Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Deklarācijā par Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 47. punktā ir noteikts uzdevums ar Ministru kabineta noteikumiem noteikt skaidras prasības izglītības kvalitātes nodrošināšanai visos izglītības veidos un pakāpēs. Ministru kabineta 2026. gada 27. jūlija rīkojumā Nr. 449 "Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai" 47.5. prioritārā pasākuma "Saglabāt izglītības pieejamību atbilstoši bērnu labākajām interesēm un drošības izaicinājumiem" ietvaros noteikts uzdevums apstiprināt skaidru un efektīvu kārtību izglītības īstenošanai ģimenē un tālmācībā 1.- 6.klasei.
Mērķa apraksts
Projekts paredz noteikt kritērijus un kārtību: kādā pašvaldība izvērtē, vai vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas apguve ģimenē vai tālmācībā atbilst bērna labākajām interesēm, un pagarina termiņu, uz kādu izsniegts izvērtējums; vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas apguvei ģimenē; kādā izglītības iestāde īsteno vispārējās izglītības programmas tālmācībā; kādā izglītības iestāde īsteno vispārējās pamatizglītības otrā posma izglītības programmas un vispārējās vidējās izglītības programmas nepilna laika klātienē.
Politikas jomas
Izglītības un zinātnes politika
Teritorija
Latvija
Norises laiks
10.09.2026. - 24.09.2026.
Informācija
-
Fiziskās personas
- vecāki
Skaidrojums un ietekme
Projekts ietekmē izglītojamos un viņu vecākus (personas, kas realizē aizgādību), nosakot prasības izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē, kā arī vecāku pienākumus un sadarbību ar pašvaldību un izglītības iestādi.
Juridiskās personas
- Izglītības iestādes
Skaidrojums un ietekme
Projekts ietekmē vispārējās izglītības iestādes, nosakot prasības izglītības programmu īstenošanai ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē, kā arī pienākumus izglītojamo atbalsta, mācību procesa organizēšanas un sadarbības ar izglītojamo un viņa vecākiem nodrošināšanai.
Sagatavoja
Guntis Jēkabsons (IZM)
Atbildīgā persona
Jānis Paiders (IZM)
Izsludināšanas datums
10.09.2026. 19:14
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-1986/3
Amelija Irina Aleksandrova
Majmācībam jābūt pieejamām, jo ir individuālās bērna un ģimenes prasības kuras ietekmē gan psihoemocionalo gan attīstības dinamiku, gan ir sociālie apstākļi kur ģimenei pašiem jāizvērtē kāds mācību process tiks piemērots viņu situācija un labvēlīgi ietekmes bērna attīstību.
15.09.2026. 10:01
26-TA-1986/4
Fiziska persona
Majmācībam jābūt pieejamām, jo ir individuālās bērna prasības kuras ietekmē psihoemocionalo attīstības dinamiku, gan ir sociālie apstākļi kur ģimenei pašiem jāizvērtē kāds mācību process tiks piemērots viņu situācija un labvēlīgi ietekmes bērna attīstību.
15.09.2026. 10:30
26-TA-1986/5
Rasa Ābelniece
Valstij nav pamata apšaubīt vecāku spējas un tiesības uzņemties atbildību par sava bērna izglītību. Tieši vecāki ir primāri atbildīgi par sava bērna audzināšanu, attīstību un labklājību, tādēļ viņiem jābūt arī tiesībām izvēlēties savam bērnam piemērotāko izglītības formu.
Tieši vecāks pazīst savu bērnu vislabāk – viņa spējas, intereses, emocionālās vajadzības, mācīšanās tempu un vidi, kurā bērns vislabāk attīstās. Īpaši absurdi ir apšaubīt to vecāku kompetenci, kuri ir gatavi ieguldīt savu laiku, darbu un resursus, lai personīgi uzņemtos bērna izglītošanu, nevis šo atbildību pilnībā deleģētu institūcijai.
Valsts uzdevums ir pārliecināties, ka bērns saņem izglītību un sasniedz nepieciešamos rezultātus, nevis noteikt, ka viena konkrēta izglītības forma pēc noklusējuma ir bērna interesēs.
Ja bērns ģimenē saņem kvalitatīvu izglītību, attīstās un sasniedz noteiktos mācību rezultātus, valstij būtu jāpamato, kādēļ šim bērnam klātienes skola būtu labāka, nevis vecākam katru gadu jāpierāda, kādēļ viņa bērnam ir tiesības tajā nemācīties.
Bērna labākās intereses nevar noteikt pēc principa “viena sistēma visiem”. Tās ir konkrēta bērna intereses, un primārā atbildība par šo bērnu ir viņa vecākiem.
Tieši vecāks pazīst savu bērnu vislabāk – viņa spējas, intereses, emocionālās vajadzības, mācīšanās tempu un vidi, kurā bērns vislabāk attīstās. Īpaši absurdi ir apšaubīt to vecāku kompetenci, kuri ir gatavi ieguldīt savu laiku, darbu un resursus, lai personīgi uzņemtos bērna izglītošanu, nevis šo atbildību pilnībā deleģētu institūcijai.
Valsts uzdevums ir pārliecināties, ka bērns saņem izglītību un sasniedz nepieciešamos rezultātus, nevis noteikt, ka viena konkrēta izglītības forma pēc noklusējuma ir bērna interesēs.
Ja bērns ģimenē saņem kvalitatīvu izglītību, attīstās un sasniedz noteiktos mācību rezultātus, valstij būtu jāpamato, kādēļ šim bērnam klātienes skola būtu labāka, nevis vecākam katru gadu jāpierāda, kādēļ viņa bērnam ir tiesības tajā nemācīties.
Bērna labākās intereses nevar noteikt pēc principa “viena sistēma visiem”. Tās ir konkrēta bērna intereses, un primārā atbildība par šo bērnu ir viņa vecākiem.
15.09.2026. 10:37
26-TA-1986/6
Inga Rutmane-Lazda
Nav pieļaujams, ka tiesības lemt par bērna turpmāko izglītības formu tiek nodotas cilvēkiem, kuri šo bērnu faktiski nepazīst. Neviens speciālists vai komisija īsas tikšanās laikā nevar iegūt tādu izpratni par bērna spējām, vajadzībām, raksturu, mācīšanās īpatnībām, attīstību un emocionālo stāvokli, kāda vecākiem veidojusies gadu gaitā.
Speciālista uzdevums var būt konsultēt un sniegt profesionālu atbalstu, taču ne aizstāt vecāku un iegūt veto tiesības pār ģimenes izvēlēto izglītības formu. Turklāt sistēma, kurā ģimenei regulāri jāsaņem amatpersonu vai komisijas „atļauja”, rada nevajadzīgu birokrātiju, subjektīvu lēmumu un arī korupcijas risku. Bērna tiesības uz viņam piemērotu izglītību nedrīkst būt atkarīgas no tā, cik labvēlīgi konkrēta komisija interpretē ģimenes situāciju.
Kā funkcionālajam terapeitam man īpašu pretestību rada arī pretruna starp valsts deklarēto rūpi par bērna attīstību un izglītības sistēmas arvien agrāko digitālo tehnoloģiju ieviešanu. Ir vecāki, tostarp psihologi un citi speciālisti, kuri apzināti ierobežo mazu bērnu ekrānlaiku, bet, sākot skolas gaitas, bērnam digitālās ierīces tiek uzspiestas pašā mācību procesā. Vecākiem ir jābūt tiesībām izvēlēties izglītības vidi, kas atbilst viņu bērna attīstības vajadzībām, nevis jāsaņem svešu cilvēku atļauja to darīt.
Speciālists var konsultēt. Valsts var noteikt sasniedzamos izglītības rezultātus. Taču lēmums par to, kādā bērnam piemērotā veidā šos rezultātus sasniegt, primāri pieder bērna vecākiem.
