Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Deklarācijā par Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 47. punktā ir noteikts uzdevums ar Ministru kabineta noteikumiem noteikt skaidras prasības izglītības kvalitātes nodrošināšanai visos izglītības veidos un pakāpēs. Ministru kabineta 2026. gada 27. jūlija rīkojumā Nr. 449 "Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai" 47.5. prioritārā pasākuma "Saglabāt izglītības pieejamību atbilstoši bērnu labākajām interesēm un drošības izaicinājumiem" ietvaros noteikts uzdevums apstiprināt skaidru un efektīvu kārtību izglītības īstenošanai ģimenē un tālmācībā 1.- 6.klasei.
Mērķa apraksts
Projekts paredz noteikt kritērijus un kārtību: kādā pašvaldība izvērtē, vai vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas apguve ģimenē vai tālmācībā atbilst bērna labākajām interesēm, un pagarina termiņu, uz kādu izsniegts izvērtējums; vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas apguvei ģimenē; kādā izglītības iestāde īsteno vispārējās izglītības programmas tālmācībā; kādā izglītības iestāde īsteno vispārējās pamatizglītības otrā posma izglītības programmas un vispārējās vidējās izglītības programmas nepilna laika klātienē.
Politikas jomas
Izglītības un zinātnes politika
Teritorija
Latvija
Norises laiks
10.09.2026. - 24.09.2026.
Informācija
-
Fiziskās personas
- vecāki
Skaidrojums un ietekme
Projekts ietekmē izglītojamos un viņu vecākus (personas, kas realizē aizgādību), nosakot prasības izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē, kā arī vecāku pienākumus un sadarbību ar pašvaldību un izglītības iestādi.
Juridiskās personas
- Izglītības iestādes
Skaidrojums un ietekme
Projekts ietekmē vispārējās izglītības iestādes, nosakot prasības izglītības programmu īstenošanai ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē, kā arī pienākumus izglītojamo atbalsta, mācību procesa organizēšanas un sadarbības ar izglītojamo un viņa vecākiem nodrošināšanai.
Sagatavoja
Guntis Jēkabsons (IZM)
Atbildīgā persona
Jānis Paiders (IZM)
Izsludināšanas datums
10.09.2026. 19:14
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-1986/83
Fiziska persona
Iebildums pret izglītības ģimenē un tālmācības ierobežošanu (1.–6. kl.)
Aicinu noraidīt ieceri ieviest atļauju sistēmu un birokrātiskus šķēršļus mājmācībai un tālmācībai 1.–6. klasē.
Skola nedrīkst būt loterija. Ar krītošiem PISA rezultātiem, pedagogu vakancēm un robainiem stundu sarakstiem klātienes skola šodien nespēj garantēt kvalitāti katram bērnam.
Asistentu un atbalsta personāla trūkuma dēļ skolas bieži netiek galā ar kārtības uzturēšanu klasē.
Ja vecāks uzņemas atbildību un spēj nodrošināt bērnam mierīgu, jēgpilnu mācību vidi, valstij ir jāsaka "paldies", nevis jāpieprasa atļaujas.
Aicinu noraidīt ieceri ieviest atļauju sistēmu un birokrātiskus šķēršļus mājmācībai un tālmācībai 1.–6. klasē.
Skola nedrīkst būt loterija. Ar krītošiem PISA rezultātiem, pedagogu vakancēm un robainiem stundu sarakstiem klātienes skola šodien nespēj garantēt kvalitāti katram bērnam.
Asistentu un atbalsta personāla trūkuma dēļ skolas bieži netiek galā ar kārtības uzturēšanu klasē.
Ja vecāks uzņemas atbildību un spēj nodrošināt bērnam mierīgu, jēgpilnu mācību vidi, valstij ir jāsaka "paldies", nevis jāpieprasa atļaujas.
24.09.2026. 08:50
26-TA-1986/84
Evelīna Sproģe
Neatbalstu!
Manuprāt, piedāvātā kārtība būtiski palielina pašvaldības lomu ģimenes lēmuma par bērna izglītošanu izvērtēšanā. Vienlaikus rodas papildu administratīvs posms – pašvaldība kļūst par starpnieku starp ģimeni un tās izvēlēto skolu.
Kā arī saskatu interešu konfilktu laikā, kad katras bērns mazākās pašvaldības skolās ir no svara.
Citēšu A. Kulberga kungu: “Es gribu ravēt ārā birokrātiju, bet es viens to nevaru paveikt. Man ikdienā Ministru kabineta sēdēs acu plakstiņi raustās un raudāt gribas, mani nogalina šīs sēdes, kurās ir tik daudz piesārņojuma ar birokrātiju.”
Ja mēs tik ļoti gribam ravēt ārā birokrātiju, kāpēc vienlaikus veidojam vēl vienu kontroles un administrēšanas posmu?
Vai valstij tiešām ir nepieciešams un ir pieejami papildu resursi, lai šo mehānismu uzturētu?
Un vēl svarīgāk – ko tieši mēs ar šo papildu kontroli iegūstam?
Līdz šim ģimene, kas izvēlējās bērna izglītošanu ģimenē, sazinājās ar sadarbības skolu, iesniedza nepieciešamos dokumentus, nokārtoja paredzētās prasības (ģimenes ārsta zīmi vai psihologa atzinumu, rakstīja iesniegumu) un uzsāka mācību procesu. Sadarbība ar skolu turpinājās arī pēc tam – ar atskaitēm, vecāku sapulcēm, tikšanās reizēm, skolas pasākumiem un citām noteiktajām prasībām.
Tagad tiek piedāvāta vēl detalizētāka izvērtēšanas un saskaņošanas kārtība.
Es tajā redzu vienu ļoti skaidru tendenci – vairāk kontroles, vairāk administrēšanas un mazāk uzticēšanās ģimenei.
Bet mājmācība pēc būtības ir alternatīva pieeja tradicionālajam skolas modelim. Tā nav paredzēta visiem. Tā ir izvēle tām ģimenēm, kurām konkrētajā situācijā šāds risinājums ir būtisks (arī bez īpašiem veselības apstākļiem un citām lietām, kas uzskaitītas dokumentā).
Un te nonākam pie vārdiem, kas pašā dokumentā tiek daudzkārt uzsvērti – “bērna labākās intereses”.
Protams, bērna intereses ir svarīgas.
Bet vai bērna labākajās interesēs vienmēr ir arī maksimāli palielināt institūciju kontroli pār ģimenes izvēli?
Vai bērna interesēs ir radīt sistēmu, kurai arvien vairāk jāpielāgojas, lai izmantotu alternatīvu izglītības ieguves formu?
Un visbeidzot – vai šāda pieeja tiešām palīdz veidot vidi, kurā ģimenes grib dzīvot, palikt un audzināt bērnus Latvijā?
Valstij ir nepieciešami nodokļu ieņēmumi.
Nodokļus maksā cilvēki.
Cilvēki veido ģimenes.
Un, ja mēs patiešām gribam, lai Latvijā dzimst un aug bērni, tad būtu vērts domāt arī par to, vai mūsu radītā sistēma ģimenēm dod vairāk iespēju vai vairāk šķēršļu.
Paldies par vēlmi un ieguldīto darbu, lai sakārtotu kādu no izglītīas aspektiem, bet, lūdzu, dokumentu pārstrādāt, ieklausoties biedrības "Ģimeņu skolu apvienība" vadles paustajā, kā arī ģimeņu rakstītajās vēstulēs.
Ar cieņu
Evelīna Sproģe
(pedagogs ar 14 gadu pieredzi mājmācības jomā)
Manuprāt, piedāvātā kārtība būtiski palielina pašvaldības lomu ģimenes lēmuma par bērna izglītošanu izvērtēšanā. Vienlaikus rodas papildu administratīvs posms – pašvaldība kļūst par starpnieku starp ģimeni un tās izvēlēto skolu.
Kā arī saskatu interešu konfilktu laikā, kad katras bērns mazākās pašvaldības skolās ir no svara.
Citēšu A. Kulberga kungu: “Es gribu ravēt ārā birokrātiju, bet es viens to nevaru paveikt. Man ikdienā Ministru kabineta sēdēs acu plakstiņi raustās un raudāt gribas, mani nogalina šīs sēdes, kurās ir tik daudz piesārņojuma ar birokrātiju.”
Ja mēs tik ļoti gribam ravēt ārā birokrātiju, kāpēc vienlaikus veidojam vēl vienu kontroles un administrēšanas posmu?
Vai valstij tiešām ir nepieciešams un ir pieejami papildu resursi, lai šo mehānismu uzturētu?
Un vēl svarīgāk – ko tieši mēs ar šo papildu kontroli iegūstam?
Līdz šim ģimene, kas izvēlējās bērna izglītošanu ģimenē, sazinājās ar sadarbības skolu, iesniedza nepieciešamos dokumentus, nokārtoja paredzētās prasības (ģimenes ārsta zīmi vai psihologa atzinumu, rakstīja iesniegumu) un uzsāka mācību procesu. Sadarbība ar skolu turpinājās arī pēc tam – ar atskaitēm, vecāku sapulcēm, tikšanās reizēm, skolas pasākumiem un citām noteiktajām prasībām.
Tagad tiek piedāvāta vēl detalizētāka izvērtēšanas un saskaņošanas kārtība.
Es tajā redzu vienu ļoti skaidru tendenci – vairāk kontroles, vairāk administrēšanas un mazāk uzticēšanās ģimenei.
Bet mājmācība pēc būtības ir alternatīva pieeja tradicionālajam skolas modelim. Tā nav paredzēta visiem. Tā ir izvēle tām ģimenēm, kurām konkrētajā situācijā šāds risinājums ir būtisks (arī bez īpašiem veselības apstākļiem un citām lietām, kas uzskaitītas dokumentā).
Un te nonākam pie vārdiem, kas pašā dokumentā tiek daudzkārt uzsvērti – “bērna labākās intereses”.
Protams, bērna intereses ir svarīgas.
Bet vai bērna labākajās interesēs vienmēr ir arī maksimāli palielināt institūciju kontroli pār ģimenes izvēli?
Vai bērna interesēs ir radīt sistēmu, kurai arvien vairāk jāpielāgojas, lai izmantotu alternatīvu izglītības ieguves formu?
Un visbeidzot – vai šāda pieeja tiešām palīdz veidot vidi, kurā ģimenes grib dzīvot, palikt un audzināt bērnus Latvijā?
Valstij ir nepieciešami nodokļu ieņēmumi.
Nodokļus maksā cilvēki.
Cilvēki veido ģimenes.
Un, ja mēs patiešām gribam, lai Latvijā dzimst un aug bērni, tad būtu vērts domāt arī par to, vai mūsu radītā sistēma ģimenēm dod vairāk iespēju vai vairāk šķēršļu.
Paldies par vēlmi un ieguldīto darbu, lai sakārtotu kādu no izglītīas aspektiem, bet, lūdzu, dokumentu pārstrādāt, ieklausoties biedrības "Ģimeņu skolu apvienība" vadles paustajā, kā arī ģimeņu rakstītajās vēstulēs.
Ar cieņu
Evelīna Sproģe
(pedagogs ar 14 gadu pieredzi mājmācības jomā)
24.09.2026. 09:55
26-TA-1986/85
Ingrīda Elinga-Eliasa
Atbalstu sabiedrības kopīgo interesi nodrošināt ikvienam bērnam kvalitatīvu izglītību un aizsargāt bērnu gadījumos, kad viņa tiesības, attīstība vai labbūtība ir apdraudēta. Tomēr uzskatu, ka regulējuma centrā jābūt konkrētā bērna izglītības kvalitātei, progresam, sasniegumiem, drošībai, labbūtībai un bērna viedoklim, nevis izglītības formas ierobežošanai.
1. VALSTS UN SABIEDRĪBA
Demokrātiskā valstī publiskā vara nav sabiedrībai pretstatīts subjekts. Satversme nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Valsts un pašvaldību institūcijas īsteno sabiedrības demokrātiski leģitimētu publisko varu. Valsts pārvaldes iekārtas likums savukārt paredz, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs un tai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu.
Sabiedrība finansē publisko izglītības sistēmu un uztic tai pienākumu nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu izglītību un aizsargāt bērna tiesības. No tā neizriet, ka publiskajai pārvaldei automātiski jāizvēlas bērna vietā viens mācību organizācijas modelis, ja valsts noteiktos kvalitātes mērķus iespējams sasniegt vairākos veidos.
Sabiedrības līdzdalībai šāda regulējuma izstrādē jābūt jēgpilnai. Lūdzu pēc būtības izvērtēt bērnu, vecāku, pedagogu un izglītības iestāžu argumentus un piedāvātās alternatīvas.
2. KVALITĀTE, NEVIS IZGLĪTĪBAS FORMAS PREZUMPCIJA
Latvijā pastāv izglītības kvalitātes sistēmas elementi: valsts standarti un sasniedzamie rezultāti, skolēnu vērtēšana, monitoringa un valsts pārbaudes darbi, skolu pašvērtēšana un akreditācija.
Šī sistēma jāpilnveido tā, lai pēc iespējami salīdzināmiem kritērijiem varētu konstatēt, vai konkrētais bērns faktiski saņem kvalitatīvu izglītību neatkarīgi no tās ieguves formas.
Jāvērtē bērna sasniegtie rezultāti, individuālais progress, iesaiste mācībās, pedagoga pieejamība un atgriezeniskā saite, mācību grūtību identificēšana, nepieciešamais atbalsts, drošība un psiholoģiskā labbūtība.
Vienādi kvalitātes mērķi nenozīmē identisku mācību procesa organizāciju.
Fiziska atrašanās skolas ēkā pati par sevi nepierāda kvalitatīvu izglītību. Tāpat mācīšanās tālmācībā pati par sevi nepierāda nepietiekamu izglītības kvalitāti.
3. PATS PROJEKTS JAU PAREDZ KVALITĀTES KONTROLES MEHĀNISMUS
Projekts tālmācībai jau paredz zināšanu un prasmju diagnostiku, strukturētus mācību materiālus, pedagogu iesaisti, individuālās konsultācijas, regulāru atgriezenisko saiti, sasniegumu vērtēšanu, aktivitātes uzskaiti, pedagoģisko, psiholoģisko un sociālo atbalstu, speciālistu pieejamību, bērna labbūtības izvērtēšanu un tiešo kontaktu ar pedagogu.
Tādēļ rodas būtisks jautājums: ja ar šiem instrumentiem iespējams konstatēt, ka konkrētais bērns tālmācībā piedalās mācību procesā, progresē, sasniedz nepieciešamos rezultātus, saņem atbalstu un jūtas labi, kāds papildu bērna tiesību aizsardzības mērķis tiek sasniegts, ierobežojot šo izglītības formu tieši šim bērnam?
Pirms ierobežojošāka risinājuma jāizvērtē, vai mērķi nevar sasniegt ar jau paredzēto kvalitātes mehānismu efektīvu piemērošanu un pilnveidošanu.
4. BĒRNA VIEDOKLIS
Projekta 6.5. punkts paredz bērna viedokļa noskaidrošanu tikai “nepieciešamības gadījumā”. Aicinu šo konstrukciju mainīt.
Ja bērns atbilstoši vecumam un briedumam spēj formulēt savu viedokli, tas ir noskaidrojams. Izņēmumam jābūt pamatotam.
Turklāt jānoskaidro ne tikai tas, vai bērns vēlas tālmācību, bet viņa faktiskā pieredze: kurā vidē viņš spēj labāk mācīties, kāda ir sadarbība ar pedagogiem, vai bērns saņem palīdzību, kā jūtas starp vienaudžiem, vai ir bijis mobings vai izolācija, kāda ir viņa sociālā dzīve un kā mācību forma ietekmē nogurumu, dienas režīmu un labbūtību.
Bērna viedoklis nav vienīgais kritērijs, taču tam jāpiešķir reāls svars.
5. VECĀKU ATBILDĪBA
Vecāku atbildība un publiskā kvalitātes kontrole nav pretmeti.
Kā vecāks neprasu savam bērnam mazākas izglītības kvalitātes prasības. Tieši pretēji — vēlos, lai viņa izglītības kvalitāti var objektīvi pārbaudīt.
Taču ģimenei jābūt iespējai pierādīt, ka izvēlētais risinājums konkrētajam bērnam darbojas, nevis sastapties ar iepriekšēju prezumpciju, ka publiskās institūcijas izvēlētais mācību organizācijas modelis bērnam noteikti ir piemērotāks.
6. 30% TIEŠĀ KONTAKTA PRASĪBA
Atbalstu regulāru pedagoga un skolēna tiešo mijiedarbību. Tālmācība nedrīkst nozīmēt bērna atstāšanu vienatnē ar elektroniskiem materiāliem.
Tomēr tieši 30% slieksnim nepieciešams tieši šā skaitļa pamatojums.
Anotācijā izmantotā Allen, Seaman & Garrett/Sloan klasifikācija raksturo tiešsaistē nodrošinātā mācību satura īpatsvaru un mācību modeļu klasifikāciju. Tā pati par sevi nepierāda, ka tieši 30% ir optimāls vai minimāli nepieciešams pedagoga un 1.–6. klases skolēna tiešā kontakta apjoms.
Tādēļ lūdzu sniegt empīrisku pamatojumu tieši 30% robežai vai izvērtēt elastīgāku, bērna vajadzībās un kvalitātes rezultātos balstītu modeli.
7. SINHRONA TIEŠSAISTE IR REĀLS TIEŠAIS KONTAKTS
Anotācijā skaidrots, ka tiešais kontakts ietver arī sinhronas tiešsaistes nodarbības un konsultācijas reāllaikā.
Aicinu šo definīciju ierakstīt pašos noteikumos.
Sinhronā tiešsaistes stundā pedagogs var redzēt un dzirdēt bērnu, uzdot jautājumus, saņemt atbildes, konstatēt nesaprašanu, koriģēt kļūdas un nekavējoties sniegt atgriezenisko saiti.
Tiešo kontaktu nedrīkst identificēt tikai ar pedagoga un bērna atrašanos vienā fiziskā telpā.
8. REZULTĀTU SALĪDZINĀŠANA
Tālmācības skolēnu zemāki vidējie rezultāti paši par sevi nepierāda, ka rezultātu cēlonis ir izglītības forma.
Tālmācību nereti izvēlas arī bērni, kuriem jau iepriekš bijušas mācību, veselības, sociālas vai emocionālas grūtības, mobings vai nepiemērota iepriekšējā skolas vide. Tas rada pašatlases jeb self-selection problēmu.
Vienlaikus nedrīkst ignorēt pētījumus, kuros konstatēts negatīvs attālinātās izglītības vidējais efekts. Tieši tādēļ nepieciešams analizēt bērna sākotnējo situāciju un viņa rezultātu dinamiku, nevis tikai salīdzināt dažādu skolēnu grupu vidējos rezultātus.
Populācijas vidējais rezultāts pats par sevi nevar noteikt, kura izglītības forma vislabāk atbilst konkrētā bērna interesēm.
9. SOCIALIZĀCIJA
Socializācija nav sinonīms fiziski skolas ēkā pavadītajam laikam.
Tālmācības bērna sociālo vidi var veidot sinhronas grupu nodarbības, skolas pasākumi, interešu izglītība, sports, mūzika, māksla, draugi un vietējā kopiena.
Savukārt fiziska atrašanās klasē pati par sevi nepasargā bērnu no izolācijas vai mobinga.
Tādēļ jāvērtē bērna faktiskā sociālā dzīve un labbūtība.
10. SKOLU SLĒGŠANA UN IZGLĪTĪBAS PIEEJAMĪBA
Skolu tīkla reorganizācija jāvērtē kopā ar alternatīvo izglītības formu pieejamību.
Ja tuvākā skola ir slēgta, jāvērtē ne tikai kilometri līdz nākamajai skolai, bet faktiskais bērna ikdienas ceļa laiks, sabiedriskā transporta grafiks, pārsēšanās un gaidīšana, celšanās laiks, atgriešanās mājās, drošība un ietekme uz miegu, atpūtu un interešu izglītību.
Publiskā pārvalde nevar samazināt klātienes izglītības fizisko pieejamību un vienlaikus alternatīvas izglītības iespējas vērtēt atrauti no pašas skolu tīkla politikas sekām.
11. PAŠVALDĪBAS KOMPETENCE
Pašvaldība īsteno tai ar likumu uzticētu publiskās pārvaldes funkciju; tā nav ģimenes vietā stāvošs bērna izglītības modeļa izvēlētājs.
Pašvaldība var ņemt vērā veselības, psiholoģiskos, sociālos un pedagoģiskos apstākļus, taču profesionāla medicīniska, psiholoģiska vai pedagoģiska izvērtēšana nav aizstājama ar administratīvas amatpersonas personisku vērtējumu.
Jautājumos, kuros nepieciešamas speciālas zināšanas, lēmumam jābalstās kompetenta attiecīgās jomas speciālista profesionālā vērtējumā.
12. DZĪVESVIETAS APMEKLĒJUMS
Projekta 7.2. punktā paredzētajam dzīvesvietas apmeklējumam nepieciešamas precīzas procesuālās garantijas.
Jānosaka apmeklējuma pamats, mērķis, amatpersonu kompetence, vērtējamo apstākļu robežas, mājokļa iemītnieku piekrišanas nozīme, informācijas dokumentēšana un glabāšana un tas, kādēļ konkrētajā gadījumā nav pietiekams mazāk privāto dzīvi ierobežojošs līdzeklis.
Dzīvesvietas apmeklējums nedrīkst kļūt par rutīnas kontroli ģimenēm tikai tādēļ, ka tās izvēlas likumā paredzētu alternatīvu izglītības formu.
NOSLĒGUMS UN PRIEKŠLIKUMS
Šis jautājums nav konflikts starp “valsti” un ģimeni. Publiskā vara ir sabiedrības izveidots instruments kopīgo interešu īstenošanai.
Kā vecāks neprasu mazāku kontroli pār sava bērna izglītības kvalitāti. Es prasu labāku, objektīvāku un visām izglītības formām pēc iespējas salīdzināmu kvalitātes kontroli.
