Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Vēja elektrostacijas ekspluatācijas prasības
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Vēja elektrostaciju darbību regulējošie tiesību akti ir sadrumstaloti un apgrūtina to pārskatāmību, turklāt ir ietverti vispārīgos tiesību aktos, kas dažkārt ir pārāk vispārīgi vēja elektrostacijām, līdz ar to rada neizpratni piemērošanā un bažas par neizpildi. Turklāt vēja elektrostaciju ekspluatācija, neskatoties uz to, ka ietekmes uz vidi novērtējuma procesā tiek rūpīgi vērtēta ikvienas vēja elektrostacijas iespējamā ietekme uz cilvēku, viņa veselību un drošību, bioloģisko daudzveidību, augsni, ainavu, kultūras un dabas mantojumu un izstrādāti priekšlikumi nelabvēlīgas ietekmes novēršanai vai samazināšana, iedzīvotāju vidū rada nepatiku un bažas par vēja turbīnu radīto troksni un mirgošanas efektu, kā arī par vēja elektrostaciju darbības uzraudzības trūkumu to dzīves ciklā, līdz ar to nepieciešams vienots tiesiskais regulējums uz šīm elektrostacijām atbilstošu, skaidru prasību definēšanai un to izpildes uzraudzībai.
Mērķa apraksts
Noteikumu projekta mērķis ir veicināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu vēja elektrostacijas ekspluatāciju.
Politikas jomas
Atjaunojamie energoresursi; Enerģētika
Teritorija
Latvijas Republika
Norises laiks
28.07.2026. - 12.08.2026.
Informācija
Kopš 2026. gada februāra Klimata un enerģētikas ministrija ir organizējusi tikšanās un diskusijas ar iedzīvotājiem un nozari. Lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku iesaistīto pušu līdzdalību un panāktu sabalansētu regulējumu, Klimata un enerģētikas ministrija arī lūgusi publiski sniegt komentārus un priekšlikumus par noteikumu projekta sākotnējo redakciju (https://www.kem.gov.lv/lv/jaunums/kem-aicina-sniegt-viedokli-par-precizeto-ves-ekspluatacijas-noteikumu-projektu).
Fiziskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
Jebkurš iedzīvotājs, kura nekustamais īpašums – dzīvokļa īpašums, dzīvojamā māja vai tās daļa saskaņā ar normatīvajiem aktiem būvju klasifikācijas jomā – atrodas divu kilometru rādiusā no sauszemē esošas vēja elektrostacijas robežas
Juridiskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
Vēja elektroenerģijas ražotāji
Sagatavoja
Ilāna Garbere-Bule (KEM)
Atbildīgā persona
Līga Kurevska (KEM)
Izsludināšanas datums
28.07.2026. 18:21
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-1439/1
Inta Putāne
1. Konceptuāls iebildums: Tiesiskā regulējuma mākslīga sadrumstalotība un sasaistes trūkums ar IVN un būvniecības fāzi
Pamatojums: Noteikumu projekts un tā anotācija deklarē, ka regulējums attiecas tikai un vienīgi uz ekspluatācijas fāzi, pilnībā nodalot to no Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) un būvniecības procesiem. Šāda pieeja ir tiesiski kļūdaina un netaisnīga pret iedzīvotājiem.
IVN fāze un būvniecības atļauju izsniegšana (tostarp spēkā esošais, bet nepietiekamais 800 metru attāluma slieksnis līdz dzīvojamām mājām) šobrīd balstās uz teorētiskiem, komersantu pasūtītiem datorbūves modeļiem. Radot atsevišķus ekspluatācijas noteikumus, kas nav integrēti vienotā "Vēja enerģētikas likumā" vai vienotā IVN reformā, valsts pieļauj situāciju, kurā iedzīvotāji tiek nostādīti fakta priekšā – vēja parks jau ir uzbūvēts, neatgriezeniski sabojājot dzīves vidi un ainavu, un tikai tad tiek uzsākta reālās ietekmes mērīšana.
Pieprasījums: Apturēt noteikumu projekta virzību līdz brīdim, kad tiek izstrādāti grozījumi likumā "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" un Būvniecības likumā, nodrošinot, ka ekspluatācijas kontroles mehānismi ir tieši, juridiski saistoši sasaistīti ar IVN izsniegšanas kritērijiem (piemēram, nosakot, ka teorētisko IVN modeļu kļūdas gadījumā būvatļauja tiek anulēta, nevis tikai piemērots administratīvais sods).
2. Iebildums pret 13. punktu: Finansiālā sloga un riska pārlikšana uz iedzīvotājiem trokšņa mērījumu veikšanā
Pamatojums: Noteikumu projekta 13. punkts paredz, ka iedzīvotājam (nekustamā īpašuma īpašniekam) 2 km rādiusā ir tiesības par saviem līdzekļiem nolīgt akreditētu laboratoriju trokšņa mērīšanai, un elektroenerģijas ražotājs šos izdevumus atmaksā tikai tad, ja tiek konstatēts pārsniegums. Ja pārsniegums netiek konstatēts mērījumu brīdī, izdevumus sedz pats iedzīvotājs.
Šāds nosacījums ir uzskatāms par slēptu un nesamērīgu finansiālo barjeru (atlaidi operatoram). Akreditētas akustiskās laboratorijas pakalpojumi maksā simtiem vai tūkstošiem eiro. Tā kā vēja turbīnu troksnis ir tieši atkarīgs no mainīgiem meteoroloģiskajiem apstākļiem (vēja virziens, atmosfēras spiediens, biezs gaiss naktī), pastāv milzīgs risks, ka mērījumu diennaktī konkrētais troksnis nesasniegs 40 dB(A) robežu, pat ja citās dienās tas tiek pārsniegts. Valsts nedrīkst uzlikt finansiālu risku privātpersonai par to, ka tā vēlas pārliecināties par savu veselības aizsardzību.
Pieprasījums: Izteikt 13. punktu jaunā redakcijā, nosakot, ka iedzīvotāja iesnieguma gadījumā (ja ir pamatotas aizdomas par traucējumu) mērījumus pilnībā apmaksā un veic valsts (Veselības inspekcija) vai pats VES operators kā paaugstinātas bīstamības objekta īpašnieks. Iedzīvotājam nav jāuzņemas finansiāli riski par ražotāja darbības kontroli.
3. Iebildums pret 12. punktu: Subjektīva "dzirdamības filtra" ieviešana sūdzību izskatīšanā
Pamatojums: Noteikumu 12. punkts un tā anotācija paredz, ka Veselības inspekcija mērījumus veic TIKAI tad, ja pārbaudes laikā vēja stacijas radītais troksnis novērtēšanas vietā ir faktiski dzirdams. Ja inspektora ierašanās brīdī troksnis nav dzirdams, mērījumus neveic un sūdzību noraida.
Tas ir absurds un nezinātnisks kritērijs. Vēja parku radītais zemas frekvences troksnis un infraskaņa bieži nav cilvēka ausij "dzirdami" klasiskā izpratnē, taču tie izraisa nopietnus veselības traucējumus (miega traucējumus, galvassāpes, reiboņus) un vibrācijas ēku konstrukcijās. Turklāt inspektors ierodas darba laikā, bet lielākās problēmas rodas nakts stundās, kad fona troksnis ir zems. Šis punkts kalpo kā tieša "atlaide" operatoram, lai izvairītos no pārbaudēm mainīgos laika apstākļos.
Pieprasījums: Svītrot no 12. punkta nosacījumu par "faktisko dzirdamību" kā priekšnoteikumu mērījumu veikšanai. Noteikt, ka sūdzības gadījumā jāveic obligāts, ilgtermiņa (vismaz 7 dienu nepārtraukts) monitorings, fiksējot trokšņu līmeņus dažādos vēja virzienos un diennakts laikos.
4. Iebildums pret 14. punktu: Operatoru nepamatota atbrīvošana no ikgadējā monitoringa (2 km slieksnis)
Pamatojums: Noteikumu 14. punkts nosaka, ka obligātais ikgadējais trokšņa monitorings nav jāveic, ja stacija atrodas tālāk par 2 km no jebkuras dzīvojamās ēkas. Anotācijā tas atklāti nosaukts par "administratīvā sloga samazināšanu".
Ņemot vērā, ka Latvijā plānots būvēt jaunākās paaudzes megavatu turbīnas, kuru augstums pārsniedz 250 metrus, to radītā zemas frekvences trokšņa izplatība un ietekme uz cilvēka veselību un dzīvniekiem 2 km attālumā vēl nav pietiekami izpētīta Latvijas klimatiskajos apstākļos. Atbrīvot komersantus no regulāras kontroles tikai tāpēc, lai "samazinātu viņu administratīvo slogu", ir pretrunā ar Satversmes 115. pantu (tiesības dzīvot labvēlīgā vidē).
Pieprasījums: Noteikt, ka ikgadējais un neatkarīgais trokšņa un zemas frekvences trokšņa monitorings ir obligāts visiem vēja parkiem, kuru kopējā jauda pārsniedz 5 MW, neatkarīgi no attāluma līdz tuvākajai mājai, lai uzkrātu datus par kumulatīvo ietekmi uz vidi.
5. Iebildums pret pārejas noteikumiem (39. un 40. punkts): Nesamērīgi gari pārejas periodi un atbrīvojumi veco staciju operatoriem
Pamatojums: Noteikumi paredz, ka stacijām, kas nodotas ekspluatācijā pirms 2020. gada, jaunās trokšņa un mirgošanas prasības vispār nav jāpilda līdz to modernizācijai, bet stacijām pēc 2020. gada dots 2 gadu pārejas periods.
Tas nozīmē, ka iedzīvotāji, kas jau šobrīd cieš no esošo vēja parku trokšņa un mirgošanas, tiek pakļauti ilgstošam veselības riskam. Ja reiz valsts atzīst, ka virs 40 dB(A) troksnis un virs 30 minūtēm mirgošana dienā ir kaitīga, nav nekāda tiesiska pamata ļaut vecajiem operatoriem turpināt pārkāpt šīs normas tikai viņu peļņas saglabāšanai.
Pieprasījums: Noteikt vienotu, maksimāli 6 mēnešu pārejas periodu visām Latvijā strādājošajām vēja elektrostacijām (neatkarīgi no uzbūvēšanas gada), lai tās aprīkotu ar nepieciešamajām automātiskajām aizvērņu/slāpēšanas sistēmām un nodrošinātu iedzīvotāju veselības aizsardzību nekavējoties.
Secinājums:
Vērtējot noteikumu projekta kopsakarību, ir secināms, ka deklarētais stingras uzraudzības ietvars ir deklaratīvs, jo atsevišķas tiesību normas pēc savas juridiskās būtības veido maskētu ekskluzivitātes un labvēlības režīmu vēja parku attīstītājiem, nesamērīgi samazinot to tiesisko atbildību pret iedzīvotājiem. Noteikumu projekts pašreizējā redakcijā aizstāv nevis sabiedrības un iedzīvotāju intereses, bet gan rada tiesiskus un finansiālus atvieglojumus vēja parku attīstītājiem uz iedzīvotāju veselības un naudas rēķina. Pieprasu projektu virzīt tālāk tikai pēc visu minēto punktu pārstrādes.
Pamatojums: Noteikumu projekts un tā anotācija deklarē, ka regulējums attiecas tikai un vienīgi uz ekspluatācijas fāzi, pilnībā nodalot to no Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) un būvniecības procesiem. Šāda pieeja ir tiesiski kļūdaina un netaisnīga pret iedzīvotājiem.
IVN fāze un būvniecības atļauju izsniegšana (tostarp spēkā esošais, bet nepietiekamais 800 metru attāluma slieksnis līdz dzīvojamām mājām) šobrīd balstās uz teorētiskiem, komersantu pasūtītiem datorbūves modeļiem. Radot atsevišķus ekspluatācijas noteikumus, kas nav integrēti vienotā "Vēja enerģētikas likumā" vai vienotā IVN reformā, valsts pieļauj situāciju, kurā iedzīvotāji tiek nostādīti fakta priekšā – vēja parks jau ir uzbūvēts, neatgriezeniski sabojājot dzīves vidi un ainavu, un tikai tad tiek uzsākta reālās ietekmes mērīšana.
Pieprasījums: Apturēt noteikumu projekta virzību līdz brīdim, kad tiek izstrādāti grozījumi likumā "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" un Būvniecības likumā, nodrošinot, ka ekspluatācijas kontroles mehānismi ir tieši, juridiski saistoši sasaistīti ar IVN izsniegšanas kritērijiem (piemēram, nosakot, ka teorētisko IVN modeļu kļūdas gadījumā būvatļauja tiek anulēta, nevis tikai piemērots administratīvais sods).
2. Iebildums pret 13. punktu: Finansiālā sloga un riska pārlikšana uz iedzīvotājiem trokšņa mērījumu veikšanā
Pamatojums: Noteikumu projekta 13. punkts paredz, ka iedzīvotājam (nekustamā īpašuma īpašniekam) 2 km rādiusā ir tiesības par saviem līdzekļiem nolīgt akreditētu laboratoriju trokšņa mērīšanai, un elektroenerģijas ražotājs šos izdevumus atmaksā tikai tad, ja tiek konstatēts pārsniegums. Ja pārsniegums netiek konstatēts mērījumu brīdī, izdevumus sedz pats iedzīvotājs.
Šāds nosacījums ir uzskatāms par slēptu un nesamērīgu finansiālo barjeru (atlaidi operatoram). Akreditētas akustiskās laboratorijas pakalpojumi maksā simtiem vai tūkstošiem eiro. Tā kā vēja turbīnu troksnis ir tieši atkarīgs no mainīgiem meteoroloģiskajiem apstākļiem (vēja virziens, atmosfēras spiediens, biezs gaiss naktī), pastāv milzīgs risks, ka mērījumu diennaktī konkrētais troksnis nesasniegs 40 dB(A) robežu, pat ja citās dienās tas tiek pārsniegts. Valsts nedrīkst uzlikt finansiālu risku privātpersonai par to, ka tā vēlas pārliecināties par savu veselības aizsardzību.
Pieprasījums: Izteikt 13. punktu jaunā redakcijā, nosakot, ka iedzīvotāja iesnieguma gadījumā (ja ir pamatotas aizdomas par traucējumu) mērījumus pilnībā apmaksā un veic valsts (Veselības inspekcija) vai pats VES operators kā paaugstinātas bīstamības objekta īpašnieks. Iedzīvotājam nav jāuzņemas finansiāli riski par ražotāja darbības kontroli.
3. Iebildums pret 12. punktu: Subjektīva "dzirdamības filtra" ieviešana sūdzību izskatīšanā
Pamatojums: Noteikumu 12. punkts un tā anotācija paredz, ka Veselības inspekcija mērījumus veic TIKAI tad, ja pārbaudes laikā vēja stacijas radītais troksnis novērtēšanas vietā ir faktiski dzirdams. Ja inspektora ierašanās brīdī troksnis nav dzirdams, mērījumus neveic un sūdzību noraida.
Tas ir absurds un nezinātnisks kritērijs. Vēja parku radītais zemas frekvences troksnis un infraskaņa bieži nav cilvēka ausij "dzirdami" klasiskā izpratnē, taču tie izraisa nopietnus veselības traucējumus (miega traucējumus, galvassāpes, reiboņus) un vibrācijas ēku konstrukcijās. Turklāt inspektors ierodas darba laikā, bet lielākās problēmas rodas nakts stundās, kad fona troksnis ir zems. Šis punkts kalpo kā tieša "atlaide" operatoram, lai izvairītos no pārbaudēm mainīgos laika apstākļos.
Pieprasījums: Svītrot no 12. punkta nosacījumu par "faktisko dzirdamību" kā priekšnoteikumu mērījumu veikšanai. Noteikt, ka sūdzības gadījumā jāveic obligāts, ilgtermiņa (vismaz 7 dienu nepārtraukts) monitorings, fiksējot trokšņu līmeņus dažādos vēja virzienos un diennakts laikos.
4. Iebildums pret 14. punktu: Operatoru nepamatota atbrīvošana no ikgadējā monitoringa (2 km slieksnis)
Pamatojums: Noteikumu 14. punkts nosaka, ka obligātais ikgadējais trokšņa monitorings nav jāveic, ja stacija atrodas tālāk par 2 km no jebkuras dzīvojamās ēkas. Anotācijā tas atklāti nosaukts par "administratīvā sloga samazināšanu".
Ņemot vērā, ka Latvijā plānots būvēt jaunākās paaudzes megavatu turbīnas, kuru augstums pārsniedz 250 metrus, to radītā zemas frekvences trokšņa izplatība un ietekme uz cilvēka veselību un dzīvniekiem 2 km attālumā vēl nav pietiekami izpētīta Latvijas klimatiskajos apstākļos. Atbrīvot komersantus no regulāras kontroles tikai tāpēc, lai "samazinātu viņu administratīvo slogu", ir pretrunā ar Satversmes 115. pantu (tiesības dzīvot labvēlīgā vidē).
Pieprasījums: Noteikt, ka ikgadējais un neatkarīgais trokšņa un zemas frekvences trokšņa monitorings ir obligāts visiem vēja parkiem, kuru kopējā jauda pārsniedz 5 MW, neatkarīgi no attāluma līdz tuvākajai mājai, lai uzkrātu datus par kumulatīvo ietekmi uz vidi.
5. Iebildums pret pārejas noteikumiem (39. un 40. punkts): Nesamērīgi gari pārejas periodi un atbrīvojumi veco staciju operatoriem
Pamatojums: Noteikumi paredz, ka stacijām, kas nodotas ekspluatācijā pirms 2020. gada, jaunās trokšņa un mirgošanas prasības vispār nav jāpilda līdz to modernizācijai, bet stacijām pēc 2020. gada dots 2 gadu pārejas periods.
Tas nozīmē, ka iedzīvotāji, kas jau šobrīd cieš no esošo vēja parku trokšņa un mirgošanas, tiek pakļauti ilgstošam veselības riskam. Ja reiz valsts atzīst, ka virs 40 dB(A) troksnis un virs 30 minūtēm mirgošana dienā ir kaitīga, nav nekāda tiesiska pamata ļaut vecajiem operatoriem turpināt pārkāpt šīs normas tikai viņu peļņas saglabāšanai.
Pieprasījums: Noteikt vienotu, maksimāli 6 mēnešu pārejas periodu visām Latvijā strādājošajām vēja elektrostacijām (neatkarīgi no uzbūvēšanas gada), lai tās aprīkotu ar nepieciešamajām automātiskajām aizvērņu/slāpēšanas sistēmām un nodrošinātu iedzīvotāju veselības aizsardzību nekavējoties.
Secinājums:
Vērtējot noteikumu projekta kopsakarību, ir secināms, ka deklarētais stingras uzraudzības ietvars ir deklaratīvs, jo atsevišķas tiesību normas pēc savas juridiskās būtības veido maskētu ekskluzivitātes un labvēlības režīmu vēja parku attīstītājiem, nesamērīgi samazinot to tiesisko atbildību pret iedzīvotājiem. Noteikumu projekts pašreizējā redakcijā aizstāv nevis sabiedrības un iedzīvotāju intereses, bet gan rada tiesiskus un finansiālus atvieglojumus vēja parku attīstītājiem uz iedzīvotāju veselības un naudas rēķina. Pieprasu projektu virzīt tālāk tikai pēc visu minēto punktu pārstrādes.
04.08.2026. 10:59
26-TA-1439/2
Ilvars Pūpols
Ir nekorekti saukt vēja turbīnas spārnu par lāpstiņu (punkti 1., 3.2., 15.).
Aicinu labot un nomainīt uz spārnu (lāpstiņu). Iekavas tāpēc, ka iespējams citos likumdošanas aktos vēl tiek izmantos šāds nekorekts apzīmējums.
Skaidrojums par lāpstiņu.
Gan enerģētikā, gan auto sportā Ir turbīnas, kurām ir lāpstiņas. Šādās turbīnās tiek ievadīta darba viela (tvaiks, dūmgāzes) ar augstu spiedienu, kas tālāk rada turbīnas rotācju. Parasti šadām lāpstiņā ir īsa forma, tās ļoti ātri rotē un to ir vairāk kā 10. Garākā zināmā lāpstiņa enerģētikā tvaika turbīnai var sasniegt 2 metrus.
Skaidrojums par spārnu.
Līdzīgi kā aviācijā, vēja turbīnas spārns rotē pateicoties savai īpašai aerodinamiskajai formai, kura rada cēlējspēku. Spārns kā forma parasti ir gara un jaunākajos vēja turbīnu modeļos var sasniegt pat 150 metrus.
Aicinu labot un nomainīt uz spārnu (lāpstiņu). Iekavas tāpēc, ka iespējams citos likumdošanas aktos vēl tiek izmantos šāds nekorekts apzīmējums.
Skaidrojums par lāpstiņu.
Gan enerģētikā, gan auto sportā Ir turbīnas, kurām ir lāpstiņas. Šādās turbīnās tiek ievadīta darba viela (tvaiks, dūmgāzes) ar augstu spiedienu, kas tālāk rada turbīnas rotācju. Parasti šadām lāpstiņā ir īsa forma, tās ļoti ātri rotē un to ir vairāk kā 10. Garākā zināmā lāpstiņa enerģētikā tvaika turbīnai var sasniegt 2 metrus.
Skaidrojums par spārnu.
Līdzīgi kā aviācijā, vēja turbīnas spārns rotē pateicoties savai īpašai aerodinamiskajai formai, kura rada cēlējspēku. Spārns kā forma parasti ir gara un jaunākajos vēja turbīnu modeļos var sasniegt pat 150 metrus.
05.08.2026. 19:34
26-TA-1439/3
Iveta Čivčiša
Iebildumu mērķis. Priekšlikumi sagatavoti, vērtējot noteikumu projektu no vietējo iedzīvotāju veselības, dzīves kvalitātes, īpašuma, drošības un vides interešu aizsardzības viedokļa. Atbalstāms projekta princips, ka ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, pašvaldības akcepta lēmumā vai Valsts vides dienesta tehniskajos noteikumos var tikt noteiktas stingrākas prasības. Vienlaikus vispārīgajām ekspluatācijas prasībām jānodrošina pietiekams, preventīvs, pārbaudāms un iedzīvotājiem faktiski pieejams minimālais aizsardzības līmenis.
Vispārējā pieeja. Noteikumu piemērošanā prioritāri jānovērš situācija, kurā iedzīvotājam tikai pēc vēja elektrostacijas nodošanas ekspluatācijā un par saviem līdzekļiem būtu jāpierāda, ka faktiskā ietekme uz viņa dzīves vidi ir būtiskāka par iepriekš prognozēto. Uzraudzībai jābūt preventīvai, neatkarīgi pārbaudāmai un balstītai objektīvos datos.
Iebildums Nr. 1 — 3.3. punkts: “ietekmējamās teritorijas” tvērums
Punkts: 3.3. punkts, īpaši 3.3.6. apakšpunkts.
Iebildums: Ietekmējamās teritorijas definīcija ir pārāk cieši piesaistīta teritorijas plānojumā un Kadastra informācijas sistēmā fiksētam zemes lietošanas statusam.
Pamatojums: Lauku teritorijās var atrasties likumīgi uzbūvētas un apdzīvotas dzīvojamās ēkas, kā arī zemes vienības, kurās saskaņā ar spēkā esošo teritorijas plānojumu dzīvojamā apbūve ir pieļaujama, bet kuras formāli neatbilst 3.3.6. apakšpunktā minētajai kadastrālajai klasifikācijai. Cilvēka veselības un dzīves kvalitātes aizsardzību nav samērīgi padarīt atkarīgu tikai no kadastrālā ieraksta.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 3.3.6. apakšpunktu šādā redakcijā: “ārpus šo noteikumu 3.3.1.–3.3.5. apakšpunktā minētajām apbūves teritorijām esoša zemes vienība vai tās daļa, uz kuras atrodas likumīgi uzbūvēta dzīvojamā ēka, kā arī teritorija, kurā saskaņā ar spēkā esošo pašvaldības teritorijas plānojumu ir atļauta dzīvojamā apbūve.”
Iebildums Nr. 2 — 3.4. punkts: novērtēšanas vietu loks
Punkts: 3.4. punkts.
Iebildums: Novērtēšanas vietu uzskaitījumā nav skaidri ietvertas izglītības un pirmsskolas izglītības iestādes un citas jutīgu personu ilgstošas uzturēšanās vietas.
Pamatojums: Noteikumu aizsardzības mērķim jāaptver ne tikai dzīvojamās mājas un veselības vai sociālās aprūpes iestādes, bet arī vietas, kur ilgstoši uzturas bērni un citas īpaši aizsargājamas personu grupas.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 3.4. punktu šādā redakcijā: “novērtēšanas vieta – dzīvojamo māju, izglītības un pirmsskolas izglītības iestāžu, sociālās aprūpes iestāžu, veselības aprūpes iestāžu, kultūras iestāžu, tūrisma un atpūtas ēku, kā arī citu cilvēku ilgstošas uzturēšanās ēku telpas zemas frekvences trokšņa līmeņa un mirgošanas ietekmes laika noteikšanai ietekmējamā teritorijā.”
Iebildums Nr. 3 — 3.6. punkts un pielikums: zemas frekvences trokšņa metodika
Punkts: 3.6. punkts un noteikumu pielikums.
Iebildums: Nepieciešams skaidrāk pamatot un nostiprināt zemas frekvences trokšņa novērtēšanas metodiku, lai atbilstību nevarētu noteikt tikai pēc vienas summāras A-izsvarotas vērtības.
Pamatojums: Projektā zemas frekvences troksnis definēts 10–160 Hz diapazonā un izteikts dB(A). Šādā diapazonā atsevišķu frekvenču joslu paaugstināts līmenis var būt būtisks, tādēļ normatīvajā regulējumā jābūt skaidram, kā tiek vērtētas atsevišķas 1/3 oktāvu joslas un kā novēršama situācija, kurā summārais rādītājs maskē atsevišķu joslu maksimumus.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 3.6. punktu un pielikumu ar nosacījumu: “Zemas frekvences troksni novērtē arī pa 1/3 oktāvu frekvenču joslām 10–160 Hz diapazonā. Summārā A-izsvarotā vērtība nav vienīgais atbilstības kritērijs, ja atsevišķā frekvenču joslā konstatēts būtisks paaugstinājums.”
Iebildums Nr. 4 — 4. punkts: monitoringa datu publiskošanas savlaicīgums
Punkts: 4. punkts.
Iebildums: Atskaites iesniegšana tikai reizi gadā nenodrošina vietējiem iedzīvotājiem savlaicīgu pieeju būtiskai informācijai par faktisko VES ietekmi.
Pamatojums: Ja mērījums, darbības apturēšana vai cita būtiska uzraudzības darbība notikusi gada sākumā, informācija var kļūt publiski pieejama tikai ievērojami vēlāk. Iedzīvotājiem, pašvaldībai un uzraugošajām institūcijām nepieciešama savlaicīga pieeja mērījumu un darbības ierobežojumu datiem.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 4. punktu ar teikumu: “Elektroenerģijas ražotājs būtiskos monitoringa rezultātus un informāciju par šo noteikumu prasību izpildei veiktiem VES darbības ierobežojumiem iesniedz dienestam 30 dienu laikā pēc attiecīgā mērījuma vai pārskata perioda beigām; dienests šo informāciju publicē vienotā kontaktpunkta informācijas sistēmā.”
Iebildums Nr. 5 — 5. punkts: tūlītēja rīcība būtiska apdraudējuma gadījumā
Punkts: 5. punkts.
Iebildums: Projektā paredzēta brīdinājuma izdošana un darbības apturēšana tikai pēc pārkāpuma nenovēršanas, bet nav skaidri paredzēta iespēja nekavējoties ierobežot darbību būtiska vai tūlītēja apdraudējuma gadījumā.
Pamatojums: Ja pārkāpums rada tūlītēju vai būtisku risku cilvēku veselībai, dzīvībai, īpašumam vai videi, obligāta brīdinājuma un papildu termiņa ievērošana var nebūt samērīga ar aizsargājamo interešu nozīmīgumu.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 5. punktu ar teikumu: “Ja konstatētais pārkāpums rada būtisku vai tūlītēju apdraudējumu cilvēku veselībai, dzīvībai, īpašumam vai videi, dienests ir tiesīgs nekavējoties noteikt VES darbības ierobežojumu vai apturēšanu līdz apdraudējuma novēršanai.”
Iebildums Nr. 6 — 6. punkts: 40 dB(A) un 45 dB(A) robežlielumu savstarpējā piemērošana
Punkts: 6. punkts.
Iebildums: Nav pietiekami skaidri noteikts, kā savstarpēji piemērojams 40 dB(A) dienas, vakara un nakts rādītājs un 45 dB(A) rādītājs pie nominālās jaudas.
Pamatojums: Neskaidrs regulējums var radīt atšķirīgu interpretāciju par to, vai 45 dB(A) pie nominālās jaudas ir patstāvīgs augstāks pieļaujamais līmenis vai papildkritērijs. Iedzīvotāju aizsardzības nolūkā jānovērš iespēja 45 dB(A) rādītāju izmantot kā atkāpi no 40 dB(A) aizsardzības līmeņa.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 6. punktu tā, lai nepārprotami noteiktu: “VES darbība visos ekspluatācijas režīmos nodrošina, ka ietekmējamā teritorijā netiek pārsniegts 40 dB(A) dienas, vakara un nakts trokšņa rādītājs. Papildus pie nominālās jaudas A-izsvarotā skaņas spiediena līmenis nedrīkst pārsniegt 45 dB(A); šis rādītājs nav interpretējams kā atkāpe no 40 dB(A) robežlieluma.”
Iebildums Nr. 7 — 7. punkts: zemas frekvences trokšņa faktiskā kontrole
Punkts: 7. punkts.
Iebildums: Nepieciešams noteikt, ka zemas frekvences trokšņa atbilstība tiek pārbaudīta ne tikai aprēķinos, bet arī faktiskos ekspluatācijas apstākļos, ja pastāv pamatota sūdzība vai modelēts paaugstināts risks.
Pamatojums: Zemas frekvences trokšņa faktiskā ietekme var būt atkarīga no VES darbības režīma, meteoroloģiskajiem apstākļiem, reljefa un ēkas konstrukcijas. Aprēķins vien nevar aizstāt faktisku pārbaudi, ja ir norādes uz iespējamu neatbilstību.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 7. punktu: “Ja saņemta pamatota sūdzība vai modelēšanas rezultāti norāda uz iespējamu robežlieluma sasniegšanu vai pārsniegšanu, zemas frekvences trokšņa atbilstību pārbauda ar faktiskajiem mērījumiem novērtēšanas vietā reprezentatīvos VES darbības un meteoroloģiskajos apstākļos.”
Iebildums Nr. 8 — 9. punkts: trokšņa aprēķinu ievaddatu pietiekamība
Punkts: 9. punkts.
Iebildums: Trokšņa aprēķinu ievaddatus nedrīkst ierobežot tikai ar skaņas jaudas datiem pie 6 m/s un 8 m/s vēja ātruma 10 m augstumā.
Pamatojums: VES trokšņa emisija mainās dažādos darbības režīmos. Lai prognoze būtu konservatīva un aizsargātu iedzīvotājus, aprēķinos jāņem vērā pilns ražotāja deklarētais skaņas jaudas diapazons, maksimālais skaņas jaudas režīms un visi praksē izmantojamie ekspluatācijas režīmi.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 9. punktu šādā redakcijā: “Zemas frekvences trokšņa aprēķiniem izmanto ražotāja verificētus skaņas jaudas datus visā VES ekspluatācijai paredzētajā vēja ātrumu un darbības režīmu diapazonā, tostarp režīmā, kurā tiek sasniegta lielākā skaņas jauda. Dati pie 6 m/s un 8 m/s ir obligāti, bet nav vienīgie aprēķinos izmantojamie dati.”
Iebildums Nr. 9 — 10. punkts: kumulatīvā trokšņa ietekme
Punkts: 10. punkts.
Iebildums: Kumulatīvā trokšņa novērtējumā skaidri jāaptver visas attiecīgajā teritorijā vienlaikus ekspluatācijā esošās VES neatkarīgi no to īpašnieka, operatora, projekta nosaukuma vai pieslēguma.
Pamatojums: Iedzīvotāja faktiskā ekspozīcija nav atkarīga no tā, vai trokšņa avoti pieder vienam vai vairākiem komersantiem. Regulējumam jānovērš iespēja kumulatīvo ietekmi fragmentēt starp atsevišķiem projektiem.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 10. punktu ar teikumu: “Summārās ietekmes novērtējumā ņem vērā visas vienlaikus ekspluatācijā esošās VES, kuru trokšņa ietekmes zonas pārklājas attiecīgajā ietekmējamajā teritorijā, neatkarīgi no VES īpašnieka, elektroenerģijas ražotāja, vēja parka vai pieslēguma.”
Iebildums Nr. 10 — 11. punkts: viens trokšņa monitoringa punkts nav pietiekams
Punkts: 11. punkts.
Iebildums: Prasība veikt monitoringu tikai vienā punktā ietekmējamā teritorijā nav pietiekama lieliem vēja parkiem vai teritorijām ar vairākām apdzīvotām vietām.
Pamatojums: Trokšņa izplatību ietekmē attālums, reljefs, vēja virziens, turbīnu izvietojums un dažādi ekspluatācijas režīmi. Viens punkts nevar reprezentēt visu iedzīvotāju ekspozīciju.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 11. punkta pirmo teikumu šādā redakcijā: “Elektroenerģijas ražotājs veic VES trokšņa monitoringu Veselības inspekcijas un dienesta saskaņotā punktu skaitā un vietās, ņemot vērā vēja parka lielumu, turbīnu skaitu, apdzīvoto vietu izvietojumu, reljefu, dominējošos vēja virzienus un modelēto nelabvēlīgāko trokšņa ietekmi.”
Iebildums Nr. 11 — 12. punkts: subjektīvs kritērijs “troksnis nav dzirdams”
Punkts: 12. punkts.
Iebildums: Svītrojams nosacījums, ka trokšņa mērījumus neveic, ja pārbaudes laikā troksnis nav dzirdams.
Pamatojums: Trokšņa dzirdamība konkrētā pārbaudes brīdī ir subjektīvs un no meteoroloģiskajiem un ekspluatācijas apstākļiem atkarīgs kritērijs. Tas īpaši nav pietiekams zemas frekvences trokšņa izvērtēšanai. Pārbaudes nepieciešamība jānosaka pēc objektīviem kritērijiem un sūdzībā norādītajiem apstākļiem.
Piedāvātā redakcija: Aizstāt 12. punkta attiecīgo daļu ar: “Veselības inspekcija izvērtē nepieciešamību veikt mērījumus, ņemot vērā sūdzības raksturu, VES darbības režīmu, vēja virzienu un ātrumu, iepriekšējo monitoringa informāciju un prognozēto trokšņa ekspozīciju. Subjektīva trokšņa nedzirdamība vienas pārbaudes laikā nav pamats atteikumam veikt mērījumus.”
Iebildums Nr. 12 — 13. punkts: iedzīvotājam uzliktais mērījumu izmaksu risks
Punkts: 13. punkts.
Iebildums: Nav samērīgi pamatotas sūdzības gadījumā visu sākotnējo neatkarīgās laboratorijas mērījumu finanšu risku uzlikt nekustamā īpašuma īpašniekam.
Pamatojums: Iedzīvotājs var atturēties no savu tiesību aizsardzības, ja neatkarīga mērījuma izmaksas ir būtiskas un tās jāsedz arī tad, ja konkrētajā mērījumu dienā pārsniegums netiek fiksēts. Turklāt tiesības vērsties par faktisku ietekmi nedrīkst būt tikai īpašniekam – tā var skart arī īrnieku vai citu tiesisku lietotāju.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 13. punktu, paredzot: “Nekustamā īpašuma īpašnieks, tiesiskais valdītājs vai iedzīvotājs, kura dzīvesvieta atrodas VES iespējamās ietekmes zonā, ir tiesīgs iesniegt pamatotu lūgumu Veselības inspekcijai par neatkarīgu mērījumu veikšanu. Pirmreizēju mērījumu pamatotas sūdzības gadījumā organizē kompetentā iestāde; ja tiek konstatēts pārsniegums, visas mērījumu izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs.”
Iebildums Nr. 13 — 14. punkts: absolūts divu kilometru monitoringa izņēmums
Punkts: 14. punkts.
Iebildums: Divu kilometru attālumu nedrīkst noteikt kā absolūtu robežu, aiz kuras ražotājam automātiski nav jāveic trokšņa monitorings.
Pamatojums: Faktiskā skaņas izplatība ir atkarīga no turbīnas parametriem, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem un kumulatīvās ietekmes. Ja modelēšana vai iedzīvotāju sūdzības norāda uz iespējamu ietekmi lielākā attālumā, uzraugošajai iestādei jābūt tiesībām pieprasīt monitoringu.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 14. punktu: “Šajā punktā noteiktais izņēmums nav piemērojams, ja trokšņa modelēšana, faktiskie mērījumi, kumulatīvā ietekme vai pamatotas iedzīvotāju sūdzības norāda uz iespējamu VES trokšņa ietekmi novērtēšanas vietā, kas atrodas tālāk par diviem kilometriem.”
Iebildums Nr. 14 — 16. punkts: nakts gaismas piesārņojuma mazināšana
Punkts: 16. punkts.
Iebildums: Aizsarggaismu regulējumā paredzēta sinhronizācija, bet nav noteikts pienākums iespēju robežās mazināt gaismas piesārņojumu tuvumā esošajām mājsaimniecībām.
Pamatojums: Aviācijas drošības prasības ir obligātas, tomēr tehniski pieļaujamā apjomā jāizmanto risinājumi, kas samazina nevajadzīgu nakts apgaismojumu, mirgošanu un vizuālo traucējumu vietējiem iedzīvotājiem.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 16. punktu: “Ciktāl to pieļauj aviācijas drošības prasības, aizsarggaismu sistēmu projektē un ekspluatē tā, lai samazinātu gaismas piesārņojumu un vizuālo traucējumu dzīvojamās teritorijās, izmantojot mazāko nepieciešamo gaismas intensitāti un tehniski pieejamus ietekmes mazināšanas risinājumus.”
Iebildums Nr. 15 — 18.–20. punkts: mirgošanas robežlielumi un automātiska ierobežošana
Punkts: 18., 19. un 20. punkts.
Iebildums: Nepieciešams skaidrāk noteikt, ka mirgošanas robežlielums ir faktiski pieļaujamais maksimums un ka prognozēta pārsnieguma gadījumā darbības ierobežošana ir automātiska un pārbaudāma.