15.09.2026. 10:50
26-TA-1986/7
Fiziska persona
Ģimenes izglītībai ir jāpaliek likumīgai un pilnvērtīgai izglītības ieguves formai Latvijā, un lēmumam par tās nepieciešamību pirmām kārtām ir jābūt bērna vecāku ziņā.
Vecāku tiesības izvēlēties izglītību savam bērnam
Vecāki ir primāri atbildīgi par bērna labklājību, attīstību un izglītību. Valstij ir jānodrošina pieejamas un kvalitatīvas izglītības iespējas, taču valstij nevajadzētu aizstāt vecākus lēmuma pieņemšanā par bērnam piemērotāko izglītības formu.
Ģimenes izglītība — nepieciešama alternatīva, nevis izņēmums
Dažiem bērniem standarta skolas vide objektīvu iemeslu dēļ var nebūt piemērota — veselības stāvokļa, īpašu izglītības vajadzību, psiholoģisku īpatnību, ilgstošas atveseļošanās vai citu apstākļu dēļ. Iespēja mācīties ģimenes vidē ļauj nodrošināt izglītības nepārtrauktību.
Konkrētā bērna intereses ir svarīgākas par universālu administratīvu risinājumu
Viena izglītības forma nevar būt vienlīdz piemērota visiem bērniem. Ģimenes izglītība ļauj ņemt vērā bērna individuālo mācību tempu, veselības stāvokli un vajadzības, neliekot ģimenei iziet sarežģītu procedūru, lai saņemtu iespēju izvēlēties bērnam piemērotāko izglītības formu.
Uzticībai vecākiem ir jābūt sistēmas pamatā
Ja vecāki pieņem lēmumu izglītot bērnu ģimenē, valstij būtu jābalstās uz vecāku godprātības prezumpciju, nevis sākotnēju pieņēmumu, ka ģimene cenšas izvairīties no bērna izglītošanas.
Par pietiekamu pamatojumu var būt vienkārša ārsta izziņa
Ja ģimenes izglītības nepieciešamības pamatā ir bērna veselības stāvoklis, procedūrai ir jābūt maksimāli vienkāršai: ar ārsta atzinumu vai izziņu ir jābūt pietiekami. Ir jānovērš lieki saskaņojumi, daudzkārtējas komisijas un citi birokrātiski šķēršļi, kas faktiski pārvērš ģimenes likumīgās tiesības par sarežģītu atļauju saņemšanas procedūru.
Kontrolei ir jāattiecas uz rezultātu, nevis šķēršļu radīšanu
Valsts uzdevums ir pārliecināties, ka bērns patiešām iegūst izglītību un tiek ievērotas viņa tiesības. Tādēļ daudz saprātīgāk ir izvērtēt izglītības rezultātus un bērna labklājību, nevis prasīt ģimenei iziet sarežģītu iepriekšēju atļauju saņemšanas procedūru.
Mazāk birokrātijas — vairāk resursu bērnam
Sarežģītas administratīvās procedūras pašas par sevi neuzlabo izglītības kvalitāti. Tās patērē vecāku, ārstu, skolu un valsts iestāžu laiku un resursus, kurus varētu izmantot tiešam bērna atbalstam.
Valstij ir tiesības uzraudzīt bērna tiesību uz izglītību ievērošanu, taču valstij nevajadzētu pārvērst ģimenes izglītības izvēli par daudzpakāpju birokrātisku procedūru.
Uzticībai ģimenei, izvēles brīvībai un konkrētā bērna interesēm ir jābūt svarīgākām par administratīviem šķēršļiem.
15.09.2026. 11:17
26-TA-1986/8
Andris Tāre - "Ģimeņu skolu apvienība"
Kritēriji par izglītību ģimenē.
Laikā, kad notika diskusijas par Saeimas Izglītības likuma grozījumiem attiecībā uz tālmācību, un kad pirms pēdējā lasījuma izmaiņas pēkšņi tika attiecinātas arī uz izglītību ģimenē, gan Izglītības un zinātnes ministrija (kuru pārstāvēja Izglītības departamenta direktors Rūdolfs Kalvāns), gan Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Agita Zariņa-Stūre vairākkārt publiski solīja, ka grozījumi nekādi neierobežos izglītības ģimenē pieejamību. Tieši otrādi – tie došot ģimenēm papildu iespēju izvēlēties šo izglītības apguves veidu.
Taču pašreizējā kritēriju redakcija ir tiešā pretrunā ar iepriekšējiem solījumiem. Tā vietā, lai par izglītības ģimenē piemērotību primāri spriestu sertificēts speciālists (ārsts vai psihologs), šī atbildība pēc būtības tiek uzlikta tikai pašvaldības ierēdņiem (kuri visbiežāk tāpat prasīs speciālista izziņu).
Aicinām sekot iepriekš solītajam (un acīmredzot arī likumdevēja nodomam), papildinot noteikumus ar 6.7. punktu šādā redakcijā:
6.7. Ja vecāks (persona, kas realizē aizgādību) iesniegumam par izglītību ģimenē ir pievienojis šo noteikumu 5. punktā minēto izziņu, pašvaldība to ņem vērā kā pietiekamu apstiprinājumu izglītības ģimenē atbilstībai izglītojamā labākajām interesēm, izņemot gadījumus, kad tās rīcībā ir dokumentēta informācija, ka izglītība ģimenē kaitē izglītojamā interesēm.
Bērna labākās intereses un labbūtība.
Piedāvātais noteikumu projekts nepietiekami ņem vērā bērna labākās intereses un labbūtību.
Noteikumiem vajadzētu nodrošināt, ka gadījumos, kad izglītojamais izglītības iestādē ir saskāries ar dažāda veida vardarbību vai viņam nepieciešamā atbalsta trūkumu, pašvaldībai tas jāņem vērā kā papildu apstāklis.
Aicinām papildināt noteikumus ar 6.8. punktu šādā redakcijā:
6.8. pašvaldība sevišķi nopietni izsver gadījumus, kad bērns ir iepriekš saskāries ar negatīvu pieredzi izglītības iestādē, tostarp, bet ne tikai, pieredzēta dažādu veidu vardarbība (fiziska, emocionāla vai seksuāla), vai kad izglītības iestāde nav spējusi nodrošināt ārsta nozīmētās medicīniskās manipulācijas vai citu nepieciešamo atbalstu.
Pašvaldības apmeklējums.
7.2. punkts nosaka: "Pirms apmeklējuma, ja tas iespējams, ievērojot bērna izglītības, attīstības, labbūtības vai drošības apsvērumus, pašvaldība informē vecāku (personu, kas realizē aizgādību) par apmeklējuma mērķi, izvērtējamiem apstākļiem, iesaistītajām personām un paredzamo norises laiku."
Aicinām 7.2. punktā svītrot frāzi "ja tas iespējams".
Pašreizējais noteikumu projekts dod iespēju pašvaldībām negaidīti ierasties ģimenes dzīvesvietā. LR tiesību akti šādu funkciju paredz valsts vai pašvaldības policijai un bāriņtiesai, atsevišķos gadījumos – pašvaldības sociālajam dienestam. Bet tas tiek darīts tikai īpašos gadījumos, kad rodas tūlītēji draudi personas (bērna) veselībai vai dzīvībai, vai arī ir nepieciešams izvērtēt sociāli nelabvēlīgus apstākļus.
Izglītība ģimenē vai tālmācība nav neviens no minētajiem gadījumiem, tādēļ nav pieļaujams dot iespēju pārkāpt LR Satversmes 96. pantā noteikto mājokļa neaizskaramību, pieļaujot, ka pašvaldība varētu aizbildināties ar potenciālu vizītes objektivitātes risku.
Turklāt pašvaldības rīcībā jau būs nepieciešamā kontaktinformācija: tālrunis, e-pasts un adrese. Nekas tai neliedz nosūtīt ziņu uz jebkuru no šiem saziņas līdzekļiem, lai saskaņotu plānoto vizīti.
