Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība"
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
1. Noteikumos Nr. 611 nav nostiprināti būtiski izmeklējumi, kuru veikšanu paredz 2023. gada nogalē izstrādātais un apstiprinātais dzemdību palīdzības sniegšanā iesaistītajām ārstniecības personām paredzētais klīniskais algoritms "Grūtniecības risku izvērtēšana antenatālās aprūpes laikā" (turpmāk - Algoritms), piemēram, NIPT izmeklējums augsta ģenētiskā riska pacientēm, glikozes slodzes tests visām grūtniecēm, trešā trimestra augļa ultrasonogrāfijas izmeklējums visām grūtniecēm, kā arī Noteikumos Nr. 611 šobrīd nav paredzēta vizīte grūtniecības 12. - 14. nedēļā, kas, atbilstoši Algoritmā noteiktajam, ir būtiska grūtniecības risku izvērtēšanai un grūtniecības vadīšanas plāna sastādīšanai.
Vienlaikus, kopš noteikumu Nr. 611 spēkā stāšanās 2006. gadā, 1. pielikums ir kļuvis, smagnējs, apjomīgs, grūti lasāms un uztverams, līdz ar ko ir svarīgi to aktualizēt, padarot pārskatāmāku un saprotamāku.
2. Noteikumu Nr. 611 2. pielikumā noteiktās prasības obligātajam aprīkojumam plānotās ārpusstacionāra dzemdībās sen nav aktualizētas atbilstoši aktuālajiem mūsdienu standartiem, tādēļ nepieciešams tās precizēt.
3. Noteikumu Nr. 611 5. pielikumā minētās prasības augļa ultrasonogrāfijas veicējiem nav mūsdienīgas un praksē īstenojamas Latvijā, līdz ar ko aktualizējamas atbilstoši mūsdienīgām augļa antenatālās izmeklēšanas prasībām un adaptējamas esošajai dzemdību palīdzības praksei un idencificētajām vajadzībām Latvijā.
4. Noteikumu Nr. 611 1. pielikumā ir minētā taktika par nepieciešamajiem pasākumiem, kas jāveic pēc dzimšanas jaundzimušajam, ja tas ir dzimis HIV pozitīvai mātei, ir aktualizējama atbilstoši mūsdienās rekomendācijām, izvērtējot katru situāciju individuāli.
Vienlaikus, kopš noteikumu Nr. 611 spēkā stāšanās 2006. gadā, 1. pielikums ir kļuvis, smagnējs, apjomīgs, grūti lasāms un uztverams, līdz ar ko ir svarīgi to aktualizēt, padarot pārskatāmāku un saprotamāku.
2. Noteikumu Nr. 611 2. pielikumā noteiktās prasības obligātajam aprīkojumam plānotās ārpusstacionāra dzemdībās sen nav aktualizētas atbilstoši aktuālajiem mūsdienu standartiem, tādēļ nepieciešams tās precizēt.
3. Noteikumu Nr. 611 5. pielikumā minētās prasības augļa ultrasonogrāfijas veicējiem nav mūsdienīgas un praksē īstenojamas Latvijā, līdz ar ko aktualizējamas atbilstoši mūsdienīgām augļa antenatālās izmeklēšanas prasībām un adaptējamas esošajai dzemdību palīdzības praksei un idencificētajām vajadzībām Latvijā.
4. Noteikumu Nr. 611 1. pielikumā ir minētā taktika par nepieciešamajiem pasākumiem, kas jāveic pēc dzimšanas jaundzimušajam, ja tas ir dzimis HIV pozitīvai mātei, ir aktualizējama atbilstoši mūsdienās rekomendācijām, izvērtējot katru situāciju individuāli.
Mērķa apraksts
Projekta mērķis ir panākt iespējami labāko grūtniecības iznākumu mātei un bērnam, samazinot mātes un jaundzimušā saslimstību un mirstību. Lai nodrošinātu sievietei pozitīvu grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību perioda pieredzi, ir būtiski sagatavot sievieti dzemdībām; agrīni konstatēt un ārstēt novirzes mātes un augļa veselības stāvoklī, nepieciešamības gadījumā laikus plānojot grūtniecības atrisināšanu; identificēt neinfekciju slimību attīstības risku sievietei turpmāk dzīvē un mazināt neinfekciju slimību risku attīstību jaundzimušajiem dzīves laikā.
Politikas jomas
Veselības aprūpe
Teritorija
Latvijas Republika
Norises laiks
10.06.2026. - 25.06.2026.
Informācija
Priekšlikumu iesniegšanai par noteikumu projektu aicinām izmantot TAP portālu.
Fiziskās personas
- Grūtnieces, sievietes pēcdzemdību periodā, jaundzimušie.
Skaidrojums un ietekme
Projektā paredzētās izmaiņas pozitīvi ietekmēs grūtnieces, jaunās māmiņas un viņu ģimenes, veicinot tautsaimniecības attīstību.
Juridiskās personas
- Ārstniecības iestādes, kuras nodrošina dzemdību palīdzību.
Skaidrojums un ietekme
Ārstniecības iestādēm, kuras sniedz dzemdību palīdzības pakalpojumus, ir saistošas Noteikumos Nr. 611 noteiktās prasības, tai skaitā, Projektā paredzētās izmaiņas.
Sagatavoja
Viktorija Korņenkova (VM)
Atbildīgā persona
Agnese Vaļuliene (VM)
Izsludināšanas datums
10.06.2026. 10:50
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
25-TA-2517/346
Fiziska persona
Iebilstu pret vairākām noteikumu projekta normām, kas būtiski ierobežo iespēju Latvijā izvēlēties plānotas ārpusstacionāra dzemdības, lai gan šādi ierobežojumi nav pietiekami pamatoti ar zinātniskiem pierādījumiem un neatbilst samērīguma principam. Jaunie grozījumi paredz nepamatotus un diskriminējošus ierobežojumus tieši dzemdētājām:
• Mākslīgi saīsināts laiks: Turpmāk mājdzemdības būtu atļautas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām. Tas ir pretrunā ar PVO vadlīnijām, kas nosaka, ka normāla grūtniecība ilgst līdz 42 pilnām nedēļām. Tas liegs daudzām sievietēm sagaidīt dabisku dzemdību sākumu mājās.
• Strikts ĶMI ierobežojums: Noteikts stingrs aizliegums mājdzemdībām, ja ķermeņa masas indekss ir virs 30 kg/m², neņemot vērā sievietes individuālo veselību un to, kā grūtniecība noritējusi.
• Subjektīvi kritēriji: Prasība būt "psihiski veselai" bez jebkādiem skaidriem medicīniskiem kritērijiem, kas paver durvis subjektīvai interpretācijai.
• Obligāta atļauja no slimnīcas: Grūtniecības beigās sievietei būtu obligāti jādodas uz tuvāko stacionāru pēc saskaņojuma. Tas rada milzīgu interešu konfliktu, reģionālo diskrimināciju un risku, ka slimnīcas speciālisti emocionālu vai filozofisku apsvērumu dēļ vienkārši atteiksies dot šādu atļauju.
Satversme un Eiropas Cilvēktiesību tiesa garantē sievietes tiesības izvēlēties dzemdību vietu un apstākļus!
• Mākslīgi saīsināts laiks: Turpmāk mājdzemdības būtu atļautas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām. Tas ir pretrunā ar PVO vadlīnijām, kas nosaka, ka normāla grūtniecība ilgst līdz 42 pilnām nedēļām. Tas liegs daudzām sievietēm sagaidīt dabisku dzemdību sākumu mājās.
• Strikts ĶMI ierobežojums: Noteikts stingrs aizliegums mājdzemdībām, ja ķermeņa masas indekss ir virs 30 kg/m², neņemot vērā sievietes individuālo veselību un to, kā grūtniecība noritējusi.
• Subjektīvi kritēriji: Prasība būt "psihiski veselai" bez jebkādiem skaidriem medicīniskiem kritērijiem, kas paver durvis subjektīvai interpretācijai.
• Obligāta atļauja no slimnīcas: Grūtniecības beigās sievietei būtu obligāti jādodas uz tuvāko stacionāru pēc saskaņojuma. Tas rada milzīgu interešu konfliktu, reģionālo diskrimināciju un risku, ka slimnīcas speciālisti emocionālu vai filozofisku apsvērumu dēļ vienkārši atteiksies dot šādu atļauju.
Satversme un Eiropas Cilvēktiesību tiesa garantē sievietes tiesības izvēlēties dzemdību vietu un apstākļus!
25.06.2026. 16:07
25-TA-2517/347
Līga Dāboliņa - "Ģimenes Šūpulis"
Biedrība "Ģimenes Šūpulis", pildot vienu no saviem uzdevumiem sekmēt un veicināt dabīgu un drošu dzemdību mājas vidē attīstību Latvijā, ir pret Ministru kabineta noteikumu projekta 25-TA-2517 tālāku virzību pašreizējā redakcijā, jo projekts paredz nesamērīgus, nepietiekami pamatotus un diskriminējošus ierobežojumus sievietēm un ģimenēm, kuras vēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības, tostarp mājdzemdības, kā arī ārpusstacionārā strādājošām ārstniecības personām.
Projekts skar ļoti sensitīvu cilvēktiesību un veselības aprūpes jomu – sievietes tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ķermenisko autonomiju, informētu izvēli, cieņpilnu aprūpi un ģimenes dzīvi. Tādēļ šāda regulējuma izmaiņas nedrīkst tikt virzītas steigā, bez pietiekamas sabiedriskās apspriešanas, bez skaidra pierādījumos balstīta pamatojuma un bez pilnvērtīgas diskusijas ar visām iesaistītajām pusēm – ģimenēm, mājdzemdību vecmātēm, ārpusstacionāra ārstniecības iestādēm, stacionāriem, NMPD, pacientu tiesību pārstāvjiem un neatkarīgiem perinatālās aprūpes ekspertiem.
Īpaši jāuzsver, ka sabiedrības līdzdalības termiņš ir ļoti īss un iekrīt tieši pirms Jāņu svētkiem un svētku laikā, kad liela daļa sabiedrības objektīvi nevar pilnvērtīgi iepazīties ar grozījumu saturu, izvērtēt to sekas un sagatavot kvalitatīvus priekšlikumus. Šāds process neatbilst labas pārvaldības principam, jo izmaiņas būtiski skar sieviešu un ģimeņu tiesības, kā arī Latvijā jau izveidotu un legāli funkcionējošu plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpes modeli.
1. Sievietēm ir tiesības izvēlēties dzemdību vietu un apstākļus
Dzemdības nav tikai medicīniska manipulācija. Tās ir ļoti personisks, ķermeniski un psiholoģiski nozīmīgs notikums sievietes un ģimenes dzīvē. Dzemdību vietas un aprūpes modeļa izvēle ir cieši saistīta ar sievietes privāto dzīvi, ķermenisko integritāti, ģimenes dzīvi un informētu piekrišanu ārstniecībai.
Valstij ir tiesības noteikt drošības prasības dzemdību palīdzības sniegšanai, taču šīm prasībām jābūt tiesiski pamatotām, samērīgām, objektīvām un nediskriminējošām. Valsts nedrīkst ar formāliem un pārmērīgiem administratīviem ierobežojumiem faktiski padarīt plānotas mājdzemdības neiespējamas vai pieejamas tikai ļoti šauram sieviešu lokam, ja šādam ierobežojumam nav skaidra, pierādījumos balstīta pamatojuma.
Šādu ierobežojumu rezultāts var būt pretējs deklarētajam mērķim – nevis drošākas dzemdības, bet gan sieviešu virzīšana uz “solo” dzemdībām jeb dzemdībām bez medicīniskā personāla klātbūtnes. Tas būtiski palielinātu riskus mātei un bērnam, jo sievietes, kuras veselības, psiholoģisku, iepriekšējas traumatiskas pieredzes vai pārliecības dēļ nevēlas dzemdēt stacionārā, var izvēlēties dzemdēt bez sertificētas vecmātes palīdzības. Šāds iznākums nav sabiedrības veselības interesēs.
2. Par mākslīgi saīsināto gestācijas laiku – 37+0 līdz 40+6
Projektā paredzēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot tikai grūtniecības laikā no 37 nedēļām 0 dienām līdz 40 nedēļām 6 dienām.
Šāds ierobežojums ir nesamērīgi šaurs. Normāli noritoša grūtniecība var turpināties arī pēc 41. grūtniecības nedēļas, un daudzām sievietēm spontānas dzemdības sākas pēc aprēķinātā dzemdību datuma, turklāt aprēķini var būt neprecīzi. Automātisks aizliegums plānotām mājdzemdībām no 41+0 dienas faktiski liedz lielai daļai sieviešu sagaidīt spontānu dzemdību sākumu sev izvēlētajā vidē, pat ja grūtniecība norit fizioloģiski, augļa labsajūta ir apstiprināta un nav medicīnisku kontrindikāciju.
Ja mērķis ir drošība, samērīgāks risinājums būtu nevis automātisks aizliegums, bet individuāls riska izvērtējums pēc 41+0 nedēļas, paredzot papildu augļa labsajūtas kontroli, informētu piekrišanu un dokumentētu aprūpes plānu. Pretējā gadījumā tiek ieviests formāls administratīvs slieksnis, kas aizstāj individuālu medicīnisku izvērtēšanu.
Aicinām svītrot automātisko aizliegumu plānot ārpusstacionāra dzemdības pēc 40+6 vai arī paredzēt individuālas izvērtēšanas mehānismu līdz 41+6 vai 42+0 grūtniecības nedēļām atkarībā no mātes un augļa stāvokļa, izmeklējumu rezultātiem un sievietes informētas izvēles.
3. Par strikto ĶMI < 30 ierobežojumu
Projektā paredzēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot tikai dzemdētājai ar ķermeņa masas indeksu zem 30.
Šāds automātisks un absolūts ierobežojums nav samērīgs, jo neņem vērā sievietes individuālo veselības stāvokli, grūtniecības norisi, iepriekšējo dzemdību pieredzi, vielmaiņas rādītājus, asinsspiedienu, augļa augšanu, dzemdību anamnēzi un citus klīniski nozīmīgus faktorus. ĶMI pats par sevi nav diagnoze un nevar automātiski aizstāt individuālu riska izvērtējumu.
Šāda norma rada netiešu diskrimināciju pret sievietēm pēc ķermeņa uzbūves un veselības stāvokļa pazīmēm, jo sieviete ar ĶMI nedaudz virs 30, bet pilnīgi fizioloģiski noritošu grūtniecību, var tikt automātiski izslēgta no iespējas plānot ārpusstacionāra dzemdības, kamēr individuālie riska faktori netiek vērtēti pēc būtības.
4. Par neskaidro kritēriju “fiziski un psihiski vesela”
Projektā paredzēta prasība, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot sievietei, kura ir “fiziski un psihiski vesela”. Šāds formulējums ir pārāk vispārīgs, neskaidrs un paver plašas subjektīvas interpretācijas iespējas.
Nav saprotams, kādi tieši psihiskās veselības kritēriji tiks piemēroti un vai par šķērsli plānotām mājdzemdībām varētu kļūt, piemēram, pagātnē bijusi un kontrolēta trauksme, depresija, pēcdzemdību emocionālas grūtības vai cita situācija, kas šobrīd neietekmē sievietes spēju pieņemt informētu lēmumu un sadarboties ar aprūpes sniedzēju.
Šāds neskaidrs formulējums var radīt stigmatizējošu un diskriminējošu attieksmi pret sievietēm, kurām jebkad bijušas psihiskās veselības grūtības, pat ja tās ir ārstētas, stabilas vai vairs nav aktuālas. Veselības stāvokļa izvērtējumam jābūt konkrētam, medicīniski pamatotam un saistītam ar reālu dzemdību aprūpes risku, nevis ar plašu un subjektīvi interpretējamu apzīmējumu.
Aicinām precizēt šo normu, nosakot, ka kontrindikācijas var būt tikai tādi aktuāli fiziskās vai psihiskās veselības traucējumi, kas konkrētajā gadījumā objektīvi un dokumentēti rada paaugstinātu risku mātei vai bērnam.
5. Par obligātu konsultāciju tuvākajā dzemdību iestādē 35.–37. nedēļā
Projektā paredzēts, ka 35.–37. gestācijas nedēļā dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē sievietei jāsaņem stacionārā praktizējoša sertificēta ginekologa, dzemdību speciālista vai vecmātes konsultācija par piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.
Šāda prasība pēc būtības nozīmē, ka ārpusstacionārā strādājoša sertificēta speciālista – tostarp sertificētas mājdzemdību vecmātes, ginekologa vai ārpusstacionāra ārstniecības iestādes – profesionālais izvērtējums tiek uzskatīts par nepietiekamu. Tas rada nepamatotu prezumpciju, ka tikai stacionārā praktizējoši speciālisti ir kompetenti izvērtēt sievietes piemērotību ārpusstacionāra dzemdībām.
Šāda pieeja rada arī interešu konflikta risku. Stacionāra dzemdību iestāde pati ir dzemdību pakalpojuma sniedzējs, kura aprūpes modelis atšķiras no mājdzemdību aprūpes modeļa. Līdz ar to obligāta “atļauja” no tuvākā stacionāra var kļūt nevis par objektīvu riska izvērtējumu, bet par mehānismu sievietes izvēles ierobežošanai. Reģionos, kur konkrētajā stacionārā ir negatīva attieksme pret mājdzemdībām, sievietes izvēle faktiski var kļūt atkarīga no vietējās institucionālās nostājas, nevis no viņas individuālā veselības stāvokļa.
Tas rada arī reģionālās nevienlīdzības risku: vienā reģionā sievietei var būt pieejams atbalstošs un koleģiāls izvērtējums, bet citā – formāls atteikums, kas balstīts nevis konkrētos medicīniskos riskos, bet subjektīvā vai institucionālā attieksmē pret mājdzemdībām.
Pacientes drošības interesēs riska izvērtējumam jābūt rūpīgam, dokumentētam un profesionāli pamatotam. Tomēr to jāļauj veikt jebkuram atbilstoši sertificētam un kompetentam speciālistam, kurš pārzina sievietes grūtniecības gaitu, anamnēzi, izmeklējumu rezultātus un ārpusstacionāra dzemdību aprūpes specifiku.
Aicinām svītrot prasību par obligātu konsultāciju tieši tuvākajā dzemdību iestādē vai arī precizēt normu tā, lai piemērotības izvērtējumu varētu veikt sertificēts ginekologs, dzemdību speciālists vai sertificēta vecmāte neatkarīgi no tā, vai šī persona praktizē stacionārā vai ārpusstacionārā ārstniecības iestādē.
6. Par divu ārstniecības personu prasību un 5 gadu stacionāra pieredzes kritēriju
Atbalstāms ir mērķis nodrošināt mātes un jaundzimušā drošību plānotās ārpusstacionāra dzemdībās. Divu ārstniecības personu klātbūtne daudzos gadījumos ir profesionāli pamatota un praksē tiek iespēju robežās nodrošināta.
Tomēr prasība, ka vecmātei, kura nodrošina ārpusstacionāra dzemdību palīdzību, obligāti jābūt nostrādājušai stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus, ir nesamērīga un diskriminējoša pret ārpus stacionāra praktizējošām vecmātēm. Šāda prasība nepamatoti piešķir augstāku vērtību stacionāra darba pieredzei, vienlaikus ignorējot ārpusstacionāra darba specifiku un tajā iegūto kompetenci.
Ārpusstacionāra darbs prasa ļoti plašu un patstāvīgu profesionālo kompetenci: pastāvīgu klīnisku lēmumu pieņemšanu, dzemdību dinamikas izvērtēšanu, augļa un mātes stāvokļa novērošanu, savlaicīgu pārvešanas indikāciju atpazīšanu, neatliekamu rīcību, jaundzimušā stāvokļa izvērtēšanu, pēcdzemdību aprūpi, starpenes plīsumu izvērtēšanu un šuvju uzlikšanu, zīdīšanas atbalstu un aprūpes pēctecības nodrošināšanu. Daudzus pienākumus, kurus stacionārā veic vairāki speciālisti, ārpusstacionārā vecmāte veic patstāvīgi.
Tādēļ prasībām jābūt balstītām nevis formālā darba vietā, bet reālā kompetencē, dokumentētā pieredzē, sertifikācijā, regulārā profesionālajā pilnveidē, neatliekamās palīdzības prasmēs un pieredzē dzemdību aprūpē.
## 7. Par risku veicināt “solo” dzemdības
Viena no nopietnākajām projekta sekām var būt nevis drošības paaugstināšana, bet tieši drošības samazināšana. Ja sievietēm tiek liegta legāla, profesionāli vadīta un ar sertificētu vecmāti nodrošināta mājdzemdību iespēja, daļa sieviešu var izvēlēties dzemdēt bez medicīniskā personāla klātbūtnes.
Tas ir īpaši aktuāli sievietēm, kurām ir negatīva vai traumatiska iepriekšēja stacionāra pieredze, bailes no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās, iepriekš piedzīvota vardarbīga vai necieņpilna attieksme dzemdībās, kā arī sievietēm, kurām drošības sajūta ir cieši saistīta ar dzemdēšanu mājas vidē.
No sabiedrības veselības viedokļa valstij būtu jāveicina tas, lai šīs sievietes izvēlas sertificētu, profesionālu un normatīvi regulētu vecmātes aprūpi, nevis nonāk ārpus jebkādas medicīniskas aprūpes sistēmas. Pārmērīgi ierobežojumi mājdzemdībām var panākt tieši pretēju rezultātu – palielināt neregulētu un medicīniski nepieskatītu dzemdību skaitu.
Tādēļ projekts pašreizējā redakcijā neatbilst deklarētajam mērķim – uzlabot mātes un bērna drošību.
8. Par cieņpilnas sadarbības mehānisma trūkumu
Projektā būtiski trūkst normas, kas nostiprinātu cieņpilnu, koleģiālu un uz pacienti vērstu sadarbību starp ārpusstacionāra vecmātēm, stacionāra speciālistiem un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.
Drošas ārpusstacionāra dzemdības nav iespējamas tikai ar aizliegumiem un ierobežojumiem. Drošību vislabāk nodrošina skaidri, praktiski un iepriekš zināmi sadarbības algoritmi, savlaicīga informācijas apmaiņa, cieņpilna pārvešana uz stacionāru nepieciešamības gadījumā un nediskriminējoša attieksme pret sievieti un viņas izvēlēto aprūpes modeli.
Ārpusstacionāra dzemdību aprūpe nav jāuztver kā konkurējoša vai mazvērtīgāka aprūpes forma. Tā ir legāls, profesionāli nodrošināms dzemdību palīdzības veids zema riska dzemdētājām. Ja rodas nepieciešamība pārvest sievieti uz stacionāru, prioritātei jābūt mātes un bērna drošībai, nevis pacientes izvēles vai ārpusstacionāra vecmātes profesionālās darbības nosodīšanai.
Aicinām papildināt noteikumu projektu ar normu:
“Ārstniecības personas un ārstniecības iestādes, kas iesaistītas plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpē, pacientes pārvešanā un turpmākā aprūpē stacionārā, sadarbojas savstarpēji cieņpilni, koleģiāli un uz pacientes un jaundzimušā drošību vērsti, nodrošinot savlaicīgu informācijas apmaiņu, nepārtrauktu aprūpes pēctecību un nediskriminējošu attieksmi pret pacientes izvēlēto dzemdību aprūpes modeli.”
9. Lūgums
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzu:
1. apturēt projekta 25-TA-2517 tālāku virzību pašreizējā redakcijā;
2. pagarināt sabiedrības līdzdalības termiņu, lai ģimenēm, nozares speciālistiem un pacientu tiesību pārstāvjiem būtu reāla iespēja sagatavot kvalitatīvus priekšlikumus;
3. svītrot vai būtiski pārstrādāt normas, kas paredz:
– automātisku ārpusstacionāra dzemdību aizliegumu no 41+0 grūtniecības nedēļas;
– absolūtu ĶMI < 30 kritēriju;
– neskaidro un subjektīvi interpretējamo prasību būt “psihiski veselai”;
– obligātu konsultāciju tieši tuvākajā stacionārā;
– prasību par 5 gadu darba pieredzi tikai stacionāra dzemdību nodaļā;
4. aizstāt formālus aizliegumus ar individuālu, dokumentētu, pierādījumos balstītu riska izvērtējumu;
5. papildināt noteikumus ar cieņpilnas un nediskriminējošas sadarbības principu starp ārpusstacionāra vecmātēm, stacionāriem un NMPD.
