Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība"
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Dokumenti
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
1. Noteikumos Nr. 611 nav nostiprināti būtiski izmeklējumi, kuru veikšanu paredz 2023. gada nogalē izstrādātais un apstiprinātais dzemdību palīdzības sniegšanā iesaistītajām ārstniecības personām paredzētais klīniskais algoritms "Grūtniecības risku izvērtēšana antenatālās aprūpes laikā" (turpmāk - Algoritms), piemēram, NIPT izmeklējums augsta ģenētiskā riska pacientēm, glikozes slodzes tests visām grūtniecēm, trešā trimestra augļa ultrasonogrāfijas izmeklējums visām grūtniecēm, kā arī Noteikumos Nr. 611 šobrīd nav paredzēta vizīte grūtniecības 12. - 14. nedēļā, kas, atbilstoši Algoritmā noteiktajam, ir būtiska grūtniecības risku izvērtēšanai un grūtniecības vadīšanas plāna sastādīšanai.
Vienlaikus, kopš noteikumu Nr. 611 spēkā stāšanās 2006. gadā, 1. pielikums ir kļuvis, smagnējs, apjomīgs, grūti lasāms un uztverams, līdz ar ko ir svarīgi to aktualizēt, padarot pārskatāmāku un saprotamāku.
2. Noteikumu Nr. 611 2. pielikumā noteiktās prasības obligātajam aprīkojumam plānotās ārpusstacionāra dzemdībās sen nav aktualizētas atbilstoši aktuālajiem mūsdienu standartiem, tādēļ nepieciešams tās precizēt.
3. Noteikumu Nr. 611 5. pielikumā minētās prasības augļa ultrasonogrāfijas veicējiem nav mūsdienīgas un praksē īstenojamas Latvijā, līdz ar ko aktualizējamas atbilstoši mūsdienīgām augļa antenatālās izmeklēšanas prasībām un adaptējamas esošajai dzemdību palīdzības praksei un idencificētajām vajadzībām Latvijā.
4. Noteikumu Nr. 611 1. pielikumā ir minētā taktika par nepieciešamajiem pasākumiem, kas jāveic pēc dzimšanas jaundzimušajam, ja tas ir dzimis HIV pozitīvai mātei, ir aktualizējama atbilstoši mūsdienās rekomendācijām, izvērtējot katru situāciju individuāli.
Vienlaikus, kopš noteikumu Nr. 611 spēkā stāšanās 2006. gadā, 1. pielikums ir kļuvis, smagnējs, apjomīgs, grūti lasāms un uztverams, līdz ar ko ir svarīgi to aktualizēt, padarot pārskatāmāku un saprotamāku.
2. Noteikumu Nr. 611 2. pielikumā noteiktās prasības obligātajam aprīkojumam plānotās ārpusstacionāra dzemdībās sen nav aktualizētas atbilstoši aktuālajiem mūsdienu standartiem, tādēļ nepieciešams tās precizēt.
3. Noteikumu Nr. 611 5. pielikumā minētās prasības augļa ultrasonogrāfijas veicējiem nav mūsdienīgas un praksē īstenojamas Latvijā, līdz ar ko aktualizējamas atbilstoši mūsdienīgām augļa antenatālās izmeklēšanas prasībām un adaptējamas esošajai dzemdību palīdzības praksei un idencificētajām vajadzībām Latvijā.
4. Noteikumu Nr. 611 1. pielikumā ir minētā taktika par nepieciešamajiem pasākumiem, kas jāveic pēc dzimšanas jaundzimušajam, ja tas ir dzimis HIV pozitīvai mātei, ir aktualizējama atbilstoši mūsdienās rekomendācijām, izvērtējot katru situāciju individuāli.
Mērķa apraksts
Projekta mērķis ir panākt iespējami labāko grūtniecības iznākumu mātei un bērnam, samazinot mātes un jaundzimušā saslimstību un mirstību. Lai nodrošinātu sievietei pozitīvu grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību perioda pieredzi, ir būtiski sagatavot sievieti dzemdībām; agrīni konstatēt un ārstēt novirzes mātes un augļa veselības stāvoklī, nepieciešamības gadījumā laikus plānojot grūtniecības atrisināšanu; identificēt neinfekciju slimību attīstības risku sievietei turpmāk dzīvē un mazināt neinfekciju slimību risku attīstību jaundzimušajiem dzīves laikā.
Politikas jomas
Veselības aprūpe
Teritorija
Latvijas Republika
Norises laiks
10.06.2026. - 25.06.2026.
Informācija
Priekšlikumu iesniegšanai par noteikumu projektu aicinām izmantot TAP portālu.
Fiziskās personas
- Grūtnieces, sievietes pēcdzemdību periodā, jaundzimušie.
Skaidrojums un ietekme
Projektā paredzētās izmaiņas pozitīvi ietekmēs grūtnieces, jaunās māmiņas un viņu ģimenes, veicinot tautsaimniecības attīstību.
Juridiskās personas
- Ārstniecības iestādes, kuras nodrošina dzemdību palīdzību.
Skaidrojums un ietekme
Ārstniecības iestādēm, kuras sniedz dzemdību palīdzības pakalpojumus, ir saistošas Noteikumos Nr. 611 noteiktās prasības, tai skaitā, Projektā paredzētās izmaiņas.
Sagatavoja
Viktorija Korņenkova (VM)
Atbildīgā persona
Agnese Vaļuliene (VM)
Izsludināšanas datums
10.06.2026. 10:50
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
25-TA-2517/374
Fiziska persona
Esot piedzīvojis pirmā dēla sagaidīšanu savās mājās un redzot visu iesaistīto personu atbildību, rūpes, profesionalitāti, gādību un prieku par mazuli, nesaprotu kā šādas izmaiņas var šķist saprātīgas un vērtīgas.
Mūsu dzemdībās piedalījās 3 vecmātes, kas ir vairāk nekā puse (!);no dzemdību nama pieejamā personāla visu diennakti. Un tas ir kopā uz visu dzemdību namu. No viņu pašu mājaslapas (https://www.rdn.lv/lv/dzemdibas/dzemdibu-centrs/)
"
Dzemdību centrā visu diennakti aprūpi dzemdībās nodrošina šādi speciālisti:
piecas vecmātes;
trīs ginekologi dzemdību speciālisti;
neonatologs;
divi māsu palīgi.
Darba dienās pacientu aprūpē iesaistās arī Dzemdību centra vadītājs un vecākā vecmāte.
Dzemdību centra speciālisti rūpējas par bērnu piedzimšanu:
12 dzemdību telpās 7. stāvā;
3 operāciju zālēs 7. stāvā.
"
Kā dzemdības šeit varētu šķist bērnam un mātei mierīgas un labākas nekā mājās?
Un nesaprotu kā var runāt par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, tajā pašā laikā slēdzot slimnīcas un veidojot šādas izmaiņas.
Tāpēc Iebilstu pret Ministru kabineta noteikumu projekta 25-TA-2517 tālāku virzību pašreizējā redakcijā, jo projekts paredz nesamērīgus, nepietiekami pamatotus un faktiski diskriminējošus ierobežojumus sievietēm un ģimenēm, kuras vēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības, tostarp mājdzemdības, kā arī ārpusstacionārā strādājošām ārstniecības personām.
Projekts skar ļoti sensitīvu cilvēktiesību un veselības aprūpes jomu – sievietes tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ķermenisko autonomiju, informētu izvēli, cieņpilnu aprūpi un ģimenes dzīvi. Tādēļ šāda regulējuma izmaiņas nedrīkst tikt virzītas steigā, bez pietiekamas sabiedriskās apspriešanas, bez skaidra pierādījumos balstīta pamatojuma un bez pilnvērtīgas diskusijas ar visām iesaistītajām pusēm – ģimenēm, mājdzemdību vecmātēm, ārpusstacionāra ārstniecības iestādēm, stacionāriem, NMPD, pacientu tiesību pārstāvjiem un neatkarīgiem perinatālās aprūpes ekspertiem.
Īpaši jāuzsver, ka sabiedrības līdzdalības termiņš ir ļoti īss un iekrīt tieši pirms Jāņu svētkiem un svētku laikā, kad liela daļa sabiedrības objektīvi nevar pilnvērtīgi iepazīties ar grozījumu saturu, izvērtēt to sekas un sagatavot kvalitatīvus priekšlikumus. Šāds process neatbilst labas pārvaldības principam, jo izmaiņas būtiski skar sieviešu un ģimeņu tiesības, kā arī Latvijā jau izveidotu un legāli funkcionējošu plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpes modeli.
Nr 1. Par sievietes tiesībām izvēlēties dzemdību vietu un apstākļus
Dzemdības nav tikai medicīniska manipulācija. Tās ir ļoti personisks, ķermeniski un psiholoģiski nozīmīgs notikums sievietes un ģimenes dzīvē. Dzemdību vietas un aprūpes modeļa izvēle ir cieši saistīta ar sievietes privāto dzīvi, ķermenisko integritāti, ģimenes dzīvi un informētu piekrišanu ārstniecībai.
Valstij ir tiesības noteikt drošības prasības dzemdību palīdzības sniegšanai, taču šīm prasībām jābūt tiesiski pamatotām, samērīgām, objektīvām un nediskriminējošām. Valsts nedrīkst ar formāliem un pārmērīgiem administratīviem ierobežojumiem faktiski padarīt plānotas mājdzemdības neiespējamas vai pieejamas tikai ļoti šauram sieviešu lokam, ja šādam ierobežojumam nav skaidra, pierādījumos balstīta pamatojuma.
Šādu ierobežojumu rezultāts var būt pretējs deklarētajam mērķim – nevis drošākas dzemdības, bet gan sieviešu virzīšana uz “solo” dzemdībām jeb dzemdībām bez medicīniskā personāla klātbūtnes. Tas būtiski palielinātu riskus mātei un bērnam, jo sievietes, kuras veselības, psiholoģisku, iepriekšējas traumatiskas pieredzes vai pārliecības dēļ nevēlas dzemdēt stacionārā, var izvēlēties dzemdēt bez sertificētas vecmātes palīdzības. Šāds iznākums nav sabiedrības veselības interesēs.
Nr 2. Par mākslīgi saīsināto gestācijas laiku – 37+0 līdz 40+6
Projektā paredzēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot tikai grūtniecības laikā no 37 nedēļām 0 dienām līdz 40 nedēļām 6 dienām.
Šāds ierobežojums ir nesamērīgi šaurs. Normāli noritoša grūtniecība var turpināties arī pēc 41. grūtniecības nedēļas, un daudzām sievietēm spontānas dzemdības sākas pēc aprēķinātā dzemdību datuma. Automātisks aizliegums plānotām mājdzemdībām no 41+0 dienas faktiski liedz lielai daļai sieviešu sagaidīt spontānu dzemdību sākumu sev izvēlētajā vidē, pat ja grūtniecība norit fizioloģiski, augļa labsajūta ir apstiprināta un nav medicīnisku kontrindikāciju.
Ja mērķis ir drošība, samērīgāks risinājums būtu nevis automātisks aizliegums, bet individuāls riska izvērtējums pēc 41+0 nedēļas, paredzot papildu augļa labsajūtas kontroli, informētu piekrišanu un dokumentētu aprūpes plānu. Pretējā gadījumā tiek ieviests formāls administratīvs slieksnis, kas aizstāj individuālu medicīnisku izvērtēšanu.
Aicinu svītrot automātisko aizliegumu plānot ārpusstacionāra dzemdības pēc 40+6 vai arī paredzēt individuālas izvērtēšanas mehānismu līdz 41+6 vai 42+0 grūtniecības nedēļām atkarībā no mātes un augļa stāvokļa, izmeklējumu rezultātiem un sievietes informētas izvēles.
Iespējamā redakcija:
“Ārpusstacionāra dzemdības var plānot grūtniecības laikā no 37 nedēļām 0 dienām līdz 41 nedēļai 6 dienām, ja grūtniecība norit fizioloģiski, nav medicīnisku kontrindikāciju un pēc 41 nedēļas 0 dienām ir veikts dokumentēts mātes un augļa stāvokļa izvērtējums atbilstoši perinatālās aprūpes algoritmiem.”
Nr 3. Par strikto ĶMI < 30 ierobežojumu
Projektā paredzēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot tikai dzemdētājai ar ķermeņa masas indeksu zem 30 kg/m².
Šāds automātisks un absolūts ierobežojums nav samērīgs, jo neņem vērā sievietes individuālo veselības stāvokli, grūtniecības norisi, iepriekšējo dzemdību pieredzi, vielmaiņas rādītājus, asinsspiedienu, augļa augšanu, dzemdību anamnēzi un citus klīniski nozīmīgus faktorus. ĶMI pats par sevi nav diagnoze un nevar automātiski aizstāt individuālu riska izvērtējumu.
Šāda norma rada netiešu diskrimināciju pret sievietēm pēc ķermeņa uzbūves un veselības stāvokļa pazīmēm, jo sieviete ar ĶMI nedaudz virs 30, bet pilnīgi fizioloģiski noritošu grūtniecību, var tikt automātiski izslēgta no iespējas plānot ārpusstacionāra dzemdības, kamēr individuālie riska faktori netiek vērtēti pēc būtības.
Aicinu aizstāt absolūto ĶMI aizliegumu ar individuālu riska izvērtējumu.
Iespējamā redakcija:
“Ķermeņa masas indekss tiek izvērtēts kā viens no riska faktoriem kopējā grūtniecības riska izvērtējumā. ĶMI virs 30 kg/m² pats par sevi nav automātiska kontrindikācija plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, ja grūtniecība norit fizioloģiski un nav citu būtisku riska faktoru.”
