Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Deklarācijā par Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 47. punktā ir noteikts uzdevums ar Ministru kabineta noteikumiem noteikt skaidras prasības izglītības kvalitātes nodrošināšanai visos izglītības veidos un pakāpēs. Ministru kabineta 2026. gada 27. jūlija rīkojumā Nr. 449 "Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai" 47.5. prioritārā pasākuma "Saglabāt izglītības pieejamību atbilstoši bērnu labākajām interesēm un drošības izaicinājumiem" ietvaros noteikts uzdevums apstiprināt skaidru un efektīvu kārtību izglītības īstenošanai ģimenē un tālmācībā 1.- 6.klasei.
Mērķa apraksts
Projekts paredz noteikt kritērijus un kārtību: kādā pašvaldība izvērtē, vai vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas apguve ģimenē vai tālmācībā atbilst bērna labākajām interesēm, un pagarina termiņu, uz kādu izsniegts izvērtējums; vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas apguvei ģimenē; kādā izglītības iestāde īsteno vispārējās izglītības programmas tālmācībā; kādā izglītības iestāde īsteno vispārējās pamatizglītības otrā posma izglītības programmas un vispārējās vidējās izglītības programmas nepilna laika klātienē.
Politikas jomas
Izglītības un zinātnes politika
Teritorija
Latvija
Norises laiks
10.09.2026. - 24.09.2026.
Informācija
-
Fiziskās personas
- vecāki
Skaidrojums un ietekme
Projekts ietekmē izglītojamos un viņu vecākus (personas, kas realizē aizgādību), nosakot prasības izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē, kā arī vecāku pienākumus un sadarbību ar pašvaldību un izglītības iestādi.
Juridiskās personas
- Izglītības iestādes
Skaidrojums un ietekme
Projekts ietekmē vispārējās izglītības iestādes, nosakot prasības izglītības programmu īstenošanai ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē, kā arī pienākumus izglītojamo atbalsta, mācību procesa organizēšanas un sadarbības ar izglītojamo un viņa vecākiem nodrošināšanai.
Sagatavoja
Guntis Jēkabsons (IZM)
Atbildīgā persona
Jānis Paiders (IZM)
Izsludināšanas datums
10.09.2026. 19:14
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-1986/58
Fiziska persona
Neatbalstu grozījumus un neatbalstu mājmācības un tālmācības ierobežošanu.
23.09.2026. 09:33
26-TA-1986/59
Edgars Čerkovskis
Priekšlikumi par Ministru kabineta noteikumu projektu Nr. 26-TA-1986
“Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē”
Iesniedzējs: Rīgas Tālmācības vidusskola
Vispārīgais viedoklis
Atbalstām vienotu un skaidru kvalitātes prasību noteikšanu tālmācības izglītības programmām, īpaši attiecībā uz mācību materiālu kvalitāti, pedagogu un izglītojamo mijiedarbību, regulāru atgriezenisko saiti un izglītojamo atbalstu.
Vienlaikus uzskatām, ka jaunajam regulējumam jānodrošina nepārprotama prasību interpretācija un samērīga piemērošana, saglabājot tālmācības būtiskās priekšrocības – patstāvīgu mācīšanos, individualizētu mācību tempu un izglītības pieejamību neatkarīgi no izglītojamā atrašanās vietas.
Lai izglītības iestādes varētu savlaicīgi un vienveidīgi ieviest jaunās prasības, lūdzam precizēt turpmāk minētos jautājumus.
1. Par 31. punktā noteikto 30% tiešā kontakta prasību
Atzinīgi vērtējam noteikumu projekta anotācijā ietverto skaidrojumu, ka tiešais kontakts var tikt nodrošināts gan fiziskā klātienē, gan sinhronās tiešsaistes nodarbībās un konsultācijās reāllaikā.
Tomēr joprojām nepieciešams precizēt šīs prasības aprēķināšanas un uzskaites metodiku.
Lūdzam nepārprotami noteikt:
Vai 30% prasība attiecas uz izglītības iestādes nodrošināto kontaktstundu apjomu vai katra izglītojamā faktisko dalību kontaktstundās?
Vai 30% tiešā kontakta īpatsvars aprēķināms izglītības programmai kopumā, nodrošinot kontakta iespējas katrā mācību priekšmetā, vai katram mācību priekšmetam paredzēts arī atsevišķs minimālais tiešā kontakta apjoms?
Vai kontaktstundu īpatsvars aprēķināms mācību gada, semestra vai cita perioda ietvaros?
Kā dokumentējama kontaktstundu nodrošināšana un izglītojamā faktiskā dalība?
Priekšlikums: papildināt noteikumu projekta 31. punktu vai anotāciju ar konkrētu aprēķina metodiku un praktiskiem piemēriem, kas nodrošinātu vienveidīgu prasības piemērošanu visās tālmācības izglītības iestādēs.
2. Par reāllaika komunikācijas definīciju
Anotācijā skaidrots, ka tiešajā kontaktā ietilpst sinhronas tiešsaistes nodarbības un konsultācijas. Tomēr nepieciešams precizēt, kādas konkrētas digitālās mijiedarbības formas uzskatāmas par reāllaika komunikāciju un kā nosakāms to ilgums.
Lūdzam skaidrot, vai tiešajā kontaktā ieskaitāmas pedagoga vadītas grupu nodarbības videokonferences formātā, individuālas tiešsaistes konsultācijas, sinhrona rakstiska saziņa elektroniskās mācību vides tērzēšanas rīkā un citas digitālās mijiedarbības formas.
Būtiski nošķirt sinhronu mijiedarbību no asinhronas komunikācijas, piemēram, e-pasta sarakstes vai iepriekš ierakstītas videolekcijas noskatīšanās.
Priekšlikums: papildināt anotācijā ietverto tiešā kontakta skaidrojumu ar praktiskiem piemēriem, īpaši precizējot sinhronas rakstiskas komunikācijas elektroniskajā mācību vidē ieskaitīšanu, tās ilguma noteikšanu un uzskaites kārtību.
3. Par izglītības iestādes pienākumu un izglītojamā faktisko dalību
Tālmācības izglītojamo individuālie apstākļi ir atšķirīgi. Daļa izglītojamo šo izglītības formu izvēlas tieši tādēļ, ka nevar regulāri piedalīties nodarbībās noteiktā laikā.
Tāpēc nepieciešams skaidri nodalīt izglītības iestādes pienākumu nodrošināt tiešā kontakta iespējas no izglītojamā faktiskās dalības tajās.
Priekšlikums: precizēt, kā izglītības iestādei piemērojama 30% prasība situācijās, kad tā ir nodrošinājusi noteikto kontaktstundu apjomu, bet izglītojamais individuālu apstākļu dēļ nav piedalījies visās nodarbībās. Tāpat nepieciešams noteikt, kādos gadījumos iespējami alternatīvi individuālā atbalsta risinājumi.
4. Par prasības ietekmi uz pedagogu darba slodzi un finansējumu
Ņemam vērā Izglītības un zinātnes ministrijas skaidrojumu, ka 30% tiešā kontakta prasība pati par sevi nemaina izglītības programmas kopējo apjomu un finansēšanas pamatprincipus.
Vienlaikus nemainīgs izglītības programmas apjoms ne vienmēr nozīmē nemainīgu pedagogu darba slodzi. Sinhronu nodarbību organizēšana, individuālās konsultācijas, strukturētu patstāvīgā darba materiālu sagatavošana un regulāra individuālā atgriezeniskā saite prasa atšķirīgu darba laika ieguldījumu.
Priekšlikums: papildināt anotāciju ar praktisku jaunās prasības ietekmes izvērtējumu uz pedagogu darba slodzi un izglītības iestāžu administratīvajiem izdevumiem, izmantojot dažāda lieluma tālmācības skolu piemērus. Izvērtējumā aicinām atsevišķi aprēķināt sinhrono nodarbību, individuālo konsultāciju un obligātās atgriezeniskās saites nodrošināšanai nepieciešamo papildu darba laiku.
Noslēgums
Uzskatām, ka precīza tiešā kontakta definīcija un vienota tā aprēķināšanas metodika ir būtiski priekšnosacījumi jaunā regulējuma sekmīgai ieviešanai.
Aicinām īpašu uzmanību pievērst tam, lai tiešā kontakta prasības īstenošana veicinātu izglītojamo mācību progresu un savlaicīgu pedagoģisko atbalstu, vienlaikus saglabājot tālmācībai raksturīgo elastību un izglītības iestāžu iespējas individualizēt mācību procesu.
“Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē”
Iesniedzējs: Rīgas Tālmācības vidusskola
Vispārīgais viedoklis
Atbalstām vienotu un skaidru kvalitātes prasību noteikšanu tālmācības izglītības programmām, īpaši attiecībā uz mācību materiālu kvalitāti, pedagogu un izglītojamo mijiedarbību, regulāru atgriezenisko saiti un izglītojamo atbalstu.
Vienlaikus uzskatām, ka jaunajam regulējumam jānodrošina nepārprotama prasību interpretācija un samērīga piemērošana, saglabājot tālmācības būtiskās priekšrocības – patstāvīgu mācīšanos, individualizētu mācību tempu un izglītības pieejamību neatkarīgi no izglītojamā atrašanās vietas.
Lai izglītības iestādes varētu savlaicīgi un vienveidīgi ieviest jaunās prasības, lūdzam precizēt turpmāk minētos jautājumus.
1. Par 31. punktā noteikto 30% tiešā kontakta prasību
Atzinīgi vērtējam noteikumu projekta anotācijā ietverto skaidrojumu, ka tiešais kontakts var tikt nodrošināts gan fiziskā klātienē, gan sinhronās tiešsaistes nodarbībās un konsultācijās reāllaikā.
Tomēr joprojām nepieciešams precizēt šīs prasības aprēķināšanas un uzskaites metodiku.
Lūdzam nepārprotami noteikt:
Vai 30% prasība attiecas uz izglītības iestādes nodrošināto kontaktstundu apjomu vai katra izglītojamā faktisko dalību kontaktstundās?
Vai 30% tiešā kontakta īpatsvars aprēķināms izglītības programmai kopumā, nodrošinot kontakta iespējas katrā mācību priekšmetā, vai katram mācību priekšmetam paredzēts arī atsevišķs minimālais tiešā kontakta apjoms?
Vai kontaktstundu īpatsvars aprēķināms mācību gada, semestra vai cita perioda ietvaros?
Kā dokumentējama kontaktstundu nodrošināšana un izglītojamā faktiskā dalība?
Priekšlikums: papildināt noteikumu projekta 31. punktu vai anotāciju ar konkrētu aprēķina metodiku un praktiskiem piemēriem, kas nodrošinātu vienveidīgu prasības piemērošanu visās tālmācības izglītības iestādēs.
2. Par reāllaika komunikācijas definīciju
Anotācijā skaidrots, ka tiešajā kontaktā ietilpst sinhronas tiešsaistes nodarbības un konsultācijas. Tomēr nepieciešams precizēt, kādas konkrētas digitālās mijiedarbības formas uzskatāmas par reāllaika komunikāciju un kā nosakāms to ilgums.
Lūdzam skaidrot, vai tiešajā kontaktā ieskaitāmas pedagoga vadītas grupu nodarbības videokonferences formātā, individuālas tiešsaistes konsultācijas, sinhrona rakstiska saziņa elektroniskās mācību vides tērzēšanas rīkā un citas digitālās mijiedarbības formas.
Būtiski nošķirt sinhronu mijiedarbību no asinhronas komunikācijas, piemēram, e-pasta sarakstes vai iepriekš ierakstītas videolekcijas noskatīšanās.
Priekšlikums: papildināt anotācijā ietverto tiešā kontakta skaidrojumu ar praktiskiem piemēriem, īpaši precizējot sinhronas rakstiskas komunikācijas elektroniskajā mācību vidē ieskaitīšanu, tās ilguma noteikšanu un uzskaites kārtību.
3. Par izglītības iestādes pienākumu un izglītojamā faktisko dalību
Tālmācības izglītojamo individuālie apstākļi ir atšķirīgi. Daļa izglītojamo šo izglītības formu izvēlas tieši tādēļ, ka nevar regulāri piedalīties nodarbībās noteiktā laikā.
Tāpēc nepieciešams skaidri nodalīt izglītības iestādes pienākumu nodrošināt tiešā kontakta iespējas no izglītojamā faktiskās dalības tajās.
Priekšlikums: precizēt, kā izglītības iestādei piemērojama 30% prasība situācijās, kad tā ir nodrošinājusi noteikto kontaktstundu apjomu, bet izglītojamais individuālu apstākļu dēļ nav piedalījies visās nodarbībās. Tāpat nepieciešams noteikt, kādos gadījumos iespējami alternatīvi individuālā atbalsta risinājumi.
4. Par prasības ietekmi uz pedagogu darba slodzi un finansējumu
Ņemam vērā Izglītības un zinātnes ministrijas skaidrojumu, ka 30% tiešā kontakta prasība pati par sevi nemaina izglītības programmas kopējo apjomu un finansēšanas pamatprincipus.
Vienlaikus nemainīgs izglītības programmas apjoms ne vienmēr nozīmē nemainīgu pedagogu darba slodzi. Sinhronu nodarbību organizēšana, individuālās konsultācijas, strukturētu patstāvīgā darba materiālu sagatavošana un regulāra individuālā atgriezeniskā saite prasa atšķirīgu darba laika ieguldījumu.
Priekšlikums: papildināt anotāciju ar praktisku jaunās prasības ietekmes izvērtējumu uz pedagogu darba slodzi un izglītības iestāžu administratīvajiem izdevumiem, izmantojot dažāda lieluma tālmācības skolu piemērus. Izvērtējumā aicinām atsevišķi aprēķināt sinhrono nodarbību, individuālo konsultāciju un obligātās atgriezeniskās saites nodrošināšanai nepieciešamo papildu darba laiku.
Noslēgums
Uzskatām, ka precīza tiešā kontakta definīcija un vienota tā aprēķināšanas metodika ir būtiski priekšnosacījumi jaunā regulējuma sekmīgai ieviešanai.
Aicinām īpašu uzmanību pievērst tam, lai tiešā kontakta prasības īstenošana veicinātu izglītojamo mācību progresu un savlaicīgu pedagoģisko atbalstu, vienlaikus saglabājot tālmācībai raksturīgo elastību un izglītības iestāžu iespējas individualizēt mācību procesu.