Aicinu:
1. kvalitāti, bērna progresu, sasniegumus, iesaisti, atbalstu un labbūtību noteikt par centrālajiem izvērtējuma kritērijiem;
2. izmantot un pilnveidot projektā jau paredzētos kvalitātes kontroles mehānismus pirms papildu formas ierobežojumu piemērošanas;
3. bērna viedokli noskaidrot vienmēr, kad bērns spēj to formulēt, izņemot konkrēti pamatotus izņēmumus, un piešķirt tam reālu svaru;
4. noteikumos skaidri noteikt, ka sinhrona tiešsaistes nodarbība un konsultācija reāllaikā ir tiešais kontakts;
5. pamatot tieši 30% kontakta slieksni vai izvērtēt elastīgāku modeli;
6. kvalitātes un rezultātu analīzē ņemt vērā skolēnu sākotnējo situāciju, iepriekšējos sasniegumus un pārejas uz tālmācību iemeslus;
7. izglītības pieejamībā vērtēt bērna reālo ceļa slodzi pēc skolu slēgšanas vai reorganizācijas;
8. norobežot pašvaldības administratīvo kompetenci no profesionāla medicīniska, psiholoģiska un pedagoģiska izvērtējuma;
9. dzīvesvietas apmeklējumam noteikt skaidras privātās dzīves aizsardzības garantijas;
10. izvērtēt kvalitātē un faktiskajos rezultātos balstītu modeli kā mazāk ierobežojošu alternatīvu izglītības formas ierobežošanai.
Centrālajam jautājumam nevajadzētu būt: “Kādu izglītības formu valsts bērnam atļaus?”
Tam jābūt:
“Kā mūsu sabiedrības izveidotā un finansētā publiskā izglītības sistēma objektīvi nodrošinās un pārbaudīs, ka konkrētais bērns viņam piemērotā izglītības formā saņem kvalitatīvu, pieejamu un viņa labākajām interesēm atbilstošu izglītību?”
Ja kvalitātes prasības netiek izpildītas vai pastāv konkrēts bērna tiesību apdraudējums, kompetentajām institūcijām ir pienākums rīkoties.
Taču, ja bērns sasniedz noteiktos rezultātus, progresē, saņem nepieciešamo pedagogu un ģimenes atbalstu, ir sociāli aktīvs, jūtas labi un pats vēlas turpināt mācīties šādā veidā, šiem apstākļiem jāpiešķir reāls svars un pirms šīs iespējas ierobežošanas jāpamato, kādēļ sabiedrības kopīgo mērķi nevar sasniegt ar bērna un ģimenes tiesības mazāk ierobežojošiem kvalitātes kontroles līdzekļiem.
1. VALSTS UN SABIEDRĪBA
Demokrātiskā valstī publiskā vara nav sabiedrībai pretstatīts subjekts. Satversme nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Valsts un pašvaldību institūcijas īsteno sabiedrības demokrātiski leģitimētu publisko varu. Valsts pārvaldes iekārtas likums savukārt paredz, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs un tai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu.
Sabiedrība finansē publisko izglītības sistēmu un uztic tai pienākumu nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu izglītību un aizsargāt bērna tiesības. No tā neizriet, ka publiskajai pārvaldei automātiski jāizvēlas bērna vietā viens mācību organizācijas modelis, ja valsts noteiktos kvalitātes mērķus iespējams sasniegt vairākos veidos.
Sabiedrības līdzdalībai šāda regulējuma izstrādē jābūt jēgpilnai. Lūdzu pēc būtības izvērtēt bērnu, vecāku, pedagogu un izglītības iestāžu argumentus un piedāvātās alternatīvas.
2. KVALITĀTE, NEVIS IZGLĪTĪBAS FORMAS PREZUMPCIJA
Latvijā pastāv izglītības kvalitātes sistēmas elementi: valsts standarti un sasniedzamie rezultāti, skolēnu vērtēšana, monitoringa un valsts pārbaudes darbi, skolu pašvērtēšana un akreditācija.
Šī sistēma jāpilnveido tā, lai pēc iespējami salīdzināmiem kritērijiem varētu konstatēt, vai konkrētais bērns faktiski saņem kvalitatīvu izglītību neatkarīgi no tās ieguves formas.
Jāvērtē bērna sasniegtie rezultāti, individuālais progress, iesaiste mācībās, pedagoga pieejamība un atgriezeniskā saite, mācību grūtību identificēšana, nepieciešamais atbalsts, drošība un psiholoģiskā labbūtība.
Vienādi kvalitātes mērķi nenozīmē identisku mācību procesa organizāciju.
Fiziska atrašanās skolas ēkā pati par sevi nepierāda kvalitatīvu izglītību. Tāpat mācīšanās tālmācībā pati par sevi nepierāda nepietiekamu izglītības kvalitāti.
3. PATS PROJEKTS JAU PAREDZ KVALITĀTES KONTROLES MEHĀNISMUS
Projekts tālmācībai jau paredz zināšanu un prasmju diagnostiku, strukturētus mācību materiālus, pedagogu iesaisti, individuālās konsultācijas, regulāru atgriezenisko saiti, sasniegumu vērtēšanu, aktivitātes uzskaiti, pedagoģisko, psiholoģisko un sociālo atbalstu, speciālistu pieejamību, bērna labbūtības izvērtēšanu un tiešo kontaktu ar pedagogu.
Tādēļ rodas būtisks jautājums: ja ar šiem instrumentiem iespējams konstatēt, ka konkrētais bērns tālmācībā piedalās mācību procesā, progresē, sasniedz nepieciešamos rezultātus, saņem atbalstu un jūtas labi, kāds papildu bērna tiesību aizsardzības mērķis tiek sasniegts, ierobežojot šo izglītības formu tieši šim bērnam?
Pirms ierobežojošāka risinājuma jāizvērtē, vai mērķi nevar sasniegt ar jau paredzēto kvalitātes mehānismu efektīvu piemērošanu un pilnveidošanu.
4. BĒRNA VIEDOKLIS
Projekta 6.5. punkts paredz bērna viedokļa noskaidrošanu tikai “nepieciešamības gadījumā”. Aicinu šo konstrukciju mainīt.
Ja bērns atbilstoši vecumam un briedumam spēj formulēt savu viedokli, tas ir noskaidrojams. Izņēmumam jābūt pamatotam.
Turklāt jānoskaidro ne tikai tas, vai bērns vēlas tālmācību, bet viņa faktiskā pieredze: kurā vidē viņš spēj labāk mācīties, kāda ir sadarbība ar pedagogiem, vai bērns saņem palīdzību, kā jūtas starp vienaudžiem, vai ir bijis mobings vai izolācija, kāda ir viņa sociālā dzīve un kā mācību forma ietekmē nogurumu, dienas režīmu un labbūtību.
Bērna viedoklis nav vienīgais kritērijs, taču tam jāpiešķir reāls svars.
5. VECĀKU ATBILDĪBA
Vecāku atbildība un publiskā kvalitātes kontrole nav pretmeti.
Kā vecāks neprasu savam bērnam mazākas izglītības kvalitātes prasības. Tieši pretēji — vēlos, lai viņa izglītības kvalitāti var objektīvi pārbaudīt.
Taču ģimenei jābūt iespējai pierādīt, ka izvēlētais risinājums konkrētajam bērnam darbojas, nevis sastapties ar iepriekšēju prezumpciju, ka publiskās institūcijas izvēlētais mācību organizācijas modelis bērnam noteikti ir piemērotāks.
6. 30% TIEŠĀ KONTAKTA PRASĪBA
Atbalstu regulāru pedagoga un skolēna tiešo mijiedarbību. Tālmācība nedrīkst nozīmēt bērna atstāšanu vienatnē ar elektroniskiem materiāliem.
Tomēr tieši 30% slieksnim nepieciešams tieši šā skaitļa pamatojums.
Anotācijā izmantotā Allen, Seaman & Garrett/Sloan klasifikācija raksturo tiešsaistē nodrošinātā mācību satura īpatsvaru un mācību modeļu klasifikāciju. Tā pati par sevi nepierāda, ka tieši 30% ir optimāls vai minimāli nepieciešams pedagoga un 1.–6. klases skolēna tiešā kontakta apjoms.
Tādēļ lūdzu sniegt empīrisku pamatojumu tieši 30% robežai vai izvērtēt elastīgāku, bērna vajadzībās un kvalitātes rezultātos balstītu modeli.
7. SINHRONA TIEŠSAISTE IR REĀLS TIEŠAIS KONTAKTS
Anotācijā skaidrots, ka tiešais kontakts ietver arī sinhronas tiešsaistes nodarbības un konsultācijas reāllaikā.
Aicinu šo definīciju ierakstīt pašos noteikumos.
Sinhronā tiešsaistes stundā pedagogs var redzēt un dzirdēt bērnu, uzdot jautājumus, saņemt atbildes, konstatēt nesaprašanu, koriģēt kļūdas un nekavējoties sniegt atgriezenisko saiti.
Tiešo kontaktu nedrīkst identificēt tikai ar pedagoga un bērna atrašanos vienā fiziskā telpā.
8. REZULTĀTU SALĪDZINĀŠANA
Tālmācības skolēnu zemāki vidējie rezultāti paši par sevi nepierāda, ka rezultātu cēlonis ir izglītības forma.
Tālmācību nereti izvēlas arī bērni, kuriem jau iepriekš bijušas mācību, veselības, sociālas vai emocionālas grūtības, mobings vai nepiemērota iepriekšējā skolas vide. Tas rada pašatlases jeb self-selection problēmu.
Vienlaikus nedrīkst ignorēt pētījumus, kuros konstatēts negatīvs attālinātās izglītības vidējais efekts. Tieši tādēļ nepieciešams analizēt bērna sākotnējo situāciju un viņa rezultātu dinamiku, nevis tikai salīdzināt dažādu skolēnu grupu vidējos rezultātus.
Populācijas vidējais rezultāts pats par sevi nevar noteikt, kura izglītības forma vislabāk atbilst konkrētā bērna interesēm.
9. SOCIALIZĀCIJA
Socializācija nav sinonīms fiziski skolas ēkā pavadītajam laikam.
Tālmācības bērna sociālo vidi var veidot sinhronas grupu nodarbības, skolas pasākumi, interešu izglītība, sports, mūzika, māksla, draugi un vietējā kopiena.
Savukārt fiziska atrašanās klasē pati par sevi nepasargā bērnu no izolācijas vai mobinga.
Tādēļ jāvērtē bērna faktiskā sociālā dzīve un labbūtība.
10. SKOLU SLĒGŠANA UN IZGLĪTĪBAS PIEEJAMĪBA
Skolu tīkla reorganizācija jāvērtē kopā ar alternatīvo izglītības formu pieejamību.
Ja tuvākā skola ir slēgta, jāvērtē ne tikai kilometri līdz nākamajai skolai, bet faktiskais bērna ikdienas ceļa laiks, sabiedriskā transporta grafiks, pārsēšanās un gaidīšana, celšanās laiks, atgriešanās mājās, drošība un ietekme uz miegu, atpūtu un interešu izglītību.
Publiskā pārvalde nevar samazināt klātienes izglītības fizisko pieejamību un vienlaikus alternatīvas izglītības iespējas vērtēt atrauti no pašas skolu tīkla politikas sekām.
11. PAŠVALDĪBAS KOMPETENCE
Pašvaldība īsteno tai ar likumu uzticētu publiskās pārvaldes funkciju; tā nav ģimenes vietā stāvošs bērna izglītības modeļa izvēlētājs.
Pašvaldība var ņemt vērā veselības, psiholoģiskos, sociālos un pedagoģiskos apstākļus, taču profesionāla medicīniska, psiholoģiska vai pedagoģiska izvērtēšana nav aizstājama ar administratīvas amatpersonas personisku vērtējumu.
Jautājumos, kuros nepieciešamas speciālas zināšanas, lēmumam jābalstās kompetenta attiecīgās jomas speciālista profesionālā vērtējumā.
12. DZĪVESVIETAS APMEKLĒJUMS
Projekta 7.2. punktā paredzētajam dzīvesvietas apmeklējumam nepieciešamas precīzas procesuālās garantijas.
Jānosaka apmeklējuma pamats, mērķis, amatpersonu kompetence, vērtējamo apstākļu robežas, mājokļa iemītnieku piekrišanas nozīme, informācijas dokumentēšana un glabāšana un tas, kādēļ konkrētajā gadījumā nav pietiekams mazāk privāto dzīvi ierobežojošs līdzeklis.
Dzīvesvietas apmeklējums nedrīkst kļūt par rutīnas kontroli ģimenēm tikai tādēļ, ka tās izvēlas likumā paredzētu alternatīvu izglītības formu.
NOSLĒGUMS UN PRIEKŠLIKUMS
Šis jautājums nav konflikts starp “valsti” un ģimeni. Publiskā vara ir sabiedrības izveidots instruments kopīgo interešu īstenošanai.
Kā vecāks neprasu mazāku kontroli pār sava bērna izglītības kvalitāti. Es prasu labāku, objektīvāku un visām izglītības formām pēc iespējas salīdzināmu kvalitātes kontroli.
Aicinu:
1. kvalitāti, bērna progresu, sasniegumus, iesaisti, atbalstu un labbūtību noteikt par centrālajiem izvērtējuma kritērijiem;
2. izmantot un pilnveidot projektā jau paredzētos kvalitātes kontroles mehānismus pirms papildu formas ierobežojumu piemērošanas;
3. bērna viedokli noskaidrot vienmēr, kad bērns spēj to formulēt, izņemot konkrēti pamatotus izņēmumus, un piešķirt tam reālu svaru;
4. noteikumos skaidri noteikt, ka sinhrona tiešsaistes nodarbība un konsultācija reāllaikā ir tiešais kontakts;
5. pamatot tieši 30% kontakta slieksni vai izvērtēt elastīgāku modeli;
6. kvalitātes un rezultātu analīzē ņemt vērā skolēnu sākotnējo situāciju, iepriekšējos sasniegumus un pārejas uz tālmācību iemeslus;
7. izglītības pieejamībā vērtēt bērna reālo ceļa slodzi pēc skolu slēgšanas vai reorganizācijas;
8. norobežot pašvaldības administratīvo kompetenci no profesionāla medicīniska, psiholoģiska un pedagoģiska izvērtējuma;
9. dzīvesvietas apmeklējumam noteikt skaidras privātās dzīves aizsardzības garantijas;
10. izvērtēt kvalitātē un faktiskajos rezultātos balstītu modeli kā mazāk ierobežojošu alternatīvu izglītības formas ierobežošanai.
Centrālajam jautājumam nevajadzētu būt: “Kādu izglītības formu valsts bērnam atļaus?”
Tam jābūt:
“Kā mūsu sabiedrības izveidotā un finansētā publiskā izglītības sistēma objektīvi nodrošinās un pārbaudīs, ka konkrētais bērns viņam piemērotā izglītības formā saņem kvalitatīvu, pieejamu un viņa labākajām interesēm atbilstošu izglītību?”
Ja kvalitātes prasības netiek izpildītas vai pastāv konkrēts bērna tiesību apdraudējums, kompetentajām institūcijām ir pienākums rīkoties.
Taču, ja bērns sasniedz noteiktos rezultātus, progresē, saņem nepieciešamo pedagogu un ģimenes atbalstu, ir sociāli aktīvs, jūtas labi un pats vēlas turpināt mācīties šādā veidā, šiem apstākļiem jāpiešķir reāls svars un pirms šīs iespējas ierobežošanas jāpamato, kādēļ sabiedrības kopīgo mērķi nevar sasniegt ar bērna un ģimenes tiesības mazāk ierobežojošiem kvalitātes kontroles līdzekļiem.
24.09.2026. 12:42
26-TA-1986/86
Andis Apsītis - Biedrība "Tālmācības un mājmācības ģimeņu asociācija"
Tālmācības un mājmācības ģimeņu asociācija iesniedz šo viedokli sabiedriskajā apspriešanā par Ministru kabineta noteikumu projektu Nr. 26-TA-1986 "Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē".
Asociācija apvieno ģimenes, kas jau šodien praktiski īsteno izglītības ieguvi ģimenē vai tālmācībā — bērna veselības vai attīstības īpatnību, ģimenes dzīvesveida, izglītības pieejamības vai apzinātas pārliecības dēļ, ka šī forma konkrētajam bērnam ir piemērotāka.
Runājam no ikdienas pieredzes, nevis teorētiska viedokļa.
Šajā sabiedriskajā apspriešanā jau paudušas iebildumus daudzas ģimenes un vairākas organizācijas, kas pārstāv gan vecākus, gan izglītības iestādes. Šis viedoklis izklāsta asociācijas pašas argumentus pret projekta virzīšanu pašreizējā redakcijā.
Iebilstam pret projekta virzīšanu pašreizējā redakcijā un aicinām to pārstrādāt.
Galvenie argumenti:
1. Konstitucionālais un starptautiskais pamats.
Satversmes 110. pants uzliek valstij pienākumu atbalstīt ģimeni un vecāku un bērna tiesības, nevis pakļaut tās papildu administratīvai kontrolei. Satversmes 112. pants garantē tiesības uz izglītību, bet nenosaka, ka šīs tiesības īstenojamas tikai vienā, valsts noteiktā formā. ANO Bērnu tiesību konvencijas 18. pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 2. pants nosaka vecāku primāro atbildību un tiesības par bērna audzināšanu un izglītību. Projekts šo secību apgriež otrādi — ģimenei vispirms jāpierāda sava izvēle, nevis valstij jāpamato tās ierobežašana.
2. Interesu konflikts un nevienlīdzīga attieksme.
Pašvaldība, kas pati dibina un uztur klātienes skolas un ir tieši ieinteresēta skolēnu skaitā ("nauda seko skolēnam"), tāpēc nevar būt objektīva instance, kas lemj, vai ģimenei atļaut izvēlēties alternatīvu izglītības formu. Turklāt citām likumā paredzētām izglītības ieguves formām (piemēram, privātai skolai) līdzvērtīgs individuāls "piemērotības" izvērtējums nav paredzēts — tikai izglītībai ģimenē. Tas rada nepamatotu un nevienlīdzīgu attieksmi starp vienlīdz likumīgām izglītības formām.
3. Izglītība ģimenē un tālmācība — jānošķir.
Izglītībā ģimenē mācību procesu organizē un vada paši vecāki; tālmācībā mācību programmu un metodiku nodrošina izglītības iestāde. Tās ir divās principāli atsiķirīgas izglītības formas ar atsiķirīgu atbildības sadalījumu, ko projektā vairākviet nekorekti jauc kopā. Ja regulējuma pamatā ir bažas par tālmācības skolu rezultātiem, šīs bažas nevar automātiski attiecināt uz izglītību ģimenē — tālmācības skolēnu statistika neraksturē ģimenē mācosā bērnu sniegumu.
4. Mājokļa neaizskaramība (7.2. punkts).
Satversmes 96. pants garantē tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Projekta 7.2. punkts pieļauj amatpersonas apmeklējumu ģimenes dzīvesvietā ne tikai konstatēta apdraudējuma gadījumā, bet arī tad, ja bez apmeklējuma nevarot izvērtēt nenoteiktu "lēmuma pieņemšanai būtisku apstākli", un vecāku par to informē tikai "ja tas iespējams". Viens no iespējamiem labojumiem būtu svītrot frāzi "ja tas iespējams". Konkrēta bērna apdraudējuma gadījumā jau ir pieejamas policijas, bāriņtiesas un sociālā dienesta procedūras — jauns paralēls kontroles mehānisms nav nepieciešams.
5. Nepamatotā un neskaidrā 30% norma (31. punkts).
Anotācijā citētais pētījums (Allen, Seaman un Garrett) mēra tiešsaistes satura īpatsvaru ASV augstskolu kursu klasifikācijā, nevis pedagoga tiešā kontakta apjomu ar 1.–6. klases skolēnu Latvijā — no šī pētījuma nevar izsecināt tieši 30% kā pedagoģiski pamatotu minimumu. Arī tālmācības izglītības iestādes norāda, ka nav skaidrs, kā normu aprēķināt praksē — vai tā attiecas uz iestādes nodrošināto vai izglītojamā faktisko dalību, uz visu programmu vai katru priekšmetu atsevišķi. Ja pat regulējuma adresāti nesaprot, kā normu piemērot, tā nav gatava ieviešanai.
6. Speciālista atzinuma statuss un īpašo vajadzību ģimenes.
Daudzas asociācijas pārstāvētās ģimenes izvēli balsta uz ārsta vai psihologa atzinumu — bērna veselības stāvokli, neirodivergānci, dzirdes vai redzes traucējumus, jutīgu nervu sistēmu. Projektā šāds atzinums nav padarīts par pietiekamu un saistošu pamatu, bet paliek pašvaldības rīcības brīvībā to atkārtoti pārvērtēt. Īpāši būtiski tas ir ģimenēm, kurās bērnam ir apstiprināta invaliditate — anotācijā nav izvērtēta ietekme uz personām ar invaliditati. Ja profesionāls atzinums jau ir sniegts, pašvaldībai nebūtu tas jāpārvērtē pēc būtības, bet gān jāņem vērā kā pietiekams apstiprinājums, ja vien nav konkrētu pretēju faktu.
7. Trūkstošās procesuālās garantijas un tiesiskā stabilitāte.
Projektā nav paredzētas skaidras tiesības pārsūdzēt pašvaldības atteikumu neatkarīgā instancē — administratīvajā tiesā; nav pieļauta iesnieguma iesniegšana ar parakstītu e-pastu, tikai caur e-adresi; nav prasības pašvaldībai savlaicīgi atgādināt vecākiem par tuvojošos atļaujas termiņu. Atļaujas piešķiršana tikai uz vienu mācību gadu rada ģimenēm, kas jau sekmīgi īsteno izglītību, nevajadzīgu ikgadēju nedrošību — ja apstākļi nav mainījušies, atkārtota pilna pārbaude katru gadu nav samērīga.