Pamatojums: Noteikumu projekts paredz 8 stundas gadā un 30 minūtes dienā, bet vietējiem iedzīvotājiem būtiski, lai pārsnieguma novēršana nebūtu atkarīga tikai no operatora vispārīga pasākumu plāna. Nepieciešams automātiski apturēt vai ierobežot konkrēto turbīnu tajā periodā, kad citādi tiktu pārsniegts pieļaujamais laiks.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 19. punktu: “Ja aprēķins rāda iespējamu 18. punktā noteiktā mirgošanas laika pārsniegumu, VES pirms ekspluatācijas aprīko ar automātisku vadības funkciju, kas nodrošina konkrētās turbīnas darbības ierobežošanu vai apturēšanu attiecīgajā laika periodā. Sistēmas darbības dati tiek reģistrēti un ir pieejami dienestam.”
Iebildums Nr. 16 — 21. punkts: jaunu dzīvojamo ēku aizsardzība ne tikai pret mirgošanu
Punkts: 21. punkts.
Iebildums: Ja pēc VES nodošanas ekspluatācijā ietekmes zonā tiek likumīgi uzbūvēta jauna novērtēšanas vieta, projektā paredzēta tikai mirgošanas prasības nodrošināšana, bet nav analoģiskas prasības trokšņa un zemas frekvences trokšņa izvērtēšanai.
Pamatojums: Ja dzīvojamā vai cita aizsargājama ēka likumīgi uzbūvēta teritorijā, kur apbūve ir atļauta, tās lietotājiem jāsaņem tāds pats veselības un dzīves kvalitātes aizsardzības līmenis kā iepriekš esošajās ēkās.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 21. punktu: “Saņemot informāciju par jaunas novērtēšanas vietas nodošanu ekspluatācijā, elektroenerģijas ražotājs 30 dienu laikā nodrošina arī trokšņa un zemas frekvences trokšņa atbilstības izvērtējumu šajā novērtēšanas vietā un, ja nepieciešams, īsteno darbības režīma vai citus ietekmes mazināšanas pasākumus.”
Iebildums Nr. 17 — 23. punkts: mirgošanas ierobežošanas datu pārbaudāmība
Punkts: 23. punkts.
Iebildums: Gada atskaitē jāiekļauj ne tikai plānotais apturēšanas grafiks un statistika, bet arī faktiskie mirgošanas aprēķina dati un informācija par sistēmas darbības traucējumiem.
Pamatojums: Lai iedzīvotāji un uzraugošās iestādes varētu pārbaudīt 18. punkta ievērošanu, jābūt izsekojamam, kad mirgošana bija prognozēta, kad turbīna tika apturēta un vai automātiskā sistēma visā periodā darbojās korekti.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 23. punktu ar prasību atskaitē norādīt “prognozēto un faktisko mirgošanas ietekmes laiku katrai novērtēšanas vietai, automātiskās ierobežošanas sistēmas nostrādes, sistēmas darbības traucējumus un periodus, kuros VES darbība nav tikusi ierobežota atbilstoši plānotajam.”
Iebildums Nr. 18 — 24.–25. punkts: putnu sugu aizsardzības tvērums
Punkts: 24. un 25. punkts.
Iebildums: Automātiskās atpazīšanas un darbības apturēšanas risinājumus nevajadzētu normatīvi ierobežot tikai ar kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām.
Pamatojums: Konkrētā vēja parka teritorijā būtisks sadursmju risks var tikt konstatēts arī citām īpaši aizsargājamām vai ekoloģiski nozīmīgām sugām. Regulējumam jāļauj operatīvi paplašināt aizsardzību, ja to pamato IVN vai ekspluatācijas monitorings.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 24. punktu pēc vārdiem par kritiski un stipri apdraudētām sugām ar: “kā arī citām īpaši aizsargājamām putnu sugām, ja ietekmes uz vidi novērtējumā vai ekspluatācijas monitoringa rezultātos konstatēts būtisks sadursmju vai bojāejas risks.”
Iebildums Nr. 19 — 26. punkts: adaptīva sikspārņu aizsardzība
Punkts: 26. punkts.
Iebildums: Fiksēts periods no 1. jūnija līdz 15. septembrim un vienlaikus izpildāmi meteoroloģiskie kritēriji nedrīkst liegt noteikt stingrāku režīmu, ja vietējie monitoringa dati rāda citādu sikspārņu aktivitāti.
Pamatojums: Sikspārņu aktivitāte var atšķirties starp teritorijām un gadiem. Aizsardzības režīmam jābūt adaptīvam un jāreaģē uz faktiskajiem ekspluatācijas monitoringa rezultātiem.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 26. punktu: “Dabas aizsardzības pārvalde, pamatojoties uz ekspluatācijas monitoringa datiem, ir tiesīga noteikt ilgāku sezonālo periodu, citus meteoroloģiskos kritērijus vai stingrāku VES darbības ierobežošanas režīmu, ja tas nepieciešams sikspārņu aizsardzībai.”
Iebildums Nr. 20 — 29. punkts: alternatīvu tehnisko paņēmienu caurskatāmība
Punkts: 29. punkts.
Iebildums: Alternatīva tehniska paņēmiena atzīšanai par līdzvērtīgu vai efektīvāku jābūt dokumentētai, pārbaudāmai un publiski pamatotai.
Pamatojums: Pretējā gadījumā vietējiem iedzīvotājiem un sabiedrībai nav iespējams pārliecināties, ka no noteikumos tieši paredzētā aizsardzības pasākuma atkāpjas tikai tad, ja alternatīva patiešām nodrošina vismaz līdzvērtīgu aizsardzību.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 29. punktu: “Dabas aizsardzības pārvaldes lēmums par cita tehniskā paņēmiena saskaņošanu ir rakstveidā pamatots, ietver izmantotos datus un līdzvērtības izvērtējumu un, ciktāl informācija nav ierobežotas pieejamības, tiek publicēts Dabas aizsardzības pārvaldes tīmekļvietnē.”
Iebildums Nr. 21 — 30. punkts: kumulatīvās ietekmes izvērtējuma biežums
Punkts: 30. punkts.
Iebildums: Pilns kumulatīvās ietekmes izvērtējums reizi piecos gados ir pārāk reti, ja ekspluatācijas periodā strauji pieaug VES skaits vai monitoringa dati norāda uz nelabvēlīgu tendenci.
Pamatojums: Piecu gadu laikā var būtiski mainīties vēja parku skaits un faktiskā ietekme uz putnu populācijām. Nepieciešama ikgadēja datu apkopošana un iespēja nekavējoties veikt ārpuskārtas izvērtējumu.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 30. punkta sākumu šādi: “Dabas aizsardzības pārvalde katru gadu apkopo ekspluatācijas monitoringa datus un ne retāk kā reizi piecos gados veic pilnu kumulatīvās ietekmes novērtējumu. Ja ikgadējie dati norāda uz būtisku nelabvēlīgu tendenci vai kritiskā rādītāja tuvošanos, ārpuskārtas izvērtējumu veic nekavējoties.”
Iebildums Nr. 22 — 31. punkts: ledus krišanas, ledus izmešanas un ugunsgrēka riska pārvaldība
Punkts: 31. punkts.
Iebildums: Ar ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmas esamību vien nepietiek; nepieciešams regulēt arī drošības zonas, sabiedrības brīdināšanu un piekļuves ierobežošanu.
Pamatojums: VES var atrasties ceļu, mežu, lauksaimniecības zemju un citu publiski vai privāti pieejamu teritoriju tuvumā. Ledus krišanas vai izmešanas un ugunsgrēka gadījumā jābūt iepriekš noteiktai rīcības kārtībai.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 31. punktu: “Elektroenerģijas ražotājs sagatavo objekta specifisku ledus krišanas un izmešanas, kā arī ugunsgrēka riska kartējumu, nosaka nepieciešamās drošības zonas un nodrošina brīdināšanas un piekļuves ierobežošanas pasākumus bīstamos apstākļos. Informācija par drošības pasākumiem ir publiski pieejama.”
Iebildums Nr. 23 — 32. punkts: bīstamo šķidrumu noplūdes novēršana un ziņošana
Punkts: 32. punkts.
Iebildums: Noteikumi paredz bīstamo šķidro atkritumu savākšanu, bet nav pietiekami skaidri noteikta rīcība avārijas noplūdes gadījumā.
Pamatojums: Motoreļļas, hidrauliskās eļļas, dzesēšanas šķidrumi un citi tehniskie šķidrumi noplūdes gadījumā var radīt lokālu augsnes vai ūdens piesārņojuma risku. Nepieciešama tūlītējas ierobežošanas, savākšanas un ziņošanas kārtība.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 32. punktu: “Elektroenerģijas ražotājs nodrošina tehniskus risinājumus avārijas noplūdes ierobežošanai un savākšanai. Par bīstama šķidruma noplūdi, kas var radīt vides piesārņojumu ārpus iekārtas slēgtās sistēmas, nekavējoties informē dienestu un īsteno piesārņojuma ierobežošanas un savākšanas pasākumus.”
Iebildums Nr. 24 — 34.–35. punkts: civilās aizsardzības prasības nedrīkst balstīt tikai uz 100 MW slieksni
Punkts: 34. un 35. punkts.
Iebildums: VUGD saskaņota civilās aizsardzības plāna nepieciešamību nevajadzētu noteikt tikai pēc vēja parka kopējās jaudas.
Pamatojums: Arī parks zem 100 MW var būt izvietots dzīvojamo teritoriju, mežu, valsts vai pašvaldību ceļu un citas infrastruktūras tuvumā. Faktiskais avāriju risks ir atkarīgs ne tikai no MW, bet arī no turbīnu skaita, augstuma, izvietojuma un apkārtējās teritorijas.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 34. un 35. punktu ar nosacījumu: “Dienests vai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, pamatojoties uz riska izvērtējumu, var pieprasīt civilās aizsardzības plāna izstrādi un saskaņošanu arī vēja parkam ar kopējo jaudu līdz 100 MW, ja tā atrašanās vieta vai tehniskie parametri rada paaugstinātu risku.”
Iebildums Nr. 25 — 36. punkts: civiltiesiskās atbildības apdrošinājuma apmērs
Punkts: 36. punkts.
Iebildums: Prasība par apdrošināšanas līguma esamību nav pietiekama, ja noteikumos nav noteikts minimālais apdrošinājuma segums vai tā noteikšanas kritēriji.
Pamatojums: Formāli spēkā esoša polise pati par sevi negarantē, ka lielāka negadījuma gadījumā segums būs pietiekams trešajām personām nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 36. punktu: “Minimālo civiltiesiskās atbildības apdrošinājuma summu nosaka atbilstoši vēja parka kopējai jaudai, turbīnu skaitam, to tehniskajiem parametriem, atrašanās vietas riskiem un iespējamā kaitējuma apmēram. Apdrošināšana aptver kaitējumu personai, īpašumam un videi.”
Iebildums Nr. 26 — 39. punkts: nenoteikts pārejas periods VES, kas nodotas ekspluatācijā pirms 2020. gada
Punkts: 39. punkts.
Iebildums: Nav pieļaujams tehnisko aprīkojumu trokšņa un mirgošanas prasību nodrošināšanai atlikt uz nenoteiktu laiku līdz brīdim, kad operators pats veic iekārtu atjaunošanu.
Pamatojums: Šāda redakcija nenosaka galīgo termiņu un var radīt ilgstošu atšķirīgu aizsardzības līmeni iedzīvotājiem atkarībā tikai no VES ekspluatācijas sākuma gada. Ja jaunās prasības noteiktas cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, arī vecākām iekārtām jānosaka konkrēts pielāgošanās termiņš.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 39. punktu šādā redakcijā: “Elektroenerģijas ražotājs VES, kas nodota ekspluatācijā pirms 2020. gada, šo noteikumu prasības attiecībā uz tehnisko aprīkojumu mirgošanas un trokšņa robežlielumu nodrošināšanai izpilda dienesta noteiktā termiņā, kas nepārsniedz [nosakāms samērīgs pārejas termiņš] no šo noteikumu spēkā stāšanās dienas; būtiska riska gadījumā dienests nosaka īsāku termiņu.”
Iebildums Nr. 27 — 40. punkts: divu gadu pārejas periods pēc 2020. gada ekspluatācijā nodotām VES
Punkts: 40. punkts.
Iebildums: Divu gadu pārejas periods cilvēku veselības, trokšņa un mirgošanas aizsardzībai paredzēta tehniskā aprīkojuma ieviešanai ir jāpamato un, ja iespējams, būtiski jāsaīsina.
Pamatojums: Projekta mērķis ir droša VES ekspluatācija. Ja ekspluatācijā esošai iekārtai tehniski iespējams izpildīt prasības ātrāk, nav pamata automātiski piešķirt maksimālu divu gadu periodu neatkarīgi no faktiskā riska tuvumā dzīvojošajiem.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 40. punktu šādā redakcijā: “Elektroenerģijas ražotājs VES, kas nodota ekspluatācijā pēc 2020. gada, šo noteikumu tehniskā aprīkojuma prasības izpilda iespējami īsā termiņā, bet ne vēlāk kā [nosakāms samērīgs termiņš] no noteikumu spēkā stāšanās dienas. Dienests, izvērtējot risku iedzīvotājiem un videi, ir tiesīgs noteikt īsāku izpildes termiņu.”
Iebildums Nr. 28 — jauns punkts: vienota sūdzību un informācijas saņemšanas kārtība
Punkts: Noteikumu projektā nav atsevišķa regulējuma par iedzīvotāju sūdzību pieņemšanas, reģistrēšanas un izskatīšanas kārtību.
Iebildums: Jāparedz skaidrs, publiski pieejams mehānisms, kā vietējais iedzīvotājs var ziņot par troksni, mirgošanu, gaismu, ledus risku, avāriju vai citu faktisko ietekmi un saņemt pārbaudāmu atbildi.
Pamatojums: Bez vienotas procedūras sūdzības var tikt adresētas dažādām institūcijām, zaudējot izsekojamību, savukārt atkārtotu sūdzību kopums var netikt izmantots kā signāls papildu monitoringam vai darbības režīma pārskatīšanai.
Piedāvātā redakcija: Papildināt noteikumus ar jaunu punktu: “Elektroenerģijas ražotājs nodrošina publiski pieejamu kontaktinformāciju sūdzību un ziņojumu iesniegšanai, reģistrē katru saņemto ziņojumu un 10 darbdienu laikā informē iesniedzēju par sākotnējo izvērtējumu un turpmāko rīcību. Informāciju par saņemtajām sūdzībām, to priekšmetu un veiktajiem pasākumiem apkopo gada atskaitē dienestam. Atkārtotas pamatotas sūdzības ir pamats ārpuskārtas monitoringam.”
Noslēguma priekšlikums
Lūgums noteikumu projekta izstrādātājam. Pirms projekta virzīšanas tālāk lūdzam atkārtoti izvērtēt, vai noteikumu projektā paredzētie trokšņa, zemas frekvences trokšņa, mirgošanas, dabas aizsardzības, avāriju, apdrošināšanas un uzraudzības mehānismi nodrošina ne tikai formālu prasību esamību, bet arī to faktisku izpildāmību un savlaicīgu kontroli. Īpaši lūdzam novērst regulējumu, kas faktiski pārnes uz vietējo iedzīvotāju pienākumu un izmaksas pierādīt VES neatbilstību pēc tās nodošanas ekspluatācijā.
Tāpat lūdzam saglabāt principu, ka ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, pašvaldības akcepta lēmumā vai Valsts vides dienesta tehniskajos noteikumos noteiktās stingrākās prasības prevalē pār šajos noteikumos noteikto minimālo regulējumu.
Vispārējā pieeja. Noteikumu piemērošanā prioritāri jānovērš situācija, kurā iedzīvotājam tikai pēc vēja elektrostacijas nodošanas ekspluatācijā un par saviem līdzekļiem būtu jāpierāda, ka faktiskā ietekme uz viņa dzīves vidi ir būtiskāka par iepriekš prognozēto. Uzraudzībai jābūt preventīvai, neatkarīgi pārbaudāmai un balstītai objektīvos datos.
Iebildums Nr. 1 — 3.3. punkts: “ietekmējamās teritorijas” tvērums
Punkts: 3.3. punkts, īpaši 3.3.6. apakšpunkts.
Iebildums: Ietekmējamās teritorijas definīcija ir pārāk cieši piesaistīta teritorijas plānojumā un Kadastra informācijas sistēmā fiksētam zemes lietošanas statusam.
Pamatojums: Lauku teritorijās var atrasties likumīgi uzbūvētas un apdzīvotas dzīvojamās ēkas, kā arī zemes vienības, kurās saskaņā ar spēkā esošo teritorijas plānojumu dzīvojamā apbūve ir pieļaujama, bet kuras formāli neatbilst 3.3.6. apakšpunktā minētajai kadastrālajai klasifikācijai. Cilvēka veselības un dzīves kvalitātes aizsardzību nav samērīgi padarīt atkarīgu tikai no kadastrālā ieraksta.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 3.3.6. apakšpunktu šādā redakcijā: “ārpus šo noteikumu 3.3.1.–3.3.5. apakšpunktā minētajām apbūves teritorijām esoša zemes vienība vai tās daļa, uz kuras atrodas likumīgi uzbūvēta dzīvojamā ēka, kā arī teritorija, kurā saskaņā ar spēkā esošo pašvaldības teritorijas plānojumu ir atļauta dzīvojamā apbūve.”
Iebildums Nr. 2 — 3.4. punkts: novērtēšanas vietu loks
Punkts: 3.4. punkts.
Iebildums: Novērtēšanas vietu uzskaitījumā nav skaidri ietvertas izglītības un pirmsskolas izglītības iestādes un citas jutīgu personu ilgstošas uzturēšanās vietas.
Pamatojums: Noteikumu aizsardzības mērķim jāaptver ne tikai dzīvojamās mājas un veselības vai sociālās aprūpes iestādes, bet arī vietas, kur ilgstoši uzturas bērni un citas īpaši aizsargājamas personu grupas.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 3.4. punktu šādā redakcijā: “novērtēšanas vieta – dzīvojamo māju, izglītības un pirmsskolas izglītības iestāžu, sociālās aprūpes iestāžu, veselības aprūpes iestāžu, kultūras iestāžu, tūrisma un atpūtas ēku, kā arī citu cilvēku ilgstošas uzturēšanās ēku telpas zemas frekvences trokšņa līmeņa un mirgošanas ietekmes laika noteikšanai ietekmējamā teritorijā.”
Iebildums Nr. 3 — 3.6. punkts un pielikums: zemas frekvences trokšņa metodika
Punkts: 3.6. punkts un noteikumu pielikums.
Iebildums: Nepieciešams skaidrāk pamatot un nostiprināt zemas frekvences trokšņa novērtēšanas metodiku, lai atbilstību nevarētu noteikt tikai pēc vienas summāras A-izsvarotas vērtības.
Pamatojums: Projektā zemas frekvences troksnis definēts 10–160 Hz diapazonā un izteikts dB(A). Šādā diapazonā atsevišķu frekvenču joslu paaugstināts līmenis var būt būtisks, tādēļ normatīvajā regulējumā jābūt skaidram, kā tiek vērtētas atsevišķas 1/3 oktāvu joslas un kā novēršama situācija, kurā summārais rādītājs maskē atsevišķu joslu maksimumus.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 3.6. punktu un pielikumu ar nosacījumu: “Zemas frekvences troksni novērtē arī pa 1/3 oktāvu frekvenču joslām 10–160 Hz diapazonā. Summārā A-izsvarotā vērtība nav vienīgais atbilstības kritērijs, ja atsevišķā frekvenču joslā konstatēts būtisks paaugstinājums.”
Iebildums Nr. 4 — 4. punkts: monitoringa datu publiskošanas savlaicīgums
Punkts: 4. punkts.
Iebildums: Atskaites iesniegšana tikai reizi gadā nenodrošina vietējiem iedzīvotājiem savlaicīgu pieeju būtiskai informācijai par faktisko VES ietekmi.
Pamatojums: Ja mērījums, darbības apturēšana vai cita būtiska uzraudzības darbība notikusi gada sākumā, informācija var kļūt publiski pieejama tikai ievērojami vēlāk. Iedzīvotājiem, pašvaldībai un uzraugošajām institūcijām nepieciešama savlaicīga pieeja mērījumu un darbības ierobežojumu datiem.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 4. punktu ar teikumu: “Elektroenerģijas ražotājs būtiskos monitoringa rezultātus un informāciju par šo noteikumu prasību izpildei veiktiem VES darbības ierobežojumiem iesniedz dienestam 30 dienu laikā pēc attiecīgā mērījuma vai pārskata perioda beigām; dienests šo informāciju publicē vienotā kontaktpunkta informācijas sistēmā.”
Iebildums Nr. 5 — 5. punkts: tūlītēja rīcība būtiska apdraudējuma gadījumā
Punkts: 5. punkts.
Iebildums: Projektā paredzēta brīdinājuma izdošana un darbības apturēšana tikai pēc pārkāpuma nenovēršanas, bet nav skaidri paredzēta iespēja nekavējoties ierobežot darbību būtiska vai tūlītēja apdraudējuma gadījumā.
Pamatojums: Ja pārkāpums rada tūlītēju vai būtisku risku cilvēku veselībai, dzīvībai, īpašumam vai videi, obligāta brīdinājuma un papildu termiņa ievērošana var nebūt samērīga ar aizsargājamo interešu nozīmīgumu.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 5. punktu ar teikumu: “Ja konstatētais pārkāpums rada būtisku vai tūlītēju apdraudējumu cilvēku veselībai, dzīvībai, īpašumam vai videi, dienests ir tiesīgs nekavējoties noteikt VES darbības ierobežojumu vai apturēšanu līdz apdraudējuma novēršanai.”
Iebildums Nr. 6 — 6. punkts: 40 dB(A) un 45 dB(A) robežlielumu savstarpējā piemērošana
Punkts: 6. punkts.
Iebildums: Nav pietiekami skaidri noteikts, kā savstarpēji piemērojams 40 dB(A) dienas, vakara un nakts rādītājs un 45 dB(A) rādītājs pie nominālās jaudas.
Pamatojums: Neskaidrs regulējums var radīt atšķirīgu interpretāciju par to, vai 45 dB(A) pie nominālās jaudas ir patstāvīgs augstāks pieļaujamais līmenis vai papildkritērijs. Iedzīvotāju aizsardzības nolūkā jānovērš iespēja 45 dB(A) rādītāju izmantot kā atkāpi no 40 dB(A) aizsardzības līmeņa.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 6. punktu tā, lai nepārprotami noteiktu: “VES darbība visos ekspluatācijas režīmos nodrošina, ka ietekmējamā teritorijā netiek pārsniegts 40 dB(A) dienas, vakara un nakts trokšņa rādītājs. Papildus pie nominālās jaudas A-izsvarotā skaņas spiediena līmenis nedrīkst pārsniegt 45 dB(A); šis rādītājs nav interpretējams kā atkāpe no 40 dB(A) robežlieluma.”
Iebildums Nr. 7 — 7. punkts: zemas frekvences trokšņa faktiskā kontrole
Punkts: 7. punkts.
Iebildums: Nepieciešams noteikt, ka zemas frekvences trokšņa atbilstība tiek pārbaudīta ne tikai aprēķinos, bet arī faktiskos ekspluatācijas apstākļos, ja pastāv pamatota sūdzība vai modelēts paaugstināts risks.
Pamatojums: Zemas frekvences trokšņa faktiskā ietekme var būt atkarīga no VES darbības režīma, meteoroloģiskajiem apstākļiem, reljefa un ēkas konstrukcijas. Aprēķins vien nevar aizstāt faktisku pārbaudi, ja ir norādes uz iespējamu neatbilstību.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 7. punktu: “Ja saņemta pamatota sūdzība vai modelēšanas rezultāti norāda uz iespējamu robežlieluma sasniegšanu vai pārsniegšanu, zemas frekvences trokšņa atbilstību pārbauda ar faktiskajiem mērījumiem novērtēšanas vietā reprezentatīvos VES darbības un meteoroloģiskajos apstākļos.”
Iebildums Nr. 8 — 9. punkts: trokšņa aprēķinu ievaddatu pietiekamība
Punkts: 9. punkts.
Iebildums: Trokšņa aprēķinu ievaddatus nedrīkst ierobežot tikai ar skaņas jaudas datiem pie 6 m/s un 8 m/s vēja ātruma 10 m augstumā.
Pamatojums: VES trokšņa emisija mainās dažādos darbības režīmos. Lai prognoze būtu konservatīva un aizsargātu iedzīvotājus, aprēķinos jāņem vērā pilns ražotāja deklarētais skaņas jaudas diapazons, maksimālais skaņas jaudas režīms un visi praksē izmantojamie ekspluatācijas režīmi.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 9. punktu šādā redakcijā: “Zemas frekvences trokšņa aprēķiniem izmanto ražotāja verificētus skaņas jaudas datus visā VES ekspluatācijai paredzētajā vēja ātrumu un darbības režīmu diapazonā, tostarp režīmā, kurā tiek sasniegta lielākā skaņas jauda. Dati pie 6 m/s un 8 m/s ir obligāti, bet nav vienīgie aprēķinos izmantojamie dati.”
Iebildums Nr. 9 — 10. punkts: kumulatīvā trokšņa ietekme
Punkts: 10. punkts.
Iebildums: Kumulatīvā trokšņa novērtējumā skaidri jāaptver visas attiecīgajā teritorijā vienlaikus ekspluatācijā esošās VES neatkarīgi no to īpašnieka, operatora, projekta nosaukuma vai pieslēguma.
Pamatojums: Iedzīvotāja faktiskā ekspozīcija nav atkarīga no tā, vai trokšņa avoti pieder vienam vai vairākiem komersantiem. Regulējumam jānovērš iespēja kumulatīvo ietekmi fragmentēt starp atsevišķiem projektiem.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 10. punktu ar teikumu: “Summārās ietekmes novērtējumā ņem vērā visas vienlaikus ekspluatācijā esošās VES, kuru trokšņa ietekmes zonas pārklājas attiecīgajā ietekmējamajā teritorijā, neatkarīgi no VES īpašnieka, elektroenerģijas ražotāja, vēja parka vai pieslēguma.”
Iebildums Nr. 10 — 11. punkts: viens trokšņa monitoringa punkts nav pietiekams
Punkts: 11. punkts.
Iebildums: Prasība veikt monitoringu tikai vienā punktā ietekmējamā teritorijā nav pietiekama lieliem vēja parkiem vai teritorijām ar vairākām apdzīvotām vietām.
Pamatojums: Trokšņa izplatību ietekmē attālums, reljefs, vēja virziens, turbīnu izvietojums un dažādi ekspluatācijas režīmi. Viens punkts nevar reprezentēt visu iedzīvotāju ekspozīciju.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 11. punkta pirmo teikumu šādā redakcijā: “Elektroenerģijas ražotājs veic VES trokšņa monitoringu Veselības inspekcijas un dienesta saskaņotā punktu skaitā un vietās, ņemot vērā vēja parka lielumu, turbīnu skaitu, apdzīvoto vietu izvietojumu, reljefu, dominējošos vēja virzienus un modelēto nelabvēlīgāko trokšņa ietekmi.”
Iebildums Nr. 11 — 12. punkts: subjektīvs kritērijs “troksnis nav dzirdams”
Punkts: 12. punkts.
Iebildums: Svītrojams nosacījums, ka trokšņa mērījumus neveic, ja pārbaudes laikā troksnis nav dzirdams.
Pamatojums: Trokšņa dzirdamība konkrētā pārbaudes brīdī ir subjektīvs un no meteoroloģiskajiem un ekspluatācijas apstākļiem atkarīgs kritērijs. Tas īpaši nav pietiekams zemas frekvences trokšņa izvērtēšanai. Pārbaudes nepieciešamība jānosaka pēc objektīviem kritērijiem un sūdzībā norādītajiem apstākļiem.
Piedāvātā redakcija: Aizstāt 12. punkta attiecīgo daļu ar: “Veselības inspekcija izvērtē nepieciešamību veikt mērījumus, ņemot vērā sūdzības raksturu, VES darbības režīmu, vēja virzienu un ātrumu, iepriekšējo monitoringa informāciju un prognozēto trokšņa ekspozīciju. Subjektīva trokšņa nedzirdamība vienas pārbaudes laikā nav pamats atteikumam veikt mērījumus.”
Iebildums Nr. 12 — 13. punkts: iedzīvotājam uzliktais mērījumu izmaksu risks
Punkts: 13. punkts.
Iebildums: Nav samērīgi pamatotas sūdzības gadījumā visu sākotnējo neatkarīgās laboratorijas mērījumu finanšu risku uzlikt nekustamā īpašuma īpašniekam.
Pamatojums: Iedzīvotājs var atturēties no savu tiesību aizsardzības, ja neatkarīga mērījuma izmaksas ir būtiskas un tās jāsedz arī tad, ja konkrētajā mērījumu dienā pārsniegums netiek fiksēts. Turklāt tiesības vērsties par faktisku ietekmi nedrīkst būt tikai īpašniekam – tā var skart arī īrnieku vai citu tiesisku lietotāju.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 13. punktu, paredzot: “Nekustamā īpašuma īpašnieks, tiesiskais valdītājs vai iedzīvotājs, kura dzīvesvieta atrodas VES iespējamās ietekmes zonā, ir tiesīgs iesniegt pamatotu lūgumu Veselības inspekcijai par neatkarīgu mērījumu veikšanu. Pirmreizēju mērījumu pamatotas sūdzības gadījumā organizē kompetentā iestāde; ja tiek konstatēts pārsniegums, visas mērījumu izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs.”
Iebildums Nr. 13 — 14. punkts: absolūts divu kilometru monitoringa izņēmums
Punkts: 14. punkts.
Iebildums: Divu kilometru attālumu nedrīkst noteikt kā absolūtu robežu, aiz kuras ražotājam automātiski nav jāveic trokšņa monitorings.
Pamatojums: Faktiskā skaņas izplatība ir atkarīga no turbīnas parametriem, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem un kumulatīvās ietekmes. Ja modelēšana vai iedzīvotāju sūdzības norāda uz iespējamu ietekmi lielākā attālumā, uzraugošajai iestādei jābūt tiesībām pieprasīt monitoringu.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 14. punktu: “Šajā punktā noteiktais izņēmums nav piemērojams, ja trokšņa modelēšana, faktiskie mērījumi, kumulatīvā ietekme vai pamatotas iedzīvotāju sūdzības norāda uz iespējamu VES trokšņa ietekmi novērtēšanas vietā, kas atrodas tālāk par diviem kilometriem.”
Iebildums Nr. 14 — 16. punkts: nakts gaismas piesārņojuma mazināšana
Punkts: 16. punkts.
Iebildums: Aizsarggaismu regulējumā paredzēta sinhronizācija, bet nav noteikts pienākums iespēju robežās mazināt gaismas piesārņojumu tuvumā esošajām mājsaimniecībām.
Pamatojums: Aviācijas drošības prasības ir obligātas, tomēr tehniski pieļaujamā apjomā jāizmanto risinājumi, kas samazina nevajadzīgu nakts apgaismojumu, mirgošanu un vizuālo traucējumu vietējiem iedzīvotājiem.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 16. punktu: “Ciktāl to pieļauj aviācijas drošības prasības, aizsarggaismu sistēmu projektē un ekspluatē tā, lai samazinātu gaismas piesārņojumu un vizuālo traucējumu dzīvojamās teritorijās, izmantojot mazāko nepieciešamo gaismas intensitāti un tehniski pieejamus ietekmes mazināšanas risinājumus.”
Iebildums Nr. 15 — 18.–20. punkts: mirgošanas robežlielumi un automātiska ierobežošana
Punkts: 18., 19. un 20. punkts.
Iebildums: Nepieciešams skaidrāk noteikt, ka mirgošanas robežlielums ir faktiski pieļaujamais maksimums un ka prognozēta pārsnieguma gadījumā darbības ierobežošana ir automātiska un pārbaudāma.
Pamatojums: Noteikumu projekts paredz 8 stundas gadā un 30 minūtes dienā, bet vietējiem iedzīvotājiem būtiski, lai pārsnieguma novēršana nebūtu atkarīga tikai no operatora vispārīga pasākumu plāna. Nepieciešams automātiski apturēt vai ierobežot konkrēto turbīnu tajā periodā, kad citādi tiktu pārsniegts pieļaujamais laiks.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 19. punktu: “Ja aprēķins rāda iespējamu 18. punktā noteiktā mirgošanas laika pārsniegumu, VES pirms ekspluatācijas aprīko ar automātisku vadības funkciju, kas nodrošina konkrētās turbīnas darbības ierobežošanu vai apturēšanu attiecīgajā laika periodā. Sistēmas darbības dati tiek reģistrēti un ir pieejami dienestam.”
Iebildums Nr. 16 — 21. punkts: jaunu dzīvojamo ēku aizsardzība ne tikai pret mirgošanu
Punkts: 21. punkts.
Iebildums: Ja pēc VES nodošanas ekspluatācijā ietekmes zonā tiek likumīgi uzbūvēta jauna novērtēšanas vieta, projektā paredzēta tikai mirgošanas prasības nodrošināšana, bet nav analoģiskas prasības trokšņa un zemas frekvences trokšņa izvērtēšanai.
Pamatojums: Ja dzīvojamā vai cita aizsargājama ēka likumīgi uzbūvēta teritorijā, kur apbūve ir atļauta, tās lietotājiem jāsaņem tāds pats veselības un dzīves kvalitātes aizsardzības līmenis kā iepriekš esošajās ēkās.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 21. punktu: “Saņemot informāciju par jaunas novērtēšanas vietas nodošanu ekspluatācijā, elektroenerģijas ražotājs 30 dienu laikā nodrošina arī trokšņa un zemas frekvences trokšņa atbilstības izvērtējumu šajā novērtēšanas vietā un, ja nepieciešams, īsteno darbības režīma vai citus ietekmes mazināšanas pasākumus.”
Iebildums Nr. 17 — 23. punkts: mirgošanas ierobežošanas datu pārbaudāmība
Punkts: 23. punkts.
Iebildums: Gada atskaitē jāiekļauj ne tikai plānotais apturēšanas grafiks un statistika, bet arī faktiskie mirgošanas aprēķina dati un informācija par sistēmas darbības traucējumiem.
Pamatojums: Lai iedzīvotāji un uzraugošās iestādes varētu pārbaudīt 18. punkta ievērošanu, jābūt izsekojamam, kad mirgošana bija prognozēta, kad turbīna tika apturēta un vai automātiskā sistēma visā periodā darbojās korekti.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 23. punktu ar prasību atskaitē norādīt “prognozēto un faktisko mirgošanas ietekmes laiku katrai novērtēšanas vietai, automātiskās ierobežošanas sistēmas nostrādes, sistēmas darbības traucējumus un periodus, kuros VES darbība nav tikusi ierobežota atbilstoši plānotajam.”
Iebildums Nr. 18 — 24.–25. punkts: putnu sugu aizsardzības tvērums
Punkts: 24. un 25. punkts.
Iebildums: Automātiskās atpazīšanas un darbības apturēšanas risinājumus nevajadzētu normatīvi ierobežot tikai ar kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām.
Pamatojums: Konkrētā vēja parka teritorijā būtisks sadursmju risks var tikt konstatēts arī citām īpaši aizsargājamām vai ekoloģiski nozīmīgām sugām. Regulējumam jāļauj operatīvi paplašināt aizsardzību, ja to pamato IVN vai ekspluatācijas monitorings.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 24. punktu pēc vārdiem par kritiski un stipri apdraudētām sugām ar: “kā arī citām īpaši aizsargājamām putnu sugām, ja ietekmes uz vidi novērtējumā vai ekspluatācijas monitoringa rezultātos konstatēts būtisks sadursmju vai bojāejas risks.”
Iebildums Nr. 19 — 26. punkts: adaptīva sikspārņu aizsardzība
Punkts: 26. punkts.
Iebildums: Fiksēts periods no 1. jūnija līdz 15. septembrim un vienlaikus izpildāmi meteoroloģiskie kritēriji nedrīkst liegt noteikt stingrāku režīmu, ja vietējie monitoringa dati rāda citādu sikspārņu aktivitāti.
Pamatojums: Sikspārņu aktivitāte var atšķirties starp teritorijām un gadiem. Aizsardzības režīmam jābūt adaptīvam un jāreaģē uz faktiskajiem ekspluatācijas monitoringa rezultātiem.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 26. punktu: “Dabas aizsardzības pārvalde, pamatojoties uz ekspluatācijas monitoringa datiem, ir tiesīga noteikt ilgāku sezonālo periodu, citus meteoroloģiskos kritērijus vai stingrāku VES darbības ierobežošanas režīmu, ja tas nepieciešams sikspārņu aizsardzībai.”
Iebildums Nr. 20 — 29. punkts: alternatīvu tehnisko paņēmienu caurskatāmība
Punkts: 29. punkts.
Iebildums: Alternatīva tehniska paņēmiena atzīšanai par līdzvērtīgu vai efektīvāku jābūt dokumentētai, pārbaudāmai un publiski pamatotai.
Pamatojums: Pretējā gadījumā vietējiem iedzīvotājiem un sabiedrībai nav iespējams pārliecināties, ka no noteikumos tieši paredzētā aizsardzības pasākuma atkāpjas tikai tad, ja alternatīva patiešām nodrošina vismaz līdzvērtīgu aizsardzību.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 29. punktu: “Dabas aizsardzības pārvaldes lēmums par cita tehniskā paņēmiena saskaņošanu ir rakstveidā pamatots, ietver izmantotos datus un līdzvērtības izvērtējumu un, ciktāl informācija nav ierobežotas pieejamības, tiek publicēts Dabas aizsardzības pārvaldes tīmekļvietnē.”
Iebildums Nr. 21 — 30. punkts: kumulatīvās ietekmes izvērtējuma biežums
Punkts: 30. punkts.
Iebildums: Pilns kumulatīvās ietekmes izvērtējums reizi piecos gados ir pārāk reti, ja ekspluatācijas periodā strauji pieaug VES skaits vai monitoringa dati norāda uz nelabvēlīgu tendenci.
Pamatojums: Piecu gadu laikā var būtiski mainīties vēja parku skaits un faktiskā ietekme uz putnu populācijām. Nepieciešama ikgadēja datu apkopošana un iespēja nekavējoties veikt ārpuskārtas izvērtējumu.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 30. punkta sākumu šādi: “Dabas aizsardzības pārvalde katru gadu apkopo ekspluatācijas monitoringa datus un ne retāk kā reizi piecos gados veic pilnu kumulatīvās ietekmes novērtējumu. Ja ikgadējie dati norāda uz būtisku nelabvēlīgu tendenci vai kritiskā rādītāja tuvošanos, ārpuskārtas izvērtējumu veic nekavējoties.”
Iebildums Nr. 22 — 31. punkts: ledus krišanas, ledus izmešanas un ugunsgrēka riska pārvaldība
Punkts: 31. punkts.
Iebildums: Ar ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmas esamību vien nepietiek; nepieciešams regulēt arī drošības zonas, sabiedrības brīdināšanu un piekļuves ierobežošanu.