23.09.2026. 10:16
26-TA-1986/60
Dmitrijs Ļebedevs
Viedoklis par noteikumu projektu Nr. 26-TA-1986
Esmu tēvs. Manam dēlam ir apstiprināta invaliditāte — dzirdes traucējumi. 3 gadu laikā kopā ar skolu un speciālistiem mēs izveidojām mācību modeli, kas viņam der. Šis projekts to apdraud.
1. Lēmumu nedrīkst pieņemt ierēdnis bez speciālista
Noteikumu 6.3. un 6.6. punkts liek pašvaldībai izvērtēt bērna veselību un vajadzības. Bet 7.1. punkts speciālista atzinumu padara par izvēli, nevis pienākumu. Tātad lēmumu par bērnu ar invaliditāti var pieņemt cilvēks bez atbilstošas kvalifikācijas. Administratīvā procesa likuma 13. pants prasa samērīgumu. Šis nav samērīgi.
Lūdzu: ja bērnam ir VDEĀVK apstiprināta invaliditāte, speciālista atzinums jāpadara obligāts.
2. Klātienes kvota jāatceļ
Projekta anotācija atbild "Nē" uz jautājumu, vai izvērtēti alternatīvie risinājumi. Un "Nē" uz jautājumu par prasību un izmaksu samērīgumu. Kvotas — 30% un 40% — radītas bez šī pamata.
Bērnam ar dzirdes traucējumiem klātiene nav vienkārši "vairāk labuma". Rīgas Stradiņa universitāte mērīja trokšņa līmeni klasēs — vidēji 67,5 dB(A) stundas laikā. Pētījumi par bērniem ar dzirdes traucējumiem rāda: tieši šādā troksnī viņu piepūle un nogurums ir lielāks nekā vienaudžiem (Hick & Tharpe, 2002; Howard, Munro & Plack, 2010).
Lūdzu: atcelt obligāto kvotu. Vai vismaz — pieļaut izņēmumu, ja ir apstiprināta invaliditāte un speciālista atzinums.
3. Atgriešanās klātienē nav "atgriešanās normā"
Projekts pieņem: klātiene ir noklusējums, uz kuru var atgriezties jebkurā brīdī bez sekām (19.–20. punkts). Tā nav taisnība. Bērns, kas pieradis pie mazākas slodzes, atgriežoties klātienē, piedzīvo jaunu stresu. Vanderbiltas universitātes pētījumi rāda: bērniem ar dzirdes traucējumiem hroniska trokšņa slodze maina diennakts kortizola līmeni. Tas ir fizioloģisks stresa rādītājs, ne izdoma.
Ja lēmumu var mainīt katru gadu, un pašvaldība var ierasties mājās (7.2. punkts), ģimene dzīvo nenoteiktībā. Šī nenoteiktība ir sava veida slodze — bērnam un vecākam.
4. Vecāku slogs jau ir liels. Projekts to palielina — un pat nenovērtē pilnībā
3 gadu laikā mēs paši maksājām par speciālistiem un papildu nodarbībām. Valsts atbalsts to nesedza.
Anotācijas 2.4. sadaļa atzīst: vecāku slogs palielināsies. Skaitļi — 1357 bērni, 0,5 stundas uz vienu iesniegumu, reizi gadā, kopā 678,5 stundas visā valstī.
Bet šis skaitlis sedz tikai iesnieguma rakstīšanu. Tajā nav laika, ko prasa:
- rinda pie ārsta vai psihologa pēc izziņas (5. punkts);
- gatavošanās pašvaldības apmeklējumam mājās (7.2. punkts) vai uzklausīšanai (7.3. punkts);
- bērna un ģimenes pielāgošanās katru reizi, kad lēmumu pārskata.
Ja pat šaurākā daļa sloga jau "palielinās", reālais slogs ir daudz lielāks.
Anotācijas 8.1.9. sadaļā — ietekme uz personu ar invaliditāti tiesībām — stāv defise. Nav vērtēts. Tāpat nav vērtēta atbilstība starptautiskajām saistībām (5. sadaļa) un ietekme uz pašvaldību budžetu (3. sadaļa).
Lūdzu: ģimenēm ar apstiprinātu invaliditāti — ilgāks lēmuma termiņš, ne katru gadu no jauna. Un izņēmums no automātiskas vienošanās pārtraukšanas, ja kavējums saistīts ar bērna veselību.
Ja valsts grib ierobežot izvēli, kas jau piešķirta likumā, tad valstij jāpierāda, kāpēc tas nepieciešams un samērīgs. Ne otrādi.
Avoti:
Noteikumu projekta Nr. 26-TA-1986 anotācija, sadaļas 1.4., 2.4., 3., 5., 6.1., 7.2., 7.3., 8.1.9.
Administratīvā procesa likuma 13. pants.
Hick, C. B., & Tharpe, A. M. (2002). Listening effort and fatigue in school-age children with and without hearing loss. Journal of Speech, Language, and Hearing Research, 45(3), 573–584.
Howard, C. S., Munro, K. J., & Plack, C. J. (2010). Listening effort at signal-to-noise ratios that are typical of the school classroom. International Journal of Audiology, 49(12), 928–932.
Bess, F. H., Gustafson, S. J., & Hornsby, B. W. Y. (2014). How hard can it be to listen? Fatigue in school-age children with hearing loss. Journal of Educational Audiology, 20, 1–14. Saistītie Vanderbiltas universitātes pētījumi par kortizolu: https://www.researchgate.net/publication/324433677
Rīgas Stradiņa universitāte. Trokšņa līmeņa novērtējums izglītības iestādēs: https://www.rsu.lv/sites/default/files/imce/Zin%C4%81tnes%20departaments/zinatniskas_konferences/2015/2sekcija/troksna_limena_novertejums_izglitibas_iestades.pdf
Esmu tēvs. Manam dēlam ir apstiprināta invaliditāte — dzirdes traucējumi. 3 gadu laikā kopā ar skolu un speciālistiem mēs izveidojām mācību modeli, kas viņam der. Šis projekts to apdraud.
1. Lēmumu nedrīkst pieņemt ierēdnis bez speciālista
Noteikumu 6.3. un 6.6. punkts liek pašvaldībai izvērtēt bērna veselību un vajadzības. Bet 7.1. punkts speciālista atzinumu padara par izvēli, nevis pienākumu. Tātad lēmumu par bērnu ar invaliditāti var pieņemt cilvēks bez atbilstošas kvalifikācijas. Administratīvā procesa likuma 13. pants prasa samērīgumu. Šis nav samērīgi.
Lūdzu: ja bērnam ir VDEĀVK apstiprināta invaliditāte, speciālista atzinums jāpadara obligāts.
2. Klātienes kvota jāatceļ
Projekta anotācija atbild "Nē" uz jautājumu, vai izvērtēti alternatīvie risinājumi. Un "Nē" uz jautājumu par prasību un izmaksu samērīgumu. Kvotas — 30% un 40% — radītas bez šī pamata.
Bērnam ar dzirdes traucējumiem klātiene nav vienkārši "vairāk labuma". Rīgas Stradiņa universitāte mērīja trokšņa līmeni klasēs — vidēji 67,5 dB(A) stundas laikā. Pētījumi par bērniem ar dzirdes traucējumiem rāda: tieši šādā troksnī viņu piepūle un nogurums ir lielāks nekā vienaudžiem (Hick & Tharpe, 2002; Howard, Munro & Plack, 2010).
Lūdzu: atcelt obligāto kvotu. Vai vismaz — pieļaut izņēmumu, ja ir apstiprināta invaliditāte un speciālista atzinums.
3. Atgriešanās klātienē nav "atgriešanās normā"
Projekts pieņem: klātiene ir noklusējums, uz kuru var atgriezties jebkurā brīdī bez sekām (19.–20. punkts). Tā nav taisnība. Bērns, kas pieradis pie mazākas slodzes, atgriežoties klātienē, piedzīvo jaunu stresu. Vanderbiltas universitātes pētījumi rāda: bērniem ar dzirdes traucējumiem hroniska trokšņa slodze maina diennakts kortizola līmeni. Tas ir fizioloģisks stresa rādītājs, ne izdoma.
Ja lēmumu var mainīt katru gadu, un pašvaldība var ierasties mājās (7.2. punkts), ģimene dzīvo nenoteiktībā. Šī nenoteiktība ir sava veida slodze — bērnam un vecākam.
4. Vecāku slogs jau ir liels. Projekts to palielina — un pat nenovērtē pilnībā
3 gadu laikā mēs paši maksājām par speciālistiem un papildu nodarbībām. Valsts atbalsts to nesedza.
Anotācijas 2.4. sadaļa atzīst: vecāku slogs palielināsies. Skaitļi — 1357 bērni, 0,5 stundas uz vienu iesniegumu, reizi gadā, kopā 678,5 stundas visā valstī.
Bet šis skaitlis sedz tikai iesnieguma rakstīšanu. Tajā nav laika, ko prasa:
- rinda pie ārsta vai psihologa pēc izziņas (5. punkts);
- gatavošanās pašvaldības apmeklējumam mājās (7.2. punkts) vai uzklausīšanai (7.3. punkts);
- bērna un ģimenes pielāgošanās katru reizi, kad lēmumu pārskata.
Ja pat šaurākā daļa sloga jau "palielinās", reālais slogs ir daudz lielāks.
Anotācijas 8.1.9. sadaļā — ietekme uz personu ar invaliditāti tiesībām — stāv defise. Nav vērtēts. Tāpat nav vērtēta atbilstība starptautiskajām saistībām (5. sadaļa) un ietekme uz pašvaldību budžetu (3. sadaļa).
Lūdzu: ģimenēm ar apstiprinātu invaliditāti — ilgāks lēmuma termiņš, ne katru gadu no jauna. Un izņēmums no automātiskas vienošanās pārtraukšanas, ja kavējums saistīts ar bērna veselību.
Ja valsts grib ierobežot izvēli, kas jau piešķirta likumā, tad valstij jāpierāda, kāpēc tas nepieciešams un samērīgs. Ne otrādi.
Avoti:
Noteikumu projekta Nr. 26-TA-1986 anotācija, sadaļas 1.4., 2.4., 3., 5., 6.1., 7.2., 7.3., 8.1.9.
Administratīvā procesa likuma 13. pants.
Hick, C. B., & Tharpe, A. M. (2002). Listening effort and fatigue in school-age children with and without hearing loss. Journal of Speech, Language, and Hearing Research, 45(3), 573–584.
Howard, C. S., Munro, K. J., & Plack, C. J. (2010). Listening effort at signal-to-noise ratios that are typical of the school classroom. International Journal of Audiology, 49(12), 928–932.
Bess, F. H., Gustafson, S. J., & Hornsby, B. W. Y. (2014). How hard can it be to listen? Fatigue in school-age children with hearing loss. Journal of Educational Audiology, 20, 1–14. Saistītie Vanderbiltas universitātes pētījumi par kortizolu: https://www.researchgate.net/publication/324433677
Rīgas Stradiņa universitāte. Trokšņa līmeņa novērtējums izglītības iestādēs: https://www.rsu.lv/sites/default/files/imce/Zin%C4%81tnes%20departaments/zinatniskas_konferences/2015/2sekcija/troksna_limena_novertejums_izglitibas_iestades.pdf
23.09.2026. 10:58
26-TA-1986/61
Fiziska persona
Lūdzu ņemt vērā šādus iebildumus un priekšlikumus noteikumu projekta pilnveidei:
Subjektīvu vērtējumu risks pašvaldību komisijās:
- Projekts paredz, ka pašvaldība vērtē, vai izglītība ģimenē vai tālmācībā atbilst bērna vislabākajām interesēm.
- Tomēr projektā nav ietverti skaidri, objektīvi un izmērāmi kritēriji, pēc kuriem pašvaldības komisija šo "atbilstību" nosaka.
- Pastāv būtisks risks, ka dažādās pašvaldībās tiks piemērota atšķirīga prakse, radot nevienlīdzīgu attieksmi pret ģimenēm.
- Aicinu noteikt, ka galvenajam rādītājam jābūt bērna akadēmiskajam progresam un valsts noteiktā izglītības standarta apguvei, nevis - komisijas subjektīvam vertējumam par ģimenes dzīvesveidu.
Tiesiskās paļāvības principa ievērošana un pārejas periods:
- Ģimenēm, kas jau šobrīd sekmīgi nodrošina izglītību ģimenē vai tālmācībā, nedrīkst pēkšņi mainīt spēles noteikumus un atņemt izveidoto mācību vidi, ja bērns uzrāda labus mācību rezultātus.
- Aicinām projektā ietvert skaidrus pārejas noteikumus, nosakot, ka izvērtējums un papildu saskaņošana netiek attiecināta uz izglītojamajiem, kuriem jau ir izglītības iestādes apstiprināts individuālais plāns un sekmīgi nokārtoti iepriekšējā posma pārbaudes darbi.
Samērīgums un administratīvā sloga mazināšana:
- Pārmērīga birokratizācija, regulāras komisijas un papildu atskaišu mehānismi rada nepamatotu administratīvo slogu gan pašvaldību resursiem, gan vecākiem un izglītības iestādēm.
- Valsts kontrolei pār procesu jābūt samērīgai un jābalstās uz uzticēšanos atbildīgiem vecākiem, par primāro kontroles mehānismu saglabājot izglītības iestādes (skolas) veikto ikgadējo/semestra diagnosticējošo novērtējumu.
Bērna vislabākās intereses kā prioritāte:
- Individuāls mācību temps, droša vide un bērna veselības vai unikālo talantu attīstība bieži vien vislabāk tiek nodrošināta tieši ģimenē vai tālmācībā.
- Aizliegums vai nepamatots ierobežojums turpināt šo izglītības formātu var radīt bērnam nevajadzīgu stresu un psiholoģisku kaitējumu.
Secinājums un priekšlikums:
Lūdzu pārstrādāt noteikumu projektu, samazinot subjektīvo vērtēšanas mehānismu īpatsvaru pašvaldībās un paredzot, ka izglītība ģimenē/tālmācībā tiek atbalstīta un saskaņota bez papildu šķēršļiem ikvienam izglītojamajam, kura akadēmiskais progress un sekmes atbilst valsts izglītības standartam.
