Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Deklarācijā par Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 47. punktā ir noteikts uzdevums ar Ministru kabineta noteikumiem noteikt skaidras prasības izglītības kvalitātes nodrošināšanai visos izglītības veidos un pakāpēs. Ministru kabineta 2026. gada 27. jūlija rīkojumā Nr. 449 "Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Andra Kulberga vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai" 47.5. prioritārā pasākuma "Saglabāt izglītības pieejamību atbilstoši bērnu labākajām interesēm un drošības izaicinājumiem" ietvaros noteikts uzdevums apstiprināt skaidru un efektīvu kārtību izglītības īstenošanai ģimenē un tālmācībā 1.- 6.klasei.
Mērķa apraksts
Projekts paredz noteikt kritērijus un kārtību: kādā pašvaldība izvērtē, vai vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas apguve ģimenē vai tālmācībā atbilst bērna labākajām interesēm, un pagarina termiņu, uz kādu izsniegts izvērtējums; vispārējās pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas apguvei ģimenē; kādā izglītības iestāde īsteno vispārējās izglītības programmas tālmācībā; kādā izglītības iestāde īsteno vispārējās pamatizglītības otrā posma izglītības programmas un vispārējās vidējās izglītības programmas nepilna laika klātienē.
Politikas jomas
Izglītības un zinātnes politika
Teritorija
Latvija
Norises laiks
10.09.2026. - 24.09.2026.
Informācija
-
Fiziskās personas
- vecāki
Skaidrojums un ietekme
Projekts ietekmē izglītojamos un viņu vecākus (personas, kas realizē aizgādību), nosakot prasības izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē, kā arī vecāku pienākumus un sadarbību ar pašvaldību un izglītības iestādi.
Juridiskās personas
- Izglītības iestādes
Skaidrojums un ietekme
Projekts ietekmē vispārējās izglītības iestādes, nosakot prasības izglītības programmu īstenošanai ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē, kā arī pienākumus izglītojamo atbalsta, mācību procesa organizēšanas un sadarbības ar izglītojamo un viņa vecākiem nodrošināšanai.
Sagatavoja
Guntis Jēkabsons (IZM)
Atbildīgā persona
Jānis Paiders (IZM)
Izsludināšanas datums
10.09.2026. 19:14
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-1986/30
Inga Zeltiņa-Ušpele - Latvijas Postkovida biedrība "Elpo"
Valstij ir pienākums nodrošināt drošu vidi visiem bērniem. Tomēr tāda faktiski netiek nodrošināta. Tikai aptuveni 1/5 daļa klašu telpu ir ar tādu gaisa kvalitāti, kas atbilst PVO standartiem. Tas nozīmē, ka absolūtais vairākums bērnu savas dienas vada vidē, kas nav droša viņu veselībai. Ko tas nozīmē? Telpas ar sliktu gaisa kvalitāti ir labvēlīga vide vīrusu izplatībai, šādai videi pakļautie bērni vairāk slimo un iegūst postvirālās sekas (piemēram garo kovidu, POTS, ME/CFS), kuras savukārt valsts medicīnas sistēma nereti neatpazīst un nepalīdz ārstēt. Turklāt bērni skolā iegūtos vīrusus tālāk nodot ģimenes locekļiem, kuri ir ar ievainojamu veselību dēļ vecuma vai hroniskām kaitēm. Kopš pandēmijas sekas tiek ignorētas no valsts iestāžu puses, spēkā vairs faktiski nav nekādas prasības par vīrusu izplatības ierobežošanu, tomēr Covid-19 joprojām cirkulē un joprojām rada sirds un asinsvadu saslimšanas, diabētu un garo kovidu. Kādēļ vecākiem, kuriem ir veselības problēmas, vai bērniem ar trauslu imunitāti būtu jāpierāda sava vajadzība un tiesības neslimot ar visu to, kas ir apritē slikti ventilētās klasēs?
Co2 mērītāju projekts tika izbeigts taupības nolūkos, kā arī pandēmijas sākumā iegūtās zināšanas par klašu vēdināšanu un palikšanu mājās slimības laikā, ir pilnībā zudušas. SPKC neveic nekādu izglītošanu airborne - gaisa pārneses izplatības sakarā, cilvēki netiek apmācīti ievērot gaisa pārneses higiēnu, netiek brīdināti par riskiem veselībai, ko infekcijas var radīt. Visi izliekas, ka pandēmija ir beigusies un Covid-19 vairs neizplatās. Tādā nolieguma sabiedrībā ir ļoti grūti tiem, kuriem ir pamatota vajadzība izvairīties no saslimšanām. Bērnam vai vecākam ar garo kovidu, vēzi u.c. nopietnām kaitēm tālmācība/mājmācība ir īstās vajadzībās pamatota un pārdomāta izvēle, nevis iegriba. Mēs kā biedrība esam gatavi pārskatīt šo viedokli, kad valsts atzīs garā kovida pacientu eksistenci, izstrādās vadlīnijas garā kovida atpazīšanai un jaunākajā zinātnē balstītai ārstēšanai, kā arī ieviesīs efektīvus pasākumus Covid-19 ierobežošanai. Līdz tam laikam tālmācība un mājmācība ir mūsu kopienas izvēle Nr1, kura nevienam nav jāpierāda, jo īpaši iestādēm, kuras atsakās mūs saredzēt un sadzirdēt.
Co2 mērītāju projekts tika izbeigts taupības nolūkos, kā arī pandēmijas sākumā iegūtās zināšanas par klašu vēdināšanu un palikšanu mājās slimības laikā, ir pilnībā zudušas. SPKC neveic nekādu izglītošanu airborne - gaisa pārneses izplatības sakarā, cilvēki netiek apmācīti ievērot gaisa pārneses higiēnu, netiek brīdināti par riskiem veselībai, ko infekcijas var radīt. Visi izliekas, ka pandēmija ir beigusies un Covid-19 vairs neizplatās. Tādā nolieguma sabiedrībā ir ļoti grūti tiem, kuriem ir pamatota vajadzība izvairīties no saslimšanām. Bērnam vai vecākam ar garo kovidu, vēzi u.c. nopietnām kaitēm tālmācība/mājmācība ir īstās vajadzībās pamatota un pārdomāta izvēle, nevis iegriba. Mēs kā biedrība esam gatavi pārskatīt šo viedokli, kad valsts atzīs garā kovida pacientu eksistenci, izstrādās vadlīnijas garā kovida atpazīšanai un jaunākajā zinātnē balstītai ārstēšanai, kā arī ieviesīs efektīvus pasākumus Covid-19 ierobežošanai. Līdz tam laikam tālmācība un mājmācība ir mūsu kopienas izvēle Nr1, kura nevienam nav jāpierāda, jo īpaši iestādēm, kuras atsakās mūs saredzēt un sadzirdēt.
21.09.2026. 11:55
26-TA-1986/31
Jānis Supe
Iebilstam pret noteikumu projekta “Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē” virzīšanu pašreizējā redakcijā.
Projekta pamatā ir aplama prezumpcija.
Vispirms ģimenei liek pamatot, kāpēc tā drīkst izvēlēties likumā paredzētu izglītības formu. Pēc tam pašvaldībai piešķir plašas tiesības vērtēt ģimeni, pieprasīt papildu informāciju un noteiktos gadījumos apmeklēt dzīvesvietu.
Bet kur ir pretējais pienākums?
Kur ir pašvaldības pienākums pierādīt, kāds konkrēts apdraudējums pamato atteikumu vai papildu iejaukšanos?
Valstij ir tiesības kontrolēt izglītības kvalitāti. Valstij ir pienākums aizsargāt bērnu. Taču atsauce uz bērna labākajām interesēm pati par sevi nenozīmē, ka jebkura kontrole automātiski kļūst nepieciešama un samērīga.
Ja bērns apgūst izglītības programmu, saņem nepieciešamo atbalstu un nav konkrētu faktu par viņa izglītības, attīstības, labbūtības vai drošības apdraudējumu, ģimenei nav jāpierāda valstij, ka tā ir pietiekami laba ģimene.
Ja valsts vēlas ģimenes izvēli ierobežot, valstij tas ir jāpierāda.
1. Pašvaldības atļauja nedrīkst kļūt par jaunu ģimenes pārbaudes sistēmu
Izglītības likums jau paredz pašvaldības izvērtējumu. Ministru kabineta noteikumu uzdevums ir noteikt, kā šis izvērtējums notiek.
Tieši tāpēc šajos noteikumos jānostiprina vienkārša un samērīga procedūra.
Vecāks iesniedz standartizētu iesniegumu un apliecina, ka nodrošinās bērna drošību, mācībām piemērotu vidi, tehnisko nodrošinājumu, ikdienas atbalstu un sadarbību ar izglītības iestādi. Pašvaldība pārbauda tikai lēmumam nepieciešamos vienkāršos un objektīvos faktus.
Ja iesniegums ir pilnīgs un pašvaldības rīcībā nav konkrētas pretējas informācijas, pašvaldība pieņem pozitīvu lēmumu.
Viss.
Pats fakts, ka ģimene izvēlas tālmācību vai izglītību ģimenē, nedrīkst iedarbināt jaunu pārbaudi policijā, bāriņtiesā, sociālajā dienestā vai ģimenes dzīvesvietā. Šīm institūcijām jau ir savas funkcijas un procedūras bērna aizsardzībai. Ja tās savā darbā konstatē konkrētu apdraudējumu, tās rīkojas un nepieciešamības gadījumā informē pašvaldību.
Nav jārada vēl vienu paralēlu ģimeņu kontroles sistēmu.
Ar vispārīgām šaubām nepietiek. Ar pieņēmumiem nepietiek. Ar amatpersonas priekšstatu par pareizo ģimeni nepietiek.
Papildu informāciju vai pārbaudi drīkst prasīt tikai tad, ja pašvaldības rīcībā jau ir konkrēts, aktuāls un ar attiecīgo bērnu saistīts fakts. Nelabvēlīga lēmuma pamatošanas pienākumam jābūt pašvaldībai.
2. Valsts nav izdarījusi to, ko tā gatavojas prasīt no vecākiem
No vecāka prasīs pamatot izvēli, aprakstīt paredzamo ieguvumu bērnam un skaidrot, vai ir izvērtēti citi risinājumi.
Bet ko ir izdarījusi valsts?
Projekta anotācijā uz jautājumu:
“Vai ir izvērtēti alternatīvie risinājumi?”
atbilde ir:
“Nē.”
Uz jautājumu:
“Vai ir izvērtēts prasību un izmaksu samērīgums pret ieguvumiem?”
atbilde atkal ir:
“Nē.”
Anotācijas sadaļā “Izvērtējumi/pētījumi, kas pamato TA nepieciešamību” pētījumi nav norādīti.
Tātad ģimenei būs jāpamato sava izvēle. Valsts savu izvēli nav pamatojusi.
Tas nav vienāds standarts.