Laikā, kad notika diskusijas par Saeimas Izglītības likuma grozījumiem attiecībā uz tālmācību, un kad pirms pēdējā lasījuma izmaiņas pēkšņi tika attiecinātas arī uz izglītību ģimenē, gan Izglītības un zinātnes ministrija (kuru pārstāvēja Izglītības departamenta direktors Rūdolfs Kalvāns), gan Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Agita Zariņa-Stūre vairākkārt publiski solīja, ka grozījumi nekādi neierobežos izglītības ģimenē pieejamību. Tieši otrādi – tie došot ģimenēm papildu iespēju izvēlēties šo izglītības apguves veidu.
Taču pašreizējā kritēriju redakcija ir tiešā pretrunā ar iepriekšējiem solījumiem. Tā vietā, lai par izglītības ģimenē piemērotību primāri spriestu sertificēts speciālists (ārsts vai psihologs), šī atbildība pēc būtības tiek uzlikta tikai pašvaldības ierēdņiem (kuri visbiežāk tāpat prasīs speciālista izziņu).
Aicinām sekot iepriekš solītajam (un acīmredzot arī likumdevēja nodomam), papildinot noteikumus ar 6.7. punktu šādā redakcijā:
6.7. Ja vecāks (persona, kas realizē aizgādību) iesniegumam par izglītību ģimenē ir pievienojis šo noteikumu 5. punktā minēto izziņu, pašvaldība to ņem vērā kā pietiekamu apstiprinājumu izglītības ģimenē atbilstībai izglītojamā labākajām interesēm, izņemot gadījumus, kad tās rīcībā ir dokumentēta informācija, ka izglītība ģimenē kaitē izglītojamā interesēm.
Bērna labākās intereses un labbūtība.
Piedāvātais noteikumu projekts nepietiekami ņem vērā bērna labākās intereses un labbūtību.
Noteikumiem vajadzētu nodrošināt, ka gadījumos, kad izglītojamais izglītības iestādē ir saskāries ar dažāda veida vardarbību vai viņam nepieciešamā atbalsta trūkumu, pašvaldībai tas jāņem vērā kā papildu apstāklis.
Aicinām papildināt noteikumus ar 6.8. punktu šādā redakcijā:
6.8. pašvaldība sevišķi nopietni izsver gadījumus, kad bērns ir iepriekš saskāries ar negatīvu pieredzi izglītības iestādē, tostarp, bet ne tikai, pieredzēta dažādu veidu vardarbība (fiziska, emocionāla vai seksuāla), vai kad izglītības iestāde nav spējusi nodrošināt ārsta nozīmētās medicīniskās manipulācijas vai citu nepieciešamo atbalstu.
Pašvaldības apmeklējums.
7.2. punkts nosaka: "Pirms apmeklējuma, ja tas iespējams, ievērojot bērna izglītības, attīstības, labbūtības vai drošības apsvērumus, pašvaldība informē vecāku (personu, kas realizē aizgādību) par apmeklējuma mērķi, izvērtējamiem apstākļiem, iesaistītajām personām un paredzamo norises laiku."
Aicinām 7.2. punktā svītrot frāzi "ja tas iespējams".
Pašreizējais noteikumu projekts dod iespēju pašvaldībām negaidīti ierasties ģimenes dzīvesvietā. LR tiesību akti šādu funkciju paredz valsts vai pašvaldības policijai un bāriņtiesai, atsevišķos gadījumos – pašvaldības sociālajam dienestam. Bet tas tiek darīts tikai īpašos gadījumos, kad rodas tūlītēji draudi personas (bērna) veselībai vai dzīvībai, vai arī ir nepieciešams izvērtēt sociāli nelabvēlīgus apstākļus.
Izglītība ģimenē vai tālmācība nav neviens no minētajiem gadījumiem, tādēļ nav pieļaujams dot iespēju pārkāpt LR Satversmes 96. pantā noteikto mājokļa neaizskaramību, pieļaujot, ka pašvaldība varētu aizbildināties ar potenciālu vizītes objektivitātes risku.
Turklāt pašvaldības rīcībā jau būs nepieciešamā kontaktinformācija: tālrunis, e-pasts un adrese. Nekas tai neliedz nosūtīt ziņu uz jebkuru no šiem saziņas līdzekļiem, lai saskaņotu plānoto vizīti.
15.09.2026. 22:40
26-TA-1986/9
Fiziska persona
Neatbalstu grozījumus un neatbalstu mājmācības ierobežošanu. Strādājot skolā gandrīz 10 gadus, ļoti labi redzu, ka ir bērni, kuriem skolas vide vienkārši neder. Vai nu emocionālu, psiholoģisku, sociālu vai fizisku iemeslu dēļ. Tāpat redzu, ka mājmācības ģimenes lēmumu par mājmācību pieņem ļoti apzināti, pārdomāti un ar lielu atbildību, atšķirībā no ļoti daudziem vecākiem, kuri izvēlas skolu tikai pieejamības dēļ, nevis izvērtējot bērna labākās intereses. Uzskatu, ka vecākiem ir jābūt tiesībām izvēlēties izglītības ieguves veidu saviem bērniem bez ierobežojumiem, tāpat kā ir pienākums izvēlēties bērnam piemērotāko mācību iestādi un veidu, kā bērnam mācīties.
16.09.2026. 08:57
26-TA-1986/10
Fiziska persona
Noteikumu 2. punktā lietots vārds “pamato”, kas nozīmē, ka vecākiem ir jāpierāda pašvaldībai tas, ka viņi izvēlās labāko risinājumu savam bērnam. Tas ir ļoti nekorekts formulējums it īpaši gadījumos, kad “pamatojums” būs saistīts ar nekvalitatīvi organizēto mācību procesu pašvaldības skolā. Skolotāju trūkums, kura dēļ bērni vienkārši atsēž laiku skolā vai mācās ar pārtraukumiem, neadekvāta skolotāju attieksme, bet nomainīt skolotāju nevar, jo citu nav. Arī tie var būt iemesli, kādēļ vecāki var izvēlieties organizēt bērnam mierīgu un kvalitatīvu mācību procesu mājās paši vai ar tālmācības palīdzību. Bet pašvaldība, ka skolas dibinātājs, var nevēlēties atzīt problēmu, attiecīgi norādot vecākiem, ka iesniegums nav pietiekami pamatots. Drīzāk “pierādīšanas nastai” būtu jāgulstas uz pašvaldību – pierādīt pamatotību atteikumam uz vecāku iesniegumu, ar iespēju vecākiem pārsūdzēt šo atteikumu tiesā.
Noteikumos būtu jāparedz iespēja pārsūdzēt pašvaldības attiecīgos lēmumus administratīvajā tiesā. Pašvaldības kontrole pār bērnu izglītības formu ir ievērojama iejaukšanās vecāku tiesībās. Kopsakarā ar to, ka pašvaldība ir ieinteresētā persona, kas pati organizē klātienes skolas un ir ieinteresēta bērnus tajās turēt pat tad, kad bērns un ģimene to nevēlās, ir jābūt iespējai aizsargāt ģimenes intereses neatkarīgajā instancē – tiesā. Bāriņtiesa šajā situācijā nevar būt neatkarīga instance, jo arī tā ir saistīta ar pašvaldību.
Noteikumu 4. punkts paredz iespēju elektroniski sūtīt iesniegumu tikai uz e-adresi vai ar tiešsaistes formas palīdzību (ja tāda tiks izstrādāta). Ņemot vērā to, ka iesniegumu jāiesniedz vecākiem, kas ir fiziskas personas, ir jāparedz iespēja iesniegt elektroniski parakstīto iesniegumu arī ar e-pastu. Tikai e-adreses lietošana pārmērīgi ierobežo vecākus un var radīt daudz situācijas, kad vecāki sūtīs iesniegumus ar e-pastu, kā tas ir pieņemts saziņā ar iestādēm, bet zaudēs laiku jo šie iesniegumi netiks uzskatīti par pienācīgi iesniegtiem. Tāda vilcināšanās kaitēs bērnu interesēm.