Nr 4. Par neskaidro kritēriju “fiziski un psihiski vesela”
Projektā paredzēta prasība, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot sievietei, kura ir “fiziski un psihiski vesela”. Šāds formulējums ir pārāk vispārīgs, neskaidrs un paver plašas subjektīvas interpretācijas iespējas.
Nav saprotams, kādi tieši psihiskās veselības kritēriji tiks piemēroti un vai par šķērsli plānotām mājdzemdībām varētu kļūt, piemēram, pagātnē bijusi un kontrolēta trauksme, depresija, pēcdzemdību emocionālas grūtības vai cita situācija, kas šobrīd neietekmē sievietes spēju pieņemt informētu lēmumu un sadarboties ar aprūpes sniedzēju.
Šāds neskaidrs formulējums var radīt stigmatizējošu un diskriminējošu attieksmi pret sievietēm, kurām jebkad bijušas psihiskās veselības grūtības, pat ja tās ir ārstētas, stabilas vai vairs nav aktuālas. Veselības stāvokļa izvērtējumam jābūt konkrētam, medicīniski pamatotam un saistītam ar reālu dzemdību aprūpes risku, nevis ar plašu un subjektīvi interpretējamu apzīmējumu.
Aicinu precizēt šo normu, nosakot, ka kontrindikācijas var būt tikai tādi aktuāli fiziskās vai psihiskās veselības traucējumi, kas konkrētajā gadījumā objektīvi un dokumentēti rada paaugstinātu risku mātei vai bērnam.
Iespējamā redakcija:
“Ārpusstacionāra dzemdības var plānot, ja sievietei nav tādu aktuālu fiziskās vai psihiskās veselības traucējumu, kas pēc individuāla, dokumentēta medicīniska izvērtējuma būtiski paaugstina risku mātei vai bērnam plānotās ārpusstacionāra dzemdībās.”
Nr 5. Par obligātu konsultāciju tuvākajā dzemdību iestādē 35.–37. nedēļā
Projektā paredzēts, ka 35.–37. gestācijas nedēļā dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē sievietei jāsaņem stacionārā praktizējoša sertificēta ginekologa, dzemdību speciālista vai vecmātes konsultācija par piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.
Šāda prasība pēc būtības nozīmē, ka ārpusstacionārā strādājoša sertificēta speciālista – tostarp sertificētas mājdzemdību vecmātes, ginekologa vai ārpusstacionāra ārstniecības iestādes – profesionālais izvērtējums tiek uzskatīts par nepietiekamu. Tas rada nepamatotu prezumpciju, ka tikai stacionārā praktizējoši speciālisti ir kompetenti izvērtēt sievietes piemērotību ārpusstacionāra dzemdībām.
Šāda pieeja rada arī interešu konflikta risku. Stacionāra dzemdību iestāde pati ir dzemdību pakalpojuma sniedzējs, kura aprūpes modelis atšķiras no mājdzemdību aprūpes modeļa. Līdz ar to obligāta “atļauja” no tuvākā stacionāra var kļūt nevis par objektīvu riska izvērtējumu, bet par mehānismu sievietes izvēles ierobežošanai. Reģionos, kur konkrētajā stacionārā ir negatīva attieksme pret mājdzemdībām, sievietes izvēle faktiski var kļūt atkarīga no vietējās institucionālās nostājas, nevis no viņas individuālā veselības stāvokļa.
Tas rada arī reģionālās nevienlīdzības risku: vienā reģionā sievietei var būt pieejams atbalstošs un koleģiāls izvērtējums, bet citā – formāls atteikums, kas balstīts nevis konkrētos medicīniskos riskos, bet subjektīvā vai institucionālā attieksmē pret mājdzemdībām.
Pacientes drošības interesēs riska izvērtējumam jābūt rūpīgam, dokumentētam un profesionāli pamatotam. Tomēr to jāļauj veikt jebkuram atbilstoši sertificētam un kompetentam speciālistam, kurš pārzina sievietes grūtniecības gaitu, anamnēzi, izmeklējumu rezultātus un ārpusstacionāra dzemdību aprūpes specifiku.
Aicinu svītrot prasību par obligātu konsultāciju tieši tuvākajā dzemdību iestādē vai arī precizēt normu tā, lai piemērotības izvērtējumu varētu veikt sertificēts ginekologs, dzemdību speciālists vai sertificēta vecmāte neatkarīgi no tā, vai šī persona praktizē stacionārā vai ārpusstacionārā ārstniecības iestādē.
Iespējamā redakcija:
“35.–37. gestācijas nedēļā ir veikts dokumentēts sertificēta ginekologa, dzemdību speciālista vai sertificētas vecmātes izvērtējums par grūtnieces piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, ņemot vērā grūtniecības norisi, riska faktorus, izmeklējumu rezultātus un perinatālās aprūpes algoritmus.”
Nr 6. Par divu ārstniecības personu prasību un 5 gadu stacionāra pieredzes kritēriju
Atbalstāms ir mērķis nodrošināt mātes un jaundzimušā drošību plānotās ārpusstacionāra dzemdībās. Divu ārstniecības personu klātbūtne daudzos gadījumos ir profesionāli pamatota un praksē tiek iespēju robežās nodrošināta.
Tomēr prasība, ka vecmātei, kura nodrošina ārpusstacionāra dzemdību palīdzību, obligāti jābūt nostrādājušai stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus, ir nesamērīga un diskriminējoša pret ārpusstacionārā praktizējošām vecmātēm. Šāda prasība nepamatoti piešķir augstāku vērtību stacionāra darba pieredzei, vienlaikus ignorējot ārpusstacionāra darba specifiku un tajā iegūto kompetenci.
Ārpusstacionāra darbs prasa ļoti plašu un patstāvīgu profesionālo kompetenci: pastāvīgu klīnisku lēmumu pieņemšanu, dzemdību dinamikas izvērtēšanu, augļa un mātes stāvokļa novērošanu, savlaicīgu pārvešanas indikāciju atpazīšanu, neatliekamu rīcību, jaundzimušā stāvokļa izvērtēšanu, pēcdzemdību aprūpi, starpenes plīsumu izvērtēšanu un šuvju uzlikšanu, zīdīšanas atbalstu un aprūpes pēctecības nodrošināšanu. Daudzus pienākumus, kurus stacionārā veic vairāki speciālisti, ārpusstacionārā vecmāte veic patstāvīgi.
Tādēļ prasībām jābūt balstītām nevis formālā darba vietā, bet reālā kompetencē, dokumentētā pieredzē, sertifikācijā, regulārā profesionālajā pilnveidē, neatliekamās palīdzības prasmēs un pieredzē dzemdību aprūpē.
Piemēram, vecmāte ar vairāk nekā 7 gadu pieredzi ārpusstacionāra dzemdību aprūpē un vairāk nekā 200 pieņemtām ārpusstacionāra dzemdībām pēc šīs normas varētu formāli neatbilst prasībām tikai tādēļ, ka viņas pieredze nav iegūta stacionāra dzemdību nodaļā. Tas nav objektīvi pamatoti un neatbilst samērīguma principam.
Iespējamā redakcija:
“Sniedzot dzemdību palīdzību plānotās ārpusstacionāra dzemdībās, nodrošina divu ārstniecības personu klātbūtni, no kurām vismaz viena ir sertificēta vecmāte vai sertificēts ginekologs, dzemdību speciālists. Ārstniecības personai, kura vada ārpusstacionāra dzemdību aprūpi, ir dokumentēta praktiska pieredze dzemdību palīdzības sniegšanā, regulāri apgūtas apmācības neatliekamajā dzemdniecības palīdzībā un jaundzimušo primārajā reanimācijā, kā arī kompetence savlaicīgi izvērtēt indikācijas pārvešanai uz stacionāru.”
Alternatīva redakcija, ja tiek saglabāta pieredzes prasība:
“...ir vismaz piecu gadu dokumentēta praktiskā pieredze dzemdību palīdzības sniegšanā stacionārā vai ārpusstacionārā ārstniecības iestādē.”
Nr 7. Par risku veicināt “solo” dzemdības
Viena no nopietnākajām projekta sekām var būt nevis drošības paaugstināšana, bet tieši drošības samazināšana. Ja sievietēm tiek liegta legāla, profesionāli vadīta un ar sertificētu vecmāti nodrošināta mājdzemdību iespēja, daļa sieviešu var izvēlēties dzemdēt bez medicīniskā personāla klātbūtnes.
Tas ir īpaši aktuāli sievietēm, kurām ir negatīva vai traumatiska iepriekšēja stacionāra pieredze, bailes no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās, iepriekš piedzīvota vardarbīga vai necieņpilna attieksme dzemdībās, kā arī sievietēm, kurām drošības sajūta ir cieši saistīta ar dzemdēšanu mājas vidē.
No sabiedrības veselības viedokļa valstij būtu jāveicina tas, lai šīs sievietes izvēlas sertificētu, profesionālu un normatīvi regulētu vecmātes aprūpi, nevis nonāk ārpus jebkādas medicīniskas aprūpes sistēmas. Pārmērīgi ierobežojumi mājdzemdībām var panākt tieši pretēju rezultātu – palielināt neregulētu un medicīniski nepieskatītu dzemdību skaitu.
Tādēļ projekts pašreizējā redakcijā neatbilst deklarētajam mērķim – uzlabot mātes un bērna drošību.
Nr 8. Par cieņpilnas sadarbības mehānisma trūkumu
Projektā būtiski trūkst normas, kas nostiprinātu cieņpilnu, koleģiālu un uz pacienti vērstu sadarbību starp ārpusstacionāra vecmātēm, stacionāra speciālistiem un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.
Drošas ārpusstacionāra dzemdības nav iespējamas tikai ar aizliegumiem un ierobežojumiem. Drošību vislabāk nodrošina skaidri, praktiski un iepriekš zināmi sadarbības algoritmi, savlaicīga informācijas apmaiņa, cieņpilna pārvešana uz stacionāru nepieciešamības gadījumā un nediskriminējoša attieksme pret sievieti un viņas izvēlēto aprūpes modeli.
Ārpusstacionāra dzemdību aprūpe nav jāuztver kā konkurējoša vai mazvērtīgāka aprūpes forma. Tā ir legāls, profesionāli nodrošināms dzemdību palīdzības veids zema riska dzemdētājām. Ja rodas nepieciešamība pārvest sievieti uz stacionāru, prioritātei jābūt mātes un bērna drošībai, nevis pacientes izvēles vai ārpusstacionāra vecmātes profesionālās darbības nosodīšanai.
Aicinu papildināt noteikumu projektu ar normu:
“Ārstniecības personas un ārstniecības iestādes, kas iesaistītas plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpē, pacientes pārvešanā un turpmākā aprūpē stacionārā, sadarbojas savstarpēji cieņpilni, koleģiāli un uz pacientes un jaundzimušā drošību vērsti, nodrošinot savlaicīgu informācijas apmaiņu, nepārtrauktu aprūpes pēctecību un nediskriminējošu attieksmi pret pacientes izvēlēto dzemdību aprūpes modeli.”
Nr 9. Lūgums
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzu:
1. apturēt projekta 25-TA-2517 tālāku virzību pašreizējā redakcijā;
2. pagarināt sabiedrības līdzdalības termiņu, lai ģimenēm, nozares speciālistiem un pacientu tiesību pārstāvjiem būtu reāla iespēja sagatavot kvalitatīvus priekšlikumus;
3. svītrot vai būtiski pārstrādāt normas, kas paredz:
– automātisku ārpusstacionāra dzemdību aizliegumu no 41+0 grūtniecības nedēļas;
– absolūtu ĶMI < 30 kritēriju;
– neskaidro un subjektīvi interpretējamo prasību būt “psihiski veselai”;
– obligātu konsultāciju tieši tuvākajā stacionārā;
– prasību par 5 gadu darba pieredzi tikai stacionāra dzemdību nodaļā;
4. aizstāt formālus aizliegumus ar individuālu, dokumentētu, pierādījumos balstītu riska izvērtējumu;
5. papildināt noteikumus ar cieņpilnas un nediskriminējošas sadarbības principu starp ārpusstacionāra vecmātēm, stacionāriem un NMPD.
Drošas dzemdību aprūpes pamatā ir nevis sievietes izvēles ierobežošana, bet kompetenta aprūpe, informēta piekrišana, savlaicīga riska izvērtēšana, cieņpilna attieksme un skaidra sadarbība starp visiem iesaistītajiem speciālistiem.
Katra sieviete un katra ģimene Latvijā ir pelnījusi drošu, cieņpilnu un tiesiski aizsargātu dzemdību aprūpi – arī tad, ja tā tiek plānota ārpus stacionāra.
Mūsu dzemdībās piedalījās 3 vecmātes, kas ir vairāk nekā puse (!);no dzemdību nama pieejamā personāla visu diennakti. Un tas ir kopā uz visu dzemdību namu. No viņu pašu mājaslapas (https://www.rdn.lv/lv/dzemdibas/dzemdibu-centrs/)
"
Dzemdību centrā visu diennakti aprūpi dzemdībās nodrošina šādi speciālisti:
piecas vecmātes;
trīs ginekologi dzemdību speciālisti;
neonatologs;
divi māsu palīgi.
Darba dienās pacientu aprūpē iesaistās arī Dzemdību centra vadītājs un vecākā vecmāte.
Dzemdību centra speciālisti rūpējas par bērnu piedzimšanu:
12 dzemdību telpās 7. stāvā;
3 operāciju zālēs 7. stāvā.
"
Kā dzemdības šeit varētu šķist bērnam un mātei mierīgas un labākas nekā mājās?