Pirms prasīt pierādījumus no ģimenes, valstij jāparāda savējie. Pirms ierobežojumu ieviešanas jāizvērtē alternatīvas, iespējamais ieguvums, kaitējums un mazāk ierobežojoši risinājumi.
Plāns regulējuma ietekmi pilnībā pārbaudīt līdz 2030. gada 30. novembrim šo trūkumu nenovērš. Ex-post pārbaude pēc vairākiem gadiem neaizstāj ex-ante izvērtējumu pirms ierobežojuma ieviešanas.
3. Anotācijā minētais pētījums nepamato 30 % tiešā kontakta minimumu
Projekta 31. punkts paredz ne mazāk kā 30 % tiešo kontaktu starp pedagogu un izglītojamo.
Precīzs skaitlis rada iespaidu, ka tas ir izmērīts un pedagoģiski pamatots.
Taču anotācijā citētais Allen, Seaman un Garrett pētījums nemēra pedagoga tiešo kontaktu ar bērnu. Tajā 30–79 % robeža attiecas uz tiešsaistē nodrošināta mācību satura īpatsvaru un tiek izmantota kursu klasifikācijai.
Tiešsaistes satura īpatsvars nav pedagoga kontakta īpatsvars.
Kursa klasifikācija nav bērna vajadzību pētījums.
Robežvērtība nav pierādīts pedagoģiskais minimums.
Turklāt sākotnējais pētījums ir par ASV koledžām un universitātēm, nevis Latvijas 1.–6. klases bērniem. Tas, ka iNACOL šo klasifikāciju vēlāk izmantoja K–12 terminoloģijā, nemaina to, ko skaitlis mēra.
No cita rādītāja un citas izglītības pakāpes nevar bez pierādījumu tilta iegūt obligātu minimumu Latvijas bērnam.
Kur ir pētījums, kas parāda, ka nepieciešami tieši 30 %?
Kāpēc 30 %, nevis 20 % vai 40 %?
Kāpēc ne bērna vecumam, spējām, sasniegumiem un vajadzībām pielāgts kontakta apjoms?
Ja valstij ir šāds pētījums, tas jāpublicē. Ja tāda nav, fiksētais skaitlis jāsvītro.
4. Izglītības formas iesniegums nav pamats amatpersonas ienākšanai ģimenes mājoklī
Satversmes 96. pants garantē ikvienam tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šīs tiesības ietver personas tiesības uz savu privāto telpu un ģimenes aizsardzību no nepamatotas valsts iejaukšanās.
Projekta 7.2. punkts ļauj pašvaldības amatpersonām apmeklēt bērna deklarēto dzīvesvietu vai faktisko adresi ne tikai tad, ja ir konkrēta informācija par iespējamu apdraudējumu, bet arī tad, ja bez apmeklējuma nevarot izvērtēt “konkrētu lēmuma pieņemšanai būtisku apstākli”.
Un vecāku iepriekš informē tikai “ja tas iespējams”.
Šis punkts pēc būtības pārkāpj Satversmes 96. pantu un ir svītrojams.
Ja policijas, bāriņtiesas vai sociālā dienesta rīcībā ir konkrēta informācija par bērna apdraudējumu, šīm institūcijām jau ir kompetence un procedūras rīcībai.
Tāpēc no 7.2. punkta jāsvītro iespēja apmeklēt dzīvesvietu tikai tādēļ, ka bez apmeklējuma nevarot izvērtēt nenoteiktu “lēmuma pieņemšanai būtisku apstākli”. Konkrēta bērna apdraudējuma gadījumā izmantojamas jau pastāvošās bērnu tiesību aizsardzības procedūras.
Lūdzam projektu pašreizējā redakcijā neatbalstīt un pārstrādāt, ievērojot šādus principus:
1. Vecāks iesniedz vienkāršu standartizētu iesniegumu. Pašvaldība pārbauda tikai lēmumam nepieciešamos objektīvos faktus un, ja tās rīcībā nav konkrētas pretējas informācijas, pieņem pozitīvu lēmumu.
2. Izglītības formas izvēle pati par sevi nav pamats ģimenes skrīningam, papildu dienestu pārbaudēm vai mājokļa apmeklējumam. Konkrēta apdraudējuma gadījumā izmantojamas esošās kompetento institūciju procedūras.
3. Ja pašvaldība vēlas atteikt, ierobežot vai sākt papildu pārbaudi, tai jāpamato konkrētais fakts, risks un iejaukšanās nepieciešamība. Pierādīšanas un pamatošanas pienākums ir pašvaldībai.
4. Fiksēto 30 % tiešā kontakta minimumu svītrot, kamēr nav pierādīta tieši šāda minimuma pedagoģiskā nepieciešamība attiecīgajam rādītājam un bērnu grupai.
Kontrolējiet kvalitāti.
Aizsargājiet bērnus.
Bet nepārvērtiet ģimeni par aizdomās turēto.
Ģimenei nav jāpierāda valstij, ka tā ir pietiekami laba ģimene.
Ja valsts vēlas ierobežot ģimenes izvēli, valstij tas ir jāpierāda.
Iniciatīva “Vecāku balss”
21.09.2026. 14:27
26-TA-1986/32
Fiziska persona
Tālmācība ir moderns, progresīvs un noderīgs izglītības modelis, tostarp arī jaunāko klašu skolēniem. Mani bērni ir mācījušies tālmācībā, sākot ar 1. klasi, un es esmu pateicīga, ka tāda iespēja ir bijusi. Tā saucamā "izglītības kvalitāte" nevar būt arguments šī brīža izglītības sistēmas katastrofālajā situācijā, kur ir skaidri redzams, ka šī "klasiskā" izglītības sistēma ir tā izkropļota, ka to nav iespējams pretstatīt kā labāko iespēju bērniem, kuri ir izvēlējušies citu izglītības modeli. Tālmācība nav tikai par mācīšanos, tālmācībai ir milzīga nozīme bērna emocionālajā labbūtībā. Ģimenes, kurās aug bērni ar dažādām specialajām vajadzībām, lieliski zina, ko nozīmē mierīgas, drošas vides nepieciešamība viņu bērniem. Stereotipi par socializēšanās nepieciešamību neiztur kritiku – skola nav vienīgā vieta, kur bērni socializējas. Un mācības virtuālajā vidē nevar būt nekvalitatīvākas par mācībām skaļā klasē, kur skolotājam 40 minūšu laikā ir "jāaiznes" zināšanas 30 skolēniem. Šajā situācijā klātiene ne ar ko nav ne labāka, ne kvalitatīvāka, ne drošāka. Tieši otrādi. Es to saku pēc savu bērnu pieredzes. Bērni jau no 1. klases tālmācības skolā tiek uztverti kā personības, pret tiem neizturas kā pret apmācāmiem nezinīšiem, bet gan cieņpilni un kā pret līdzīgiem. Talmācībā bērni nesaskaras ar skolai tik raksturīgo bulingu un bosingu (no skolotāju puses). Tālmācībai ir jābūt pieejamai visu vecumu klasēm brīvas, demokrātiskas valsts izglītības sistēmas ietvaros.
21.09.2026. 15:15
26-TA-1986/34
Fiziska persona
Iebilstu pret noteikumu projekta “Kritēriji un kārtība izglītības apguvei ģimenē, tālmācībā un nepilna laika klātienē” virzīšanu pašreizējā redakcijā. Tālmācība 1.-6.kl. ir apzināta vecāku izvēle, kas prasa lielu vecāku līdzdalību, tāpēc vecāki ļoti atbildīgi izvērtē šo soli sava bērna izglītībā. Tā ir trīspusēja sadarbība starp pedagogu (skolu) - bērnu - vecāku, kas atbalsta bērnu; ar pārdomātiem materiāliem un iknedēļas darbiem. Apšaubīt vecāku izvēli, prasīt pierādījumus šīs izglītības formas izvēlei ir nekorekti. Tā ir tiesiska un brīva ģimenes izvēle, uzņemoties pilnu atbildību par bērna izglītību!
21.09.2026. 17:09
26-TA-1986/35
Fiziska persona
Iebilstu noteikumu projekta 7.2.punktam un aicinu izvērtēt tā atbilstību LR Satversmes 96.pantam.
Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību, un ģimenes izvēle par labu tālmācības mācību formai nevar būt iemesls pašvaldības apmeklējumam.
Nepiekrītu noteikumu projketa 6.2. pantam, kas paredz vecāka apliecinājumu, jo tas jau dublēs esošos individuālos līgumus, ko vecāks slēdz ar skolu un kas jau paredz noteikumu projektā turpmāk uzskaitīto.
Nav saprotama noteikumu projekta 6.4. panta norma. Lūdzu skaidrot, ko īsti nozīmē "informācija par pieskatīšanu un drošību", jo nav saprotams, kāda veida informācija tiek prasīta, turklāt šis punkts dublējās ar noteikumu projekta 2.1.punktu.
Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību, un ģimenes izvēle par labu tālmācības mācību formai nevar būt iemesls pašvaldības apmeklējumam.
Nepiekrītu noteikumu projketa 6.2. pantam, kas paredz vecāka apliecinājumu, jo tas jau dublēs esošos individuālos līgumus, ko vecāks slēdz ar skolu un kas jau paredz noteikumu projektā turpmāk uzskaitīto.
Nav saprotama noteikumu projekta 6.4. panta norma. Lūdzu skaidrot, ko īsti nozīmē "informācija par pieskatīšanu un drošību", jo nav saprotams, kāda veida informācija tiek prasīta, turklāt šis punkts dublējās ar noteikumu projekta 2.1.punktu.
21.09.2026. 19:04
26-TA-1986/38
Fiziska persona
Izglītības formas izvēlei jāpaliek ģimenes rokās un valstij jākontrolē izglītības kvalitāte, nevis jāprasa vecākiem pierādīt "īpašos apstākļus". Neatbalstu grozījumus un neatbalstu mājmācības ierobežošanu. Atbalstu izglītības apguvi ģimenē kā pilnvērtīgu un tiesiski aizsargātu izvēli.
21.09.2026. 20:22
26-TA-1986/39
Fiziska persona
Izglītības formas izvēlei ir jāpaliek ģimenes rokās. Vecākiem ir tiesības izvērtēt, kāda izglītības vide viņu bērnam ir vispiemērotākā — vai tā ir skola, privāta izglītības iestāde vai izglītības apguve ģimenē. Valsts uzdevumam būtu jābūt nodrošināt un kontrolēt izglītības kvalitāti, nevis radīt arvien jaunus šķēršļus ģimenēm, kuras izvēlas citu, likumā paredzētu izglītības apguves formu.
Es neatbalstu grozījumus, kas ierobežotu mājmācības jeb izglītības apguves ģimenē pieejamību vai padarītu to iespējamu tikai tad, ja vecāki spēj pierādīt kādus īpašus apstākļus. Šāda pieeja pēc būtības nozīmē, ka ģimenei vispirms ir jāattaisno sava izvēle valsts priekšā, nevis valstij jānodrošina vienlīdzīgi kvalitātes kritēriji neatkarīgi no tā, kādā formā bērns iegūst izglītību.
