Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Vēja elektrostacijas ekspluatācijas prasības
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Vēja elektrostaciju darbību regulējošie tiesību akti ir sadrumstaloti un apgrūtina to pārskatāmību, turklāt ir ietverti vispārīgos tiesību aktos, kas dažkārt ir pārāk vispārīgi vēja elektrostacijām, līdz ar to rada neizpratni piemērošanā un bažas par neizpildi. Turklāt vēja elektrostaciju ekspluatācija, neskatoties uz to, ka ietekmes uz vidi novērtējuma procesā tiek rūpīgi vērtēta ikvienas vēja elektrostacijas iespējamā ietekme uz cilvēku, viņa veselību un drošību, bioloģisko daudzveidību, augsni, ainavu, kultūras un dabas mantojumu un izstrādāti priekšlikumi nelabvēlīgas ietekmes novēršanai vai samazināšana, iedzīvotāju vidū rada nepatiku un bažas par vēja turbīnu radīto troksni un mirgošanas efektu, kā arī par vēja elektrostaciju darbības uzraudzības trūkumu to dzīves ciklā, līdz ar to nepieciešams vienots tiesiskais regulējums uz šīm elektrostacijām atbilstošu, skaidru prasību definēšanai un to izpildes uzraudzībai.
Mērķa apraksts
Noteikumu projekta mērķis ir veicināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu vēja elektrostacijas ekspluatāciju.
Politikas jomas
Atjaunojamie energoresursi; Enerģētika
Teritorija
Latvijas Republika
Norises laiks
28.07.2026. - 12.08.2026.
Informācija
Kopš 2026. gada februāra Klimata un enerģētikas ministrija ir organizējusi tikšanās un diskusijas ar iedzīvotājiem un nozari. Lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku iesaistīto pušu līdzdalību un panāktu sabalansētu regulējumu, Klimata un enerģētikas ministrija arī lūgusi publiski sniegt komentārus un priekšlikumus par noteikumu projekta sākotnējo redakciju (https://www.kem.gov.lv/lv/jaunums/kem-aicina-sniegt-viedokli-par-precizeto-ves-ekspluatacijas-noteikumu-projektu).
Fiziskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
Jebkurš iedzīvotājs, kura nekustamais īpašums – dzīvokļa īpašums, dzīvojamā māja vai tās daļa saskaņā ar normatīvajiem aktiem būvju klasifikācijas jomā – atrodas divu kilometru rādiusā no sauszemē esošas vēja elektrostacijas robežas
Juridiskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
Vēja elektroenerģijas ražotāji
Sagatavoja
Ilāna Garbere-Bule (KEM)
Atbildīgā persona
Līga Kurevska (KEM)
Izsludināšanas datums
28.07.2026. 18:21
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-1439/51
Fiziska persona
Iebildums par 13. punktu – mērījumu izmaksu uzlikšana iedzīvotājam un mērījuma apstākļu nenoteiktība. Noteikumu projekta 13. punkts paredz, ka nekustamā īpašuma īpašnieks var pēc savas iniciatīvas organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus. Ja trokšņa robežlielumu pārsniegums tiek konstatēts, izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs, bet, ja pārsniegums netiek konstatēts, mērījumu izmaksas sedz pats ierosinātājs.
Principā saprotu mehānismu, kas novērš nepamatotu mērījumu izmaksu automātisku uzlikšanu elektroenerģijas ražotājam.
Tomēr manā ieskatā šāda izmaksu sadale ir taisnīga tikai tad, ja regulējums vienlaikus garantē, ka veiktais mērījums objektīvi reprezentē tos apstākļus, kuros iespējamais trokšņa pārkāpums faktiski rodas.
VES radītā trokšņa ietekme var būtiski mainīties atkarībā no vēja virziena un ātruma, atmosfēras apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un vienlaikus darbojošos VES skaita.
Tādēļ iespējama situācija, kurā īpašnieks, pamatojoties uz regulāri novērotu trokšņa problēmu, par saviem līdzekļiem pasūta finansiāli dārgu akreditētas laboratorijas mērījumu, bet mērījuma laikā mainās vēja virziens, daļa konkrēto teritoriju ietekmējošo VES nedarbojas vai darbojas ar mazāku jaudu.
Ja šādos apstākļos pārsniegums netiek konstatēts, atbilstoši piedāvātajam regulējumam visas mērījuma izmaksas paliek iedzīvotājam, lai gan mērījums pēc būtības var nebūt pārbaudījis situāciju, par kuru bijušas pamatotas bažas.
Priekšlikums ir 13. punkta izmaksu segšanas mehānismu sasaistīt ar skaidri noteiktām prasībām mērījuma reprezentativitātei.
Pirms mērījuma veikšanas jābūt iespējai noteikt apstākļus, kuros tas veicams, ņemot vērā īpašnieka norādīto problēmas raksturu, vēja virzienu, vēja ātrumu, diennakts laiku un VES darbības režīmu.
Mērījuma laikā obligāti jāfiksē katras attiecīgo novērtēšanas vietu ietekmējošās VES darbības statuss un faktiskā jauda, kā arī meteoroloģiskie apstākļi.
Ja mērījums objektīvu iemeslu dēļ nav veikts iepriekš noteiktajos vai tiem salīdzināmos apstākļos, šādu mērījumu nevajadzētu uzskatīt par pietiekamu pamatu secinājumam, ka iespējamais pārkāpums nepastāv.
Vienlaikus lūdzu izvērtēt mehānismu, kas nepieļauj nesamērīga finansiālā riska pārlikšanu uz iedzīvotāju situācijā, kad nepieciešamība pēc atkārtota mērījuma radusies no iedzīvotāja neatkarīgu meteoroloģisko vai VES ekspluatācijas apstākļu dēļ.
Pamatojums ir iedzīvotāja tiesības pasūtīt neatkarīgu mērījumu ir vērtīgs papildu kontroles mehānisms tikai tad, ja tas ir praktiski izmantojams. Ja viena mērījuma izmaksas ir būtiskas un visu finansiālo risku par neatbilstošiem mērījuma apstākļiem uzņemas iedzīvotājs, šis mehānisms praksē var kļūt grūti pieejams.
Tādēļ izmaksu sadalei jābūt sasaistītai ar skaidru un objektīvu mērījuma metodoloģiju un reprezentativitātes kritērijiem.
Iebildums par 18. punktu – pieļaujamais faktiskās mirgošanas laiks dzīvojamās un citās novērtēšanas vietās nosakāms 0 stundas gadā un 0 minūtes dienā. Noteikumu projekta 18. punkts paredz, ka pieļaujamais mirgošanas laiks novērtēšanas vietā diennakts gaišajā laikā nepārsniedz 8 stundas gadā un 30 minūtes dienā.
Iebilstu pret šāda faktiskās mirgošanas apjoma pieļaušanu dzīvojamās un citās noteikumos aizsargātajās telpās.
Anotācijā norādīts, ka 30 minūšu dienā un 30 stundu gadā teorētiskais robežlielums tiek piemērots vairākās Eiropas valstīs, savukārt VES, kas aprīkotas ar automātisku mirgošanas kontroles sistēmu, par pieļaujamo faktiskās ietekmes robežvērtību tiek uzskatītas 8 stundas gadā.
Vienlaikus pats noteikumu projekta 17. punkts paredz obligātu VES aprīkošanu ar automātiskās un manuālās tālvadības sistēmu, ar kuras palīdzību iespējams ierobežot mirgošanu.
Anotācijā papildus norādīts, ka šādas sistēmas ļauj ņemt vērā faktiskos meteoroloģiskos apstākļus un turbīnas darbību un ierobežot VES darbību tajos laikposmos, kad pastāv mirgošanas robežvērtību pārsnieguma risks.
Līdz ar to regulējums pats paredz tehnisku risinājumu, ar kuru VES iespējams automātiski apturēt tieši tajos salīdzinoši īsajos laikposmos, kad konkrētajā dzīvojamā vietā var rasties rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Manā ieskatā šādā situācijā nav pietiekama pamatojuma tam, kādēļ iedzīvotājiem būtu jāpiecieš līdz 30 minūtēm faktiskas mirgošanas vienā dienā un kopumā līdz 8 stundām gadā.
Starptautiskajā praksē izmantots pieļaujamais robežlielums pats par sevi nenozīmē, ka Latvijai obligāti jāizvēlas tieši tāds pats maksimāli pieļaujamais faktiskās ietekmes līmenis.
Šo noteikumu mērķis saskaņā ar 2. punktu ir veicināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju. Tādēļ, ja mūsdienu tehnoloģijas ļauj faktisko mirgošanu dzīvojamās telpās novērst, regulējumam būtu jāizmanto šī iespēja, nevis jānosaka iedzīvotājam pieciešams traucējuma apjoms.
Īpaši būtiski tas ir lauku viensētu gadījumā.
Cilvēks savā mājoklī nevar izvēlēties, kurā dienā vai diennakts laikā VES radītā mirgošana sasniegs logus un dzīvojamās telpas. 30 minūtes nepārtrauktas vai periodiskas gaismas un ēnas mijas vienā dienā nav nenozīmīgs traucējums, īpaši, ja tas atkārtojas vairākas dienas noteiktā sezonā.
Manā ieskatā nav samērīgi prasīt iedzīvotājam pielāgot sava mājokļa izmantošanu VES darbībai, piemēram, aizverot žalūzijas vai aizkarus laikā, kad mirgošana rodas, ja šo ietekmi iespējams novērst ar pašas VES automātiskās vadības sistēmu.
Priekšlikums ir noteikumu projekta 18. punktā faktiskās mirgošanas pieļaujamo laiku novērtēšanas vietā noteikt:
0 stundas gadā un 0 minūtes dienā.
Attiecīgi 17. punktā paredzētajai automātiskās vadības sistēmai jānodrošina VES darbības automātiska ierobežošana vai apturēšana tajos faktiskajos meteoroloģiskajos apstākļos, kuros konkrētajā novērtēšanas vietā rastos rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Prognozējamās mirgošanas modelēšanai var tikt saglabāti atsevišķi teorētiski aprēķina kritēriji, ja tie nepieciešami VES projektēšanai un ekspluatācijas vadības sistēmas konfigurēšanai, taču faktiski pieļaujamajai mirgošanai dzīvojamās un citās aizsargātajās telpās jābūt nullei.
Ja KEM uzskata, ka arī pie obligātas automātiskās mirgošanas kontroles sistēmas nav iespējams nodrošināt 0 minūšu faktisko mirgošanu, lūdzu anotācijā sniegt tehnisku pamatojumu šādam secinājumam un norādīt, kādi objektīvi tehnoloģiskie šķēršļi liedz automātiski apturēt VES laikā, kad konkrētajā novērtēšanas vietā rodas mirgošana.
Pamatojums tam ir atšķirība starp teorētiski prognozējamu mirgošanas iespējamību un faktiski pieļaujamu mirgošanu ir būtiska.
Modelēšanas robežvērtība var būt nepieciešama, lai identificētu potenciāli ietekmējamās teritorijas un konfigurētu VES darbības ierobežojumus, taču tā pati par sevi nepamato nepieciešamību pieļaut faktisku traucējumu dzīvojamās telpās.
Noteikumu projekta 17. punktā jau paredzēta tehnoloģiska iespēja automātiski ierobežot VES darbību. Tādēļ ekspluatācijas regulējumā prioritātei jābūt faktiskās ietekmes novēršanai.
Turklāt anotācijā norādīts, ka VES darbības ierobežošana mirgošanas novēršanai nepieciešama tikai konkrētajos laikposmos, kad pastāv attiecīgā ietekme. Tādējādi 0 minūšu faktiskās mirgošanas prasība nenozīmētu vispārēju vai ilgstošu VES darbības ierobežošanu, bet mērķētu darbības apturēšanu konkrētajos laikposmos, kad pretējā gadījumā mirgošana skartu novērtēšanas vietu.
Manā ieskatā situācijā, kad pastāv tehniska iespēja ietekmi novērst tās rašanās brīdī, cilvēku dzīves kvalitātes aizsardzībai jābūt prioritārai pār nepieciešamību saglabāt VES darbību arī tajās īsajās laika epizodēs, kurās tā rada mirgošanu dzīvojamās telpās.
Principā saprotu mehānismu, kas novērš nepamatotu mērījumu izmaksu automātisku uzlikšanu elektroenerģijas ražotājam.
Tomēr manā ieskatā šāda izmaksu sadale ir taisnīga tikai tad, ja regulējums vienlaikus garantē, ka veiktais mērījums objektīvi reprezentē tos apstākļus, kuros iespējamais trokšņa pārkāpums faktiski rodas.
VES radītā trokšņa ietekme var būtiski mainīties atkarībā no vēja virziena un ātruma, atmosfēras apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un vienlaikus darbojošos VES skaita.
Tādēļ iespējama situācija, kurā īpašnieks, pamatojoties uz regulāri novērotu trokšņa problēmu, par saviem līdzekļiem pasūta finansiāli dārgu akreditētas laboratorijas mērījumu, bet mērījuma laikā mainās vēja virziens, daļa konkrēto teritoriju ietekmējošo VES nedarbojas vai darbojas ar mazāku jaudu.
Ja šādos apstākļos pārsniegums netiek konstatēts, atbilstoši piedāvātajam regulējumam visas mērījuma izmaksas paliek iedzīvotājam, lai gan mērījums pēc būtības var nebūt pārbaudījis situāciju, par kuru bijušas pamatotas bažas.
Priekšlikums ir 13. punkta izmaksu segšanas mehānismu sasaistīt ar skaidri noteiktām prasībām mērījuma reprezentativitātei.
Pirms mērījuma veikšanas jābūt iespējai noteikt apstākļus, kuros tas veicams, ņemot vērā īpašnieka norādīto problēmas raksturu, vēja virzienu, vēja ātrumu, diennakts laiku un VES darbības režīmu.
Mērījuma laikā obligāti jāfiksē katras attiecīgo novērtēšanas vietu ietekmējošās VES darbības statuss un faktiskā jauda, kā arī meteoroloģiskie apstākļi.
Ja mērījums objektīvu iemeslu dēļ nav veikts iepriekš noteiktajos vai tiem salīdzināmos apstākļos, šādu mērījumu nevajadzētu uzskatīt par pietiekamu pamatu secinājumam, ka iespējamais pārkāpums nepastāv.
Vienlaikus lūdzu izvērtēt mehānismu, kas nepieļauj nesamērīga finansiālā riska pārlikšanu uz iedzīvotāju situācijā, kad nepieciešamība pēc atkārtota mērījuma radusies no iedzīvotāja neatkarīgu meteoroloģisko vai VES ekspluatācijas apstākļu dēļ.
Pamatojums ir iedzīvotāja tiesības pasūtīt neatkarīgu mērījumu ir vērtīgs papildu kontroles mehānisms tikai tad, ja tas ir praktiski izmantojams. Ja viena mērījuma izmaksas ir būtiskas un visu finansiālo risku par neatbilstošiem mērījuma apstākļiem uzņemas iedzīvotājs, šis mehānisms praksē var kļūt grūti pieejams.
Tādēļ izmaksu sadalei jābūt sasaistītai ar skaidru un objektīvu mērījuma metodoloģiju un reprezentativitātes kritērijiem.
Iebildums par 18. punktu – pieļaujamais faktiskās mirgošanas laiks dzīvojamās un citās novērtēšanas vietās nosakāms 0 stundas gadā un 0 minūtes dienā. Noteikumu projekta 18. punkts paredz, ka pieļaujamais mirgošanas laiks novērtēšanas vietā diennakts gaišajā laikā nepārsniedz 8 stundas gadā un 30 minūtes dienā.
Iebilstu pret šāda faktiskās mirgošanas apjoma pieļaušanu dzīvojamās un citās noteikumos aizsargātajās telpās.
Anotācijā norādīts, ka 30 minūšu dienā un 30 stundu gadā teorētiskais robežlielums tiek piemērots vairākās Eiropas valstīs, savukārt VES, kas aprīkotas ar automātisku mirgošanas kontroles sistēmu, par pieļaujamo faktiskās ietekmes robežvērtību tiek uzskatītas 8 stundas gadā.
Vienlaikus pats noteikumu projekta 17. punkts paredz obligātu VES aprīkošanu ar automātiskās un manuālās tālvadības sistēmu, ar kuras palīdzību iespējams ierobežot mirgošanu.
Anotācijā papildus norādīts, ka šādas sistēmas ļauj ņemt vērā faktiskos meteoroloģiskos apstākļus un turbīnas darbību un ierobežot VES darbību tajos laikposmos, kad pastāv mirgošanas robežvērtību pārsnieguma risks.
Līdz ar to regulējums pats paredz tehnisku risinājumu, ar kuru VES iespējams automātiski apturēt tieši tajos salīdzinoši īsajos laikposmos, kad konkrētajā dzīvojamā vietā var rasties rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Manā ieskatā šādā situācijā nav pietiekama pamatojuma tam, kādēļ iedzīvotājiem būtu jāpiecieš līdz 30 minūtēm faktiskas mirgošanas vienā dienā un kopumā līdz 8 stundām gadā.
Starptautiskajā praksē izmantots pieļaujamais robežlielums pats par sevi nenozīmē, ka Latvijai obligāti jāizvēlas tieši tāds pats maksimāli pieļaujamais faktiskās ietekmes līmenis.
Šo noteikumu mērķis saskaņā ar 2. punktu ir veicināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju. Tādēļ, ja mūsdienu tehnoloģijas ļauj faktisko mirgošanu dzīvojamās telpās novērst, regulējumam būtu jāizmanto šī iespēja, nevis jānosaka iedzīvotājam pieciešams traucējuma apjoms.
Īpaši būtiski tas ir lauku viensētu gadījumā.
Cilvēks savā mājoklī nevar izvēlēties, kurā dienā vai diennakts laikā VES radītā mirgošana sasniegs logus un dzīvojamās telpas. 30 minūtes nepārtrauktas vai periodiskas gaismas un ēnas mijas vienā dienā nav nenozīmīgs traucējums, īpaši, ja tas atkārtojas vairākas dienas noteiktā sezonā.
Manā ieskatā nav samērīgi prasīt iedzīvotājam pielāgot sava mājokļa izmantošanu VES darbībai, piemēram, aizverot žalūzijas vai aizkarus laikā, kad mirgošana rodas, ja šo ietekmi iespējams novērst ar pašas VES automātiskās vadības sistēmu.
Priekšlikums ir noteikumu projekta 18. punktā faktiskās mirgošanas pieļaujamo laiku novērtēšanas vietā noteikt:
0 stundas gadā un 0 minūtes dienā.
Attiecīgi 17. punktā paredzētajai automātiskās vadības sistēmai jānodrošina VES darbības automātiska ierobežošana vai apturēšana tajos faktiskajos meteoroloģiskajos apstākļos, kuros konkrētajā novērtēšanas vietā rastos rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Prognozējamās mirgošanas modelēšanai var tikt saglabāti atsevišķi teorētiski aprēķina kritēriji, ja tie nepieciešami VES projektēšanai un ekspluatācijas vadības sistēmas konfigurēšanai, taču faktiski pieļaujamajai mirgošanai dzīvojamās un citās aizsargātajās telpās jābūt nullei.
Ja KEM uzskata, ka arī pie obligātas automātiskās mirgošanas kontroles sistēmas nav iespējams nodrošināt 0 minūšu faktisko mirgošanu, lūdzu anotācijā sniegt tehnisku pamatojumu šādam secinājumam un norādīt, kādi objektīvi tehnoloģiskie šķēršļi liedz automātiski apturēt VES laikā, kad konkrētajā novērtēšanas vietā rodas mirgošana.
Pamatojums tam ir atšķirība starp teorētiski prognozējamu mirgošanas iespējamību un faktiski pieļaujamu mirgošanu ir būtiska.
Modelēšanas robežvērtība var būt nepieciešama, lai identificētu potenciāli ietekmējamās teritorijas un konfigurētu VES darbības ierobežojumus, taču tā pati par sevi nepamato nepieciešamību pieļaut faktisku traucējumu dzīvojamās telpās.
Noteikumu projekta 17. punktā jau paredzēta tehnoloģiska iespēja automātiski ierobežot VES darbību. Tādēļ ekspluatācijas regulējumā prioritātei jābūt faktiskās ietekmes novēršanai.
Turklāt anotācijā norādīts, ka VES darbības ierobežošana mirgošanas novēršanai nepieciešama tikai konkrētajos laikposmos, kad pastāv attiecīgā ietekme. Tādējādi 0 minūšu faktiskās mirgošanas prasība nenozīmētu vispārēju vai ilgstošu VES darbības ierobežošanu, bet mērķētu darbības apturēšanu konkrētajos laikposmos, kad pretējā gadījumā mirgošana skartu novērtēšanas vietu.
Manā ieskatā situācijā, kad pastāv tehniska iespēja ietekmi novērst tās rašanās brīdī, cilvēku dzīves kvalitātes aizsardzībai jābūt prioritārai pār nepieciešamību saglabāt VES darbību arī tajās īsajās laika epizodēs, kurās tā rada mirgošanu dzīvojamās telpās.
11.08.2026. 22:47
26-TA-1439/52
Fiziska persona
Iebildums – putnu aizsardzības sistēmas piemērošanu nedrīkst padarīt atkarīgu tikai no vēsturiskā IVN, akcepta lēmuma vai tehniskajiem noteikumiem. Noteikumu projekta 24. punkts paredz, ka tikai tad, ja atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos ir konstatēta potenciāla nelabvēlīga ietekme uz kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu dienas plēsīgo putnu sugu, VES aprīko ar iekārtām, kas veic konkrētās putnu sugas identificēšanu un atpazīšanu vismaz 500 metru attālumā reālajā laikā un aptur VES darbību vai samazina tās darbības ātrumu.
Iebilstu pret aizsardzības sistēmas uzstādīšanas pienākuma sasaistīšanu tikai ar to, kas ticis konstatēts atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos.
Šie dokumenti var būt sagatavoti ievērojamu laiku pirms VES faktiskās ekspluatācijas uzsākšanas. Normatīvais regulējums pats par sevi nenodrošina, ka 24. punkta piemērošanas brīdī tajos ietvertā informācija par putnu sugām, ligzdošanas vietām, barošanās teritorijām un lidojumu koridoriem joprojām atbilst faktiskajai situācijai dabā.
Starp sākotnējās dabas izpētes veikšanu, IVN procesa pabeigšanu, projekta akceptēšanu, būvniecību un VES faktiskās ekspluatācijas uzsākšanu var paiet vairāki gadi. Atsevišķos gadījumos šis laika periods var būt ļoti ilgs.
Putnu populācijas un to izmantotās teritorijas savukārt nav statiskas. Šajā laikā var rasties jaunas ligzdošanas vietas, mainīties esošo ligzdu izmantošana, barošanās teritorijas un lidojumu koridori, kā arī teritorijā var parādīties sugas, kuru klātbūtne sākotnējās izpētes laikā nav konstatēta.
Tikpat būtiska ir pretēja problēma – sākotnējā izpēte pati var būt bijusi nepilnīga vai tajā var nebūt pienācīgi ņemta vērā visa izpētes laikā pieejamā informācija.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumos nevar prezumēt, ka tas, kas nav ticis ierakstīts IVN atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos, VES ekspluatācijas laikā dabā nepastāv.
Šī nav tikai teorētiska problēma.
Piemēram, VES “Riebiņi” SIVi procesā ir radušies būtiski jautājumi par ietvertās informācijas pilnīgumu un atbilstību faktiskajai situācijai attiecībā uz teritorijā konstatētajām putnu sugām un ligzdām. Ir bijušas situācijas, kad informācija par teritorijā esošām ligzdām vai putnu klātbūtni nav pienācīgi atspoguļota ietekmes izvērtējumā vai ligzdas turpmākā izmantošana tiek vērtēta, balstoties uz pieņēmumiem par tās iespējamo stāvokli nākotnē. Ornitologa izvērtējumā ir kategorisks viedoklis, tomēr ieteikumos tas ir kardināli mīkstināts (kas atspoguļo situāciju, kad ir "kas maksā, tas pasūta mūziku"), arī reālā situācija ar Mazo ērgli norāda pavisam citu nepieciešamo rīcību, tomēr VVD neņem vērā ornitologa aprakstu, bet paļaujas uz iesniedzēja tekstu, kurš ir labvēlīgs VES izbūvei vietā, kuru kategoriski nedrīkst veikt. Pimeŗam, VES turbīnas izbūve tikai 300 m un otrai ligzdai 400m no Mazā ērgļa ligzdām, kaut gan ietekumi aizsardzībai norāda, ka ligzdu tuvumā ir aizliegta būvniecība vismaz 1-2 km attālumā.
Šāds piemērs parāda būtisku ekspluatācijas regulējuma problēmu: ja konkrēta suga, ligzda vai risks sākotnējā IVN dokumentācijā nav pienācīgi identificēts, 24. punkta pašreizējā redakcija var novest pie tā, ka arī ekspluatācijas laikā automātiskās aizsardzības sistēmas uzstādīšanas pienākums sākotnēji vispār neiestājas.
Uzskatu, ka ekspluatācijas noteikumu mērķim jābūt pretējam – tiem jāspēj koriģēt arī tās situācijas, kuras sākotnējā ietekmes novērtējumā nav identificētas, ir identificētas nepilnīgi vai ir mainījušās laikā līdz VES ekspluatācijas uzsākšanai.
Papildus 24. punktā aizsardzības mehānisms attiecināts tikai uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām.
Lūdzu pamatot, kādēļ automātiskas sadursmju riska mazināšanas sistēmas piemērošanas kritērijs tiek saistīts tikai ar šīm kategorijām.
Ja VES ekspluatācijas laikā tiek konstatēts būtisks sadursmju risks citai īpaši aizsargājamai vai pret VES ietekmi jutīgai putnu sugai, regulējumam jānodrošina iespēja piemērot atbilstošus aizsardzības pasākumus arī šai sugai.
punktā Dabas aizsardzības pārvaldei gan paredzēta iespēja pārskatīt detektējamo sugu sarakstu, tomēr tas iespējams tikai tad, kad ekspluatācijas monitoringa rezultāti jau liecina par “nozīmīgu citu kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu putnu sugu bojāeju”.
Manā ieskatā aizsardzības regulējums nedrīkst būt veidots tā, ka vispirms jāiestājas nozīmīgai putnu bojāejai un tikai pēc tam rodas iespēja lemt par papildu aizsardzības pasākumiem.
Aizsardzības pasākumiem jābūt piemērojamiem arī tad, ja ekspluatācijas monitoringā, aktuālajos dabas datos vai kompetenta sugu eksperta atzinumā tiek konstatēts būtisks sadursmju risks, pirms ir iestājusies nozīmīga putnu bojāeja.
Atsevišķi nepieciešams pamatot arī 500 metru minimālo putnu identificēšanas un atpazīšanas attālumu.
Detektēšanas sistēmas uzdevums nevar būt tikai reģistrēt putna tuvošanos VES. Sistēmai jānodrošina pietiekams laiks putna identificēšanai, sadursmes riska izvērtēšanai, signāla nodošanai VES vadības sistēmai un rotora darbības faktiskai samazināšanai vai apturēšanai, pirms putns sasniedz rotora riska zonu.
Tādēļ nepieciešamais detektēšanas attālums jānosaka, ņemot vērā konkrētās sugas lidojuma ātrumu, VES tehniskos parametrus un laiku, kas konkrētajam VES modelim nepieciešams drošai darbības ierobežošanai.
Priekšlikums ir papildināt 24. punktu, paredzot, ka nepieciešamību pēc automātiskās putnu detektēšanas un VES darbības ierobežošanas sistēmas nosaka, ņemot vērā ne tikai atzinumu, akcepta lēmumu vai tehniskos noteikumus, bet arī aktuālo situāciju pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas un ekspluatācijas laikā.
Ja starp dabas izpētes veikšanu un VES ekspluatācijas uzsākšanu ir pagājis būtisks laika periods, pirms ekspluatācijas uzsākšanas jāparedz aktuālo datu pārbaude par īpaši aizsargājamo un pret VES ietekmi jutīgo putnu sugu klātbūtni, ligzdošanas vietām un citiem būtiskiem apstākļiem VES ietekmes teritorijā.
Pienākumam uzstādīt vai papildināt automātisko putnu detektēšanas un VES darbības ierobežošanas sistēmu jāvar iestāties arī ekspluatācijas laikā, ja monitoringa rezultāti, aktuālie dabas dati vai kompetenta sugu eksperta atzinums liecina par būtisku sadursmju risku, neatkarīgi no tā, vai šis risks iepriekš bijis norādīts IVNvai SIVI atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos.
Šādam mehānismam jādarbojas preventīvi, nevis tikai pēc tam, kad jau konstatēta nozīmīga putnu bojāeja.
Vienlaikus lūdzu pamatot, kādēļ 24. punkta aizsardzības mehānisms attiecināts tikai uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām, kā arī anotācijā sniegt zinātnisku un tehnisku pamatojumu 500 metru minimālajam detektēšanas attālumam.
Minimālajam detektēšanas attālumam jānodrošina pietiekams reakcijas laiks putna identificēšanai un VES darbības faktiskai ierobežošanai pirms putns sasniedz rotora riska zonu.
Pamatojums - Ekspluatācijas noteikumu uzdevums ir nodrošināt dabai drošu VES ekspluatāciju faktiskajos apstākļos, nevis tikai turpināt piemērot vairākus gadus iepriekš veiktā ietekmes novērtējuma pieņēmumus.
Jo ilgāks laiks pagājis kopš sākotnējās dabas izpētes, jo būtiskāka kļūst nepieciešamība pārliecināties, ka informācija, uz kuras pamata tiek noteikti ekspluatācijas aizsardzības pasākumi, joprojām atbilst faktiskajai situācijai.
Tāpat ekspluatācijas regulējumam jāspēj reaģēt uz sākotnējā izvērtējumā neidentificētu vai nepilnīgi identificētu risku.
Pretējā gadījumā var rasties absurda situācija: jo nepilnīgāka bijusi sākotnējā putnu izpēte vai jo vecāka ir tajā izmantotā informācija, jo mazāk aizsardzības pienākumu operatoram faktiski rodas ekspluatācijas laikā.
Manā ieskatā šāds rezultāts būtu pretējs noteikumu 2. punktā noteiktajam mērķim veicināt dabai un videi drošu VES ekspluatāciju.
Iebildums – aizsardzības pasākumus nedrīkst piemērot tikai pēc nozīmīgas putnu bojāejas konstatēšanas. Noteikumu projekta 25. punkts paredz, ka Dabas aizsardzības pārvalde var lemt par 24. punktā minēto iekārtu detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu, ja ekspluatācijas monitoringa rezultāti liecina par nozīmīgu citu kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu putnu sugu bojāeju vēja parkā.
Iebilstu pret regulējumu, kurā papildu aizsardzības pasākumu piemērošanas priekšnoteikums faktiski ir jau notikusi “nozīmīga” putnu bojāeja. Manā ieskatā dabas aizsardzības regulējumam primāri jābūt preventīvam. Ja ekspluatācijas monitoringa dati, aktuālie dabas dati, kompetenta sugu eksperta atzinums vai citi objektīvi dati liecina par būtisku sadursmju vai bojāejas risku, aizsardzības pasākumiem jābūt piemērojamiem pirms tam, kad šis risks jau materializējies nozīmīgā aizsargājamo putnu bojāejā.
Īpaši nesamērīgs šāds nosacījums ir attiecībā uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām sugām. Šādu sugu gadījumā arī neliels bojāgājušo īpatņu skaits konkrētos apstākļos var būt būtisks, un regulējumam nevajadzētu paredzēt principu, ka vispirms jāsasniedz nenoteikts “nozīmīgas bojāejas” slieksnis un tikai pēc tam iespējams pārskatīt aizsardzības pasākumus.
Turklāt noteikumu projektā nav skaidri definēts, kas 25. punkta izpratnē ir “nozīmīga bojāeja”.
Nav saprotams, vai nozīmīgums tiek noteikts pēc bojāgājušo īpatņu absolūtā skaita, konkrētās sugas populācijas lieluma, aizsardzības statusa, bojāejas regularitātes, konkrētā vēja parka ietekmes vai citiem kritērijiem.
Ja šis slieksnis nav iepriekš objektīvi un skaitliski nosakāms, pastāv risks, ka aizsardzības pasākumi tiek piemēroti novēloti.
Atsevišķi iebilstu pret konstrukciju, kurā Dabas aizsardzības pārvalde, lemjot par detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu, uzklausa elektroenerģijas ražotāja viedokli par izvēlētās tehnoloģijas tehniskajām iespējām.
Operatora viedokļa uzklausīšana pati par sevi nav problemātiska, taču jau uzstādītās tehnoloģijas ierobežojumi nedrīkst noteikt aizsargājamās sugas aizsardzības līmeni.
Ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēts, ka konkrētai sugai pastāv būtisks sadursmju risks, bet operatora sākotnēji izvēlētā tehnoloģija šo sugu nespēj identificēt, risinājumam nevajadzētu būt atteikumam šo sugu aizsargāt tikai tādēļ, ka esošajai sistēmai nav attiecīgu tehnisko iespēju.
Šādā gadījumā jāvērtē sistēmas papildināšana vai nomaiņa, cits tehniskais risinājums vai atbilstoši VES darbības ierobežojumi.
Pretējā gadījumā var rasties situācija, kurā aizsardzības prasību faktisko apjomu nosaka nevis dabas aizsardzības nepieciešamība, bet operatora iepriekš izvēlētās tehnoloģijas iespējas.
Papildus lūdzu pārskatīt 25. punktā paredzēto iespēju noteikt pasākumus ietekmes “mazināšanai vai kompensēšanai”.
Ja tehniski iespējams novērst vai būtiski samazināt aizsargājamas putnu sugas bojāeju, primāri jāpiemēro pasākumi bojāejas novēršanai. Kompensējošiem pasākumiem nevajadzētu kļūt par alternatīvu tehniski iespējamiem preventīviem pasākumiem situācijā, kad ekspluatācijas laikā jau konstatēts būtisks sadursmju risks vai putnu bojāeja.
Priekšlikums ir pārskatīt 25. punktu, paredzot, ka Dabas aizsardzības pārvalde lemj par detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu vai citiem obligātiem aizsardzības pasākumiem ne tikai pēc nozīmīgas putnu bojāejas konstatēšanas, bet arī tad, ja monitoringa rezultāti, aktuālie dabas dati, kompetenta sugu eksperta atzinums vai citi objektīvi dati liecina par būtisku sadursmju vai bojāejas risku.