Un nesaprotu kā var runāt par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, tajā pašā laikā slēdzot slimnīcas un veidojot šādas izmaiņas.
Tāpēc Iebilstu pret Ministru kabineta noteikumu projekta 25-TA-2517 tālāku virzību pašreizējā redakcijā, jo projekts paredz nesamērīgus, nepietiekami pamatotus un faktiski diskriminējošus ierobežojumus sievietēm un ģimenēm, kuras vēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības, tostarp mājdzemdības, kā arī ārpusstacionārā strādājošām ārstniecības personām.
Projekts skar ļoti sensitīvu cilvēktiesību un veselības aprūpes jomu – sievietes tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ķermenisko autonomiju, informētu izvēli, cieņpilnu aprūpi un ģimenes dzīvi. Tādēļ šāda regulējuma izmaiņas nedrīkst tikt virzītas steigā, bez pietiekamas sabiedriskās apspriešanas, bez skaidra pierādījumos balstīta pamatojuma un bez pilnvērtīgas diskusijas ar visām iesaistītajām pusēm – ģimenēm, mājdzemdību vecmātēm, ārpusstacionāra ārstniecības iestādēm, stacionāriem, NMPD, pacientu tiesību pārstāvjiem un neatkarīgiem perinatālās aprūpes ekspertiem.
Īpaši jāuzsver, ka sabiedrības līdzdalības termiņš ir ļoti īss un iekrīt tieši pirms Jāņu svētkiem un svētku laikā, kad liela daļa sabiedrības objektīvi nevar pilnvērtīgi iepazīties ar grozījumu saturu, izvērtēt to sekas un sagatavot kvalitatīvus priekšlikumus. Šāds process neatbilst labas pārvaldības principam, jo izmaiņas būtiski skar sieviešu un ģimeņu tiesības, kā arī Latvijā jau izveidotu un legāli funkcionējošu plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpes modeli.
Nr 1. Par sievietes tiesībām izvēlēties dzemdību vietu un apstākļus
Dzemdības nav tikai medicīniska manipulācija. Tās ir ļoti personisks, ķermeniski un psiholoģiski nozīmīgs notikums sievietes un ģimenes dzīvē. Dzemdību vietas un aprūpes modeļa izvēle ir cieši saistīta ar sievietes privāto dzīvi, ķermenisko integritāti, ģimenes dzīvi un informētu piekrišanu ārstniecībai.
Valstij ir tiesības noteikt drošības prasības dzemdību palīdzības sniegšanai, taču šīm prasībām jābūt tiesiski pamatotām, samērīgām, objektīvām un nediskriminējošām. Valsts nedrīkst ar formāliem un pārmērīgiem administratīviem ierobežojumiem faktiski padarīt plānotas mājdzemdības neiespējamas vai pieejamas tikai ļoti šauram sieviešu lokam, ja šādam ierobežojumam nav skaidra, pierādījumos balstīta pamatojuma.
Šādu ierobežojumu rezultāts var būt pretējs deklarētajam mērķim – nevis drošākas dzemdības, bet gan sieviešu virzīšana uz “solo” dzemdībām jeb dzemdībām bez medicīniskā personāla klātbūtnes. Tas būtiski palielinātu riskus mātei un bērnam, jo sievietes, kuras veselības, psiholoģisku, iepriekšējas traumatiskas pieredzes vai pārliecības dēļ nevēlas dzemdēt stacionārā, var izvēlēties dzemdēt bez sertificētas vecmātes palīdzības. Šāds iznākums nav sabiedrības veselības interesēs.
Nr 2. Par mākslīgi saīsināto gestācijas laiku – 37+0 līdz 40+6
Projektā paredzēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot tikai grūtniecības laikā no 37 nedēļām 0 dienām līdz 40 nedēļām 6 dienām.
Šāds ierobežojums ir nesamērīgi šaurs. Normāli noritoša grūtniecība var turpināties arī pēc 41. grūtniecības nedēļas, un daudzām sievietēm spontānas dzemdības sākas pēc aprēķinātā dzemdību datuma. Automātisks aizliegums plānotām mājdzemdībām no 41+0 dienas faktiski liedz lielai daļai sieviešu sagaidīt spontānu dzemdību sākumu sev izvēlētajā vidē, pat ja grūtniecība norit fizioloģiski, augļa labsajūta ir apstiprināta un nav medicīnisku kontrindikāciju.
Ja mērķis ir drošība, samērīgāks risinājums būtu nevis automātisks aizliegums, bet individuāls riska izvērtējums pēc 41+0 nedēļas, paredzot papildu augļa labsajūtas kontroli, informētu piekrišanu un dokumentētu aprūpes plānu. Pretējā gadījumā tiek ieviests formāls administratīvs slieksnis, kas aizstāj individuālu medicīnisku izvērtēšanu.
Aicinu svītrot automātisko aizliegumu plānot ārpusstacionāra dzemdības pēc 40+6 vai arī paredzēt individuālas izvērtēšanas mehānismu līdz 41+6 vai 42+0 grūtniecības nedēļām atkarībā no mātes un augļa stāvokļa, izmeklējumu rezultātiem un sievietes informētas izvēles.
Iespējamā redakcija:
“Ārpusstacionāra dzemdības var plānot grūtniecības laikā no 37 nedēļām 0 dienām līdz 41 nedēļai 6 dienām, ja grūtniecība norit fizioloģiski, nav medicīnisku kontrindikāciju un pēc 41 nedēļas 0 dienām ir veikts dokumentēts mātes un augļa stāvokļa izvērtējums atbilstoši perinatālās aprūpes algoritmiem.”
Nr 3. Par strikto ĶMI < 30 ierobežojumu
Projektā paredzēts, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot tikai dzemdētājai ar ķermeņa masas indeksu zem 30 kg/m².
Šāds automātisks un absolūts ierobežojums nav samērīgs, jo neņem vērā sievietes individuālo veselības stāvokli, grūtniecības norisi, iepriekšējo dzemdību pieredzi, vielmaiņas rādītājus, asinsspiedienu, augļa augšanu, dzemdību anamnēzi un citus klīniski nozīmīgus faktorus. ĶMI pats par sevi nav diagnoze un nevar automātiski aizstāt individuālu riska izvērtējumu.
Šāda norma rada netiešu diskrimināciju pret sievietēm pēc ķermeņa uzbūves un veselības stāvokļa pazīmēm, jo sieviete ar ĶMI nedaudz virs 30, bet pilnīgi fizioloģiski noritošu grūtniecību, var tikt automātiski izslēgta no iespējas plānot ārpusstacionāra dzemdības, kamēr individuālie riska faktori netiek vērtēti pēc būtības.
Aicinu aizstāt absolūto ĶMI aizliegumu ar individuālu riska izvērtējumu.
Iespējamā redakcija:
“Ķermeņa masas indekss tiek izvērtēts kā viens no riska faktoriem kopējā grūtniecības riska izvērtējumā. ĶMI virs 30 kg/m² pats par sevi nav automātiska kontrindikācija plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, ja grūtniecība norit fizioloģiski un nav citu būtisku riska faktoru.”
Nr 4. Par neskaidro kritēriju “fiziski un psihiski vesela”
Projektā paredzēta prasība, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot sievietei, kura ir “fiziski un psihiski vesela”. Šāds formulējums ir pārāk vispārīgs, neskaidrs un paver plašas subjektīvas interpretācijas iespējas.
Nav saprotams, kādi tieši psihiskās veselības kritēriji tiks piemēroti un vai par šķērsli plānotām mājdzemdībām varētu kļūt, piemēram, pagātnē bijusi un kontrolēta trauksme, depresija, pēcdzemdību emocionālas grūtības vai cita situācija, kas šobrīd neietekmē sievietes spēju pieņemt informētu lēmumu un sadarboties ar aprūpes sniedzēju.
Šāds neskaidrs formulējums var radīt stigmatizējošu un diskriminējošu attieksmi pret sievietēm, kurām jebkad bijušas psihiskās veselības grūtības, pat ja tās ir ārstētas, stabilas vai vairs nav aktuālas. Veselības stāvokļa izvērtējumam jābūt konkrētam, medicīniski pamatotam un saistītam ar reālu dzemdību aprūpes risku, nevis ar plašu un subjektīvi interpretējamu apzīmējumu.
Aicinu precizēt šo normu, nosakot, ka kontrindikācijas var būt tikai tādi aktuāli fiziskās vai psihiskās veselības traucējumi, kas konkrētajā gadījumā objektīvi un dokumentēti rada paaugstinātu risku mātei vai bērnam.
Iespējamā redakcija:
“Ārpusstacionāra dzemdības var plānot, ja sievietei nav tādu aktuālu fiziskās vai psihiskās veselības traucējumu, kas pēc individuāla, dokumentēta medicīniska izvērtējuma būtiski paaugstina risku mātei vai bērnam plānotās ārpusstacionāra dzemdībās.”
Nr 5. Par obligātu konsultāciju tuvākajā dzemdību iestādē 35.–37. nedēļā
Projektā paredzēts, ka 35.–37. gestācijas nedēļā dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē sievietei jāsaņem stacionārā praktizējoša sertificēta ginekologa, dzemdību speciālista vai vecmātes konsultācija par piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.
Šāda prasība pēc būtības nozīmē, ka ārpusstacionārā strādājoša sertificēta speciālista – tostarp sertificētas mājdzemdību vecmātes, ginekologa vai ārpusstacionāra ārstniecības iestādes – profesionālais izvērtējums tiek uzskatīts par nepietiekamu. Tas rada nepamatotu prezumpciju, ka tikai stacionārā praktizējoši speciālisti ir kompetenti izvērtēt sievietes piemērotību ārpusstacionāra dzemdībām.
Šāda pieeja rada arī interešu konflikta risku. Stacionāra dzemdību iestāde pati ir dzemdību pakalpojuma sniedzējs, kura aprūpes modelis atšķiras no mājdzemdību aprūpes modeļa. Līdz ar to obligāta “atļauja” no tuvākā stacionāra var kļūt nevis par objektīvu riska izvērtējumu, bet par mehānismu sievietes izvēles ierobežošanai. Reģionos, kur konkrētajā stacionārā ir negatīva attieksme pret mājdzemdībām, sievietes izvēle faktiski var kļūt atkarīga no vietējās institucionālās nostājas, nevis no viņas individuālā veselības stāvokļa.
Tas rada arī reģionālās nevienlīdzības risku: vienā reģionā sievietei var būt pieejams atbalstošs un koleģiāls izvērtējums, bet citā – formāls atteikums, kas balstīts nevis konkrētos medicīniskos riskos, bet subjektīvā vai institucionālā attieksmē pret mājdzemdībām.
Pacientes drošības interesēs riska izvērtējumam jābūt rūpīgam, dokumentētam un profesionāli pamatotam. Tomēr to jāļauj veikt jebkuram atbilstoši sertificētam un kompetentam speciālistam, kurš pārzina sievietes grūtniecības gaitu, anamnēzi, izmeklējumu rezultātus un ārpusstacionāra dzemdību aprūpes specifiku.
Aicinu svītrot prasību par obligātu konsultāciju tieši tuvākajā dzemdību iestādē vai arī precizēt normu tā, lai piemērotības izvērtējumu varētu veikt sertificēts ginekologs, dzemdību speciālists vai sertificēta vecmāte neatkarīgi no tā, vai šī persona praktizē stacionārā vai ārpusstacionārā ārstniecības iestādē.
Iespējamā redakcija:
“35.–37. gestācijas nedēļā ir veikts dokumentēts sertificēta ginekologa, dzemdību speciālista vai sertificētas vecmātes izvērtējums par grūtnieces piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām, ņemot vērā grūtniecības norisi, riska faktorus, izmeklējumu rezultātus un perinatālās aprūpes algoritmus.”
Nr 6. Par divu ārstniecības personu prasību un 5 gadu stacionāra pieredzes kritēriju
Atbalstāms ir mērķis nodrošināt mātes un jaundzimušā drošību plānotās ārpusstacionāra dzemdībās. Divu ārstniecības personu klātbūtne daudzos gadījumos ir profesionāli pamatota un praksē tiek iespēju robežās nodrošināta.
Tomēr prasība, ka vecmātei, kura nodrošina ārpusstacionāra dzemdību palīdzību, obligāti jābūt nostrādājušai stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus, ir nesamērīga un diskriminējoša pret ārpusstacionārā praktizējošām vecmātēm. Šāda prasība nepamatoti piešķir augstāku vērtību stacionāra darba pieredzei, vienlaikus ignorējot ārpusstacionāra darba specifiku un tajā iegūto kompetenci.
Ārpusstacionāra darbs prasa ļoti plašu un patstāvīgu profesionālo kompetenci: pastāvīgu klīnisku lēmumu pieņemšanu, dzemdību dinamikas izvērtēšanu, augļa un mātes stāvokļa novērošanu, savlaicīgu pārvešanas indikāciju atpazīšanu, neatliekamu rīcību, jaundzimušā stāvokļa izvērtēšanu, pēcdzemdību aprūpi, starpenes plīsumu izvērtēšanu un šuvju uzlikšanu, zīdīšanas atbalstu un aprūpes pēctecības nodrošināšanu. Daudzus pienākumus, kurus stacionārā veic vairāki speciālisti, ārpusstacionārā vecmāte veic patstāvīgi.
Tādēļ prasībām jābūt balstītām nevis formālā darba vietā, bet reālā kompetencē, dokumentētā pieredzē, sertifikācijā, regulārā profesionālajā pilnveidē, neatliekamās palīdzības prasmēs un pieredzē dzemdību aprūpē.