Subjektīvu vērtējumu risks pašvaldību komisijās:
- Projekts paredz, ka pašvaldība vērtē, vai izglītība ģimenē vai tālmācībā atbilst bērna vislabākajām interesēm.
- Tomēr projektā nav ietverti skaidri, objektīvi un izmērāmi kritēriji, pēc kuriem pašvaldības komisija šo "atbilstību" nosaka.
- Pastāv būtisks risks, ka dažādās pašvaldībās tiks piemērota atšķirīga prakse, radot nevienlīdzīgu attieksmi pret ģimenēm.
- Aicinu noteikt, ka galvenajam rādītājam jābūt bērna akadēmiskajam progresam un valsts noteiktā izglītības standarta apguvei, nevis - komisijas subjektīvam vertējumam par ģimenes dzīvesveidu.
Tiesiskās paļāvības principa ievērošana un pārejas periods:
- Ģimenēm, kas jau šobrīd sekmīgi nodrošina izglītību ģimenē vai tālmācībā, nedrīkst pēkšņi mainīt spēles noteikumus un atņemt izveidoto mācību vidi, ja bērns uzrāda labus mācību rezultātus.
- Aicinām projektā ietvert skaidrus pārejas noteikumus, nosakot, ka izvērtējums un papildu saskaņošana netiek attiecināta uz izglītojamajiem, kuriem jau ir izglītības iestādes apstiprināts individuālais plāns un sekmīgi nokārtoti iepriekšējā posma pārbaudes darbi.
Samērīgums un administratīvā sloga mazināšana:
- Pārmērīga birokratizācija, regulāras komisijas un papildu atskaišu mehānismi rada nepamatotu administratīvo slogu gan pašvaldību resursiem, gan vecākiem un izglītības iestādēm.
- Valsts kontrolei pār procesu jābūt samērīgai un jābalstās uz uzticēšanos atbildīgiem vecākiem, par primāro kontroles mehānismu saglabājot izglītības iestādes (skolas) veikto ikgadējo/semestra diagnosticējošo novērtējumu.
Bērna vislabākās intereses kā prioritāte:
- Individuāls mācību temps, droša vide un bērna veselības vai unikālo talantu attīstība bieži vien vislabāk tiek nodrošināta tieši ģimenē vai tālmācībā.
- Aizliegums vai nepamatots ierobežojums turpināt šo izglītības formātu var radīt bērnam nevajadzīgu stresu un psiholoģisku kaitējumu.
Secinājums un priekšlikums:
Lūdzu pārstrādāt noteikumu projektu, samazinot subjektīvo vērtēšanas mehānismu īpatsvaru pašvaldībās un paredzot, ka izglītība ģimenē/tālmācībā tiek atbalstīta un saskaņota bez papildu šķēršļiem ikvienam izglītojamajam, kura akadēmiskais progress un sekmes atbilst valsts izglītības standartam.
23.09.2026. 13:25
26-TA-1986/62
Fiziska persona
Nepiekrītu
Lūdzu pārstrādāt noteikumu projektu, samazinot subjektīvo vērtēšanas mehānismu īpatsvaru pašvaldībās un paredzot, ka izglītība ģimenē/tālmācībā tiek atbalstīta un saskaņota bez papildu šķēršļiem ikvienam izglītojamajam, kura akadēmiskais progress un sekmes atbilst valsts izglītības standartam.
Lūdzu pārstrādāt noteikumu projektu, samazinot subjektīvo vērtēšanas mehānismu īpatsvaru pašvaldībās un paredzot, ka izglītība ģimenē/tālmācībā tiek atbalstīta un saskaņota bez papildu šķēršļiem ikvienam izglītojamajam, kura akadēmiskais progress un sekmes atbilst valsts izglītības standartam.
23.09.2026. 13:27
26-TA-1986/63
Dārta Rundele
Iebilstu pret projekta kritēriju un kārtības virzīšanu pašreizējā redakcijā attiecībā uz izglītību ģimenē. Izglītība ģimenē ir likumā atzīta izglītības forma. Jaunajam regulējumam nevajadzētu radīt papildu šķēršļus, kas šo formu padara grūtāk pieejamu vai faktiski pārvērš par “pēdējās iespējas” risinājumu.
Izglītībai ģimenē būtu jāpaliek pieejamai, ja tāda ir vecāku izvēle kā to paredz likums līdz šim.
Mani būtiskākie iebildumi ir šādi:
1. Ģimenei nav jāpierāda, ka pirms mājmācības ir “izsmeltas” citas iespējas. Ja pastāv likumā paredzētie īpašie apstākļi un izglītība ģimenē atbilst bērna labākajām interesēm, citu risinājumu neizmantošana pati par sevi nedrīkst būt atteikuma pamats.
2. Ārsta vai klīniskā psihologa profesionāls atzinums ir jārespektē. Ja speciālists ir konstatējis veselības vai psiholoģisku apstākli, pašvaldībai nevajadzētu prasīt ģimenei to pierādīt atkārtoti vai administratīvi pārvērtēt profesionālo slēdzienu.
3. Izglītība ģimenē nav tālmācība vai skola mājās. Tās būtība ir elastība — iespēja pielāgot tempu, secību un metodes bērna spējām, interesēm un vajadzībām. Tādēļ neatbalstu vērtēšanas biežuma palielināšanu līdz reizei divos mēnešos. Bērna progress ir jāpārbauda, bet pārāk biežas obligātas pārbaudes nedrīkst diktēt ģimenei mācību ritmu.
4. Mājmācības izvēle pati par sevi nedrīkst būt pamats pastiprinātai ģimenes kontrolei. Ja tiek paredzēti dzīvesvietas apmeklējumi, tiem jābūt skaidri ierobežotiem, iepriekš pamatotiem un tie nedrīkst radīt tiesības iekļūt mājoklī bez piekrišanas vai cita likumā noteikta pamata.
5. “Citi būtiski apstākļi” jāpaliek atvērtai kategorijai. Tie nedrīkst aprobežoties tikai ar slimību vai krīzi. Būtiski var būt arī bērna individuālais mācīšanās temps, spējas, intereses, psiholoģiskā drošība un vajadzība pēc individuālas pieejas.
Izglītības kvalitātei un bērna progresam ir jābūt pārbaudāmam, taču vairāk kontroles automātiski nenozīmē labāku izglītību. Ja bērns sasniedz nepieciešamos mācību rezultātus un viņa drošība un labbūtība ir nodrošināta, ģimenei jābūt iespējai saglabāt mājmācībai raksturīgo elastību.
Aicinu pārstrādāt noteikumu normas, kas bez pietiekama pamatojuma palielina administratīvo slogu un ierobežo izglītības ģimenē pieejamību un būtisko elastību.
23.09.2026. 13:30
26-TA-1986/64
Fiziska persona
Lūdzu apzināt Rīcības grupas birokrātijas mazināšanai viedokli! Vecāku tiesības lemt par bērnu izglītību saskaņā ar Civillikumā noteiktām tiesībām un pienākumiem, neveicina birokrātiju un vērtē bērna situāciju kopumā.
Vecāku tiesības lemt par konkrētu izglītības iestādi un mācību formu veicina konkurenci, kvalitāti un inovācijas izglītībā.
Tāpēc ierosinu iekļaut noteikumu projekta izvērtējumā Konkurences padomes viedokli par to, vai plānotais normatīvais regulējums nerada nepamatotus konkurences ierobežojumus un atbilst Konkurences likumā noteiktajiem konkurences aizsardzības un konkurences neitralitātes principiem.
Vecāku tiesības lemt par konkrētu izglītības iestādi un mācību formu veicina konkurenci, kvalitāti un inovācijas izglītībā.
Tāpēc ierosinu iekļaut noteikumu projekta izvērtējumā Konkurences padomes viedokli par to, vai plānotais normatīvais regulējums nerada nepamatotus konkurences ierobežojumus un atbilst Konkurences likumā noteiktajiem konkurences aizsardzības un konkurences neitralitātes principiem.
23.09.2026. 14:02
26-TA-1986/65
Aivis Kalniņš
Valstij nav pamata apšaubīt vecāku spējas un tiesības uzņemties atbildību par sava bērna izglītību. Tieši vecāki ir primāri atbildīgi par sava bērna audzināšanu, attīstību un labklājību, tādēļ viņiem jābūt arī tiesībām izvēlēties savam bērnam piemērotāko izglītības formu.
Tieši vecāks pazīst savu bērnu vislabāk – viņa spējas, intereses, emocionālās vajadzības, mācīšanās tempu un vidi, kurā bērns vislabāk attīstās. Īpaši absurdi ir apšaubīt to vecāku kompetenci, kuri ir gatavi ieguldīt savu laiku, darbu un resursus, lai personīgi uzņemtos bērna izglītošanu, nevis šo atbildību pilnībā deleģētu institūcijai.
Valsts uzdevums ir pārliecināties, ka bērns saņem izglītību un sasniedz nepieciešamos rezultātus, nevis noteikt, ka viena konkrēta izglītības forma pēc noklusējuma ir bērna interesēs.
Ja bērns ģimenē saņem kvalitatīvu izglītību, attīstās un sasniedz noteiktos mācību rezultātus, valstij būtu jāpamato, kādēļ šim bērnam klātienes skola būtu labāka, nevis vecākam katru gadu jāpierāda, kādēļ viņa bērnam ir tiesības tajā nemācīties.
Bērna labākās intereses nevar noteikt pēc principa “viena sistēma visiem”. Tās ir konkrēta bērna intereses, un primārā atbildība par šo bērnu ir viņa vecākiem.
Tieši vecāks pazīst savu bērnu vislabāk – viņa spējas, intereses, emocionālās vajadzības, mācīšanās tempu un vidi, kurā bērns vislabāk attīstās. Īpaši absurdi ir apšaubīt to vecāku kompetenci, kuri ir gatavi ieguldīt savu laiku, darbu un resursus, lai personīgi uzņemtos bērna izglītošanu, nevis šo atbildību pilnībā deleģētu institūcijai.
Valsts uzdevums ir pārliecināties, ka bērns saņem izglītību un sasniedz nepieciešamos rezultātus, nevis noteikt, ka viena konkrēta izglītības forma pēc noklusējuma ir bērna interesēs.
Ja bērns ģimenē saņem kvalitatīvu izglītību, attīstās un sasniedz noteiktos mācību rezultātus, valstij būtu jāpamato, kādēļ šim bērnam klātienes skola būtu labāka, nevis vecākam katru gadu jāpierāda, kādēļ viņa bērnam ir tiesības tajā nemācīties.
Bērna labākās intereses nevar noteikt pēc principa “viena sistēma visiem”. Tās ir konkrēta bērna intereses, un primārā atbildība par šo bērnu ir viņa vecākiem.
23.09.2026. 14:10
26-TA-1986/66
Jānis Ventiņš
Nepiekrītu!
23.09.2026. 14:14
26-TA-1986/67
Ance Oļševska
Mājmācība un tālmācība ir nelielas drošības saliņas, kuru ierobežašana ir tiešā veidā valsts vardarbība pret bērnu. Skolās ir mobilngs, bulings gan no skolēnu gan skolotāju puses, kā arī starp skolām un reģionoem nav nodrošināta vienlīdzīga izglītības kvalitāte. Kamēr valsts nevar garantēt bērnam pilnīgu fizisku un emocionālu drošību- tā nedrīkst likt VISIEM apmeklēt klātienes skolas. Pie tam pašvaldības nevar objektīvi pieņemt lēmumu par bērna "labākajām" interesēm, jo tās, pirmkārt, nepazīst manu bērnu un viņa vajadzības un, otrkārt, tās ir ieinteresētas piepildīt klātienes skolas. Tas ir klajš interešu konflikts.
23.09.2026. 14:25
26-TA-1986/68
Mārtiņš Ābols
Lasu Lvportals.lv sekojošo par mājmācības pieteikšanu bērnam: “Iesniegumam jābūt pamatotam, un tajā jānorāda, kādi īpašie apstākļi ietekmē bērna izglītības ieguvi un kādēļ izvēlētā mācību forma atbilst konkrētā bērna vajadzībām. Tāpat jānorāda, vai ir izvērtēti citi iespējamie risinājumi (cita klātienes izglītības iestāde, individuāli atbalsta pasākumi, veselības vajadzībām pielāgots izglītības režīms, īslaicīgi kombinēto mācību risinājumi), jāapraksta mācību procesa organizēšana un bērnam paredzētais atbalsts, kā arī jāapliecina, ka tiks gādāts par bērna drošību un regulāru dalību mācību procesā.” (Publiskajā apspriešanā noteikumi izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē - LV portāls) – bet mājmācība taču nav mājAPmācība! Bērns bieži mācās mājmācībā tāpēc, ka tas ir labākais, nevis tāpēc, ka ir kādas problēmas, kurām būtu jāizsver dažādi risinājumi un mājmācība jāatliek kā galējais vai zemākas kārtas risinājums.
Mans jautājums – vai nav absurdi uzskatīt, ka pašvaldība iekārtojot papildu birokrātisku aparātu, izvērtēs mājmācības piemērotību bērnam labāk nekā bērna vecāks, kurš pazīst bērnu labāk kā jebkurš cits un labāk nekā skolas skolotāji/direktors, kas ar bērna mācību progresu regulāri iepazīstas? Kāpēc lietot nodokļu maksātāju naudu, lai veicinātu birokrātiju, cilvēku pārdeklarēšanos uz mājmācībai draudzīgākām pašvaldībām un izlikties, ka pašvaldības ierēdnis pazīs bērnu un izpratīs viņa vajadzības un mājmācības pašus pamatprincipus?
Šomēnes iznāca grāmata “Mājmācībā var!” par mājmācību Latvijā – 14 mammu pieredzes stāsti, atbildes uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, kā arī Latvijas un ārvalstu statistikas dati par mājmācību. Katrā ziņā, tas labākais, kas Latvijā šobrīd pieejams. Lūdzu, izlasiet šo grāmatu un iepazīstieties ar reālām mājmācības ģimenēm (vismaz caur grāmatu) un ar reālo statistiku mājmācības/tālmācības vidē, pirms veiciet tālākus lēmumus par bērniem viņu vecāku vietā.