Noteikumu 10. punkts paredz striktu termiņu, līdz kuram vecākiem jāiesniedz iesniegumu par lēmuma pagarināšanu. Pašvaldībai, kas pieņēma sākotnējo lēmumu, būtu jāuzliek par pienākumu vismaz divus mēnešus līdz lēmuma termiņa beigām nosūtīt automātisko paziņojumu vecākiem uz e-pastu, pastu, telefonu, par to, ka šādas tiesības vecākiem ir un tām noteikto termiņu. Vecākam, kas organizē bērnam apmācību ģimenta, tas prasa ļoti daudz laika un spēka, tādēļ vecāki var piemirst par tuvojošos termiņu. Pašvaldības resursi ir pietiekami lai organizēt apziņošanu un izslēgt iespēju, ka bērnam būs liegta iespēja mācīties izvēlētajā veidā tikai dēļ birokrātiski noteiktā termiņa.
Noteikumu 31. punkta ideja par “tiešā kontakta nodrošināšanu” nav skaidra un rada pārmērīgu slodzi gan skolām, gan ģimenei. Bērnam/vecākiem ir jābūt iespējai vērsties pie skolotājiem, ja ir tāda nepieciešamība. To var nodrošināt skolotāja standarta konsultāciju ietvaros, kuru grafiks tiek paziņots vecākiem. Prasība katrā priekšmetā tiešā kontaktā ar bērnu skolotājam pavadīt 30% no kopējā programmas apjoma, varētu tikt traktēta kā atsevišķo obligāto stundu organizēšana ģimenes izglītībā esošajiem bērniem. Sakarā ar to, ka ne visi skolotāji varēs “pieņemt” bēru vienā dienā, tas var izvērsties par ikdienas klātienes skolas apmeklējumu, bet, piemēram, uz pusstundu. Tas traucēs vecākiem organizēt stabilu izglītības procesu ģimenē, kā arī noslogos skolotājus ar “individuālo apmācību” šiem bērniem. Galvenais princips – skolai ir jābūt pieejamai šiem bērniem arī klātienē un tam ir jānotiek skolotāju ierasta konsultāciju grafika ietvaros. Jo vieglāks un elastīgāks (skolas un vecāku vienošanās ietvaros) būs šis process, jo vairāk iespēju, ka bērns atgriezīsies klātienes apmācībās.
Jānodrošina iespēja jebkurā laikā vecākiem lūgt izglītību ģimenē/tālmācību saviem bērniem un jebkurā laikā to pārtraukt, kā arī jebkurā laikā atkal atsākt, ja klātienes mācības tomēr nesanāk un lēmuma par tiesībām mācīties ģimenē/attālināti termiņš vēl nav notecējis. Skolai nevar būt grūtību ar to, ka bērns mēģina atsākt mācības klātienē, jo mācību process notiek skolā pastāvīgi. Bērnam/ģimenei var rasties velme pamēģināt atkal mācīties klātienē (ja nu problēmas ir pārvarētas, situācija mainījusies). Ja kas nesanāk, bērnam/ģimenei jābūt drošiem, ka viņi nezaudēs ar iesniegumiem/pieradīšanu iegūtas tiesības uz izvēlēto mācību formu. Ja būs šāda elastība un pozitīva attieksme, tad daudz vairāk iespēju, ka bērns no ģimenes izglītības/tālmacības labprātīgi atgriezīsies klātienē.
Noteikumu 33. punkts par apmeklējuma automātisko uzskaiti nozīme nav skaidra. Skola nodrošinās bērna sekmju kontroli, ar to ir pietiekami. Prasība par apmeklējumiem un tieša kontakta ar skolotāju minūšu uzskaiti mājmācībā/tālmācībā ir pārmērīga, nekorekta un formāla. Vecākiem ir jākoncentrējas uz vielas pasniegšanu bērnam, bet skolai – uz rezultātu kontroli, uzdevumu došanu. Apmeklējuma, kontakta laika utml. kontrole ir svarīga tikai birokrātijai, kuras ieskatā ar minūšu skaitu var mērīt mācību efektivitāti. Šis punkts ir svītrojams, jo skolotāji tāpat ievadīs sistēmā visus bērna vērtējumus un fiksēs nepieciešamo informāciju par nodotajiem darbiem, kā tas tiek darīts attiecībā uz citiem bērniem.
Nekorekti ir noteikumi par atgriezenisko saiti vecākiem un bērniem. Skolotājam ir jābūt pienākumam nosūtīt vecākiem visus bērna iesniegtos darbus ar labojumiem, pie kam nekavējoties pēc pārbaudes un atzīmes izlikšanas. Vecākam ir jāredz bērna kļūdas un kā tās vērtēja skolotājs, jo tikai tā var saprast, pie kā ir jāpiestrādā. Tikai atzīme, tās sastāvdaļu atšifrējums vai mutisks vispārējs skaidrojums nav pietiekami vecākiem, kas māca bērnu un vada šo procesu. Arī atgriezeniskā saite bērnam (vecumā no 1.-6. klasei) nekavējoties, bet vecākam (kas atbild par procesa organizēšanu) “reizi divos mēnešos” ir neadekvāta. Tieši vecākam ir jāredz un jāsaprot rezultāti nekavējoties, bet pienākumu skolotājam nosūtīt tieši pašu darbu ar labojumiem vecākam atpakaļ ir tieši jāieraksta noteikumos.
Noteikumos būtu jāparedz iespēja pārsūdzēt pašvaldības attiecīgos lēmumus administratīvajā tiesā. Pašvaldības kontrole pār bērnu izglītības formu ir ievērojama iejaukšanās vecāku tiesībās. Kopsakarā ar to, ka pašvaldība ir ieinteresētā persona, kas pati organizē klātienes skolas un ir ieinteresēta bērnus tajās turēt pat tad, kad bērns un ģimene to nevēlās, ir jābūt iespējai aizsargāt ģimenes intereses neatkarīgajā instancē – tiesā. Bāriņtiesa šajā situācijā nevar būt neatkarīga instance, jo arī tā ir saistīta ar pašvaldību.
Noteikumu 4. punkts paredz iespēju elektroniski sūtīt iesniegumu tikai uz e-adresi vai ar tiešsaistes formas palīdzību (ja tāda tiks izstrādāta). Ņemot vērā to, ka iesniegumu jāiesniedz vecākiem, kas ir fiziskas personas, ir jāparedz iespēja iesniegt elektroniski parakstīto iesniegumu arī ar e-pastu. Tikai e-adreses lietošana pārmērīgi ierobežo vecākus un var radīt daudz situācijas, kad vecāki sūtīs iesniegumus ar e-pastu, kā tas ir pieņemts saziņā ar iestādēm, bet zaudēs laiku jo šie iesniegumi netiks uzskatīti par pienācīgi iesniegtiem. Tāda vilcināšanās kaitēs bērnu interesēm.
Noteikumu 10. punkts paredz striktu termiņu, līdz kuram vecākiem jāiesniedz iesniegumu par lēmuma pagarināšanu. Pašvaldībai, kas pieņēma sākotnējo lēmumu, būtu jāuzliek par pienākumu vismaz divus mēnešus līdz lēmuma termiņa beigām nosūtīt automātisko paziņojumu vecākiem uz e-pastu, pastu, telefonu, par to, ka šādas tiesības vecākiem ir un tām noteikto termiņu. Vecākam, kas organizē bērnam apmācību ģimenta, tas prasa ļoti daudz laika un spēka, tādēļ vecāki var piemirst par tuvojošos termiņu. Pašvaldības resursi ir pietiekami lai organizēt apziņošanu un izslēgt iespēju, ka bērnam būs liegta iespēja mācīties izvēlētajā veidā tikai dēļ birokrātiski noteiktā termiņa.