Aizstāt formulējumu “var lemt” ar tādu regulējumu, kas paredz Dabas aizsardzības pārvaldes pienākumu rīkoties, ja ir sasniegti noteikti riska vai faktiskās ietekmes kritēriji.
Noteikumos vai tiem piemērojamā monitoringa metodikā nepieciešams skaidri noteikt kritērijus, pēc kuriem tiek vērtēta bojāejas vai sadursmju riska būtiskuma pakāpe.
Operatora izvēlētās tehnoloģijas tehniskās iespējas var tikt ņemtas vērā, izvēloties konkrēto risinājumu, taču tās nedrīkst ierobežot nepieciešamo dabas aizsardzības līmeni.
Ja esošā tehnoloģija nespēj nodrošināt nepieciešamo aizsardzību, jāparedz iespēja noteikt pienākumu to papildināt vai aizstāt, piemērot citus tehniskos risinājumus vai noteikt VES darbības ierobežojumus.
Vienlaikus noteikt aizsardzības pasākumu prioritāti:
ietekmes novēršana → ietekmes samazināšana → tikai tad, ja ietekmi objektīvi nav iespējams novērst vai pietiekami samazināt, kompensējoši pasākumi.
Pamatojums - ekspluatācijas regulējumam jāspēj reaģēt uz jaunu informāciju un faktisko situāciju dabā, pirms ir radīts neatgriezenisks kaitējums.Tas ir īpaši būtiski kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu sugu gadījumā.Manā ieskatā nav pietiekami izveidot mehānismu, kas sāk darboties tikai pēc tam, kad monitorings jau apliecina “nozīmīgu” šo sugu bojāeju.Šāds regulējums pēc būtības ir reaģējošs, nevis preventīvs.Tāpat dabas aizsardzības prasību apjomu nedrīkst noteikt operatora sākotnēji izvēlētās tehnoloģijas ierobežojumi. Tehnoloģijai jābūt pielāgotai nepieciešamajam aizsardzības līmenim, nevis aizsardzības līmenim – pieejamajai tehnoloģijai.
Iebilstu pret aizsardzības sistēmas uzstādīšanas pienākuma sasaistīšanu tikai ar to, kas ticis konstatēts atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos.
Šie dokumenti var būt sagatavoti ievērojamu laiku pirms VES faktiskās ekspluatācijas uzsākšanas. Normatīvais regulējums pats par sevi nenodrošina, ka 24. punkta piemērošanas brīdī tajos ietvertā informācija par putnu sugām, ligzdošanas vietām, barošanās teritorijām un lidojumu koridoriem joprojām atbilst faktiskajai situācijai dabā.
Starp sākotnējās dabas izpētes veikšanu, IVN procesa pabeigšanu, projekta akceptēšanu, būvniecību un VES faktiskās ekspluatācijas uzsākšanu var paiet vairāki gadi. Atsevišķos gadījumos šis laika periods var būt ļoti ilgs.
Putnu populācijas un to izmantotās teritorijas savukārt nav statiskas. Šajā laikā var rasties jaunas ligzdošanas vietas, mainīties esošo ligzdu izmantošana, barošanās teritorijas un lidojumu koridori, kā arī teritorijā var parādīties sugas, kuru klātbūtne sākotnējās izpētes laikā nav konstatēta.
Tikpat būtiska ir pretēja problēma – sākotnējā izpēte pati var būt bijusi nepilnīga vai tajā var nebūt pienācīgi ņemta vērā visa izpētes laikā pieejamā informācija.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumos nevar prezumēt, ka tas, kas nav ticis ierakstīts IVN atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos, VES ekspluatācijas laikā dabā nepastāv.
Šī nav tikai teorētiska problēma.
Piemēram, VES “Riebiņi” SIVi procesā ir radušies būtiski jautājumi par ietvertās informācijas pilnīgumu un atbilstību faktiskajai situācijai attiecībā uz teritorijā konstatētajām putnu sugām un ligzdām. Ir bijušas situācijas, kad informācija par teritorijā esošām ligzdām vai putnu klātbūtni nav pienācīgi atspoguļota ietekmes izvērtējumā vai ligzdas turpmākā izmantošana tiek vērtēta, balstoties uz pieņēmumiem par tās iespējamo stāvokli nākotnē. Ornitologa izvērtējumā ir kategorisks viedoklis, tomēr ieteikumos tas ir kardināli mīkstināts (kas atspoguļo situāciju, kad ir "kas maksā, tas pasūta mūziku"), arī reālā situācija ar Mazo ērgli norāda pavisam citu nepieciešamo rīcību, tomēr VVD neņem vērā ornitologa aprakstu, bet paļaujas uz iesniedzēja tekstu, kurš ir labvēlīgs VES izbūvei vietā, kuru kategoriski nedrīkst veikt. Pimeŗam, VES turbīnas izbūve tikai 300 m un otrai ligzdai 400m no Mazā ērgļa ligzdām, kaut gan ietekumi aizsardzībai norāda, ka ligzdu tuvumā ir aizliegta būvniecība vismaz 1-2 km attālumā.
Šāds piemērs parāda būtisku ekspluatācijas regulējuma problēmu: ja konkrēta suga, ligzda vai risks sākotnējā IVN dokumentācijā nav pienācīgi identificēts, 24. punkta pašreizējā redakcija var novest pie tā, ka arī ekspluatācijas laikā automātiskās aizsardzības sistēmas uzstādīšanas pienākums sākotnēji vispār neiestājas.
Uzskatu, ka ekspluatācijas noteikumu mērķim jābūt pretējam – tiem jāspēj koriģēt arī tās situācijas, kuras sākotnējā ietekmes novērtējumā nav identificētas, ir identificētas nepilnīgi vai ir mainījušās laikā līdz VES ekspluatācijas uzsākšanai.
Papildus 24. punktā aizsardzības mehānisms attiecināts tikai uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām.
Lūdzu pamatot, kādēļ automātiskas sadursmju riska mazināšanas sistēmas piemērošanas kritērijs tiek saistīts tikai ar šīm kategorijām.
Ja VES ekspluatācijas laikā tiek konstatēts būtisks sadursmju risks citai īpaši aizsargājamai vai pret VES ietekmi jutīgai putnu sugai, regulējumam jānodrošina iespēja piemērot atbilstošus aizsardzības pasākumus arī šai sugai.
punktā Dabas aizsardzības pārvaldei gan paredzēta iespēja pārskatīt detektējamo sugu sarakstu, tomēr tas iespējams tikai tad, kad ekspluatācijas monitoringa rezultāti jau liecina par “nozīmīgu citu kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu putnu sugu bojāeju”.
Manā ieskatā aizsardzības regulējums nedrīkst būt veidots tā, ka vispirms jāiestājas nozīmīgai putnu bojāejai un tikai pēc tam rodas iespēja lemt par papildu aizsardzības pasākumiem.
Aizsardzības pasākumiem jābūt piemērojamiem arī tad, ja ekspluatācijas monitoringā, aktuālajos dabas datos vai kompetenta sugu eksperta atzinumā tiek konstatēts būtisks sadursmju risks, pirms ir iestājusies nozīmīga putnu bojāeja.
Atsevišķi nepieciešams pamatot arī 500 metru minimālo putnu identificēšanas un atpazīšanas attālumu.
Detektēšanas sistēmas uzdevums nevar būt tikai reģistrēt putna tuvošanos VES. Sistēmai jānodrošina pietiekams laiks putna identificēšanai, sadursmes riska izvērtēšanai, signāla nodošanai VES vadības sistēmai un rotora darbības faktiskai samazināšanai vai apturēšanai, pirms putns sasniedz rotora riska zonu.
Tādēļ nepieciešamais detektēšanas attālums jānosaka, ņemot vērā konkrētās sugas lidojuma ātrumu, VES tehniskos parametrus un laiku, kas konkrētajam VES modelim nepieciešams drošai darbības ierobežošanai.
Priekšlikums ir papildināt 24. punktu, paredzot, ka nepieciešamību pēc automātiskās putnu detektēšanas un VES darbības ierobežošanas sistēmas nosaka, ņemot vērā ne tikai atzinumu, akcepta lēmumu vai tehniskos noteikumus, bet arī aktuālo situāciju pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas un ekspluatācijas laikā.
Ja starp dabas izpētes veikšanu un VES ekspluatācijas uzsākšanu ir pagājis būtisks laika periods, pirms ekspluatācijas uzsākšanas jāparedz aktuālo datu pārbaude par īpaši aizsargājamo un pret VES ietekmi jutīgo putnu sugu klātbūtni, ligzdošanas vietām un citiem būtiskiem apstākļiem VES ietekmes teritorijā.
Pienākumam uzstādīt vai papildināt automātisko putnu detektēšanas un VES darbības ierobežošanas sistēmu jāvar iestāties arī ekspluatācijas laikā, ja monitoringa rezultāti, aktuālie dabas dati vai kompetenta sugu eksperta atzinums liecina par būtisku sadursmju risku, neatkarīgi no tā, vai šis risks iepriekš bijis norādīts IVNvai SIVI atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos.
Šādam mehānismam jādarbojas preventīvi, nevis tikai pēc tam, kad jau konstatēta nozīmīga putnu bojāeja.
Vienlaikus lūdzu pamatot, kādēļ 24. punkta aizsardzības mehānisms attiecināts tikai uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām, kā arī anotācijā sniegt zinātnisku un tehnisku pamatojumu 500 metru minimālajam detektēšanas attālumam.
Minimālajam detektēšanas attālumam jānodrošina pietiekams reakcijas laiks putna identificēšanai un VES darbības faktiskai ierobežošanai pirms putns sasniedz rotora riska zonu.
Pamatojums - Ekspluatācijas noteikumu uzdevums ir nodrošināt dabai drošu VES ekspluatāciju faktiskajos apstākļos, nevis tikai turpināt piemērot vairākus gadus iepriekš veiktā ietekmes novērtējuma pieņēmumus.
Jo ilgāks laiks pagājis kopš sākotnējās dabas izpētes, jo būtiskāka kļūst nepieciešamība pārliecināties, ka informācija, uz kuras pamata tiek noteikti ekspluatācijas aizsardzības pasākumi, joprojām atbilst faktiskajai situācijai.
Tāpat ekspluatācijas regulējumam jāspēj reaģēt uz sākotnējā izvērtējumā neidentificētu vai nepilnīgi identificētu risku.
Pretējā gadījumā var rasties absurda situācija: jo nepilnīgāka bijusi sākotnējā putnu izpēte vai jo vecāka ir tajā izmantotā informācija, jo mazāk aizsardzības pienākumu operatoram faktiski rodas ekspluatācijas laikā.
Manā ieskatā šāds rezultāts būtu pretējs noteikumu 2. punktā noteiktajam mērķim veicināt dabai un videi drošu VES ekspluatāciju.
Iebildums – aizsardzības pasākumus nedrīkst piemērot tikai pēc nozīmīgas putnu bojāejas konstatēšanas. Noteikumu projekta 25. punkts paredz, ka Dabas aizsardzības pārvalde var lemt par 24. punktā minēto iekārtu detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu, ja ekspluatācijas monitoringa rezultāti liecina par nozīmīgu citu kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu putnu sugu bojāeju vēja parkā.
Iebilstu pret regulējumu, kurā papildu aizsardzības pasākumu piemērošanas priekšnoteikums faktiski ir jau notikusi “nozīmīga” putnu bojāeja. Manā ieskatā dabas aizsardzības regulējumam primāri jābūt preventīvam. Ja ekspluatācijas monitoringa dati, aktuālie dabas dati, kompetenta sugu eksperta atzinums vai citi objektīvi dati liecina par būtisku sadursmju vai bojāejas risku, aizsardzības pasākumiem jābūt piemērojamiem pirms tam, kad šis risks jau materializējies nozīmīgā aizsargājamo putnu bojāejā.
Īpaši nesamērīgs šāds nosacījums ir attiecībā uz kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām sugām. Šādu sugu gadījumā arī neliels bojāgājušo īpatņu skaits konkrētos apstākļos var būt būtisks, un regulējumam nevajadzētu paredzēt principu, ka vispirms jāsasniedz nenoteikts “nozīmīgas bojāejas” slieksnis un tikai pēc tam iespējams pārskatīt aizsardzības pasākumus.
Turklāt noteikumu projektā nav skaidri definēts, kas 25. punkta izpratnē ir “nozīmīga bojāeja”.
Nav saprotams, vai nozīmīgums tiek noteikts pēc bojāgājušo īpatņu absolūtā skaita, konkrētās sugas populācijas lieluma, aizsardzības statusa, bojāejas regularitātes, konkrētā vēja parka ietekmes vai citiem kritērijiem.
Ja šis slieksnis nav iepriekš objektīvi un skaitliski nosakāms, pastāv risks, ka aizsardzības pasākumi tiek piemēroti novēloti.
Atsevišķi iebilstu pret konstrukciju, kurā Dabas aizsardzības pārvalde, lemjot par detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu, uzklausa elektroenerģijas ražotāja viedokli par izvēlētās tehnoloģijas tehniskajām iespējām.
Operatora viedokļa uzklausīšana pati par sevi nav problemātiska, taču jau uzstādītās tehnoloģijas ierobežojumi nedrīkst noteikt aizsargājamās sugas aizsardzības līmeni.
Ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēts, ka konkrētai sugai pastāv būtisks sadursmju risks, bet operatora sākotnēji izvēlētā tehnoloģija šo sugu nespēj identificēt, risinājumam nevajadzētu būt atteikumam šo sugu aizsargāt tikai tādēļ, ka esošajai sistēmai nav attiecīgu tehnisko iespēju.
Šādā gadījumā jāvērtē sistēmas papildināšana vai nomaiņa, cits tehniskais risinājums vai atbilstoši VES darbības ierobežojumi.
Pretējā gadījumā var rasties situācija, kurā aizsardzības prasību faktisko apjomu nosaka nevis dabas aizsardzības nepieciešamība, bet operatora iepriekš izvēlētās tehnoloģijas iespējas.
Papildus lūdzu pārskatīt 25. punktā paredzēto iespēju noteikt pasākumus ietekmes “mazināšanai vai kompensēšanai”.
Ja tehniski iespējams novērst vai būtiski samazināt aizsargājamas putnu sugas bojāeju, primāri jāpiemēro pasākumi bojāejas novēršanai. Kompensējošiem pasākumiem nevajadzētu kļūt par alternatīvu tehniski iespējamiem preventīviem pasākumiem situācijā, kad ekspluatācijas laikā jau konstatēts būtisks sadursmju risks vai putnu bojāeja.
Priekšlikums ir pārskatīt 25. punktu, paredzot, ka Dabas aizsardzības pārvalde lemj par detektējamo sugu saraksta pārskatīšanu vai citiem obligātiem aizsardzības pasākumiem ne tikai pēc nozīmīgas putnu bojāejas konstatēšanas, bet arī tad, ja monitoringa rezultāti, aktuālie dabas dati, kompetenta sugu eksperta atzinums vai citi objektīvi dati liecina par būtisku sadursmju vai bojāejas risku.
Aizstāt formulējumu “var lemt” ar tādu regulējumu, kas paredz Dabas aizsardzības pārvaldes pienākumu rīkoties, ja ir sasniegti noteikti riska vai faktiskās ietekmes kritēriji.
Noteikumos vai tiem piemērojamā monitoringa metodikā nepieciešams skaidri noteikt kritērijus, pēc kuriem tiek vērtēta bojāejas vai sadursmju riska būtiskuma pakāpe.
Operatora izvēlētās tehnoloģijas tehniskās iespējas var tikt ņemtas vērā, izvēloties konkrēto risinājumu, taču tās nedrīkst ierobežot nepieciešamo dabas aizsardzības līmeni.
Ja esošā tehnoloģija nespēj nodrošināt nepieciešamo aizsardzību, jāparedz iespēja noteikt pienākumu to papildināt vai aizstāt, piemērot citus tehniskos risinājumus vai noteikt VES darbības ierobežojumus.
Vienlaikus noteikt aizsardzības pasākumu prioritāti:
ietekmes novēršana → ietekmes samazināšana → tikai tad, ja ietekmi objektīvi nav iespējams novērst vai pietiekami samazināt, kompensējoši pasākumi.
Pamatojums - ekspluatācijas regulējumam jāspēj reaģēt uz jaunu informāciju un faktisko situāciju dabā, pirms ir radīts neatgriezenisks kaitējums.Tas ir īpaši būtiski kritiski apdraudētu un stipri apdraudētu sugu gadījumā.Manā ieskatā nav pietiekami izveidot mehānismu, kas sāk darboties tikai pēc tam, kad monitorings jau apliecina “nozīmīgu” šo sugu bojāeju.Šāds regulējums pēc būtības ir reaģējošs, nevis preventīvs.Tāpat dabas aizsardzības prasību apjomu nedrīkst noteikt operatora sākotnēji izvēlētās tehnoloģijas ierobežojumi. Tehnoloģijai jābūt pielāgotai nepieciešamajam aizsardzības līmenim, nevis aizsardzības līmenim – pieejamajai tehnoloģijai.
11.08.2026. 22:56
26-TA-1439/53
Fiziska persona
Iebildums par 26. un 27. punktu – vienoti meteoroloģiskie un kalendārie kritēriji nevar aizstāt konkrētās vietas izpēti un faktiskās ietekmes monitoringu. Iebilstu pret tādu regulējumu, kurā sikspārņu aizsardzībai visām VES tiek piemēroti vienādi kalendārā perioda un meteoroloģisko apstākļu kritēriji, neparedzot pietiekami skaidru mehānismu to pielāgošanai konkrētās teritorijas faktiskajai situācijai.
Sikspārņu aktivitāti un sadursmju risku nenosaka tikai datums kalendārā, gaisa temperatūra, vēja ātrums vai nokrišņu daudzums. To ietekmē arī konkrētās teritorijas ainavas struktūra, sugu sastāvs, barošanās vietas, migrācijas ceļi un citi vietējie apstākļi.
Uz šo problēmu savā TAP atzinumā tieši norāda arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība, kas apvieno Dabas aizsardzības pārvaldes sertificētus sikspārņu ekspertus un sadarbībā ar DAP izstrādājusi “Vadlīnijas vēja elektrostaciju ietekmes novērtēšanai uz sikspārņiem”. Biedrība norāda, ka nav lietderīgi visām VES noteikt vienotus ekspluatācijas kritērijus attiecībā uz vēja ātrumu, temperatūru, nokrišņiem vai kalendāro periodu, jo sikspārņu aktivitāte un sadursmju risks dažādās teritorijās būtiski atšķiras un kritēriji var būt atšķirīgi pat divām salīdzinoši netālu esošām VES.
Tas rada jautājumu, vai noteikumu projektā paredzētā vienotā kombinācija — konkrēts kalendārais periods, noteikta temperatūra, vēja ātrums un nokrišņu daudzums — nevar radīt arī nepamatotu “drošības prezumpciju” ārpus šiem nosacījumiem.
Piemēram, ja konkrētajā teritorijā nozīmīga sikspārņu aktivitāte faktiski saglabājas ārpus noteikumos paredzētā kalendārā perioda vai pie meteoroloģiskajiem apstākļiem, kas nedaudz pārsniedz noteikumos ierakstīto robežvērtību, aizsardzības nepieciešamība no tā nepazūd.
Tādēļ regulējumam jānodrošina, ka noteikumos paredzētie vispārīgie kritēriji ir minimālais aizsardzības līmenis, nevis maksimālā robeža, ārpus kuras papildu aizsardzības pasākumus vairs nevar noteikt.
Īpaši būtiska ir faktiskās ietekmes pārbaude ekspluatācijas laikā
Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība savā atzinumā norāda vēl uz būtiskāku problēmu — priekšizpētes monitorings ļauj prognozēt iespējamo sikspārņu mirstības risku, taču nevar pilnībā paredzēt faktisko VES ietekmi pēc tās nodošanas ekspluatācijā. Tādēļ biedrība ierosina noteikt obligātu sikspārņu mirstības monitoringu pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas un, balstoties uz tā rezultātiem, nepieciešamības gadījumā precizēt ekspluatācijas ierobežojumus.
Arī šeit pastāv tā pati problēma, uz kuru norādīju saistībā ar putnu aizsardzību: starp sākotnējās izpētes veikšanu un VES ekspluatācijas uzsākšanu var paiet ievērojams laiks, un sākotnējā izpēte pati par sevi nevar garantēt, ka faktiskā situācija ekspluatācijas laikā būs identiska prognozētajai.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumiem jābūt balstītiem adaptīvās pārvaldības principā: sākotnēji nosaka aizsardzības pasākumus, pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas pārbauda to faktisko efektivitāti un, ja dati parāda lielāku ietekmi nekā prognozēts, ekspluatācijas ierobežojumus pastiprina.
Arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība norāda, ka starptautiskajā praksē tiek izmantota šāda adaptīvās pārvaldības pieeja, kur ekspluatācijas ierobežojumus pilnveido atbilstoši monitoringa rezultātiem.
Priekšlikums ir pārskatīt 26. un 27. punkta savstarpējo regulējumu, nosakot, ka vispārīgie kalendārie un meteoroloģiskie kritēriji ir minimālās sikspārņu aizsardzības prasības, kuras konkrētai VES vai VES grupai var pastiprināt atbilstoši konkrētās teritorijas izpētes un ekspluatācijas monitoringa rezultātiem.
Konkrētie VES darbības ierobežojumi nosakāmi, ņemot vērā:
– konkrētajā teritorijā konstatētās sikspārņu sugas un to aktivitāti;
– teritorijas nozīmi sikspārņu barošanās, vairošanās un migrācijas laikā;
– konkrētās vietas ainavas struktūru;
– sikspārņu aktivitātes saistību ar faktiskajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem;
– pirms būvniecības veiktā monitoringa rezultātus;
– pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas iegūtos faktiskās mirstības un aktivitātes monitoringa datus.
Papildus noteikumos nepieciešams paredzēt obligātu VES radītās sikspārņu mirstības monitoringu pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas pēc Dabas aizsardzības pārvaldes apstiprinātas metodikas. Pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, Dabas aizsardzības pārvaldei jābūt tiesībām un pienākumam nepieciešamības gadījumā precizēt vai pastiprināt VES ekspluatācijas ierobežojumus.
Monitoringu nevajadzētu automātiski pārtraukt pēc iepriekš noteikta laika perioda. Tā turpināšanai jābūt saistītai ar pierādījumiem par aizsardzības pasākumu faktisko efektivitāti. Šajā ziņā atbalstu Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrības priekšlikumā ietverto principu, ka monitorings turpināms līdz brīdim, kad monitoringa rezultāti apliecina ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāti un atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par monitoringa beigšanu. Biedrība savā pamatojumā kā pietiekamas pārliecības kritēriju min vismaz divus gadus pēc kārtas bez pieļaujamā mirstības līmeņa pārsniegšanas.
Pamatojums - ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis formālai iepriekš noteiktu meteoroloģisko kritēriju ievērošanai, bet izmērāmam dabas aizsardzības rezultātam. Ja faktiskās ekspluatācijas dati parāda, ka pie noteiktajiem ierobežojumiem sikspārņu bojāeja joprojām ir būtiska, ekspluatācijas nosacījumiem jābūt koriģējamiem neatkarīgi no tā, vai operators formāli ir ievērojis sākotnēji noteikto vēja ātruma, temperatūras, nokrišņu un kalendārā perioda kombināciju. Šāda pieeja ļautu vienlaikus izvairīties arī no pretējas problēmas — nepamatoti stingriem ierobežojumiem vietās vai apstākļos, kuros faktiskie monitoringa dati apliecina zemu risku. Tādējādi regulējums būtu balstīts nevis universālā pieņēmumā par visu Latvijas VES vienādiem apstākļiem, bet konkrētās teritorijas datos un pēc VES uzbūvēšanas izmērītajā faktiskajā ietekmē.
Iebilstu – atskaite par VES apturēšanas statistiku pati par sevi neļauj novērtēt dabas aizsardzības pasākumu faktisko efektivitāti. Noteikumu projekta 28. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs sniedz Valsts vides dienestam atskaiti par iepriekšējā gada VES darbības apturēšanas statistiku atbilstoši 24. un 26. punkta prasībām, norādot datumu, laiku un apturēšanas ilgumu.
Manā ieskatā šāds atskaites saturs ir nepietiekams.
Informācija par to, cik bieži un cik ilgi VES ir apturēta, ļauj pārbaudīt tehniska pasākuma izpildi, taču pati par sevi neļauj novērtēt šā pasākuma galveno rezultātu – vai konkrētie darbības ierobežojumi faktiski ir nodrošinājuši pietiekamu putnu un sikspārņu aizsardzību.
Īpaši būtiski tas ir attiecībā uz sikspārņiem.
Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība savā atzinumā par šo noteikumu projektu norāda, ka priekšizpētes monitorings ļauj prognozēt iespējamo sikspārņu mirstības risku, taču nevar pilnībā paredzēt faktisko VES ietekmi pēc tās nodošanas ekspluatācijā. Tādēļ ekspluatācijas monitorings ir būtisks, lai novērtētu faktisko sikspārņu mirstību un pārliecinātos par piemēroto ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāti.
Biedrība ierosina pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas nodrošināt VES radītās sikspārņu mirstības monitoringu atbilstoši atbildīgās institūcijas apstiprinātai metodikai un, pamatojoties uz rezultātiem, nepieciešamības gadījumā precizēt ekspluatācijas ierobežojumus.
Šādu pieeju uzskatu par pamatotu.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā operators pilnībā izpilda 26. punktu un atskaitē norāda visas VES apturēšanas stundas, taču nav datu, kas ļautu secināt, vai pie šāda darbības režīma faktiskā sikspārņu mirstība ir pieļaujamā līmenī.
Tādējādi tiek kontrolēts process, nevis rezultāts.
Tas pats princips attiecināms arī uz 24. punktā paredzētajiem putnu aizsardzības pasākumiem. Informācija par VES apturēšanu vai darbības ātruma samazināšanu pati par sevi neapliecina, ka putnu atpazīšanas sistēma darbojas pietiekami efektīvi un sadursmju risks faktiski tiek novērsts.
Priekšlikums ir papildināt 28. punktu un ar to saistītos dabas aizsardzības noteikumus, paredzot ne tikai VES darbības apturēšanas statistikas iesniegšanu, bet arī obligātu ekspluatācijas ietekmes monitoringu pēc VES darbības uzsākšanas.
Attiecībā uz sikspārņiem jāparedz VES radītās mirstības monitorings atbilstoši Dabas aizsardzības pārvaldes vai citas kompetentās institūcijas apstiprinātai metodikai.
Monitoringa sistēmai jāļauj noteikt vismaz:
– faktisko konstatēto sikspārņu un attiecīgajos gadījumos putnu bojāeju;
– skartās sugas;
– bojāejas telpisko un sezonālo sadalījumu;
– saistību starp konstatēto ietekmi un VES darbības režīmu;
– 24. un 26. punktā paredzēto ekspluatācijas ierobežojumu faktisko efektivitāti.
Pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, jāparedz pienākums nepieciešamības gadījumā koriģēt VES ekspluatācijas ierobežojumus.
Monitorings turpināms tik ilgi, līdz ir iegūti pietiekami dati, kas apliecina piemēroto aizsardzības pasākumu efektivitāti, un kompetentā institūcija ir pieņēmusi lēmumu par monitoringa samazināšanu vai izbeigšanu.
Atbalstu Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrības priekšlikumā ietverto adaptīvās pārvaldības principu – ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāte ir jāpierāda ar faktiskajiem monitoringa rezultātiem, nevis jāpieņem tikai tādēļ, ka operators ir izpildījis noteikto apturēšanas režīmu.
Pamatojums ir šo noteikumu mērķis ir nodrošināt dabai drošu VES ekspluatāciju. Tādēļ uzraudzības sistēmai jāspēj atbildēt ne tikai uz jautājumu “vai VES tika apturēta noteiktajā laikā?”, bet arī uz daudz būtiskāku jautājumu – “vai noteiktais ekspluatācijas režīms faktiski nodrošināja nepieciešamo putnu un sikspārņu aizsardzību?”
Ja faktiskās ietekmes monitoringa nav, uz šo jautājumu objektīvi atbildēt nav iespējams.
Tādēļ ekspluatācijas monitorings un iespēja, pamatojoties uz tā rezultātiem, koriģēt VES darbības ierobežojumus ir būtiska šo noteikumu efektivitātes sastāvdaļa.
Iebildums – kumulatīvās ietekmes novērtējumam jāaptver arī sikspārņi, faktiskā ietekme jāvērtē savlaicīgi un rezultātiem jābūt saistošiem arī jau ekspluatācijā esošām VES. Atbalstu 30. punktā paredzēto principu veikt VES kumulatīvās ietekmes novērtējumu, ekspluatācijas perioda monitoringa programmā noteikt skaitliskus kritiskās ietekmes rādītājus, publicēt monitoringa rezultātus un izmantot tos turpmākajos VES ietekmes uz vidi novērtējumos. Tomēr iebilstu pret 30. punkta pašreizējo redakciju, jo tajā paredzētais kumulatīvās ietekmes novērtējums ir pārāk šaurs un nav nodrošināts pietiekami savlaicīgs un efektīvs mehānisms rīcībai gadījumā, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta būtiska vai kritiska kumulatīvā ietekme.
1. Kumulatīvās ietekmes novērtējumā nepamatoti nav iekļauti sikspārņi
punkts paredz kumulatīvās ietekmes novērtējumu tikai uz VES darbības ietekmēto kritiski apdraudēto un stipri apdraudēto putnu sugu populācijām.
Nav saprotams, kādēļ no šāda novērtējuma pilnībā izslēgtas sikspārņu sugu populācijas, lai gan šo pašu noteikumu 26.–29. punkts paredz īpašas prasības tieši VES ietekmes uz sikspārņiem mazināšanai.
Uz šo trūkumu savā atzinumā par noteikumu projektu norāda arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība, ierosinot 30. punktā kumulatīvās ietekmes novērtējumu attiecināt arī uz VES darbības ietekmētajām sikspārņu sugu populācijām.
Biedrība pamatoti norāda, ka VES kumulatīvā ietekme uz sikspārņiem nav vērtējama tikai pēc atsevišķās VES vai atsevišķa vēja parka radītās bojāejas. Attīstoties VES infrastruktūrai plašākā teritorijā, var summēties gan tiešā mirstība, gan ietekme uz sikspārņu barošanās, vairošanās un migrācijas teritorijām.
Tādēļ nav pamata kumulatīvās ietekmes valsts vai reģionāla līmeņa novērtējumā sikspārņus neiekļaut.
2. Piecu gadu intervāls nedrīkst nozīmēt, ka uz kritisku ietekmi iespējams reaģēt tikai reizi piecos gados
punkts paredz, ka Dabas aizsardzības pārvalde kumulatīvās ietekmes novērtējumu veic reizi piecos gados.
Manā ieskatā piecu gadu cikls var būt izmantojams regulāram visaptverošam pārskatam, taču tas nedrīkst būt vienīgais brīdis, kad tiek izvērtēti faktiskie monitoringa dati un pieņemti lēmumi.
Ja ekspluatācijas monitoringa dati jau pēc viena, diviem vai trim gadiem liecina par būtisku kumulatīvu ietekmi vai kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu, nav pieļaujams gaidīt līdz nākamajam piecu gadu novērtējumam.
Dabas aizsardzības regulējumam šādā situācijā jānodrošina savlaicīga rīcība.
Tādēļ jānošķir:
– regulārs visaptverošs kumulatīvās ietekmes novērtējums, ko var veikt noteiktā ciklā;
– nepārtraukta ekspluatācijas monitoringa datu apkopošana un izvērtēšana;
– ārpuskārtas kumulatīvās ietekmes izvērtējums un aizsardzības pasākumu pārskatīšana, ja dati liecina par būtisku risku vai noteikto kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu.
3. Nav pietiekami noteikts, kas notiek ar jau ekspluatācijā esošajām VES, ja tiek konstatēta kritiska kumulatīvā ietekme
punkts paredz, ka monitoringa rezultāti tiek ņemti vērā, veicot jaunu VES ietekmes uz vidi novērtējumu, un šādā IVN nosaka papildu prasības ietekmes novēršanai, samazināšanai vai kompensēšanai.
Tas ir nepieciešams, taču ar to nepietiek.
Ja kumulatīvās ietekmes novērtējums parāda, ka konkrētajā teritorijā vai populācijā kritiskās ietekmes rādītāji jau ir sasniegti esošo VES darbības rezultātā, problēmu nevar atrisināt tikai ar stingrākām prasībām nākamajiem projektiem.
Nepieciešams skaidrs mehānisms arī jau ekspluatācijā esošo VES darbības nosacījumu pārskatīšanai.
Pretējā gadījumā var rasties situācija, kurā valsts monitorings oficiāli konstatē nepieļaujamu vai kritisku kumulatīvo ietekmi uz sugas populāciju, taču vienīgās praktiskās sekas ir papildu prasības kādam nākamajam VES projektam.
Tas nenovērš jau konstatēto kaitējumu.
4. Kritiskās ietekmes rādītājiem jābūt skaidriem un saistītiem ar konkrētu rīcību
Atbalstu 30. punktā paredzēto prasību ekspluatācijas perioda monitoringa programmā noteikt skaitliskus rādītājus, pie kuriem ietekme uz populāciju uzskatāma par kritisku.
Tomēr noteikumos jābūt skaidrai arī šo rādītāju sasniegšanas juridiskajai sekai.
Ja tiek sasniegts kritiskās ietekmes rādītājs, nedrīkst palikt tikai vispārīga iespēja “izstrādāt priekšlikumus” ietekmes samazināšanai vai kompensēšanai.
Jābūt paredzētam pienākumam kompetentajām institūcijām izvērtēt un noteikt konkrētus papildu aizsardzības vai ekspluatācijas ierobežojumus.
Priekšlikum ir papildināt 30. punktu, paredzot, ka:
– kumulatīvās ietekmes novērtējums aptver ne tikai kritiski apdraudēto un stipri apdraudēto putnu sugu, bet arī VES darbības ietekmēto sikspārņu sugu populācijas;
– ekspluatācijas monitoringa dati tiek apkopoti un izvērtēti regulāri, negaidot piecu gadu novērtējuma cikla beigas;
– ja monitoringa dati liecina par būtisku kumulatīvās ietekmes risku vai kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu, Dabas aizsardzības pārvalde veic ārpuskārtas izvērtējumu un lemj par nepieciešamajiem aizsardzības pasākumiem;
– monitoringa programmā tiek noteikti zinātniski pamatoti un skaitliski pārbaudāmi kritiskās ietekmes rādītāji;
– kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanas gadījumā tiek pārskatīti ne tikai jaunu VES projektu nosacījumi, bet nepieciešamības gadījumā arī jau ekspluatācijā esošo VES darbības nosacījumi;
– primāri tiek noteikti pasākumi ietekmes novēršanai un samazināšanai, savukārt kompensējoši pasākumi tiek izmantoti tikai tad, ja ietekmi nav iespējams pietiekami novērst vai samazināt;
– kumulatīvā novērtējuma rezultāti un tā pamatā izmantotie monitoringa dati ir publiski pieejami un izmantojami visu turpmāko VES projektu ietekmes uz vidi novērtējumos.