Pamatojums: VES var atrasties ceļu, mežu, lauksaimniecības zemju un citu publiski vai privāti pieejamu teritoriju tuvumā. Ledus krišanas vai izmešanas un ugunsgrēka gadījumā jābūt iepriekš noteiktai rīcības kārtībai.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 31. punktu: “Elektroenerģijas ražotājs sagatavo objekta specifisku ledus krišanas un izmešanas, kā arī ugunsgrēka riska kartējumu, nosaka nepieciešamās drošības zonas un nodrošina brīdināšanas un piekļuves ierobežošanas pasākumus bīstamos apstākļos. Informācija par drošības pasākumiem ir publiski pieejama.”
Iebildums Nr. 23 — 32. punkts: bīstamo šķidrumu noplūdes novēršana un ziņošana
Punkts: 32. punkts.
Iebildums: Noteikumi paredz bīstamo šķidro atkritumu savākšanu, bet nav pietiekami skaidri noteikta rīcība avārijas noplūdes gadījumā.
Pamatojums: Motoreļļas, hidrauliskās eļļas, dzesēšanas šķidrumi un citi tehniskie šķidrumi noplūdes gadījumā var radīt lokālu augsnes vai ūdens piesārņojuma risku. Nepieciešama tūlītējas ierobežošanas, savākšanas un ziņošanas kārtība.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 32. punktu: “Elektroenerģijas ražotājs nodrošina tehniskus risinājumus avārijas noplūdes ierobežošanai un savākšanai. Par bīstama šķidruma noplūdi, kas var radīt vides piesārņojumu ārpus iekārtas slēgtās sistēmas, nekavējoties informē dienestu un īsteno piesārņojuma ierobežošanas un savākšanas pasākumus.”
Iebildums Nr. 24 — 34.–35. punkts: civilās aizsardzības prasības nedrīkst balstīt tikai uz 100 MW slieksni
Punkts: 34. un 35. punkts.
Iebildums: VUGD saskaņota civilās aizsardzības plāna nepieciešamību nevajadzētu noteikt tikai pēc vēja parka kopējās jaudas.
Pamatojums: Arī parks zem 100 MW var būt izvietots dzīvojamo teritoriju, mežu, valsts vai pašvaldību ceļu un citas infrastruktūras tuvumā. Faktiskais avāriju risks ir atkarīgs ne tikai no MW, bet arī no turbīnu skaita, augstuma, izvietojuma un apkārtējās teritorijas.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 34. un 35. punktu ar nosacījumu: “Dienests vai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, pamatojoties uz riska izvērtējumu, var pieprasīt civilās aizsardzības plāna izstrādi un saskaņošanu arī vēja parkam ar kopējo jaudu līdz 100 MW, ja tā atrašanās vieta vai tehniskie parametri rada paaugstinātu risku.”
Iebildums Nr. 25 — 36. punkts: civiltiesiskās atbildības apdrošinājuma apmērs
Punkts: 36. punkts.
Iebildums: Prasība par apdrošināšanas līguma esamību nav pietiekama, ja noteikumos nav noteikts minimālais apdrošinājuma segums vai tā noteikšanas kritēriji.
Pamatojums: Formāli spēkā esoša polise pati par sevi negarantē, ka lielāka negadījuma gadījumā segums būs pietiekams trešajām personām nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai.
Piedāvātā redakcija: Papildināt 36. punktu: “Minimālo civiltiesiskās atbildības apdrošinājuma summu nosaka atbilstoši vēja parka kopējai jaudai, turbīnu skaitam, to tehniskajiem parametriem, atrašanās vietas riskiem un iespējamā kaitējuma apmēram. Apdrošināšana aptver kaitējumu personai, īpašumam un videi.”
Iebildums Nr. 26 — 39. punkts: nenoteikts pārejas periods VES, kas nodotas ekspluatācijā pirms 2020. gada
Punkts: 39. punkts.
Iebildums: Nav pieļaujams tehnisko aprīkojumu trokšņa un mirgošanas prasību nodrošināšanai atlikt uz nenoteiktu laiku līdz brīdim, kad operators pats veic iekārtu atjaunošanu.
Pamatojums: Šāda redakcija nenosaka galīgo termiņu un var radīt ilgstošu atšķirīgu aizsardzības līmeni iedzīvotājiem atkarībā tikai no VES ekspluatācijas sākuma gada. Ja jaunās prasības noteiktas cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, arī vecākām iekārtām jānosaka konkrēts pielāgošanās termiņš.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 39. punktu šādā redakcijā: “Elektroenerģijas ražotājs VES, kas nodota ekspluatācijā pirms 2020. gada, šo noteikumu prasības attiecībā uz tehnisko aprīkojumu mirgošanas un trokšņa robežlielumu nodrošināšanai izpilda dienesta noteiktā termiņā, kas nepārsniedz [nosakāms samērīgs pārejas termiņš] no šo noteikumu spēkā stāšanās dienas; būtiska riska gadījumā dienests nosaka īsāku termiņu.”
Iebildums Nr. 27 — 40. punkts: divu gadu pārejas periods pēc 2020. gada ekspluatācijā nodotām VES
Punkts: 40. punkts.
Iebildums: Divu gadu pārejas periods cilvēku veselības, trokšņa un mirgošanas aizsardzībai paredzēta tehniskā aprīkojuma ieviešanai ir jāpamato un, ja iespējams, būtiski jāsaīsina.
Pamatojums: Projekta mērķis ir droša VES ekspluatācija. Ja ekspluatācijā esošai iekārtai tehniski iespējams izpildīt prasības ātrāk, nav pamata automātiski piešķirt maksimālu divu gadu periodu neatkarīgi no faktiskā riska tuvumā dzīvojošajiem.
Piedāvātā redakcija: Izteikt 40. punktu šādā redakcijā: “Elektroenerģijas ražotājs VES, kas nodota ekspluatācijā pēc 2020. gada, šo noteikumu tehniskā aprīkojuma prasības izpilda iespējami īsā termiņā, bet ne vēlāk kā [nosakāms samērīgs termiņš] no noteikumu spēkā stāšanās dienas. Dienests, izvērtējot risku iedzīvotājiem un videi, ir tiesīgs noteikt īsāku izpildes termiņu.”
Iebildums Nr. 28 — jauns punkts: vienota sūdzību un informācijas saņemšanas kārtība
Punkts: Noteikumu projektā nav atsevišķa regulējuma par iedzīvotāju sūdzību pieņemšanas, reģistrēšanas un izskatīšanas kārtību.
Iebildums: Jāparedz skaidrs, publiski pieejams mehānisms, kā vietējais iedzīvotājs var ziņot par troksni, mirgošanu, gaismu, ledus risku, avāriju vai citu faktisko ietekmi un saņemt pārbaudāmu atbildi.
Pamatojums: Bez vienotas procedūras sūdzības var tikt adresētas dažādām institūcijām, zaudējot izsekojamību, savukārt atkārtotu sūdzību kopums var netikt izmantots kā signāls papildu monitoringam vai darbības režīma pārskatīšanai.
Piedāvātā redakcija: Papildināt noteikumus ar jaunu punktu: “Elektroenerģijas ražotājs nodrošina publiski pieejamu kontaktinformāciju sūdzību un ziņojumu iesniegšanai, reģistrē katru saņemto ziņojumu un 10 darbdienu laikā informē iesniedzēju par sākotnējo izvērtējumu un turpmāko rīcību. Informāciju par saņemtajām sūdzībām, to priekšmetu un veiktajiem pasākumiem apkopo gada atskaitē dienestam. Atkārtotas pamatotas sūdzības ir pamats ārpuskārtas monitoringam.”
Noslēguma priekšlikums
Lūgums noteikumu projekta izstrādātājam. Pirms projekta virzīšanas tālāk lūdzam atkārtoti izvērtēt, vai noteikumu projektā paredzētie trokšņa, zemas frekvences trokšņa, mirgošanas, dabas aizsardzības, avāriju, apdrošināšanas un uzraudzības mehānismi nodrošina ne tikai formālu prasību esamību, bet arī to faktisku izpildāmību un savlaicīgu kontroli. Īpaši lūdzam novērst regulējumu, kas faktiski pārnes uz vietējo iedzīvotāju pienākumu un izmaksas pierādīt VES neatbilstību pēc tās nodošanas ekspluatācijā.
Tāpat lūdzam saglabāt principu, ka ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, pašvaldības akcepta lēmumā vai Valsts vides dienesta tehniskajos noteikumos noteiktās stingrākās prasības prevalē pār šajos noteikumos noteikto minimālo regulējumu.
07.08.2026. 11:05
26-TA-1439/4
Iveta Čivčiša
Iebildums par noteikumu projekta 3.5. punktu – jēdziena “vēja parks” definīciju
Punkts: 3.5.
Iebildums
Iebilstam pret noteikumu projekta 3.5. punktā ietvertajiem vārdiem “vienā pieslēgumā pieslēgtu” kā obligātu pazīmi vēja parka definīcijā.
Elektrotīkla pieslēguma skaits ir elektroenerģijas sistēmas tehniskās organizācijas elements un pats par sevi neraksturo vēja elektrostaciju savstarpējo funkcionālo, teritoriālo vai ietekmes saistību.
Šā kritērija saglabāšana kā obligāta vēja parka definīcijas sastāvdaļa var radīt situāciju, kurā savstarpēji funkcionāli un teritoriāli saistītas vēja elektrostacijas, kuru radītā ietekme uz cilvēku veselību, dzīves kvalitāti, vidi, dabu vai drošību ir kopīga vai kumulatīva, normatīvā regulējuma piemērošanas vajadzībām tiek uzskatītas par atsevišķiem vēja parkiem tikai tādēļ, ka tām ir vairāki elektrotīkla pieslēgumi.
Pamatojums
Klimata un enerģētikas ministrija 2026. gada 6. augusta vēstulē Nr. 1-17/2185 ir norādījusi, ka Eiropas Komisijas Regula (ES) 2016/631 attiecas uz elektroenerģijas ražošanas moduļu pieslēguma tehniskajām prasībām elektrotīklam un tieši nereglamentē teritorijas plānošanas, apbūves vai ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras. Ministrija arī norādījusi, ka Regulā lietotais jēdziens “vēja parka modulis” ir funkcionāli tehnisks jēdziens enerģētikas sistēmas regulējuma vajadzībām.
Tajā pašā vēstulē Ministrija atzinusi, ka Regulas (ES) 2016/631 piemērošana enerģētikas sistēmas tehniskajā kontekstā pati par sevi neaizstāj un neatceļ Ministru kabineta noteikumos Nr. 240 ietverto “vēja parka” definīciju teritorijas plānošanas un apbūves vajadzībām.
Līdz ar to elektrotīkla pieslēguma tehniskajai konfigurācijai nevajadzētu būt izšķirošajam kritērijam arī noteikumos, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu vēja elektrostaciju ekspluatāciju. Noteikumu projektā tieši noteikts, ka tā mērķis ir droša vēja elektrostaciju ekspluatācija.
Vietējo iedzīvotāju un vides aizsardzības aspektā būtiska ir faktiskā kopējā ietekme, nevis elektrotīkla pieslēgumu skaits. Ja vienā teritorijā izvietotu savstarpēji saistītu vēja elektrostaciju ietekmes zonas pārklājas, iedzīvotājus var vienlaikus ietekmēt visu šo elektrostaciju radītais troksnis, zemas frekvences troksnis, mirgošana, vizuālā ietekme, drošības riski un ietekme uz dabas vērtībām neatkarīgi no tā, cik elektrotīkla pieslēgumu tehniski izmantots.
Turklāt noteikumu projektā vairākās vietās paredzēta vēja parka līmenī piemērojama uzraudzība un drošības prasības, tostarp civilās aizsardzības prasības atkarībā no vēja elektrostaciju kopējās jaudas. Tādēļ definīcijai jānovērš risks, ka tehniska pieslēgumu struktūra var ietekmēt to, kādā apjomā tiek piemērotas iedzīvotāju, vides un drošības aizsardzības prasības.
Piedāvātā redakcija
Izteikt 3.5. punktu šādā redakcijā:
“3.5. vēja parks – divu vai vairāku savstarpēji funkcionāli, teritoriāli vai infrastruktūras ziņā saistītu vēja elektrostaciju kopums un tām nepieciešamā infrastruktūra neatkarīgi no elektrotīkla pieslēgumu skaita. Vēja elektrostacijas uzskata par savstarpēji saistītām arī tad, ja to ietekmes teritorijas pārklājas vai to ekspluatācija rada kopīgu vai kumulatīvu ietekmi uz cilvēku veselību, dzīves kvalitāti, vidi, dabu vai drošību.”
Punkts: 3.5.
Iebildums
Iebilstam pret noteikumu projekta 3.5. punktā ietvertajiem vārdiem “vienā pieslēgumā pieslēgtu” kā obligātu pazīmi vēja parka definīcijā.
Elektrotīkla pieslēguma skaits ir elektroenerģijas sistēmas tehniskās organizācijas elements un pats par sevi neraksturo vēja elektrostaciju savstarpējo funkcionālo, teritoriālo vai ietekmes saistību.
Šā kritērija saglabāšana kā obligāta vēja parka definīcijas sastāvdaļa var radīt situāciju, kurā savstarpēji funkcionāli un teritoriāli saistītas vēja elektrostacijas, kuru radītā ietekme uz cilvēku veselību, dzīves kvalitāti, vidi, dabu vai drošību ir kopīga vai kumulatīva, normatīvā regulējuma piemērošanas vajadzībām tiek uzskatītas par atsevišķiem vēja parkiem tikai tādēļ, ka tām ir vairāki elektrotīkla pieslēgumi.
Pamatojums
Klimata un enerģētikas ministrija 2026. gada 6. augusta vēstulē Nr. 1-17/2185 ir norādījusi, ka Eiropas Komisijas Regula (ES) 2016/631 attiecas uz elektroenerģijas ražošanas moduļu pieslēguma tehniskajām prasībām elektrotīklam un tieši nereglamentē teritorijas plānošanas, apbūves vai ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras. Ministrija arī norādījusi, ka Regulā lietotais jēdziens “vēja parka modulis” ir funkcionāli tehnisks jēdziens enerģētikas sistēmas regulējuma vajadzībām.
Tajā pašā vēstulē Ministrija atzinusi, ka Regulas (ES) 2016/631 piemērošana enerģētikas sistēmas tehniskajā kontekstā pati par sevi neaizstāj un neatceļ Ministru kabineta noteikumos Nr. 240 ietverto “vēja parka” definīciju teritorijas plānošanas un apbūves vajadzībām.
Līdz ar to elektrotīkla pieslēguma tehniskajai konfigurācijai nevajadzētu būt izšķirošajam kritērijam arī noteikumos, kuru mērķis ir nodrošināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu vēja elektrostaciju ekspluatāciju. Noteikumu projektā tieši noteikts, ka tā mērķis ir droša vēja elektrostaciju ekspluatācija.
Vietējo iedzīvotāju un vides aizsardzības aspektā būtiska ir faktiskā kopējā ietekme, nevis elektrotīkla pieslēgumu skaits. Ja vienā teritorijā izvietotu savstarpēji saistītu vēja elektrostaciju ietekmes zonas pārklājas, iedzīvotājus var vienlaikus ietekmēt visu šo elektrostaciju radītais troksnis, zemas frekvences troksnis, mirgošana, vizuālā ietekme, drošības riski un ietekme uz dabas vērtībām neatkarīgi no tā, cik elektrotīkla pieslēgumu tehniski izmantots.
Turklāt noteikumu projektā vairākās vietās paredzēta vēja parka līmenī piemērojama uzraudzība un drošības prasības, tostarp civilās aizsardzības prasības atkarībā no vēja elektrostaciju kopējās jaudas. Tādēļ definīcijai jānovērš risks, ka tehniska pieslēgumu struktūra var ietekmēt to, kādā apjomā tiek piemērotas iedzīvotāju, vides un drošības aizsardzības prasības.
Piedāvātā redakcija
Izteikt 3.5. punktu šādā redakcijā:
“3.5. vēja parks – divu vai vairāku savstarpēji funkcionāli, teritoriāli vai infrastruktūras ziņā saistītu vēja elektrostaciju kopums un tām nepieciešamā infrastruktūra neatkarīgi no elektrotīkla pieslēgumu skaita. Vēja elektrostacijas uzskata par savstarpēji saistītām arī tad, ja to ietekmes teritorijas pārklājas vai to ekspluatācija rada kopīgu vai kumulatīvu ietekmi uz cilvēku veselību, dzīves kvalitāti, vidi, dabu vai drošību.”
07.08.2026. 11:41
26-TA-1439/5
Arnolds Arnis Ābelīte - Latvijas atjaunīgās enerģijas alianse
Par projekta 3.2. apakšpunktu – mirgošanas novērtēšana
Mirgošanas parametru lūdzam vērtēt tikai un vienīgi ēku iekštelpās.
Par projekta 4. punktu – iesniegtās informācijas publiskošana
Projektā prasītā informācija ir sensitīva, saistīta ar komercdarbības riskiem un var būt komercnoslēpums. Tādēļ nav pieļaujama tās publiskošana. Lūdzam paredzēt dienesta atbildību par saņemtās informācijas aizsardzību un neizpaušanu.
Par projekta 6. punktu – trokšņa robežvērtību novērtēšanas vieta
Pašreizējā redakcijā nav noteikts, ka trokšņa robežvērtību ievērošana pie sabiedriskajām vai publiskajām ēkām vērtējama pie ēkas ārējās sienas. Lūdzam to precizēt atbilstoši pašreizējai Ministru kabineta noteikumu Nr. 16 “Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” pieejai.
Par projekta 7. punktu – zemas frekvences trokšņa novērtēšanas vieta un aprēķina metode
Punkts nosaka, ka novērtēšanas vietā, proti, dzīvojamo ēku, vasarnīcu un citu attiecīgo ēku telpās, summārais zemas frekvences trokšņa līmenis nedrīkst pārsniegt 20 dB (A), taču projekta 9. punktā paredzēts datus iegūt 10 metru augstumā virs zemes virsmas. Tādējādi dati tiktu iegūti ārpus novērtēšanas vietas. Piedāvātajā formulā netiek izmantots arī 10 metru augstumā iegūtais mērījuma rezultāts, bet gan ietverta atsauce uz torņa augstumu. Lūdzam novērst šīs pretrunas.
Par projekta 11. punktu – zemas frekvences trokšņa mērījumu metodoloģija
Projekta 11. punkts ir pretrunā 8. un 9. punktam, kā arī pielikumam, kurā izmantotas empīriskas formulas un laboratorijā vai empīriskā ceļā iegūtas vērtības. Nav saprotams, kā zemas frekvences trokšņa mērījumos tiks nošķirts vēja turbīnas radītais troksnis no apkārtējās vides trokšņa, piemēram, vēja, meža, jūras, lauksaimniecības vai meža tehnikas radītā trokšņa. Lūdzam precizēt piemērojamo metodoloģiju.
Par projekta 11. punktu – trokšņa monitoringa biežums
IVN procesā pašlaik tiek izvirzīta prasība trokšņa mērījumus veikt vienu vai divas reizes pēc vēja parka nodošanas ekspluatācijā. Mērījumu vietas tiek saskaņotas ar Veselības inspekciju, bet rezultāti iesniegti Veselības inspekcijai un Valsts vides dienestam. Lūdzam saglabāt šādu pieeju arī turpmāk.
Par projekta 12. punktu – prasības trokšņa mērījumu veicējiem
Lūdzam noteikt prasības laboratorijām, kuras veic trokšņa mērījumus, tostarp prasības attiecībā uz laboratoriju akreditāciju un izmantoto mēriekārtu sertifikāciju vai verifikāciju.
Par projekta 12. punktu – trokšņa mērījumu metodes
Lūdzam noteikt piemērojamās trokšņa mērījumu metodes atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 16 “Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” prasībām.
Par projekta 21. punktu – jaunas apbūves radītais risks esošam vēja parkam
Punkts rada būtisku un grūti prognozējamu risku ikvienam vēja parka operatoram, jo pēc vēja elektrostacijas nodošanas ekspluatācijā divu kilometru rādiusā var tikt uzbūvēta jauna ēka, kuras īpašnieks var izvirzīt prasības jau strādājoša vēja parka operatoram. Lūdzam punktu pārskatīt, nodrošinot, ka vēlākas apbūves radītais risks netiek nesamērīgi pārlikts uz esoša vēja parka operatoru.
Lūdzam projekta 24. punktu svītrot.
Par projekta 24. punktu – fiksētā 500 metru attāluma pamatotība
Atbilstoši nozares pieredzei un putnu aizsardzības sistēmu ražotāju sniegtajai informācijai attālums, kādā vēja turbīna jāaptur, ir atkarīgs no vēja elektrostacijas modeļa, aizsargājamās putnu sugas, vēja ātruma un citiem apstākļiem. Tādēļ nav pamatoti visiem gadījumiem noteikt vienādu fiksētu attālumu.
Par projekta 24. punktu – putnu aizsardzības pasākumu sasniedzamais rezultāts
Galvenais mērķis ir nodrošināt konkrētu putnu sugu aizsardzību atbilstoši IVN procesā un pirmsbūvniecības monitoringā konstatētajam. Ja punkts netiek svītrots, lūdzam to izteikt redakcijā, kas paredz vēja turbīnas apturēšanu vai darbības ātruma samazināšanu tādā apjomā, kāds nepieciešams iepriekš identificēto īpaši aizsargājamo putnu sugu aizsardzībai.
Par projekta 26. punktu – sikspārņu aizsardzībai paredzētie VES darbības ierobežojumi
Projekta 26. punktā noteikti kritēriji, kuru izpildes gadījumā jāaptur vēja elektrostacijas darbība, savukārt 27. punktā paredzēts, ka šo kritēriju ievērošanu nosaka VES vadības sistēma. Taču vēja elektrostaciju darbības un apturēšanas kritēriji tiek noteikti IVN procesā atbilstoši konkrētajam vides stāvoklim un situācijai. Papildus norādām, ka nokrišņu daudzuma mērījumu veikšana uz VES nav iespējama. Lūdzam saglabāt katram projektam individuāli noteiktu pieeju un novērst prasību dublēšanos.
Par projekta 26.1. apakšpunktu – sikspārņu izpētes prasību dublēšanās
Ja noteikumos tiek saglabāta vispārīga prasība apturēt VES darbību pie noteikta vēja ātruma, IVN procesā būtu izslēdzama nepieciešamība papildus veikt sikspārņu novērtējumu un sikspārņu pirmsbūvniecības monitoringu. Lūdzam novērst prasību dublēšanos.
Par projekta 30. punktu – kumulatīvās ietekmes atkārtota vērtēšana
Lūdzam punktu svītrot, jo katram vēja parkam jau tiek veikts ekspluatācijas monitorings un IVN procesā tiek vērtēta arī kumulatīvā ietekme. Jau IVN laikā kumulatīvā novērtējuma rezultātā var tikt aizliegta atsevišķu VES vai visa vēja parka būvniecība, kā arī noteikti VES darbības ierobežojumi.
Par projekta 30. punktu – jēdziena “jaunu vēja elektrostaciju ietekmes uz vidi novērtējums” skaidrojums
Lūdzam paskaidrot, kas tiek saprasts ar jēdzienu “jaunu vēja elektrostaciju ietekmes uz vidi novērtējums”. Vai ar to ir domāts kumulatīvās ietekmes novērtējums? Nav saprotams, kādēļ ekspluatācijā jau nodotam vēja parkam būtu atkārtoti jāveic IVN.
Par projekta 31. punktu – papildu tehnisko sistēmu nepieciešamības izvērtēšana
Lūdzam noteikt, ka IVN un projektēšanas laikā tiek veikts risku izvērtējums, uz kura pamata nosaka nepieciešamību katru VES aprīkot ar papildu sistēmām, tostarp ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmām.
Par projekta 31. punktu – pretapledošanas sistēmu samērīgums
Pašreizējā redakcija rada nesamērīgu finansiālo slogu, paredzot pretapledošanas sistēmas arī VES, kuras atrodas tālu no koplietošanas ceļiem, ēkām vai citiem objektiem un kurām riska iestāšanās varbūtība ir ļoti zema. Lūdzam prasību sasaistīt ar katras VES individuālu riska izvērtējumu.
Par projekta 34. un 35. punktu – gadījums, kad VES kopējā jauda ir tieši 100 MW
Lūdzam precizēt 34. un 35. punktu, ietverot arī gadījumu, kad vēja elektrostaciju kopējā jauda ir tieši 100 MW. Pašreizējā redakcijā viens punkts attiecas uz jaudu, kas ir mazāka par 100 MW, bet otrs attiecas uz jaudu, kas pārsniedz 100 MW. Tādējādi tieši 100 MW gadījums nav noregulēts.
Par projekta 36. punktu – civiltiesiskās atbildības apdrošināšana
Lūdzam precizēt apdrošināmos riskus un civiltiesiskās atbildības limitus vai sliekšņus.
Par projekta 41. punktu – pārejas prasības civilās aizsardzības plānam
Lūdzam paskaidrot, kādēļ 41. punktā ir atsauce tikai uz 35. punktu, kas attiecas uz VES parkiem ar kopējo jaudu, kas ir mazāka par 100 MW. Vai VES parkiem, kuru kopējā jauda pārsniedz 100 MW, pienākums izstrādāt civilās aizsardzības plānu jau ir noteikts spēkā esošajos normatīvajos aktos?
Mirgošanas parametru lūdzam vērtēt tikai un vienīgi ēku iekštelpās.
Par projekta 4. punktu – iesniegtās informācijas publiskošana
Projektā prasītā informācija ir sensitīva, saistīta ar komercdarbības riskiem un var būt komercnoslēpums. Tādēļ nav pieļaujama tās publiskošana. Lūdzam paredzēt dienesta atbildību par saņemtās informācijas aizsardzību un neizpaušanu.
Par projekta 6. punktu – trokšņa robežvērtību novērtēšanas vieta
Pašreizējā redakcijā nav noteikts, ka trokšņa robežvērtību ievērošana pie sabiedriskajām vai publiskajām ēkām vērtējama pie ēkas ārējās sienas. Lūdzam to precizēt atbilstoši pašreizējai Ministru kabineta noteikumu Nr. 16 “Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” pieejai.
Par projekta 7. punktu – zemas frekvences trokšņa novērtēšanas vieta un aprēķina metode
Punkts nosaka, ka novērtēšanas vietā, proti, dzīvojamo ēku, vasarnīcu un citu attiecīgo ēku telpās, summārais zemas frekvences trokšņa līmenis nedrīkst pārsniegt 20 dB (A), taču projekta 9. punktā paredzēts datus iegūt 10 metru augstumā virs zemes virsmas. Tādējādi dati tiktu iegūti ārpus novērtēšanas vietas. Piedāvātajā formulā netiek izmantots arī 10 metru augstumā iegūtais mērījuma rezultāts, bet gan ietverta atsauce uz torņa augstumu. Lūdzam novērst šīs pretrunas.
Par projekta 11. punktu – zemas frekvences trokšņa mērījumu metodoloģija
Projekta 11. punkts ir pretrunā 8. un 9. punktam, kā arī pielikumam, kurā izmantotas empīriskas formulas un laboratorijā vai empīriskā ceļā iegūtas vērtības. Nav saprotams, kā zemas frekvences trokšņa mērījumos tiks nošķirts vēja turbīnas radītais troksnis no apkārtējās vides trokšņa, piemēram, vēja, meža, jūras, lauksaimniecības vai meža tehnikas radītā trokšņa. Lūdzam precizēt piemērojamo metodoloģiju.
Par projekta 11. punktu – trokšņa monitoringa biežums
IVN procesā pašlaik tiek izvirzīta prasība trokšņa mērījumus veikt vienu vai divas reizes pēc vēja parka nodošanas ekspluatācijā. Mērījumu vietas tiek saskaņotas ar Veselības inspekciju, bet rezultāti iesniegti Veselības inspekcijai un Valsts vides dienestam. Lūdzam saglabāt šādu pieeju arī turpmāk.
Par projekta 12. punktu – prasības trokšņa mērījumu veicējiem
Lūdzam noteikt prasības laboratorijām, kuras veic trokšņa mērījumus, tostarp prasības attiecībā uz laboratoriju akreditāciju un izmantoto mēriekārtu sertifikāciju vai verifikāciju.
Par projekta 12. punktu – trokšņa mērījumu metodes
Lūdzam noteikt piemērojamās trokšņa mērījumu metodes atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 16 “Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” prasībām.
Par projekta 21. punktu – jaunas apbūves radītais risks esošam vēja parkam
Punkts rada būtisku un grūti prognozējamu risku ikvienam vēja parka operatoram, jo pēc vēja elektrostacijas nodošanas ekspluatācijā divu kilometru rādiusā var tikt uzbūvēta jauna ēka, kuras īpašnieks var izvirzīt prasības jau strādājoša vēja parka operatoram. Lūdzam punktu pārskatīt, nodrošinot, ka vēlākas apbūves radītais risks netiek nesamērīgi pārlikts uz esoša vēja parka operatoru.
Lūdzam projekta 24. punktu svītrot.
Par projekta 24. punktu – fiksētā 500 metru attāluma pamatotība
Atbilstoši nozares pieredzei un putnu aizsardzības sistēmu ražotāju sniegtajai informācijai attālums, kādā vēja turbīna jāaptur, ir atkarīgs no vēja elektrostacijas modeļa, aizsargājamās putnu sugas, vēja ātruma un citiem apstākļiem. Tādēļ nav pamatoti visiem gadījumiem noteikt vienādu fiksētu attālumu.
Par projekta 24. punktu – putnu aizsardzības pasākumu sasniedzamais rezultāts
Galvenais mērķis ir nodrošināt konkrētu putnu sugu aizsardzību atbilstoši IVN procesā un pirmsbūvniecības monitoringā konstatētajam. Ja punkts netiek svītrots, lūdzam to izteikt redakcijā, kas paredz vēja turbīnas apturēšanu vai darbības ātruma samazināšanu tādā apjomā, kāds nepieciešams iepriekš identificēto īpaši aizsargājamo putnu sugu aizsardzībai.
Par projekta 26. punktu – sikspārņu aizsardzībai paredzētie VES darbības ierobežojumi
Projekta 26. punktā noteikti kritēriji, kuru izpildes gadījumā jāaptur vēja elektrostacijas darbība, savukārt 27. punktā paredzēts, ka šo kritēriju ievērošanu nosaka VES vadības sistēma. Taču vēja elektrostaciju darbības un apturēšanas kritēriji tiek noteikti IVN procesā atbilstoši konkrētajam vides stāvoklim un situācijai. Papildus norādām, ka nokrišņu daudzuma mērījumu veikšana uz VES nav iespējama. Lūdzam saglabāt katram projektam individuāli noteiktu pieeju un novērst prasību dublēšanos.
Par projekta 26.1. apakšpunktu – sikspārņu izpētes prasību dublēšanās
Ja noteikumos tiek saglabāta vispārīga prasība apturēt VES darbību pie noteikta vēja ātruma, IVN procesā būtu izslēdzama nepieciešamība papildus veikt sikspārņu novērtējumu un sikspārņu pirmsbūvniecības monitoringu. Lūdzam novērst prasību dublēšanos.
Par projekta 30. punktu – kumulatīvās ietekmes atkārtota vērtēšana
Lūdzam punktu svītrot, jo katram vēja parkam jau tiek veikts ekspluatācijas monitorings un IVN procesā tiek vērtēta arī kumulatīvā ietekme. Jau IVN laikā kumulatīvā novērtējuma rezultātā var tikt aizliegta atsevišķu VES vai visa vēja parka būvniecība, kā arī noteikti VES darbības ierobežojumi.
Par projekta 30. punktu – jēdziena “jaunu vēja elektrostaciju ietekmes uz vidi novērtējums” skaidrojums
Lūdzam paskaidrot, kas tiek saprasts ar jēdzienu “jaunu vēja elektrostaciju ietekmes uz vidi novērtējums”. Vai ar to ir domāts kumulatīvās ietekmes novērtējums? Nav saprotams, kādēļ ekspluatācijā jau nodotam vēja parkam būtu atkārtoti jāveic IVN.
Par projekta 31. punktu – papildu tehnisko sistēmu nepieciešamības izvērtēšana
Lūdzam noteikt, ka IVN un projektēšanas laikā tiek veikts risku izvērtējums, uz kura pamata nosaka nepieciešamību katru VES aprīkot ar papildu sistēmām, tostarp ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmām.
Par projekta 31. punktu – pretapledošanas sistēmu samērīgums
Pašreizējā redakcija rada nesamērīgu finansiālo slogu, paredzot pretapledošanas sistēmas arī VES, kuras atrodas tālu no koplietošanas ceļiem, ēkām vai citiem objektiem un kurām riska iestāšanās varbūtība ir ļoti zema. Lūdzam prasību sasaistīt ar katras VES individuālu riska izvērtējumu.
Par projekta 34. un 35. punktu – gadījums, kad VES kopējā jauda ir tieši 100 MW
Lūdzam precizēt 34. un 35. punktu, ietverot arī gadījumu, kad vēja elektrostaciju kopējā jauda ir tieši 100 MW. Pašreizējā redakcijā viens punkts attiecas uz jaudu, kas ir mazāka par 100 MW, bet otrs attiecas uz jaudu, kas pārsniedz 100 MW. Tādējādi tieši 100 MW gadījums nav noregulēts.
Par projekta 36. punktu – civiltiesiskās atbildības apdrošināšana
Lūdzam precizēt apdrošināmos riskus un civiltiesiskās atbildības limitus vai sliekšņus.
Par projekta 41. punktu – pārejas prasības civilās aizsardzības plānam
Lūdzam paskaidrot, kādēļ 41. punktā ir atsauce tikai uz 35. punktu, kas attiecas uz VES parkiem ar kopējo jaudu, kas ir mazāka par 100 MW. Vai VES parkiem, kuru kopējā jauda pārsniedz 100 MW, pienākums izstrādāt civilās aizsardzības plānu jau ir noteikts spēkā esošajos normatīvajos aktos?
11.08.2026. 13:33
26-TA-1439/6
Evija Birkmane
Iebildums par 3.5. punktu – vēja parka definīcija
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 3.5. punktā paredzēts vēja parku definēt kā: “divu vai vairāku, savstarpēji funkcionāli saistītu, vienā pieslēgumā pieslēgtu vēja elektrostaciju kopumu un tām nepieciešamo infrastruktūru”.
Iebilstu pret šādu definīciju, jo tā nav saskaņota ar spēkā esošo Ministru kabineta noteikumu Nr. 240 regulējumu, kur vēja parka noteikšanā tiek izmantots arī vēja elektrostaciju savstarpējā attāluma kritērijs.
Elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums nav piemērots kritērijs vēja parka faktiskās telpiskās un funkcionālās vienotības noteikšanai. Piedāvātā definīcija rada riskus abos virzienos.
No vienas puses, funkcionāli un telpiski vienotu VES projektu iespējams sadalīt vairākos pieslēgumos un attiecīgi formāli interpretēt kā vairākus atsevišķus vēja parkus. Šāda pieeja var radīt projekta mākslīgas sadrumstalošanas risku un ietekmēt piemērojamo ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūru, tostarp sākotnējā izvērtējuma un pilna IVN piemērošanu, kā arī kopējās jeb kumulatīvās ietekmes novērtēšanu.
No otras puses, definīcija nenosaka maksimālu telpisko attālumu starp viena vēja parka VES. Tādējādi teorētiski par vienu vēja parku iespējams uzskatīt arī VES vai VES grupas, kas atrodas 10, 20 vai vairāk kilometru attālumā cita no citas, ja tās tiek atzītas par funkcionāli saistītām un pieslēgtas vienā pieslēgumā.
Šādā situācijā faktiski atsevišķas VES grupas var tikt vērtētas kā viens vēja parks, nevis kā vairāki savstarpēji ietekmējoši vēja parki. Tas savukārt rada risku, ka netiek pienācīgi identificēta un izvērtēta atsevišķu vēja parku savstarpējā kumulatīvā ietekme uz cilvēkiem, dabu, ainavu un vidi.
Tādējādi viena un tā pati definīcija atkarībā no projekta tehniskās struktūras ļauj nonākt pie diviem pretējiem rezultātiem – faktiski vienotu projektu sadalīt vai faktiski telpiski atsevišķus projektus apvienot.
Turklāt nav pieļaujama situācija, kurā viena un tā paša VES kopuma juridiskais statuss dažādu Ministru kabineta noteikumu izpratnē atšķiras.
Priekšlikums
Saskaņot noteikumu projekta 3.5. punktā ietverto vēja parka definīciju ar Ministru kabineta noteikumos Nr. 240 noteikto vēja parka definīciju, saglabājot objektīvu telpiskās saistības jeb savstarpējā attāluma kritēriju.
Vēja parka definīcija nedrīkst būt atkarīga tikai no elektrotīkla pieslēguma tehniskā risinājuma.
Definīcijai jānovērš gan:
viena funkcionāli un telpiski vienota projekta mākslīga sadalīšana vairākos vēja parkos;
telpiski savstarpēji nesaistītu VES vai VES grupu mākslīga apvienošana vienā vēja parkā.
Pamatojums
Vienotai vēja parka definīcijai ir būtiska nozīme ne tikai šo ekspluatācijas noteikumu piemērošanā, bet arī ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā un kumulatīvās ietekmes identificēšanā.
Vēja elektrostaciju radīto ietekmi nosaka to faktiskais izvietojums, savstarpējais attālums un kopējā ietekme uz teritoriju, nevis izvēlētais elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums.
Tādēļ normatīvajam regulējumam jānodrošina vienota un objektīva vēja parka izpratne, kas nepieļauj projekta robežu mākslīgu veidošanu atkarībā no attīstītāja izvēlētās tehniskās vai juridiskās projekta struktūras.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 3.5. punktā paredzēts vēja parku definēt kā: “divu vai vairāku, savstarpēji funkcionāli saistītu, vienā pieslēgumā pieslēgtu vēja elektrostaciju kopumu un tām nepieciešamo infrastruktūru”.
Iebilstu pret šādu definīciju, jo tā nav saskaņota ar spēkā esošo Ministru kabineta noteikumu Nr. 240 regulējumu, kur vēja parka noteikšanā tiek izmantots arī vēja elektrostaciju savstarpējā attāluma kritērijs.
Elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums nav piemērots kritērijs vēja parka faktiskās telpiskās un funkcionālās vienotības noteikšanai. Piedāvātā definīcija rada riskus abos virzienos.
No vienas puses, funkcionāli un telpiski vienotu VES projektu iespējams sadalīt vairākos pieslēgumos un attiecīgi formāli interpretēt kā vairākus atsevišķus vēja parkus. Šāda pieeja var radīt projekta mākslīgas sadrumstalošanas risku un ietekmēt piemērojamo ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūru, tostarp sākotnējā izvērtējuma un pilna IVN piemērošanu, kā arī kopējās jeb kumulatīvās ietekmes novērtēšanu.