Noteikumu 31. punkta ideja par “tiešā kontakta nodrošināšanu” nav skaidra un rada pārmērīgu slodzi gan skolām, gan ģimenei. Bērnam/vecākiem ir jābūt iespējai vērsties pie skolotājiem, ja ir tāda nepieciešamība. To var nodrošināt skolotāja standarta konsultāciju ietvaros, kuru grafiks tiek paziņots vecākiem. Prasība katrā priekšmetā tiešā kontaktā ar bērnu skolotājam pavadīt 30% no kopējā programmas apjoma, varētu tikt traktēta kā atsevišķo obligāto stundu organizēšana ģimenes izglītībā esošajiem bērniem. Sakarā ar to, ka ne visi skolotāji varēs “pieņemt” bēru vienā dienā, tas var izvērsties par ikdienas klātienes skolas apmeklējumu, bet, piemēram, uz pusstundu. Tas traucēs vecākiem organizēt stabilu izglītības procesu ģimenē, kā arī noslogos skolotājus ar “individuālo apmācību” šiem bērniem. Galvenais princips – skolai ir jābūt pieejamai šiem bērniem arī klātienē un tam ir jānotiek skolotāju ierasta konsultāciju grafika ietvaros. Jo vieglāks un elastīgāks (skolas un vecāku vienošanās ietvaros) būs šis process, jo vairāk iespēju, ka bērns atgriezīsies klātienes apmācībās.
Jānodrošina iespēja jebkurā laikā vecākiem lūgt izglītību ģimenē/tālmācību saviem bērniem un jebkurā laikā to pārtraukt, kā arī jebkurā laikā atkal atsākt, ja klātienes mācības tomēr nesanāk un lēmuma par tiesībām mācīties ģimenē/attālināti termiņš vēl nav notecējis. Skolai nevar būt grūtību ar to, ka bērns mēģina atsākt mācības klātienē, jo mācību process notiek skolā pastāvīgi. Bērnam/ģimenei var rasties velme pamēģināt atkal mācīties klātienē (ja nu problēmas ir pārvarētas, situācija mainījusies). Ja kas nesanāk, bērnam/ģimenei jābūt drošiem, ka viņi nezaudēs ar iesniegumiem/pieradīšanu iegūtas tiesības uz izvēlēto mācību formu. Ja būs šāda elastība un pozitīva attieksme, tad daudz vairāk iespēju, ka bērns no ģimenes izglītības/tālmacības labprātīgi atgriezīsies klātienē.
Noteikumu 33. punkts par apmeklējuma automātisko uzskaiti nozīme nav skaidra. Skola nodrošinās bērna sekmju kontroli, ar to ir pietiekami. Prasība par apmeklējumiem un tieša kontakta ar skolotāju minūšu uzskaiti mājmācībā/tālmācībā ir pārmērīga, nekorekta un formāla. Vecākiem ir jākoncentrējas uz vielas pasniegšanu bērnam, bet skolai – uz rezultātu kontroli, uzdevumu došanu. Apmeklējuma, kontakta laika utml. kontrole ir svarīga tikai birokrātijai, kuras ieskatā ar minūšu skaitu var mērīt mācību efektivitāti. Šis punkts ir svītrojams, jo skolotāji tāpat ievadīs sistēmā visus bērna vērtējumus un fiksēs nepieciešamo informāciju par nodotajiem darbiem, kā tas tiek darīts attiecībā uz citiem bērniem.
Nekorekti ir noteikumi par atgriezenisko saiti vecākiem un bērniem. Skolotājam ir jābūt pienākumam nosūtīt vecākiem visus bērna iesniegtos darbus ar labojumiem, pie kam nekavējoties pēc pārbaudes un atzīmes izlikšanas. Vecākam ir jāredz bērna kļūdas un kā tās vērtēja skolotājs, jo tikai tā var saprast, pie kā ir jāpiestrādā. Tikai atzīme, tās sastāvdaļu atšifrējums vai mutisks vispārējs skaidrojums nav pietiekami vecākiem, kas māca bērnu un vada šo procesu. Arī atgriezeniskā saite bērnam (vecumā no 1.-6. klasei) nekavējoties, bet vecākam (kas atbild par procesa organizēšanu) “reizi divos mēnešos” ir neadekvāta. Tieši vecākam ir jāredz un jāsaprot rezultāti nekavējoties, bet pienākumu skolotājam nosūtīt tieši pašu darbu ar labojumiem vecākam atpakaļ ir tieši jāieraksta noteikumos.
16.09.2026. 09:36
26-TA-1986/11
Laura Bērtiņa-Struja
Nepiekrītu!
Rodas interešu konflikts. Pašvaldība nedrīkst būt tā, kas izlemj vai bērns var palikt mājmācībā/tālmācībā vai viņam jāapmeklē klātienē izglītības iestādi. Ņemot vērā, ka bērnu skaits strauji samazinās un skolas tiek slēgtas nepietiekama bērnu skaita dēļ.
Mājmācības līdzšinējie kontroles mehānismi strādāja lieliski. Pāris ģimenes, kas izvēlas nesadarboties ar izglitības iestādi, nav rādītājs līdzšinējās sistēmas efektivitātei. Procentuāli šis skaitlis ir niecīgs un nesvarīgs. Pārējie mājmācības vecāki izturas ar ļoti lielu cieņu pret izglītības iestādi ar ko sadarbojas. Notiek regulāra komunikācija, ņemti vērā ieteikumi bērna izglītošanā. Ģimenes ārsts vai psihologs rūpīgi izvērtē, kāda izglītības forma bērnam nepieciešama.
Mājmācibas bērnu izglītības kvalitāte Latvijā nekur netiek atsevišķi izvērtēta. Nav tādu datu. Tāpēc nav saprotams apgalvojums, ka tā ir slikta. Savukārt citu valstu mājmācības dati uzrāda lielisku bērnu sniegumu mācībās.
Izglītības ministrijai vajadzētu iepazīties kas vispār ir mājmācība un kā tā notiek. Jo priekšstati ir greizi. Ieteicams izlasīt Anetes Ābolas 2026.gadā izdoto grāmatu par 14 Latvijas mājmācības ģimenēm "Mājmācībā var!" un gūt lielisku priekšstatu par mājmācību Latvijā!
Rodas interešu konflikts. Pašvaldība nedrīkst būt tā, kas izlemj vai bērns var palikt mājmācībā/tālmācībā vai viņam jāapmeklē klātienē izglītības iestādi. Ņemot vērā, ka bērnu skaits strauji samazinās un skolas tiek slēgtas nepietiekama bērnu skaita dēļ.
Mājmācības līdzšinējie kontroles mehānismi strādāja lieliski. Pāris ģimenes, kas izvēlas nesadarboties ar izglitības iestādi, nav rādītājs līdzšinējās sistēmas efektivitātei. Procentuāli šis skaitlis ir niecīgs un nesvarīgs. Pārējie mājmācības vecāki izturas ar ļoti lielu cieņu pret izglītības iestādi ar ko sadarbojas. Notiek regulāra komunikācija, ņemti vērā ieteikumi bērna izglītošanā. Ģimenes ārsts vai psihologs rūpīgi izvērtē, kāda izglītības forma bērnam nepieciešama.
Mājmācibas bērnu izglītības kvalitāte Latvijā nekur netiek atsevišķi izvērtēta. Nav tādu datu. Tāpēc nav saprotams apgalvojums, ka tā ir slikta. Savukārt citu valstu mājmācības dati uzrāda lielisku bērnu sniegumu mācībās.
Izglītības ministrijai vajadzētu iepazīties kas vispār ir mājmācība un kā tā notiek. Jo priekšstati ir greizi. Ieteicams izlasīt Anetes Ābolas 2026.gadā izdoto grāmatu par 14 Latvijas mājmācības ģimenēm "Mājmācībā var!" un gūt lielisku priekšstatu par mājmācību Latvijā!
17.09.2026. 11:34
26-TA-1986/13
Anita Kalvāne
Mājmācībai un tālmacībai jāpastāv, it sevišķi no 1.klases.