8. Valsts pati nav izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu.
Projekta anotācijā uz jautājumiem, vai izvērtēti alternatīvie risinājumi un vai izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem, abās atbilde ir "Nē". Ja valsts prasa no ģimenes pamatojumu par katru izvēli, tādu pašu standartu jāpiemēro pati sev, pirms ierobežojumu ieviešanas — alternatīvo risinājumu un samērīguma izvērtējums jāveic pirms, nevis pēc ierobežojuma ieviešanas.
9. Starptautiskā prakse
Somijā izglītībai ģimenē nav nepieciešama iestādes vai pašvaldības atļauja — vecāks vienīgi informē pašvaldību, un bērna progresu uzrauga 1–2 reizes gadā. UNESCO ziņojums "Homeschooling through a human rights lens" iesaka, lai ar mājmācību saistītais regulējums atbalstītu, nevis ierobežotu vecāku atbildību. Latvijas projektā izvēlētais ceļš — obligata ikgadēja atļauja ar plašām pašvaldības pārbaudes tiesībām — ir stingrāks par vairāku citu valstu praksi, bez pierādījumiem, kāpēc šāda stingrība šeit ir nepieciešama.
Priekšlikumi un noslēgums:
Aicinām noteikumu projektu pašreizējā redakcijā neatbalstīt un pārstrādāt, ievērojot šādus principus:
1. Vienkāršs standartizēts iesniegums. Pašvaldība pārbauda tikai objektīvus, lēmumam nepieciešamus faktus un, ja nav konkrētas pretējas informācijas, pieņem pozitīvu lēmumu.
2. Pierādīšanas pienākums — pašvaldībai. Ja pašvaldīa vēlas atteikt, ierobežot vai sākt papildu pārbaudi, tai jāpamato konkrētais fakts, risks un iejaukšanās nepieciešamība — nevis otrādi.
3. Izglītība ģimenē un tālmācība jānošķir kā atsevišķas formas ar atsiķirīgu regulējumu, un viena veida rezultāti vai statistika nedrīkst pamatot prasības otrai.
Svītrot 7.2. punkta frāzi "ja tas iespējams" un ierobežot dzīvesvietas apmeklējumu tikai uz gadījumiem ar konkrētu, pierādāmu apdraudējumu.
4. Svītrot fiksēto 30% tiešā kontakta minimumu (31. punkts), kamēr nav publicēts pētījums, kas tieši šādu minimumu pamato attiecīgajai vecuma grupai; ja normu saglabā, precizet tās aprēķina metodiku.
5. Padarīt ārsta vai psihologa profesionālu atzinumu par pietiekamu un saistošu pamatu attiecīgā apstākļa pastāvēšanai, īpaši gadījumos ar apstiprinātu invaliditati, bez pašvaldības tiesībām to atkārtoti pēc būtības pārvērtēt.
6. Paredzēt skaidras tiesības pārsūdzēt pašvaldības lēmumu administratīvajā tiesā, iespēju iesniegumu iesniegt arī ar parakstītu e-pastu, un pašvaldības pienākumu savlaicīgi atgādināt par tuvojošos termiņu.
7. Pagarināt atļaujas derīguma termiņu (piemēram, uz visu izglītības posmu, nevis vienu gadu) ģimenēm, kuru situācija nav mainījusies, ar vienkāršotu pagarināšanas kārtību.
Kontrolējiet izglītības kvalitāti. Aizsargājiet bērnu. Bet neveidojiet no izglītības formas izvēles jaunu ģimeņu pārbaudes sistēmu.
Tālmācības un mājmācības ģimeņu asociācijas vecāku vārdā,
Andis Apsītis
Asociācija apvieno ģimenes, kas jau šodien praktiski īsteno izglītības ieguvi ģimenē vai tālmācībā — bērna veselības vai attīstības īpatnību, ģimenes dzīvesveida, izglītības pieejamības vai apzinātas pārliecības dēļ, ka šī forma konkrētajam bērnam ir piemērotāka.
Runājam no ikdienas pieredzes, nevis teorētiska viedokļa.
Šajā sabiedriskajā apspriešanā jau paudušas iebildumus daudzas ģimenes un vairākas organizācijas, kas pārstāv gan vecākus, gan izglītības iestādes. Šis viedoklis izklāsta asociācijas pašas argumentus pret projekta virzīšanu pašreizējā redakcijā.
Iebilstam pret projekta virzīšanu pašreizējā redakcijā un aicinām to pārstrādāt.
Galvenie argumenti:
1. Konstitucionālais un starptautiskais pamats.
Satversmes 110. pants uzliek valstij pienākumu atbalstīt ģimeni un vecāku un bērna tiesības, nevis pakļaut tās papildu administratīvai kontrolei. Satversmes 112. pants garantē tiesības uz izglītību, bet nenosaka, ka šīs tiesības īstenojamas tikai vienā, valsts noteiktā formā. ANO Bērnu tiesību konvencijas 18. pants un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 2. pants nosaka vecāku primāro atbildību un tiesības par bērna audzināšanu un izglītību. Projekts šo secību apgriež otrādi — ģimenei vispirms jāpierāda sava izvēle, nevis valstij jāpamato tās ierobežašana.
2. Interesu konflikts un nevienlīdzīga attieksme.
Pašvaldība, kas pati dibina un uztur klātienes skolas un ir tieši ieinteresēta skolēnu skaitā ("nauda seko skolēnam"), tāpēc nevar būt objektīva instance, kas lemj, vai ģimenei atļaut izvēlēties alternatīvu izglītības formu. Turklāt citām likumā paredzētām izglītības ieguves formām (piemēram, privātai skolai) līdzvērtīgs individuāls "piemērotības" izvērtējums nav paredzēts — tikai izglītībai ģimenē. Tas rada nepamatotu un nevienlīdzīgu attieksmi starp vienlīdz likumīgām izglītības formām.
3. Izglītība ģimenē un tālmācība — jānošķir.
Izglītībā ģimenē mācību procesu organizē un vada paši vecāki; tālmācībā mācību programmu un metodiku nodrošina izglītības iestāde. Tās ir divās principāli atsiķirīgas izglītības formas ar atsiķirīgu atbildības sadalījumu, ko projektā vairākviet nekorekti jauc kopā. Ja regulējuma pamatā ir bažas par tālmācības skolu rezultātiem, šīs bažas nevar automātiski attiecināt uz izglītību ģimenē — tālmācības skolēnu statistika neraksturē ģimenē mācosā bērnu sniegumu.
4. Mājokļa neaizskaramība (7.2. punkts).
Satversmes 96. pants garantē tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Projekta 7.2. punkts pieļauj amatpersonas apmeklējumu ģimenes dzīvesvietā ne tikai konstatēta apdraudējuma gadījumā, bet arī tad, ja bez apmeklējuma nevarot izvērtēt nenoteiktu "lēmuma pieņemšanai būtisku apstākli", un vecāku par to informē tikai "ja tas iespējams". Viens no iespējamiem labojumiem būtu svītrot frāzi "ja tas iespējams". Konkrēta bērna apdraudējuma gadījumā jau ir pieejamas policijas, bāriņtiesas un sociālā dienesta procedūras — jauns paralēls kontroles mehānisms nav nepieciešams.
5. Nepamatotā un neskaidrā 30% norma (31. punkts).
Anotācijā citētais pētījums (Allen, Seaman un Garrett) mēra tiešsaistes satura īpatsvaru ASV augstskolu kursu klasifikācijā, nevis pedagoga tiešā kontakta apjomu ar 1.–6. klases skolēnu Latvijā — no šī pētījuma nevar izsecināt tieši 30% kā pedagoģiski pamatotu minimumu. Arī tālmācības izglītības iestādes norāda, ka nav skaidrs, kā normu aprēķināt praksē — vai tā attiecas uz iestādes nodrošināto vai izglītojamā faktisko dalību, uz visu programmu vai katru priekšmetu atsevišķi. Ja pat regulējuma adresāti nesaprot, kā normu piemērot, tā nav gatava ieviešanai.
6. Speciālista atzinuma statuss un īpašo vajadzību ģimenes.
Daudzas asociācijas pārstāvētās ģimenes izvēli balsta uz ārsta vai psihologa atzinumu — bērna veselības stāvokli, neirodivergānci, dzirdes vai redzes traucējumus, jutīgu nervu sistēmu. Projektā šāds atzinums nav padarīts par pietiekamu un saistošu pamatu, bet paliek pašvaldības rīcības brīvībā to atkārtoti pārvērtēt. Īpāši būtiski tas ir ģimenēm, kurās bērnam ir apstiprināta invaliditate — anotācijā nav izvērtēta ietekme uz personām ar invaliditati. Ja profesionāls atzinums jau ir sniegts, pašvaldībai nebūtu tas jāpārvērtē pēc būtības, bet gān jāņem vērā kā pietiekams apstiprinājums, ja vien nav konkrētu pretēju faktu.
7. Trūkstošās procesuālās garantijas un tiesiskā stabilitāte.
Projektā nav paredzētas skaidras tiesības pārsūdzēt pašvaldības atteikumu neatkarīgā instancē — administratīvajā tiesā; nav pieļauta iesnieguma iesniegšana ar parakstītu e-pastu, tikai caur e-adresi; nav prasības pašvaldībai savlaicīgi atgādināt vecākiem par tuvojošos atļaujas termiņu. Atļaujas piešķiršana tikai uz vienu mācību gadu rada ģimenēm, kas jau sekmīgi īsteno izglītību, nevajadzīgu ikgadēju nedrošību — ja apstākļi nav mainījušies, atkārtota pilna pārbaude katru gadu nav samērīga.
8. Valsts pati nav izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu.
Projekta anotācijā uz jautājumiem, vai izvērtēti alternatīvie risinājumi un vai izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem, abās atbilde ir "Nē". Ja valsts prasa no ģimenes pamatojumu par katru izvēli, tādu pašu standartu jāpiemēro pati sev, pirms ierobežojumu ieviešanas — alternatīvo risinājumu un samērīguma izvērtējums jāveic pirms, nevis pēc ierobežojuma ieviešanas.
9. Starptautiskā prakse
Somijā izglītībai ģimenē nav nepieciešama iestādes vai pašvaldības atļauja — vecāks vienīgi informē pašvaldību, un bērna progresu uzrauga 1–2 reizes gadā. UNESCO ziņojums "Homeschooling through a human rights lens" iesaka, lai ar mājmācību saistītais regulējums atbalstītu, nevis ierobežotu vecāku atbildību. Latvijas projektā izvēlētais ceļš — obligata ikgadēja atļauja ar plašām pašvaldības pārbaudes tiesībām — ir stingrāks par vairāku citu valstu praksi, bez pierādījumiem, kāpēc šāda stingrība šeit ir nepieciešama.
Priekšlikumi un noslēgums:
Aicinām noteikumu projektu pašreizējā redakcijā neatbalstīt un pārstrādāt, ievērojot šādus principus:
1. Vienkāršs standartizēts iesniegums. Pašvaldība pārbauda tikai objektīvus, lēmumam nepieciešamus faktus un, ja nav konkrētas pretējas informācijas, pieņem pozitīvu lēmumu.
2. Pierādīšanas pienākums — pašvaldībai. Ja pašvaldīa vēlas atteikt, ierobežot vai sākt papildu pārbaudi, tai jāpamato konkrētais fakts, risks un iejaukšanās nepieciešamība — nevis otrādi.
3. Izglītība ģimenē un tālmācība jānošķir kā atsevišķas formas ar atsiķirīgu regulējumu, un viena veida rezultāti vai statistika nedrīkst pamatot prasības otrai.
Svītrot 7.2. punkta frāzi "ja tas iespējams" un ierobežot dzīvesvietas apmeklējumu tikai uz gadījumiem ar konkrētu, pierādāmu apdraudējumu.
4. Svītrot fiksēto 30% tiešā kontakta minimumu (31. punkts), kamēr nav publicēts pētījums, kas tieši šādu minimumu pamato attiecīgajai vecuma grupai; ja normu saglabā, precizet tās aprēķina metodiku.
5. Padarīt ārsta vai psihologa profesionālu atzinumu par pietiekamu un saistošu pamatu attiecīgā apstākļa pastāvēšanai, īpaši gadījumos ar apstiprinātu invaliditati, bez pašvaldības tiesībām to atkārtoti pēc būtības pārvērtēt.
6. Paredzēt skaidras tiesības pārsūdzēt pašvaldības lēmumu administratīvajā tiesā, iespēju iesniegumu iesniegt arī ar parakstītu e-pastu, un pašvaldības pienākumu savlaicīgi atgādināt par tuvojošos termiņu.
7. Pagarināt atļaujas derīguma termiņu (piemēram, uz visu izglītības posmu, nevis vienu gadu) ģimenēm, kuru situācija nav mainījusies, ar vienkāršotu pagarināšanas kārtību.
Kontrolējiet izglītības kvalitāti. Aizsargājiet bērnu. Bet neveidojiet no izglītības formas izvēles jaunu ģimeņu pārbaudes sistēmu.
Tālmācības un mājmācības ģimeņu asociācijas vecāku vārdā,
Andis Apsītis
24.09.2026. 13:36
26-TA-1986/87
Zane Timošenko
Daudzbērnu ģimenes mamma.
Noteikti mājmācībai jābūt. Bērni ir ar dažādām vajadzībām...spējām.
Noteikti mājmācībai jābūt. Bērni ir ar dažādām vajadzībām...spējām.
24.09.2026. 14:07
26-TA-1986/88
Fiziska persona
Nepiekrītu.
24.09.2026. 14:07
26-TA-1986/89
Jūlija Golovina
Nepiekrītu!
24.09.2026. 14:09
26-TA-1986/91
Fiziska persona
Esmu PRET viedoklim mājmācības un tālmācības formu ierobežošanai ar 2027.gada 1.septembri! Argumenti jau iepriekš minēti, nevēlos atkārtot!
24.09.2026. 14:17
26-TA-1986/92
Fiziska persona
Esmu pret
24.09.2026. 14:24
26-TA-1986/94
Fiziska persona
Izglītība ģimenē un tālmācība ir ļoti noderīga bērnam, jo tā ļauj mācību procesu pielāgot viņa individuālajām vajadzībām, interesēm un tempam.Tā bērnam ir iespēja attīstīt patstāvību, atbildības sajūtu un spēju plānot savu laiku. Šāda pieeja var arī palīdzēt veidot ciešākas attiecības starp bērnu un vecākiem, radot mierīgāku un drošāku mācību vidi.
24.09.2026. 14:30
26-TA-1986/95
Fiziska persona
Mūsu valsts ir pieņēmusi un ratificējusi vairākus starptautiskos dokumentus, kuros ir minēta izglītības joma, t.sk.:
ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13.pants
3. Šā pakta dalībvalstis apņemas cienīt vecāku un attiecīgos gadījumos likumīgo aizbildņu brīvību izvēlēties saviem bērniem ne vien valsts varas orgānu dibinātās skolas, bet arī citas skolas, kas atbilst tam izglītības prasību minimumam, kādu var noteikt vai apstiprināt valsts, un brīvību sekmēt savu bērnu reliģisko un tikumisko audzināšanu saskaņā ar savu pārliecību.
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. Pants Tiesības uz izglītību
Nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Veicot jebkuras funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.
u.c.
NEPIEKRĪTU tālmācības un izglītības ģimenē apguves formu striktiem ierobežojumiem Latvijā. Šai izvēlei ir jābūt brīvai un tai jāpieder bērnu likumiskajiem pārstāvjiem nevis institūcijām.
ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13.pants
3. Šā pakta dalībvalstis apņemas cienīt vecāku un attiecīgos gadījumos likumīgo aizbildņu brīvību izvēlēties saviem bērniem ne vien valsts varas orgānu dibinātās skolas, bet arī citas skolas, kas atbilst tam izglītības prasību minimumam, kādu var noteikt vai apstiprināt valsts, un brīvību sekmēt savu bērnu reliģisko un tikumisko audzināšanu saskaņā ar savu pārliecību.
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. Pants Tiesības uz izglītību
Nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Veicot jebkuras funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.
u.c.
NEPIEKRĪTU tālmācības un izglītības ģimenē apguves formu striktiem ierobežojumiem Latvijā. Šai izvēlei ir jābūt brīvai un tai jāpieder bērnu likumiskajiem pārstāvjiem nevis institūcijām.
24.09.2026. 14:32
26-TA-1986/96
Laine Kupča
Izglītības sistēma ir izstrādāta pēc viena standarta un neizvērtē katru gadījumu atsevišķi, kā arī nemaz nevar īstenot tik pielāgotu izglītību kādu bērnam var sniegt vecāki. Tādejādi bērni, kuriem ir grūtāk mācīties grupā vai kuriem ir nepieciešams ilgāks laiks kādu prasmju apguvei, nekad neuzrādīs savu maksimālo potenciālu, bet gan tikai to, ko spējīgi uzrādīt nemitīgas konkurences un paaugstināta stresa apstākļos.
Uzskats, ka bērnam ir jāvar apgūt prasmes realizēt attīstību grupā, ir aplams, jo daudziem tas nozīmē apgūt vairākas prasmes vienlaicīgi un līdz ar to atpalikt attīstībā, kura notiktu konkrēti viņam piemērotos apstākļos.
Vecāki, kuri uzņemas atbildību veikt sava bērna izglītošanu paši, jo neredz izglītības sistēmu kā gana efektīvu sava bērna potenciāla sasniegšanai, jau tā ir uzņēmušies lielu papildus slogu. Likt viņiem izturēt vēl lielāku birokrātisku slogu, kas nekādi nav saistīts ar bērna interesēm ir ne tikai absurdi, bet arī nosodāmi.
Rodas jautājums: kā interesēs ir apgrūtināt atsevišķu bērnu izglītības saņemšanas apgrūtināšanu?
Uzskats, ka bērnam ir jāvar apgūt prasmes realizēt attīstību grupā, ir aplams, jo daudziem tas nozīmē apgūt vairākas prasmes vienlaicīgi un līdz ar to atpalikt attīstībā, kura notiktu konkrēti viņam piemērotos apstākļos.
Vecāki, kuri uzņemas atbildību veikt sava bērna izglītošanu paši, jo neredz izglītības sistēmu kā gana efektīvu sava bērna potenciāla sasniegšanai, jau tā ir uzņēmušies lielu papildus slogu. Likt viņiem izturēt vēl lielāku birokrātisku slogu, kas nekādi nav saistīts ar bērna interesēm ir ne tikai absurdi, bet arī nosodāmi.
Rodas jautājums: kā interesēs ir apgrūtināt atsevišķu bērnu izglītības saņemšanas apgrūtināšanu?
24.09.2026. 14:34
26-TA-1986/97
Anastasija Šafareviča
Mājmācībai un tālmācībai ir jāpaliek pieejamām kā izglītības izvēles iespējām. Katram bērnam ir atšķirīgas vajadzības, spējas un ģimenes apstākļi, tādēļ vecākiem jābūt iespējai izvēlēties bērnam piemērotāko mācību formu. Ierobežojot šīs iespējas, var tikt negatīvi ietekmētas to bērnu intereses, kuriem tradicionālā klātienes izglītība nav labākais risinājums.
24.09.2026. 14:49
26-TA-1986/98
Fiziska persona
Nepiekrītu.
Mājmācībai un tālmācībai ir jābūt pieejamai jebkuram un to izlemj vecāki.
Mājmācībai un tālmācībai ir jābūt pieejamai jebkuram un to izlemj vecāki.
24.09.2026. 15:03
26-TA-1986/99
Fiziska persona
Esmu pret!
24.09.2026. 15:16
26-TA-1986/102
Baiba Stikute
IEBILDUMI UN PRIEKŠLIKUMI
par pašvaldības papildu izvērtējuma un kontroles mehānisma ieviešanu izglītības apguvei ģimenē
Atbalstu mērķi nodrošināt ikvienam bērnam kvalitatīvu izglītību, aizsargāt bērna tiesības un savlaicīgi reaģēt gadījumos, kad bērna izglītība, attīstība, labbūtība vai drošība ir apdraudēta. Tomēr iebilstu pret projektā paredzēto vispārējo pašvaldības iepriekšējas izvērtēšanas un ikgadējas atļaujas mehānismu izglītības apguvei ģimenē. Piedāvātais regulējums rada jaunu administratīvu posmu, kas lielā mērā dublē izglītības iestādes jau īstenoto uzraudzību, bet projekta anotācijā nav pamatots ar pētījumiem, nav izvērtēti alternatīvi risinājumi un nav izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem.[1]
Vienlaikus jāmin, ka pašvaldības izvērtējuma institūts jau ir nostiprināts Izglītības likuma 8. panta 2² daļā, kuru attiecībā uz izglītības apguvi ģimenē paredzēts piemērot no 2027. gada 1. septembra. Tādēļ aicinu Izglītības un zinātnes ministriju neaprobežoties ar Ministru kabineta noteikumu tehnisku izstrādi, bet izvērtēt arī nepieciešamību iniciēt grozījumus Izglītības likumā, lai uzraudzības modelis būtu samērīgs, riskos un faktiskajos rezultātos balstīts, nevis veidotu vispārēju iepriekšējas atļaujas sistēmu visām ģimenēm neatkarīgi no konkrēta riska esamības.[2]
1. Regulējuma nepieciešamība nav pamatota ar pētījumiem vai faktiskiem datiem
Projekta anotācijā nav norādīts neviens izvērtējums vai pētījums, kas pamatotu nepieciešamību ieviest tieši šādu papildu pašvaldības kontroles mehānismu. Anotācijas 1.3. sadaļā uz jautājumu, vai ir izvērtēti alternatīvie risinājumi, norādīts “Nē”, un arī uz jautājumu, vai ir izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem, norādīts “Nē”. Savukārt 1.4. sadaļā “Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību” pētījumi nav norādīti.[1]
No tā izriet, ka nav pietiekami dokumentēts, kāda konkrēta un sistemātiska problēma pašreizējā izglītības ģimenē praksē pastāv, cik tā ir izplatīta, kādas ir tās sekas un kādēļ šo problēmu nav iespējams risināt ar jau pastāvošiem vai mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Ex-post izvērtējumu paredzēts veikt tikai līdz 2030. gada 30. novembrim, taču tas neaizstāj pienācīgu ex-ante pamatojumu pirms jauna administratīva un ierobežojoša mehānisma ieviešanas.[1]
Pirms šāda regulējuma ieviešanas būtu nepieciešams izvērtēt līdzšinējo praksi, izmantojot izglītības iestāžu, pašvaldību un ģimeņu datus, kā arī Latvijas un starptautiskos pētījumus par izglītību ģimenē, un tikai pēc tam izvēlēties samērīgāko regulējuma modeli.