Piemēram, vecmāte ar vairāk nekā 7 gadu pieredzi ārpusstacionāra dzemdību aprūpē un vairāk nekā 200 pieņemtām ārpusstacionāra dzemdībām pēc šīs normas varētu formāli neatbilst prasībām tikai tādēļ, ka viņas pieredze nav iegūta stacionāra dzemdību nodaļā. Tas nav objektīvi pamatoti un neatbilst samērīguma principam.
Iespējamā redakcija:
“Sniedzot dzemdību palīdzību plānotās ārpusstacionāra dzemdībās, nodrošina divu ārstniecības personu klātbūtni, no kurām vismaz viena ir sertificēta vecmāte vai sertificēts ginekologs, dzemdību speciālists. Ārstniecības personai, kura vada ārpusstacionāra dzemdību aprūpi, ir dokumentēta praktiska pieredze dzemdību palīdzības sniegšanā, regulāri apgūtas apmācības neatliekamajā dzemdniecības palīdzībā un jaundzimušo primārajā reanimācijā, kā arī kompetence savlaicīgi izvērtēt indikācijas pārvešanai uz stacionāru.”
Alternatīva redakcija, ja tiek saglabāta pieredzes prasība:
“...ir vismaz piecu gadu dokumentēta praktiskā pieredze dzemdību palīdzības sniegšanā stacionārā vai ārpusstacionārā ārstniecības iestādē.”
Nr 7. Par risku veicināt “solo” dzemdības
Viena no nopietnākajām projekta sekām var būt nevis drošības paaugstināšana, bet tieši drošības samazināšana. Ja sievietēm tiek liegta legāla, profesionāli vadīta un ar sertificētu vecmāti nodrošināta mājdzemdību iespēja, daļa sieviešu var izvēlēties dzemdēt bez medicīniskā personāla klātbūtnes.
Tas ir īpaši aktuāli sievietēm, kurām ir negatīva vai traumatiska iepriekšēja stacionāra pieredze, bailes no nevajadzīgas medicīniskas iejaukšanās, iepriekš piedzīvota vardarbīga vai necieņpilna attieksme dzemdībās, kā arī sievietēm, kurām drošības sajūta ir cieši saistīta ar dzemdēšanu mājas vidē.
No sabiedrības veselības viedokļa valstij būtu jāveicina tas, lai šīs sievietes izvēlas sertificētu, profesionālu un normatīvi regulētu vecmātes aprūpi, nevis nonāk ārpus jebkādas medicīniskas aprūpes sistēmas. Pārmērīgi ierobežojumi mājdzemdībām var panākt tieši pretēju rezultātu – palielināt neregulētu un medicīniski nepieskatītu dzemdību skaitu.
Tādēļ projekts pašreizējā redakcijā neatbilst deklarētajam mērķim – uzlabot mātes un bērna drošību.
Nr 8. Par cieņpilnas sadarbības mehānisma trūkumu
Projektā būtiski trūkst normas, kas nostiprinātu cieņpilnu, koleģiālu un uz pacienti vērstu sadarbību starp ārpusstacionāra vecmātēm, stacionāra speciālistiem un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu.
Drošas ārpusstacionāra dzemdības nav iespējamas tikai ar aizliegumiem un ierobežojumiem. Drošību vislabāk nodrošina skaidri, praktiski un iepriekš zināmi sadarbības algoritmi, savlaicīga informācijas apmaiņa, cieņpilna pārvešana uz stacionāru nepieciešamības gadījumā un nediskriminējoša attieksme pret sievieti un viņas izvēlēto aprūpes modeli.
Ārpusstacionāra dzemdību aprūpe nav jāuztver kā konkurējoša vai mazvērtīgāka aprūpes forma. Tā ir legāls, profesionāli nodrošināms dzemdību palīdzības veids zema riska dzemdētājām. Ja rodas nepieciešamība pārvest sievieti uz stacionāru, prioritātei jābūt mātes un bērna drošībai, nevis pacientes izvēles vai ārpusstacionāra vecmātes profesionālās darbības nosodīšanai.
Aicinu papildināt noteikumu projektu ar normu:
“Ārstniecības personas un ārstniecības iestādes, kas iesaistītas plānotu ārpusstacionāra dzemdību aprūpē, pacientes pārvešanā un turpmākā aprūpē stacionārā, sadarbojas savstarpēji cieņpilni, koleģiāli un uz pacientes un jaundzimušā drošību vērsti, nodrošinot savlaicīgu informācijas apmaiņu, nepārtrauktu aprūpes pēctecību un nediskriminējošu attieksmi pret pacientes izvēlēto dzemdību aprūpes modeli.”
Nr 9. Lūgums
Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzu:
1. apturēt projekta 25-TA-2517 tālāku virzību pašreizējā redakcijā;
2. pagarināt sabiedrības līdzdalības termiņu, lai ģimenēm, nozares speciālistiem un pacientu tiesību pārstāvjiem būtu reāla iespēja sagatavot kvalitatīvus priekšlikumus;
3. svītrot vai būtiski pārstrādāt normas, kas paredz:
– automātisku ārpusstacionāra dzemdību aizliegumu no 41+0 grūtniecības nedēļas;
– absolūtu ĶMI < 30 kritēriju;
– neskaidro un subjektīvi interpretējamo prasību būt “psihiski veselai”;
– obligātu konsultāciju tieši tuvākajā stacionārā;
– prasību par 5 gadu darba pieredzi tikai stacionāra dzemdību nodaļā;
4. aizstāt formālus aizliegumus ar individuālu, dokumentētu, pierādījumos balstītu riska izvērtējumu;
5. papildināt noteikumus ar cieņpilnas un nediskriminējošas sadarbības principu starp ārpusstacionāra vecmātēm, stacionāriem un NMPD.
Drošas dzemdību aprūpes pamatā ir nevis sievietes izvēles ierobežošana, bet kompetenta aprūpe, informēta piekrišana, savlaicīga riska izvērtēšana, cieņpilna attieksme un skaidra sadarbība starp visiem iesaistītajiem speciālistiem.
Katra sieviete un katra ģimene Latvijā ir pelnījusi drošu, cieņpilnu un tiesiski aizsargātu dzemdību aprūpi – arī tad, ja tā tiek plānota ārpus stacionāra.
25.06.2026. 22:45
25-TA-2517/376
Fiziska persona
Iebilstu pret ierosinātajiem nosacījumiem, kas var ierobežot mājdzemdību iespēju. Daļa no tiem ir subjektīvi vai neietver mūsdienīgus pētījumus, piemēram par BMI grūtniecei. Lai dzemdētu bērnu, viens no maniem nosacījumiem ir mājdzemdības. Protams, saprotu ka var būt dažādi riski, ko var noteikt ātrāk, tāpēc labāk būtu uzsvaru likt uz medicīnu un biežākām nepieciešamām pārbaudēm nekā kārtējo sievietes brīvības un izvēles ierobežošanu.
25.06.2026. 23:00
25-TA-2517/377
Sandra Lase
Priekšlikums par zīdīšanas atbalsta stiprināšanu Ministru kabineta noteikumu projektā "Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība""
Biedrība "Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācija" atzinīgi vērtē noteikumu projekta mērķi pilnveidot grūtnieču un dzemdētāju aprūpi, precizējot grūtniecības novērošanas kārtību, paplašinot izmeklējumu klāstu un detalizējot veselības aprūpes speciālistu kompetenci.
Vienlaikus vēlamies vērst uzmanību, ka noteikumu projektā nepietiekami atspoguļota sagatavošanās zīdīšanai grūtniecības laikā un zīdīšanas atbalsts agrīnajā pēcdzemdību periodā, lai gan abi šie posmi ir neatņemama kvalitatīvas, nepārtrauktas un uz pierādījumiem balstītas perinatālās aprūpes sastāvdaļa.
Grūtniecības laikā sniegta sagatavošana zīdīšanai, kā arī savlaicīga zīdīšanas novērtēšana un atbalsts pirmajās stundās un dienās pēc dzemdībām būtiski samazina zīdīšanas priekšlaicīgas pārtraukšanas risku, mazina nepamatotu mākslīgā piena maisījuma lietošanu un veicina labākus mātes un bērna veselības iznākumus.
Pašlaik normatīvajā regulējumā nav skaidri noteiktas vienotas prasības attiecībā uz vecāku sagatavošanu zīdīšanai grūtniecības laikā, zīdīšanas novērtēšanu un vecāku informēšanu agrīnajā pēcdzemdību periodā. Tādēļ praksē aprūpes saturs, kvalitāte un pieejamība dažādās ārstniecības iestādēs var būt atšķirīga.
Lūdzam papildināt noteikumu projektu, papildinot grūtnieces un pēcdzemdību aprūpes regulējumu, paredzot, ka:
- grūtniecības laikā sievietei tiek sniegta uz pierādījumiem balstīta informācija, saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas un UNICEF rekomendācijām, par zīdīšanas nozīmi, zīdīšanas uzsākšanu pēc dzemdībām, biežāk sastopamajiem izaicinājumiem, kā arī par valsts, pašvaldību un citiem pieejamajiem zīdīšanas atbalsta pakalpojumiem;
- katrai mātei un jaundzimušajam pirms izrakstīšanas no ārstniecības iestādes tiek veikta zīdīšanas novērtēšana;
- konstatējot zīdīšanas grūtības vai paaugstinātu to risku, ārstniecības persona nodrošina savlaicīgu zīdīšanas atbalstu savas kompetences ietvaros un nepieciešamības gadījumā sniedz informāciju par iespējām saņemt papildu zīdīšanas konsultāciju;
- pirms izrakstīšanās vecāki saņem informāciju par efektīvas zīdīšanas pazīmēm, biežāk sastopamajām zīdīšanas grūtībām, situācijām, kad nepieciešams meklēt palīdzību, kā arī par valsts, pašvaldību un citiem pieejamajiem zīdīšanas atbalsta pakalpojumiem;
- tiek nodrošināta pēcdzemdību aprūpes nepārtrauktība starp dzemdību palīdzības sniedzēju, primāro veselības aprūpi un pieejamajiem zīdīšanas atbalsta pakalpojumiem.
Pamatojums
Pasaules Veselības organizācija (PVO), UNICEF un Baby-friendly Hospital Initiative rekomendācijas uzsver, ka sagatavošanās zīdīšanai grūtniecības laikā un kvalitatīvs zīdīšanas atbalsts agrīnajā pēcdzemdību periodā ir vieni no efektīvākajiem pasākumiem mātes un bērna veselības uzlabošanai. Savlaicīga vecāku izglītošana, zīdīšanas novērtēšana un profesionāla palīdzība veicina ekskluzīvu zīdīšanu, samazina mātes un bērna saslimstību un uzlabo ilgtermiņa veselības rādītājus.
Zīdīšanas grūtības ir viens no biežākajiem iemesliem, kādēļ ģimenes pirmajās nedēļās pēc dzemdībām atkārtoti vēršas pēc medicīniskas palīdzības. Liela daļa šo problēmu ir savlaicīgi atpazīstamas un risināmas, nodrošinot vienotu, uz pierādījumiem balstītu pieeju vecāku sagatavošanai, zīdīšanas novērtēšanai, informēšanai un atbalstam.
Latvijā jau vairāk nekā divdesmit gadus darbojas zīdīšanas konsultanti, kuri papildina veselības aprūpes speciālistu darbu, sniedzot uz pierādījumiem balstītu atbalstu ģimenēm grūtniecības laikā un pēcdzemdību periodā. Vienlaikus zīdīšanas atbalstu savas kompetences ietvaros nodrošina arī vecmātes, ārsti, māsas un citas ārstniecības personas. Tādēļ ir būtiski, lai normatīvais regulējums veicinātu savstarpēju sadarbību, savlaicīgu palīdzības pieejamību un ģimeņu informēšanu par pieejamajiem atbalsta pakalpojumiem.
Uzskatām, ka sagatavošanās zīdīšanai grūtniecības laikā un zīdīšanas atbalsta stiprināšana pēcdzemdību periodā sekmētu vienotu perinatālās aprūpes kvalitāti visā Latvijā, stiprinātu aprūpes nepārtrauktību un atbilstu starptautiski atzītiem, uz pierādījumiem balstītas mātes un bērna aprūpes principiem.
Aicinām izvērtēt iespēju iekļaut minētos papildinājumus noteikumu projektā, lai nodrošinātu vienotu, nepārtrauktu un uz pierādījumiem balstītu zīdīšanas atbalstu visām ģimenēm Latvijā.
Biedrība "Latvijas Zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācija" atzinīgi vērtē noteikumu projekta mērķi pilnveidot grūtnieču un dzemdētāju aprūpi, precizējot grūtniecības novērošanas kārtību, paplašinot izmeklējumu klāstu un detalizējot veselības aprūpes speciālistu kompetenci.
Vienlaikus vēlamies vērst uzmanību, ka noteikumu projektā nepietiekami atspoguļota sagatavošanās zīdīšanai grūtniecības laikā un zīdīšanas atbalsts agrīnajā pēcdzemdību periodā, lai gan abi šie posmi ir neatņemama kvalitatīvas, nepārtrauktas un uz pierādījumiem balstītas perinatālās aprūpes sastāvdaļa.
Grūtniecības laikā sniegta sagatavošana zīdīšanai, kā arī savlaicīga zīdīšanas novērtēšana un atbalsts pirmajās stundās un dienās pēc dzemdībām būtiski samazina zīdīšanas priekšlaicīgas pārtraukšanas risku, mazina nepamatotu mākslīgā piena maisījuma lietošanu un veicina labākus mātes un bērna veselības iznākumus.