Drošas dzemdību aprūpes pamatā ir nevis sievietes izvēles ierobežošana, bet kompetenta aprūpe, informēta piekrišana, savlaicīga riska izvērtēšana, cieņpilna attieksme un skaidra sadarbība starp visiem iesaistītajiem speciālistiem.
Katra sieviete un katra ģimene Latvijā ir pelnījusi drošu, cieņpilnu un tiesiski aizsargātu dzemdību aprūpi – arī tad, ja tā tiek plānota ārpus stacionāra.
Projekts skar ļoti sensitīvu cilvēktiesību un veselības aprūpes jomu – sievietes tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ķermenisko autonomiju, informētu izvēli, cieņpilnu aprūpi un ģimenes dzīvi. Tādēļ šāda regulējuma izmaiņas nedrīkst tikt virzītas steigā, bez pietiekamas sabiedriskās apspriešanas, bez skaidra pierādījumos balstīta pamatojuma un bez pilnvērtīgas diskusijas ar visām iesaistītajām pusēm – ģimenēm, mājdzemdību vecmātēm, ārpusstacionāra ārstniecības iestādēm, stacionāriem, NMPD, pacientu tiesību pārstāvjiem un neatkarīgiem perinatālās aprūpes ekspertiem.
Īpaši jāuzsver, ka sabiedrības līdzdalības termiņš ir ļoti īss un iekrīt tieši pirms Jāņu svētkiem un svētku laikā, kad liela daļa sabiedrības objektīvi nevar pilnvērtīgi iepazīties ar grozījumu saturu, izvērtēt to sekas un sagatavot kvalitatīvus priekšlikumus. Šāds process neatbilst labas pārvaldības principam, jo izmaiņas būtiski skar sieviešu un ģimeņu tiesības, kā arī Latvijā jau izveidotu un legāli funkcionējošu plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpes modeli.
1. Sievietēm ir tiesības izvēlēties dzemdību vietu un apstākļus
Dzemdības nav tikai medicīniska manipulācija. Tās ir ļoti personisks, ķermeniski un psiholoģiski nozīmīgs notikums sievietes un ģimenes dzīvē. Dzemdību vietas un aprūpes modeļa izvēle ir cieši saistīta ar sievietes privāto dzīvi, ķermenisko integritāti, ģimenes dzīvi un informētu piekrišanu ārstniecībai.
Valstij ir tiesības noteikt drošības prasības dzemdību palīdzības sniegšanai, taču šīm prasībām jābūt tiesiski pamatotām, samērīgām, objektīvām un nediskriminējošām. Valsts nedrīkst ar formāliem un pārmērīgiem administratīviem ierobežojumiem faktiski padarīt plānotas mājdzemdības neiespējamas vai pieejamas tikai ļoti šauram sieviešu lokam, ja šādam ierobežojumam nav skaidra, pierādījumos balstīta pamatojuma.
Šādu ierobežojumu rezultāts var būt pretējs deklarētajam mērķim – nevis drošākas dzemdības, bet gan sieviešu virzīšana uz “solo” dzemdībām jeb dzemdībām bez medicīniskā personāla klātbūtnes. Tas būtiski palielinātu riskus mātei un bērnam, jo sievietes, kuras veselības, psiholoģisku, iepriekšējas traumatiskas pieredzes vai pārliecības dēļ nevēlas dzemdēt stacionārā, var izvēlēties dzemdēt bez sertificētas vecmātes palīdzības. Šāds iznākums nav sabiedrības veselības interesēs.
2. Par mākslīgi saīsināto gestācijas laiku – 37+0 līdz 40+6
Projektā paredzēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot tikai grūtniecības laikā no 37 nedēļām 0 dienām līdz 40 nedēļām 6 dienām.
Šāds ierobežojums ir nesamērīgi šaurs. Normāli noritoša grūtniecība var turpināties arī pēc 41. grūtniecības nedēļas, un daudzām sievietēm spontānas dzemdības sākas pēc aprēķinātā dzemdību datuma, turklāt aprēķini var būt neprecīzi. Automātisks aizliegums plānotām mājdzemdībām no 41+0 dienas faktiski liedz lielai daļai sieviešu sagaidīt spontānu dzemdību sākumu sev izvēlētajā vidē, pat ja grūtniecība norit fizioloģiski, augļa labsajūta ir apstiprināta un nav medicīnisku kontrindikāciju.
Ja mērķis ir drošība, samērīgāks risinājums būtu nevis automātisks aizliegums, bet individuāls riska izvērtējums pēc 41+0 nedēļas, paredzot papildu augļa labsajūtas kontroli, informētu piekrišanu un dokumentētu aprūpes plānu. Pretējā gadījumā tiek ieviests formāls administratīvs slieksnis, kas aizstāj individuālu medicīnisku izvērtēšanu.
Aicinām svītrot automātisko aizliegumu plānot ārpusstacionāra dzemdības pēc 40+6 vai arī paredzēt individuālas izvērtēšanas mehānismu līdz 41+6 vai 42+0 grūtniecības nedēļām atkarībā no mātes un augļa stāvokļa, izmeklējumu rezultātiem un sievietes informētas izvēles.
3. Par strikto ĶMI < 30 ierobežojumu
Projektā paredzēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot tikai dzemdētājai ar ķermeņa masas indeksu zem 30.
Šāds automātisks un absolūts ierobežojums nav samērīgs, jo neņem vērā sievietes individuālo veselības stāvokli, grūtniecības norisi, iepriekšējo dzemdību pieredzi, vielmaiņas rādītājus, asinsspiedienu, augļa augšanu, dzemdību anamnēzi un citus klīniski nozīmīgus faktorus. ĶMI pats par sevi nav diagnoze un nevar automātiski aizstāt individuālu riska izvērtējumu.
Šāda norma rada netiešu diskrimināciju pret sievietēm pēc ķermeņa uzbūves un veselības stāvokļa pazīmēm, jo sieviete ar ĶMI nedaudz virs 30, bet pilnīgi fizioloģiski noritošu grūtniecību, var tikt automātiski izslēgta no iespējas plānot ārpusstacionāra dzemdības, kamēr individuālie riska faktori netiek vērtēti pēc būtības.
4. Par neskaidro kritēriju “fiziski un psihiski vesela”
Projektā paredzēta prasība, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot sievietei, kura ir “fiziski un psihiski vesela”. Šāds formulējums ir pārāk vispārīgs, neskaidrs un paver plašas subjektīvas interpretācijas iespējas.
Nav saprotams, kādi tieši psihiskās veselības kritēriji tiks piemēroti un vai par šķērsli plānotām mājdzemdībām varētu kļūt, piemēram, pagātnē bijusi un kontrolēta trauksme, depresija, pēcdzemdību emocionālas grūtības vai cita situācija, kas šobrīd neietekmē sievietes spēju pieņemt informētu lēmumu un sadarboties ar aprūpes sniedzēju.
Šāds neskaidrs formulējums var radīt stigmatizējošu un diskriminējošu attieksmi pret sievietēm, kurām jebkad bijušas psihiskās veselības grūtības, pat ja tās ir ārstētas, stabilas vai vairs nav aktuālas. Veselības stāvokļa izvērtējumam jābūt konkrētam, medicīniski pamatotam un saistītam ar reālu dzemdību aprūpes risku, nevis ar plašu un subjektīvi interpretējamu apzīmējumu.
Aicinām precizēt šo normu, nosakot, ka kontrindikācijas var būt tikai tādi aktuāli fiziskās vai psihiskās veselības traucējumi, kas konkrētajā gadījumā objektīvi un dokumentēti rada paaugstinātu risku mātei vai bērnam.
5. Par obligātu konsultāciju tuvākajā dzemdību iestādē 35.–37. nedēļā
Projektā paredzēts, ka 35.–37. gestācijas nedēļā dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē sievietei jāsaņem stacionārā praktizējoša sertificēta ginekologa, dzemdību speciālista vai vecmātes konsultācija par piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.
Šāda prasība pēc būtības nozīmē, ka ārpusstacionārā strādājoša sertificēta speciālista – tostarp sertificētas mājdzemdību vecmātes, ginekologa vai ārpusstacionāra ārstniecības iestādes – profesionālais izvērtējums tiek uzskatīts par nepietiekamu. Tas rada nepamatotu prezumpciju, ka tikai stacionārā praktizējoši speciālisti ir kompetenti izvērtēt sievietes piemērotību ārpusstacionāra dzemdībām.
Šāda pieeja rada arī interešu konflikta risku. Stacionāra dzemdību iestāde pati ir dzemdību pakalpojuma sniedzējs, kura aprūpes modelis atšķiras no mājdzemdību aprūpes modeļa. Līdz ar to obligāta “atļauja” no tuvākā stacionāra var kļūt nevis par objektīvu riska izvērtējumu, bet par mehānismu sievietes izvēles ierobežošanai. Reģionos, kur konkrētajā stacionārā ir negatīva attieksme pret mājdzemdībām, sievietes izvēle faktiski var kļūt atkarīga no vietējās institucionālās nostājas, nevis no viņas individuālā veselības stāvokļa.
Tas rada arī reģionālās nevienlīdzības risku: vienā reģionā sievietei var būt pieejams atbalstošs un koleģiāls izvērtējums, bet citā – formāls atteikums, kas balstīts nevis konkrētos medicīniskos riskos, bet subjektīvā vai institucionālā attieksmē pret mājdzemdībām.
Pacientes drošības interesēs riska izvērtējumam jābūt rūpīgam, dokumentētam un profesionāli pamatotam. Tomēr to jāļauj veikt jebkuram atbilstoši sertificētam un kompetentam speciālistam, kurš pārzina sievietes grūtniecības gaitu, anamnēzi, izmeklējumu rezultātus un ārpusstacionāra dzemdību aprūpes specifiku.
Aicinām svītrot prasību par obligātu konsultāciju tieši tuvākajā dzemdību iestādē vai arī precizēt normu tā, lai piemērotības izvērtējumu varētu veikt sertificēts ginekologs, dzemdību speciālists vai sertificēta vecmāte neatkarīgi no tā, vai šī persona praktizē stacionārā vai ārpusstacionārā ārstniecības iestādē.
6. Par divu ārstniecības personu prasību un 5 gadu stacionāra pieredzes kritēriju
Atbalstāms ir mērķis nodrošināt mātes un jaundzimušā drošību plānotās ārpusstacionāra dzemdībās. Divu ārstniecības personu klātbūtne daudzos gadījumos ir profesionāli pamatota un praksē tiek iespēju robežās nodrošināta.
Tomēr prasība, ka vecmātei, kura nodrošina ārpusstacionāra dzemdību palīdzību, obligāti jābūt nostrādājušai stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus, ir nesamērīga un diskriminējoša pret ārpus stacionāra praktizējošām vecmātēm. Šāda prasība nepamatoti piešķir augstāku vērtību stacionāra darba pieredzei, vienlaikus ignorējot ārpusstacionāra darba specifiku un tajā iegūto kompetenci.
Ārpusstacionāra darbs prasa ļoti plašu un patstāvīgu profesionālo kompetenci: pastāvīgu klīnisku lēmumu pieņemšanu, dzemdību dinamikas izvērtēšanu, augļa un mātes stāvokļa novērošanu, savlaicīgu pārvešanas indikāciju atpazīšanu, neatliekamu rīcību, jaundzimušā stāvokļa izvērtēšanu, pēcdzemdību aprūpi, starpenes plīsumu izvērtēšanu un šuvju uzlikšanu, zīdīšanas atbalstu un aprūpes pēctecības nodrošināšanu. Daudzus pienākumus, kurus stacionārā veic vairāki speciālisti, ārpusstacionārā vecmāte veic patstāvīgi.
Tādēļ prasībām jābūt balstītām nevis formālā darba vietā, bet reālā kompetencē, dokumentētā pieredzē, sertifikācijā, regulārā profesionālajā pilnveidē, neatliekamās palīdzības prasmēs un pieredzē dzemdību aprūpē.
## 7. Par risku veicināt “solo” dzemdības
Viena no nopietnākajām projekta sekām var būt nevis drošības paaugstināšana, bet tieši drošības samazināšana. Ja sievietēm tiek liegta legāla, profesionāli vadīta un ar sertificētu vecmāti nodrošināta mājdzemdību iespēja, daļa sieviešu var izvēlēties dzemdēt bez medicīniskā personāla klātbūtnes.
Tas ir īpaši aktuāli sievietēm, kurām ir negatīva vai traumatiska iepriekšēja stacionāra pieredze, bailes no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās, iepriekš piedzīvota vardarbīga vai necieņpilna attieksme dzemdībās, kā arī sievietēm, kurām drošības sajūta ir cieši saistīta ar dzemdēšanu mājas vidē.
No sabiedrības veselības viedokļa valstij būtu jāveicina tas, lai šīs sievietes izvēlas sertificētu, profesionālu un normatīvi regulētu vecmātes aprūpi, nevis nonāk ārpus jebkādas medicīniskas aprūpes sistēmas. Pārmērīgi ierobežojumi mājdzemdībām var panākt tieši pretēju rezultātu – palielināt neregulētu un medicīniski nepieskatītu dzemdību skaitu.
Tādēļ projekts pašreizējā redakcijā neatbilst deklarētajam mērķim – uzlabot mātes un bērna drošību.
8. Par cieņpilnas sadarbības mehānisma trūkumu
Projektā būtiski trūkst normas, kas nostiprinātu cieņpilnu, koleģiālu un uz pacienti vērstu sadarbību starp ārpusstacionāra vecmātēm, stacionāra speciālistiem un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.
Drošas ārpusstacionāra dzemdības nav iespējamas tikai ar aizliegumiem un ierobežojumiem. Drošību vislabāk nodrošina skaidri, praktiski un iepriekš zināmi sadarbības algoritmi, savlaicīga informācijas apmaiņa, cieņpilna pārvešana uz stacionāru nepieciešamības gadījumā un nediskriminējoša attieksme pret sievieti un viņas izvēlēto aprūpes modeli.
Ārpusstacionāra dzemdību aprūpe nav jāuztver kā konkurējoša vai mazvērtīgāka aprūpes forma. Tā ir legāls, profesionāli nodrošināms dzemdību palīdzības veids zema riska dzemdētājām. Ja rodas nepieciešamība pārvest sievieti uz stacionāru, prioritātei jābūt mātes un bērna drošībai, nevis pacientes izvēles vai ārpusstacionāra vecmātes profesionālās darbības nosodīšanai.
Aicinām papildināt noteikumu projektu ar normu:
“Ārstniecības personas un ārstniecības iestādes, kas iesaistītas plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpē, pacientes pārvešanā un turpmākā aprūpē stacionārā, sadarbojas savstarpēji cieņpilni, koleģiāli un uz pacientes un jaundzimušā drošību vērsti, nodrošinot savlaicīgu informācijas apmaiņu, nepārtrauktu aprūpes pēctecību un nediskriminējošu attieksmi pret pacientes izvēlēto dzemdību aprūpes modeli.”
9. Lūgums
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzu:
1. apturēt projekta 25-TA-2517 tālāku virzību pašreizējā redakcijā;
2. pagarināt sabiedrības līdzdalības termiņu, lai ģimenēm, nozares speciālistiem un pacientu tiesību pārstāvjiem būtu reāla iespēja sagatavot kvalitatīvus priekšlikumus;
3. svītrot vai būtiski pārstrādāt normas, kas paredz:
– automātisku ārpusstacionāra dzemdību aizliegumu no 41+0 grūtniecības nedēļas;
– absolūtu ĶMI < 30 kritēriju;
– neskaidro un subjektīvi interpretējamo prasību būt “psihiski veselai”;
– obligātu konsultāciju tieši tuvākajā stacionārā;
– prasību par 5 gadu darba pieredzi tikai stacionāra dzemdību nodaļā;
4. aizstāt formālus aizliegumus ar individuālu, dokumentētu, pierādījumos balstītu riska izvērtējumu;
5. papildināt noteikumus ar cieņpilnas un nediskriminējošas sadarbības principu starp ārpusstacionāra vecmātēm, stacionāriem un NMPD.
Drošas dzemdību aprūpes pamatā ir nevis sievietes izvēles ierobežošana, bet kompetenta aprūpe, informēta piekrišana, savlaicīga riska izvērtēšana, cieņpilna attieksme un skaidra sadarbība starp visiem iesaistītajiem speciālistiem.
Katra sieviete un katra ģimene Latvijā ir pelnījusi drošu, cieņpilnu un tiesiski aizsargātu dzemdību aprūpi – arī tad, ja tā tiek plānota ārpus stacionāra.
25.06.2026. 16:12
25-TA-2517/348
Fiziska persona
Iebilstu pret plānotajiem grozījumiem, kas būtiski ierobežotu sievietes pašnoteikšanos un izvēles brīvību.
Pati esmu dzemdējusi trīs bērnus mājdzemdībās. Vislabākā pieredze. Profesionalitāte no vecmāšu puses.
Jāpiekrīt vecmātei Agnesei Dejus (rakstu sk. portālā tvnet.lv), ka plānotie ierobežojumi ir patvaļīga un ļaunprātīga rīcība, pat uzskatāma par izrēķināšanos. Mājdzemdībām Latvijā jābūt tikpat pieejamām kā Nīderlandē.
Pati esmu dzemdējusi trīs bērnus mājdzemdībās. Vislabākā pieredze. Profesionalitāte no vecmāšu puses.
Jāpiekrīt vecmātei Agnesei Dejus (rakstu sk. portālā tvnet.lv), ka plānotie ierobežojumi ir patvaļīga un ļaunprātīga rīcība, pat uzskatāma par izrēķināšanos. Mājdzemdībām Latvijā jābūt tikpat pieejamām kā Nīderlandē.
25.06.2026. 16:12
25-TA-2517/349
Jana Krieviņa
Ierobežojumi ir nepamatoti, diskriminējoši un demogrāfiskās krīzes apstākļos nepieņemami. Sievietēm ir tiesības izvēlēties dzemdību vietu (Satversme, ECT). Primāram jābūt ģimeņu interesēm, nevis šauru profesionāļu varas spēlēm.
Latvijā nav datu, ka mājdzemdībās būtu lielāki mātes vai bērna mirstības riski nekā stacionārā.
Ierobežojumi nav zinātniski pamatoti, piemēram, ĶMI > 30 veselai sievietei nav šķērslis.
Grozījumi var palielināt neasistētu dzemdību skaitu.
Latvijā nav datu, ka mājdzemdībās būtu lielāki mātes vai bērna mirstības riski nekā stacionārā.
Ierobežojumi nav zinātniski pamatoti, piemēram, ĶMI > 30 veselai sievietei nav šķērslis.
Grozījumi var palielināt neasistētu dzemdību skaitu.
25.06.2026. 16:15
25-TA-2517/350
Kristiāna Kalniņa
Kristiāna Kalniņa,
sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe,
LU pētniece, doktorante un pasniedzēja attīstības psiholoģijā un psihoseksualitātē
Manuprāt, svarīgi ir izvairīties no kārdinājuma diskusiju par grozījumiem reducēt uz pretstatu “par” vai “pret” mājdzemdībām.
Skaidrs, ka drošības prasības, regulāras vecmāšu apmācības, neatliekamās palīdzības algoritmi un skaidra pārvešanas kārtība ir nepieciešama. Mājdzemdību drošība, protams, nevar balstīties tikai uz pārliecību vai filozofiju.
Bet vienlaikus te rodas jautājumi par atsevišķu kritēriju samērīgumu un skaidrību. Piemēram, ko praksē nozīmē prasība būt “psihiski veselai”? Vai sievietei bijusi depresija pirms 10 gadiem? Panikas lēkmes studiju laikā? Vai psihoterapijas apmeklējums? Kā tiks vērtētas sievietes ar agrāk pārciestu depresiju vai trauksmi? Vai ĶMI virs 30 automātiski nozīmē nepieņemamu risku, neņemot vērā individuālo veselības stāvokli? Vai stacionārā praktizejoša speciālista konsultācija ir sadarbības mehānisms vai faktiski atļaujas sistēma?
Manuprāt, šeit svarīgākais jautājums nav mājdzemdības pašas par sevi. Jautājums ir par līdzsvaru starp divām vērtībām: drošību un sievietes autonomiju. Valstij ir pienākums mazināt riskus, bet sievietei ir tiesības pieņemt informētus lēmumus par savu ķermeni un dzemdību pieredzi.
Tādēļ šajā diskusijā mani vairāk interesē nevis aizliegumi un ideoloģiskas cīņas, bet skaidri, samērīgi un nediskriminējoši kritēriji, kas vienlaikus sargā gan drošību, gan izvēles brīvību.
Drošības prasības plānotām ārpusstacionāra dzemdībām ir nepieciešamas un atbalstāmas. Taču drošības regulējums nedrīkst kļūt par mehānisku kontroles instrumentu, kas nepamatoti ierobežo sievietes informētu izvēli, rada stigmatizējošus kritērijus vai nostiprina institucionālu neuzticēšanos dzemdētājas autonomijai.
Starptautiskā labā prakse uzsver divas lietas vienlaikus: pirmkārt, sievietei jāsaņem pilnvērtīga informācija un jābūt iespējai apspriest savas dzemdību izvēles; otrkārt, sistēmai jānodrošina skaidri, droši pārvešanas algoritmi un sadarbība starp dzemdību vietām. NICE vadlīnijas uzsver, ka sievietēm jāapspriež un jāfiksē savas dzemdību izvēles jau grūtniecības laikā, vienlaikus saglabājot tiesības lēmumu mainīt jebkurā brīdī, arī dzemdību laikā. Tāpat NICE rekomendē nodrošināt visus četrus dzemdību aprūpes modeļus – mājās, neatkarīgā vecmāšu vadītā nodaļā, pie stacionāra esošā vecmāšu nodaļā un obstetriskā nodaļā – un skaidrus pārvešanas protokolus.
1. Kritērijs “fiziski un psihiski vesela” ir pārāk neskaidrs.
Šis formulējums ir problemātisks, ja nav skaidri definētu medicīnisku kritēriju un izvērtēšanas kārtības. No tiesiskuma viedokļa tas ir problemātiski.
Tas var radīt risku, ka sievietes ar agrāku vai kontrolētu trauksmi, depresiju, pēcdzemdību depresijas vēsturi, psihoterapijas pieredzi vai citu psihiskās veselības aprūpes epizodi tiek automātiski uzskatītas par neatbilstošām mājdzemdībām, pat ja pašreizējais stāvoklis ir stabils.
No psiholoģiskā skatpunkta šāds formulējums var veicināt stigmu un atturēt sievietes no atklātas sarunas ar aprūpes speciālistiem. Ja sieviete baidās, ka jebkura pieminēta trauksme vai depresijas epizode automātiski atņems viņai izvēles iespējas, viņa var izvēlēties nerunāt par savu psihisko veselību, un tas ir pretrunā drošības mērķim.
No psiholoģiskā skatpunkta neskaidri kritēriji neveicina drošību. Tie veicina noklusēšanu.
Ja sieviete zina, ka jebkura pieminēta trauksme vai agrāk ārstēta depresija var liegt viņai izvēlēto dzemdību veidu, viņa var noklusēt psihiskās veselības grūtības. Rezultātā regulējums sasniedz pretēju efektu nekā iecerēts - tas var mazināt atklātību un uzticēšanos starp pacienti un veselības aprūpes speciālistiem.
Ieteikums aizstāt formulējumu “psihiski vesela” ar precīzāku kritēriju, piemēram: “nav aktuālu, klīniski nozīmīgu psihiskās veselības traucējumu vai psihosociālu apstākļu, kas būtiski traucētu informētas piekrišanas sniegšanu, sadarbību ar aprūpes personām vai drošu dzemdību plāna īstenošanu; izvērtējums veicams individuāli.”