2. Projekts rada paralēlu kontroles mehānismu funkcijai, kuru jau īsteno izglītības iestāde
Izglītība ģimenē nav izglītība ārpus izglītības sistēmas. Izglītības likums to definē kā izglītības ieguves formu, kurā izglītojamais izglītības saturu apgūst vecāku vadībā, izglītojamam un viņa vecākiem sadarbojoties ar izglītības iestādi.[2]
Jau pašreiz spēkā esošais regulējums paredz būtisku sākotnējo un turpmāko kontroli: skolas vadītājs izglītības apguvi ģimenē uz vienu mācību gadu var noteikt, ja iesniegumam pievienota ģimenes ārsta vai ārstējošā ārsta izziņa par bērna veselības stāvokli vai klīniskā un veselības psihologa atzinums par bērna psiholoģisko stāvokli, kura dēļ nepieciešama izglītības apguve ģimenē; izglītības iestādei jānodrošina vecākiem pieeja programmai, ne retāk kā reizi mēnesī pedagoga konsultācija un ne retāk kā divas reizes semestrī jānovērtē bērna mācību sniegums.[11]
Arī pats projekts paredz ļoti konkrētu izglītības iestādes uzraudzības mehānismu. Projekta 18. punkts paredz izglītības iestādei nodrošināt vecākiem pieeju programmai un mācību materiāliem, ne retāk kā reizi mēnesī pedagoga konsultāciju, nepieciešamības gadījumā atbalsta personāla pieejamību, kā arī ne retāk kā reizi divos mēnešos novērtēt bērna mācību sasniegumus un pēc katras vērtēšanas sniegt atgriezenisko saiti. Ja nepieciešams, skola vienojas ar vecāku par termiņu mācību sasniegumu uzlabošanai un atbalsta pasākumiem.[3]
Savukārt projekta 19. punkts nosaka, ka gadījumā, ja vienošanās netiek pildīta, tostarp ja bērns divas reizes pēc kārtas nepiedalās mācību sasniegumu vērtēšanā, izglītības iestāde informē pašvaldību. Projekta 20. punkts paredz arī iespēju pārtraukt izglītības apguvi ģimenē, ja konstatētie pārkāpumi netiek novērsti.[3]
Tādējādi projektā jau ir ietverts uz faktiski konstatētu problēmu balstīts kontroles mehānisms. Nav pamatots, kādu papildu bērna tiesību aizsardzības vai izglītības kvalitātes mērķi sasniedz vēl viena obligāta, iepriekšēja pašvaldības atļaujas procedūra visām ģimenēm, tostarp ģimenēm, kuras sekmīgi sadarbojas ar skolu un kuru bērni sasniedz nepieciešamos mācību rezultātus.
3. Pašvaldībām tiek noteikts profesionāli sarežģīts uzdevums, nepamatojot nepieciešamo kompetenci un resursus
Projekts paredz pašvaldībai ne tikai formāli pārbaudīt dokumentus, bet pēc būtības lemt par to, vai konkrētā bērna izglītības apguve ģimenē atbilst bērna labākajām interesēm. Noteiktos gadījumos pašvaldības amatpersonām paredzētas tiesības apmeklēt bērna deklarēto vai faktisko dzīvesvietu, ja bez tā nav iespējams izvērtēt lēmumam būtisku apstākli vai ir informācija par iespējamu bērna izglītības, attīstības, labbūtības vai drošības apdraudējumu.[4]
Šāds vērtējums pēc būtības var ietvert pedagoģiskus, psiholoģiskus, sociālus un bērnu tiesību aizsardzības aspektus. Tomēr projektā nav skaidri noteiktas vienotas profesionālās prasības personām, kas pieņems šos lēmumus, kā arī nav pamatots, ka visām pašvaldībām ir vienlīdz pieejama nepieciešamā kompetence un cilvēkresursi.
Tas rada nevienveidīgas piemērošanas risku: vienādi faktiskie apstākļi dažādās pašvaldībās var tikt vērtēti atšķirīgi, un bērna iespēja turpināt izglītību ģimenē var kļūt atkarīga nevis no objektīviem izglītības rezultātiem un konkrētiem riskiem, bet no konkrētās pašvaldības administratīvās prakses.
4. Administratīvā sloga un izmaksu novērtējums ir nepietiekami pamatots
Anotācijā atzīts, ka pašvaldību administratīvās izmaksas palielinās. Tomēr aprēķinā pieņemts, ka viena iesnieguma apstrādei, izvērtēšanai, lēmuma sagatavošanai un paziņošanai nepieciešama tikai viena stunda. Pamatojoties uz šo pieņēmumu, 42 pašvaldībām aprēķinātas kopējās administratīvās izmaksas 11 760 euro gadā.[5]
Šis pieņēmums nav pārliecinošs, ņemot vērā pašā projektā paredzētā izvērtējuma saturu. Ja pašvaldībai jāpieņem individuāls administratīvs lēmums par bērna labākajām interesēm, nepieciešamības gadījumā jāiegūst papildu informācija, jāuzklausa vecāki, jāvērtē dažādi bērna izglītības un labbūtības apstākļi un atsevišķos gadījumos pat jāapmeklē dzīvesvieta, vienas stundas pieņēmums neatspoguļo šīs procedūras faktisko darba apjomu.[4][5]
Anotācija arī parāda, ka 2025. gada 1. septembrī 1.-6. klasē izglītību ģimenē apguva tikai 80 bērni, bet tālmācībā - 1 277 bērni. Administratīvo izmaksu aprēķinos abas pēc būtības atšķirīgās izglītības formas apvienotas vienā 1 357 izglītojamo kopumā.[5] Tas neļauj precīzi izvērtēt tieši mājmācības regulējuma radīto administratīvo slogu un tā samērīgumu.
5. Regulējums ir pretrunā administratīvā sloga mazināšanas un labas pārvaldības principiem
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants paredz, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, ievērojot samērīgu privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, kā arī labas pārvaldības principu. Valsts pārvaldes pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonas labā.[6]
Projektā tiek radīts jauns obligāts administratīvais posms starp ģimeni un izglītības iestādi. Turklāt pašvaldības lēmums ir spēkā tikai vienu mācību gadu, un vecākam pirms tā termiņa beigām atkārtoti jāiesniedz iesniegums, lai lēmumu pagarinātu uz nākamo mācību gadu.[7]
Šāda ikgadēja administratīva procedūra tiek piemērota arī tad, ja bērnam ir atbilstoši mācību sasniegumi, ģimene pilnībā sadarbojas ar izglītības iestādi un nav konstatēts neviens bērna tiesību vai drošības apdraudējums. Tādējādi regulējums rada administratīvo slogu nevis konkrēta riska novēršanai, bet visai personu grupai pēc izglītības formas pazīmes. Tas neatbilst riskos balstītas un efektīvas valsts pārvaldes pieejai.
6. Ikgadēja iepriekšējas atļaujas sistēma nav samērīga ar deklarēto mērķi
Bērna labāko interešu princips ir būtisks un obligāti ievērojams, tomēr tas pats par sevi neattaisno maksimāli plašu institucionālu kontroli. Ierobežojumam jābūt piemērotam konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai, nepieciešamam un tādam, kura radītais ierobežojums nav nesamērīgs ar sabiedrības ieguvumu.
Projekts paredz, ka pašvaldības pozitīvais lēmums ir spēkā tikai vienu mācību gadu, pēc kura ģimenei jālūdz tā pagarināšana. Ja bērns sekmīgi mācās un ģimene sadarbojas ar skolu, projekta 11. punkts paredz lēmuma pagarināšanu vēl uz vienu mācību gadu.[7] Tas faktiski nozīmē regulāru administratīvu pārapstiprināšanu arī tad, ja nav nekādas riska pazīmes.
Samērīgāks risinājums būtu pamata uzraudzību saistīt ar bērna mācību rezultātiem un sadarbību ar izglītības iestādi, bet padziļinātu pašvaldības iesaisti paredzēt tad, ja skola vai cita kompetenta institūcija konstatē konkrētus, dokumentētus riskus.
7. Sabiedrības līdzdalības process nav pietiekami izsekojams un jēgpilns
Projekta anotācijā biedrība “Ģimeņu skolu apvienība” ir tieši norādīta kā projekta izstrādē iesaistītā nevalstiskā organizācija.[8] Biedrība projekta izstrādes gaitā ir iesniegusi būtiskus iebildumus un priekšlikumus, tomēr gala redakcijā būtiskākie no tiem nav ņemta vērā. Anotācijā pašlaik nav sniegts pilnvērtīgs skaidrojums par projekta izstrādes gaitā saņemto biedrības iebildumu turpmāko virzību un noraidīšanas pamatojumu.
Ministru kabineta 2024. gada 15. oktobra noteikumu Nr. 639 mērķis ir nodrošināt jēgpilnu, efektīvu, atklātu, ietverošu, savlaicīgu un atbildīgu sabiedrības līdzdalību. Noteikumu 19. punkts paredz pēc projekta virzības posma sagatavot un publicēt sabiedrības pārstāvju viedokļu, priekšlikumu un iebildumu apkopojumu, norādot arī institūcijas skaidrojumu. Noteikumu 2. pielikums paredz skaidri norādīt, vai priekšlikums ir ņemts vērā, ņemts vērā daļēji vai nav ņemts vērā, un sniegt pamatojumu, ja tas nav ņemts vērā.[9]
Turklāt šo noteikumu 22.4. apakšpunkts paredz pēc sabiedrības līdzdalības procesa noslēguma nodrošināt iesaistītajiem sabiedrības pārstāvjiem atgriezenisko saiti par saņemtajiem priekšlikumiem un turpmāko rīcību ar tiem.[9] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48. panta otrā daļa savukārt noteic, ka sabiedrībai svarīgos jautājumos iestādei ir pienākums rīkot publisku apspriešanu un lēmums, kas neatbilst ievērojamas sabiedrības daļas viedoklim, ir īpaši jāpamato.[10]
Līdzdalība nevar tikt uzskatīta par jēgpilnu tikai tādēļ, ka mērķgrupas organizācija ir formāli iesaistīta darba procesā. Ja būtiski priekšlikumi tiek noraidīti, nepieciešams izsekojams un pēc būtības pārbaudāms pamatojums, īpaši jautājumā, kas tieši skar salīdzinoši nelielu un specifisku mērķgrupu.
8. Priekšlikums samērīgākam regulējuma modelim
Aicinu pārskatīt projektā izvēlēto modeli un par primāro mehānismu saglabāt bērna, vecāku un izglītības iestādes sadarbību. Izglītības iestādei jau ir profesionālā kompetence vērtēt mācību sasniegumus, sekot izglītības programmas apguvei, sniegt konsultācijas un identificēt nepieciešamo atbalstu.
Pašvaldības padziļināta iesaiste būtu pamatota, ja izglītības iestāde vai cita kompetenta institūcija konstatē konkrētu risku: bērns sistemātiski nepiedalās mācību sasniegumu vērtēšanā, netiek nodrošināta izglītības programmas apguve, vecāki nesadarbojas ar izglītības iestādi, vai ir pamatotas ziņas par bērna tiesību, attīstības, labbūtības vai drošības apdraudējumu.
Ja pašvaldības izvērtējuma institūts tiek saglabāts, nepieciešams vismaz paredzēt, ka pozitīvs lēmums turpinās bez atkārtota pilna apjoma izvērtējuma, ja skola nav konstatējusi problēmas; pašvaldība atkārtoti nepieprasa informāciju, kas jau ir valsts vai pašvaldības institūciju rīcībā; tiek noteikti vienoti un pārbaudāmi kritēriji; tiek skaidri noteikta izvērtējuma veicēju profesionālā kompetence; padziļināta pārbaude, speciālistu iesaiste vai dzīvesvietas apmeklējums notiek tikai konkrētu, dokumentētu riska pazīmju gadījumā.
Lūgumi Izglītības un zinātnes ministrijai
- pārskatīt projektā paredzēto vispārējo pašvaldības iepriekšējas izvērtēšanas un ikgadējas atļaujas sistēmu izglītībai ģimenē;
- pirms regulējuma tālākas virzības veikt faktos un datos balstītu esošās situācijas, alternatīvo risinājumu un samērīguma izvērtējumu;
- izvērtēt nepieciešamību iniciēt grozījumus Izglītības likuma 8. panta regulējumā, lai pašvaldības iesaiste būtu riskos balstīta un nedublētu izglītības iestādes funkcijas;
- precizēt administratīvā sloga un pašvaldību resursu aprēķinu, ņemot vērā faktisko individuālā izvērtējuma saturu un atsevišķi analizējot izglītību ģimenē un tālmācību;
- noteikt vienotus un objektīvus kritērijus pašvaldību lēmumiem, kā arī skaidras profesionālās prasības personām, kas veic izvērtējumu;
- publicēt un pēc būtības izskatīt biedrības “Ģimeņu skolu apvienība” projekta izstrādes laikā iesniegto būtisko iebildumu un priekšlikumu apkopojumu, pie katra norādot, vai tas ņemts vērā, ņemts vērā daļēji vai nav ņemts vērā, un sniedzot motivētu skaidrojumu;
- pirms projekta tālākas virzības organizēt jēgpilnu konsultāciju ar mājmācības ģimeņu pārstāvjiem, izglītības iestādēm un jomas pētniekiem.
Praktiskā un pētnieciskā pieredze
Esmu viena no biedrības “Ģimeņu skolu apvienība” dibinātājām, daudzus gadus esmu bijusi biedrības valdes locekle, kā arī man ir personiska ilgstoša pieredze kā mājmācības mammai. Līdz ar to jautājumu pārzinu gan no ģimeņu praktiskās pieredzes, gan no organizācijas darba perspektīvas.
Papildus tam esmu veikusi apjomīgu pētījumu par Latvijas mājmācības un tālmācības ģimenēm. Labprāt iepazīstinātu Izglītības un zinātnes ministriju ar pētījuma metodoloģiju un rezultātiem, lai turpmākais regulējums tiktu veidots, balstoties Latvijas situāciju raksturojošos datos, ģimeņu faktiskajā pieredzē un identificētos riskos, nevis tikai vispārīgos pieņēmumos par konkrētu izglītības ieguves formu.
Noslēgums
Aicinu projektu šajā daļā pārstrādāt. Bērna tiesību aizsardzības un izglītības kvalitātes nodrošināšanas mērķi ir sasniedzami ar mērķētu, datos un konkrētos riskos balstītu uzraudzību. Ja jau pastāv regulārs skolas īstenots mācību sasniegumu monitorings, sadarbības pienākums un mehānisms pašvaldības iesaistei problēmu gadījumā, papildu vispārēja ikgadēja atļaujas procedūra visām mājmācības ģimenēm ir īpaši rūpīgi jāpamato. Pašreizējā projekta anotācija šādu pamatojumu nesniedz.
Atsauces
[1] Tiesību akta projekta 26-TA-1986 anotācija (ex-ante), īpaši 1.3., 1.4. un 1.5. sadaļa: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/aefe3a71-d7fd-4482-bb59-c9e6f4f83511
[2] Izglītības likums, tostarp 1. panta 4¹ punkts un 8. pants: https://likumi.lv/ta/id/50759
[3] Tiesību akta projekts 26-TA-1986, 18.-20. punkts: https://tapportals.mk.gov.lv/structuralizer/data/nodes/9f150266-11bf-44ca-9a7d-a4468ec0e40c/preview
[4] Tiesību akta projekts 26-TA-1986, pašvaldības izvērtējuma kārtība un tiesības apmeklēt bērna dzīvesvietu: https://tapportals.mk.gov.lv/structuralizer/data/nodes/9f150266-11bf-44ca-9a7d-a4468ec0e40c/preview
[5] Tiesību akta projekta 26-TA-1986 anotācija, 2.3., 2.4. un 7.2. sadaļa (administratīvais slogs un izmaksas): https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/aefe3a71-d7fd-4482-bb59-c9e6f4f83511
[6] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants: https://likumi.lv/ta/id/63545
[7] Tiesību akta projekts 26-TA-1986, 8.-11. punkts: https://tapportals.mk.gov.lv/structuralizer/data/nodes/9f150266-11bf-44ca-9a7d-a4468ec0e40c/preview
[8] Tiesību akta projekta 26-TA-1986 anotācijas 6. sadaļa: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/aefe3a71-d7fd-4482-bb59-c9e6f4f83511
[9] Ministru kabineta 2024. gada 15. oktobra noteikumi Nr. 639 “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā”, īpaši 2., 19. un 22. punkts un 2. pielikums: https://likumi.lv/ta/id/355632
[10] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48. pants: https://likumi.lv/ta/id/63545
[11] Ministru kabineta 2022. gada 11. janvāra noteikumi Nr. 11 “Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības programmās un atskaitīti no tām, kā arī obligātās prasības izglītojamo pārcelšanai nākamajā klasē”, 12. punkts: https://likumi.lv/ta/id/329096
[12] TAP publiskā apspriešana par projektu 26-TA-1986: https://tapportals.mk.gov.lv/public_participation/822ded44-6149-4457-81cc-2c8657b5f110?page=4
par pašvaldības papildu izvērtējuma un kontroles mehānisma ieviešanu izglītības apguvei ģimenē
Atbalstu mērķi nodrošināt ikvienam bērnam kvalitatīvu izglītību, aizsargāt bērna tiesības un savlaicīgi reaģēt gadījumos, kad bērna izglītība, attīstība, labbūtība vai drošība ir apdraudēta. Tomēr iebilstu pret projektā paredzēto vispārējo pašvaldības iepriekšējas izvērtēšanas un ikgadējas atļaujas mehānismu izglītības apguvei ģimenē. Piedāvātais regulējums rada jaunu administratīvu posmu, kas lielā mērā dublē izglītības iestādes jau īstenoto uzraudzību, bet projekta anotācijā nav pamatots ar pētījumiem, nav izvērtēti alternatīvi risinājumi un nav izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem.[1]
Vienlaikus jāmin, ka pašvaldības izvērtējuma institūts jau ir nostiprināts Izglītības likuma 8. panta 2² daļā, kuru attiecībā uz izglītības apguvi ģimenē paredzēts piemērot no 2027. gada 1. septembra. Tādēļ aicinu Izglītības un zinātnes ministriju neaprobežoties ar Ministru kabineta noteikumu tehnisku izstrādi, bet izvērtēt arī nepieciešamību iniciēt grozījumus Izglītības likumā, lai uzraudzības modelis būtu samērīgs, riskos un faktiskajos rezultātos balstīts, nevis veidotu vispārēju iepriekšējas atļaujas sistēmu visām ģimenēm neatkarīgi no konkrēta riska esamības.[2]
1. Regulējuma nepieciešamība nav pamatota ar pētījumiem vai faktiskiem datiem
Projekta anotācijā nav norādīts neviens izvērtējums vai pētījums, kas pamatotu nepieciešamību ieviest tieši šādu papildu pašvaldības kontroles mehānismu. Anotācijas 1.3. sadaļā uz jautājumu, vai ir izvērtēti alternatīvie risinājumi, norādīts “Nē”, un arī uz jautājumu, vai ir izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem, norādīts “Nē”. Savukārt 1.4. sadaļā “Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību” pētījumi nav norādīti.[1]
No tā izriet, ka nav pietiekami dokumentēts, kāda konkrēta un sistemātiska problēma pašreizējā izglītības ģimenē praksē pastāv, cik tā ir izplatīta, kādas ir tās sekas un kādēļ šo problēmu nav iespējams risināt ar jau pastāvošiem vai mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Ex-post izvērtējumu paredzēts veikt tikai līdz 2030. gada 30. novembrim, taču tas neaizstāj pienācīgu ex-ante pamatojumu pirms jauna administratīva un ierobežojoša mehānisma ieviešanas.[1]
Pirms šāda regulējuma ieviešanas būtu nepieciešams izvērtēt līdzšinējo praksi, izmantojot izglītības iestāžu, pašvaldību un ģimeņu datus, kā arī Latvijas un starptautiskos pētījumus par izglītību ģimenē, un tikai pēc tam izvēlēties samērīgāko regulējuma modeli.
2. Projekts rada paralēlu kontroles mehānismu funkcijai, kuru jau īsteno izglītības iestāde
Izglītība ģimenē nav izglītība ārpus izglītības sistēmas. Izglītības likums to definē kā izglītības ieguves formu, kurā izglītojamais izglītības saturu apgūst vecāku vadībā, izglītojamam un viņa vecākiem sadarbojoties ar izglītības iestādi.[2]
Jau pašreiz spēkā esošais regulējums paredz būtisku sākotnējo un turpmāko kontroli: skolas vadītājs izglītības apguvi ģimenē uz vienu mācību gadu var noteikt, ja iesniegumam pievienota ģimenes ārsta vai ārstējošā ārsta izziņa par bērna veselības stāvokli vai klīniskā un veselības psihologa atzinums par bērna psiholoģisko stāvokli, kura dēļ nepieciešama izglītības apguve ģimenē; izglītības iestādei jānodrošina vecākiem pieeja programmai, ne retāk kā reizi mēnesī pedagoga konsultācija un ne retāk kā divas reizes semestrī jānovērtē bērna mācību sniegums.[11]
Arī pats projekts paredz ļoti konkrētu izglītības iestādes uzraudzības mehānismu. Projekta 18. punkts paredz izglītības iestādei nodrošināt vecākiem pieeju programmai un mācību materiāliem, ne retāk kā reizi mēnesī pedagoga konsultāciju, nepieciešamības gadījumā atbalsta personāla pieejamību, kā arī ne retāk kā reizi divos mēnešos novērtēt bērna mācību sasniegumus un pēc katras vērtēšanas sniegt atgriezenisko saiti. Ja nepieciešams, skola vienojas ar vecāku par termiņu mācību sasniegumu uzlabošanai un atbalsta pasākumiem.[3]
Savukārt projekta 19. punkts nosaka, ka gadījumā, ja vienošanās netiek pildīta, tostarp ja bērns divas reizes pēc kārtas nepiedalās mācību sasniegumu vērtēšanā, izglītības iestāde informē pašvaldību. Projekta 20. punkts paredz arī iespēju pārtraukt izglītības apguvi ģimenē, ja konstatētie pārkāpumi netiek novērsti.[3]
Tādējādi projektā jau ir ietverts uz faktiski konstatētu problēmu balstīts kontroles mehānisms. Nav pamatots, kādu papildu bērna tiesību aizsardzības vai izglītības kvalitātes mērķi sasniedz vēl viena obligāta, iepriekšēja pašvaldības atļaujas procedūra visām ģimenēm, tostarp ģimenēm, kuras sekmīgi sadarbojas ar skolu un kuru bērni sasniedz nepieciešamos mācību rezultātus.