No otras puses, definīcija nenosaka maksimālu telpisko attālumu starp viena vēja parka VES. Tādējādi teorētiski par vienu vēja parku iespējams uzskatīt arī VES vai VES grupas, kas atrodas 10, 20 vai vairāk kilometru attālumā cita no citas, ja tās tiek atzītas par funkcionāli saistītām un pieslēgtas vienā pieslēgumā.
Šādā situācijā faktiski atsevišķas VES grupas var tikt vērtētas kā viens vēja parks, nevis kā vairāki savstarpēji ietekmējoši vēja parki. Tas savukārt rada risku, ka netiek pienācīgi identificēta un izvērtēta atsevišķu vēja parku savstarpējā kumulatīvā ietekme uz cilvēkiem, dabu, ainavu un vidi.
Tādējādi viena un tā pati definīcija atkarībā no projekta tehniskās struktūras ļauj nonākt pie diviem pretējiem rezultātiem – faktiski vienotu projektu sadalīt vai faktiski telpiski atsevišķus projektus apvienot.
Turklāt nav pieļaujama situācija, kurā viena un tā paša VES kopuma juridiskais statuss dažādu Ministru kabineta noteikumu izpratnē atšķiras.
Priekšlikums
Saskaņot noteikumu projekta 3.5. punktā ietverto vēja parka definīciju ar Ministru kabineta noteikumos Nr. 240 noteikto vēja parka definīciju, saglabājot objektīvu telpiskās saistības jeb savstarpējā attāluma kritēriju.
Vēja parka definīcija nedrīkst būt atkarīga tikai no elektrotīkla pieslēguma tehniskā risinājuma.
Definīcijai jānovērš gan:
viena funkcionāli un telpiski vienota projekta mākslīga sadalīšana vairākos vēja parkos;
telpiski savstarpēji nesaistītu VES vai VES grupu mākslīga apvienošana vienā vēja parkā.
Pamatojums
Vienotai vēja parka definīcijai ir būtiska nozīme ne tikai šo ekspluatācijas noteikumu piemērošanā, bet arī ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā un kumulatīvās ietekmes identificēšanā.
Vēja elektrostaciju radīto ietekmi nosaka to faktiskais izvietojums, savstarpējais attālums un kopējā ietekme uz teritoriju, nevis izvēlētais elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums.
Tādēļ normatīvajam regulējumam jānodrošina vienota un objektīva vēja parka izpratne, kas nepieļauj projekta robežu mākslīgu veidošanu atkarībā no attīstītāja izvēlētās tehniskās vai juridiskās projekta struktūras.
11.08.2026. 19:10
26-TA-1439/7
Evija Birkmane
Iebildums par 3.6. punktu – zemas frekvences trokšņa definīcija un infraskaņas diapazona neiekļaušana
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 3.6. punktā zemas frekvences troksnis definēts kā “A-izsvarotā skaņas spiediena līmeņa summārā vērtība (dB(A)) 1/3 oktāvu frekvenču joslās no 10 līdz 160 Hz”.
Iebilstam pret šādu regulējumu, ciktāl tas nozīmē, ka vēja elektrostaciju ekspluatācijas novērtēšanā pilnībā netiek aptverts frekvenču diapazons zem 10 Hz.
10–160 Hz nav universāli piemērojama visa zemo frekvenču un infraskaņas diapazona robeža, bet gan konkrētās zemas frekvences trokšņa novērtēšanas metodikās izmantots diapazons. Starptautiskajā praksē zemas frekvences troksnis un infraskaņa var tikt nodalīti un vērtēti atsevišķi.
Būtiski, ka starptautiskais standarts ISO 7196:1995 “Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements” nosaka G-frekvenču svēruma raksturlielumu infraskaņas mērījumiem un ir paredzēts skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz frekvenču diapazonā. ISO norāda, ka standarts 2022. gadā atkārtoti pārskatīts un apstiprināts kā spēkā esošs.
Tādējādi noteikumu projektā paredzētais 10–160 Hz diapazons neaptver visu infraskaņas diapazonu un no ekspluatācijas novērtējuma pilnībā izslēdz frekvences no 1 līdz 10 Hz.
Arī Dānijas Vides aizsardzības aģentūras pieeja, uz kuru praksē mēdz atsaukties saistībā ar zemas frekvences trokšņa novērtēšanu, nenozīmē, ka infraskaņa zem 10 Hz netiek atzīta vai vērtēta. Dānijas Vides aizsardzības aģentūra atsevišķi nosaka zemas frekvences trokšņa līmeni 10–160 Hz diapazonā un atsevišķi – G-svērto infraskaņas līmeni. Tādējādi 10–160 Hz diapazona izmantošana zemas frekvences trokšņa novērtēšanai pati par sevi nav pamatojums frekvenču zem 10 Hz pilnīgai izslēgšanai no Latvijas vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma.
Šis jautājums tika aktualizēts arī vietējo kopienu un KEM klātienes tikšanās laikā un atkārtoti iesniegts ministrijai rakstiski, norādot uz nepieciešamību ekspluatācijas monitoringā aptvert arī infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu, paredzot vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā arī infraskaņas novērtēšanu frekvenču diapazonā zem 10 Hz, aptverot vismaz 1–10 Hz diapazonu, atbilstoši piemērojamai infraskaņas mērījumu metodikai.
Attiecīgi precizēt 3.6. punktu un turpmākos noteikumu punktus par trokšņa novērtēšanu un monitoringu, skaidri nodalot:
– zemas frekvences trokšņa novērtēšanu 10–160 Hz diapazonā;
– infraskaņas novērtēšanu arī frekvencēs zem 10 Hz.
Ja KEM neparedz infraskaņas zem 10 Hz monitoringa iekļaušanu regulējumā, lūdzam anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kādēļ frekvenču diapazons 1–10 Hz tiek pilnībā izslēgts no vēja elektrostaciju ekspluatācijas uzraudzības, īpaši ņemot vērā, ka pastāv starptautiski atzīta infraskaņas mērījumu metodika.
Pamatojums
Vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt faktiskās akustiskās ietekmes objektīvai un pilnvērtīgai novērtēšanai, nevis tikai viena izvēlēta frekvenču intervāla kontrolei.
Ja regulējumā tiek ieviesta īpaša zemas frekvences trokšņa novērtēšana, nav pamatoti bez atsevišķa zinātniska un metodiska pamatojuma pilnībā izslēgt no uzraudzības infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Šāda pieeja nodrošinātu pilnīgāku vēja elektrostaciju radītās akustiskās ietekmes novērtēšanu un novērstu vietējo kopienu pamatotas bažas, ka daļa no zemākā frekvenču diapazona vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā vispār netiek kontrolēta.
Atsauces:
ISO 7196:1995, Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements, International Organization for Standardization. Standarts nosaka G-frekvenču svērumu skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz diapazonā.
Danish Environmental Protection Agency, Recommended noise limits – Low frequency noise, infrasound and vibrations. Dānijas regulējumā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa līmenis 10–160 Hz diapazonā un G-svērtais infraskaņas līmenis.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 3.6. punktā zemas frekvences troksnis definēts kā “A-izsvarotā skaņas spiediena līmeņa summārā vērtība (dB(A)) 1/3 oktāvu frekvenču joslās no 10 līdz 160 Hz”.
Iebilstam pret šādu regulējumu, ciktāl tas nozīmē, ka vēja elektrostaciju ekspluatācijas novērtēšanā pilnībā netiek aptverts frekvenču diapazons zem 10 Hz.
10–160 Hz nav universāli piemērojama visa zemo frekvenču un infraskaņas diapazona robeža, bet gan konkrētās zemas frekvences trokšņa novērtēšanas metodikās izmantots diapazons. Starptautiskajā praksē zemas frekvences troksnis un infraskaņa var tikt nodalīti un vērtēti atsevišķi.
Būtiski, ka starptautiskais standarts ISO 7196:1995 “Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements” nosaka G-frekvenču svēruma raksturlielumu infraskaņas mērījumiem un ir paredzēts skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz frekvenču diapazonā. ISO norāda, ka standarts 2022. gadā atkārtoti pārskatīts un apstiprināts kā spēkā esošs.
Tādējādi noteikumu projektā paredzētais 10–160 Hz diapazons neaptver visu infraskaņas diapazonu un no ekspluatācijas novērtējuma pilnībā izslēdz frekvences no 1 līdz 10 Hz.
Arī Dānijas Vides aizsardzības aģentūras pieeja, uz kuru praksē mēdz atsaukties saistībā ar zemas frekvences trokšņa novērtēšanu, nenozīmē, ka infraskaņa zem 10 Hz netiek atzīta vai vērtēta. Dānijas Vides aizsardzības aģentūra atsevišķi nosaka zemas frekvences trokšņa līmeni 10–160 Hz diapazonā un atsevišķi – G-svērto infraskaņas līmeni. Tādējādi 10–160 Hz diapazona izmantošana zemas frekvences trokšņa novērtēšanai pati par sevi nav pamatojums frekvenču zem 10 Hz pilnīgai izslēgšanai no Latvijas vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma.
Šis jautājums tika aktualizēts arī vietējo kopienu un KEM klātienes tikšanās laikā un atkārtoti iesniegts ministrijai rakstiski, norādot uz nepieciešamību ekspluatācijas monitoringā aptvert arī infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu, paredzot vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā arī infraskaņas novērtēšanu frekvenču diapazonā zem 10 Hz, aptverot vismaz 1–10 Hz diapazonu, atbilstoši piemērojamai infraskaņas mērījumu metodikai.
Attiecīgi precizēt 3.6. punktu un turpmākos noteikumu punktus par trokšņa novērtēšanu un monitoringu, skaidri nodalot:
– zemas frekvences trokšņa novērtēšanu 10–160 Hz diapazonā;
– infraskaņas novērtēšanu arī frekvencēs zem 10 Hz.
Ja KEM neparedz infraskaņas zem 10 Hz monitoringa iekļaušanu regulējumā, lūdzam anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kādēļ frekvenču diapazons 1–10 Hz tiek pilnībā izslēgts no vēja elektrostaciju ekspluatācijas uzraudzības, īpaši ņemot vērā, ka pastāv starptautiski atzīta infraskaņas mērījumu metodika.
Pamatojums
Vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt faktiskās akustiskās ietekmes objektīvai un pilnvērtīgai novērtēšanai, nevis tikai viena izvēlēta frekvenču intervāla kontrolei.
Ja regulējumā tiek ieviesta īpaša zemas frekvences trokšņa novērtēšana, nav pamatoti bez atsevišķa zinātniska un metodiska pamatojuma pilnībā izslēgt no uzraudzības infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Šāda pieeja nodrošinātu pilnīgāku vēja elektrostaciju radītās akustiskās ietekmes novērtēšanu un novērstu vietējo kopienu pamatotas bažas, ka daļa no zemākā frekvenču diapazona vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā vispār netiek kontrolēta.
Atsauces:
ISO 7196:1995, Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements, International Organization for Standardization. Standarts nosaka G-frekvenču svērumu skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz diapazonā.
Danish Environmental Protection Agency, Recommended noise limits – Low frequency noise, infrasound and vibrations. Dānijas regulējumā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa līmenis 10–160 Hz diapazonā un G-svērtais infraskaņas līmenis.
11.08.2026. 19:28
26-TA-1439/8
Evija Birkmane
Iebildums par 6. punktu – formulējums “neparedz citādāk”
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 1. punktā ir nostiprināts princips, ka ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, pašvaldības akcepta lēmumā vai Valsts vides dienesta tehniskajos noteikumos var būt noteiktas stingrākas prasības.
Savukārt 6. punktā atkārtoti izmantots formulējums:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz citādāk...”
Šāds formulējums nav saskaņots ar 1. punktu un rada interpretācijas risku, ka attiecībā uz trokšņa robežlielumiem individuālajos administratīvajos aktos varētu būt paredzētas ne tikai stingrākas, bet arī mazāk stingras prasības.
Tieši par formulējumu “neparedz citādāk” vietējo kopienu pārstāvji jau iepriekš norādīja gan klātienes sarunās ar KEM, gan rakstiski iesniegtajos priekšlikumos. Jaunajā projekta redakcijā šī problēma 1. punktā ir novērsta, aizstājot to ar nepārprotamu formulējumu “neparedz stingrākas prasības”, taču 6. punktā tā saglabājusies.
Priekšlikums
punktā vārdus:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz citādāk”
aizstāt ar:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz stingrākas prasības”.
Pamatojums
Viena normatīvā akta ietvaros vienam un tam pašam principam jābūt formulētam konsekventi un nepārprotami.
Trokšņa robežlielumi ir cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai noteiktas prasības, tādēļ individuālajos administratīvajos aktos būtu pieļaujama stingrāku, nevis mazāk stingru prasību noteikšana.
Piedāvātā redakcija vienlaikus novērstu pretrunu starp noteikumu projekta 1. un 6. punktu.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 1. punktā ir nostiprināts princips, ka ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, pašvaldības akcepta lēmumā vai Valsts vides dienesta tehniskajos noteikumos var būt noteiktas stingrākas prasības.
Savukārt 6. punktā atkārtoti izmantots formulējums:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz citādāk...”
Šāds formulējums nav saskaņots ar 1. punktu un rada interpretācijas risku, ka attiecībā uz trokšņa robežlielumiem individuālajos administratīvajos aktos varētu būt paredzētas ne tikai stingrākas, bet arī mazāk stingras prasības.
Tieši par formulējumu “neparedz citādāk” vietējo kopienu pārstāvji jau iepriekš norādīja gan klātienes sarunās ar KEM, gan rakstiski iesniegtajos priekšlikumos. Jaunajā projekta redakcijā šī problēma 1. punktā ir novērsta, aizstājot to ar nepārprotamu formulējumu “neparedz stingrākas prasības”, taču 6. punktā tā saglabājusies.
Priekšlikums
punktā vārdus:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz citādāk”
aizstāt ar:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz stingrākas prasības”.
Pamatojums
Viena normatīvā akta ietvaros vienam un tam pašam principam jābūt formulētam konsekventi un nepārprotami.
Trokšņa robežlielumi ir cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai noteiktas prasības, tādēļ individuālajos administratīvajos aktos būtu pieļaujama stingrāku, nevis mazāk stingru prasību noteikšana.
Piedāvātā redakcija vienlaikus novērstu pretrunu starp noteikumu projekta 1. un 6. punktu.
11.08.2026. 19:34
26-TA-1439/9
Evija Birkmane
Iebildums par 6. punktu – dienas, vakara un nakts trokšņa rādītāju piemērošana
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 6. punktā noteikts, ka vēja elektrostaciju radītais vides trokšņa līmenis nedrīkst pārsniegt dienas, vakara un nakts trokšņa rādītāju 40 dB(A), savukārt vēja elektrostaciju radītais A-izsvarotais skaņas spiediena līmenis pie nominālās jaudas nedrīkst pārsniegt 45 dB(A).
Atbalstām atsevišķas nakts trokšņa prasības noteikšanu, tomēr saglabājas būtiska neskaidrība par 40 dB(A) rādītāja praktisko piemērošanu.
Šis jautājums tika īpaši pārrunāts arī vietējo kopienu pārstāvju un KEM klātienes tikšanās laikā.
Galvenās bažas ir saistītas ar trokšņa vidējo rādītāju izmantošanu. Vēja elektrostaciju radītais troksnis nav konstants – tas mainās atkarībā no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, turbīnas darbības režīma un citiem faktoriem.
Tādēļ iespējama situācija, kad daļu nakts vēja elektrostacija nedarbojas vai darbojas ar nelielu jaudu un trokšņa līmenis ir zems, bet citā nakts periodā pie konkrētiem meteoroloģiskajiem apstākļiem trokšņa līmenis ir būtiski augstāks. Ja atbilstība 40 dB(A) robežlielumam tiek vērtēta tikai pēc visa nakts perioda vidējā rādītāja, paaugstināta trokšņa periodi var tikt kompensēti ar klusākiem periodiem.
Rezultātā aprēķinātais nakts rādītājs var formāli atbilst 40 dB(A) prasībai, lai gan atsevišķos un cilvēka miegam būtiskos nakts periodos faktiskā trokšņa ietekme ir ievērojami lielāka.
Noteikumu projekta 6. punktā paredzētais papildu 45 dB(A) ierobežojums pie nominālās jaudas šo jautājumu pilnībā neatrisina, jo paaugstināts trokšņa līmenis var rasties arī citos turbīnas darbības režīmos un konkrētu meteoroloģisko apstākļu kombinācijās.
Priekšlikums
Precizēt noteikumu projektu un tā anotāciju, nepārprotami nosakot, kā praktiski tiek vērtēta atbilstība 40 dB(A) dienas, vakara un īpaši nakts trokšņa robežlielumam.
Trokšņa novērtēšanas sistēmai jānodrošina, ka paaugstināta trokšņa epizodes netiek “izlīdzinātas” ar periodiem, kuros vēja elektrostacija nedarbojas, darbojas ar samazinātu jaudu vai meteoroloģisko apstākļu dēļ tās radītais troksnis konkrētajā novērtēšanas vietā ir būtiski zemāks.
Papildus ilgtermiņa vai perioda vidējiem trokšņa rādītājiem nepieciešams paredzēt tādu novērtēšanas metodiku un rādītājus, kas ļauj identificēt un izvērtēt arī paaugstināta trokšņa epizodes, īpaši nakts laikā.
Anotācijā nepieciešams skaidri izskaidrot:
– kāds tieši laika periods tiek izmantots 40 dB(A) nakts trokšņa rādītāja aprēķināšanai;
– kā tiek vērtētas īslaicīgas un atkārtotas paaugstināta trokšņa epizodes;
– kā tiek novērsta situācija, kad periodi, kuros VES nedarbojas vai darbojas ar mazu jaudu, matemātiski samazina kopējo trokšņa rādītāju;
– kā 40 dB(A) trokšņa rādītājs praktiski mijiedarbojas ar 45 dB(A) skaņas spiediena līmeņa ierobežojumu pie nominālās jaudas.
Pamatojums
Nakts trokšņa regulējuma mērķim jābūt cilvēku miega, veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, nevis tikai formālai atbilstībai vidējam matemātiskam rādītājam.
Vēja elektrostaciju trokšņa mainīgā rakstura dēļ īpaši būtiski ir nodrošināt, lai novērtēšanas metodika atspoguļotu faktiskos apstākļus tajos periodos, kad ietekme uz cilvēkiem ir vislielākā.
Pretējā gadījumā iespējama situācija, kurā normatīvais robežlielums formāli tiek ievērots, bet regulējuma mērķis – cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzība – praksē netiek sasniegts.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 6. punktā noteikts, ka vēja elektrostaciju radītais vides trokšņa līmenis nedrīkst pārsniegt dienas, vakara un nakts trokšņa rādītāju 40 dB(A), savukārt vēja elektrostaciju radītais A-izsvarotais skaņas spiediena līmenis pie nominālās jaudas nedrīkst pārsniegt 45 dB(A).
Atbalstām atsevišķas nakts trokšņa prasības noteikšanu, tomēr saglabājas būtiska neskaidrība par 40 dB(A) rādītāja praktisko piemērošanu.
Šis jautājums tika īpaši pārrunāts arī vietējo kopienu pārstāvju un KEM klātienes tikšanās laikā.
Galvenās bažas ir saistītas ar trokšņa vidējo rādītāju izmantošanu. Vēja elektrostaciju radītais troksnis nav konstants – tas mainās atkarībā no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, turbīnas darbības režīma un citiem faktoriem.
Tādēļ iespējama situācija, kad daļu nakts vēja elektrostacija nedarbojas vai darbojas ar nelielu jaudu un trokšņa līmenis ir zems, bet citā nakts periodā pie konkrētiem meteoroloģiskajiem apstākļiem trokšņa līmenis ir būtiski augstāks. Ja atbilstība 40 dB(A) robežlielumam tiek vērtēta tikai pēc visa nakts perioda vidējā rādītāja, paaugstināta trokšņa periodi var tikt kompensēti ar klusākiem periodiem.
Rezultātā aprēķinātais nakts rādītājs var formāli atbilst 40 dB(A) prasībai, lai gan atsevišķos un cilvēka miegam būtiskos nakts periodos faktiskā trokšņa ietekme ir ievērojami lielāka.
Noteikumu projekta 6. punktā paredzētais papildu 45 dB(A) ierobežojums pie nominālās jaudas šo jautājumu pilnībā neatrisina, jo paaugstināts trokšņa līmenis var rasties arī citos turbīnas darbības režīmos un konkrētu meteoroloģisko apstākļu kombinācijās.
Priekšlikums
Precizēt noteikumu projektu un tā anotāciju, nepārprotami nosakot, kā praktiski tiek vērtēta atbilstība 40 dB(A) dienas, vakara un īpaši nakts trokšņa robežlielumam.
Trokšņa novērtēšanas sistēmai jānodrošina, ka paaugstināta trokšņa epizodes netiek “izlīdzinātas” ar periodiem, kuros vēja elektrostacija nedarbojas, darbojas ar samazinātu jaudu vai meteoroloģisko apstākļu dēļ tās radītais troksnis konkrētajā novērtēšanas vietā ir būtiski zemāks.
Papildus ilgtermiņa vai perioda vidējiem trokšņa rādītājiem nepieciešams paredzēt tādu novērtēšanas metodiku un rādītājus, kas ļauj identificēt un izvērtēt arī paaugstināta trokšņa epizodes, īpaši nakts laikā.
Anotācijā nepieciešams skaidri izskaidrot:
– kāds tieši laika periods tiek izmantots 40 dB(A) nakts trokšņa rādītāja aprēķināšanai;
– kā tiek vērtētas īslaicīgas un atkārtotas paaugstināta trokšņa epizodes;
– kā tiek novērsta situācija, kad periodi, kuros VES nedarbojas vai darbojas ar mazu jaudu, matemātiski samazina kopējo trokšņa rādītāju;
– kā 40 dB(A) trokšņa rādītājs praktiski mijiedarbojas ar 45 dB(A) skaņas spiediena līmeņa ierobežojumu pie nominālās jaudas.
Pamatojums
Nakts trokšņa regulējuma mērķim jābūt cilvēku miega, veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, nevis tikai formālai atbilstībai vidējam matemātiskam rādītājam.
Vēja elektrostaciju trokšņa mainīgā rakstura dēļ īpaši būtiski ir nodrošināt, lai novērtēšanas metodika atspoguļotu faktiskos apstākļus tajos periodos, kad ietekme uz cilvēkiem ir vislielākā.
Pretējā gadījumā iespējama situācija, kurā normatīvais robežlielums formāli tiek ievērots, bet regulējuma mērķis – cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzība – praksē netiek sasniegts.
11.08.2026. 19:36
26-TA-1439/10
Evija Birkmane
Iebildums par 7. punktu – zemas frekvences trokšņa robežlielumu piemērošana un pamatojums
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 7. punktā paredzēts, ka vēja elektrostaciju radītais zemas frekvences trokšņa līmenis telpās nedrīkst pārsniegt 20 dB(A), savukārt pie vēja elektrostacijas nominālās jaudas – 25 dB(A).
Anotācijā norādīts, ka šīs robežvērtības “noteiktas, ņemot vērā zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnības un tā iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu”.
Tomēr anotācijā nav norādīts ne konkrēts zinātniskais avots, ne starptautiska rekomendācija, standarts vai citas valsts regulējums, no kura izriet tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības.
Tāpat nav izskaidrots, kādēļ vispārējais zemas frekvences trokšņa robežlielums noteikts 20 dB(A), bet pie VES nominālās jaudas tiek pieļauts par 5 dB(A) augstāks līmenis – 25 dB(A).
Papildus saglabājas būtiska neskaidrība par šo robežvērtību praktisko piemērošanu.
Vēja elektrostaciju radītais troksnis nav konstants – tas mainās atkarībā no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, turbīnas darbības režīma un citiem faktoriem.
Ja atbilstība 20 dB(A) robežlielumam tiek vērtēta pēc ilgāka perioda vidējās vērtības, iespējama situācija, kurā paaugstināta zemas frekvences trokšņa periodi tiek matemātiski kompensēti ar periodiem, kuros VES nedarbojas, darbojas ar mazāku jaudu vai tās radītā ietekme konkrētajā novērtēšanas vietā ir zemāka.
Īpaši būtiski tas ir nakts laikā un dzīvojamo ēku iekštelpās, kur regulējuma mērķim jābūt faktiskās ietekmes uz cilvēku miegu, labsajūtu, veselību un dzīves kvalitāti novērtēšanai.
Arī 25 dB(A) robežlielums pie nominālās jaudas pats par sevi šo problēmu neatrisina, jo nav izskaidrots, kā tiks vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences trokšņa līmenis rodas pie cita VES darbības režīma vai konkrētu meteoroloģisko apstākļu kombinācijas.
Papildus norādām, ka 7. punkta piemērošana ir tieši saistīta ar manu atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu. Ja zemas frekvences trokšņa novērtējums tiek veikts tikai 10–160 Hz diapazonā, 20 un 25 dB(A) robežlielumi paši par sevi nenodrošina infraskaņas zem 10 Hz kontroli.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar konkrētu, pārbaudāmu zinātnisko un metodisko pamatojumu 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtību izvēlei, norādot izmantotos pētījumus, starptautiskās rekomendācijas, standartus vai citu valstu regulējumu.
Atsevišķi pamatot, kādēļ pie VES nominālās jaudas pieļaujams par 5 dB(A) augstāks zemas frekvences trokšņa līmenis nekā vispārēji noteiktais 20 dB(A) robežlielums.
Vienlaikus noteikumu projektā vai anotācijā nepārprotami noteikt:
– kāds laika periods tiek izmantots 20 dB(A) robežlieluma novērtēšanai;
– kā tiek identificētas un vērtētas īslaicīgas vai atkārtotas paaugstināta zemas frekvences trokšņa epizodes;
– kā tiek novērsta situācija, kad klusāki periodi vai periodi, kuros VES nedarbojas, matemātiski samazina kopējo novērtējuma rezultātu;
– kā tiek vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences troksnis rodas pie VES darbības režīma, kas nav nominālā jauda.
Vienlaikus, ņemot vērā atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu, regulējumā nepieciešams paredzēt arī infraskaņas novērtēšanu frekvencēs zem 10 Hz.
Pamatojums
Anotācijā ietverta vispārīga norāde uz zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnībām un iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu nav pietiekama, lai būtu iespējams pārbaudīt, uz kāda zinātniska vai metodiska pamata izvēlētas tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības.
Normatīvajā regulējumā noteiktajiem robežlielumiem, kas paredzēti cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, jābūt zinātniski pamatotiem, pārbaudāmiem un sasaistītiem ar nepārprotamu novērtēšanas metodiku.
Tas ir īpaši būtiski zemas frekvences trokšņa gadījumā, kur faktiskā ietekme var būt atkarīga ne tikai no vidējā trokšņa līmeņa, bet arī no konkrētiem darbības un meteoroloģiskajiem apstākļiem.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 7. punktā paredzēts, ka vēja elektrostaciju radītais zemas frekvences trokšņa līmenis telpās nedrīkst pārsniegt 20 dB(A), savukārt pie vēja elektrostacijas nominālās jaudas – 25 dB(A).
Anotācijā norādīts, ka šīs robežvērtības “noteiktas, ņemot vērā zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnības un tā iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu”.
Tomēr anotācijā nav norādīts ne konkrēts zinātniskais avots, ne starptautiska rekomendācija, standarts vai citas valsts regulējums, no kura izriet tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības.
Tāpat nav izskaidrots, kādēļ vispārējais zemas frekvences trokšņa robežlielums noteikts 20 dB(A), bet pie VES nominālās jaudas tiek pieļauts par 5 dB(A) augstāks līmenis – 25 dB(A).
Papildus saglabājas būtiska neskaidrība par šo robežvērtību praktisko piemērošanu.
Vēja elektrostaciju radītais troksnis nav konstants – tas mainās atkarībā no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, turbīnas darbības režīma un citiem faktoriem.
Ja atbilstība 20 dB(A) robežlielumam tiek vērtēta pēc ilgāka perioda vidējās vērtības, iespējama situācija, kurā paaugstināta zemas frekvences trokšņa periodi tiek matemātiski kompensēti ar periodiem, kuros VES nedarbojas, darbojas ar mazāku jaudu vai tās radītā ietekme konkrētajā novērtēšanas vietā ir zemāka.
Īpaši būtiski tas ir nakts laikā un dzīvojamo ēku iekštelpās, kur regulējuma mērķim jābūt faktiskās ietekmes uz cilvēku miegu, labsajūtu, veselību un dzīves kvalitāti novērtēšanai.
Arī 25 dB(A) robežlielums pie nominālās jaudas pats par sevi šo problēmu neatrisina, jo nav izskaidrots, kā tiks vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences trokšņa līmenis rodas pie cita VES darbības režīma vai konkrētu meteoroloģisko apstākļu kombinācijas.
Papildus norādām, ka 7. punkta piemērošana ir tieši saistīta ar manu atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu. Ja zemas frekvences trokšņa novērtējums tiek veikts tikai 10–160 Hz diapazonā, 20 un 25 dB(A) robežlielumi paši par sevi nenodrošina infraskaņas zem 10 Hz kontroli.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar konkrētu, pārbaudāmu zinātnisko un metodisko pamatojumu 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtību izvēlei, norādot izmantotos pētījumus, starptautiskās rekomendācijas, standartus vai citu valstu regulējumu.
Atsevišķi pamatot, kādēļ pie VES nominālās jaudas pieļaujams par 5 dB(A) augstāks zemas frekvences trokšņa līmenis nekā vispārēji noteiktais 20 dB(A) robežlielums.
Vienlaikus noteikumu projektā vai anotācijā nepārprotami noteikt:
– kāds laika periods tiek izmantots 20 dB(A) robežlieluma novērtēšanai;
– kā tiek identificētas un vērtētas īslaicīgas vai atkārtotas paaugstināta zemas frekvences trokšņa epizodes;
– kā tiek novērsta situācija, kad klusāki periodi vai periodi, kuros VES nedarbojas, matemātiski samazina kopējo novērtējuma rezultātu;
– kā tiek vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences troksnis rodas pie VES darbības režīma, kas nav nominālā jauda.
Vienlaikus, ņemot vērā atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu, regulējumā nepieciešams paredzēt arī infraskaņas novērtēšanu frekvencēs zem 10 Hz.
Pamatojums
Anotācijā ietverta vispārīga norāde uz zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnībām un iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu nav pietiekama, lai būtu iespējams pārbaudīt, uz kāda zinātniska vai metodiska pamata izvēlētas tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības.
Normatīvajā regulējumā noteiktajiem robežlielumiem, kas paredzēti cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, jābūt zinātniski pamatotiem, pārbaudāmiem un sasaistītiem ar nepārprotamu novērtēšanas metodiku.
Tas ir īpaši būtiski zemas frekvences trokšņa gadījumā, kur faktiskā ietekme var būt atkarīga ne tikai no vidējā trokšņa līmeņa, bet arī no konkrētiem darbības un meteoroloģiskajiem apstākļiem.
11.08.2026. 19:39
26-TA-1439/11
Evija Birkmane
Iebildums par 9. punktu – zemas frekvences trokšņa aprēķinos izmantotie VES darbības apstākļi
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 9. punkts paredz, ka zemas frekvences trokšņa līmeņa aprēķiniem izmanto datus par VES radīto skaņas jaudu (LWA), kas noteikta pie vēja ātruma 6 m/s un 8 m/s 10 m augstumā virs zemes.
Saprotu, ka 10 m augstums šajā gadījumā ir vēja ātruma standartizēts references augstums, nevis trokšņa mērījuma augstums pie dzīvojamās mājas.
Tomēr manā ieskatā nav pietiekami pamatots, kādēļ zemas frekvences trokšņa ietekmes novērtēšanai regulējumā tiek izmantoti tikai divi konkrēti vēja ātrumi – 6 m/s un 8 m/s – un vai tie visos gadījumos raksturo konkrētā VES modeļa akustiski nelabvēlīgāko normālas ekspluatācijas režīmu.
Starptautiskajā standartā IEC 61400-11 vēja turbīnu akustisko raksturlielumu noteikšanai tiek izmantots standartizēts 10 m references vēja ātrums, taču dokumentējamais vēja ātrumu diapazons tiek saistīts arī ar konkrētās VES jaudas raksturlīkni un turbīnas tipu.
Tas ir īpaši būtiski mūsdienu lieljaudas VES gadījumā, kuru tehniskie parametri, rotora diametri, rumbas augstumi un darbības režīmi var būtiski atšķirties.
Turklāt noteikumu projekta 7. punktā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa robežlielums VES darbībai pie nominālās jaudas. Tādēļ nepieciešams nepārprotami nodrošināt, ka 9. punktā paredzētā aprēķinu metodika aptver arī tos ekspluatācijas apstākļus, kuros konkrētā VES rada vislielāko zemas frekvences trokšņa emisiju.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu, paredzot, ka zemas frekvences trokšņa novērtēšanā papildus 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumiem tiek izvērtēts arī konkrētās VES akustiski nelabvēlīgākais normālas ekspluatācijas režīms, tostarp režīms, kurā tiek sasniegta maksimālā zemas frekvences skaņas jauda.
Anotācijā lūdzu skaidri pamatot 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumu izvēli un izskaidrot, kā šī metodika nodrošina 7. punktā noteiktā 25 dB(A) robežlieluma pie nominālās jaudas pārbaudi.
Pamatojums
Standartizēta references vēja ātruma izmantošana ir saprotama un nepieciešama salīdzināmu akustisko datu iegūšanai, tomēr tai nevajadzētu ierobežot faktiskās ekspluatācijas ietekmes novērtējumu tikai ar diviem iepriekš noteiktiem VES darbības apstākļiem.
Ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nodrošināt, ka robežlielumi tiek ievēroti arī tajos normālas ekspluatācijas apstākļos, kuros konkrētā VES rada vislielāko akustisko ietekmi.
Atsauce: IEC 61400-11, Wind turbines – Part 11: Acoustic noise measurement techniques – standarts paredz VES akustisko emisiju raksturošanu, izmantojot standartizētu 10 m references vēja ātrumu, vienlaikus sasaistot dokumentējamo vēja ātrumu diapazonu ar konkrētās VES darbības raksturlielumiem.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 9. punkts paredz, ka zemas frekvences trokšņa līmeņa aprēķiniem izmanto datus par VES radīto skaņas jaudu (LWA), kas noteikta pie vēja ātruma 6 m/s un 8 m/s 10 m augstumā virs zemes.
Saprotu, ka 10 m augstums šajā gadījumā ir vēja ātruma standartizēts references augstums, nevis trokšņa mērījuma augstums pie dzīvojamās mājas.
Tomēr manā ieskatā nav pietiekami pamatots, kādēļ zemas frekvences trokšņa ietekmes novērtēšanai regulējumā tiek izmantoti tikai divi konkrēti vēja ātrumi – 6 m/s un 8 m/s – un vai tie visos gadījumos raksturo konkrētā VES modeļa akustiski nelabvēlīgāko normālas ekspluatācijas režīmu.
Starptautiskajā standartā IEC 61400-11 vēja turbīnu akustisko raksturlielumu noteikšanai tiek izmantots standartizēts 10 m references vēja ātrums, taču dokumentējamais vēja ātrumu diapazons tiek saistīts arī ar konkrētās VES jaudas raksturlīkni un turbīnas tipu.
Tas ir īpaši būtiski mūsdienu lieljaudas VES gadījumā, kuru tehniskie parametri, rotora diametri, rumbas augstumi un darbības režīmi var būtiski atšķirties.
Turklāt noteikumu projekta 7. punktā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa robežlielums VES darbībai pie nominālās jaudas. Tādēļ nepieciešams nepārprotami nodrošināt, ka 9. punktā paredzētā aprēķinu metodika aptver arī tos ekspluatācijas apstākļus, kuros konkrētā VES rada vislielāko zemas frekvences trokšņa emisiju.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu, paredzot, ka zemas frekvences trokšņa novērtēšanā papildus 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumiem tiek izvērtēts arī konkrētās VES akustiski nelabvēlīgākais normālas ekspluatācijas režīms, tostarp režīms, kurā tiek sasniegta maksimālā zemas frekvences skaņas jauda.
Anotācijā lūdzu skaidri pamatot 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumu izvēli un izskaidrot, kā šī metodika nodrošina 7. punktā noteiktā 25 dB(A) robežlieluma pie nominālās jaudas pārbaudi.
Pamatojums
Standartizēta references vēja ātruma izmantošana ir saprotama un nepieciešama salīdzināmu akustisko datu iegūšanai, tomēr tai nevajadzētu ierobežot faktiskās ekspluatācijas ietekmes novērtējumu tikai ar diviem iepriekš noteiktiem VES darbības apstākļiem.
Ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nodrošināt, ka robežlielumi tiek ievēroti arī tajos normālas ekspluatācijas apstākļos, kuros konkrētā VES rada vislielāko akustisko ietekmi.
Atsauce: IEC 61400-11, Wind turbines – Part 11: Acoustic noise measurement techniques – standarts paredz VES akustisko emisiju raksturošanu, izmantojot standartizētu 10 m references vēja ātrumu, vienlaikus sasaistot dokumentējamo vēja ātrumu diapazonu ar konkrētās VES darbības raksturlielumiem.
11.08.2026. 19:44
26-TA-1439/12
Evija Birkmane
Iebildums par 11. punktu – trokšņa monitoringa veikšana tikai vienā punktā
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 11. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs veic vēja elektrostacijas trokšņa monitoringu vienā punktā ietekmējamā teritorijā, mērījuma veikšanas vietu saskaņojot ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu.
Iebilstu pret prasības ierobežošanu ar vienu monitoringa punktu.
Viena mērījuma vieta nevar objektīvi raksturot vēja parka radīto trokšņa ietekmi visā ietekmējamā teritorijā, īpaši lielu un telpiski plašu vēja parku gadījumā.
VES radītā trokšņa ietekme konkrētā dzīvojamā teritorijā vai viensētā ir atkarīga no vairākiem faktoriem – attāluma līdz atsevišķām VES, vienlaikus ietekmējošo VES skaita, vēja virziena un ātruma, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un citiem apstākļiem.
Līdz ar to vienā vēja parka daļā izvēlēta monitoringa vieta var uzrādīt atbilstību robežlielumiem, kamēr citā parka daļā pie cita vēja virziena un citas VES kombinācijas faktiskā trokšņa ietekme var būt būtiski atšķirīga.
Šīs nav tikai teorētiskas bažas. Kā konkrētu piemēru var minēt IVN procesā esošo vēja parku “Tume” Tukuma novadā. Projekts aptver plašu teritoriju vairākos pagastos, un IVN ietvaros telpiski plašs VES kopums tiek vērtēts kā viens vēja parks. Atsevišķās teritorijās dzīvojamās mājas var atrasties starp vairākām VES grupām, tostarp situācijās, kad VES attiecībā pret vienu dzīvojamo māju izvietotas vairākās debespusēs.