2. Stacionāra “saskaņojums” būtībā var radīt interešu konfliktu.
Prasība 35.-37. nedēļā saņemt tuvākās dzemdību iestādes speciālista vai vecmātes konsultāciju par piemērotību ārpusstacionāra dzemdībām var būt saprotama kā sadarbības un drošības mehānisms. Tomēr, ja šī konsultācija faktiski kļūst par atļaujas došanu vai liegšanu, rodas interešu konflikts, jo stacionārs te pārstāv citu dzemdību aprūpes modeli un var institucionāli būt skeptisks pret mājdzemdībām.
NICE vadlīnijas uzsver nevis atļaujas sistēmu, bet dzemdību vietu pieejamību, informētu izvēli, savlaicīgu piekļuvi obstetriskai palīdzībai, pārvešanas laiku auditu un skaidrus vietējos pārvešanas ceļus. Gala lēmumam par plānu jābalstās individuālā riska izvērtējumā, nevis institucionālā “atļaujā”.
Ieteikums - konsultācijai jābūt konsultatīvai un dokumentētai, ar skaidriem kritērijiem un pārsūdzamību vai otrā viedokļa iespēju. Gala lēmumam par plānu jābalstās individuālā riska izvērtējumā, nevis institucionālā “atļaujā”.
3. Visbeidzot - drošība un autonomija nebūt nav pretstati.
Plānotas mājdzemdības pilnīgi noteikti nevar regulēt kā “brīvību bez riska”. Taču arī stacionāra dzemdības nav “risks bez vardarbības vai kontroles”. Dzemdību pieredzē būtiski ir ne tikai medicīniskie iznākumi, bet arī cieņa, informēta piekrišana, ķermeniskā autonomija, traumatiskas pieredzes novēršana un uzticēšanās aprūpes sistēmai.
NICE datos zema riska sievietēm, kuras jau dzemdējušas, plānotas mājdzemdības vai vecmāšu vadīta aprūpe ir saistīta ar mazāku iejaukšanos biežumu, savukārt jaundzimušā iznākumi neatšķiras no obstetriskās nodaļas. Pirmdzemdētājām plānotas mājdzemdības saistītas ar nelielu paaugstinājumu nopietnu jaundzimušā problēmu riskā, un tieši tāpēc svarīga ir nevis aizliegšana, bet precīza, saprotama informācija un pārvešanas plāns.
Visbeidzot - man personīgi un profesionāli nav radusies pārliecība, ka institūcijas pašas par sevi strādā savstarpēji ļoti koordinēti, lielākoties katrs speciālists fokusējas uz savu jomu. Pirms un pēcdzemdību aprūpe bieži ir sadrumstalota, bet skats kopumā uz sievietes un bērna labklājību un veselību pazūd.
Mājdzemdību jautājumā svarīgi izvairīties no galējībām. Ne visas sievietes vēlas dzemdēt mājās, un ne visām tas ir droši. Taču starptautiskie pētījumi rāda, ka rūpīgi atlasītām zema riska grūtniecēm, kuras aprūpē pieredzējusi vecmāte un ir skaidrs pārvešanas plāns uz stacionāru, plānotas mājdzemdības var būt droša izvēle.
Pētījumos un vadlīnijās ir aprakstītas vairākas mājdzemdību priekšrocības:
- mazāks medicīnisko iejaukšanos biežums (mazāk indukciju, epidurālās anestēzijas, instrumentālu dzemdību un ķeizargriezienu),
- lielāka sievietes autonomija un iespēja pieņemt informētus lēmumus par dzemdību norisi,
- tāpat arī augstāka mātes apmierinātība ar dzemdību pieredzi un biežāka sajūta, ka viņa tikusi cienīta un uzklausīta,
- mazāks dzemdību radītā stresa līmenis daļai sieviešu, jo vide ir pazīstama un droša,
- kā arī - iespēja veidot nepārtrauktas attiecības ar vienu vecmāti visas grūtniecības un dzemdību laikā, kas daudzos pētījumos saistīta ar labākiem psiholoģiskiem rezultātiem.
Vienlaikus mājdzemdības nav piemērotas visām. Tās prasa ļoti rūpīgu riska izvērtēšanu, kvalificētu speciālistu, skaidrus pārvešanas kritērijus un ciešu sadarbību ar stacionāru.
Tāpēc diskusijai, manuprāt, vajadzētu būt nevis par to, vai mājdzemdības “atļaut” vai “aizliegt”, bet gan par to, kā nodrošināt vienlaikus augstu drošību un sievietes autonomiju. Man rodas jautājums, vai piedāvātais regulējums pietiekami līdzsvaro drošības prasības ar sievietes autonomiju un informētu izvēli.
Galvenie starptautiskie avoti
* Pasaules Veselības organizācija (World Health Organization) – pozitīvas dzemdību pieredzes rekomendācijas (2018), uzsver cieņpilnu aprūpi, informētu izvēli un individualizētu pieeju.
* National Institute for Health and Care Excellence – vadlīnijas zema riska grūtniecēm norāda, ka daudzām daudzreiz dzemdējušām sievietēm plānotas mājdzemdības ir droša alternatīva stacionāram, ja ir integrēta aprūpes sistēma.
* American College of Obstetricians and Gynecologists – uzsver, ka drošību nosaka rūpīga pacientu atlase, kvalificēta vecmāte un efektīva pārvešanas sistēma.
* Cochrane Collaboration un lieli kohortu pētījumi no Nīderlandes, Apvienotās Karalistes un Kanādas liecina, ka šādos apstākļos mājdzemdības saistītas ar mazāku iejaukšanās biežumu, saglabājot labus mātes un jaundzimušā iznākumus.
sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe,
LU pētniece, doktorante un pasniedzēja attīstības psiholoģijā un psihoseksualitātē
Manuprāt, svarīgi ir izvairīties no kārdinājuma diskusiju par grozījumiem reducēt uz pretstatu “par” vai “pret” mājdzemdībām.
Skaidrs, ka drošības prasības, regulāras vecmāšu apmācības, neatliekamās palīdzības algoritmi un skaidra pārvešanas kārtība ir nepieciešama. Mājdzemdību drošība, protams, nevar balstīties tikai uz pārliecību vai filozofiju.
Bet vienlaikus te rodas jautājumi par atsevišķu kritēriju samērīgumu un skaidrību. Piemēram, ko praksē nozīmē prasība būt “psihiski veselai”? Vai sievietei bijusi depresija pirms 10 gadiem? Panikas lēkmes studiju laikā? Vai psihoterapijas apmeklējums? Kā tiks vērtētas sievietes ar agrāk pārciestu depresiju vai trauksmi? Vai ĶMI virs 30 automātiski nozīmē nepieņemamu risku, neņemot vērā individuālo veselības stāvokli? Vai stacionārā praktizejoša speciālista konsultācija ir sadarbības mehānisms vai faktiski atļaujas sistēma?
Manuprāt, šeit svarīgākais jautājums nav mājdzemdības pašas par sevi. Jautājums ir par līdzsvaru starp divām vērtībām: drošību un sievietes autonomiju. Valstij ir pienākums mazināt riskus, bet sievietei ir tiesības pieņemt informētus lēmumus par savu ķermeni un dzemdību pieredzi.
Tādēļ šajā diskusijā mani vairāk interesē nevis aizliegumi un ideoloģiskas cīņas, bet skaidri, samērīgi un nediskriminējoši kritēriji, kas vienlaikus sargā gan drošību, gan izvēles brīvību.
Drošības prasības plānotām ārpusstacionāra dzemdībām ir nepieciešamas un atbalstāmas. Taču drošības regulējums nedrīkst kļūt par mehānisku kontroles instrumentu, kas nepamatoti ierobežo sievietes informētu izvēli, rada stigmatizējošus kritērijus vai nostiprina institucionālu neuzticēšanos dzemdētājas autonomijai.
Starptautiskā labā prakse uzsver divas lietas vienlaikus: pirmkārt, sievietei jāsaņem pilnvērtīga informācija un jābūt iespējai apspriest savas dzemdību izvēles; otrkārt, sistēmai jānodrošina skaidri, droši pārvešanas algoritmi un sadarbība starp dzemdību vietām. NICE vadlīnijas uzsver, ka sievietēm jāapspriež un jāfiksē savas dzemdību izvēles jau grūtniecības laikā, vienlaikus saglabājot tiesības lēmumu mainīt jebkurā brīdī, arī dzemdību laikā. Tāpat NICE rekomendē nodrošināt visus četrus dzemdību aprūpes modeļus – mājās, neatkarīgā vecmāšu vadītā nodaļā, pie stacionāra esošā vecmāšu nodaļā un obstetriskā nodaļā – un skaidrus pārvešanas protokolus.
1. Kritērijs “fiziski un psihiski vesela” ir pārāk neskaidrs.
Šis formulējums ir problemātisks, ja nav skaidri definētu medicīnisku kritēriju un izvērtēšanas kārtības. No tiesiskuma viedokļa tas ir problemātiski.
Tas var radīt risku, ka sievietes ar agrāku vai kontrolētu trauksmi, depresiju, pēcdzemdību depresijas vēsturi, psihoterapijas pieredzi vai citu psihiskās veselības aprūpes epizodi tiek automātiski uzskatītas par neatbilstošām mājdzemdībām, pat ja pašreizējais stāvoklis ir stabils.
No psiholoģiskā skatpunkta šāds formulējums var veicināt stigmu un atturēt sievietes no atklātas sarunas ar aprūpes speciālistiem. Ja sieviete baidās, ka jebkura pieminēta trauksme vai depresijas epizode automātiski atņems viņai izvēles iespējas, viņa var izvēlēties nerunāt par savu psihisko veselību, un tas ir pretrunā drošības mērķim.
No psiholoģiskā skatpunkta neskaidri kritēriji neveicina drošību. Tie veicina noklusēšanu.
Ja sieviete zina, ka jebkura pieminēta trauksme vai agrāk ārstēta depresija var liegt viņai izvēlēto dzemdību veidu, viņa var noklusēt psihiskās veselības grūtības. Rezultātā regulējums sasniedz pretēju efektu nekā iecerēts - tas var mazināt atklātību un uzticēšanos starp pacienti un veselības aprūpes speciālistiem.
Ieteikums aizstāt formulējumu “psihiski vesela” ar precīzāku kritēriju, piemēram: “nav aktuālu, klīniski nozīmīgu psihiskās veselības traucējumu vai psihosociālu apstākļu, kas būtiski traucētu informētas piekrišanas sniegšanu, sadarbību ar aprūpes personām vai drošu dzemdību plāna īstenošanu; izvērtējums veicams individuāli.”
2. Stacionāra “saskaņojums” būtībā var radīt interešu konfliktu.
Prasība 35.-37. nedēļā saņemt tuvākās dzemdību iestādes speciālista vai vecmātes konsultāciju par piemērotību ārpusstacionāra dzemdībām var būt saprotama kā sadarbības un drošības mehānisms. Tomēr, ja šī konsultācija faktiski kļūst par atļaujas došanu vai liegšanu, rodas interešu konflikts, jo stacionārs te pārstāv citu dzemdību aprūpes modeli un var institucionāli būt skeptisks pret mājdzemdībām.
NICE vadlīnijas uzsver nevis atļaujas sistēmu, bet dzemdību vietu pieejamību, informētu izvēli, savlaicīgu piekļuvi obstetriskai palīdzībai, pārvešanas laiku auditu un skaidrus vietējos pārvešanas ceļus. Gala lēmumam par plānu jābalstās individuālā riska izvērtējumā, nevis institucionālā “atļaujā”.
Ieteikums - konsultācijai jābūt konsultatīvai un dokumentētai, ar skaidriem kritērijiem un pārsūdzamību vai otrā viedokļa iespēju. Gala lēmumam par plānu jābalstās individuālā riska izvērtējumā, nevis institucionālā “atļaujā”.
3. Visbeidzot - drošība un autonomija nebūt nav pretstati.
Plānotas mājdzemdības pilnīgi noteikti nevar regulēt kā “brīvību bez riska”. Taču arī stacionāra dzemdības nav “risks bez vardarbības vai kontroles”. Dzemdību pieredzē būtiski ir ne tikai medicīniskie iznākumi, bet arī cieņa, informēta piekrišana, ķermeniskā autonomija, traumatiskas pieredzes novēršana un uzticēšanās aprūpes sistēmai.
NICE datos zema riska sievietēm, kuras jau dzemdējušas, plānotas mājdzemdības vai vecmāšu vadīta aprūpe ir saistīta ar mazāku iejaukšanos biežumu, savukārt jaundzimušā iznākumi neatšķiras no obstetriskās nodaļas. Pirmdzemdētājām plānotas mājdzemdības saistītas ar nelielu paaugstinājumu nopietnu jaundzimušā problēmu riskā, un tieši tāpēc svarīga ir nevis aizliegšana, bet precīza, saprotama informācija un pārvešanas plāns.
Visbeidzot - man personīgi un profesionāli nav radusies pārliecība, ka institūcijas pašas par sevi strādā savstarpēji ļoti koordinēti, lielākoties katrs speciālists fokusējas uz savu jomu. Pirms un pēcdzemdību aprūpe bieži ir sadrumstalota, bet skats kopumā uz sievietes un bērna labklājību un veselību pazūd.
Mājdzemdību jautājumā svarīgi izvairīties no galējībām. Ne visas sievietes vēlas dzemdēt mājās, un ne visām tas ir droši. Taču starptautiskie pētījumi rāda, ka rūpīgi atlasītām zema riska grūtniecēm, kuras aprūpē pieredzējusi vecmāte un ir skaidrs pārvešanas plāns uz stacionāru, plānotas mājdzemdības var būt droša izvēle.
Pētījumos un vadlīnijās ir aprakstītas vairākas mājdzemdību priekšrocības:
- mazāks medicīnisko iejaukšanos biežums (mazāk indukciju, epidurālās anestēzijas, instrumentālu dzemdību un ķeizargriezienu),
- lielāka sievietes autonomija un iespēja pieņemt informētus lēmumus par dzemdību norisi,
- tāpat arī augstāka mātes apmierinātība ar dzemdību pieredzi un biežāka sajūta, ka viņa tikusi cienīta un uzklausīta,
- mazāks dzemdību radītā stresa līmenis daļai sieviešu, jo vide ir pazīstama un droša,
- kā arī - iespēja veidot nepārtrauktas attiecības ar vienu vecmāti visas grūtniecības un dzemdību laikā, kas daudzos pētījumos saistīta ar labākiem psiholoģiskiem rezultātiem.
Vienlaikus mājdzemdības nav piemērotas visām. Tās prasa ļoti rūpīgu riska izvērtēšanu, kvalificētu speciālistu, skaidrus pārvešanas kritērijus un ciešu sadarbību ar stacionāru.
Tāpēc diskusijai, manuprāt, vajadzētu būt nevis par to, vai mājdzemdības “atļaut” vai “aizliegt”, bet gan par to, kā nodrošināt vienlaikus augstu drošību un sievietes autonomiju. Man rodas jautājums, vai piedāvātais regulējums pietiekami līdzsvaro drošības prasības ar sievietes autonomiju un informētu izvēli.
Galvenie starptautiskie avoti
* Pasaules Veselības organizācija (World Health Organization) – pozitīvas dzemdību pieredzes rekomendācijas (2018), uzsver cieņpilnu aprūpi, informētu izvēli un individualizētu pieeju.
* National Institute for Health and Care Excellence – vadlīnijas zema riska grūtniecēm norāda, ka daudzām daudzreiz dzemdējušām sievietēm plānotas mājdzemdības ir droša alternatīva stacionāram, ja ir integrēta aprūpes sistēma.
* American College of Obstetricians and Gynecologists – uzsver, ka drošību nosaka rūpīga pacientu atlase, kvalificēta vecmāte un efektīva pārvešanas sistēma.
* Cochrane Collaboration un lieli kohortu pētījumi no Nīderlandes, Apvienotās Karalistes un Kanādas liecina, ka šādos apstākļos mājdzemdības saistītas ar mazāku iejaukšanās biežumu, saglabājot labus mātes un jaundzimušā iznākumus.
25.06.2026. 16:17
25-TA-2517/351
Fiziska persona
Labdien!
Iebilstu pret grozījumiem. Jebkurai sievietei ir tiesības pašai pieņemt lēmumu kur un kā dzemdēt.
Iebilstu pret grozījumiem. Jebkurai sievietei ir tiesības pašai pieņemt lēmumu kur un kā dzemdēt.
25.06.2026. 16:22
25-TA-2517/352
Fiziska persona
Esmu 2 bērnu māte, no kuriem pirmais ir dzimis stacionārā, bet otrais - mājdzemdībās.
Vēlos iebilst pret plānotajiem MK noteikumu grozījumiem, kas cita starpā paredz papildu birokrātiskos šķēršļus kā obligātu konsultāciju stacionārā grūtniecēm, kuras izvēlējušās plānotas ārpusstacionāra dzemdības.
Uzskatu, ka tādi no konteksta izrauti rādītāji kā grūtniecības nedēļa, ķermeņa masas indekss (ĶMI) vai abstrakti definēta psihiskā veselība kādā no dzīves posmiem nevar būt par pamatu automātiskiem administratīviem aizliegumiem.
Pirms noteikumu projektā plānoto izmaiņas dzemdību aprūpes regulējumā veikšanas, ir jāizvērtē starptautiskā prakse, jāizanalizē statistika un zinātniskie pētījumi, kā arī jāuzklausa visu kompetento pušu viedokļi.
Risinājumam ir jābūt zinātniski un statistiski pamatotam, samērīgam un dzimstību veicinošam, un tam ir jārespektē sievietes tiesības konsultēties ar sevis izvēlētiem atbilstoši kvalificētiem speciālistiem un pieņemt informētus lēmumus par savu veselības aprūpi.
Vēlos iebilst pret plānotajiem MK noteikumu grozījumiem, kas cita starpā paredz papildu birokrātiskos šķēršļus kā obligātu konsultāciju stacionārā grūtniecēm, kuras izvēlējušās plānotas ārpusstacionāra dzemdības.
Uzskatu, ka tādi no konteksta izrauti rādītāji kā grūtniecības nedēļa, ķermeņa masas indekss (ĶMI) vai abstrakti definēta psihiskā veselība kādā no dzīves posmiem nevar būt par pamatu automātiskiem administratīviem aizliegumiem.
Pirms noteikumu projektā plānoto izmaiņas dzemdību aprūpes regulējumā veikšanas, ir jāizvērtē starptautiskā prakse, jāizanalizē statistika un zinātniskie pētījumi, kā arī jāuzklausa visu kompetento pušu viedokļi.
Risinājumam ir jābūt zinātniski un statistiski pamatotam, samērīgam un dzimstību veicinošam, un tam ir jārespektē sievietes tiesības konsultēties ar sevis izvēlētiem atbilstoši kvalificētiem speciālistiem un pieņemt informētus lēmumus par savu veselības aprūpi.
25.06.2026. 16:25
25-TA-2517/353
Fiziska persona
Vēlos izteikt savu iebildumu pret plānotajiem grozījumiem. Uzskatu, ka katrai sievietei ir tiesības pašai pieņemt informētu lēmumu par to, kur un kā dzemdēt. Informēta izvēle un cieņa pret sievietes lēmumu ir jānodrošina, nevis jāierobežo ar papildu obligātām prasībām.
25.06.2026. 16:35
25-TA-2517/354
Fiziska persona
Nepiekritu siem grozijumiem, tie ierobezo sieviesu izveles brivibu. Ludzu, pamatot jebkuru jaunu ierobezojumu ar zinatniskiem petijumiem, kas pierada ta nepieciesamibu.
25.06.2026. 16:57
25-TA-2517/355
Egita Streļčuka
Šis ir mans iesniegums ar iebildumiem pret projekta Nr. 25-TA-2517 grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Nr. 611
Vēršu uzmanību uz būtiskām problēmām Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. 25-TA-2517 redakcijā, kas paredz ievērojami ierobežot plānotu ārpusstacionāra dzemdību pieejamību Latvijā.
Atbalstu drošu, pierādījumos balstītu un kvalitatīvu dzemdību aprūpi. Tomēr jebkuriem ierobežojumiem veselības aprūpes jomā jābūt objektīvi pamatotiem, samērīgiem un balstītiem zinātniskos pierādījumos. Pašlaik piedāvātie grozījumi rada nopietnas bažas par to atbilstību šiem principiem.
1. Sievietes autonomijas un informētas izvēles ierobežošana
Latvijas Republikas Satversmes 96. pants aizsargā personas privātās dzīves neaizskaramību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka lēmumi par grūtniecību, dzemdībām un medicīnisko aprūpi ietilpst personas privātās dzīves un autonomijas aizsardzības tvērumā.
Lietā Ternovszky pret Ungāriju (2010) Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka sievietes tiesības izvēlēties dzemdību apstākļus un vietu ir daļa no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā garantētajām tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību.
Tādēļ valsts var noteikt drošības prasības, taču šīm prasībām jābūt samērīgām un individuāli izvērtētām, nevis balstītām uz vispārīgiem aizliegumiem.
2. Nepietiekams pamatojums grūtniecības termiņa ierobežošanai līdz 40 nedēļām un 6 dienām
Projekts paredz, ka plānotas ārpusstacionāra dzemdības būtu iespējamas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām.
Tomēr starptautiskajā dzemdniecības praksē fizioloģiskas grūtniecības ilgums tiek uzskatīts par normālu līdz 42 pilnām nedēļām. Arī vairākās Eiropas valstīs, kur mājdzemdības ir integrēta veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa, netiek piemērots automātisks aizliegums pēc 40+6 nedēļām.
Nav publiski sniegts pietiekams zinātnisks pamatojums, kas apliecinātu, ka zema riska grūtniecēm laikā no 41+0 līdz 41+6 nedēļām asistētas mājdzemdības rada tādu risku pieaugumu, kas attaisnotu absolūtu aizliegumu.
3. Automātisks ĶMI ierobežojums neatbilst individualizētas medicīnas principam
Projekts paredz izslēgt no plānotām ārpusstacionāra dzemdībām sievietes ar ķermeņa masas indeksu virs 30 kg/m².
Mūsdienu medicīnas pieeja arvien vairāk balstās uz individuālu riska izvērtējumu, nevis vienu izolētu parametru. Zinātniskajā literatūrā nav vienprātīga pamatojuma, ka pats par sevi ĶMI virs 30, ja nav citu riska faktoru un grūtniecība norit fizioloģiski, būtu pietiekams pamats automātiskai izslēgšanai no asistētu mājdzemdību iespējas.
Šāda pieeja rada nesamērīgu ierobežojumu un neatbilst individualizētas veselības aprūpes principiem.
4. Neskaidrs un subjektīvs kritērijs par “psihisko veselību”
Prasība sievietei būt “psihiski veselai”, nenosakot skaidrus diagnostiskus kritērijus, rada tiesiskās noteiktības problēmas.
Jebkurš ierobežojums, kas skar personas pamattiesības, ir jāformulē precīzi un paredzami. Pretējā gadījumā pastāv risks nevienlīdzīgai interpretācijai un atšķirīgai piemērošanai dažādās ārstniecības iestādēs.
5. Obligāts saskaņojums ar stacionāru rada interešu konflikta risku
Projekts paredz obligātu konsultāciju un faktisku piekrišanas mehānismu no stacionāra speciālistiem.
Šāda pieeja rada sistēmu, kurā institūcija, kas pati sniedz alternatīvu pakalpojumu, vienlaikus kļūst par lēmuma pieņēmēju attiecībā uz citas dzemdību formas pieejamību.
Tas rada potenciālu interešu konfliktu un būtisku nevienlīdzību starp dažādiem Latvijas reģioniem, jo lēmuma iznākums var būt atkarīgs no konkrētās iestādes vai speciālista attieksmes, nevis vienotiem objektīviem kritērijiem.
6. Starptautiskā prakse atbalsta integrāciju, nevis aizliegumus
Tādās valstīs kā Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Jaunzēlande un Kanāda plānotas mājdzemdības zema riska grūtniecēm ir integrēta veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa. Starptautiskās vadlīnijas uzsver individualizētu riska izvērtēšanu, kvalificētu vecmāšu iesaisti un efektīvu sadarbību ar stacionāriem, nevis plašu aizliegumu ieviešanu. (Kennispoort Verloskunde.
https://www.kennispoort-verloskunde.nl/.../Comeau_et_al...