Pašlaik normatīvajā regulējumā nav skaidri noteiktas vienotas prasības attiecībā uz vecāku sagatavošanu zīdīšanai grūtniecības laikā, zīdīšanas novērtēšanu un vecāku informēšanu agrīnajā pēcdzemdību periodā. Tādēļ praksē aprūpes saturs, kvalitāte un pieejamība dažādās ārstniecības iestādēs var būt atšķirīga.
Lūdzam papildināt noteikumu projektu, papildinot grūtnieces un pēcdzemdību aprūpes regulējumu, paredzot, ka:
- grūtniecības laikā sievietei tiek sniegta uz pierādījumiem balstīta informācija, saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas un UNICEF rekomendācijām, par zīdīšanas nozīmi, zīdīšanas uzsākšanu pēc dzemdībām, biežāk sastopamajiem izaicinājumiem, kā arī par valsts, pašvaldību un citiem pieejamajiem zīdīšanas atbalsta pakalpojumiem;
- katrai mātei un jaundzimušajam pirms izrakstīšanas no ārstniecības iestādes tiek veikta zīdīšanas novērtēšana;
- konstatējot zīdīšanas grūtības vai paaugstinātu to risku, ārstniecības persona nodrošina savlaicīgu zīdīšanas atbalstu savas kompetences ietvaros un nepieciešamības gadījumā sniedz informāciju par iespējām saņemt papildu zīdīšanas konsultāciju;
- pirms izrakstīšanās vecāki saņem informāciju par efektīvas zīdīšanas pazīmēm, biežāk sastopamajām zīdīšanas grūtībām, situācijām, kad nepieciešams meklēt palīdzību, kā arī par valsts, pašvaldību un citiem pieejamajiem zīdīšanas atbalsta pakalpojumiem;
- tiek nodrošināta pēcdzemdību aprūpes nepārtrauktība starp dzemdību palīdzības sniedzēju, primāro veselības aprūpi un pieejamajiem zīdīšanas atbalsta pakalpojumiem.
Pamatojums
Pasaules Veselības organizācija (PVO), UNICEF un Baby-friendly Hospital Initiative rekomendācijas uzsver, ka sagatavošanās zīdīšanai grūtniecības laikā un kvalitatīvs zīdīšanas atbalsts agrīnajā pēcdzemdību periodā ir vieni no efektīvākajiem pasākumiem mātes un bērna veselības uzlabošanai. Savlaicīga vecāku izglītošana, zīdīšanas novērtēšana un profesionāla palīdzība veicina ekskluzīvu zīdīšanu, samazina mātes un bērna saslimstību un uzlabo ilgtermiņa veselības rādītājus.
Zīdīšanas grūtības ir viens no biežākajiem iemesliem, kādēļ ģimenes pirmajās nedēļās pēc dzemdībām atkārtoti vēršas pēc medicīniskas palīdzības. Liela daļa šo problēmu ir savlaicīgi atpazīstamas un risināmas, nodrošinot vienotu, uz pierādījumiem balstītu pieeju vecāku sagatavošanai, zīdīšanas novērtēšanai, informēšanai un atbalstam.
Latvijā jau vairāk nekā divdesmit gadus darbojas zīdīšanas konsultanti, kuri papildina veselības aprūpes speciālistu darbu, sniedzot uz pierādījumiem balstītu atbalstu ģimenēm grūtniecības laikā un pēcdzemdību periodā. Vienlaikus zīdīšanas atbalstu savas kompetences ietvaros nodrošina arī vecmātes, ārsti, māsas un citas ārstniecības personas. Tādēļ ir būtiski, lai normatīvais regulējums veicinātu savstarpēju sadarbību, savlaicīgu palīdzības pieejamību un ģimeņu informēšanu par pieejamajiem atbalsta pakalpojumiem.
Uzskatām, ka sagatavošanās zīdīšanai grūtniecības laikā un zīdīšanas atbalsta stiprināšana pēcdzemdību periodā sekmētu vienotu perinatālās aprūpes kvalitāti visā Latvijā, stiprinātu aprūpes nepārtrauktību un atbilstu starptautiski atzītiem, uz pierādījumiem balstītas mātes un bērna aprūpes principiem.
Aicinām izvērtēt iespēju iekļaut minētos papildinājumus noteikumu projektā, lai nodrošinātu vienotu, nepārtrauktu un uz pierādījumiem balstītu zīdīšanas atbalstu visām ģimenēm Latvijā.
25.06.2026. 23:06
25-TA-2517/378
Ieva Jansone-Gala
Grozījumu MK noteikumos Nr. 611 sistēmiskie defekti
Piedāvātie grozījumi satur augstus tiesiskus, ekonomiskus un medicīniski-organizatoriskus riskus, kas destabilizē veselības aprūpes sistēmu un pārkāpj pacientu tiesības.
1. Pacientu tiesību ierobežošana un diskriminācija
Nepamatoti antropometriskie sliekšņi: Aizliegums plānot ārpusstacionāra dzemdības, balstoties tikai uz izolētu formālu rādītāju — ķermeņa masas indeksu ($ĶMI \ge 30 kg/m^2$) —, ir diskriminējošs. Tas neievēro pacientes reālo klīnisko stāvokli un pārkāpj tiesības uz ķermeņa autonomiju.
Rigids laika limits: Prasība ierosināt dzemdības uzreiz pēc 41+0 gestācijas nedēļas neņem vērā dabisko fizioloģisko variabilitāti un nepamatoti palielina iatrogēno (medicīniski izraisīto) intervenču skaitu.
2. Interešu konflikts un administratīvais spiediens
Objektivitātes trūkums saskaņošanā: Pienākums 35.–37. nedēļā saņemt stacionāra speciālista atļauju mājdzemdībām rada tiešu interešu konfliktu. Tā kā stacionāri un mājdzemdību sniedzēji ir konkurenti, pastāv augsts risks subjektīvam administratīvam spiedienam un nepamatotiem atteikumiem aizspriedumu dēļ.
3. Cilvēkresursu deficīts un pakalpojuma likvidācija
Nesamērīgs kvalifikācijas slieksnis: Prasība mājdzemdību vecmātei uzrādīt 5 gadu stacionāra stāžu apvienojumā ar obligātu divu mediķu klātbūtni radīs kritisku speciālistu deficītu. Tas tiesiski un praktiski paralizēs licencētu mājdzemdību pakalpojumu sniegšanu Latvijā.
4. Sociālā nevienlīdzība un finansiālais slogs
Ekonomiskā barjera: Prasība piesaistīt divus sertificētus speciālistus maksas pakalpojumā dubulto tā pašizmaksu. Tas padara drošu, legālu aprūpi pieejamu tikai augstāka ienākumu līmeņa mājsaimniecībām, veicinot sociālo noslāņošanos.
5. Dzemdību biomehānikas traucējumi un trauksme
Negatīva ietekme uz fizioloģiju: Lieka personāla koncentrācija mājas vidē aktivizē pacientes simpātisko nervu sistēmu (stresu), kas bloķē endogēnā oksitocīna izdalīšanos un inducē dzemdību darbības vājumu.
Pārmērīga medikalizācija: Jaunais 1. pielikums paredz ekscesīvu skrīningu blīvumu zema riska grūtniecēm. Tas patoloģizē dabisku procesu un rada pacientēs hronisku, klīniski nozīmīgu trauksmi.
Piedāvātie grozījumi satur augstus tiesiskus, ekonomiskus un medicīniski-organizatoriskus riskus, kas destabilizē veselības aprūpes sistēmu un pārkāpj pacientu tiesības.
1. Pacientu tiesību ierobežošana un diskriminācija
Nepamatoti antropometriskie sliekšņi: Aizliegums plānot ārpusstacionāra dzemdības, balstoties tikai uz izolētu formālu rādītāju — ķermeņa masas indeksu ($ĶMI \ge 30 kg/m^2$) —, ir diskriminējošs. Tas neievēro pacientes reālo klīnisko stāvokli un pārkāpj tiesības uz ķermeņa autonomiju.
Rigids laika limits: Prasība ierosināt dzemdības uzreiz pēc 41+0 gestācijas nedēļas neņem vērā dabisko fizioloģisko variabilitāti un nepamatoti palielina iatrogēno (medicīniski izraisīto) intervenču skaitu.
2. Interešu konflikts un administratīvais spiediens
Objektivitātes trūkums saskaņošanā: Pienākums 35.–37. nedēļā saņemt stacionāra speciālista atļauju mājdzemdībām rada tiešu interešu konfliktu. Tā kā stacionāri un mājdzemdību sniedzēji ir konkurenti, pastāv augsts risks subjektīvam administratīvam spiedienam un nepamatotiem atteikumiem aizspriedumu dēļ.
3. Cilvēkresursu deficīts un pakalpojuma likvidācija
Nesamērīgs kvalifikācijas slieksnis: Prasība mājdzemdību vecmātei uzrādīt 5 gadu stacionāra stāžu apvienojumā ar obligātu divu mediķu klātbūtni radīs kritisku speciālistu deficītu. Tas tiesiski un praktiski paralizēs licencētu mājdzemdību pakalpojumu sniegšanu Latvijā.
4. Sociālā nevienlīdzība un finansiālais slogs
Ekonomiskā barjera: Prasība piesaistīt divus sertificētus speciālistus maksas pakalpojumā dubulto tā pašizmaksu. Tas padara drošu, legālu aprūpi pieejamu tikai augstāka ienākumu līmeņa mājsaimniecībām, veicinot sociālo noslāņošanos.
5. Dzemdību biomehānikas traucējumi un trauksme
Negatīva ietekme uz fizioloģiju: Lieka personāla koncentrācija mājas vidē aktivizē pacientes simpātisko nervu sistēmu (stresu), kas bloķē endogēnā oksitocīna izdalīšanos un inducē dzemdību darbības vājumu.
Pārmērīga medikalizācija: Jaunais 1. pielikums paredz ekscesīvu skrīningu blīvumu zema riska grūtniecēm. Tas patoloģizē dabisku procesu un rada pacientēs hronisku, klīniski nozīmīgu trauksmi.
25.06.2026. 23:21
25-TA-2517/379
Fiziska persona
PRET grozījumiem.
Par sievietes, ģimenes iespēju vienmēr izvēlēties SEV labāko, svarīgo, īsto.
PRET grozījumiem.
Par sievietes, ģimenes iespēju vienmēr izvēlēties SEV labāko, svarīgo, īsto.
PRET grozījumiem.
25.06.2026. 23:37
25-TA-2517/380
Fiziska persona
Pret grozījumu projektu, jo neņem vērā sievietes autonomiju.
Drošība dzemdībās ir svarīga, taču drošību nedrīkst izmantot kā iemeslu, lai atņemtu sievietei iespēju pieņemt informētu, atbildīgu lēmumu par savu ķermeni, veselību un dzemdību vidi.
Plānotas mājdzemdības ar vecmāti nav bezatbildība. Tā ir viena no dzemdību aprūpes izvēlēm. Valsts uzdevums būtu šo izvēli padarīt drošu, nevis tik ierobežotu, ka tā faktiski kļūst nepieejama.
Drošība dzemdībās ir svarīga, taču drošību nedrīkst izmantot kā iemeslu, lai atņemtu sievietei iespēju pieņemt informētu, atbildīgu lēmumu par savu ķermeni, veselību un dzemdību vidi.
Plānotas mājdzemdības ar vecmāti nav bezatbildība. Tā ir viena no dzemdību aprūpes izvēlēm. Valsts uzdevums būtu šo izvēli padarīt drošu, nevis tik ierobežotu, ka tā faktiski kļūst nepieejama.
25.06.2026. 23:39
25-TA-2517/381
Evelīna Strazdiņa
Pievienojos jau šeit publicëtajam viedoklim :
Iebildums par projekta Nr. 25-TA-2517 "Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība"
1.Nepamatoti samazināts grūtniecības laiks, līdz kuram iespējamas mājdzemdības. Grūtniecībās, kas norit bez sarežģījumiem, nav pietiekama pamatojuma ierobežot mājdzemdību iespēju līdz 40+6 grūtniecības nedēļām. Arī Pasaules Veselības organizācija atzīst, ka normāls grūtniecības ilgums var sasniegt 42 nedēļas.
2.ĶMI ierobežojums neparedz individuālu veselības stāvokļa izvērtējumu. Tas automātiski liedz pieeju mājdzemdībām sievietēm, kuru grūtniecība norit bez sarežģījumiem, balstoties tikai uz vienu rādītāju. Būtu nepieciešams paredzēt individuālu riska izvērtēšanu, nevis absolūtu izslēgšanas kritēriju.
3.Prasība būt psihiski veselai nav pietiekami skaidri definēta. Projektā nav noteikti objektīvi kritēriji, pēc kuriem tiks vērtēta psihiskā veselība. Tas rada subjektīvas interpretācijas risku un var nepamatoti ierobežot mājdzemdību iespējas sievietēm, kurām, piemēram, iepriekš bijusi veiksmīgi ārstēta depresija vai citi psihiskās veselības traucējumi.
4.Obligāta saskaņojuma saņemšana no stacionāra ārstniecības iestādes. Šāda prasība rada šaubas par sertificētas mājdzemdību vecmātes profesionālo kompetenci un atbildību riska izvērtēšanā. Tāpat pastāv risks, ka lēmums netiks pieņemts pēc vienotiem un objektīviem kritērijiem.
5.Prasība mājdzemdību vecmātei būt vismaz piecu gadu darba pieredzei stacionārā nav pamatota. Sertificētas vecmātes iegūst profesionālo kvalifikāciju akreditētā studiju programmā, kārto sertifikācijas eksāmenus un regulāri paaugstina kvalifikāciju.
