīniski palīdzību sievietēm, kuras vēlas dzemdēt ārpus stacionāra, tiks panākts nevis uzlabojums mātēm un bērniem, kā minēts grozījumu mērķī, bet gan kaitējums, jo aizliegumi nekad un nekur nav izbeiguši ārpusstacionāra dzemdības. Ir panākts tikai tas, ka vecmātes nedrīkst šajās dzemdībās sniegt medicīnisku palīdzību. Un dzemdības bez kvalificēta medicīniskā personāla ir daudzreiz bīstamākas sievietei un bērnam. Ja vēlaties uzlabot iznākumus - uzlabojiet sadarbību starp mājdzemdību vecmātēm, neatliekamo palīdzību un stacionāru, lai izlabotu informācijas apriti situācijās, kad dzemdības jātupina stacionārā. Tieši sadarbība, nevis aizliegšana vai kūdīšana vienam pret otru, spētu uzlabot iznākumus problēmu gadījumā. Jo sarežģījumi ir iespējami. Bet tas nav iemesls aizliegt iespējas. Dzemdības nav bez riska nevienā vietā un nevienā veidā. Lēmumu par to, kurš risks ir viņai pieņemams, pieņem sieviete.
Atgriežoties pie tā, ka sievietes nezaudē savas cilvēktiesības grūtniecības dēļ (es vismaz ceru, ka mēs neejam tajā (bez)tiesiskajā virzienā, kur nedzimuša bērna un vīrieša tiesības pārspēj sievietes tiesības un sieviete tiek uzskatīta tikai par inkubatoru, kura vietā lemj citi) - jebkuri saraksti par to, kurām sievietēm nedrīkst sniegt medicīnisku palīdzību ārpusstacionāra dzemdībās drīkstētu eksistēt TIKAI rekomendāciju veidā. Un sieviete var sniegt savu parakstu, ka ir informēta par to, ka noteiktos punktos neatbilst zemam riskam. Bet nekādā gadījumā nedrīkst eksistēt aizliegumi, jo tad agri vai vēlu Latvijas valsts arī saņems lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Vai tiešām mēs vēlamies kā valsts doties tādā virzienā, kā Ungārija? Vai vēlamies, lai policija pārmeklē tiko dzemdējušu sieviešu mājas, meklējot pierādījumus, kura vecmāte atļāvusies sniegt medicīnisku palīdzību sievietei? Vai naids pret tiem, ar kuriem nesakrīt viedoklis, ir tik liels?
Runājot par konkrētajiem grozījumu punktiem: kā pamatota 5 gadu pieredzes prasība vecmātēm? Lai gan ir saprotama vēlme, lai vecmātei būtu pieredze, tomēr diez vai bez pieredzes iespējams iegut vecmātes izglītību, iziet sertifikāciju? Vai vecmāšu izglītība Latvijā ir tik nekvalitatīva, ka pēc tās nepieciešama 5 (!!!) gadu prakse, lai drīkstētu pieņemt dzemdības? Turklāt pieredze stacionārā, kurā darbs tomēr notiek citādi nekā strādājot ārpus stacionāra. Iespējams, ka nepieciešami kursi, kuros labāk apgūt tieši riska faktorus un pārvešanas procedūru, lai visa būtiskākā informācija tiktu nodota no mājdzemdību vecmātes stacionāra kolēģiem, bet 5 gadu darba prasība ir pārmērīga. Īpaši ņemot vērā, ka dzemdību nodaļu Latvijā ir ļoti maz un nav nemaz iespējas saņemt darbu, pat ja vecmāte vēlētos, piemēram, 6 mēnešus pastrādāt stacionārā pieredzes iegūšanai. Attiecīgi - ja ir vēlme ieviest, ka vienai no abām vecmātēm jābūt ar noteiktu pieredzi, tad tas nosakāms iekļaujot vecmātes darbu kopumā, ne tikai stacionārā un šīm pieredzes prasībām jābūt samērīgām.
Par ierobežojumiem sievietēm:
Ķermeņa masas indekss viens pats bez citiem ar to saistīties sarežģījumiem nevar būt pamats sievietes iekļaušanai riska grupā, jo arī sportistēm, piemēram, Ilonai Maherei, ķermeņa masas indekss ir virs 30, bet diez vai viņu varētu uzslatīt par neveselīgu.
Samazinātais gestācijas laiks līdz 40+6 nav pamatots, jo PVO uzskata normālu grūtniecības laiku līdz 42 nedēļām un tas, ka retos gadījumos, kad sievietēm ir vēl citi riska faktori, iespējams būtu vēlams grūtniecību atrisināt ātrāk, nenozīmē, ka sievietei būtu liedzama informētas izvēles iespēja. Attiecīgi, sievietei būtu vēlams saņemt informāciju par riskiem, kas uz viņu attiecas, BET lēmums ir un paliek sievietes ziņā.
Formulējums "fiziski un psihiski vesela" ir tik nekonkrēts, turklāt lemt par to paredzēts stacionāra mediķim, visticamāk, 15 minūšu konsultācijā. Kā šis mediķis izlems, kura sieviete ir vai nav pietiekami vesela? Katrs pēc saviem ieskatiem? Kā ginekologs vai vecmāte vērtēs sievietes "psihisko veselību"? Vai par risku kļūs jebkura sievietes agrākā problēma ar kuru viņa būs vērsusies pie psihiatra? Veģetatīvā distonija? Depresijas epizode? Trauksme? Uzmanības deficīta un hiperativitātes traucējumi? Gan Latvijas, gan starptautiskie normatīvie akti nosaka aizliegumu diskriminēt cilvēkus viņu psihiskās veselības dēļ. Latvijā, kurā ir spēcīgs padomju mantojums, psihiskās veselības speciālisti ir ilgstoši strādājuši, lai mazinātu ar psihisko veselību saistīto stigmu. Lai veicinātu cilvēku gatavību lūgt palīdzību, kad tas nepieciešams. Šāds aizliegums MK noteikumos, kur sieviete zaudē tiesības dēļ psihiskās veselības grūtībām (kuras turklāt izvērtēs mediķis, kurš nav psihiskās veselības speciālists!), ir milzu solis atpakaļ, kas rada riskus, ka sievietes vilcināsies meklēt psihiskās veselības speciālistus, beidoties nokļūt "reģistros". Starptautiski valsts apmaksātas plānotas ārpusstacionāra dzemdības netiek apstiprinātas sievietēm, kurām ir smagas psihiskas saslimšanas, kas saistītas ar to, ka tiek zaudēta saikne ar realitāti (murgi, halucinācijas, psihoze) vai ir smaga depresijas epizode ar psihozi vai suicidalitāti, kas nepakļaujas ārstēšanai. Šīm sievietēm tiek rekomendēts dzemdēt stacionārā, kur viņas saņem atbalstu no starpdisciplināras komandas, kurā ir arī psihiatrs, kas palīdz sekot stāvoklim, nozīmē nepieciešamos medikamentus. Ļoti saprotu, ka tik smagās situācijās tiešām gan mātei, gan bērnam būtu labāk stacionārā, jautājums tikai vai dzemdību nodaļās Latvijā ir psihiatrs, vai mums ir mātes un bērna nodaļas, kur sieviete netiek nošķirta no bērna laikā, kad saņem psihiskās veselības ārstēšanu arī ilgāk nekā pirmajās 3 dienās pēc dzemdībām? Tas noteikti būtu uzlabojams jautājums, lai uzlabotu mātes un bērna veselību Latvijā. Ne visas psihiskās veselības grūtības vai stāvokļi nozīmē, ka sievietēm būtu labāk stacionārā. Piemēram, sievietēm ar trauksmi, kas saistīta ar stacionāra vidi, konkrētām fobijām, pēctraumas stresa simptomātiku iepriekš pieredzētas fiziskas vai seksuālas vardarbības dēļ, vai autiskā spektra traucējumiem, pašas izvēlētas plānotas ārpusstacionāra dzemdības varētu būt palīdzošas, jo mazinātu ar stacionāra vidi un darba veidu saistītos stresorus. Bet jau atkal - to zinās pati sieviete, kas būtu viņai palīdzoši, nevis MK noteikumi.
Prasība sievietei saņemt "atļauju" no vietējā stacionāra mediķa noteikti nav tas, kas uzlabos grūtnieces veselību. Pirmkārt, šāda atļauja paredz, ka sievietei ir ierobežota rīcībspēja, jo kādam ir lielākas tiesības, nekā viņai pašai, pieņemt lēmumu, kuras ārstniecības iestādes vai mediķa medicīnisko palīdzību un kur viņa var saņemt. Otrkārt, iespējams, ka šis mediķis būs naidīgi noskaņots pret sievietes izvēli, jo daudzas sievietes, kuras dzemdējušas ārpus stacionāra jums varēs pastāstīt, cik neprofesionālus komentārus ir saņēmušas no daļas mediķiem. Treškārt, šis mediķis nepazīs sievieti, viņas unikālo dzīves vēsturi, vērtības, arī iespējamo traumatisko pieredzi stacionāros vai piedzīvoto seksuālo vardarbību, šis mediķis pieņems ātru lēmumu, kurš noteikti var nebūt sievietes interesēs. Ceturtkārt, stacionāri ir ieinteresētās puses, jo sarūkot dzemdētāju skaitam, katra iestāde vēlas saglabāt dzemdētāju skaitu, kas rada neobjektīvitātes risku. Piektkārt, vai ir saņemta stacionāru piekrišana, ka viņu mediķiem ir laika nodarboties ar šādām "atļaujām", tā vietā, lai sniegtu medicīnisko palīdzību? Ja ir vēlme tikai informēt stacionāru, ka tuvākā mēneša laikā kāda sieviete tuvumā dzemdēs mājās, to iespējams izdarīt arī ar e-pastu.
Attiecīgi, vēlos vēlreiz uzsvērt, ka nepiekrītu grozījumiem, tie ir pretrunā Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantam un arī Latvijas likumiem. Ja Veselības ministrija vēlas būt droši, ka sievietes pieņem informētu lēmumu, ir iespējams izveidot rekomendācijas, ko sievietes var parakstīt, bet ierēdņiem vai mediķiem nav tiesību sievietēm atņemt izvēles iespējas - tas rada riskus, ka paaugstināsies dzemdības bez medicīniskās palīdzības, kas ir ievērojami bīstamākas mātei un bērnam, kā arī šie noteikumi paaugstina risku, ka sievietes vilcināsies meklēt nepieciešamo medicīnisko palīdzību psihiskās veselības jomā, jo baidīsies tikt ierobežotas un diskriminētas.
Latvijas valsts normatīvie akti aizstāv gan sievietes tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, gan tiesības izvēlēties ārstniecības iestādi un personu, savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Ternovski pret Ungāriju (nr. 67545/09, ECHR 2010 ) lēma, ka sievietes lēmums par dzemdību vietu ir daļa no tiesībām uz privāto dzīvi, un jebkuri valsts normatīvie akti, kas kavē veselības aprūpes speciālistu iespējas sniegt sievietēm medicīnisko palīdzību ārpusstacionāra dzemdībās, ir traktējami kā Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta pārkāpums. Sieviete nezaudē savas cilvēktiesības, valsts un starptautiskajos tiesību aktos noteiktās tiesības tikai tāpēc, ka ir kļuvusi par grūtnieci. Sievietēm ir jābūt izvēles tiesībām. Valsts nedrīkst iejaukties tikai tāpēc, ka ierēdņiem vai mediķiem kādi riski šķiet nepieņemami. Tas attiecas gan uz sievietes tiesībam izvēlēties ķeizargrieziena operāciju, gan dzemdības ar vai bez atsāpināšanas, gan dzemdības ārpus stacionāra. Sievietes ir rīcībspējīgas personas, kuras drīkst un spēj pieņemt informētus lēmumus par savu medicīnisko aprūpi. Arī lēmumus par sevī esošā augļa (topošā bērna) un arī jau dzimuša bērna aprūpi. Neviena cita medicīniskā lēmuma pieņemšanai pacientam netiek izvirzīts šāds prasību kopums, kāds minēts šajā grozījumu projektā. Tas norāda, ka sievietes-grūtnieces tiek diskriminētas un uzskatītas par mazāk lemtspējīgām.
Starptautiskajā pieredzē valstis ir noteikušas atsevišķus ierobežojumus, bet tie attiecas tikai uz valsts apmakstātām plānotām ārpusstacionāra dzemdībām. Savukārt, privāti apmaksātas mājdzemdības ir un paliek sievietes izvēle. Radot mākslīgus, MK noteikumos ierakstītus šķēršļus vecmātēm sniegt medicīniski palīdzību sievietēm, kuras vēlas dzemdēt ārpus stacionāra, tiks panākts nevis uzlabojums mātēm un bērniem, kā minēts grozījumu mērķī, bet gan kaitējums, jo aizliegumi nekad un nekur nav izbeiguši ārpusstacionāra dzemdības. Ir panākts tikai tas, ka vecmātes nedrīkst šajās dzemdībās sniegt medicīnisku palīdzību. Un dzemdības bez kvalificēta medicīniskā personāla ir daudzreiz bīstamākas sievietei un bērnam. Ja vēlaties uzlabot iznākumus - uzlabojiet sadarbību starp mājdzemdību vecmātēm, neatliekamo palīdzību un stacionāru, lai izlabotu informācijas apriti situācijās, kad dzemdības jātupina stacionārā. Tieši sadarbība, nevis aizliegšana vai kūdīšana vienam pret otru, spētu uzlabot iznākumus problēmu gadījumā. Jo sarežģījumi ir iespējami. Bet tas nav iemesls aizliegt iespējas. Dzemdības nav bez riska nevienā vietā un nevienā veidā. Lēmumu par to, kurš risks ir viņai pieņemams, pieņem sieviete.
Atgriežoties pie tā, ka sievietes nezaudē savas cilvēktiesības grūtniecības dēļ (es vismaz ceru, ka mēs neejam tajā (bez)tiesiskajā virzienā, kur nedzimuša bērna un vīrieša tiesības pārspēj sievietes tiesības un sieviete tiek uzskatīta tikai par inkubatoru, kura vietā lemj citi) - jebkuri saraksti par to, kurām sievietēm nedrīkst sniegt medicīnisku palīdzību ārpusstacionāra dzemdībās drīkstētu eksistēt TIKAI rekomendāciju veidā. Un sieviete var sniegt savu parakstu, ka ir informēta par to, ka noteiktos punktos neatbilst zemam riskam. Bet nekādā gadījumā nedrīkst eksistēt aizliegumi, jo tad agri vai vēlu Latvijas valsts arī saņems lietu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Vai tiešām mēs vēlamies kā valsts doties tādā virzienā, kā Ungārija? Vai vēlamies, lai policija pārmeklē tiko dzemdējušu sieviešu mājas, meklējot pierādījumus, kura vecmāte atļāvusies sniegt medicīnisku palīdzību sievietei? Vai naids pret tiem, ar kuriem nesakrīt viedoklis, ir tik liels?
Runājot par konkrētajiem grozījumu punktiem: kā pamatota 5 gadu pieredzes prasība vecmātēm? Lai gan ir saprotama vēlme, lai vecmātei būtu pieredze, tomēr diez vai bez pieredzes iespējams iegut vecmātes izglītību, iziet sertifikāciju? Vai vecmāšu izglītība Latvijā ir tik nekvalitatīva, ka pēc tās nepieciešama 5 (!!!) gadu prakse, lai drīkstētu pieņemt dzemdības? Turklāt pieredze stacionārā, kurā darbs tomēr notiek citādi nekā strādājot ārpus stacionāra. Iespējams, ka nepieciešami kursi, kuros labāk apgūt tieši riska faktorus un pārvešanas procedūru, lai visa būtiskākā informācija tiktu nodota no mājdzemdību vecmātes stacionāra kolēģiem, bet 5 gadu darba prasība ir pārmērīga. Īpaši ņemot vērā, ka dzemdību nodaļu Latvijā ir ļoti maz un nav nemaz iespējas saņemt darbu, pat ja vecmāte vēlētos, piemēram, 6 mēnešus pastrādāt stacionārā pieredzes iegūšanai. Attiecīgi - ja ir vēlme ieviest, ka vienai no abām vecmātēm jābūt ar noteiktu pieredzi, tad tas nosakāms iekļaujot vecmātes darbu kopumā, ne tikai stacionārā un šīm pieredzes prasībām jābūt samērīgām.