Manuprāt, galvenajam jautājumam nevajadzētu būt: “Kāpēc jūs izvēlaties mājmācību?”, bet gan: “Vai bērns saņem kvalitatīvu izglītību un sasniedz noteiktos izglītības rezultātus?” Ja atbilde ir apstiprinoša, izglītības forma pati par sevi nedrīkst kļūt par iemeslu ģimenes izvēles ierobežošanai.
Izglītības apguve ģimenē nav jāuztver kā izņēmums vai privilēģija tikai dažām ģimenēm. Tā var būt pilnvērtīga un atbildīga izglītības izvēle, kurai nepieciešams skaidrs kvalitātes uzraudzības mehānisms, nevis nepamatoti administratīvi ierobežojumi.
Atbalstu izglītības apguvi ģimenē kā pilnvērtīgu, likumīgu un tiesiski aizsargātu izvēli un neatbalstu tās nepamatotu ierobežošanu.
Es neatbalstu grozījumus, kas ierobežotu mājmācības jeb izglītības apguves ģimenē pieejamību vai padarītu to iespējamu tikai tad, ja vecāki spēj pierādīt kādus īpašus apstākļus. Šāda pieeja pēc būtības nozīmē, ka ģimenei vispirms ir jāattaisno sava izvēle valsts priekšā, nevis valstij jānodrošina vienlīdzīgi kvalitātes kritēriji neatkarīgi no tā, kādā formā bērns iegūst izglītību.
Manuprāt, galvenajam jautājumam nevajadzētu būt: “Kāpēc jūs izvēlaties mājmācību?”, bet gan: “Vai bērns saņem kvalitatīvu izglītību un sasniedz noteiktos izglītības rezultātus?” Ja atbilde ir apstiprinoša, izglītības forma pati par sevi nedrīkst kļūt par iemeslu ģimenes izvēles ierobežošanai.
Izglītības apguve ģimenē nav jāuztver kā izņēmums vai privilēģija tikai dažām ģimenēm. Tā var būt pilnvērtīga un atbildīga izglītības izvēle, kurai nepieciešams skaidrs kvalitātes uzraudzības mehānisms, nevis nepamatoti administratīvi ierobežojumi.
Atbalstu izglītības apguvi ģimenē kā pilnvērtīgu, likumīgu un tiesiski aizsargātu izvēli un neatbalstu tās nepamatotu ierobežošanu.
21.09.2026. 20:43
26-TA-1986/40
Fiziska persona
Nepiekrītu MK noteikumu projektam.
Bērna vecāki ir viņa likumiskie pārstāvju, nevis valsts vai pašvaldība. Līdz ar to tās ir vecāku tiesības pieņemt lēmumus par bērna audzināšanu, attīstību un izglītību. Vecāku izvēle par to, kādas formas izglītību nodrošināt savam bērnam, pati par sevi nav bērna interešu pārkāpums un bērna labākās intereses vienmēr nav vienādas ar izglītības iestādes apmeklēšanu klātienē. Tikai vecāki zina bērna labākās inteseres un tās nevar pārstāvēt un izvērtēt pašvaldības izveidota komisija, kuras locekļi neko nezina par bērnu. Šādas pašvaldību komisijas ir interešu konfliktā, jo to interesēs nav pieņemt lēmumus par atļauju bērniem mācīties ģimenē vai tālmācībā, jo šīs izglītības formas atņem to izglītības iestādēm audzēkņus, darba vietas, finansējumu utt. Šādas komisijas radīs atšķirīgu praksi dažādās pašvaldībās, subjektīvus lēmumus, nevajadzīgu birokrātisko slogu ģimenēm, sensitīvas informācijas nepamatotu pieprasīšanu u.c.
Ja tiesības uz izglītību ģimenē tiek saglabātas tikai īpašos gadījumos, tad ģimenei var nākties pierādīt nevis bērna mācību kvalitāti, bet gan to, ka tās situācija ir pietiekami problemātiska un tas rada ačgārnu pieeju - vecākiem vispirms jārada problēma vai diagnoze, lai drīkstētu izvēlēties bērnam piemērotāku izglītības formu.
Atļaujas izsniegšana tikai uz vienu mācību gadu neveicina izglītības un ģimenes dzīves stabilitāti. Ģimenes plāno savu darbu un resursus (tajā skaitā izglītībai) ilgākam laika periodam, kā arī rēķinās ar citu ģimenes locekļu vajadzībām (piemēram, dienas ritms ģimemēs, kurās ir dažāda vecuma bērni ar dažādām vajadzībām). Atbilstoši būtu piešķirt šādu atļauju katram izglītības posmam atsevišķi, nevis tikai uz 1 gadu.
Turklāt, bērna vajadzības ne vienmēr ir diagnozes formā dokumentējamas.
Tiesībām uz izglītību ģimenē nav jābūt atkarīgām no tā, vai bērnam ir konstatēta kāda veselības problēma.
Skolu tīkla optimizācija vai skolēnu skaita saglabāšana skolās nedrīkst kļūt par iemeslu bērnu izglītības formas ierobežošanai. Bērni nav instrumenti skolas ēkas, pedagoga slodzes vai pašvaldības finansēšanas modeļa uzturēšanai. Izglītības politika jāveido pēc bērnu vajadzībām un izglītības kvalitātes, nevis pēc tā, kā aizpildīt skolas.
Skola nespēj bērnam nodrošināt drošu vidi mācībām, veselīgu, sabalansētu uzturu, pietiekamu kustību brīvību, reliģisko audzināšanu, individuālus mācību plānus, rakstura audzinšānu un ikdienas prasmju apguvi. Jo skolas nav elastīgas un nevar apmierināt visu bērnu vajadzības, bet ģimene to var.
Bērna vecāki ir viņa likumiskie pārstāvju, nevis valsts vai pašvaldība. Līdz ar to tās ir vecāku tiesības pieņemt lēmumus par bērna audzināšanu, attīstību un izglītību. Vecāku izvēle par to, kādas formas izglītību nodrošināt savam bērnam, pati par sevi nav bērna interešu pārkāpums un bērna labākās intereses vienmēr nav vienādas ar izglītības iestādes apmeklēšanu klātienē. Tikai vecāki zina bērna labākās inteseres un tās nevar pārstāvēt un izvērtēt pašvaldības izveidota komisija, kuras locekļi neko nezina par bērnu. Šādas pašvaldību komisijas ir interešu konfliktā, jo to interesēs nav pieņemt lēmumus par atļauju bērniem mācīties ģimenē vai tālmācībā, jo šīs izglītības formas atņem to izglītības iestādēm audzēkņus, darba vietas, finansējumu utt. Šādas komisijas radīs atšķirīgu praksi dažādās pašvaldībās, subjektīvus lēmumus, nevajadzīgu birokrātisko slogu ģimenēm, sensitīvas informācijas nepamatotu pieprasīšanu u.c.
Ja tiesības uz izglītību ģimenē tiek saglabātas tikai īpašos gadījumos, tad ģimenei var nākties pierādīt nevis bērna mācību kvalitāti, bet gan to, ka tās situācija ir pietiekami problemātiska un tas rada ačgārnu pieeju - vecākiem vispirms jārada problēma vai diagnoze, lai drīkstētu izvēlēties bērnam piemērotāku izglītības formu.
Atļaujas izsniegšana tikai uz vienu mācību gadu neveicina izglītības un ģimenes dzīves stabilitāti. Ģimenes plāno savu darbu un resursus (tajā skaitā izglītībai) ilgākam laika periodam, kā arī rēķinās ar citu ģimenes locekļu vajadzībām (piemēram, dienas ritms ģimemēs, kurās ir dažāda vecuma bērni ar dažādām vajadzībām). Atbilstoši būtu piešķirt šādu atļauju katram izglītības posmam atsevišķi, nevis tikai uz 1 gadu.
Turklāt, bērna vajadzības ne vienmēr ir diagnozes formā dokumentējamas.
Tiesībām uz izglītību ģimenē nav jābūt atkarīgām no tā, vai bērnam ir konstatēta kāda veselības problēma.
Skolu tīkla optimizācija vai skolēnu skaita saglabāšana skolās nedrīkst kļūt par iemeslu bērnu izglītības formas ierobežošanai. Bērni nav instrumenti skolas ēkas, pedagoga slodzes vai pašvaldības finansēšanas modeļa uzturēšanai. Izglītības politika jāveido pēc bērnu vajadzībām un izglītības kvalitātes, nevis pēc tā, kā aizpildīt skolas.
Skola nespēj bērnam nodrošināt drošu vidi mācībām, veselīgu, sabalansētu uzturu, pietiekamu kustību brīvību, reliģisko audzināšanu, individuālus mācību plānus, rakstura audzinšānu un ikdienas prasmju apguvi. Jo skolas nav elastīgas un nevar apmierināt visu bērnu vajadzības, bet ģimene to var.
21.09.2026. 20:45
26-TA-1986/41
Daiga Krieviņa
Kā viena no primārajām vajadzībām ierobežot mācības tālmācībā ir socializācija, bet ļoti daudziem bērniem "socializācija" 30 bērnu klasē un troksnī, kāds ir mūsdienu klases pamatfons, ir tik izaicinoša, ka socializācija paliek vienīgais, ko bērns iegūst skolā, jo pēc šāda veida socializācijas 4-5 st. dienā, zināšanām un prasmēm bērnam spēka vairs nav. Protams, nemaz nerunāsim par visa plašā autiskā spektra bērniem, kuriem nonākot vienā klasē ar UDHS bērnu, vienkārši rodas "sprādziens" galvā.
Un nav jāstāsta, ka visiem ir jāpierod pie visa, jo arī pieaugušie izvēlas darba vietas, izklaides vietas un brīvā laika pavadīšanas veidus. Cilvēkbērns var mācīties tālmācībā un apmeklēt visa veida interešu izglītību, lai socializētos tādā formā, kas viņam nerada to traumatisko pieredzi, ko daudziem rada 30 bērnu klase ar visiem iespējamajiem sindromiem vienkopus. Beidzot jāsaprot, ka izglītības iestāde ir MĀCĪBU VIDE, nevis socializācijas klubs.
Agrāk visus bērnus nelika vienā klasē un šī problēma bija mazāk izteikta. Bet tagad visus liekam vienā klasē + vēl atņemam iespēju bērniem tomēr izvēlēties citu formu.
Un var jau teikt, ka šādi bērni būs tie, kuriem tad pašvaldība piešķirs tās iespējas.