Uzskatu, ka minētie grozījumi neuzlabos mātes un bērna veselības iznākumus mājdzemdībās. Gluži pretēji – pārmērīgi ierobežojumi var samazināt profesionāli asistētu mājdzemdību pieejamību un mudināt daļu sieviešu, kuras nevēlas dzemdēt stacionārā, izvēlēties neasistētas mājdzemdības, tādējādi palielinot riskus gan mātei, gan bērnam.
Iebildums par projekta Nr. 25-TA-2517 "Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība"
1.Nepamatoti samazināts grūtniecības laiks, līdz kuram iespējamas mājdzemdības. Grūtniecībās, kas norit bez sarežģījumiem, nav pietiekama pamatojuma ierobežot mājdzemdību iespēju līdz 40+6 grūtniecības nedēļām. Arī Pasaules Veselības organizācija atzīst, ka normāls grūtniecības ilgums var sasniegt 42 nedēļas.
2.ĶMI ierobežojums neparedz individuālu veselības stāvokļa izvērtējumu. Tas automātiski liedz pieeju mājdzemdībām sievietēm, kuru grūtniecība norit bez sarežģījumiem, balstoties tikai uz vienu rādītāju. Būtu nepieciešams paredzēt individuālu riska izvērtēšanu, nevis absolūtu izslēgšanas kritēriju.
3.Prasība būt psihiski veselai nav pietiekami skaidri definēta. Projektā nav noteikti objektīvi kritēriji, pēc kuriem tiks vērtēta psihiskā veselība. Tas rada subjektīvas interpretācijas risku un var nepamatoti ierobežot mājdzemdību iespējas sievietēm, kurām, piemēram, iepriekš bijusi veiksmīgi ārstēta depresija vai citi psihiskās veselības traucējumi.
4.Obligāta saskaņojuma saņemšana no stacionāra ārstniecības iestādes. Šāda prasība rada šaubas par sertificētas mājdzemdību vecmātes profesionālo kompetenci un atbildību riska izvērtēšanā. Tāpat pastāv risks, ka lēmums netiks pieņemts pēc vienotiem un objektīviem kritērijiem.
5.Prasība mājdzemdību vecmātei būt vismaz piecu gadu darba pieredzei stacionārā nav pamatota. Sertificētas vecmātes iegūst profesionālo kvalifikāciju akreditētā studiju programmā, kārto sertifikācijas eksāmenus un regulāri paaugstina kvalifikāciju.
Uzskatu, ka minētie grozījumi neuzlabos mātes un bērna veselības iznākumus mājdzemdībās. Gluži pretēji – pārmērīgi ierobežojumi var samazināt profesionāli asistētu mājdzemdību pieejamību un mudināt daļu sieviešu, kuras nevēlas dzemdēt stacionārā, izvēlēties neasistētas mājdzemdības, tādējādi palielinot riskus gan mātei, gan bērnam.
25.06.2026. 23:41
25-TA-2517/382
Reinis Ceplis
Iebildumus piedāvātajai noteikumu grozījumu versijai rakstu gan kā plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu sniedzošas iestādes SIA "Ģimenes veselības centrs "STĀRĶA LIGZDA"" valdes loceklis, gan kā plānoti ārpus stacionāra dzimušu bērnu tēvs un mazbērna vectēvs.
Iesākumā vēlos norādīt, ka drošība plānotās ārpus stacionāra dzemdībās ir svarīgs mērķis, taču noteikumu grozījumu anotācijās nav norādīts, kas šobrīd ir nepareizi, slikti, nedroši vai riskanti, lai būtu nepieciešams būtiski pastiprināt jau šobrīd pastāvošo visnotaļ strikto kārtību.
Ja pie problēmu apraksta ir korekti minēts, ka plānotu ārspusstacionāra dzemdību aprīkojums ir koriģējams, tad ir skaidra problēma, tā ir pamatota un grozījumi ir pamatoti. To pašu var minēt par izglītības prasībām – lai arī ir pamats uzskatīt, ka sertificēta vecmāte atbilst izglītības prasībām jau tagad, lielāka skaidrība ir attaisnojama.
Taču citi grozījumi ir pamatoti apgalvojuma formā, minot, ka iespējami riski dzemdējot ārpus stacionāra, neminot tos, neuzskaitot statistikas datus, neuzrādot pētījumus, kas liktu domāt, ka esošā kārtība būtu nedroša un, ka tieši piedāvātie grozījumi piedāvātajā redakcijā būs šo apgalvojumu risinājums.
Par konkrētiem punktiem:
Pret punktu “8.11. ir fiziski un psihiski vesela;”
Punkts atstāj vietu plašai interpretācijai par to, kas ir “fiziski un psihiski vesela” dzemdētāja, jo pastāv virkne apstākļu, kas ir var būt dažādi vērtējami un šis punkts dod iespēju ļoti plaši interpretēt dzemdētājas veselības stāvokli, piemēram, vai viegla saaukstēšanās liedz dzemdēt ārpus stacionāra? Vai tomēr ir veselības stāvokļa konkrēti parametri ir izvērtējami kopumā, novērtējot grūtniecības un iespējamo dzemdību raksturu, iespējamo riska faktoru kopumu? Taču īpaši iebilstam norādījumam “psihiski vesela”. Pirmkārt, vecmāte vai ginekologs nemaz nav kvalificēti izvērtēt personas psihisko veselību, rodas plašas interpretāciju iespējas par to, kas ir vai nav psihiski slims cilvēks un kā to pārbaudīt? Vai mājdzemdību māte tiek stigmatizēta, sūtot to pie psihiatra uz pārbaudi, lai noteiktu vai viņa ir pietiekoši garīgi vesela dzemdībām ārpus stacionāra? Šāda prasība, grūti interpretējama un necienīga, atgādina padomju laikus, kad citādi domājošos novirzīja uz psihiatriskās ārstniecības iestādēm, kaut šie cilvēki nemaz nebija garīgi slimi.
Pieņemot, ka “fiziski vesela” persona ir grūtniecības aprūpes laikā un normatīvajos aktos pietiekoši skaidri nosakāma tieši dzemdību kontekstā un aprūpējošā ginekologa un/vai vecmātes kompetences sfērā esoša izvērtējama lieta, aicināt atbrīvoties no termina “psihiski vesela”.
Pret punktu “8.12. ķermeņa masas indekss < 30 kg/m2;”
Nenoliedzot, ka neveselīgi paaugstināts ķermeņa svars var būt dzemdību riska faktors, ķermeņa masas indekss pats par sevi, turklāt noteikts ar konkrētu robežvērtību bez pētījumos norādīta pamatojuma, kā atsevišķi ņemta mērvienība ir diskriminējošs faktors, jo ĶMI ir matemātisku aprēķinu rezultāts un var būt paaugstināts, piemēram, maza auguma sievietēm, lai sieviete būtu uzskatāma par veselu.
Aicinām no šī punkta atteikties, bet atstāt grūtniecību uzraugošā speciālista kompetencē novērtēt grūtniecas / dzemdētājas svara parametrus, fizioloģiski norietošas grūtniecības un dzemdību izvērtēšanai.
Pret punktu “8.14. grūtniecības laiks 37 nedēļas 0 dienas - 40 nedēļas 6 dienas (pēc grūtniecības laika 41 nedēļa 0 dienas ir rekomendē dzemdību ierosināšanu, lai mazinātu augļa saslimstību);”
Noteikumu grozījumu anotācijā nav atrodama norāde uz pētījumiem, kas šo grūtniecības termiņu nosaka par robežslieksni, pie kura plānotas dzemdības ārpus stacionāra uzskatāmas par pārāk nedrošām. Starptautiskajā plānotu ārpusstacionāra dzemdību praksē nav sastopama šāda kritiska robežlīnija, bet to drīzāk uzskata par relatīvu kritēriju, robežpunktu, kuru sasniedzot var vai vajag izvērtēt dzemdību riskus un ieguvumus, un pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību.
Pret punktu “8.16. 35.-37. gestācijas nedēļā dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē ir saņēmusi stacionāra praktizējoša sertificēta ginekologa dzemdību specialista vai vecmātes konsultāciju par piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.”
Šis ir absurds punkts, jo šobrīd dzemdētājai ir iespēja izvēlēties visā Latvijas teritorijā stacionāru, kurā tā vēlas dzemdēt, bet plānotu ārpusstacināra dzemdību gadījumā tiek uzspiesta tuvākā dzemdību iestāde.
Nav arī skaidrs šī punkta mērķis – vai pareizi tiek saprasts, ka tiek apšaubīta grūtniecību uzraugošā speciālista kompetence un spriestspēja tāpat kā plānotas ārpusstacionāra dzemdības nodrošinošā speciālista kompetence un spriestspēja, liekot dzemdētājai uzņemties papildus administratīvo, fizisko un garīgo slogu, lai iegūtu obligātu trešās ārstniecības personas konsultāciju? Kāds būtu šīs konsultācijas mērķis?
Pret punktu “8.2 Sniedzot dzemdību palīdzību plānotās ārspusstacionāra dzemdībās, nodrošina divu ārstniecības personu klātbūtni, no kurām, vismaz viena ir sertificēta. Vecmāte, kas nodrošina ārpusstacionāra dzemdību palīdzbu, ir nostrādājusi stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus.”
Prasība nodrošināt divu ārstniecības personu klātbūtni nav pamatota ar pētījumiem, statistiku, citu valstu praksi, secinājumiem par esošo situāciju. Šāda prasība, kuras izpildi mēs, protams, varam nodrošināt, vēl vairāk diskriminēs maznodrošinātas sievietes, kurām ir tiesības izvēlēties plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu, jo īpaši situācijā, kurā valsts katrām šādām dzemdībām ekonomē, jo tās neapmaksā (atšķirībā, piemēram, no Nīderlandes). Vairāku maksas pakalpojuma ārstniecības personu klātbūtne neapšaubāmi sadārdzinās dzemdību pakalpojumu.
Tikpat nepamatota datos, pētījumos, statistikā, citu valstu pieredzē ir prasība vecmātei, kas pieņem ārpusstacionāra dzemdību palīdzību, būt nostrādājušai stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus. Lai arī pieredzes prasība ir saprotama, tā ir diskriminējoša tieši pret vecmātēm, jo līdzvērtīga prasība nepastāv stacionārā strādājošam personālam, turklāt jebkurā gadījumā vismaz vienai ārstniecības personai, kura pieņem dzemdības, jābūt sertificētai. Vai tad iznāk, ka Latvijā sertificē neprofesionālus dzemdību speciālistus?
Aicinu rūpīgi pārskatīt piedāvātos grozījumus, izņemt no tiem diskriminējošas normas, plānotās prasības pamatot ar pētījumiem, datiem nevis apgalvojumiem vai viedokļiem.
Iesākumā vēlos norādīt, ka drošība plānotās ārpus stacionāra dzemdībās ir svarīgs mērķis, taču noteikumu grozījumu anotācijās nav norādīts, kas šobrīd ir nepareizi, slikti, nedroši vai riskanti, lai būtu nepieciešams būtiski pastiprināt jau šobrīd pastāvošo visnotaļ strikto kārtību.
Ja pie problēmu apraksta ir korekti minēts, ka plānotu ārspusstacionāra dzemdību aprīkojums ir koriģējams, tad ir skaidra problēma, tā ir pamatota un grozījumi ir pamatoti. To pašu var minēt par izglītības prasībām – lai arī ir pamats uzskatīt, ka sertificēta vecmāte atbilst izglītības prasībām jau tagad, lielāka skaidrība ir attaisnojama.
Taču citi grozījumi ir pamatoti apgalvojuma formā, minot, ka iespējami riski dzemdējot ārpus stacionāra, neminot tos, neuzskaitot statistikas datus, neuzrādot pētījumus, kas liktu domāt, ka esošā kārtība būtu nedroša un, ka tieši piedāvātie grozījumi piedāvātajā redakcijā būs šo apgalvojumu risinājums.
Par konkrētiem punktiem:
Pret punktu “8.11. ir fiziski un psihiski vesela;”
Punkts atstāj vietu plašai interpretācijai par to, kas ir “fiziski un psihiski vesela” dzemdētāja, jo pastāv virkne apstākļu, kas ir var būt dažādi vērtējami un šis punkts dod iespēju ļoti plaši interpretēt dzemdētājas veselības stāvokli, piemēram, vai viegla saaukstēšanās liedz dzemdēt ārpus stacionāra? Vai tomēr ir veselības stāvokļa konkrēti parametri ir izvērtējami kopumā, novērtējot grūtniecības un iespējamo dzemdību raksturu, iespējamo riska faktoru kopumu? Taču īpaši iebilstam norādījumam “psihiski vesela”. Pirmkārt, vecmāte vai ginekologs nemaz nav kvalificēti izvērtēt personas psihisko veselību, rodas plašas interpretāciju iespējas par to, kas ir vai nav psihiski slims cilvēks un kā to pārbaudīt? Vai mājdzemdību māte tiek stigmatizēta, sūtot to pie psihiatra uz pārbaudi, lai noteiktu vai viņa ir pietiekoši garīgi vesela dzemdībām ārpus stacionāra? Šāda prasība, grūti interpretējama un necienīga, atgādina padomju laikus, kad citādi domājošos novirzīja uz psihiatriskās ārstniecības iestādēm, kaut šie cilvēki nemaz nebija garīgi slimi.