Apvienotās Karalistes vadlīnijas norāda, ka plānotas mājdzemdības zema riska sievietēm kopumā ir droša izvēle, un sievietēm jānodrošina iespēja pieņemt informētu lēmumu par dzemdību vietu. (University Hospitals of North Midlands)
https://www.uhnm.nhs.uk/.../20230208-home-birth-guideline...
7. Ierobežojumu iespējamās negatīvās sekas
Pārmērīgi ierobežojot legālu un profesionāli uzraudzītu mājdzemdību pieejamību, pastāv risks panākt pretēju efektu — pieaugt neasistētu dzemdību skaitam bez kvalificētas medicīniskas palīdzības.
Sabiedrības veselības interesēs ir nevis samazināt uzraudzītu pakalpojumu pieejamību, bet gan nodrošināt drošu, regulētu un integrētu aprūpes sistēmu, kas respektē sievietes autonomiju un vienlaikus garantē augstus drošības standartus.
Lūgums
Aicinu Veselības ministriju un lēmumu pieņēmējus:
1. atsaukt vai pārskatīt projektā paredzētos absolūtos ierobežojumus;
2. nodrošināt, ka kritēriji balstās uz individuālu medicīnisku riska izvērtējumu;
3. izvērtēt grozījumu atbilstību Satversmes 96. pantam un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantam;
4. organizēt pilnvērtīgu profesionālo un sabiedrisko diskusiju ar vecmāšu, dzemdību speciālistu, pacientu organizāciju un cilvēktiesību ekspertu līdzdalību;
5. saglabāt sievietes tiesības pieņemt informētu lēmumu par dzemdību vietu, vienlaikus nodrošinot augstus drošības standartus mātei un bērnam.
Demokrātiskā un tiesiskā valstī dzemdību aprūpes politika ir jāveido, balstoties zinātniskos pierādījumos, cilvēktiesību principos un samērīguma izvērtējumā, nevis uz vispārīgiem aizliegumiem, kas nepietiekami ņem vērā individuālos apstākļus.
Vēršu uzmanību uz būtiskām problēmām Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. 25-TA-2517 redakcijā, kas paredz ievērojami ierobežot plānotu ārpusstacionāra dzemdību pieejamību Latvijā.
Atbalstu drošu, pierādījumos balstītu un kvalitatīvu dzemdību aprūpi. Tomēr jebkuriem ierobežojumiem veselības aprūpes jomā jābūt objektīvi pamatotiem, samērīgiem un balstītiem zinātniskos pierādījumos. Pašlaik piedāvātie grozījumi rada nopietnas bažas par to atbilstību šiem principiem.
1. Sievietes autonomijas un informētas izvēles ierobežošana
Latvijas Republikas Satversmes 96. pants aizsargā personas privātās dzīves neaizskaramību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka lēmumi par grūtniecību, dzemdībām un medicīnisko aprūpi ietilpst personas privātās dzīves un autonomijas aizsardzības tvērumā.
Lietā Ternovszky pret Ungāriju (2010) Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka sievietes tiesības izvēlēties dzemdību apstākļus un vietu ir daļa no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā garantētajām tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību.
Tādēļ valsts var noteikt drošības prasības, taču šīm prasībām jābūt samērīgām un individuāli izvērtētām, nevis balstītām uz vispārīgiem aizliegumiem.
2. Nepietiekams pamatojums grūtniecības termiņa ierobežošanai līdz 40 nedēļām un 6 dienām
Projekts paredz, ka plānotas ārpusstacionāra dzemdības būtu iespējamas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām.
Tomēr starptautiskajā dzemdniecības praksē fizioloģiskas grūtniecības ilgums tiek uzskatīts par normālu līdz 42 pilnām nedēļām. Arī vairākās Eiropas valstīs, kur mājdzemdības ir integrēta veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa, netiek piemērots automātisks aizliegums pēc 40+6 nedēļām.
Nav publiski sniegts pietiekams zinātnisks pamatojums, kas apliecinātu, ka zema riska grūtniecēm laikā no 41+0 līdz 41+6 nedēļām asistētas mājdzemdības rada tādu risku pieaugumu, kas attaisnotu absolūtu aizliegumu.
3. Automātisks ĶMI ierobežojums neatbilst individualizētas medicīnas principam
Projekts paredz izslēgt no plānotām ārpusstacionāra dzemdībām sievietes ar ķermeņa masas indeksu virs 30 kg/m².
Mūsdienu medicīnas pieeja arvien vairāk balstās uz individuālu riska izvērtējumu, nevis vienu izolētu parametru. Zinātniskajā literatūrā nav vienprātīga pamatojuma, ka pats par sevi ĶMI virs 30, ja nav citu riska faktoru un grūtniecība norit fizioloģiski, būtu pietiekams pamats automātiskai izslēgšanai no asistētu mājdzemdību iespējas.
Šāda pieeja rada nesamērīgu ierobežojumu un neatbilst individualizētas veselības aprūpes principiem.
4. Neskaidrs un subjektīvs kritērijs par “psihisko veselību”
Prasība sievietei būt “psihiski veselai”, nenosakot skaidrus diagnostiskus kritērijus, rada tiesiskās noteiktības problēmas.
Jebkurš ierobežojums, kas skar personas pamattiesības, ir jāformulē precīzi un paredzami. Pretējā gadījumā pastāv risks nevienlīdzīgai interpretācijai un atšķirīgai piemērošanai dažādās ārstniecības iestādēs.
5. Obligāts saskaņojums ar stacionāru rada interešu konflikta risku
Projekts paredz obligātu konsultāciju un faktisku piekrišanas mehānismu no stacionāra speciālistiem.
Šāda pieeja rada sistēmu, kurā institūcija, kas pati sniedz alternatīvu pakalpojumu, vienlaikus kļūst par lēmuma pieņēmēju attiecībā uz citas dzemdību formas pieejamību.
Tas rada potenciālu interešu konfliktu un būtisku nevienlīdzību starp dažādiem Latvijas reģioniem, jo lēmuma iznākums var būt atkarīgs no konkrētās iestādes vai speciālista attieksmes, nevis vienotiem objektīviem kritērijiem.
6. Starptautiskā prakse atbalsta integrāciju, nevis aizliegumus
Tādās valstīs kā Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Jaunzēlande un Kanāda plānotas mājdzemdības zema riska grūtniecēm ir integrēta veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa. Starptautiskās vadlīnijas uzsver individualizētu riska izvērtēšanu, kvalificētu vecmāšu iesaisti un efektīvu sadarbību ar stacionāriem, nevis plašu aizliegumu ieviešanu. (Kennispoort Verloskunde.
https://www.kennispoort-verloskunde.nl/.../Comeau_et_al...
Apvienotās Karalistes vadlīnijas norāda, ka plānotas mājdzemdības zema riska sievietēm kopumā ir droša izvēle, un sievietēm jānodrošina iespēja pieņemt informētu lēmumu par dzemdību vietu. (University Hospitals of North Midlands)
https://www.uhnm.nhs.uk/.../20230208-home-birth-guideline...
7. Ierobežojumu iespējamās negatīvās sekas
Pārmērīgi ierobežojot legālu un profesionāli uzraudzītu mājdzemdību pieejamību, pastāv risks panākt pretēju efektu — pieaugt neasistētu dzemdību skaitam bez kvalificētas medicīniskas palīdzības.
Sabiedrības veselības interesēs ir nevis samazināt uzraudzītu pakalpojumu pieejamību, bet gan nodrošināt drošu, regulētu un integrētu aprūpes sistēmu, kas respektē sievietes autonomiju un vienlaikus garantē augstus drošības standartus.
Lūgums
Aicinu Veselības ministriju un lēmumu pieņēmējus:
1. atsaukt vai pārskatīt projektā paredzētos absolūtos ierobežojumus;
2. nodrošināt, ka kritēriji balstās uz individuālu medicīnisku riska izvērtējumu;
3. izvērtēt grozījumu atbilstību Satversmes 96. pantam un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantam;
4. organizēt pilnvērtīgu profesionālo un sabiedrisko diskusiju ar vecmāšu, dzemdību speciālistu, pacientu organizāciju un cilvēktiesību ekspertu līdzdalību;
5. saglabāt sievietes tiesības pieņemt informētu lēmumu par dzemdību vietu, vienlaikus nodrošinot augstus drošības standartus mātei un bērnam.
Demokrātiskā un tiesiskā valstī dzemdību aprūpes politika ir jāveido, balstoties zinātniskos pierādījumos, cilvēktiesību principos un samērīguma izvērtējumā, nevis uz vispārīgiem aizliegumiem, kas nepietiekami ņem vērā individuālos apstākļus.
25.06.2026. 18:21
25-TA-2517/356
Sandra Lase
Biedrība "Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācijas" iebildums par grozījumu ietekmi uz plānoto ārpusstacionāra dzemdību pieejamību
"Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācija" lūdz izvērtēt, vai paredzētās prasības nerada nesamērīgu ierobežojumu sievietes iespējai izvēlēties plānotas ārpusstacionāra dzemdības.
Uz pierādījumiem balstīta perinatālā aprūpe atzīst, ka zema riska grūtniecēm plānotas mājdzemdības ar atbilstoši kvalificētu personālu, iepriekš izvērtētu risku un iespēju savlaicīgi pārvest uz stacionāru var būt droša aprūpes izvēle.
Prasības, kas paredzētas augsta riska grūtniecību diagnostikai vai stacionāras aprūpes nodrošināšanai, nedrīkst automātiski tikt piemērotas tādā veidā, kas faktiski izslēdz zema riska grūtnieču iespēju izvēlēties plānotas ārpusstacionāra dzemdības.
Lūdzam:
*izvērtēt grozījumu ietekmi uz plānoto mājdzemdību pieejamību;
*skaidri nodalīt prasības augsta riska grūtnieču aprūpei no zema riska grūtnieču aprūpes;
*nodrošināt, ka normatīvais regulējums saglabā sievietes informētu izvēli par dzemdību vietu, ja tā atbilst drošas aprūpes kritērijiem.
Pamatojums: Pētījumi liecina, ka zema riska sievietēm plānotas mājdzemdības ar kvalificēta personāla klātbūtni un integrētu pārvešanas sistēmu ir saistītas ar mazāku medicīnisko intervenciju biežumu, saglabājot labus mātes un jaundzimušā veselības rezultātus.
25.06.2026. 18:33
25-TA-2517/357
Fiziska persona
Iebilstu pret plānotajiem grozījumiem. Šis izskatās pēc mēģinājuma "iznīcināt" plānotas mājdzemdības un tas nekādā veidā pozitīvi neietekmēs grūtnieces, jaunās māmiņas un viņu ģimenes. Uz sievieti nevar skatīties kā uz preci, kura atbilst/neatbilst kaut kādiem standartiem, lai kāds no malas sievietei aizliegtu dzemdēt mājās. Ir jāizvērtē kopējā situācija un pati Sieviete kopumā.
Ļoti žēl, ka ir pienācis brīdis, kad Latvijā viss kas ir saistīts ar MĀJĀM ( kā nesen arī Mājmācība), tiek mērķtiecīgi iznīcināts. Tas liek domāt, ka Latvijā Ģimene nav vērtība.
Ļoti žēl, ka ir pienācis brīdis, kad Latvijā viss kas ir saistīts ar MĀJĀM ( kā nesen arī Mājmācība), tiek mērķtiecīgi iznīcināts. Tas liek domāt, ka Latvijā Ģimene nav vērtība.
25.06.2026. 18:38
25-TA-2517/358
Fiziska persona
Esmu pret ierosinātajām izmaiņām attiecībā uz ārpusstacionāra dzemdībām. Plānotās izmaiņas būtiski ierobežos sievietes izvēlēs brīvību. Plānotās izmaiņas ir nepamatotas, nav faktu un statistikas, kas pamatotu to nepieciešamību.
Plānotu mājdzemdību pieredze bija fantastiskākā un labākā izvēle attiecībā uz dzemdību pieredzi.
Uzlabojiet stacionāra dzemdību kvalitāti - kur centrā būtu sieviete un bērns, nevis vadlīnijas un pārguruši ārsti, tad arī nevajadzēs šādus grozījumus.
Papildus jāuzsver: ir dziļi nekorekti publicēt šāda nozīmīga likumprojekta apspriešanu svētku periodā, kad sabiedrībai bija piecas brīvas dienas. Šādos apstākļos cilvēki nevarēja pienācīgi iepazīties ar grozījumiem, iedziļināties to saturā un laikus paust savu viedokli. Tas rada pamatotas šaubas par šīs apspriešanas jēgpilnumu un godīgumu pret sabiedrību!
Plānotu mājdzemdību pieredze bija fantastiskākā un labākā izvēle attiecībā uz dzemdību pieredzi.
Uzlabojiet stacionāra dzemdību kvalitāti - kur centrā būtu sieviete un bērns, nevis vadlīnijas un pārguruši ārsti, tad arī nevajadzēs šādus grozījumus.
Papildus jāuzsver: ir dziļi nekorekti publicēt šāda nozīmīga likumprojekta apspriešanu svētku periodā, kad sabiedrībai bija piecas brīvas dienas. Šādos apstākļos cilvēki nevarēja pienācīgi iepazīties ar grozījumiem, iedziļināties to saturā un laikus paust savu viedokli. Tas rada pamatotas šaubas par šīs apspriešanas jēgpilnumu un godīgumu pret sabiedrību!
25.06.2026. 19:15
25-TA-2517/359
Fiziska persona
Vēlos iesniegt savus komentārus par grozījumiem Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība" (Projekta ID 25-TA-2517, tupmāk tekstā - grozījumu projekts, grozījumi, MK noteikumu grozījumi, MK noteikumu grozījumu projekts).
Par anotāciju:
Anotācijā norādīts, ka MK noteikumu grozījumu mērķis ir "panākt iespējami labāko grūtniecības iznākumu mātei un bērnam, samazinot mātes un jaundzimušā bērna saslimstību un mirstību". Manuprāt, tas nozīmē, ka MK noteikumu grozījumiem būtu jānodrošina labu pieredzi sievietei grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā, tiekoties ar ārstniecības personu un atrodoties ārstiecības iestādē, saņemot konsultācijas, veicot izmeklējumus/analīzes, asistējot dzemdību procesā, aprūpējot pēcdzemdību periodā. Tas nozīmē, ka noteikumu grozījumiem vajadzētu nodrošināt augstas kvalitātes pakalpojumus, kas izslēdz iespējamību, ka sieviete tiek emocionāli vai fiziski pazemota, tiek veiktas medicīniskas manipulācijas, pieskārieni bez atļaujas, tiek uzspiests ārstniecības personas viedoklis u.tml.
Anotācijā ir norādīts, ka "projekts ir vērsts uz dzemdību palīdzības pakalpojumu paplašināšanu atbilstoši zinātnē balstītām grūtniecības uzraudzības vajadzībām un labākajai praksei". Tas, manā izpratnē, liecina, ka MK noteikumu grozījumiem jābūt izstrādātiem, ņemot vērā dažādu pētījumu rezultātus, Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijas, labās prakses piemērus no citu valstu pieredzes.
Lasot anotācijā problēmu un risinājumu sarakstu, 2. punktā problēmas aprakstā ir minēts, ka mērķis ir "novērst iespējamos riskus ārpusstacionāra dzemdībās". Nepieciešams problēmas aprakstā izklāstīt, kādi ir ārpusstacionāra dzemdību riski, kas tiks novērsti ar šiem MK noteikumu grozījumiem. Problēmas aprakstā tie nav minēti, līdz ar to nav iespējams izvērtēt, vai piedāvātais risinājums spēs problēmu risināt.
Lasot anotāciju tālāk, ir minēts, ka "grozījumi Noteikumos Nr. 611 ir veicami, lai tie nebūtu pretrunā ar aktuālākajiem algoritmiem un vadlīnijām, kuri ir saistoši ārstniecības personām un izstrādāti ar nolūku uzlabot uz pacientu centrēta veselības aprūpes pakalpojuma kvalitāti un pieejamību". Tas, manuprāt, nozīmē, ka grozījumiem jānodrošina vēl labāku pakalpojumu nekā šobrīd ir pieejams tā, lai nepieciešamie grūtniecības un dzemdniecības un pārējie saistītie pakalpojumi sievietei un mazulim būtu pieejami un tā ir pieeja, kurā veselības aprūpes sistēmas centrā ir pats pacients — viņa vajadzības, vērtības, vēlmes un dzīves situācija, nevis tikai slimība vai medicīniskā diagnoze.
Anotācijas 2.1. punktā "Sabiedrības grupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē, vai varētu ietekmēt" pie fiziskām personām nav minētas ārstniecības personas, kas sniedz ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu un kas strādā stacionāros un sniedz pakalpojumus grūtniecēm, jo anotācijā norādīts, ka šīm personām būt jāiegūst papildus zināšanas (izglītības sertifikāti). Nepieciešams papildināt anotāciju ar ārstniecības personām.
Anotācijā ir pretrunas: 2.1. punktā "Sabiedrības grupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē, vai varētu ietekmēt" ietekmes aprakstā norādīts: "Projektā paredzētās izmaiņas pozitīvi ietekmēs grūtnieces, jaunās māmiņas un viņu ģimenes, veicinot tautsaimniecības attīstību", savukārt 2.2. punktā "Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību" rakstīts, ka šo jomu izmaiņas neskars. Nepieciešams grozījumu izstrādātājiem vienoties un anotācijā norādīt, vai grozījumi ietekmēs tautsaimniecību.
Anotācijas 6.1. punktā, kur minētas projekta izstrādē iesaistītās institūcijas - nevalstiskās organizācijas nav norādīta biedrība "Plānotu ārpusstacionāra dzemdību vecmāšu apvienība". Nav skaidrs, kāpēc MK noteikumu grozījumu izstrādē nav iesaistīta biedrība, kuras biedri ir speciālisti, kas sniedz pakalpojumu, kuru šīs izmaiņas tieši ietekmēs. Ļoti iespējams, ka biedrībai ir nozīmīga informācija par ārpusstacionāra dzemdībām un sievietēm, kas izvēlas šo pakalpojumu, kas varētu būt būtiska, lai sasniegtu MK noteikumu grozījumu mērķi - panākt iespējami labāko grūtniecības iznākumu mātei un bērnam. Lūdzu turpmākajā šo grozījumu izstrādē iesaistīt arī šo biedrību.
Par grozījumu projektu:
Grozījumu projekta 8.11. minēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kura ir fiziski un psihiski vesela. Grozījumos nav minēts, pēc kādiem kritērijiem ir jāizvērtē sievietes fiziskā un psihiskā veselība. Nav norādīts, kam ir tiesības izvērtēt sievietes psihisko veselību, kā arī kurā grūtniecības periodā (nedēļā) izvērtējums jāveic. Nav skaidrs, kāpēc psihiskās veselības stāvokļa izvērtējums nepieciešams tikai sievietēm, kas izvēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības - kāpēc šāds izvērtējums nav vajadzīgs visām dzemdētājām?! Šie grozījumi diskriminē sievietes, kas plāno dzemdības ārpusstacionāra, papildus radot tām nevajadzīgu finanšu slogu (piem., transporta izdevumiem, braucot pie speciālista) un lieki tērējot viņu laiku. Grozījumos un anotācijā nav norādīti zinātnisko pētījumu rezultāti vai Pasaules veselības organizācijas vai cita vērā ņemama informācija, kas pamatotu psihiskā novērtējuma nepieciešamību, lemjot vai sievietei ļaut vai neļaut dzemdēt ārpusstacionāra. Aicinu šo punktu izņemt ārā no MK noteikumu grozījumu projekta.
Grozījumu projekta 8.12. punktā norādīts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kuras ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir mazāks par 30 kg/m2. Anotācijā un grozījumu projektā nav minēts, kāpēc izvēlēts šāds rādītājs, kā viens no būtiskajiem faktoriem, lai sieviete varētu plānot ārpusstacionāra dzemdības. Grozījumos nav norādīts, kurā grūtniecības posmā (nedēļā) būtu vērtējams ĶMI. Es iebilstu, ka ĶMI tiek noteikts kā viens rādītājs, pēc kura vadīties aizliedzot sievietei plānot ārpusstacionāra dzemdības. Zināms, ka sievietes grūtniecības un dzemdību rezultātu neietekmē tikai viens rādītājs. Papildus vēršu uzmanību, ka šāds kritērijs diskriminē veselas sievietes, kurām ir neliels liekais svars. Manuprāt, ja sieviete tiek atzīta par zema riska grūtnieci, tad šāds kritērijs nedrīkst likumiski viņai aizliegt plānot ārpusstacionāra dzemdības. Aicinu izņemt šo punktu no MK noteikumu grozījumu projekta.
Grozījumu projekta 8.13. punktā minēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kurai ir viens auglis pakauša priekšguļā. Grozījumu projektā nav minēts, kurā grūtniecības nedēļā ir jāizvērtē mazulīša guļas pozīcija. Nav minēti skaidrojumi, kas pamato šī punkta pamatotību (ar pētījumu rezultātiem, Pasaules veselības organizācijas rekomendācijām vai cita vērā ņemama informācija) - riskus mazulīša vai mammas veselībai, ja tas neatrodas pakauša priekšguļā un tiek plānotas ārpusstacionāra dzemdības. Nepieciešams papildināt anotāciju vai grozījumus ar skaidrojumiem, kā arī vēlos drīzāk aicināt likumdevējus meklēt risinājumus, kā celt ārstniecības personu kompetenci, lai būtu iespējams pieņemt ārpusstacionāra dzemdības arī gadījumos, kad mazulītis nav pakauša priekšguļā.
Grozījumu projekta 8.14. punktā minēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kuras grūtniecības laiks ir 37 nedēļas 0 dienas - 40 nedēļas 6 dienas (pēc 41 nedēļas 0 dienas rekomendē dzemdību ierosināšanu, lai mazinātu augļa saslimstību). Anotācijā un grozījumu projektā nav norādīts, kāpēc izvēlēts šāds grūtniecības beigu termiņš, lai varētu plānot ārpusstacionāra dzemdības. Zināms, ka ir mazulīši, kas izvēlas (paši ierosina dzemdības) nākt pasaulē vēlāk, pēc 40 nedēļām un 6 dienām. Manuprāt, grūtniecei kopā ar savu ārstu ir tiesības izrunāt šo jautājumu un pašai izlemt par vai pret plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, ja grūtniecības periods ir ilgāks par 40 nedēļām un 6 dienām. Aicinu šo punktu izņemt ārā no grozījumu projekta.
Grozījumu projekta 8.16 punktā minēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kura 35.-37. gestācijas nedēļā dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē ir saņēmusi stacionāra praktizējoša sertificēta ginekologa, dzemdību specialista vai vecmātes konsultāciju par piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām. Grozījumos vai anotācijā nav norādīti kritēriji, kas jāņem vērā stacionāra darbiniekam, izvērtējot sievietes piemērotību - tai tie ir domāti iepriekš grozījumos minētie kritēriji vai darbinieka subjektīvie kritēriji un pārliecība? Vēlos akcentēt, ka ne grozījumos, ne anotācijā nav minēts, kā stacionāra darbinieka vērtējums par sievietes iespēju izvēlēties plānotas ārpusstacionāra dzemdības var pozitīvi vai negatīvi ietekmēt dzemdību rezultātu. Nav informācijas, kādi zinātnisko pētījumu rezultāti vai Pasaules veselības organizācijas rekomendācijas, vai citu valstu piemēri ir mudinājuši ieviest šādu grozījumu punktu - trūkst pamatojuma. Zināms, ka bērnu dzimstība Latvijā samazinās, līdz ar to dzemdību skaits - dzemdību kā pakalpojuma skaits stacionāros samazinās. Tas nozīmē, ka stacionāru ārstniecības personas ir ieinteresētas, lai pēc iespējas vairāk grūtnieces dzemdētu viņu iestādē, tādējādi nodrošinot viņiem darba vietas un konkurētspējīgu atalgojumu. Nav pieļaujams, ka stacionāra darbinieks personisko interešu vadīts pieņem lēmumu atteikt sievietei plānotas ārpusstacionāra dzemdības. Manā skatījumā, šāds grozījumu punkts diskriminē jebkuras sievietes brīvo izvēli izvēlēties sev piemērotāko dzemdību vietu, to pārrunājot ar savu ārstējošo ārstu/speciālistu, kas pārzina sievietes veselības stāvokli, slimības vēsturi un iemeslus, kāpēc viņa vēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības. Manuprāt, ārstniecības persona, kas ir ieguvusi atbilstošu izglītību un Latvijas likumdošanas ietvaros var uzņemties grūtnieces aprūpi, var sniegt viņai nepieciešamo informāciju un padomus, lai sieviete var pieņemt pārdomātu un uz faktiem balstītu lēmumu, vai izvēlēties plānotas ārpusstacionāra dzemdības vai tomēr nē. Papildus vēlos akcentēt, ka šis grozījumu punkts diskriminē ārstniecības personu, kas ir uzņēmusies grūtnieces aprūpi, netieši norādot, ka viņa kompetence ir nepietiekama. Lūdzu ņemiet vērā, ka stacionārā strādājošs darbinieks, kuram tikšanās laikā ar grūtnieci būtu ļoti ierobežots laiks, būtu pieejama ievērojami mazāk informācija, lai pieņemtu pamatotu un izsvērtu lēmumu, salīdzinot ar sievietes ārstējošo ārstu, līdz ar to uzskatu, ka šāds grozījumu punkts ir pretrunā ar MK noteikumu grozījumu mērķi, jo tas neveicinās iespējami labāko grūtniecības iznākumu, kā arī tas ir pilnīgi pretrunā ar anotācijā minēto, ka grozījumi ir vērsti uz to, lai tiktu uzlabota uz pacientu centrēta veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāte. Aicinu izņemt šo punktu no MK noteikumu grozījumu projekta.