Par ierobežojumiem sievietēm:
Ķermeņa masas indekss viens pats bez citiem ar to saistīties sarežģījumiem nevar būt pamats sievietes iekļaušanai riska grupā, jo arī sportistēm, piemēram, Ilonai Maherei, ķermeņa masas indekss ir virs 30, bet diez vai viņu varētu uzslatīt par neveselīgu.
Samazinātais gestācijas laiks līdz 40+6 nav pamatots, jo PVO uzskata normālu grūtniecības laiku līdz 42 nedēļām un tas, ka retos gadījumos, kad sievietēm ir vēl citi riska faktori, iespējams būtu vēlams grūtniecību atrisināt ātrāk, nenozīmē, ka sievietei būtu liedzama informētas izvēles iespēja. Attiecīgi, sievietei būtu vēlams saņemt informāciju par riskiem, kas uz viņu attiecas, BET lēmums ir un paliek sievietes ziņā.
Formulējums "fiziski un psihiski vesela" ir tik nekonkrēts, turklāt lemt par to paredzēts stacionāra mediķim, visticamāk, 15 minūšu konsultācijā. Kā šis mediķis izlems, kura sieviete ir vai nav pietiekami vesela? Katrs pēc saviem ieskatiem? Kā ginekologs vai vecmāte vērtēs sievietes "psihisko veselību"? Vai par risku kļūs jebkura sievietes agrākā problēma ar kuru viņa būs vērsusies pie psihiatra? Veģetatīvā distonija? Depresijas epizode? Trauksme? Uzmanības deficīta un hiperativitātes traucējumi? Gan Latvijas, gan starptautiskie normatīvie akti nosaka aizliegumu diskriminēt cilvēkus viņu psihiskās veselības dēļ. Latvijā, kurā ir spēcīgs padomju mantojums, psihiskās veselības speciālisti ir ilgstoši strādājuši, lai mazinātu ar psihisko veselību saistīto stigmu. Lai veicinātu cilvēku gatavību lūgt palīdzību, kad tas nepieciešams. Šāds aizliegums MK noteikumos, kur sieviete zaudē tiesības dēļ psihiskās veselības grūtībām (kuras turklāt izvērtēs mediķis, kurš nav psihiskās veselības speciālists!), ir milzu solis atpakaļ, kas rada riskus, ka sievietes vilcināsies meklēt psihiskās veselības speciālistus, beidoties nokļūt "reģistros". Starptautiski valsts apmaksātas plānotas ārpusstacionāra dzemdības netiek apstiprinātas sievietēm, kurām ir smagas psihiskas saslimšanas, kas saistītas ar to, ka tiek zaudēta saikne ar realitāti (murgi, halucinācijas, psihoze) vai ir smaga depresijas epizode ar psihozi vai suicidalitāti, kas nepakļaujas ārstēšanai. Šīm sievietēm tiek rekomendēts dzemdēt stacionārā, kur viņas saņem atbalstu no starpdisciplināras komandas, kurā ir arī psihiatrs, kas palīdz sekot stāvoklim, nozīmē nepieciešamos medikamentus. Ļoti saprotu, ka tik smagās situācijās tiešām gan mātei, gan bērnam būtu labāk stacionārā, jautājums tikai vai dzemdību nodaļās Latvijā ir psihiatrs, vai mums ir mātes un bērna nodaļas, kur sieviete netiek nošķirta no bērna laikā, kad saņem psihiskās veselības ārstēšanu arī ilgāk nekā pirmajās 3 dienās pēc dzemdībām? Tas noteikti būtu uzlabojams jautājums, lai uzlabotu mātes un bērna veselību Latvijā. Ne visas psihiskās veselības grūtības vai stāvokļi nozīmē, ka sievietēm būtu labāk stacionārā. Piemēram, sievietēm ar trauksmi, kas saistīta ar stacionāra vidi, konkrētām fobijām, pēctraumas stresa simptomātiku iepriekš pieredzētas fiziskas vai seksuālas vardarbības dēļ, vai autiskā spektra traucējumiem, pašas izvēlētas plānotas ārpusstacionāra dzemdības varētu būt palīdzošas, jo mazinātu ar stacionāra vidi un darba veidu saistītos stresorus. Bet jau atkal - to zinās pati sieviete, kas būtu viņai palīdzoši, nevis MK noteikumi.
Prasība sievietei saņemt "atļauju" no vietējā stacionāra mediķa noteikti nav tas, kas uzlabos grūtnieces veselību. Pirmkārt, šāda atļauja paredz, ka sievietei ir ierobežota rīcībspēja, jo kādam ir lielākas tiesības, nekā viņai pašai, pieņemt lēmumu, kuras ārstniecības iestādes vai mediķa medicīnisko palīdzību un kur viņa var saņemt. Otrkārt, iespējams, ka šis mediķis būs naidīgi noskaņots pret sievietes izvēli, jo daudzas sievietes, kuras dzemdējušas ārpus stacionāra jums varēs pastāstīt, cik neprofesionālus komentārus ir saņēmušas no daļas mediķiem. Treškārt, šis mediķis nepazīs sievieti, viņas unikālo dzīves vēsturi, vērtības, arī iespējamo traumatisko pieredzi stacionāros vai piedzīvoto seksuālo vardarbību, šis mediķis pieņems ātru lēmumu, kurš noteikti var nebūt sievietes interesēs. Ceturtkārt, stacionāri ir ieinteresētās puses, jo sarūkot dzemdētāju skaitam, katra iestāde vēlas saglabāt dzemdētāju skaitu, kas rada neobjektīvitātes risku. Piektkārt, vai ir saņemta stacionāru piekrišana, ka viņu mediķiem ir laika nodarboties ar šādām "atļaujām", tā vietā, lai sniegtu medicīnisko palīdzību? Ja ir vēlme tikai informēt stacionāru, ka tuvākā mēneša laikā kāda sieviete tuvumā dzemdēs mājās, to iespējams izdarīt arī ar e-pastu.
Attiecīgi, vēlos vēlreiz uzsvērt, ka nepiekrītu grozījumiem, tie ir pretrunā Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantam un arī Latvijas likumiem. Ja Veselības ministrija vēlas būt droši, ka sievietes pieņem informētu lēmumu, ir iespējams izveidot rekomendācijas, ko sievietes var parakstīt, bet ierēdņiem vai mediķiem nav tiesību sievietēm atņemt izvēles iespējas - tas rada riskus, ka paaugstināsies dzemdības bez medicīniskās palīdzības, kas ir ievērojami bīstamākas mātei un bērnam, kā arī šie noteikumi paaugstina risku, ka sievietes vilcināsies meklēt nepieciešamo medicīnisko palīdzību psihiskās veselības jomā, jo baidīsies tikt ierobežotas un diskriminētas.
25.06.2026. 00:46
25-TA-2517/324
Fiziska persona
NEATBALSTU!
Uzlabojiet dzemdību kvalitāti slimnīcās, lai sievietes vēlas tur dzemdēt!
Uzlabojiet dzemdību kvalitāti slimnīcās, lai sievietes vēlas tur dzemdēt!
25.06.2026. 00:47
25-TA-2517/327
Kristīna Inga Rostoka
Iebilstu grozījumiem, jo tie ir nesamērīgi, nepamatoti un ierobežo sievietes tiesības. Visi mani četri bērni ir dzimuši plānotās ārpusstacionāra dzemdībās, visas dzemdības ir noritējušas bez sarežģījumiem, un bērni ir veseli. Mājdzemdības izvēlējos, jo nevēlējos piedzīvot vardarbību stacionārā, par kuru tik daudz tiek runāts. Risiniet šo problēmu, nevis aizliedziet sievietēm dzemdēt mājās.
25.06.2026. 07:12
25-TA-2517/328
Astrīda Millere - "Plānotu ārpusstacionāra dzemdību vecmāšu apvienība"
Plānotu ārpusstacionāra dzemdību vecmāšu apvienības priekšlikumi par tiesību akta projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 “Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība””
Plānotu ārpusstacionāra dzemdību vecmāšu apvienība aicina pārskatīt turpmāko tiesību akta projekta “Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 “Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība”” virzību un pirms tālākas izskatīšanas nodrošināt plašāku profesionālo un sabiedrisko apspriešanu.
Uzskatām, ka piedāvātie grozījumi skar būtiskus jautājumus, kas saistīti ar sieviešu reproduktīvajām tiesībām, dzemdību aprūpes pieejamību, vecmāšu profesionālo darbību, pacientu tiesībām uz informētu izvēli un plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpes pastāvēšanu Latvijā. Tādēļ šādu grozījumu izstrādē un izvērtēšanā nepieciešama pilnvērtīga visu iesaistīto pušu līdzdalība.
Mūsu ieskatā, nav pietiekami skaidrs, vai grozījumu izstrādes procesā ir tikuši uzklausīti visi būtiskie sociālie partneri, tostarp plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpē praktizējošās vecmātes, ārpusstacionāra ārstniecības iestādes un ģimeņu pārstāvji. Tāpat nav sniegts pietiekams pamatojums identificētajai problēmai, izvēlētā risinājuma nepieciešamībai un samērīgumam.
Īpaši jāuzsver, ka sabiedrības līdzdalības termiņš ir ļoti īss un iekrīt tieši pirms Jāņu svētkiem un svētku laikā. Tik būtisku izmaiņu gadījumā tas rada risku, ka sabiedrības līdzdalība būs formāla, nevis reāla.
Papildus norādām, ka anotācijā nav sniegts pietiekams skaidrojums par vairākiem plānotajiem grozījumiem, to nepieciešamību, sagaidāmo ietekmi un saistību ar identificētām problēmām. Tādēļ iesaistītajām pusēm nav iespējams pilnvērtīgi izvērtēt atsevišķu grozījumu samērīgumu un pamatotību, kā arī sniegt argumentētus priekšlikumus par tiem. Uzskatām, ka pirms tiesību akta turpmākas virzības nepieciešams papildināt anotāciju ar detalizētu pamatojumu katram būtiskam grozījumam.
Uzskatām, ka normatīvā regulējuma izmaiņām jābalstās skaidri identificētā problēmā, samērīgā risinājumā un zinātniskos pierādījumos, vienlaikus ievērojot pacientu tiesības uz informētu izvēli un nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi pret visām grūtniecēm neatkarīgi no izvēlētās dzemdību vietas.
Aicinām pirms turpmākas virzības organizēt atklātu diskusiju ar nozares profesionāļiem, pacientu organizācijām, plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpē praktizējošām vecmātēm, stacionāru pārstāvjiem, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (turpmāk - NMPD) un citām iesaistītajām pusēm, lai nodrošinātu uz pierādījumiem balstītu, samērīgu un pacientu interesēm atbilstošu regulējumu.
1. priekšlikums
Projekta punkts: 8.2.2. apakšpunkts
Projektā paredzēts:
“8.2.2. konstatējot indikācijas dzemdētājas pārvešanai uz stacionāru ārstniecības iestādi atbilstoši šo noteikumu 3. pielikumam, nodrošina dzemdētājas pārvešanu 30 minūšu laikā un pavada dzemdētāju uz stacionāru ārstniecības iestādi, kurā iespējams saņemt dzemdību palīdzību;”
Priekšlikums
Lūdzam 8.2.2. apakšpunktu neizteikt piedāvātajā redakcijā un neiekļaut absolūtu 30 minūšu pārvešanas prasību. Lūdzam saglabāt spēkā esošo regulējumu vai izteikt apakšpunktu šādā redakcijā:
“Konstatējot indikācijas dzemdētājas pārvešanai uz stacionāru ārstniecības iestādi atbilstoši šo noteikumu 3. pielikumam, ārstniecības persona nodrošina savlaicīgu pārvešanas organizēšanu atbilstoši dzemdētājas un augļa klīniskajam stāvoklim, iepriekš sagatavotajam pārvešanas plānam un pēc nepieciešamības sadarbībā ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu, kā arī, ja klīniskā situācija to pieļauj, pavada dzemdētāju uz stacionāru ārstniecības iestādi, kurā iespējams saņemt dzemdību palīdzību. Ārstniecības personas pienākums ir savlaicīgi sazināties ar stacionāra Dzemdību nodaļu un informēt par pārveduma plānošanu, sniedzot īsu ieskatu par pārveduma iemesliem. Stacionāra dzemdību nodaļai ir pienākums nodrošināt vienmēr sazvanāmu tālruņa līniju un cieņpilnu, operatīvu komunikāciju un sadarbību atbilstoši klīniskajai situācijai pārvešanas brīdī.”
Pamatojums
Absolūta prasība nodrošināt dzemdētājas pārvešanu 30 minūšu laikā ir nesamērīga un praktiski neizpildāma prasība ārpusstacionāra aprūpes sniedzējam, jo ārstniecības persona nevar objektīvi garantēt NMPD ierašanās laiku, transportēšanas ilgumu, ceļu satiksmes apstākļus, laikapstākļus, attālumu līdz stacionāram vai konkrētā stacionāra spēju nekavējoties uzņemt pacienti.
Šāda prasība faktiski pārceļ atbildību par sistēmiskiem un loģistikas faktoriem uz ārpusstacionāra vecmāti, lai gan šie faktori nav viņas pilnīgā kontrolē. Tiesību normai jānosaka pienākums savlaicīgi atpazīt pārvešanas indikācijas, nekavējoties organizēt pārvešanu, nodrošināt aprūpes pēctecību un informācijas nodošanu, nevis garantēt konkrētu laika rezultātu, kuru nosaka arī citu institūciju darbība un objektīvi apstākļi.
Ja grozījuma projekta autori uzskata, ka konkrēts pārvešanas laiks ir būtisks drošības kritērijs, tam jābūt risinātam sistēmiski – ar skaidriem sadarbības algoritmiem starp ārpusstacionāra aprūpes sniedzējiem, NMPD un stacionāriem, nevis ar vienpusēju pienākumu ārpusstacionāra vecmātei garantēt 30 minūšu pārvešanu.
Turklāt analoga prasība netiek piemērota sievietēm, kuras plāno dzemdības stacionārā, lai gan arī stacionārā var rasties situācijas, kurās nepieciešama pārvešana uz augstāka līmeņa ārstniecības iestādi. Arī NMPD ne vienmēr ir iespēja dzemdētāju nogādāt 30 minūšu laikā līdz stacionāram arī gadījumos, kad dzemdības plānotas stacionārā. Tādēļ šāda prasība rada nevienlīdzīgu un nesamērīgu attieksmi pret ārpusstacionāra dzemdību aprūpi.
Šāda norma var arī samazināt plānotu ārpusstacionāra dzemdību pieejamību reģionos, kur attālums līdz dzemdību iestādei vai NMPD reaģēšanas laiks objektīvi neļauj garantēt 30 minūšu robežu, tādējādi radot reģionālās diskriminācijas risku.
Papildu jautājumi
Lūdzam sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:
- Kādi dati, pētījumi, auditi vai drošības incidenti ir bijuši par pamatu 30 minūšu prasības ieviešanai?
- Kāda konkrēta problēma tiek risināta ar šo grozījumu?
- Vai ir veikts izvērtējums par šīs prasības ietekmi uz pacientu tiesībām izvēlēties dzemdību vietu?
- Vai ir veikts izvērtējums par šīs prasības ietekmi uz plānotu ārpusstacionāra dzemdību pieejamību reģionos?
- Kādēļ analoga prasība nav paredzēta sievietēm, kuras plāno dzemdības stacionārā, bet kurām var būt nepieciešama pārvešana uz augstāka līmeņa stacionāru?
- Vai ir izvērtēts, kā ārpusstacionāra vecmāte objektīvi var garantēt NMPD ierašanās un transportēšanas laiku, ja šie apstākļi nav viņas kontrolē?
- Vai šāda norma neveicinās to, ka daļa sieviešu izvēlēsies dzemdības bez medicīniskā personāla klātbūtnes?