Konkrētā man zināmā “Tume” IVN situācijā ap vienu dzīvojamo māju VES ir plānotas trīs debespusēs, turklāt starp atsevišķām VES grupām ir vairāk nekā 2 km attālums. Tas uzskatāmi parāda, kādēļ viena monitoringa punkta pieeja var būt nepietiekama. Atkarībā no vēja virziena konkrēto dzīvojamo māju var ietekmēt dažādas VES un atšķirīgas VES kombinācijas. Vienā monitoringa vietā un pie viena meteoroloģisko apstākļu kopuma iegūts rezultāts nevar automātiski raksturot situāciju citās vēja parka daļās.
Šis piemērs ir būtisks arī saistībā ar noteikumu projekta 3.5. punktā piedāvāto “vēja parka” definīciju. Kā norādīju atsevišķā iebildumā par 3.5. punktu, vēja parka definīcijai jābūt saskaņotai ar citos normatīvajos aktos noteikto un tā nedrīkst pieļaut ne funkcionāli un telpiski vienota projekta mākslīgu sadalīšanu, ne telpiski atsevišķu VES grupu mākslīgu apvienošanu.
Turklāt noteikumu projekta 10. punkts paredz, ka gadījumos, kad trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā vēja elektrostaciju radītā trokšņa ietekme. Manā ieskatā viena monitoringa punkta noteikšana pati par sevi nenodrošina pietiekamu pamatu šīs prasības faktiskai pārbaudei visā ietekmējamā teritorijā.
Priekšlikums
Aizstāt prasību veikt trokšņa monitoringu “vienā punktā ietekmējamā teritorijā” ar prasību veikt monitoringu vienā vai vairākās reprezentatīvās un potenciāli visvairāk ietekmētajās novērtēšanas vietās, monitoringa punktu skaitu un izvietojumu nosakot atkarībā no konkrētā vēja parka:
– VES skaita un telpiskā izvietojuma;
– ietekmējamās teritorijas lieluma;
– dzīvojamās apbūves izvietojuma;
– prognozētās summārās trokšņa ietekmes;
– VES izvietojuma dažādās debespusēs attiecībā pret dzīvojamo apbūvi;
– valdošajiem un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākajiem vēja virzieniem;
– reljefa un citiem apstākļiem, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Ja vēja parks sastāv no vairākām telpiski nodalītām VES grupām vai aptver plašu teritoriju, regulējumā būtu jāparedz pienākums noteikt vairākas monitoringa vietas, kas reprezentē katras būtiski atšķirīgās teritorijas trokšņa situāciju.
Monitoringa vietas arī turpmāk būtu saskaņojamas ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu, taču regulējumam nevajadzētu mākslīgi ierobežot monitoringu ar vienu punktu neatkarīgi no vēja parka lieluma, konfigurācijas un faktiskās ietekmes teritorijas.
Pamatojums
Trokšņa monitoringa mērķim jābūt faktiskās VES radītās ietekmes pārbaudei, nevis tikai formālai mērījuma veikšanas prasības izpildei.
Vienas monitoringa vietas noteikšana neatkarīgi no vēja parka lieluma, VES skaita, konfigurācijas un apkārtējās apbūves neļauj garantēt, ka tiek identificētas teritorijas ar lielāko faktisko trokšņa ietekmi.
Tas ir īpaši būtiski situācijās, kad dzīvojamā apbūve atrodas starp vairākām VES vai VES grupām un faktiskās ietekmes avots mainās atkarībā no vēja virziena un konkrēto VES darbības režīma.
Regulējumam jānodrošina pietiekami reprezentatīvs monitorings, lai praksē būtu iespējams pārbaudīt gan 6. un 7. punktā noteikto robežlielumu ievērošanu, gan 10. punktā noteikto summārās trokšņa ietekmes prasību.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 11. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs veic vēja elektrostacijas trokšņa monitoringu vienā punktā ietekmējamā teritorijā, mērījuma veikšanas vietu saskaņojot ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu.
Iebilstu pret prasības ierobežošanu ar vienu monitoringa punktu.
Viena mērījuma vieta nevar objektīvi raksturot vēja parka radīto trokšņa ietekmi visā ietekmējamā teritorijā, īpaši lielu un telpiski plašu vēja parku gadījumā.
VES radītā trokšņa ietekme konkrētā dzīvojamā teritorijā vai viensētā ir atkarīga no vairākiem faktoriem – attāluma līdz atsevišķām VES, vienlaikus ietekmējošo VES skaita, vēja virziena un ātruma, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un citiem apstākļiem.
Līdz ar to vienā vēja parka daļā izvēlēta monitoringa vieta var uzrādīt atbilstību robežlielumiem, kamēr citā parka daļā pie cita vēja virziena un citas VES kombinācijas faktiskā trokšņa ietekme var būt būtiski atšķirīga.
Šīs nav tikai teorētiskas bažas. Kā konkrētu piemēru var minēt IVN procesā esošo vēja parku “Tume” Tukuma novadā. Projekts aptver plašu teritoriju vairākos pagastos, un IVN ietvaros telpiski plašs VES kopums tiek vērtēts kā viens vēja parks. Atsevišķās teritorijās dzīvojamās mājas var atrasties starp vairākām VES grupām, tostarp situācijās, kad VES attiecībā pret vienu dzīvojamo māju izvietotas vairākās debespusēs.
Konkrētā man zināmā “Tume” IVN situācijā ap vienu dzīvojamo māju VES ir plānotas trīs debespusēs, turklāt starp atsevišķām VES grupām ir vairāk nekā 2 km attālums. Tas uzskatāmi parāda, kādēļ viena monitoringa punkta pieeja var būt nepietiekama. Atkarībā no vēja virziena konkrēto dzīvojamo māju var ietekmēt dažādas VES un atšķirīgas VES kombinācijas. Vienā monitoringa vietā un pie viena meteoroloģisko apstākļu kopuma iegūts rezultāts nevar automātiski raksturot situāciju citās vēja parka daļās.
Šis piemērs ir būtisks arī saistībā ar noteikumu projekta 3.5. punktā piedāvāto “vēja parka” definīciju. Kā norādīju atsevišķā iebildumā par 3.5. punktu, vēja parka definīcijai jābūt saskaņotai ar citos normatīvajos aktos noteikto un tā nedrīkst pieļaut ne funkcionāli un telpiski vienota projekta mākslīgu sadalīšanu, ne telpiski atsevišķu VES grupu mākslīgu apvienošanu.
Turklāt noteikumu projekta 10. punkts paredz, ka gadījumos, kad trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā vēja elektrostaciju radītā trokšņa ietekme. Manā ieskatā viena monitoringa punkta noteikšana pati par sevi nenodrošina pietiekamu pamatu šīs prasības faktiskai pārbaudei visā ietekmējamā teritorijā.
Priekšlikums
Aizstāt prasību veikt trokšņa monitoringu “vienā punktā ietekmējamā teritorijā” ar prasību veikt monitoringu vienā vai vairākās reprezentatīvās un potenciāli visvairāk ietekmētajās novērtēšanas vietās, monitoringa punktu skaitu un izvietojumu nosakot atkarībā no konkrētā vēja parka:
– VES skaita un telpiskā izvietojuma;
– ietekmējamās teritorijas lieluma;
– dzīvojamās apbūves izvietojuma;
– prognozētās summārās trokšņa ietekmes;
– VES izvietojuma dažādās debespusēs attiecībā pret dzīvojamo apbūvi;
– valdošajiem un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākajiem vēja virzieniem;
– reljefa un citiem apstākļiem, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Ja vēja parks sastāv no vairākām telpiski nodalītām VES grupām vai aptver plašu teritoriju, regulējumā būtu jāparedz pienākums noteikt vairākas monitoringa vietas, kas reprezentē katras būtiski atšķirīgās teritorijas trokšņa situāciju.
Monitoringa vietas arī turpmāk būtu saskaņojamas ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu, taču regulējumam nevajadzētu mākslīgi ierobežot monitoringu ar vienu punktu neatkarīgi no vēja parka lieluma, konfigurācijas un faktiskās ietekmes teritorijas.
Pamatojums
Trokšņa monitoringa mērķim jābūt faktiskās VES radītās ietekmes pārbaudei, nevis tikai formālai mērījuma veikšanas prasības izpildei.
Vienas monitoringa vietas noteikšana neatkarīgi no vēja parka lieluma, VES skaita, konfigurācijas un apkārtējās apbūves neļauj garantēt, ka tiek identificētas teritorijas ar lielāko faktisko trokšņa ietekmi.
Tas ir īpaši būtiski situācijās, kad dzīvojamā apbūve atrodas starp vairākām VES vai VES grupām un faktiskās ietekmes avots mainās atkarībā no vēja virziena un konkrēto VES darbības režīma.
Regulējumam jānodrošina pietiekami reprezentatīvs monitorings, lai praksē būtu iespējams pārbaudīt gan 6. un 7. punktā noteikto robežlielumu ievērošanu, gan 10. punktā noteikto summārās trokšņa ietekmes prasību.
11.08.2026. 19:48
26-TA-1439/13
Evija Birkmane
Iebildums par 12. punktu – subjektīva “dzirdams/nav dzirdams” kritērija izmantošana trokšņa mērījumu veikšanai
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 12. punkts paredz, ka Veselības inspekcija, pamatojoties uz attiecīgu iesniegumu, organizē 6. un 7. punktā noteikto trokšņa prasību ievērošanas pārbaudi. Vienlaikus noteikts:
“Ja pārbaudes laikā Veselības inspekcija konstatē, ka elektroenerģijas ražošanas iekārtu radītais troksnis novērtēšanas vietā nav dzirdams, trokšņa mērījumus neveic. Ja pārbaudes laikā troksnis ir dzirdams, tiek veikti trokšņa mērījumi.”
Iebilstu pret cilvēka subjektīvas dzirdamības izmantošanu kā priekšnoteikumu objektīvu trokšņa mērījumu veikšanai.
Pirmkārt, VES radītais troksnis būtiski mainās atkarībā no vēja virziena un ātruma, atmosfēras apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un citiem faktoriem.
Iedzīvotājs var iesniegt sūdzību, piemēram, par regulāru paaugstinātu troksni naktī pie konkrēta vēja virziena, taču Veselības inspekcija var ierasties dienā, pie cita vēja virziena vai laikā, kad attiecīgās VES darbojas ar mazāku jaudu.
Tas, ka tieši pārbaudes brīdī troksnis subjektīvi nav dzirdams, nekādā veidā nepierāda, ka iesniegumā norādītajos apstākļos noteiktie trokšņa robežlielumi tiek ievēroti.
Tādējādi iedzīvotāja iespēja panākt objektīvu pārbaudi faktiski kļūst atkarīga no tā, vai Veselības inspekcijas ierašanās brīdī nejauši pastāv tie paši meteoroloģiskie un VES darbības apstākļi, kuros rodas sūdzībā norādītā problēma.
Otrkārt, īpaši nesaprotama šāda pieeja ir attiecībā uz zemas frekvences troksni.
Noteikumu projekta 7. punktā zemas frekvences troksnim dzīvojamo un citu aizsargājamo ēku telpās tiek noteikts konkrēts, objektīvi un instrumentāli pārbaudāms robežlielums. Savukārt 12. punktā šī robežlieluma instrumentālas pārbaudes veikšana faktiski tiek padarīta atkarīga no tā, vai pārbaudi veicošā persona konkrētajā brīdī troksni subjektīvi dzird.
Zemas frekvences skaņas subjektīvā dzirdamība ir atkarīga no frekvences, skaņas spiediena līmeņa un konkrētā cilvēka individuālā dzirdes sliekšņa. Tādēļ jēdziens “troksnis nav dzirdams” nevar kalpot par objektīvu kritēriju, pēc kura tiek pieņemts lēmums vispār neveikt zemas frekvences trokšņa mērījumu.
Pretējā gadījumā normatīvi noteikta instrumentāla robežlieluma kontrole tiek padarīta atkarīga no pārbaudi veicošās personas subjektīvās dzirdes uztveres.
Vienkāršoti – “vai konkrētais cilvēks to dzird?” un “vai instrumentāli noteiktais zemas frekvences trokšņa robežlielums ir pārsniegts?” nav viens un tas pats jautājums.
Treškārt, šis jautājums kļūst vēl būtiskāks saistībā ar manu atsevišķo iebildumu par 3.6. punktu un nepieciešamību regulējumā ietvert arī infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Starptautiskais standarts ISO 7196:1995 “Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements” paredz G-frekvenču svērumu infraskaņas mērījumiem un attiecas uz skaņu vai troksni, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz diapazonā.
Šāda frekvenču diapazona objektīvas kontroles nepieciešamību pēc būtības nevar noteikt pēc tā, vai pārbaudi veicošā persona konkrētajā brīdī skaņu subjektīvi dzird.
Tādēļ, ja regulējumā tiek iekļauta arī infraskaņas kontrole zem 10 Hz, kā esmu rosinājusi iebildumā par 3.6. punktu, subjektīvas dzirdamības kritērijs kļūst vēl mazāk piemērots kā priekšnosacījums instrumentāla mērījuma veikšanai.
Ceturtkārt, noteikumu projektā nav noteikts, pēc kādiem objektīviem kritērijiem Veselības inspekcijas amatpersona secina, ka tieši VES radītais troksnis ir vai nav dzirdams, kā šis secinājums tiek dokumentēts un kā tiek ņemti vērā iesniegumā norādītie meteoroloģiskie apstākļi, diennakts laiks un VES darbības režīms.
Nav arī skaidrs, kā tiek nodrošināta vienveidīga šīs prasības piemērošana situācijā, kad dažādu cilvēku individuālā dzirdes uztvere var atšķirties.
Priekšlikums
Svītrot 12. punktā nosacījumu, ka trokšņa mērījumus neveic, ja pārbaudes laikā VES radītais troksnis novērtēšanas vietā subjektīvi nav dzirdams.
Ja ir saņemts pamatots iesniegums par iespējamu 6. vai 7. punktā noteikto trokšņa robežlielumu pārsniegumu, pārbaude jāorganizē tā, lai tā pēc iespējas aptvertu iesniegumā norādītos faktiskos apstākļus, tostarp:
– diennakts periodu, kurā problēma tiek novērota;
– attiecīgo vēja virzienu un vēja ātrumu;
– VES darbības režīmu;
– citus meteoroloģiskos apstākļus, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Ja Veselības inspekcijas sākotnējās pārbaudes brīdī iesniegumā norādītie apstākļi nepastāv, tas nedrīkst būt pamats secinājumam, ka trokšņa problēmas nav, vai atteikumam veikt objektīvu pārbaudi. Šādā gadījumā jāparedz atkārtota pārbaude vai mērījumu veikšana apstākļos, kas pēc iespējas atbilst iesniegumā norādītajiem.
Attiecībā uz zemas frekvences troksni un infraskaņu instrumentālu mērījumu nepieciešamību nedrīkst noteikt pēc subjektīvas cilvēka dzirdes.
Pamatojums
Trokšņa robežlielumu ievērošana ir objektīvi pārbaudāms fizikāls lielums. Tādēļ arī lēmumam par mērījumu veikšanu jābalstās objektīvos kritērijos un mērījumu metodikā, nevis pārbaudi veicošās personas subjektīvā uztverē.
Tas ir īpaši būtiski zemas frekvences trokšņa un infraskaņas gadījumā, kur subjektīva dzirdamība nevar aizstāt instrumentālu mērījumu.
Pretējā gadījumā iedzīvotāja iespēja panākt faktiskās VES trokšņa ietekmes pārbaudi kļūst atkarīga gan no konkrētās amatpersonas subjektīvās dzirdes, gan no nejaušības – vai Veselības inspekcijas ierašanās brīdī pastāv tie paši meteoroloģiskie un VES darbības apstākļi, kuros problēma faktiski rodas.
Manā ieskatā šāda kārtība nenodrošina efektīvu 6. un 7. punktā noteikto robežlielumu uzraudzību un neatbilst noteikumu 2. punktā noteiktajam cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzības mērķim.
Atsauce: ISO 7196:1995, Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements, International Organization for Standardization.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 12. punkts paredz, ka Veselības inspekcija, pamatojoties uz attiecīgu iesniegumu, organizē 6. un 7. punktā noteikto trokšņa prasību ievērošanas pārbaudi. Vienlaikus noteikts:
“Ja pārbaudes laikā Veselības inspekcija konstatē, ka elektroenerģijas ražošanas iekārtu radītais troksnis novērtēšanas vietā nav dzirdams, trokšņa mērījumus neveic. Ja pārbaudes laikā troksnis ir dzirdams, tiek veikti trokšņa mērījumi.”
Iebilstu pret cilvēka subjektīvas dzirdamības izmantošanu kā priekšnoteikumu objektīvu trokšņa mērījumu veikšanai.
Pirmkārt, VES radītais troksnis būtiski mainās atkarībā no vēja virziena un ātruma, atmosfēras apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un citiem faktoriem.
Iedzīvotājs var iesniegt sūdzību, piemēram, par regulāru paaugstinātu troksni naktī pie konkrēta vēja virziena, taču Veselības inspekcija var ierasties dienā, pie cita vēja virziena vai laikā, kad attiecīgās VES darbojas ar mazāku jaudu.
Tas, ka tieši pārbaudes brīdī troksnis subjektīvi nav dzirdams, nekādā veidā nepierāda, ka iesniegumā norādītajos apstākļos noteiktie trokšņa robežlielumi tiek ievēroti.
Tādējādi iedzīvotāja iespēja panākt objektīvu pārbaudi faktiski kļūst atkarīga no tā, vai Veselības inspekcijas ierašanās brīdī nejauši pastāv tie paši meteoroloģiskie un VES darbības apstākļi, kuros rodas sūdzībā norādītā problēma.
Otrkārt, īpaši nesaprotama šāda pieeja ir attiecībā uz zemas frekvences troksni.
Noteikumu projekta 7. punktā zemas frekvences troksnim dzīvojamo un citu aizsargājamo ēku telpās tiek noteikts konkrēts, objektīvi un instrumentāli pārbaudāms robežlielums. Savukārt 12. punktā šī robežlieluma instrumentālas pārbaudes veikšana faktiski tiek padarīta atkarīga no tā, vai pārbaudi veicošā persona konkrētajā brīdī troksni subjektīvi dzird.
Zemas frekvences skaņas subjektīvā dzirdamība ir atkarīga no frekvences, skaņas spiediena līmeņa un konkrētā cilvēka individuālā dzirdes sliekšņa. Tādēļ jēdziens “troksnis nav dzirdams” nevar kalpot par objektīvu kritēriju, pēc kura tiek pieņemts lēmums vispār neveikt zemas frekvences trokšņa mērījumu.
Pretējā gadījumā normatīvi noteikta instrumentāla robežlieluma kontrole tiek padarīta atkarīga no pārbaudi veicošās personas subjektīvās dzirdes uztveres.
Vienkāršoti – “vai konkrētais cilvēks to dzird?” un “vai instrumentāli noteiktais zemas frekvences trokšņa robežlielums ir pārsniegts?” nav viens un tas pats jautājums.
Treškārt, šis jautājums kļūst vēl būtiskāks saistībā ar manu atsevišķo iebildumu par 3.6. punktu un nepieciešamību regulējumā ietvert arī infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Starptautiskais standarts ISO 7196:1995 “Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements” paredz G-frekvenču svērumu infraskaņas mērījumiem un attiecas uz skaņu vai troksni, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz diapazonā.
Šāda frekvenču diapazona objektīvas kontroles nepieciešamību pēc būtības nevar noteikt pēc tā, vai pārbaudi veicošā persona konkrētajā brīdī skaņu subjektīvi dzird.
Tādēļ, ja regulējumā tiek iekļauta arī infraskaņas kontrole zem 10 Hz, kā esmu rosinājusi iebildumā par 3.6. punktu, subjektīvas dzirdamības kritērijs kļūst vēl mazāk piemērots kā priekšnosacījums instrumentāla mērījuma veikšanai.
Ceturtkārt, noteikumu projektā nav noteikts, pēc kādiem objektīviem kritērijiem Veselības inspekcijas amatpersona secina, ka tieši VES radītais troksnis ir vai nav dzirdams, kā šis secinājums tiek dokumentēts un kā tiek ņemti vērā iesniegumā norādītie meteoroloģiskie apstākļi, diennakts laiks un VES darbības režīms.
Nav arī skaidrs, kā tiek nodrošināta vienveidīga šīs prasības piemērošana situācijā, kad dažādu cilvēku individuālā dzirdes uztvere var atšķirties.
Priekšlikums
Svītrot 12. punktā nosacījumu, ka trokšņa mērījumus neveic, ja pārbaudes laikā VES radītais troksnis novērtēšanas vietā subjektīvi nav dzirdams.
Ja ir saņemts pamatots iesniegums par iespējamu 6. vai 7. punktā noteikto trokšņa robežlielumu pārsniegumu, pārbaude jāorganizē tā, lai tā pēc iespējas aptvertu iesniegumā norādītos faktiskos apstākļus, tostarp:
– diennakts periodu, kurā problēma tiek novērota;
– attiecīgo vēja virzienu un vēja ātrumu;
– VES darbības režīmu;
– citus meteoroloģiskos apstākļus, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Ja Veselības inspekcijas sākotnējās pārbaudes brīdī iesniegumā norādītie apstākļi nepastāv, tas nedrīkst būt pamats secinājumam, ka trokšņa problēmas nav, vai atteikumam veikt objektīvu pārbaudi. Šādā gadījumā jāparedz atkārtota pārbaude vai mērījumu veikšana apstākļos, kas pēc iespējas atbilst iesniegumā norādītajiem.
Attiecībā uz zemas frekvences troksni un infraskaņu instrumentālu mērījumu nepieciešamību nedrīkst noteikt pēc subjektīvas cilvēka dzirdes.
Pamatojums
Trokšņa robežlielumu ievērošana ir objektīvi pārbaudāms fizikāls lielums. Tādēļ arī lēmumam par mērījumu veikšanu jābalstās objektīvos kritērijos un mērījumu metodikā, nevis pārbaudi veicošās personas subjektīvā uztverē.
Tas ir īpaši būtiski zemas frekvences trokšņa un infraskaņas gadījumā, kur subjektīva dzirdamība nevar aizstāt instrumentālu mērījumu.
Pretējā gadījumā iedzīvotāja iespēja panākt faktiskās VES trokšņa ietekmes pārbaudi kļūst atkarīga gan no konkrētās amatpersonas subjektīvās dzirdes, gan no nejaušības – vai Veselības inspekcijas ierašanās brīdī pastāv tie paši meteoroloģiskie un VES darbības apstākļi, kuros problēma faktiski rodas.
Manā ieskatā šāda kārtība nenodrošina efektīvu 6. un 7. punktā noteikto robežlielumu uzraudzību un neatbilst noteikumu 2. punktā noteiktajam cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzības mērķim.
Atsauce: ISO 7196:1995, Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements, International Organization for Standardization.
11.08.2026. 19:53
26-TA-1439/14
Evija Birkmane
Iebildums par 12. punktu – nav nodrošināta trokšņa mērījumu reprezentativitāte un pietiekami skaidri noteikta mērījumu metodoloģija
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 12. punkts paredz, ka Veselības inspekcija pēc iedzīvotāja iesnieguma organizē 6. un 7. punktā noteikto trokšņa prasību ievērošanas pārbaudi un attiecīgajos gadījumos tiek veikti trokšņa mērījumi.
Tomēr noteikumu projektā un anotācijā nav pietiekami skaidri noteikts, kā tiek nodrošināts, ka trokšņa mērījums tiek veikts tādos pašos vai salīdzināmos apstākļos, kādos iedzīvotājs ir konstatējis traucējošo troksni un par kuriem iesniedzis sūdzību.
Manā ieskatā tā ir būtiska regulējuma nepilnība.
VES radītais troksnis nav konstants. Tā līmeni un raksturu konkrētā dzīvojamā mājā var būtiski ietekmēt vēja virziens un ātrums, atmosfēras apstākļi, konkrēto VES darbības režīms, vienlaikus darbojošos VES skaits un citi faktori.
Piemēram, iedzīvotājs var regulāri konstatēt traucējošu troksni naktī pie konkrēta vēja virziena un noteiktiem VES darbības apstākļiem. Ja Veselības inspekcijas organizētais mērījums tiek veikts dienā, pie cita vēja virziena, cita vēja ātruma vai laikā, kad daļa konkrēto teritoriju ietekmējošo VES nedarbojas vai darbojas ar samazinātu jaudu, iegūtais rezultāts nevar objektīvi raksturot situāciju, par kuru iedzīvotājs ir iesniedzis sūdzību.
Tādēļ nepietiek tikai noteikt, ka pēc sūdzības “tiek veikti trokšņa mērījumi”. Regulējumam jānodrošina, ka veiktais mērījums ir reprezentatīvs tieši attiecībā uz apstākļiem, par kuriem saņemta sūdzība.
Tas ir īpaši būtiski arī tādēļ, ka trokšņa mērījumi ir finansiāli ietilpīgi un no to rezultāta var būt atkarīgs gan secinājums par normatīvo prasību ievērošanu, gan atbilstoši noteikumu projektam jautājums par mērījumu izmaksu segšanu. Tādēļ nav pieļaujama situācija, kurā tiek veikts dārgs mērījums apstākļos, kas objektīvi neatbilst tiem apstākļiem, kuros iedzīvotājs ir konstatējis problēmu.
Atsevišķi būtisks ir jautājums par mērījumu metodoloģiju.
Spēkā esošais regulējums nosaka vispārējās vides trokšņa novērtēšanas prasības, savukārt šī noteikumu projekta pielikumā paredzēta zemas frekvences trokšņa aprēķina metodika. Tomēr noteikumu projektā un anotācijā nav pietiekami skaidri noteikta tieši VES ekspluatācijas laikā pēc iedzīvotāja sūdzības veicamo zemas frekvences trokšņa instrumentālo mērījumu procedūra.
Nav nepārprotami noteikts, piemēram:
– cik ilgam jābūt mērījumam;
– kādi meteoroloģiskie apstākļi mērījuma laikā ir pieļaujami un kādi obligāti fiksējami;
– kāds VES darbības režīms jānodrošina vai jāfiksē;
– vai mērījuma laikā jādarbojas visām konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošajām VES;
– kā tiek ņemts vērā vēja virziens un ātrums;
– kā tiek nodalīts VES radītais troksnis no fona trokšņa;
– kāda mērīšanas aparatūra un tās tehniskās prasības piemērojamas zemas frekvences trokšņa mērījumiem;
– kā tiek apstrādāti un interpretēti iegūtie dati;
– pēc kādiem kritērijiem mērījums tiek atzīts par reprezentatīvu konkrētajā sūdzībā norādītajai situācijai.
Šādu prasību neesamība var radīt situāciju, kurā formāli ir veikts normatīvajā regulējumā paredzētais mērījums, bet tas pēc būtības neatbild uz jautājumu, vai trokšņa robežlielumi tiek ievēroti tajos apstākļos, kuros iedzīvotājs faktiski izjūt traucējumu.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu ar skaidru kārtību un metodoloģiskajām prasībām, kādā Veselības inspekcija organizē trokšņa mērījumus pēc iedzīvotāja iesnieguma.
Iedzīvotājam iesniegumā jābūt iespējai norādīt apstākļus, kuros trokšņa problēma tiek novērota, tostarp diennakts laiku, vēja virzienu, aptuveno vēja stiprumu, problēmas ilgumu un atkārtošanās regularitāti.
Mērījums jāorganizē tā, lai tas pēc iespējas tiktu veikts sūdzībā norādītajos vai objektīvi salīdzināmos meteoroloģiskajos un VES ekspluatācijas apstākļos.
Mērījuma laikā obligāti jāfiksē vismaz:
– vēja virziens un ātrums;
– diennakts laiks un mērījuma ilgums;
– būtiskie meteoroloģiskie apstākļi;
– katras konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošās VES darbības statuss un faktiskā jauda mērījuma laikā;
– citi apstākļi, kas var būtiski ietekmēt trokšņa izplatīšanos un mērījuma rezultātu.
Ja mērījuma laikā nepastāv sūdzībā norādītie vai tiem objektīvi salīdzināmi apstākļi, šāda mērījuma rezultāts nedrīkst būt pamats secinājumam, ka sūdzība ir nepamatota vai ka trokšņa robežlielumi iesniegumā norādītajos apstākļos tiek ievēroti.
Šādā gadījumā jāparedz atkārtota mērījuma veikšana atbilstošos apstākļos.
Vienlaikus noteikumu projektā, tā pielikumā vai skaidri identificētā piemērojamā metodikā nepieciešams noteikt VES zemas frekvences trokšņa instrumentālo mērījumu metodoloģiju ekspluatācijas laikā, tostarp mērījuma ilgumu, veikšanas apstākļus, izmantojamo aparatūru, fona trokšņa novērtēšanu, datu apstrādi un kritērijus mērījuma reprezentativitātes novērtēšanai.
Pamatojums
Trokšņa mērījuma objektivitāti nosaka ne tikai izmantotās mērierīces precizitāte, bet arī apstākļi, kuros mērījums veikts, un konkrēto trokšņa avotu darbības režīms.
Ja normatīvais regulējums nenodrošina, ka pārbaude tiek veikta apstākļos, kuros iespējamais pārkāpums faktiski rodas, pastāv risks izveidot formāli funkcionējošu, bet praksē neefektīvu uzraudzības mehānismu.
Tas ir īpaši būtiski VES gadījumā, kur trokšņa raksturs un intensitāte var mainīties atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem un VES darbības režīma.
Manā ieskatā efektīvai ekspluatācijas uzraudzībai jānodrošina ne tikai iespēja veikt mērījumu, bet arī iespēja objektīvi pārbaudīt tieši to situāciju, par kuru iedzīvotājs ir vērsies Veselības inspekcijā.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 12. punkts paredz, ka Veselības inspekcija pēc iedzīvotāja iesnieguma organizē 6. un 7. punktā noteikto trokšņa prasību ievērošanas pārbaudi un attiecīgajos gadījumos tiek veikti trokšņa mērījumi.
Tomēr noteikumu projektā un anotācijā nav pietiekami skaidri noteikts, kā tiek nodrošināts, ka trokšņa mērījums tiek veikts tādos pašos vai salīdzināmos apstākļos, kādos iedzīvotājs ir konstatējis traucējošo troksni un par kuriem iesniedzis sūdzību.
Manā ieskatā tā ir būtiska regulējuma nepilnība.
VES radītais troksnis nav konstants. Tā līmeni un raksturu konkrētā dzīvojamā mājā var būtiski ietekmēt vēja virziens un ātrums, atmosfēras apstākļi, konkrēto VES darbības režīms, vienlaikus darbojošos VES skaits un citi faktori.
Piemēram, iedzīvotājs var regulāri konstatēt traucējošu troksni naktī pie konkrēta vēja virziena un noteiktiem VES darbības apstākļiem. Ja Veselības inspekcijas organizētais mērījums tiek veikts dienā, pie cita vēja virziena, cita vēja ātruma vai laikā, kad daļa konkrēto teritoriju ietekmējošo VES nedarbojas vai darbojas ar samazinātu jaudu, iegūtais rezultāts nevar objektīvi raksturot situāciju, par kuru iedzīvotājs ir iesniedzis sūdzību.
Tādēļ nepietiek tikai noteikt, ka pēc sūdzības “tiek veikti trokšņa mērījumi”. Regulējumam jānodrošina, ka veiktais mērījums ir reprezentatīvs tieši attiecībā uz apstākļiem, par kuriem saņemta sūdzība.
Tas ir īpaši būtiski arī tādēļ, ka trokšņa mērījumi ir finansiāli ietilpīgi un no to rezultāta var būt atkarīgs gan secinājums par normatīvo prasību ievērošanu, gan atbilstoši noteikumu projektam jautājums par mērījumu izmaksu segšanu. Tādēļ nav pieļaujama situācija, kurā tiek veikts dārgs mērījums apstākļos, kas objektīvi neatbilst tiem apstākļiem, kuros iedzīvotājs ir konstatējis problēmu.
Atsevišķi būtisks ir jautājums par mērījumu metodoloģiju.
Spēkā esošais regulējums nosaka vispārējās vides trokšņa novērtēšanas prasības, savukārt šī noteikumu projekta pielikumā paredzēta zemas frekvences trokšņa aprēķina metodika. Tomēr noteikumu projektā un anotācijā nav pietiekami skaidri noteikta tieši VES ekspluatācijas laikā pēc iedzīvotāja sūdzības veicamo zemas frekvences trokšņa instrumentālo mērījumu procedūra.
Nav nepārprotami noteikts, piemēram:
– cik ilgam jābūt mērījumam;
– kādi meteoroloģiskie apstākļi mērījuma laikā ir pieļaujami un kādi obligāti fiksējami;
– kāds VES darbības režīms jānodrošina vai jāfiksē;
– vai mērījuma laikā jādarbojas visām konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošajām VES;
– kā tiek ņemts vērā vēja virziens un ātrums;
– kā tiek nodalīts VES radītais troksnis no fona trokšņa;
– kāda mērīšanas aparatūra un tās tehniskās prasības piemērojamas zemas frekvences trokšņa mērījumiem;
– kā tiek apstrādāti un interpretēti iegūtie dati;
– pēc kādiem kritērijiem mērījums tiek atzīts par reprezentatīvu konkrētajā sūdzībā norādītajai situācijai.
Šādu prasību neesamība var radīt situāciju, kurā formāli ir veikts normatīvajā regulējumā paredzētais mērījums, bet tas pēc būtības neatbild uz jautājumu, vai trokšņa robežlielumi tiek ievēroti tajos apstākļos, kuros iedzīvotājs faktiski izjūt traucējumu.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu ar skaidru kārtību un metodoloģiskajām prasībām, kādā Veselības inspekcija organizē trokšņa mērījumus pēc iedzīvotāja iesnieguma.
Iedzīvotājam iesniegumā jābūt iespējai norādīt apstākļus, kuros trokšņa problēma tiek novērota, tostarp diennakts laiku, vēja virzienu, aptuveno vēja stiprumu, problēmas ilgumu un atkārtošanās regularitāti.
Mērījums jāorganizē tā, lai tas pēc iespējas tiktu veikts sūdzībā norādītajos vai objektīvi salīdzināmos meteoroloģiskajos un VES ekspluatācijas apstākļos.
Mērījuma laikā obligāti jāfiksē vismaz:
– vēja virziens un ātrums;
– diennakts laiks un mērījuma ilgums;
– būtiskie meteoroloģiskie apstākļi;
– katras konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošās VES darbības statuss un faktiskā jauda mērījuma laikā;
– citi apstākļi, kas var būtiski ietekmēt trokšņa izplatīšanos un mērījuma rezultātu.
Ja mērījuma laikā nepastāv sūdzībā norādītie vai tiem objektīvi salīdzināmi apstākļi, šāda mērījuma rezultāts nedrīkst būt pamats secinājumam, ka sūdzība ir nepamatota vai ka trokšņa robežlielumi iesniegumā norādītajos apstākļos tiek ievēroti.
Šādā gadījumā jāparedz atkārtota mērījuma veikšana atbilstošos apstākļos.
Vienlaikus noteikumu projektā, tā pielikumā vai skaidri identificētā piemērojamā metodikā nepieciešams noteikt VES zemas frekvences trokšņa instrumentālo mērījumu metodoloģiju ekspluatācijas laikā, tostarp mērījuma ilgumu, veikšanas apstākļus, izmantojamo aparatūru, fona trokšņa novērtēšanu, datu apstrādi un kritērijus mērījuma reprezentativitātes novērtēšanai.
Pamatojums
Trokšņa mērījuma objektivitāti nosaka ne tikai izmantotās mērierīces precizitāte, bet arī apstākļi, kuros mērījums veikts, un konkrēto trokšņa avotu darbības režīms.
Ja normatīvais regulējums nenodrošina, ka pārbaude tiek veikta apstākļos, kuros iespējamais pārkāpums faktiski rodas, pastāv risks izveidot formāli funkcionējošu, bet praksē neefektīvu uzraudzības mehānismu.
Tas ir īpaši būtiski VES gadījumā, kur trokšņa raksturs un intensitāte var mainīties atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem un VES darbības režīma.
Manā ieskatā efektīvai ekspluatācijas uzraudzībai jānodrošina ne tikai iespēja veikt mērījumu, bet arī iespēja objektīvi pārbaudīt tieši to situāciju, par kuru iedzīvotājs ir vērsies Veselības inspekcijā.
11.08.2026. 19:59
26-TA-1439/15
Evija Birkmane
Iebildums par 13. punktu – nepamatots 2 km ierobežojums neatkarīgu trokšņa mērījumu veikšanai
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 13. punkts paredz tiesības jebkurā laikā organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus tikai tādam nekustamā īpašuma īpašniekam, kura īpašums atrodas divu kilometru rādiusā no vēja elektrostacijas torņa ietekmējamā teritorijā.
Iebilstu pret šādu absolūtu ģeogrāfisku ierobežojumu.
Trokšņa robežlielumu ievērošanu nosaka faktiskā VES radītā akustiskā ietekme konkrētajā vietā, nevis tas, vai īpašums atrodas, piemēram, 1,99 km vai 2,01 km attālumā no VES torņa.
Tas ir īpaši būtiski lielu VES un vēja parku gadījumā, kā arī situācijās, kad vienu dzīvojamo teritoriju vienlaikus ietekmē vairākas VES.
Pats noteikumu projekta 10. punkts paredz, ka gadījumā, ja trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā VES radītā trokšņa ietekme.
Līdz ar to nav loģiski vienlaikus atzīt vairāku VES summārās ietekmes nepieciešamību, bet īpašnieka tiesības šo ietekmi neatkarīgi instrumentāli pārbaudīt ierobežot ar fiksētu divu kilometru rādiusu no vienas VES torņa.
Turklāt noteikumu projekta 6. un 7. punktā noteiktie trokšņa robežlielumi paši par sevi nav sasaistīti ar nosacījumu, ka tie būtu jāievēro tikai divu kilometru teritorijā.
Ja trokšņa robežlielums konkrētajā novērtēšanas vietā faktiski tiek pārsniegts, manā ieskatā nav objektīva pamata liegt īpašniekam izmantot 13. punktā paredzēto pārbaudes mehānismu tikai tādēļ, ka viņa īpašums atrodas vairāk nekā divu kilometru attālumā no VES.
Priekšlikums
Svītrot 13. punktā noteikto divu kilometru ierobežojumu.
Tiesībām organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus jābūt saistītām ar iespējamu šo noteikumu trokšņa robežlielumu pārsniegumu un faktisko VES ietekmi, nevis absolūtu attālumu no VES torņa.
Ja KEM uzskata par nepieciešamu saglabāt 2 km ierobežojumu, lūdzu anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kas apliecina, kādēļ tieši 2 km ir objektīvi pamatota robeža šādu tiesību izmantošanai, tostarp vairāku VES summārās ietekmes gadījumā.