1.Daudzi bērni atpaliek psihoemicionālā un fiziskā gatavībā pašvadīti un atbildīgi mācīties.
2.Vecākiem, kam darbi ir citās valstīs un lauku reģionos, kur šobrid ir lielas problēmas ar lauku infrastruktūru un vispār pārvietošanās iespējām.
3.Vecāki , redzot, ka neveidojas draudzīga skolas vide savam bērnam klātienes skolā, ir tiesīgi pāriet bez pašvaldību iesaistes .Pašvaldība nevar nekādā veidā būt tā institūcija, kas izskatītu šo jautājumu.Tam jābūt cilvēkam, kas kaut cik pietuvināts no dzimšanas bērna veselības stāvoklim, jeb ģimenes dakterim.
4.Vecāki un tikai vecāki ir sava bērna vistuvākie un vislabākie atbalsta punkti dzīvē, izņemot dažus gadījumus.Pašvaldības darbinieki un sistēmas uzraugi nekad nevarēs izprast bērna apziņu un dotības.
1.Daudzi bērni atpaliek psihoemicionālā un fiziskā gatavībā pašvadīti un atbildīgi mācīties.
2.Vecākiem, kam darbi ir citās valstīs un lauku reģionos, kur šobrid ir lielas problēmas ar lauku infrastruktūru un vispār pārvietošanās iespējām.
3.Vecāki , redzot, ka neveidojas draudzīga skolas vide savam bērnam klātienes skolā, ir tiesīgi pāriet bez pašvaldību iesaistes .Pašvaldība nevar nekādā veidā būt tā institūcija, kas izskatītu šo jautājumu.Tam jābūt cilvēkam, kas kaut cik pietuvināts no dzimšanas bērna veselības stāvoklim, jeb ģimenes dakterim.
4.Vecāki un tikai vecāki ir sava bērna vistuvākie un vislabākie atbalsta punkti dzīvē, izņemot dažus gadījumus.Pašvaldības darbinieki un sistēmas uzraugi nekad nevarēs izprast bērna apziņu un dotības.
17.09.2026. 18:38
26-TA-1986/14
Inga Kromane-Kalniņa
Valstij nav pamata apšaubīt vecāku spējas un tiesības uzņemties atbildību par sava bērna izglītību. Tieši vecāki ir primāri atbildīgi par sava bērna audzināšanu, attīstību un labklājību, tādēļ viņiem jābūt arī tiesībām izvēlēties savam bērnam piemērotāko izglītības formu.
Tieši vecāks pazīst savu bērnu vislabāk – viņa spējas, intereses, emocionālās vajadzības, mācīšanās tempu un vidi, kurā bērns vislabāk attīstās. Īpaši absurdi ir apšaubīt to vecāku kompetenci, kuri ir gatavi ieguldīt savu laiku, darbu un resursus, lai personīgi uzņemtos bērna izglītošanu, nevis šo atbildību pilnībā deleģētu institūcijai.
Valsts uzdevums ir pārliecināties, ka bērns saņem izglītību un sasniedz nepieciešamos rezultātus, nevis noteikt, ka viena konkrēta izglītības forma pēc noklusējuma ir bērna interesēs.
Ja bērns ģimenē saņem kvalitatīvu izglītību, attīstās un sasniedz noteiktos mācību rezultātus, valstij būtu jāpamato, kādēļ šim bērnam klātienes skola būtu labāka, nevis vecākam katru gadu jāpierāda, kādēļ viņa bērnam ir tiesības tajā nemācīties.
Bērna labākās intereses nevar noteikt pēc principa “viena sistēma visiem”. Tās ir konkrēta bērna intereses, un primārā atbildība par šo bērnu ir viņa vecākiem.
Tieši vecāks pazīst savu bērnu vislabāk – viņa spējas, intereses, emocionālās vajadzības, mācīšanās tempu un vidi, kurā bērns vislabāk attīstās. Īpaši absurdi ir apšaubīt to vecāku kompetenci, kuri ir gatavi ieguldīt savu laiku, darbu un resursus, lai personīgi uzņemtos bērna izglītošanu, nevis šo atbildību pilnībā deleģētu institūcijai.
Valsts uzdevums ir pārliecināties, ka bērns saņem izglītību un sasniedz nepieciešamos rezultātus, nevis noteikt, ka viena konkrēta izglītības forma pēc noklusējuma ir bērna interesēs.
Ja bērns ģimenē saņem kvalitatīvu izglītību, attīstās un sasniedz noteiktos mācību rezultātus, valstij būtu jāpamato, kādēļ šim bērnam klātienes skola būtu labāka, nevis vecākam katru gadu jāpierāda, kādēļ viņa bērnam ir tiesības tajā nemācīties.
Bērna labākās intereses nevar noteikt pēc principa “viena sistēma visiem”. Tās ir konkrēta bērna intereses, un primārā atbildība par šo bērnu ir viņa vecākiem.
17.09.2026. 18:52
26-TA-1986/15
Sandis Grigulis
Neatbalstu
17.09.2026. 22:12
26-TA-1986/16
Jeļena Raizberga
Neatbalstu
18.09.2026. 09:57
26-TA-1986/17
Jānis Dambis
Sveiki,
Kā tieši jebkāds ierēdnis var noteikt, kas jebkuram no bērniem ir labākais?
Katrs bērns un katra ģimene un tās iespējas un situācijas ir citādākas.
Kā arī nevar jaukt kopā tālmācību ar mājmācību. Tās kardināli atšķiras un abas mācību apguves formas ir jāvērtē atsevišķi.
Likumprojekta grozījumi ir skatīti ļoti šauri un virspusēji, kur vispār netiek ņemtas vērā sabiedrības intereses un viedoklis.
Neatbalstu šo likumprojektu.
Kā tieši jebkāds ierēdnis var noteikt, kas jebkuram no bērniem ir labākais?
Katrs bērns un katra ģimene un tās iespējas un situācijas ir citādākas.
Kā arī nevar jaukt kopā tālmācību ar mājmācību. Tās kardināli atšķiras un abas mācību apguves formas ir jāvērtē atsevišķi.
Likumprojekta grozījumi ir skatīti ļoti šauri un virspusēji, kur vispār netiek ņemtas vērā sabiedrības intereses un viedoklis.
Neatbalstu šo likumprojektu.
18.09.2026. 11:02
26-TA-1986/18
Fiziska persona
Atbalstu izglītības apguvi ģimenē kā pilnvērtīgu un tiesiski aizsargātu izvēli.
Vecāki ir primāri atbildīgi par sava bērna audzināšanu un attīstību, un tāpēc viņiem jābūt arī reālām tiesībām izvēlēties bērnam piemērotāko izglītības formu. To apstiprina gan Satversmes 110. pants, gan Latvijas starptautiskās saistības — ANO Bērnu tiesību konvencijas 18. pants par vecāku primāro atbildību un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 2. pants, kas uzliek valstij pienākumu respektēt vecāku pārliecību, organizējot izglītību. Izglītība ģimenē tātad nav "izņēmuma labvēlība", ko valsts pēc saviem ieskatiem piešķir vai atsaka, bet tiesību īstenošanas forma, kurai var izvirzīt tikai samērīgus, uz rezultātu vērstus nosacījumus.