Pamatojums ir kumulatīvās ietekmes novērtējuma būtība ir identificēt situāciju, kurā atsevišķa VES vai vēja parka ietekme pati par sevi var šķist pieļaujama, bet vairāku projektu kopējā ietekme uz konkrētu sugu vai populāciju vairs nav pieļaujama.
Tādēļ šādam novērtējumam jāaptver visas VES, kuru ietekme summējas uz konkrēto populāciju, neatkarīgi no projektu administratīvā sadalījuma, pieslēguma vai tā, vai tie formāli definēti kā viens vai vairāki vēja parki.
Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā noteikumu projekta 3.5. punktā piedāvāto vēja parka definīciju. Dabas kumulatīvā ietekme nevar būt atkarīga no tā, kā VES projekti juridiski vai tehniski sadalīti.
Kumulatīvās ietekmes novērtējumam turklāt jābūt praktiski izmantojamam ekspluatācijas regulēšanā. Ja monitoringa rezultāti apliecina, ka kritiskais ietekmes līmenis ir sasniegts, regulējumam jānodrošina savlaicīga faktiskās ietekmes samazināšana.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā valsts konstatē kritisku kumulatīvo ietekmi, publicē monitoringa rezultātus un nosaka stingrākas prasības nākamajiem projektiem, bet VES, kuru darbības rezultātā kritiskā ietekme jau ir radusies, turpina darboties ar līdzšinējiem nosacījumiem.
Iebildums par noteikumu projekta uzraudzības prasībām – nav noteiktas prasības VES monitoringa un automātisko vadības sistēmu izejas datu glabāšanai, pieejamībai un pārbaudāmībai. Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā vairākos gadījumos paredzēta automātiska VES darbības kontrole, monitorings, mērījumi un datu reģistrēšana, taču nav noteiktas pietiekami skaidras prasības šo datu ilgtermiņa glabāšanai, pieejamībai kompetentajām institūcijām un to autentiskuma pārbaudei.
Piemēram, 27. punkts paredz VES aprīkot ar vadības sistēmu, kas veic attiecīgos mērījumus reāllaikā un datu reģistrēšanu.
Savukārt 23. un 28. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs Valsts vides dienestam iesniedz jau apkopotu informāciju – atskaiti vai statistiku par VES darbības apturēšanu.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– cik ilgi operatoram obligāti jāglabā automātisko sistēmu pilnie izejas dati;
– kādā detalizācijas pakāpē šie dati saglabājami;
– vai saglabājami tikai VES apturēšanas gadījumi vai arī dati, pēc kuriem iespējams pārbaudīt, kādēļ konkrētajā brīdī VES tika vai netika apturēta;
– vai kompetentajām institūcijām ir tiesības saņemt pilnos izejas datus, nevis tikai operatora sagatavotu gada atskaiti;
– kā tiek nodrošināts, ka pēc datu reģistrēšanas tie nav mainīti, dzēsti vai citādi koriģēti;
– kā tiek pārbaudīta operatora iesniegtās statistikas atbilstība automātisko sistēmu faktiskajiem datiem;
– kā rīkojas sistēmas, sensora, datu pārraides vai datu reģistrācijas darbības traucējumu gadījumā.
Operatora sagatavota gada atskaite nevar aizstāt pārbaudāmus izejas datus.
Piemēram, ja atskaitē norādīts, ka VES noteiktā datumā un laikā tikusi apturēta sikspārņu aizsardzības prasību dēļ, kompetentajai institūcijai nepieciešamības gadījumā jāspēj pārbaudīt vismaz faktiskos meteoroloģiskos datus, sistēmas lēmumu, VES darbības režīmu un faktisko apturēšanas laiku.
Tāpat, ja tiek saņemta informācija par iespējamu putna bojāeju vai citu incidentu, jābūt iespējai retrospektīvi noskaidrot, ko konkrētajā laikā fiksēja putnu atpazīšanas sistēma, kādu komandu tā deva un kā reaģēja VES vadības sistēma.
Ja pilnie izejas dati netiek obligāti saglabāti pietiekami ilgi, pēc gada vai vairākiem gadiem šādu pārbaudi var nebūt iespējams veikt.
Tas ir īpaši būtiski arī 30. punktā paredzētajam kumulatīvās ietekmes novērtējumam, kuru Dabas aizsardzības pārvalde paredzēts veikt reizi piecos gados. Ja būtiski izejas dati tiek glabāti īsāku laiku vai vispār nav noteikts to glabāšanas termiņš, pēc pieciem gadiem var nebūt iespējams pilnvērtīgi pārbaudīt kumulatīvā novērtējuma pamatā esošo informāciju.
Priekšlikums ir papildināt noteikumu projektu ar vienotām prasībām VES ekspluatācijas monitoringa un automātisko vadības sistēmu datu glabāšanai un pieejamībai.
Noteikt vismaz:
– minimālo pilno izejas datu glabāšanas termiņu;
– obligāti saglabājamo datu veidus un detalizācijas pakāpi;
– pienākumu saglabāt ne tikai VES apturēšanas statistiku, bet arī datus, pēc kuriem iespējams pārbaudīt automātiskās sistēmas lēmuma pamatojumu;
– prasības datu laika sinhronizācijai, lai iespējams savstarpēji salīdzināt sensoru, vadības sistēmu un faktiskās VES darbības datus;
– prasības datu integritātei un aizsardzībai pret nepamatotu labošanu vai dzēšanu;
– Valsts vides dienesta, Dabas aizsardzības pārvaldes un citu kompetento institūciju tiesības pēc pieprasījuma saņemt pilnos izejas datus;
– operatora pienākumu pēc kompetentās institūcijas pieprasījuma iesniegt konkrēta laika perioda detalizētus datus, nevis tikai gada kopsavilkumu;
– kārtību sistēmas, sensora vai datu reģistrācijas darbības traucējumu gadījumā;
– pienākumu reģistrēt pašus sistēmu darbības traucējumus un laiku, kurā dati nav bijuši pieejami.
Ņemot vērā, ka 30. punktā kumulatīvās ietekmes novērtējums paredzēts reizi piecos gados, datu glabāšanas termiņam jebkurā gadījumā jābūt pietiekamam, lai šajā novērtējumā varētu izmantot un nepieciešamības gadījumā pārbaudīt visu attiecīgā perioda informāciju.
Atsevišķi nepieciešams noteikt rīcību datu vai sistēmas darbības pārtraukuma gadījumā.
Ja VES darbības atļaušana konkrētos apstākļos ir atkarīga no automātiskas putnu atpazīšanas, meteoroloģisko parametru mērīšanas vai citas aizsardzības sistēmas, tad situācijā, kad attiecīgā sistēma vai tai nepieciešamie sensori nedarbojas, nevar automātiski pieņemt, ka aizsardzības nosacījumi ir izpildīti.
Noteikumos nepieciešams skaidri paredzēt drošu darbības režīmu šādos gadījumos, tostarp nepieciešamības gadījumā VES darbības ierobežošanu vai apturēšanu līdz aizsardzības sistēmas darbības atjaunošanai.
Pamatojums - automātiskās aizsardzības sistēmas ir efektīvas tikai tad, ja iespējams pārbaudīt to faktisko darbību.
Ja valsts saņem tikai operatora sagatavotu gada statistiku, bet tai nav garantētas piekļuves datiem, no kuriem šī statistika iegūta, uzraudzība lielā mērā balstās uz operatora paša sniegto informāciju.
Pilnu izejas datu saglabāšana un pieejamība ļautu kompetentajām institūcijām pārbaudīt gan konkrētus incidentus un sūdzības, gan gada atskaišu pareizību, gan ilgtermiņa kumulatīvo ietekmi.
Tādēļ prasībām par datu reģistrēšanu jābūt papildinātām ar prasībām par šo datu glabāšanu, integritāti, pieejamību un pārbaudāmību.
Sikspārņu aktivitāti un sadursmju risku nenosaka tikai datums kalendārā, gaisa temperatūra, vēja ātrums vai nokrišņu daudzums. To ietekmē arī konkrētās teritorijas ainavas struktūra, sugu sastāvs, barošanās vietas, migrācijas ceļi un citi vietējie apstākļi.
Uz šo problēmu savā TAP atzinumā tieši norāda arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība, kas apvieno Dabas aizsardzības pārvaldes sertificētus sikspārņu ekspertus un sadarbībā ar DAP izstrādājusi “Vadlīnijas vēja elektrostaciju ietekmes novērtēšanai uz sikspārņiem”. Biedrība norāda, ka nav lietderīgi visām VES noteikt vienotus ekspluatācijas kritērijus attiecībā uz vēja ātrumu, temperatūru, nokrišņiem vai kalendāro periodu, jo sikspārņu aktivitāte un sadursmju risks dažādās teritorijās būtiski atšķiras un kritēriji var būt atšķirīgi pat divām salīdzinoši netālu esošām VES.
Tas rada jautājumu, vai noteikumu projektā paredzētā vienotā kombinācija — konkrēts kalendārais periods, noteikta temperatūra, vēja ātrums un nokrišņu daudzums — nevar radīt arī nepamatotu “drošības prezumpciju” ārpus šiem nosacījumiem.
Piemēram, ja konkrētajā teritorijā nozīmīga sikspārņu aktivitāte faktiski saglabājas ārpus noteikumos paredzētā kalendārā perioda vai pie meteoroloģiskajiem apstākļiem, kas nedaudz pārsniedz noteikumos ierakstīto robežvērtību, aizsardzības nepieciešamība no tā nepazūd.
Tādēļ regulējumam jānodrošina, ka noteikumos paredzētie vispārīgie kritēriji ir minimālais aizsardzības līmenis, nevis maksimālā robeža, ārpus kuras papildu aizsardzības pasākumus vairs nevar noteikt.
Īpaši būtiska ir faktiskās ietekmes pārbaude ekspluatācijas laikā
Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība savā atzinumā norāda vēl uz būtiskāku problēmu — priekšizpētes monitorings ļauj prognozēt iespējamo sikspārņu mirstības risku, taču nevar pilnībā paredzēt faktisko VES ietekmi pēc tās nodošanas ekspluatācijā. Tādēļ biedrība ierosina noteikt obligātu sikspārņu mirstības monitoringu pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas un, balstoties uz tā rezultātiem, nepieciešamības gadījumā precizēt ekspluatācijas ierobežojumus.
Arī šeit pastāv tā pati problēma, uz kuru norādīju saistībā ar putnu aizsardzību: starp sākotnējās izpētes veikšanu un VES ekspluatācijas uzsākšanu var paiet ievērojams laiks, un sākotnējā izpēte pati par sevi nevar garantēt, ka faktiskā situācija ekspluatācijas laikā būs identiska prognozētajai.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumiem jābūt balstītiem adaptīvās pārvaldības principā: sākotnēji nosaka aizsardzības pasākumus, pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas pārbauda to faktisko efektivitāti un, ja dati parāda lielāku ietekmi nekā prognozēts, ekspluatācijas ierobežojumus pastiprina.
Arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība norāda, ka starptautiskajā praksē tiek izmantota šāda adaptīvās pārvaldības pieeja, kur ekspluatācijas ierobežojumus pilnveido atbilstoši monitoringa rezultātiem.
Priekšlikums ir pārskatīt 26. un 27. punkta savstarpējo regulējumu, nosakot, ka vispārīgie kalendārie un meteoroloģiskie kritēriji ir minimālās sikspārņu aizsardzības prasības, kuras konkrētai VES vai VES grupai var pastiprināt atbilstoši konkrētās teritorijas izpētes un ekspluatācijas monitoringa rezultātiem.
Konkrētie VES darbības ierobežojumi nosakāmi, ņemot vērā:
– konkrētajā teritorijā konstatētās sikspārņu sugas un to aktivitāti;
– teritorijas nozīmi sikspārņu barošanās, vairošanās un migrācijas laikā;
– konkrētās vietas ainavas struktūru;
– sikspārņu aktivitātes saistību ar faktiskajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem;
– pirms būvniecības veiktā monitoringa rezultātus;
– pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas iegūtos faktiskās mirstības un aktivitātes monitoringa datus.
Papildus noteikumos nepieciešams paredzēt obligātu VES radītās sikspārņu mirstības monitoringu pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas pēc Dabas aizsardzības pārvaldes apstiprinātas metodikas. Pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, Dabas aizsardzības pārvaldei jābūt tiesībām un pienākumam nepieciešamības gadījumā precizēt vai pastiprināt VES ekspluatācijas ierobežojumus.
Monitoringu nevajadzētu automātiski pārtraukt pēc iepriekš noteikta laika perioda. Tā turpināšanai jābūt saistītai ar pierādījumiem par aizsardzības pasākumu faktisko efektivitāti. Šajā ziņā atbalstu Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrības priekšlikumā ietverto principu, ka monitorings turpināms līdz brīdim, kad monitoringa rezultāti apliecina ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāti un atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par monitoringa beigšanu. Biedrība savā pamatojumā kā pietiekamas pārliecības kritēriju min vismaz divus gadus pēc kārtas bez pieļaujamā mirstības līmeņa pārsniegšanas.
Pamatojums - ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis formālai iepriekš noteiktu meteoroloģisko kritēriju ievērošanai, bet izmērāmam dabas aizsardzības rezultātam. Ja faktiskās ekspluatācijas dati parāda, ka pie noteiktajiem ierobežojumiem sikspārņu bojāeja joprojām ir būtiska, ekspluatācijas nosacījumiem jābūt koriģējamiem neatkarīgi no tā, vai operators formāli ir ievērojis sākotnēji noteikto vēja ātruma, temperatūras, nokrišņu un kalendārā perioda kombināciju. Šāda pieeja ļautu vienlaikus izvairīties arī no pretējas problēmas — nepamatoti stingriem ierobežojumiem vietās vai apstākļos, kuros faktiskie monitoringa dati apliecina zemu risku. Tādējādi regulējums būtu balstīts nevis universālā pieņēmumā par visu Latvijas VES vienādiem apstākļiem, bet konkrētās teritorijas datos un pēc VES uzbūvēšanas izmērītajā faktiskajā ietekmē.
Iebilstu – atskaite par VES apturēšanas statistiku pati par sevi neļauj novērtēt dabas aizsardzības pasākumu faktisko efektivitāti. Noteikumu projekta 28. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs sniedz Valsts vides dienestam atskaiti par iepriekšējā gada VES darbības apturēšanas statistiku atbilstoši 24. un 26. punkta prasībām, norādot datumu, laiku un apturēšanas ilgumu.
Manā ieskatā šāds atskaites saturs ir nepietiekams.
Informācija par to, cik bieži un cik ilgi VES ir apturēta, ļauj pārbaudīt tehniska pasākuma izpildi, taču pati par sevi neļauj novērtēt šā pasākuma galveno rezultātu – vai konkrētie darbības ierobežojumi faktiski ir nodrošinājuši pietiekamu putnu un sikspārņu aizsardzību.
Īpaši būtiski tas ir attiecībā uz sikspārņiem.
Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība savā atzinumā par šo noteikumu projektu norāda, ka priekšizpētes monitorings ļauj prognozēt iespējamo sikspārņu mirstības risku, taču nevar pilnībā paredzēt faktisko VES ietekmi pēc tās nodošanas ekspluatācijā. Tādēļ ekspluatācijas monitorings ir būtisks, lai novērtētu faktisko sikspārņu mirstību un pārliecinātos par piemēroto ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāti.
Biedrība ierosina pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas nodrošināt VES radītās sikspārņu mirstības monitoringu atbilstoši atbildīgās institūcijas apstiprinātai metodikai un, pamatojoties uz rezultātiem, nepieciešamības gadījumā precizēt ekspluatācijas ierobežojumus.
Šādu pieeju uzskatu par pamatotu.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā operators pilnībā izpilda 26. punktu un atskaitē norāda visas VES apturēšanas stundas, taču nav datu, kas ļautu secināt, vai pie šāda darbības režīma faktiskā sikspārņu mirstība ir pieļaujamā līmenī.
Tādējādi tiek kontrolēts process, nevis rezultāts.
Tas pats princips attiecināms arī uz 24. punktā paredzētajiem putnu aizsardzības pasākumiem. Informācija par VES apturēšanu vai darbības ātruma samazināšanu pati par sevi neapliecina, ka putnu atpazīšanas sistēma darbojas pietiekami efektīvi un sadursmju risks faktiski tiek novērsts.
Priekšlikums ir papildināt 28. punktu un ar to saistītos dabas aizsardzības noteikumus, paredzot ne tikai VES darbības apturēšanas statistikas iesniegšanu, bet arī obligātu ekspluatācijas ietekmes monitoringu pēc VES darbības uzsākšanas.
Attiecībā uz sikspārņiem jāparedz VES radītās mirstības monitorings atbilstoši Dabas aizsardzības pārvaldes vai citas kompetentās institūcijas apstiprinātai metodikai.
Monitoringa sistēmai jāļauj noteikt vismaz:
– faktisko konstatēto sikspārņu un attiecīgajos gadījumos putnu bojāeju;
– skartās sugas;
– bojāejas telpisko un sezonālo sadalījumu;
– saistību starp konstatēto ietekmi un VES darbības režīmu;
– 24. un 26. punktā paredzēto ekspluatācijas ierobežojumu faktisko efektivitāti.
Pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, jāparedz pienākums nepieciešamības gadījumā koriģēt VES ekspluatācijas ierobežojumus.
Monitorings turpināms tik ilgi, līdz ir iegūti pietiekami dati, kas apliecina piemēroto aizsardzības pasākumu efektivitāti, un kompetentā institūcija ir pieņēmusi lēmumu par monitoringa samazināšanu vai izbeigšanu.
Atbalstu Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrības priekšlikumā ietverto adaptīvās pārvaldības principu – ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāte ir jāpierāda ar faktiskajiem monitoringa rezultātiem, nevis jāpieņem tikai tādēļ, ka operators ir izpildījis noteikto apturēšanas režīmu.
Pamatojums ir šo noteikumu mērķis ir nodrošināt dabai drošu VES ekspluatāciju. Tādēļ uzraudzības sistēmai jāspēj atbildēt ne tikai uz jautājumu “vai VES tika apturēta noteiktajā laikā?”, bet arī uz daudz būtiskāku jautājumu – “vai noteiktais ekspluatācijas režīms faktiski nodrošināja nepieciešamo putnu un sikspārņu aizsardzību?”
Ja faktiskās ietekmes monitoringa nav, uz šo jautājumu objektīvi atbildēt nav iespējams.
Tādēļ ekspluatācijas monitorings un iespēja, pamatojoties uz tā rezultātiem, koriģēt VES darbības ierobežojumus ir būtiska šo noteikumu efektivitātes sastāvdaļa.
Iebildums – kumulatīvās ietekmes novērtējumam jāaptver arī sikspārņi, faktiskā ietekme jāvērtē savlaicīgi un rezultātiem jābūt saistošiem arī jau ekspluatācijā esošām VES. Atbalstu 30. punktā paredzēto principu veikt VES kumulatīvās ietekmes novērtējumu, ekspluatācijas perioda monitoringa programmā noteikt skaitliskus kritiskās ietekmes rādītājus, publicēt monitoringa rezultātus un izmantot tos turpmākajos VES ietekmes uz vidi novērtējumos. Tomēr iebilstu pret 30. punkta pašreizējo redakciju, jo tajā paredzētais kumulatīvās ietekmes novērtējums ir pārāk šaurs un nav nodrošināts pietiekami savlaicīgs un efektīvs mehānisms rīcībai gadījumā, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta būtiska vai kritiska kumulatīvā ietekme.
1. Kumulatīvās ietekmes novērtējumā nepamatoti nav iekļauti sikspārņi
punkts paredz kumulatīvās ietekmes novērtējumu tikai uz VES darbības ietekmēto kritiski apdraudēto un stipri apdraudēto putnu sugu populācijām.
Nav saprotams, kādēļ no šāda novērtējuma pilnībā izslēgtas sikspārņu sugu populācijas, lai gan šo pašu noteikumu 26.–29. punkts paredz īpašas prasības tieši VES ietekmes uz sikspārņiem mazināšanai.
Uz šo trūkumu savā atzinumā par noteikumu projektu norāda arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība, ierosinot 30. punktā kumulatīvās ietekmes novērtējumu attiecināt arī uz VES darbības ietekmētajām sikspārņu sugu populācijām.
Biedrība pamatoti norāda, ka VES kumulatīvā ietekme uz sikspārņiem nav vērtējama tikai pēc atsevišķās VES vai atsevišķa vēja parka radītās bojāejas. Attīstoties VES infrastruktūrai plašākā teritorijā, var summēties gan tiešā mirstība, gan ietekme uz sikspārņu barošanās, vairošanās un migrācijas teritorijām.
Tādēļ nav pamata kumulatīvās ietekmes valsts vai reģionāla līmeņa novērtējumā sikspārņus neiekļaut.
2. Piecu gadu intervāls nedrīkst nozīmēt, ka uz kritisku ietekmi iespējams reaģēt tikai reizi piecos gados
punkts paredz, ka Dabas aizsardzības pārvalde kumulatīvās ietekmes novērtējumu veic reizi piecos gados.
Manā ieskatā piecu gadu cikls var būt izmantojams regulāram visaptverošam pārskatam, taču tas nedrīkst būt vienīgais brīdis, kad tiek izvērtēti faktiskie monitoringa dati un pieņemti lēmumi.
Ja ekspluatācijas monitoringa dati jau pēc viena, diviem vai trim gadiem liecina par būtisku kumulatīvu ietekmi vai kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu, nav pieļaujams gaidīt līdz nākamajam piecu gadu novērtējumam.
Dabas aizsardzības regulējumam šādā situācijā jānodrošina savlaicīga rīcība.
Tādēļ jānošķir:
– regulārs visaptverošs kumulatīvās ietekmes novērtējums, ko var veikt noteiktā ciklā;
– nepārtraukta ekspluatācijas monitoringa datu apkopošana un izvērtēšana;
– ārpuskārtas kumulatīvās ietekmes izvērtējums un aizsardzības pasākumu pārskatīšana, ja dati liecina par būtisku risku vai noteikto kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu.
3. Nav pietiekami noteikts, kas notiek ar jau ekspluatācijā esošajām VES, ja tiek konstatēta kritiska kumulatīvā ietekme
punkts paredz, ka monitoringa rezultāti tiek ņemti vērā, veicot jaunu VES ietekmes uz vidi novērtējumu, un šādā IVN nosaka papildu prasības ietekmes novēršanai, samazināšanai vai kompensēšanai.
Tas ir nepieciešams, taču ar to nepietiek.
Ja kumulatīvās ietekmes novērtējums parāda, ka konkrētajā teritorijā vai populācijā kritiskās ietekmes rādītāji jau ir sasniegti esošo VES darbības rezultātā, problēmu nevar atrisināt tikai ar stingrākām prasībām nākamajiem projektiem.
Nepieciešams skaidrs mehānisms arī jau ekspluatācijā esošo VES darbības nosacījumu pārskatīšanai.
Pretējā gadījumā var rasties situācija, kurā valsts monitorings oficiāli konstatē nepieļaujamu vai kritisku kumulatīvo ietekmi uz sugas populāciju, taču vienīgās praktiskās sekas ir papildu prasības kādam nākamajam VES projektam.
Tas nenovērš jau konstatēto kaitējumu.
4. Kritiskās ietekmes rādītājiem jābūt skaidriem un saistītiem ar konkrētu rīcību
Atbalstu 30. punktā paredzēto prasību ekspluatācijas perioda monitoringa programmā noteikt skaitliskus rādītājus, pie kuriem ietekme uz populāciju uzskatāma par kritisku.
Tomēr noteikumos jābūt skaidrai arī šo rādītāju sasniegšanas juridiskajai sekai.
Ja tiek sasniegts kritiskās ietekmes rādītājs, nedrīkst palikt tikai vispārīga iespēja “izstrādāt priekšlikumus” ietekmes samazināšanai vai kompensēšanai.
Jābūt paredzētam pienākumam kompetentajām institūcijām izvērtēt un noteikt konkrētus papildu aizsardzības vai ekspluatācijas ierobežojumus.
Priekšlikum ir papildināt 30. punktu, paredzot, ka:
– kumulatīvās ietekmes novērtējums aptver ne tikai kritiski apdraudēto un stipri apdraudēto putnu sugu, bet arī VES darbības ietekmēto sikspārņu sugu populācijas;
– ekspluatācijas monitoringa dati tiek apkopoti un izvērtēti regulāri, negaidot piecu gadu novērtējuma cikla beigas;
– ja monitoringa dati liecina par būtisku kumulatīvās ietekmes risku vai kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu, Dabas aizsardzības pārvalde veic ārpuskārtas izvērtējumu un lemj par nepieciešamajiem aizsardzības pasākumiem;
– monitoringa programmā tiek noteikti zinātniski pamatoti un skaitliski pārbaudāmi kritiskās ietekmes rādītāji;
– kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanas gadījumā tiek pārskatīti ne tikai jaunu VES projektu nosacījumi, bet nepieciešamības gadījumā arī jau ekspluatācijā esošo VES darbības nosacījumi;
– primāri tiek noteikti pasākumi ietekmes novēršanai un samazināšanai, savukārt kompensējoši pasākumi tiek izmantoti tikai tad, ja ietekmi nav iespējams pietiekami novērst vai samazināt;
– kumulatīvā novērtējuma rezultāti un tā pamatā izmantotie monitoringa dati ir publiski pieejami un izmantojami visu turpmāko VES projektu ietekmes uz vidi novērtējumos.
Pamatojums ir kumulatīvās ietekmes novērtējuma būtība ir identificēt situāciju, kurā atsevišķa VES vai vēja parka ietekme pati par sevi var šķist pieļaujama, bet vairāku projektu kopējā ietekme uz konkrētu sugu vai populāciju vairs nav pieļaujama.
Tādēļ šādam novērtējumam jāaptver visas VES, kuru ietekme summējas uz konkrēto populāciju, neatkarīgi no projektu administratīvā sadalījuma, pieslēguma vai tā, vai tie formāli definēti kā viens vai vairāki vēja parki.
Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā noteikumu projekta 3.5. punktā piedāvāto vēja parka definīciju. Dabas kumulatīvā ietekme nevar būt atkarīga no tā, kā VES projekti juridiski vai tehniski sadalīti.
Kumulatīvās ietekmes novērtējumam turklāt jābūt praktiski izmantojamam ekspluatācijas regulēšanā. Ja monitoringa rezultāti apliecina, ka kritiskais ietekmes līmenis ir sasniegts, regulējumam jānodrošina savlaicīga faktiskās ietekmes samazināšana.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā valsts konstatē kritisku kumulatīvo ietekmi, publicē monitoringa rezultātus un nosaka stingrākas prasības nākamajiem projektiem, bet VES, kuru darbības rezultātā kritiskā ietekme jau ir radusies, turpina darboties ar līdzšinējiem nosacījumiem.
Iebildums par noteikumu projekta uzraudzības prasībām – nav noteiktas prasības VES monitoringa un automātisko vadības sistēmu izejas datu glabāšanai, pieejamībai un pārbaudāmībai. Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā vairākos gadījumos paredzēta automātiska VES darbības kontrole, monitorings, mērījumi un datu reģistrēšana, taču nav noteiktas pietiekami skaidras prasības šo datu ilgtermiņa glabāšanai, pieejamībai kompetentajām institūcijām un to autentiskuma pārbaudei.
Piemēram, 27. punkts paredz VES aprīkot ar vadības sistēmu, kas veic attiecīgos mērījumus reāllaikā un datu reģistrēšanu.
Savukārt 23. un 28. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs Valsts vides dienestam iesniedz jau apkopotu informāciju – atskaiti vai statistiku par VES darbības apturēšanu.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– cik ilgi operatoram obligāti jāglabā automātisko sistēmu pilnie izejas dati;
– kādā detalizācijas pakāpē šie dati saglabājami;
– vai saglabājami tikai VES apturēšanas gadījumi vai arī dati, pēc kuriem iespējams pārbaudīt, kādēļ konkrētajā brīdī VES tika vai netika apturēta;
– vai kompetentajām institūcijām ir tiesības saņemt pilnos izejas datus, nevis tikai operatora sagatavotu gada atskaiti;
– kā tiek nodrošināts, ka pēc datu reģistrēšanas tie nav mainīti, dzēsti vai citādi koriģēti;
– kā tiek pārbaudīta operatora iesniegtās statistikas atbilstība automātisko sistēmu faktiskajiem datiem;
– kā rīkojas sistēmas, sensora, datu pārraides vai datu reģistrācijas darbības traucējumu gadījumā.
Operatora sagatavota gada atskaite nevar aizstāt pārbaudāmus izejas datus.
Piemēram, ja atskaitē norādīts, ka VES noteiktā datumā un laikā tikusi apturēta sikspārņu aizsardzības prasību dēļ, kompetentajai institūcijai nepieciešamības gadījumā jāspēj pārbaudīt vismaz faktiskos meteoroloģiskos datus, sistēmas lēmumu, VES darbības režīmu un faktisko apturēšanas laiku.
Tāpat, ja tiek saņemta informācija par iespējamu putna bojāeju vai citu incidentu, jābūt iespējai retrospektīvi noskaidrot, ko konkrētajā laikā fiksēja putnu atpazīšanas sistēma, kādu komandu tā deva un kā reaģēja VES vadības sistēma.
Ja pilnie izejas dati netiek obligāti saglabāti pietiekami ilgi, pēc gada vai vairākiem gadiem šādu pārbaudi var nebūt iespējams veikt.
Tas ir īpaši būtiski arī 30. punktā paredzētajam kumulatīvās ietekmes novērtējumam, kuru Dabas aizsardzības pārvalde paredzēts veikt reizi piecos gados. Ja būtiski izejas dati tiek glabāti īsāku laiku vai vispār nav noteikts to glabāšanas termiņš, pēc pieciem gadiem var nebūt iespējams pilnvērtīgi pārbaudīt kumulatīvā novērtējuma pamatā esošo informāciju.
Priekšlikums ir papildināt noteikumu projektu ar vienotām prasībām VES ekspluatācijas monitoringa un automātisko vadības sistēmu datu glabāšanai un pieejamībai.
Noteikt vismaz:
– minimālo pilno izejas datu glabāšanas termiņu;
– obligāti saglabājamo datu veidus un detalizācijas pakāpi;
– pienākumu saglabāt ne tikai VES apturēšanas statistiku, bet arī datus, pēc kuriem iespējams pārbaudīt automātiskās sistēmas lēmuma pamatojumu;
– prasības datu laika sinhronizācijai, lai iespējams savstarpēji salīdzināt sensoru, vadības sistēmu un faktiskās VES darbības datus;
– prasības datu integritātei un aizsardzībai pret nepamatotu labošanu vai dzēšanu;
– Valsts vides dienesta, Dabas aizsardzības pārvaldes un citu kompetento institūciju tiesības pēc pieprasījuma saņemt pilnos izejas datus;
– operatora pienākumu pēc kompetentās institūcijas pieprasījuma iesniegt konkrēta laika perioda detalizētus datus, nevis tikai gada kopsavilkumu;
– kārtību sistēmas, sensora vai datu reģistrācijas darbības traucējumu gadījumā;
– pienākumu reģistrēt pašus sistēmu darbības traucējumus un laiku, kurā dati nav bijuši pieejami.
Ņemot vērā, ka 30. punktā kumulatīvās ietekmes novērtējums paredzēts reizi piecos gados, datu glabāšanas termiņam jebkurā gadījumā jābūt pietiekamam, lai šajā novērtējumā varētu izmantot un nepieciešamības gadījumā pārbaudīt visu attiecīgā perioda informāciju.
Atsevišķi nepieciešams noteikt rīcību datu vai sistēmas darbības pārtraukuma gadījumā.
Ja VES darbības atļaušana konkrētos apstākļos ir atkarīga no automātiskas putnu atpazīšanas, meteoroloģisko parametru mērīšanas vai citas aizsardzības sistēmas, tad situācijā, kad attiecīgā sistēma vai tai nepieciešamie sensori nedarbojas, nevar automātiski pieņemt, ka aizsardzības nosacījumi ir izpildīti.
Noteikumos nepieciešams skaidri paredzēt drošu darbības režīmu šādos gadījumos, tostarp nepieciešamības gadījumā VES darbības ierobežošanu vai apturēšanu līdz aizsardzības sistēmas darbības atjaunošanai.
Pamatojums - automātiskās aizsardzības sistēmas ir efektīvas tikai tad, ja iespējams pārbaudīt to faktisko darbību.
Ja valsts saņem tikai operatora sagatavotu gada statistiku, bet tai nav garantētas piekļuves datiem, no kuriem šī statistika iegūta, uzraudzība lielā mērā balstās uz operatora paša sniegto informāciju.
Pilnu izejas datu saglabāšana un pieejamība ļautu kompetentajām institūcijām pārbaudīt gan konkrētus incidentus un sūdzības, gan gada atskaišu pareizību, gan ilgtermiņa kumulatīvo ietekmi.
Tādēļ prasībām par datu reģistrēšanu jābūt papildinātām ar prasībām par šo datu glabāšanu, integritāti, pieejamību un pārbaudāmību.
11.08.2026. 23:02
26-TA-1439/54
Fiziska persona
Iebildums par TAP portālā norādīto projekta ietekmi uz fiziskajām personām – nepamatoti noteikta divu kilometru ietekmes robeža un nav definēts jēdziens “vēja elektrostacijas robeža”. Iebilstu pret TAP portāla sadaļā “Fiziskās personas – Skaidrojums un ietekme” norādīto:“Jebkurš iedzīvotājs, kura nekustamais īpašums – dzīvokļa īpašums, dzīvojamā māja vai tās daļa saskaņā ar normatīvajiem aktiem būvju klasifikācijas jomā – atrodas divu kilometru rādiusā no sauszemē esošas vēja elektrostacijas robežas.” Šāds formulējums rada iespaidu, ka noteikumu projekts ietekmē tikai tās fiziskās personas, kuru dzīvesvieta atrodas divu kilometru rādiusā no VES.