Bet - VAI MUMS IR SAGATAVOTS JAUNS FINANSĒJUMS, kurš ļaus pašvaldībā nodrošināt šos speciālistus, kuri to visu darīs? Un spēs tos visus pieteikumus ADEKVĀTI IZVĒRTĒT? Tieši cik bezmaksas tikšanās tiks bērnam nodrošinātas par valsts naudu ar speciālistu, lai speciālists to izvērtētu? Un kad šim pakalpojumam būs jāsāk pieteikties, lai jau savlaicīgi vasarā būtu zināms,kurš var, kurš nevar tālmācībā mācīties?
Cik speciālisti būs pieejami katrā pašvaldībā, lai šādus ietlipīgus procesus veiktu?
Un pats svarīgākais - NO KĀ MĒS ŅEMSIM NAUDU NOST, LAI ŠO NODROŠINĀTU?
Vai par šo atkal nav domāts? Galvenais ieviest.
Un nav jāstāsta, ka visiem ir jāpierod pie visa, jo arī pieaugušie izvēlas darba vietas, izklaides vietas un brīvā laika pavadīšanas veidus. Cilvēkbērns var mācīties tālmācībā un apmeklēt visa veida interešu izglītību, lai socializētos tādā formā, kas viņam nerada to traumatisko pieredzi, ko daudziem rada 30 bērnu klase ar visiem iespējamajiem sindromiem vienkopus. Beidzot jāsaprot, ka izglītības iestāde ir MĀCĪBU VIDE, nevis socializācijas klubs.
Agrāk visus bērnus nelika vienā klasē un šī problēma bija mazāk izteikta. Bet tagad visus liekam vienā klasē + vēl atņemam iespēju bērniem tomēr izvēlēties citu formu.
Un var jau teikt, ka šādi bērni būs tie, kuriem tad pašvaldība piešķirs tās iespējas.
Bet - VAI MUMS IR SAGATAVOTS JAUNS FINANSĒJUMS, kurš ļaus pašvaldībā nodrošināt šos speciālistus, kuri to visu darīs? Un spēs tos visus pieteikumus ADEKVĀTI IZVĒRTĒT? Tieši cik bezmaksas tikšanās tiks bērnam nodrošinātas par valsts naudu ar speciālistu, lai speciālists to izvērtētu? Un kad šim pakalpojumam būs jāsāk pieteikties, lai jau savlaicīgi vasarā būtu zināms,kurš var, kurš nevar tālmācībā mācīties?
Cik speciālisti būs pieejami katrā pašvaldībā, lai šādus ietlipīgus procesus veiktu?
Un pats svarīgākais - NO KĀ MĒS ŅEMSIM NAUDU NOST, LAI ŠO NODROŠINĀTU?
Vai par šo atkal nav domāts? Galvenais ieviest.
21.09.2026. 20:49
26-TA-1986/42
Fiziska persona
Tikai un vienīgi vecākiem, pašai ģimenei ir tiesības un iespējas zināt, kāda izglītošanās viņu bērnam ir vispiemērotākā! Tās ir cilvēktiesību un satversmē garantētās tiesības! Un neviens ierēdnis, neviens pašvaldības komunālo lietu vai vienalga kādas nozares pārstāvis tagad pārvirzīts nu iztiesāt mana bērna atbilstību kaut kādā komisijā pēc kaut kādiem ierēdņsapratnes subjektīviem vērtējumiem pāris minūtēs paskatoties uz bērnu nevar un nedrīkst būt tiesīgs lemt, vai vecāki labi izlēmuši par mācīšanos! Labāk būtu izzinājuši un veltījuši visu uzmanību uz klātienes skolu vides un skolu programmu uzlabojumiem, kaut vai pēc Somijas parauga, radīt tādu izglītības piedāvājumu, ka bērni paši skrietin skrietu uz tādām skolām (kāda ir pieredze Stokholmā ar manas māsas bērniem), un tad nebūtu pat jādomà par kādām alternatīvām mācību formām jau automātiski! Būtu labāk labojuši, kādēļ "nauda seko skolniekam" attiecas tikai uz izredzētàm pašvaldībām pēc subjektīviem amatpersonu lēmumiem nevis visās un turklāt novērtètu, ka ģimenes tālmācību un mājmācību formātus apmaksā, tai skaitā ēdināšanu paši, kas citkārt ieekonomējas pašvaldību budžetos utt utt.,
Un uz kādiem pētījumiem un pierādījumiem balstās Jūsu vēlme iznīcināt /ierobežot/ pasliktināt alternatīvu izglītības formu pieejamību un iespējas Latvijā? Jums ir lieliska iespēja, vēlreiz, veicināt un veidot fantastiskākās klātienes skolas, lai bērniem nebūtu no tām ne vēlme, ne izdzīvošanas nepieciešamība no tàm bēgt vai ka nav skolas, kas atbilstu ģimenes vērtībām. Non scolai, sed vitai discimus- ne skolai, bet dzīvei mācamies! Skolai un izglītības programmām nevajadzētu aizmirst, ka ir sistēma, ne dzīvîba!
Un uz kādiem pētījumiem un pierādījumiem balstās Jūsu vēlme iznīcināt /ierobežot/ pasliktināt alternatīvu izglītības formu pieejamību un iespējas Latvijā? Jums ir lieliska iespēja, vēlreiz, veicināt un veidot fantastiskākās klātienes skolas, lai bērniem nebūtu no tām ne vēlme, ne izdzīvošanas nepieciešamība no tàm bēgt vai ka nav skolas, kas atbilstu ģimenes vērtībām. Non scolai, sed vitai discimus- ne skolai, bet dzīvei mācamies! Skolai un izglītības programmām nevajadzētu aizmirst, ka ir sistēma, ne dzīvîba!
21.09.2026. 21:55
26-TA-1986/43
Inta Putāne
Kategoriski noraidu noteikumu projektā iestrādāto tiesisko ietvaru, kas paredz pašvaldībām tiesības veikt kontroli un atļauju izsniegšanu pamatizglītības pirmā posma apguvei ģimenē vai tālmācībā. Projektā iestrādātie kritēriji ir nesamērīgi, birokrātiski un pēc būtības nepamatoti ierobežo vecāku tiesības izvēlēties savam bērnam piemērotāko izglītības formu.
1. Vecāku primāro tiesību aizskārums un tiesiskās autonomijas pārkāpums
Starptautiskie tiesību akti, tostarp ANO Bērnu tiesību konvencijas 18. pants un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pants, skaidri nosaka, ka primārā atbildība par bērna audzināšanu, attīstību un izglītības izvēli gulstas uz vecākiem, nevis valsts vai pašvaldības ierēdņiem. Vecāki ir tie, kuri vislabāk pazīst sava bērna individuālās, emocionālās un intelektuālās vajadzības.
Noteikumu projekts faktiski apgriež otrādi tiesiskās paļāvības prezumpciju – visas ģimenes, kas izvēlas alternatīvas izglītības formas, tiek nostādītas "aizdomās turamo" statusā, kurām pašvaldības komisijai ir jāpierāda savi labi nodomi. Tiesiskā valstī pašvaldības iejaukšanās ir pieļaujama tikai tad, ja ir konstatēti objektīvi, pierādāmi riski bērna drošībai vai veselībai, nevis profilaktiskas birokrātiskas kontroles veidā (tostarp paredzot tiesības apmeklēt privāto dzīvesvietu, kas pārkāpj Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz mājokļa neaizskaramību).
2. Valsts skolu sistēmas sabrukums kā tiešs iemesls piespiedu bēgšanai uz alternatīvo izglītību
Pieprasījums pēc mājmācības un tālmācības sākumskolas posmā nav kaprīze, bet gan tieša, spiesta ģimeņu bēgšana no gadiem ilgas valsts izglītības sistēmas bezatbildības, politiskā haosa un pilnīga sabrukuma. Valstī hroniski un katastrofāli trūkst kvalificētu pedagogu, mācību stundas regulāri nenotiek vispār vai tās uztic neprofila speciālistiem, savukārt sasteigtā un nepārdomātā skolu tīkla iznīcināšana laukos pakļauj bērnus necilvēcīgam, stundām ilgam ceļa nogurumam.
Veidojas absurds un cinisks paradokss: ja bērns atrodas pašvaldības skolas ēkā, kurā fiziski nav priekšmeta skolotāja un stundu saturs ir pilnībā degradēts, valsts uzskata, ka bērna "labākās intereses" tiek nodrošinātas. Savukārt, ja vecāki paši uzņemas šo nastu, investē savus personīgos resursus un finanses, lai nodrošinātu bērnam kvalitatīvas zināšanas, valsts pret viņiem vēršas ar represivā, totalitārā kontroles aparāta spaidiem. Valstij nav ne tiesisku, ne morālu tiesību pastiprināt vajāšanu un birokrātiskos soļus pret vecākiem situācijā, kad tā pati ir pilnībā kapitulējusi savu Satversmes 112. panta saistību izpildē un nespēj nodrošināt elementāru pamatizglītības pieejamību un kvalitāti.
3. Skolu programmu ("Skola2030") satura deficīts un haoss
Mācību programmu saturs pēc "Skola2030" reformas ieviešanas joprojām cieš no akūta kvalitatīvu, sistēmisku mācību materiālu trūkuma. Zināšanu apguve valsts skolās nereti ir fragmentāra, un pārlieku lielais uzsvars uz "pašvadītu mācīšanos" jaunākā skolas vecuma bērniem (1.–6. klasē) bez stingra skolotāja atbalsta rada robus pamatprasmēs.
Vecāki, izvēloties mājmācību, bieži spēj nodrošināt daudz strukturētāku, mērķtiecīgāku un bērna spējām pielāgotu programmas apguvi īsākā laika posmā. Tāpēc pašvaldību mēģinājumi mehāniski un birokrātiski vērtēt "atbilstību programmai" (tostarp ieviešot tādus nepamatotus kritērijus kā obligāts 30% tiešais kontakts tālmācībā) iznīcina pašas alternatīvās izglītības būtību un elastību.
4. Slēptais mērķis – konkurences ierobežošana un buksējošas sistēmas aizsardzība
Noteikumu projekta patiesais mērķis ir nevis rūpes par "bērna vislabākajām interesēm", bet gan mēģinājums administratīvi iznīcināt vai kritiski ierobežot alternatīvo izglītību un tālmācību kā sekmīgu konkurences formu. Tā kā finansējums ("nauda seko skolēnam") aizplūst līdzi bērnam uz vecāku izvēlēto (bieži privāto) izglītības iestādi, pašvaldības un valsts skolu aparāts izmanto birokrātiskus šķēršļus, lai mākslīgi aizpildītu krīzē esošo pašvaldības skolu solus. Tā vietā, lai valsts sistēma celtu savu konkurētspēju un kvalitāti, tā izvēlas represīvas metodes, upurējot bērnu labklājību sistēmas finansiālo interešu dēļ.