Pieņemot, ka “fiziski vesela” persona ir grūtniecības aprūpes laikā un normatīvajos aktos pietiekoši skaidri nosakāma tieši dzemdību kontekstā un aprūpējošā ginekologa un/vai vecmātes kompetences sfērā esoša izvērtējama lieta, aicināt atbrīvoties no termina “psihiski vesela”.
Pret punktu “8.12. ķermeņa masas indekss < 30 kg/m2;”
Nenoliedzot, ka neveselīgi paaugstināts ķermeņa svars var būt dzemdību riska faktors, ķermeņa masas indekss pats par sevi, turklāt noteikts ar konkrētu robežvērtību bez pētījumos norādīta pamatojuma, kā atsevišķi ņemta mērvienība ir diskriminējošs faktors, jo ĶMI ir matemātisku aprēķinu rezultāts un var būt paaugstināts, piemēram, maza auguma sievietēm, lai sieviete būtu uzskatāma par veselu.
Aicinām no šī punkta atteikties, bet atstāt grūtniecību uzraugošā speciālista kompetencē novērtēt grūtniecas / dzemdētājas svara parametrus, fizioloģiski norietošas grūtniecības un dzemdību izvērtēšanai.
Pret punktu “8.14. grūtniecības laiks 37 nedēļas 0 dienas - 40 nedēļas 6 dienas (pēc grūtniecības laika 41 nedēļa 0 dienas ir rekomendē dzemdību ierosināšanu, lai mazinātu augļa saslimstību);”
Noteikumu grozījumu anotācijā nav atrodama norāde uz pētījumiem, kas šo grūtniecības termiņu nosaka par robežslieksni, pie kura plānotas dzemdības ārpus stacionāra uzskatāmas par pārāk nedrošām. Starptautiskajā plānotu ārpusstacionāra dzemdību praksē nav sastopama šāda kritiska robežlīnija, bet to drīzāk uzskata par relatīvu kritēriju, robežpunktu, kuru sasniedzot var vai vajag izvērtēt dzemdību riskus un ieguvumus, un pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību.
Pret punktu “8.16. 35.-37. gestācijas nedēļā dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē ir saņēmusi stacionāra praktizējoša sertificēta ginekologa dzemdību specialista vai vecmātes konsultāciju par piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.”
Šis ir absurds punkts, jo šobrīd dzemdētājai ir iespēja izvēlēties visā Latvijas teritorijā stacionāru, kurā tā vēlas dzemdēt, bet plānotu ārpusstacināra dzemdību gadījumā tiek uzspiesta tuvākā dzemdību iestāde.
Nav arī skaidrs šī punkta mērķis – vai pareizi tiek saprasts, ka tiek apšaubīta grūtniecību uzraugošā speciālista kompetence un spriestspēja tāpat kā plānotas ārpusstacionāra dzemdības nodrošinošā speciālista kompetence un spriestspēja, liekot dzemdētājai uzņemties papildus administratīvo, fizisko un garīgo slogu, lai iegūtu obligātu trešās ārstniecības personas konsultāciju? Kāds būtu šīs konsultācijas mērķis?
Pret punktu “8.2 Sniedzot dzemdību palīdzību plānotās ārspusstacionāra dzemdībās, nodrošina divu ārstniecības personu klātbūtni, no kurām, vismaz viena ir sertificēta. Vecmāte, kas nodrošina ārpusstacionāra dzemdību palīdzbu, ir nostrādājusi stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus.”
Prasība nodrošināt divu ārstniecības personu klātbūtni nav pamatota ar pētījumiem, statistiku, citu valstu praksi, secinājumiem par esošo situāciju. Šāda prasība, kuras izpildi mēs, protams, varam nodrošināt, vēl vairāk diskriminēs maznodrošinātas sievietes, kurām ir tiesības izvēlēties plānotu ārpusstacionāra dzemdību pakalpojumu, jo īpaši situācijā, kurā valsts katrām šādām dzemdībām ekonomē, jo tās neapmaksā (atšķirībā, piemēram, no Nīderlandes). Vairāku maksas pakalpojuma ārstniecības personu klātbūtne neapšaubāmi sadārdzinās dzemdību pakalpojumu.
Tikpat nepamatota datos, pētījumos, statistikā, citu valstu pieredzē ir prasība vecmātei, kas pieņem ārpusstacionāra dzemdību palīdzību, būt nostrādājušai stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā 5 gadus. Lai arī pieredzes prasība ir saprotama, tā ir diskriminējoša tieši pret vecmātēm, jo līdzvērtīga prasība nepastāv stacionārā strādājošam personālam, turklāt jebkurā gadījumā vismaz vienai ārstniecības personai, kura pieņem dzemdības, jābūt sertificētai. Vai tad iznāk, ka Latvijā sertificē neprofesionālus dzemdību speciālistus?
Aicinu rūpīgi pārskatīt piedāvātos grozījumus, izņemt no tiem diskriminējošas normas, plānotās prasības pamatot ar pētījumiem, datiem nevis apgalvojumiem vai viedokļiem.
25.06.2026. 23:45
25-TA-2517/383
Fiziska persona
Aicinu apturēt šos grozījumus to pašreizējā redakcijā, pirms nav veikts izvērtējums, kā paredzētie būtiskie veselības tiesību ierobežojumi veicinās:
1) dzimstību ;
2) nacionālo drošību (paredzamā kārtība būtiski samazinās mājdzemdību skaitu, attiecīgi ilgtermiņā arī māšu un vecmāšu skaitu, kuras ir spējīgas uz veiksmīgām dzemdībām krīzes situācijās ārpus stacionāra vai pat krīzes vai kara apstākļos;
3) uzticēšanos valstij (katra pilsoņa tiesību ierobežošana mazina lojalitāti valstij, veicina emigrāciju vai ekonomisko un medicīnas tūrismu).
1) dzimstību ;
2) nacionālo drošību (paredzamā kārtība būtiski samazinās mājdzemdību skaitu, attiecīgi ilgtermiņā arī māšu un vecmāšu skaitu, kuras ir spējīgas uz veiksmīgām dzemdībām krīzes situācijās ārpus stacionāra vai pat krīzes vai kara apstākļos;
3) uzticēšanos valstij (katra pilsoņa tiesību ierobežošana mazina lojalitāti valstij, veicina emigrāciju vai ekonomisko un medicīnas tūrismu).
25.06.2026. 23:46
25-TA-2517/384
Baiba Cekule
Pievienojos jau šeit publicētajam viedoklim:
Jaunie grozījumi paredz nepamatotus un diskriminējošus ierobežojumus tieši dzemdētājām:
• Mākslīgi saīsināts laiks: Turpmāk mājdzemdības būtu atļautas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām. Tas ir pretrunā ar PVO vadlīnijām, kas nosaka, ka normāla grūtniecība ilgst līdz 42 pilnām nedēļām. Tas liegs daudzām sievietēm sagaidīt dabisku dzemdību sākumu mājās.
• Strikts ĶMI ierobežojums: Noteikts stingrs aizliegums mājdzemdībām, ja ķermeņa masas indekss ir virs 30 kg/m², neņemot vērā sievietes individuālo veselību un to, kā grūtniecība noritējusi.
• Subjektīvi kritēriji: Prasība būt "psihiski veselai" bez jebkādiem skaidriem medicīniskiem kritērijiem, kas paver durvis subjektīvai interpretācijai.
• Obligāta atļauja no slimnīcas: Grūtniecības beigās sievietei būtu obligāti jādodas uz tuvāko stacionāru pēc saskaņojuma. Tas rada milzīgu interešu konfliktu, reģionālo diskrimināciju un risku, ka slimnīcas speciālisti emocionālu vai filozofisku apsvērumu dēļ vienkārši atteiksies dot šādu atļauju.
• Nesamērīgas prasības mājdzemdību vecmātēm (5 gadu stāžs stacionārā, u.c). Vecmātes kompetences ārpusstacionārās dzemdībās iekļauj papildus kompetences, kas nekā nav iegūstamas stacionārā - nevis otrādi.
Jaunie grozījumi paredz nepamatotus un diskriminējošus ierobežojumus tieši dzemdētājām:
• Mākslīgi saīsināts laiks: Turpmāk mājdzemdības būtu atļautas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām. Tas ir pretrunā ar PVO vadlīnijām, kas nosaka, ka normāla grūtniecība ilgst līdz 42 pilnām nedēļām. Tas liegs daudzām sievietēm sagaidīt dabisku dzemdību sākumu mājās.
• Strikts ĶMI ierobežojums: Noteikts stingrs aizliegums mājdzemdībām, ja ķermeņa masas indekss ir virs 30 kg/m², neņemot vērā sievietes individuālo veselību un to, kā grūtniecība noritējusi.
• Subjektīvi kritēriji: Prasība būt "psihiski veselai" bez jebkādiem skaidriem medicīniskiem kritērijiem, kas paver durvis subjektīvai interpretācijai.
• Obligāta atļauja no slimnīcas: Grūtniecības beigās sievietei būtu obligāti jādodas uz tuvāko stacionāru pēc saskaņojuma. Tas rada milzīgu interešu konfliktu, reģionālo diskrimināciju un risku, ka slimnīcas speciālisti emocionālu vai filozofisku apsvērumu dēļ vienkārši atteiksies dot šādu atļauju.
• Nesamērīgas prasības mājdzemdību vecmātēm (5 gadu stāžs stacionārā, u.c). Vecmātes kompetences ārpusstacionārās dzemdībās iekļauj papildus kompetences, kas nekā nav iegūstamas stacionārā - nevis otrādi.
25.06.2026. 23:51
25-TA-2517/385
Elīna Fīrmane
Iebildumi par plānotajiem grozījumiem attiecībā uz plānotām ārpusstacionāra dzemdībām
Esmu pret plānotajiem grozījumiem. Kā galvenie pretargumenti:
1. Sievietes tiesības uz informētu izvēli
Pacienta tiesības uz informētu izvēli ir viens no mūsdienu veselības aprūpes pamatprincipiem.
Starptautiskā Vecmāšu konfederācija (ICM) savā pozīcijas dokumentā par plānotām mājdzemdībām norāda, ka sievietei ir tiesības izvēlēties dzemdību vietu, tostarp mājas dzemdības profesionālas vecmātes aprūpē, ja ir nodrošināta integrācija veselības aprūpes sistēmā un skaidra pārvešanas kārtība nepieciešamības gadījumā.
Līdz ar to jebkurš papildu administratīvs pienākums, kas tiek attiecināts tikai uz vienu dzemdību aprūpes modeli, ir īpaši rūpīgi jāpamato ar pierādījumiem par tā nepieciešamību un ieguvumiem pacientu drošībai.
2. Samērīguma principa ievērošana
Anotācijā nav pietiekami pamatots, kādēļ obligāta stacionāra konsultācija paredzēta tikai sievietēm, kuras izvēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības.
Ja šādas konsultācijas mērķis ir nodrošināt pilnvērtīgu informēšanu par dzemdību riskiem, komplikācijām un pieejamajiem pakalpojumiem, loģiski būtu apsvērt līdzvērtīgu pieeju visām grūtniecēm neatkarīgi no izvēlētās dzemdību vietas.
Arī stacionārās dzemdībās pastāv būtiski lēmumi un iespējamās intervences, par kurām sievietēm būtu jāsaņem pilnvērtīga informācija jau grūtniecības laikā, nevis dzemdību procesā.
3. Nepietiekams pierādījumos balstīts pamatojums
Nav skaidri identificēta problēma, kuru šie grozījumi risinātu.
Nav sniegti dati, kas liecinātu, ka līdzšinējā kārtība Latvijā būtu radījusi pacientu drošības problēmas, kuras nevarētu risināt esošajā regulējumā.
Savukārt starptautiskie pētījumi liecina, ka rūpīgi atlasītām zema riska grūtniecēm plānotas ārpusstacionāra dzemdības kvalificētas vecmātes aprūpē ir saistītas ar mazāku medicīnisko iejaukšanos un augstu mātes apmierinātību ar dzemdību pieredzi.
Apvienotās Karalistes NICE vadlīnijas rekomendē informēt zema riska sievietes, ka plānotas dzemdības mājās vai vecmāšu vadītās dzemdību vienībās ir saistītas ar mazāku intervences biežumu, bet daudzām sieviešu grupām jaundzimušo iznākumi ir salīdzināmi ar dzemdībām stacionārā.
4. Starptautiskā prakse
Daudzās valstīs, tostarp Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē, Kanādā un Jaunzēlandē, plānotas ārpusstacionāra dzemdības ir integrēta veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa.
Starptautiskie dokumenti uzsver nevis administratīvu šķēršļu radīšanu, bet gan drošas integrācijas nodrošināšanu starp vecmāšu vadītu aprūpi un stacionāra pakalpojumiem.
Arī Pasaules Veselības organizācija uzsver vecmāšu vadītu aprūpes modeļu nozīmi kvalitatīvas, uz sievieti vērstas dzemdību aprūpes nodrošināšanā.
5. Ietekme uz vecmāšu profesijas attīstību
Latvijā jau šobrīd vērojama situācija, kad dzimstības samazināšanās ietekmē darba iespējas dzemdību aprūpes jomā.
Jaunajām vecmātēm ir ierobežotas iespējas iegūt profesionālo pieredzi stacionāros, jo vairākās ārstniecības iestādēs amatu skaits netiek palielināts vai pat tiek samazināts.
Šādā situācijā būtu īpaši svarīgi veicināt dažādu vecmāšu profesionālās darbības modeļu attīstību, tostarp ārpusstacionāro aprūpi, nevis radīt papildu administratīvus šķēršļus tās nodrošināšanai.