Uzskatu, ka šādam secinājumam nav pamata. Divu kilometru attālums ir normatīvajā regulējumā izvēlēts slieksnis konkrētu tiesību, pienākumu vai kontroles mehānismu piemērošanai, nevis universāla VES faktiskās ietekmes robeža. VES radītā ietekme nebeidzas pie precīzi divu kilometru atzīmes. it īpaši, ja skatāmies VES turbīnas tik kardināli atšķirīgos augstumus - 150metri, vai 285 metri.
Atkarībā no VES augstuma un jaudas, vēja parka konfigurācijas, VES skaita, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem, vēja virziena, fona trokšņa, kumulatīvās ietekmes un citiem apstākļiem VES ekspluatācija var būt nozīmīga arī personām, kuru dzīvesvieta atrodas tālāk par diviem kilometriem. To pēc būtības atzīst arī pats noteikumu projekts, jo atsevišķās normās paredzēta vairāku VES summārās ietekmes vērtēšana un noteikti trokšņa robežlielumi, kuru ievērošana nevar būt atkarīga tikai no tā, vai dzīvojamā ēka atrodas 1,99 vai 2,01 kilometra attālumā. Tādēļ TAP portālā norādītais fizisko personu loks ir formulēts nepamatoti šauri.
Vienlaikus formulējums rada vēl vienu konceptuālu jautājumu – kas šajā gadījumā tiek saprasts ar “vēja elektrostacijas robežu”?
TAP skaidrojumā norādīts “divu kilometru rādiusā no sauszemē esošas vēja elektrostacijas robežas”, taču nav paskaidrots:
– vai attālums tiek mērīts no VES torņa ass;
– no torņa ārējās malas;
– no VES pamata;
– no rotora lāpstiņas galējā punkta projekcijas uz zemes;
– vai no kādas citas VES robežas.
Šī nav nebūtiska terminoloģiska nianse. Mūsdienu VES rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk. Piemēram, VES ar 175 metru rotora diametru lāpstiņas gala projekcija atrodas aptuveni 87,5 metrus no torņa ass.
Tādēļ divu kilometru zonas faktiskā ārējā robeža var atšķirties par gandrīz 90 metriem atkarībā no tā, vai attālumu sāk skaitīt no torņa vai no VES faktiskās konstrukcijas ārējās robežas.
Tas savukārt var izšķirt, vai konkrēta dzīvojamā māja un tās iedzīvotāji tiek vai netiek iekļauti normatīvajā aktā noteiktā personu lokā.
Šis vēlreiz izgaismo plašāku konceptuālu problēmu VES normatīvajā regulējumā – nav vienotas un nepārprotamas izpratnes par jēdzienu “VES robeža”.
Ja normatīvajā regulējumā personas tiesības, aizsardzības mehānismi vai pienākumi tiek noteikti pēc konkrēta attāluma no VES, ir būtiski juridiski nepārprotami noteikt, no kura VES punkta šis attālums tiek mērīts.
Turklāt dažādiem mērķiem var būt nepieciešami dažādi atskaites punkti. Akustiskajā aprēķinā var būt tehniski pamatoti izmantot modelētu skaņas avotu rumbas augstumā, savukārt cilvēku drošības, kompensācijas vai citu tiesību noteikšanai var būt nepieciešams vērtēt VES faktiskās konstrukcijas ārējo robežu.
Taču šiem jēdzieniem jābūt skaidri nodalītiem un katras izvēles pamatojumam – saprotamam.
Priekšlikums ir precizēt TAP portālā norādīto projekta ietekmi uz fiziskajām personām, nenosakot, ka ietekmēto personu loks aprobežojas tikai ar iedzīvotājiem divu kilometru rādiusā.
Piemēram, norādīt, ka noteikumu projekts ietekmē sauszemes VES tuvumā dzīvojošās personas un citas personas, kuras var skart VES ekspluatācijas radītā ietekme, savukārt atsevišķos noteikumu punktos konkrētu tiesību vai kontroles mehānismu piemērošanai ir noteikts divu kilometru attāluma slieksnis.
Vienlaikus noteikumu projektā nepieciešams nepārprotami definēt jēdzienu “VES robeža” un katrā normā, kurā tiesību vai pienākumu piemērošana atkarīga no attāluma līdz VES, norādīt, no kura VES punkta attiecīgais attālums tiek noteikts.
Divu kilometru slieksni nedrīkst pasniegt kā VES faktiskās ietekmes robežu. Tas ir normatīvi izvēlēts slieksnis konkrētu mehānismu piemērošanai, kamēr faktiskās VES ietekmes teritorija ir atkarīga no konkrētajiem apstākļiem un var pārsniegt divus kilometrus.
Iebilstu, ka tiek noteikta VES būvniecība no blakus esošā īpašuma ēkas, nevis īpašuma ārējās robežas. Nav pieļaujama vēja fermu būvniecība ar minimālo attālumu 800 metri no dzīvojamām ēkām. Šādi nosacījumi turpmāk ierobežo blakus esošo zemju īpašniekus pilnvērtīgi rīkoties ar savu īpašumu, turpmāk tiek uzlikti ierobežojumi (piemēram veikt apbūvi savā zemē šajā 800 metru zonā) un bīstamība pat pastaigāties pa savu īpašumu (piemēram no iespējamas ledus gabalu atdalīšanās). Šādi tiek veidota Satversmes pārkāpšana, jo privātīpašums no blakus esošā komersanata tiek apgrūtināts un mazinātas mana īpašuma brīvības tiesības - es vairs nevaru uz VES turbīnas pusi savā zemē celt un būvēt, nevaru tur izveidot savu uzņēmējdarbību.
Minimālam attālumam ir jābūt noteiktam no blakus īpašumu ārējām robežām un noteikti vairāk kā 800 metri. Šādu vēja fermu ekspluatācija ir bīstama gan cilvēkiem, gam dabai.
Priekšlikums: noteikt attālumu no blakus esošā īpašuma ārējās robežas.
Uzskatu, ka šādam secinājumam nav pamata. Divu kilometru attālums ir normatīvajā regulējumā izvēlēts slieksnis konkrētu tiesību, pienākumu vai kontroles mehānismu piemērošanai, nevis universāla VES faktiskās ietekmes robeža. VES radītā ietekme nebeidzas pie precīzi divu kilometru atzīmes. it īpaši, ja skatāmies VES turbīnas tik kardināli atšķirīgos augstumus - 150metri, vai 285 metri.
Atkarībā no VES augstuma un jaudas, vēja parka konfigurācijas, VES skaita, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem, vēja virziena, fona trokšņa, kumulatīvās ietekmes un citiem apstākļiem VES ekspluatācija var būt nozīmīga arī personām, kuru dzīvesvieta atrodas tālāk par diviem kilometriem. To pēc būtības atzīst arī pats noteikumu projekts, jo atsevišķās normās paredzēta vairāku VES summārās ietekmes vērtēšana un noteikti trokšņa robežlielumi, kuru ievērošana nevar būt atkarīga tikai no tā, vai dzīvojamā ēka atrodas 1,99 vai 2,01 kilometra attālumā. Tādēļ TAP portālā norādītais fizisko personu loks ir formulēts nepamatoti šauri.
Vienlaikus formulējums rada vēl vienu konceptuālu jautājumu – kas šajā gadījumā tiek saprasts ar “vēja elektrostacijas robežu”?
TAP skaidrojumā norādīts “divu kilometru rādiusā no sauszemē esošas vēja elektrostacijas robežas”, taču nav paskaidrots:
– vai attālums tiek mērīts no VES torņa ass;
– no torņa ārējās malas;
– no VES pamata;
– no rotora lāpstiņas galējā punkta projekcijas uz zemes;
– vai no kādas citas VES robežas.
Šī nav nebūtiska terminoloģiska nianse. Mūsdienu VES rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk. Piemēram, VES ar 175 metru rotora diametru lāpstiņas gala projekcija atrodas aptuveni 87,5 metrus no torņa ass.
Tādēļ divu kilometru zonas faktiskā ārējā robeža var atšķirties par gandrīz 90 metriem atkarībā no tā, vai attālumu sāk skaitīt no torņa vai no VES faktiskās konstrukcijas ārējās robežas.
Tas savukārt var izšķirt, vai konkrēta dzīvojamā māja un tās iedzīvotāji tiek vai netiek iekļauti normatīvajā aktā noteiktā personu lokā.
Šis vēlreiz izgaismo plašāku konceptuālu problēmu VES normatīvajā regulējumā – nav vienotas un nepārprotamas izpratnes par jēdzienu “VES robeža”.
Ja normatīvajā regulējumā personas tiesības, aizsardzības mehānismi vai pienākumi tiek noteikti pēc konkrēta attāluma no VES, ir būtiski juridiski nepārprotami noteikt, no kura VES punkta šis attālums tiek mērīts.
Turklāt dažādiem mērķiem var būt nepieciešami dažādi atskaites punkti. Akustiskajā aprēķinā var būt tehniski pamatoti izmantot modelētu skaņas avotu rumbas augstumā, savukārt cilvēku drošības, kompensācijas vai citu tiesību noteikšanai var būt nepieciešams vērtēt VES faktiskās konstrukcijas ārējo robežu.
Taču šiem jēdzieniem jābūt skaidri nodalītiem un katras izvēles pamatojumam – saprotamam.
Priekšlikums ir precizēt TAP portālā norādīto projekta ietekmi uz fiziskajām personām, nenosakot, ka ietekmēto personu loks aprobežojas tikai ar iedzīvotājiem divu kilometru rādiusā.
Piemēram, norādīt, ka noteikumu projekts ietekmē sauszemes VES tuvumā dzīvojošās personas un citas personas, kuras var skart VES ekspluatācijas radītā ietekme, savukārt atsevišķos noteikumu punktos konkrētu tiesību vai kontroles mehānismu piemērošanai ir noteikts divu kilometru attāluma slieksnis.
Vienlaikus noteikumu projektā nepieciešams nepārprotami definēt jēdzienu “VES robeža” un katrā normā, kurā tiesību vai pienākumu piemērošana atkarīga no attāluma līdz VES, norādīt, no kura VES punkta attiecīgais attālums tiek noteikts.
Divu kilometru slieksni nedrīkst pasniegt kā VES faktiskās ietekmes robežu. Tas ir normatīvi izvēlēts slieksnis konkrētu mehānismu piemērošanai, kamēr faktiskās VES ietekmes teritorija ir atkarīga no konkrētajiem apstākļiem un var pārsniegt divus kilometrus.
Iebilstu, ka tiek noteikta VES būvniecība no blakus esošā īpašuma ēkas, nevis īpašuma ārējās robežas. Nav pieļaujama vēja fermu būvniecība ar minimālo attālumu 800 metri no dzīvojamām ēkām. Šādi nosacījumi turpmāk ierobežo blakus esošo zemju īpašniekus pilnvērtīgi rīkoties ar savu īpašumu, turpmāk tiek uzlikti ierobežojumi (piemēram veikt apbūvi savā zemē šajā 800 metru zonā) un bīstamība pat pastaigāties pa savu īpašumu (piemēram no iespējamas ledus gabalu atdalīšanās). Šādi tiek veidota Satversmes pārkāpšana, jo privātīpašums no blakus esošā komersanata tiek apgrūtināts un mazinātas mana īpašuma brīvības tiesības - es vairs nevaru uz VES turbīnas pusi savā zemē celt un būvēt, nevaru tur izveidot savu uzņēmējdarbību.
Minimālam attālumam ir jābūt noteiktam no blakus īpašumu ārējām robežām un noteikti vairāk kā 800 metri. Šādu vēja fermu ekspluatācija ir bīstama gan cilvēkiem, gam dabai.
Priekšlikums: noteikt attālumu no blakus esošā īpašuma ārējās robežas.
11.08.2026. 23:07
26-TA-1439/55
Fiziska persona
Iebildums – vēja parka definīcija. Noteikumu projekta 3.5. punktā paredzēts vēja parku definēt kā: “divu vai vairāku, savstarpēji funkcionāli saistītu, vienā pieslēgumā pieslēgtu vēja elektrostaciju kopumu un tām nepieciešamo infrastruktūru”.
Iebilstu pret šādu definīciju, jo tā nav saskaņota ar spēkā esošo Ministru kabineta noteikumu Nr. 240 regulējumu, kur vēja parka noteikšanā tiek izmantots arī vēja elektrostaciju savstarpējā attāluma kritērijs.
Elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums nav piemērots kritērijs vēja parka faktiskās telpiskās un funkcionālās vienotības noteikšanai. Piedāvātā definīcija rada riskus abos virzienos.
No vienas puses, funkcionāli un telpiski vienotu VES projektu iespējams sadalīt vairākos pieslēgumos un attiecīgi formāli interpretēt kā vairākus atsevišķus vēja parkus. Šāda pieeja var radīt projekta mākslīgas sadrumstalošanas risku un ietekmēt piemērojamo ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūru, tostarp sākotnējā izvērtējuma un pilna IVN piemērošanu, kā arī kopējās jeb kumulatīvās ietekmes novērtēšanu.
No otras puses, definīcija nenosaka maksimālu telpisko attālumu starp viena vēja parka VES. Tādējādi teorētiski par vienu vēja parku iespējams uzskatīt arī VES vai VES grupas, kas atrodas 10, 20 vai vairāk kilometru attālumā cita no citas, ja tās tiek atzītas par funkcionāli saistītām un pieslēgtas vienā pieslēgumā.
Šādā situācijā faktiski atsevišķas VES grupas var tikt vērtētas kā viens vēja parks, nevis kā vairāki savstarpēji ietekmējoši vēja parki. Tas savukārt rada risku, ka netiek pienācīgi identificēta un izvērtēta atsevišķu vēja parku savstarpējā kumulatīvā ietekme uz cilvēkiem, dabu, ainavu un vidi.
Tādējādi viena un tā pati definīcija atkarībā no projekta tehniskās struktūras ļauj nonākt pie diviem pretējiem rezultātiem – faktiski vienotu projektu sadalīt vai faktiski telpiski atsevišķus projektus apvienot.
Turklāt nav pieļaujama situācija, kurā viena un tā paša VES kopuma juridiskais statuss dažādu Ministru kabineta noteikumu izpratnē atšķiras.
Priekšlikums ir saskaņot noteikumu projekta 3.5. punktā ietverto vēja parka definīciju ar Ministru kabineta noteikumos Nr. 240 noteikto vēja parka definīciju, saglabājot objektīvu telpiskās saistības jeb savstarpējā attāluma kritēriju.
Vēja parka definīcija nedrīkst būt atkarīga tikai no elektrotīkla pieslēguma tehniskā risinājuma.
Definīcijai jānovērš gan:
viena funkcionāli un telpiski vienota projekta mākslīga sadalīšana vairākos vēja parkos;
telpiski savstarpēji nesaistītu VES vai VES grupu mākslīga apvienošana vienā vēja parkā.
Pamatojums - Vienotai vēja parka definīcijai ir būtiska nozīme ne tikai šo ekspluatācijas noteikumu piemērošanā, bet arī ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā un kumulatīvās ietekmes identificēšanā.
Vēja elektrostaciju radīto ietekmi nosaka to faktiskais izvietojums, savstarpējais attālums un kopējā ietekme uz teritoriju, nevis izvēlētais elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums.
Tādēļ normatīvajam regulējumam jānodrošina vienota un objektīva vēja parka izpratne, kas nepieļauj projekta robežu mākslīgu veidošanu atkarībā no attīstītāja izvēlētās tehniskās vai juridiskās projekta struktūras.
Iebilstu pret šādu definīciju, jo tā nav saskaņota ar spēkā esošo Ministru kabineta noteikumu Nr. 240 regulējumu, kur vēja parka noteikšanā tiek izmantots arī vēja elektrostaciju savstarpējā attāluma kritērijs.
Elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums nav piemērots kritērijs vēja parka faktiskās telpiskās un funkcionālās vienotības noteikšanai. Piedāvātā definīcija rada riskus abos virzienos.
No vienas puses, funkcionāli un telpiski vienotu VES projektu iespējams sadalīt vairākos pieslēgumos un attiecīgi formāli interpretēt kā vairākus atsevišķus vēja parkus. Šāda pieeja var radīt projekta mākslīgas sadrumstalošanas risku un ietekmēt piemērojamo ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūru, tostarp sākotnējā izvērtējuma un pilna IVN piemērošanu, kā arī kopējās jeb kumulatīvās ietekmes novērtēšanu.
No otras puses, definīcija nenosaka maksimālu telpisko attālumu starp viena vēja parka VES. Tādējādi teorētiski par vienu vēja parku iespējams uzskatīt arī VES vai VES grupas, kas atrodas 10, 20 vai vairāk kilometru attālumā cita no citas, ja tās tiek atzītas par funkcionāli saistītām un pieslēgtas vienā pieslēgumā.
Šādā situācijā faktiski atsevišķas VES grupas var tikt vērtētas kā viens vēja parks, nevis kā vairāki savstarpēji ietekmējoši vēja parki. Tas savukārt rada risku, ka netiek pienācīgi identificēta un izvērtēta atsevišķu vēja parku savstarpējā kumulatīvā ietekme uz cilvēkiem, dabu, ainavu un vidi.
Tādējādi viena un tā pati definīcija atkarībā no projekta tehniskās struktūras ļauj nonākt pie diviem pretējiem rezultātiem – faktiski vienotu projektu sadalīt vai faktiski telpiski atsevišķus projektus apvienot.
Turklāt nav pieļaujama situācija, kurā viena un tā paša VES kopuma juridiskais statuss dažādu Ministru kabineta noteikumu izpratnē atšķiras.
Priekšlikums ir saskaņot noteikumu projekta 3.5. punktā ietverto vēja parka definīciju ar Ministru kabineta noteikumos Nr. 240 noteikto vēja parka definīciju, saglabājot objektīvu telpiskās saistības jeb savstarpējā attāluma kritēriju.
Vēja parka definīcija nedrīkst būt atkarīga tikai no elektrotīkla pieslēguma tehniskā risinājuma.
Definīcijai jānovērš gan:
viena funkcionāli un telpiski vienota projekta mākslīga sadalīšana vairākos vēja parkos;
telpiski savstarpēji nesaistītu VES vai VES grupu mākslīga apvienošana vienā vēja parkā.
Pamatojums - Vienotai vēja parka definīcijai ir būtiska nozīme ne tikai šo ekspluatācijas noteikumu piemērošanā, bet arī ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā un kumulatīvās ietekmes identificēšanā.
Vēja elektrostaciju radīto ietekmi nosaka to faktiskais izvietojums, savstarpējais attālums un kopējā ietekme uz teritoriju, nevis izvēlētais elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums.
Tādēļ normatīvajam regulējumam jānodrošina vienota un objektīva vēja parka izpratne, kas nepieļauj projekta robežu mākslīgu veidošanu atkarībā no attīstītāja izvēlētās tehniskās vai juridiskās projekta struktūras.
11.08.2026. 23:08
26-TA-1439/56
Fiziska persona
Iebildums – zemas frekvences trokšņa definīcija un infraskaņas diapazona neiekļaušana. Noteikumu projekta 3.6. punktā zemas frekvences troksnis definēts kā “A-izsvarotā skaņas spiediena līmeņa summārā vērtība (dB(A)) 1/3 oktāvu frekvenču joslās no 10 līdz 160 Hz”. Kategoriski iebilstu pret šādu regulējumu, ciktāl tas nozīmē, ka vēja elektrostaciju ekspluatācijas novērtēšanā pilnībā netiek aptverts frekvenču diapazons zem 10 Hz. 10–160 Hz nav universāli piemērojama visa zemo frekvenču un infraskaņas diapazona robeža, bet gan konkrētās zemas frekvences trokšņa novērtēšanas metodikās izmantots diapazons. Starptautiskajā praksē zemas frekvences troksnis un infraskaņa var tikt nodalīti un vērtēti atsevišķi. Būtiski, ka starptautiskais standarts ISO 7196:1995 “Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements” nosaka G-frekvenču svēruma raksturlielumu infraskaņas mērījumiem un ir paredzēts skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz frekvenču diapazonā. ISO norāda, ka standarts 2022. gadā atkārtoti pārskatīts un apstiprināts kā spēkā esošs.
Tādējādi noteikumu projektā paredzētais 10–160 Hz diapazons neaptver visu infraskaņas diapazonu un no ekspluatācijas novērtējuma pilnībā izslēdz frekvences no 1 līdz 10 Hz. Arī Dānijas Vides aizsardzības aģentūras pieeja, uz kuru praksē mēdz atsaukties saistībā ar zemas frekvences trokšņa novērtēšanu, nenozīmē, ka infraskaņa zem 10 Hz netiek atzīta vai vērtēta. Dānijas Vides aizsardzības aģentūra atsevišķi nosaka zemas frekvences trokšņa līmeni 10–160 Hz diapazonā un atsevišķi – G-svērto infraskaņas līmeni. Tādējādi 10–160 Hz diapazona izmantošana zemas frekvences trokšņa novērtēšanai pati par sevi nav pamatojums frekvenču zem 10 Hz pilnīgai izslēgšanai no Latvijas vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma.
Šis jautājums tika aktualizēts arī vietējo kopienu un KEM klātienes tikšanās laikā un atkārtoti iesniegts ministrijai rakstiski, norādot uz nepieciešamību ekspluatācijas monitoringā aptvert arī infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Priekšlikums ir papildināt noteikumu projektu, paredzot vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā arī infraskaņas novērtēšanu frekvenču diapazonā zem 10 Hz, aptverot vismaz 1–10 Hz diapazonu, atbilstoši piemērojamai infraskaņas mērījumu metodikai.
Attiecīgi precizēt 3.6. punktu un turpmākos noteikumu punktus par trokšņa novērtēšanu un monitoringu, skaidri nodalot:
– zemas frekvences trokšņa novērtēšanu 10–160 Hz diapazonā;
– infraskaņas novērtēšanu arī frekvencēs zem 10 Hz.
Lūdzu anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kādēļ frekvenču diapazons 1–10 Hz tiek pilnībā izslēgts no vēja elektrostaciju ekspluatācijas uzraudzības, īpaši ņemot vērā, ka pastāv starptautiski atzīta infraskaņas mērījumu metodika.
Pamatojums - Vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt faktiskās akustiskās ietekmes objektīvai un pilnvērtīgai novērtēšanai, nevis tikai viena izvēlēta frekvenču intervāla kontrolei.
Ja regulējumā tiek ieviesta īpaša zemas frekvences trokšņa novērtēšana, nav pamatoti bez atsevišķa zinātniska un metodiska pamatojuma pilnībā izslēgt no uzraudzības infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Šāda pieeja nodrošinātu pilnīgāku vēja elektrostaciju radītās akustiskās ietekmes novērtēšanu un novērstu vietējo kopienu pamatotas bažas, ka daļa no zemākā frekvenču diapazona vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā vispār netiek kontrolēta.
Atsauces: ISO 7196:1995, Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements, International Organization for Standardization. Standarts nosaka G-frekvenču svērumu skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz diapazonā.
Danish Environmental Protection Agency, Recommended noise limits – Low frequency noise, infrasound and vibrations. Dānijas regulējumā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa līmenis 10–160 Hz diapazonā un G-svērtais infraskaņas līmenis.
Iebildums – formulējums “neparedz citādāk”. Noteikumu projekta 1. punktā ir nostiprināts princips, ka ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, pašvaldības akcepta lēmumā vai Valsts vides dienesta tehniskajos noteikumos var būt noteiktas stingrākas prasības.
Savukārt 6. punktā atkārtoti izmantots formulējums:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz citādāk...”
Šāds formulējums nav saskaņots ar 1. punktu un rada interpretācijas risku, ka attiecībā uz trokšņa robežlielumiem individuālajos administratīvajos aktos varētu būt paredzētas ne tikai stingrākas, bet arī mazāk stingras prasības.
Tieši par formulējumu “neparedz citādāk” vietējo kopienu pārstāvji jau iepriekš norādīja gan klātienes sarunās ar KEM, gan rakstiski iesniegtajos priekšlikumos. Jaunajā projekta redakcijā šī problēma 1. punktā ir novērsta, aizstājot to ar nepārprotamu formulējumu “neparedz stingrākas prasības”, taču 6. punktā tā saglabājusies.
Priekšlikums punktā vārdus:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz citādāk”
aizstāt ar:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz stingrākas prasības”.
Pamatojums - viena normatīvā akta ietvaros vienam un tam pašam principam jābūt formulētam konsekventi un nepārprotami.
Trokšņa robežlielumi ir cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai noteiktas prasības, tādēļ individuālajos administratīvajos aktos būtu pieļaujama stingrāku, nevis mazāk stingru prasību noteikšana.
Piedāvātā redakcija vienlaikus novērstu pretrunu starp noteikumu projekta 1. un 6. punktu.
Iebildums – dienas, vakara un nakts trokšņa rādītāju piemērošana. Noteikumu projekta 6. punktā noteikts, ka vēja elektrostaciju radītais vides trokšņa līmenis nedrīkst pārsniegt dienas, vakara un nakts trokšņa rādītāju 40 dB(A), savukārt vēja elektrostaciju radītais A-izsvarotais skaņas spiediena līmenis pie nominālās jaudas nedrīkst pārsniegt 45 dB(A).
Galvenās bažas ir saistītas ar trokšņa vidējo rādītāju izmantošanu. Vēja elektrostaciju radītais troksnis nav konstants – tas mainās atkarībā no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, turbīnas darbības režīma un citiem faktoriem.
Tādēļ iespējama situācija, kad daļu nakts vēja elektrostacija nedarbojas vai darbojas ar nelielu jaudu un trokšņa līmenis ir zems, bet citā nakts periodā pie konkrētiem meteoroloģiskajiem apstākļiem trokšņa līmenis ir būtiski augstāks. Ja atbilstība 40 dB(A) robežlielumam tiek vērtēta tikai pēc visa nakts perioda vidējā rādītāja, paaugstināta trokšņa periodi var tikt kompensēti ar klusākiem periodiem.
Rezultātā aprēķinātais nakts rādītājs var formāli atbilst 40 dB(A) prasībai, lai gan atsevišķos un cilvēka miegam būtiskos nakts periodos faktiskā trokšņa ietekme ir ievērojami lielāka.
Noteikumu projekta 6. punktā paredzētais papildu 45 dB(A) ierobežojums pie nominālās jaudas šo jautājumu pilnībā neatrisina, jo paaugstināts trokšņa līmenis var rasties arī citos turbīnas darbības režīmos un konkrētu meteoroloģisko apstākļu kombinācijās.
Priekšlikums ir precizēt noteikumu projektu un tā anotāciju, nepārprotami nosakot, kā praktiski tiek vērtēta atbilstība 40 dB(A) dienas, vakara un īpaši nakts trokšņa robežlielumam.
Trokšņa novērtēšanas sistēmai jānodrošina, ka paaugstināta trokšņa epizodes netiek “izlīdzinātas” ar periodiem, kuros vēja elektrostacija nedarbojas, darbojas ar samazinātu jaudu vai meteoroloģisko apstākļu dēļ tās radītais troksnis konkrētajā novērtēšanas vietā ir būtiski zemāks.
Papildus ilgtermiņa vai perioda vidējiem trokšņa rādītājiem nepieciešams paredzēt tādu novērtēšanas metodiku un rādītājus, kas ļauj identificēt un izvērtēt arī paaugstināta trokšņa epizodes, īpaši nakts laikā.
Anotācijā nepieciešams skaidri izskaidrot:
– kāds tieši laika periods tiek izmantots 40 dB(A) nakts trokšņa rādītāja aprēķināšanai;
– kā tiek vērtētas īslaicīgas un atkārtotas paaugstināta trokšņa epizodes;
– kā tiek novērsta situācija, kad periodi, kuros VES nedarbojas vai darbojas ar mazu jaudu, matemātiski samazina kopējo trokšņa rādītāju;
– kā 40 dB(A) trokšņa rādītājs praktiski mijiedarbojas ar 45 dB(A) skaņas spiediena līmeņa ierobežojumu pie nominālās jaudas.
Pamatojums - nakts trokšņa regulējuma mērķim jābūt cilvēku miega, veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, nevis tikai formālai atbilstībai vidējam matemātiskam rādītājam.
Vēja elektrostaciju trokšņa mainīgā rakstura dēļ īpaši būtiski ir nodrošināt, lai novērtēšanas metodika atspoguļotu faktiskos apstākļus tajos periodos, kad ietekme uz cilvēkiem ir vislielākā.
Pretējā gadījumā iespējama situācija, kurā normatīvais robežlielums formāli tiek ievērots, bet regulējuma mērķis – cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzība – praksē netiek sasniegts.
Iebildums – zemas frekvences trokšņa robežlielumu piemērošana un pamatojums. Noteikumu projekta 7. punktā paredzēts, ka vēja elektrostaciju radītais zemas frekvences trokšņa līmenis telpās nedrīkst pārsniegt 20 dB(A), savukārt pie vēja elektrostacijas nominālās jaudas – 25 dB(A). Anotācijā norādīts, ka šīs robežvērtības “noteiktas, ņemot vērā zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnības un tā iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu”. Tomēr anotācijā nav norādīts ne konkrēts zinātniskais avots, ne starptautiska rekomendācija, standarts vai citas valsts regulējums, no kura izriet tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības. Tāpat nav izskaidrots, kādēļ vispārējais zemas frekvences trokšņa robežlielums noteikts 20 dB(A), bet pie VES nominālās jaudas tiek pieļauts par 5 dB(A) augstāks līmenis – 25 dB(A). Papildus saglabājas būtiska neskaidrība par šo robežvērtību praktisko piemērošanu.
Vēja elektrostaciju radītais troksnis nav konstants – tas mainās atkarībā no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, turbīnas darbības režīma un citiem faktoriem.
Ja atbilstība 20 dB(A) robežlielumam tiek vērtēta pēc ilgāka perioda vidējās vērtības, iespējama situācija, kurā paaugstināta zemas frekvences trokšņa periodi tiek matemātiski kompensēti ar periodiem, kuros VES nedarbojas, darbojas ar mazāku jaudu vai tās radītā ietekme konkrētajā novērtēšanas vietā ir zemāka.
Īpaši būtiski tas ir nakts laikā un dzīvojamo ēku iekštelpās, kur regulējuma mērķim jābūt faktiskās ietekmes uz cilvēku miegu, labsajūtu, veselību un dzīves kvalitāti novērtēšanai.
Arī 25 dB(A) robežlielums pie nominālās jaudas pats par sevi šo problēmu neatrisina, jo nav izskaidrots, kā tiks vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences trokšņa līmenis rodas pie cita VES darbības režīma vai konkrētu meteoroloģisko apstākļu kombinācijas.
Papildus norādu, ka 7. punkta piemērošana ir tieši saistīta ar manu atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu. Ja zemas frekvences trokšņa novērtējums tiek veikts tikai 10–160 Hz diapazonā, 20 un 25 dB(A) robežlielumi paši par sevi nenodrošina infraskaņas zem 10 Hz kontroli.
Priekšlikums - papildināt anotāciju ar konkrētu, pārbaudāmu zinātnisko un metodisko pamatojumu 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtību izvēlei, norādot izmantotos pētījumus, starptautiskās rekomendācijas, standartus vai citu valstu regulējumu.
Atsevišķi pamatot, kādēļ pie VES nominālās jaudas pieļaujams par 5 dB(A) augstāks zemas frekvences trokšņa līmenis nekā vispārēji noteiktais 20 dB(A) robežlielums.
Vienlaikus noteikumu projektā vai anotācijā nepārprotami noteikt:
– kāds laika periods tiek izmantots 20 dB(A) robežlieluma novērtēšanai;
– kā tiek identificētas un vērtētas īslaicīgas vai atkārtotas paaugstināta zemas frekvences trokšņa epizodes;
– kā tiek novērsta situācija, kad klusāki periodi vai periodi, kuros VES nedarbojas, matemātiski samazina kopējo novērtējuma rezultātu;
– kā tiek vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences troksnis rodas pie VES darbības režīma, kas nav nominālā jauda.
Vienlaikus, ņemot vērā atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu, regulējumā nepieciešams paredzēt arī infraskaņas novērtēšanu frekvencēs zem 10 Hz.
Pamatojums - anotācijā ietverta vispārīga norāde uz zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnībām un iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu nav pietiekama, lai būtu iespējams pārbaudīt, uz kāda zinātniska vai metodiska pamata izvēlētas tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības. Normatīvajā regulējumā noteiktajiem robežlielumiem, kas paredzēti cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, jābūt zinātniski pamatotiem, pārbaudāmiem un sasaistītiem ar nepārprotamu novērtēšanas metodiku. Tas ir īpaši būtiski zemas frekvences trokšņa gadījumā, kur faktiskā ietekme var būt atkarīga ne tikai no vidējā trokšņa līmeņa, bet arī no konkrētiem darbības un meteoroloģiskajiem apstākļiem.
Iebildums – zemas frekvences trokšņa aprēķinos izmantotie VES darbības apstākļi. Noteikumu projekta 9. punkts paredz, ka zemas frekvences trokšņa līmeņa aprēķiniem izmanto datus par VES radīto skaņas jaudu (LWA), kas noteikta pie vēja ātruma 6 m/s un 8 m/s 10 m augstumā virs zemes. Saprotu, ka 10 m augstums šajā gadījumā ir vēja ātruma standartizēts references augstums, nevis trokšņa mērījuma augstums pie dzīvojamās mājas. Tomēr manā ieskatā nav pietiekami pamatots, kādēļ zemas frekvences trokšņa ietekmes novērtēšanai regulējumā tiek izmantoti tikai divi konkrēti vēja ātrumi – 6 m/s un 8 m/s – un vai tie visos gadījumos raksturo konkrētā VES modeļa akustiski nelabvēlīgāko normālas ekspluatācijas režīmu. Starptautiskajā standartā IEC 61400-11 vēja turbīnu akustisko raksturlielumu noteikšanai tiek izmantots standartizēts 10 m references vēja ātrums, taču dokumentējamais vēja ātrumu diapazons tiek saistīts arī ar konkrētās VES jaudas raksturlīkni un turbīnas tipu. Tas ir īpaši būtiski mūsdienu lieljaudas VES gadījumā, kuru tehniskie parametri, rotora diametri, rumbas augstumi un darbības režīmi var būtiski atšķirties. Turklāt noteikumu projekta 7. punktā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa robežlielums VES darbībai pie nominālās jaudas. Tādēļ nepieciešams nepārprotami nodrošināt, ka 9. punktā paredzētā aprēķinu metodika aptver arī tos ekspluatācijas apstākļus, kuros konkrētā VES rada vislielāko zemas frekvences trokšņa emisiju.