5. Klaja pretruna ar valsts deklarēto kursu uz birokrātijas mazināšanu
Kamēr valdība publiski deklarē cīņu ar administratīvo slogu un sola mazināt birokrātiju, Izglītības un zinātnes ministrija ar šo projektu rīkojas pilnīgi pretēji. Tā vietā, lai uzticētos iedzīvotājiem, tiek mākslīgi radītas jaunas pašvaldību ierēdņu komisijas, pagarināts papīru saskaņošanas process un uzlikts ikgadējs iesniegumu slogs vecākiem.
Zīmīgi, ka pati IZM projekta anotācijā nav izvērtējusi ne alternatīvos risinājumus, ne prasību un izmaksu samērīgumu pret ieguvumiem, taču no vecākiem nepamatoti pieprasa detalizētu alternatīvu pamatošanu. Šāda pieeja nelietderīgi tērē pašvaldību budžeta resursus un demonstrē klaju tiesisko nihilismu pret pašas valsts nospraustajām prioritātēm par administratīvo procesu vienkāršošanu.
6. Institūciju funkciju dublēšana un ierēdņu kompetences trūkums
Izglītības pārvaldes un pašvaldību komisiju ierēdņi nav sociālie darbinieki vai psihologi. Viņiem nav nedz tiesiska mandāta, nedz specifisko zināšanu, lai objektīvi vērtētu mikroklimatu ģimenē, materiālo nodrošinājumu vai bērna emocionālo labbūtību mājās. Latvijā jau eksistē specializētas institūcijas bērnu tiesību uzraudzībai (bāriņtiesas, sociālie dienesti). Jaunais projekts mēģina izglītības ierēdņus nepamatoti apveltīt ar tiesībām revidēt ģimenes privāto telpu bez jebkāda tiesiska pamata vai iepriekš konstatētiem pārkāpumiem.
7. Tiesiskā nedrošība un psiholoģiskie riski bērnam
Noteikumu projektā iestrādātā kārtība, kas ļauj pašvaldībai gada vidū anulēt atļauju un pēkšņi atskaitīt bērnu no izvēlētās tālmācības vai mājmācības programmas, rasa milzīgu tiesisko nedrošību. Vecākiem netiek dots saprātīgs laiks situācijas labošanai vai lēmuma pārsūdzēšanai. Bērns faktiski tiek pakļauts riskam tikt "izmestam" no savas ierastās izglītības vides mācību gada laikā un piespiedu kārtā integrētam klātienes skolā, kas rada tiešu apdraudējumu bērna psiholoģiskajai labbūtībai un pilnībā runā pretim deklarētajam "bērna labāko interešu" principam.
Secinājums :
Pilnībā svītrot no noteikumu projekta absurdās prasības pēc pašvaldību saskaņojuma, ierēdņu tiesībām patvaļīgi revidēt privāto mājas vidi un nepamatotiem tālmācības kontaktstundu ierobežojumiem. Valstij ir nekavējoties jāizbeidz represīvā vēršanās pret ģimenēm un nekaunīgie mēģinājumi valsts skolu sistēmas sabrukumu un hronisko pedagogu krīzi kompensēt ar totalitāru vecāku kontroli. Pašvaldības kompetences robežām ir jābeidzas pie bērna faktisko zināšanu progresa uzraudzības (izmantojot tikai valsts noteiktos pārbaudes darbiem), kategoriski saglabājot negrozāmu tiesisko prezumpciju: vecāki rīkojas bērna vislabākajās interesēs, un valstij nav tiesību iejaukties ģimenes autonomijā, kamēr tiesiskā ceļā nav pierādīts pretējais. Šādā redakcijā noteikumu projekts nav pieļaujams un ir nekavējoties noraidāms.
22.09.2026. 10:16
26-TA-1986/44
Līga Eglīte
Kaut arī saprotu valsts vēlmi pārliecināties, ka ikviens bērns iegūst pilnvērtīgu izglītību un neviens nepaliek bez uzraudzības, piedāvātā noteikumu redakcija rada nesamērīgu birokrātisko apgrūtinājumu tieši tām ģimenēm, kuras ir gatavas un spējīgas šo pienākumu uzņemties.
Nav pamatoti prasīt, lai vecāki detalizēti dokumentētu, ka pirms lēmuma par mācībām ģimenē ir apsvērtas visas citas iespējas, tostarp pāreja uz citu skolu. Ja mājās ir radīti mācībām atbilstoši apstākļi un skolas organizētās pārbaudes apliecina, ka bērns stabili sasniedz prasīto līmeni, pašvaldības saskaņojumam būtu jābūt formālam un balstītam uz pieņēmumu, ka vecāki savu darbu dara labi. Regulārie vērtēšanas darbi ir pietiekams instruments, lai savlaicīgi pamanītu bērnus, kam mācības sagādā grūtības — tieši tur valstij būtu jāvirza sava uzmanība, nevis jāliek šķēršļi ģimenēm, kas pēc savas iniciatīvas uzņemas rūpes par bērna izglītošanu.
Vecāki mācības ģimenē nereti izvēlas nevis vieglākā ceļa dēļ, bet gan tāpēc, ka skolu sistēmā ir problēmas, ar kurām valsts pati vēl nav tikusi galā:
trūkst kvalificētu skolotāju, un klases ir pārpildītas;
iekļaujošā izglītība ir ieviesta bez pienācīga finansējuma, tāpēc pedagogs nespēj vienlīdz kvalitatīvi strādāt gan ar skolēniem, kam nepieciešams īpašs atbalsts, gan ar pārējo klasi, un no tā cieš visi;
parastā klase nespēj sekot līdzi bērniem, kas mācās straujāk par vidējo;
ģimenēm, kuru ikdiena saistīta ar biežiem braucieniem, skolas režīms vienkārši neder.
Vēl jāņem vērā, ka tādās strauji augošās un jau tagad noslogotās pašvaldībās kā Mārupes novads katra ģimene, kas bērnu māca pati, faktiski atbrīvo vietu skolā un samazina spiedienu uz jau tā ierobežoto kapacitāti. Tāpēc ministrijai izglītība ģimenē būtu jāvērtē kā līdzvērtīgs un noderīgs papildinājums skolu sistēmai, kas to atslogo, nevis kā nevēlams izņēmums, kas jāsašaurina.
22.09.2026. 10:28
26-TA-1986/45
Roberts Rundelis
Iepazīstoties ar Ministru kabineta noteikumu projektu, vēlos izteikt iebildumus pret vairākām tajā paredzētajām prasībām attiecībā uz izglītību ģimenē. Atbalstu nepieciešamību nodrošināt bērnam kvalitatīvu izglītību, taču uzskatu, ka jaunajam regulējumam nevajadzētu radīt papildu administratīvus šķēršļus vai faktiski padarīt izglītību ģimenē grūtāk pieejamu nekā līdz šim. Izglītības likums izglītību ģimenē ir atzinis par atsevišķu izglītības ieguves formu, kurā izglītojamais saturu apgūst vecāku vadībā, sadarbojoties ar izglītības iestādi. Tādēļ Ministru kabineta noteikumiem būtu jānodrošina šīs formas īstenošana, nevis ar papildu nosacījumiem tā jāpārvērš par izņēmuma vai “pēdējās iespējas” risinājumu.
Mani būtiskākie iebildumi attiecas uz prasību izvērtēt citus risinājumus pirms izglītības ģimenē izvēles, ārsta vai psihologa atzinuma nepietiekami skaidro juridisko nozīmi, izglītības ģimenē un tālmācības nepietiekamu nošķiršanu, palielināto obligātās mācību sasniegumu vērtēšanas biežumu, iespējamu pārmērīgu iejaukšanos ģimenes privātajā telpā, kā arī risku, ka jēdziens “citi būtiski apstākļi” praksē tiks interpretēts pārāk šauri.
Pirmkārt, iebilstu pret pieeju, kurā izglītība ģimenē faktiski kļūst pieejama tikai pēc citu risinājumu izmēģināšanas vai “izsmelšanas”. Projekta skaidrojumā paredzēts, ka vecākam jānorāda, vai ir izvērtēti citi iespējamie risinājumi, piemēram, cita klātienes izglītības iestāde, individuāli atbalsta pasākumi, veselības vajadzībām pielāgots režīms vai kombinētas mācības. Tajā pašā laikā anotācijā norādīts, ka vecākam nav pienākuma pierādīt, ka izvēlētā izglītības forma ir labāka par visām pārējām. Šīs prasības praksē var nonākt pretrunā un radīt situāciju, kurā pašvaldība izglītību ģimenē atļauj tikai pēc tam, kad vecāks pierādījis citu risinājumu nepiemērotību.
Izglītības likuma 8. panta 2² daļa paredz īpašu apstākļu pastāvēšanu un pašvaldības izvērtējumu par izvēlētās formas atbilstību bērna labākajām interesēm, bet neparedz pienākumu pirms tam izmēģināt visas citas izglītības iespējas. Tādēļ lūdzu noteikumos nepārprotami noteikt, ka vecākam nav pienākuma pierādīt izglītības ģimenē pārākumu pār citām formām vai to, ka pirms tās izvēles ir izsmelti citi iespējamie risinājumi, un citu risinājumu neizmantošana pati par sevi nevar būt atteikuma pamats.
Otrkārt, nepieciešams skaidrāk noteikt ārsta vai klīniskā un veselības psihologa atzinuma juridisko nozīmi. Ja kompetents ārsts vai psihologs profesionāli konstatējis bērna veselības vai psiholoģisko apstākli, nav pamatoti prasīt ģimenei šo pašu apstākli vēlreiz pierādīt pašvaldības administratīvajā izvērtējumā. Pašvaldībai ir jāvērtē bērna labākās intereses kopumā, taču pašvaldības amatpersonai nevajadzētu pēc būtības pārvērtēt ārsta vai psihologa profesionālo secinājumu.
Tādēļ lūdzu noteikt, ka ārsta izziņā vai klīniskā un veselības psihologa atzinumā profesionāli konstatētais veselības vai psiholoģiskais apstāklis uzskatāms par pietiekami pierādītu attiecīgā īpašā apstākļa pastāvēšanai, ja vien nav konkrēta un motivēta pamata apšaubīt dokumenta aktualitāti vai attiecināmību. Pašvaldība šo faktu var vērtēt kopsakarā ar citiem apstākļiem, bet tai nebūtu jāveic profesionālā secinājuma atkārtota pārvērtēšana.
Treškārt, noteikumos nepieciešams daudz skaidrāk nošķirt izglītību ģimenē no tālmācības. Izglītības likums nosaka principiāli atšķirīgu modeli: izglītībā ģimenē bērns mācās vecāku vadībā, savukārt tālmācībā izglītojamais izglītības programmas saturu apgūst patstāvīgi, izmantojot skolas nodrošināto metodiku un atbalsta sistēmu. Tādēļ bērna spēja patstāvīgi organizēt mācības nevar kļūt par izglītības ģimenē piemērotības kritēriju.