Mans jautājums – vai nav absurdi uzskatīt, ka pašvaldība iekārtojot papildu birokrātisku aparātu, izvērtēs mājmācības piemērotību bērnam labāk nekā bērna vecāks, kurš pazīst bērnu labāk kā jebkurš cits un labāk nekā skolas skolotāji/direktors, kas ar bērna mācību progresu regulāri iepazīstas? Kāpēc lietot nodokļu maksātāju naudu, lai veicinātu birokrātiju, cilvēku pārdeklarēšanos uz mājmācībai draudzīgākām pašvaldībām un izlikties, ka pašvaldības ierēdnis pazīs bērnu un izpratīs viņa vajadzības un mājmācības pašus pamatprincipus?
Šomēnes iznāca grāmata “Mājmācībā var!” par mājmācību Latvijā – 14 mammu pieredzes stāsti, atbildes uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, kā arī Latvijas un ārvalstu statistikas dati par mājmācību. Katrā ziņā, tas labākais, kas Latvijā šobrīd pieejams. Lūdzu, izlasiet šo grāmatu un iepazīstieties ar reālām mājmācības ģimenēm (vismaz caur grāmatu) un ar reālo statistiku mājmācības/tālmācības vidē, pirms veiciet tālākus lēmumus par bērniem viņu vecāku vietā.
23.09.2026. 14:30
26-TA-1986/69
Fiziska persona
Iebildumi pret noteikumu projektu.
Es neiebilstu pret valsts tiesībām nodrošināt izglītības kvalitāti un bērnu interešu aizsardzību. Tomēr iebilstu pret pašreizējo pieeju, kas izglītību ģimenē (īpaši 1.–6. klasē) padara par izņēmumu tikai pēc pašvaldības izvērtējuma un tikai uz vienu mācību gadu.
Pirmkārt, lūdzu nošķirt izglītību ģimenē un tālmācību. Izglītībā ģimenē izglītības procesu organizē un pārrauga vecāki: viņi izvēlas mācību materiālus, plāno dienas kārtību, iesaista pedagogus vai citus speciālistus un atbild par bērna progresa pārraudzību. Tālmācībā bērnu uzņem izglītības iestāde, un mācību programmu nodrošina skola. Tādēļ tālmācības skolēnu eksāmenu rezultāti, uz kuriem tiek atsaukts regulējuma pamatojums, nevar automātiski raksturot izglītības ģimenē kvalitāti. Ja valsts apgalvo, ka izglītība ģimenē rada sliktākus rezultātus, tai vajadzētu publicēt atsevišķus, metodoloģiski salīdzināmus datus tieši par šo bērnu grupu, nevis izmantot tālmācības skolu statistiku.
Otrkārt, izglītības veida izvēle nedrīkst tikt automātiski uzskatīta par bērna labākajām interesēm pretēju. Vecāki ir bērna likumiskie pārstāvji un ikdienā vislabāk pārzina bērna veselību, emocionālo stāvokli, mācīšanās tempu, sociālās pieredzes problēmas un ģimenes apstākļus. Daļa ģimeņu izglītību ģimenē izvēlas nevis “izvairīšanās” dēļ, bet tāpēc, ka klātienes skola konkrētajam bērnam rada mobinga, trauksmes, sensorās pārslodzes, veselības vai motivācijas problēmas. Ja valsts uzskata, ka ģimenes izvēle var būt riskanta, samērīgs risinājums ir kontrolēt bērna faktiskos izglītības rezultātus, nevis vispirms liegt izvēli.
Treškārt, iepriekšēja pašvaldības komisijas atļauja un ikgadēja pieteikuma kārtība pārceļ atbildību no bērna izglītības rezultātiem uz ģimenes administratīvo spēju pierādīt savu tiesību pamatotību. Vecākiem, kuri paši uzņemas izmaksas par telpām, mācību materiāliem, tehnoloģijām un bieži arī pedagogiem, būtu jāpierāda nevis tas, ka viņi ir “pietiekami labi vecāki”, bet tikai tas, ka bērns apgūst valsts izglītības standartā noteikto saturu. Atļauju sistēma arī rada risku, ka dažādās pašvaldībās līdzīgas ģimenes saņems atšķirīgus lēmumus atkarībā no komisijas sastāva un subjektīva vērtējuma. Ja mērķis ir kvalitāte, lūdzu izvēlēties uzraudzības modeli, nevis aizlieguma vai izņēmuma modeli: vienotus valsts kritērijus visās pašvaldībās, regulāru mācību progresa pārbaudi, valsts pārbaudes darbus, iespēju saņemt pedagoga konsultācijas un skaidru atbalsta plānu, ja bērns nesasniedz paredzētos rezultātus. Ja bērns sekmīgi apgūst programmu, tiesībām uz izglītību ģimenē būtu jābūt saglabātām bez ikgadējas pārrunāšanas.
Vienlīdz svarīga ir paredzamība. Vecāki plāno darbu, finanses, mācību materiālus un ģimenes ikdienu ne tikai vienam gadam, bet arī uz nākotni, īpaši ja mājmācībā mācās vai plāno sākt mācības vairāki bērni. Ikgadēja atļauju pārrunāšana rada nevajadzīgu nenoteiktību un neļauj ģimenei veidot stabilu ilgtermiņa plānu. Lūdzu nodrošināt, ka ģimenēm, kuras sekmīgi pilda izglītības prasības, izglītība ģimenē ir pieejama arī turpmāk bez baiļu, ka tā tiks liegta nākotnē.
Konkrētie iebildumi:
1. Tālmācības skolēnu rezultāti nav pierādījums par izglītības kvalitāti ģimenē; dati par šīm grupām jāapkopo un jāanalizē atsevišķi.
2. Izglītība ģimenē jāsaglabā kā regulāra iespēja arī 1.–6. klasē, nevis tikai kā izņēmums pēc pašvaldības lēmuma.
3. Bērna labākās intereses jāvērtē individuāli; vecāku izvēle pati par sevi nav pierādījums par risku bērnam.
4. Pašvaldības komisiju atļauja un ikgadēja pārrunāšana rada subjektīvus, nevienlīdzīgus un birokrātiskus lēmumus.
5. Kvalitāti jākontrolē pēc bērna mācību rezultātiem, nevis pēc vecāku spējas pamatot savu izvēli komisijai.
6. Ja bērns sekmīgi apgūst valsts standartu, izglītībai ģimenē jābūt pieejamai uz nenoteiktu laiku (vai ar vienkāršotu pagarināšanas kārtību).
7. Izglītība ģimenē jābūt ilgtermiņā paredzamai iespējai.
Es neiebilstu pret valsts tiesībām nodrošināt izglītības kvalitāti un bērnu interešu aizsardzību. Tomēr iebilstu pret pašreizējo pieeju, kas izglītību ģimenē (īpaši 1.–6. klasē) padara par izņēmumu tikai pēc pašvaldības izvērtējuma un tikai uz vienu mācību gadu.
Pirmkārt, lūdzu nošķirt izglītību ģimenē un tālmācību. Izglītībā ģimenē izglītības procesu organizē un pārrauga vecāki: viņi izvēlas mācību materiālus, plāno dienas kārtību, iesaista pedagogus vai citus speciālistus un atbild par bērna progresa pārraudzību. Tālmācībā bērnu uzņem izglītības iestāde, un mācību programmu nodrošina skola. Tādēļ tālmācības skolēnu eksāmenu rezultāti, uz kuriem tiek atsaukts regulējuma pamatojums, nevar automātiski raksturot izglītības ģimenē kvalitāti. Ja valsts apgalvo, ka izglītība ģimenē rada sliktākus rezultātus, tai vajadzētu publicēt atsevišķus, metodoloģiski salīdzināmus datus tieši par šo bērnu grupu, nevis izmantot tālmācības skolu statistiku.
Otrkārt, izglītības veida izvēle nedrīkst tikt automātiski uzskatīta par bērna labākajām interesēm pretēju. Vecāki ir bērna likumiskie pārstāvji un ikdienā vislabāk pārzina bērna veselību, emocionālo stāvokli, mācīšanās tempu, sociālās pieredzes problēmas un ģimenes apstākļus. Daļa ģimeņu izglītību ģimenē izvēlas nevis “izvairīšanās” dēļ, bet tāpēc, ka klātienes skola konkrētajam bērnam rada mobinga, trauksmes, sensorās pārslodzes, veselības vai motivācijas problēmas. Ja valsts uzskata, ka ģimenes izvēle var būt riskanta, samērīgs risinājums ir kontrolēt bērna faktiskos izglītības rezultātus, nevis vispirms liegt izvēli.
Treškārt, iepriekšēja pašvaldības komisijas atļauja un ikgadēja pieteikuma kārtība pārceļ atbildību no bērna izglītības rezultātiem uz ģimenes administratīvo spēju pierādīt savu tiesību pamatotību. Vecākiem, kuri paši uzņemas izmaksas par telpām, mācību materiāliem, tehnoloģijām un bieži arī pedagogiem, būtu jāpierāda nevis tas, ka viņi ir “pietiekami labi vecāki”, bet tikai tas, ka bērns apgūst valsts izglītības standartā noteikto saturu. Atļauju sistēma arī rada risku, ka dažādās pašvaldībās līdzīgas ģimenes saņems atšķirīgus lēmumus atkarībā no komisijas sastāva un subjektīva vērtējuma. Ja mērķis ir kvalitāte, lūdzu izvēlēties uzraudzības modeli, nevis aizlieguma vai izņēmuma modeli: vienotus valsts kritērijus visās pašvaldībās, regulāru mācību progresa pārbaudi, valsts pārbaudes darbus, iespēju saņemt pedagoga konsultācijas un skaidru atbalsta plānu, ja bērns nesasniedz paredzētos rezultātus. Ja bērns sekmīgi apgūst programmu, tiesībām uz izglītību ģimenē būtu jābūt saglabātām bez ikgadējas pārrunāšanas.
Vienlīdz svarīga ir paredzamība. Vecāki plāno darbu, finanses, mācību materiālus un ģimenes ikdienu ne tikai vienam gadam, bet arī uz nākotni, īpaši ja mājmācībā mācās vai plāno sākt mācības vairāki bērni. Ikgadēja atļauju pārrunāšana rada nevajadzīgu nenoteiktību un neļauj ģimenei veidot stabilu ilgtermiņa plānu. Lūdzu nodrošināt, ka ģimenēm, kuras sekmīgi pilda izglītības prasības, izglītība ģimenē ir pieejama arī turpmāk bez baiļu, ka tā tiks liegta nākotnē.
Konkrētie iebildumi:
1. Tālmācības skolēnu rezultāti nav pierādījums par izglītības kvalitāti ģimenē; dati par šīm grupām jāapkopo un jāanalizē atsevišķi.
2. Izglītība ģimenē jāsaglabā kā regulāra iespēja arī 1.–6. klasē, nevis tikai kā izņēmums pēc pašvaldības lēmuma.
3. Bērna labākās intereses jāvērtē individuāli; vecāku izvēle pati par sevi nav pierādījums par risku bērnam.
4. Pašvaldības komisiju atļauja un ikgadēja pārrunāšana rada subjektīvus, nevienlīdzīgus un birokrātiskus lēmumus.
5. Kvalitāti jākontrolē pēc bērna mācību rezultātiem, nevis pēc vecāku spējas pamatot savu izvēli komisijai.
6. Ja bērns sekmīgi apgūst valsts standartu, izglītībai ģimenē jābūt pieejamai uz nenoteiktu laiku (vai ar vienkāršotu pagarināšanas kārtību).
7. Izglītība ģimenē jābūt ilgtermiņā paredzamai iespējai.
23.09.2026. 16:41
26-TA-1986/70
Raitis Ābols
Iebilstu pret šo regulējumu attiecībā uz izglītības apguvi ģimenē, jo:
1. Nav pietiekama pamatojuma tik būtiskiem ierobežojumiem bērna izglītošanai ģimenē.
Jaunajā regulējumā nav pietiekami pamatots, kāda konkrēta problēma ar pašreizējo izglītības apguvi ģimenē tiek risināta un kādi pierādījumi liecina, ka esošais regulējums nenodrošina bērnu tiesības uz izglītību.
Pirms jaunu administratīvu šķēršļu ieviešanas būtu nepieciešams uzrādīt konkrētus, pārbaudāmus datus par mājmācībā izglītojamo mācību sasniegumiem, izglītības kvalitāti, sociālo attīstību vai bērnu drošību, kas liecinātu par sistēmisku problēmu. Patvaļīgs un iedeoloģiski kreisi iekrāsots pieņēmums, ka alternatīva izglītības forma varētu būt kaut kādā veidā riskanta, nav pietiekams pamats būtiski ierobežot vecāku izvēles brīvību. Ideja, ka valstij pieder monopols formēt bērna vērtību horiznontu, liecina par totalitāram tendecēm, kur valsts (atzīsim - diezgan defektīvā) izglītības sistēma tiek a priori uzskatīta par bērna labākajām interesēm, bet mājmācība - par deviāciju, kuras nepieciešamība ir kaut kā īpaši jāpierāda.
Ne lokālos, ne starptautiskos pētījumos nav gūstams pamatojums, ka mājmācība pati par sevi rada sliktākus mācību rezultātus vai vājākas sociālās kompetences. Pastāvošā majmācības analīze norāda uz metodoloģiskiem ierobežojumiem šāda veida izpētē un atšķirīgiem mājmācības modeļiem, tādēļ nav pamata izdarīt universālu secinājumu, ka mājmācība būtu zemākas kvalitātes izglītības forma.
Ja regulējuma nepieciešamība faktiski radusies saistībā ar šķietamam problēmām tālmācībā, nav saprotams, kāpēc šie apsvērumi automātiski tiek attiecināti arī uz mājmācību. Tālmācībā mācību procesu organizē izglītības iestāde, savukārt mājmācības būtība ir vecāku daudz tiešāka iesaiste bērna izglītošanā. Tās ir divas dažādas izglītības formas.
2. Vispārīgais “bērna labāko interešu” jēdziens nedrīkst pārvērsties par plaši un subjektīvi interpretētu ieganstu valsts iestādei noteikt ģimenei piemērotāko izglītības modeli.
Projekts paredz, ka pašvaldība izvērtē, vai mājmācība konkrētajam bērnam atbilst viņa “labākajām interesēm”. Vienlaikus vecākiem jānorāda īpaši apstākļi, kuru dēļ mājmācība ir nepieciešama, un jāspēj pašvaldībai pamatot izvēlēto izglītības formu.