Priekšlikums ir papildināt noteikumu projektu, paredzot, ka zemas frekvences trokšņa novērtēšanā papildus 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumiem tiek izvērtēts arī konkrētās VES akustiski nelabvēlīgākais normālas ekspluatācijas režīms, tostarp režīms, kurā tiek sasniegta maksimālā zemas frekvences skaņas jauda.
Anotācijā lūdzu skaidri pamatot 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumu izvēli un izskaidrot, kā šī metodika nodrošina 7. punktā noteiktā 25 dB(A) robežlieluma pie nominālās jaudas pārbaudi.
Pamatojums - standartizēta references vēja ātruma izmantošana ir saprotama un nepieciešama salīdzināmu akustisko datu iegūšanai, tomēr tai nevajadzētu ierobežot faktiskās ekspluatācijas ietekmes novērtējumu tikai ar diviem iepriekš noteiktiem VES darbības apstākļiem.
Ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nodrošināt, ka robežlielumi tiek ievēroti arī tajos normālas ekspluatācijas apstākļos, kuros konkrētā VES rada vislielāko akustisko ietekmi.
Atsauce: IEC 61400-11, Wind turbines – Part 11: Acoustic noise measurement techniques – standarts paredz VES akustisko emisiju raksturošanu, izmantojot standartizētu 10 m references vēja ātrumu, vienlaikus sasaistot dokumentējamo vēja ātrumu diapazonu ar konkrētās VES darbības raksturlielumiem.
Iebildums – trokšņa monitoringa veikšana tikai vienā punktā. Noteikumu projekta 11. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs veic vēja elektrostacijas trokšņa monitoringu vienā punktā ietekmējamā teritorijā, mērījuma veikšanas vietu saskaņojot ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu. Iebilstu pret prasības ierobežošanu ar vienu monitoringa punktu.
Viena mērījuma vieta nevar objektīvi raksturot vēja parka radīto trokšņa ietekmi visā ietekmējamā teritorijā, īpaši lielu un telpiski plašu vēja parku gadījumā. VES radītā trokšņa ietekme konkrētā dzīvojamā teritorijā vai viensētā ir atkarīga no vairākiem faktoriem – attāluma līdz atsevišķām VES, vienlaikus ietekmējošo VES skaita, vēja virziena un ātruma, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un citiem apstākļiem. Līdz ar to vienā vēja parka daļā izvēlēta monitoringa vieta var uzrādīt atbilstību robežlielumiem, kamēr citā parka daļā pie cita vēja virziena un citas VES kombinācijas faktiskā trokšņa ietekme var būt būtiski atšķirīga. Turklāt noteikumu projekta 10. punkts paredz, ka gadījumos, kad trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā vēja elektrostaciju radītā trokšņa ietekme. Manā ieskatā viena monitoringa punkta noteikšana pati par sevi nenodrošina pietiekamu pamatu šīs prasības faktiskai pārbaudei visā ietekmējamā teritorijā.
Priekšlikums ir aizstāt prasību veikt trokšņa monitoringu “vienā punktā ietekmējamā teritorijā” ar prasību veikt monitoringu vienā vai vairākās reprezentatīvās un potenciāli visvairāk ietekmētajās novērtēšanas vietās, monitoringa punktu skaitu un izvietojumu nosakot atkarībā no konkrētā vēja parka:
– VES skaita un telpiskā izvietojuma;
– ietekmējamās teritorijas lieluma;
– dzīvojamās apbūves izvietojuma;
– prognozētās summārās trokšņa ietekmes;
– VES izvietojuma dažādās debespusēs attiecībā pret dzīvojamo apbūvi;
– valdošajiem un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākajiem vēja virzieniem;
– reljefa un citiem apstākļiem, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Ja vēja parks sastāv no vairākām telpiski nodalītām VES grupām vai aptver plašu teritoriju, regulējumā būtu jāparedz pienākums noteikt vairākas monitoringa vietas, kas reprezentē katras būtiski atšķirīgās teritorijas trokšņa situāciju.
Monitoringa vietas arī turpmāk būtu saskaņojamas ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu, taču regulējumam nevajadzētu mākslīgi ierobežot monitoringu ar vienu punktu neatkarīgi no vēja parka lieluma, konfigurācijas un faktiskās ietekmes teritorijas.
Pamatojums ir trokšņa monitoringa mērķim jābūt faktiskās VES radītās ietekmes pārbaudei, nevis tikai formālai mērījuma veikšanas prasības izpildei. Vienas monitoringa vietas noteikšana neatkarīgi no vēja parka lieluma, VES skaita, konfigurācijas un apkārtējās apbūves neļauj garantēt, ka tiek identificētas teritorijas ar lielāko faktisko trokšņa ietekmi. Tas ir īpaši būtiski situācijās, kad dzīvojamā apbūve atrodas starp vairākām VES vai VES grupām un faktiskās ietekmes avots mainās atkarībā no vēja virziena un konkrēto VES darbības režīma. Regulējumam jānodrošina pietiekami reprezentatīvs monitorings, lai praksē būtu iespējams pārbaudīt gan 6. un 7. punktā noteikto robežlielumu ievērošanu, gan 10. punktā noteikto summārās trokšņa ietekmes prasību.
Iebildums par sabiedrības līdzdalības procesa atspoguļojumu un iepriekš sniegto priekšlikumu izvērtējamību. Iebilstu pret to, ka no publicētā noteikumu projekta un tam pievienotās informācijas nav iespējams pilnvērtīgi izsekot, kā noteikumu izstrādē ir izvērtēti iepriekšējā sabiedrības līdzdalības procesā sniegtie priekšlikumi un klātienes konsultācijās identificētās problēmas.
Pirms šā noteikumu projekta nodošanas publiskajai apspriešanai ir notikušas divas klātienes tikšanās ar Klimata un enerģētikas ministriju, kurās piedalījās VES skarto vietējo kopienu pārstāvji. Otrajā tikšanās reizē diskusijā piedalījās arī pieaicināti kompetento institūciju eksperti, tostarp Valsts vides dienesta u.c. Šajās sanāksmēs tika detalizēti pārrunāti vairāki jautājumi, kas tieši attiecas uz pašreiz publicēto noteikumu projektu – VES radītais troksnis un zemas frekvences troksnis, tā mērīšana un kontrole, dabas aizsardzības jautājumi, ekspluatācijas uzraudzība, iedzīvotāju sūdzību izskatīšana un citi praktiski VES ekspluatācijas jautājumi.
Diskusiju laikā par atsevišķiem jautājumiem tika pārrunāta nepieciešamība precizēt regulējumu, savukārt par citiem jautājumiem bija nepieciešama papildu izvērtēšana. Turklāt pēc klātienes tikšanās būtiska daļa priekšlikumu un identificēto problēmu tika atkārtoti noformulēta un iesniegta Klimata un enerģētikas ministrijai rakstveidā oficiālā iesniegumā. Tomēr, iepazīstoties ar pašreiz publiskotā noteikumu projekta redakciju, konstatēju, ka būtiska daļa iepriekš aktualizēto jautājumu nav atrisināta vai ir atrisināta tikai daļēji.
Vienlaikus no TAP portālā publicētās informācijas nav iespējams saprast, kā KEM ir izvērtējusi iepriekš klātienes konsultācijās un rakstiskajā iesniegumā sniegtos priekšlikumus, kuri priekšlikumi ir ņemti vērā, kuri nav ņemti vērā un kāds ir to noraidīšanas pamatojums. Būtiska problēma ir arī klātienes konsultāciju nedokumentēšana Abas minētās klātienes tikšanās, cik man zināms, netika protokolētas tādā veidā, lai sabiedrībai būtu pieejams oficiāls sanāksmes protokols, kurā fiksēti izskatītie jautājumi, dalībnieku priekšlikumi, ministrijas un pieaicināto institūciju viedokļi un sanāksmē izdarītie secinājumi.
Tas pašreiz rada ļoti praktisku problēmu. Sabiedrības pārstāvji ir ieguldījuši ievērojamu laiku, piedaloties klātienes konsultācijās, gatavojot argumentus, sniedzot konkrētus piemērus un pēc tam vēl iesniedzot rakstiskus priekšlikumus. Taču brīdī, kad noteikumu projekts ir nodots publiskajai apspriešanai, nav iespējams objektīvi pārbaudīt, kā klātienes konsultācijās izrunātais ir izmantots noteikumu projekta sagatavošanā. Ja konsultācijas netiek protokolētas vai citādi dokumentētas, pēc noteikumu projekta publicēšanas nav iespējams atsaukties uz oficiālu dokumentu, kas apliecinātu, kādas problēmas sanāksmē tika identificētas, kādi risinājumi tika apspriesti un kādi bija ministrijas vai pieaicināto institūciju secinājumi. Tādējādi klātienes konsultācija faktiski var kļūt par procesu, kura rezultāts normatīvā akta izstrādes gaitā nav izsekojams. Manā ieskatā tā nav laba sabiedrības līdzdalības prakse, drīzāk formāla iesaistes ilūzijas veidošana. Sabiedrības līdzdalībai normatīvā akta izstrādē jābūt ne tikai iespējai izteikties, bet arī iespējai izsekot, kā sniegtie argumenti un priekšlikumi ir izvērtēti.
Priekšlikums - lūdzu papildināt noteikumu projekta anotāciju vai citu TAP portālā publicēto informāciju ar pārskatāmu informāciju par līdzšinējo konsultāciju procesu, tostarp:
– norādīt notikušās klātienes konsultācijas ar VES skarto vietējo kopienu pārstāvjiem un tajās iesaistītās institūcijas;
– apkopot būtiskākos šajās konsultācijās aktualizētos jautājumus;
– norādīt, kuri no klātienes konsultācijās un pēc tām rakstiski iesniegtajiem priekšlikumiem ir iestrādāti noteikumu projektā;
– par priekšlikumiem, kas nav iestrādāti, sniegt argumentētu skaidrojumu, kādēļ tie nav ņemti vērā;
– turpmāk šādas normatīvā regulējuma izstrādes konsultācijas protokolēt vai citādi dokumentēt, lai būtu iespējams izsekot apspriestajiem jautājumiem, institūciju viedokļiem un izdarītajiem secinājumiem.
Sabiedrības līdzdalības kvalitāti nevar vērtēt tikai pēc notikušo sanāksmju vai saņemto iesniegumu skaita. Būtiski ir tas, vai sabiedrības sniegtie argumenti tiek pēc būtības izvērtēti un vai šis izvērtējums ir izsekojams.
Situācijā, kad ir notikušas divas klātienes konsultācijas, otrajā no tām diskusijā iesaistot arī kompetento valsts institūciju ekspertus, un pēc konsultācijām ministrijai papildus nosūtīts rakstisks priekšlikumu apkopojums, sabiedrībai ir pamatoti sagaidāms, ka normatīvā akta projekta dokumentācijā būs iespējams identificēt šo konsultāciju rezultātu.
Pašreizējā projekta dokumentācijā šāda izsekojamība, manuprāt, nav pietiekami nodrošināta.
Tādējādi noteikumu projektā paredzētais 10–160 Hz diapazons neaptver visu infraskaņas diapazonu un no ekspluatācijas novērtējuma pilnībā izslēdz frekvences no 1 līdz 10 Hz. Arī Dānijas Vides aizsardzības aģentūras pieeja, uz kuru praksē mēdz atsaukties saistībā ar zemas frekvences trokšņa novērtēšanu, nenozīmē, ka infraskaņa zem 10 Hz netiek atzīta vai vērtēta. Dānijas Vides aizsardzības aģentūra atsevišķi nosaka zemas frekvences trokšņa līmeni 10–160 Hz diapazonā un atsevišķi – G-svērto infraskaņas līmeni. Tādējādi 10–160 Hz diapazona izmantošana zemas frekvences trokšņa novērtēšanai pati par sevi nav pamatojums frekvenču zem 10 Hz pilnīgai izslēgšanai no Latvijas vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma.
Šis jautājums tika aktualizēts arī vietējo kopienu un KEM klātienes tikšanās laikā un atkārtoti iesniegts ministrijai rakstiski, norādot uz nepieciešamību ekspluatācijas monitoringā aptvert arī infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Priekšlikums ir papildināt noteikumu projektu, paredzot vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā arī infraskaņas novērtēšanu frekvenču diapazonā zem 10 Hz, aptverot vismaz 1–10 Hz diapazonu, atbilstoši piemērojamai infraskaņas mērījumu metodikai.
Attiecīgi precizēt 3.6. punktu un turpmākos noteikumu punktus par trokšņa novērtēšanu un monitoringu, skaidri nodalot:
– zemas frekvences trokšņa novērtēšanu 10–160 Hz diapazonā;
– infraskaņas novērtēšanu arī frekvencēs zem 10 Hz.
Lūdzu anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kādēļ frekvenču diapazons 1–10 Hz tiek pilnībā izslēgts no vēja elektrostaciju ekspluatācijas uzraudzības, īpaši ņemot vērā, ka pastāv starptautiski atzīta infraskaņas mērījumu metodika.
Pamatojums - Vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt faktiskās akustiskās ietekmes objektīvai un pilnvērtīgai novērtēšanai, nevis tikai viena izvēlēta frekvenču intervāla kontrolei.
Ja regulējumā tiek ieviesta īpaša zemas frekvences trokšņa novērtēšana, nav pamatoti bez atsevišķa zinātniska un metodiska pamatojuma pilnībā izslēgt no uzraudzības infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Šāda pieeja nodrošinātu pilnīgāku vēja elektrostaciju radītās akustiskās ietekmes novērtēšanu un novērstu vietējo kopienu pamatotas bažas, ka daļa no zemākā frekvenču diapazona vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā vispār netiek kontrolēta.
Atsauces: ISO 7196:1995, Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements, International Organization for Standardization. Standarts nosaka G-frekvenču svērumu skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz diapazonā.
Danish Environmental Protection Agency, Recommended noise limits – Low frequency noise, infrasound and vibrations. Dānijas regulējumā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa līmenis 10–160 Hz diapazonā un G-svērtais infraskaņas līmenis.
Iebildums – formulējums “neparedz citādāk”. Noteikumu projekta 1. punktā ir nostiprināts princips, ka ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, pašvaldības akcepta lēmumā vai Valsts vides dienesta tehniskajos noteikumos var būt noteiktas stingrākas prasības.
Savukārt 6. punktā atkārtoti izmantots formulējums:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz citādāk...”
Šāds formulējums nav saskaņots ar 1. punktu un rada interpretācijas risku, ka attiecībā uz trokšņa robežlielumiem individuālajos administratīvajos aktos varētu būt paredzētas ne tikai stingrākas, bet arī mazāk stingras prasības.
Tieši par formulējumu “neparedz citādāk” vietējo kopienu pārstāvji jau iepriekš norādīja gan klātienes sarunās ar KEM, gan rakstiski iesniegtajos priekšlikumos. Jaunajā projekta redakcijā šī problēma 1. punktā ir novērsta, aizstājot to ar nepārprotamu formulējumu “neparedz stingrākas prasības”, taču 6. punktā tā saglabājusies.
Priekšlikums punktā vārdus:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz citādāk”
aizstāt ar:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz stingrākas prasības”.
Pamatojums - viena normatīvā akta ietvaros vienam un tam pašam principam jābūt formulētam konsekventi un nepārprotami.
Trokšņa robežlielumi ir cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai noteiktas prasības, tādēļ individuālajos administratīvajos aktos būtu pieļaujama stingrāku, nevis mazāk stingru prasību noteikšana.
Piedāvātā redakcija vienlaikus novērstu pretrunu starp noteikumu projekta 1. un 6. punktu.
Iebildums – dienas, vakara un nakts trokšņa rādītāju piemērošana. Noteikumu projekta 6. punktā noteikts, ka vēja elektrostaciju radītais vides trokšņa līmenis nedrīkst pārsniegt dienas, vakara un nakts trokšņa rādītāju 40 dB(A), savukārt vēja elektrostaciju radītais A-izsvarotais skaņas spiediena līmenis pie nominālās jaudas nedrīkst pārsniegt 45 dB(A).
Galvenās bažas ir saistītas ar trokšņa vidējo rādītāju izmantošanu. Vēja elektrostaciju radītais troksnis nav konstants – tas mainās atkarībā no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, turbīnas darbības režīma un citiem faktoriem.
Tādēļ iespējama situācija, kad daļu nakts vēja elektrostacija nedarbojas vai darbojas ar nelielu jaudu un trokšņa līmenis ir zems, bet citā nakts periodā pie konkrētiem meteoroloģiskajiem apstākļiem trokšņa līmenis ir būtiski augstāks. Ja atbilstība 40 dB(A) robežlielumam tiek vērtēta tikai pēc visa nakts perioda vidējā rādītāja, paaugstināta trokšņa periodi var tikt kompensēti ar klusākiem periodiem.
Rezultātā aprēķinātais nakts rādītājs var formāli atbilst 40 dB(A) prasībai, lai gan atsevišķos un cilvēka miegam būtiskos nakts periodos faktiskā trokšņa ietekme ir ievērojami lielāka.
Noteikumu projekta 6. punktā paredzētais papildu 45 dB(A) ierobežojums pie nominālās jaudas šo jautājumu pilnībā neatrisina, jo paaugstināts trokšņa līmenis var rasties arī citos turbīnas darbības režīmos un konkrētu meteoroloģisko apstākļu kombinācijās.
Priekšlikums ir precizēt noteikumu projektu un tā anotāciju, nepārprotami nosakot, kā praktiski tiek vērtēta atbilstība 40 dB(A) dienas, vakara un īpaši nakts trokšņa robežlielumam.
Trokšņa novērtēšanas sistēmai jānodrošina, ka paaugstināta trokšņa epizodes netiek “izlīdzinātas” ar periodiem, kuros vēja elektrostacija nedarbojas, darbojas ar samazinātu jaudu vai meteoroloģisko apstākļu dēļ tās radītais troksnis konkrētajā novērtēšanas vietā ir būtiski zemāks.
Papildus ilgtermiņa vai perioda vidējiem trokšņa rādītājiem nepieciešams paredzēt tādu novērtēšanas metodiku un rādītājus, kas ļauj identificēt un izvērtēt arī paaugstināta trokšņa epizodes, īpaši nakts laikā.
Anotācijā nepieciešams skaidri izskaidrot:
– kāds tieši laika periods tiek izmantots 40 dB(A) nakts trokšņa rādītāja aprēķināšanai;
– kā tiek vērtētas īslaicīgas un atkārtotas paaugstināta trokšņa epizodes;
– kā tiek novērsta situācija, kad periodi, kuros VES nedarbojas vai darbojas ar mazu jaudu, matemātiski samazina kopējo trokšņa rādītāju;
– kā 40 dB(A) trokšņa rādītājs praktiski mijiedarbojas ar 45 dB(A) skaņas spiediena līmeņa ierobežojumu pie nominālās jaudas.
Pamatojums - nakts trokšņa regulējuma mērķim jābūt cilvēku miega, veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, nevis tikai formālai atbilstībai vidējam matemātiskam rādītājam.
Vēja elektrostaciju trokšņa mainīgā rakstura dēļ īpaši būtiski ir nodrošināt, lai novērtēšanas metodika atspoguļotu faktiskos apstākļus tajos periodos, kad ietekme uz cilvēkiem ir vislielākā.
Pretējā gadījumā iespējama situācija, kurā normatīvais robežlielums formāli tiek ievērots, bet regulējuma mērķis – cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzība – praksē netiek sasniegts.
Iebildums – zemas frekvences trokšņa robežlielumu piemērošana un pamatojums. Noteikumu projekta 7. punktā paredzēts, ka vēja elektrostaciju radītais zemas frekvences trokšņa līmenis telpās nedrīkst pārsniegt 20 dB(A), savukārt pie vēja elektrostacijas nominālās jaudas – 25 dB(A). Anotācijā norādīts, ka šīs robežvērtības “noteiktas, ņemot vērā zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnības un tā iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu”. Tomēr anotācijā nav norādīts ne konkrēts zinātniskais avots, ne starptautiska rekomendācija, standarts vai citas valsts regulējums, no kura izriet tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības. Tāpat nav izskaidrots, kādēļ vispārējais zemas frekvences trokšņa robežlielums noteikts 20 dB(A), bet pie VES nominālās jaudas tiek pieļauts par 5 dB(A) augstāks līmenis – 25 dB(A). Papildus saglabājas būtiska neskaidrība par šo robežvērtību praktisko piemērošanu.
Vēja elektrostaciju radītais troksnis nav konstants – tas mainās atkarībā no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, turbīnas darbības režīma un citiem faktoriem.
Ja atbilstība 20 dB(A) robežlielumam tiek vērtēta pēc ilgāka perioda vidējās vērtības, iespējama situācija, kurā paaugstināta zemas frekvences trokšņa periodi tiek matemātiski kompensēti ar periodiem, kuros VES nedarbojas, darbojas ar mazāku jaudu vai tās radītā ietekme konkrētajā novērtēšanas vietā ir zemāka.
Īpaši būtiski tas ir nakts laikā un dzīvojamo ēku iekštelpās, kur regulējuma mērķim jābūt faktiskās ietekmes uz cilvēku miegu, labsajūtu, veselību un dzīves kvalitāti novērtēšanai.
Arī 25 dB(A) robežlielums pie nominālās jaudas pats par sevi šo problēmu neatrisina, jo nav izskaidrots, kā tiks vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences trokšņa līmenis rodas pie cita VES darbības režīma vai konkrētu meteoroloģisko apstākļu kombinācijas.
Papildus norādu, ka 7. punkta piemērošana ir tieši saistīta ar manu atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu. Ja zemas frekvences trokšņa novērtējums tiek veikts tikai 10–160 Hz diapazonā, 20 un 25 dB(A) robežlielumi paši par sevi nenodrošina infraskaņas zem 10 Hz kontroli.
Priekšlikums - papildināt anotāciju ar konkrētu, pārbaudāmu zinātnisko un metodisko pamatojumu 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtību izvēlei, norādot izmantotos pētījumus, starptautiskās rekomendācijas, standartus vai citu valstu regulējumu.
Atsevišķi pamatot, kādēļ pie VES nominālās jaudas pieļaujams par 5 dB(A) augstāks zemas frekvences trokšņa līmenis nekā vispārēji noteiktais 20 dB(A) robežlielums.
Vienlaikus noteikumu projektā vai anotācijā nepārprotami noteikt:
– kāds laika periods tiek izmantots 20 dB(A) robežlieluma novērtēšanai;
– kā tiek identificētas un vērtētas īslaicīgas vai atkārtotas paaugstināta zemas frekvences trokšņa epizodes;
– kā tiek novērsta situācija, kad klusāki periodi vai periodi, kuros VES nedarbojas, matemātiski samazina kopējo novērtējuma rezultātu;
– kā tiek vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences troksnis rodas pie VES darbības režīma, kas nav nominālā jauda.
Vienlaikus, ņemot vērā atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu, regulējumā nepieciešams paredzēt arī infraskaņas novērtēšanu frekvencēs zem 10 Hz.
Pamatojums - anotācijā ietverta vispārīga norāde uz zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnībām un iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu nav pietiekama, lai būtu iespējams pārbaudīt, uz kāda zinātniska vai metodiska pamata izvēlētas tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības. Normatīvajā regulējumā noteiktajiem robežlielumiem, kas paredzēti cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, jābūt zinātniski pamatotiem, pārbaudāmiem un sasaistītiem ar nepārprotamu novērtēšanas metodiku. Tas ir īpaši būtiski zemas frekvences trokšņa gadījumā, kur faktiskā ietekme var būt atkarīga ne tikai no vidējā trokšņa līmeņa, bet arī no konkrētiem darbības un meteoroloģiskajiem apstākļiem.
Iebildums – zemas frekvences trokšņa aprēķinos izmantotie VES darbības apstākļi. Noteikumu projekta 9. punkts paredz, ka zemas frekvences trokšņa līmeņa aprēķiniem izmanto datus par VES radīto skaņas jaudu (LWA), kas noteikta pie vēja ātruma 6 m/s un 8 m/s 10 m augstumā virs zemes. Saprotu, ka 10 m augstums šajā gadījumā ir vēja ātruma standartizēts references augstums, nevis trokšņa mērījuma augstums pie dzīvojamās mājas. Tomēr manā ieskatā nav pietiekami pamatots, kādēļ zemas frekvences trokšņa ietekmes novērtēšanai regulējumā tiek izmantoti tikai divi konkrēti vēja ātrumi – 6 m/s un 8 m/s – un vai tie visos gadījumos raksturo konkrētā VES modeļa akustiski nelabvēlīgāko normālas ekspluatācijas režīmu. Starptautiskajā standartā IEC 61400-11 vēja turbīnu akustisko raksturlielumu noteikšanai tiek izmantots standartizēts 10 m references vēja ātrums, taču dokumentējamais vēja ātrumu diapazons tiek saistīts arī ar konkrētās VES jaudas raksturlīkni un turbīnas tipu. Tas ir īpaši būtiski mūsdienu lieljaudas VES gadījumā, kuru tehniskie parametri, rotora diametri, rumbas augstumi un darbības režīmi var būtiski atšķirties. Turklāt noteikumu projekta 7. punktā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa robežlielums VES darbībai pie nominālās jaudas. Tādēļ nepieciešams nepārprotami nodrošināt, ka 9. punktā paredzētā aprēķinu metodika aptver arī tos ekspluatācijas apstākļus, kuros konkrētā VES rada vislielāko zemas frekvences trokšņa emisiju.
Priekšlikums ir papildināt noteikumu projektu, paredzot, ka zemas frekvences trokšņa novērtēšanā papildus 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumiem tiek izvērtēts arī konkrētās VES akustiski nelabvēlīgākais normālas ekspluatācijas režīms, tostarp režīms, kurā tiek sasniegta maksimālā zemas frekvences skaņas jauda.
Anotācijā lūdzu skaidri pamatot 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumu izvēli un izskaidrot, kā šī metodika nodrošina 7. punktā noteiktā 25 dB(A) robežlieluma pie nominālās jaudas pārbaudi.
Pamatojums - standartizēta references vēja ātruma izmantošana ir saprotama un nepieciešama salīdzināmu akustisko datu iegūšanai, tomēr tai nevajadzētu ierobežot faktiskās ekspluatācijas ietekmes novērtējumu tikai ar diviem iepriekš noteiktiem VES darbības apstākļiem.
Ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nodrošināt, ka robežlielumi tiek ievēroti arī tajos normālas ekspluatācijas apstākļos, kuros konkrētā VES rada vislielāko akustisko ietekmi.
Atsauce: IEC 61400-11, Wind turbines – Part 11: Acoustic noise measurement techniques – standarts paredz VES akustisko emisiju raksturošanu, izmantojot standartizētu 10 m references vēja ātrumu, vienlaikus sasaistot dokumentējamo vēja ātrumu diapazonu ar konkrētās VES darbības raksturlielumiem.
Iebildums – trokšņa monitoringa veikšana tikai vienā punktā. Noteikumu projekta 11. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs veic vēja elektrostacijas trokšņa monitoringu vienā punktā ietekmējamā teritorijā, mērījuma veikšanas vietu saskaņojot ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu. Iebilstu pret prasības ierobežošanu ar vienu monitoringa punktu.
Viena mērījuma vieta nevar objektīvi raksturot vēja parka radīto trokšņa ietekmi visā ietekmējamā teritorijā, īpaši lielu un telpiski plašu vēja parku gadījumā. VES radītā trokšņa ietekme konkrētā dzīvojamā teritorijā vai viensētā ir atkarīga no vairākiem faktoriem – attāluma līdz atsevišķām VES, vienlaikus ietekmējošo VES skaita, vēja virziena un ātruma, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un citiem apstākļiem. Līdz ar to vienā vēja parka daļā izvēlēta monitoringa vieta var uzrādīt atbilstību robežlielumiem, kamēr citā parka daļā pie cita vēja virziena un citas VES kombinācijas faktiskā trokšņa ietekme var būt būtiski atšķirīga. Turklāt noteikumu projekta 10. punkts paredz, ka gadījumos, kad trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā vēja elektrostaciju radītā trokšņa ietekme. Manā ieskatā viena monitoringa punkta noteikšana pati par sevi nenodrošina pietiekamu pamatu šīs prasības faktiskai pārbaudei visā ietekmējamā teritorijā.
Priekšlikums ir aizstāt prasību veikt trokšņa monitoringu “vienā punktā ietekmējamā teritorijā” ar prasību veikt monitoringu vienā vai vairākās reprezentatīvās un potenciāli visvairāk ietekmētajās novērtēšanas vietās, monitoringa punktu skaitu un izvietojumu nosakot atkarībā no konkrētā vēja parka:
– VES skaita un telpiskā izvietojuma;
– ietekmējamās teritorijas lieluma;
– dzīvojamās apbūves izvietojuma;
– prognozētās summārās trokšņa ietekmes;
– VES izvietojuma dažādās debespusēs attiecībā pret dzīvojamo apbūvi;
– valdošajiem un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākajiem vēja virzieniem;
– reljefa un citiem apstākļiem, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Ja vēja parks sastāv no vairākām telpiski nodalītām VES grupām vai aptver plašu teritoriju, regulējumā būtu jāparedz pienākums noteikt vairākas monitoringa vietas, kas reprezentē katras būtiski atšķirīgās teritorijas trokšņa situāciju.
Monitoringa vietas arī turpmāk būtu saskaņojamas ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu, taču regulējumam nevajadzētu mākslīgi ierobežot monitoringu ar vienu punktu neatkarīgi no vēja parka lieluma, konfigurācijas un faktiskās ietekmes teritorijas.
Pamatojums ir trokšņa monitoringa mērķim jābūt faktiskās VES radītās ietekmes pārbaudei, nevis tikai formālai mērījuma veikšanas prasības izpildei. Vienas monitoringa vietas noteikšana neatkarīgi no vēja parka lieluma, VES skaita, konfigurācijas un apkārtējās apbūves neļauj garantēt, ka tiek identificētas teritorijas ar lielāko faktisko trokšņa ietekmi. Tas ir īpaši būtiski situācijās, kad dzīvojamā apbūve atrodas starp vairākām VES vai VES grupām un faktiskās ietekmes avots mainās atkarībā no vēja virziena un konkrēto VES darbības režīma. Regulējumam jānodrošina pietiekami reprezentatīvs monitorings, lai praksē būtu iespējams pārbaudīt gan 6. un 7. punktā noteikto robežlielumu ievērošanu, gan 10. punktā noteikto summārās trokšņa ietekmes prasību.
Iebildums par sabiedrības līdzdalības procesa atspoguļojumu un iepriekš sniegto priekšlikumu izvērtējamību. Iebilstu pret to, ka no publicētā noteikumu projekta un tam pievienotās informācijas nav iespējams pilnvērtīgi izsekot, kā noteikumu izstrādē ir izvērtēti iepriekšējā sabiedrības līdzdalības procesā sniegtie priekšlikumi un klātienes konsultācijās identificētās problēmas.
Pirms šā noteikumu projekta nodošanas publiskajai apspriešanai ir notikušas divas klātienes tikšanās ar Klimata un enerģētikas ministriju, kurās piedalījās VES skarto vietējo kopienu pārstāvji. Otrajā tikšanās reizē diskusijā piedalījās arī pieaicināti kompetento institūciju eksperti, tostarp Valsts vides dienesta u.c. Šajās sanāksmēs tika detalizēti pārrunāti vairāki jautājumi, kas tieši attiecas uz pašreiz publicēto noteikumu projektu – VES radītais troksnis un zemas frekvences troksnis, tā mērīšana un kontrole, dabas aizsardzības jautājumi, ekspluatācijas uzraudzība, iedzīvotāju sūdzību izskatīšana un citi praktiski VES ekspluatācijas jautājumi.
Diskusiju laikā par atsevišķiem jautājumiem tika pārrunāta nepieciešamība precizēt regulējumu, savukārt par citiem jautājumiem bija nepieciešama papildu izvērtēšana. Turklāt pēc klātienes tikšanās būtiska daļa priekšlikumu un identificēto problēmu tika atkārtoti noformulēta un iesniegta Klimata un enerģētikas ministrijai rakstveidā oficiālā iesniegumā. Tomēr, iepazīstoties ar pašreiz publiskotā noteikumu projekta redakciju, konstatēju, ka būtiska daļa iepriekš aktualizēto jautājumu nav atrisināta vai ir atrisināta tikai daļēji.
Vienlaikus no TAP portālā publicētās informācijas nav iespējams saprast, kā KEM ir izvērtējusi iepriekš klātienes konsultācijās un rakstiskajā iesniegumā sniegtos priekšlikumus, kuri priekšlikumi ir ņemti vērā, kuri nav ņemti vērā un kāds ir to noraidīšanas pamatojums. Būtiska problēma ir arī klātienes konsultāciju nedokumentēšana Abas minētās klātienes tikšanās, cik man zināms, netika protokolētas tādā veidā, lai sabiedrībai būtu pieejams oficiāls sanāksmes protokols, kurā fiksēti izskatītie jautājumi, dalībnieku priekšlikumi, ministrijas un pieaicināto institūciju viedokļi un sanāksmē izdarītie secinājumi.
Tas pašreiz rada ļoti praktisku problēmu. Sabiedrības pārstāvji ir ieguldījuši ievērojamu laiku, piedaloties klātienes konsultācijās, gatavojot argumentus, sniedzot konkrētus piemērus un pēc tam vēl iesniedzot rakstiskus priekšlikumus. Taču brīdī, kad noteikumu projekts ir nodots publiskajai apspriešanai, nav iespējams objektīvi pārbaudīt, kā klātienes konsultācijās izrunātais ir izmantots noteikumu projekta sagatavošanā. Ja konsultācijas netiek protokolētas vai citādi dokumentētas, pēc noteikumu projekta publicēšanas nav iespējams atsaukties uz oficiālu dokumentu, kas apliecinātu, kādas problēmas sanāksmē tika identificētas, kādi risinājumi tika apspriesti un kādi bija ministrijas vai pieaicināto institūciju secinājumi. Tādējādi klātienes konsultācija faktiski var kļūt par procesu, kura rezultāts normatīvā akta izstrādes gaitā nav izsekojams. Manā ieskatā tā nav laba sabiedrības līdzdalības prakse, drīzāk formāla iesaistes ilūzijas veidošana. Sabiedrības līdzdalībai normatīvā akta izstrādē jābūt ne tikai iespējai izteikties, bet arī iespējai izsekot, kā sniegtie argumenti un priekšlikumi ir izvērtēti.