3. Pašvaldībām tiek noteikts profesionāli sarežģīts uzdevums, nepamatojot nepieciešamo kompetenci un resursus
Projekts paredz pašvaldībai ne tikai formāli pārbaudīt dokumentus, bet pēc būtības lemt par to, vai konkrētā bērna izglītības apguve ģimenē atbilst bērna labākajām interesēm. Noteiktos gadījumos pašvaldības amatpersonām paredzētas tiesības apmeklēt bērna deklarēto vai faktisko dzīvesvietu, ja bez tā nav iespējams izvērtēt lēmumam būtisku apstākli vai ir informācija par iespējamu bērna izglītības, attīstības, labbūtības vai drošības apdraudējumu.[4]
Šāds vērtējums pēc būtības var ietvert pedagoģiskus, psiholoģiskus, sociālus un bērnu tiesību aizsardzības aspektus. Tomēr projektā nav skaidri noteiktas vienotas profesionālās prasības personām, kas pieņems šos lēmumus, kā arī nav pamatots, ka visām pašvaldībām ir vienlīdz pieejama nepieciešamā kompetence un cilvēkresursi.
Tas rada nevienveidīgas piemērošanas risku: vienādi faktiskie apstākļi dažādās pašvaldībās var tikt vērtēti atšķirīgi, un bērna iespēja turpināt izglītību ģimenē var kļūt atkarīga nevis no objektīviem izglītības rezultātiem un konkrētiem riskiem, bet no konkrētās pašvaldības administratīvās prakses.
4. Administratīvā sloga un izmaksu novērtējums ir nepietiekami pamatots
Anotācijā atzīts, ka pašvaldību administratīvās izmaksas palielinās. Tomēr aprēķinā pieņemts, ka viena iesnieguma apstrādei, izvērtēšanai, lēmuma sagatavošanai un paziņošanai nepieciešama tikai viena stunda. Pamatojoties uz šo pieņēmumu, 42 pašvaldībām aprēķinātas kopējās administratīvās izmaksas 11 760 euro gadā.[5]
Šis pieņēmums nav pārliecinošs, ņemot vērā pašā projektā paredzētā izvērtējuma saturu. Ja pašvaldībai jāpieņem individuāls administratīvs lēmums par bērna labākajām interesēm, nepieciešamības gadījumā jāiegūst papildu informācija, jāuzklausa vecāki, jāvērtē dažādi bērna izglītības un labbūtības apstākļi un atsevišķos gadījumos pat jāapmeklē dzīvesvieta, vienas stundas pieņēmums neatspoguļo šīs procedūras faktisko darba apjomu.[4][5]
Anotācija arī parāda, ka 2025. gada 1. septembrī 1.-6. klasē izglītību ģimenē apguva tikai 80 bērni, bet tālmācībā - 1 277 bērni. Administratīvo izmaksu aprēķinos abas pēc būtības atšķirīgās izglītības formas apvienotas vienā 1 357 izglītojamo kopumā.[5] Tas neļauj precīzi izvērtēt tieši mājmācības regulējuma radīto administratīvo slogu un tā samērīgumu.
5. Regulējums ir pretrunā administratīvā sloga mazināšanas un labas pārvaldības principiem
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants paredz, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, ievērojot samērīgu privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, kā arī labas pārvaldības principu. Valsts pārvaldes pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonas labā.[6]
Projektā tiek radīts jauns obligāts administratīvais posms starp ģimeni un izglītības iestādi. Turklāt pašvaldības lēmums ir spēkā tikai vienu mācību gadu, un vecākam pirms tā termiņa beigām atkārtoti jāiesniedz iesniegums, lai lēmumu pagarinātu uz nākamo mācību gadu.[7]
Šāda ikgadēja administratīva procedūra tiek piemērota arī tad, ja bērnam ir atbilstoši mācību sasniegumi, ģimene pilnībā sadarbojas ar izglītības iestādi un nav konstatēts neviens bērna tiesību vai drošības apdraudējums. Tādējādi regulējums rada administratīvo slogu nevis konkrēta riska novēršanai, bet visai personu grupai pēc izglītības formas pazīmes. Tas neatbilst riskos balstītas un efektīvas valsts pārvaldes pieejai.
6. Ikgadēja iepriekšējas atļaujas sistēma nav samērīga ar deklarēto mērķi
Bērna labāko interešu princips ir būtisks un obligāti ievērojams, tomēr tas pats par sevi neattaisno maksimāli plašu institucionālu kontroli. Ierobežojumam jābūt piemērotam konkrēta leģitīma mērķa sasniegšanai, nepieciešamam un tādam, kura radītais ierobežojums nav nesamērīgs ar sabiedrības ieguvumu.
Projekts paredz, ka pašvaldības pozitīvais lēmums ir spēkā tikai vienu mācību gadu, pēc kura ģimenei jālūdz tā pagarināšana. Ja bērns sekmīgi mācās un ģimene sadarbojas ar skolu, projekta 11. punkts paredz lēmuma pagarināšanu vēl uz vienu mācību gadu.[7] Tas faktiski nozīmē regulāru administratīvu pārapstiprināšanu arī tad, ja nav nekādas riska pazīmes.
Samērīgāks risinājums būtu pamata uzraudzību saistīt ar bērna mācību rezultātiem un sadarbību ar izglītības iestādi, bet padziļinātu pašvaldības iesaisti paredzēt tad, ja skola vai cita kompetenta institūcija konstatē konkrētus, dokumentētus riskus.
7. Sabiedrības līdzdalības process nav pietiekami izsekojams un jēgpilns
Projekta anotācijā biedrība “Ģimeņu skolu apvienība” ir tieši norādīta kā projekta izstrādē iesaistītā nevalstiskā organizācija.[8] Biedrība projekta izstrādes gaitā ir iesniegusi būtiskus iebildumus un priekšlikumus, tomēr gala redakcijā būtiskākie no tiem nav ņemta vērā. Anotācijā pašlaik nav sniegts pilnvērtīgs skaidrojums par projekta izstrādes gaitā saņemto biedrības iebildumu turpmāko virzību un noraidīšanas pamatojumu.
Ministru kabineta 2024. gada 15. oktobra noteikumu Nr. 639 mērķis ir nodrošināt jēgpilnu, efektīvu, atklātu, ietverošu, savlaicīgu un atbildīgu sabiedrības līdzdalību. Noteikumu 19. punkts paredz pēc projekta virzības posma sagatavot un publicēt sabiedrības pārstāvju viedokļu, priekšlikumu un iebildumu apkopojumu, norādot arī institūcijas skaidrojumu. Noteikumu 2. pielikums paredz skaidri norādīt, vai priekšlikums ir ņemts vērā, ņemts vērā daļēji vai nav ņemts vērā, un sniegt pamatojumu, ja tas nav ņemts vērā.[9]
Turklāt šo noteikumu 22.4. apakšpunkts paredz pēc sabiedrības līdzdalības procesa noslēguma nodrošināt iesaistītajiem sabiedrības pārstāvjiem atgriezenisko saiti par saņemtajiem priekšlikumiem un turpmāko rīcību ar tiem.[9] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48. panta otrā daļa savukārt noteic, ka sabiedrībai svarīgos jautājumos iestādei ir pienākums rīkot publisku apspriešanu un lēmums, kas neatbilst ievērojamas sabiedrības daļas viedoklim, ir īpaši jāpamato.[10]
Līdzdalība nevar tikt uzskatīta par jēgpilnu tikai tādēļ, ka mērķgrupas organizācija ir formāli iesaistīta darba procesā. Ja būtiski priekšlikumi tiek noraidīti, nepieciešams izsekojams un pēc būtības pārbaudāms pamatojums, īpaši jautājumā, kas tieši skar salīdzinoši nelielu un specifisku mērķgrupu.
8. Priekšlikums samērīgākam regulējuma modelim
Aicinu pārskatīt projektā izvēlēto modeli un par primāro mehānismu saglabāt bērna, vecāku un izglītības iestādes sadarbību. Izglītības iestādei jau ir profesionālā kompetence vērtēt mācību sasniegumus, sekot izglītības programmas apguvei, sniegt konsultācijas un identificēt nepieciešamo atbalstu.
Pašvaldības padziļināta iesaiste būtu pamatota, ja izglītības iestāde vai cita kompetenta institūcija konstatē konkrētu risku: bērns sistemātiski nepiedalās mācību sasniegumu vērtēšanā, netiek nodrošināta izglītības programmas apguve, vecāki nesadarbojas ar izglītības iestādi, vai ir pamatotas ziņas par bērna tiesību, attīstības, labbūtības vai drošības apdraudējumu.
Ja pašvaldības izvērtējuma institūts tiek saglabāts, nepieciešams vismaz paredzēt, ka pozitīvs lēmums turpinās bez atkārtota pilna apjoma izvērtējuma, ja skola nav konstatējusi problēmas; pašvaldība atkārtoti nepieprasa informāciju, kas jau ir valsts vai pašvaldības institūciju rīcībā; tiek noteikti vienoti un pārbaudāmi kritēriji; tiek skaidri noteikta izvērtējuma veicēju profesionālā kompetence; padziļināta pārbaude, speciālistu iesaiste vai dzīvesvietas apmeklējums notiek tikai konkrētu, dokumentētu riska pazīmju gadījumā.
Lūgumi Izglītības un zinātnes ministrijai
- pārskatīt projektā paredzēto vispārējo pašvaldības iepriekšējas izvērtēšanas un ikgadējas atļaujas sistēmu izglītībai ģimenē;
- pirms regulējuma tālākas virzības veikt faktos un datos balstītu esošās situācijas, alternatīvo risinājumu un samērīguma izvērtējumu;
- izvērtēt nepieciešamību iniciēt grozījumus Izglītības likuma 8. panta regulējumā, lai pašvaldības iesaiste būtu riskos balstīta un nedublētu izglītības iestādes funkcijas;
- precizēt administratīvā sloga un pašvaldību resursu aprēķinu, ņemot vērā faktisko individuālā izvērtējuma saturu un atsevišķi analizējot izglītību ģimenē un tālmācību;
- noteikt vienotus un objektīvus kritērijus pašvaldību lēmumiem, kā arī skaidras profesionālās prasības personām, kas veic izvērtējumu;
- publicēt un pēc būtības izskatīt biedrības “Ģimeņu skolu apvienība” projekta izstrādes laikā iesniegto būtisko iebildumu un priekšlikumu apkopojumu, pie katra norādot, vai tas ņemts vērā, ņemts vērā daļēji vai nav ņemts vērā, un sniedzot motivētu skaidrojumu;
- pirms projekta tālākas virzības organizēt jēgpilnu konsultāciju ar mājmācības ģimeņu pārstāvjiem, izglītības iestādēm un jomas pētniekiem.
Praktiskā un pētnieciskā pieredze
Esmu viena no biedrības “Ģimeņu skolu apvienība” dibinātājām, daudzus gadus esmu bijusi biedrības valdes locekle, kā arī man ir personiska ilgstoša pieredze kā mājmācības mammai. Līdz ar to jautājumu pārzinu gan no ģimeņu praktiskās pieredzes, gan no organizācijas darba perspektīvas.
Papildus tam esmu veikusi apjomīgu pētījumu par Latvijas mājmācības un tālmācības ģimenēm. Labprāt iepazīstinātu Izglītības un zinātnes ministriju ar pētījuma metodoloģiju un rezultātiem, lai turpmākais regulējums tiktu veidots, balstoties Latvijas situāciju raksturojošos datos, ģimeņu faktiskajā pieredzē un identificētos riskos, nevis tikai vispārīgos pieņēmumos par konkrētu izglītības ieguves formu.
Noslēgums
Aicinu projektu šajā daļā pārstrādāt. Bērna tiesību aizsardzības un izglītības kvalitātes nodrošināšanas mērķi ir sasniedzami ar mērķētu, datos un konkrētos riskos balstītu uzraudzību. Ja jau pastāv regulārs skolas īstenots mācību sasniegumu monitorings, sadarbības pienākums un mehānisms pašvaldības iesaistei problēmu gadījumā, papildu vispārēja ikgadēja atļaujas procedūra visām mājmācības ģimenēm ir īpaši rūpīgi jāpamato. Pašreizējā projekta anotācija šādu pamatojumu nesniedz.
Atsauces
[1] Tiesību akta projekta 26-TA-1986 anotācija (ex-ante), īpaši 1.3., 1.4. un 1.5. sadaļa: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/aefe3a71-d7fd-4482-bb59-c9e6f4f83511
[2] Izglītības likums, tostarp 1. panta 4¹ punkts un 8. pants: https://likumi.lv/ta/id/50759
[3] Tiesību akta projekts 26-TA-1986, 18.-20. punkts: https://tapportals.mk.gov.lv/structuralizer/data/nodes/9f150266-11bf-44ca-9a7d-a4468ec0e40c/preview
[4] Tiesību akta projekts 26-TA-1986, pašvaldības izvērtējuma kārtība un tiesības apmeklēt bērna dzīvesvietu: https://tapportals.mk.gov.lv/structuralizer/data/nodes/9f150266-11bf-44ca-9a7d-a4468ec0e40c/preview
[5] Tiesību akta projekta 26-TA-1986 anotācija, 2.3., 2.4. un 7.2. sadaļa (administratīvais slogs un izmaksas): https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/aefe3a71-d7fd-4482-bb59-c9e6f4f83511
[6] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants: https://likumi.lv/ta/id/63545
[7] Tiesību akta projekts 26-TA-1986, 8.-11. punkts: https://tapportals.mk.gov.lv/structuralizer/data/nodes/9f150266-11bf-44ca-9a7d-a4468ec0e40c/preview
[8] Tiesību akta projekta 26-TA-1986 anotācijas 6. sadaļa: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/aefe3a71-d7fd-4482-bb59-c9e6f4f83511
[9] Ministru kabineta 2024. gada 15. oktobra noteikumi Nr. 639 “Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā”, īpaši 2., 19. un 22. punkts un 2. pielikums: https://likumi.lv/ta/id/355632
[10] Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48. pants: https://likumi.lv/ta/id/63545
[11] Ministru kabineta 2022. gada 11. janvāra noteikumi Nr. 11 “Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības programmās un atskaitīti no tām, kā arī obligātās prasības izglītojamo pārcelšanai nākamajā klasē”, 12. punkts: https://likumi.lv/ta/id/329096
[12] TAP publiskā apspriešana par projektu 26-TA-1986: https://tapportals.mk.gov.lv/public_participation/822ded44-6149-4457-81cc-2c8657b5f110?page=4
24.09.2026. 15:48
26-TA-1986/104
Marika Spinga
Majmācībam jābūt pieejamām, jo ir individuālās bērna prasības kuras ietekmē psihoemocionalo attīstības dinamiku, gan ir sociālie apstākļi kur ģimenei pašiem jāizvērtē kāds mācību process tiks piemērots viņu situācija un labvēlīgi ietekmes bērna attīstību.
24.09.2026. 15:54
26-TA-1986/105
Līga Bērziņa - Biedrība Latvijas Autisma apvienība
Biedrība Latvijas Autisma apvienība, izvērtējot Ministru kabineta noteikumu projektu Nr. 26-TA-1986 „Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē” (turpmāk – Noteikumu projekts) un tā anotāciju (turpmāk – Anotācija), sniedz šādus priekšlikumus un apsvērumus.
Kopumā uzskatām, ka Noteikumu projektā un tā anotācijā nepieciešams detalizētāk regulēt bērna tiesību uz izglītību nodrošināšanu pārejas periodos, nelabvēlīgu lēmumu tiesiskās sekas un pārsūdzēšanas kārtību, kā arī paredzēt papildu garantijas objektīvai bērna labāko interešu izvērtēšanai. Šādi precizējumi veicinātu tiesisko noteiktību, vienveidīgu normu piemērošanu un efektīvāku bērnu tiesību aizsardzību.
Papildinājums par bērnu ar autismu vajadzībām un esošo situāciju Latvijā
Papildus vēršam uzmanību, ka bērniem ar autiskā spektra traucējumiem izglītības procesa organizācijā īpaši nozīmīga ir stabilitāte, paredzamība un pakāpeniska pielāgošanās pārmaiņām. Daudziem bērniem ar autismu būtiskas izmaiņas mācību vidē, pedagogu sastāvā, dienas režīmā vai izglītības ieguves formā var izraisīt paaugstinātu trauksmi, emocionālās pašregulācijas grūtības, atteikšanos apmeklēt izglītības iestādi vai citus funkcionēšanas traucējumus. Tādēļ regulējumam būtu jāparedz īpaši skaidri mehānismi, kas nodrošina izglītības nepārtrauktību tieši pārejas periodos un strīdu situācijās.
Tāpat jāņem vērā Latvijas izglītības sistēmā ilgstoši pastāvošās grūtības nodrošināt bērniem ar autiskā spektra traucējumiem nepieciešamo atbalstu vispārizglītojošajās skolās. Praksē daudzās izglītības iestādēs nav pietiekama speciālo pedagogu, pedagogu palīgu, psihologu, sociālo pedagogu un citu atbalsta speciālistu pieejamība, savukārt pedagogiem bieži trūkst zināšanu un praktisku iemaņu darbam ar bērniem, kuriem ir autiskā spektra traucējumi. Rezultātā bērni ar normālām vai augstām intelektuālajām spējām, bet ar izteiktām autisma pazīmēm, nereti saskaras ar situācijām, kurās viņu izglītības vajadzības netiek pilnvērtīgi nodrošinātas.
Latvijas Autisma apvienības praksē regulāri sastopami gadījumi, kad ģimenes izvēlas izglītības apguvi ģimenē vai tālmācībā nevis tādēļ, ka uzskata šo formu par ideālu risinājumu, bet gan tādēļ, ka konkrētajā dzīvesvietā nav pieejama bērna vajadzībām atbilstoša atbalsta sistēma klātienes izglītībā. Daļā gadījumu šāds lēmums tiek pieņemts pēc ilgstošām grūtībām skolā, tai skaitā mobinga, sociālās izolācijas, nepietiekamu atbalsta pasākumu vai bērna psihoemocionālās veselības pasliktināšanās dēļ.
Līdz ar to, vērtējot bērna labākajām interesēm atbilstošāko izglītības ieguves formu, ir būtiski ņemt vērā ne tikai teorētisko iespēju bērnam apmeklēt klātienes izglītības iestādi, bet arī konkrētās izglītības iestādes faktisko spēju nodrošināt bērna individuālajām vajadzībām atbilstošu atbalstu. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka izvērtējums balstīsies formālā pieņēmumā par klātienes izglītības prioritāti, nevis konkrētā bērna reālajām iespējām saņemt kvalitatīvu un pieejamu izglītību.
Tādēļ lūdzam anotācijā skaidrot, kā pašvaldība, pieņemot lēmumu par izglītības apguves formas atbilstību bērna labākajām interesēm, izvērtēs:
klātienes izglītības iestādē pieejamos atbalsta pasākumus;
klātienes skolās esošo speciālistu pieejamību un kapacitāti;
iepriekš identificētās grūtības bērna izglītības procesā;
bērna funkcionēšanas īpatnības un spēju adaptēties pārmaiņām;
vecāku un speciālistu sniegto informāciju par bērna individuālajām vajadzībām.
Šāds izvērtējums būtu īpaši nozīmīgs bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, jo viņu interesēm atbilstošākais risinājums ne vienmēr sakrīt ar formāli vispārpieņemto izglītības organizācijas modeli. Bērna labākās intereses ir jānosaka individuāli, ņemot vērā ne tikai izglītības ieguves formu, bet arī konkrētās izglītības vides piemērotību un spēju nodrošināt nepieciešamo atbalstu.
1. Par Noteikumu projekta 6. punktu
Ne Noteikumu projektā, ne Anotācijā nav sniegts skaidrojums par bērna izglītības nodrošināšanas kārtību laikposmā no iesnieguma iesniegšanas līdz pašvaldības lēmuma pieņemšanai. Tāpat nav skaidrotas tiesiskās sekas gadījumos, kad pašvaldība secina, ka izglītības programmas apguve ģimenē vai tālmācībā neatbilst konkrētā bērna labākajām interesēm.
Lūdzam anotācijā skaidrot un izvērtēt nepieciešamību Noteikumu projektā noteikt bērna izglītības nodrošināšanas kārtību laikposmā līdz pašvaldības lēmuma pieņemšanai. Kā arī noteikt pašvaldības un bērna likumisko pārstāvju turpmāko rīcību pēc nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas.
Īpaši lūdzam skaidrot šādas situācijas.
a) Bērns uzsāk mācības 1. klasē un nav reģistrēts nevienā izglītības iestādē
Ja pašvaldība pieņem lēmumu, ka izglītības apguve ģimenē vai tālmācībā neatbilst bērna labākajām interesēm augusta vidū vai baigās, nav skaidrs, kā tiek nodrošināta bērna savlaicīga uzņemšana klātienes izglītības iestādē.