Pamatojums
Personas tiesībām panākt objektīvu iespējama normatīva pārkāpuma pārbaudi jābūt saistītām ar faktisko ietekmi.
Ja 2 km nav robeža, aiz kuras fiziski nav iespējams noteikumu 6. un 7. punktā paredzēto robežlielumu pārsniegums, tā manā ieskatā nevar būt absolūta robeža personas tiesībām izmantot noteikumos paredzēto neatkarīgas pārbaudes mehānismu.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 13. punkts paredz tiesības jebkurā laikā organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus tikai tādam nekustamā īpašuma īpašniekam, kura īpašums atrodas divu kilometru rādiusā no vēja elektrostacijas torņa ietekmējamā teritorijā.
Iebilstu pret šādu absolūtu ģeogrāfisku ierobežojumu.
Trokšņa robežlielumu ievērošanu nosaka faktiskā VES radītā akustiskā ietekme konkrētajā vietā, nevis tas, vai īpašums atrodas, piemēram, 1,99 km vai 2,01 km attālumā no VES torņa.
Tas ir īpaši būtiski lielu VES un vēja parku gadījumā, kā arī situācijās, kad vienu dzīvojamo teritoriju vienlaikus ietekmē vairākas VES.
Pats noteikumu projekta 10. punkts paredz, ka gadījumā, ja trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā VES radītā trokšņa ietekme.
Līdz ar to nav loģiski vienlaikus atzīt vairāku VES summārās ietekmes nepieciešamību, bet īpašnieka tiesības šo ietekmi neatkarīgi instrumentāli pārbaudīt ierobežot ar fiksētu divu kilometru rādiusu no vienas VES torņa.
Turklāt noteikumu projekta 6. un 7. punktā noteiktie trokšņa robežlielumi paši par sevi nav sasaistīti ar nosacījumu, ka tie būtu jāievēro tikai divu kilometru teritorijā.
Ja trokšņa robežlielums konkrētajā novērtēšanas vietā faktiski tiek pārsniegts, manā ieskatā nav objektīva pamata liegt īpašniekam izmantot 13. punktā paredzēto pārbaudes mehānismu tikai tādēļ, ka viņa īpašums atrodas vairāk nekā divu kilometru attālumā no VES.
Priekšlikums
Svītrot 13. punktā noteikto divu kilometru ierobežojumu.
Tiesībām organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus jābūt saistītām ar iespējamu šo noteikumu trokšņa robežlielumu pārsniegumu un faktisko VES ietekmi, nevis absolūtu attālumu no VES torņa.
Ja KEM uzskata par nepieciešamu saglabāt 2 km ierobežojumu, lūdzu anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kas apliecina, kādēļ tieši 2 km ir objektīvi pamatota robeža šādu tiesību izmantošanai, tostarp vairāku VES summārās ietekmes gadījumā.
Pamatojums
Personas tiesībām panākt objektīvu iespējama normatīva pārkāpuma pārbaudi jābūt saistītām ar faktisko ietekmi.
Ja 2 km nav robeža, aiz kuras fiziski nav iespējams noteikumu 6. un 7. punktā paredzēto robežlielumu pārsniegums, tā manā ieskatā nevar būt absolūta robeža personas tiesībām izmantot noteikumos paredzēto neatkarīgas pārbaudes mehānismu.
11.08.2026. 20:01
26-TA-1439/16
Evija Birkmane
Iebildums par 13. punktu – mērījumu izmaksu uzlikšana iedzīvotājam un mērījuma apstākļu nenoteiktība
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 13. punkts paredz, ka nekustamā īpašuma īpašnieks var pēc savas iniciatīvas organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus. Ja trokšņa robežlielumu pārsniegums tiek konstatēts, izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs, bet, ja pārsniegums netiek konstatēts, mērījumu izmaksas sedz pats ierosinātājs.
Principā saprotu mehānismu, kas novērš nepamatotu mērījumu izmaksu automātisku uzlikšanu elektroenerģijas ražotājam.
Tomēr manā ieskatā šāda izmaksu sadale ir taisnīga tikai tad, ja regulējums vienlaikus garantē, ka veiktais mērījums objektīvi reprezentē tos apstākļus, kuros iespējamais trokšņa pārkāpums faktiski rodas.
VES radītā trokšņa ietekme var būtiski mainīties atkarībā no vēja virziena un ātruma, atmosfēras apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un vienlaikus darbojošos VES skaita.
Tādēļ iespējama situācija, kurā īpašnieks, pamatojoties uz regulāri novērotu trokšņa problēmu, par saviem līdzekļiem pasūta finansiāli dārgu akreditētas laboratorijas mērījumu, bet mērījuma laikā mainās vēja virziens, daļa konkrēto teritoriju ietekmējošo VES nedarbojas vai darbojas ar mazāku jaudu.
Ja šādos apstākļos pārsniegums netiek konstatēts, atbilstoši piedāvātajam regulējumam visas mērījuma izmaksas paliek iedzīvotājam, lai gan mērījums pēc būtības var nebūt pārbaudījis situāciju, par kuru bijušas pamatotas bažas.
Priekšlikums
13. punkta izmaksu segšanas mehānismu sasaistīt ar skaidri noteiktām prasībām mērījuma reprezentativitātei.
Pirms mērījuma veikšanas jābūt iespējai noteikt apstākļus, kuros tas veicams, ņemot vērā īpašnieka norādīto problēmas raksturu, vēja virzienu, vēja ātrumu, diennakts laiku un VES darbības režīmu.
Mērījuma laikā obligāti jāfiksē katras attiecīgo novērtēšanas vietu ietekmējošās VES darbības statuss un faktiskā jauda, kā arī meteoroloģiskie apstākļi.
Ja mērījums objektīvu iemeslu dēļ nav veikts iepriekš noteiktajos vai tiem salīdzināmos apstākļos, šādu mērījumu nevajadzētu uzskatīt par pietiekamu pamatu secinājumam, ka iespējamais pārkāpums nepastāv.
Vienlaikus lūdzu izvērtēt mehānismu, kas nepieļauj nesamērīga finansiālā riska pārlikšanu uz iedzīvotāju situācijā, kad nepieciešamība pēc atkārtota mērījuma radusies no iedzīvotāja neatkarīgu meteoroloģisko vai VES ekspluatācijas apstākļu dēļ.
Pamatojums
Iedzīvotāja tiesības pasūtīt neatkarīgu mērījumu ir vērtīgs papildu kontroles mehānisms tikai tad, ja tas ir praktiski izmantojams.
Ja viena mērījuma izmaksas ir būtiskas un visu finansiālo risku par neatbilstošiem mērījuma apstākļiem uzņemas iedzīvotājs, šis mehānisms praksē var kļūt grūti pieejams.
Tādēļ izmaksu sadalei jābūt sasaistītai ar skaidru un objektīvu mērījuma metodoloģiju un reprezentativitātes kritērijiem.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 13. punkts paredz, ka nekustamā īpašuma īpašnieks var pēc savas iniciatīvas organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus. Ja trokšņa robežlielumu pārsniegums tiek konstatēts, izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs, bet, ja pārsniegums netiek konstatēts, mērījumu izmaksas sedz pats ierosinātājs.
Principā saprotu mehānismu, kas novērš nepamatotu mērījumu izmaksu automātisku uzlikšanu elektroenerģijas ražotājam.
Tomēr manā ieskatā šāda izmaksu sadale ir taisnīga tikai tad, ja regulējums vienlaikus garantē, ka veiktais mērījums objektīvi reprezentē tos apstākļus, kuros iespējamais trokšņa pārkāpums faktiski rodas.
VES radītā trokšņa ietekme var būtiski mainīties atkarībā no vēja virziena un ātruma, atmosfēras apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un vienlaikus darbojošos VES skaita.
Tādēļ iespējama situācija, kurā īpašnieks, pamatojoties uz regulāri novērotu trokšņa problēmu, par saviem līdzekļiem pasūta finansiāli dārgu akreditētas laboratorijas mērījumu, bet mērījuma laikā mainās vēja virziens, daļa konkrēto teritoriju ietekmējošo VES nedarbojas vai darbojas ar mazāku jaudu.
Ja šādos apstākļos pārsniegums netiek konstatēts, atbilstoši piedāvātajam regulējumam visas mērījuma izmaksas paliek iedzīvotājam, lai gan mērījums pēc būtības var nebūt pārbaudījis situāciju, par kuru bijušas pamatotas bažas.
Priekšlikums
13. punkta izmaksu segšanas mehānismu sasaistīt ar skaidri noteiktām prasībām mērījuma reprezentativitātei.
Pirms mērījuma veikšanas jābūt iespējai noteikt apstākļus, kuros tas veicams, ņemot vērā īpašnieka norādīto problēmas raksturu, vēja virzienu, vēja ātrumu, diennakts laiku un VES darbības režīmu.
Mērījuma laikā obligāti jāfiksē katras attiecīgo novērtēšanas vietu ietekmējošās VES darbības statuss un faktiskā jauda, kā arī meteoroloģiskie apstākļi.
Ja mērījums objektīvu iemeslu dēļ nav veikts iepriekš noteiktajos vai tiem salīdzināmos apstākļos, šādu mērījumu nevajadzētu uzskatīt par pietiekamu pamatu secinājumam, ka iespējamais pārkāpums nepastāv.
Vienlaikus lūdzu izvērtēt mehānismu, kas nepieļauj nesamērīga finansiālā riska pārlikšanu uz iedzīvotāju situācijā, kad nepieciešamība pēc atkārtota mērījuma radusies no iedzīvotāja neatkarīgu meteoroloģisko vai VES ekspluatācijas apstākļu dēļ.
Pamatojums
Iedzīvotāja tiesības pasūtīt neatkarīgu mērījumu ir vērtīgs papildu kontroles mehānisms tikai tad, ja tas ir praktiski izmantojams.
Ja viena mērījuma izmaksas ir būtiskas un visu finansiālo risku par neatbilstošiem mērījuma apstākļiem uzņemas iedzīvotājs, šis mehānisms praksē var kļūt grūti pieejams.
Tādēļ izmaksu sadalei jābūt sasaistītai ar skaidru un objektīvu mērījuma metodoloģiju un reprezentativitātes kritērijiem.
11.08.2026. 20:02
26-TA-1439/17
Evija Birkmane
Iebildums par 14. punktu – nepamatota atteikšanās no trokšņa monitoringa, ja novērtēšanas vieta atrodas tālāk par 2 km
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 14. punkts paredz:
“Šo noteikumu 11. punkts nav attiecināms uz elektroenerģijas ražotāju, kura vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem no jebkuras novērtēšanas vietas.”
Iebilstu pret šādu absolūtu 2 km robežu, pēc kuras elektroenerģijas ražotājs tiek pilnībā atbrīvots no 11. punktā paredzētā trokšņa monitoringa.
Noteikumu projekta 6. un 7. punktā noteiktajiem vides trokšņa un zemas frekvences trokšņa robežlielumiem nav noteikts, ka tie būtu jāievēro tikai līdz 2 km attālumam no VES. Tādēļ manā ieskatā nav konsekventi noteikt obligātus trokšņa robežlielumus, bet vienlaikus pilnībā atcelt regulāru ekspluatācijas monitoringu, tiklīdz novērtēšanas vieta atrodas nedaudz tālāk par 2 km.
Nav saprotams, kādēļ, piemēram, dzīvojamai mājai 1,9 km attālumā ekspluatācijas monitorings tiek uzskatīts par nepieciešamu, bet pie 2,1 km attāluma tas vairs nav nepieciešams neatkarīgi no VES skaita, to jaudas, izvietojuma un faktiskās trokšņa ietekmes.
Īpaši būtisks šis jautājums ir vairāku VES summārās ietekmes gadījumā.
Noteikumu projekta 10. punkts tieši nosaka, ka gadījumā, ja trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā vēja elektrostaciju radītā trokšņa ietekme.
Līdz ar to attālums līdz vienai VES pats par sevi nevar raksturot faktisko trokšņa ietekmi konkrētajā dzīvojamā vietā.
Var pastāvēt situācija, kad neviena atsevišķa VES neatrodas tuvāk par 2 km no dzīvojamās mājas, taču māju no vairākām debespusēm ieskauj vairākas VES vai VES grupas. Šādā gadījumā katra atsevišķā VES var atrasties, piemēram, 2,1–3 km vai lielākā attālumā, bet konkrētajā dzīvojamā vietā vienlaikus pastāv vairāku VES summārā trokšņa ietekme.
Šāda situācija var būt īpaši nozīmīga pie noteikta vēja virziena, tostarp valdošo vai trokšņa izplatībai nelabvēlīgāko vēju apstākļos, kad konkrēto dzīvojamo vietu var ietekmēt vairākas attiecīgajā virzienā izvietotas VES.
Tādēļ apstāklis, ka katra atsevišķā VES atrodas vairāk nekā 2 km attālumā, pats par sevi nepierāda, ka konkrētajā dzīvojamā vietā nepastāv būtiska vai pārbaudāma VES radītā summārā trokšņa ietekme.
Piemēram, dzīvojamā māja var atrasties situācijā, kur tuvākā VES ir 2,1 km attālumā, bet vairākas citas VES atrodas 2,2–3 km attālumā dažādās debespusēs. Šādā situācijā 14. punkta piemērošanas rezultātā ekspluatācijas monitorings varētu nebūt nepieciešams vispār, lai gan māju faktiski ietekmē nevis viena, bet vairākas VES un noteikumu projekta 10. punkts tieši prasa vērtēt to summāro trokšņa ietekmi.
Tieši šādās situācijās ekspluatācijas monitorings ir būtisks, jo tas ļauj pārbaudīt, vai pirms VES izbūves modelētā vairāku VES summārā ietekme atbilst faktiskajai situācijai pēc visu VES darbības uzsākšanas.
Automātiska atbrīvošana no monitoringa tikai attāluma dēļ var radīt pretēju rezultātu 10. punktā noteiktajai prasībai vērtēt summāro VES radītā trokšņa ietekmi.
Papildus 14. punkta formulējums rada neskaidrību par to, no kā tieši tiek noteikts 2 km attālums.
13. punktā ir nepārprotami lietots formulējums par divu kilometru rādiusu “no vēja elektrostacijas torņa”, savukārt 14. punktā noteikts, ka “vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem”.
Nav skaidrs, vai šajā gadījumā 2 km attālums nosakāms no tuvākās VES torņa, no vēja parka teritorijas vai robežas, no kāda cita vēja parka elementa.
Šī neskaidrība ir īpaši būtiska saistībā ar manu atsevišķo iebildumu par noteikumu projekta 3.5. punktā piedāvāto “vēja parka” definīciju. Ja vēja parks tiek definēts pēc VES funkcionālās saistības un kopīga pieslēguma, nevis nepārprotama telpiska kritērija, formulējums “vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem” nenodrošina viennozīmīgu 14. punkta piemērošanu.
Manā ieskatā monitoringa nepieciešamība jānosaka pēc prognozētās un faktiskās trokšņa ietekmes, nevis tikai pēc ģeometriska 2 km attāluma.
Ja aprēķini vai IVN liecina, ka konkrētajā novērtēšanas vietā VES vai vairāku VES summārais trokšņa līmenis var pietuvoties noteiktajiem robežlielumiem, nav pamata atteikties no ekspluatācijas monitoringa tikai tādēļ, ka tuvākā VES atrodas vairāk nekā 2 km attālumā.
Priekšlikums
Svītrot 14. punktu pašreizējā redakcijā un monitoringa nepieciešamību sasaistīt ar faktisko un prognozēto VES radīto trokšņa ietekmi.
Ja KEM uzskata par nepieciešamu paredzēt gadījumus, kuros elektroenerģijas ražotāju var atbrīvot no regulāra trokšņa monitoringa, šādam izņēmumam jābūt balstītam objektīvā ietekmes novērtējumā, nevis tikai 2 km attāluma kritērijā.
Atbrīvojumu no monitoringa būtu pieļaujams piemērot tikai tad, ja ar trokšņa aprēķiniem un sākotnējiem ekspluatācijas mērījumiem ir objektīvi pierādīts, ka konkrētajās novērtēšanas vietās arī nelabvēlīgākajos normālas ekspluatācijas apstākļos nepastāv trokšņa robežlielumu pārsnieguma risks.
Šādā novērtējumā jāņem vērā vismaz:
– visu konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošo VES skaits un izvietojums;
– attālums līdz šīm VES;
– VES izvietojums dažādās debespusēs attiecībā pret dzīvojamo apbūvi;
– visu VES summārā trokšņa ietekme;
– VES faktiskie darbības režīmi un skaņas jauda;
– valdošie un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākie vēja virzieni;
– citi meteoroloģiskie un vietējie apstākļi, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Lūdzu arī anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu tieši 2 km robežas izvēlei un izskaidrot, kā ir secināts, ka aiz šīs robežas ekspluatācijas trokšņa monitorings vairs nav nepieciešams arī situācijās, kad konkrēto novērtēšanas vietu vienlaikus ietekmē vairākas VES.
Vienlaikus nepieciešams precizēt 14. punkta formulējumu, nepārprotami nosakot, no kāda objekta vai punkta tiek mērīts tajā minētais 2 km attālums.
Pamatojums
Attālums no VES ir tikai viens no faktoriem, kas nosaka trokšņa ietekmi.
VES skaits, izvietojums, skaņas jauda, darbības režīms, vairāku VES summārā ietekme, meteoroloģiskie apstākļi un vietējie apstākļi var būtiski ietekmēt faktisko trokšņa līmeni konkrētajā novērtēšanas vietā.
Īpaši būtiski tas ir situācijās, kad dzīvojamā māja atrodas starp vairākām VES vai VES grupām un katra no tām atsevišķi atrodas vairāk nekā 2 km attālumā, taču dzīvojamo vietu faktiski ietekmē vairāku VES kopums.
Šādā situācijā automātiska atteikšanās no ekspluatācijas monitoringa tikai tādēļ, ka nav nevienas VES 2 km robežās, neņem vērā paša noteikumu projekta 10. punktā nostiprināto summārās trokšņa ietekmes principu.
Ja noteikumu mērķis ir cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei droša VES ekspluatācija, uzraudzības mehānismam jābalstās faktiskajā ietekmē un objektīvi pārbaudāmos datos, nevis tikai vienā ģeometriskā attāluma kritērijā.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 14. punkts paredz:
“Šo noteikumu 11. punkts nav attiecināms uz elektroenerģijas ražotāju, kura vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem no jebkuras novērtēšanas vietas.”
Iebilstu pret šādu absolūtu 2 km robežu, pēc kuras elektroenerģijas ražotājs tiek pilnībā atbrīvots no 11. punktā paredzētā trokšņa monitoringa.
Noteikumu projekta 6. un 7. punktā noteiktajiem vides trokšņa un zemas frekvences trokšņa robežlielumiem nav noteikts, ka tie būtu jāievēro tikai līdz 2 km attālumam no VES. Tādēļ manā ieskatā nav konsekventi noteikt obligātus trokšņa robežlielumus, bet vienlaikus pilnībā atcelt regulāru ekspluatācijas monitoringu, tiklīdz novērtēšanas vieta atrodas nedaudz tālāk par 2 km.
Nav saprotams, kādēļ, piemēram, dzīvojamai mājai 1,9 km attālumā ekspluatācijas monitorings tiek uzskatīts par nepieciešamu, bet pie 2,1 km attāluma tas vairs nav nepieciešams neatkarīgi no VES skaita, to jaudas, izvietojuma un faktiskās trokšņa ietekmes.
Īpaši būtisks šis jautājums ir vairāku VES summārās ietekmes gadījumā.
Noteikumu projekta 10. punkts tieši nosaka, ka gadījumā, ja trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā vēja elektrostaciju radītā trokšņa ietekme.
Līdz ar to attālums līdz vienai VES pats par sevi nevar raksturot faktisko trokšņa ietekmi konkrētajā dzīvojamā vietā.
Var pastāvēt situācija, kad neviena atsevišķa VES neatrodas tuvāk par 2 km no dzīvojamās mājas, taču māju no vairākām debespusēm ieskauj vairākas VES vai VES grupas. Šādā gadījumā katra atsevišķā VES var atrasties, piemēram, 2,1–3 km vai lielākā attālumā, bet konkrētajā dzīvojamā vietā vienlaikus pastāv vairāku VES summārā trokšņa ietekme.
Šāda situācija var būt īpaši nozīmīga pie noteikta vēja virziena, tostarp valdošo vai trokšņa izplatībai nelabvēlīgāko vēju apstākļos, kad konkrēto dzīvojamo vietu var ietekmēt vairākas attiecīgajā virzienā izvietotas VES.
Tādēļ apstāklis, ka katra atsevišķā VES atrodas vairāk nekā 2 km attālumā, pats par sevi nepierāda, ka konkrētajā dzīvojamā vietā nepastāv būtiska vai pārbaudāma VES radītā summārā trokšņa ietekme.
Piemēram, dzīvojamā māja var atrasties situācijā, kur tuvākā VES ir 2,1 km attālumā, bet vairākas citas VES atrodas 2,2–3 km attālumā dažādās debespusēs. Šādā situācijā 14. punkta piemērošanas rezultātā ekspluatācijas monitorings varētu nebūt nepieciešams vispār, lai gan māju faktiski ietekmē nevis viena, bet vairākas VES un noteikumu projekta 10. punkts tieši prasa vērtēt to summāro trokšņa ietekmi.
Tieši šādās situācijās ekspluatācijas monitorings ir būtisks, jo tas ļauj pārbaudīt, vai pirms VES izbūves modelētā vairāku VES summārā ietekme atbilst faktiskajai situācijai pēc visu VES darbības uzsākšanas.
Automātiska atbrīvošana no monitoringa tikai attāluma dēļ var radīt pretēju rezultātu 10. punktā noteiktajai prasībai vērtēt summāro VES radītā trokšņa ietekmi.
Papildus 14. punkta formulējums rada neskaidrību par to, no kā tieši tiek noteikts 2 km attālums.
13. punktā ir nepārprotami lietots formulējums par divu kilometru rādiusu “no vēja elektrostacijas torņa”, savukārt 14. punktā noteikts, ka “vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem”.
Nav skaidrs, vai šajā gadījumā 2 km attālums nosakāms no tuvākās VES torņa, no vēja parka teritorijas vai robežas, no kāda cita vēja parka elementa.
Šī neskaidrība ir īpaši būtiska saistībā ar manu atsevišķo iebildumu par noteikumu projekta 3.5. punktā piedāvāto “vēja parka” definīciju. Ja vēja parks tiek definēts pēc VES funkcionālās saistības un kopīga pieslēguma, nevis nepārprotama telpiska kritērija, formulējums “vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem” nenodrošina viennozīmīgu 14. punkta piemērošanu.
Manā ieskatā monitoringa nepieciešamība jānosaka pēc prognozētās un faktiskās trokšņa ietekmes, nevis tikai pēc ģeometriska 2 km attāluma.
Ja aprēķini vai IVN liecina, ka konkrētajā novērtēšanas vietā VES vai vairāku VES summārais trokšņa līmenis var pietuvoties noteiktajiem robežlielumiem, nav pamata atteikties no ekspluatācijas monitoringa tikai tādēļ, ka tuvākā VES atrodas vairāk nekā 2 km attālumā.
Priekšlikums
Svītrot 14. punktu pašreizējā redakcijā un monitoringa nepieciešamību sasaistīt ar faktisko un prognozēto VES radīto trokšņa ietekmi.
Ja KEM uzskata par nepieciešamu paredzēt gadījumus, kuros elektroenerģijas ražotāju var atbrīvot no regulāra trokšņa monitoringa, šādam izņēmumam jābūt balstītam objektīvā ietekmes novērtējumā, nevis tikai 2 km attāluma kritērijā.
Atbrīvojumu no monitoringa būtu pieļaujams piemērot tikai tad, ja ar trokšņa aprēķiniem un sākotnējiem ekspluatācijas mērījumiem ir objektīvi pierādīts, ka konkrētajās novērtēšanas vietās arī nelabvēlīgākajos normālas ekspluatācijas apstākļos nepastāv trokšņa robežlielumu pārsnieguma risks.
Šādā novērtējumā jāņem vērā vismaz:
– visu konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošo VES skaits un izvietojums;
– attālums līdz šīm VES;
– VES izvietojums dažādās debespusēs attiecībā pret dzīvojamo apbūvi;
– visu VES summārā trokšņa ietekme;
– VES faktiskie darbības režīmi un skaņas jauda;
– valdošie un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākie vēja virzieni;
– citi meteoroloģiskie un vietējie apstākļi, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Lūdzu arī anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu tieši 2 km robežas izvēlei un izskaidrot, kā ir secināts, ka aiz šīs robežas ekspluatācijas trokšņa monitorings vairs nav nepieciešams arī situācijās, kad konkrēto novērtēšanas vietu vienlaikus ietekmē vairākas VES.
Vienlaikus nepieciešams precizēt 14. punkta formulējumu, nepārprotami nosakot, no kāda objekta vai punkta tiek mērīts tajā minētais 2 km attālums.
Pamatojums
Attālums no VES ir tikai viens no faktoriem, kas nosaka trokšņa ietekmi.
VES skaits, izvietojums, skaņas jauda, darbības režīms, vairāku VES summārā ietekme, meteoroloģiskie apstākļi un vietējie apstākļi var būtiski ietekmēt faktisko trokšņa līmeni konkrētajā novērtēšanas vietā.
Īpaši būtiski tas ir situācijās, kad dzīvojamā māja atrodas starp vairākām VES vai VES grupām un katra no tām atsevišķi atrodas vairāk nekā 2 km attālumā, taču dzīvojamo vietu faktiski ietekmē vairāku VES kopums.
Šādā situācijā automātiska atteikšanās no ekspluatācijas monitoringa tikai tādēļ, ka nav nevienas VES 2 km robežās, neņem vērā paša noteikumu projekta 10. punktā nostiprināto summārās trokšņa ietekmes principu.
Ja noteikumu mērķis ir cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei droša VES ekspluatācija, uzraudzības mehānismam jābalstās faktiskajā ietekmē un objektīvi pārbaudāmos datos, nevis tikai vienā ģeometriskā attāluma kritērijā.
11.08.2026. 20:06
26-TA-1439/18
Evija Birkmane
Iebildums par 16. punktu – nepietiekami regulēta VES aizsarggaismu radītā nakts vizuālā ietekme
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 16. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs nodrošina VES turbīnu marķēšanu un aprīkošanu ar aizsarggaismām atbilstoši aviācijas nozari regulējošajiem normatīvajiem aktiem, kā arī nosaka, ka aizsarggaismu darbībai jābūt savstarpēji sinhronizētai.
Atbalstu prasību par aizsarggaismu savstarpēju sinhronizāciju, tomēr manā ieskatā ar to vien nepietiek, lai regulētu VES radīto vizuālo ietekmi diennakts tumšajā laikā.
Mūsdienu lieljaudas VES var sasniegt vairāk nekā 250 m kopējo augstumu, un to aviācijas aizsarggaismas ir redzamas ievērojamā attālumā. Vairāku VES gadījumā tās var būtiski izmainīt nakts ainavu arī teritorijās, kas atrodas vairākus kilometrus no vēja parka.
Īpaši būtiska šī ietekme ir lauku teritorijās un viensētu apbūvē, kur līdz VES izbūvei nakts ainavā var nebūt gandrīz nekādu pastāvīgu vai mirgojošu augstu objektu gaismas avotu.
Tādēļ vietējām kopienām VES radītā vizuālā ietekme nebeidzas līdz ar saulrietu. Diennakts tumšajā laikā ainavā dominējošu elementu var veidot tieši daudzu augstu VES aizsarggaismu kopums.
Noteikumu projekta 16. punkts paredz tikai aizsarggaismu sinhronizāciju, bet neparedz principu, ka to radītā vizuālā ietekme ir jāsamazina līdz minimumam, ciktāl tas ir savienojams ar aviācijas drošības prasībām.
Priekšlikums
Papildināt 16. punktu ar prasību, ka VES aviācijas aizsarggaismu tehniskais risinājums un darbības režīms izvēlas tā, lai, ievērojot aviācijas drošības prasības, pēc iespējas samazinātu aizsarggaismu radīto vizuālo ietekmi uz apkārtējām dzīvojamām teritorijām un nakts ainavu.
Izvērtējot tehniski un normatīvi pieļaujamos risinājumus, jāparedz pēc iespējas mazāka nepieciešamā gaismas intensitāte un citi risinājumi, kas samazina gaismas piesārņojumu un aizsarggaismu redzamību no zemes, ja tie neapdraud aviācijas drošību.
Vienlaikus lūdzu anotācijā skaidrot, kādēļ noteikumu projektā nakts vizuālās ietekmes mazināšanai paredzēta tikai aizsarggaismu sinhronizācija un vai ir izvērtēti citi tehniski risinājumi VES aizsarggaismu radītās ietekmes samazināšanai.
Pamatojums
VES ekspluatācijas vizuālā ietekme pastāv ne tikai dienasgaismas periodā.
Lauku teritorijās VES aizsarggaismas var būt viens no dominējošajiem mākslīgās gaismas avotiem nakts ainavā un būt redzamas ievērojamā attālumā.
Tādēļ regulējumam, kura mērķis saskaņā ar 2. punktu ir arī cilvēku dzīves kvalitātei droša VES ekspluatācija, manā ieskatā jāparedz ne tikai aviācijas drošības prasību izpilde, bet arī pienākums izmantot tādus atļautos tehniskos risinājumus, kas aizsarggaismu radīto ietekmi uz apkārtējo vidi un vietējām kopienām samazina līdz iespējami zemākajam līmenim.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 16. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs nodrošina VES turbīnu marķēšanu un aprīkošanu ar aizsarggaismām atbilstoši aviācijas nozari regulējošajiem normatīvajiem aktiem, kā arī nosaka, ka aizsarggaismu darbībai jābūt savstarpēji sinhronizētai.
Atbalstu prasību par aizsarggaismu savstarpēju sinhronizāciju, tomēr manā ieskatā ar to vien nepietiek, lai regulētu VES radīto vizuālo ietekmi diennakts tumšajā laikā.
Mūsdienu lieljaudas VES var sasniegt vairāk nekā 250 m kopējo augstumu, un to aviācijas aizsarggaismas ir redzamas ievērojamā attālumā. Vairāku VES gadījumā tās var būtiski izmainīt nakts ainavu arī teritorijās, kas atrodas vairākus kilometrus no vēja parka.
Īpaši būtiska šī ietekme ir lauku teritorijās un viensētu apbūvē, kur līdz VES izbūvei nakts ainavā var nebūt gandrīz nekādu pastāvīgu vai mirgojošu augstu objektu gaismas avotu.
Tādēļ vietējām kopienām VES radītā vizuālā ietekme nebeidzas līdz ar saulrietu. Diennakts tumšajā laikā ainavā dominējošu elementu var veidot tieši daudzu augstu VES aizsarggaismu kopums.
Noteikumu projekta 16. punkts paredz tikai aizsarggaismu sinhronizāciju, bet neparedz principu, ka to radītā vizuālā ietekme ir jāsamazina līdz minimumam, ciktāl tas ir savienojams ar aviācijas drošības prasībām.
Priekšlikums
Papildināt 16. punktu ar prasību, ka VES aviācijas aizsarggaismu tehniskais risinājums un darbības režīms izvēlas tā, lai, ievērojot aviācijas drošības prasības, pēc iespējas samazinātu aizsarggaismu radīto vizuālo ietekmi uz apkārtējām dzīvojamām teritorijām un nakts ainavu.
Izvērtējot tehniski un normatīvi pieļaujamos risinājumus, jāparedz pēc iespējas mazāka nepieciešamā gaismas intensitāte un citi risinājumi, kas samazina gaismas piesārņojumu un aizsarggaismu redzamību no zemes, ja tie neapdraud aviācijas drošību.
Vienlaikus lūdzu anotācijā skaidrot, kādēļ noteikumu projektā nakts vizuālās ietekmes mazināšanai paredzēta tikai aizsarggaismu sinhronizācija un vai ir izvērtēti citi tehniski risinājumi VES aizsarggaismu radītās ietekmes samazināšanai.
Pamatojums
VES ekspluatācijas vizuālā ietekme pastāv ne tikai dienasgaismas periodā.
Lauku teritorijās VES aizsarggaismas var būt viens no dominējošajiem mākslīgās gaismas avotiem nakts ainavā un būt redzamas ievērojamā attālumā.
Tādēļ regulējumam, kura mērķis saskaņā ar 2. punktu ir arī cilvēku dzīves kvalitātei droša VES ekspluatācija, manā ieskatā jāparedz ne tikai aviācijas drošības prasību izpilde, bet arī pienākums izmantot tādus atļautos tehniskos risinājumus, kas aizsarggaismu radīto ietekmi uz apkārtējo vidi un vietējām kopienām samazina līdz iespējami zemākajam līmenim.
11.08.2026. 20:08
26-TA-1439/19
Evija Birkmane
Iebildums par 18. punktu – pieļaujamais faktiskās mirgošanas laiks dzīvojamās un citās novērtēšanas vietās nosakāms 0 stundas gadā un 0 minūtes dienā
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 18. punkts paredz, ka pieļaujamais mirgošanas laiks novērtēšanas vietā diennakts gaišajā laikā nepārsniedz 8 stundas gadā un 30 minūtes dienā.
Iebilstu pret šāda faktiskās mirgošanas apjoma pieļaušanu dzīvojamās un citās noteikumos aizsargātajās telpās.
Anotācijā norādīts, ka 30 minūšu dienā un 30 stundu gadā teorētiskais robežlielums tiek piemērots vairākās Eiropas valstīs, savukārt VES, kas aprīkotas ar automātisku mirgošanas kontroles sistēmu, par pieļaujamo faktiskās ietekmes robežvērtību tiek uzskatītas 8 stundas gadā.
Vienlaikus pats noteikumu projekta 17. punkts paredz obligātu VES aprīkošanu ar automātiskās un manuālās tālvadības sistēmu, ar kuras palīdzību iespējams ierobežot mirgošanu.
Anotācijā papildus norādīts, ka šādas sistēmas ļauj ņemt vērā faktiskos meteoroloģiskos apstākļus un turbīnas darbību un ierobežot VES darbību tajos laikposmos, kad pastāv mirgošanas robežvērtību pārsnieguma risks.
Līdz ar to regulējums pats paredz tehnisku risinājumu, ar kuru VES iespējams automātiski apturēt tieši tajos salīdzinoši īsajos laikposmos, kad konkrētajā dzīvojamā vietā var rasties rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Manā ieskatā šādā situācijā nav pietiekama pamatojuma tam, kādēļ iedzīvotājiem būtu jāpiecieš līdz 30 minūtēm faktiskas mirgošanas vienā dienā un kopumā līdz 8 stundām gadā.
Starptautiskajā praksē izmantots pieļaujamais robežlielums pats par sevi nenozīmē, ka Latvijai obligāti jāizvēlas tieši tāds pats maksimāli pieļaujamais faktiskās ietekmes līmenis.
Šo noteikumu mērķis saskaņā ar 2. punktu ir veicināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju. Tādēļ, ja mūsdienu tehnoloģijas ļauj faktisko mirgošanu dzīvojamās telpās novērst, regulējumam būtu jāizmanto šī iespēja, nevis jānosaka iedzīvotājam pieciešams traucējuma apjoms.
Īpaši būtiski tas ir lauku viensētu gadījumā.
Cilvēks savā mājoklī nevar izvēlēties, kurā dienā vai diennakts laikā VES radītā mirgošana sasniegs logus un dzīvojamās telpas. 30 minūtes nepārtrauktas vai periodiskas gaismas un ēnas mijas vienā dienā nav nenozīmīgs traucējums, īpaši, ja tas atkārtojas vairākas dienas noteiktā sezonā.
Manā ieskatā nav samērīgi prasīt iedzīvotājam pielāgot sava mājokļa izmantošanu VES darbībai, piemēram, aizverot žalūzijas vai aizkarus laikā, kad mirgošana rodas, ja šo ietekmi iespējams novērst ar pašas VES automātiskās vadības sistēmu.
Priekšlikums
Noteikumu projekta 18. punktā faktiskās mirgošanas pieļaujamo laiku novērtēšanas vietā noteikt:
0 stundas gadā un 0 minūtes dienā.
Attiecīgi 17. punktā paredzētajai automātiskās vadības sistēmai jānodrošina VES darbības automātiska ierobežošana vai apturēšana tajos faktiskajos meteoroloģiskajos apstākļos, kuros konkrētajā novērtēšanas vietā rastos rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Prognozējamās mirgošanas modelēšanai var tikt saglabāti atsevišķi teorētiski aprēķina kritēriji, ja tie nepieciešami VES projektēšanai un ekspluatācijas vadības sistēmas konfigurēšanai, taču faktiski pieļaujamajai mirgošanai dzīvojamās un citās aizsargātajās telpās jābūt nullei.
Ja KEM uzskata, ka arī pie obligātas automātiskās mirgošanas kontroles sistēmas nav iespējams nodrošināt 0 minūšu faktisko mirgošanu, lūdzu anotācijā sniegt tehnisku pamatojumu šādam secinājumam un norādīt, kādi objektīvi tehnoloģiskie šķēršļi liedz automātiski apturēt VES laikā, kad konkrētajā novērtēšanas vietā rodas mirgošana.
Pamatojums
Atšķirība starp teorētiski prognozējamu mirgošanas iespējamību un faktiski pieļaujamu mirgošanu ir būtiska.
Modelēšanas robežvērtība var būt nepieciešama, lai identificētu potenciāli ietekmējamās teritorijas un konfigurētu VES darbības ierobežojumus, taču tā pati par sevi nepamato nepieciešamību pieļaut faktisku traucējumu dzīvojamās telpās.
Noteikumu projekta 17. punktā jau paredzēta tehnoloģiska iespēja automātiski ierobežot VES darbību. Tādēļ ekspluatācijas regulējumā prioritātei jābūt faktiskās ietekmes novēršanai.
Turklāt anotācijā norādīts, ka VES darbības ierobežošana mirgošanas novēršanai nepieciešama tikai konkrētajos laikposmos, kad pastāv attiecīgā ietekme. Tādējādi 0 minūšu faktiskās mirgošanas prasība nenozīmētu vispārēju vai ilgstošu VES darbības ierobežošanu, bet mērķētu darbības apturēšanu konkrētajos laikposmos, kad pretējā gadījumā mirgošana skartu novērtēšanas vietu.
Manā ieskatā situācijā, kad pastāv tehniska iespēja ietekmi novērst tās rašanās brīdī, cilvēku dzīves kvalitātes aizsardzībai jābūt prioritārai pār nepieciešamību saglabāt VES darbību arī tajās īsajās laika epizodēs, kurās tā rada mirgošanu dzīvojamās telpās.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 18. punkts paredz, ka pieļaujamais mirgošanas laiks novērtēšanas vietā diennakts gaišajā laikā nepārsniedz 8 stundas gadā un 30 minūtes dienā.