Priekšlikums - lūdzu papildināt noteikumu projekta anotāciju vai citu TAP portālā publicēto informāciju ar pārskatāmu informāciju par līdzšinējo konsultāciju procesu, tostarp:
– norādīt notikušās klātienes konsultācijas ar VES skarto vietējo kopienu pārstāvjiem un tajās iesaistītās institūcijas;
– apkopot būtiskākos šajās konsultācijās aktualizētos jautājumus;
– norādīt, kuri no klātienes konsultācijās un pēc tām rakstiski iesniegtajiem priekšlikumiem ir iestrādāti noteikumu projektā;
– par priekšlikumiem, kas nav iestrādāti, sniegt argumentētu skaidrojumu, kādēļ tie nav ņemti vērā;
– turpmāk šādas normatīvā regulējuma izstrādes konsultācijas protokolēt vai citādi dokumentēt, lai būtu iespējams izsekot apspriestajiem jautājumiem, institūciju viedokļiem un izdarītajiem secinājumiem.
Sabiedrības līdzdalības kvalitāti nevar vērtēt tikai pēc notikušo sanāksmju vai saņemto iesniegumu skaita. Būtiski ir tas, vai sabiedrības sniegtie argumenti tiek pēc būtības izvērtēti un vai šis izvērtējums ir izsekojams.
Situācijā, kad ir notikušas divas klātienes konsultācijas, otrajā no tām diskusijā iesaistot arī kompetento valsts institūciju ekspertus, un pēc konsultācijām ministrijai papildus nosūtīts rakstisks priekšlikumu apkopojums, sabiedrībai ir pamatoti sagaidāms, ka normatīvā akta projekta dokumentācijā būs iespējams identificēt šo konsultāciju rezultātu.
Pašreizējā projekta dokumentācijā šāda izsekojamība, manuprāt, nav pietiekami nodrošināta.
11.08.2026. 23:16
26-TA-1439/57
Fiziska persona
Iebildums – nav nodrošināta trokšņa mērījumu reprezentativitāte un pietiekami skaidri noteikta mērījumu metodoloģija. Noteikumu projekta 12. punkts paredz, ka Veselības inspekcija pēc iedzīvotāja iesnieguma organizē 6. un 7. punktā noteikto trokšņa prasību ievērošanas pārbaudi un attiecīgajos gadījumos tiek veikti trokšņa mērījumi.
Tomēr noteikumu projektā un anotācijā nav pietiekami skaidri noteikts, kā tiek nodrošināts, ka trokšņa mērījums tiek veikts tādos pašos vai salīdzināmos apstākļos, kādos iedzīvotājs ir konstatējis traucējošo troksni un par kuriem iesniedzis sūdzību.
Manā ieskatā tā ir būtiska regulējuma nepilnība.
VES radītais troksnis nav konstants. Tā līmeni un raksturu konkrētā dzīvojamā mājā var būtiski ietekmēt vēja virziens un ātrums, atmosfēras apstākļi, konkrēto VES darbības režīms, vienlaikus darbojošos VES skaits un citi faktori.
Piemēram, iedzīvotājs var regulāri konstatēt traucējošu troksni naktī pie konkrēta vēja virziena un noteiktiem VES darbības apstākļiem. Ja Veselības inspekcijas organizētais mērījums tiek veikts dienā, pie cita vēja virziena, cita vēja ātruma vai laikā, kad daļa konkrēto teritoriju ietekmējošo VES nedarbojas vai darbojas ar samazinātu jaudu, iegūtais rezultāts nevar objektīvi raksturot situāciju, par kuru iedzīvotājs ir iesniedzis sūdzību.
Tādēļ nepietiek tikai noteikt, ka pēc sūdzības “tiek veikti trokšņa mērījumi”. Regulējumam jānodrošina, ka veiktais mērījums ir reprezentatīvs tieši attiecībā uz apstākļiem, par kuriem saņemta sūdzība.
Tas ir īpaši būtiski arī tādēļ, ka trokšņa mērījumi ir finansiāli ietilpīgi un no to rezultāta var būt atkarīgs gan secinājums par normatīvo prasību ievērošanu, gan atbilstoši noteikumu projektam jautājums par mērījumu izmaksu segšanu. Tādēļ nav pieļaujama situācija, kurā tiek veikts dārgs mērījums apstākļos, kas objektīvi neatbilst tiem apstākļiem, kuros iedzīvotājs ir konstatējis problēmu.
Atsevišķi būtisks ir jautājums par mērījumu metodoloģiju.
Spēkā esošais regulējums nosaka vispārējās vides trokšņa novērtēšanas prasības, savukārt šī noteikumu projekta pielikumā paredzēta zemas frekvences trokšņa aprēķina metodika. Tomēr noteikumu projektā un anotācijā nav pietiekami skaidri noteikta tieši VES ekspluatācijas laikā pēc iedzīvotāja sūdzības veicamo zemas frekvences trokšņa instrumentālo mērījumu procedūra.
Nav nepārprotami noteikts, piemēram:
– cik ilgam jābūt mērījumam;
– kādi meteoroloģiskie apstākļi mērījuma laikā ir pieļaujami un kādi obligāti fiksējami;
– kāds VES darbības režīms jānodrošina vai jāfiksē;
– vai mērījuma laikā jādarbojas visām konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošajām VES;
– kā tiek ņemts vērā vēja virziens un ātrums;
– kā tiek nodalīts VES radītais troksnis no fona trokšņa;
– kāda mērīšanas aparatūra un tās tehniskās prasības piemērojamas zemas frekvences trokšņa mērījumiem;
– kā tiek apstrādāti un interpretēti iegūtie dati;
– pēc kādiem kritērijiem mērījums tiek atzīts par reprezentatīvu konkrētajā sūdzībā norādītajai situācijai.
Šādu prasību neesamība var radīt situāciju, kurā formāli ir veikts normatīvajā regulējumā paredzētais mērījums, bet tas pēc būtības neatbild uz jautājumu, vai trokšņa robežlielumi tiek ievēroti tajos apstākļos, kuros iedzīvotājs faktiski izjūt traucējumu.
Priekšlikums - Papildināt noteikumu projektu ar skaidru kārtību un metodoloģiskajām prasībām, kādā Veselības inspekcija organizē trokšņa mērījumus pēc iedzīvotāja iesnieguma.
Iedzīvotājam iesniegumā jābūt iespējai norādīt apstākļus, kuros trokšņa problēma tiek novērota, tostarp diennakts laiku, vēja virzienu, aptuveno vēja stiprumu, problēmas ilgumu un atkārtošanās regularitāti.
Mērījums jāorganizē tā, lai tas pēc iespējas tiktu veikts sūdzībā norādītajos vai objektīvi salīdzināmos meteoroloģiskajos un VES ekspluatācijas apstākļos.
Mērījuma laikā obligāti jāfiksē vismaz:
– vēja virziens un ātrums;
– diennakts laiks un mērījuma ilgums;
– būtiskie meteoroloģiskie apstākļi;
– katras konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošās VES darbības statuss un faktiskā jauda mērījuma laikā;
– citi apstākļi, kas var būtiski ietekmēt trokšņa izplatīšanos un mērījuma rezultātu.
Ja mērījuma laikā nepastāv sūdzībā norādītie vai tiem objektīvi salīdzināmi apstākļi, šāda mērījuma rezultāts nedrīkst būt pamats secinājumam, ka sūdzība ir nepamatota vai ka trokšņa robežlielumi iesniegumā norādītajos apstākļos tiek ievēroti.
Šādā gadījumā jāparedz atkārtota mērījuma veikšana atbilstošos apstākļos.
Vienlaikus noteikumu projektā, tā pielikumā vai skaidri identificētā piemērojamā metodikā nepieciešams noteikt VES zemas frekvences trokšņa instrumentālo mērījumu metodoloģiju ekspluatācijas laikā, tostarp mērījuma ilgumu, veikšanas apstākļus, izmantojamo aparatūru, fona trokšņa novērtēšanu, datu apstrādi un kritērijus mērījuma reprezentativitātes novērtēšanai.
Pamatojums iebildumam - Trokšņa mērījuma objektivitāti nosaka ne tikai izmantotās mērierīces precizitāte, bet arī apstākļi, kuros mērījums veikts, un konkrēto trokšņa avotu darbības režīms.
Ja normatīvais regulējums nenodrošina, ka pārbaude tiek veikta apstākļos, kuros iespējamais pārkāpums faktiski rodas, pastāv risks izveidot formāli funkcionējošu, bet praksē neefektīvu uzraudzības mehānismu.
Tas ir īpaši būtiski VES gadījumā, kur trokšņa raksturs un intensitāte var mainīties atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem un VES darbības režīma.
Iebildums – nepamatots 2 km ierobežojums neatkarīgu trokšņa mērījumu veikšanai. Noteikumu projekta 13. punkts paredz tiesības jebkurā laikā organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus tikai tādam nekustamā īpašuma īpašniekam, kura īpašums atrodas divu kilometru rādiusā no vēja elektrostacijas torņa ietekmējamā teritorijā.
Iebilstu pret šādu absolūtu ģeogrāfisku ierobežojumu.
Trokšņa robežlielumu ievērošanu nosaka faktiskā VES radītā akustiskā ietekme konkrētajā vietā, nevis tas, vai īpašums atrodas, piemēram, 1,99 km vai 2,01 km attālumā no VES torņa.
Tas ir īpaši būtiski lielu VES un vēja parku gadījumā, kā arī situācijās, kad vienu dzīvojamo teritoriju vienlaikus ietekmē vairākas VES.
Pats noteikumu projekta 10. punkts paredz, ka gadījumā, ja trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā VES radītā trokšņa ietekme.
Līdz ar to nav loģiski vienlaikus atzīt vairāku VES summārās ietekmes nepieciešamību, bet īpašnieka tiesības šo ietekmi neatkarīgi instrumentāli pārbaudīt ierobežot ar fiksētu divu kilometru rādiusu no vienas VES torņa.
Turklāt noteikumu projekta 6. un 7. punktā noteiktie trokšņa robežlielumi paši par sevi nav sasaistīti ar nosacījumu, ka tie būtu jāievēro tikai divu kilometru teritorijā.
Ja trokšņa robežlielums konkrētajā novērtēšanas vietā faktiski tiek pārsniegts, manā ieskatā nav objektīva pamata liegt īpašniekam izmantot 13. punktā paredzēto pārbaudes mehānismu tikai tādēļ, ka viņa īpašums atrodas vairāk nekā divu kilometru attālumā no VES.
Priekšlikums ir svītrot 13. punktā noteikto divu kilometru ierobežojumu.
Tiesībām organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus jābūt saistītām ar iespējamu šo noteikumu trokšņa robežlielumu pārsniegumu un faktisko VES ietekmi, nevis absolūtu attālumu no VES torņa.
Ja KEM uzskata par nepieciešamu saglabāt 2 km ierobežojumu, lūdzu anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kas apliecina, kādēļ tieši 2 km ir objektīvi pamatota robeža šādu tiesību izmantošanai, tostarp vairāku VES summārās ietekmes gadījumā.
Pamatojums - Personas tiesībām panākt objektīvu iespējama normatīva pārkāpuma pārbaudi jābūt saistītām ar faktisko ietekmi.
Ja 2 km nav robeža, aiz kuras fiziski nav iespējams noteikumu 6. un 7. punktā paredzēto robežlielumu pārsniegums, tā manā ieskatā nevar būt absolūta robeža personas tiesībām izmantot noteikumos paredzēto neatkarīgas pārbaudes mehānismu.
Iebildums – mērījumu izmaksu uzlikšana iedzīvotājam un mērījuma apstākļu nenoteiktība. Noteikumu projekta 13. punkts paredz, ka nekustamā īpašuma īpašnieks var pēc savas iniciatīvas organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus. Ja trokšņa robežlielumu pārsniegums tiek konstatēts, izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs, bet, ja pārsniegums netiek konstatēts, mērījumu izmaksas sedz pats ierosinātājs.
Principā saprotu mehānismu, kas novērš nepamatotu mērījumu izmaksu automātisku uzlikšanu elektroenerģijas ražotājam.
Tomēr manā ieskatā šāda izmaksu sadale ir taisnīga tikai tad, ja regulējums vienlaikus garantē, ka veiktais mērījums objektīvi reprezentē tos apstākļus, kuros iespējamais trokšņa pārkāpums faktiski rodas.
VES radītā trokšņa ietekme var būtiski mainīties atkarībā no vēja virziena un ātruma, atmosfēras apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un vienlaikus darbojošos VES skaita.
Tādēļ iespējama situācija, kurā īpašnieks, pamatojoties uz regulāri novērotu trokšņa problēmu, par saviem līdzekļiem pasūta finansiāli dārgu akreditētas laboratorijas mērījumu, bet mērījuma laikā mainās vēja virziens, daļa konkrēto teritoriju ietekmējošo VES nedarbojas vai darbojas ar mazāku jaudu.
Ja šādos apstākļos pārsniegums netiek konstatēts, atbilstoši piedāvātajam regulējumam visas mērījuma izmaksas paliek iedzīvotājam, lai gan mērījums pēc būtības var nebūt pārbaudījis situāciju, par kuru bijušas pamatotas bažas.
Priekšlikums - 13. punkta izmaksu segšanas mehānismu sasaistīt ar skaidri noteiktām prasībām mērījuma reprezentativitātei.
Pirms mērījuma veikšanas jābūt iespējai noteikt apstākļus, kuros tas veicams, ņemot vērā īpašnieka norādīto problēmas raksturu, vēja virzienu, vēja ātrumu, diennakts laiku un VES darbības režīmu.
Mērījuma laikā obligāti jāfiksē katras attiecīgo novērtēšanas vietu ietekmējošās VES darbības statuss un faktiskā jauda, kā arī meteoroloģiskie apstākļi.
Ja mērījums objektīvu iemeslu dēļ nav veikts iepriekš noteiktajos vai tiem salīdzināmos apstākļos, šādu mērījumu nevajadzētu uzskatīt par pietiekamu pamatu secinājumam, ka iespējamais pārkāpums nepastāv.
Vienlaikus lūdzu izvērtēt mehānismu, kas nepieļauj nesamērīga finansiālā riska pārlikšanu uz iedzīvotāju situācijā, kad nepieciešamība pēc atkārtota mērījuma radusies no iedzīvotāja neatkarīgu meteoroloģisko vai VES ekspluatācijas apstākļu dēļ.
Pamatojums- Iedzīvotāja tiesības pasūtīt neatkarīgu mērījumu ir vērtīgs papildu kontroles mehānisms tikai tad, ja tas ir praktiski izmantojams.
Ja viena mērījuma izmaksas ir būtiskas un visu finansiālo risku par neatbilstošiem mērījuma apstākļiem uzņemas iedzīvotājs, šis mehānisms praksē var kļūt grūti pieejams.
Tādēļ izmaksu sadalei jābūt sasaistītai ar skaidru un objektīvu mērījuma metodoloģiju un reprezentativitātes kritērijiem.
Iebildums – nepamatota atteikšanās no trokšņa monitoringa, ja novērtēšanas vieta atrodas tālāk par 2 km. Noteikumu projekta 14. punkts paredz:
“Šo noteikumu 11. punkts nav attiecināms uz elektroenerģijas ražotāju, kura vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem no jebkuras novērtēšanas vietas.”
Iebilstu pret šādu absolūtu 2 km robežu, pēc kuras elektroenerģijas ražotājs tiek pilnībā atbrīvots no 11. punktā paredzētā trokšņa monitoringa.
Noteikumu projekta 6. un 7. punktā noteiktajiem vides trokšņa un zemas frekvences trokšņa robežlielumiem nav noteikts, ka tie būtu jāievēro tikai līdz 2 km attālumam no VES. Tādēļ manā ieskatā nav konsekventi noteikt obligātus trokšņa robežlielumus, bet vienlaikus pilnībā atcelt regulāru ekspluatācijas monitoringu, tiklīdz novērtēšanas vieta atrodas nedaudz tālāk par 2 km.
Nav saprotams, kādēļ, piemēram, dzīvojamai mājai 1,9 km attālumā ekspluatācijas monitorings tiek uzskatīts par nepieciešamu, bet pie 2,1 km attāluma tas vairs nav nepieciešams neatkarīgi no VES skaita, to jaudas, izvietojuma un faktiskās trokšņa ietekmes.
Īpaši būtisks šis jautājums ir vairāku VES summārās ietekmes gadījumā.
Noteikumu projekta 10. punkts tieši nosaka, ka gadījumā, ja trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā vēja elektrostaciju radītā trokšņa ietekme.
Līdz ar to attālums līdz vienai VES pats par sevi nevar raksturot faktisko trokšņa ietekmi konkrētajā dzīvojamā vietā.
Var pastāvēt situācija, kad neviena atsevišķa VES neatrodas tuvāk par 2 km no dzīvojamās mājas, taču māju no vairākām debespusēm ieskauj vairākas VES vai VES grupas. Šādā gadījumā katra atsevišķā VES var atrasties, piemēram, 2,1–3 km vai lielākā attālumā, bet konkrētajā dzīvojamā vietā vienlaikus pastāv vairāku VES summārā trokšņa ietekme.
Šāda situācija var būt īpaši nozīmīga pie noteikta vēja virziena, tostarp valdošo vai trokšņa izplatībai nelabvēlīgāko vēju apstākļos, kad konkrēto dzīvojamo vietu var ietekmēt vairākas attiecīgajā virzienā izvietotas VES.
Tādēļ apstāklis, ka katra atsevišķā VES atrodas vairāk nekā 2 km attālumā, pats par sevi nepierāda, ka konkrētajā dzīvojamā vietā nepastāv būtiska vai pārbaudāma VES radītā summārā trokšņa ietekme.
Piemēram, dzīvojamā māja var atrasties situācijā, kur tuvākā VES ir 2,1 km attālumā, bet vairākas citas VES atrodas 2,2–3 km attālumā dažādās debespusēs. Šādā situācijā 14. punkta piemērošanas rezultātā ekspluatācijas monitorings varētu nebūt nepieciešams vispār, lai gan māju faktiski ietekmē nevis viena, bet vairākas VES un noteikumu projekta 10. punkts tieši prasa vērtēt to summāro trokšņa ietekmi.
Tieši šādās situācijās ekspluatācijas monitorings ir būtisks, jo tas ļauj pārbaudīt, vai pirms VES izbūves modelētā vairāku VES summārā ietekme atbilst faktiskajai situācijai pēc visu VES darbības uzsākšanas.
Automātiska atbrīvošana no monitoringa tikai attāluma dēļ var radīt pretēju rezultātu 10. punktā noteiktajai prasībai vērtēt summāro VES radītā trokšņa ietekmi.
Papildus 14. punkta formulējums rada neskaidrību par to, no kā tieši tiek noteikts 2 km attālums.
13. punktā ir nepārprotami lietots formulējums par divu kilometru rādiusu “no vēja elektrostacijas torņa”, savukārt 14. punktā noteikts, ka “vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem”.
Nav skaidrs, vai šajā gadījumā 2 km attālums nosakāms no tuvākās VES torņa, no vēja parka teritorijas vai robežas, no kāda cita vēja parka elementa.
Šī neskaidrība ir īpaši būtiska saistībā ar manu atsevišķo iebildumu par noteikumu projekta 3.5. punktā piedāvāto “vēja parka” definīciju. Ja vēja parks tiek definēts pēc VES funkcionālās saistības un kopīga pieslēguma, nevis nepārprotama telpiska kritērija, formulējums “vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem” nenodrošina viennozīmīgu 14. punkta piemērošanu.
Manā ieskatā monitoringa nepieciešamība jānosaka pēc prognozētās un faktiskās trokšņa ietekmes, nevis tikai pēc ģeometriska 2 km attāluma.
Ja aprēķini vai IVN liecina, ka konkrētajā novērtēšanas vietā VES vai vairāku VES summārais trokšņa līmenis var pietuvoties noteiktajiem robežlielumiem, nav pamata atteikties no ekspluatācijas monitoringa tikai tādēļ, ka tuvākā VES atrodas vairāk nekā 2 km attālumā.
Priekšlikums ir svītrot 14. punktu pašreizējā redakcijā un monitoringa nepieciešamību sasaistīt ar faktisko un prognozēto VES radīto trokšņa ietekmi.
Ja KEM uzskata par nepieciešamu paredzēt gadījumus, kuros elektroenerģijas ražotāju var atbrīvot no regulāra trokšņa monitoringa, šādam izņēmumam jābūt balstītam objektīvā ietekmes novērtējumā, nevis tikai 2 km attāluma kritērijā.
Atbrīvojumu no monitoringa būtu pieļaujams piemērot tikai tad, ja ar trokšņa aprēķiniem un sākotnējiem ekspluatācijas mērījumiem ir objektīvi pierādīts, ka konkrētajās novērtēšanas vietās arī nelabvēlīgākajos normālas ekspluatācijas apstākļos nepastāv trokšņa robežlielumu pārsnieguma risks.
Šādā novērtējumā jāņem vērā vismaz:
– visu konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošo VES skaits un izvietojums;
– attālums līdz šīm VES;
– VES izvietojums dažādās debespusēs attiecībā pret dzīvojamo apbūvi;
– visu VES summārā trokšņa ietekme;
– VES faktiskie darbības režīmi un skaņas jauda;
– valdošie un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākie vēja virzieni;
– citi meteoroloģiskie un vietējie apstākļi, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Lūdzu arī anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu tieši 2 km robežas izvēlei un izskaidrot, kā ir secināts, ka aiz šīs robežas ekspluatācijas trokšņa monitorings vairs nav nepieciešams arī situācijās, kad konkrēto novērtēšanas vietu vienlaikus ietekmē vairākas VES.
Vienlaikus nepieciešams precizēt 14. punkta formulējumu, nepārprotami nosakot, no kāda objekta vai punkta tiek mērīts tajā minētais 2 km attālums.
Pamatojums - Attālums no VES ir tikai viens no faktoriem, kas nosaka trokšņa ietekmi.
VES skaits, izvietojums, skaņas jauda, darbības režīms, vairāku VES summārā ietekme, meteoroloģiskie apstākļi un vietējie apstākļi var būtiski ietekmēt faktisko trokšņa līmeni konkrētajā novērtēšanas vietā.
Īpaši būtiski tas ir situācijās, kad dzīvojamā māja atrodas starp vairākām VES vai VES grupām un katra no tām atsevišķi atrodas vairāk nekā 2 km attālumā, taču dzīvojamo vietu faktiski ietekmē vairāku VES kopums.
Šādā situācijā automātiska atteikšanās no ekspluatācijas monitoringa tikai tādēļ, ka nav nevienas VES 2 km robežās, neņem vērā paša noteikumu projekta 10. punktā nostiprināto summārās trokšņa ietekmes principu.
Ja noteikumu mērķis ir cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei droša VES ekspluatācija, uzraudzības mehānismam jābalstās faktiskajā ietekmē un objektīvi pārbaudāmos datos, nevis tikai vienā ģeometriskā attāluma kritērijā.
Iebildums – nepietiekami regulēta VES aizsarggaismu radītā nakts vizuālā ietekme. Noteikumu projekta 16. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs nodrošina VES turbīnu marķēšanu un aprīkošanu ar aizsarggaismām atbilstoši aviācijas nozari regulējošajiem normatīvajiem aktiem, kā arī nosaka, ka aizsarggaismu darbībai jābūt savstarpēji sinhronizētai.
Atbalstu prasību par aizsarggaismu savstarpēju sinhronizāciju, tomēr manā ieskatā ar to vien nepietiek, lai regulētu VES radīto vizuālo ietekmi diennakts tumšajā laikā.
Mūsdienu lieljaudas VES var sasniegt vairāk nekā 250 m kopējo augstumu, un to aviācijas aizsarggaismas ir redzamas ievērojamā attālumā. Vairāku VES gadījumā tās var būtiski izmainīt nakts ainavu arī teritorijās, kas atrodas vairākus kilometrus no vēja parka.
Īpaši būtiska šī ietekme ir lauku teritorijās un viensētu apbūvē, kur līdz VES izbūvei nakts ainavā var nebūt gandrīz nekādu pastāvīgu vai mirgojošu augstu objektu gaismas avotu.
Tādēļ vietējām kopienām VES radītā vizuālā ietekme nebeidzas līdz ar saulrietu. Diennakts tumšajā laikā ainavā dominējošu elementu var veidot tieši daudzu augstu VES aizsarggaismu kopums.
Noteikumu projekta 16. punkts paredz tikai aizsarggaismu sinhronizāciju, bet neparedz principu, ka to radītā vizuālā ietekme ir jāsamazina līdz minimumam, ciktāl tas ir savienojams ar aviācijas drošības prasībām.
Priekšlikums ir papildināt 16. punktu ar prasību, ka VES aviācijas aizsarggaismu tehniskais risinājums un darbības režīms izvēlas tā, lai, ievērojot aviācijas drošības prasības, pēc iespējas samazinātu aizsarggaismu radīto vizuālo ietekmi uz apkārtējām dzīvojamām teritorijām un nakts ainavu. Izvērtējot tehniski un normatīvi pieļaujamos risinājumus, jāparedz pēc iespējas mazāka nepieciešamā gaismas intensitāte un citi risinājumi, kas samazina gaismas piesārņojumu un aizsarggaismu redzamību no zemes, ja tie neapdraud aviācijas drošību. Vienlaikus lūdzu anotācijā skaidrot, kādēļ noteikumu projektā nakts vizuālās ietekmes mazināšanai paredzēta tikai aizsarggaismu sinhronizācija un vai ir izvērtēti citi tehniski risinājumi VES aizsarggaismu radītās ietekmes samazināšanai.
Pamatojums - VES ekspluatācijas vizuālā ietekme pastāv ne tikai dienasgaismas periodā.
Lauku teritorijās VES aizsarggaismas var būt viens no dominējošajiem mākslīgās gaismas avotiem nakts ainavā un būt redzamas ievērojamā attālumā. Tādēļ regulējumam, kura mērķis saskaņā ar 2. punktu ir arī cilvēku dzīves kvalitātei droša VES ekspluatācija, manā ieskatā jāparedz ne tikai aviācijas drošības prasību izpilde, bet arī pienākums izmantot tādus atļautos tehniskos risinājumus, kas aizsarggaismu radīto ietekmi uz apkārtējo vidi un vietējām kopienām samazina līdz iespējami zemākajam līmenim.
Iebildums – pieļaujamais faktiskās mirgošanas laiks dzīvojamās un citās novērtēšanas vietās nosakāms 0 stundas gadā un 0 minūtes dienā. Noteikumu projekta 18. punkts paredz, ka pieļaujamais mirgošanas laiks novērtēšanas vietā diennakts gaišajā laikā nepārsniedz 8 stundas gadā un 30 minūtes dienā.
Iebilstu pret šāda faktiskās mirgošanas apjoma pieļaušanu dzīvojamās un citās noteikumos aizsargātajās telpās. Ikvienam ir tiesības izvēlēties, vai vēlas pasliktināt savu dzīves telpu vai to sargāt tīru no piesārņojuma, piemēram, mirgošanas.
Anotācijā norādīts, ka 30 minūšu dienā un 30 stundu gadā teorētiskais robežlielums tiek piemērots vairākās Eiropas valstīs, savukārt VES, kas aprīkotas ar automātisku mirgošanas kontroles sistēmu, par pieļaujamo faktiskās ietekmes robežvērtību tiek uzskatītas 8 stundas gadā.
Vienlaikus pats noteikumu projekta 17. punkts paredz obligātu VES aprīkošanu ar automātiskās un manuālās tālvadības sistēmu, ar kuras palīdzību iespējams ierobežot mirgošanu.
Anotācijā papildus norādīts, ka šādas sistēmas ļauj ņemt vērā faktiskos meteoroloģiskos apstākļus un turbīnas darbību un ierobežot VES darbību tajos laikposmos, kad pastāv mirgošanas robežvērtību pārsnieguma risks.
Līdz ar to regulējums pats paredz tehnisku risinājumu, ar kuru VES iespējams automātiski apturēt tieši tajos salīdzinoši īsajos laikposmos, kad konkrētajā dzīvojamā vietā var rasties rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Manā ieskatā šādā situācijā nav pietiekama pamatojuma tam, kādēļ iedzīvotājiem būtu jāpiecieš līdz 30 minūtēm faktiskas mirgošanas vienā dienā un kopumā līdz 8 stundām gadā.
Starptautiskajā praksē izmantots pieļaujamais robežlielums pats par sevi nenozīmē, ka Latvijai obligāti jāizvēlas tieši tāds pats maksimāli pieļaujamais faktiskās ietekmes līmenis.
Šo noteikumu mērķis saskaņā ar 2. punktu ir veicināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju. Tādēļ, ja mūsdienu tehnoloģijas ļauj faktisko mirgošanu dzīvojamās telpās novērst, regulējumam būtu jāizmanto šī iespēja, nevis jānosaka iedzīvotājam pieciešams traucējuma apjoms.
Īpaši būtiski tas ir lauku viensētu gadījumā.
Cilvēks savā mājoklī nevar izvēlēties, kurā dienā vai diennakts laikā VES radītā mirgošana sasniegs logus un dzīvojamās telpas. 30 minūtes nepārtrauktas vai periodiskas gaismas un ēnas mijas vienā dienā nav nenozīmīgs traucējums, īpaši, ja tas atkārtojas vairākas dienas noteiktā sezonā.
Uzskatu, ka nav samērīgi prasīt iedzīvotājam pielāgot sava mājokļa izmantošanu VES darbībai, piemēram, aizverot žalūzijas vai aizkarus laikā, kad mirgošana rodas, ja šo ietekmi iespējams novērst ar pašas VES automātiskās vadības sistēmu. TRā ir tieša VES attīstītāju lobēšana, bet pēc būtības ir jāsargā savi pamatiedzīvotāji.
Priekšlikums - noteikumu projekta 18. punktā faktiskās mirgošanas pieļaujamo laiku novērtēšanas vietā noteikt:
0 stundas gadā un 0 minūtes dienā.
Attiecīgi 17. punktā paredzētajai automātiskās vadības sistēmai jānodrošina VES darbības automātiska ierobežošana vai apturēšana tajos faktiskajos meteoroloģiskajos apstākļos, kuros konkrētajā novērtēšanas vietā rastos rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Prognozējamās mirgošanas modelēšanai var tikt saglabāti atsevišķi teorētiski aprēķina kritēriji, ja tie nepieciešami VES projektēšanai un ekspluatācijas vadības sistēmas konfigurēšanai, taču faktiski pieļaujamajai mirgošanai dzīvojamās un citās aizsargātajās telpās jābūt nullei.
Ja KEM uzskata, ka arī pie obligātas automātiskās mirgošanas kontroles sistēmas nav iespējams nodrošināt 0 minūšu faktisko mirgošanu, lūdzu anotācijā sniegt tehnisku pamatojumu šādam secinājumam un norādīt, kādi objektīvi tehnoloģiskie šķēršļi liedz automātiski apturēt VES laikā, kad konkrētajā novērtēšanas vietā rodas mirgošana.
Pamatojums - atšķirība starp teorētiski prognozējamu mirgošanas iespējamību un faktiski pieļaujamu mirgošanu ir būtiska.
Modelēšanas robežvērtība var būt nepieciešama, lai identificētu potenciāli ietekmējamās teritorijas un konfigurētu VES darbības ierobežojumus, taču tā pati par sevi nepamato nepieciešamību pieļaut faktisku traucējumu dzīvojamās telpās.
Noteikumu projekta 17. punktā jau paredzēta tehnoloģiska iespēja automātiski ierobežot VES darbību. Tādēļ ekspluatācijas regulējumā prioritātei jābūt faktiskās ietekmes novēršanai.
Turklāt anotācijā norādīts, ka VES darbības ierobežošana mirgošanas novēršanai nepieciešama tikai konkrētajos laikposmos, kad pastāv attiecīgā ietekme. Tādējādi 0 minūšu faktiskās mirgošanas prasība nenozīmētu vispārēju vai ilgstošu VES darbības ierobežošanu, bet mērķētu darbības apturēšanu konkrētajos laikposmos, kad pretējā gadījumā mirgošana skartu novērtēšanas vietu.
Manā ieskatā situācijā, kad pastāv tehniska iespēja ietekmi novērst tās rašanās brīdī, cilvēku dzīves kvalitātes aizsardzībai jābūt prioritārai pār nepieciešamību saglabāt VES darbību arī tajās īsajās laika epizodēs, kurās tā rada mirgošanu dzīvojamās telpās.
Iebildums – mirgošanas kontrole nedrīkst balstīties tikai uz prognozēto mirgošanas laiku. Noteikumu projekta 19. punkts paredz, ka prognozējamā mirgošanas laika aprēķināšanai izmanto specializētas datorprogrammas un tikai tad, ja tiek prognozēta 18. punktā noteikto rādītāju pārsniegšana, elektroenerģijas ražotājs paredz un īsteno pasākumus mirgošanas laika samazināšanai.
Manā ieskatā šāda pieeja nav pietiekama.
Pirmkārt, kā esmu norādījusi atsevišķā iebildumā par 18. punktu, faktiskās mirgošanas pieļaujamajam laikam dzīvojamās un citās novērtēšanas vietās būtu jābūt 0 stundas gadā un 0 minūtes dienā.
Ja tiek saglabāta pašreizējā 19. punkta redakcija, pasākumi mirgošanas samazināšanai ir obligāti tikai tad, ja modelēšanā tiek prognozēts pašreizējā 18. punktā noteikto 8 stundu gadā vai 30 minūšu dienā robežlielumu pārsniegums.
Tas nozīmē, ka gadījumā, ja modelēšana prognozē mirgošanu, kas šos robežlielumus nepārsniedz, piemēram, vairākas stundas gadā, elektroenerģijas ražotājam nebūtu pienākuma šo faktisko ietekmi novērst.
Tas neatbilst manam priekšlikumam par 0 minūšu faktiskās mirgošanas principu.
Otrkārt, prognozēšana ar datorprogrammu ir nepieciešams plānošanas instruments, taču tā nevar aizstāt faktiskās situācijas kontroli pēc VES nodošanas ekspluatācijā.
Faktiskā mirgošana konkrētajā novērtēšanas vietā var būt atkarīga no reālajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem, saules spīdēšanas ilguma, VES darbības režīma, faktiskās VES konfigurācijas un citiem apstākļiem.
Tādēļ regulējumam jāparedz rīcība arī situācijā, kad pēc VES nodošanas ekspluatācijā tiek konstatēts, ka faktiskā mirgošana konkrētajā novērtēšanas vietā rodas laikā vai apjomā, kas sākotnējā modelēšanā nav ticis prognozēts.