Tāpat nav skaidrs, vai pašvaldībai ir pienākums informēt vecāku par tās administratīvajā teritorijā pieejamajām izglītības iestādēm, kurās iespējama bērna uzņemšana, vai arī pienākums nodrošināt piemērotas izglītības iestādes atrašanu pilnībā gulstas uz vecākiem.
Lūdzam Noteikumu projektā skaidri noteikt pašvaldības pienākumus šādās situācijās, lai novērstu risku, ka bērns mācību gada sākumā nav uzņemts nevienā izglītības iestādē un netiek nodrošināta viņa tiesību uz izglītību īstenošana.
b) Bērns ir reģistrēts klātienes izglītības iestādē, bet ģimene vēlas mainīt izglītības apguves formu
No Noteikumu projekta izriet pieņēmums, ka līdz pašvaldības lēmuma pieņemšanai bērns turpina izglītības ieguvi līdzšinējā kārtībā.
Lūdzam šo tiesisko situāciju nepārprotami skaidrot Anotācijā un norādīt Noteikumu projektā.
c) Bērns ir reģistrēts klātienes izglītības iestādē, bet objektīvu apstākļu dēļ nav spējīgs turpināt mācības klātienē
Atsevišķos gadījumos bērna veselības stāvoklis vai psihoemocionālā labklājība var būtiski pasliktināties izglītības iestādē piedzīvota mobinga, nepietiekamu atbalsta pasākumu vai citu objektīvu apstākļu dēļ. Šādās situācijās bērns faktiski var nebūt spējīgs turpināt izglītības ieguvi klātienē laikposmā, kamēr tiek pieņemts pašvaldības lēmums.
Lūdzam Anotācijā skaidrot, kā šādos gadījumos tiek nodrošināta bērna tiesību uz izglītību nepārtraukta īstenošana, tostarp:
kādi pagaidu risinājumi ir pieejami līdz galīgā lēmuma pieņemšanai;
kurai institūcijai ir pienākums nodrošināt izglītības procesa nepārtrauktību pārejas periodā;
kā tiek organizēta izglītības ieguve gadījumos, kad lēmuma pieņemšanai nepieciešams ilgāks laiks par 10 darbdienām.
Vēršam uzmanību, ka laikā, kamēr bērns ir reģistrēts klātienes izglītības iestādē, primārā atbildība par izglītības procesa nodrošināšanu ir attiecīgajai izglītības iestādei. Savukārt saskaņā ar Anotācijā ietverto skaidrojumu izglītības apguves ģimenē gadījumā galvenā atbildība par izglītības programmas īstenošanu ir vecākiem, bet tālmācības gadījumā – izglītības iestādei. Līdz ar to būtiski ir nepārprotami noteikt, kuram subjektam pārejas periodā ir pienākums nodrošināt bērna tiesību uz izglītību īstenošanu.
Ja pārejas periodā nav noteikts atbildīgais subjekts un izglītības nodrošināšanas kārtība, praksē var rasties situācijas, kurās bērns noteiktu laiku faktiski neiegūst izglītību, tādējādi radot risku tiesību uz izglītību ierobežošanai un obligātās izglītības prasību neizpildei.
Ierosinām papildināt noteikumu projektu ar jaunu punktu šādā redakcijā:
“6.1. Līdz šajos noteikumos minētā lēmuma pieņemšanai bērns turpina apgūt izglītību līdzšinējā kārtībā. Ja bērns nav reģistrēts nevienā izglītības iestādē vai objektīvu apstākļu dēļ nevar turpināt izglītības ieguvi līdzšinējā formā, pašvaldība sadarbībā ar bērna likumisko pārstāvi nodrošina pagaidu risinājumu izglītības ieguves nepārtrauktībai.”
2. Par Noteikumu projekta 9. punktu
Ne Noteikumu projektā, ne Anotācijā nav skaidrota vecāku turpmākā rīcība pēc šāda lēmuma saņemšanas, kā arī nav precizēts šāda lēmuma tiesiskais raksturs un pārsūdzēšanas kārtība. Ja nav skaidrs lēmuma tiesiskais raksturs un pārsūdzēšanas kārtība, personai nav iespējams pilnvērtīgi īstenot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.
Lūdzam anotācijā skaidrot un izvērtēt nepieciešamību šo jautājumu noteikt arī Noteikumu projektā:
vai pašvaldības lēmums par izglītības apguves ģimenē vai tālmācībā neatbilstību bērna labākajām interesēm ir administratīvais akts Administratīvā procesa likuma izpratnē;
kādā kārtībā un termiņā šāds lēmums ir apstrīdams vai pārsūdzams;
kura institūcija ir kompetenta izskatīt iesniegumu vai sūdzību par pašvaldības pieņemto lēmumu;
kā tiek nodrošinātas bērna tiesības uz izglītību laikposmā, kamēr norisinās lēmuma apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas process.
Tāpat lūdzam izvērtēt nepieciešamību paredzēt valsts institūcijas iesaisti sarežģītu vai strīdīgu gadījumu izvērtēšanā, īpaši situācijās, kad pastāv domstarpības starp pašvaldību un bērna likumiskajiem pārstāvjiem par bērna labākajām interesēm visatbilstošāko izglītības apguves formu.
Anotācijā būtu lietderīgi skaidrot un papildināt Noteikumu projektu ar informāciju:
kuras valsts institūcijas ir kompetentas sniegt metodisku atbalstu vai atzinumu šādos gadījumos;
kuras institūcijas veic uzraudzību pār pieņemto lēmumu tiesiskumu;
kāda ir minēto institūciju loma lēmuma pieņemšanas un pārskatīšanas procesā.
Šāds skaidrojums veicinātu tiesisko noteiktību, vienveidīgu tiesību normu piemērošanu un bērna tiesību un tiesisko interešu efektīvu aizsardzību.
Ierosinām papildināt noteikumu projektu ar jaunu punktu šādā redakcijā:
“9.1. Ja pašvaldība secina, ka izglītības apguve ģimenē vai tālmācībā neatbilst bērna labākajām interesēm, vecākam ir tiesības lūgt atkārtotu izvērtējumu, piesaistot neatkarīgu valsts institūcijas pārstāvi.”
3. Par Noteikumu projekta 12.1. apakšpunktu.
No Noteikumu projekta un Anotācijas nav skaidrs, kā pēc šāda lēmuma atcelšanas tiek nodrošināta bērna izglītības ieguves nepārtrauktība. Tāpat nav skaidrota pašvaldības un citu iesaistīto institūciju turpmākā rīcība šādās situācijās.
Lūdzam papildināt Anotāciju ar skaidrojumu un nepieciešamības gadījumā papildināt Noteikumu projektu par:
bērna izglītības nodrošināšanas kārtību pēc lēmuma atcelšanas;
termiņu, kādā bērnam jāuzsāk mācības citā izglītības ieguves formā;
pašvaldības pienākumiem nodrošināt izglītības pieejamību pārejas periodā;
sociālā dienesta, bāriņtiesas un citu kompetento institūciju iesaisti gadījumos, kad konstatēts tiešs un tūlītējs bērna apdraudējums.
Vienlaikus lūdzam skaidrot, vai lēmuma atcelšana pati par sevi rada pienākumu bērnam nekavējoties atsākt izglītības ieguvi klātienes formā un kura institūcija ir atbildīga par šā procesa organizēšanu.
Vēršam uzmanību, ka bērniem ar autiskā spektra traucējumiem būtiskas un pēkšņas izmaiņas ikdienas rutīnā, vidē vai izglītības procesa organizācijā var radīt paaugstinātu trauksmi, emocionālu distresu un uzvedības grūtības. Tādēļ gadījumos, kad saskaņā ar Noteikumu projekta 12.1. apakšpunktu lēmums tiek atcelts nekavējoties, īpaši svarīgi ir nodrošināt bērna izglītības procesa nepārtrauktību, paredzamu pāreju uz citu izglītības ieguves formu un bērna individuālajām vajadzībām atbilstošu atbalstu. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka straujas pārmaiņas var nelabvēlīgi ietekmēt bērna psihoemocionālo labklājību un spēju turpināt pilnvērtīgi iesaistīties izglītības procesā.
Papildus lūdzam izvērtēt, vai tieša un tūlītēja bērna apdraudējuma konstatēšana pati par sevi nerada pienākumu nekavējoties informēt bērnu tiesību aizsardzības un sociālās palīdzības institūcijas, lai nodrošinātu koordinētu, savlaicīgu un bērna labākajām interesēm atbilstošu rīcību. Šādos gadījumos, lietderīgi būtu noteikt secīgu rīcības algoritmu pēc lēmuma atcelšanas, nosakot atbildīgās institūcijas, to kompetenci un termiņus.
Izteikt noteikumu projekta 12.1.punktu ar tekstu “12.1. tieša un tūlītēja bērna apdraudējuma gadījumā šo noteikumu 6. punktā minēto lēmumu atceļ nekavējoties. Vienlaikus pašvaldība nekavējoties organizē bērnam pieejamu izglītības ieguves veidu un informē kompetentās bērnu tiesību aizsardzības institūcijas.”
4. Par Noteikumu projektu kopumā
Sabiedriskās apspriešanas gaitā ir izteiktas bažas par iespējamu interešu konflikta risku situācijās, kad lēmumu par izglītības apguves formas atbilstību bērna labākajām interesēm pieņem pašvaldība, kura vienlaikus ir arī tās administratīvajā teritorijā esošo pašvaldības izglītības iestāžu dibinātāja un izglītības finansējuma plānošanā iesaistīta institūcija.
Lai mazinātu iespējama interešu konflikta risku un stiprinātu sabiedrības uzticēšanos pieņemto lēmumu objektivitātei, lūdzam papildināt Anotāciju un nepieciešamības gadījumā arī Noteikumu projektu ar skaidrojumu par mehānismiem, kas nodrošina, ka lēmumi tiek pieņemti, balstoties vienīgi uz konkrētā bērna labākajām interesēm, nevis uz pašvaldības finanšu, demogrāfiskiem vai izglītības iestāžu tīkla saglabāšanas apsvērumiem.
Lai gan pašvaldībai ir pienākums rīkoties objektīvi un bērna labākajās interesēs, pastāv institucionāls risks, ka lēmumu pieņemšanā var tikt netieši ņemti vērā ar izglītības iestāžu noslogojumu, finansējumu vai izglītības tīkla plānošanu saistīti apsvērumi.
Īpaši lūdzam izvērtēt iespēju paredzēt neatkarīgu divpakāpju pārraudzības vai pārskatīšanas mehānismu gadījumos, kad pašvaldība secina, ka izglītības apguve ģimenē vai tālmācībā neatbilst bērna labākajām interesēm.
Šāds risinājums stiprinātu pieņemto lēmumu objektivitāti, veicinātu sabiedrības uzticēšanos publiskās pārvaldes darbībai un nodrošinātu bērna tiesību un labāko interešu prioritāru ievērošanu lēmumu pieņemšanas procesā.
Kopumā uzskatām, ka Noteikumu projektā un tā anotācijā nepieciešams detalizētāk regulēt bērna tiesību uz izglītību nodrošināšanu pārejas periodos, nelabvēlīgu lēmumu tiesiskās sekas un pārsūdzēšanas kārtību, kā arī paredzēt papildu garantijas objektīvai bērna labāko interešu izvērtēšanai. Šādi precizējumi veicinātu tiesisko noteiktību, vienveidīgu normu piemērošanu un efektīvāku bērnu tiesību aizsardzību.
Papildinājums par bērnu ar autismu vajadzībām un esošo situāciju Latvijā
Papildus vēršam uzmanību, ka bērniem ar autiskā spektra traucējumiem izglītības procesa organizācijā īpaši nozīmīga ir stabilitāte, paredzamība un pakāpeniska pielāgošanās pārmaiņām. Daudziem bērniem ar autismu būtiskas izmaiņas mācību vidē, pedagogu sastāvā, dienas režīmā vai izglītības ieguves formā var izraisīt paaugstinātu trauksmi, emocionālās pašregulācijas grūtības, atteikšanos apmeklēt izglītības iestādi vai citus funkcionēšanas traucējumus. Tādēļ regulējumam būtu jāparedz īpaši skaidri mehānismi, kas nodrošina izglītības nepārtrauktību tieši pārejas periodos un strīdu situācijās.
Tāpat jāņem vērā Latvijas izglītības sistēmā ilgstoši pastāvošās grūtības nodrošināt bērniem ar autiskā spektra traucējumiem nepieciešamo atbalstu vispārizglītojošajās skolās. Praksē daudzās izglītības iestādēs nav pietiekama speciālo pedagogu, pedagogu palīgu, psihologu, sociālo pedagogu un citu atbalsta speciālistu pieejamība, savukārt pedagogiem bieži trūkst zināšanu un praktisku iemaņu darbam ar bērniem, kuriem ir autiskā spektra traucējumi. Rezultātā bērni ar normālām vai augstām intelektuālajām spējām, bet ar izteiktām autisma pazīmēm, nereti saskaras ar situācijām, kurās viņu izglītības vajadzības netiek pilnvērtīgi nodrošinātas.
Latvijas Autisma apvienības praksē regulāri sastopami gadījumi, kad ģimenes izvēlas izglītības apguvi ģimenē vai tālmācībā nevis tādēļ, ka uzskata šo formu par ideālu risinājumu, bet gan tādēļ, ka konkrētajā dzīvesvietā nav pieejama bērna vajadzībām atbilstoša atbalsta sistēma klātienes izglītībā. Daļā gadījumu šāds lēmums tiek pieņemts pēc ilgstošām grūtībām skolā, tai skaitā mobinga, sociālās izolācijas, nepietiekamu atbalsta pasākumu vai bērna psihoemocionālās veselības pasliktināšanās dēļ.
Līdz ar to, vērtējot bērna labākajām interesēm atbilstošāko izglītības ieguves formu, ir būtiski ņemt vērā ne tikai teorētisko iespēju bērnam apmeklēt klātienes izglītības iestādi, bet arī konkrētās izglītības iestādes faktisko spēju nodrošināt bērna individuālajām vajadzībām atbilstošu atbalstu. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka izvērtējums balstīsies formālā pieņēmumā par klātienes izglītības prioritāti, nevis konkrētā bērna reālajām iespējām saņemt kvalitatīvu un pieejamu izglītību.
Tādēļ lūdzam anotācijā skaidrot, kā pašvaldība, pieņemot lēmumu par izglītības apguves formas atbilstību bērna labākajām interesēm, izvērtēs:
klātienes izglītības iestādē pieejamos atbalsta pasākumus;
klātienes skolās esošo speciālistu pieejamību un kapacitāti;
iepriekš identificētās grūtības bērna izglītības procesā;
bērna funkcionēšanas īpatnības un spēju adaptēties pārmaiņām;
vecāku un speciālistu sniegto informāciju par bērna individuālajām vajadzībām.
Šāds izvērtējums būtu īpaši nozīmīgs bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, jo viņu interesēm atbilstošākais risinājums ne vienmēr sakrīt ar formāli vispārpieņemto izglītības organizācijas modeli. Bērna labākās intereses ir jānosaka individuāli, ņemot vērā ne tikai izglītības ieguves formu, bet arī konkrētās izglītības vides piemērotību un spēju nodrošināt nepieciešamo atbalstu.
1. Par Noteikumu projekta 6. punktu
Ne Noteikumu projektā, ne Anotācijā nav sniegts skaidrojums par bērna izglītības nodrošināšanas kārtību laikposmā no iesnieguma iesniegšanas līdz pašvaldības lēmuma pieņemšanai. Tāpat nav skaidrotas tiesiskās sekas gadījumos, kad pašvaldība secina, ka izglītības programmas apguve ģimenē vai tālmācībā neatbilst konkrētā bērna labākajām interesēm.
Lūdzam anotācijā skaidrot un izvērtēt nepieciešamību Noteikumu projektā noteikt bērna izglītības nodrošināšanas kārtību laikposmā līdz pašvaldības lēmuma pieņemšanai. Kā arī noteikt pašvaldības un bērna likumisko pārstāvju turpmāko rīcību pēc nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas.
Īpaši lūdzam skaidrot šādas situācijas.
a) Bērns uzsāk mācības 1. klasē un nav reģistrēts nevienā izglītības iestādē
Ja pašvaldība pieņem lēmumu, ka izglītības apguve ģimenē vai tālmācībā neatbilst bērna labākajām interesēm augusta vidū vai baigās, nav skaidrs, kā tiek nodrošināta bērna savlaicīga uzņemšana klātienes izglītības iestādē.
Tāpat nav skaidrs, vai pašvaldībai ir pienākums informēt vecāku par tās administratīvajā teritorijā pieejamajām izglītības iestādēm, kurās iespējama bērna uzņemšana, vai arī pienākums nodrošināt piemērotas izglītības iestādes atrašanu pilnībā gulstas uz vecākiem.
Lūdzam Noteikumu projektā skaidri noteikt pašvaldības pienākumus šādās situācijās, lai novērstu risku, ka bērns mācību gada sākumā nav uzņemts nevienā izglītības iestādē un netiek nodrošināta viņa tiesību uz izglītību īstenošana.
b) Bērns ir reģistrēts klātienes izglītības iestādē, bet ģimene vēlas mainīt izglītības apguves formu
No Noteikumu projekta izriet pieņēmums, ka līdz pašvaldības lēmuma pieņemšanai bērns turpina izglītības ieguvi līdzšinējā kārtībā.
Lūdzam šo tiesisko situāciju nepārprotami skaidrot Anotācijā un norādīt Noteikumu projektā.
c) Bērns ir reģistrēts klātienes izglītības iestādē, bet objektīvu apstākļu dēļ nav spējīgs turpināt mācības klātienē
Atsevišķos gadījumos bērna veselības stāvoklis vai psihoemocionālā labklājība var būtiski pasliktināties izglītības iestādē piedzīvota mobinga, nepietiekamu atbalsta pasākumu vai citu objektīvu apstākļu dēļ. Šādās situācijās bērns faktiski var nebūt spējīgs turpināt izglītības ieguvi klātienē laikposmā, kamēr tiek pieņemts pašvaldības lēmums.
Lūdzam Anotācijā skaidrot, kā šādos gadījumos tiek nodrošināta bērna tiesību uz izglītību nepārtraukta īstenošana, tostarp:
kādi pagaidu risinājumi ir pieejami līdz galīgā lēmuma pieņemšanai;
kurai institūcijai ir pienākums nodrošināt izglītības procesa nepārtrauktību pārejas periodā;
kā tiek organizēta izglītības ieguve gadījumos, kad lēmuma pieņemšanai nepieciešams ilgāks laiks par 10 darbdienām.
Vēršam uzmanību, ka laikā, kamēr bērns ir reģistrēts klātienes izglītības iestādē, primārā atbildība par izglītības procesa nodrošināšanu ir attiecīgajai izglītības iestādei. Savukārt saskaņā ar Anotācijā ietverto skaidrojumu izglītības apguves ģimenē gadījumā galvenā atbildība par izglītības programmas īstenošanu ir vecākiem, bet tālmācības gadījumā – izglītības iestādei. Līdz ar to būtiski ir nepārprotami noteikt, kuram subjektam pārejas periodā ir pienākums nodrošināt bērna tiesību uz izglītību īstenošanu.
Ja pārejas periodā nav noteikts atbildīgais subjekts un izglītības nodrošināšanas kārtība, praksē var rasties situācijas, kurās bērns noteiktu laiku faktiski neiegūst izglītību, tādējādi radot risku tiesību uz izglītību ierobežošanai un obligātās izglītības prasību neizpildei.
Ierosinām papildināt noteikumu projektu ar jaunu punktu šādā redakcijā:
“6.1. Līdz šajos noteikumos minētā lēmuma pieņemšanai bērns turpina apgūt izglītību līdzšinējā kārtībā. Ja bērns nav reģistrēts nevienā izglītības iestādē vai objektīvu apstākļu dēļ nevar turpināt izglītības ieguvi līdzšinējā formā, pašvaldība sadarbībā ar bērna likumisko pārstāvi nodrošina pagaidu risinājumu izglītības ieguves nepārtrauktībai.”
2. Par Noteikumu projekta 9. punktu
Ne Noteikumu projektā, ne Anotācijā nav skaidrota vecāku turpmākā rīcība pēc šāda lēmuma saņemšanas, kā arī nav precizēts šāda lēmuma tiesiskais raksturs un pārsūdzēšanas kārtība. Ja nav skaidrs lēmuma tiesiskais raksturs un pārsūdzēšanas kārtība, personai nav iespējams pilnvērtīgi īstenot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.
Lūdzam anotācijā skaidrot un izvērtēt nepieciešamību šo jautājumu noteikt arī Noteikumu projektā:
vai pašvaldības lēmums par izglītības apguves ģimenē vai tālmācībā neatbilstību bērna labākajām interesēm ir administratīvais akts Administratīvā procesa likuma izpratnē;
kādā kārtībā un termiņā šāds lēmums ir apstrīdams vai pārsūdzams;
kura institūcija ir kompetenta izskatīt iesniegumu vai sūdzību par pašvaldības pieņemto lēmumu;
kā tiek nodrošinātas bērna tiesības uz izglītību laikposmā, kamēr norisinās lēmuma apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas process.
Tāpat lūdzam izvērtēt nepieciešamību paredzēt valsts institūcijas iesaisti sarežģītu vai strīdīgu gadījumu izvērtēšanā, īpaši situācijās, kad pastāv domstarpības starp pašvaldību un bērna likumiskajiem pārstāvjiem par bērna labākajām interesēm visatbilstošāko izglītības apguves formu.
Anotācijā būtu lietderīgi skaidrot un papildināt Noteikumu projektu ar informāciju:
kuras valsts institūcijas ir kompetentas sniegt metodisku atbalstu vai atzinumu šādos gadījumos;
kuras institūcijas veic uzraudzību pār pieņemto lēmumu tiesiskumu;
kāda ir minēto institūciju loma lēmuma pieņemšanas un pārskatīšanas procesā.