Grozījumu projekta 8.2 punktā minēts, ka vecmāte, kas nodrošina ārpusstacionāra dzemdību palīdzību, ir nostrādājusi stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus. Pirmkārt, vēlos norādīt, ka nav skaidrs, kāpēc ir izvēlēti 5 gadi. Nav informācijas, kādi informācijas resursi - zinātnisko pētījumu rezultāti, Pasaules veselības organizācijas rekomendācijas vai citi vērā ņemami avoti, ir ņemti vērā, izvēloties šādu pieeju un apmācību stacionārā ilgumu. Vēršu uzmanību, ka punkts tiešā veidā diskriminē vecmātes, kas sniedz ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu, jo parāda, ka likumdevējs uzskata, ka viskvalitatīvākā pieredze ir iegūstama tikai strādājot stacionārā. Papildus tas norāda, ka šādu speciālistu iegūtā izglītība, ko apliecina Latvijas likumdošanas ietvaros apstiprināts izglītības dokuments, ir nepietiekama, jo tikai stacionārā (5 gadu laikā) ir iespējams iegūt pareizu, pietiekamu un kvalitatīvu informāciju un pieredzi. Katru dienu pasaulē piedzimst ļoti daudz bērni plānotās ārpusstacionāra dzemdībās, Latvija nav izņēmums. Vecmātes, kas ir izvēlējušās sniegt plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu, to dara tikai tāpēc, ka, pirmkārt, ir pieprasījums no sievietēm - tas nozīmē, ka dažādu iemeslu vadītas, viņas ir izlēmušas, ka tas viņu ģimenei ir labākais dzemdību plāns, otrkārt, viņas ir ieguvušas nepieciešamās zināšanas izglītības iestādē, piedalījušās starptautiskos semināros, kā arī piedalījušās citu vecmāšu vadītās mājdzemdībās, lai savu pieredzi paplašinātu un kvalifikāciju celtu, treškārt, balstoties uz savām zināšanām un pieredzi, viņas ir pārliecinātas, ka spēj šo pakalojumu sniegt kvalitatīvi - neviens cilvēks nebūs gatavs uzņemties risku vadīt dzemdības, ja nebūs izsvēris visus riskus, tiekoties ar konkrēto sievieti, izvērtējot slimības vēsturi, viņas motivāciju un gatavību fizioloģiskām dzemdībām. Manā skatījumā, vecmātes, kas sniedz ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumi ir kvalificētas, un 5 gadu strādāšana stacionārā nevis celtu viņu kvalifikāciju, bet drīzāk degradētu viņu prasmi sajust grūtnieces vajadzības dzemdību procesā. Šīs vecmātes tiktu piespiestas "turēties stacionāra rāmojos", pielietot ilgāk strādājošo ārstniecības personu paradumus pret savu gribu, lai spētu izturēt šo "apmācību" laiku. Pieļauju, ka stacionāros strādājošās ārsniecības personas nelabprāt uzņemu savā kolektīvā vecmātes, kas ir sniegušas vai plāno sniegt ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu, jo tiešā veidā ir konkurentes. Papildus vēlos akcentēt, ka samazinātās dzimstības dēļ, samazinās arī nepieciešamība pēc dzemdību speciālistiem, tāpēc potenciāli pastāv risks, ka vecmātes, kuras gribētu sniegt plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu, nevarētu atrast stacionāru, kur iziet 5 gadu "apmācības". Aicinu izņemt no MK noteikumu grozījumiem šo punktu.
Noslēgumā vēlos aicināt likumdevējus un šo MK noteikumu grozījumu izstrādē iesaistītos cilvēkus objektīvi - ar pētījumiem, izvērtēt, kāpēc sievietes izvēlas plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu. Zināms, ka tas šobrīd ir maksas pakalpojumus, kas jau ierobežo interesentu skaitu. Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa šo sieviešu (prognozēju, ka ~90%) ir izpētījušas statistiku, kas saistīta ar dzemdībām, izlasījušas visdažādāko literatūru par dzemdību procesu, apmeklējušas dažādus kursus, ieguvušas atsauksmes no vairākām mammām par viņu dzemdību pieredzi gan stacionārā, gan ārpusstacionāra, izlasījušas potenciālos riskus gan vienā, gan otrā dzemdību risinājumā, un gala rezultātā ir secinājušas, ka labāk saņemtu plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu nevis pakalpojumu stacionārā. Lielais jautājums ir - kāpēc? Lūdzu veltiet laiku un veiciet pētījumu šajā jomā un tad virziet grozījumus MK noteikumos, lai kopīgi sasniegtu mērķi - uzlabotu dzemdību kvalitāti Latvijā visām sievietēm - gan tām, kas izvēlas stacionāra sniegtos pakalpojumus, gan tām, kas priekšroku dod plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.
Par anotāciju:
Anotācijā norādīts, ka MK noteikumu grozījumu mērķis ir "panākt iespējami labāko grūtniecības iznākumu mātei un bērnam, samazinot mātes un jaundzimušā bērna saslimstību un mirstību". Manuprāt, tas nozīmē, ka MK noteikumu grozījumiem būtu jānodrošina labu pieredzi sievietei grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā, tiekoties ar ārstniecības personu un atrodoties ārstiecības iestādē, saņemot konsultācijas, veicot izmeklējumus/analīzes, asistējot dzemdību procesā, aprūpējot pēcdzemdību periodā. Tas nozīmē, ka noteikumu grozījumiem vajadzētu nodrošināt augstas kvalitātes pakalpojumus, kas izslēdz iespējamību, ka sieviete tiek emocionāli vai fiziski pazemota, tiek veiktas medicīniskas manipulācijas, pieskārieni bez atļaujas, tiek uzspiests ārstniecības personas viedoklis u.tml.
Anotācijā ir norādīts, ka "projekts ir vērsts uz dzemdību palīdzības pakalpojumu paplašināšanu atbilstoši zinātnē balstītām grūtniecības uzraudzības vajadzībām un labākajai praksei". Tas, manā izpratnē, liecina, ka MK noteikumu grozījumiem jābūt izstrādātiem, ņemot vērā dažādu pētījumu rezultātus, Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijas, labās prakses piemērus no citu valstu pieredzes.
Lasot anotācijā problēmu un risinājumu sarakstu, 2. punktā problēmas aprakstā ir minēts, ka mērķis ir "novērst iespējamos riskus ārpusstacionāra dzemdībās". Nepieciešams problēmas aprakstā izklāstīt, kādi ir ārpusstacionāra dzemdību riski, kas tiks novērsti ar šiem MK noteikumu grozījumiem. Problēmas aprakstā tie nav minēti, līdz ar to nav iespējams izvērtēt, vai piedāvātais risinājums spēs problēmu risināt.
Lasot anotāciju tālāk, ir minēts, ka "grozījumi Noteikumos Nr. 611 ir veicami, lai tie nebūtu pretrunā ar aktuālākajiem algoritmiem un vadlīnijām, kuri ir saistoši ārstniecības personām un izstrādāti ar nolūku uzlabot uz pacientu centrēta veselības aprūpes pakalpojuma kvalitāti un pieejamību". Tas, manuprāt, nozīmē, ka grozījumiem jānodrošina vēl labāku pakalpojumu nekā šobrīd ir pieejams tā, lai nepieciešamie grūtniecības un dzemdniecības un pārējie saistītie pakalpojumi sievietei un mazulim būtu pieejami un tā ir pieeja, kurā veselības aprūpes sistēmas centrā ir pats pacients — viņa vajadzības, vērtības, vēlmes un dzīves situācija, nevis tikai slimība vai medicīniskā diagnoze.
Anotācijas 2.1. punktā "Sabiedrības grupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē, vai varētu ietekmēt" pie fiziskām personām nav minētas ārstniecības personas, kas sniedz ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu un kas strādā stacionāros un sniedz pakalpojumus grūtniecēm, jo anotācijā norādīts, ka šīm personām būt jāiegūst papildus zināšanas (izglītības sertifikāti). Nepieciešams papildināt anotāciju ar ārstniecības personām.
Anotācijā ir pretrunas: 2.1. punktā "Sabiedrības grupas, kuras tiesiskais regulējums ietekmē, vai varētu ietekmēt" ietekmes aprakstā norādīts: "Projektā paredzētās izmaiņas pozitīvi ietekmēs grūtnieces, jaunās māmiņas un viņu ģimenes, veicinot tautsaimniecības attīstību", savukārt 2.2. punktā "Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību" rakstīts, ka šo jomu izmaiņas neskars. Nepieciešams grozījumu izstrādātājiem vienoties un anotācijā norādīt, vai grozījumi ietekmēs tautsaimniecību.
Anotācijas 6.1. punktā, kur minētas projekta izstrādē iesaistītās institūcijas - nevalstiskās organizācijas nav norādīta biedrība "Plānotu ārpusstacionāra dzemdību vecmāšu apvienība". Nav skaidrs, kāpēc MK noteikumu grozījumu izstrādē nav iesaistīta biedrība, kuras biedri ir speciālisti, kas sniedz pakalpojumu, kuru šīs izmaiņas tieši ietekmēs. Ļoti iespējams, ka biedrībai ir nozīmīga informācija par ārpusstacionāra dzemdībām un sievietēm, kas izvēlas šo pakalpojumu, kas varētu būt būtiska, lai sasniegtu MK noteikumu grozījumu mērķi - panākt iespējami labāko grūtniecības iznākumu mātei un bērnam. Lūdzu turpmākajā šo grozījumu izstrādē iesaistīt arī šo biedrību.
Par grozījumu projektu:
Grozījumu projekta 8.11. minēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kura ir fiziski un psihiski vesela. Grozījumos nav minēts, pēc kādiem kritērijiem ir jāizvērtē sievietes fiziskā un psihiskā veselība. Nav norādīts, kam ir tiesības izvērtēt sievietes psihisko veselību, kā arī kurā grūtniecības periodā (nedēļā) izvērtējums jāveic. Nav skaidrs, kāpēc psihiskās veselības stāvokļa izvērtējums nepieciešams tikai sievietēm, kas izvēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības - kāpēc šāds izvērtējums nav vajadzīgs visām dzemdētājām?! Šie grozījumi diskriminē sievietes, kas plāno dzemdības ārpusstacionāra, papildus radot tām nevajadzīgu finanšu slogu (piem., transporta izdevumiem, braucot pie speciālista) un lieki tērējot viņu laiku. Grozījumos un anotācijā nav norādīti zinātnisko pētījumu rezultāti vai Pasaules veselības organizācijas vai cita vērā ņemama informācija, kas pamatotu psihiskā novērtējuma nepieciešamību, lemjot vai sievietei ļaut vai neļaut dzemdēt ārpusstacionāra. Aicinu šo punktu izņemt ārā no MK noteikumu grozījumu projekta.
Grozījumu projekta 8.12. punktā norādīts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kuras ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir mazāks par 30 kg/m2. Anotācijā un grozījumu projektā nav minēts, kāpēc izvēlēts šāds rādītājs, kā viens no būtiskajiem faktoriem, lai sieviete varētu plānot ārpusstacionāra dzemdības. Grozījumos nav norādīts, kurā grūtniecības posmā (nedēļā) būtu vērtējams ĶMI. Es iebilstu, ka ĶMI tiek noteikts kā viens rādītājs, pēc kura vadīties aizliedzot sievietei plānot ārpusstacionāra dzemdības. Zināms, ka sievietes grūtniecības un dzemdību rezultātu neietekmē tikai viens rādītājs. Papildus vēršu uzmanību, ka šāds kritērijs diskriminē veselas sievietes, kurām ir neliels liekais svars. Manuprāt, ja sieviete tiek atzīta par zema riska grūtnieci, tad šāds kritērijs nedrīkst likumiski viņai aizliegt plānot ārpusstacionāra dzemdības. Aicinu izņemt šo punktu no MK noteikumu grozījumu projekta.
Grozījumu projekta 8.13. punktā minēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kurai ir viens auglis pakauša priekšguļā. Grozījumu projektā nav minēts, kurā grūtniecības nedēļā ir jāizvērtē mazulīša guļas pozīcija. Nav minēti skaidrojumi, kas pamato šī punkta pamatotību (ar pētījumu rezultātiem, Pasaules veselības organizācijas rekomendācijām vai cita vērā ņemama informācija) - riskus mazulīša vai mammas veselībai, ja tas neatrodas pakauša priekšguļā un tiek plānotas ārpusstacionāra dzemdības. Nepieciešams papildināt anotāciju vai grozījumus ar skaidrojumiem, kā arī vēlos drīzāk aicināt likumdevējus meklēt risinājumus, kā celt ārstniecības personu kompetenci, lai būtu iespējams pieņemt ārpusstacionāra dzemdības arī gadījumos, kad mazulītis nav pakauša priekšguļā.
Grozījumu projekta 8.14. punktā minēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kuras grūtniecības laiks ir 37 nedēļas 0 dienas - 40 nedēļas 6 dienas (pēc 41 nedēļas 0 dienas rekomendē dzemdību ierosināšanu, lai mazinātu augļa saslimstību). Anotācijā un grozījumu projektā nav norādīts, kāpēc izvēlēts šāds grūtniecības beigu termiņš, lai varētu plānot ārpusstacionāra dzemdības. Zināms, ka ir mazulīši, kas izvēlas (paši ierosina dzemdības) nākt pasaulē vēlāk, pēc 40 nedēļām un 6 dienām. Manuprāt, grūtniecei kopā ar savu ārstu ir tiesības izrunāt šo jautājumu un pašai izlemt par vai pret plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, ja grūtniecības periods ir ilgāks par 40 nedēļām un 6 dienām. Aicinu šo punktu izņemt ārā no grozījumu projekta.
Grozījumu projekta 8.16 punktā minēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kura 35.-37. gestācijas nedēļā dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē ir saņēmusi stacionāra praktizējoša sertificēta ginekologa, dzemdību specialista vai vecmātes konsultāciju par piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām. Grozījumos vai anotācijā nav norādīti kritēriji, kas jāņem vērā stacionāra darbiniekam, izvērtējot sievietes piemērotību - tai tie ir domāti iepriekš grozījumos minētie kritēriji vai darbinieka subjektīvie kritēriji un pārliecība? Vēlos akcentēt, ka ne grozījumos, ne anotācijā nav minēts, kā stacionāra darbinieka vērtējums par sievietes iespēju izvēlēties plānotas ārpusstacionāra dzemdības var pozitīvi vai negatīvi ietekmēt dzemdību rezultātu. Nav informācijas, kādi zinātnisko pētījumu rezultāti vai Pasaules veselības organizācijas rekomendācijas, vai citu valstu piemēri ir mudinājuši ieviest šādu grozījumu punktu - trūkst pamatojuma. Zināms, ka bērnu dzimstība Latvijā samazinās, līdz ar to dzemdību skaits - dzemdību kā pakalpojuma skaits stacionāros samazinās. Tas nozīmē, ka stacionāru ārstniecības personas ir ieinteresētas, lai pēc iespējas vairāk grūtnieces dzemdētu viņu iestādē, tādējādi nodrošinot viņiem darba vietas un konkurētspējīgu atalgojumu. Nav pieļaujams, ka stacionāra darbinieks personisko interešu vadīts pieņem lēmumu atteikt sievietei plānotas ārpusstacionāra dzemdības. Manā skatījumā, šāds grozījumu punkts diskriminē jebkuras sievietes brīvo izvēli izvēlēties sev piemērotāko dzemdību vietu, to pārrunājot ar savu ārstējošo ārstu/speciālistu, kas pārzina sievietes veselības stāvokli, slimības vēsturi un iemeslus, kāpēc viņa vēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības. Manuprāt, ārstniecības persona, kas ir ieguvusi atbilstošu izglītību un Latvijas likumdošanas ietvaros var uzņemties grūtnieces aprūpi, var sniegt viņai nepieciešamo informāciju un padomus, lai sieviete var pieņemt pārdomātu un uz faktiem balstītu lēmumu, vai izvēlēties plānotas ārpusstacionāra dzemdības vai tomēr nē. Papildus vēlos akcentēt, ka šis grozījumu punkts diskriminē ārstniecības personu, kas ir uzņēmusies grūtnieces aprūpi, netieši norādot, ka viņa kompetence ir nepietiekama. Lūdzu ņemiet vērā, ka stacionārā strādājošs darbinieks, kuram tikšanās laikā ar grūtnieci būtu ļoti ierobežots laiks, būtu pieejama ievērojami mazāk informācija, lai pieņemtu pamatotu un izsvērtu lēmumu, salīdzinot ar sievietes ārstējošo ārstu, līdz ar to uzskatu, ka šāds grozījumu punkts ir pretrunā ar MK noteikumu grozījumu mērķi, jo tas neveicinās iespējami labāko grūtniecības iznākumu, kā arī tas ir pilnīgi pretrunā ar anotācijā minēto, ka grozījumi ir vērsti uz to, lai tiktu uzlabota uz pacientu centrēta veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāte. Aicinu izņemt šo punktu no MK noteikumu grozījumu projekta.
Grozījumu projekta 8.2 punktā minēts, ka vecmāte, kas nodrošina ārpusstacionāra dzemdību palīdzību, ir nostrādājusi stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus. Pirmkārt, vēlos norādīt, ka nav skaidrs, kāpēc ir izvēlēti 5 gadi. Nav informācijas, kādi informācijas resursi - zinātnisko pētījumu rezultāti, Pasaules veselības organizācijas rekomendācijas vai citi vērā ņemami avoti, ir ņemti vērā, izvēloties šādu pieeju un apmācību stacionārā ilgumu. Vēršu uzmanību, ka punkts tiešā veidā diskriminē vecmātes, kas sniedz ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu, jo parāda, ka likumdevējs uzskata, ka viskvalitatīvākā pieredze ir iegūstama tikai strādājot stacionārā. Papildus tas norāda, ka šādu speciālistu iegūtā izglītība, ko apliecina Latvijas likumdošanas ietvaros apstiprināts izglītības dokuments, ir nepietiekama, jo tikai stacionārā (5 gadu laikā) ir iespējams iegūt pareizu, pietiekamu un kvalitatīvu informāciju un pieredzi. Katru dienu pasaulē piedzimst ļoti daudz bērni plānotās ārpusstacionāra dzemdībās, Latvija nav izņēmums. Vecmātes, kas ir izvēlējušās sniegt plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu, to dara tikai tāpēc, ka, pirmkārt, ir pieprasījums no sievietēm - tas nozīmē, ka dažādu iemeslu vadītas, viņas ir izlēmušas, ka tas viņu ģimenei ir labākais dzemdību plāns, otrkārt, viņas ir ieguvušas nepieciešamās zināšanas izglītības iestādē, piedalījušās starptautiskos semināros, kā arī piedalījušās citu vecmāšu vadītās mājdzemdībās, lai savu pieredzi paplašinātu un kvalifikāciju celtu, treškārt, balstoties uz savām zināšanām un pieredzi, viņas ir pārliecinātas, ka spēj šo pakalojumu sniegt kvalitatīvi - neviens cilvēks nebūs gatavs uzņemties risku vadīt dzemdības, ja nebūs izsvēris visus riskus, tiekoties ar konkrēto sievieti, izvērtējot slimības vēsturi, viņas motivāciju un gatavību fizioloģiskām dzemdībām. Manā skatījumā, vecmātes, kas sniedz ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumi ir kvalificētas, un 5 gadu strādāšana stacionārā nevis celtu viņu kvalifikāciju, bet drīzāk degradētu viņu prasmi sajust grūtnieces vajadzības dzemdību procesā. Šīs vecmātes tiktu piespiestas "turēties stacionāra rāmojos", pielietot ilgāk strādājošo ārstniecības personu paradumus pret savu gribu, lai spētu izturēt šo "apmācību" laiku. Pieļauju, ka stacionāros strādājošās ārsniecības personas nelabprāt uzņemu savā kolektīvā vecmātes, kas ir sniegušas vai plāno sniegt ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu, jo tiešā veidā ir konkurentes. Papildus vēlos akcentēt, ka samazinātās dzimstības dēļ, samazinās arī nepieciešamība pēc dzemdību speciālistiem, tāpēc potenciāli pastāv risks, ka vecmātes, kuras gribētu sniegt plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu, nevarētu atrast stacionāru, kur iziet 5 gadu "apmācības". Aicinu izņemt no MK noteikumu grozījumiem šo punktu.
Noslēgumā vēlos aicināt likumdevējus un šo MK noteikumu grozījumu izstrādē iesaistītos cilvēkus objektīvi - ar pētījumiem, izvērtēt, kāpēc sievietes izvēlas plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu. Zināms, ka tas šobrīd ir maksas pakalpojumus, kas jau ierobežo interesentu skaitu. Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa šo sieviešu (prognozēju, ka ~90%) ir izpētījušas statistiku, kas saistīta ar dzemdībām, izlasījušas visdažādāko literatūru par dzemdību procesu, apmeklējušas dažādus kursus, ieguvušas atsauksmes no vairākām mammām par viņu dzemdību pieredzi gan stacionārā, gan ārpusstacionāra, izlasījušas potenciālos riskus gan vienā, gan otrā dzemdību risinājumā, un gala rezultātā ir secinājušas, ka labāk saņemtu plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu nevis pakalpojumu stacionārā. Lielais jautājums ir - kāpēc? Lūdzu veltiet laiku un veiciet pētījumu šajā jomā un tad virziet grozījumus MK noteikumos, lai kopīgi sasniegtu mērķi - uzlabotu dzemdību kvalitāti Latvijā visām sievietēm - gan tām, kas izvēlas stacionāra sniegtos pakalpojumus, gan tām, kas priekšroku dod plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.
25.06.2026. 19:31
25-TA-2517/360
Fiziska persona
Iebilstu pret šiem grozījumiem, jo, manuprāt, prasības nav adekvātas pret ārpusstacionāra dzemdību riskiem. Šie grozījumi izteikti paaugstināto un sarežģīto prasību dēļ būtiski ierobežo sievietes iespējas izvēlēties, kur un kā saņemt dzemdību palīdzību. Īpaši iebilstu pret punktu "8.11. ir fiziski un psihiski vesela;" tā plašās iespējamās interpretācijas dēļ, jo atsevišķi netiek izvērtēta konkrētu saslimšanu ietekme uz dzemdību riskiem.
25.06.2026. 19:47
25-TA-2517/362
Fiziska persona
Iebilstu pret projekta turpmāku virzību, jo tas neatbilst labas likumdošanas principiem, nav pietiekami pamatots ar objektīviem pierādījumiem un rada nesamērīgu pamattiesību ierobežojumu.