2. priekšlikums
Projekta punkts: 8.1 punkts
Projektā paredzēts:
“8.1 Ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kura atbilst šādiem nosacījumiem:
8.1 1. ir fiziski un psihiski vesela;
8.1 2. ķermeņa masas indekss < 30 kg/m²;
8.1 3. viens auglis pakauša priekšguļā;
8.1 4. grūtniecības laiks 37 nedēļas 0 dienas – 40 nedēļas 6 dienas;
8.1 5. nav grūtniecības sarežģījumu, tai skaitā dzemdētāja nepieder paaugstinātas asiņošanas riska grupai;
8.1 6. 35.–37. gestācijas nedēļā dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē ir saņēmusi stacionārā praktizējoša sertificēta ginekologa, dzemdību speciālista vai vecmātes konsultāciju par piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.”
Priekšlikums
Lūdzam 8.1 punktu būtiski pārstrādāt, aizstājot absolūtus un formālus aizliegumus ar individuālu, dokumentētu un pierādījumos balstītu riska izvērtējumu.
Lūdzam izteikt 8.1 punktu šādā redakcijā:
“8.1 Ārpusstacionāra dzemdības var plānot grūtniecei, kurai pēc individuāla, dokumentēta medicīniska izvērtējuma nav konstatēti tādi mātes vai augļa veselības riska faktori, kas konkrētajā gadījumā būtiski paaugstina risku plānotām ārpusstacionāra dzemdībām. Izvērtējumā ņem vērā grūtniecības norisi, mātes un augļa stāvokli, augļa guļu, gestācijas laiku, asiņošanas risku, iepriekšējo dzemdību anamnēzi, izmeklējumu rezultātus, perinatālās aprūpes algoritmus un grūtnieces informētu izvēli.”
Papildus lūdzam precizēt atsevišķus kritērijus:
- Ķermeņa masas indeksu (turpmāk -ĶMI) vērtēt kā vienu no riska faktoriem, nevis automātisku kontrindikāciju.
- Gestācijas laika ierobežojumu aizstāt ar individuālu izvērtējumu pēc 41+0 nedēļas.
- Formulējumu “fiziski un psihiski vesela” izslēgt vai aizstāt ar konkrētu un medicīniski pamatotu formulējumu.
- Prasību pēc obligātas konsultācijas tuvākajā dzemdību iestādē svītrot vai aizstāt ar tiesībām saņemt sertificēta speciālista izvērtējumu neatkarīgi no tā, vai speciālists praktizē stacionārā vai ārpusstacionārā.
Par ĶMI < 30 kritēriju
Absolūts ĶMI < 30 ierobežojums ir nesamērīgs, jo ĶMI pats par sevi nav diagnoze un nevar aizstāt individuālu riska izvērtējumu. Sievietei ar ĶMI nedaudz virs 30, bet fizioloģiski noritošu grūtniecību, normālu asinsspiedienu, labiem vielmaiņas rādītājiem, normālu augļa augšanu un bez citiem riska faktoriem nedrīkstētu automātiski liegt iespēju plānot ārpusstacionāra dzemdības. (skat. 1.pielikumu ar starptautiskiem pētījumiem).
Šāds kritērijs rada netiešas diskriminācijas risku pēc ķermeņa uzbūves un veselības stāvokļa pazīmēm, jo individuālie riska faktori netiek vērtēti pēc būtības.
Par gestācijas laika ierobežojumu līdz 40+6
Projektā paredzētais ierobežojums, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām, ir pārāk šaurs un neatbilst individuālas aprūpes principam. Daudzām sievietēm spontānas dzemdības sākas pēc aprēķinātā dzemdību datuma, un fizioloģiska grūtniecība var turpināties arī pēc 41. nedēļas.
Drošāks un samērīgāks risinājums būtu nevis automātisks aizliegums no 41+0, bet individuāls mātes un augļa stāvokļa izvērtējums, papildu augļa labsajūtas kontrole, informēta piekrišana un skaidrs aprūpes/pārvešanas plāns.
Par formulējumu “fiziski un psihiski vesela”
Formulējums “fiziski un psihiski vesela” ir neskaidrs, pārāk plašs un subjektīvi interpretējams.
Kā tiek definēti kritēriji?
Nav saprotams, vai par šķērsli plānotām ārpusstacionāra dzemdībām varētu kļūt, piemēram, pagātnē bijusi un šobrīd kontrolēta trauksme, depresija vai cita situācija, kas neietekmē sievietes spēju pieņemt informētu lēmumu un sadarboties ar aprūpes sniedzēju.
Šāds formulējums var radīt stigmatizējošu un diskriminējošu attieksmi pret sievietēm, kurām jebkad bijušas psihiskās veselības grūtības. Ierobežojumam jābūt saistītam tikai ar aktuālu, dokumentētu un konkrētajā gadījumā būtisku veselības stāvokli, kas objektīvi paaugstina risku mātei vai bērnam.
Iespējamā redakcija:
“Ārpusstacionāra dzemdības var plānot, ja sievietei nav tādu aktuālu fiziskās vai psihiskās veselības traucējumu, kas pēc individuāla, dokumentēta medicīniska izvērtējuma būtiski paaugstina risku mātei vai bērnam plānotās ārpusstacionāra dzemdībās.”
Par obligātu konsultāciju tuvākajā dzemdību iestādē
Prasība 35.–37. gestācijas nedēļā saņemt konsultāciju tieši dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē rada nesamērīgu un netieši diskriminējošu attieksmi pret ārpusstacionārā strādājošiem speciālistiem. Tā faktiski nozīmē, ka ārpusstacionārā praktizējošas sertificētas vecmātes, ginekologa vai ārpusstacionāra ārstniecības iestādes profesionālais izvērtējums tiek uzskatīts par nepietiekamu.
Turklāt stacionāra dzemdību iestāde pati ir alternatīva dzemdību pakalpojuma sniedzējs un darbojas citā aprūpes modelī. Tādēļ obligāta “atļauja” no tuvākā stacionāra rada interešu konflikta risku. Reģionos, kur konkrētajā stacionārā ir negatīva attieksme pret ārpusstacionāra dzemdībām, sievietes izvēle faktiski var kļūt atkarīga no vietējās institucionālās vai konkrētā speciālista nostājas, nevis no individuāla medicīniska izvērtējuma.
Tas rada arī reģionālās nevienlīdzības risku: vienā reģionā sieviete var saņemt objektīvu un atbalstošu izvērtējumu, bet citā - atteikumu, kas balstīts nevis konkrētos medicīniskos riskos, bet subjektīvā vai institucionālā attieksmē pret plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.
Iespējamā redakcija:
“35.–37. gestācijas nedēļā ir veikts dokumentēts sertificēta ginekologa, dzemdību speciālista vai sertificētas vecmātes izvērtējums par grūtnieces piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, ņemot vērā grūtniecības norisi, riska faktorus, izmeklējumu rezultātus un perinatālās aprūpes algoritmus.”
Papildu priekšlikums:
Ja grozījumu mērķis ir veicināt savlaicīgu grūtnieču informēšanu par dzemdību palīdzības saņemšanas kārtību, iespējamiem riskiem un rīcību neatliekamās situācijās, piemērotākā līmeņa stacionāru konkrētajai situācijai, aicinām izvērtēt iespēju šādu pirmsdzemdību konsultāciju 35.–37. gestācijas nedēļā noteikt kā obligātu visām grūtniecēm neatkarīgi no plānotās dzemdību vietas.
Pamatojums:
Uzskatām, ka šādas konsultācijas lielākā pievienotā vērtība būtu nevis plānoto ārpusstacionāra dzemdību izvērtēšana, bet savlaicīga iepazīšanās ar izvēlēto vai tuvāko dzemdību iestādi, dzemdību palīdzības organizāciju un hospitalizācijas kārtību.
Vairākās valstīs grūtniecības beigās tiek organizētas pirmsdzemdību vizītes dzemdību iestādē, kuru laikā grūtniece tiek iepazīstināta ar iestādes darbu, tiek pārrunāti organizatoriski jautājumi, izvērtēta piemērotākā līmeņa dzemdību iestāde, kā arī savlaicīgi aizpildīta dokumentācija, kas nepieciešama uzņemšanai dzemdībās un kur informāciju iespējams ievākt savlaicīgi.
Šāda pieeja varētu uzlabot aprūpes nepārtrauktību un mazināt administratīvo slogu dzemdību laikā visām grūtniecēm neatkarīgi no izvēlētā dzemdību aprūpes modeļa.
Līdz ar to nav skaidrs pamatojums, kādēļ šāda prasība tiek attiecināta tikai uz sievietēm, kuras izvēlējušās plānotas ārpusstacionāra dzemdības, nevis izmantota kā vispārējs instruments dzemdību aprūpes kvalitātes uzlabošanai.
Papildu jautājumi
- Kādi dati vai pētījumi ir bijuši par pamatu ĶMI < 30 kā absolūtas kontrindikācijas noteikšanai?
- Kādēļ ĶMI tiek noteikts kā automātisks izslēgšanas kritērijs, nevis viens no individuāli izvērtējamiem riska faktoriem?
- Kādi pierādījumi pamato automātisku aizliegumu plānot ārpusstacionāra dzemdības pēc 40+6 nedēļām?
- Vai ir izvērtēta iespēja pēc 41+0 nedēļām paredzēt papildu mātes un augļa stāvokļa kontroli, nevis automātisku aizliegumu?
- Kā tiks definēts un praktiski piemērots kritērijs “fiziski un psihiski vesela”?
- Vai ir izvērtēts, ka šis formulējums var diskriminēt sievietes ar pagātnē bijušām, bet šobrīd kontrolētām fiziskās un psihiskās veselības grūtībām?
- Kādēļ ārpusstacionārā praktizējošas sertificētas vecmātes vai ginekologa izvērtējums tiek uzskatīts par nepietiekamu?
- Kā tiks novērsts interešu konflikts, ja piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām vērtē stacionārs, kas pats sniedz alternatīvu dzemdību pakalpojumu?
- Kā tiks novērsta reģionālā nevienlīdzība, ja dažādos stacionāros attieksme pret plānotām ārpusstacionāra dzemdībām var būt atšķirīga?
- Vai ir izvērtēts, ka pārmērīgi ierobežojumi var veicināt “solo” dzemdības bez medicīniskā personāla klātbūtnes?
3. priekšlikums
Projekta punkts: 8.2 punkts
Projektā paredzēts:
“8.2 Sniedzot dzemdību palīdzību plānotās ārpusstacionāra dzemdībās, nodrošina divu ārstniecības personu klātbūtni, no kurām vismaz viena ir sertificēta. Vecmāte, kas nodrošina ārpusstacionāra dzemdību palīdzību, ir nostrādājusi stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus.”
Priekšlikums
Apvienība atbalsta prasību, ka plānotās ārpusstacionāra dzemdībās piedalās divas ārstniecības personas, no kurām vismaz viena ir sertificēta vecmāte. Vienlaikus aicinām pirms grozījumu pieņemšanas organizēt plašāku profesionālu diskusiju, iesaistot plānotās ārpusstacionāra dzemdībās praktizējošas vecmātes, profesionālās organizācijas, ārstniecības iestādes un citas ieinteresētās puses.
Īpaši aicinām izvērtēt piedāvātās prasības par ne mazāk kā piecu gadu darba pieredzi stacionāra dzemdību nodaļā nepieciešamību, samērīgumu un atbilstību starptautiskajai praksei. Lūdzam sniegt pamatojumu, uz kādiem pierādījumiem, drošības apsvērumiem vai citu valstu pieredzi balstīta tieši piecu gadu termiņa noteikšana.
Vēršam uzmanību, ka šobrīd plānotās ārpusstacionāra dzemdībās iesaistītajām vecmātēm jau ir noteiktas profesionālās kvalifikācijas prasības, tostarp praktiskās pieredzes iegūšana sertificētas vecmātes uzraudzībā. Tādēļ nav skaidrs, kādi papildu drošības ieguvumi sagaidāmi tieši no piecu gadu darba stacionāra dzemdību nodaļā prasības.
Ārpusstacionāra dzemdību aprūpe prasa īpaši augstu autonomiju un klīnisko spriestspēju – patstāvīgu lēmumu pieņemšanu, dzemdību dinamikas izvērtēšanu, mātes un augļa stāvokļa novērošanu, savlaicīgu pārvešanas indikāciju atpazīšanu, jaundzimušā izvērtēšanu, neatliekamu rīcību, pēcdzemdību aprūpi, šuvju uzlikšanu, zīdīšanas atbalstu un aprūpes pēctecības nodrošināšanu. Šis iemaņas visbiežak nav iespējams apgūt, strādājot stacionārā , bet gan tieši asistējot plānotās ārpusstacionāra dzemdībās.
Tāpat lūdzam izvērtēt šādas prasības praktisko izpildāmību. Dzemdību skaita samazināšanās un ierobežoto amata vietu dēļ vairākās ārstniecības iestādēs jaunajām vecmātēm ir apgrūtinātas iespējas iegūt darba pieredzi dzemdību nodaļās. Līdz ar to papildu prasību noteikšana bez mehānisma, kas nodrošinātu reālu iespēju šādu pieredzi iegūt, var radīt nesamērīgus šķēršļus profesijas attīstībai.
Ja tomēr tiek saglabāta prasība par darba pieredzi stacionāra dzemdību nodaļā, aicinām izvērtēt īsāku pieredzes periodu (piemēram, 1–3 gadus), kā arī paredzēt mehānismu, kas nodrošinātu vecmātēm faktisku iespēju iegūt nepieciešamo darba pieredzi. Šādā gadījumā būtu lietderīgi noteikt atbildīgo institūciju, kas koordinē un nodrošina piekļuvi attiecīgām prakses vai darba vietām.
Alternatīvi aicinām izvērtēt citus profesionālās kompetences kritērijus, kas tiek izmantoti citās valstīs, piemēram, noteiktu dzemdību skaitu vecmātes patstāvīgā aprūpē, regulāru profesionālo pilnveidi, darbu mentora uzraudzībā vai citus kompetencē balstītus kritērijus, tajā skaitā ņemot vērā citu valstu daudzu gadu garumā aprobēto pieredzi.
Lūdzam 8.2 punkta grozījumus precizēt pēc profesionālas diskusijas organizēšanas, iesaistot plānotās ārpusstacionāra dzemdībās praktizējošas vecmātes, profesionālās organizācijas, ārstniecības iestādes un citas ieinteresētās puses, kā arī ņemot vērā starptautisko praksi (skatīt 2.pielikumu).
Papildus aicinām paredzēt pārejas noteikumus gadījumam, ja tiek pieņemta prasība par noteiktu darba pieredzi stacionāra dzemdību nodaļā.
Uzskatām, ka šādai prasībai nevajadzētu tikt attiecinātai uz vecmātēm, kuras grozījumu spēkā stāšanās brīdī jau praktizē plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpē un ir ieguvušas nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju atbilstoši līdzšinējam normatīvajam regulējumam.
Šīs vecmātes savu profesionālo darbību ir uzsākušas un attīstījušas, paļaujoties uz spēkā esošajām tiesību normām, ieguldot laiku, finanšu līdzekļus un profesionālos resursus nepieciešamo kompetenču iegūšanā. Papildu prasību piemērošana jau praktizējošām speciālistēm bez pārejas perioda būtu pretrunā tiesiskās paļāvības principam un varētu radīt nesamērīgus ierobežojumus profesionālās darbības turpināšanai.
Līdz ar to grozījumu virzības gadījumā aicinām noteikt, ka jaunās prasības attiecas tikai uz tām vecmātēm, kuras plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpi uzsāk pēc grozījumu spēkā stāšanās, vienlaikus saglabājot jau praktizējošo vecmāšu tiesības turpināt profesionālo darbību atbilstoši iepriekš iegūtajai kvalifikācijai un kompetencei.
Papildu jautājumi
- Cik vecmāšu pēc šo grozījumu spēkā stāšanās faktiski vairs nevarēs sniegt plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpi?
- Kā rīkoties situācijā, ja dzemdības sākas strauji un objektīvu apstākļu dēļ otra ārstniecības persona nevar ierasties laikus (piemēram, vēl atrodas ceļā uz plānoto ārpusstacionāra dzemdību vietu)?
- Vai prasība nav formulējama kā pienākums plānot un iespēju robežās nodrošināt divu ārstniecības personu klātbūtni, nevis kā absolūts aizliegums sniegt aprūpi?
- Kādi dati vai pētījumi pamato tieši 5 gadu stacionāra pieredzes prasību?