Ja projekta izstrādātāju mērķis ir izvērtēt, vai ģimenes piedāvātais mācību un atbalsta modelis atbilst konkrētā bērna vajadzībām, tad tieši tā tas arī būtu jāieraksta noteikumu tekstā. Lūdzu noteikt, ka izglītībā ģimenē vērtē bērna vajadzības kopsakarā ar vecāka plānoto mācību procesa vadību un nepieciešamo atbalstu, bet bērna spēju patstāvīgi organizēt un apgūt mācību saturu kā kritēriju piemēro tikai tālmācībai.
Ceturtkārt, iebilstu pret obligātās ārējās vērtēšanas biežuma palielināšanu līdz ne retāk kā vienai reizei divos mēnešos, ja tam nav sniegts konkrēts pamatojums. IZM pati publiski norāda, ka projektā izglītības iestādei paredzēts vismaz reizi divos mēnešos novērtēt bērna sasniegumus izglītībā ģimenē. Biežāka pārbaude pati par sevi nenozīmē kvalitatīvāku izglītību.
Izglītības ģimenē viena no būtiskām priekšrocībām ir iespēja mācību procesu pielāgot konkrētajam bērnam — viņa spējām, interesēm, attīstības tempam un mācīšanās veidam. Tas var nozīmēt, ka ģimene valsts noteikto mācību saturu neapgūst precīzi tādā pašā secībā un ritmā kā klase skolā: vienā jomā bērns kādu laiku var mācīties īpaši intensīvi un padziļināti, citā virzīties lēnāk, vairākus mācību priekšmetus apvienot vienā projektā vai ilgāk strādāt pie vienas tēmas.
Tieši šeit ir viena no izglītības ģimenē vērtībām. Izglītības mērķim nevajadzētu būt panākt, lai visi bērni vienā vecumā un vienā laikā katru tematu apgūst identiskā secībā. Izglītības likuma mērķis ir dot cilvēkam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu un veidoties par patstāvīgu, attīstītu personību. Likums arī atzīst tiesības uz bērna spējām un vajadzībām atbilstošām mācību metodēm.
Tādēļ bērna mācību rezultātiem ir jābūt pārbaudāmiem, taču pārbaudes nedrīkst kļūt tik biežas, ka tās faktiski sāk diktēt ģimenei mācību tempu un pārvērš izglītību ģimenē par klātienes skolas programmas izpildi mājās. Lūdzu saglabāt samērīgāku minimālo vērtēšanas biežumu — ne retāk kā divas reizes semestrī — un paredzēt papildu vērtēšanu pēc ģimenes un skolas vienošanās vai tad, ja pastāv konkrētas un objektīvi pamatotas bažas par bērna mācību progresu. Ja tiek ieviests stingrāks režīms, lūdzu skaidri pamatot, kādēļ līdzšinējais vērtēšanas biežums nav pietiekams un kādu konkrētu problēmu biežākas pārbaudes atrisinās.
Piektkārt, lūdzu nepieļaut, ka noteikumi rada nesamērīgas pašvaldības tiesības iejaukties ģimenes privātajā dzīvē. Ja projektā tiek saglabāta iespēja pašvaldības amatpersonām apmeklēt bērna dzīvesvietu, nepieciešams skaidri noteikt šādu vizīšu robežas. Satversmes 96. pants aizsargā personas privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Tādēļ ar izglītības noteikumiem nedrīkst radīt priekšstatu, ka pati izglītības ģimenē izvēle dod pašvaldības izglītības amatpersonai vispārīgas tiesības pārbaudīt ģimenes mājokli. Lūdzu noteikt, ka dzīvesvietas apmeklējums izmantojams tikai tad, ja konkrētu lēmumam būtisku apstākli nav iespējams noskaidrot ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, vecāks iepriekš tiek informēts par apmeklējuma mērķi un laiku un šī norma pati par sevi nepiešķir tiesības iekļūt mājoklī bez personas piekrišanas vai cita likumā noteikta pamata.
Sestkārt, jēdziens “citi būtiski apstākļi” nedrīkst praksē tikt sašaurināts tikai līdz slimībai, krīzei vai situācijai, kad klātienes skola vairs nav iespējama. Bērnu tiesību aizsardzības likuma bērna labāko interešu princips ietver bērna vajadzībām un spējām atbilstošu izglītību, bērna individualitātes, spēju un interešu attīstību un citus viņa labbūtībai nozīmīgus apstākļus.
Tādēļ lūdzu noteikumu anotācijā un piemērošanas praksē nepārprotami saglabāt “citus būtiskus apstākļus” kā atvērtu kategoriju, kas atkarībā no konkrētā bērna var ietvert individuālu mācīšanās tempu, apdāvinātību, īpašas intereses, psiholoģisko drošību, nepieciešamību pēc individualizētas pedagoģiskas pieejas un citus bērna attīstībai un labbūtībai nozīmīgus faktorus.
Septītkārt, izglītības ģimenē pieejamību nedrīkst faktiski ierobežot tikai ar to, ka īpašais apstāklis ir “radies” tieši mācību gada laikā. Var būt situācija, kad bērna vajadzība pastāvējusi jau iepriekš, ģimene labā ticībā mēģinājusi klātienes izglītību vai noteiktus atbalsta pasākumus, bet tikai mācību gada laikā kļūst skaidrs, ka konkrētajam bērnam izglītība ģimenē būtu piemērotāka. Tādēļ lūdzu noteikt, ka iesniegumu var iesniegt arī tad, ja nepieciešamība izvērtēt izglītību ģimenē kļūst aktuāla mācību gada laikā, neatkarīgi no tā, vai pats īpašais apstāklis ir tikko radies.
Kopumā aicinu nepārvērst izglītību ģimenē par izņēmuma procedūru, kurā ģimenei vispirms jāpierāda, ka citi risinājumi nav darbojušies, jāpamato sava izvēle vairāk nekā klātienes izglītībā un pēc tam jāpakļaujas tik biežai kontrolei, ka tiek zaudēta pati šīs izglītības formas būtība.
Bērnam ir jāapgūst valsts noteiktais obligātais izglītības saturs un jāsasniedz nepieciešamie izglītības rezultāti. Taču tam nevajadzētu nozīmēt, ka visiem bērniem līdz šiem rezultātiem jānonāk vienādā veidā, vienādā tempā un vienādā secībā. Izglītībā ģimenē būtu jāvērtē bērna progress un sasniedzamie rezultāti, nevis jāuzspiež vienāds ceļš līdz tiem.
Aicinu IZM un lēmuma pieņēmējus pirms noteikumu apstiprināšanas vēlreiz rūpīgi izvērtēt, vai katrs jaunais ierobežojums attiecībā uz izglītību ģimenē ir patiešām nepieciešams, pamatots un samērīgs. Administratīvā procesa regulējums prasa valsts pārvaldei ievērot samērīguma principu, proti, starp sabiedrības ieguvumu un privātpersonai noteikto ierobežojumu jāpastāv saprātīgam līdzsvaram.
Ģimenes, kuras apzināti izvēlas uzņemties lielu daļu atbildības par sava bērna izglītību, nevajadzētu automātiski uztvert kā risku, kas prasa pastiprinātu administratīvu kontroli. Būtu jāveido tāds regulējums, kurā valsts, pašvaldība, skola un ģimene sadarbojas bērna interesēs un kur ģimenei tiek dota pietiekama brīvība izmantot izglītības ģimenē priekšrocības — individualizētu tempu, padziļinātu mācīšanos, elastīgas metodes un iespēju īpaši attīstīt bērna spējas un intereses.
Tādēļ aicinu pārskatīt minētās projekta prasības un neieviest jaunus ierobežojumus izglītībai ģimenē bez skaidra pierādījuma par to nepieciešamību. Ja bērns apgūst izglītības programmu, demonstrē atbilstošu progresu un viņa tiesības, drošība un labbūtība ir nodrošinātas, ģimenei būtu jāsaglabā reāla brīvība izvēlēties bērnam piemērotāko mācību ritmu un metodes. Aicinu ieklausīties arī ģimenēs, kuras šo izglītības formu praktiski īsteno un vēlas saviem bērniem nodrošināt pēc iespējas piemērotāku izglītības ceļu.
Mani būtiskākie iebildumi attiecas uz prasību izvērtēt citus risinājumus pirms izglītības ģimenē izvēles, ārsta vai psihologa atzinuma nepietiekami skaidro juridisko nozīmi, izglītības ģimenē un tālmācības nepietiekamu nošķiršanu, palielināto obligātās mācību sasniegumu vērtēšanas biežumu, iespējamu pārmērīgu iejaukšanos ģimenes privātajā telpā, kā arī risku, ka jēdziens “citi būtiski apstākļi” praksē tiks interpretēts pārāk šauri.
Pirmkārt, iebilstu pret pieeju, kurā izglītība ģimenē faktiski kļūst pieejama tikai pēc citu risinājumu izmēģināšanas vai “izsmelšanas”. Projekta skaidrojumā paredzēts, ka vecākam jānorāda, vai ir izvērtēti citi iespējamie risinājumi, piemēram, cita klātienes izglītības iestāde, individuāli atbalsta pasākumi, veselības vajadzībām pielāgots režīms vai kombinētas mācības. Tajā pašā laikā anotācijā norādīts, ka vecākam nav pienākuma pierādīt, ka izvēlētā izglītības forma ir labāka par visām pārējām. Šīs prasības praksē var nonākt pretrunā un radīt situāciju, kurā pašvaldība izglītību ģimenē atļauj tikai pēc tam, kad vecāks pierādījis citu risinājumu nepiemērotību.
Izglītības likuma 8. panta 2² daļa paredz īpašu apstākļu pastāvēšanu un pašvaldības izvērtējumu par izvēlētās formas atbilstību bērna labākajām interesēm, bet neparedz pienākumu pirms tam izmēģināt visas citas izglītības iespējas. Tādēļ lūdzu noteikumos nepārprotami noteikt, ka vecākam nav pienākuma pierādīt izglītības ģimenē pārākumu pār citām formām vai to, ka pirms tās izvēles ir izsmelti citi iespējamie risinājumi, un citu risinājumu neizmantošana pati par sevi nevar būt atteikuma pamats.
Otrkārt, nepieciešams skaidrāk noteikt ārsta vai klīniskā un veselības psihologa atzinuma juridisko nozīmi. Ja kompetents ārsts vai psihologs profesionāli konstatējis bērna veselības vai psiholoģisko apstākli, nav pamatoti prasīt ģimenei šo pašu apstākli vēlreiz pierādīt pašvaldības administratīvajā izvērtējumā. Pašvaldībai ir jāvērtē bērna labākās intereses kopumā, taču pašvaldības amatpersonai nevajadzētu pēc būtības pārvērtēt ārsta vai psihologa profesionālo secinājumu.