Šāda pieeja rada būtisku jautājumu: kāpēc kompetence noteikt bērnam piemērotāko izglītības formu būtu jāpiešķir pašvaldības ierēdnim, ja vecāki paši ikdienā pazīst savu bērnu, viņa temperamentu, spējas, mācīšanās veidu, intereses, emocionālās vajadzības un ģimenes vērtību sistēmu?
Pašvaldības darbiniekam nav iespējams kļūt par ideoloģiski vai vērtību ziņā neitrālu arbitru, kurš var objektīvi noteikt, kādam jābūt bērna izglītības procesam un vērtību horizontam. Izglītība nav aplūkojama tikai kā standartizējamu zināšanu nodošana, jo tā ietver arī priekšstatus par pasauli, cilvēku, atbildību, ģimeni, sabiedrību, kultūru un dzīves mērķiem.
Tieši ģimene ir vide, kurā bērns visciešāk un ilgstošāk tiek audzināts, un vecākiem ir leģitīma interese noteikt, kādā veidā bērns apgūst ne tikai valsts noteikto mācību saturu, bet arī ģimenes vērtības un pasaules izpratni.
Šis, protams, nav arguments par neierobežotu vecāku varu, jo valstij ir tiesības un pienākums reaģēt, ja bērns netiek izglītots, tiek apdraudēta viņa drošība vai netiek nodrošinātas obligātās izglītības prasības. Taču šādai valsts intervencei būtu jābūt balstītai uz konkrētu risku vai pārkāpumu, nevis uz sākotnēju pieņēmumu, ka vecāku izvēlētā mājmācība varētu nebūt bērna interesēs.
3. Regulējums rada nepamatotu “vainas prezumpciju” attiecībā uz mājmācības ģimenēm.
Projekta tvērums paredz to, ka vecākiem faktiski jāiegūst valsts iestādes atļauja tam, lai izmantotu izglītības formu, ko paredz izglītības likums. Turklāt šī atļauja ir spēkā tikai vienu mācību gadu, pēc kura process atkārtojams.
Tas rada administratīvu slogu ģimenēm, kuras jau ir uzņēmušās lielāku atbildību par bērna izglītības procesu, salīdzinot ar tradicionālo izglītības ceļu, kur bērns tiek nodots pedagogu vadībā.
Mājmācība pēc būtības nevar būt veids, kā vecāki varētu apzināti vai neapzināti pretdarboties bērna “labākajām interesēm”, tieši pretēji - tās izvēle nozīmē to, ka vecāki apzināti uzņemas būtisku laika, darba un atbildības slogu, lai sekotu bērna mācību procesam. Tādēļ regulējumam būtu jābalstās uz uzticēšanos un rezultātu pārbaudi, nevis uz pieņēmumu, ka vecāku izvēle jau sākotnēji ir turama aizdomās.
4. Būtu jāvērtē bērna izglītības rezultāts, nevis vecāku izvēles “pareizība”.
Ja valsts mērķis ir garantēt bērna tiesības uz izglītību, samērīgs risinājums būtu pārbaudīt, vai bērns faktiski apgūst valsts izglītības standartam atbilstošu saturu un sasniedz nepieciešamos mācību rezultātus.
Pašreizējais regulējums jau paredz iespēju novērtēt bērna mācību sasniegumus, sniegt atgriezenisko saiti un nepieciešamības gadījumā noteikt uzlabojumus, tāpēc nav saprotams, kādu problēmu risina plānotais prasījums atskaitīties ne retāk kā reizi divos mēnešos. Mājmācība nenotiek pēc tradicionālās izglītības principiem, kur dienā tiek apgūti vairāki priekšmeti. Mājmācībā apmācība noris dažāda ilguma segmentos, nevis tiek skaldīta 40 minūšu nogriežņos ar atšķirīgu mācību vielu. Kāda atšķirībā kā bērns nonāk pie zināšanām, ja viņam mācību gada beigās šīs zināšanas ir un tās var pārbaudīt?
Tāpat nav skaidrs, kādu papildu sabiedrības interesi nodrošina pašvaldības sākotnējā un ikgadējā subjektīvā izvērtēšana par to, vai mājmācība “atbilst bērna labākajām interesēm”. Ja bērns mācās, piedalās pārbaudījumos, sasniedz nepieciešamos rezultātus un tiek nodrošināta viņa drošība un attīstība, nav pamata atkārtoti prasīt ģimenei pierādīt, ka tās izvēlētais izglītības modelis vispār ir pieļaujams.
5. Dzīvesvietas apmeklējums būtu pieļaujams tikai konkrēta riska gadījumā.
Projektā paredzēta iespēja pašvaldības amatpersonām apmeklēt bērna dzīvesvietu, ja tas nepieciešams izvērtējumam vai pašvaldības rīcībā ir informācija par iespējamu bērna tiesību vai drošības apdraudējumu.
Šāda iespēja būtu saglabājama tikai kā izņēmuma instruments gadījumiem, kad pastāv konkrētas, pārbaudāmas pazīmes par bērna apdraudējumu. Tai nevajadzētu kļūt par pašmērķīgu mājmācības ģimeņu uzraudzības sastāvdaļu.
Ņemot vērā augstāk minēto, aicinu:
Atteikties no prasības vecākiem ik gadu saņemt pašvaldības atzinumu par mājmācības atbilstību bērna “labākajām interesēm”.
Mājmācību un tālmācību regulēt atsevišķi, ņemot vērā to būtiskās atšķirības.
Gadījumā, ja nepieciešama kvalitātes kontrole, koncentrēties uz objektīvi pārbaudāmiem bērna mācību rezultātiem, nevis automātiski pieņemt, ka mājmācība ietver kaut kādus riskus bērna interesēm un uzlikt ģimenēm slogu pierādīt pretējo.
Paredzēt valsts vai pašvaldības iejaukšanos mājmācībā tikai tad, ja konstatēts konkrēts izglītības nenodrošināšanas, bērna drošības vai citu bērna tiesību pārkāpumu risks.
Dzīvesvietas apmeklējumu paredzēt tikai tad, ja pastāv konkrēta informācija par iespējamu bērna tiesību vai drošības apdraudējumu, nevis kā vispārēju mājmācības ģimeņu kontroles mehānismu.
Valsts uzdevums ir nodrošināt, lai bērns saņem kvalitatīvu izglītību un būtu pasargāts no faktiskas nolaidības vai apdraudējuma. Taču no tā neizriet nepieciešamība valstij vai pašvaldībai katrā ģimenē noteikt, kādā izglītības vidē bērnam ir jāatrodas, ja vecāki pilda savus pienākumus un bērna izglītības rezultāti ir pārbaudāmi.
Mērķim būtu jābūt nevis mājmācības ierobežošanai, bet bērna tiesību uz izglītību nodrošināšanai, vienlaikus respektējot ģimenes tiesības izvēlēties bērnam piemērotāko izglītības veidu. Latvijas Satversme vienlaikus aizsargā ģimeni un vecāku tiesības, kā arī garantē ikvienam tiesības uz izglītību.
1. Nav pietiekama pamatojuma tik būtiskiem ierobežojumiem bērna izglītošanai ģimenē.
Jaunajā regulējumā nav pietiekami pamatots, kāda konkrēta problēma ar pašreizējo izglītības apguvi ģimenē tiek risināta un kādi pierādījumi liecina, ka esošais regulējums nenodrošina bērnu tiesības uz izglītību.
Pirms jaunu administratīvu šķēršļu ieviešanas būtu nepieciešams uzrādīt konkrētus, pārbaudāmus datus par mājmācībā izglītojamo mācību sasniegumiem, izglītības kvalitāti, sociālo attīstību vai bērnu drošību, kas liecinātu par sistēmisku problēmu. Patvaļīgs un iedeoloģiski kreisi iekrāsots pieņēmums, ka alternatīva izglītības forma varētu būt kaut kādā veidā riskanta, nav pietiekams pamats būtiski ierobežot vecāku izvēles brīvību. Ideja, ka valstij pieder monopols formēt bērna vērtību horiznontu, liecina par totalitāram tendecēm, kur valsts (atzīsim - diezgan defektīvā) izglītības sistēma tiek a priori uzskatīta par bērna labākajām interesēm, bet mājmācība - par deviāciju, kuras nepieciešamība ir kaut kā īpaši jāpierāda.
Ne lokālos, ne starptautiskos pētījumos nav gūstams pamatojums, ka mājmācība pati par sevi rada sliktākus mācību rezultātus vai vājākas sociālās kompetences. Pastāvošā majmācības analīze norāda uz metodoloģiskiem ierobežojumiem šāda veida izpētē un atšķirīgiem mājmācības modeļiem, tādēļ nav pamata izdarīt universālu secinājumu, ka mājmācība būtu zemākas kvalitātes izglītības forma.
Ja regulējuma nepieciešamība faktiski radusies saistībā ar šķietamam problēmām tālmācībā, nav saprotams, kāpēc šie apsvērumi automātiski tiek attiecināti arī uz mājmācību. Tālmācībā mācību procesu organizē izglītības iestāde, savukārt mājmācības būtība ir vecāku daudz tiešāka iesaiste bērna izglītošanā. Tās ir divas dažādas izglītības formas.
2. Vispārīgais “bērna labāko interešu” jēdziens nedrīkst pārvērsties par plaši un subjektīvi interpretētu ieganstu valsts iestādei noteikt ģimenei piemērotāko izglītības modeli.
Projekts paredz, ka pašvaldība izvērtē, vai mājmācība konkrētajam bērnam atbilst viņa “labākajām interesēm”. Vienlaikus vecākiem jānorāda īpaši apstākļi, kuru dēļ mājmācība ir nepieciešama, un jāspēj pašvaldībai pamatot izvēlēto izglītības formu.
Šāda pieeja rada būtisku jautājumu: kāpēc kompetence noteikt bērnam piemērotāko izglītības formu būtu jāpiešķir pašvaldības ierēdnim, ja vecāki paši ikdienā pazīst savu bērnu, viņa temperamentu, spējas, mācīšanās veidu, intereses, emocionālās vajadzības un ģimenes vērtību sistēmu?
Pašvaldības darbiniekam nav iespējams kļūt par ideoloģiski vai vērtību ziņā neitrālu arbitru, kurš var objektīvi noteikt, kādam jābūt bērna izglītības procesam un vērtību horizontam. Izglītība nav aplūkojama tikai kā standartizējamu zināšanu nodošana, jo tā ietver arī priekšstatus par pasauli, cilvēku, atbildību, ģimeni, sabiedrību, kultūru un dzīves mērķiem.
Tieši ģimene ir vide, kurā bērns visciešāk un ilgstošāk tiek audzināts, un vecākiem ir leģitīma interese noteikt, kādā veidā bērns apgūst ne tikai valsts noteikto mācību saturu, bet arī ģimenes vērtības un pasaules izpratni.
Šis, protams, nav arguments par neierobežotu vecāku varu, jo valstij ir tiesības un pienākums reaģēt, ja bērns netiek izglītots, tiek apdraudēta viņa drošība vai netiek nodrošinātas obligātās izglītības prasības. Taču šādai valsts intervencei būtu jābūt balstītai uz konkrētu risku vai pārkāpumu, nevis uz sākotnēju pieņēmumu, ka vecāku izvēlētā mājmācība varētu nebūt bērna interesēs.
3. Regulējums rada nepamatotu “vainas prezumpciju” attiecībā uz mājmācības ģimenēm.
Projekta tvērums paredz to, ka vecākiem faktiski jāiegūst valsts iestādes atļauja tam, lai izmantotu izglītības formu, ko paredz izglītības likums. Turklāt šī atļauja ir spēkā tikai vienu mācību gadu, pēc kura process atkārtojams.
Tas rada administratīvu slogu ģimenēm, kuras jau ir uzņēmušās lielāku atbildību par bērna izglītības procesu, salīdzinot ar tradicionālo izglītības ceļu, kur bērns tiek nodots pedagogu vadībā.
Mājmācība pēc būtības nevar būt veids, kā vecāki varētu apzināti vai neapzināti pretdarboties bērna “labākajām interesēm”, tieši pretēji - tās izvēle nozīmē to, ka vecāki apzināti uzņemas būtisku laika, darba un atbildības slogu, lai sekotu bērna mācību procesam. Tādēļ regulējumam būtu jābalstās uz uzticēšanos un rezultātu pārbaudi, nevis uz pieņēmumu, ka vecāku izvēle jau sākotnēji ir turama aizdomās.
4. Būtu jāvērtē bērna izglītības rezultāts, nevis vecāku izvēles “pareizība”.
Ja valsts mērķis ir garantēt bērna tiesības uz izglītību, samērīgs risinājums būtu pārbaudīt, vai bērns faktiski apgūst valsts izglītības standartam atbilstošu saturu un sasniedz nepieciešamos mācību rezultātus.
Pašreizējais regulējums jau paredz iespēju novērtēt bērna mācību sasniegumus, sniegt atgriezenisko saiti un nepieciešamības gadījumā noteikt uzlabojumus, tāpēc nav saprotams, kādu problēmu risina plānotais prasījums atskaitīties ne retāk kā reizi divos mēnešos. Mājmācība nenotiek pēc tradicionālās izglītības principiem, kur dienā tiek apgūti vairāki priekšmeti. Mājmācībā apmācība noris dažāda ilguma segmentos, nevis tiek skaldīta 40 minūšu nogriežņos ar atšķirīgu mācību vielu. Kāda atšķirībā kā bērns nonāk pie zināšanām, ja viņam mācību gada beigās šīs zināšanas ir un tās var pārbaudīt?
Tāpat nav skaidrs, kādu papildu sabiedrības interesi nodrošina pašvaldības sākotnējā un ikgadējā subjektīvā izvērtēšana par to, vai mājmācība “atbilst bērna labākajām interesēm”. Ja bērns mācās, piedalās pārbaudījumos, sasniedz nepieciešamos rezultātus un tiek nodrošināta viņa drošība un attīstība, nav pamata atkārtoti prasīt ģimenei pierādīt, ka tās izvēlētais izglītības modelis vispār ir pieļaujams.
5. Dzīvesvietas apmeklējums būtu pieļaujams tikai konkrēta riska gadījumā.
Projektā paredzēta iespēja pašvaldības amatpersonām apmeklēt bērna dzīvesvietu, ja tas nepieciešams izvērtējumam vai pašvaldības rīcībā ir informācija par iespējamu bērna tiesību vai drošības apdraudējumu.