- Kādēļ ārpusstacionāra dzemdību aprūpes pieredze netiek pielīdzināta stacionāra pieredzei?
- Vai līdzvērtīgi ārpusstacionāra dzemdību aprūpes pieredze nav nepieciešama, uzsākot patstāvīgu ārpusstacionāra dzemdību praksi?
- Vai ir izvērtēta šīs prasības ietekme uz plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojuma pieejamību Latvijā?
- Vai ir izvērtēts, ka šī prasība var faktiski izslēgt no prakses pieredzējušas ārpusstacionāra dzemdību vecmātes?
- Kādēļ kompetence tiek saistīta ar darba vietu, nevis ar dokumentētu pieredzi, apmācībām, sertifikāciju un reāli sniegto dzemdību palīdzību?
4. priekšlikums
Par valsts kontroli pār pakalpojumu, kuru valsts neapmaksā
Plānotas ārpusstacionāra dzemdības Latvijā valsts neapmaksā. Ģimenes šo aprūpes veidu izvēlas un finansē pašas no saviem privātajiem līdzekļiem.
Vienlaikus vēlamies norādīt, ka Plānotu ārpusstacionāra dzemdību vecmāšu apvienība vairākkārt ir aicinājusi valsti izvērtēt iespēju integrēt plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpi valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sistēmā, nodrošinot vienlīdzīgāku piekļuvi šim pakalpojumam un stiprinot tā integrāciju kopējā perinatālās aprūpes sistēmā. Līdz šim šie priekšlikumi nav guvuši atbalstu.
Tādēļ rodas pamatots jautājums par valsts politikas konsekvenci. No vienas puses valsts neuzņemas finansiālu līdzatbildību par pakalpojuma pieejamību, nekompensē ar šo aprūpi saistītās izmaksas un nenodrošina vienlīdzīgu piekļuvi visām ģimenēm. No otras puses tiek rosināti arvien jauni ierobežojumi un administratīvas prasības pakalpojumam, kuru ģimenes izvēlas un apmaksā patstāvīgi.
Īpaši jāvērtē arī jautājums par valsts atbildību attiecībā uz medicīnisko līdzekļu un medikamentu pieejamību ārpusstacionārās aprūpes nodrošināšanai, tostarp anti-D imūnglobulīna (Rhesonativ) pieejamību Rh negatīvām grūtniecēm. Ja valsts izvirza papildu prasības ārpusstacionāras aprūpes sniedzējiem, vienlaikus būtu jāizvērtē arī mehānismi, kā nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi nepieciešamajiem profilakses un ārstniecības līdzekļiem.
Valstij, protams, ir tiesības noteikt ārstniecības pakalpojumu kvalitātes un drošības prasības. Tomēr šīm prasībām jābūt objektīvām, samērīgām, pierādījumos balstītām un vērstām uz drošas aprūpes nodrošināšanu, nevis uz legāla, sertificētu ārstniecības personu nodrošināta un pacientu privāti finansēta pakalpojuma pieejamības ierobežošanu.
Ja valsts uzskata plānotas ārpusstacionāra dzemdības par leģitīmu un regulējamu dzemdību palīdzības veidu, tad regulējuma mērķim būtu jābūt šī pakalpojuma drošai integrācijai kopējā perinatālās aprūpes sistēmā, nevis administratīvu šķēršļu radīšanai tā pieejamībai.
5. priekšlikums
Par risku veicināt “solo” dzemdības
Pārmērīgi ierobežojumi plānotām ārpusstacionāra dzemdībām var novest pie pretēja rezultāta, nekā iecerēts - nevis lielākas drošības, bet sieviešu aiziešanas ārpus regulētas aprūpes sistēmas.
Ja sievietēm tiek liegta iespēja plānot drošas ārpusstacionāra dzemdības ar sertificētu vecmāti, daļa sieviešu var izvēlēties “solo” dzemdības jeb dzemdības bez medicīniskā personāla klātbūtnes. Tas būtiski palielinātu riskus mātei un bērnam.
No sabiedrības veselības viedokļa valstij būtu jāveicina tas, lai sievietes, kuras vēlas dzemdēt ārpus stacionāra, to dara regulētā, profesionālā un ar sertificētu vecmāti nodrošinātā aprūpē, nevis bez medicīniskas palīdzības.
Tādēļ projekts pašreizējā redakcijā var neatbilst deklarētajam mērķim - uzlabot mātes un bērna drošību.
Vienlaikus vēlamies norādīt uz nepieciešamību izvērtēt un pilnveidot esošo regulējumu attiecībā uz bērna dzimšanas fakta apliecināšanas kārtību gadījumos, kad dzemdības notikušas bez ārstniecības personas klātbūtnes. Lai nodrošinātu vienotu, pārskatāmu un juridiski drošu pieeju, aicinām apsvērt iespēju noteikt, ka medicīnisko apliecību par dzimšanas faktu ārstniecības persona (sertificēta vecmāte, ginekologs vai ģimenes ārsts) var izsniegt tikai tad, ja tās rīcībā ir pietiekama medicīniskā dokumentācija un objektīvi dati par grūtniecības un dzemdību norisi, tostarp pienācīgi aizpildīta dzemdību vēsture vai cita normatīvajos aktos noteiktā medicīniskā dokumentācija.
Apvienības ieskatā šāda pieeja veicinātu skaidru nošķīrumu starp profesionāli uzraudzītām plānotām ārpusstacionāra dzemdībām un dzemdībām bez ārstniecības personu iesaistes, vienlaikus nodrošinot tiesisko noteiktību un sabiedrības uzticēšanos dzimšanas fakta apliecināšanas procesam.
Lūdzam izvērtēt arī grozījumu ietekmi uz ģimenēm, kuras jau grūtniecības laikā uzsākušas aprūpi pie plānotu ārpusstacionāra dzemdību vecmātes un savu izvēli balstījušas līdzšinējā tiesiskajā regulējumā. Būtiskas prasību izmaiņas bez pietiekama pārejas perioda var radīt neskaidrību un ierobežot iepriekš plānotās aprūpes pieejamību.
6. priekšlikums
Par cieņpilnas sadarbības mehānisma nepieciešamību
Projektā būtiski trūkst normas, kas nostiprinātu cieņpilnu, koleģiālu un uz pacienti vērstu sadarbību starp ārpusstacionāra vecmātēm, stacionāra speciālistiem un NMPD.
Uzskatām, ka drošas plānotas ārpusstacionāra dzemdības nav iespējams nodrošināt tikai ar papildu ierobežojumiem, aizliegumiem vai administratīvām prasībām. Pacientu drošību visefektīvāk nodrošina skaidri sadarbības algoritmi, savlaicīga informācijas apmaiņa, profesionāla savstarpēja uzticēšanās un nepārtraukta aprūpes pēctecība gadījumos, kad nepieciešama pārvešana uz stacionāru.
Īpaši svarīga ir konstruktīva sadarbība ar NMPD. Plānotu ārpusstacionāra dzemdību gadījumā vecmāte ir ārstniecības persona, kura profesionāli izvērtē dzemdību norisi un nepieciešamības gadījumā savlaicīgi pieņem lēmumu par pacientes pārvešanu uz stacionāru. Šādos gadījumos būtiska nozīme ir savstarpējai cieņai starp visām iesaistītajām pusēm, skaidrai informācijas nodošanai un vienotai izpratnei par rīcību pacientes un jaundzimušā interesēs, neapšaubot vecmātes kompetences un neveicot papildus izmeklējumus, kas novilcina laiku pacientes pārvešanai uz stacionāru.
Lūdzam izvērtēt nepieciešamību noteikumos vai to īstenošanas dokumentos paredzēt vienotus sadarbības principus starp ārpusstacionāra dzemdību aprūpes sniedzējiem, NMPD un stacionārajām ārstniecības iestādēm, tostarp paredzot:
- savlaicīgas saziņas kārtību pārvešanas gadījumos;
- vienotus informācijas nodošanas principus;
- aprūpes pēctecības nodrošināšanu;
- profesionālu un nediskriminējošu attieksmi pret pacienti un viņas izvēlēto dzemdību aprūpes modeli;
- regulāru starpdisciplināru sadarbību un pieredzes apmaiņu starp iesaistītajām pusēm.
Ārpusstacionāra dzemdību aprūpe nav uzskatāma par konkurējošu vai mazvērtīgāku aprūpes formu. Tā ir normatīvajos aktos atzīta un sertificētu ārstniecības personu nodrošināta dzemdību palīdzības forma zema riska grūtniecēm, kuras drošība lielā mērā ir atkarīga no veiksmīgas integrācijas kopējā perinatālās aprūpes sistēmā.
Noslēguma lūgums
Ņemot vērā iepriekš minēto, Plānotu ārpusstacionāra dzemdību vecmāšu apvienība lūdz:
1. apturēt tiesību akta grozījumu projekta virzību pašreizējā redakcijā;
2. publiskot statistiskos datus, incidentu analīzi vai citus pierādījumus, kas bijuši par pamatu grozījumu izstrādei, kā arī skaidrot, kuras konkrētās pacientu drošības problēmas nav iespējams risināt esošā regulējuma ietvaros;
3. pagarināt sabiedrības līdzdalības termiņu;
4. organizēt profesionālu diskusiju ar visām iesaistītajām pusēm;
5. svītrot vai būtiski pārstrādāt normas, kas paredz:
– absolūtu 30 minūšu pārvešanas prasību;
– automātisku aizliegumu plānot ārpusstacionāra dzemdības pēc 40+6;
– absolūtu ĶMI < 30 kritēriju;
– neskaidru definētu prasību būt “fiziski un psihiski veselai”;
– obligātu konsultāciju tieši tuvākajā stacionārā un tikai grūtniecēm, kuras plāno dzemdības ārpus stacionāra;
– 5 gadu pieredzi vecmātēm tikai stacionāra dzemdību nodaļā;
6. aizstāt formālus aizliegumus ar individuālu, dokumentētu un pierādījumos balstītu riska izvērtējumu;
7. nostiprināt cieņpilnas un nediskriminējošas sadarbības pienākumu starp ārpusstacionāra vecmātēm, stacionāriem un NMPD.
Drošas dzemdību aprūpes pamatā ir nevis sievietes izvēles ierobežošana, bet kompetenta aprūpe, informēta piekrišana, savlaicīga riska izvērtēšana, cieņpilna attieksme un skaidra sadarbība starp visiem iesaistītajiem speciālistiem.
Plānotas ārpusstacionāra dzemdības Latvijā pastāv kā legāls, profesionāls un ģimeņu izvēlēts aprūpes veids. Tās ir jāintegrē kopējā perinatālās aprūpes sistēmā drošā un cieņpilnā veidā, nevis jāierobežo ar nesamērīgiem un diskriminējošiem nosacījumiem.
Plānotu ārpusstacionāra dzemdību vecmāšu apvienība apliecina gatavību iesaistīties turpmākās diskusijās un darba grupās, lai kopīgi ar Veselības ministriju, profesionālajām organizācijām un citām iesaistītajām pusēm veidotu uz pierādījumiem balstītu, pacientu interesēm atbilstošu un drošu dzemdību aprūpes regulējumu.
1.pielikums. Citu valstu pieredze un pētījumi par ārpusstacionāra dzemdībām ar ķermeņa mass indeksu >30
8.12. ķermeņa masas indekss < 30 kg/m2
Pamatojums:
- Sievietēm, kurām ĶMI >30 ir bijušas vairākas dzemdības (daudzkārtējām dzemdētājām) un citādi zems riska līmenis, var piedāvāt iespēju plānot dzemdības vecmāšu vadītās nodaļās, izveidojot skaidras vadlīnijas savlaicīgai pārvešanai uz stacionāru, ja dzemdību vai pēcdzemdību laikā rodas sarežģījumi (RCOG Green-top Guideline, Care of Women with Obesity in Pregnancy, Green-top Guideline No. 72, skat. https://www.rcog.org.uk/guidance/browse-all-guidance/green-top-guidelines/care-of-women-with-obesity-in-pregnancy-green-top-guideline-no-72/ );
- I (ĶMI no 30,0 līdz 34,9 kg/m²) un II (ĶMI no 35,0 līdz 39,9 kg/m²) pakāpes mātes aptaukošanās pati par sevi nav iemesls, lai ieteiktu sievietēm dzemdības stacionārā, tomēr šādām dzemdībām var būt nepieciešama papildu izvērtēšana attiecībā uz dzemdību vietas izvēli. Ar sievieti ir jāpārrunā papildu riski dzemdību laikā, ko rada mātes aptaukošanās, un papildu aprūpe, ko var nodrošināt tikai stacionārā, lai viņa varētu izdarīt informētu izvēli par plānoto dzemdību vietu (RCOG Green-top Guideline, Care of Women with Obesity in Pregnancy, Green-top Guideline No. 72, skat. https://www.rcog.org.uk/guidance/browse-all-guidance/green-top-guidelines/care-of-women-with-obesity-in-pregnancy-green-top-guideline-no-72/ ).
- Vadlīnijās norādīts, ka sievietēm ar ĶMI ≥30 ir jāsniedz informācija par iespējamiem riskiem ārpus stacionāra pretstatā stacionāram, taču gala lēmumu pieņem pati sieviete. Ārstniecības personām ir pienākums respektēt sievietes izvēli un sadarboties, lai izveidotu drošāko iespējamo plānu, piemēram, vienoties par agrākiem kritērijiem pārvešanai uz stacionāru, ja parādās sarežģījumi. (RCOG Green-top Guideline, Care of Women with Obesity in Pregnancy, Green-top Guideline No. 72, skat. https://www.rcog.org.uk/guidance/browse-all-guidance/green-top-guidelines/care-of-women-with-obesity-in-pregnancy-green-top-guideline-no-72/ ).
- Citādi veselām sievietēm aptaukošanās (ĶMI > 35 kg/m²) riska pieauguma apjoms bija mērens, salīdzinot ar zema riska sievietēm ar normālu ķermeņa masu. Pirmo reizi dzemdējošām zema riska sievietēm ar normālu ķermeņa masu bija augstāki absolūtie riski un lielāka iespējamība, ka būs nepieciešama intervence dzemdībās, nekā citādi veselām atkārtotām dzemdētājām ar ĶMI > 35 kg/m² (53% pret 21%). Analīze apliecināja, ka lielākā daļa šo māšu pārvedumi uz stacionāru bija ne-neatliekamas (non-urgent) situācijas. Galvenais iemesls tam bija dzemdību darbības vājums vai lēns progress, kas prasīja plānveida pāreju uz stacionāru, lai uzsāktu medicīnisku stimulāciju, nevis akūtu glābšanas operāciju jaundzimušā vai mātes dzīvības apdraudējuma dēļ. (Hollowell, Pillas, Rowe, et al., 2013. The impact of maternal obesity on intrapartum outcomes in otherwise low risk women: secondary analysis of the Birthplace national prospective cohort study. Skat. https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC3906828/)
- Lielai daļai sieviešu ar izteiktu aptaukošanos (ĶMI 35,1–40 kg/m²) bija fizioloģiskas/nekomplicētas vaginālas dzemdības (pirmreizējām dzemdētājām 67,9%; atkārtotām dzemdētājām 96,3%). Sievietēm ar izteiktu aptaukošanos bija lielāka iespējamība, ka tiks veikta ķeizargrieziena operācija nekā salīdzinājuma grupas sievietēm, taču ķeizargrieziena rādītāji bija zemi un absolūtā atšķirība — neliela (4,7% pret 4,1%). Pirmreizējām dzemdētājām ar izteiktu aptaukošanos bija lielāka iespējamība, ka būs nepieciešams steidzams ķeizargrieziens (12,2% pret 6,5%) vai ka radīsies pēcdzemdību asiņošana ≥ 1500 ml (5,1% pret 1,7). (Rowe R., Knight M., Kurinczuk J., 2018. Outcomes for women with BMI>35kg/m2 admitted for labour care to alongside midwifery units in the UK: A national prospective cohort study using the UK Midwifery Study System (UKMidSS). Skat. https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC6279017/ )
Secinājumi
Zinātniskā literatūra un mūsdienu dzemdniecības vadlīnijas neuzskata izolētu ĶMI >30 par absolūtu šķērsli plānotām ārspusstacionāra dzemdībām, ja sieviete ir metaboliski vesela un grūtniecība norit fizioloģiski. Publikācijas aicina ārstniecības personas skatīties uz sievieti kopumā, nevis tikai uz skaitli tabulā, vienlaikus saglabājot modrību pret izaicinājumiem dzemdībās (piemēram, sirdstoņu izklausīšana, pēcdzemdību asiņošanas risks, plecu distocijas risks) un nodrošinot labu sadarbības un loģistikas plānu gadījumam, ja nepieciešama pārvešana uz stacionāru.