Tādēļ lūdzu noteikt, ka ārsta izziņā vai klīniskā un veselības psihologa atzinumā profesionāli konstatētais veselības vai psiholoģiskais apstāklis uzskatāms par pietiekami pierādītu attiecīgā īpašā apstākļa pastāvēšanai, ja vien nav konkrēta un motivēta pamata apšaubīt dokumenta aktualitāti vai attiecināmību. Pašvaldība šo faktu var vērtēt kopsakarā ar citiem apstākļiem, bet tai nebūtu jāveic profesionālā secinājuma atkārtota pārvērtēšana.
Treškārt, noteikumos nepieciešams daudz skaidrāk nošķirt izglītību ģimenē no tālmācības. Izglītības likums nosaka principiāli atšķirīgu modeli: izglītībā ģimenē bērns mācās vecāku vadībā, savukārt tālmācībā izglītojamais izglītības programmas saturu apgūst patstāvīgi, izmantojot skolas nodrošināto metodiku un atbalsta sistēmu. Tādēļ bērna spēja patstāvīgi organizēt mācības nevar kļūt par izglītības ģimenē piemērotības kritēriju.
Ja projekta izstrādātāju mērķis ir izvērtēt, vai ģimenes piedāvātais mācību un atbalsta modelis atbilst konkrētā bērna vajadzībām, tad tieši tā tas arī būtu jāieraksta noteikumu tekstā. Lūdzu noteikt, ka izglītībā ģimenē vērtē bērna vajadzības kopsakarā ar vecāka plānoto mācību procesa vadību un nepieciešamo atbalstu, bet bērna spēju patstāvīgi organizēt un apgūt mācību saturu kā kritēriju piemēro tikai tālmācībai.
Ceturtkārt, iebilstu pret obligātās ārējās vērtēšanas biežuma palielināšanu līdz ne retāk kā vienai reizei divos mēnešos, ja tam nav sniegts konkrēts pamatojums. IZM pati publiski norāda, ka projektā izglītības iestādei paredzēts vismaz reizi divos mēnešos novērtēt bērna sasniegumus izglītībā ģimenē. Biežāka pārbaude pati par sevi nenozīmē kvalitatīvāku izglītību.
Izglītības ģimenē viena no būtiskām priekšrocībām ir iespēja mācību procesu pielāgot konkrētajam bērnam — viņa spējām, interesēm, attīstības tempam un mācīšanās veidam. Tas var nozīmēt, ka ģimene valsts noteikto mācību saturu neapgūst precīzi tādā pašā secībā un ritmā kā klase skolā: vienā jomā bērns kādu laiku var mācīties īpaši intensīvi un padziļināti, citā virzīties lēnāk, vairākus mācību priekšmetus apvienot vienā projektā vai ilgāk strādāt pie vienas tēmas.
Tieši šeit ir viena no izglītības ģimenē vērtībām. Izglītības mērķim nevajadzētu būt panākt, lai visi bērni vienā vecumā un vienā laikā katru tematu apgūst identiskā secībā. Izglītības likuma mērķis ir dot cilvēkam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu un veidoties par patstāvīgu, attīstītu personību. Likums arī atzīst tiesības uz bērna spējām un vajadzībām atbilstošām mācību metodēm.
Tādēļ bērna mācību rezultātiem ir jābūt pārbaudāmiem, taču pārbaudes nedrīkst kļūt tik biežas, ka tās faktiski sāk diktēt ģimenei mācību tempu un pārvērš izglītību ģimenē par klātienes skolas programmas izpildi mājās. Lūdzu saglabāt samērīgāku minimālo vērtēšanas biežumu — ne retāk kā divas reizes semestrī — un paredzēt papildu vērtēšanu pēc ģimenes un skolas vienošanās vai tad, ja pastāv konkrētas un objektīvi pamatotas bažas par bērna mācību progresu. Ja tiek ieviests stingrāks režīms, lūdzu skaidri pamatot, kādēļ līdzšinējais vērtēšanas biežums nav pietiekams un kādu konkrētu problēmu biežākas pārbaudes atrisinās.
Piektkārt, lūdzu nepieļaut, ka noteikumi rada nesamērīgas pašvaldības tiesības iejaukties ģimenes privātajā dzīvē. Ja projektā tiek saglabāta iespēja pašvaldības amatpersonām apmeklēt bērna dzīvesvietu, nepieciešams skaidri noteikt šādu vizīšu robežas. Satversmes 96. pants aizsargā personas privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Tādēļ ar izglītības noteikumiem nedrīkst radīt priekšstatu, ka pati izglītības ģimenē izvēle dod pašvaldības izglītības amatpersonai vispārīgas tiesības pārbaudīt ģimenes mājokli. Lūdzu noteikt, ka dzīvesvietas apmeklējums izmantojams tikai tad, ja konkrētu lēmumam būtisku apstākli nav iespējams noskaidrot ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, vecāks iepriekš tiek informēts par apmeklējuma mērķi un laiku un šī norma pati par sevi nepiešķir tiesības iekļūt mājoklī bez personas piekrišanas vai cita likumā noteikta pamata.
Sestkārt, jēdziens “citi būtiski apstākļi” nedrīkst praksē tikt sašaurināts tikai līdz slimībai, krīzei vai situācijai, kad klātienes skola vairs nav iespējama. Bērnu tiesību aizsardzības likuma bērna labāko interešu princips ietver bērna vajadzībām un spējām atbilstošu izglītību, bērna individualitātes, spēju un interešu attīstību un citus viņa labbūtībai nozīmīgus apstākļus.
Tādēļ lūdzu noteikumu anotācijā un piemērošanas praksē nepārprotami saglabāt “citus būtiskus apstākļus” kā atvērtu kategoriju, kas atkarībā no konkrētā bērna var ietvert individuālu mācīšanās tempu, apdāvinātību, īpašas intereses, psiholoģisko drošību, nepieciešamību pēc individualizētas pedagoģiskas pieejas un citus bērna attīstībai un labbūtībai nozīmīgus faktorus.
Septītkārt, izglītības ģimenē pieejamību nedrīkst faktiski ierobežot tikai ar to, ka īpašais apstāklis ir “radies” tieši mācību gada laikā. Var būt situācija, kad bērna vajadzība pastāvējusi jau iepriekš, ģimene labā ticībā mēģinājusi klātienes izglītību vai noteiktus atbalsta pasākumus, bet tikai mācību gada laikā kļūst skaidrs, ka konkrētajam bērnam izglītība ģimenē būtu piemērotāka. Tādēļ lūdzu noteikt, ka iesniegumu var iesniegt arī tad, ja nepieciešamība izvērtēt izglītību ģimenē kļūst aktuāla mācību gada laikā, neatkarīgi no tā, vai pats īpašais apstāklis ir tikko radies.
Kopumā aicinu nepārvērst izglītību ģimenē par izņēmuma procedūru, kurā ģimenei vispirms jāpierāda, ka citi risinājumi nav darbojušies, jāpamato sava izvēle vairāk nekā klātienes izglītībā un pēc tam jāpakļaujas tik biežai kontrolei, ka tiek zaudēta pati šīs izglītības formas būtība.
Bērnam ir jāapgūst valsts noteiktais obligātais izglītības saturs un jāsasniedz nepieciešamie izglītības rezultāti. Taču tam nevajadzētu nozīmēt, ka visiem bērniem līdz šiem rezultātiem jānonāk vienādā veidā, vienādā tempā un vienādā secībā. Izglītībā ģimenē būtu jāvērtē bērna progress un sasniedzamie rezultāti, nevis jāuzspiež vienāds ceļš līdz tiem.
Aicinu IZM un lēmuma pieņēmējus pirms noteikumu apstiprināšanas vēlreiz rūpīgi izvērtēt, vai katrs jaunais ierobežojums attiecībā uz izglītību ģimenē ir patiešām nepieciešams, pamatots un samērīgs. Administratīvā procesa regulējums prasa valsts pārvaldei ievērot samērīguma principu, proti, starp sabiedrības ieguvumu un privātpersonai noteikto ierobežojumu jāpastāv saprātīgam līdzsvaram.
Ģimenes, kuras apzināti izvēlas uzņemties lielu daļu atbildības par sava bērna izglītību, nevajadzētu automātiski uztvert kā risku, kas prasa pastiprinātu administratīvu kontroli. Būtu jāveido tāds regulējums, kurā valsts, pašvaldība, skola un ģimene sadarbojas bērna interesēs un kur ģimenei tiek dota pietiekama brīvība izmantot izglītības ģimenē priekšrocības — individualizētu tempu, padziļinātu mācīšanos, elastīgas metodes un iespēju īpaši attīstīt bērna spējas un intereses.
Tādēļ aicinu pārskatīt minētās projekta prasības un neieviest jaunus ierobežojumus izglītībai ģimenē bez skaidra pierādījuma par to nepieciešamību. Ja bērns apgūst izglītības programmu, demonstrē atbilstošu progresu un viņa tiesības, drošība un labbūtība ir nodrošinātas, ģimenei būtu jāsaglabā reāla brīvība izvēlēties bērnam piemērotāko mācību ritmu un metodes. Aicinu ieklausīties arī ģimenēs, kuras šo izglītības formu praktiski īsteno un vēlas saviem bērniem nodrošināt pēc iespējas piemērotāku izglītības ceļu.
22.09.2026. 16:18
26-TA-1986/46
Fiziska persona
Pilnībā nepiekrītu šim likumprojektam.
Ģimene ir tā, kas izvērtē to, kas ir visatbilstošākais bērna vajadzībām.
Turklāt, pašvaldība ir interešu konfliktā un nevar objektīvi izvērtēt, vai atļaut vai neatļaut mācīties mājās.
Vēl jo vairāk, pašvaldības darbiniekam/iem, kas izvērtēs ģimenes trūkst un nav nekādu zināšanu par mājmācību un tās procesiem. Ģimenes tiks vērtētas pēc kritērijiem, kas atbilst skolas videi jeb citai pieejas un tas nav objektīvs skatījums. Tādā gadījumā pašvaldības darbiniekiem būtu jāizlasa vairākas grāmatas, kuru sarakstu sagatavotu biedrība Ģimeņu skolu apvienība.
Nevar tikai un vienīgi prasīt atbildību no ģimenēm, valstij/pašvaldībai arī ir sava pienākumu un atbildības puse jāveic.
Ģimene ir tā, kas izvērtē to, kas ir visatbilstošākais bērna vajadzībām.
Turklāt, pašvaldība ir interešu konfliktā un nevar objektīvi izvērtēt, vai atļaut vai neatļaut mācīties mājās.
Vēl jo vairāk, pašvaldības darbiniekam/iem, kas izvērtēs ģimenes trūkst un nav nekādu zināšanu par mājmācību un tās procesiem. Ģimenes tiks vērtētas pēc kritērijiem, kas atbilst skolas videi jeb citai pieejas un tas nav objektīvs skatījums. Tādā gadījumā pašvaldības darbiniekiem būtu jāizlasa vairākas grāmatas, kuru sarakstu sagatavotu biedrība Ģimeņu skolu apvienība.