Iebilstu pret šāda faktiskās mirgošanas apjoma pieļaušanu dzīvojamās un citās noteikumos aizsargātajās telpās.
Anotācijā norādīts, ka 30 minūšu dienā un 30 stundu gadā teorētiskais robežlielums tiek piemērots vairākās Eiropas valstīs, savukārt VES, kas aprīkotas ar automātisku mirgošanas kontroles sistēmu, par pieļaujamo faktiskās ietekmes robežvērtību tiek uzskatītas 8 stundas gadā.
Vienlaikus pats noteikumu projekta 17. punkts paredz obligātu VES aprīkošanu ar automātiskās un manuālās tālvadības sistēmu, ar kuras palīdzību iespējams ierobežot mirgošanu.
Anotācijā papildus norādīts, ka šādas sistēmas ļauj ņemt vērā faktiskos meteoroloģiskos apstākļus un turbīnas darbību un ierobežot VES darbību tajos laikposmos, kad pastāv mirgošanas robežvērtību pārsnieguma risks.
Līdz ar to regulējums pats paredz tehnisku risinājumu, ar kuru VES iespējams automātiski apturēt tieši tajos salīdzinoši īsajos laikposmos, kad konkrētajā dzīvojamā vietā var rasties rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Manā ieskatā šādā situācijā nav pietiekama pamatojuma tam, kādēļ iedzīvotājiem būtu jāpiecieš līdz 30 minūtēm faktiskas mirgošanas vienā dienā un kopumā līdz 8 stundām gadā.
Starptautiskajā praksē izmantots pieļaujamais robežlielums pats par sevi nenozīmē, ka Latvijai obligāti jāizvēlas tieši tāds pats maksimāli pieļaujamais faktiskās ietekmes līmenis.
Šo noteikumu mērķis saskaņā ar 2. punktu ir veicināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju. Tādēļ, ja mūsdienu tehnoloģijas ļauj faktisko mirgošanu dzīvojamās telpās novērst, regulējumam būtu jāizmanto šī iespēja, nevis jānosaka iedzīvotājam pieciešams traucējuma apjoms.
Īpaši būtiski tas ir lauku viensētu gadījumā.
Cilvēks savā mājoklī nevar izvēlēties, kurā dienā vai diennakts laikā VES radītā mirgošana sasniegs logus un dzīvojamās telpas. 30 minūtes nepārtrauktas vai periodiskas gaismas un ēnas mijas vienā dienā nav nenozīmīgs traucējums, īpaši, ja tas atkārtojas vairākas dienas noteiktā sezonā.
Manā ieskatā nav samērīgi prasīt iedzīvotājam pielāgot sava mājokļa izmantošanu VES darbībai, piemēram, aizverot žalūzijas vai aizkarus laikā, kad mirgošana rodas, ja šo ietekmi iespējams novērst ar pašas VES automātiskās vadības sistēmu.
Priekšlikums
Noteikumu projekta 18. punktā faktiskās mirgošanas pieļaujamo laiku novērtēšanas vietā noteikt:
0 stundas gadā un 0 minūtes dienā.
Attiecīgi 17. punktā paredzētajai automātiskās vadības sistēmai jānodrošina VES darbības automātiska ierobežošana vai apturēšana tajos faktiskajos meteoroloģiskajos apstākļos, kuros konkrētajā novērtēšanas vietā rastos rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Prognozējamās mirgošanas modelēšanai var tikt saglabāti atsevišķi teorētiski aprēķina kritēriji, ja tie nepieciešami VES projektēšanai un ekspluatācijas vadības sistēmas konfigurēšanai, taču faktiski pieļaujamajai mirgošanai dzīvojamās un citās aizsargātajās telpās jābūt nullei.
Ja KEM uzskata, ka arī pie obligātas automātiskās mirgošanas kontroles sistēmas nav iespējams nodrošināt 0 minūšu faktisko mirgošanu, lūdzu anotācijā sniegt tehnisku pamatojumu šādam secinājumam un norādīt, kādi objektīvi tehnoloģiskie šķēršļi liedz automātiski apturēt VES laikā, kad konkrētajā novērtēšanas vietā rodas mirgošana.
Pamatojums
Atšķirība starp teorētiski prognozējamu mirgošanas iespējamību un faktiski pieļaujamu mirgošanu ir būtiska.
Modelēšanas robežvērtība var būt nepieciešama, lai identificētu potenciāli ietekmējamās teritorijas un konfigurētu VES darbības ierobežojumus, taču tā pati par sevi nepamato nepieciešamību pieļaut faktisku traucējumu dzīvojamās telpās.
Noteikumu projekta 17. punktā jau paredzēta tehnoloģiska iespēja automātiski ierobežot VES darbību. Tādēļ ekspluatācijas regulējumā prioritātei jābūt faktiskās ietekmes novēršanai.
Turklāt anotācijā norādīts, ka VES darbības ierobežošana mirgošanas novēršanai nepieciešama tikai konkrētajos laikposmos, kad pastāv attiecīgā ietekme. Tādējādi 0 minūšu faktiskās mirgošanas prasība nenozīmētu vispārēju vai ilgstošu VES darbības ierobežošanu, bet mērķētu darbības apturēšanu konkrētajos laikposmos, kad pretējā gadījumā mirgošana skartu novērtēšanas vietu.
Manā ieskatā situācijā, kad pastāv tehniska iespēja ietekmi novērst tās rašanās brīdī, cilvēku dzīves kvalitātes aizsardzībai jābūt prioritārai pār nepieciešamību saglabāt VES darbību arī tajās īsajās laika epizodēs, kurās tā rada mirgošanu dzīvojamās telpās.
11.08.2026. 20:10
26-TA-1439/20
Evija Birkmane
Iebildums par 19. punktu – mirgošanas kontrole nedrīkst balstīties tikai uz prognozēto mirgošanas laiku
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 19. punkts paredz, ka prognozējamā mirgošanas laika aprēķināšanai izmanto specializētas datorprogrammas un tikai tad, ja tiek prognozēta 18. punktā noteikto rādītāju pārsniegšana, elektroenerģijas ražotājs paredz un īsteno pasākumus mirgošanas laika samazināšanai.
Manā ieskatā šāda pieeja nav pietiekama.
Pirmkārt, kā esmu norādījusi atsevišķā iebildumā par 18. punktu, faktiskās mirgošanas pieļaujamajam laikam dzīvojamās un citās novērtēšanas vietās būtu jābūt 0 stundas gadā un 0 minūtes dienā.
Ja tiek saglabāta pašreizējā 19. punkta redakcija, pasākumi mirgošanas samazināšanai ir obligāti tikai tad, ja modelēšanā tiek prognozēts pašreizējā 18. punktā noteikto 8 stundu gadā vai 30 minūšu dienā robežlielumu pārsniegums.
Tas nozīmē, ka gadījumā, ja modelēšana prognozē mirgošanu, kas šos robežlielumus nepārsniedz, piemēram, vairākas stundas gadā, elektroenerģijas ražotājam nebūtu pienākuma šo faktisko ietekmi novērst.
Tas neatbilst manam priekšlikumam par 0 minūšu faktiskās mirgošanas principu.
Otrkārt, prognozēšana ar datorprogrammu ir nepieciešams plānošanas instruments, taču tā nevar aizstāt faktiskās situācijas kontroli pēc VES nodošanas ekspluatācijā.
Faktiskā mirgošana konkrētajā novērtēšanas vietā var būt atkarīga no reālajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem, saules spīdēšanas ilguma, VES darbības režīma, faktiskās VES konfigurācijas un citiem apstākļiem.
Tādēļ regulējumam jāparedz rīcība arī situācijā, kad pēc VES nodošanas ekspluatācijā tiek konstatēts, ka faktiskā mirgošana konkrētajā novērtēšanas vietā rodas laikā vai apjomā, kas sākotnējā modelēšanā nav ticis prognozēts.
Treškārt, noteikumu projektā nav pietiekami skaidri noteikts, kā tiek pārbaudīta prognozēšanas modeļa atbilstība faktiskajai situācijai.
punkts paredz elektroenerģijas ražotāja pienākumu iesniegt Valsts vides dienestam informāciju par VES darbības plānoto apturēšanas grafiku, faktisko apturēšanas statistiku un turbīnas gaismas sensoru datiem.
Tomēr ar šādu atskaiti vien nepietiek, lai nodrošinātu, ka sākotnējā datorprogrammas prognoze pareizi raksturo faktisko mirgošanas ietekmi katrā novērtēšanas vietā.
Priekšlikums
Papildināt 19. punktu, paredzot, ka specializētās datorprogrammās veiktā mirgošanas modelēšana tiek izmantota, lai identificētu visas novērtēšanas vietas, kurās iespējama VES radīta mirgošana, un konfigurētu 17. punktā paredzēto automātisko vadības sistēmu.
Ja novērtēšanas vietā tiek prognozēta faktiskas mirgošanas iespējamība, automātiskās vadības sistēmai jābūt konfigurētai tā, lai faktiskā mirgošana dzīvojamā vai citā aizsargātajā novērtēšanas vietā tiktu novērsta.
Vienlaikus nepieciešams paredzēt mehānismu faktiskās situācijas pārbaudei pēc VES nodošanas ekspluatācijā.
Ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta mirgošana novērtēšanas vietā, kas modelēšanā nav tikusi prognozēta vai kurai automātiskā vadības sistēma nav nodrošinājusi mirgošanas novēršanu, elektroenerģijas ražotājam nekavējoties jāprecizē vadības sistēmas iestatījumi un jānodrošina turpmāka faktiskās mirgošanas novēršana.
Pamatojums
Mirgošanas modelēšana ir prognozēšanas instruments, savukārt šo noteikumu mērķis ir regulēt VES faktisko ekspluatāciju.
Tādēļ normatīvajam regulējumam jānodrošina saikne starp sākotnējo modelēšanu, VES automātiskās vadības sistēmas darbību un pēc VES nodošanas ekspluatācijā faktiski konstatēto situāciju.
Ja tehniski ir iespējams automātiski apturēt VES laikā, kad konkrētajā novērtēšanas vietā rodas mirgošana, regulējumam jābūt vērstam uz faktiskās ietekmes novēršanu, nevis tikai uz datorprogrammā aprēķināta maksimāli pieļaujama mirgošanas laika ievērošanu.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 19. punkts paredz, ka prognozējamā mirgošanas laika aprēķināšanai izmanto specializētas datorprogrammas un tikai tad, ja tiek prognozēta 18. punktā noteikto rādītāju pārsniegšana, elektroenerģijas ražotājs paredz un īsteno pasākumus mirgošanas laika samazināšanai.
Manā ieskatā šāda pieeja nav pietiekama.
Pirmkārt, kā esmu norādījusi atsevišķā iebildumā par 18. punktu, faktiskās mirgošanas pieļaujamajam laikam dzīvojamās un citās novērtēšanas vietās būtu jābūt 0 stundas gadā un 0 minūtes dienā.
Ja tiek saglabāta pašreizējā 19. punkta redakcija, pasākumi mirgošanas samazināšanai ir obligāti tikai tad, ja modelēšanā tiek prognozēts pašreizējā 18. punktā noteikto 8 stundu gadā vai 30 minūšu dienā robežlielumu pārsniegums.
Tas nozīmē, ka gadījumā, ja modelēšana prognozē mirgošanu, kas šos robežlielumus nepārsniedz, piemēram, vairākas stundas gadā, elektroenerģijas ražotājam nebūtu pienākuma šo faktisko ietekmi novērst.
Tas neatbilst manam priekšlikumam par 0 minūšu faktiskās mirgošanas principu.
Otrkārt, prognozēšana ar datorprogrammu ir nepieciešams plānošanas instruments, taču tā nevar aizstāt faktiskās situācijas kontroli pēc VES nodošanas ekspluatācijā.
Faktiskā mirgošana konkrētajā novērtēšanas vietā var būt atkarīga no reālajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem, saules spīdēšanas ilguma, VES darbības režīma, faktiskās VES konfigurācijas un citiem apstākļiem.
Tādēļ regulējumam jāparedz rīcība arī situācijā, kad pēc VES nodošanas ekspluatācijā tiek konstatēts, ka faktiskā mirgošana konkrētajā novērtēšanas vietā rodas laikā vai apjomā, kas sākotnējā modelēšanā nav ticis prognozēts.
Treškārt, noteikumu projektā nav pietiekami skaidri noteikts, kā tiek pārbaudīta prognozēšanas modeļa atbilstība faktiskajai situācijai.
punkts paredz elektroenerģijas ražotāja pienākumu iesniegt Valsts vides dienestam informāciju par VES darbības plānoto apturēšanas grafiku, faktisko apturēšanas statistiku un turbīnas gaismas sensoru datiem.
Tomēr ar šādu atskaiti vien nepietiek, lai nodrošinātu, ka sākotnējā datorprogrammas prognoze pareizi raksturo faktisko mirgošanas ietekmi katrā novērtēšanas vietā.
Priekšlikums
Papildināt 19. punktu, paredzot, ka specializētās datorprogrammās veiktā mirgošanas modelēšana tiek izmantota, lai identificētu visas novērtēšanas vietas, kurās iespējama VES radīta mirgošana, un konfigurētu 17. punktā paredzēto automātisko vadības sistēmu.
Ja novērtēšanas vietā tiek prognozēta faktiskas mirgošanas iespējamība, automātiskās vadības sistēmai jābūt konfigurētai tā, lai faktiskā mirgošana dzīvojamā vai citā aizsargātajā novērtēšanas vietā tiktu novērsta.
Vienlaikus nepieciešams paredzēt mehānismu faktiskās situācijas pārbaudei pēc VES nodošanas ekspluatācijā.
Ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta mirgošana novērtēšanas vietā, kas modelēšanā nav tikusi prognozēta vai kurai automātiskā vadības sistēma nav nodrošinājusi mirgošanas novēršanu, elektroenerģijas ražotājam nekavējoties jāprecizē vadības sistēmas iestatījumi un jānodrošina turpmāka faktiskās mirgošanas novēršana.
Pamatojums
Mirgošanas modelēšana ir prognozēšanas instruments, savukārt šo noteikumu mērķis ir regulēt VES faktisko ekspluatāciju.
Tādēļ normatīvajam regulējumam jānodrošina saikne starp sākotnējo modelēšanu, VES automātiskās vadības sistēmas darbību un pēc VES nodošanas ekspluatācijā faktiski konstatēto situāciju.
Ja tehniski ir iespējams automātiski apturēt VES laikā, kad konkrētajā novērtēšanas vietā rodas mirgošana, regulējumam jābūt vērstam uz faktiskās ietekmes novēršanu, nevis tikai uz datorprogrammā aprēķināta maksimāli pieļaujama mirgošanas laika ievērošanu.
11.08.2026. 20:11
26-TA-1439/21
Evija Birkmane
Iebildums par 20. punktu – absolūts 2 km ierobežojums mirgošanas ietekmes vērtēšanai
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 20. punkts paredz, ka mirgošanas laiku vērtē novērtēšanas vietās, kas atrodas divu kilometru rādiusā no vēja elektrostacijas torņa.
Iebilstu pret absolūtas 2 km robežas noteikšanu, ja vien nav pietiekami pamatots, ka aiz šīs robežas faktiskas VES radītas mirgošanas ietekmes rašanās novērtēšanas vietā nav iespējama vai nav būtiska.
Atšķirībā no administratīvi noteikta attāluma mirgošanas faktiskā rašanās ir fizikāls process, ko ietekmē VES kopējais augstums un rotora diametrs, saules novietojums, attālums un savstarpējais novietojums starp VES un novērtēšanas vietu, reljefs un citi apstākļi.
Mūsdienās tiek plānotas VES ar kopējo augstumu virs 250 metriem un ļoti lieliem rotoru diametriem. Tādēļ manā ieskatā 2 km robežai jābūt pamatotai attiecībā uz šādu mūsdienu VES tehniskajiem parametriem, nevis tikai pārņemtai kā vispārīgs attāluma kritērijs.
Īpaši problemātiska būtu situācija, ja novērtēšanas vieta atrastos, piemēram, 2,1 km no VES torņa un tajā faktiski rastos rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana, bet atbilstoši 20. punktam šī vieta vispār netiktu iekļauta mirgošanas laika novērtējumā.
Šāds rezultāts būtu pretrunā noteikumu mērķim aizsargāt cilvēku dzīves kvalitāti, jo faktiskas ietekmes esamība nevar kļūt juridiski nenozīmīga tikai tādēļ, ka novērtēšanas vieta atrodas dažus metrus aiz normatīvajā aktā noteiktas ģeometriskas robežas.
Būtiska ir arī vairāku VES summārā ietekme.
Noteikumu projekta 22. punkts pareizi paredz, ka gadījumā, ja mirgošanu izraisa vairākas VES, aprēķina summāro visu VES radīto mirgošanas ietekmes laiku.
Tomēr 20. punkta absolūtā 2 km robeža var ierobežot šā principa pilnvērtīgu piemērošanu.
Novērtēšanas vietu var ietekmēt vairākas VES dažādās debespusēs, turklāt atšķirīgos gada un diennakts laikos atkarībā no saules novietojuma. Tādēļ summārās ietekmes novērtējumā jāiekļauj visas VES, kas konkrētajā novērtēšanas vietā fizikāli var radīt mirgošanu, nevis tikai tās VES, kuru torņi atrodas 2 km rādiusā.
Priekšlikums
Pārskatīt 20. punktā noteikto absolūto 2 km ierobežojumu.
Mirgošanas ietekmes vērtēšanas teritorija būtu nosakāma, ņemot vērā konkrētās VES tehniskos parametrus un fizikālo iespējamību radīt mirgošanu konkrētajā novērtēšanas vietā.
Ja KEM saglabā 2 km robežu kā vispārēju aprēķinu teritoriju, lūdzu anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kas apliecina šīs robežas pietiekamību arī mūsdienu lieljaudas VES ar kopējo augstumu virs 250 metriem un lieliem rotoru diametriem.
Vienlaikus regulējumā jāparedz, ka gadījumā, ja faktiskā VES radīta mirgošana tiek konstatēta novērtēšanas vietā ārpus 2 km rādiusa, uz šo novērtēšanas vietu attiecas tās pašas mirgošanas ierobežošanas prasības.
Ņemot vērā manu iebildumu par 18. punktu, faktiskajai mirgošanai šādā novērtēšanas vietā arī jābūt novērstai.
Summārās mirgošanas ietekmes aprēķinā jāiekļauj visas VES, kas konkrētajā novērtēšanas vietā var faktiski radīt mirgošanu, neatkarīgi no tā, vai atsevišķas VES atrodas nedaudz tālāk par 2 km.
Pamatojums
Normatīvajā regulējumā noteiktam attāluma kritērijam jābūt sasaistītam ar regulējamās ietekmes fizikālajām īpašībām un mūsdienu VES tehniskajiem parametriem.
Ja VES konkrētā novērtēšanas vietā faktiski rada mirgošanu, nav pamatoti šo ietekmi ignorēt tikai tādēļ, ka novērtēšanas vieta atrodas ārpus iepriekš noteikta 2 km rādiusa.
Tas ir īpaši būtiski vairāku VES gadījumā, jo pats noteikumu projekta 22. punkts atzīst nepieciešamību vērtēt summāro visu VES radīto mirgošanas ietekmes laiku.
Manā ieskatā regulējuma prioritātei jābūt faktiskās ietekmes novēršanai, nevis tikai formālai attāluma robežas ievērošanai.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 20. punkts paredz, ka mirgošanas laiku vērtē novērtēšanas vietās, kas atrodas divu kilometru rādiusā no vēja elektrostacijas torņa.
Iebilstu pret absolūtas 2 km robežas noteikšanu, ja vien nav pietiekami pamatots, ka aiz šīs robežas faktiskas VES radītas mirgošanas ietekmes rašanās novērtēšanas vietā nav iespējama vai nav būtiska.
Atšķirībā no administratīvi noteikta attāluma mirgošanas faktiskā rašanās ir fizikāls process, ko ietekmē VES kopējais augstums un rotora diametrs, saules novietojums, attālums un savstarpējais novietojums starp VES un novērtēšanas vietu, reljefs un citi apstākļi.
Mūsdienās tiek plānotas VES ar kopējo augstumu virs 250 metriem un ļoti lieliem rotoru diametriem. Tādēļ manā ieskatā 2 km robežai jābūt pamatotai attiecībā uz šādu mūsdienu VES tehniskajiem parametriem, nevis tikai pārņemtai kā vispārīgs attāluma kritērijs.
Īpaši problemātiska būtu situācija, ja novērtēšanas vieta atrastos, piemēram, 2,1 km no VES torņa un tajā faktiski rastos rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana, bet atbilstoši 20. punktam šī vieta vispār netiktu iekļauta mirgošanas laika novērtējumā.
Šāds rezultāts būtu pretrunā noteikumu mērķim aizsargāt cilvēku dzīves kvalitāti, jo faktiskas ietekmes esamība nevar kļūt juridiski nenozīmīga tikai tādēļ, ka novērtēšanas vieta atrodas dažus metrus aiz normatīvajā aktā noteiktas ģeometriskas robežas.
Būtiska ir arī vairāku VES summārā ietekme.
Noteikumu projekta 22. punkts pareizi paredz, ka gadījumā, ja mirgošanu izraisa vairākas VES, aprēķina summāro visu VES radīto mirgošanas ietekmes laiku.
Tomēr 20. punkta absolūtā 2 km robeža var ierobežot šā principa pilnvērtīgu piemērošanu.
Novērtēšanas vietu var ietekmēt vairākas VES dažādās debespusēs, turklāt atšķirīgos gada un diennakts laikos atkarībā no saules novietojuma. Tādēļ summārās ietekmes novērtējumā jāiekļauj visas VES, kas konkrētajā novērtēšanas vietā fizikāli var radīt mirgošanu, nevis tikai tās VES, kuru torņi atrodas 2 km rādiusā.
Priekšlikums
Pārskatīt 20. punktā noteikto absolūto 2 km ierobežojumu.
Mirgošanas ietekmes vērtēšanas teritorija būtu nosakāma, ņemot vērā konkrētās VES tehniskos parametrus un fizikālo iespējamību radīt mirgošanu konkrētajā novērtēšanas vietā.
Ja KEM saglabā 2 km robežu kā vispārēju aprēķinu teritoriju, lūdzu anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kas apliecina šīs robežas pietiekamību arī mūsdienu lieljaudas VES ar kopējo augstumu virs 250 metriem un lieliem rotoru diametriem.
Vienlaikus regulējumā jāparedz, ka gadījumā, ja faktiskā VES radīta mirgošana tiek konstatēta novērtēšanas vietā ārpus 2 km rādiusa, uz šo novērtēšanas vietu attiecas tās pašas mirgošanas ierobežošanas prasības.
Ņemot vērā manu iebildumu par 18. punktu, faktiskajai mirgošanai šādā novērtēšanas vietā arī jābūt novērstai.
Summārās mirgošanas ietekmes aprēķinā jāiekļauj visas VES, kas konkrētajā novērtēšanas vietā var faktiski radīt mirgošanu, neatkarīgi no tā, vai atsevišķas VES atrodas nedaudz tālāk par 2 km.
Pamatojums
Normatīvajā regulējumā noteiktam attāluma kritērijam jābūt sasaistītam ar regulējamās ietekmes fizikālajām īpašībām un mūsdienu VES tehniskajiem parametriem.
Ja VES konkrētā novērtēšanas vietā faktiski rada mirgošanu, nav pamatoti šo ietekmi ignorēt tikai tādēļ, ka novērtēšanas vieta atrodas ārpus iepriekš noteikta 2 km rādiusa.
Tas ir īpaši būtiski vairāku VES gadījumā, jo pats noteikumu projekta 22. punkts atzīst nepieciešamību vērtēt summāro visu VES radīto mirgošanas ietekmes laiku.
Manā ieskatā regulējuma prioritātei jābūt faktiskās ietekmes novēršanai, nevis tikai formālai attāluma robežas ievērošanai.
11.08.2026. 20:13
26-TA-1439/22
Evija Birkmane
Iebildums par 23. punktu – atskaites saturs nenodrošina iespēju pārbaudīt faktiskās mirgošanas novēršanu konkrētajās novērtēšanas vietās
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 23. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs sniedz Valsts vides dienestam atskaiti par iepriekšējā gada VES darbības plānoto apturēšanas grafiku un apturēšanas statistiku, norādot datumu, laiku, apturēšanas ilgumu un VES turbīnas gaismas sensoru datus.
Atbalstu prasību operatoram regulāri iesniegt šādu informāciju, tomēr manā ieskatā pašreiz paredzētais atskaites saturs nav pietiekams, lai Valsts vides dienests varētu objektīvi pārbaudīt, vai 17.–19. punktā paredzētā mirgošanas ierobežošanas sistēma faktiski ir nodrošinājusi noteikumu prasību ievērošanu katrā konkrētajā novērtēšanas vietā.
No informācijas par to, ka konkrēta VES noteiktā datumā un laikā ir bijusi apturēta, vēl nav iespējams secināt:
– kuras novērtēšanas vietas aizsardzībai VES tika apturēta;
– vai apturēšana sākās pirms faktiskās mirgošanas rašanās konkrētajā novērtēšanas vietā;
– vai apturēšana turpinājās visu laiku, kurā pastāvēja mirgošanas iespēja;
– vai automātiskā sistēma nostrādāja visos gadījumos, kad pastāvēja faktiskas mirgošanas iespēja;
– vai nav bijušas situācijas, kad mirgošana novērtēšanas vietā faktiski radās, bet VES netika apturēta;
– kā konkrētās VES apturēšana saistāma ar vairāku VES summārās mirgošanas ietekmes novēršanu.
Šis jautājums kļūst īpaši būtisks, ja tiek pieņemts mans iebildumā par 18. punktu izteiktais priekšlikums noteikt 0 stundu gadā un 0 minūšu dienā faktiskās mirgošanas laiku novērtēšanas vietās.
Šādā gadījumā uzraudzības sistēmai jāļauj pārbaudīt ne tikai to, cik ilgi VES bijusi apturēta, bet arī to, vai faktiskā mirgošana katrā novērtēšanas vietā tiešām ir novērsta.
Ar turbīnas gaismas sensoru datiem vien šādu secinājumu izdarīt nevar, jo sensora dati raksturo apstākļus pie VES, nevis paši par sevi pierāda faktiskās mirgošanas neesamību konkrētajā dzīvojamā telpā.
Īpaši būtiski tas ir vairāku VES gadījumā.
Noteikumu projekta 22. punkts paredz aprēķināt summāro visu VES radīto mirgošanas ietekmes laiku.
Tādēļ arī 23. punktā paredzētajai uzraudzībai jāļauj izsekot ne tikai katras atsevišķās VES apturēšanai, bet arī tam, vai konkrētajā novērtēšanas vietā ir nodrošināta visu to VES koordinēta darbības ierobežošana, kuras attiecīgajā laikā var radīt mirgošanu.
Pretējā gadījumā var veidoties situācija, kurā operatora iesniegtā statistika formāli apliecina vairāku VES apturēšanu, bet no tās nav iespējams pārbaudīt, vai konkrētajā dzīvojamā vietā summārā mirgošanas ietekme faktiski tika novērsta.
Priekšlikums
Papildināt 23. punktā noteikto atskaites saturu, paredzot, ka tajā par katru automātiskās vai manuālās vadības sistēmas veikto VES darbības ierobežojumu vai apturēšanu tiek norādīta vismaz:
– konkrētā VES;
– apturēšanas vai darbības ierobežošanas datums, sākuma un beigu laiks;
– konkrētā novērtēšanas vieta vai novērtēšanas vietas, kuru aizsardzībai VES darbība ierobežota;
– automātiskās sistēmas nostrādes pamats;
– attiecīgie gaismas sensora dati;
– informācija par VES darbības režīmu pirms apturēšanas un pēc darbības atjaunošanas;
– informācija par gadījumiem, kad automātiskā sistēma nav nostrādājusi paredzētajā veidā vai izmantota manuālā apturēšana;
– informācija par saņemtām iedzīvotāju sūdzībām par faktisku mirgošanu un pēc tām veiktajām sistēmas pārbaudēm vai korekcijām.
Ja konkrēto novērtēšanas vietu var ietekmēt vairākas VES, atskaites datiem jāļauj izvērtēt arī šo VES summāro ietekmi un savstarpēji koordinētu apturēšanu.
Papildus nepieciešams paredzēt pienākumu elektroenerģijas ražotājam pēc pamatotas informācijas saņemšanas par faktisku mirgošanu novērtēšanas vietā pārbaudīt automātiskās vadības sistēmas darbību un nepieciešamības gadījumā nekavējoties precizēt tās iestatījumus.
Pamatojums
punktā paredzētās atskaites mērķim nevajadzētu būt tikai statistikas apkopošanai par VES apturēšanas laiku.
Atskaitei jābūt uzraudzības instrumentam, ar kura palīdzību Valsts vides dienests var objektīvi pārbaudīt, vai 17.–19. punktā paredzētais mirgošanas ierobežošanas mehānisms praksē darbojas un nodrošina noteikto aizsardzības līmeni konkrētajās novērtēšanas vietās.
Ja tiek apkopots tikai apturēšanas datums, laiks, ilgums un turbīnas gaismas sensora dati, bet šie dati netiek sasaistīti ar konkrētajām novērtēšanas vietām un faktiskās mirgošanas novēršanu tajās, pastāv risks, ka uzraudzība kļūst formāla.
Manā ieskatā ekspluatācijas noteikumiem jānodrošina ne tikai VES automātiskās vadības sistēmas esamība, bet arī pārbaudāms rezultāts – faktiskās mirgošanas novēršana cilvēku dzīvesvietās.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 23. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs sniedz Valsts vides dienestam atskaiti par iepriekšējā gada VES darbības plānoto apturēšanas grafiku un apturēšanas statistiku, norādot datumu, laiku, apturēšanas ilgumu un VES turbīnas gaismas sensoru datus.
Atbalstu prasību operatoram regulāri iesniegt šādu informāciju, tomēr manā ieskatā pašreiz paredzētais atskaites saturs nav pietiekams, lai Valsts vides dienests varētu objektīvi pārbaudīt, vai 17.–19. punktā paredzētā mirgošanas ierobežošanas sistēma faktiski ir nodrošinājusi noteikumu prasību ievērošanu katrā konkrētajā novērtēšanas vietā.
No informācijas par to, ka konkrēta VES noteiktā datumā un laikā ir bijusi apturēta, vēl nav iespējams secināt:
– kuras novērtēšanas vietas aizsardzībai VES tika apturēta;
– vai apturēšana sākās pirms faktiskās mirgošanas rašanās konkrētajā novērtēšanas vietā;
– vai apturēšana turpinājās visu laiku, kurā pastāvēja mirgošanas iespēja;
– vai automātiskā sistēma nostrādāja visos gadījumos, kad pastāvēja faktiskas mirgošanas iespēja;
– vai nav bijušas situācijas, kad mirgošana novērtēšanas vietā faktiski radās, bet VES netika apturēta;
– kā konkrētās VES apturēšana saistāma ar vairāku VES summārās mirgošanas ietekmes novēršanu.
Šis jautājums kļūst īpaši būtisks, ja tiek pieņemts mans iebildumā par 18. punktu izteiktais priekšlikums noteikt 0 stundu gadā un 0 minūšu dienā faktiskās mirgošanas laiku novērtēšanas vietās.
Šādā gadījumā uzraudzības sistēmai jāļauj pārbaudīt ne tikai to, cik ilgi VES bijusi apturēta, bet arī to, vai faktiskā mirgošana katrā novērtēšanas vietā tiešām ir novērsta.
Ar turbīnas gaismas sensoru datiem vien šādu secinājumu izdarīt nevar, jo sensora dati raksturo apstākļus pie VES, nevis paši par sevi pierāda faktiskās mirgošanas neesamību konkrētajā dzīvojamā telpā.
Īpaši būtiski tas ir vairāku VES gadījumā.
Noteikumu projekta 22. punkts paredz aprēķināt summāro visu VES radīto mirgošanas ietekmes laiku.
Tādēļ arī 23. punktā paredzētajai uzraudzībai jāļauj izsekot ne tikai katras atsevišķās VES apturēšanai, bet arī tam, vai konkrētajā novērtēšanas vietā ir nodrošināta visu to VES koordinēta darbības ierobežošana, kuras attiecīgajā laikā var radīt mirgošanu.
Pretējā gadījumā var veidoties situācija, kurā operatora iesniegtā statistika formāli apliecina vairāku VES apturēšanu, bet no tās nav iespējams pārbaudīt, vai konkrētajā dzīvojamā vietā summārā mirgošanas ietekme faktiski tika novērsta.
Priekšlikums
Papildināt 23. punktā noteikto atskaites saturu, paredzot, ka tajā par katru automātiskās vai manuālās vadības sistēmas veikto VES darbības ierobežojumu vai apturēšanu tiek norādīta vismaz:
– konkrētā VES;
– apturēšanas vai darbības ierobežošanas datums, sākuma un beigu laiks;
– konkrētā novērtēšanas vieta vai novērtēšanas vietas, kuru aizsardzībai VES darbība ierobežota;
– automātiskās sistēmas nostrādes pamats;
– attiecīgie gaismas sensora dati;
– informācija par VES darbības režīmu pirms apturēšanas un pēc darbības atjaunošanas;
– informācija par gadījumiem, kad automātiskā sistēma nav nostrādājusi paredzētajā veidā vai izmantota manuālā apturēšana;
– informācija par saņemtām iedzīvotāju sūdzībām par faktisku mirgošanu un pēc tām veiktajām sistēmas pārbaudēm vai korekcijām.
Ja konkrēto novērtēšanas vietu var ietekmēt vairākas VES, atskaites datiem jāļauj izvērtēt arī šo VES summāro ietekmi un savstarpēji koordinētu apturēšanu.
Papildus nepieciešams paredzēt pienākumu elektroenerģijas ražotājam pēc pamatotas informācijas saņemšanas par faktisku mirgošanu novērtēšanas vietā pārbaudīt automātiskās vadības sistēmas darbību un nepieciešamības gadījumā nekavējoties precizēt tās iestatījumus.
Pamatojums
punktā paredzētās atskaites mērķim nevajadzētu būt tikai statistikas apkopošanai par VES apturēšanas laiku.
Atskaitei jābūt uzraudzības instrumentam, ar kura palīdzību Valsts vides dienests var objektīvi pārbaudīt, vai 17.–19. punktā paredzētais mirgošanas ierobežošanas mehānisms praksē darbojas un nodrošina noteikto aizsardzības līmeni konkrētajās novērtēšanas vietās.
Ja tiek apkopots tikai apturēšanas datums, laiks, ilgums un turbīnas gaismas sensora dati, bet šie dati netiek sasaistīti ar konkrētajām novērtēšanas vietām un faktiskās mirgošanas novēršanu tajās, pastāv risks, ka uzraudzība kļūst formāla.
Manā ieskatā ekspluatācijas noteikumiem jānodrošina ne tikai VES automātiskās vadības sistēmas esamība, bet arī pārbaudāms rezultāts – faktiskās mirgošanas novēršana cilvēku dzīvesvietās.
11.08.2026. 20:14
26-TA-1439/23
Evija Birkmane
Iebildums par 24. punktu – putnu aizsardzības sistēmas piemērošanu nedrīkst padarīt atkarīgu tikai no vēsturiskā IVN, akcepta lēmuma vai tehniskajiem noteikumiem
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 24. punkts paredz, ka tikai tad, ja atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos ir konstatēta potenciāla nelabvēlīga ietekme uz kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu dienas plēsīgo putnu sugu, VES aprīko ar iekārtām, kas veic konkrētās putnu sugas identificēšanu un atpazīšanu vismaz 500 metru attālumā reālajā laikā un aptur VES darbību vai samazina tās darbības ātrumu.
Iebilstu pret aizsardzības sistēmas uzstādīšanas pienākuma sasaistīšanu tikai ar to, kas ticis konstatēts atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos.
Šie dokumenti var būt sagatavoti ievērojamu laiku pirms VES faktiskās ekspluatācijas uzsākšanas. Normatīvais regulējums pats par sevi nenodrošina, ka 24. punkta piemērošanas brīdī tajos ietvertā informācija par putnu sugām, ligzdošanas vietām, barošanās teritorijām un lidojumu koridoriem joprojām atbilst faktiskajai situācijai dabā.
Starp sākotnējās dabas izpētes veikšanu, IVN procesa pabeigšanu, projekta akceptēšanu, būvniecību un VES faktiskās ekspluatācijas uzsākšanu var paiet vairāki gadi. Atsevišķos gadījumos šis laika periods var būt ļoti ilgs.
Putnu populācijas un to izmantotās teritorijas savukārt nav statiskas. Šajā laikā var rasties jaunas ligzdošanas vietas, mainīties esošo ligzdu izmantošana, barošanās teritorijas un lidojumu koridori, kā arī teritorijā var parādīties sugas, kuru klātbūtne sākotnējās izpētes laikā nav konstatēta.
Tikpat būtiska ir pretēja problēma – sākotnējā izpēte pati var būt bijusi nepilnīga vai tajā var nebūt pienācīgi ņemta vērā visa izpētes laikā pieejamā informācija.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumos nevar prezumēt, ka tas, kas nav ticis ierakstīts IVN atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos, VES ekspluatācijas laikā dabā nepastāv.
Šī nav tikai teorētiska problēma.
Piemēram, VES “Tume” IVN procesā ir radušies būtiski jautājumi par IVN gala ziņojumā ietvertās informācijas pilnīgumu un atbilstību faktiskajai situācijai attiecībā uz teritorijā konstatētajām putnu sugām un ligzdām. Ir bijušas situācijas, kad informācija par teritorijā esošām ligzdām vai putnu klātbūtni nav pienācīgi atspoguļota ietekmes izvērtējumā vai ligzdas turpmākā izmantošana tiek vērtēta, balstoties uz pieņēmumiem par tās iespējamo stāvokli nākotnē.
Šāds piemērs parāda būtisku ekspluatācijas regulējuma problēmu: ja konkrēta suga, ligzda vai risks sākotnējā IVN dokumentācijā nav pienācīgi identificēts, 24. punkta pašreizējā redakcija var novest pie tā, ka arī ekspluatācijas laikā automātiskās aizsardzības sistēmas uzstādīšanas pienākums sākotnēji vispār neiestājas.
Manā ieskatā ekspluatācijas noteikumu mērķim jābūt pretējam – tiem jāspēj koriģēt arī tās situācijas, kuras sākotnējā ietekmes novērtējumā nav identificētas, ir identificētas nepilnīgi vai ir mainījušās laikā līdz VES ekspluatācijas uzsākšanai.
Papildus 24. punktā aizsardzības mehānisms attiecināts tikai uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām.
Lūdzu pamatot, kādēļ automātiskas sadursmju riska mazināšanas sistēmas piemērošanas kritērijs tiek saistīts tikai ar šīm kategorijām.