Treškārt, noteikumu projektā nav pietiekami skaidri noteikts, kā tiek pārbaudīta prognozēšanas modeļa atbilstība faktiskajai situācijai.
punkts paredz elektroenerģijas ražotāja pienākumu iesniegt Valsts vides dienestam informāciju par VES darbības plānoto apturēšanas grafiku, faktisko apturēšanas statistiku un turbīnas gaismas sensoru datiem.
Tomēr ar šādu atskaiti vien nepietiek, lai nodrošinātu, ka sākotnējā datorprogrammas prognoze pareizi raksturo faktisko mirgošanas ietekmi katrā novērtēšanas vietā.
Priekšlikums ir papildināt 19. punktu, paredzot, ka specializētās datorprogrammās veiktā mirgošanas modelēšana tiek izmantota, lai identificētu visas novērtēšanas vietas, kurās iespējama VES radīta mirgošana, un konfigurētu 17. punktā paredzēto automātisko vadības sistēmu.
Ja novērtēšanas vietā tiek prognozēta faktiskas mirgošanas iespējamība, automātiskās vadības sistēmai jābūt konfigurētai tā, lai faktiskā mirgošana dzīvojamā vai citā aizsargātajā novērtēšanas vietā tiktu novērsta.
Vienlaikus nepieciešams paredzēt mehānismu faktiskās situācijas pārbaudei pēc VES nodošanas ekspluatācijā.
Ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta mirgošana novērtēšanas vietā, kas modelēšanā nav tikusi prognozēta vai kurai automātiskā vadības sistēma nav nodrošinājusi mirgošanas novēršanu, elektroenerģijas ražotājam nekavējoties jāprecizē vadības sistēmas iestatījumi un jānodrošina turpmāka faktiskās mirgošanas novēršana.
Pamatojums - Mirgošanas modelēšana ir prognozēšanas instruments, savukārt šo noteikumu mērķis ir regulēt VES faktisko ekspluatāciju.
Tādēļ normatīvajam regulējumam jānodrošina saikne starp sākotnējo modelēšanu, VES automātiskās vadības sistēmas darbību un pēc VES nodošanas ekspluatācijā faktiski konstatēto situāciju.
Ja tehniski ir iespējams automātiski apturēt VES laikā, kad konkrētajā novērtēšanas vietā rodas mirgošana, regulējumam jābūt vērstam uz faktiskās ietekmes novēršanu, nevis tikai uz datorprogrammā aprēķināta maksimāli pieļaujama mirgošanas laika ievērošanu.
Tomēr noteikumu projektā un anotācijā nav pietiekami skaidri noteikts, kā tiek nodrošināts, ka trokšņa mērījums tiek veikts tādos pašos vai salīdzināmos apstākļos, kādos iedzīvotājs ir konstatējis traucējošo troksni un par kuriem iesniedzis sūdzību.
Manā ieskatā tā ir būtiska regulējuma nepilnība.
VES radītais troksnis nav konstants. Tā līmeni un raksturu konkrētā dzīvojamā mājā var būtiski ietekmēt vēja virziens un ātrums, atmosfēras apstākļi, konkrēto VES darbības režīms, vienlaikus darbojošos VES skaits un citi faktori.
Piemēram, iedzīvotājs var regulāri konstatēt traucējošu troksni naktī pie konkrēta vēja virziena un noteiktiem VES darbības apstākļiem. Ja Veselības inspekcijas organizētais mērījums tiek veikts dienā, pie cita vēja virziena, cita vēja ātruma vai laikā, kad daļa konkrēto teritoriju ietekmējošo VES nedarbojas vai darbojas ar samazinātu jaudu, iegūtais rezultāts nevar objektīvi raksturot situāciju, par kuru iedzīvotājs ir iesniedzis sūdzību.
Tādēļ nepietiek tikai noteikt, ka pēc sūdzības “tiek veikti trokšņa mērījumi”. Regulējumam jānodrošina, ka veiktais mērījums ir reprezentatīvs tieši attiecībā uz apstākļiem, par kuriem saņemta sūdzība.
Tas ir īpaši būtiski arī tādēļ, ka trokšņa mērījumi ir finansiāli ietilpīgi un no to rezultāta var būt atkarīgs gan secinājums par normatīvo prasību ievērošanu, gan atbilstoši noteikumu projektam jautājums par mērījumu izmaksu segšanu. Tādēļ nav pieļaujama situācija, kurā tiek veikts dārgs mērījums apstākļos, kas objektīvi neatbilst tiem apstākļiem, kuros iedzīvotājs ir konstatējis problēmu.
Atsevišķi būtisks ir jautājums par mērījumu metodoloģiju.
Spēkā esošais regulējums nosaka vispārējās vides trokšņa novērtēšanas prasības, savukārt šī noteikumu projekta pielikumā paredzēta zemas frekvences trokšņa aprēķina metodika. Tomēr noteikumu projektā un anotācijā nav pietiekami skaidri noteikta tieši VES ekspluatācijas laikā pēc iedzīvotāja sūdzības veicamo zemas frekvences trokšņa instrumentālo mērījumu procedūra.
Nav nepārprotami noteikts, piemēram:
– cik ilgam jābūt mērījumam;
– kādi meteoroloģiskie apstākļi mērījuma laikā ir pieļaujami un kādi obligāti fiksējami;
– kāds VES darbības režīms jānodrošina vai jāfiksē;
– vai mērījuma laikā jādarbojas visām konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošajām VES;
– kā tiek ņemts vērā vēja virziens un ātrums;
– kā tiek nodalīts VES radītais troksnis no fona trokšņa;
– kāda mērīšanas aparatūra un tās tehniskās prasības piemērojamas zemas frekvences trokšņa mērījumiem;
– kā tiek apstrādāti un interpretēti iegūtie dati;
– pēc kādiem kritērijiem mērījums tiek atzīts par reprezentatīvu konkrētajā sūdzībā norādītajai situācijai.
Šādu prasību neesamība var radīt situāciju, kurā formāli ir veikts normatīvajā regulējumā paredzētais mērījums, bet tas pēc būtības neatbild uz jautājumu, vai trokšņa robežlielumi tiek ievēroti tajos apstākļos, kuros iedzīvotājs faktiski izjūt traucējumu.
Priekšlikums - Papildināt noteikumu projektu ar skaidru kārtību un metodoloģiskajām prasībām, kādā Veselības inspekcija organizē trokšņa mērījumus pēc iedzīvotāja iesnieguma.
Iedzīvotājam iesniegumā jābūt iespējai norādīt apstākļus, kuros trokšņa problēma tiek novērota, tostarp diennakts laiku, vēja virzienu, aptuveno vēja stiprumu, problēmas ilgumu un atkārtošanās regularitāti.
Mērījums jāorganizē tā, lai tas pēc iespējas tiktu veikts sūdzībā norādītajos vai objektīvi salīdzināmos meteoroloģiskajos un VES ekspluatācijas apstākļos.
Mērījuma laikā obligāti jāfiksē vismaz:
– vēja virziens un ātrums;
– diennakts laiks un mērījuma ilgums;
– būtiskie meteoroloģiskie apstākļi;
– katras konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošās VES darbības statuss un faktiskā jauda mērījuma laikā;
– citi apstākļi, kas var būtiski ietekmēt trokšņa izplatīšanos un mērījuma rezultātu.
Ja mērījuma laikā nepastāv sūdzībā norādītie vai tiem objektīvi salīdzināmi apstākļi, šāda mērījuma rezultāts nedrīkst būt pamats secinājumam, ka sūdzība ir nepamatota vai ka trokšņa robežlielumi iesniegumā norādītajos apstākļos tiek ievēroti.
Šādā gadījumā jāparedz atkārtota mērījuma veikšana atbilstošos apstākļos.
Vienlaikus noteikumu projektā, tā pielikumā vai skaidri identificētā piemērojamā metodikā nepieciešams noteikt VES zemas frekvences trokšņa instrumentālo mērījumu metodoloģiju ekspluatācijas laikā, tostarp mērījuma ilgumu, veikšanas apstākļus, izmantojamo aparatūru, fona trokšņa novērtēšanu, datu apstrādi un kritērijus mērījuma reprezentativitātes novērtēšanai.
Pamatojums iebildumam - Trokšņa mērījuma objektivitāti nosaka ne tikai izmantotās mērierīces precizitāte, bet arī apstākļi, kuros mērījums veikts, un konkrēto trokšņa avotu darbības režīms.
Ja normatīvais regulējums nenodrošina, ka pārbaude tiek veikta apstākļos, kuros iespējamais pārkāpums faktiski rodas, pastāv risks izveidot formāli funkcionējošu, bet praksē neefektīvu uzraudzības mehānismu.
Tas ir īpaši būtiski VES gadījumā, kur trokšņa raksturs un intensitāte var mainīties atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem un VES darbības režīma.
Iebildums – nepamatots 2 km ierobežojums neatkarīgu trokšņa mērījumu veikšanai. Noteikumu projekta 13. punkts paredz tiesības jebkurā laikā organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus tikai tādam nekustamā īpašuma īpašniekam, kura īpašums atrodas divu kilometru rādiusā no vēja elektrostacijas torņa ietekmējamā teritorijā.
Iebilstu pret šādu absolūtu ģeogrāfisku ierobežojumu.
Trokšņa robežlielumu ievērošanu nosaka faktiskā VES radītā akustiskā ietekme konkrētajā vietā, nevis tas, vai īpašums atrodas, piemēram, 1,99 km vai 2,01 km attālumā no VES torņa.
Tas ir īpaši būtiski lielu VES un vēja parku gadījumā, kā arī situācijās, kad vienu dzīvojamo teritoriju vienlaikus ietekmē vairākas VES.
Pats noteikumu projekta 10. punkts paredz, ka gadījumā, ja trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā VES radītā trokšņa ietekme.
Līdz ar to nav loģiski vienlaikus atzīt vairāku VES summārās ietekmes nepieciešamību, bet īpašnieka tiesības šo ietekmi neatkarīgi instrumentāli pārbaudīt ierobežot ar fiksētu divu kilometru rādiusu no vienas VES torņa.
Turklāt noteikumu projekta 6. un 7. punktā noteiktie trokšņa robežlielumi paši par sevi nav sasaistīti ar nosacījumu, ka tie būtu jāievēro tikai divu kilometru teritorijā.
Ja trokšņa robežlielums konkrētajā novērtēšanas vietā faktiski tiek pārsniegts, manā ieskatā nav objektīva pamata liegt īpašniekam izmantot 13. punktā paredzēto pārbaudes mehānismu tikai tādēļ, ka viņa īpašums atrodas vairāk nekā divu kilometru attālumā no VES.
Priekšlikums ir svītrot 13. punktā noteikto divu kilometru ierobežojumu.
Tiesībām organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus jābūt saistītām ar iespējamu šo noteikumu trokšņa robežlielumu pārsniegumu un faktisko VES ietekmi, nevis absolūtu attālumu no VES torņa.
Ja KEM uzskata par nepieciešamu saglabāt 2 km ierobežojumu, lūdzu anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kas apliecina, kādēļ tieši 2 km ir objektīvi pamatota robeža šādu tiesību izmantošanai, tostarp vairāku VES summārās ietekmes gadījumā.
Pamatojums - Personas tiesībām panākt objektīvu iespējama normatīva pārkāpuma pārbaudi jābūt saistītām ar faktisko ietekmi.
Ja 2 km nav robeža, aiz kuras fiziski nav iespējams noteikumu 6. un 7. punktā paredzēto robežlielumu pārsniegums, tā manā ieskatā nevar būt absolūta robeža personas tiesībām izmantot noteikumos paredzēto neatkarīgas pārbaudes mehānismu.
Iebildums – mērījumu izmaksu uzlikšana iedzīvotājam un mērījuma apstākļu nenoteiktība. Noteikumu projekta 13. punkts paredz, ka nekustamā īpašuma īpašnieks var pēc savas iniciatīvas organizēt neatkarīgas akreditētas laboratorijas trokšņa mērījumus. Ja trokšņa robežlielumu pārsniegums tiek konstatēts, izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs, bet, ja pārsniegums netiek konstatēts, mērījumu izmaksas sedz pats ierosinātājs.
Principā saprotu mehānismu, kas novērš nepamatotu mērījumu izmaksu automātisku uzlikšanu elektroenerģijas ražotājam.
Tomēr manā ieskatā šāda izmaksu sadale ir taisnīga tikai tad, ja regulējums vienlaikus garantē, ka veiktais mērījums objektīvi reprezentē tos apstākļus, kuros iespējamais trokšņa pārkāpums faktiski rodas.
VES radītā trokšņa ietekme var būtiski mainīties atkarībā no vēja virziena un ātruma, atmosfēras apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un vienlaikus darbojošos VES skaita.
Tādēļ iespējama situācija, kurā īpašnieks, pamatojoties uz regulāri novērotu trokšņa problēmu, par saviem līdzekļiem pasūta finansiāli dārgu akreditētas laboratorijas mērījumu, bet mērījuma laikā mainās vēja virziens, daļa konkrēto teritoriju ietekmējošo VES nedarbojas vai darbojas ar mazāku jaudu.
Ja šādos apstākļos pārsniegums netiek konstatēts, atbilstoši piedāvātajam regulējumam visas mērījuma izmaksas paliek iedzīvotājam, lai gan mērījums pēc būtības var nebūt pārbaudījis situāciju, par kuru bijušas pamatotas bažas.
Priekšlikums - 13. punkta izmaksu segšanas mehānismu sasaistīt ar skaidri noteiktām prasībām mērījuma reprezentativitātei.
Pirms mērījuma veikšanas jābūt iespējai noteikt apstākļus, kuros tas veicams, ņemot vērā īpašnieka norādīto problēmas raksturu, vēja virzienu, vēja ātrumu, diennakts laiku un VES darbības režīmu.
Mērījuma laikā obligāti jāfiksē katras attiecīgo novērtēšanas vietu ietekmējošās VES darbības statuss un faktiskā jauda, kā arī meteoroloģiskie apstākļi.
Ja mērījums objektīvu iemeslu dēļ nav veikts iepriekš noteiktajos vai tiem salīdzināmos apstākļos, šādu mērījumu nevajadzētu uzskatīt par pietiekamu pamatu secinājumam, ka iespējamais pārkāpums nepastāv.
Vienlaikus lūdzu izvērtēt mehānismu, kas nepieļauj nesamērīga finansiālā riska pārlikšanu uz iedzīvotāju situācijā, kad nepieciešamība pēc atkārtota mērījuma radusies no iedzīvotāja neatkarīgu meteoroloģisko vai VES ekspluatācijas apstākļu dēļ.
Pamatojums- Iedzīvotāja tiesības pasūtīt neatkarīgu mērījumu ir vērtīgs papildu kontroles mehānisms tikai tad, ja tas ir praktiski izmantojams.
Ja viena mērījuma izmaksas ir būtiskas un visu finansiālo risku par neatbilstošiem mērījuma apstākļiem uzņemas iedzīvotājs, šis mehānisms praksē var kļūt grūti pieejams.
Tādēļ izmaksu sadalei jābūt sasaistītai ar skaidru un objektīvu mērījuma metodoloģiju un reprezentativitātes kritērijiem.
Iebildums – nepamatota atteikšanās no trokšņa monitoringa, ja novērtēšanas vieta atrodas tālāk par 2 km. Noteikumu projekta 14. punkts paredz:
“Šo noteikumu 11. punkts nav attiecināms uz elektroenerģijas ražotāju, kura vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem no jebkuras novērtēšanas vietas.”
Iebilstu pret šādu absolūtu 2 km robežu, pēc kuras elektroenerģijas ražotājs tiek pilnībā atbrīvots no 11. punktā paredzētā trokšņa monitoringa.
Noteikumu projekta 6. un 7. punktā noteiktajiem vides trokšņa un zemas frekvences trokšņa robežlielumiem nav noteikts, ka tie būtu jāievēro tikai līdz 2 km attālumam no VES. Tādēļ manā ieskatā nav konsekventi noteikt obligātus trokšņa robežlielumus, bet vienlaikus pilnībā atcelt regulāru ekspluatācijas monitoringu, tiklīdz novērtēšanas vieta atrodas nedaudz tālāk par 2 km.
Nav saprotams, kādēļ, piemēram, dzīvojamai mājai 1,9 km attālumā ekspluatācijas monitorings tiek uzskatīts par nepieciešamu, bet pie 2,1 km attāluma tas vairs nav nepieciešams neatkarīgi no VES skaita, to jaudas, izvietojuma un faktiskās trokšņa ietekmes.
Īpaši būtisks šis jautājums ir vairāku VES summārās ietekmes gadījumā.
Noteikumu projekta 10. punkts tieši nosaka, ka gadījumā, ja trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā vēja elektrostaciju radītā trokšņa ietekme.
Līdz ar to attālums līdz vienai VES pats par sevi nevar raksturot faktisko trokšņa ietekmi konkrētajā dzīvojamā vietā.
Var pastāvēt situācija, kad neviena atsevišķa VES neatrodas tuvāk par 2 km no dzīvojamās mājas, taču māju no vairākām debespusēm ieskauj vairākas VES vai VES grupas. Šādā gadījumā katra atsevišķā VES var atrasties, piemēram, 2,1–3 km vai lielākā attālumā, bet konkrētajā dzīvojamā vietā vienlaikus pastāv vairāku VES summārā trokšņa ietekme.
Šāda situācija var būt īpaši nozīmīga pie noteikta vēja virziena, tostarp valdošo vai trokšņa izplatībai nelabvēlīgāko vēju apstākļos, kad konkrēto dzīvojamo vietu var ietekmēt vairākas attiecīgajā virzienā izvietotas VES.
Tādēļ apstāklis, ka katra atsevišķā VES atrodas vairāk nekā 2 km attālumā, pats par sevi nepierāda, ka konkrētajā dzīvojamā vietā nepastāv būtiska vai pārbaudāma VES radītā summārā trokšņa ietekme.
Piemēram, dzīvojamā māja var atrasties situācijā, kur tuvākā VES ir 2,1 km attālumā, bet vairākas citas VES atrodas 2,2–3 km attālumā dažādās debespusēs. Šādā situācijā 14. punkta piemērošanas rezultātā ekspluatācijas monitorings varētu nebūt nepieciešams vispār, lai gan māju faktiski ietekmē nevis viena, bet vairākas VES un noteikumu projekta 10. punkts tieši prasa vērtēt to summāro trokšņa ietekmi.
Tieši šādās situācijās ekspluatācijas monitorings ir būtisks, jo tas ļauj pārbaudīt, vai pirms VES izbūves modelētā vairāku VES summārā ietekme atbilst faktiskajai situācijai pēc visu VES darbības uzsākšanas.
Automātiska atbrīvošana no monitoringa tikai attāluma dēļ var radīt pretēju rezultātu 10. punktā noteiktajai prasībai vērtēt summāro VES radītā trokšņa ietekmi.
Papildus 14. punkta formulējums rada neskaidrību par to, no kā tieši tiek noteikts 2 km attālums.
13. punktā ir nepārprotami lietots formulējums par divu kilometru rādiusu “no vēja elektrostacijas torņa”, savukārt 14. punktā noteikts, ka “vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem”.
Nav skaidrs, vai šajā gadījumā 2 km attālums nosakāms no tuvākās VES torņa, no vēja parka teritorijas vai robežas, no kāda cita vēja parka elementa.
Šī neskaidrība ir īpaši būtiska saistībā ar manu atsevišķo iebildumu par noteikumu projekta 3.5. punktā piedāvāto “vēja parka” definīciju. Ja vēja parks tiek definēts pēc VES funkcionālās saistības un kopīga pieslēguma, nevis nepārprotama telpiska kritērija, formulējums “vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem” nenodrošina viennozīmīgu 14. punkta piemērošanu.
Manā ieskatā monitoringa nepieciešamība jānosaka pēc prognozētās un faktiskās trokšņa ietekmes, nevis tikai pēc ģeometriska 2 km attāluma.
Ja aprēķini vai IVN liecina, ka konkrētajā novērtēšanas vietā VES vai vairāku VES summārais trokšņa līmenis var pietuvoties noteiktajiem robežlielumiem, nav pamata atteikties no ekspluatācijas monitoringa tikai tādēļ, ka tuvākā VES atrodas vairāk nekā 2 km attālumā.
Priekšlikums ir svītrot 14. punktu pašreizējā redakcijā un monitoringa nepieciešamību sasaistīt ar faktisko un prognozēto VES radīto trokšņa ietekmi.
Ja KEM uzskata par nepieciešamu paredzēt gadījumus, kuros elektroenerģijas ražotāju var atbrīvot no regulāra trokšņa monitoringa, šādam izņēmumam jābūt balstītam objektīvā ietekmes novērtējumā, nevis tikai 2 km attāluma kritērijā.
Atbrīvojumu no monitoringa būtu pieļaujams piemērot tikai tad, ja ar trokšņa aprēķiniem un sākotnējiem ekspluatācijas mērījumiem ir objektīvi pierādīts, ka konkrētajās novērtēšanas vietās arī nelabvēlīgākajos normālas ekspluatācijas apstākļos nepastāv trokšņa robežlielumu pārsnieguma risks.
Šādā novērtējumā jāņem vērā vismaz:
– visu konkrēto novērtēšanas vietu ietekmējošo VES skaits un izvietojums;
– attālums līdz šīm VES;
– VES izvietojums dažādās debespusēs attiecībā pret dzīvojamo apbūvi;
– visu VES summārā trokšņa ietekme;
– VES faktiskie darbības režīmi un skaņas jauda;
– valdošie un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākie vēja virzieni;
– citi meteoroloģiskie un vietējie apstākļi, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Lūdzu arī anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu tieši 2 km robežas izvēlei un izskaidrot, kā ir secināts, ka aiz šīs robežas ekspluatācijas trokšņa monitorings vairs nav nepieciešams arī situācijās, kad konkrēto novērtēšanas vietu vienlaikus ietekmē vairākas VES.
Vienlaikus nepieciešams precizēt 14. punkta formulējumu, nepārprotami nosakot, no kāda objekta vai punkta tiek mērīts tajā minētais 2 km attālums.
Pamatojums - Attālums no VES ir tikai viens no faktoriem, kas nosaka trokšņa ietekmi.
VES skaits, izvietojums, skaņas jauda, darbības režīms, vairāku VES summārā ietekme, meteoroloģiskie apstākļi un vietējie apstākļi var būtiski ietekmēt faktisko trokšņa līmeni konkrētajā novērtēšanas vietā.
Īpaši būtiski tas ir situācijās, kad dzīvojamā māja atrodas starp vairākām VES vai VES grupām un katra no tām atsevišķi atrodas vairāk nekā 2 km attālumā, taču dzīvojamo vietu faktiski ietekmē vairāku VES kopums.
Šādā situācijā automātiska atteikšanās no ekspluatācijas monitoringa tikai tādēļ, ka nav nevienas VES 2 km robežās, neņem vērā paša noteikumu projekta 10. punktā nostiprināto summārās trokšņa ietekmes principu.
Ja noteikumu mērķis ir cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei droša VES ekspluatācija, uzraudzības mehānismam jābalstās faktiskajā ietekmē un objektīvi pārbaudāmos datos, nevis tikai vienā ģeometriskā attāluma kritērijā.
Iebildums – nepietiekami regulēta VES aizsarggaismu radītā nakts vizuālā ietekme. Noteikumu projekta 16. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs nodrošina VES turbīnu marķēšanu un aprīkošanu ar aizsarggaismām atbilstoši aviācijas nozari regulējošajiem normatīvajiem aktiem, kā arī nosaka, ka aizsarggaismu darbībai jābūt savstarpēji sinhronizētai.
Atbalstu prasību par aizsarggaismu savstarpēju sinhronizāciju, tomēr manā ieskatā ar to vien nepietiek, lai regulētu VES radīto vizuālo ietekmi diennakts tumšajā laikā.
Mūsdienu lieljaudas VES var sasniegt vairāk nekā 250 m kopējo augstumu, un to aviācijas aizsarggaismas ir redzamas ievērojamā attālumā. Vairāku VES gadījumā tās var būtiski izmainīt nakts ainavu arī teritorijās, kas atrodas vairākus kilometrus no vēja parka.
Īpaši būtiska šī ietekme ir lauku teritorijās un viensētu apbūvē, kur līdz VES izbūvei nakts ainavā var nebūt gandrīz nekādu pastāvīgu vai mirgojošu augstu objektu gaismas avotu.
Tādēļ vietējām kopienām VES radītā vizuālā ietekme nebeidzas līdz ar saulrietu. Diennakts tumšajā laikā ainavā dominējošu elementu var veidot tieši daudzu augstu VES aizsarggaismu kopums.
Noteikumu projekta 16. punkts paredz tikai aizsarggaismu sinhronizāciju, bet neparedz principu, ka to radītā vizuālā ietekme ir jāsamazina līdz minimumam, ciktāl tas ir savienojams ar aviācijas drošības prasībām.
Priekšlikums ir papildināt 16. punktu ar prasību, ka VES aviācijas aizsarggaismu tehniskais risinājums un darbības režīms izvēlas tā, lai, ievērojot aviācijas drošības prasības, pēc iespējas samazinātu aizsarggaismu radīto vizuālo ietekmi uz apkārtējām dzīvojamām teritorijām un nakts ainavu. Izvērtējot tehniski un normatīvi pieļaujamos risinājumus, jāparedz pēc iespējas mazāka nepieciešamā gaismas intensitāte un citi risinājumi, kas samazina gaismas piesārņojumu un aizsarggaismu redzamību no zemes, ja tie neapdraud aviācijas drošību. Vienlaikus lūdzu anotācijā skaidrot, kādēļ noteikumu projektā nakts vizuālās ietekmes mazināšanai paredzēta tikai aizsarggaismu sinhronizācija un vai ir izvērtēti citi tehniski risinājumi VES aizsarggaismu radītās ietekmes samazināšanai.
Pamatojums - VES ekspluatācijas vizuālā ietekme pastāv ne tikai dienasgaismas periodā.
Lauku teritorijās VES aizsarggaismas var būt viens no dominējošajiem mākslīgās gaismas avotiem nakts ainavā un būt redzamas ievērojamā attālumā. Tādēļ regulējumam, kura mērķis saskaņā ar 2. punktu ir arī cilvēku dzīves kvalitātei droša VES ekspluatācija, manā ieskatā jāparedz ne tikai aviācijas drošības prasību izpilde, bet arī pienākums izmantot tādus atļautos tehniskos risinājumus, kas aizsarggaismu radīto ietekmi uz apkārtējo vidi un vietējām kopienām samazina līdz iespējami zemākajam līmenim.
Iebildums – pieļaujamais faktiskās mirgošanas laiks dzīvojamās un citās novērtēšanas vietās nosakāms 0 stundas gadā un 0 minūtes dienā. Noteikumu projekta 18. punkts paredz, ka pieļaujamais mirgošanas laiks novērtēšanas vietā diennakts gaišajā laikā nepārsniedz 8 stundas gadā un 30 minūtes dienā.
Iebilstu pret šāda faktiskās mirgošanas apjoma pieļaušanu dzīvojamās un citās noteikumos aizsargātajās telpās. Ikvienam ir tiesības izvēlēties, vai vēlas pasliktināt savu dzīves telpu vai to sargāt tīru no piesārņojuma, piemēram, mirgošanas.
Anotācijā norādīts, ka 30 minūšu dienā un 30 stundu gadā teorētiskais robežlielums tiek piemērots vairākās Eiropas valstīs, savukārt VES, kas aprīkotas ar automātisku mirgošanas kontroles sistēmu, par pieļaujamo faktiskās ietekmes robežvērtību tiek uzskatītas 8 stundas gadā.
Vienlaikus pats noteikumu projekta 17. punkts paredz obligātu VES aprīkošanu ar automātiskās un manuālās tālvadības sistēmu, ar kuras palīdzību iespējams ierobežot mirgošanu.
Anotācijā papildus norādīts, ka šādas sistēmas ļauj ņemt vērā faktiskos meteoroloģiskos apstākļus un turbīnas darbību un ierobežot VES darbību tajos laikposmos, kad pastāv mirgošanas robežvērtību pārsnieguma risks.
Līdz ar to regulējums pats paredz tehnisku risinājumu, ar kuru VES iespējams automātiski apturēt tieši tajos salīdzinoši īsajos laikposmos, kad konkrētajā dzīvojamā vietā var rasties rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Manā ieskatā šādā situācijā nav pietiekama pamatojuma tam, kādēļ iedzīvotājiem būtu jāpiecieš līdz 30 minūtēm faktiskas mirgošanas vienā dienā un kopumā līdz 8 stundām gadā.
Starptautiskajā praksē izmantots pieļaujamais robežlielums pats par sevi nenozīmē, ka Latvijai obligāti jāizvēlas tieši tāds pats maksimāli pieļaujamais faktiskās ietekmes līmenis.
Šo noteikumu mērķis saskaņā ar 2. punktu ir veicināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju. Tādēļ, ja mūsdienu tehnoloģijas ļauj faktisko mirgošanu dzīvojamās telpās novērst, regulējumam būtu jāizmanto šī iespēja, nevis jānosaka iedzīvotājam pieciešams traucējuma apjoms.
Īpaši būtiski tas ir lauku viensētu gadījumā.
Cilvēks savā mājoklī nevar izvēlēties, kurā dienā vai diennakts laikā VES radītā mirgošana sasniegs logus un dzīvojamās telpas. 30 minūtes nepārtrauktas vai periodiskas gaismas un ēnas mijas vienā dienā nav nenozīmīgs traucējums, īpaši, ja tas atkārtojas vairākas dienas noteiktā sezonā.
Uzskatu, ka nav samērīgi prasīt iedzīvotājam pielāgot sava mājokļa izmantošanu VES darbībai, piemēram, aizverot žalūzijas vai aizkarus laikā, kad mirgošana rodas, ja šo ietekmi iespējams novērst ar pašas VES automātiskās vadības sistēmu. TRā ir tieša VES attīstītāju lobēšana, bet pēc būtības ir jāsargā savi pamatiedzīvotāji.
Priekšlikums - noteikumu projekta 18. punktā faktiskās mirgošanas pieļaujamo laiku novērtēšanas vietā noteikt:
0 stundas gadā un 0 minūtes dienā.
Attiecīgi 17. punktā paredzētajai automātiskās vadības sistēmai jānodrošina VES darbības automātiska ierobežošana vai apturēšana tajos faktiskajos meteoroloģiskajos apstākļos, kuros konkrētajā novērtēšanas vietā rastos rotējošo lāpstiņu radīta ēnas mirgošana.
Prognozējamās mirgošanas modelēšanai var tikt saglabāti atsevišķi teorētiski aprēķina kritēriji, ja tie nepieciešami VES projektēšanai un ekspluatācijas vadības sistēmas konfigurēšanai, taču faktiski pieļaujamajai mirgošanai dzīvojamās un citās aizsargātajās telpās jābūt nullei.
Ja KEM uzskata, ka arī pie obligātas automātiskās mirgošanas kontroles sistēmas nav iespējams nodrošināt 0 minūšu faktisko mirgošanu, lūdzu anotācijā sniegt tehnisku pamatojumu šādam secinājumam un norādīt, kādi objektīvi tehnoloģiskie šķēršļi liedz automātiski apturēt VES laikā, kad konkrētajā novērtēšanas vietā rodas mirgošana.
Pamatojums - atšķirība starp teorētiski prognozējamu mirgošanas iespējamību un faktiski pieļaujamu mirgošanu ir būtiska.
Modelēšanas robežvērtība var būt nepieciešama, lai identificētu potenciāli ietekmējamās teritorijas un konfigurētu VES darbības ierobežojumus, taču tā pati par sevi nepamato nepieciešamību pieļaut faktisku traucējumu dzīvojamās telpās.
Noteikumu projekta 17. punktā jau paredzēta tehnoloģiska iespēja automātiski ierobežot VES darbību. Tādēļ ekspluatācijas regulējumā prioritātei jābūt faktiskās ietekmes novēršanai.
Turklāt anotācijā norādīts, ka VES darbības ierobežošana mirgošanas novēršanai nepieciešama tikai konkrētajos laikposmos, kad pastāv attiecīgā ietekme. Tādējādi 0 minūšu faktiskās mirgošanas prasība nenozīmētu vispārēju vai ilgstošu VES darbības ierobežošanu, bet mērķētu darbības apturēšanu konkrētajos laikposmos, kad pretējā gadījumā mirgošana skartu novērtēšanas vietu.
Manā ieskatā situācijā, kad pastāv tehniska iespēja ietekmi novērst tās rašanās brīdī, cilvēku dzīves kvalitātes aizsardzībai jābūt prioritārai pār nepieciešamību saglabāt VES darbību arī tajās īsajās laika epizodēs, kurās tā rada mirgošanu dzīvojamās telpās.
Iebildums – mirgošanas kontrole nedrīkst balstīties tikai uz prognozēto mirgošanas laiku. Noteikumu projekta 19. punkts paredz, ka prognozējamā mirgošanas laika aprēķināšanai izmanto specializētas datorprogrammas un tikai tad, ja tiek prognozēta 18. punktā noteikto rādītāju pārsniegšana, elektroenerģijas ražotājs paredz un īsteno pasākumus mirgošanas laika samazināšanai.
Manā ieskatā šāda pieeja nav pietiekama.
Pirmkārt, kā esmu norādījusi atsevišķā iebildumā par 18. punktu, faktiskās mirgošanas pieļaujamajam laikam dzīvojamās un citās novērtēšanas vietās būtu jābūt 0 stundas gadā un 0 minūtes dienā.
Ja tiek saglabāta pašreizējā 19. punkta redakcija, pasākumi mirgošanas samazināšanai ir obligāti tikai tad, ja modelēšanā tiek prognozēts pašreizējā 18. punktā noteikto 8 stundu gadā vai 30 minūšu dienā robežlielumu pārsniegums.
Tas nozīmē, ka gadījumā, ja modelēšana prognozē mirgošanu, kas šos robežlielumus nepārsniedz, piemēram, vairākas stundas gadā, elektroenerģijas ražotājam nebūtu pienākuma šo faktisko ietekmi novērst.
Tas neatbilst manam priekšlikumam par 0 minūšu faktiskās mirgošanas principu.
Otrkārt, prognozēšana ar datorprogrammu ir nepieciešams plānošanas instruments, taču tā nevar aizstāt faktiskās situācijas kontroli pēc VES nodošanas ekspluatācijā.
Faktiskā mirgošana konkrētajā novērtēšanas vietā var būt atkarīga no reālajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem, saules spīdēšanas ilguma, VES darbības režīma, faktiskās VES konfigurācijas un citiem apstākļiem.