Citādi veselām atkārtotām dzemdētājām ar aptaukošanos var būt zemāki riski dzemdībās, nekā tika uzskatīts iepriekš. Vērtējot potenciālos riskus, kas saistīti ar dzemdībām ārpus stacionāra (piemēram, vecmāšu vadītās nodaļās vai plānotās ārpusstacionāra dzemdībās), ĶMI būtu jāizvērtē kopā ar dzemdību skaitu anamnēzē.
2.pielikums. Citu valstu pieredze par plānotām mājdzemdībām / ārpusstacionāra dzemdībām un prasībām vecmātēm
Apkopojot publiski pieejamo informāciju par vairākām Eiropas un citām salīdzināmām valstīm, redzams, ka plānotas mājdzemdības vai ārpusstacionāra dzemdības daudzviet tiek atzītas kā legāls dzemdību aprūpes veids. Šajās valstīs regulējums parasti balstās uz vecmātes profesionālo reģistrāciju vai autorizāciju, zema riska grūtniecības izvērtējumu, pārvešanas plānu, sadarbību ar stacionāru un profesionālās atbildības prasībām. Publiski pieejamajos pamatavotos nav redzama Latvijas projektam līdzīga prasība, ka ārpusstacionāra dzemdību vecmātei obligāti jābūt nostrādājušai piecus gadus tieši stacionāra dzemdību nodaļā.
Nīderlande
Nīderlandē mājdzemdības ir atzīts un vēsturiski integrēts dzemdību aprūpes modelis. Sieviete ar fizioloģisku grūtniecību var izvēlēties dzemdēt mājās, dzemdību centrā vai ambulatori slimnīcā. Nīderlandes vecmāšu informācijas portālā norādīts, ka, ja grūtniecība ir veselīga un dzemdībās netiek paredzēti papildu riski, sieviete dzemdē primārās aprūpes līmenī un var izvēlēties dzemdību vietu. Mājdzemdībās sievieti aprūpē viņas vecmāte un dzemdību aprūpes asistente.
Avots: https://deverloskundige.nl/themas/bevallen/thuis-bevallen-het-ziekenhuis-een-geboortecentrum
Vecmāšu profesionālā reģistrācija Nīderlandē balstās uz BIG reģistru un profesionālās prakses uzturēšanu. Publiski pieejamajos pamatavotos nav redzama prasība, ka mājdzemdību vecmātei obligāti jābūt nostrādājušai noteiktu gadu skaitu stacionāra dzemdību nodaļā. Uzsvars ir uz vecmātes profesionālo kvalifikāciju, reģistrāciju un spēju atšķirt fizioloģisku norisi no situācijām, kad nepieciešama augstāka līmeņa aprūpe.
Apvienotā Karaliste / Anglija
Apvienotajā Karalistē mājdzemdības ir atzīta dzemdību vietas izvēle zema riska sievietēm. NICE kvalitātes standartā norādīts, ka sievietēm ar zemu komplikāciju risku dzemdībās jābūt iespējai izvēlēties visas četras dzemdību vietas: mājas, atsevišķu vecmāšu vadītu nodaļu, pie stacionāra esošu vecmāšu nodaļu vai dzemdību nodaļu.
Avots: https://www.nice.org.uk/guidance/qs105/chapter/Quality-statement-1-Choosing-birth-setting
Vecmātēm jābūt reģistrētām Nursing and Midwifery Council (NMC). NMC vecmātes izglītības un prakses aprakstā uzsvērts, ka vecmātes apmācība un prakse notiek dažādās vidēs – mājās, kopienā, slimnīcā, vecmāšu vadītās nodaļās un dzemdību centros. Nav redzama valsts līmeņa prasība, ka mājdzemdību vecmātei būtu jābūt piecu gadu stacionāra dzemdību nodaļas pieredzei.
Avots: https://www.nmc.org.uk/education/becoming-a-nurse-midwife-nursing-associate/becoming-a-midwife/
Jaunzēlande
Jaunzēlandē vecmātes profesija ir regulēta, un vecmāte var sniegt aprūpi dažādās vidēs, tostarp mājās. Jaunzēlandes oficiālajā Midwifery Scope of Practice dokumentā uzsvērts, ka vecmāte strādā ar profesionālu autonomiju un ir atbildīga par klīniski drošu aprūpi jebkurā aprūpes vidē.
Avots: https://gazette.govt.nz/notice/id/2025-gs6005
Publiski pieejamajos pamatavotos nav redzama prasība, ka mājdzemdību vecmātei būtu nepieciešams konkrēts gadu skaits stacionāra dzemdību nodaļā. Uzsvars ir uz reģistrāciju, profesionālo kompetenci, autonomiju un atbildību par drošu aprūpi.
Ontario, Kanāda
Ontario mājdzemdības ir integrētas vecmāšu aprūpes sistēmā. Ontario valdības informācijā norādīts, ka vecmātes ir primārās aprūpes sniedzējas veselām grūtniecēm un jaundzimušajiem un var nodrošināt dzemdības slimnīcā, mājās vai dzemdību centrā.
Avots: https://www.ontario.ca/page/midwifery-ontario
Ontario reģistrācijas regulējums paredz prasības par aktuālu klīnisko pieredzi un noteiktu dzemdību skaitu. Vispārējās reģistrācijas klasei jābūt vismaz diviem aktīvas prakses gadiem pēdējo četru gadu laikā un vismaz 60 dzemdībām, tostarp 10 slimnīcā, no kurām vismaz 5 kā primārajai vecmātei. Tātad Ontario ir prasība par daļu pieredzes slimnīcā, taču tā ir formulēta kā konkrēts dzemdību skaits, nevis kā piecu gadu stāžs stacionāra dzemdību nodaļā.
Avots: https://www.ontario.ca/laws/regulation/r11168
Austrālija
Austrālijā privāti praktizējošas vecmātes var sniegt arī mājdzemdību aprūpi. Nursing and Midwifery Board of Australia drošības un kvalitātes vadlīnijas attiecas uz privāti praktizējošām vecmātēm, tostarp tām, kuras sniedz aprūpi mājdzemdībās. Vadlīnijās uzsvērta profesionāla, droša un kvalitatīva aprūpe, profesionālās atbildības apdrošināšana un prasības privātai vecmāšu praksei.
Avots: https://www.nursingmidwiferyboard.gov.au/Codes-Guidelines-Statements/Codes-Guidelines/Safety-and-quality-guidelines-for-privately-practising-midwives
Austrālijas regulējumā nav redzama vispārēja prasība, ka mājdzemdību vecmātei būtu nepieciešami pieci gadi stacionāra dzemdību nodaļā. Uzsvars ir uz reģistrāciju, drošības un kvalitātes vadlīnijām, profesionālās atbildības apdrošināšanu, riska izvērtējumu un sadarbības mehānismiem.
Šveice
Šveicē mājdzemdības ir atzīts dzemdību aprūpes veids. Šveices obligātā veselības apdrošināšana sedz bērna piedzimšanu mājās, slimnīcā vai dzemdību centrā, ja aprūpi sniedz ārsts vai vecmāte.
Avots: https://www.bag.admin.ch/dam/bag/en/dokumente/kuv-leistungen/sie-fragen-wir-antworten-die-obligatorische-krankenversicherung-kurz-erkl%C3%A4rt.pdf.download.pdf/Your%20questions%2C%20our%20answers%20-%20The%20compulsory%20health%20insurance%20in%20a%20nutshell.pdf
Šveices Vecmāšu asociācija 2025. gadā ir publicējusi nacionālu mājdzemdību kritēriju sarakstu. Tas balstīts literatūras izvērtējumā un ekspertu procesā un paredz riska faktoru izvērtēšanu, nevis mehānisku prasību pēc konkrētas darba vietas.
Avots: https://www.hebamme.ch/wp-content/uploads/2025/05/Kriterienliste-Hausgeburt-final-D_def.pdf
Piemēram, Cīrihes kantonā, lai vecmāte varētu sniegt pakalpojumus obligātās veselības apdrošināšanas sistēmā, nepieciešama kantona atļauja un divu gadu praktiskā darbība, bet šī praktiskā darbība var būt iegūta pie atzītas vecmātes, stacionāra dzemdību nodaļā vai vecmāšu organizācijā. Tātad nav prasības, ka pieredzei obligāti jābūt tikai stacionārā, un nav prasības pēc piecu gadu stacionāra stāža.
Avots: https://www.zh.ch/de/gesundheit/gesundheitsberufe/bewilligungen/zulassung-obligatorische-krankenpflegeversicherung.html
Vācija
Vācijā ārpusstacionāra dzemdības – mājās vai dzemdību centrā – ir iespējamas, ja mātei un bērnam nav riska vai ir tikai zems medicīniskais risks. Vācijas Medicīniskais dienests norāda, ka ārpusstacionāras dzemdības aprūpē vecmātes un ka drošībai būtiska ir skaidra robeža starp fizioloģisku un patoloģisku norisi.
Avots: https://md-bund.de/themen/weitere-themen/geburtshilfe.html
Vācijas Veselības ministrija apraksta vecmātes profesiju kā patstāvīgu un visaptverošu sievietes aprūpi grūtniecības, dzemdību, pēcdzemdību un zīdīšanas periodā. Vecmātes patstāvīgi vada fizioloģiskas dzemdības, bet komplikāciju vai noviržu gadījumā piesaista ārstu vai organizē tālāku aprūpi.
Avots: https://www.bundesgesundheitsministerium.de/themen/gesundheitswesen/gesundheitsberufe/hebammen
Vācijā kopš 2020. gada ir kritēriji ārpusstacionāri aprūpētām dzemdībām, kas kopš 2025. gada ir iekļauti jaunajā Hebammenhilfevertrag. Šī pieeja balstās uz riska kritērijiem, sadarbību un skaidru atbildības sadalījumu, nevis uz prasību pēc piecu gadu stacionāra dzemdību nodaļas pieredzes.
Avots: https://www.gkv-spitzenverband.de/krankenversicherung/ambulante_leistungen/hebammen_geburtshaeuser/hebammenhilfevertrag/hebammenhilfevertrag.jsp
Dānija
Dānijā sieviete var izvēlēties dzemdēt slimnīcas dzemdību nodaļā, slimnīcai piesaistītā klīnikā vai mājās. Oficiālā Dānijas portāla informācijā norādīts, ka sievietei ir tiesības uz bezmaksas vecmātes palīdzību, un mājdzemdībām parasti jābūt veselai sievietei ar nekomplicētu grūtniecību un dzemdībām termiņā.
Avots: https://www.borger.dk/sundhed-og-sygdom/barn_oversigtsside/foedesteder-og--tilbud
Dānijā vecmātei nepieciešama profesionāla autorizācija. Dānijas Pacientu drošības iestāde norāda, ka strādāt un saukt sevi par vecmāti drīkst tikai persona ar autorizāciju, un Dānijā izglītotai vecmātei autorizāciju var saņemt pēc profesionālā bakalaura grāda iegūšanas vecmātes zinībās.
Avots: https://stps.dk/sundhedsfaglig/autorisation/soeg-autorisation/jordemoder/jordemoder-uddannet-i-danmark
Publiski pieejamajos pamatavotos nav redzama prasība, ka mājdzemdību vecmātei būtu jābūt nostrādājušai piecus gadus stacionāra dzemdību nodaļā. Prasība ir par autorizāciju un profesionālo kvalifikāciju.
Somija
Somijā mājdzemdības pastāv, bet tās ir retas un nav standarta dzemdību aprūpes modelis. THL blogā, atsaucoties uz mātes aprūpes rekomendācijām, norādīts, ka publiskā veselības aprūpe un Kela mājdzemdību izmaksās parasti nepiedalās. Ja mājdzemdības tomēr tiek plānotas, ieteikts, lai dzemdētāja būtu zema riska atkārtota dzemdētāja, klāt būtu divi veselības aprūpes profesionāļi un nepieciešamības gadījumā būtu ātra piekļuve slimnīcai.
Avots: https://blogi.thl.fi/kotona-ja-sairaalassa-synnyttamisen-edut-pitaisi-voida-yhdistaa/
Somijā vecmāte ir licencēta profesija. Suomi.fi skaidro, ka tikai licencētas personas drīkst praktizēt kā vecmātes, un tiesības praktizēt piešķir kompetentā uzraudzības iestāde.
Avots: https://www.suomi.fi/services/licensing-of-a-midwife-trained-in-eu-eea-national-supervisory-authority-for-welfare-and-health/e5c26d2c-b922-41ee-bd35-f8b6c5089f44
Publiski pieejamajos pamatavotos nav atrasta prasība pēc noteikta stacionāra darba stāža, piemēram, pieciem gadiem stacionāra dzemdību nodaļā. Redzamā pieeja ir licencēšana, zema riska izvērtējums, divu profesionāļu klātbūtne un slimnīcas pieejamība.
Norvēģija
Norvēģijā plānotas mājdzemdības pastāv, bet tās nav publiskā dzemdību pakalpojuma daļa. Helsenorge norāda, ka plānotas mājdzemdības ar vecmāti ir privāta vienošanās un tās nodrošina privāti praktizējošas vecmātes. Sievietei jābūt veselai, ar nekomplicētu grūtniecību un sagaidāmu dzemdību termiņu; jānoslēdz rakstiska vienošanās ar vecmāti.
Avots: https://www.helsenorge.no/en/childbirth/planned-home-birth/
Norvēģijā veselības aprūpes personālam, tostarp vecmātei, nepieciešama autorizācija vai licence, lai strādātu attiecīgajā profesijā.
Avots: https://info.altinn.no/en/forms-overview/directorate-of-health/application-for-authorisation-and-license-as-a-healthcare-personnel/
Publiski pieejamajos pamatavotos nav redzama prasība, ka mājdzemdību vecmātei būtu nepieciešams konkrēts gadu skaits stacionāra dzemdību nodaļā. Uzsvars ir uz autorizāciju, zema riska kritērijiem, rakstisku vienošanos, privāti praktizējošas vecmātes atbildību un pārvešanas/pēctecības jautājumu atrunāšanu.
Polija
Polijā mājdzemdības faktiski pastāv, lai arī tās nav dominējošais dzemdību aprūpes modelis. Polijas perinatālās aprūpes standarts uzsver sievietes un bērna centrālu lomu, pacienta tiesību respektēšanu, dialogu un iespēju pieņemt lēmumu par grūtniecības, dzemdību un jaundzimušā aprūpes jautājumiem, tostarp dzemdību vietas izvēli.
Avots: https://www.gov.pl/web/zdrowie/standardy-opieki-okoloporodowej
Polijas Veselības ministrijas materiāli arī uzsver vecmātes profesijas nozīmi fizioloģiskas grūtniecības, dzemdību, pēcdzemdību perioda un veselīga jaundzimušā aprūpē.
Avots: https://www.gov.pl/web/zdrowie/zmiany-w-organizacji-opieki-okoloporodowej-1-stycznia-2019-r-wchodzi-w-zycie-nowy-standard-organizacyjny
Publiski pieejamajos pamatavotos nav atrasta prasība, ka mājdzemdību vecmātei būtu nepieciešami pieci gadi stacionāra dzemdību nodaļā. Redzamā pieeja vairāk balstās uz vecmātes profesionālajām tiesībām, fizioloģiskas aprūpes kompetenci, pacienta tiesībām un dzemdību vietas izvēli.
Kopējais secinājums
Aplūkotajās valstīs – Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē, Jaunzēlandē, Ontario, Austrālijā, Šveicē, Vācijā, Dānijā, Somijā, Norvēģijā un Polijā – ārpusstacionāra dzemdību drošība parasti tiek regulēta ar vecmātes profesionālo reģistrāciju vai autorizāciju, kompetenci, pieredzes uzturēšanu, profesionālās atbildības prasībām, zema riska izvērtējumu, pārvešanas plāniem un sadarbības algoritmiem.