Projekta anotācijā kā mērķis norādīts uzlabot mātes un bērna veselības iznākumus, tomēr anotācijā nav sniegts pierādījumos balstīts izvērtējums, kas apliecinātu, ka tieši piedāvātais ierobežojumu kopums sasniegs šo mērķi. Tajā nav analizēta ne katras prasības individuālā efektivitāte, ne to kumulatīvā ietekme uz plānoto ārpusstacionāra dzemdību pieejamību:
1. Faktisks mājdzemdību aizliegums, apejot likumdevēja gribu
Lai gan projekts formāli neaizliedz plānotas ārpusstacionāra dzemdības, tā kopējais regulējums faktiski rada situāciju, kurā šo pakalpojumu kļūst ļoti grūti vai pat neiespējami nodrošināt. Tiesiskā valstī vērtējama ir ne tikai normas formālā redakcija, bet arī tās faktiskā ietekme uz personas iespējām īstenot savas tiesības.
Obligāta konsultācija stacionārā, dzemdību vietas izvērtēšana, prasība par divu ārstniecības personu klātbūtni, piecu gadu darba pieredzi stacionārā, paplašinātais aprīkojuma saraksts un papildu medicīniskie kritēriji kopumā rada būtisku administratīvu, organizatorisku un finansiālu slogu. Anotācijā nav izvērtēta šo prasību kumulatīvā ietekme uz pakalpojuma pieejamību, izmaksām un praktizējošo vecmāšu skaitu.
Īpaši problemātiska ir prasība, ka plānoto ārpusstacionāra dzemdību piemērotību izvērtē ārstniecības iestāde, kas vienlaikus pati sniedz konkurējošu stacionāro dzemdību pakalpojumu. Tas rada objektīvu interešu konflikta risku, iespējamu korupciju un var mazināt uzticēšanos lēmumu objektivitātei. Turklāt šāda prasība netieši apšauba valsts pašas izveidoto sertificēto vecmāšu profesionālās kvalifikācijas sistēmu.
Līdz ar to projekts faktiski sasniedz rezultātu, kas pielīdzināms plānoto mājdzemdību aizliegumam, lai gan tas nav formulēts tiešā veidā. Šāda netieša pamattiesību ierobežošana neatbilst tiesiskas valsts, labas pārvaldības un samērīguma principiem.
2. Netiek ievērots proporcionalitātes princips
Satversmes tiesas judikatūra konsekventi nosaka, ka ikviens pamattiesību ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tas vienlaikus ir:
A. piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai;
B. nepieciešams;
C. samērīgs.
Projektā nav veikts neviens no šiem izvērtējumiem.
Nav pierādīts:
A. kādēļ tieši piecu gadu pieredze uzlabo drošību;
B. kādēļ divas ārstniecības personas ir efektīvākas par vienu pieredzējušu speciālistu;
C. kādēļ konsultācija citā ārstniecības iestādē samazina riskus;
D. kādēļ ĶMI virs 30 automātiski padara mājdzemdības nedrošas neatkarīgi no pārējiem medicīniskajiem rādītājiem.
Bez šāda izvērtējuma ierobežojumi nevar tikt uzskatīti par samērīgiem.
3. Nav izvērtēti mazāk ierobežojoši līdzekļi
Samērīguma princips prasa vispirms izvērtēt alternatīvus risinājumus, piemēram:
A. individuālu riska izvērtēšanu;
B. papildu kvalifikācijas prasības;
C. regulāru kompetences pārbaudi;
D. kvalitātes uzraudzību;
E. vienotus klīniskos algoritmus.
Projektā nav analizēts, kādēļ šādi līdzekļi nevarētu sasniegt to pašu mērķi. Tas pats par sevi jau ir pietiekams pamats projekta pārstrādei.
4. Anotācija neatbilst pierādījumos balstītas politikas principam
Anotācijā ir aprakstīts vēlamais rezultāts, bet praktiski nav analizēta problēma, piemēram, nav sniegti dati:
A. cik komplikāciju Latvijā radušās plānotās mājdzemdībās;
B. cik no tām būtu novērstas ar jaunajām prasībām;
C. kā katrs jaunais ierobežojums samazinās komplikāciju biežumu.
Bez šāda pamatojuma regulējums kļūst par pieņēmumos balstītu politiku, nevis uz pierādījumiem balstītu regulējumu.
5. Ierobežota personas autonomija
Gan Satversmes 96. pants, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants aizsargā personas autonomiju pieņemt būtiskus lēmumus par savu privāto dzīvi un veselības aprūpi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka sievietes izvēle attiecībā uz dzemdību norises vietu ietilpst privātās dzīves aizsardzībā. Valsts drīkst noteikt drošības prasības, bet tā nedrīkst izveidot regulējumu, kura faktiskās sekas ir izvēles iznīcināšana.
6. Projekts var sasniegt pretēju rezultātu
Regulējuma ietekmes izvērtējumā nav analizēts būtisks risks. Ja profesionālas mājdzemdības kļūst nepieejamas, daļa ģimeņu neizvēlēsies stacionāru, bet izvēlēsies neasistētas dzemdības formāli apejot prasības. Tas samazinās, nevis palielinās drošību un šāda iespēja anotācijā vispār nav analizēta.
7. Netiek ievērots labas likumdošanas princips
Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka kvalitatīva likumdošana prasa:
A. problēmas identificēšanu;
B. alternatīvu izvērtēšanu;
C. ieguvumu un risku analīzi;
D. pierādījumus par izvēlētā risinājuma efektivitāti.
Projektā šāda analīze nav veikta. Tādēļ nav iespējams pārliecināties, ka izvēlētais regulējums patiešām ir optimālākais sabiedrības interešu aizsardzībai.
Secinājumi:
Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka projekts pašreizējā redakcijā nav virzāms tālāk. Tas rada faktisku mājdzemdību pieejamības būtisku ierobežojumu, neievērojot proporcionalitātes principu, nepamatojot katra ierobežojuma nepieciešamību un neizvērtējot mazāk ierobežojošus alternatīvus risinājumus. Līdz ar to projekts neatbilst tiesiskas valsts, labas likumdošanas un uz pierādījumiem balstītas politikas principiem, un tas būtu nododams būtiskai pārstrādei pirms tā tālākas virzīšanas.
Projekta anotācijā kā mērķis norādīts uzlabot mātes un bērna veselības iznākumus, tomēr anotācijā nav sniegts pierādījumos balstīts izvērtējums, kas apliecinātu, ka tieši piedāvātais ierobežojumu kopums sasniegs šo mērķi. Tajā nav analizēta ne katras prasības individuālā efektivitāte, ne to kumulatīvā ietekme uz plānoto ārpusstacionāra dzemdību pieejamību:
1. Faktisks mājdzemdību aizliegums, apejot likumdevēja gribu
Lai gan projekts formāli neaizliedz plānotas ārpusstacionāra dzemdības, tā kopējais regulējums faktiski rada situāciju, kurā šo pakalpojumu kļūst ļoti grūti vai pat neiespējami nodrošināt. Tiesiskā valstī vērtējama ir ne tikai normas formālā redakcija, bet arī tās faktiskā ietekme uz personas iespējām īstenot savas tiesības.
Obligāta konsultācija stacionārā, dzemdību vietas izvērtēšana, prasība par divu ārstniecības personu klātbūtni, piecu gadu darba pieredzi stacionārā, paplašinātais aprīkojuma saraksts un papildu medicīniskie kritēriji kopumā rada būtisku administratīvu, organizatorisku un finansiālu slogu. Anotācijā nav izvērtēta šo prasību kumulatīvā ietekme uz pakalpojuma pieejamību, izmaksām un praktizējošo vecmāšu skaitu.
Īpaši problemātiska ir prasība, ka plānoto ārpusstacionāra dzemdību piemērotību izvērtē ārstniecības iestāde, kas vienlaikus pati sniedz konkurējošu stacionāro dzemdību pakalpojumu. Tas rada objektīvu interešu konflikta risku, iespējamu korupciju un var mazināt uzticēšanos lēmumu objektivitātei. Turklāt šāda prasība netieši apšauba valsts pašas izveidoto sertificēto vecmāšu profesionālās kvalifikācijas sistēmu.
Līdz ar to projekts faktiski sasniedz rezultātu, kas pielīdzināms plānoto mājdzemdību aizliegumam, lai gan tas nav formulēts tiešā veidā. Šāda netieša pamattiesību ierobežošana neatbilst tiesiskas valsts, labas pārvaldības un samērīguma principiem.
2. Netiek ievērots proporcionalitātes princips
Satversmes tiesas judikatūra konsekventi nosaka, ka ikviens pamattiesību ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tas vienlaikus ir:
A. piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai;
B. nepieciešams;
C. samērīgs.
Projektā nav veikts neviens no šiem izvērtējumiem.
Nav pierādīts:
A. kādēļ tieši piecu gadu pieredze uzlabo drošību;
B. kādēļ divas ārstniecības personas ir efektīvākas par vienu pieredzējušu speciālistu;
C. kādēļ konsultācija citā ārstniecības iestādē samazina riskus;
D. kādēļ ĶMI virs 30 automātiski padara mājdzemdības nedrošas neatkarīgi no pārējiem medicīniskajiem rādītājiem.
Bez šāda izvērtējuma ierobežojumi nevar tikt uzskatīti par samērīgiem.
3. Nav izvērtēti mazāk ierobežojoši līdzekļi
Samērīguma princips prasa vispirms izvērtēt alternatīvus risinājumus, piemēram:
A. individuālu riska izvērtēšanu;
B. papildu kvalifikācijas prasības;
C. regulāru kompetences pārbaudi;
D. kvalitātes uzraudzību;
E. vienotus klīniskos algoritmus.
Projektā nav analizēts, kādēļ šādi līdzekļi nevarētu sasniegt to pašu mērķi. Tas pats par sevi jau ir pietiekams pamats projekta pārstrādei.
4. Anotācija neatbilst pierādījumos balstītas politikas principam
Anotācijā ir aprakstīts vēlamais rezultāts, bet praktiski nav analizēta problēma, piemēram, nav sniegti dati:
A. cik komplikāciju Latvijā radušās plānotās mājdzemdībās;
B. cik no tām būtu novērstas ar jaunajām prasībām;
C. kā katrs jaunais ierobežojums samazinās komplikāciju biežumu.
Bez šāda pamatojuma regulējums kļūst par pieņēmumos balstītu politiku, nevis uz pierādījumiem balstītu regulējumu.
5. Ierobežota personas autonomija
Gan Satversmes 96. pants, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants aizsargā personas autonomiju pieņemt būtiskus lēmumus par savu privāto dzīvi un veselības aprūpi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka sievietes izvēle attiecībā uz dzemdību norises vietu ietilpst privātās dzīves aizsardzībā. Valsts drīkst noteikt drošības prasības, bet tā nedrīkst izveidot regulējumu, kura faktiskās sekas ir izvēles iznīcināšana.
6. Projekts var sasniegt pretēju rezultātu
Regulējuma ietekmes izvērtējumā nav analizēts būtisks risks. Ja profesionālas mājdzemdības kļūst nepieejamas, daļa ģimeņu neizvēlēsies stacionāru, bet izvēlēsies neasistētas dzemdības formāli apejot prasības. Tas samazinās, nevis palielinās drošību un šāda iespēja anotācijā vispār nav analizēta.
7. Netiek ievērots labas likumdošanas princips
Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka kvalitatīva likumdošana prasa:
A. problēmas identificēšanu;
B. alternatīvu izvērtēšanu;
C. ieguvumu un risku analīzi;
D. pierādījumus par izvēlētā risinājuma efektivitāti.
Projektā šāda analīze nav veikta. Tādēļ nav iespējams pārliecināties, ka izvēlētais regulējums patiešām ir optimālākais sabiedrības interešu aizsardzībai.
Secinājumi:
Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka projekts pašreizējā redakcijā nav virzāms tālāk. Tas rada faktisku mājdzemdību pieejamības būtisku ierobežojumu, neievērojot proporcionalitātes principu, nepamatojot katra ierobežojuma nepieciešamību un neizvērtējot mazāk ierobežojošus alternatīvus risinājumus. Līdz ar to projekts neatbilst tiesiskas valsts, labas likumdošanas un uz pierādījumiem balstītas politikas principiem, un tas būtu nododams būtiskai pārstrādei pirms tā tālākas virzīšanas.
25.06.2026. 20:12
25-TA-2517/363
Fiziska persona
Piekrītu,ka sievietei jābūt brīvai izvēlei,kur laist bērniņu pasaulē. Pirms tam,protams, jābūt izskaidrotiem riskiem, lai būtu iespēja pieņemt apzinātu lēmumu.
Piekrītu,ka liegums dzemdēt ārpus stacionāra palielinātu gadījumu skaitu,kad dzemdē ārpus stacionāra un bez adekvāta medicīniskā atbalsta. Tas būtu daudz bīstamāk. Arguments,ka mājdzemdībās mēdz iet bojā māte un/vai bērns neiztur kritiku,jo paradoksāli,bet joprojām tādi gadījumi notiek arī stacionāros.
Piekrītu,ka liegums dzemdēt ārpus stacionāra palielinātu gadījumu skaitu,kad dzemdē ārpus stacionāra un bez adekvāta medicīniskā atbalsta. Tas būtu daudz bīstamāk. Arguments,ka mājdzemdībās mēdz iet bojā māte un/vai bērns neiztur kritiku,jo paradoksāli,bet joprojām tādi gadījumi notiek arī stacionāros.
25.06.2026. 20:34
25-TA-2517/364
Agita Otto
Iebilstu pret punktiem, kas nepamatoti ierobežo sievietes tiesības uz brīvu izvēli, kur dzemdēt. Dzemdības ir dabisks process, katra iejaukšanās.. psiholoģiska vai fiziska, rada papildus risku sarežģījumiem.
25.06.2026. 20:38
25-TA-2517/365
Bārbala Zvirgzdiņa
Esmu diezgan lielā šokā par plānotajiem grozījumiem likumā - tieši saistībā ar plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, tā sauktajām mājdzemdībām. Biju cerējusi, ka Latvija ies vairāk pozitīvās Nīderlandes pieredzes virzienā - kur liels procents sieviešu dzemdē mājās, savā vidē - ar profesionālu dzemdību personālu, turklāt šīs mājdzemdības ir valsts apmaksātas (stacionārā turpretim ir jāmaksā). Latvijā šis procents sieviešu, kuras izvēlas plānotas mājdzemdības, ir tik mazs! Kāpēc šo nelielo sieviešu skaita izvēli ierobežot līdz teju neiespējamai? Tas taču tāpat ir dārgs ekstra prieks, kas izmaksā četrciparu skaitli - ja kāda ģimene mājdzemdības uzskata par tik svarīgām, lai šo naudiņu tam novirzītu, vai tas vien neparāda, ka tas ir rūpīgi izsvērts, apzināts lēmums, kur ģimene vēlas ieguldīt? Lūdzu respektēt izvēles brīvību bez datos nepamatotiem pierādījumiem, kāpēc to vajadzētu pēkšņi tik krasi ierobežot! Man vienas no 3 dzemdībām ir bijušas plānotas mājdzemdības - par ko esmu pateicīga - bet pēc jaunajiem grozījumiem tās jau būtu bijušas nelegālas vairākos punktos - pilnīgi nevajadzīgu un nesamērīgu iemeslu dēļ. Mana ginekoloģe, piemēram, lai gan atzina, ka esmu zema riska grūtniece, grūtniecība norit fizioloģiski, nebija nekādu sarežģījumu - tik un tā centās mani atrunāt no plānotām mājdzemdībām, jo tās viņai vienkārši nav pieņemamas. Kāda man būtu cerība, ka tad, kad man 35.-37.grūtniecības nedēļā būtu jāsaņem atļauja no tuvākā stacionāra dzemdēt mājās, satikt kādu no personāla, kurš nav kategoriski pret mājdzemdībām vienkārši savas iekšējās nostājas dēļ? Nevis reālu, taustāmu pierādījumu, statistikas, datu dēļ, bet vienkārši kāda personīgās preferences dēļ es varētu šo atļauju arī nesaņemt. Vai tas ir godīgi? Vai varbūt labāk man atļauju braukt saņemt uz Nīderlandi, kur ir šī pozitīvā un atbalstošā mājdzemdību sistēma? Hm, varbūt arī tur jādzemdē, jo viņu valsts šo izvēli atbalsta pat to apmaksājot. Par finansēm šeit arī rakstu, jo laikam jau tomēr demogrāfijas rādītājiem krītot, arī stacionāriem vajadzīgas dzemdētājas... Kādam tas laikam ir izdevīgi, aizvērt izvēles iespējas un pašnoteikšanos sievietēm, kuras vēlas dzemdēt ārpus stacionāra, kuras turklāt Latvijā ir TIK MAZS PROCENTS. Ļoti ceru, ka šos grozījumus šādā izklāstā nepieņems, es pret tiem kategoriski iebilstu.
25.06.2026. 21:22
25-TA-2517/366
Santa Markova - SIA "Rīgas Dzemdību nams"
Par Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. 25-TA-2517 "Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība"" atbilstību pacientu drošības, cilvēktiesību un pierādījumos balstītas medicīnas principiem
Pamatnostādnes
Plānotas ārpusstacionāra dzemdības Latvijā ir normatīvi atzīts un regulēts dzemdību aprūpes modelis, kas noteiktām zema riska grūtnieču grupām var tikt nodrošināts ārpus stacionāra sertificētu ārstniecības personu uzraudzībā.
Kopumā plānotais regulējums vērtējams kā mūsdienīgs, samērīgs un atbilstošs gan mātes un bērna vislabākajām interesēm, gan mūsdienu pierādījumos balstītas medicīnas atziņām. Regulējums respektē sievietes tiesības izvēlēties dzemdību vietu, vienlaikus nosakot skaidrus pacientu drošības standartus, kas ir priekšnoteikums kvalitatīvai un drošai ārpusstacionārai dzemdību aprūpei [1–5, 10–13].
Vienlaikus jāvērtē apstākļi, ka ārpusstacionāra dzemdības notiek vidē, kur nav pieejama tūlītēja operatīva dzemdību palīdzība, anestezioloģijas, transfūziju, intensīvās terapijas un neonatoloģijas infrastruktūra. Tādēļ drošas ārpusstacionāras dzemdību aprūpes priekšnoteikums nav komplikāciju ārstēšana mājas apstākļos, bet savlaicīga riska atpazīšana, stingra grūtnieču atlase, efektīva sadarbība ar stacionāro sektoru un savlaicīga piekļuve specializētai palīdzībai komplikāciju gadījumā [1–5,13,15,19].
Starptautiskās profesionālās organizācijas un vadlīnijas konsekventi uzsver, ka plānotu ārpusstacionāra dzemdību drošība ir tieši atkarīga no stingri definētiem atlases kritērijiem, kvalificētu ārstniecības personu iesaistes, integrētas sadarbības ar stacionāriem un efektīvas pārvešanas sistēmas [1,2,13,15,24].
Līdz ar to valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums noteikt tādus drošības standartus, kas maksimāli mazina novēršamu risku mātei un jaundzimušajam, vienlaikus nodrošinot cieņpilnu, uz pacientu orientētu un cilvēktiesībās balstītu aprūpi [3–10].
Ārpusstacionāra dzemdību drošība primāri balstās nevis savlaicīgā komplikāciju ārstēšanā ārpus ārstniecības iestādes, bet gan rūpīgā pacientu atlasē, savlaicīgā riska atpazīšanā un efektīvā integrācijā ar stacionāro veselības aprūpes sistēmu. [1,2,13,15,24]
1. Valsts pienākums aizsargāt mātes un bērna veselību
Latvijas Republikas Satversmes 111. pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu [6].
No Satversmes 111. panta izriet valsts pozitīvais pienākums organizēt efektīvu veselības aprūpes sistēmu un nodrošināt atbilstošus kvalitātes un drošības standartus.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir atzīts, ka dzemdību vietas izvēle ietilpst personas privātās dzīves tvērumā, tomēr valstīm veselības aprūpes organizēšanas jautājumos ir plaša rīcības brīvība, īpaši jautājumos, kas skar mātes un bērna veselības aizsardzību [10–12] Tādējādi pacientes autonomija nav absolūta
Lietā Ternovszky pret Ungāriju Eiropas Cilvēktiesību tiesa aizsargāja sievietes tiesības izvēlēties dzemdību apstākļus, tomēr neapstrīdēja valsts tiesības noteikt drošības un kvalitātes prasības mājdzemdību organizēšanai.
Savukārt lietā Dubská un Krejzová pret Čehijas Republiku Tiesa atzina, ka pat ļoti ierobežojošs regulējums attiecībā uz mājdzemdību organizēšanu var būt savienojams ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ja tā mērķis ir mātes un jaundzimušā veselības aizsardzība.(12)
2. Bērna vislabāko interešu princips
ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3. pants nosaka, ka visās darbībās, kas skar bērnu, primāri jāņem vērā bērna vislabākās intereses [8].
Savukārt Konvencijas 24. pants paredz bērna tiesības uz visaugstāko sasniedzamo veselības standartu un valsts pienākumu nodrošināt atbilstošu veselības aprūpi [8].
Dzemdību aprūpē šis princips ir īpaši nozīmīgs, jo jaundzimušais ir pilnībā atkarīgs no veselības aprūpes sistēmas spējas savlaicīgi atpazīt un ārstēt akūtas komplikācijas.
Kaut arī lielākā daļa plānotu ārpusstacionāra dzemdību norit fizioloģiski, dzemdniecībā komplikācijas var attīstīties pēkšņi un neprognozējami, tostarp plecu distocija, smaga pēcdzemdību asiņošana, augļa akūts distress vai jaundzimušā reanimācijas nepieciešamība [2,13,15].
Šādās situācijās iznākumu būtiski ietekmē laiks līdz specializētas palīdzības saņemšanai.
3. Pacientu drošības princips
Pasaules Veselības organizācija pacientu drošību definē kā novēršama kaitējuma riska samazināšanu līdz pieņemamam minimumam [4,5].
WHO Globālais pacientu drošības rīcības plāns uzsver standartizētu drošības kritēriju, savlaicīgas risku identificēšanas, efektīvas komunikācijas un drošas pacientu pārvešanas nozīmi [4].
Attiecībā uz plānotām ārpusstacionāra dzemdībām tas nozīmē:
-stingru zema riska grūtnieču atlasi;
-savlaicīgu riska atpazīšanu;
-skaidrus pārvešanas algoritmus;
-savlaicīgu piekļuvi stacionārai palīdzībai;
-standartizētu profesionālo kompetenci [1–5,13].
4. Latvijas veselības aprūpes sistēmas specifika
Lielākā daļa pētījumu par mājdzemdību drošību veikta valstīs ar pilnībā integrētu mājdzemdību sistēmu, piemēram, Nīderlandē, Kanādā vai Apvienotajā Karalistē [18,19].
Latvijā:
-pastāv reģionālas atšķirības stacionārās palīdzības pieejamībā;
-nākotnē plānota dzemdību nodaļu skaita samazināšana/pakalpojuma centralizācija;
-atšķiras transportēšanas laiks līdz stacionāriem;
-nav pilnībā integrētas valsts mēroga ārpusstacionāro dzemdību sistēmas
Interpretējot starptautisko pētījumu rezultātus, jāņem vērā, ka ārvalstu dati nav automātiski tieši pārnesami uz Latvijas veselības aprūpes sistēmu, neizvērtējot nacionālās veselības aprūpes infrastruktūras, transportēšanas iespēju un cilvēkresursu īpatnības. [1,7,22,23]
Tādēļ Latvijas apstākļos ir pamatoti noteikt konservatīvākus atlases kritērijus nekā valstīs ar pilnībā integrētu mājdzemdību sistēmu.
5. Par 30 minūšu pārvešanas kritēriju
Pārvešana uz stacionāru nav ārkārtas izņēmums, bet neatņemama ārpusstacionāru dzemdību drošības sistēmas sastāvdaļa.
Birthplace in England pētījumā konstatēts, ka pārvešana uz stacionāru bija nepieciešama aptuveni 45 % pirmdzemdētāju un 10–12 % atkārtoti dzemdējušu sieviešu [19].
Ja savlaicīga nokļūšana stacionārā objektīvi nav iespējama, konkrētā dzemdību vieta neatbilst drošas ārpusstacionāras aprūpes priekšnosacījumiem.