Šāds skaidrojums veicinātu tiesisko noteiktību, vienveidīgu tiesību normu piemērošanu un bērna tiesību un tiesisko interešu efektīvu aizsardzību.
Ierosinām papildināt noteikumu projektu ar jaunu punktu šādā redakcijā:
“9.1. Ja pašvaldība secina, ka izglītības apguve ģimenē vai tālmācībā neatbilst bērna labākajām interesēm, vecākam ir tiesības lūgt atkārtotu izvērtējumu, piesaistot neatkarīgu valsts institūcijas pārstāvi.”
3. Par Noteikumu projekta 12.1. apakšpunktu.
No Noteikumu projekta un Anotācijas nav skaidrs, kā pēc šāda lēmuma atcelšanas tiek nodrošināta bērna izglītības ieguves nepārtrauktība. Tāpat nav skaidrota pašvaldības un citu iesaistīto institūciju turpmākā rīcība šādās situācijās.
Lūdzam papildināt Anotāciju ar skaidrojumu un nepieciešamības gadījumā papildināt Noteikumu projektu par:
bērna izglītības nodrošināšanas kārtību pēc lēmuma atcelšanas;
termiņu, kādā bērnam jāuzsāk mācības citā izglītības ieguves formā;
pašvaldības pienākumiem nodrošināt izglītības pieejamību pārejas periodā;
sociālā dienesta, bāriņtiesas un citu kompetento institūciju iesaisti gadījumos, kad konstatēts tiešs un tūlītējs bērna apdraudējums.
Vienlaikus lūdzam skaidrot, vai lēmuma atcelšana pati par sevi rada pienākumu bērnam nekavējoties atsākt izglītības ieguvi klātienes formā un kura institūcija ir atbildīga par šā procesa organizēšanu.
Vēršam uzmanību, ka bērniem ar autiskā spektra traucējumiem būtiskas un pēkšņas izmaiņas ikdienas rutīnā, vidē vai izglītības procesa organizācijā var radīt paaugstinātu trauksmi, emocionālu distresu un uzvedības grūtības. Tādēļ gadījumos, kad saskaņā ar Noteikumu projekta 12.1. apakšpunktu lēmums tiek atcelts nekavējoties, īpaši svarīgi ir nodrošināt bērna izglītības procesa nepārtrauktību, paredzamu pāreju uz citu izglītības ieguves formu un bērna individuālajām vajadzībām atbilstošu atbalstu. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka straujas pārmaiņas var nelabvēlīgi ietekmēt bērna psihoemocionālo labklājību un spēju turpināt pilnvērtīgi iesaistīties izglītības procesā.
Papildus lūdzam izvērtēt, vai tieša un tūlītēja bērna apdraudējuma konstatēšana pati par sevi nerada pienākumu nekavējoties informēt bērnu tiesību aizsardzības un sociālās palīdzības institūcijas, lai nodrošinātu koordinētu, savlaicīgu un bērna labākajām interesēm atbilstošu rīcību. Šādos gadījumos, lietderīgi būtu noteikt secīgu rīcības algoritmu pēc lēmuma atcelšanas, nosakot atbildīgās institūcijas, to kompetenci un termiņus.
Izteikt noteikumu projekta 12.1.punktu ar tekstu “12.1. tieša un tūlītēja bērna apdraudējuma gadījumā šo noteikumu 6. punktā minēto lēmumu atceļ nekavējoties. Vienlaikus pašvaldība nekavējoties organizē bērnam pieejamu izglītības ieguves veidu un informē kompetentās bērnu tiesību aizsardzības institūcijas.”
4. Par Noteikumu projektu kopumā
Sabiedriskās apspriešanas gaitā ir izteiktas bažas par iespējamu interešu konflikta risku situācijās, kad lēmumu par izglītības apguves formas atbilstību bērna labākajām interesēm pieņem pašvaldība, kura vienlaikus ir arī tās administratīvajā teritorijā esošo pašvaldības izglītības iestāžu dibinātāja un izglītības finansējuma plānošanā iesaistīta institūcija.
Lai mazinātu iespējama interešu konflikta risku un stiprinātu sabiedrības uzticēšanos pieņemto lēmumu objektivitātei, lūdzam papildināt Anotāciju un nepieciešamības gadījumā arī Noteikumu projektu ar skaidrojumu par mehānismiem, kas nodrošina, ka lēmumi tiek pieņemti, balstoties vienīgi uz konkrētā bērna labākajām interesēm, nevis uz pašvaldības finanšu, demogrāfiskiem vai izglītības iestāžu tīkla saglabāšanas apsvērumiem.
Lai gan pašvaldībai ir pienākums rīkoties objektīvi un bērna labākajās interesēs, pastāv institucionāls risks, ka lēmumu pieņemšanā var tikt netieši ņemti vērā ar izglītības iestāžu noslogojumu, finansējumu vai izglītības tīkla plānošanu saistīti apsvērumi.
Īpaši lūdzam izvērtēt iespēju paredzēt neatkarīgu divpakāpju pārraudzības vai pārskatīšanas mehānismu gadījumos, kad pašvaldība secina, ka izglītības apguve ģimenē vai tālmācībā neatbilst bērna labākajām interesēm.
Šāds risinājums stiprinātu pieņemto lēmumu objektivitāti, veicinātu sabiedrības uzticēšanos publiskās pārvaldes darbībai un nodrošinātu bērna tiesību un labāko interešu prioritāru ievērošanu lēmumu pieņemšanas procesā.
24.09.2026. 16:00
26-TA-1986/106
Kristīne Bernecka
Neatbalstu šo noteikumu projektu!
Mūsu ģimenei ir ilgstoša mājmācības un tālmācības pieredze, kuras rezultātā, paralēli iegūtajai kvalitatīvai izglītībai, bērniem ir bijusi iespēja attīstīt savus talantus mūzikā, mākslā, sportā.
Ir bijusi arī klātienes skolas pieredze, kur pēc piedzīvotās vardarbības (gan no skolasbiedriem, gan pedagogiem) bērni vairs nav gatavi mācīties klātienē.
Šo noteikumu projektā ir vairāki nepieņemami punkti, par kuriem jau viedokli ir izteikuši gan vecāki, gan biedrības un citas juridiskas personas, kam pievienojos arī es.
Jautājums noteikumu projekta izstrādātājiem - kura pašvaldība šībrīža situācijā, kad tiek aizvērtas vai reorganizētas skolas, kas neiztur valsts noteiktos kvantitatīvos kritērijus, būs ieinteresēta dot atļauju ģimenēm bērnus mācīt mājās vai tālmācībā?
Uzskatu, ka šajos noteikumos pašvaldībai dotās tiesības un pilnvaras ir netiešs mājmācības un tālmācības kā izglītības ieguves veida sākumskolas posmā aizliegums.
Mūsu ģimenei ir ilgstoša mājmācības un tālmācības pieredze, kuras rezultātā, paralēli iegūtajai kvalitatīvai izglītībai, bērniem ir bijusi iespēja attīstīt savus talantus mūzikā, mākslā, sportā.
Ir bijusi arī klātienes skolas pieredze, kur pēc piedzīvotās vardarbības (gan no skolasbiedriem, gan pedagogiem) bērni vairs nav gatavi mācīties klātienē.
Šo noteikumu projektā ir vairāki nepieņemami punkti, par kuriem jau viedokli ir izteikuši gan vecāki, gan biedrības un citas juridiskas personas, kam pievienojos arī es.
Jautājums noteikumu projekta izstrādātājiem - kura pašvaldība šībrīža situācijā, kad tiek aizvērtas vai reorganizētas skolas, kas neiztur valsts noteiktos kvantitatīvos kritērijus, būs ieinteresēta dot atļauju ģimenēm bērnus mācīt mājās vai tālmācībā?
Uzskatu, ka šajos noteikumos pašvaldībai dotās tiesības un pilnvaras ir netiešs mājmācības un tālmācības kā izglītības ieguves veida sākumskolas posmā aizliegums.
24.09.2026. 16:14
26-TA-1986/107
Ruta Linde
Izglīttība ģimenē ir sena privāta izglītības forma. Izstrādātie kritēriji un kārtība ir paredzēta slimu bērnu identifikācijai, nevis rūpes, lai talantīgi, mīloši, stipri, gudri vecāki parūpētos par savu bērnu vislabākās izglītības saņemšanu.
Daļa no noteikumiem ir attiecināmi ne tikai izglītības ģimenē "veicējiem", bet to pašu bērnu vecākiem, kuru bērni iet klātienes skolā. Kāpēc no izglītbās ģimenē vecāka tiek prasīts rakstiski apliecināt, ka viņam jānodrošina bērna drošība, sadarbība ar izglītības iestādi un vēl daudz kas cits, bet klātienes vecākam nekāds apliecinājums nav jāparaksta. Viņš var darīt kā grib, no viņa atbildība netiek prasīta, no kā cieš citi klātienes bērni.
Es nepiekrītu, ka bērnam, lai saņemtu izglītību ģimenē, ir jābūt slimam, ar kādiem veselības traucējiem, kurus identificējis kāds no ārstiem. Izglītība ģimenē ir privātā izglītība, es pat teiktu ekskluzīva izglītošanas forma, lai sasniegtu vislabāko rezultātu - zinošu, radošu, pārliecinātu par savām spējām un prasmēm, laimīgu nākamās paaudzes pārstāvi.
Klātienes skolās ir daudz bērnu, kuri ir agresīgi, rupji, traucē stundu ar savu uzvedību un nevēlēšanos mācīties utt. - cik no šo ģimeņu deklarētās dzīvesvietas ir apsekojis kāds no pašvaldības pārstāvjiem??
Es esmu pret to, ka pašvaldības ierēdnis vecāka vietā izlemj, kā izglītosies viņa bērns. Tās ir tikai un vienīgi vecāka tiesības. Pašvaldība var veikt uzraugošo funkciju. Saņemtās izglītības kvalitāti, rezultātus var izvērtēt tikai un vienīgi skolotājs nevis pašvaldības ierēdnis. Pašvaldībai būtu "jāiejaucas" vai "jānāk palīgā", tad ja skolas pārstāvim ir pamatoti iemesli, lai apšaubītu to, ka izglītība ģimenē ir pareizā mācību forma konkrētajam bērnam/ģimenei.
Daļa no noteikumiem ir attiecināmi ne tikai izglītības ģimenē "veicējiem", bet to pašu bērnu vecākiem, kuru bērni iet klātienes skolā. Kāpēc no izglītbās ģimenē vecāka tiek prasīts rakstiski apliecināt, ka viņam jānodrošina bērna drošība, sadarbība ar izglītības iestādi un vēl daudz kas cits, bet klātienes vecākam nekāds apliecinājums nav jāparaksta. Viņš var darīt kā grib, no viņa atbildība netiek prasīta, no kā cieš citi klātienes bērni.
Es nepiekrītu, ka bērnam, lai saņemtu izglītību ģimenē, ir jābūt slimam, ar kādiem veselības traucējiem, kurus identificējis kāds no ārstiem. Izglītība ģimenē ir privātā izglītība, es pat teiktu ekskluzīva izglītošanas forma, lai sasniegtu vislabāko rezultātu - zinošu, radošu, pārliecinātu par savām spējām un prasmēm, laimīgu nākamās paaudzes pārstāvi.
Klātienes skolās ir daudz bērnu, kuri ir agresīgi, rupji, traucē stundu ar savu uzvedību un nevēlēšanos mācīties utt. - cik no šo ģimeņu deklarētās dzīvesvietas ir apsekojis kāds no pašvaldības pārstāvjiem??
Es esmu pret to, ka pašvaldības ierēdnis vecāka vietā izlemj, kā izglītosies viņa bērns. Tās ir tikai un vienīgi vecāka tiesības. Pašvaldība var veikt uzraugošo funkciju. Saņemtās izglītības kvalitāti, rezultātus var izvērtēt tikai un vienīgi skolotājs nevis pašvaldības ierēdnis. Pašvaldībai būtu "jāiejaucas" vai "jānāk palīgā", tad ja skolas pārstāvim ir pamatoti iemesli, lai apšaubītu to, ka izglītība ģimenē ir pareizā mācību forma konkrētajam bērnam/ģimenei.
24.09.2026. 16:23
26-TA-1986/108
Fiziska persona
Esmu pret.
24.09.2026. 16:28
26-TA-1986/109
Guna Kise
Iebilstu pret projektā paredzēto vispārējo pašvaldības izvērtēšanas un atkārtotas atļaujas saņemšanas kārtību ģimenēm, kuras izvēlas izglītību ģimenē. Neatbalstu pieeju, kurā pati mājmācības izvēle kļūst par pamatu papildu ģimenes kontrolei, ja nav konkrētu pazīmju par bērna tiesību, izglītības, attīstības, labbūtības vai drošības apdraudējumu.
Aicinu šo regulējumu veidot pēc riska principa: pastiprinātai pašvaldības iesaistei jānotiek tad, ja pastāv konkrēts un pamatots risks bērnam, nevis automātiski tādēļ, ka ģimene izvēlējusies mājmācību.
Es rakstu šo viedokli ne tikai kā četru bērnu mamma un cilvēks ar pieredzi izglītībā. Es to rakstu arī kā cilvēks, pie kura regulāri vēršas vecāki, kuri meklē saviem bērniem citu izglītības ceļu.
Arī šodien, kamēr gatavoju šo viedokli, man piezvanīja mamma. Kārtējā mamma ar savu bērnu un savu stāstu.
Es ikdienā dzirdu vecākus, kuru bērni skolā cieš. Bērnus, kuriem esošā skolas vide dažādu iemeslu dēļ nav piemērota. Vecākus, kuri ir gatavi uzņemties daudz lielāku personisko atbildību, ieguldīt savu laiku, spēku un līdzekļus un izglītot bērnu ģimenē, bet tā vietā, lai saņemtu atbalstu, sastopas ar arvien jauniem šķēršļiem un sajūtu, ka valstij vispirms ir jāpierāda: es esmu pietiekami labs vecāks, lai drīkstētu darīt to, ko uzskatu par labāko savam bērnam.
Tieši šī attieksme mani satrauc visvairāk.
ATBILDĪGA ĢIMENE NAV RISKS, KAS VALSTIJ JĀKONTROLĒ. TĀ IR RESURSS, KAS VALSTIJ JĀATBALSTA.
Es pilnībā atbalstu valsts pienākumu aizsargāt bērnu. Ja ir pamatotas aizdomas par vardarbību, bērna atstāšanu novārtā, izglītības nenodrošināšanu vai citu bērna tiesību apdraudējumu, valstij ir ne tikai tiesības, bet pienākums rīkoties.
Taču tā ir principiāli cita situācija nekā ģimene, kura apzināti izvēlas uzņemties sava bērna izglītošanu.
Man ir grūti pieņemt sistēmu, kurā rūpes par bērnu arvien vairāk tiek saprastas kā nepieciešamība kontrolēt ģimeni, nevis sadarboties ar to. Kontrole un rūpes nav sinonīmi.
Īpaši sāpīgi tas ir tādēļ, ka aiz katra iesnieguma par mājmācību nav abstrakta administratīva vienība. Tur ir konkrēts bērns.
Man zvana mammas, kuru bērniem skolā ir bijusi smaga pieredze. Esmu dzirdējusi stāstus par bērnu robežu pārkāpšanu, uz kuru pieaugušie nav pienācīgi reaģējuši. Es dzirdu par bērniem, kuri ik dienu ļoti smagi pārdzīvo šķiršanos no vecākiem un kuriem konkrētajā vecumposmā un situācijā nepieciešama cita vide. Es dzirdu vecākus, kuri nav atteikušies no atbildības par savu bērnu — gluži pretēji, viņi ir gatavi uzņemties vairāk atbildības.
Šie atsevišķie stāsti paši par sevi nav statistisks pierādījums par Latvijas skolu sistēmu kopumā, un es tos tā arī nepasniedzu. Taču tie ļoti skaidri parāda, kāpēc valstij jāatstāj reāla iespēja reaģēt uz konkrēta bērna vajadzībām, nevis jāveido viena sistēma visiem.
KAS PATIESĪBĀ VISLABĀK PAZĪST ŠO BĒRNU?
Man nav saprotama loģika, pēc kuras cilvēkiem, kuri bērnu un ģimeni faktiski nepazīst, tiek piešķirta arvien lielāka loma, lemjot, vai ģimenes izvēlētais izglītības veids atbilst bērna labākajām interesēm.
Bērna vecāki viņu pazīst gadiem. Ģimenes ārsts daudzos gadījumos bērnu pazīst kopš agras bērnības un pārzina viņa veselības un attīstības vēsturi. Skola savukārt var objektīvi vērtēt bērna mācību sasniegumus un sadarbību ar ģimeni.
Ja šie mehānismi rāda, ka bērns mācās, attīstās un ģimene sadarbojas, rodas ļoti konkrēts jautājums: kādu problēmu atrisina vēl viena institucionāla izvērtēšana?
Ja valstij ir dati, ka pašreizējā sistēma rada sistemātisku apdraudējumu bērniem, šie dati ir jāparāda. Taču vispārēju kontroli nevajadzētu veidot tikai tāpēc, ka teorētiski kaut kur varētu pastāvēt risks.
ĪPAŠI NESAMĒRĪGA MAN ŠĶIET NEPIECIEŠAMĪBA ATKAL UN ATKAL PIERĀDĪT JAU PIERĀDĪTO.
Ja bērns mājmācībā sekmīgi mācās, sasniedz nepieciešamos rezultātus, ģimene sadarbojas ar skolu un kompetento institūciju rīcībā nav informācijas par bērna tiesību vai labbūtības apdraudējumu, es neredzu bērna interesēs balstītu pamatojumu tam, kādēļ ģimenei regulāri no jauna būtu jāiziet pilns atļaujas saņemšanas process.
Kontrolei jāpastiprinās tad, kad parādās problēma, nevis tāpēc, ka ģimene izvēlējusies mājmācību.
UN TAD IR VĒL KĀDS JAUTĀJUMS — KO MĒS UZSKATĀM PAR NĀKOTNES IZGLĪTĪBU?
Man šķiet bīstami veidot izglītības politiku, raugoties tikai uz to, kā skola ir darbojusies līdz šim.
Mūsu bērni dzīvos pasaulē, kurā arvien lielāka nozīme būs spējai pašiem organizēt savu laiku, patstāvīgi mācīties, atrast informāciju, būt radošiem, attīstīt savus talantus un pielāgoties situācijām, kurās nav viena iepriekš noteikta ceļa.
Tieši tāpēc mani īpaši uzrunā Baibas Stikutes pētījumā par mājmācības un tālmācības ģimenēm Latvijā 2025./2026. gadā apkopotie ģimeņu vērtējumi.
Pētījuma respondentu vidū 71,6 % norādījuši, ka mājmācība/tālmācība būtiski veicinājusi individuālo laika plānošanu un pašdisciplīnu, 71,3 % — veselīgu pašvērtējumu, 70,6 % — saimnieciskās un praktiskās dzīves iemaņas, 70,4 % — radošumu, 66,6 % — talantu attīstību un 63,4 % — zinātkāri un vēlmi apgūt ko jaunu.
Es apzinos, ka tie ir respondentu vērtējumi un ka no tiem vien nevar secināt, ka mājmācība izraisa šos rezultātus vai ka tie raksturīgi ikvienai mājmācības ģimenei. Taču tie ir Latvijas ģimeņu pieredzes dati, un tie ir pietiekami nozīmīgi, lai uzdotu jautājumu:
Varbūt mājmācība nav problēma, kuru valstij vajadzētu arvien stingrāk kontrolēt? Varbūt tā ir arī pieredze, no kuras Latvijas izglītības sistēma var mācīties?
Es mājmācību redzu nevis kā soli atpakaļ, bet kā vienu no iespējām meklēt individualizētākus izglītības ceļus. Arī ārkārtas situācijas un drošības izaicinājumi pēdējos gados mums ir atgādinājuši, cik nozīmīga var būt sabiedrības spēja mācīties un strādāt ārpus ierastās institucionālās vides.
VALSTS PASTĀV ĢIMENĒM, NEVIS ĢIMENES VALSTS PĀRVALDES APARĀTAM.
Manuprāt, te ir vēl dziļāks jautājums par valsts un ģimenes attiecībām.
Valsts institūcijām ir milzīga atbildība. Bet tām nav jāieņem ģimenes vieta.
Ģimenes audzina nākamo paaudzi. Ģimenes uzņemas ikdienas atbildību par bērniem. Ģimenes veido sabiedrību, kuras dēļ valsts vispār pastāv.
Ja valsts arvien vairāk komunicē ar atbildīgām ģimenēm no neuzticēšanās pozīcijas — pierādi, ka drīksti; pierādi, ka spēsi; pierādi vēlreiz nākamgad — mēs nedrīkstam brīnīties, ja cilvēki sāk meklēt citas iespējas.
Daļa ģimeņu meklēs citus juridiskus risinājumus. Daļa apsvērs dzīvi valstīs, kurās viņu izvēlētajam izglītības ceļam ir labvēlīgāka vide. Un visbīstamākais nav pat administratīvais slogs. Visbīstamākais ir uzticības zudums starp ģimeni un valsti.
Valstij, kura vēlas, lai ģimenes šeit paliktu, audzinātu bērnus un veidotu savu nākotni, ir jābūt ļoti uzmanīgai, lai pati ar savu regulējumu šīs ģimenes neatgrūstu.
TĀPĒC MANS LŪGUMS IR ĻOTI KONKRĒTS.
Es neaicinu atteikties no bērnu tiesību aizsardzības vai izglītības kvalitātes uzraudzības.
Es aicinu mainīt izejas punktu.
Lai sākumpunkts ir uzticēšanās ģimenei un sadarbība, nevis aizdomas un nepieciešamība atkārtoti saņemt atļauju.