Publiski pieejamajos pamatavotos nav redzama Latvijas projektam līdzīga prasība, ka ārpusstacionāra dzemdību vecmātei obligāti jābūt nostrādājušai piecus gadus tieši stacionāra dzemdību nodaļā. Pat tajās sistēmās, kur tiek prasīta daļa slimnīcas pieredzes, piemēram, Ontario, tā tiek formulēta kā konkrēts praktiskas pieredzes vai dzemdību skaita kritērijs, nevis kā piecu gadu stāžs konkrētā darba vietā.
Tādēļ Latvijas regulējumā būtu samērīgāk prasības balstīt nevis formālā darba vietā, bet vecmātes reālajā profesionālajā kompetencē: izglītībā, sertifikācijā, dokumentētā dzemdību aprūpes pieredzē, regulārās apmācībās, neatliekamās palīdzības prasmēs, riska izvērtēšanā un sadarbībā ar stacionāriem un NMPD.
25.06.2026. 09:54
25-TA-2517/329
Laura Grīnvalde
Dzemdības mājās vai dzemdību nodaļā ir katras sievietes brīvās gribas izpausme. Nevēlos, lai manas tiesības tiktu ierobežotas.
25.06.2026. 10:04
25-TA-2517/330
Fiziska persona
Iebilstu pret plānotajām izmaiņām kā sieviete, 4 bērnu mamma. Man ir bijušas 3 dzemdības stacionārā un 1 plānotas, rūpīgi pārdomātas un skaistas mājdzemdības. 3 no 4 dzemdībām ir bijušas 42 nedēļās bez kādiem riskiem bērniņam. Esmu dzemdējusi 2 dažādās Latvijas slimnīcās, kur esmu saskārusies gan ar vienaldzīgu un izsmejošu attieksmi, esmu piedzīvojusi augļūdeņu pārduršanu, epiziotomiju un stimulāciju ar oksitocīnu bez manis informēšanas un piekrišanas. Nevienā no 3 dzemdībām stacionārā nesaņēmu tādas rūpes, iejūtību un vienkārši patiesi cieņpilnu attieksmi kā plānotajās mājdzemdībās. Kas noritēja veiksmīgi pilnībā bez nekādas iejaukšanās, bet visam ļaujot notikt dabiski un tik ilgi, cik nepieciešams, nevis steidzinot mani un bērniņu, lai tikai ātrāk beigtos dzemdības. Uzskatu, ka plānotie grozījumi ir nepamatoti un nav īsti saprotams, kam no tiem būs labums.
25.06.2026. 10:12
25-TA-2517/331
Fiziska persona
Iebilstu pret punktiem, kas nepamatoti ierobežo sievietes tiesības uz brīvu izvēli, kur dzemdēt. Dzemdības ir dabisks process, katra iejaukšanās.. psiholoģiska vai fiziska, rada papildus risku sarežģījumiem.
Nav tādu datu, kas pamatotu šādu ierobežojumu pozitīvo ietekmi.
pie apstākļiem, kad pieaug sūdzību skaits par attieksmi pret grūtniecēm stacionāros, dzemdību nodaļu skaita samazināšanu valstī kopumā, dzemdību skaita samazināšanos.. ir kritiski svarīgi saglabāt mammu tiesības uz brīvu izvēli, lai vispār riskētu vēlreiz laist pasaulē bērnus.
Nav tādu datu, kas pamatotu šādu ierobežojumu pozitīvo ietekmi.
pie apstākļiem, kad pieaug sūdzību skaits par attieksmi pret grūtniecēm stacionāros, dzemdību nodaļu skaita samazināšanu valstī kopumā, dzemdību skaita samazināšanos.. ir kritiski svarīgi saglabāt mammu tiesības uz brīvu izvēli, lai vispār riskētu vēlreiz laist pasaulē bērnus.
25.06.2026. 10:40
25-TA-2517/332
Edgars Mednis
Manuprāt nav nekāda pamata ierobežot sieviešu izvēli dzemdēt mājās. Esmu`arsts ar vaiŗak kā 30 gadu pieredzi un esmu arī apskatījis jaundzimušos pēc mājdzemdībām. No savas pieredzes varu teik, ka bieži vien mājās dzimuši bērni ir daudz veselīgāki kā stacionārā dzimušie. Bez tam mājdzemdību vecmātes ir sertificētas un arī izgrlītotas, kā arī ļoti atbildīgas. Un nav nekāda pamata domāt, ka viņas nespēj izvērtēt dzemdību riskus un vajadzības gadījuumā ieteikt dzemdības stacionārā.
Un nav arī mājdzemdību komplikāciju skaits lielāks (augstāks) kā stacionārajām. To taču ir viegli pārbaudīt. Statistika ir publiski pieejama. Un it sevišķi tā ir pieejama Veselības ministrijas ierēdņiem.
Bez tam absolūti bez pamatojumuma ir prasība 5 gadu stacionāra pieredze mājdzemdību vecmātēm. Pieredzi var gūt arī ārpus stacionāra dzemdībās.
Manuprāt ir jāuzticas gan Veselības ministrijas izveidotajai vecmāšu sertifikācijas sistēmai, gan arī pašāām mājdzemdību vecmātēm un jāļauj viņām izvērtēt riskus un attiecīgi rīkoties.
Un nav arī mājdzemdību komplikāciju skaits lielāks (augstāks) kā stacionārajām. To taču ir viegli pārbaudīt. Statistika ir publiski pieejama. Un it sevišķi tā ir pieejama Veselības ministrijas ierēdņiem.
Bez tam absolūti bez pamatojumuma ir prasība 5 gadu stacionāra pieredze mājdzemdību vecmātēm. Pieredzi var gūt arī ārpus stacionāra dzemdībās.
Manuprāt ir jāuzticas gan Veselības ministrijas izveidotajai vecmāšu sertifikācijas sistēmai, gan arī pašāām mājdzemdību vecmātēm un jāļauj viņām izvērtēt riskus un attiecīgi rīkoties.
25.06.2026. 11:13
25-TA-2517/333
Arturs Šulcs
Iebildums par Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. 25-TA-2517 "Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība""
Iebilstu pret vairākām noteikumu projekta normām, kas būtiski ierobežo gan sievietes un ģimenes iespējas Latvijā izvēlēties un saņemt plānotas ārpusstacionāra dzemdības (sauktas arī par mājdzemdībām), gan arī ierobežo sertificētas vecmātes iespējas šādu pakalpojumu sniegt.
Fizioloģiski noritoša grūtniecība veselai sievietei var noslēgties ar drošām plānotām mājdzemdībām kvalificētu speciālistu uzraudzībā un ir droša alternatīva dzemdībām stacionārā.
Noteikumu projektā piedāvātie papildu ierobežojumi nav pamatoti ar zinātniskiem pierādījumiem.
Noteikumu projekta anotācijas 1.daļā “Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība” 1.2. punktā noteikts noteikumu projekta mērķis: “Panākt iespējami labāko grūtniecības iznākumu mātei un bērnam, samazinot mātes un jaundzimušā saslimstību un mirstību…”.
Iepazīstoties ar anotāciju, rodas iespaids, kā tā sagatavota nekvalitatīvi.
Anotācijā nav sniegti statistikas dati par mātes un jaundzimušā saslimstību un mirstību dzemdībās stacionārā un mājdzemdībās Latvijā salīdzinošā griezumā.
Publiski pieejamā informācija parāda, ka lielākā daļa māšu mirstības un smagas saslimstības gadījumu notiek dzemdībās stacionāros - vidēji 4 līdz 7 mirušas sievietes gadā. Turpretī mājdzemdībās (kas Latvijā kā vecmāšu piedāvāta izvēle sāka veidoties 2002. gadā, oficiāli un juridiski atzītas 2006. gadā) 24 gadu periodā ir mirusi tikai viena dzemdētāja.
Anotācijas 1.4.punktā “Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato tiesību akta nepieciešamību” atstāta tukša aile - pamatojums nav sniegts.
Noteikumu projektā piedāvātajiem ierobežojumiem nav statistikas datos vai zinātniskos pētījumos balstīts pamatojums.
Noteikumu projektā piedāvātie ierobežojumi mājdzemdību izvēles gadījumā (obligāta konsultācija stacionārā 35.–37. grūtniecības nedēļā, prasība vecmātei vismaz piecu gadu darba pieredzi stacionāra dzemdību nodaļā un divu ārstniecības personu obligāta klātbūtne katrās mājdzemdībās u.c.) nav pamatoti ar zinātnē balstītiem datiem, kas apliecinātu, ka tieši šie ierobežojumi uzlabos mātes vai bērna veselību mājdzemdībās.
Mājdzemdību jomā no 2002.gada līdz šim nevar konstatēt tādas problēmas, kas tik radikāli liktu ierobežot šo veselības aprūpes veidu. Līdz ar to nav saprotams, kādēļ šie ierobežojumi tiek piedāvāti.
Latvija ir pievienojusies vairākiem starptautisko tiesību aktiem par diskriminācijas nepieļaušanu pēc dzimuma pazīmes. Noteikumu projektā piedāvātie ierobežojumi mājdzemdību izvēles gadījumā nepamatoti ierobežo sievietes un ģimenes seksuālās un reproduktīvās tiesības un izvēles brīvības.
Prasība nodrošināt divu ārstniecības personu klātbūtni katrās mājdzemdībās būtiski sadārdzinās pakalpojumu un daudzos gadījumos padarīs to praktiski nepieejamu. Jāatgādina, ka šobrīd Latvijā ārstniecības personu skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir ievērojami mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā.
Iebilstu pret vairākām noteikumu projekta normām, kas būtiski ierobežo gan sievietes un ģimenes iespējas Latvijā izvēlēties un saņemt plānotas ārpusstacionāra dzemdības (sauktas arī par mājdzemdībām), gan arī ierobežo sertificētas vecmātes iespējas šādu pakalpojumu sniegt.
Fizioloģiski noritoša grūtniecība veselai sievietei var noslēgties ar drošām plānotām mājdzemdībām kvalificētu speciālistu uzraudzībā un ir droša alternatīva dzemdībām stacionārā.
Noteikumu projektā piedāvātie papildu ierobežojumi nav pamatoti ar zinātniskiem pierādījumiem.
Noteikumu projekta anotācijas 1.daļā “Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība” 1.2. punktā noteikts noteikumu projekta mērķis: “Panākt iespējami labāko grūtniecības iznākumu mātei un bērnam, samazinot mātes un jaundzimušā saslimstību un mirstību…”.
Iepazīstoties ar anotāciju, rodas iespaids, kā tā sagatavota nekvalitatīvi.
Anotācijā nav sniegti statistikas dati par mātes un jaundzimušā saslimstību un mirstību dzemdībās stacionārā un mājdzemdībās Latvijā salīdzinošā griezumā.
Publiski pieejamā informācija parāda, ka lielākā daļa māšu mirstības un smagas saslimstības gadījumu notiek dzemdībās stacionāros - vidēji 4 līdz 7 mirušas sievietes gadā. Turpretī mājdzemdībās (kas Latvijā kā vecmāšu piedāvāta izvēle sāka veidoties 2002. gadā, oficiāli un juridiski atzītas 2006. gadā) 24 gadu periodā ir mirusi tikai viena dzemdētāja.
Anotācijas 1.4.punktā “Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato tiesību akta nepieciešamību” atstāta tukša aile - pamatojums nav sniegts.
Noteikumu projektā piedāvātajiem ierobežojumiem nav statistikas datos vai zinātniskos pētījumos balstīts pamatojums.
Noteikumu projektā piedāvātie ierobežojumi mājdzemdību izvēles gadījumā (obligāta konsultācija stacionārā 35.–37. grūtniecības nedēļā, prasība vecmātei vismaz piecu gadu darba pieredzi stacionāra dzemdību nodaļā un divu ārstniecības personu obligāta klātbūtne katrās mājdzemdībās u.c.) nav pamatoti ar zinātnē balstītiem datiem, kas apliecinātu, ka tieši šie ierobežojumi uzlabos mātes vai bērna veselību mājdzemdībās.
Mājdzemdību jomā no 2002.gada līdz šim nevar konstatēt tādas problēmas, kas tik radikāli liktu ierobežot šo veselības aprūpes veidu. Līdz ar to nav saprotams, kādēļ šie ierobežojumi tiek piedāvāti.
Latvija ir pievienojusies vairākiem starptautisko tiesību aktiem par diskriminācijas nepieļaušanu pēc dzimuma pazīmes. Noteikumu projektā piedāvātie ierobežojumi mājdzemdību izvēles gadījumā nepamatoti ierobežo sievietes un ģimenes seksuālās un reproduktīvās tiesības un izvēles brīvības.
Prasība nodrošināt divu ārstniecības personu klātbūtni katrās mājdzemdībās būtiski sadārdzinās pakalpojumu un daudzos gadījumos padarīs to praktiski nepieejamu. Jāatgādina, ka šobrīd Latvijā ārstniecības personu skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir ievērojami mazāks nekā vidēji Eiropas Savienībā.
25.06.2026. 11:31
25-TA-2517/334
Fiziska persona
Nepiekrītu grozījumiem. Tos lasot, pārņem sajūta, ka tie nav topošo māmiņu interesēs. Drīzāk mēģinājums iznīcināt iespēju droši dzemdēt mājās. Esmu dzirdējusi ļoti daudz brīnišķīgu mājdzemdību stāstu. Mājdzemdības tiek rūpīgi plānotas, izsvērti riski un rīcības plāni, ja nepieciešama pārvešana uz stacionāru. Nesaprotu, kāpēc šai iespējai jāliek šķēršļi. Lūdzu, izpētiet situāciju, ievāciet statistiku un no šī izdariet secinājumus cik droši vai nedroši ir dzemdēt mājās kopā ar vecmāti.
25.06.2026. 11:34
25-TA-2517/335
Fiziska persona
Izsakot atbalstu dzemdību palīdzības drošības pilnveidošanai, iebilstu pret projektā iekļautajiem administratīvajiem ierobežojumiem plānotām mājdzemdībām, kas nesamērīgi sašaurina Latvijas Republikas Satversmes 96. pantā un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprinātās personas tiesības uz ķermenisko autonomiju un dzemdību vietas izvēli.
Lūdzu izslēgt vai izteikt jaunā redakcijā šādus grozījumu punktus:
1. Mentālās veselības anamnēzes ierobežojumi
Iebildums: Liegums plānotām mājdzemdībām sievietēm, kurām anamnēzē fiksētas trauksmes vai depresijas epizodes.
Juridiskais pamatojums: Pārkāpj tiesiskās vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principu. Vēsturiski dati par mentālo veselību automātiski nepadara grūtniecību par augsta somatiskā riska stāvokli.
Sekas: Regulējums radīs tiesisko nihilismu. Tas veicinās, ka pacientes apzināti slēps savu psihoemocionālo vēsturi no ārstniecības personām, lai saglabātu izvēles brīvību, kas tieši apdraudēs viņu veselības uzraudzību. Ierobežojumam jābūt balstītam tikai uz aktuālu speciālista atzinumu, nevis vēsturisku diagnožu faktu.
2. Obligātā stacionāra saskaņojuma pieprasīšana
Iebildums: Prasība grūtniecības noslēgumā saņemt obligātu slimnīcas saskaņojumu/atļauju mājdzemdībām.
Juridiskais pamatojums: Pārkāpj Valsts pārvaldes iekārtas likumā nostiprināto labas pārvaldības un objektivitātes principu. Stacionāram kā institūcijai ar atšķirīgu aprūpes modeli pastāv institucionāls interešu konflikts attiecībā uz ārpusstacionāra pakalpojumu sniedzējiem.
Risinājums: Lēmumam jābūt balstītam uz skaidriem, standartizētiem valsts kritērijiem (kontrindikāciju sarakstu), ko izvērtē uzraugošais speciālists, nevis tiesības uz administratīva akta izdošanu jānodod ieinteresētai trešajai pusei (stacionāram).
3. Samērīguma un tiesību efektivitātes princips
Juridiskais pamatojums: Tiesību aktu izstrādē izraudzītajiem līdzekļiem ir jābūt piemērotiem leģitīmā mērķa (drošības) sasniegšanai, neradot lielāku kaitējumu sabiedrības interesēm.