6. Par obligātu konsultāciju stacionārā
Iebildumos norādīts, ka obligāta konsultācija stacionārā rada nesamērīgu slogu un netieši apšauba ārpusstacionārā praktizējošo speciālistu kompetenci.
Vienlaikus jānorāda, ka konsultācijas mērķis nav ierobežot sievietes izvēli vai aizstāt ārpusstacionārā praktizējošas vecmātes profesionālo vērtējumu. Konsultācija ir uzskatāma par papildu pacientu drošības mehānismu, kura mērķis ir neatkarīgi validēt zema riska statusu, identificēt iespējami neatzītus riska faktorus, pārrunāt rīcību neatliekamās situācijās un nodrošināt aprūpes nepārtrauktību gadījumā, ja nepieciešama pārvešana uz stacionāru.
Pasaules Veselības organizācija norāda, ka kvalitatīvas dzemdību aprūpes būtiska sastāvdaļa ir efektīva aprūpes pēctecība un koordinācija starp dažādiem veselības aprūpes līmeņiem [1]. Savukārt ACOG uzsver, ka drošu plānotu mājdzemdību priekšnoteikumi ir ne tikai rūpīga grūtnieču atlase un kvalificēta ārstniecības persona, bet arī integrēta veselības aprūpes sistēma ar savlaicīgu pieeju konsultācijām un stacionārai palīdzībai komplikāciju gadījumā [2].
Ņemot vērā Latvijas veselības aprūpes sistēmas īpatnības – reģionālās atšķirības stacionārās palīdzības pieejamībā, dzemdību nodaļu skaita samazināšanos un atšķirīgos transportēšanas laikus līdz stacionāram –, papildu konsultācija stacionārā vērtējama kā samērīgs drošības mehānisms, kas stiprina sadarbību starp ārpusstacionāro un stacionāro aprūpi [3].
Šāda prasība nav uzskatāma par "atļaujas saņemšanu" plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, bet gan par papildu kvalitātes un drošības elementu, kas atbilst valsts pienākumam aizsargāt mātes un jaundzimušā veselību saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 111. pantu [4].
Konsultācijas mērķis ir:
-neatkarīgi validēt zema riska statusu;
-identificēt nepamanītus riska faktorus;
-pārrunāt pārvešanas algoritmus;
-nodrošināt aprūpes pēctecību;
-stiprināt sadarbību starp ārpusstacionāro un stacionāro aprūpi [1,2,4].
Ņemot vērā Latvijas veselības aprūpes sistēmas īpatnības, šāda konsultācija ir samērīgs pacientu drošības mehānisms.
7. Par stingriem zema riska atlases kritērijiem
Ārpusstacionāru dzemdību drošība balstās nevis komplikāciju ārstēšanā mājās, bet stingrā grūtnieču atlasē [13,15,19,24].
Skaidri definēti kritēriji:
-mazina subjektivitāti;
-nodrošina vienotu pieeju valstī;
-samazina profesionālu kļūdu risku;
-uzlabo kvalitātes kontroli;
-atvieglo incidentu analīzi.
8. Par ĶMI kritēriju
Aptaukošanās grūtniecības laikā ir saistīta ar paaugstinātu operatīvu dzemdību, pēcdzemdību asiņošanas, plecu distocijas un jaundzimušā komplikāciju risku [17,20,21].
Lai gan atsevišķās valstīs tiek pieļauts individuāls izvērtējums, valstij ir tiesības noteikt konservatīvāku riska slieksni, ievērojot piesardzības principu.
9. Par gestācijas laika ierobežojumu līdz 40+6
Pēc 41. grūtniecības nedēļas pieaug perinatālo komplikāciju risks [14,16].
NICE rekomendē pēc 41+0 nedēļām apspriest dzemdību ierosināšanu [16].
Ārpusstacionārā vidē, kur nav pieejama nepārtraukta augļa monitorēšana un tūlītēja operatīva palīdzība, konservatīvāka pieeja ir pamatota.
10. Par prasību pēc stacionāra pieredzes vecmātēm
Ārpusstacionāra vecmāte strādā augstas autonomijas apstākļos.
Stacionāra vide nodrošina pieredzi neatliekamu situāciju atpazīšanā, pēcdzemdību asiņošanas vadībā, jaundzimušo reanimācijā un komplicētu dzemdību situāciju izvērtēšanā [2,13].
Tādēļ prasība pēc iepriekšējas stacionāras pieredzes ir vērtējama kā pacientu drošības instruments.
Jo lielāka ir ārstniecības personas profesionālā autonomija, jo augstākas prasības ir izvirzāmas tās klīniskajai pieredzei un spējai patstāvīgi pieņemt lēmumus neatliekamās situācijās.
11. Par divu ārstniecības personu klātbūtni
Dzemdību laikā vienlaikus var būt nepieciešams sniegt palīdzību gan mātei, gan jaundzimušajam.
Ārpus stacionāra nav pieejama multidisciplināra komanda, tādēļ divu ārstniecības personu klātbūtne ir minimāls drošības standarts [2,13,24].
12. Par argumentu, ka ierobežojumi veicinās “solo” dzemdības
Drošības prasības nevar tikt mazinātas tikai tādēļ, ka atsevišķas personas varētu izvēlēties neizmantot profesionālu palīdzību.
Valsts pienākums ir noteikt drošus, profesionāli pamatotus standartus visiem ārstniecības pakalpojumiem [4,5].
13. Par privāti finansēta pakalpojuma regulēšanu
Pacientu drošības standarti nevar būt atkarīgi no finansēšanas avota. Fakts, ka pakalpojumu apmaksā pati ģimene, neatbrīvo valsti no pienākuma nodrošināt kvalitātes un drošības prasības.
14. Par nepieciešamību vienlaikus pilnveidot arī stacionāro dzemdību aprūpi
Atbalsts stingrākiem drošības kritērijiem plānotām ārpusstacionāra dzemdībām nav interpretējams kā pretstatījums stacionārajai dzemdību aprūpei vai pieņēmums, ka stacionārajā sektorā nepastāv pilnveidojamas jomas.
Arī stacionārajā dzemdību aprūpē nepieciešama nepārtraukta kvalitātes pilnveide, īpašu uzmanību pievēršot pacientu tiesību ievērošanai, informētas piekrišanas principa īstenošanai, cieņpilnai komunikācijai un pozitīvas dzemdību pieredzes nodrošināšanai.
Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka kvalitatīva dzemdību aprūpe ietver ne tikai klīniski drošu aprūpi, bet arī cieņpilnu attieksmi, sievietes iesaisti lēmumu pieņemšanā, emocionālu atbalstu un individuālām vajadzībām atbilstošu aprūpi [1,2].
Pozitīva dzemdību pieredze ir saistīta ne tikai ar medicīniskajiem iznākumiem, bet arī ar sievietes autonomijas respektēšanu, efektīvu komunikāciju, nepamatotu medicīnisku iejaukšanos mazināšanu un nepārtrauktu atbalstu dzemdību laikā [1,2].
Vienlaikus jāatzīst, ka pacientu autonomija veselības aprūpē nav absolūta. Veselības aprūpes sistēmai ir pienākums līdzsvarot sievietes pašnoteikšanās tiesības ar mātes un bērna drošības interesēm, nodrošinot aprūpi, kas vienlaikus ir gan uz pacientu orientēta, gan klīniski droša [3,4].
Tādēļ dzemdību aprūpes sistēmas pilnveides mērķim Latvijā jābūt nevis dažādu dzemdību aprūpes modeļu pretstatīšanai, bet vienotas, integrētas, uz pacientu vērstas un drošas perinatālās aprūpes sistēmas stiprināšanai.
15. Valsts pienākums nodrošināt bērnam iespējami labāko dzīves sākumu
Valsts pienākums ir nodrošināt ikvienam bērnam iespējami labāko dzīves sākumu, vienlaikus nodrošinot, ka sieviete dzemdību laikā saņem drošu, cieņpilnu, uz viņas vajadzībām orientētu un zinātniskos pierādījumos balstītu aprūpi neatkarīgi no izvēlētās dzemdību vietas.
Šāds pienākums izriet gan no Latvijas Republikas Satversmes 111. panta, gan no starptautiskajām cilvēktiesībām. Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 3. pants paredz, ka visās darbībās, kas skar bērnu, primāri jāņem vērā bērna vislabākās intereses [5]. Savukārt Konvencijas 24. pants atzīst ikviena bērna tiesības uz visaugstāko sasniedzamo veselības standartu un valsts pienākumu nodrošināt atbilstošu veselības aprūpi [6].
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants aizsargā personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas ietver arī sievietes autonomiju un tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā par savu veselības aprūpi [7,8]. Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība veselības aprūpes organizēšanā, īpaši jautājumos, kas skar mātes un bērna veselības aizsardzību [8,9].
ANO Komiteja ekonomiskajās, sociālajās un kultūras tiesībās Vispārējā komentārā Nr. 14 ir norādījusi, ka tiesības uz veselību ietver ne tikai veselības aprūpes pieejamību, bet arī tās kvalitāti, drošību, pieņemamību un cieņpilnu attieksmi pret pacientu [10].
Pasaules Veselības organizācija savukārt uzsver, ka pozitīva dzemdību pieredze un cieņpilna attieksme dzemdību laikā ir neatņemama kvalitatīvas perinatālās aprūpes sastāvdaļa [11,12].
Tādēļ pacientu drošība, sievietes autonomijas respektēšana, bērna vislabākās intereses un pozitīvas dzemdību pieredzes nodrošināšana nav savstarpēji konkurējoši mērķi. Tie ir savstarpēji papildinoši kvalitatīvas, cilvēktiesībās balstītas perinatālās aprūpes elementi.
Kopsavilkums
Plānotas ārpusstacionāra dzemdības ir atzīstams un atbalstāms dzemdību aprūpes modelis rūpīgi atlasītām zema riska grūtniecēm, ja tas tiek īstenots integrētā veselības aprūpes sistēmā un ievērojot augstus pacientu drošības standartus.
Ņemot vērā Latvijas veselības aprūpes sistēmas specifiku, reģionālās atšķirības stacionārās palīdzības pieejamībā un valsts pienākumu aizsargāt mātes un bērna veselību, plānotie grozījumi kopumā vērtējami kā samērīgi, mūsdienīgi un atbilstoši pierādījumos balstītas medicīnas principiem.
Vienlaikus dzemdību aprūpes sistēmas attīstībai Latvijā jābalstās nevis dažādu dzemdību aprūpes modeļu pretstatīšanā, bet vienotas, integrētas, drošas, cieņpilnas un uz pacientu orientētas perinatālās aprūpes sistēmas stiprināšanā.
Pacientu drošība, sievietes autonomijas respektēšana, bērna vislabākās intereses un pozitīvas dzemdību pieredzes nodrošināšana ir savstarpēji papildinoši kvalitatīvas perinatālās aprūpes elementi.
Izmantotie avoti:
1. World Health Organization. WHO recommendations on maternal and newborn care for a positive postnatal experience. Geneva: World Health Organization; 2022.
2. World Health Organization. WHO recommendations: intrapartum care for a positive childbirth experience. Geneva: World Health Organization; 2018.
3. World Health Organization. Standards for improving quality of maternal and newborn care in health facilities. Geneva: World Health Organization; 2016.
4. World Health Organization. Global Patient Safety Action Plan 2021–2030: Towards eliminating avoidable harm in health care. Geneva: World Health Organization; 2021.
5. World Health Organization. Patient safety. Geneva: World Health Organization; 2024.
6. Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis. 1993;43.
7. Ministru kabinets. Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumi Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība". Latvijas Vēstnesis. 2006.
8. United Nations. Convention on the Rights of the Child. New York: United Nations; 1989.
9. United Nations Committee on Economic, Social and Cultural Rights. General Comment No. 14: The right to the highest attainable standard of health (Article 12). Geneva: United Nations; 2000.
10. Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms (European Convention on Human Rights). Rome: Council of Europe; 1950.
11. European Court of Human Rights. Ternovszky v Hungary. Application No. 67545/09. Judgment of 14 December 2010.
12. European Court of Human Rights. Dubská and Krejzová v Czech Republic. Applications Nos. 28859/11 and 28473/12. Grand Chamber Judgment of 15 November 2016.
13. American College of Obstetricians and Gynecologists. Planned Home Birth. Committee Opinion No. 697. Obstet Gynecol. 2017;129(4).
14. American College of Obstetricians and Gynecologists. Management of Late-Term and Postterm Pregnancies. Practice Bulletin No. 146. Obstet Gynecol. 2014;124(2):390-396.
15. National Institute for Health and Care Excellence. Intrapartum care [NG235]. London: NICE; 2023.
16. National Institute for Health and Care Excellence. Inducing labour. NICE Guideline NG207. London: NICE; 2021.
17. Royal College of Obstetricians and Gynaecologists. Care of Women with Obesity in Pregnancy. Green-top Guideline No. 72. London: RCOG; 2018.
18. de Jonge A, van der Goes BY, Ravelli ACJ, Amelink-Verburg MP, Mol BW, Nijhuis JG, et al. Perinatal mortality and morbidity in a nationwide cohort of 529,688 low-risk planned home and hospital births. BJOG. 2009;116(9):1177-1184.
19. Birthplace in England Collaborative Group. Perinatal and maternal outcomes by planned place of birth for healthy women with low risk pregnancies: the Birthplace in England national prospective cohort study. BMJ. 2011;343.
20. Hollowell J, Pillas D, Rowe R, Linsell L, Knight M, Brocklehurst P. The impact of maternal obesity on intrapartum outcomes in otherwise low-risk women: secondary analysis of the Birthplace national prospective cohort study. BMC Pregnancy Childbirth. 2014;14:50.
21. Rowe RE, Knight M, Kurinczuk JJ. Outcomes for women with BMI >35 kg/m² admitted for labour care to alongside midwifery units in the UK: a national prospective cohort study using the UK Midwifery Study System. BJOG. 2019;126(5):646-656.
22. Slimību profilakses un kontroles centrs. Latvijas veselības aprūpes statistikas gadagrāmata 2024. Rīga: SPKC; 2025.
23. Nacionālais veselības dienests. Perinatālās aprūpes organizācijas un dzemdību palīdzības nodrošināšanas pārskati. Rīga: Nacionālais veselības dienests.
24. International Confederation of Midwives. Position Statement: Home Birth. Hague: International Confederation of Midwives; 2021.
Pamatnostādnes
Plānotas ārpusstacionāra dzemdības Latvijā ir normatīvi atzīts un regulēts dzemdību aprūpes modelis, kas noteiktām zema riska grūtnieču grupām var tikt nodrošināts ārpus stacionāra sertificētu ārstniecības personu uzraudzībā.
Kopumā plānotais regulējums vērtējams kā mūsdienīgs, samērīgs un atbilstošs gan mātes un bērna vislabākajām interesēm, gan mūsdienu pierādījumos balstītas medicīnas atziņām. Regulējums respektē sievietes tiesības izvēlēties dzemdību vietu, vienlaikus nosakot skaidrus pacientu drošības standartus, kas ir priekšnoteikums kvalitatīvai un drošai ārpusstacionārai dzemdību aprūpei [1–5, 10–13].
Vienlaikus jāvērtē apstākļi, ka ārpusstacionāra dzemdības notiek vidē, kur nav pieejama tūlītēja operatīva dzemdību palīdzība, anestezioloģijas, transfūziju, intensīvās terapijas un neonatoloģijas infrastruktūra. Tādēļ drošas ārpusstacionāras dzemdību aprūpes priekšnoteikums nav komplikāciju ārstēšana mājas apstākļos, bet savlaicīga riska atpazīšana, stingra grūtnieču atlase, efektīva sadarbība ar stacionāro sektoru un savlaicīga piekļuve specializētai palīdzībai komplikāciju gadījumā [1–5,13,15,19].
Starptautiskās profesionālās organizācijas un vadlīnijas konsekventi uzsver, ka plānotu ārpusstacionāra dzemdību drošība ir tieši atkarīga no stingri definētiem atlases kritērijiem, kvalificētu ārstniecības personu iesaistes, integrētas sadarbības ar stacionāriem un efektīvas pārvešanas sistēmas [1,2,13,15,24].
Līdz ar to valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums noteikt tādus drošības standartus, kas maksimāli mazina novēršamu risku mātei un jaundzimušajam, vienlaikus nodrošinot cieņpilnu, uz pacientu orientētu un cilvēktiesībās balstītu aprūpi [3–10].
Ārpusstacionāra dzemdību drošība primāri balstās nevis savlaicīgā komplikāciju ārstēšanā ārpus ārstniecības iestādes, bet gan rūpīgā pacientu atlasē, savlaicīgā riska atpazīšanā un efektīvā integrācijā ar stacionāro veselības aprūpes sistēmu. [1,2,13,15,24]
1. Valsts pienākums aizsargāt mātes un bērna veselību
Latvijas Republikas Satversmes 111. pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu [6].
No Satversmes 111. panta izriet valsts pozitīvais pienākums organizēt efektīvu veselības aprūpes sistēmu un nodrošināt atbilstošus kvalitātes un drošības standartus.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir atzīts, ka dzemdību vietas izvēle ietilpst personas privātās dzīves tvērumā, tomēr valstīm veselības aprūpes organizēšanas jautājumos ir plaša rīcības brīvība, īpaši jautājumos, kas skar mātes un bērna veselības aizsardzību [10–12] Tādējādi pacientes autonomija nav absolūta
Lietā Ternovszky pret Ungāriju Eiropas Cilvēktiesību tiesa aizsargāja sievietes tiesības izvēlēties dzemdību apstākļus, tomēr neapstrīdēja valsts tiesības noteikt drošības un kvalitātes prasības mājdzemdību organizēšanai.
Savukārt lietā Dubská un Krejzová pret Čehijas Republiku Tiesa atzina, ka pat ļoti ierobežojošs regulējums attiecībā uz mājdzemdību organizēšanu var būt savienojams ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ja tā mērķis ir mātes un jaundzimušā veselības aizsardzība.(12)
2. Bērna vislabāko interešu princips
ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3. pants nosaka, ka visās darbībās, kas skar bērnu, primāri jāņem vērā bērna vislabākās intereses [8].
Savukārt Konvencijas 24. pants paredz bērna tiesības uz visaugstāko sasniedzamo veselības standartu un valsts pienākumu nodrošināt atbilstošu veselības aprūpi [8].
Dzemdību aprūpē šis princips ir īpaši nozīmīgs, jo jaundzimušais ir pilnībā atkarīgs no veselības aprūpes sistēmas spējas savlaicīgi atpazīt un ārstēt akūtas komplikācijas.
Kaut arī lielākā daļa plānotu ārpusstacionāra dzemdību norit fizioloģiski, dzemdniecībā komplikācijas var attīstīties pēkšņi un neprognozējami, tostarp plecu distocija, smaga pēcdzemdību asiņošana, augļa akūts distress vai jaundzimušā reanimācijas nepieciešamība [2,13,15].
Šādās situācijās iznākumu būtiski ietekmē laiks līdz specializētas palīdzības saņemšanai.
3. Pacientu drošības princips
Pasaules Veselības organizācija pacientu drošību definē kā novēršama kaitējuma riska samazināšanu līdz pieņemamam minimumam [4,5].
WHO Globālais pacientu drošības rīcības plāns uzsver standartizētu drošības kritēriju, savlaicīgas risku identificēšanas, efektīvas komunikācijas un drošas pacientu pārvešanas nozīmi [4].
Attiecībā uz plānotām ārpusstacionāra dzemdībām tas nozīmē:
-stingru zema riska grūtnieču atlasi;
-savlaicīgu riska atpazīšanu;
-skaidrus pārvešanas algoritmus;
-savlaicīgu piekļuvi stacionārai palīdzībai;
-standartizētu profesionālo kompetenci [1–5,13].
4. Latvijas veselības aprūpes sistēmas specifika
Lielākā daļa pētījumu par mājdzemdību drošību veikta valstīs ar pilnībā integrētu mājdzemdību sistēmu, piemēram, Nīderlandē, Kanādā vai Apvienotajā Karalistē [18,19].
Latvijā:
-pastāv reģionālas atšķirības stacionārās palīdzības pieejamībā;
-nākotnē plānota dzemdību nodaļu skaita samazināšana/pakalpojuma centralizācija;
-atšķiras transportēšanas laiks līdz stacionāriem;
-nav pilnībā integrētas valsts mēroga ārpusstacionāro dzemdību sistēmas
Interpretējot starptautisko pētījumu rezultātus, jāņem vērā, ka ārvalstu dati nav automātiski tieši pārnesami uz Latvijas veselības aprūpes sistēmu, neizvērtējot nacionālās veselības aprūpes infrastruktūras, transportēšanas iespēju un cilvēkresursu īpatnības. [1,7,22,23]
Tādēļ Latvijas apstākļos ir pamatoti noteikt konservatīvākus atlases kritērijus nekā valstīs ar pilnībā integrētu mājdzemdību sistēmu.
5. Par 30 minūšu pārvešanas kritēriju
Pārvešana uz stacionāru nav ārkārtas izņēmums, bet neatņemama ārpusstacionāru dzemdību drošības sistēmas sastāvdaļa.
Birthplace in England pētījumā konstatēts, ka pārvešana uz stacionāru bija nepieciešama aptuveni 45 % pirmdzemdētāju un 10–12 % atkārtoti dzemdējušu sieviešu [19].
Ja savlaicīga nokļūšana stacionārā objektīvi nav iespējama, konkrētā dzemdību vieta neatbilst drošas ārpusstacionāras aprūpes priekšnosacījumiem.
6. Par obligātu konsultāciju stacionārā
Iebildumos norādīts, ka obligāta konsultācija stacionārā rada nesamērīgu slogu un netieši apšauba ārpusstacionārā praktizējošo speciālistu kompetenci.
Vienlaikus jānorāda, ka konsultācijas mērķis nav ierobežot sievietes izvēli vai aizstāt ārpusstacionārā praktizējošas vecmātes profesionālo vērtējumu. Konsultācija ir uzskatāma par papildu pacientu drošības mehānismu, kura mērķis ir neatkarīgi validēt zema riska statusu, identificēt iespējami neatzītus riska faktorus, pārrunāt rīcību neatliekamās situācijās un nodrošināt aprūpes nepārtrauktību gadījumā, ja nepieciešama pārvešana uz stacionāru.
Pasaules Veselības organizācija norāda, ka kvalitatīvas dzemdību aprūpes būtiska sastāvdaļa ir efektīva aprūpes pēctecība un koordinācija starp dažādiem veselības aprūpes līmeņiem [1]. Savukārt ACOG uzsver, ka drošu plānotu mājdzemdību priekšnoteikumi ir ne tikai rūpīga grūtnieču atlase un kvalificēta ārstniecības persona, bet arī integrēta veselības aprūpes sistēma ar savlaicīgu pieeju konsultācijām un stacionārai palīdzībai komplikāciju gadījumā [2].
Ņemot vērā Latvijas veselības aprūpes sistēmas īpatnības – reģionālās atšķirības stacionārās palīdzības pieejamībā, dzemdību nodaļu skaita samazināšanos un atšķirīgos transportēšanas laikus līdz stacionāram –, papildu konsultācija stacionārā vērtējama kā samērīgs drošības mehānisms, kas stiprina sadarbību starp ārpusstacionāro un stacionāro aprūpi [3].
Šāda prasība nav uzskatāma par "atļaujas saņemšanu" plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, bet gan par papildu kvalitātes un drošības elementu, kas atbilst valsts pienākumam aizsargāt mātes un jaundzimušā veselību saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 111. pantu [4].
Konsultācijas mērķis ir:
-neatkarīgi validēt zema riska statusu;
-identificēt nepamanītus riska faktorus;
-pārrunāt pārvešanas algoritmus;
-nodrošināt aprūpes pēctecību;
-stiprināt sadarbību starp ārpusstacionāro un stacionāro aprūpi [1,2,4].
Ņemot vērā Latvijas veselības aprūpes sistēmas īpatnības, šāda konsultācija ir samērīgs pacientu drošības mehānisms.
7. Par stingriem zema riska atlases kritērijiem
Ārpusstacionāru dzemdību drošība balstās nevis komplikāciju ārstēšanā mājās, bet stingrā grūtnieču atlasē [13,15,19,24].