Rakstu arī no savas ģimenes pieredzes. Manam bērnam ir 6 gadi. Viņš ir faktiski vesels, tomēr ar jutīgu nervu sistēmu — viņam ir jutīga āda, grūti panest skaļas skaņas, un pārslodzes brīžos parādās sejas tiki. Pirmsskolā, pēc neirologa rekomendācijas, jau izvēlējāmies mājās balstītu izglītības apguves formu, un tas ir devis rezultātus — mierīgā, paredzamā vidē bērns mācās ar prieku. Vienlaikus bērns regulāri apmeklē sporta un teātra pulciņu, kur sadarbojas un sazinās ar citiem bērniem — tātad izglītība ģimenē mūsu gadījumā nekādā ziņā nenozīmē izolāciju, bet iespēju izvēlēties videi, kurā bērns var gan mācīties, gan pilnvērtīgi socializēties. Nākamgad plānojam mēģināt 1. klasi klātienē un ceram, ka tas izdosies. Taču mums ir svarīgi zināt, ka gadījumā, ja skolas vide bērnam izrādīsies pārmērīgi noslogojoša, izglītība ģimenē paliks reāli pieejama iespēja — nevis process, kas jāsāk gandrīz no nulles un jāgaida mēnešiem. Tieši šāda elastība — iespēja nepieciešamības gadījumā pāriet uz izglītību ģimenē un vēlāk atgriezties klātienē — piedāvātajā kārtībā trūkst visvairāk.
Piedāvātajā kārtībā trūkst arī uzticības ģimenei kā pamatprincipa. Ja bērns saņem kvalitatīvu izglītību, slogam pierādīt pretējo būtu jāgulstas uz pašvaldību, nevis vecākiem ik gadu no jauna jāpamato sava izvēle — jo pašvaldība, kas pati uztur skolas, šajā jautājumā nav neieinteresēta puse.
Projektā nav skaidri noteikta kārtība, kā vecāki var apstrīdēt vai pārsūdzēt pašvaldības lēmumu, ja tas šķiet nepamatots vai balstīts uz formālu, nevis saturisku izvērtējumu. Šis jautājums jārisina tieši šajos noteikumos, nevis jāatstāj vispārīgai kārtībai, jo vecākiem — kas parasti nav juristi — ir svarīgi zināt skaidru un pieejamu ceļu, kā aizsargāt sava bērna intereses gadījumā, ja lēmums nešķiet taisnīgs.
Vecāki ir primāri atbildīgi par sava bērna audzināšanu un attīstību, un tāpēc viņiem jābūt arī reālām tiesībām izvēlēties bērnam piemērotāko izglītības formu. To apstiprina gan Satversmes 110. pants, gan Latvijas starptautiskās saistības — ANO Bērnu tiesību konvencijas 18. pants par vecāku primāro atbildību un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 2. pants, kas uzliek valstij pienākumu respektēt vecāku pārliecību, organizējot izglītību. Izglītība ģimenē tātad nav "izņēmuma labvēlība", ko valsts pēc saviem ieskatiem piešķir vai atsaka, bet tiesību īstenošanas forma, kurai var izvirzīt tikai samērīgus, uz rezultātu vērstus nosacījumus.
Rakstu arī no savas ģimenes pieredzes. Manam bērnam ir 6 gadi. Viņš ir faktiski vesels, tomēr ar jutīgu nervu sistēmu — viņam ir jutīga āda, grūti panest skaļas skaņas, un pārslodzes brīžos parādās sejas tiki. Pirmsskolā, pēc neirologa rekomendācijas, jau izvēlējāmies mājās balstītu izglītības apguves formu, un tas ir devis rezultātus — mierīgā, paredzamā vidē bērns mācās ar prieku. Vienlaikus bērns regulāri apmeklē sporta un teātra pulciņu, kur sadarbojas un sazinās ar citiem bērniem — tātad izglītība ģimenē mūsu gadījumā nekādā ziņā nenozīmē izolāciju, bet iespēju izvēlēties videi, kurā bērns var gan mācīties, gan pilnvērtīgi socializēties. Nākamgad plānojam mēģināt 1. klasi klātienē un ceram, ka tas izdosies. Taču mums ir svarīgi zināt, ka gadījumā, ja skolas vide bērnam izrādīsies pārmērīgi noslogojoša, izglītība ģimenē paliks reāli pieejama iespēja — nevis process, kas jāsāk gandrīz no nulles un jāgaida mēnešiem. Tieši šāda elastība — iespēja nepieciešamības gadījumā pāriet uz izglītību ģimenē un vēlāk atgriezties klātienē — piedāvātajā kārtībā trūkst visvairāk.
Piedāvātajā kārtībā trūkst arī uzticības ģimenei kā pamatprincipa. Ja bērns saņem kvalitatīvu izglītību, slogam pierādīt pretējo būtu jāgulstas uz pašvaldību, nevis vecākiem ik gadu no jauna jāpamato sava izvēle — jo pašvaldība, kas pati uztur skolas, šajā jautājumā nav neieinteresēta puse.
Projektā nav skaidri noteikta kārtība, kā vecāki var apstrīdēt vai pārsūdzēt pašvaldības lēmumu, ja tas šķiet nepamatots vai balstīts uz formālu, nevis saturisku izvērtējumu. Šis jautājums jārisina tieši šajos noteikumos, nevis jāatstāj vispārīgai kārtībai, jo vecākiem — kas parasti nav juristi — ir svarīgi zināt skaidru un pieejamu ceļu, kā aizsargāt sava bērna intereses gadījumā, ja lēmums nešķiet taisnīgs.
18.09.2026. 11:24
26-TA-1986/19
Estella Gūtmane
Neatbalstu!
18.09.2026. 11:58
26-TA-1986/20
Fiziska persona
Neatbalstu!
18.09.2026. 12:04
26-TA-1986/21
Fiziska persona
Pilnībā neatbalstu to, ka pašvaldība varētu noteikt, kas maniem bērniem un ģimenei būtu optimālākais mācību veids. Mēs esam internacionāla ģimene. Mums pašiem ir savs ģimenes uzņēmums ar augstu pievienoto vērtību.
Latviju izvēlējāmies par savu bāzes zemi nevis piespiedu kārtā, bet gan tādēļ, ka mums patīk sakoptā vide, kultūra, māksla, daba, sporta aktivitāšu piedāvājums utt. Darba dēļ sanāk daudz ceļot, ko darām kopā ar bērniem. Vēlamies, lai mūsu bērni jau no agrām dienām redz un izbauda dažādas valstis un to kultūras, tajā skaitā savu dzimteni (kura nav Latvija).
Darba grafiks mums ir elastīgs, tādēļ varam ļoti daudz laika veltīt savu bērnu izglītošanai un attīstībai. Bērnu izglītība mums ir pirmajā vietā, tādēļ, ja nonāksim līdz tādam momentam, kad pašvaldība varēs ietekmēt to, kā mēs dzīvojam un kā mēs izglītojam savus bērnus, mūsu lēmums būs rūgts, bet vienkāršs – mēs pametīsim Latviju kā savu bāzes zemi.
Tā rezultātā mūsu bērni joprojām mācīsies mājmācībā/tālmācībā, valsts zaudēs iedzīvotājus, vienu uzņēmumu un nodokļu maksātājus.
Mājmācība nav tas vieglākais ceļš, un parasti ģimenēm ir nopietni iemesli, kādēļ tās to ir izvēlējušās. Ja šī opcija tiks drastiski ierobežota, ģimenes meklēs alternatīvas iespējas, un es nedomāju, ka mēs būsim vienīgā ģimene, kura nopietni apsvērs Latvijas pamešanu.
Latviju izvēlējāmies par savu bāzes zemi nevis piespiedu kārtā, bet gan tādēļ, ka mums patīk sakoptā vide, kultūra, māksla, daba, sporta aktivitāšu piedāvājums utt. Darba dēļ sanāk daudz ceļot, ko darām kopā ar bērniem. Vēlamies, lai mūsu bērni jau no agrām dienām redz un izbauda dažādas valstis un to kultūras, tajā skaitā savu dzimteni (kura nav Latvija).
Darba grafiks mums ir elastīgs, tādēļ varam ļoti daudz laika veltīt savu bērnu izglītošanai un attīstībai. Bērnu izglītība mums ir pirmajā vietā, tādēļ, ja nonāksim līdz tādam momentam, kad pašvaldība varēs ietekmēt to, kā mēs dzīvojam un kā mēs izglītojam savus bērnus, mūsu lēmums būs rūgts, bet vienkāršs – mēs pametīsim Latviju kā savu bāzes zemi.