6. Par iesaistītajām pusēm
Lūdzu sniegt informāciju:
Vai grozījumu izstrādes procesā tika iesaistīta Plānotu ārpusstacionāra vecmāšu apvienība un Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība?
Vai tika organizētas konsultācijas ar ārpusstacionārās dzemdību aprūpes praktizējošām vecmātēm?
Kādi priekšlikumi tika saņemti un kā tie tika ņemti vērā gala redakcijā?
Noslēgumā
Uzskatu, ka jebkuras izmaiņas dzemdību aprūpes regulējumā jābalsta skaidri definētā problēmā, samērīgā risinājumā, zinātniskos pierādījumos un cieņā pret sievietes tiesībām pieņemt informētus lēmumus par savu veselības aprūpi.
Aicinu izvērtēt, vai piedāvātais risinājums patiešām uzlabos pacientu drošību, vai arī radīs papildu administratīvu slogu bez pierādāma ieguvuma mātes un bērna veselībai. Lūdzu nesasteigt izmaiņu pieņemšanu, bet veidot kvalitatīvu un argumentētu diskusiju telpu.
Esmu pret plānotajiem grozījumiem. Kā galvenie pretargumenti:
1. Sievietes tiesības uz informētu izvēli
Pacienta tiesības uz informētu izvēli ir viens no mūsdienu veselības aprūpes pamatprincipiem.
Starptautiskā Vecmāšu konfederācija (ICM) savā pozīcijas dokumentā par plānotām mājdzemdībām norāda, ka sievietei ir tiesības izvēlēties dzemdību vietu, tostarp mājas dzemdības profesionālas vecmātes aprūpē, ja ir nodrošināta integrācija veselības aprūpes sistēmā un skaidra pārvešanas kārtība nepieciešamības gadījumā.
Līdz ar to jebkurš papildu administratīvs pienākums, kas tiek attiecināts tikai uz vienu dzemdību aprūpes modeli, ir īpaši rūpīgi jāpamato ar pierādījumiem par tā nepieciešamību un ieguvumiem pacientu drošībai.
2. Samērīguma principa ievērošana
Anotācijā nav pietiekami pamatots, kādēļ obligāta stacionāra konsultācija paredzēta tikai sievietēm, kuras izvēlas plānotas ārpusstacionāra dzemdības.
Ja šādas konsultācijas mērķis ir nodrošināt pilnvērtīgu informēšanu par dzemdību riskiem, komplikācijām un pieejamajiem pakalpojumiem, loģiski būtu apsvērt līdzvērtīgu pieeju visām grūtniecēm neatkarīgi no izvēlētās dzemdību vietas.
Arī stacionārās dzemdībās pastāv būtiski lēmumi un iespējamās intervences, par kurām sievietēm būtu jāsaņem pilnvērtīga informācija jau grūtniecības laikā, nevis dzemdību procesā.
3. Nepietiekams pierādījumos balstīts pamatojums
Nav skaidri identificēta problēma, kuru šie grozījumi risinātu.
Nav sniegti dati, kas liecinātu, ka līdzšinējā kārtība Latvijā būtu radījusi pacientu drošības problēmas, kuras nevarētu risināt esošajā regulējumā.
Savukārt starptautiskie pētījumi liecina, ka rūpīgi atlasītām zema riska grūtniecēm plānotas ārpusstacionāra dzemdības kvalificētas vecmātes aprūpē ir saistītas ar mazāku medicīnisko iejaukšanos un augstu mātes apmierinātību ar dzemdību pieredzi.
Apvienotās Karalistes NICE vadlīnijas rekomendē informēt zema riska sievietes, ka plānotas dzemdības mājās vai vecmāšu vadītās dzemdību vienībās ir saistītas ar mazāku intervences biežumu, bet daudzām sieviešu grupām jaundzimušo iznākumi ir salīdzināmi ar dzemdībām stacionārā.
4. Starptautiskā prakse
Daudzās valstīs, tostarp Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē, Kanādā un Jaunzēlandē, plānotas ārpusstacionāra dzemdības ir integrēta veselības aprūpes sistēmas sastāvdaļa.
Starptautiskie dokumenti uzsver nevis administratīvu šķēršļu radīšanu, bet gan drošas integrācijas nodrošināšanu starp vecmāšu vadītu aprūpi un stacionāra pakalpojumiem.
Arī Pasaules Veselības organizācija uzsver vecmāšu vadītu aprūpes modeļu nozīmi kvalitatīvas, uz sievieti vērstas dzemdību aprūpes nodrošināšanā.
5. Ietekme uz vecmāšu profesijas attīstību
Latvijā jau šobrīd vērojama situācija, kad dzimstības samazināšanās ietekmē darba iespējas dzemdību aprūpes jomā.
Jaunajām vecmātēm ir ierobežotas iespējas iegūt profesionālo pieredzi stacionāros, jo vairākās ārstniecības iestādēs amatu skaits netiek palielināts vai pat tiek samazināts.
Šādā situācijā būtu īpaši svarīgi veicināt dažādu vecmāšu profesionālās darbības modeļu attīstību, tostarp ārpusstacionāro aprūpi, nevis radīt papildu administratīvus šķēršļus tās nodrošināšanai.
6. Par iesaistītajām pusēm
Lūdzu sniegt informāciju:
Vai grozījumu izstrādes procesā tika iesaistīta Plānotu ārpusstacionāra vecmāšu apvienība un Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība?
Vai tika organizētas konsultācijas ar ārpusstacionārās dzemdību aprūpes praktizējošām vecmātēm?
Kādi priekšlikumi tika saņemti un kā tie tika ņemti vērā gala redakcijā?
Noslēgumā
Uzskatu, ka jebkuras izmaiņas dzemdību aprūpes regulējumā jābalsta skaidri definētā problēmā, samērīgā risinājumā, zinātniskos pierādījumos un cieņā pret sievietes tiesībām pieņemt informētus lēmumus par savu veselības aprūpi.
Aicinu izvērtēt, vai piedāvātais risinājums patiešām uzlabos pacientu drošību, vai arī radīs papildu administratīvu slogu bez pierādāma ieguvuma mātes un bērna veselībai. Lūdzu nesasteigt izmaiņu pieņemšanu, bet veidot kvalitatīvu un argumentētu diskusiju telpu.
25.06.2026. 23:56
25-TA-2517/386
Solvita Olsena - SIA "Solvita Olsena ZAB"
MK noteikumu projektā ir iekļautas pamattiesības ierobežojošas normas attiecībā uz ikvienas sievietes tiesībām izvēlēties grūtniecības aprūpi un dzemdību palīdzību, kuras, ja tās tiktu pieņemtas, ierobežotu sievietes brīvības un pašnoteikšanās pamattiesības. Projektā ir iekļautas normas, kuras paredz diskriminējošu attieksmi pret sievietēm invaliditātes, izskata, veselības un finansiālā stāvokļa dēļ. Normu, kuras nerespektē sievietes pamattiesības un paredz diskriminējošu attieksmi, pieņemšana nebūtu pieļaujama.
Projektā ir iekļautas normas, kuras paredz noteiktas prasības ārstniecības personu, kuras sniedz dzemdību palīdzību, tālākizglītībai, bet normas neparedz, ka valstij ir pienākums šājās normās noteiktā tālākizglītību apmaksāt un nodrošināt, ka tālākizglītības pasākumiem veltītais laiks tiek apamaksāts kā darba laiks. Ja MK nosaka obligātas prasības tālākizglītībai, lai nodrošinātu valsts apmaksātus pakapojumus, tad prasību izpildei nepieciešamie finanšu un laika līdzekļi ir jānodrošina kā valsts finansējums. Finansējums ir jānodrošina arī visiem tehniskajiem līdzekļiem, kuri ir uzskaitīti normās (valstij ir pienākums sniegt dzemdību palīdzību bez maksas).
Nav pamatoti kā MK noteikumu normas izdot detalizētas klīniskās vadlīnijas grūtnieču aprūpei un dzemdību palīdzībai. Klīniskajām vadlīnijām ir jābūt profesionāli apstiprinātām, tās nav jāizdod MK.
Aicinu būtiski pārstrādāt noteikumu projektu!
Projektā ir iekļautas normas, kuras paredz noteiktas prasības ārstniecības personu, kuras sniedz dzemdību palīdzību, tālākizglītībai, bet normas neparedz, ka valstij ir pienākums šājās normās noteiktā tālākizglītību apmaksāt un nodrošināt, ka tālākizglītības pasākumiem veltītais laiks tiek apamaksāts kā darba laiks. Ja MK nosaka obligātas prasības tālākizglītībai, lai nodrošinātu valsts apmaksātus pakapojumus, tad prasību izpildei nepieciešamie finanšu un laika līdzekļi ir jānodrošina kā valsts finansējums. Finansējums ir jānodrošina arī visiem tehniskajiem līdzekļiem, kuri ir uzskaitīti normās (valstij ir pienākums sniegt dzemdību palīdzību bez maksas).
Nav pamatoti kā MK noteikumu normas izdot detalizētas klīniskās vadlīnijas grūtnieču aprūpei un dzemdību palīdzībai. Klīniskajām vadlīnijām ir jābūt profesionāli apstiprinātām, tās nav jāizdod MK.
Aicinu būtiski pārstrādāt noteikumu projektu!
25.06.2026. 23:57
25-TA-2517/387
Jānis Liepiņš
Iebilstu par projektu Nr. 25-TA-2517
"Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611
"Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība"
Pilnā apjomā lūdzu šo projektu noraidīt turpmākai virzīšanai.
Ierosinu pilnībā pārstrādāt jaunu projektu kopā ar darba grupu, kurā piedalās mājdzemdību trīs vecmātes ar praktizējošu pieredzi vismaz 15 gadi un trīs dūlas ar praktizējošu pieredzi vismaz 5 gadi.
"Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 25. jūlija noteikumos Nr. 611
"Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība"
Pilnā apjomā lūdzu šo projektu noraidīt turpmākai virzīšanai.
Ierosinu pilnībā pārstrādāt jaunu projektu kopā ar darba grupu, kurā piedalās mājdzemdību trīs vecmātes ar praktizējošu pieredzi vismaz 15 gadi un trīs dūlas ar praktizējošu pieredzi vismaz 5 gadi.
25.06.2026. 23:57
25-TA-2517/388
Fiziska persona
Mākslīgi saīsināts laiks: Turpmāk mājdzemdības būtu atļautas tikai līdz 40 nedēļām un 6 dienām. Tas ir pretrunā ar PVO vadlīnijām, kas nosaka, ka normāla grūtniecība ilgst līdz 42 pilnām nedēļām. Tas liegs daudzām sievietēm sagaidīt dabisku dzemdību sākumu mājās.
• Strikts ĶMI ierobežojums: Noteikts stingrs aizliegums mājdzemdībām, ja ķermeņa masas indekss ir virs 30 kg/m², neņemot vērā sievietes individuālo veselību un to, kā grūtniecība noritējusi.
• Subjektīvi kritēriji: Prasība būt "psihiski veselai" bez jebkādiem skaidriem medicīniskiem kritērijiem, kas paver durvis subjektīvai interpretācijai.
• Obligāta atļauja no slimnīcas: Grūtniecības beigās sievietei būtu obligāti jādodas uz tuvāko stacionāru pēc saskaņojuma. Tas rada milzīgu interešu konfliktu, reģionālo diskrimināciju un risku, ka slimnīcas speciālisti emocionālu vai filozofisku apsvērumu dēļ vienkārši atteiksies dot šādu atļauju.
• Nesamērīgas prasības mājdzemdību vecmātēm (5 gadu stāžs stacionārā, u.c). Vecmātes kompetences ārpusstacionārās dzemdībās iekļauj papildus kompetences, kas nekā nav iegūstamas stacionārā - nevis otrādi.
• Strikts ĶMI ierobežojums: Noteikts stingrs aizliegums mājdzemdībām, ja ķermeņa masas indekss ir virs 30 kg/m², neņemot vērā sievietes individuālo veselību un to, kā grūtniecība noritējusi.
• Subjektīvi kritēriji: Prasība būt "psihiski veselai" bez jebkādiem skaidriem medicīniskiem kritērijiem, kas paver durvis subjektīvai interpretācijai.
• Obligāta atļauja no slimnīcas: Grūtniecības beigās sievietei būtu obligāti jādodas uz tuvāko stacionāru pēc saskaņojuma. Tas rada milzīgu interešu konfliktu, reģionālo diskrimināciju un risku, ka slimnīcas speciālisti emocionālu vai filozofisku apsvērumu dēļ vienkārši atteiksies dot šādu atļauju.
• Nesamērīgas prasības mājdzemdību vecmātēm (5 gadu stāžs stacionārā, u.c). Vecmātes kompetences ārpusstacionārās dzemdībās iekļauj papildus kompetences, kas nekā nav iegūstamas stacionārā - nevis otrādi.
25.06.2026. 23:58
25-TA-2517/389
Andis Apsītis
Kā deviņu bērnu tēvs, kuram ir bijusi iespēja piedalīties vairākās mūsu bērnu mājdzemdībās es noteikti esmu PRET šādiem statistiski un pēc būtības nepamatotiem grozījumiem!
Ja Latvijai rūp vecāku tiesības, tad šādi grozījumi nedrīkst tikt pieņemti!
Lūdzu, nodrošināt kvalitatīvu diskusiju sabiedrībā, nevis atbalstīt šauras grupas viedokli!
Ja Latvijai rūp vecāku tiesības, tad šādi grozījumi nedrīkst tikt pieņemti!
Lūdzu, nodrošināt kvalitatīvu diskusiju sabiedrībā, nevis atbalstīt šauras grupas viedokli!
25.06.2026. 23:58
Atlasīti 340 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25