Šāda iespēja būtu saglabājama tikai kā izņēmuma instruments gadījumiem, kad pastāv konkrētas, pārbaudāmas pazīmes par bērna apdraudējumu. Tai nevajadzētu kļūt par pašmērķīgu mājmācības ģimeņu uzraudzības sastāvdaļu.
Ņemot vērā augstāk minēto, aicinu:
Atteikties no prasības vecākiem ik gadu saņemt pašvaldības atzinumu par mājmācības atbilstību bērna “labākajām interesēm”.
Mājmācību un tālmācību regulēt atsevišķi, ņemot vērā to būtiskās atšķirības.
Gadījumā, ja nepieciešama kvalitātes kontrole, koncentrēties uz objektīvi pārbaudāmiem bērna mācību rezultātiem, nevis automātiski pieņemt, ka mājmācība ietver kaut kādus riskus bērna interesēm un uzlikt ģimenēm slogu pierādīt pretējo.
Paredzēt valsts vai pašvaldības iejaukšanos mājmācībā tikai tad, ja konstatēts konkrēts izglītības nenodrošināšanas, bērna drošības vai citu bērna tiesību pārkāpumu risks.
Dzīvesvietas apmeklējumu paredzēt tikai tad, ja pastāv konkrēta informācija par iespējamu bērna tiesību vai drošības apdraudējumu, nevis kā vispārēju mājmācības ģimeņu kontroles mehānismu.
Valsts uzdevums ir nodrošināt, lai bērns saņem kvalitatīvu izglītību un būtu pasargāts no faktiskas nolaidības vai apdraudējuma. Taču no tā neizriet nepieciešamība valstij vai pašvaldībai katrā ģimenē noteikt, kādā izglītības vidē bērnam ir jāatrodas, ja vecāki pilda savus pienākumus un bērna izglītības rezultāti ir pārbaudāmi.
Mērķim būtu jābūt nevis mājmācības ierobežošanai, bet bērna tiesību uz izglītību nodrošināšanai, vienlaikus respektējot ģimenes tiesības izvēlēties bērnam piemērotāko izglītības veidu. Latvijas Satversme vienlaikus aizsargā ģimeni un vecāku tiesības, kā arī garantē ikvienam tiesības uz izglītību.
23.09.2026. 17:57
26-TA-1986/71
Fiziska persona
Jābūt iespējai ar ģimenes ārtsta vai psihologa izzinu realizēt bērnam mājmācību.
23.09.2026. 18:02
26-TA-1986/72
Fiziska persona
Mans bērns ir uzsācis mācības tālmācībā, un es tajā redzu ļoti daudz pozitīvu ieguvumu. Man kā mammai ir iespēja būt klātesošai tad, kad bērnam nepieciešama palīdzība, redzēt, kā viņš uztver mācību vielu, kas viņam padodas un kur rodas grūtības. Tas ļauj laikus pamanīt, ko bērns īsti nesaprot, un kopā pie tā piestrādāt, nevis ļaut mācību vielas neizpratnei uzkrāties.
Man ir iespēja bērnam izskaidrot nesaprotamo tik ilgi un tādā veidā, kā viņam ir visvieglāk uztvert. Tas nozīmē, ka bērns ne tikai iemācās konkrēto tēmu tik daudz, lai nokārtotu kontroldarbu, bet patiešām izprot un apgūst vielu. Manuprāt, tieši zināšanas un izpratne ir daudz svarīgākas par vienkārši labu atzīmi.
Tālmācībā bērnam ir arī iespēja mācīties savā tempā. Ja kāda tēma ir viegla un saprotama, nav nepieciešams ilgstoši gaidīt pārējos. Savukārt, ja kāds jautājums ir sarežģītāks, tam var veltīt vairāk laika. Klātienes klasē skolotājam ir jāpielāgojas visai klasei, kurā katram bērnam ir atšķirīgs mācīšanās temps, savukārt mājās ir iespējams daudz individuālāk reaģēt uz konkrētā bērna vajadzībām.
Ļoti būtisks ieguvums ir arī laiks. Bērnam nav jāpavada laiks ceļā uz skolu un atpakaļ. Šo laiku var izmantot miegam, atpūtai, ģimenei, sportam, hobijiem un interešu izglītībai. Bērnam ir vairāk iespēju attīstīt tās prasmes un intereses, kas viņu patiesi aizrauj.
Īpaši svarīgi man šķiet tas, ka bērns var ilgāk izgulēties. Mazam bērnam kvalitatīvs miegs ir ļoti nozīmīgs, jo noguris bērns nespēj pilnvērtīgi koncentrēties, uztvert jaunu informāciju un kvalitatīvi mācīties. Ja nav nepieciešams agri celties tikai tāpēc, lai paspētu nokļūt skolā, bērnam ir iespējams veidot viņa vecumam piemērotāku dienas ritmu.
Tālmācība dod arī iespēju mācību vidi pielāgot bērnam. Mājās var nodrošināt mierīgāku un bērnam ērtāku vidi, kurā viņš var koncentrēties. Ja nepieciešams, var paņemt īsāku pauzi, izstaipīties, padzerties vai uz brīdi atpūsties un pēc tam turpināt darbu ar jaunu enerģiju.
Vēl viens būtisks pluss ir mazāks ikdienas stress. Bērnam nav katru rītu jāsteidzas, jāpielāgojas transporta grafikam, jāuztraucas par kavēšanu vai jāpavada liela dienas daļa tikai ceļā. Tas ļauj vairāk enerģijas veltīt pašām mācībām un bērna attīstībai.
Tālmācība veicina arī bērna patstāvību un atbildību. Bērns pakāpeniski mācās plānot savu laiku, sekot līdzi uzdevumiem, ievērot termiņus un organizēt savu dienu. Tās ir prasmes, kas būs nepieciešamas ne tikai skolā, bet arī pieaugušo dzīvē.
Man patīk arī tas, ka kā vecāks es daudz labāk redzu, ko bērns mācās un kā viņam veicas. Es neuzzinu par problēmu tikai tad, kad jau saņemta slikta atzīme. Es varu pamanīt grūtības agrāk un palīdzēt tās atrisināt. Tas ļauj mācību procesu padarīt par sadarbību starp bērnu un vecāku, nevis tikai par atzīmju saņemšanu.
Mācības mājās ļauj arī vairāk izmantot praktisku pieeju. To, ko bērns apgūst teorētiski, varam pārrunāt un parādīt ar piemēriem ikdienā. Matemātiku var izmantot, plānojot pirkumus vai gatavojot ēst, dabaszinības – vērojot apkārtējo vidi, vēsturi – apmeklējot muzejus un kultūrvēsturiskas vietas, valodas – lasot un diskutējot. Līdz ar to mācības neaprobežojas tikai ar ekrānu vai mācību grāmatu.
Vēl viens nozīmīgs ieguvums ir iespēja sabalansēt mācības ar interešu izglītību. Bērnam nav jāizvēlas starp skolu un lietām, kas viņam patīk. Viņš var nodarboties ar sportu, mūziku, mākslu, programmēšanu vai citām interesēm, vienlaikus pilnvērtīgi apgūstot skolas programmu.
Manuprāt, bērnam nav nepieciešams pavadīt lielāko dienas daļu skolā tikai tāpēc, lai viņš būtu labs skolēns. Svarīgāk ir tas, lai viņš saprastu, ko mācās, saglabātu interesi par zināšanām, justos droši un viņam būtu pietiekami daudz laika arī atpūtai, miegam, ģimenei un savām interesēm.
Protams, tālmācība nav piemērota pilnīgi katram bērnam un prasa arī lielāku vecāku iesaisti, organizētību un disciplīnu. Taču mūsu gadījumā es redzu, ka šāds mācību modelis bērnam ļauj mācīties mierīgāk, individuālāk un viņa vajadzībām atbilstošāk.
Man svarīgākais nav tas, lai bērns vienkārši būtu nokārtojis kontroldarbu ar labu rezultātu. Man ir svarīgi, lai viņš pēc iespējas vairāk no apgūtā patiešām saprastu, spētu to izmantot praksē un saglabātu vēlmi mācīties arī tad, kad konkrētais kontroldarbs jau sen ir beidzies. Tieši šajā ziņā es šobrīd redzu lielu tālmācības un mācību mājās priekšrocību.
23.09.2026. 18:28
26-TA-1986/73
Fiziska persona
Iebilstu pret tiesību akta virzīšanu pašreizējā redakcijā attiecībā uz izglītības ģimenē īstenošanas nosacījumiem.
Piedāvātais regulējums rada būtiski atšķirīgus apstākļus vecākiem, kas vēlas nodrošināt bērniem izglītību ģimenē un vecākiem, kas izvēlas citas likumā noteiktas izglītības formas. Saskaņā ar jauno regulējumu pašvaldības darbinieks izvērtēs, vai izglītība ģimenē ir bērna labākajām interesēm atbilstoša. Vienlaikus citām likumā paredzētām izglītības ieguves formām šāds izvērtējums nav nepieciešams. Tādējādi tiek radīti nevienlīdzīgi apstākļi - izglītība ģimenē tiek pakļauta individuālam “piemērotības” izvērtējumam, savukārt, citu likumā paredzētu izglītības formu izvēlei šāds papildu vērtējums nav vajadzīgs. Veidojas situācija, ka vienai izglītības ieguves formai tiek piemērota prezumpcija, ka tās izvēle ir pieļaujama un atbalstāma, savukārt citai - ka tā ir iepriekš īpaši pārbaudāma un uzlūkojama ar aizdomām.
Ja bērna labākās intereses tiek noteiktas kā kritērijs izglītības ieguves formas izvērtēšanai, būtu nepieciešams pamatot, kādēļ šāds individuāls izvērtējums nepieciešams tieši izglītības ģimenē gadījumā, bet netiek vienlīdzīgi piemērots citām likumā paredzētām izglītības ieguves formām?
Vecākiem ir jābūt iespējai izvēlēties bērnam piemērotāko izglītības ieguves modeli - vai tā būtu valsts skola, privātā izglītības iestāde, izglītība ģimenē vai tālmācība. Izglītības ģimenē pieejamība nedrīkst būt atkarīga no pašvaldības darbinieka subjektīva vērtējuma. Kā pašvaldības ierēdnis šo izvērtējumu varēs veikt, ņemot vērā, ka viņam nebūs zināšanu par konkrēto bērnu, viņa veselības stāvokli, psihloģisko vērtējumu, mācīšanās īpatnībām, interesēm un talantiem?
Bērna interešu aizsardzību iespējams nodrošināt arī uzraugot bērna izglītības procesu un mācību progresu, nevis obligāti iepriekš vērtējot pašu vecāku izvēli par izglītības ieguves formu. Šādi tiktu respektētas vecāku tiesības izvēlēties savam bērnam piemērotāko izglītības ieguves veidu, vienlaikus aizsargājot bērna tiesības uz izglītību.
Piemēram, Somijā izglītība ģimenē ir atļauta visu obligātās izglītības laiku (no 7 - 18 gadu vecumam). Lai to īstenotu, vecākam vai bērna aizbildnim nav nepieciešama iestādes vai pašvaldības atļauja. Vecāks informē pašvaldību par izvēli nodrošināt bērnam izglītību ģimenē un ir atbildīgs par izglītības procesa organizēšanu un to, lai bērns apgūtu pamatizglītības mācību saturam atbilstošas prasmes un zināšanas. Bērna mācību progresa uzraudzības pasākumi parasti notiek 1 vai 2 reizes mācību gada laikā
(informācija iegūta: https://www.norden.org/en/info-norden/basic-education-finland un https://www.oph.fi/fi/koulutus-ja-tutkinnot/kotiopetus). Tādējādi bērna tiesību uz izglītību aizsardzība tiek nodrošināta, nepadarot pašu izglītības ģimenē izvēli atkarīgu no iepriekšēja pašvaldības lēmuma par tās piemērotību konkrētajam bērnam.
Izglītība ģimenē ir izglītības forma, kuras centrā ir sociālizēts, zinātkārs, vesels, mīlēts, drošā vidē audzis bērns, kas ir ieguvums visai Latvijas sabiedrībai kopumā. Šīs pieejas pamatā ir individuāla pieeja katra bērna mācīšanās vajadzībām. To, ka vecāku vēlme nodrošināt bērniem kvalitatīvu izglītību ģimenē ir atbalstāma, nevis likumdošanā ierobežojama, pauž arī globālais izglītības līderis UNESCO norādot, ka ar mājmācību saistītajiem likumdošanas un politikas pasākumiem vajadzētu būt vērstiem uz vecāku atbildības atbalstīšanu, nevis ierobežošanu, izveidojot regulējumu, kas dod vecākiem iespēju īstenot šo lomu” (UNESCO apkopojums “Homeschooling through a human rights lens” 25. lappuse).
Jebkuram jaunam tiesiskajam regulējumam būtu jābūt balstītam pierādījumos un samērīgam ar sasniedzamo mērķi. Pirms tiek noteikts papildus ierobežojums izglītības ģimenē pieejamībai, būtu nepieciešams izvērtēt, vai un kāpēc šāds ierobežojums ir nepieciešams, kādu problēmu tas risinās un vai tādu pašu bērna tiesību aizsardzības mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Vienlaikus jaunais regulējums var radīt arī papildu administratīvo slogu pašvaldībām, tādēļ būtu nepieciešams izvērtēt arī šāda regulējuma administratīvās sekas un samērīgumu.
Lūdzu pārstrādāt noteikumu normas, kas izglītības ģimenē izvēli pakļautu individuālam pašvaldības izvērtējumam, radot papildu šķērsli šīs izglītības ieguves formas izvēlei.
Piedāvātais regulējums rada būtiski atšķirīgus apstākļus vecākiem, kas vēlas nodrošināt bērniem izglītību ģimenē un vecākiem, kas izvēlas citas likumā noteiktas izglītības formas. Saskaņā ar jauno regulējumu pašvaldības darbinieks izvērtēs, vai izglītība ģimenē ir bērna labākajām interesēm atbilstoša. Vienlaikus citām likumā paredzētām izglītības ieguves formām šāds izvērtējums nav nepieciešams. Tādējādi tiek radīti nevienlīdzīgi apstākļi - izglītība ģimenē tiek pakļauta individuālam “piemērotības” izvērtējumam, savukārt, citu likumā paredzētu izglītības formu izvēlei šāds papildu vērtējums nav vajadzīgs. Veidojas situācija, ka vienai izglītības ieguves formai tiek piemērota prezumpcija, ka tās izvēle ir pieļaujama un atbalstāma, savukārt citai - ka tā ir iepriekš īpaši pārbaudāma un uzlūkojama ar aizdomām.