Sekas: Pārmērīgu administratīvo šķēršļu noteikšana legālām mājdzemdībām nevis motivēs pacientes izvēlēties stacionāru, bet gan veicinās neasistētas dzemdības mājas apstākļos (bez medicīnas personāla klātbūtnes). Tādējādi pastāv risks, ka regulējums radīs nekontrolējamu "tiesisko pelēko zonu" un tiešu apdraudējumu dzīvībai, sasniedzot pretēju rezultātu anotācijā deklarētajam mērķim.
Priekšlikums: Noraidīt administratīvos ierobežojumus (stacionāru atļaujas un mentālās veselības automātisku liegumu). Saglabāt uz objektīviem, aktuāliem medicīniskiem riska faktoriem balstītu tiesisko rāmi, kas respektē pacienta tiesības uz brīvu un informētu izvēli.
Lūdzu izslēgt vai izteikt jaunā redakcijā šādus grozījumu punktus:
1. Mentālās veselības anamnēzes ierobežojumi
Iebildums: Liegums plānotām mājdzemdībām sievietēm, kurām anamnēzē fiksētas trauksmes vai depresijas epizodes.
Juridiskais pamatojums: Pārkāpj tiesiskās vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principu. Vēsturiski dati par mentālo veselību automātiski nepadara grūtniecību par augsta somatiskā riska stāvokli.
Sekas: Regulējums radīs tiesisko nihilismu. Tas veicinās, ka pacientes apzināti slēps savu psihoemocionālo vēsturi no ārstniecības personām, lai saglabātu izvēles brīvību, kas tieši apdraudēs viņu veselības uzraudzību. Ierobežojumam jābūt balstītam tikai uz aktuālu speciālista atzinumu, nevis vēsturisku diagnožu faktu.
2. Obligātā stacionāra saskaņojuma pieprasīšana
Iebildums: Prasība grūtniecības noslēgumā saņemt obligātu slimnīcas saskaņojumu/atļauju mājdzemdībām.
Juridiskais pamatojums: Pārkāpj Valsts pārvaldes iekārtas likumā nostiprināto labas pārvaldības un objektivitātes principu. Stacionāram kā institūcijai ar atšķirīgu aprūpes modeli pastāv institucionāls interešu konflikts attiecībā uz ārpusstacionāra pakalpojumu sniedzējiem.
Risinājums: Lēmumam jābūt balstītam uz skaidriem, standartizētiem valsts kritērijiem (kontrindikāciju sarakstu), ko izvērtē uzraugošais speciālists, nevis tiesības uz administratīva akta izdošanu jānodod ieinteresētai trešajai pusei (stacionāram).
3. Samērīguma un tiesību efektivitātes princips
Juridiskais pamatojums: Tiesību aktu izstrādē izraudzītajiem līdzekļiem ir jābūt piemērotiem leģitīmā mērķa (drošības) sasniegšanai, neradot lielāku kaitējumu sabiedrības interesēm.
Sekas: Pārmērīgu administratīvo šķēršļu noteikšana legālām mājdzemdībām nevis motivēs pacientes izvēlēties stacionāru, bet gan veicinās neasistētas dzemdības mājas apstākļos (bez medicīnas personāla klātbūtnes). Tādējādi pastāv risks, ka regulējums radīs nekontrolējamu "tiesisko pelēko zonu" un tiešu apdraudējumu dzīvībai, sasniedzot pretēju rezultātu anotācijā deklarētajam mērķim.
Priekšlikums: Noraidīt administratīvos ierobežojumus (stacionāru atļaujas un mentālās veselības automātisku liegumu). Saglabāt uz objektīviem, aktuāliem medicīniskiem riska faktoriem balstītu tiesisko rāmi, kas respektē pacienta tiesības uz brīvu un informētu izvēli.
25.06.2026. 12:05
25-TA-2517/336
Fiziska persona
IEBILSTU pret šo likumprojektu atsaucoties uz zemāk minētajiem punktiem:
Mākslīgi saīsināts laiks: Turpmāk mājdzemdības būtu atļautas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām. Tas ir pretrunā ar PVO vadlīnijām, kas nosaka, ka normāla grūtniecība ilgst līdz 42 pilnām nedēļām. Tas liegs daudzām sievietēm sagaidīt DABISKU dzemdību sākumu mājās.
• Strikts ĶMI ierobežojums: Noteikts stingrs aizliegums mājdzemdībām, ja ķermeņa masas indekss ir virs 30 kg/m², neņemot vērā sievietes individuālo veselību un to, ka grūtniecība noritējusi pilnībā fizioloģiski. Šis ir visai negodīgi pret īsa auguma mammām, jo iespēja, ka tās neatbilstu ĶMI ir lielāka.
• Subjektīvi kritēriji: Prasība būt "psihiski veselai" bez jebkādiem skaidriem medicīniskiem kritērijiem, kas paver durvis subjektīvai interpretācijai (piemēram, par šķērsli var kļūt pagātnē kontrolēta trauksme vai depresija.)
• Obligāta atļauja no slimnīcas: Grūtniecības beigās sievietei būtu obligāti jādodas uz tuvāko stacionāru pēc saskaņojuma. Tas rada milzīgu interešu konfliktu, reģionālo diskrimināciju un risku, ka slimnīcas speciālisti emocionālu vai filozofisku apsvērumu dēļ vienkārši atteiksies dot šādu atļauju, atņemot sievietei autonomiju. Īpaši arī šobrīd, kad bērniņi dzimst arvien mazāk un reģionālās dzemdību iestādes ir ieinteresētas, lai tām būtu "klienti".
Satversme un Eiropas Cilvēktiesību tiesa garantē sievietes tiesības izvēlēties dzemdību vietu un apstākļus!
Mākslīgi saīsināts laiks: Turpmāk mājdzemdības būtu atļautas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām. Tas ir pretrunā ar PVO vadlīnijām, kas nosaka, ka normāla grūtniecība ilgst līdz 42 pilnām nedēļām. Tas liegs daudzām sievietēm sagaidīt DABISKU dzemdību sākumu mājās.
• Strikts ĶMI ierobežojums: Noteikts stingrs aizliegums mājdzemdībām, ja ķermeņa masas indekss ir virs 30 kg/m², neņemot vērā sievietes individuālo veselību un to, ka grūtniecība noritējusi pilnībā fizioloģiski. Šis ir visai negodīgi pret īsa auguma mammām, jo iespēja, ka tās neatbilstu ĶMI ir lielāka.
• Subjektīvi kritēriji: Prasība būt "psihiski veselai" bez jebkādiem skaidriem medicīniskiem kritērijiem, kas paver durvis subjektīvai interpretācijai (piemēram, par šķērsli var kļūt pagātnē kontrolēta trauksme vai depresija.)
• Obligāta atļauja no slimnīcas: Grūtniecības beigās sievietei būtu obligāti jādodas uz tuvāko stacionāru pēc saskaņojuma. Tas rada milzīgu interešu konfliktu, reģionālo diskrimināciju un risku, ka slimnīcas speciālisti emocionālu vai filozofisku apsvērumu dēļ vienkārši atteiksies dot šādu atļauju, atņemot sievietei autonomiju. Īpaši arī šobrīd, kad bērniņi dzimst arvien mazāk un reģionālās dzemdību iestādes ir ieinteresētas, lai tām būtu "klienti".
Satversme un Eiropas Cilvēktiesību tiesa garantē sievietes tiesības izvēlēties dzemdību vietu un apstākļus!
25.06.2026. 12:08
25-TA-2517/337
Madara Merle
Kā minēts noteikumu projektā, tā mērķis ir "[..] pilnveidot antenatālās aprūpes organizācijas kārtību un kvalitāti.", kā arī "Projekts ir vērsts uz dzemdību palīdzības pakalpojumu paplašināšanu atbilstoši zinātnē balstītām grūtniecības uzraudzības vajadzībām un labākajai praksei." Tas noteikti ir atbalstāmi, tomēr projektā ierosinātās izmaiņas, kas attiecas uz ārpusstacionāra dzemdībām, īpaši 8.1 un 8.2. punktā, šo mērķi pilda tikai daļēji un būtu jāpilnveido.
Drošības uzlabošana un prasība pēc atbilstošas kvalifikācijas ir atbalstāma. Tomēr ierosinātās izmaiņas, pretēji anotacijā uzsvērtajam, nav balstītas labākajā pieejamajā praksē un izsvērtā zinātnē par pilna spektra risku mazināšanu dzemdībās. Latvijas gadījumā stingrākas prasības 8.2 punktā, kā arī stingrāka pieļaujamo ārpusstacionāra dzemdību atlase nevis paplašinātu pieejamo dzemdību pakalpojumu klāstu, bet to sašaurinātu, tāpēc ir jāmeklē plašāki veidi, kā mazināt iespējamos ārpusstacionāra dzemdību riskus, nesašaurinot sievietes un ģimenes izvēli. Tas ietver arī pasākumus, lai mazinātu augsta riska grūtniecību skaitu kopumā. Ārpusstacionāra dzemdību pieejas ierobežojumam par argumentu nebūtu lietojams grūtnieces ķermeņa masas indekss, kas, lai arī plaši lietots, vairs nav atzīts par pietiekami pamatojošu veselības novērtēšanai.
Anotācijā arī ir minēts, ka 8.1 un 8.2. punktu precizējumi ir "ar mērķi novērst iespējamos riskus ārpusstacionārās dzemdībās", tomēr anotācijā nav esošās situācijas izvērtējuma vai pamatojuma/atsauces statistikā par esošajiem riskiem plānotās ārpusstacionārajās dzemdībās, kuri būtiski uzlabotos, pieņemot grozījumus. Plānotu ārpusstacionāra dzemdību skaits Latvijā ir ļoti neliels. Pieejamā statistika par dzemdībām Latvijā rāda, ka plānotas ārpustsacionāra dzemdības Latvijā nav ar paaugstinātu risku. Būtiski riski jaundzimušā un mātes dzīvībai bieži ir nesaistīti ar sniegto dzemdību palīdzību: attiecīgi šo risku novēršana ir prioritāra un statistiski daudz būtiskāka, kā arī ir nepieciešams veicināt pieejamu, drošu dzemdību vidi, kas iekļauj arī plānotas un drošas ārpusstacionāra dzemdības.
Drošības uzlabošana un prasība pēc atbilstošas kvalifikācijas ir atbalstāma. Tomēr ierosinātās izmaiņas, pretēji anotacijā uzsvērtajam, nav balstītas labākajā pieejamajā praksē un izsvērtā zinātnē par pilna spektra risku mazināšanu dzemdībās. Latvijas gadījumā stingrākas prasības 8.2 punktā, kā arī stingrāka pieļaujamo ārpusstacionāra dzemdību atlase nevis paplašinātu pieejamo dzemdību pakalpojumu klāstu, bet to sašaurinātu, tāpēc ir jāmeklē plašāki veidi, kā mazināt iespējamos ārpusstacionāra dzemdību riskus, nesašaurinot sievietes un ģimenes izvēli. Tas ietver arī pasākumus, lai mazinātu augsta riska grūtniecību skaitu kopumā. Ārpusstacionāra dzemdību pieejas ierobežojumam par argumentu nebūtu lietojams grūtnieces ķermeņa masas indekss, kas, lai arī plaši lietots, vairs nav atzīts par pietiekami pamatojošu veselības novērtēšanai.
Anotācijā arī ir minēts, ka 8.1 un 8.2. punktu precizējumi ir "ar mērķi novērst iespējamos riskus ārpusstacionārās dzemdībās", tomēr anotācijā nav esošās situācijas izvērtējuma vai pamatojuma/atsauces statistikā par esošajiem riskiem plānotās ārpusstacionārajās dzemdībās, kuri būtiski uzlabotos, pieņemot grozījumus. Plānotu ārpusstacionāra dzemdību skaits Latvijā ir ļoti neliels. Pieejamā statistika par dzemdībām Latvijā rāda, ka plānotas ārpustsacionāra dzemdības Latvijā nav ar paaugstinātu risku. Būtiski riski jaundzimušā un mātes dzīvībai bieži ir nesaistīti ar sniegto dzemdību palīdzību: attiecīgi šo risku novēršana ir prioritāra un statistiski daudz būtiskāka, kā arī ir nepieciešams veicināt pieejamu, drošu dzemdību vidi, kas iekļauj arī plānotas un drošas ārpusstacionāra dzemdības.
25.06.2026. 12:12
25-TA-2517/339
Madara Pisareva
Iebilstu pret plānotajiem grozījumiem, kas būtiski ierobežotu sievietes brīvību un izvēli dzemdēt sev vēlamā veidā!
25.06.2026. 12:32
25-TA-2517/340
Fiziska persona
Iebilstu pret projekta Nr. 25-TA-2517 grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Nr. 611.
Vēršu uzmanību uz būtiskām problēmām Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. 25-TA-2517 redakcijā, kas paredz ievērojami ierobežot plānotu ārpusstacionāra dzemdību pieejamību Latvijā.
Atbalstu drošu, pierādījumos balstītu un kvalitatīvu dzemdību aprūpi. Tomēr jebkuriem ierobežojumiem veselības aprūpes jomā jābūt objektīvi pamatotiem, samērīgiem un balstītiem zinātniskos pierādījumos. Pašlaik piedāvātie grozījumi rada nopietnas bažas par to atbilstību šiem principiem.
1. Sievietes autonomijas un informētas izvēles ierobežošana
Latvijas Republikas Satversmes 96. pants aizsargā personas privātās dzīves neaizskaramību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka lēmumi par grūtniecību, dzemdībām un medicīnisko aprūpi ietilpst personas privātās dzīves un autonomijas aizsardzības tvērumā.
Lietā Ternovszky pret Ungāriju (2010) Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka sievietes tiesības izvēlēties dzemdību apstākļus un vietu ir daļa no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā garantētajām tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību.
Tādēļ valsts var noteikt drošības prasības, taču šīm prasībām jābūt samērīgām un individuāli izvērtētām, nevis balstītām uz vispārīgiem aizliegumiem.
2. Nepietiekams pamatojums grūtniecības termiņa ierobežošanai līdz 40 nedēļām un 6 dienām
Projekts paredz, ka plānotas ārpusstacionāra dzemdības būtu iespējamas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām.
Tomēr starptautiskajā dzemdniecības praksē fizioloģiskas grūtniecības ilgums tiek uzskatīts par normālu līdz 42 pilnām nedēļām. Arī vairākās Eiropas valstīs, kur mājdzemdības ir integrēta veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa, netiek piemērots automātisks aizliegums pēc 40+6 nedēļām.
Nav publiski sniegts pietiekams zinātnisks pamatojums, kas apliecinātu, ka zema riska grūtniecēm laikā no 41+0 līdz 41+6 nedēļām asistētas mājdzemdības rada tādu risku pieaugumu, kas attaisnotu absolūtu aizliegumu.
3. Automātisks ĶMI ierobežojums neatbilst individualizētas medicīnas principam
Projekts paredz izslēgt no plānotām ārpusstacionāra dzemdībām sievietes ar ķermeņa masas indeksu virs 30 kg/m².
Mūsdienu medicīnas pieeja arvien vairāk balstās uz individuālu riska izvērtējumu, nevis vienu izolētu parametru. Zinātniskajā literatūrā nav vienprātīga pamatojuma, ka pats par sevi ĶMI virs 30, ja nav citu riska faktoru un grūtniecība norit fizioloģiski, būtu pietiekams pamats automātiskai izslēgšanai no asistētu mājdzemdību iespējas.
Šāda pieeja rada nesamērīgu ierobežojumu un neatbilst individualizētas veselības aprūpes principiem.
4. Neskaidrs un subjektīvs kritērijs par “psihisko veselību”
Prasība sievietei būt “psihiski veselai”, nenosakot skaidrus diagnostiskus kritērijus, rada tiesiskās noteiktības problēmas.
Jebkurš ierobežojums, kas skar personas pamattiesības, ir jāformulē precīzi un paredzami. Pretējā gadījumā pastāv risks nevienlīdzīgai interpretācijai un atšķirīgai piemērošanai dažādās ārstniecības iestādēs.
5. Obligāts saskaņojums ar stacionāru rada interešu konflikta risku
Projekts paredz obligātu konsultāciju un faktisku piekrišanas mehānismu no stacionāra speciālistiem.