Tā rezultātā mūsu bērni joprojām mācīsies mājmācībā/tālmācībā, valsts zaudēs iedzīvotājus, vienu uzņēmumu un nodokļu maksātājus.
Mājmācība nav tas vieglākais ceļš, un parasti ģimenēm ir nopietni iemesli, kādēļ tās to ir izvēlējušās. Ja šī opcija tiks drastiski ierobežota, ģimenes meklēs alternatīvas iespējas, un es nedomāju, ka mēs būsim vienīgā ģimene, kura nopietni apsvērs Latvijas pamešanu.
18.09.2026. 13:08
26-TA-1986/23
Ieva Ābola
Ar šiem likuma grozījumiem tiek uzlikts neadekvāts birokrātiskais slogs vecākiem, kuri vēlas savus bērnus izglītot ģimenē.
Ja vien vecāks nav sociālā riska grupā vai ar garīgās veselības traucējumiem, nav pamata neuzticēties tam, ka viņš zina, kas ir bērna labākās intereses, un godprātīgi būs gatavs tās nodrošināt. Mājmācību izvēlas vecāki, kas ir motivēti un ļoti apzināti izvēlējušies šo nejau vieglo izglītības ceļu.
Ja tiek konstatēts, ka konkrētā vecumposmā bērns nopietni atpaliek no nepieciešajiem sekmju rādījumiem, tad pašvaldība varētu pamatot, kāpēc bērnam skola būtu labāka vide, kurā mācīties. Nevis otrādi - nemaz neizvērtējot bērna izglītību un labbūtību, kādu viņš iegūst ģimenē, uzreiz pēc noklusējuma pieņemt, ka tā nav viņam optimālā izglītības forma, un likt vecākiem pamatot savu izvēli.
Nav loģiski, ka pašvaldības pārstāvis (kura interesēs bieži vien ir piepildīt pašvaldības skolas) varēs lemt par to, kas atbilst konkrēta bērna labākajām interesēm. Balstoties vienā iesniegumā. Neiedziļinoties un neizprotot mājmācības būtību. Šādā gadījumā ir sagaidāms ļoti subjektīvs viedoklis - ne tikai atšķirīgs starp dažādu pašvaldību pārstāvjiem, bet arī atkarīgs no viena cilvēka personīgajiem uzskatiem un noskaņojuma. Katra ģimene ir unikāla, tāpēc nav adekvāti svešam cilvēkam ārpus lielāka (mājmācības un katras ģimenes) konteksta salīdzināt un vērtēt, kuras ģimenes iemesli ir mazāk nozīmīgi nekā citas ģimenes iemesli.
Mājmācībai būtu jābūt pieejamai ne tikai tāpēc, ka ir kādi īpaši apstākļi (sociāli, veselības, pieejamības u.c.), bet arī tāpēc, ka gluži vienkārši vecāki izvēlas to kā labāko izglītības formu savam bērnam.
“Ne retāk kā reizi divos mēnešos novērtēt izglītojamā mācību sasniegumus” - bērna zināšanas būtu jāvērtē lielākā laika periodā, turpinot dot iespēju vecākiem mājmācībā būt fleksibliem, balstīties ne tikai klasiskajā izglītībā un ne tikai skolas dotajās grāmatās, bet izmantot arī alternatīvos izglītības veidus (Montessori, Valdorfa u.c.) un tos dažādi kombinēt, kā arī sekot līdzi bērna tā brīža interesēm un spējām. Kā galveno vajadzētu vērtēt to, vai viena mācību gada ietvaros tēmas un prasmes ir apgūtas.
20.09.2026. 15:27
26-TA-1986/24
Fiziska persona
Par vecāku brīvu pieeju īstenot saviem bērniem mājmācību, tālmācību! Par brīvu izvēli, par brīvību!
20.09.2026. 16:17
26-TA-1986/25
Linda Sukure
Mūsu bērnam mācības tālmācībā ir ļoti vērtīgas. Ir pazudis stress atbildēt, bērns ir kļuvis pašpārliecinātāks. Mācību vide ir mierīga un atbalstoša, kas veicina bērna vēlmi mācīties un apgūt jaunas zināšanas. Ļoti novērtējam individuālo pieeju, elastību un iespēju mācīties bērnam piemērotā tempā. Šī vide palīdz justies droši, pārliecināti un motivēti sasniegt savus mērķus. Tikai vecāki un bērnd redz un var izlemt, kas bērnam ir piemērotāks. Visi bērni nav vienādi, tāpēc nedrīkst visus likt vienā kastē un vērtēt pēc viena šablona.
20.09.2026. 16:17
26-TA-1986/26
Kristīne Parfeņenkova
Bērnu vecākiem jābūt tomēr pēdējam vārdam lēmuma pieņemšanā. Pašvaldībai varbūt tikai rekomendējošs raksturs. Vecāks dzīvo ar bērnu, zina visus bērna trigerus, vājās un stiprās puses. Kā arī vecāks būs tas, kurš palīdzēs stabilizēt situāciju, atbalstīs savu bērnu ikdienā.
20.09.2026. 18:55
26-TA-1986/27
Asnāte Ērkšķe
Mājmācibai un tālmācībai jābūt saglabātai kā brivai izvēlei, ko izdara vecāki. Tāpat kā kurš katrs pretīmnācējs nevar izvērtēt un izlemt bērna labākās intereses, tāpat svešinieki pašvaldībā to nevar izlemt, un nav pieļaujams, ka tālmācību ierobežo.
21.09.2026. 09:22
26-TA-1986/28
Fiziska persona
Par vecāku brīvu pieeju īstenot saviem bērniem mājmācību, tālmācību! Par brīvu izvēli, par brīvību!
Nekādas pašvaldības vai valsts nav noteicēji, kā un kur mani bērni mācīsies!
Nekādas pašvaldības vai valsts nav noteicēji, kā un kur mani bērni mācīsies!
21.09.2026. 09:30
26-TA-1986/29
Anita Kreitenberga
Neatbalstu.
Pašvaldībai nav tiesību aizliegt mājmācību un tālmācību, ja tā nespēj neirodiversajiem bērniem piedāvāt atbilstošu psihoemocionāli drošu mācību vidi un nepieciešamo izglītības asistentu neapmaksā mācību procesa nodrošināšanai. Ja vecāks pats veic izglītības asistenta un bērna drošības nodrošinātāja funkciju, bez jebkāda atbalsta no apsolītās bezmaksas pamatizglītības pieejamības, tad valsts un pašvaldības NAV izdarījušas savu tiešo uzdevumu, un jebkuras pretenzijas un prasības pret vecākiem tiek NORAIDĪTAS.
Bērna drošība, emocionālā veselība, un dzīvība ir prioritāras pār izglītības procesa nodrošināšanai izmantoto konkrēto telpu un vietu.
Mājmācība un Tālmācība ir tikai Vecāku un bērna kopīga izvēle.
Pašvaldībai nav tiesību aizliegt mājmācību un tālmācību, ja tā nespēj neirodiversajiem bērniem piedāvāt atbilstošu psihoemocionāli drošu mācību vidi un nepieciešamo izglītības asistentu neapmaksā mācību procesa nodrošināšanai. Ja vecāks pats veic izglītības asistenta un bērna drošības nodrošinātāja funkciju, bez jebkāda atbalsta no apsolītās bezmaksas pamatizglītības pieejamības, tad valsts un pašvaldības NAV izdarījušas savu tiešo uzdevumu, un jebkuras pretenzijas un prasības pret vecākiem tiek NORAIDĪTAS.
Bērna drošība, emocionālā veselība, un dzīvība ir prioritāras pār izglītības procesa nodrošināšanai izmantoto konkrēto telpu un vietu.
Mājmācība un Tālmācība ir tikai Vecāku un bērna kopīga izvēle.
21.09.2026. 11:00
Atlasīti 123 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25