Ja bērna labākās intereses tiek noteiktas kā kritērijs izglītības ieguves formas izvērtēšanai, būtu nepieciešams pamatot, kādēļ šāds individuāls izvērtējums nepieciešams tieši izglītības ģimenē gadījumā, bet netiek vienlīdzīgi piemērots citām likumā paredzētām izglītības ieguves formām?
Vecākiem ir jābūt iespējai izvēlēties bērnam piemērotāko izglītības ieguves modeli - vai tā būtu valsts skola, privātā izglītības iestāde, izglītība ģimenē vai tālmācība. Izglītības ģimenē pieejamība nedrīkst būt atkarīga no pašvaldības darbinieka subjektīva vērtējuma. Kā pašvaldības ierēdnis šo izvērtējumu varēs veikt, ņemot vērā, ka viņam nebūs zināšanu par konkrēto bērnu, viņa veselības stāvokli, psihloģisko vērtējumu, mācīšanās īpatnībām, interesēm un talantiem?
Bērna interešu aizsardzību iespējams nodrošināt arī uzraugot bērna izglītības procesu un mācību progresu, nevis obligāti iepriekš vērtējot pašu vecāku izvēli par izglītības ieguves formu. Šādi tiktu respektētas vecāku tiesības izvēlēties savam bērnam piemērotāko izglītības ieguves veidu, vienlaikus aizsargājot bērna tiesības uz izglītību.
Piemēram, Somijā izglītība ģimenē ir atļauta visu obligātās izglītības laiku (no 7 - 18 gadu vecumam). Lai to īstenotu, vecākam vai bērna aizbildnim nav nepieciešama iestādes vai pašvaldības atļauja. Vecāks informē pašvaldību par izvēli nodrošināt bērnam izglītību ģimenē un ir atbildīgs par izglītības procesa organizēšanu un to, lai bērns apgūtu pamatizglītības mācību saturam atbilstošas prasmes un zināšanas. Bērna mācību progresa uzraudzības pasākumi parasti notiek 1 vai 2 reizes mācību gada laikā
(informācija iegūta: https://www.norden.org/en/info-norden/basic-education-finland un https://www.oph.fi/fi/koulutus-ja-tutkinnot/kotiopetus). Tādējādi bērna tiesību uz izglītību aizsardzība tiek nodrošināta, nepadarot pašu izglītības ģimenē izvēli atkarīgu no iepriekšēja pašvaldības lēmuma par tās piemērotību konkrētajam bērnam.
Izglītība ģimenē ir izglītības forma, kuras centrā ir sociālizēts, zinātkārs, vesels, mīlēts, drošā vidē audzis bērns, kas ir ieguvums visai Latvijas sabiedrībai kopumā. Šīs pieejas pamatā ir individuāla pieeja katra bērna mācīšanās vajadzībām. To, ka vecāku vēlme nodrošināt bērniem kvalitatīvu izglītību ģimenē ir atbalstāma, nevis likumdošanā ierobežojama, pauž arī globālais izglītības līderis UNESCO norādot, ka ar mājmācību saistītajiem likumdošanas un politikas pasākumiem vajadzētu būt vērstiem uz vecāku atbildības atbalstīšanu, nevis ierobežošanu, izveidojot regulējumu, kas dod vecākiem iespēju īstenot šo lomu” (UNESCO apkopojums “Homeschooling through a human rights lens” 25. lappuse).
Jebkuram jaunam tiesiskajam regulējumam būtu jābūt balstītam pierādījumos un samērīgam ar sasniedzamo mērķi. Pirms tiek noteikts papildus ierobežojums izglītības ģimenē pieejamībai, būtu nepieciešams izvērtēt, vai un kāpēc šāds ierobežojums ir nepieciešams, kādu problēmu tas risinās un vai tādu pašu bērna tiesību aizsardzības mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Vienlaikus jaunais regulējums var radīt arī papildu administratīvo slogu pašvaldībām, tādēļ būtu nepieciešams izvērtēt arī šāda regulējuma administratīvās sekas un samērīgumu.
Lūdzu pārstrādāt noteikumu normas, kas izglītības ģimenē izvēli pakļautu individuālam pašvaldības izvērtējumam, radot papildu šķērsli šīs izglītības ieguves formas izvēlei.
23.09.2026. 21:32
26-TA-1986/74
Fiziska persona
Atbalstām izglītību ģimenē kā pilnvērtīgu un bērna vajadzībām atbilstošu izglītības formu. Uzskatām, ka katrs bērns ir individuāls – ar savām vajadzībām, temperamentu, interesēm, mācīšanās tempu un sev piemērotāko vidi. Tieši vecāki, kuri ikdienā dzīvo kopā ar bērnu, vislabāk pazīst savu bērnu un uzņemas atbildību par viņa attīstību, labbūtību un izglītību.
Nevēlamies, lai ģimenes izglītības izvēle kļūtu par sarežģītu atļauju saņemšanas procesu, kurā vecākiem ik gadu jāpierāda, kāpēc viņu bērnam konkrētajā brīdī nepieciešama cita izglītības forma. Valsts uzdevums, mūsuprāt, ir pārliecināties par bērna tiesībām uz kvalitatīvu izglītību un tās rezultātiem, nevis noteikt vienu universālu modeli, kas būtu piemērots visiem bērniem.
Bērna labākās intereses nevar noteikt pēc principa “viens risinājums visiem”. Izglītībai ir jābūt pietiekami elastīgai, lai ģimene vajadzības gadījumā varētu izvēlēties un mainīt piemērotāko mācību formu, vienlaikus nodrošinot bērna drošību, labbūtību, attīstību un mācīšanās prieku.
23.09.2026. 21:41
26-TA-1986/75
Fiziska persona
Anonīms ierēdnis nezinās sev anonīma bērna (it sevišķi, lielpilsētās) un tā ģimenes apstākļus, vajadzības, bērna stiprās un vājās puses apmācības gaitā, psihoemocionālās vajadzības, klimatu tuvākā mikrorajona vai lauku skolas klasē. Vai ierēdnis nodrošinās bērnam transportu uz skolu, kas bērnam piemērotākā (lauku rajonos tiek nodrošināts transports labi ja uz vienu, tuvāko skolu), izvadās uz interešu pulciņiem, kas pilnveido bērnu? Vai pašvaldība risinās mobinga jautājumus skolās, kad paši pedagogi atzīst, ka netiek galā, ka atduras pret vecāku, kas ved uz skolu grūti audzināmus bērnus, attieksmi:" Gan jau skola izaudzinās!" Tai pat laikā vecāki, kas savus bērnus skolo mājmācībā vai tālmācībā, šo lēmumu ir pieņēmuši apzināti, ar sapratni par to, ka viņi tam veltīs laiku, resursus, un varēs nodrošināt tieši savam bērnam vajadzīgo mācību ritmu. Ar šo paredzēto likuma punktu tiek apšaubītas vecāku kā aizbildņu lemtspējas. Ja bērns tālmācībā ir nesekmīgs, tad valsts var iejaukties un palīdzēt šķetināt iemeslus. Situācijā, kad kardināli tiek mazināts skolu tīkls, skolas autobusu pieejamība, nav atrisināta drošība katrā skolā, skolas autobusā, tieši tālmācības vecāki ir tie, kas uzņemas rūpes par bērna drošību, veselīgu garīgo attīstību.
23.09.2026. 21:58
26-TA-1986/76
Inese Jaunzeme
Valstij būtu jāsnodrošina iespējas katram bērnam saņemt izglītību atbilstoši savām vajadzībām, kā to nosaka Izglītības likums. Pašreiz virzītie likuma grozījumi attiecībā uz tālmācību ierobežo bērna tiesības uz izglitibu, kas atbilst viņa vajadzībām un vecāku tiesības izvēlēties atbilstošāko apmācību formu savam bērnam. Esmu aizbildne bērnam, kas ir emocionāli traumēts, jo nevar augt savā bioloğiskā ğimenē. Tam ir sekas: uzmanibas deficīts, sensorās uztveres traucējumi, nepieciešamība kustēties mācoties. Viņam vispiemērotākā apmācības forma ir tālmācība. Mācās ar lieliskām sekmēm VisLatvijas vidusskolā jau 3. klasē. Man jautājums: "Kādi eksperti (gudrāki par vecākiem, psihologiem, kas dod izpētes rezultātus un rekomendācijas, ārstiem) spēs iedziļināties objektīvi katra bērna situācijā? Kas ir drošāka apmācību forma krīzes apstākļos - klātiene vai tālmācība? Kā tiks nodrošināta apmācība vietās, kur tiek slēgtas skolas un nekursē skolēnu autobusi?
23.09.2026. 22:07
26-TA-1986/77
Fiziska persona
Iebilstu pret noteikumu projekta “Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē” virzīšanu pašreizējā redakcijā un aicinu pārskatīt tajā paredzētos ierobežojumus attiecībā uz tālmācības izvēli, īpaši pamatizglītības pirmajā posmā.
Tālmācība nav izglītības forma, kuru izvēlas tikai bērniem ar veselības, sociālām vai citām īpašām vajadzībām. To var apzināti izvēlēties arī ģimenes, kuru bērniem nav šādu apstākļu un kuri sekmīgi var mācīties dažādās izglītības formās. Ģimenes izvēle par labu tālmācībai pati par sevi nevar būt pamats pieņēmumam, ka bērna intereses netiek pienācīgi nodrošinātas.
Uzskatu, ka regulējumam jābūt vienlīdzīgam un tas nedrīkst radīt situāciju, kurā noteiktai skolēnu vai ģimeņu grupai sava izglītības formas izvēle ir īpaši jāpamato vai faktiski jāpierāda, ka ģimene spēj pienācīgi rūpēties par bērna izglītību. Vecāki jau uzņemas atbildību par bērna izglītību un sadarbojas ar izglītības iestādi. Ja bērns sekmīgi apgūst izglītības programmu un nav objektīvu pazīmju, kas liecinātu par bērna tiesību vai interešu apdraudējumu, papildu administratīvas kontroles nepieciešamība nav pašsaprotama.
Īpaši aicinu pārskatīt ieceri atļauju vai saskaņojumu piešķirt tikai uz vienu gadu. Šāda kārtība rada ģimenei un bērnam nevajadzīgu tiesisko nedrošību un ikgadēju administratīvo slogu. Ja apstākļi nav mainījušies un bērns sekmīgi turpina mācības, nav saprotams, kādēļ ģimenei katru gadu atkārtoti būtu jāpamato jau iepriekš izdarīta un praksē sekmīgi īstenota izvēle.
Tāpat nopietni izvērtējama regulējumā paredzētā iespēja veikt pārbaudi bērna dzīvesvietā. Satversmes 96. pants aizsargā personas tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Tādēļ ģimenes izvēle par labu tālmācībai pati par sevi nebūtu uzskatāma par pietiekamu pamatu amatpersonu apmeklējumam dzīvesvietā. Šāda pārbaude būtu apsverama tikai tad, ja pastāv konkrēti un objektīvi apstākļi, kas rada pamatotas bažas par bērna tiesību vai interešu apdraudējumu, nevis kā vispārēja prasība visām ģimenēm, kuras izvēlējušās tālmācību. Pretējā gadījumā veidojas nevēlams priekšstats, ka vecāki, izvēloties likumā atļautu izglītības formu, jau ar šo izvēli vien rada iespējamu apdraudējumu bērnam un tādēļ ir pakļaujami pastiprinātai kontrolei. Šādu pieeju uzskatu par nesamērīgu.
Manuprāt, svarīgi ir saglabāt arī tālmācības būtību – tās elastību. Valsts uzdevumam vajadzētu būt pārliecināties, ka bērns saņem kvalitatīvu izglītību un sasniedz noteiktos mācību rezultātus, nevis pārmērīgi detalizēti reglamentēt veidu, kādā katra ģimene un izglītības iestāde šo rezultātu sasniedz.
Vienlaikus uzskatu, ka diskusijā par tālmācības ierobežošanu nepietiekami tiek ņemts vērā jautājums par to, kādēļ ģimenes šo izglītības formu izvēlas. Latvijā ir daudz profesionālu skolotāju un labu skolu, tomēr kvalitatīva, bērna vajadzībām piemērota izglītības vide nav vienlīdz pieejama visiem bērniem. Ģimenes situācijas, bērnu raksturi, mācīšanās veidi un vajadzības ir atšķirīgas, un vienots risinājums visiem bērniem ne vienmēr ir bērna interesēs. Tādēļ valsts resursi pirmām kārtām būtu ieguldāmi tādas klātienes izglītības sistēmas veidošanā, kurai bērni un vecāki uzticas un kuru viņi vēlas izvēlēties – nodrošinot pietiekamu pedagogu skaitu, kvalitatīvu mācību procesu, savlaicīgu atbalstu bērniem un ģimenēm un drošu mācību vidi. Klātienes skolas pievilcību un kvalitāti nevar ilgtermiņā palielināt, radot arvien sarežģītāku administratīvo kārtību ģimenēm, kuras izvēlas citu likumīgu izglītības formu. Ja ģimene, izvērtējot sava bērna vajadzības un savas iespējas, secina, ka tālmācība konkrētajā situācijā ir piemērotākā izglītības forma, valstij šāda izvēle būtu jāatbalsta, vienlaikus nodrošinot saprātīgu izglītības kvalitātes uzraudzību.
Tādēļ aicinu noteikumu projektā:
1) saglabāt tālmācību kā reāli pieejamu izglītības formu arī bērniem, kuriem nav veselības, sociālu vai citu īpašu apstākļu;
neparedzēt ģimenēm pienākumu pierādīt īpašus apstākļus vai pamatot, kādēļ tās izvēlējušās tālmācību, ja bērna izglītības ieguve tiek pienācīgi nodrošināta;
2) pārskatīt prasību par ikgadēju atļaujas vai saskaņojuma saņemšanu un nodrošināt ģimenei lielāku tiesisko stabilitāti;
3) nepieļaut dzīvesvietas apmeklējumus kā vispārēju kontroles mehānismu tikai tādēļ, ka bērns mācās tālmācībā;
4) izvairīties no izglītības iestāžu un pašvaldību funkciju dublēšanas un nevajadzīga administratīvā sloga;
5) izglītības kvalitātes uzraudzībā galveno uzmanību veltīt bērna mācību sasniegumiem, izaugsmei un faktiskajām interesēm;
6) paralēli alternatīvo izglītības formu regulēšanai ieguldīt klātienes izglītības kvalitātē, lai ģimenes klātienes skolu izvēlētos tās kvalitātes un sniegtā atbalsta dēļ, nevis tāpēc, ka citas izglītības formas kļuvušas administratīvi grūti pieejamas.