Nevar tikai un vienīgi prasīt atbildību no ģimenēm, valstij/pašvaldībai arī ir sava pienākumu un atbildības puse jāveic.
22.09.2026. 16:24
26-TA-1986/47
Fiziska persona
Ģimene vislabāk zina sava bērna īpatnības un vajadzības. Nepieciešamības gadījumā konsultējas ar speciālistiem. Mājmācības un tālmācības ierobežošana un apgrūtināšana nav pieļaujama. Visvairāk tādēļ, ka īsta iekļaujošā izglītība klātienes izglītības iestādēs nemaz nav iespējama. Tā ir uz papīra, bet realitātē - nav. Un pašvaldības ierēdņi nevar šādu jautājumu lemt, tam nepieciešams iedziļināties bērna vajadzībās. Pašvaldību ierēdņi mēdz (ļoti bieži) būt ar jurista, ekonomista izgklītību, un šādā situācijā tad pieņemtu lēmumu par audzināšanas (psiholoģijas, pedagoģijas) jautājumiem. Ģimenēm ir jābūt tiesībām lemt par sava bērna izglītības formu.
22.09.2026. 19:20
26-TA-1986/48
Kristīne Priede
No personīgās pieredzes varu teikt un pierādīt ar visiem dokumentiem, ka pašvaldībai un izglītības pārvaldei ir vienalga par to kas notiek ar bērnu un vecāku.
Es ar dēlu pārvācāmies uz Valmieru un meklējām skolu. Visur bija atbilde- nav vietas. Vērsāmies izglītības pārvaldē. Tur visi atvaļinājumos, vai neceļ, vai nav uz vietas vai uzraksta ziņu, ka atzvanīs, bet neatzvana un tā tālāk var turpināt.
Nedēļu pirms pirmā septembra mums piešķir skolu, kas nav atbilstoša mana bērna vajadzībām. Un izglītības pārvalde to zināja un pateica, ka man nav izvēles vai šī skola vai nekas.
Mana un dēla stāsts ir garš. Vienu varu teik, ka viss ko pieminu ir oficiāli pierādāms kādu attieksmi mēs dabūjām no pašvaldību skolām un izglītības pārvaldes.
Privātskola un mājmācība ir manas ģimenes zelta glābiņš.
Es ar dēlu pārvācāmies uz Valmieru un meklējām skolu. Visur bija atbilde- nav vietas. Vērsāmies izglītības pārvaldē. Tur visi atvaļinājumos, vai neceļ, vai nav uz vietas vai uzraksta ziņu, ka atzvanīs, bet neatzvana un tā tālāk var turpināt.
Nedēļu pirms pirmā septembra mums piešķir skolu, kas nav atbilstoša mana bērna vajadzībām. Un izglītības pārvalde to zināja un pateica, ka man nav izvēles vai šī skola vai nekas.
Mana un dēla stāsts ir garš. Vienu varu teik, ka viss ko pieminu ir oficiāli pierādāms kādu attieksmi mēs dabūjām no pašvaldību skolām un izglītības pārvaldes.
Privātskola un mājmācība ir manas ģimenes zelta glābiņš.
22.09.2026. 19:36
26-TA-1986/49
Sofija Apsīte
Neatbalstu to, ka pašvaldība varētu noteikt, kas maniem bērniem un ģimenei būtu optimālākais mācību veids!
22.09.2026. 19:58
26-TA-1986/50
Kristīne Oļševska
Neatbalstu!
Ja mes kā ģimene esam izvēlējušies belērnus izglītot ģimenē, tad to arī ļaujiet darīt bez šīs pašvaldības izvērtējuma. Izglītība ģimenē - tā ir mūsu izvēle, mūsu atbildība
Ja mes kā ģimene esam izvēlējušies belērnus izglītot ģimenē, tad to arī ļaujiet darīt bez šīs pašvaldības izvērtējuma. Izglītība ģimenē - tā ir mūsu izvēle, mūsu atbildība
22.09.2026. 20:01
26-TA-1986/51
Fiziska persona
Nepiekrītu, ka pašvaldībai tiek dota vara izlemt par tālmācības vai izglītības ģimenē mācību formas noteikšanu!
22.09.2026. 21:29
26-TA-1986/52
Fiziska persona
Nepiekrītu!
22.09.2026. 21:40
26-TA-1986/53
Alise Aresa
Nepiekrītu!
22.09.2026. 21:43
26-TA-1986/54
Fiziska persona
Projektā 26-TA-1986 nepieciešams:
1. Standarta iesniegums, nevis jauna ģimenes pārbaude.
2. Izglītības izvēle pati par sevi nav pamats ģimenes skrīningam vai mājokļa apmeklējumam.
3. Nepamatotais 30 % slieksnis jāsvītro.
Tas neatceļ bērna aizsardzību. Tas prasa valstij izmantot faktus, ievērot robežas un pamatot savu lēmumu.
22.09.2026. 23:09
26-TA-1986/55
Fiziska persona
Projektā 26-TA-1986 nepieciešams:
1. Standarta iesniegums, nevis jauna ģimenes pārbaude.
2. Izglītības izvēle pati par sevi nav pamats ģimenes skrīningam vai mājokļa apmeklējumam.
3. Nepamatotais 30 % slieksnis jāsvītro.
Tas neatceļ bērna aizsardzību. Tas prasa valstij izmantot faktus, ievērot robežas un pamatot savu lēmumu.
1. Standarta iesniegums, nevis jauna ģimenes pārbaude.
2. Izglītības izvēle pati par sevi nav pamats ģimenes skrīningam vai mājokļa apmeklējumam.
3. Nepamatotais 30 % slieksnis jāsvītro.
Tas neatceļ bērna aizsardzību. Tas prasa valstij izmantot faktus, ievērot robežas un pamatot savu lēmumu.
22.09.2026. 23:24
26-TA-1986/56
Olga Jeļšina
Tikai un vienīgi bērna Vecākiem ir pēdējais vārds viņu bērnam piemērotākā izglītības modeļa izvēlei. Ņemot vērā Latvikas likumdošanas noteikto atbalsta pasākumu saņemšanas iespēju ierobežojumu neirospecifiskajiem bērniem, tieši Vecākiem jānosaka, Kāds izglītības pakalpojuma saņemšanas veids būs piemērots Viņu bērnam.
23.09.2026. 00:49
26-TA-1986/57
Sarju Rajnikant Shah
Lai gan es atbalstu valsts mērķi nodrošināt, ka bērni sasniedz akadēmiskos mērķus un netiek pakļauti novārtā pamešanai, pašreizējais noteikumu projekts uzliek nepamatotu administratīvo slogu spējīgām un atbildīgām ģimenēm.
Prasība vecākiem izsmeļoši pierādīt, ka viņi ir izvērtējuši citus iespējamos risinājumus (piemēram, skolas maiņu), pirms izvēlas izglītības apguvi ģimenē, ir pārmērīga. Ja vecāki spēj nodrošināt piemērotu mācību vidi un bērns pastāvīgi sasniedz akadēmiskos standartus, ko apliecina skolas veiktie novērtējumi, pašvaldības saskaņošanas procesam vajadzētu būt vienkāršotam un paļauties uz vecāku kompetenci. Valstij būtu jākoncentrējas uz to bērnu identificēšanu, kuriem ir grūtības mācībās, izmantojot šos regulāros pārbaudes darbus, nevis jādarbojas kā šķērslim tām ģimenēm, kuras proaktīvi uzņemas lielo atbildību par savu bērnu izglītošanu.
Atbildīgi vecāki bieži izvēlas izglītību ģimenē tieši to sistēmisko problēmu dēļ, kuras valstij pašlaik sagādā grūtības atrisināt:
-Akūts kvalificētu pedagogu trūkums un liels skolēnu skaits klasēs;
-Nepietiekami finansēta iekļaujošās izglītības ieviešana, kuras dēļ skolotāji nespēj vienlaikus atbalstīt gan skolēnus ar speciālām vajadzībām, gan pārējo klasi, kas noved pie traucētas mācību vides;
-Standarta klašu nespēja pielāgoties apdāvinātu skolēnu paātrinātajam mācību tempam;
-Elastības trūkums ģimenēm, kuru darbs vai dzīvesveids saistīts ar regulāru ceļošanu.
Turklāt tādās strauji augošās un hroniski pārpildītās pašvaldībās kā Mārupes novads, ģimenes, kuras izvēlas bērnus izglītot mājās, faktiski atslogo valsti un pašvaldību no smaga spiediena uz infrastruktūru un kapacitāti. Ministrijai vajadzētu uztvert izglītības apguvi ģimenē kā pilnvērtīgu un līdzvērtīgu alternatīvu, kas atvieglo slogu tradicionālajai skolu sistēmai, nevis kā likuma nepilnību, kas ir jāierobežo.
Prasība vecākiem izsmeļoši pierādīt, ka viņi ir izvērtējuši citus iespējamos risinājumus (piemēram, skolas maiņu), pirms izvēlas izglītības apguvi ģimenē, ir pārmērīga. Ja vecāki spēj nodrošināt piemērotu mācību vidi un bērns pastāvīgi sasniedz akadēmiskos standartus, ko apliecina skolas veiktie novērtējumi, pašvaldības saskaņošanas procesam vajadzētu būt vienkāršotam un paļauties uz vecāku kompetenci. Valstij būtu jākoncentrējas uz to bērnu identificēšanu, kuriem ir grūtības mācībās, izmantojot šos regulāros pārbaudes darbus, nevis jādarbojas kā šķērslim tām ģimenēm, kuras proaktīvi uzņemas lielo atbildību par savu bērnu izglītošanu.
Atbildīgi vecāki bieži izvēlas izglītību ģimenē tieši to sistēmisko problēmu dēļ, kuras valstij pašlaik sagādā grūtības atrisināt:
-Akūts kvalificētu pedagogu trūkums un liels skolēnu skaits klasēs;
-Nepietiekami finansēta iekļaujošās izglītības ieviešana, kuras dēļ skolotāji nespēj vienlaikus atbalstīt gan skolēnus ar speciālām vajadzībām, gan pārējo klasi, kas noved pie traucētas mācību vides;
-Standarta klašu nespēja pielāgoties apdāvinātu skolēnu paātrinātajam mācību tempam;
-Elastības trūkums ģimenēm, kuru darbs vai dzīvesveids saistīts ar regulāru ceļošanu.
Turklāt tādās strauji augošās un hroniski pārpildītās pašvaldībās kā Mārupes novads, ģimenes, kuras izvēlas bērnus izglītot mājās, faktiski atslogo valsti un pašvaldību no smaga spiediena uz infrastruktūru un kapacitāti. Ministrijai vajadzētu uztvert izglītības apguvi ģimenē kā pilnvērtīgu un līdzvērtīgu alternatīvu, kas atvieglo slogu tradicionālajai skolu sistēmai, nevis kā likuma nepilnību, kas ir jāierobežo.
23.09.2026. 08:55
Atlasīti 123 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25