Ja VES ekspluatācijas laikā tiek konstatēts būtisks sadursmju risks citai īpaši aizsargājamai vai pret VES ietekmi jutīgai putnu sugai, regulējumam jānodrošina iespēja piemērot atbilstošus aizsardzības pasākumus arī šai sugai.
punktā Dabas aizsardzības pārvaldei gan paredzēta iespēja pārskatīt detektējamo sugu sarakstu, tomēr tas iespējams tikai tad, kad ekspluatācijas monitoringa rezultāti jau liecina par “nozīmīgu citu kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu putnu sugu bojāeju”.
Manā ieskatā aizsardzības regulējums nedrīkst būt veidots tā, ka vispirms jāiestājas nozīmīgai putnu bojāejai un tikai pēc tam rodas iespēja lemt par papildu aizsardzības pasākumiem.
Aizsardzības pasākumiem jābūt piemērojamiem arī tad, ja ekspluatācijas monitoringā, aktuālajos dabas datos vai kompetenta sugu eksperta atzinumā tiek konstatēts būtisks sadursmju risks, pirms ir iestājusies nozīmīga putnu bojāeja.
Atsevišķi nepieciešams pamatot arī 500 metru minimālo putnu identificēšanas un atpazīšanas attālumu.
Detektēšanas sistēmas uzdevums nevar būt tikai reģistrēt putna tuvošanos VES. Sistēmai jānodrošina pietiekams laiks putna identificēšanai, sadursmes riska izvērtēšanai, signāla nodošanai VES vadības sistēmai un rotora darbības faktiskai samazināšanai vai apturēšanai, pirms putns sasniedz rotora riska zonu.
Tādēļ nepieciešamais detektēšanas attālums jānosaka, ņemot vērā konkrētās sugas lidojuma ātrumu, VES tehniskos parametrus un laiku, kas konkrētajam VES modelim nepieciešams drošai darbības ierobežošanai.
Priekšlikums
Papildināt 24. punktu, paredzot, ka nepieciešamību pēc automātiskās putnu detektēšanas un VES darbības ierobežošanas sistēmas nosaka, ņemot vērā ne tikai atzinumu, akcepta lēmumu vai tehniskos noteikumus, bet arī aktuālo situāciju pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas un ekspluatācijas laikā.
Ja starp dabas izpētes veikšanu un VES ekspluatācijas uzsākšanu ir pagājis būtisks laika periods, pirms ekspluatācijas uzsākšanas jāparedz aktuālo datu pārbaude par īpaši aizsargājamo un pret VES ietekmi jutīgo putnu sugu klātbūtni, ligzdošanas vietām un citiem būtiskiem apstākļiem VES ietekmes teritorijā.
Pienākumam uzstādīt vai papildināt automātisko putnu detektēšanas un VES darbības ierobežošanas sistēmu jāvar iestāties arī ekspluatācijas laikā, ja monitoringa rezultāti, aktuālie dabas dati vai kompetenta sugu eksperta atzinums liecina par būtisku sadursmju risku, neatkarīgi no tā, vai šis risks iepriekš bijis norādīts IVN atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos.
Šādam mehānismam jādarbojas preventīvi, nevis tikai pēc tam, kad jau konstatēta nozīmīga putnu bojāeja.
Vienlaikus lūdzu pamatot, kādēļ 24. punkta aizsardzības mehānisms attiecināts tikai uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām, kā arī anotācijā sniegt zinātnisku un tehnisku pamatojumu 500 metru minimālajam detektēšanas attālumam.
Minimālajam detektēšanas attālumam jānodrošina pietiekams reakcijas laiks putna identificēšanai un VES darbības faktiskai ierobežošanai pirms putns sasniedz rotora riska zonu.
Pamatojums
Ekspluatācijas noteikumu uzdevums ir nodrošināt dabai drošu VES ekspluatāciju faktiskajos apstākļos, nevis tikai turpināt piemērot vairākus gadus iepriekš veiktā ietekmes novērtējuma pieņēmumus.
Jo ilgāks laiks pagājis kopš sākotnējās dabas izpētes, jo būtiskāka kļūst nepieciešamība pārliecināties, ka informācija, uz kuras pamata tiek noteikti ekspluatācijas aizsardzības pasākumi, joprojām atbilst faktiskajai situācijai.
Tāpat ekspluatācijas regulējumam jāspēj reaģēt uz sākotnējā izvērtējumā neidentificētu vai nepilnīgi identificētu risku.
Pretējā gadījumā var rasties absurda situācija: jo nepilnīgāka bijusi sākotnējā putnu izpēte vai jo vecāka ir tajā izmantotā informācija, jo mazāk aizsardzības pienākumu operatoram faktiski rodas ekspluatācijas laikā.
Manā ieskatā šāds rezultāts būtu pretējs noteikumu 2. punktā noteiktajam mērķim veicināt dabai un videi drošu VES ekspluatāciju.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 24. punkts paredz, ka tikai tad, ja atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos ir konstatēta potenciāla nelabvēlīga ietekme uz kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu dienas plēsīgo putnu sugu, VES aprīko ar iekārtām, kas veic konkrētās putnu sugas identificēšanu un atpazīšanu vismaz 500 metru attālumā reālajā laikā un aptur VES darbību vai samazina tās darbības ātrumu.
Iebilstu pret aizsardzības sistēmas uzstādīšanas pienākuma sasaistīšanu tikai ar to, kas ticis konstatēts atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos.
Šie dokumenti var būt sagatavoti ievērojamu laiku pirms VES faktiskās ekspluatācijas uzsākšanas. Normatīvais regulējums pats par sevi nenodrošina, ka 24. punkta piemērošanas brīdī tajos ietvertā informācija par putnu sugām, ligzdošanas vietām, barošanās teritorijām un lidojumu koridoriem joprojām atbilst faktiskajai situācijai dabā.
Starp sākotnējās dabas izpētes veikšanu, IVN procesa pabeigšanu, projekta akceptēšanu, būvniecību un VES faktiskās ekspluatācijas uzsākšanu var paiet vairāki gadi. Atsevišķos gadījumos šis laika periods var būt ļoti ilgs.
Putnu populācijas un to izmantotās teritorijas savukārt nav statiskas. Šajā laikā var rasties jaunas ligzdošanas vietas, mainīties esošo ligzdu izmantošana, barošanās teritorijas un lidojumu koridori, kā arī teritorijā var parādīties sugas, kuru klātbūtne sākotnējās izpētes laikā nav konstatēta.
Tikpat būtiska ir pretēja problēma – sākotnējā izpēte pati var būt bijusi nepilnīga vai tajā var nebūt pienācīgi ņemta vērā visa izpētes laikā pieejamā informācija.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumos nevar prezumēt, ka tas, kas nav ticis ierakstīts IVN atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos, VES ekspluatācijas laikā dabā nepastāv.
Šī nav tikai teorētiska problēma.
Piemēram, VES “Tume” IVN procesā ir radušies būtiski jautājumi par IVN gala ziņojumā ietvertās informācijas pilnīgumu un atbilstību faktiskajai situācijai attiecībā uz teritorijā konstatētajām putnu sugām un ligzdām. Ir bijušas situācijas, kad informācija par teritorijā esošām ligzdām vai putnu klātbūtni nav pienācīgi atspoguļota ietekmes izvērtējumā vai ligzdas turpmākā izmantošana tiek vērtēta, balstoties uz pieņēmumiem par tās iespējamo stāvokli nākotnē.
Šāds piemērs parāda būtisku ekspluatācijas regulējuma problēmu: ja konkrēta suga, ligzda vai risks sākotnējā IVN dokumentācijā nav pienācīgi identificēts, 24. punkta pašreizējā redakcija var novest pie tā, ka arī ekspluatācijas laikā automātiskās aizsardzības sistēmas uzstādīšanas pienākums sākotnēji vispār neiestājas.
Manā ieskatā ekspluatācijas noteikumu mērķim jābūt pretējam – tiem jāspēj koriģēt arī tās situācijas, kuras sākotnējā ietekmes novērtējumā nav identificētas, ir identificētas nepilnīgi vai ir mainījušās laikā līdz VES ekspluatācijas uzsākšanai.
Papildus 24. punktā aizsardzības mehānisms attiecināts tikai uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām.
Lūdzu pamatot, kādēļ automātiskas sadursmju riska mazināšanas sistēmas piemērošanas kritērijs tiek saistīts tikai ar šīm kategorijām.
Ja VES ekspluatācijas laikā tiek konstatēts būtisks sadursmju risks citai īpaši aizsargājamai vai pret VES ietekmi jutīgai putnu sugai, regulējumam jānodrošina iespēja piemērot atbilstošus aizsardzības pasākumus arī šai sugai.
punktā Dabas aizsardzības pārvaldei gan paredzēta iespēja pārskatīt detektējamo sugu sarakstu, tomēr tas iespējams tikai tad, kad ekspluatācijas monitoringa rezultāti jau liecina par “nozīmīgu citu kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu putnu sugu bojāeju”.
Manā ieskatā aizsardzības regulējums nedrīkst būt veidots tā, ka vispirms jāiestājas nozīmīgai putnu bojāejai un tikai pēc tam rodas iespēja lemt par papildu aizsardzības pasākumiem.
Aizsardzības pasākumiem jābūt piemērojamiem arī tad, ja ekspluatācijas monitoringā, aktuālajos dabas datos vai kompetenta sugu eksperta atzinumā tiek konstatēts būtisks sadursmju risks, pirms ir iestājusies nozīmīga putnu bojāeja.
Atsevišķi nepieciešams pamatot arī 500 metru minimālo putnu identificēšanas un atpazīšanas attālumu.
Detektēšanas sistēmas uzdevums nevar būt tikai reģistrēt putna tuvošanos VES. Sistēmai jānodrošina pietiekams laiks putna identificēšanai, sadursmes riska izvērtēšanai, signāla nodošanai VES vadības sistēmai un rotora darbības faktiskai samazināšanai vai apturēšanai, pirms putns sasniedz rotora riska zonu.
Tādēļ nepieciešamais detektēšanas attālums jānosaka, ņemot vērā konkrētās sugas lidojuma ātrumu, VES tehniskos parametrus un laiku, kas konkrētajam VES modelim nepieciešams drošai darbības ierobežošanai.
Priekšlikums
Papildināt 24. punktu, paredzot, ka nepieciešamību pēc automātiskās putnu detektēšanas un VES darbības ierobežošanas sistēmas nosaka, ņemot vērā ne tikai atzinumu, akcepta lēmumu vai tehniskos noteikumus, bet arī aktuālo situāciju pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas un ekspluatācijas laikā.
Ja starp dabas izpētes veikšanu un VES ekspluatācijas uzsākšanu ir pagājis būtisks laika periods, pirms ekspluatācijas uzsākšanas jāparedz aktuālo datu pārbaude par īpaši aizsargājamo un pret VES ietekmi jutīgo putnu sugu klātbūtni, ligzdošanas vietām un citiem būtiskiem apstākļiem VES ietekmes teritorijā.
Pienākumam uzstādīt vai papildināt automātisko putnu detektēšanas un VES darbības ierobežošanas sistēmu jāvar iestāties arī ekspluatācijas laikā, ja monitoringa rezultāti, aktuālie dabas dati vai kompetenta sugu eksperta atzinums liecina par būtisku sadursmju risku, neatkarīgi no tā, vai šis risks iepriekš bijis norādīts IVN atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos.
Šādam mehānismam jādarbojas preventīvi, nevis tikai pēc tam, kad jau konstatēta nozīmīga putnu bojāeja.
Vienlaikus lūdzu pamatot, kādēļ 24. punkta aizsardzības mehānisms attiecināts tikai uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām, kā arī anotācijā sniegt zinātnisku un tehnisku pamatojumu 500 metru minimālajam detektēšanas attālumam.
Minimālajam detektēšanas attālumam jānodrošina pietiekams reakcijas laiks putna identificēšanai un VES darbības faktiskai ierobežošanai pirms putns sasniedz rotora riska zonu.
Pamatojums
Ekspluatācijas noteikumu uzdevums ir nodrošināt dabai drošu VES ekspluatāciju faktiskajos apstākļos, nevis tikai turpināt piemērot vairākus gadus iepriekš veiktā ietekmes novērtējuma pieņēmumus.
Jo ilgāks laiks pagājis kopš sākotnējās dabas izpētes, jo būtiskāka kļūst nepieciešamība pārliecināties, ka informācija, uz kuras pamata tiek noteikti ekspluatācijas aizsardzības pasākumi, joprojām atbilst faktiskajai situācijai.
Tāpat ekspluatācijas regulējumam jāspēj reaģēt uz sākotnējā izvērtējumā neidentificētu vai nepilnīgi identificētu risku.
Pretējā gadījumā var rasties absurda situācija: jo nepilnīgāka bijusi sākotnējā putnu izpēte vai jo vecāka ir tajā izmantotā informācija, jo mazāk aizsardzības pienākumu operatoram faktiski rodas ekspluatācijas laikā.
Manā ieskatā šāds rezultāts būtu pretējs noteikumu 2. punktā noteiktajam mērķim veicināt dabai un videi drošu VES ekspluatāciju.
11.08.2026. 20:18
26-TA-1439/24
Evija Birkmane
Iebildums par 25. punktu – aizsardzības pasākumus nedrīkst piemērot tikai pēc nozīmīgas putnu bojāejas konstatēšanas
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 25. punkts paredz, ka Dabas aizsardzības pārvalde var lemt par 24. punktā minēto iekārtu detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu, ja ekspluatācijas monitoringa rezultāti liecina par nozīmīgu citu kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu putnu sugu bojāeju vēja parkā.
Iebilstu pret regulējumu, kurā papildu aizsardzības pasākumu piemērošanas priekšnoteikums faktiski ir jau notikusi “nozīmīga” putnu bojāeja.
Manā ieskatā dabas aizsardzības regulējumam primāri jābūt preventīvam.
Ja ekspluatācijas monitoringa dati, aktuālie dabas dati, kompetenta sugu eksperta atzinums vai citi objektīvi dati liecina par būtisku sadursmju vai bojāejas risku, aizsardzības pasākumiem jābūt piemērojamiem pirms tam, kad šis risks jau materializējies nozīmīgā aizsargājamo putnu bojāejā.
Īpaši nesamērīgs šāds nosacījums ir attiecībā uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām sugām. Šādu sugu gadījumā arī neliels bojāgājušo īpatņu skaits konkrētos apstākļos var būt būtisks, un regulējumam nevajadzētu paredzēt principu, ka vispirms jāsasniedz nenoteikts “nozīmīgas bojāejas” slieksnis un tikai pēc tam iespējams pārskatīt aizsardzības pasākumus.
Turklāt noteikumu projektā nav skaidri definēts, kas 25. punkta izpratnē ir “nozīmīga bojāeja”.
Nav saprotams, vai nozīmīgums tiek noteikts pēc bojāgājušo īpatņu absolūtā skaita, konkrētās sugas populācijas lieluma, aizsardzības statusa, bojāejas regularitātes, konkrētā vēja parka ietekmes vai citiem kritērijiem.
Ja šis slieksnis nav iepriekš objektīvi un skaitliski nosakāms, pastāv risks, ka aizsardzības pasākumi tiek piemēroti novēloti.
Atsevišķi iebilstu pret konstrukciju, kurā Dabas aizsardzības pārvalde, lemjot par detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu, uzklausa elektroenerģijas ražotāja viedokli par izvēlētās tehnoloģijas tehniskajām iespējām.
Operatora viedokļa uzklausīšana pati par sevi nav problemātiska, taču jau uzstādītās tehnoloģijas ierobežojumi nedrīkst noteikt aizsargājamās sugas aizsardzības līmeni.
Ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēts, ka konkrētai sugai pastāv būtisks sadursmju risks, bet operatora sākotnēji izvēlētā tehnoloģija šo sugu nespēj identificēt, risinājumam nevajadzētu būt atteikumam šo sugu aizsargāt tikai tādēļ, ka esošajai sistēmai nav attiecīgu tehnisko iespēju.
Šādā gadījumā jāvērtē sistēmas papildināšana vai nomaiņa, cits tehniskais risinājums vai atbilstoši VES darbības ierobežojumi.
Pretējā gadījumā var rasties situācija, kurā aizsardzības prasību faktisko apjomu nosaka nevis dabas aizsardzības nepieciešamība, bet operatora iepriekš izvēlētās tehnoloģijas iespējas.
Papildus lūdzu pārskatīt 25. punktā paredzēto iespēju noteikt pasākumus ietekmes “mazināšanai vai kompensēšanai”.
Ja tehniski iespējams novērst vai būtiski samazināt aizsargājamas putnu sugas bojāeju, primāri jāpiemēro pasākumi bojāejas novēršanai.
Kompensējošiem pasākumiem nevajadzētu kļūt par alternatīvu tehniski iespējamiem preventīviem pasākumiem situācijā, kad ekspluatācijas laikā jau konstatēts būtisks sadursmju risks vai putnu bojāeja.
Priekšlikums
Pārskatīt 25. punktu, paredzot, ka Dabas aizsardzības pārvalde lemj par detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu vai citiem obligātiem aizsardzības pasākumiem ne tikai pēc nozīmīgas putnu bojāejas konstatēšanas, bet arī tad, ja monitoringa rezultāti, aktuālie dabas dati, kompetenta sugu eksperta atzinums vai citi objektīvi dati liecina par būtisku sadursmju vai bojāejas risku.
Aizstāt formulējumu “var lemt” ar tādu regulējumu, kas paredz Dabas aizsardzības pārvaldes pienākumu rīkoties, ja ir sasniegti noteikti riska vai faktiskās ietekmes kritēriji.
Noteikumos vai tiem piemērojamā monitoringa metodikā nepieciešams skaidri noteikt kritērijus, pēc kuriem tiek vērtēta bojāejas vai sadursmju riska būtiskuma pakāpe.
Operatora izvēlētās tehnoloģijas tehniskās iespējas var tikt ņemtas vērā, izvēloties konkrēto risinājumu, taču tās nedrīkst ierobežot nepieciešamo dabas aizsardzības līmeni.
Ja esošā tehnoloģija nespēj nodrošināt nepieciešamo aizsardzību, jāparedz iespēja noteikt pienākumu to papildināt vai aizstāt, piemērot citus tehniskos risinājumus vai noteikt VES darbības ierobežojumus.
Vienlaikus noteikt aizsardzības pasākumu prioritāti:
ietekmes novēršana → ietekmes samazināšana → tikai tad, ja ietekmi objektīvi nav iespējams novērst vai pietiekami samazināt, kompensējoši pasākumi.
Pamatojums
Ekspluatācijas regulējumam jāspēj reaģēt uz jaunu informāciju un faktisko situāciju dabā, pirms ir radīts neatgriezenisks kaitējums.
Tas ir īpaši būtiski kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu sugu gadījumā.
Manā ieskatā nav pietiekami izveidot mehānismu, kas sāk darboties tikai pēc tam, kad monitorings jau apliecina “nozīmīgu” šo sugu bojāeju.
Šāds regulējums pēc būtības ir reaģējošs, nevis preventīvs.
Tāpat dabas aizsardzības prasību apjomu nedrīkst noteikt operatora sākotnēji izvēlētās tehnoloģijas ierobežojumi. Tehnoloģijai jābūt pielāgotai nepieciešamajam aizsardzības līmenim, nevis aizsardzības līmenim – pieejamajai tehnoloģijai.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 25. punkts paredz, ka Dabas aizsardzības pārvalde var lemt par 24. punktā minēto iekārtu detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu, ja ekspluatācijas monitoringa rezultāti liecina par nozīmīgu citu kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu putnu sugu bojāeju vēja parkā.
Iebilstu pret regulējumu, kurā papildu aizsardzības pasākumu piemērošanas priekšnoteikums faktiski ir jau notikusi “nozīmīga” putnu bojāeja.
Manā ieskatā dabas aizsardzības regulējumam primāri jābūt preventīvam.
Ja ekspluatācijas monitoringa dati, aktuālie dabas dati, kompetenta sugu eksperta atzinums vai citi objektīvi dati liecina par būtisku sadursmju vai bojāejas risku, aizsardzības pasākumiem jābūt piemērojamiem pirms tam, kad šis risks jau materializējies nozīmīgā aizsargājamo putnu bojāejā.
Īpaši nesamērīgs šāds nosacījums ir attiecībā uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām sugām. Šādu sugu gadījumā arī neliels bojāgājušo īpatņu skaits konkrētos apstākļos var būt būtisks, un regulējumam nevajadzētu paredzēt principu, ka vispirms jāsasniedz nenoteikts “nozīmīgas bojāejas” slieksnis un tikai pēc tam iespējams pārskatīt aizsardzības pasākumus.
Turklāt noteikumu projektā nav skaidri definēts, kas 25. punkta izpratnē ir “nozīmīga bojāeja”.
Nav saprotams, vai nozīmīgums tiek noteikts pēc bojāgājušo īpatņu absolūtā skaita, konkrētās sugas populācijas lieluma, aizsardzības statusa, bojāejas regularitātes, konkrētā vēja parka ietekmes vai citiem kritērijiem.
Ja šis slieksnis nav iepriekš objektīvi un skaitliski nosakāms, pastāv risks, ka aizsardzības pasākumi tiek piemēroti novēloti.
Atsevišķi iebilstu pret konstrukciju, kurā Dabas aizsardzības pārvalde, lemjot par detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu, uzklausa elektroenerģijas ražotāja viedokli par izvēlētās tehnoloģijas tehniskajām iespējām.
Operatora viedokļa uzklausīšana pati par sevi nav problemātiska, taču jau uzstādītās tehnoloģijas ierobežojumi nedrīkst noteikt aizsargājamās sugas aizsardzības līmeni.
Ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēts, ka konkrētai sugai pastāv būtisks sadursmju risks, bet operatora sākotnēji izvēlētā tehnoloģija šo sugu nespēj identificēt, risinājumam nevajadzētu būt atteikumam šo sugu aizsargāt tikai tādēļ, ka esošajai sistēmai nav attiecīgu tehnisko iespēju.
Šādā gadījumā jāvērtē sistēmas papildināšana vai nomaiņa, cits tehniskais risinājums vai atbilstoši VES darbības ierobežojumi.
Pretējā gadījumā var rasties situācija, kurā aizsardzības prasību faktisko apjomu nosaka nevis dabas aizsardzības nepieciešamība, bet operatora iepriekš izvēlētās tehnoloģijas iespējas.
Papildus lūdzu pārskatīt 25. punktā paredzēto iespēju noteikt pasākumus ietekmes “mazināšanai vai kompensēšanai”.
Ja tehniski iespējams novērst vai būtiski samazināt aizsargājamas putnu sugas bojāeju, primāri jāpiemēro pasākumi bojāejas novēršanai.
Kompensējošiem pasākumiem nevajadzētu kļūt par alternatīvu tehniski iespējamiem preventīviem pasākumiem situācijā, kad ekspluatācijas laikā jau konstatēts būtisks sadursmju risks vai putnu bojāeja.
Priekšlikums
Pārskatīt 25. punktu, paredzot, ka Dabas aizsardzības pārvalde lemj par detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu vai citiem obligātiem aizsardzības pasākumiem ne tikai pēc nozīmīgas putnu bojāejas konstatēšanas, bet arī tad, ja monitoringa rezultāti, aktuālie dabas dati, kompetenta sugu eksperta atzinums vai citi objektīvi dati liecina par būtisku sadursmju vai bojāejas risku.
Aizstāt formulējumu “var lemt” ar tādu regulējumu, kas paredz Dabas aizsardzības pārvaldes pienākumu rīkoties, ja ir sasniegti noteikti riska vai faktiskās ietekmes kritēriji.
Noteikumos vai tiem piemērojamā monitoringa metodikā nepieciešams skaidri noteikt kritērijus, pēc kuriem tiek vērtēta bojāejas vai sadursmju riska būtiskuma pakāpe.
Operatora izvēlētās tehnoloģijas tehniskās iespējas var tikt ņemtas vērā, izvēloties konkrēto risinājumu, taču tās nedrīkst ierobežot nepieciešamo dabas aizsardzības līmeni.
Ja esošā tehnoloģija nespēj nodrošināt nepieciešamo aizsardzību, jāparedz iespēja noteikt pienākumu to papildināt vai aizstāt, piemērot citus tehniskos risinājumus vai noteikt VES darbības ierobežojumus.
Vienlaikus noteikt aizsardzības pasākumu prioritāti:
ietekmes novēršana → ietekmes samazināšana → tikai tad, ja ietekmi objektīvi nav iespējams novērst vai pietiekami samazināt, kompensējoši pasākumi.
Pamatojums
Ekspluatācijas regulējumam jāspēj reaģēt uz jaunu informāciju un faktisko situāciju dabā, pirms ir radīts neatgriezenisks kaitējums.
Tas ir īpaši būtiski kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu sugu gadījumā.
Manā ieskatā nav pietiekami izveidot mehānismu, kas sāk darboties tikai pēc tam, kad monitorings jau apliecina “nozīmīgu” šo sugu bojāeju.
Šāds regulējums pēc būtības ir reaģējošs, nevis preventīvs.
Tāpat dabas aizsardzības prasību apjomu nedrīkst noteikt operatora sākotnēji izvēlētās tehnoloģijas ierobežojumi. Tehnoloģijai jābūt pielāgotai nepieciešamajam aizsardzības līmenim, nevis aizsardzības līmenim – pieejamajai tehnoloģijai.
11.08.2026. 20:20
26-TA-1439/25
Evija Birkmane
Iebildums par 26. un 27. punktu – vienoti meteoroloģiskie un kalendārie kritēriji nevar aizstāt konkrētās vietas izpēti un faktiskās ietekmes monitoringu
Situācijas analīze
Iebilstu pret tādu regulējumu, kurā sikspārņu aizsardzībai visām VES tiek piemēroti vienādi kalendārā perioda un meteoroloģisko apstākļu kritēriji, neparedzot pietiekami skaidru mehānismu to pielāgošanai konkrētās teritorijas faktiskajai situācijai.
Sikspārņu aktivitāti un sadursmju risku nenosaka tikai datums kalendārā, gaisa temperatūra, vēja ātrums vai nokrišņu daudzums. To ietekmē arī konkrētās teritorijas ainavas struktūra, sugu sastāvs, barošanās vietas, migrācijas ceļi un citi vietējie apstākļi.
Uz šo problēmu savā TAP atzinumā tieši norāda arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība, kas apvieno Dabas aizsardzības pārvaldes sertificētus sikspārņu ekspertus un sadarbībā ar DAP izstrādājusi “Vadlīnijas vēja elektrostaciju ietekmes novērtēšanai uz sikspārņiem”. Biedrība norāda, ka nav lietderīgi visām VES noteikt vienotus ekspluatācijas kritērijus attiecībā uz vēja ātrumu, temperatūru, nokrišņiem vai kalendāro periodu, jo sikspārņu aktivitāte un sadursmju risks dažādās teritorijās būtiski atšķiras un kritēriji var būt atšķirīgi pat divām salīdzinoši netālu esošām VES.
Tas rada jautājumu, vai noteikumu projektā paredzētā vienotā kombinācija — konkrēts kalendārais periods, noteikta temperatūra, vēja ātrums un nokrišņu daudzums — nevar radīt arī nepamatotu “drošības prezumpciju” ārpus šiem nosacījumiem.
Piemēram, ja konkrētajā teritorijā nozīmīga sikspārņu aktivitāte faktiski saglabājas ārpus noteikumos paredzētā kalendārā perioda vai pie meteoroloģiskajiem apstākļiem, kas nedaudz pārsniedz noteikumos ierakstīto robežvērtību, aizsardzības nepieciešamība no tā nepazūd.
Tādēļ regulējumam jānodrošina, ka noteikumos paredzētie vispārīgie kritēriji ir minimālais aizsardzības līmenis, nevis maksimālā robeža, ārpus kuras papildu aizsardzības pasākumus vairs nevar noteikt.
Īpaši būtiska ir faktiskās ietekmes pārbaude ekspluatācijas laikā
Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība savā atzinumā norāda vēl uz būtiskāku problēmu — priekšizpētes monitorings ļauj prognozēt iespējamo sikspārņu mirstības risku, taču nevar pilnībā paredzēt faktisko VES ietekmi pēc tās nodošanas ekspluatācijā. Tādēļ biedrība ierosina noteikt obligātu sikspārņu mirstības monitoringu pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas un, balstoties uz tā rezultātiem, nepieciešamības gadījumā precizēt ekspluatācijas ierobežojumus.
Šis princips manā ieskatā ir īpaši būtisks.
Arī šeit pastāv tā pati problēma, uz kuru norādīju saistībā ar putnu aizsardzību: starp sākotnējās izpētes veikšanu un VES ekspluatācijas uzsākšanu var paiet ievērojams laiks, un sākotnējā izpēte pati par sevi nevar garantēt, ka faktiskā situācija ekspluatācijas laikā būs identiska prognozētajai.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumiem jābūt balstītiem adaptīvās pārvaldības principā: sākotnēji nosaka aizsardzības pasākumus, pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas pārbauda to faktisko efektivitāti un, ja dati parāda lielāku ietekmi nekā prognozēts, ekspluatācijas ierobežojumus pastiprina.
Arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība norāda, ka starptautiskajā praksē tiek izmantota šāda adaptīvās pārvaldības pieeja, kur ekspluatācijas ierobežojumus pilnveido atbilstoši monitoringa rezultātiem.
Priekšlikums
Pārskatīt 26. un 27. punkta savstarpējo regulējumu, nosakot, ka vispārīgie kalendārie un meteoroloģiskie kritēriji ir minimālās sikspārņu aizsardzības prasības, kuras konkrētai VES vai VES grupai var pastiprināt atbilstoši konkrētās teritorijas izpētes un ekspluatācijas monitoringa rezultātiem.
Konkrētie VES darbības ierobežojumi nosakāmi, ņemot vērā:
– konkrētajā teritorijā konstatētās sikspārņu sugas un to aktivitāti;
– teritorijas nozīmi sikspārņu barošanās, vairošanās un migrācijas laikā;
– konkrētās vietas ainavas struktūru;
– sikspārņu aktivitātes saistību ar faktiskajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem;
– pirms būvniecības veiktā monitoringa rezultātus;
– pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas iegūtos faktiskās mirstības un aktivitātes monitoringa datus.
Papildus noteikumos nepieciešams paredzēt obligātu VES radītās sikspārņu mirstības monitoringu pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas pēc Dabas aizsardzības pārvaldes apstiprinātas metodikas.
Pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, Dabas aizsardzības pārvaldei jābūt tiesībām un pienākumam nepieciešamības gadījumā precizēt vai pastiprināt VES ekspluatācijas ierobežojumus.
Monitoringu nevajadzētu automātiski pārtraukt pēc iepriekš noteikta laika perioda. Tā turpināšanai jābūt saistītai ar pierādījumiem par aizsardzības pasākumu faktisko efektivitāti.
Šajā ziņā atbalstu Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrības priekšlikumā ietverto principu, ka monitorings turpināms līdz brīdim, kad monitoringa rezultāti apliecina ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāti un atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par monitoringa beigšanu. Biedrība savā pamatojumā kā pietiekamas pārliecības kritēriju min vismaz divus gadus pēc kārtas bez pieļaujamā mirstības līmeņa pārsniegšanas.
Pamatojums
Ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis formālai iepriekš noteiktu meteoroloģisko kritēriju ievērošanai, bet izmērāmam dabas aizsardzības rezultātam.
Ja faktiskās ekspluatācijas dati parāda, ka pie noteiktajiem ierobežojumiem sikspārņu bojāeja joprojām ir būtiska, ekspluatācijas nosacījumiem jābūt koriģējamiem neatkarīgi no tā, vai operators formāli ir ievērojis sākotnēji noteikto vēja ātruma, temperatūras, nokrišņu un kalendārā perioda kombināciju.
Šāda pieeja ļautu vienlaikus izvairīties arī no pretējas problēmas — nepamatoti stingriem ierobežojumiem vietās vai apstākļos, kuros faktiskie monitoringa dati apliecina zemu risku.
Tādējādi regulējums būtu balstīts nevis universālā pieņēmumā par visu Latvijas VES vienādiem apstākļiem, bet konkrētās teritorijas datos un pēc VES uzbūvēšanas izmērītajā faktiskajā ietekmē.
Situācijas analīze
Iebilstu pret tādu regulējumu, kurā sikspārņu aizsardzībai visām VES tiek piemēroti vienādi kalendārā perioda un meteoroloģisko apstākļu kritēriji, neparedzot pietiekami skaidru mehānismu to pielāgošanai konkrētās teritorijas faktiskajai situācijai.
Sikspārņu aktivitāti un sadursmju risku nenosaka tikai datums kalendārā, gaisa temperatūra, vēja ātrums vai nokrišņu daudzums. To ietekmē arī konkrētās teritorijas ainavas struktūra, sugu sastāvs, barošanās vietas, migrācijas ceļi un citi vietējie apstākļi.
Uz šo problēmu savā TAP atzinumā tieši norāda arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība, kas apvieno Dabas aizsardzības pārvaldes sertificētus sikspārņu ekspertus un sadarbībā ar DAP izstrādājusi “Vadlīnijas vēja elektrostaciju ietekmes novērtēšanai uz sikspārņiem”. Biedrība norāda, ka nav lietderīgi visām VES noteikt vienotus ekspluatācijas kritērijus attiecībā uz vēja ātrumu, temperatūru, nokrišņiem vai kalendāro periodu, jo sikspārņu aktivitāte un sadursmju risks dažādās teritorijās būtiski atšķiras un kritēriji var būt atšķirīgi pat divām salīdzinoši netālu esošām VES.
Tas rada jautājumu, vai noteikumu projektā paredzētā vienotā kombinācija — konkrēts kalendārais periods, noteikta temperatūra, vēja ātrums un nokrišņu daudzums — nevar radīt arī nepamatotu “drošības prezumpciju” ārpus šiem nosacījumiem.
Piemēram, ja konkrētajā teritorijā nozīmīga sikspārņu aktivitāte faktiski saglabājas ārpus noteikumos paredzētā kalendārā perioda vai pie meteoroloģiskajiem apstākļiem, kas nedaudz pārsniedz noteikumos ierakstīto robežvērtību, aizsardzības nepieciešamība no tā nepazūd.
Tādēļ regulējumam jānodrošina, ka noteikumos paredzētie vispārīgie kritēriji ir minimālais aizsardzības līmenis, nevis maksimālā robeža, ārpus kuras papildu aizsardzības pasākumus vairs nevar noteikt.
Īpaši būtiska ir faktiskās ietekmes pārbaude ekspluatācijas laikā
Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība savā atzinumā norāda vēl uz būtiskāku problēmu — priekšizpētes monitorings ļauj prognozēt iespējamo sikspārņu mirstības risku, taču nevar pilnībā paredzēt faktisko VES ietekmi pēc tās nodošanas ekspluatācijā. Tādēļ biedrība ierosina noteikt obligātu sikspārņu mirstības monitoringu pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas un, balstoties uz tā rezultātiem, nepieciešamības gadījumā precizēt ekspluatācijas ierobežojumus.
Šis princips manā ieskatā ir īpaši būtisks.
Arī šeit pastāv tā pati problēma, uz kuru norādīju saistībā ar putnu aizsardzību: starp sākotnējās izpētes veikšanu un VES ekspluatācijas uzsākšanu var paiet ievērojams laiks, un sākotnējā izpēte pati par sevi nevar garantēt, ka faktiskā situācija ekspluatācijas laikā būs identiska prognozētajai.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumiem jābūt balstītiem adaptīvās pārvaldības principā: sākotnēji nosaka aizsardzības pasākumus, pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas pārbauda to faktisko efektivitāti un, ja dati parāda lielāku ietekmi nekā prognozēts, ekspluatācijas ierobežojumus pastiprina.
Arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība norāda, ka starptautiskajā praksē tiek izmantota šāda adaptīvās pārvaldības pieeja, kur ekspluatācijas ierobežojumus pilnveido atbilstoši monitoringa rezultātiem.
Priekšlikums
Pārskatīt 26. un 27. punkta savstarpējo regulējumu, nosakot, ka vispārīgie kalendārie un meteoroloģiskie kritēriji ir minimālās sikspārņu aizsardzības prasības, kuras konkrētai VES vai VES grupai var pastiprināt atbilstoši konkrētās teritorijas izpētes un ekspluatācijas monitoringa rezultātiem.
Konkrētie VES darbības ierobežojumi nosakāmi, ņemot vērā:
– konkrētajā teritorijā konstatētās sikspārņu sugas un to aktivitāti;
– teritorijas nozīmi sikspārņu barošanās, vairošanās un migrācijas laikā;
– konkrētās vietas ainavas struktūru;
– sikspārņu aktivitātes saistību ar faktiskajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem;
– pirms būvniecības veiktā monitoringa rezultātus;
– pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas iegūtos faktiskās mirstības un aktivitātes monitoringa datus.
Papildus noteikumos nepieciešams paredzēt obligātu VES radītās sikspārņu mirstības monitoringu pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas pēc Dabas aizsardzības pārvaldes apstiprinātas metodikas.
Pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, Dabas aizsardzības pārvaldei jābūt tiesībām un pienākumam nepieciešamības gadījumā precizēt vai pastiprināt VES ekspluatācijas ierobežojumus.
Monitoringu nevajadzētu automātiski pārtraukt pēc iepriekš noteikta laika perioda. Tā turpināšanai jābūt saistītai ar pierādījumiem par aizsardzības pasākumu faktisko efektivitāti.
Šajā ziņā atbalstu Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrības priekšlikumā ietverto principu, ka monitorings turpināms līdz brīdim, kad monitoringa rezultāti apliecina ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāti un atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par monitoringa beigšanu. Biedrība savā pamatojumā kā pietiekamas pārliecības kritēriju min vismaz divus gadus pēc kārtas bez pieļaujamā mirstības līmeņa pārsniegšanas.
Pamatojums
Ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis formālai iepriekš noteiktu meteoroloģisko kritēriju ievērošanai, bet izmērāmam dabas aizsardzības rezultātam.
Ja faktiskās ekspluatācijas dati parāda, ka pie noteiktajiem ierobežojumiem sikspārņu bojāeja joprojām ir būtiska, ekspluatācijas nosacījumiem jābūt koriģējamiem neatkarīgi no tā, vai operators formāli ir ievērojis sākotnēji noteikto vēja ātruma, temperatūras, nokrišņu un kalendārā perioda kombināciju.
Šāda pieeja ļautu vienlaikus izvairīties arī no pretējas problēmas — nepamatoti stingriem ierobežojumiem vietās vai apstākļos, kuros faktiskie monitoringa dati apliecina zemu risku.
Tādējādi regulējums būtu balstīts nevis universālā pieņēmumā par visu Latvijas VES vienādiem apstākļiem, bet konkrētās teritorijas datos un pēc VES uzbūvēšanas izmērītajā faktiskajā ietekmē.
11.08.2026. 20:23
Atlasīti 274 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25