Aicinu noteikumu projekta izstrādē ievērot samērīguma principu un saglabāt līdzsvaru starp valsts pienākumu uzraudzīt izglītības kvalitāti un ģimenes tiesībām izvēlēties savam bērnam piemērotāko izglītības formu. Tālmācības izvēle pati par sevi nedrīkst būt pamats pastiprinātai ģimenes kontrolei vai pieņēmumam, ka bērna intereses netiek pienācīgi nodrošinātas.
Tālmācība nav izglītības forma, kuru izvēlas tikai bērniem ar veselības, sociālām vai citām īpašām vajadzībām. To var apzināti izvēlēties arī ģimenes, kuru bērniem nav šādu apstākļu un kuri sekmīgi var mācīties dažādās izglītības formās. Ģimenes izvēle par labu tālmācībai pati par sevi nevar būt pamats pieņēmumam, ka bērna intereses netiek pienācīgi nodrošinātas.
Uzskatu, ka regulējumam jābūt vienlīdzīgam un tas nedrīkst radīt situāciju, kurā noteiktai skolēnu vai ģimeņu grupai sava izglītības formas izvēle ir īpaši jāpamato vai faktiski jāpierāda, ka ģimene spēj pienācīgi rūpēties par bērna izglītību. Vecāki jau uzņemas atbildību par bērna izglītību un sadarbojas ar izglītības iestādi. Ja bērns sekmīgi apgūst izglītības programmu un nav objektīvu pazīmju, kas liecinātu par bērna tiesību vai interešu apdraudējumu, papildu administratīvas kontroles nepieciešamība nav pašsaprotama.
Īpaši aicinu pārskatīt ieceri atļauju vai saskaņojumu piešķirt tikai uz vienu gadu. Šāda kārtība rada ģimenei un bērnam nevajadzīgu tiesisko nedrošību un ikgadēju administratīvo slogu. Ja apstākļi nav mainījušies un bērns sekmīgi turpina mācības, nav saprotams, kādēļ ģimenei katru gadu atkārtoti būtu jāpamato jau iepriekš izdarīta un praksē sekmīgi īstenota izvēle.
Tāpat nopietni izvērtējama regulējumā paredzētā iespēja veikt pārbaudi bērna dzīvesvietā. Satversmes 96. pants aizsargā personas tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Tādēļ ģimenes izvēle par labu tālmācībai pati par sevi nebūtu uzskatāma par pietiekamu pamatu amatpersonu apmeklējumam dzīvesvietā. Šāda pārbaude būtu apsverama tikai tad, ja pastāv konkrēti un objektīvi apstākļi, kas rada pamatotas bažas par bērna tiesību vai interešu apdraudējumu, nevis kā vispārēja prasība visām ģimenēm, kuras izvēlējušās tālmācību. Pretējā gadījumā veidojas nevēlams priekšstats, ka vecāki, izvēloties likumā atļautu izglītības formu, jau ar šo izvēli vien rada iespējamu apdraudējumu bērnam un tādēļ ir pakļaujami pastiprinātai kontrolei. Šādu pieeju uzskatu par nesamērīgu.
Manuprāt, svarīgi ir saglabāt arī tālmācības būtību – tās elastību. Valsts uzdevumam vajadzētu būt pārliecināties, ka bērns saņem kvalitatīvu izglītību un sasniedz noteiktos mācību rezultātus, nevis pārmērīgi detalizēti reglamentēt veidu, kādā katra ģimene un izglītības iestāde šo rezultātu sasniedz.
Vienlaikus uzskatu, ka diskusijā par tālmācības ierobežošanu nepietiekami tiek ņemts vērā jautājums par to, kādēļ ģimenes šo izglītības formu izvēlas. Latvijā ir daudz profesionālu skolotāju un labu skolu, tomēr kvalitatīva, bērna vajadzībām piemērota izglītības vide nav vienlīdz pieejama visiem bērniem. Ģimenes situācijas, bērnu raksturi, mācīšanās veidi un vajadzības ir atšķirīgas, un vienots risinājums visiem bērniem ne vienmēr ir bērna interesēs. Tādēļ valsts resursi pirmām kārtām būtu ieguldāmi tādas klātienes izglītības sistēmas veidošanā, kurai bērni un vecāki uzticas un kuru viņi vēlas izvēlēties – nodrošinot pietiekamu pedagogu skaitu, kvalitatīvu mācību procesu, savlaicīgu atbalstu bērniem un ģimenēm un drošu mācību vidi. Klātienes skolas pievilcību un kvalitāti nevar ilgtermiņā palielināt, radot arvien sarežģītāku administratīvo kārtību ģimenēm, kuras izvēlas citu likumīgu izglītības formu. Ja ģimene, izvērtējot sava bērna vajadzības un savas iespējas, secina, ka tālmācība konkrētajā situācijā ir piemērotākā izglītības forma, valstij šāda izvēle būtu jāatbalsta, vienlaikus nodrošinot saprātīgu izglītības kvalitātes uzraudzību.
Tādēļ aicinu noteikumu projektā:
1) saglabāt tālmācību kā reāli pieejamu izglītības formu arī bērniem, kuriem nav veselības, sociālu vai citu īpašu apstākļu;
neparedzēt ģimenēm pienākumu pierādīt īpašus apstākļus vai pamatot, kādēļ tās izvēlējušās tālmācību, ja bērna izglītības ieguve tiek pienācīgi nodrošināta;
2) pārskatīt prasību par ikgadēju atļaujas vai saskaņojuma saņemšanu un nodrošināt ģimenei lielāku tiesisko stabilitāti;
3) nepieļaut dzīvesvietas apmeklējumus kā vispārēju kontroles mehānismu tikai tādēļ, ka bērns mācās tālmācībā;
4) izvairīties no izglītības iestāžu un pašvaldību funkciju dublēšanas un nevajadzīga administratīvā sloga;
5) izglītības kvalitātes uzraudzībā galveno uzmanību veltīt bērna mācību sasniegumiem, izaugsmei un faktiskajām interesēm;
6) paralēli alternatīvo izglītības formu regulēšanai ieguldīt klātienes izglītības kvalitātē, lai ģimenes klātienes skolu izvēlētos tās kvalitātes un sniegtā atbalsta dēļ, nevis tāpēc, ka citas izglītības formas kļuvušas administratīvi grūti pieejamas.
Aicinu noteikumu projekta izstrādē ievērot samērīguma principu un saglabāt līdzsvaru starp valsts pienākumu uzraudzīt izglītības kvalitāti un ģimenes tiesībām izvēlēties savam bērnam piemērotāko izglītības formu. Tālmācības izvēle pati par sevi nedrīkst būt pamats pastiprinātai ģimenes kontrolei vai pieņēmumam, ka bērna intereses netiek pienācīgi nodrošinātas.
23.09.2026. 22:38
26-TA-1986/78
Fiziska persona
Mājmācibai un tālmācībai jābūt saglabātai kā brivai izvēlei, ko izdara vecāki. Tāpat kā kurš katrs pretīmnācējs nevar izvērtēt un izlemt bērna labākās intereses, tāpat svešinieki pašvaldībā to nevar izlemt, un nav pieļaujams, ka tālmācību ierobežo.
23.09.2026. 22:55
26-TA-1986/79
Fiziska persona
Saprotu vēlmi neļaut izglītību ģimenē, ja vecāki ir nolaidīgi (to dara vienkārši tāpēc, ka tā var nevest uz skolu vai tamlīdzīgi). Bet lielākā daļa vecāku, kas bērniem izvēlas mājmācību ģimenē, to nedara nolaidības dēļ, bet tādēļ, ka ir izpētīti “par un pret”, un to uzskata par labāko saviem bērniem. Tātad nevis kāds no malas, bet jau kāds, kas pazīst konkrēto bērnu, to ir izvērtējis. Tie lielākoties ir vecāki ar augstāko izglītību un mērķi sniegt labāko saviem bērniem (pierāda B.Stikutes pētījums).
Katrs viedoklis ir subjektīvs, tāpat kā nevienam nav vienādas vērtības 1 pret 1, tāpat nav iespējams nodrošināt, ka nozīmētais pašvaldības darbinieks, kam jāizvērtē, vai lēmums ir bērna labākajās interesēs, būs saprotošs pret attiecīgās ģimenes izvēlēm. Izvērtējums par labākajām interesēm nav iespējams – jo nav norādīta tabula, kur ir “labākais un sliktākais variants” katrā no situācijām, jo tāda nav, tas ir subjektīvs vērtējums. Ne valstij kopumā, ne pašvaldības darbiniekam nav pamata apšaubīt vecāku izvēli attiecībā uz bērniem, ja tā nenodara pāri bērniem, taču cita veida izglītības apgūšana ir izvērtēta izvēle, nevis vardarbība.
Ņemot vērā, ka izglītību ģimenē arī uzrauga sadarbības skola, tad nav skaidrs, kādēļ ir nepieciešama papildus birokrātija. Tad arī loģiski būtu to prasīt no skolēniem, kas apmeklē skolu klātienē, jo mājmācība pētījumos (bērna intereses, raksturs, sniegums) nav sliktāka par klātienes skolas apmeklēšanu.
Pašvaldības darbinieks būs interešu konfliktā izvērtējot jebkuru iesniegumu – pašvaldība vēlas, lai varētu piepildīt skolas ar skolēniem, nevis darīt pretējo.
8. punkts par to, ka lēmums ir derīgs 1 gadu, radīs pārāk lielu birokrātiju, jo, ja jau ir saņemts lēmums, ka šāda izglītība ir ģimenei “atļauta”, viss tiek turpināts kā iepriekš – ārsta zīme un sadarbība ar skolu, nav iemesla pieņemt, ka pēc gada kaut kas var būt būtiski mainījies, tas tikai palielina birokrātiju, nevis būtiski uzlabos situāciju valstī.
Piekrītu visiem iepriekšējiem pamatotajiem komentāriem par to, ka likumprojektā ir būtiski mīnusi.
Katrs viedoklis ir subjektīvs, tāpat kā nevienam nav vienādas vērtības 1 pret 1, tāpat nav iespējams nodrošināt, ka nozīmētais pašvaldības darbinieks, kam jāizvērtē, vai lēmums ir bērna labākajās interesēs, būs saprotošs pret attiecīgās ģimenes izvēlēm. Izvērtējums par labākajām interesēm nav iespējams – jo nav norādīta tabula, kur ir “labākais un sliktākais variants” katrā no situācijām, jo tāda nav, tas ir subjektīvs vērtējums. Ne valstij kopumā, ne pašvaldības darbiniekam nav pamata apšaubīt vecāku izvēli attiecībā uz bērniem, ja tā nenodara pāri bērniem, taču cita veida izglītības apgūšana ir izvērtēta izvēle, nevis vardarbība.
Ņemot vērā, ka izglītību ģimenē arī uzrauga sadarbības skola, tad nav skaidrs, kādēļ ir nepieciešama papildus birokrātija. Tad arī loģiski būtu to prasīt no skolēniem, kas apmeklē skolu klātienē, jo mājmācība pētījumos (bērna intereses, raksturs, sniegums) nav sliktāka par klātienes skolas apmeklēšanu.
Pašvaldības darbinieks būs interešu konfliktā izvērtējot jebkuru iesniegumu – pašvaldība vēlas, lai varētu piepildīt skolas ar skolēniem, nevis darīt pretējo.
8. punkts par to, ka lēmums ir derīgs 1 gadu, radīs pārāk lielu birokrātiju, jo, ja jau ir saņemts lēmums, ka šāda izglītība ir ģimenei “atļauta”, viss tiek turpināts kā iepriekš – ārsta zīme un sadarbība ar skolu, nav iemesla pieņemt, ka pēc gada kaut kas var būt būtiski mainījies, tas tikai palielina birokrātiju, nevis būtiski uzlabos situāciju valstī.
Piekrītu visiem iepriekšējiem pamatotajiem komentāriem par to, ka likumprojektā ir būtiski mīnusi.
23.09.2026. 23:09
26-TA-1986/80
Fiziska persona
Iebildums.
Uzskatu, ka nav nepieciešams papildus apgrūtināt un ierobežot vai atteikt izglītību ģimenē (mājmācību) ģimenēm, kas to izvēlas, jo esošie noteikumi jau paredz vecāku atbildīgu darbu, speciālistu izziņu nodrošināšanu, regulāru sadarbību ar skolu.
Uzskatu, ka nav nepieciešams papildus apgrūtināt un ierobežot vai atteikt izglītību ģimenē (mājmācību) ģimenēm, kas to izvēlas, jo esošie noteikumi jau paredz vecāku atbildīgu darbu, speciālistu izziņu nodrošināšanu, regulāru sadarbību ar skolu.
23.09.2026. 23:29
26-TA-1986/81
Fiziska persona
Nepiekrītu mājmācības (izglītības ģimenē) ierobežošanai un tam, ka pašvaldība var izlemt, kas manam bērnam ir vislabākais. Vecāki, kuri izvēlas mājmācību ir atbildīgi - gan pieņemot šo lēmumu, gan izglītojot savus bērnus, un ir pelnījuši, ka pret viņiem tā arī izturas. Tas nozīmē neapšaubīt viņu izvēles un spējas un to, ka viņi savu bērnu pazīst labāk, nekā pašvaldības ierēdnis.
23.09.2026. 23:45
26-TA-1986/82
Elīna Dugnese-Upeniece
Neatbalstu! Tikai un vienīgi vecāks var lemt, kāda izglītības sistēma viņam ir vispiemērotākā, jo tikai vecāks pazīst savu bērnu vislabāk un tikai viņš ir kompetents izvērtēt un pieņemt lēmumu.
24.09.2026. 08:21
Atlasīti 123 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25