Skaidri definēti kritēriji:
-mazina subjektivitāti;
-nodrošina vienotu pieeju valstī;
-samazina profesionālu kļūdu risku;
-uzlabo kvalitātes kontroli;
-atvieglo incidentu analīzi.
8. Par ĶMI kritēriju
Aptaukošanās grūtniecības laikā ir saistīta ar paaugstinātu operatīvu dzemdību, pēcdzemdību asiņošanas, plecu distocijas un jaundzimušā komplikāciju risku [17,20,21].
Lai gan atsevišķās valstīs tiek pieļauts individuāls izvērtējums, valstij ir tiesības noteikt konservatīvāku riska slieksni, ievērojot piesardzības principu.
9. Par gestācijas laika ierobežojumu līdz 40+6
Pēc 41. grūtniecības nedēļas pieaug perinatālo komplikāciju risks [14,16].
NICE rekomendē pēc 41+0 nedēļām apspriest dzemdību ierosināšanu [16].
Ārpusstacionārā vidē, kur nav pieejama nepārtraukta augļa monitorēšana un tūlītēja operatīva palīdzība, konservatīvāka pieeja ir pamatota.
10. Par prasību pēc stacionāra pieredzes vecmātēm
Ārpusstacionāra vecmāte strādā augstas autonomijas apstākļos.
Stacionāra vide nodrošina pieredzi neatliekamu situāciju atpazīšanā, pēcdzemdību asiņošanas vadībā, jaundzimušo reanimācijā un komplicētu dzemdību situāciju izvērtēšanā [2,13].
Tādēļ prasība pēc iepriekšējas stacionāras pieredzes ir vērtējama kā pacientu drošības instruments.
Jo lielāka ir ārstniecības personas profesionālā autonomija, jo augstākas prasības ir izvirzāmas tās klīniskajai pieredzei un spējai patstāvīgi pieņemt lēmumus neatliekamās situācijās.
11. Par divu ārstniecības personu klātbūtni
Dzemdību laikā vienlaikus var būt nepieciešams sniegt palīdzību gan mātei, gan jaundzimušajam.
Ārpus stacionāra nav pieejama multidisciplināra komanda, tādēļ divu ārstniecības personu klātbūtne ir minimāls drošības standarts [2,13,24].
12. Par argumentu, ka ierobežojumi veicinās “solo” dzemdības
Drošības prasības nevar tikt mazinātas tikai tādēļ, ka atsevišķas personas varētu izvēlēties neizmantot profesionālu palīdzību.
Valsts pienākums ir noteikt drošus, profesionāli pamatotus standartus visiem ārstniecības pakalpojumiem [4,5].
13. Par privāti finansēta pakalpojuma regulēšanu
Pacientu drošības standarti nevar būt atkarīgi no finansēšanas avota. Fakts, ka pakalpojumu apmaksā pati ģimene, neatbrīvo valsti no pienākuma nodrošināt kvalitātes un drošības prasības.
14. Par nepieciešamību vienlaikus pilnveidot arī stacionāro dzemdību aprūpi
Atbalsts stingrākiem drošības kritērijiem plānotām ārpusstacionāra dzemdībām nav interpretējams kā pretstatījums stacionārajai dzemdību aprūpei vai pieņēmums, ka stacionārajā sektorā nepastāv pilnveidojamas jomas.
Arī stacionārajā dzemdību aprūpē nepieciešama nepārtraukta kvalitātes pilnveide, īpašu uzmanību pievēršot pacientu tiesību ievērošanai, informētas piekrišanas principa īstenošanai, cieņpilnai komunikācijai un pozitīvas dzemdību pieredzes nodrošināšanai.
Pasaules Veselības organizācija uzsver, ka kvalitatīva dzemdību aprūpe ietver ne tikai klīniski drošu aprūpi, bet arī cieņpilnu attieksmi, sievietes iesaisti lēmumu pieņemšanā, emocionālu atbalstu un individuālām vajadzībām atbilstošu aprūpi [1,2].
Pozitīva dzemdību pieredze ir saistīta ne tikai ar medicīniskajiem iznākumiem, bet arī ar sievietes autonomijas respektēšanu, efektīvu komunikāciju, nepamatotu medicīnisku iejaukšanos mazināšanu un nepārtrauktu atbalstu dzemdību laikā [1,2].
Vienlaikus jāatzīst, ka pacientu autonomija veselības aprūpē nav absolūta. Veselības aprūpes sistēmai ir pienākums līdzsvarot sievietes pašnoteikšanās tiesības ar mātes un bērna drošības interesēm, nodrošinot aprūpi, kas vienlaikus ir gan uz pacientu orientēta, gan klīniski droša [3,4].
Tādēļ dzemdību aprūpes sistēmas pilnveides mērķim Latvijā jābūt nevis dažādu dzemdību aprūpes modeļu pretstatīšanai, bet vienotas, integrētas, uz pacientu vērstas un drošas perinatālās aprūpes sistēmas stiprināšanai.
15. Valsts pienākums nodrošināt bērnam iespējami labāko dzīves sākumu
Valsts pienākums ir nodrošināt ikvienam bērnam iespējami labāko dzīves sākumu, vienlaikus nodrošinot, ka sieviete dzemdību laikā saņem drošu, cieņpilnu, uz viņas vajadzībām orientētu un zinātniskos pierādījumos balstītu aprūpi neatkarīgi no izvēlētās dzemdību vietas.
Šāds pienākums izriet gan no Latvijas Republikas Satversmes 111. panta, gan no starptautiskajām cilvēktiesībām. Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 3. pants paredz, ka visās darbībās, kas skar bērnu, primāri jāņem vērā bērna vislabākās intereses [5]. Savukārt Konvencijas 24. pants atzīst ikviena bērna tiesības uz visaugstāko sasniedzamo veselības standartu un valsts pienākumu nodrošināt atbilstošu veselības aprūpi [6].
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants aizsargā personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas ietver arī sievietes autonomiju un tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā par savu veselības aprūpi [7,8]. Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība veselības aprūpes organizēšanā, īpaši jautājumos, kas skar mātes un bērna veselības aizsardzību [8,9].
ANO Komiteja ekonomiskajās, sociālajās un kultūras tiesībās Vispārējā komentārā Nr. 14 ir norādījusi, ka tiesības uz veselību ietver ne tikai veselības aprūpes pieejamību, bet arī tās kvalitāti, drošību, pieņemamību un cieņpilnu attieksmi pret pacientu [10].
Pasaules Veselības organizācija savukārt uzsver, ka pozitīva dzemdību pieredze un cieņpilna attieksme dzemdību laikā ir neatņemama kvalitatīvas perinatālās aprūpes sastāvdaļa [11,12].
Tādēļ pacientu drošība, sievietes autonomijas respektēšana, bērna vislabākās intereses un pozitīvas dzemdību pieredzes nodrošināšana nav savstarpēji konkurējoši mērķi. Tie ir savstarpēji papildinoši kvalitatīvas, cilvēktiesībās balstītas perinatālās aprūpes elementi.
Kopsavilkums
Plānotas ārpusstacionāra dzemdības ir atzīstams un atbalstāms dzemdību aprūpes modelis rūpīgi atlasītām zema riska grūtniecēm, ja tas tiek īstenots integrētā veselības aprūpes sistēmā un ievērojot augstus pacientu drošības standartus.
Ņemot vērā Latvijas veselības aprūpes sistēmas specifiku, reģionālās atšķirības stacionārās palīdzības pieejamībā un valsts pienākumu aizsargāt mātes un bērna veselību, plānotie grozījumi kopumā vērtējami kā samērīgi, mūsdienīgi un atbilstoši pierādījumos balstītas medicīnas principiem.
Vienlaikus dzemdību aprūpes sistēmas attīstībai Latvijā jābalstās nevis dažādu dzemdību aprūpes modeļu pretstatīšanā, bet vienotas, integrētas, drošas, cieņpilnas un uz pacientu orientētas perinatālās aprūpes sistēmas stiprināšanā.
Pacientu drošība, sievietes autonomijas respektēšana, bērna vislabākās intereses un pozitīvas dzemdību pieredzes nodrošināšana ir savstarpēji papildinoši kvalitatīvas perinatālās aprūpes elementi.
Izmantotie avoti:
1. World Health Organization. WHO recommendations on maternal and newborn care for a positive postnatal experience. Geneva: World Health Organization; 2022.
2. World Health Organization. WHO recommendations: intrapartum care for a positive childbirth experience. Geneva: World Health Organization; 2018.
3. World Health Organization. Standards for improving quality of maternal and newborn care in health facilities. Geneva: World Health Organization; 2016.
4. World Health Organization. Global Patient Safety Action Plan 2021–2030: Towards eliminating avoidable harm in health care. Geneva: World Health Organization; 2021.
5. World Health Organization. Patient safety. Geneva: World Health Organization; 2024.
6. Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis. 1993;43.
7. Ministru kabinets. Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumi Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība". Latvijas Vēstnesis. 2006.
8. United Nations. Convention on the Rights of the Child. New York: United Nations; 1989.
9. United Nations Committee on Economic, Social and Cultural Rights. General Comment No. 14: The right to the highest attainable standard of health (Article 12). Geneva: United Nations; 2000.
10. Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms (European Convention on Human Rights). Rome: Council of Europe; 1950.
11. European Court of Human Rights. Ternovszky v Hungary. Application No. 67545/09. Judgment of 14 December 2010.
12. European Court of Human Rights. Dubská and Krejzová v Czech Republic. Applications Nos. 28859/11 and 28473/12. Grand Chamber Judgment of 15 November 2016.
13. American College of Obstetricians and Gynecologists. Planned Home Birth. Committee Opinion No. 697. Obstet Gynecol. 2017;129(4).
14. American College of Obstetricians and Gynecologists. Management of Late-Term and Postterm Pregnancies. Practice Bulletin No. 146. Obstet Gynecol. 2014;124(2):390-396.
15. National Institute for Health and Care Excellence. Intrapartum care [NG235]. London: NICE; 2023.
16. National Institute for Health and Care Excellence. Inducing labour. NICE Guideline NG207. London: NICE; 2021.
17. Royal College of Obstetricians and Gynaecologists. Care of Women with Obesity in Pregnancy. Green-top Guideline No. 72. London: RCOG; 2018.
18. de Jonge A, van der Goes BY, Ravelli ACJ, Amelink-Verburg MP, Mol BW, Nijhuis JG, et al. Perinatal mortality and morbidity in a nationwide cohort of 529,688 low-risk planned home and hospital births. BJOG. 2009;116(9):1177-1184.
19. Birthplace in England Collaborative Group. Perinatal and maternal outcomes by planned place of birth for healthy women with low risk pregnancies: the Birthplace in England national prospective cohort study. BMJ. 2011;343.
20. Hollowell J, Pillas D, Rowe R, Linsell L, Knight M, Brocklehurst P. The impact of maternal obesity on intrapartum outcomes in otherwise low-risk women: secondary analysis of the Birthplace national prospective cohort study. BMC Pregnancy Childbirth. 2014;14:50.
21. Rowe RE, Knight M, Kurinczuk JJ. Outcomes for women with BMI >35 kg/m² admitted for labour care to alongside midwifery units in the UK: a national prospective cohort study using the UK Midwifery Study System. BJOG. 2019;126(5):646-656.
22. Slimību profilakses un kontroles centrs. Latvijas veselības aprūpes statistikas gadagrāmata 2024. Rīga: SPKC; 2025.
23. Nacionālais veselības dienests. Perinatālās aprūpes organizācijas un dzemdību palīdzības nodrošināšanas pārskati. Rīga: Nacionālais veselības dienests.
24. International Confederation of Midwives. Position Statement: Home Birth. Hague: International Confederation of Midwives; 2021.
25.06.2026. 21:26
25-TA-2517/367
Silvija Ābele
Esmu PRET Grozījumiem Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība".
Mans jaunākais (trešais) bērns dzima plānotās mājdzemdībās (ne Latvijā).
Katrai sievietei novēlu šādu pieredzi. Lai gan dzima 4650 g smags bērns, man nebija neviena plīsuma! Un nebija nekādu sarežģījumu, jo man bija viss mans laiks (8 stundas) un telpa, ģimene apkārt un blakus profesionāla vecmāte (otra bija blakus istabā, drošībai, bet nepiedalījās un netraucēja procesam). Balsoju par sievietes tiesībām izvēlēties, kur laist pasaulē savu mazuli. Grūtniecība nav slimība. Dzemdības ir dabisks process, kas diemžēl mūsdienās ir pārlieku medikalizēts.
Mans jaunākais (trešais) bērns dzima plānotās mājdzemdībās (ne Latvijā).
Katrai sievietei novēlu šādu pieredzi. Lai gan dzima 4650 g smags bērns, man nebija neviena plīsuma! Un nebija nekādu sarežģījumu, jo man bija viss mans laiks (8 stundas) un telpa, ģimene apkārt un blakus profesionāla vecmāte (otra bija blakus istabā, drošībai, bet nepiedalījās un netraucēja procesam). Balsoju par sievietes tiesībām izvēlēties, kur laist pasaulē savu mazuli. Grūtniecība nav slimība. Dzemdības ir dabisks process, kas diemžēl mūsdienās ir pārlieku medikalizēts.
25.06.2026. 21:37
25-TA-2517/368
Fiziska persona
Labdien godātie Latvijas Republikas Ministru Kabineta locekļi!
Lai neizvērstos gari, nerakstīšu to pašu, ko jau daudzos iepriekšējos viedokļos sievietes - gan dzemdību speciālistes, gan daudzas mammas - ir rakstījušas,sniedzot pietiekamus pierādījumus absurdumam, par šīm cilvēku tiesību ierobežojošajām izmaiņām, ko, būsim atklāti, nelietīgā veidā ātri un klusi svētku laikā īsā termiņā gribējāt pagrūst izmaiņām, acīmredzami paši par to saņemot labu kompensāciju savos kontos.
Bet tā ir vislielākā nekrietnība, godātie Valsts pārstāvji, uzbrukt savai tautai, savām sievietēm, ierobežojot viņas veidā, kādā viņas vēlas dzemdēt. Vai arī patiesais šo izmaiņu iemesls ir likt, lai vēl vairāk personu reproduktīvajā vecumā atstāj Latviju, ja, piem., vēlas dzemdēt savās mājās drošā vidē un labu speciālistu nemitīgā uzraudzībā, lai tikmēr Latviju pārpludinātu ar personām no 3.Pasaules valstīm un izdzēstu latviešus pavisam no pasaules kartes?
Sāpīgi redzēt katru šādu valsts uzbrukumu cilvēkam, tā vietā, lai aizstāvētu savu tautu un liktu mierā lietās, kas ir viņu tiesībās izvēlēties, kā tas ir ar katrai ģimenei tik svarīgo brīdi - jaunas dzīvības ienākšanu pasaulē.
Es pati esmu dzemdējusi mājās BRĪNIŠĶĪGU un PROFESIONĀLU mediķu uzraudzībā, par ko mūžam būšu viņām pateicīga, un kategoriski iestājos pret jebkādu mājdzemdību ierobežošanu Latvijā!
Ceru uz Jūsu veselā saprāta un nesavtīgu interešu iedarbošanos šajā jautājumā! Paldies!
Lai neizvērstos gari, nerakstīšu to pašu, ko jau daudzos iepriekšējos viedokļos sievietes - gan dzemdību speciālistes, gan daudzas mammas - ir rakstījušas,sniedzot pietiekamus pierādījumus absurdumam, par šīm cilvēku tiesību ierobežojošajām izmaiņām, ko, būsim atklāti, nelietīgā veidā ātri un klusi svētku laikā īsā termiņā gribējāt pagrūst izmaiņām, acīmredzami paši par to saņemot labu kompensāciju savos kontos.
Bet tā ir vislielākā nekrietnība, godātie Valsts pārstāvji, uzbrukt savai tautai, savām sievietēm, ierobežojot viņas veidā, kādā viņas vēlas dzemdēt. Vai arī patiesais šo izmaiņu iemesls ir likt, lai vēl vairāk personu reproduktīvajā vecumā atstāj Latviju, ja, piem., vēlas dzemdēt savās mājās drošā vidē un labu speciālistu nemitīgā uzraudzībā, lai tikmēr Latviju pārpludinātu ar personām no 3.Pasaules valstīm un izdzēstu latviešus pavisam no pasaules kartes?
Sāpīgi redzēt katru šādu valsts uzbrukumu cilvēkam, tā vietā, lai aizstāvētu savu tautu un liktu mierā lietās, kas ir viņu tiesībās izvēlēties, kā tas ir ar katrai ģimenei tik svarīgo brīdi - jaunas dzīvības ienākšanu pasaulē.
Es pati esmu dzemdējusi mājās BRĪNIŠĶĪGU un PROFESIONĀLU mediķu uzraudzībā, par ko mūžam būšu viņām pateicīga, un kategoriski iestājos pret jebkādu mājdzemdību ierobežošanu Latvijā!
Ceru uz Jūsu veselā saprāta un nesavtīgu interešu iedarbošanos šajā jautājumā! Paldies!
25.06.2026. 21:46
25-TA-2517/370
Linda Anspoka
Esmu par planotam majdzemdibam un sievietes brivu izveli.
25.06.2026. 22:15
25-TA-2517/371
Fiziska persona
Vēlos iebilst pret šādiem paredzamajiem ierobežojumiem saistībā ar mājdzemdībām.
Katra sieviete ir atšķirīga un unikāla persona, ar savu hormonālo ciklu un daudzām citām īpašībām. Tāpēc nevar standartizēt grūtniecības ilgumu, jo citām sievietēm ir garāks cikls, līdz ar to ovulācija notiks vēlāk, citām-ātrāk. Ņemot vērā šādas nianses, nevar paļauties uz "vidējo aritmētisko" grūtniecības ilgumam, pēc kura noteikt, cik nedēļas noris grūtniecība. Turklāt pētījumi ir pierādījuši, ka mākslīgi rosinātas dzemdības veido daudz lielākus sarežģījumus, nekā dabiski sākušās.
Tas pats attiecas uz grūtnieces svaru, kas veidojas no dažādiem faktoriem- ģenētiskām īpatnībām, kaulu un muskuļu masas un citām komponentēm.
Katra grūtniece ir tiesīga lemt pēc konsultācijas ar savu uzraugošo vecmāti, kādas manipulācijas viņa vēlas veikt grūtniecības laikā. Tas attiecas arī uz t.s.glikozes testiem un citām lietām un, pats galvenais, grūtniece pati, pēc konsultācijas ar vecmāti, izvēlas, kur dzemdēs. Kā jau iepriekš minēts, augsta riska grūtnieces parasti nedzemdē mājās, līdz ar to mājdzemdību riski paši par sevi ir zemi. Sievietēm ir jāļauj brīvi izvēlēties. Kaut vai paskatieties Nīderlandes praksi- tur aptuveni 30% dzemdíbu notiek májās. Stipri šaubos, ka šāda valsts politika ir veidota, lai kaitētu mātei un bērnam, gluži otrādi- Nīderlandes piemēra un citu valstu mājdzemdību prakse apliecina, ka mājdzemdības veselīgai sievietei un par sevi pārliecinātai sievietei zinošas vecmātes vadībā ir vislabākā un netraumējošākā pieredze.
Savus pirmos divus bērnus laidu pasaulē slimnīcā, taču pēc tam pārējos trīs- mājās. Mana izvēle skaļi runā par to, kādu aprūpi saņēmu slimnīcā un kādu- mājās.
Katra sieviete ir atšķirīga un unikāla persona, ar savu hormonālo ciklu un daudzām citām īpašībām. Tāpēc nevar standartizēt grūtniecības ilgumu, jo citām sievietēm ir garāks cikls, līdz ar to ovulācija notiks vēlāk, citām-ātrāk. Ņemot vērā šādas nianses, nevar paļauties uz "vidējo aritmētisko" grūtniecības ilgumam, pēc kura noteikt, cik nedēļas noris grūtniecība. Turklāt pētījumi ir pierādījuši, ka mākslīgi rosinātas dzemdības veido daudz lielākus sarežģījumus, nekā dabiski sākušās.
Tas pats attiecas uz grūtnieces svaru, kas veidojas no dažādiem faktoriem- ģenētiskām īpatnībām, kaulu un muskuļu masas un citām komponentēm.
Katra grūtniece ir tiesīga lemt pēc konsultācijas ar savu uzraugošo vecmāti, kādas manipulācijas viņa vēlas veikt grūtniecības laikā. Tas attiecas arī uz t.s.glikozes testiem un citām lietām un, pats galvenais, grūtniece pati, pēc konsultācijas ar vecmāti, izvēlas, kur dzemdēs. Kā jau iepriekš minēts, augsta riska grūtnieces parasti nedzemdē mājās, līdz ar to mājdzemdību riski paši par sevi ir zemi. Sievietēm ir jāļauj brīvi izvēlēties. Kaut vai paskatieties Nīderlandes praksi- tur aptuveni 30% dzemdíbu notiek májās. Stipri šaubos, ka šāda valsts politika ir veidota, lai kaitētu mātei un bērnam, gluži otrādi- Nīderlandes piemēra un citu valstu mājdzemdību prakse apliecina, ka mājdzemdības veselīgai sievietei un par sevi pārliecinātai sievietei zinošas vecmātes vadībā ir vislabākā un netraumējošākā pieredze.
Savus pirmos divus bērnus laidu pasaulē slimnīcā, taču pēc tam pārējos trīs- mājās. Mana izvēle skaļi runā par to, kādu aprūpi saņēmu slimnīcā un kādu- mājās.
25.06.2026. 22:20
25-TA-2517/372
Ieva Stendere-Šteinberga
Esmu PRET Veselības ministrijas virzītajiem grozījumiem. Tie ir nepamatoti, neloģiski, diskriminējoši pret tām sievietēm, kas izvēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības un ļoti klaji pauž neuzticību ārpusstacionāra vecmāšu profesionalitātei. Grozījumu izstrādātāji un virzītāji nav konsultējušies ne ar mājdzemdību vecmātēm, ne uzklausījuši pakalpojuma saņēmēju viedokli pirms šādā redakcijā virzot aplamu, datos, zinātnē un pieredzē nebalstītu risinājumu virkni, kā, piemēram,
automātisku ārpusstacionāra dzemdību aizliegumu no 40 grūtniecības nedēļas un 6 dienām;
absolūtu ĶMI < 30 kritēriju;
neskaidro un subjektīvi interpretējamo prasību būt “psihiski veselai”;
obligātu konsultāciju tieši tuvākajā stacionārā;
prasību mājdzemdību vecmātēm par 5 gadu darba pieredzi tikai stacionāra dzemdību nodaļā.
Iebilstu šiem grozījumiem šādā redakcijā.
Iebilstu šiem grozījumiem šādā redakcijā.
Mājdzemdības ir apzināta un plānota izvēle, tas arī atspoguļojas nosaukuma terminā - plānotas ārpusstacionāra dzemdības. Mājdzemdību vecmāte ir kontaktā ar grūtnieci visu gaidību laiku, sniedzot visu nepieciešamo atbalstu grūtniecības norisei gan no medicīniskā aspekta (analīzes, ieteikumi konsultācijām ar citu med.nozaru speciālistiem, ja tādi nepieciešami), gan emocionālā un psiholoģiskā. Neviens stacionārs nespēj un nespēs nodrošināt to klātesamību gan profesionālajā, gan emocionālajā klātbūtnē kā mājdzemdību vecmāte gaidību laikā, dzemdībās un pēcdzemdību laikā, apmeklējot jauno māmiņu un mazuli mājās, veicot nepieciešamos izmeklējumus un palīdzot fiziski un emocionāli adaptēties jaunajos apstākļos. Ārpusstacionāra vecmātes ir absolūti kompetentas, lai izvērtētu ar grūtniecību saistītos riskus, tāpēc ir vairāk kā neētiska šāda Veselības ministrijas attieksme pret medicīnas nozares profesionāļiem.
Aicinu VM mazināt nevienlīdzību un diskrimināciju, sakārtojot un finansiāli dotējot, vismaz tādā apmērā kā izvēloties dzemdēt stacionārā, mājdzemdību pakalpojumu, kā arī piešķirt mājdzemdību vecmāšu transporta līdzekļiem operatīvā transporta līdzekļa statusu un auto novietošanas atvieglojumus.
25.06.2026. 22:28
Atlasīti 340 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25