Šāda pieeja rada sistēmu, kurā institūcija, kas pati sniedz alternatīvu pakalpojumu, vienlaikus kļūst par lēmuma pieņēmēju attiecībā uz citas dzemdību formas pieejamību.
Tas rada potenciālu interešu konfliktu un būtisku nevienlīdzību starp dažādiem Latvijas reģioniem, jo lēmuma iznākums var būt atkarīgs no konkrētās iestādes vai speciālista attieksmes, nevis vienotiem objektīviem kritērijiem.
6. Starptautiskā prakse atbalsta integrāciju, nevis aizliegumus
Tādās valstīs kā Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Jaunzēlande un Kanāda plānotas mājdzemdības zema riska grūtniecēm ir integrēta veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa. Starptautiskās vadlīnijas uzsver individualizētu riska izvērtēšanu, kvalificētu vecmāšu iesaisti un efektīvu sadarbību ar stacionāriem, nevis plašu aizliegumu ieviešanu. (Kennispoort Verloskunde.
https://www.kennispoort-verloskunde.nl/wp-content/uploads/2018/05/Comeau_et_al-2018-Birth-kopie.pdf?utm_source=chatgpt.com
Apvienotās Karalistes vadlīnijas norāda, ka plānotas mājdzemdības zema riska sievietēm kopumā ir droša izvēle, un sievietēm jānodrošina iespēja pieņemt informētu lēmumu par dzemdību vietu. (University Hospitals of North Midlands)
https://www.uhnm.nhs.uk/media/dyzjeres/20230208-home-birth-guideline-inc-bba-final-march-2018-foi-ref-555-2223-6-of-10.pdf?utm_source=chatgpt.com
7. Ierobežojumu iespējamās negatīvās sekas
Pārmērīgi ierobežojot legālu un profesionāli uzraudzītu mājdzemdību pieejamību, pastāv risks panākt pretēju efektu — pieaugt neasistētu dzemdību skaitam bez kvalificētas medicīniskas palīdzības.
Sabiedrības veselības interesēs ir nevis samazināt uzraudzītu pakalpojumu pieejamību, bet gan nodrošināt drošu, regulētu un integrētu aprūpes sistēmu, kas respektē sievietes autonomiju un vienlaikus garantē augstus drošības standartus.
Aicinu Veselības ministriju un lēmumu pieņēmējus:
1. atsaukt vai pārskatīt projektā paredzētos absolūtos ierobežojumus;
2. nodrošināt, ka kritēriji balstās uz individuālu medicīnisku riska izvērtējumu;
3. izvērtēt grozījumu atbilstību Satversmes 96. pantam un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantam;
4. organizēt pilnvērtīgu profesionālo un sabiedrisko diskusiju ar vecmāšu, dzemdību speciālistu, pacientu organizāciju un cilvēktiesību ekspertu līdzdalību;
5. saglabāt sievietes tiesības pieņemt informētu lēmumu par dzemdību vietu, vienlaikus nodrošinot augstus drošības standartus mātei un bērnam.
Demokrātiskā un tiesiskā valstī dzemdību aprūpes politika ir jāveido, balstoties zinātniskos pierādījumos, cilvēktiesību principos un samērīguma izvērtējumā, nevis uz vispārīgiem aizliegumiem, kas nepietiekami ņem vērā individuālos apstākļus.
Vēršu uzmanību uz būtiskām problēmām Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. 25-TA-2517 redakcijā, kas paredz ievērojami ierobežot plānotu ārpusstacionāra dzemdību pieejamību Latvijā.
Atbalstu drošu, pierādījumos balstītu un kvalitatīvu dzemdību aprūpi. Tomēr jebkuriem ierobežojumiem veselības aprūpes jomā jābūt objektīvi pamatotiem, samērīgiem un balstītiem zinātniskos pierādījumos. Pašlaik piedāvātie grozījumi rada nopietnas bažas par to atbilstību šiem principiem.
1. Sievietes autonomijas un informētas izvēles ierobežošana
Latvijas Republikas Satversmes 96. pants aizsargā personas privātās dzīves neaizskaramību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka lēmumi par grūtniecību, dzemdībām un medicīnisko aprūpi ietilpst personas privātās dzīves un autonomijas aizsardzības tvērumā.
Lietā Ternovszky pret Ungāriju (2010) Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka sievietes tiesības izvēlēties dzemdību apstākļus un vietu ir daļa no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā garantētajām tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību.
Tādēļ valsts var noteikt drošības prasības, taču šīm prasībām jābūt samērīgām un individuāli izvērtētām, nevis balstītām uz vispārīgiem aizliegumiem.
2. Nepietiekams pamatojums grūtniecības termiņa ierobežošanai līdz 40 nedēļām un 6 dienām
Projekts paredz, ka plānotas ārpusstacionāra dzemdības būtu iespējamas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām.
Tomēr starptautiskajā dzemdniecības praksē fizioloģiskas grūtniecības ilgums tiek uzskatīts par normālu līdz 42 pilnām nedēļām. Arī vairākās Eiropas valstīs, kur mājdzemdības ir integrēta veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa, netiek piemērots automātisks aizliegums pēc 40+6 nedēļām.
Nav publiski sniegts pietiekams zinātnisks pamatojums, kas apliecinātu, ka zema riska grūtniecēm laikā no 41+0 līdz 41+6 nedēļām asistētas mājdzemdības rada tādu risku pieaugumu, kas attaisnotu absolūtu aizliegumu.
3. Automātisks ĶMI ierobežojums neatbilst individualizētas medicīnas principam
Projekts paredz izslēgt no plānotām ārpusstacionāra dzemdībām sievietes ar ķermeņa masas indeksu virs 30 kg/m².
Mūsdienu medicīnas pieeja arvien vairāk balstās uz individuālu riska izvērtējumu, nevis vienu izolētu parametru. Zinātniskajā literatūrā nav vienprātīga pamatojuma, ka pats par sevi ĶMI virs 30, ja nav citu riska faktoru un grūtniecība norit fizioloģiski, būtu pietiekams pamats automātiskai izslēgšanai no asistētu mājdzemdību iespējas.
Šāda pieeja rada nesamērīgu ierobežojumu un neatbilst individualizētas veselības aprūpes principiem.
4. Neskaidrs un subjektīvs kritērijs par “psihisko veselību”
Prasība sievietei būt “psihiski veselai”, nenosakot skaidrus diagnostiskus kritērijus, rada tiesiskās noteiktības problēmas.
Jebkurš ierobežojums, kas skar personas pamattiesības, ir jāformulē precīzi un paredzami. Pretējā gadījumā pastāv risks nevienlīdzīgai interpretācijai un atšķirīgai piemērošanai dažādās ārstniecības iestādēs.
5. Obligāts saskaņojums ar stacionāru rada interešu konflikta risku
Projekts paredz obligātu konsultāciju un faktisku piekrišanas mehānismu no stacionāra speciālistiem.
Šāda pieeja rada sistēmu, kurā institūcija, kas pati sniedz alternatīvu pakalpojumu, vienlaikus kļūst par lēmuma pieņēmēju attiecībā uz citas dzemdību formas pieejamību.
Tas rada potenciālu interešu konfliktu un būtisku nevienlīdzību starp dažādiem Latvijas reģioniem, jo lēmuma iznākums var būt atkarīgs no konkrētās iestādes vai speciālista attieksmes, nevis vienotiem objektīviem kritērijiem.
6. Starptautiskā prakse atbalsta integrāciju, nevis aizliegumus
Tādās valstīs kā Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Jaunzēlande un Kanāda plānotas mājdzemdības zema riska grūtniecēm ir integrēta veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa. Starptautiskās vadlīnijas uzsver individualizētu riska izvērtēšanu, kvalificētu vecmāšu iesaisti un efektīvu sadarbību ar stacionāriem, nevis plašu aizliegumu ieviešanu. (Kennispoort Verloskunde.
https://www.kennispoort-verloskunde.nl/wp-content/uploads/2018/05/Comeau_et_al-2018-Birth-kopie.pdf?utm_source=chatgpt.com
Apvienotās Karalistes vadlīnijas norāda, ka plānotas mājdzemdības zema riska sievietēm kopumā ir droša izvēle, un sievietēm jānodrošina iespēja pieņemt informētu lēmumu par dzemdību vietu. (University Hospitals of North Midlands)
https://www.uhnm.nhs.uk/media/dyzjeres/20230208-home-birth-guideline-inc-bba-final-march-2018-foi-ref-555-2223-6-of-10.pdf?utm_source=chatgpt.com
7. Ierobežojumu iespējamās negatīvās sekas
Pārmērīgi ierobežojot legālu un profesionāli uzraudzītu mājdzemdību pieejamību, pastāv risks panākt pretēju efektu — pieaugt neasistētu dzemdību skaitam bez kvalificētas medicīniskas palīdzības.
Sabiedrības veselības interesēs ir nevis samazināt uzraudzītu pakalpojumu pieejamību, bet gan nodrošināt drošu, regulētu un integrētu aprūpes sistēmu, kas respektē sievietes autonomiju un vienlaikus garantē augstus drošības standartus.
Aicinu Veselības ministriju un lēmumu pieņēmējus:
1. atsaukt vai pārskatīt projektā paredzētos absolūtos ierobežojumus;
2. nodrošināt, ka kritēriji balstās uz individuālu medicīnisku riska izvērtējumu;
3. izvērtēt grozījumu atbilstību Satversmes 96. pantam un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantam;
4. organizēt pilnvērtīgu profesionālo un sabiedrisko diskusiju ar vecmāšu, dzemdību speciālistu, pacientu organizāciju un cilvēktiesību ekspertu līdzdalību;
5. saglabāt sievietes tiesības pieņemt informētu lēmumu par dzemdību vietu, vienlaikus nodrošinot augstus drošības standartus mātei un bērnam.
Demokrātiskā un tiesiskā valstī dzemdību aprūpes politika ir jāveido, balstoties zinātniskos pierādījumos, cilvēktiesību principos un samērīguma izvērtējumā, nevis uz vispārīgiem aizliegumiem, kas nepietiekami ņem vērā individuālos apstākļus.
25.06.2026. 13:23
25-TA-2517/341
Fiziska persona
Nepiekrītu likuma grozījumiem.
Kamēr mums vēl ir diskusijas par to, ka dzemdību iestādēs pastāv emocionāla un cita veida vardarbība pret sievietēm, ir jābūt alternatīvai. Mūsu sabiedrība vēl joprojām mediķiem daudz piedod dēļ ieaudzinātās cieņas pret šo profesiju, bet pakalpojums bieži tiek sniegts kopā ar pazemojošiem komentāriem, neiejūtīgām praksēm, brutalitāti. Tādi gadījumi ir, vajag tikai parunāt ar sievietēm un sarunā nereti šie teksti: "Es pirmo reizi dzemdēju, nezināju, ka tas nav normāli!"
Kamēr mums vēl ir diskusijas par to, ka dzemdību iestādēs pastāv emocionāla un cita veida vardarbība pret sievietēm, ir jābūt alternatīvai. Mūsu sabiedrība vēl joprojām mediķiem daudz piedod dēļ ieaudzinātās cieņas pret šo profesiju, bet pakalpojums bieži tiek sniegts kopā ar pazemojošiem komentāriem, neiejūtīgām praksēm, brutalitāti. Tādi gadījumi ir, vajag tikai parunāt ar sievietēm un sarunā nereti šie teksti: "Es pirmo reizi dzemdēju, nezināju, ka tas nav normāli!"
25.06.2026. 13:56
25-TA-2517/342
Fiziska persona
Ārpusstacionāra dzemdības ir rūpīgi kontrolēts process un ģimeņu apzināta un pārdomāta izvēle. Ģimenēm jābūt brīvai izvēlei par dzemdību vietu, tādējādi izvēloties sev piemērotāko un drošāko iespēju, kas kādai būs stacionārs, savukārt lielai daļai arī plānotas ārpusstacionāra dzemdības. Ierobežojot mājdzemdības, pastāv ļoti liels risks neasistētu dzemdību biežumam, kas ir nopietns drauds mātes un bērna veselībai.
Mākslīgi saīsināts gestācijas laiks, līdz kuram tiktu pieļautas plānotas ārpusstacionāra dzemdības, ir pretrunā ar pasaulē pieņemto iznestas grūtniecības termiņu.
Bažas rada, kā interesēs tiek balstīts stacionāra apstiprinājums. Pastāv risks saņemt neobjektīvu “vērtējumu” un liegt pacientei piedzīvot plānotas ārpusstacionāra dzemdības. Šāda rīcība pazemina profesionalitāti ārpusstacionāra dzemdību sniedzējiem, tādējādi mākslīgi paaugstinot stacionārā strādājošo kompetenci, kā arī papildus spēj radīt trauksmi grūtniecei, kurai nepieciešams saņemt šādu apstiprinājumu.
“Fiziski un psihiski vesela grūtniece” - ļoti plaši un subjektīvi interpretējams termins. Trauksme šai pacientu grupai var būt īpaši izteikta, tieši domājot par dzemdībām stacionārā un ar to saistīto. Kā šie faktori tiek izvērtēti pacientei, kura dzemdības plāno stacionārā? Vai tiek piesaistīti atbilstoši speciālisti, nodrošināta konsultācija pirms un pēc dzemdībām? Cik zināms, tad lielākoties nē. Iespējams, vēloties kontrolēt ārpusstacionāra dzemdību biežumu, šādā veidā ārsti var neobjektīvi un apzināti “meklēt” psihiskas saslimšanas, lai atzīmētu “check box”, kas liegtu piedzīvot ārpusstacionāra dzemdības.
Ļoti nekorekti, ka šādas būtiskas izmaiņas tiek nodotas publiskai apspriedei ar tik īsu termiņu, kā arī svētku periodā. Jau vien šis pierāda, cik neobjektīva ir pieeja, kā arī rada aizdomas, ka tas tiek darīts, atbalstot kādas konkrētas intereses.
25.06.2026. 14:44
25-TA-2517/343
Fiziska persona
Šis lēmums kārtējo reizi pierāda, ka iznīcina un aizliedz visu, kas cilvēkam nāk par labu. Un atļauj, pat uzspiež visu, kas nodara kaitējumu.
Tāpēc-Ļaut un pat popularizēt mājdzemdību kustību Latvijā!!!!!!
Tāpēc-Ļaut un pat popularizēt mājdzemdību kustību Latvijā!!!!!!
25.06.2026. 14:58
25-TA-2517/344
Fiziska persona
Aicinu neierobežot cilvēku brīvu izvēli veselības aprūpē.
25.06.2026. 14:58
25-TA-2517/345
Aiga Tentere
Katrai sievietei ir brīva izvēle dzemdēt savu bērninu tur, kur tā vēlas un tā tas ir no dabas dots mums katrai! Nenoliedzot nevienas sievietes izvēli, taču tai pat laikā rūpīgi to izvērtējot!
man visi trīs bērni ir dzimuši mājās... un tā ir bijusi mana izvēle... ko nekad nenožēloju! Tā ir bijusi skaistākā pieredze manā dzīvē... dabiska, bez iejaukšanās un ar rwdītāja klātbūtni!
esmu par pamatotām un veselīgām vadlīnijām mājdzemdību jautājumos!!
Par sievietes izvēli, kas balstās drošībā un spējā šo procesu piedzīvot tā, kā to patiesi vēlas gan bērniņš gan mamma!
nekādā ziņā nekultivējot bailes un apgalvojumus, noteikumus un likumus, kas nav pamatoti un noderīgi, kas neatbalsta sievietes brīvo izvēli šajā procesā!!!
man visi trīs bērni ir dzimuši mājās... un tā ir bijusi mana izvēle... ko nekad nenožēloju! Tā ir bijusi skaistākā pieredze manā dzīvē... dabiska, bez iejaukšanās un ar rwdītāja klātbūtni!
esmu par pamatotām un veselīgām vadlīnijām mājdzemdību jautājumos!!
Par sievietes izvēli, kas balstās drošībā un spējā šo procesu piedzīvot tā, kā to patiesi vēlas gan bērniņš gan mamma!
nekādā ziņā nekultivējot bailes un apgalvojumus, noteikumus un likumus, kas nav pamatoti un noderīgi, kas neatbalsta sievietes brīvo izvēli šajā procesā!!!
25.06.2026. 15:44
Atlasīti 340 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25