Lai skola vērtē bērna izglītības rezultātus un nodrošina nepieciešamo profesionālo atbalstu. Lai tiek izmantota informācija, kas jau ir ģimenes ārsta un citu kompetentu speciālistu rīcībā. Un lai pašvaldības padziļināta iesaiste sākas tad, ja ir konkrētas, objektīvi konstatējamas pazīmes, ka bērna izglītība, attīstība, labbūtība vai drošība patiešām ir apdraudēta.
Ja bērns sekmīgi mācās, ģimene sadarbojas un šādu riska pazīmju nav, pozitīvam lēmumam būtu jāturpinās bez ikgadējas pilnas ģimenes atkārtotas izvērtēšanas.
Šodien es gandrīz šo viedokli neuzrakstīju.
Man bija sajūta, ka varbūt tam vairs nav jēgas. Bet tad man atkal piezvanīja mamma. Un es sapratu, ka man tomēr ir pienākums pateikt to, ko dzirdu atkal un atkal no vecākiem.
Aiz šiem noteikumiem būs dzīvi bērni.
Bērni, kuri nav vienādi. Bērni, kuriem neder viens un tas pats izglītības ceļš. Un vecāki, kuri dažkārt ir gatavi ļoti daudz ko savā dzīvē mainīt, lai atrastu savam bērnam piemērotāku ceļu.
Es vēlos dzīvot valstī, kura aizsargā bērnus. Taču tikpat ļoti es vēlos dzīvot valstī, kura uzticas savām ģimenēm, kamēr nav konkrēta pamata šo uzticību apšaubīt.
ATBILDĪGA ĢIMENE NAV RISKS, KAS VALSTIJ JĀKONTROLĒ. TĀ IR RESURSS, KAS VALSTIJ JĀATBALSTA.
Guna Kise
24.09.2026.
Aicinu šo regulējumu veidot pēc riska principa: pastiprinātai pašvaldības iesaistei jānotiek tad, ja pastāv konkrēts un pamatots risks bērnam, nevis automātiski tādēļ, ka ģimene izvēlējusies mājmācību.
Es rakstu šo viedokli ne tikai kā četru bērnu mamma un cilvēks ar pieredzi izglītībā. Es to rakstu arī kā cilvēks, pie kura regulāri vēršas vecāki, kuri meklē saviem bērniem citu izglītības ceļu.
Arī šodien, kamēr gatavoju šo viedokli, man piezvanīja mamma. Kārtējā mamma ar savu bērnu un savu stāstu.
Es ikdienā dzirdu vecākus, kuru bērni skolā cieš. Bērnus, kuriem esošā skolas vide dažādu iemeslu dēļ nav piemērota. Vecākus, kuri ir gatavi uzņemties daudz lielāku personisko atbildību, ieguldīt savu laiku, spēku un līdzekļus un izglītot bērnu ģimenē, bet tā vietā, lai saņemtu atbalstu, sastopas ar arvien jauniem šķēršļiem un sajūtu, ka valstij vispirms ir jāpierāda: es esmu pietiekami labs vecāks, lai drīkstētu darīt to, ko uzskatu par labāko savam bērnam.
Tieši šī attieksme mani satrauc visvairāk.
ATBILDĪGA ĢIMENE NAV RISKS, KAS VALSTIJ JĀKONTROLĒ. TĀ IR RESURSS, KAS VALSTIJ JĀATBALSTA.
Es pilnībā atbalstu valsts pienākumu aizsargāt bērnu. Ja ir pamatotas aizdomas par vardarbību, bērna atstāšanu novārtā, izglītības nenodrošināšanu vai citu bērna tiesību apdraudējumu, valstij ir ne tikai tiesības, bet pienākums rīkoties.
Taču tā ir principiāli cita situācija nekā ģimene, kura apzināti izvēlas uzņemties sava bērna izglītošanu.
Man ir grūti pieņemt sistēmu, kurā rūpes par bērnu arvien vairāk tiek saprastas kā nepieciešamība kontrolēt ģimeni, nevis sadarboties ar to. Kontrole un rūpes nav sinonīmi.
Īpaši sāpīgi tas ir tādēļ, ka aiz katra iesnieguma par mājmācību nav abstrakta administratīva vienība. Tur ir konkrēts bērns.
Man zvana mammas, kuru bērniem skolā ir bijusi smaga pieredze. Esmu dzirdējusi stāstus par bērnu robežu pārkāpšanu, uz kuru pieaugušie nav pienācīgi reaģējuši. Es dzirdu par bērniem, kuri ik dienu ļoti smagi pārdzīvo šķiršanos no vecākiem un kuriem konkrētajā vecumposmā un situācijā nepieciešama cita vide. Es dzirdu vecākus, kuri nav atteikušies no atbildības par savu bērnu — gluži pretēji, viņi ir gatavi uzņemties vairāk atbildības.
Šie atsevišķie stāsti paši par sevi nav statistisks pierādījums par Latvijas skolu sistēmu kopumā, un es tos tā arī nepasniedzu. Taču tie ļoti skaidri parāda, kāpēc valstij jāatstāj reāla iespēja reaģēt uz konkrēta bērna vajadzībām, nevis jāveido viena sistēma visiem.
KAS PATIESĪBĀ VISLABĀK PAZĪST ŠO BĒRNU?
Man nav saprotama loģika, pēc kuras cilvēkiem, kuri bērnu un ģimeni faktiski nepazīst, tiek piešķirta arvien lielāka loma, lemjot, vai ģimenes izvēlētais izglītības veids atbilst bērna labākajām interesēm.
Bērna vecāki viņu pazīst gadiem. Ģimenes ārsts daudzos gadījumos bērnu pazīst kopš agras bērnības un pārzina viņa veselības un attīstības vēsturi. Skola savukārt var objektīvi vērtēt bērna mācību sasniegumus un sadarbību ar ģimeni.
Ja šie mehānismi rāda, ka bērns mācās, attīstās un ģimene sadarbojas, rodas ļoti konkrēts jautājums: kādu problēmu atrisina vēl viena institucionāla izvērtēšana?
Ja valstij ir dati, ka pašreizējā sistēma rada sistemātisku apdraudējumu bērniem, šie dati ir jāparāda. Taču vispārēju kontroli nevajadzētu veidot tikai tāpēc, ka teorētiski kaut kur varētu pastāvēt risks.
ĪPAŠI NESAMĒRĪGA MAN ŠĶIET NEPIECIEŠAMĪBA ATKAL UN ATKAL PIERĀDĪT JAU PIERĀDĪTO.
Ja bērns mājmācībā sekmīgi mācās, sasniedz nepieciešamos rezultātus, ģimene sadarbojas ar skolu un kompetento institūciju rīcībā nav informācijas par bērna tiesību vai labbūtības apdraudējumu, es neredzu bērna interesēs balstītu pamatojumu tam, kādēļ ģimenei regulāri no jauna būtu jāiziet pilns atļaujas saņemšanas process.
Kontrolei jāpastiprinās tad, kad parādās problēma, nevis tāpēc, ka ģimene izvēlējusies mājmācību.
UN TAD IR VĒL KĀDS JAUTĀJUMS — KO MĒS UZSKATĀM PAR NĀKOTNES IZGLĪTĪBU?
Man šķiet bīstami veidot izglītības politiku, raugoties tikai uz to, kā skola ir darbojusies līdz šim.
Mūsu bērni dzīvos pasaulē, kurā arvien lielāka nozīme būs spējai pašiem organizēt savu laiku, patstāvīgi mācīties, atrast informāciju, būt radošiem, attīstīt savus talantus un pielāgoties situācijām, kurās nav viena iepriekš noteikta ceļa.
Tieši tāpēc mani īpaši uzrunā Baibas Stikutes pētījumā par mājmācības un tālmācības ģimenēm Latvijā 2025./2026. gadā apkopotie ģimeņu vērtējumi.
Pētījuma respondentu vidū 71,6 % norādījuši, ka mājmācība/tālmācība būtiski veicinājusi individuālo laika plānošanu un pašdisciplīnu, 71,3 % — veselīgu pašvērtējumu, 70,6 % — saimnieciskās un praktiskās dzīves iemaņas, 70,4 % — radošumu, 66,6 % — talantu attīstību un 63,4 % — zinātkāri un vēlmi apgūt ko jaunu.
Es apzinos, ka tie ir respondentu vērtējumi un ka no tiem vien nevar secināt, ka mājmācība izraisa šos rezultātus vai ka tie raksturīgi ikvienai mājmācības ģimenei. Taču tie ir Latvijas ģimeņu pieredzes dati, un tie ir pietiekami nozīmīgi, lai uzdotu jautājumu:
Varbūt mājmācība nav problēma, kuru valstij vajadzētu arvien stingrāk kontrolēt? Varbūt tā ir arī pieredze, no kuras Latvijas izglītības sistēma var mācīties?
Es mājmācību redzu nevis kā soli atpakaļ, bet kā vienu no iespējām meklēt individualizētākus izglītības ceļus. Arī ārkārtas situācijas un drošības izaicinājumi pēdējos gados mums ir atgādinājuši, cik nozīmīga var būt sabiedrības spēja mācīties un strādāt ārpus ierastās institucionālās vides.
VALSTS PASTĀV ĢIMENĒM, NEVIS ĢIMENES VALSTS PĀRVALDES APARĀTAM.
Manuprāt, te ir vēl dziļāks jautājums par valsts un ģimenes attiecībām.
Valsts institūcijām ir milzīga atbildība. Bet tām nav jāieņem ģimenes vieta.
Ģimenes audzina nākamo paaudzi. Ģimenes uzņemas ikdienas atbildību par bērniem. Ģimenes veido sabiedrību, kuras dēļ valsts vispār pastāv.
Ja valsts arvien vairāk komunicē ar atbildīgām ģimenēm no neuzticēšanās pozīcijas — pierādi, ka drīksti; pierādi, ka spēsi; pierādi vēlreiz nākamgad — mēs nedrīkstam brīnīties, ja cilvēki sāk meklēt citas iespējas.
Daļa ģimeņu meklēs citus juridiskus risinājumus. Daļa apsvērs dzīvi valstīs, kurās viņu izvēlētajam izglītības ceļam ir labvēlīgāka vide. Un visbīstamākais nav pat administratīvais slogs. Visbīstamākais ir uzticības zudums starp ģimeni un valsti.
Valstij, kura vēlas, lai ģimenes šeit paliktu, audzinātu bērnus un veidotu savu nākotni, ir jābūt ļoti uzmanīgai, lai pati ar savu regulējumu šīs ģimenes neatgrūstu.
TĀPĒC MANS LŪGUMS IR ĻOTI KONKRĒTS.
Es neaicinu atteikties no bērnu tiesību aizsardzības vai izglītības kvalitātes uzraudzības.
Es aicinu mainīt izejas punktu.
Lai sākumpunkts ir uzticēšanās ģimenei un sadarbība, nevis aizdomas un nepieciešamība atkārtoti saņemt atļauju.
Lai skola vērtē bērna izglītības rezultātus un nodrošina nepieciešamo profesionālo atbalstu. Lai tiek izmantota informācija, kas jau ir ģimenes ārsta un citu kompetentu speciālistu rīcībā. Un lai pašvaldības padziļināta iesaiste sākas tad, ja ir konkrētas, objektīvi konstatējamas pazīmes, ka bērna izglītība, attīstība, labbūtība vai drošība patiešām ir apdraudēta.
Ja bērns sekmīgi mācās, ģimene sadarbojas un šādu riska pazīmju nav, pozitīvam lēmumam būtu jāturpinās bez ikgadējas pilnas ģimenes atkārtotas izvērtēšanas.
Šodien es gandrīz šo viedokli neuzrakstīju.
Man bija sajūta, ka varbūt tam vairs nav jēgas. Bet tad man atkal piezvanīja mamma. Un es sapratu, ka man tomēr ir pienākums pateikt to, ko dzirdu atkal un atkal no vecākiem.
Aiz šiem noteikumiem būs dzīvi bērni.
Bērni, kuri nav vienādi. Bērni, kuriem neder viens un tas pats izglītības ceļš. Un vecāki, kuri dažkārt ir gatavi ļoti daudz ko savā dzīvē mainīt, lai atrastu savam bērnam piemērotāku ceļu.
Es vēlos dzīvot valstī, kura aizsargā bērnus. Taču tikpat ļoti es vēlos dzīvot valstī, kura uzticas savām ģimenēm, kamēr nav konkrēta pamata šo uzticību apšaubīt.
ATBILDĪGA ĢIMENE NAV RISKS, KAS VALSTIJ JĀKONTROLĒ. TĀ IR RESURSS, KAS VALSTIJ JĀATBALSTA.
Guna Kise
24.09.2026.
24.09.2026. 16:35
26-TA-1986/110
Fiziska persona
Nepiekrītu!
Esmu mācījusi bērnu tālmācībā un redzu, ka, aizejot skolā, bērns bija labi sagatvots tālākām mācībām skolā (tāds bija arī skolotājas viedoklis). Tāpat tagad redzu, kā draugu ģimenē bērns tiek mācīts mājmācībā (ir iegādāti skolas mācību līdzekļi, lai neko no programmas nepalaistu garām) - bērns var mācīties savā tempā un pilnīgi visa viela tiek individuāli izrunāta. Pēc paša bērna vārdiem - šādi mācīties ir grūtāk jeb skolā bija zemākas prasības.
Tāpat zinu vairākas citas ģimenes, kuru vecāki ļoti atbildīgi attiecas pret mājmācības procesu un viņu bērni ir ļoti zinoši un prasmīgi un arī regulāri dodas ārpus mājas aktivitātēs.
Redzot, cik medicīnas darbinieki ir pārslogoti, uzskatu, ka vecākiem primāri būtu jāizlemj, kāda mācību forma būs piemērota viņu bērniem.
Esmu mācījusi bērnu tālmācībā un redzu, ka, aizejot skolā, bērns bija labi sagatvots tālākām mācībām skolā (tāds bija arī skolotājas viedoklis). Tāpat tagad redzu, kā draugu ģimenē bērns tiek mācīts mājmācībā (ir iegādāti skolas mācību līdzekļi, lai neko no programmas nepalaistu garām) - bērns var mācīties savā tempā un pilnīgi visa viela tiek individuāli izrunāta. Pēc paša bērna vārdiem - šādi mācīties ir grūtāk jeb skolā bija zemākas prasības.
Tāpat zinu vairākas citas ģimenes, kuru vecāki ļoti atbildīgi attiecas pret mājmācības procesu un viņu bērni ir ļoti zinoši un prasmīgi un arī regulāri dodas ārpus mājas aktivitātēs.
Redzot, cik medicīnas darbinieki ir pārslogoti, uzskatu, ka vecākiem primāri būtu jāizlemj, kāda mācību forma būs piemērota viņu bērniem.
24.09.2026. 16:39
26-TA-1986/111
Lenora Rožņaja
Izglītību ģimenē un tālmācību ir būtiski saglabāt vairāku svarīgu iemeslu dēļ:
1) Ļoti daudz skolas ir slēgtas, ir samazināta iespēja izvēlēties vidi savam bērnam. Ja ir slikti vērtējams direktors vai pedagogs , kurš nav noskaņots uz kompromisu , nepaliek iespēja savam bērnam nodrošināt stresa brīvu vidi, jo apkaimē tuvumā vairs nav citu skolu.
2) Latvijas izglītības sistēmas kvalitāte ir ļoti apšaubāma. Tam par liecību ir zemi kvalificēti darbinieki. Vairs nav svarīgi pabeigt augstāko izglītību ar labiem vērtējumiem, lai kļūtu par pedagogu - kļūt par pedagogu ir gandrīz tikpat viegli kā kļūt par kasieri. Nemaz nerunājot par to, ka tas vairs nav sirds darbs, bet vienkārši peļņas iespēja cilvēkiem. Trūkst pedagogu tāpēc pretī ņem jebkādus. Skolās vide kļūst arvien nesakārtotāka. Bērni tiek pakļauti izglītības nozarē radītiem likumiem, nevis tiek motivēti un labprāt atrodas skolās.
3) Izglītība šobrīd ļoti koncentrējas uz daudzpusīgu zināšanu sniegšanu, kur gala rezultātā bērns iemācas vai uzzina nedaudz par ļoti daudz lietām, taču padziļināti to, kas viņam visvairāk saista un interesē nav laika un iespējas apgūt, jo visu laiku apēd lielais mācību apjoms. Mājmācībā visbiežāk vecāks pamana bērna patiesās intereses un to, kam viņš ir gatavs sevi veltīt dzīvē. Ir iespēja mazāku uzsvaru likt uz bērnam nesaistošām mācībām un lielāku uz to, kas saista. Pieauguša cilvēka dzīvē dominē viena pamata nodarbošanās un tas rada jomas speciālistu. Pretēji ir cilvēks kurš kaut ko zina par visu, bet pilnīgas (profesionālis) zināšanas nav nekur. Neļaujot šim virzienam attīstīties jau bērnībā, tiek sajauta bērna galva.
3) Joprojām Latvijas iedzīvotāji ir motivēti izbraukt no valsts un dzīvot citā valstī. Tam liels iemesls ir tāds, ka jaunietis , kurš pabeidzis vidusskolu īsti nezina ko darīt tālāk Latvijā. Tātad Latvijas izglītības sistēma un apstākļi valstī veido daudzus nepašpārliecinātus jauniešus, kuri vēl nezina ko iesākt ar pieaugušā dzīvi.
4) Un vēl svarīgs, ļoti svarīgs iemesls tam ir laiks ko bērni var pavadīt ģimenē. Mājmācībā bērns atrodas mājās - ģimenē, radinieku lokā , paziņu lokā. Tiek ļoti izkopta attiecību būtība. Bērns labāk izprot ģimenes nozīmi, pats piedalās labas vides veidošanā ģimenē, mācās attiecībās iet dziļumā. Sirds siltums kurā viņš atrodas ikdienā māca bērnam labāk kontrolēt sava egoisma attīstību.
Nav grūti sajust visapkārt esošo cilvēku egoistisko dabu. Bet cik patīkami ir satikt tādus cilvēkus, kuri prot vienmēr izturēties laipni un ar cieņu!
Vecākiem ir jābūt tiesībām lemt par vidi kādā atrodas viņu bērni!
1) Ļoti daudz skolas ir slēgtas, ir samazināta iespēja izvēlēties vidi savam bērnam. Ja ir slikti vērtējams direktors vai pedagogs , kurš nav noskaņots uz kompromisu , nepaliek iespēja savam bērnam nodrošināt stresa brīvu vidi, jo apkaimē tuvumā vairs nav citu skolu.
2) Latvijas izglītības sistēmas kvalitāte ir ļoti apšaubāma. Tam par liecību ir zemi kvalificēti darbinieki. Vairs nav svarīgi pabeigt augstāko izglītību ar labiem vērtējumiem, lai kļūtu par pedagogu - kļūt par pedagogu ir gandrīz tikpat viegli kā kļūt par kasieri. Nemaz nerunājot par to, ka tas vairs nav sirds darbs, bet vienkārši peļņas iespēja cilvēkiem. Trūkst pedagogu tāpēc pretī ņem jebkādus. Skolās vide kļūst arvien nesakārtotāka. Bērni tiek pakļauti izglītības nozarē radītiem likumiem, nevis tiek motivēti un labprāt atrodas skolās.
3) Izglītība šobrīd ļoti koncentrējas uz daudzpusīgu zināšanu sniegšanu, kur gala rezultātā bērns iemācas vai uzzina nedaudz par ļoti daudz lietām, taču padziļināti to, kas viņam visvairāk saista un interesē nav laika un iespējas apgūt, jo visu laiku apēd lielais mācību apjoms. Mājmācībā visbiežāk vecāks pamana bērna patiesās intereses un to, kam viņš ir gatavs sevi veltīt dzīvē. Ir iespēja mazāku uzsvaru likt uz bērnam nesaistošām mācībām un lielāku uz to, kas saista. Pieauguša cilvēka dzīvē dominē viena pamata nodarbošanās un tas rada jomas speciālistu. Pretēji ir cilvēks kurš kaut ko zina par visu, bet pilnīgas (profesionālis) zināšanas nav nekur. Neļaujot šim virzienam attīstīties jau bērnībā, tiek sajauta bērna galva.
3) Joprojām Latvijas iedzīvotāji ir motivēti izbraukt no valsts un dzīvot citā valstī. Tam liels iemesls ir tāds, ka jaunietis , kurš pabeidzis vidusskolu īsti nezina ko darīt tālāk Latvijā. Tātad Latvijas izglītības sistēma un apstākļi valstī veido daudzus nepašpārliecinātus jauniešus, kuri vēl nezina ko iesākt ar pieaugušā dzīvi.
4) Un vēl svarīgs, ļoti svarīgs iemesls tam ir laiks ko bērni var pavadīt ģimenē. Mājmācībā bērns atrodas mājās - ģimenē, radinieku lokā , paziņu lokā. Tiek ļoti izkopta attiecību būtība. Bērns labāk izprot ģimenes nozīmi, pats piedalās labas vides veidošanā ģimenē, mācās attiecībās iet dziļumā. Sirds siltums kurā viņš atrodas ikdienā māca bērnam labāk kontrolēt sava egoisma attīstību.
Nav grūti sajust visapkārt esošo cilvēku egoistisko dabu. Bet cik patīkami ir satikt tādus cilvēkus, kuri prot vienmēr izturēties laipni un ar cieņu!
Vecākiem ir jābūt tiesībām lemt par vidi kādā atrodas viņu bērni!
24.09.2026. 16:41
26-TA-1986/112
Fiziska persona
Kamēr mūsu medicīnas sistēma nevar diagnosticēt bērna slimību un nodrošināt savlaicīgu ārstēšanu un iespēju mācīties klātienē, kamēr valsts nenodrošina skolotājiem un bērniem iespēju pilnvērtīgi un mierīgi veidot mācību procesu, kāmēr tā nestrādā un neko nedara ar problēmām skolās,
tai nav tiesību pat runāt par attālinātās mācīšanās iespējas ierobežošanu!
tai nav tiesību pat runāt par attālinātās mācīšanās iespējas ierobežošanu!
24.09.2026. 17:03
Atlasīti 123 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25