Tādēļ regulējumam jāparedz rīcība arī situācijā, kad pēc VES nodošanas ekspluatācijā tiek konstatēts, ka faktiskā mirgošana konkrētajā novērtēšanas vietā rodas laikā vai apjomā, kas sākotnējā modelēšanā nav ticis prognozēts.
Treškārt, noteikumu projektā nav pietiekami skaidri noteikts, kā tiek pārbaudīta prognozēšanas modeļa atbilstība faktiskajai situācijai.
punkts paredz elektroenerģijas ražotāja pienākumu iesniegt Valsts vides dienestam informāciju par VES darbības plānoto apturēšanas grafiku, faktisko apturēšanas statistiku un turbīnas gaismas sensoru datiem.
Tomēr ar šādu atskaiti vien nepietiek, lai nodrošinātu, ka sākotnējā datorprogrammas prognoze pareizi raksturo faktisko mirgošanas ietekmi katrā novērtēšanas vietā.
Priekšlikums ir papildināt 19. punktu, paredzot, ka specializētās datorprogrammās veiktā mirgošanas modelēšana tiek izmantota, lai identificētu visas novērtēšanas vietas, kurās iespējama VES radīta mirgošana, un konfigurētu 17. punktā paredzēto automātisko vadības sistēmu.
Ja novērtēšanas vietā tiek prognozēta faktiskas mirgošanas iespējamība, automātiskās vadības sistēmai jābūt konfigurētai tā, lai faktiskā mirgošana dzīvojamā vai citā aizsargātajā novērtēšanas vietā tiktu novērsta.
Vienlaikus nepieciešams paredzēt mehānismu faktiskās situācijas pārbaudei pēc VES nodošanas ekspluatācijā.
Ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta mirgošana novērtēšanas vietā, kas modelēšanā nav tikusi prognozēta vai kurai automātiskā vadības sistēma nav nodrošinājusi mirgošanas novēršanu, elektroenerģijas ražotājam nekavējoties jāprecizē vadības sistēmas iestatījumi un jānodrošina turpmāka faktiskās mirgošanas novēršana.
Pamatojums - Mirgošanas modelēšana ir prognozēšanas instruments, savukārt šo noteikumu mērķis ir regulēt VES faktisko ekspluatāciju.
Tādēļ normatīvajam regulējumam jānodrošina saikne starp sākotnējo modelēšanu, VES automātiskās vadības sistēmas darbību un pēc VES nodošanas ekspluatācijā faktiski konstatēto situāciju.
Ja tehniski ir iespējams automātiski apturēt VES laikā, kad konkrētajā novērtēšanas vietā rodas mirgošana, regulējumam jābūt vērstam uz faktiskās ietekmes novēršanu, nevis tikai uz datorprogrammā aprēķināta maksimāli pieļaujama mirgošanas laika ievērošanu.
11.08.2026. 23:23
26-TA-1439/58
Fiziska persona
Iebildums – VES ugunsdrošības prasības nedrīkst aprobežot tikai ar ražotāja specifikāciju un vispārīgām ugunsdrošības prasībām. Noteikumu projekta 31. punkts paredz VES aprīkošanu ar zibens aizsardzības un ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmu, kas automātiski aptur VES darbību bīstamos apstākļos, kā arī ar ugunsdrošības sistēmu atbilstoši VES iekārtas ražotāja specifikācijai un normatīvajiem aktiem par ugunsdrošību. Mūsdienu lieljaudas VES var sasniegt vairāk nekā 250 metru kopējo augstumu, bet gondola var atrasties aptuveni 150–180 metru vai vēl lielākā augstumā. Ugunsgrēks šādā objektā būtiski atšķiras no ugunsgrēka parastā būvē, jo ārējiem ugunsdzēsības spēkiem var nebūt tehnisku iespēju tieši piekļūt degšanas vietai un veikt dzēšanu gondolas vai rotora augstumā.
Tādēļ VES gadījumā īpaši būtiska ir agrīna ugunsgrēka konstatēšana, automātiska VES apturēšana un uguns ierobežošana vai dzēšana pašā iekārtā, pirms ugunsgrēks attīstās tādā apjomā, kuru no zemes praktiski nav iespējams nodzēst.
Pašreizējā 31. punkta redakcija nenosaka, vai VES obligāti nepieciešama automātiska ugunsgrēka atklāšanas sistēma, automātiska VES avārijas apturēšana ugunsgrēka gadījumā un automātiska uguns ierobežošanas vai dzēšanas sistēma kritiskajās iekārtas daļās.
Tā vietā ugunsdrošības sistēma faktiski tiek sasaistīta ar konkrētā iekārtas ražotāja specifikāciju.
Manā ieskatā sabiedrības un apkārtējās vides minimālo drošības līmeni nevar noteikt tikai VES ražotāja izvēlētais standarta aprīkojums. Normatīvajam regulējumam pašam jānosaka minimālais sasniedzamais drošības līmenis.
Būtiski jāvērtē arī uguns izplatīšanās risks ārpus pašas VES.
VES tiek izvietotas arī mežu, purvu, lauksaimniecības zemju un citas degtspējīgas veģetācijas tuvumā. Ugunsgrēka gadījumā no VES augstuma var nokrist degošas iekārtu vai lāpstiņu daļas un citi materiāli, radot sekundāra ugunsgrēka risku apkārtējā teritorijā.
Tādēļ ugunsdrošības prasībām jāaptver ne tikai pašas VES konstrukcijas aizsardzība, bet arī ugunsgrēka izplatīšanās riska mazināšana apkārtējā teritorijā.
Šo jautājumu KEM jau norādījām iepriekš apspriežot, saistībā ar VES "Prīkuļi" un VES "Riebiņi", aicinot ekspluatācijas noteikumos paredzēt konkrētas prasības attiecībā uz agrīnu ugunsgrēka konstatēšanu, ugunsgrēka ierobežošanu, VUGD reaģēšanas iespējām un ugunsgrēka izplatīšanās novēršanu. Pašreizējā 31. punkta redakcijā šie jautājumi pēc būtības nav pietiekami noregulēti.
Priekšlikums ir papildināt 31. punktu ar minimālajām VES ugunsdrošības prasībām, paredzot vismaz:
– automātisku agrīnas ugunsgrēka un pārkaršanas konstatēšanas sistēmu kritiskajās VES daļās;
– automātisku VES darbības apturēšanu, ja tiek konstatēts ugunsgrēks vai bīstama pārkaršana;
– atbilstošu automātisku uguns ierobežošanas vai dzēšanas risinājumu tajās VES daļās, kurās ārēja ugunsgrēka dzēšana VES augstuma dēļ nav praktiski iespējama;
– automātisku informācijas nodošanu atbildīgajām personām un operatīvajiem dienestiem par konstatētu ugunsgrēku;
– pasākumus degošu VES daļu krišanas un uguns izplatīšanās riska apkārtējā teritorijā izvērtēšanai un mazināšanai;
– VUGD piekļuves iespēju VES un tās infrastruktūrai;
– konkrētajai teritorijai un identificētajiem riskiem atbilstošu ugunsdzēsības ūdens vai citu nepieciešamo ugunsdzēsības resursu pieejamības izvērtējumu.
Minimālajām ugunsdrošības prasībām jāattiecas uz VES neatkarīgi no tā, vai konkrētais vēja parks pārsniedz 34. punktā noteikto 100 MW kopējās jaudas robežu.
Pamatojums - VES ugunsgrēka gadījumā iespējas veikt ārēju ugunsgrēka dzēšanu lielā augstumā ir ierobežotas. Tādēļ ugunsdrošības regulējumā īpaša nozīme ir preventīviem tehniskiem risinājumiem, agrīnai ugunsgrēka konstatēšanai, automātiskai VES apturēšanai un uguns izplatīšanās ierobežošanai.
Ražotāja specifikācija var noteikt konkrēto tehnisko risinājumu, taču tai nevajadzētu noteikt valsts prasīto minimālo drošības līmeni.
Turklāt ugunsdrošības risks nav tieši atkarīgs no vēja parka kopējās uzstādītās jaudas. Arī atsevišķas lieljaudas VES ugunsgrēks var radīt apdraudējumu cilvēkiem, īpašumam, mežam un apkārtējai videi.
Tādēļ minimālajām VES ugunsdrošības prasībām jābūt noteiktām pašos ekspluatācijas noteikumos un piemērojamām visām VES, uz kurām šie noteikumi attiecas.
Iebildums – civilās aizsardzības plāna un VUGD iesaistes sasaistīšana tikai ar 100 MW kopējās jaudas slieksni nav pietiekami pamatota. Noteikumu projekta 34. punkts paredz, ka tikai elektroenerģijas ražotājs, kura VES kopējā jauda pārsniedz 100 MW, pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas izstrādā civilās aizsardzības plānu vēja parkam un saskaņo to ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.
Savukārt 35. punkts ražotājiem ar kopējo VES jaudu zem 100 MW paredz citu režīmu – drošības pārvaldības sistēmu un avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plānu, kuru iesniedz Valsts vides dienestam.
Manā ieskatā nav pietiekami pamatots, kādēļ tieši VES kopējā uzstādītā jauda megavatos ir galvenais kritērijs, pēc kura nosaka civilās aizsardzības plāna nepieciešamību un VUGD obligātu iesaisti.
VES radīto avāriju seku apjomu nosaka ne tikai elektroenerģijas ražošanas jauda.
Būtiski ir arī:
– VES skaits un katras VES izmēri;
– torņa, gondolas un rotora augstums;
– attālums līdz dzīvojamām ēkām un publiskām teritorijām;
– VES izvietojums mežā vai tā tuvumā;
– piebraucamo ceļu un operatīvo dienestu piekļuves iespējas;
– ugunsgrēka un tā izplatīšanās risks;
– degošu vai citu konstrukciju daļu krišanas risks;
– apledojuma un ledus krišanas risks;
– teritorijas specifiskie apstākļi un iespējamās avārijas sekas.
Tādēļ diviem vēja parkiem ar 99 MW un 101 MW kopējo jaudu faktiskie drošības riski var būt praktiski identiski vai pat lielāki parkam ar mazāku uzstādīto jaudu. Tomēr atbilstoši pašreizējai redakcijai vienam būtu nepieciešams ar VUGD saskaņots civilās aizsardzības plāns, bet otram – nebūtu.
Īpaši būtiski tas kļūst mūsdienu lieljaudas VES gadījumā. Ar salīdzinoši nelielu VES skaitu iespējams izveidot vēja parku, kura kopējā jauda nesasniedz 100 MW, lai gan katra atsevišķā VES var būt vairāk nekā 250 metru augsta un tās avārijas sekas pēc būtības neatšķiras no tādas pašas VES parkā, kura kopējā jauda pārsniedz 100 MW.
Priekšlikums - pārskatīt 34. punktā noteikto 100 MW slieksni kā vienīgo kritēriju obligāta civilās aizsardzības plāna un VUGD saskaņojuma nepieciešamībai.
Civilās aizsardzības prasību apjoms būtu nosakāms pēc riska, nevis tikai pēc uzstādītās elektroenerģijas ražošanas jaudas.
Noteikumos nepieciešams paredzēt kritērijus, pēc kuriem civilās aizsardzības plāns un tā saskaņošana ar VUGD ir obligāta arī vēja parkam zem 100 MW, ja tā atrašanās vieta, VES skaits un izmēri, tuvums apdzīvotām vietām, mežiem vai citiem objektiem vai iespējamās avārijas sekas rada paaugstinātu risku.
Alternatīvi apsverams pienākums VUGD iesaistīt visu VES avāriju riska un civilās aizsardzības pasākumu izvērtēšanā, diferencējot tikai nepieciešamās dokumentācijas apjomu atbilstoši konkrētā objekta riska līmenim.
Lūdzu arī anotācijā skaidri pamatot, kādēļ izvēlēts tieši 100 MW slieksnis un kā ir izvērtēts, ka VES parks zem šī sliekšņa nevar radīt tādu avāriju risku, kura dēļ būtu nepieciešama VUGD iesaiste.
Pamatojums - Civilās aizsardzības regulējuma mērķim jābūt cilvēku, īpašuma un vides aizsardzībai avārijas gadījumā.
Megavatos izteikta elektroenerģijas ražošanas jauda pati par sevi neraksturo iespējamo avārijas seku smagumu.
Tādēļ robeža starp objektiem, kuriem nepieciešama VUGD iesaiste, un objektiem, kuriem tā nav nepieciešama, būtu nosakāma, pamatojoties uz objektīvu avāriju riska novērtējumu.
Pretējā gadījumā var izveidoties formāla situācija, kurā diviem pēc faktiskajiem riskiem ļoti līdzīgiem vēja parkiem piemēro būtiski atšķirīgu civilās aizsardzības režīmu tikai dažu megavatu kopējās jaudas atšķirības dēļ.
Iebildums – civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai nav noteikts minimālais atbildības limits un pietiekams obligāti sedzamo zaudējumu tvērums. Pašreizējā redakcija nenodrošina pietiekamu trešo personu aizsardzību, jo noteikumos nav noteikts minimālais apdrošināšanas atbildības limits. Formāls pienākums noslēgt apdrošināšanas līgumu pats par sevi negarantē, ka apdrošinājuma summa būs samērīga ar potenciāli nodarāmo kaitējumu. Mūsdienu lieljaudas VES var pārsniegt 285 metru kopējo augstumu, un avārijas gadījumā iespējamās sekas var skart ne tikai pašu VES teritoriju, bet arī trešo personu dzīvību un veselību, nekustamo un kustamo īpašumu, lauksaimniecības un meža zemes, kā arī apkārtējo vidi.
Turklāt vienā negadījumā var tikt nodarīti zaudējumi vairākām personām vai vairākiem īpašumiem vienlaikus.
Ja normatīvajā aktā nav noteikts minimālais atbildības limits vai objektīva tā noteikšanas metodika, teorētiski prasību iespējams izpildīt arī ar polisi, kuras atbildības limits nav samērīgs ar konkrētās VES vai vēja parka iespējamo avārijas seku apjomu.
Tādējādi tiek nodrošināta polises esamība, bet ne obligāti pietiekama cietušo personu finansiālā aizsardzība.
Nav pietiekami skaidrs arī obligāti apdrošināmo risku un zaudējumu tvērums.
punktā vispārīgi minēti VES darbības rezultātā trešajām personām nodarītie zaudējumi, taču noteikumos būtu skaidri jānodrošina, ka apdrošināšana aptver VES ekspluatācijai raksturīgos būtiskos riskus.
Tie var ietvert, piemēram, kaitējumu personas dzīvībai vai veselībai, kaitējumu trešo personu īpašumam, VES konstrukciju vai to daļu krišanas radītus zaudējumus, ugunsgrēka un tā izplatīšanās radītus zaudējumus, kā arī citus VES avārijas rezultātā trešajām personām nodarītus zaudējumus.
Nepieciešams arī skaidri izvērtēt, kādā apjomā apdrošināšanai jāsedz VES avārijas rezultātā videi nodarītais kaitējums un ar tā novēršanu vai teritorijas atjaunošanu saistītās izmaksas.
Priekšlikums - Papildināt 36. punktu, nosakot minimālo civiltiesiskās atbildības apdrošinājuma limitu vai skaidru metodiku tā noteikšanai. Apdrošinājuma minimālo apmēru būtu iespējams diferencēt atbilstoši konkrētā objekta riska līmenim, ņemot vērā vismaz VES skaitu un izmērus, vēja parka kopējo jaudu, atrašanās vietu, tuvumu dzīvojamām ēkām, publiskām teritorijām, mežiem un citiem potenciāli apdraudētiem objektiem, kā arī iespējamo avārijas seku apmēru. Vienlaikus noteikumos nepieciešams skaidri noteikt minimālo obligāti apdrošināmo risku un zaudējumu tvērumu, lai apdrošināšana faktiski nodrošinātu trešo personu aizsardzību VES ekspluatācijai raksturīgu avāriju gadījumos. Jāparedz arī prasība pēc apdrošināšanas atlīdzības izmaksas atjaunot noteikto minimālo atbildības limitu, lai atlikušajā apdrošināšanas periodā saglabātos pilnvērtīgs segums.
Lūdzu anotācijā skaidrot, kādēļ noteikumu projektā, nosakot obligātu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, nav noteikts minimālais atbildības limits vai tā aprēķināšanas princips un kā tiks nodrošināts, ka noslēgtās polises apmērs ir samērīgs ar konkrētās VES vai vēja parka iespējamo avārijas seku apjomu.
Pamatojums - obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas mērķim jābūt nevis pašas polises esamībai, bet garantijai, ka VES darbības rezultātā cietušajām trešajām personām ir pieejams pietiekams finansiāls segums nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai.
Ja minimālais apdrošinājuma apmērs nav noteikts, normatīvais regulējums nenodrošina vienādu minimālo trešo personu aizsardzības līmeni. Tādēļ obligātas apdrošināšanas prasībai jābūt sasaistītai ar minimālu, riska apjomam atbilstošu atbildības limitu un skaidri definētu obligāti sedzamo zaudējumu tvērumu.
Iebildums – cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai nepieciešamo tehnisko prasību piemērošanu nedrīkst nesamērīgi atlikt atkarībā no VES nodošanas ekspluatācijā gada. Noteikumu projekta 39. punkts paredz, ka VES, kas nodota ekspluatācijā pirms 2020. gada, noteikumu prasības attiecībā uz tehnisko aprīkojumu pieļaujamā mirgošanas laika un trokšņa robežlielumu nodrošināšanai izpilda tikai tad, kad tiek veikta iekārtu atjaunošana. Savukārt 40. punkts paredz, ka VES, kas nodota ekspluatācijā pēc 2020. gada, šīs prasības izpilda divu gadu laikā no noteikumu spēkā stāšanās dienas.
Uzkstau, ka šādam pārejas regulējumam nepieciešams daudz skaidrāks samērīguma un riska izvērtējums.
Noteikumu projekta 2. punktā noteikts, ka šo noteikumu mērķis ir veicināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu VES ekspluatāciju. Ja konkrētās tehniskās prasības ir nepieciešamas, lai nodrošinātu cilvēku aizsardzībai noteiktos trokšņa un mirgošanas ierobežojumus, nav saprotams, kādēļ cilvēka faktiskajam aizsardzības līmenim ilgstoši jābūt atkarīgam no tā, kurā gadā blakus esošā VES nodota ekspluatācijā. Īpaši problemātisks ir 39. punkts. Formulējums “kad veic iekārtu atjaunošanu” nenosaka konkrētu gala termiņu. No noteikumu projekta nav saprotams, vai iekārtu atjaunošana obligāti notiks noteiktā laikā un kas notiek situācijā, ja operators šādu atjaunošanu neveic vēl daudzus gadus. Tādējādi tehniskā aprīkojuma prasību piemērošana VES, kas nodotas ekspluatācijā pirms 2020. gada, faktiski var tikt atlikta uz nenoteiktu laiku. Tas ir īpaši problemātiski, ja konkrētas VES ekspluatācijas laikā iedzīvotāji jau saskaras ar troksni vai mirgošanu. Šādā situācijā nevar būt pietiekams risinājums gaidīt līdz brīdim, kad operators nākotnē pats veiks iekārtu atjaunošanu.
Arī 40. punktā noteiktais divu gadu pārejas periods būtu jāpamato. Ja pēc noteikumu spēkā stāšanās ir zināms, kāds tehniskais aprīkojums nepieciešams pieļaujamā mirgošanas laika un trokšņa robežlielumu nodrošināšanai, lūdzu skaidrot, kādēļ tā ieviešanai nepieciešams tieši divu gadu periods un vai šajā laikā ir paredzēti pagaidu pasākumi iedzīvotāju aizsardzībai.
Īpaši būtiski ir nodalīt parastu tehnisku pārejas periodu no situācijas, kurā jau pastāv faktiski konstatēta nelabvēlīga ietekme.
Ja tiek konstatēts trokšņa robežlieluma pārsniegums vai nepieļaujama mirgošanas ietekme, aizsardzības pasākumu ieviešanu nedrīkst atlikt līdz vispārējā pārejas perioda beigām vai nenoteiktam nākotnes iekārtu atjaunošanas brīdim.
Priekšlikums ir pārskatīt 39. un 40. punktā paredzēto pārejas regulējumu.
VES, kas nodotas ekspluatācijā pirms šo noteikumu spēkā stāšanās, tehniskā aprīkojuma prasību izpildei jānosaka konkrēts un samērīgs maksimālais termiņš. 39. punktā formulējumu “kad veic iekārtu atjaunošanu” nepieciešams aizstāt vai papildināt ar konkrētu gala termiņu, pēc kura prasības ir obligāti izpildāmas neatkarīgi no tā, vai operators pēc savas iniciatīvas ir veicis iekārtu atjaunošanu.
Vienlaikus jāparedz, ka pārejas periods nav piemērojams pilnā apjomā situācijā, kad ekspluatācijas laikā tiek konstatēts noteikumos noteikto trokšņa robežlielumu pārsniegums vai cita cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei neatbilstoša ietekme.
Šādā gadījumā operatoram nekavējoties vai kompetentās institūcijas noteiktā īsākā termiņā jāveic nepieciešamie tehniskie vai ekspluatācijas pasākumi ietekmes novēršanai. Attiecībā uz 40. punktā paredzēto divu gadu periodu lūdzu anotācijā sniegt tehnisku un ekonomisku pamatojumu tieši šāda termiņa nepieciešamībai un skaidrot, kā pārejas periodā tiks nodrošināta noteikumos paredzētā cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzība.
Pamatojums- pārejas noteikumi ir nepieciešami, lai operatoriem dotu objektīvi nepieciešamu laiku tehnisko prasību ieviešanai, taču tie nedrīkst novest pie situācijas, kurā cilvēku aizsardzības prasību faktiskā piemērošana tiek atlikta uz nenoteiktu vai nesamērīgi ilgu laiku. Īpaši problemātiski tas ir 39. punkta gadījumā, jo tehniskā aprīkojuma prasību izpilde nav piesaistīta konkrētam datumam, bet gan nākotnē iespējamai “iekārtu atjaunošanai”. Ja konkrētajā dzīvesvietā VES faktiskā ietekme neatbilst noteikumos noteiktajam aizsardzības līmenim, iedzīvotājam nevajadzētu būt pienākumam gadiem gaidīt operatora plānotu iekārtu atjaunošanu. Noteikumu mērķim jābūt faktiskas drošas ekspluatācijas nodrošināšanai neatkarīgi no VES vecuma.
Tādēļ VES gadījumā īpaši būtiska ir agrīna ugunsgrēka konstatēšana, automātiska VES apturēšana un uguns ierobežošana vai dzēšana pašā iekārtā, pirms ugunsgrēks attīstās tādā apjomā, kuru no zemes praktiski nav iespējams nodzēst.
Pašreizējā 31. punkta redakcija nenosaka, vai VES obligāti nepieciešama automātiska ugunsgrēka atklāšanas sistēma, automātiska VES avārijas apturēšana ugunsgrēka gadījumā un automātiska uguns ierobežošanas vai dzēšanas sistēma kritiskajās iekārtas daļās.
Tā vietā ugunsdrošības sistēma faktiski tiek sasaistīta ar konkrētā iekārtas ražotāja specifikāciju.
Manā ieskatā sabiedrības un apkārtējās vides minimālo drošības līmeni nevar noteikt tikai VES ražotāja izvēlētais standarta aprīkojums. Normatīvajam regulējumam pašam jānosaka minimālais sasniedzamais drošības līmenis.
Būtiski jāvērtē arī uguns izplatīšanās risks ārpus pašas VES.
VES tiek izvietotas arī mežu, purvu, lauksaimniecības zemju un citas degtspējīgas veģetācijas tuvumā. Ugunsgrēka gadījumā no VES augstuma var nokrist degošas iekārtu vai lāpstiņu daļas un citi materiāli, radot sekundāra ugunsgrēka risku apkārtējā teritorijā.
Tādēļ ugunsdrošības prasībām jāaptver ne tikai pašas VES konstrukcijas aizsardzība, bet arī ugunsgrēka izplatīšanās riska mazināšana apkārtējā teritorijā.
Šo jautājumu KEM jau norādījām iepriekš apspriežot, saistībā ar VES "Prīkuļi" un VES "Riebiņi", aicinot ekspluatācijas noteikumos paredzēt konkrētas prasības attiecībā uz agrīnu ugunsgrēka konstatēšanu, ugunsgrēka ierobežošanu, VUGD reaģēšanas iespējām un ugunsgrēka izplatīšanās novēršanu. Pašreizējā 31. punkta redakcijā šie jautājumi pēc būtības nav pietiekami noregulēti.
Priekšlikums ir papildināt 31. punktu ar minimālajām VES ugunsdrošības prasībām, paredzot vismaz:
– automātisku agrīnas ugunsgrēka un pārkaršanas konstatēšanas sistēmu kritiskajās VES daļās;
– automātisku VES darbības apturēšanu, ja tiek konstatēts ugunsgrēks vai bīstama pārkaršana;
– atbilstošu automātisku uguns ierobežošanas vai dzēšanas risinājumu tajās VES daļās, kurās ārēja ugunsgrēka dzēšana VES augstuma dēļ nav praktiski iespējama;
– automātisku informācijas nodošanu atbildīgajām personām un operatīvajiem dienestiem par konstatētu ugunsgrēku;
– pasākumus degošu VES daļu krišanas un uguns izplatīšanās riska apkārtējā teritorijā izvērtēšanai un mazināšanai;
– VUGD piekļuves iespēju VES un tās infrastruktūrai;
– konkrētajai teritorijai un identificētajiem riskiem atbilstošu ugunsdzēsības ūdens vai citu nepieciešamo ugunsdzēsības resursu pieejamības izvērtējumu.
Minimālajām ugunsdrošības prasībām jāattiecas uz VES neatkarīgi no tā, vai konkrētais vēja parks pārsniedz 34. punktā noteikto 100 MW kopējās jaudas robežu.
Pamatojums - VES ugunsgrēka gadījumā iespējas veikt ārēju ugunsgrēka dzēšanu lielā augstumā ir ierobežotas. Tādēļ ugunsdrošības regulējumā īpaša nozīme ir preventīviem tehniskiem risinājumiem, agrīnai ugunsgrēka konstatēšanai, automātiskai VES apturēšanai un uguns izplatīšanās ierobežošanai.
Ražotāja specifikācija var noteikt konkrēto tehnisko risinājumu, taču tai nevajadzētu noteikt valsts prasīto minimālo drošības līmeni.
Turklāt ugunsdrošības risks nav tieši atkarīgs no vēja parka kopējās uzstādītās jaudas. Arī atsevišķas lieljaudas VES ugunsgrēks var radīt apdraudējumu cilvēkiem, īpašumam, mežam un apkārtējai videi.
Tādēļ minimālajām VES ugunsdrošības prasībām jābūt noteiktām pašos ekspluatācijas noteikumos un piemērojamām visām VES, uz kurām šie noteikumi attiecas.
Iebildums – civilās aizsardzības plāna un VUGD iesaistes sasaistīšana tikai ar 100 MW kopējās jaudas slieksni nav pietiekami pamatota. Noteikumu projekta 34. punkts paredz, ka tikai elektroenerģijas ražotājs, kura VES kopējā jauda pārsniedz 100 MW, pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas izstrādā civilās aizsardzības plānu vēja parkam un saskaņo to ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.
Savukārt 35. punkts ražotājiem ar kopējo VES jaudu zem 100 MW paredz citu režīmu – drošības pārvaldības sistēmu un avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plānu, kuru iesniedz Valsts vides dienestam.
Manā ieskatā nav pietiekami pamatots, kādēļ tieši VES kopējā uzstādītā jauda megavatos ir galvenais kritērijs, pēc kura nosaka civilās aizsardzības plāna nepieciešamību un VUGD obligātu iesaisti.
VES radīto avāriju seku apjomu nosaka ne tikai elektroenerģijas ražošanas jauda.
Būtiski ir arī:
– VES skaits un katras VES izmēri;
– torņa, gondolas un rotora augstums;
– attālums līdz dzīvojamām ēkām un publiskām teritorijām;
– VES izvietojums mežā vai tā tuvumā;
– piebraucamo ceļu un operatīvo dienestu piekļuves iespējas;
– ugunsgrēka un tā izplatīšanās risks;
– degošu vai citu konstrukciju daļu krišanas risks;
– apledojuma un ledus krišanas risks;
– teritorijas specifiskie apstākļi un iespējamās avārijas sekas.
Tādēļ diviem vēja parkiem ar 99 MW un 101 MW kopējo jaudu faktiskie drošības riski var būt praktiski identiski vai pat lielāki parkam ar mazāku uzstādīto jaudu. Tomēr atbilstoši pašreizējai redakcijai vienam būtu nepieciešams ar VUGD saskaņots civilās aizsardzības plāns, bet otram – nebūtu.
Īpaši būtiski tas kļūst mūsdienu lieljaudas VES gadījumā. Ar salīdzinoši nelielu VES skaitu iespējams izveidot vēja parku, kura kopējā jauda nesasniedz 100 MW, lai gan katra atsevišķā VES var būt vairāk nekā 250 metru augsta un tās avārijas sekas pēc būtības neatšķiras no tādas pašas VES parkā, kura kopējā jauda pārsniedz 100 MW.
Priekšlikums - pārskatīt 34. punktā noteikto 100 MW slieksni kā vienīgo kritēriju obligāta civilās aizsardzības plāna un VUGD saskaņojuma nepieciešamībai.
Civilās aizsardzības prasību apjoms būtu nosakāms pēc riska, nevis tikai pēc uzstādītās elektroenerģijas ražošanas jaudas.
Noteikumos nepieciešams paredzēt kritērijus, pēc kuriem civilās aizsardzības plāns un tā saskaņošana ar VUGD ir obligāta arī vēja parkam zem 100 MW, ja tā atrašanās vieta, VES skaits un izmēri, tuvums apdzīvotām vietām, mežiem vai citiem objektiem vai iespējamās avārijas sekas rada paaugstinātu risku.
Alternatīvi apsverams pienākums VUGD iesaistīt visu VES avāriju riska un civilās aizsardzības pasākumu izvērtēšanā, diferencējot tikai nepieciešamās dokumentācijas apjomu atbilstoši konkrētā objekta riska līmenim.
Lūdzu arī anotācijā skaidri pamatot, kādēļ izvēlēts tieši 100 MW slieksnis un kā ir izvērtēts, ka VES parks zem šī sliekšņa nevar radīt tādu avāriju risku, kura dēļ būtu nepieciešama VUGD iesaiste.
Pamatojums - Civilās aizsardzības regulējuma mērķim jābūt cilvēku, īpašuma un vides aizsardzībai avārijas gadījumā.
Megavatos izteikta elektroenerģijas ražošanas jauda pati par sevi neraksturo iespējamo avārijas seku smagumu.
Tādēļ robeža starp objektiem, kuriem nepieciešama VUGD iesaiste, un objektiem, kuriem tā nav nepieciešama, būtu nosakāma, pamatojoties uz objektīvu avāriju riska novērtējumu.
Pretējā gadījumā var izveidoties formāla situācija, kurā diviem pēc faktiskajiem riskiem ļoti līdzīgiem vēja parkiem piemēro būtiski atšķirīgu civilās aizsardzības režīmu tikai dažu megavatu kopējās jaudas atšķirības dēļ.
Iebildums – civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai nav noteikts minimālais atbildības limits un pietiekams obligāti sedzamo zaudējumu tvērums. Pašreizējā redakcija nenodrošina pietiekamu trešo personu aizsardzību, jo noteikumos nav noteikts minimālais apdrošināšanas atbildības limits. Formāls pienākums noslēgt apdrošināšanas līgumu pats par sevi negarantē, ka apdrošinājuma summa būs samērīga ar potenciāli nodarāmo kaitējumu. Mūsdienu lieljaudas VES var pārsniegt 285 metru kopējo augstumu, un avārijas gadījumā iespējamās sekas var skart ne tikai pašu VES teritoriju, bet arī trešo personu dzīvību un veselību, nekustamo un kustamo īpašumu, lauksaimniecības un meža zemes, kā arī apkārtējo vidi.
Turklāt vienā negadījumā var tikt nodarīti zaudējumi vairākām personām vai vairākiem īpašumiem vienlaikus.
Ja normatīvajā aktā nav noteikts minimālais atbildības limits vai objektīva tā noteikšanas metodika, teorētiski prasību iespējams izpildīt arī ar polisi, kuras atbildības limits nav samērīgs ar konkrētās VES vai vēja parka iespējamo avārijas seku apjomu.
Tādējādi tiek nodrošināta polises esamība, bet ne obligāti pietiekama cietušo personu finansiālā aizsardzība.
Nav pietiekami skaidrs arī obligāti apdrošināmo risku un zaudējumu tvērums.
punktā vispārīgi minēti VES darbības rezultātā trešajām personām nodarītie zaudējumi, taču noteikumos būtu skaidri jānodrošina, ka apdrošināšana aptver VES ekspluatācijai raksturīgos būtiskos riskus.
Tie var ietvert, piemēram, kaitējumu personas dzīvībai vai veselībai, kaitējumu trešo personu īpašumam, VES konstrukciju vai to daļu krišanas radītus zaudējumus, ugunsgrēka un tā izplatīšanās radītus zaudējumus, kā arī citus VES avārijas rezultātā trešajām personām nodarītus zaudējumus.
Nepieciešams arī skaidri izvērtēt, kādā apjomā apdrošināšanai jāsedz VES avārijas rezultātā videi nodarītais kaitējums un ar tā novēršanu vai teritorijas atjaunošanu saistītās izmaksas.
Priekšlikums - Papildināt 36. punktu, nosakot minimālo civiltiesiskās atbildības apdrošinājuma limitu vai skaidru metodiku tā noteikšanai. Apdrošinājuma minimālo apmēru būtu iespējams diferencēt atbilstoši konkrētā objekta riska līmenim, ņemot vērā vismaz VES skaitu un izmērus, vēja parka kopējo jaudu, atrašanās vietu, tuvumu dzīvojamām ēkām, publiskām teritorijām, mežiem un citiem potenciāli apdraudētiem objektiem, kā arī iespējamo avārijas seku apmēru. Vienlaikus noteikumos nepieciešams skaidri noteikt minimālo obligāti apdrošināmo risku un zaudējumu tvērumu, lai apdrošināšana faktiski nodrošinātu trešo personu aizsardzību VES ekspluatācijai raksturīgu avāriju gadījumos. Jāparedz arī prasība pēc apdrošināšanas atlīdzības izmaksas atjaunot noteikto minimālo atbildības limitu, lai atlikušajā apdrošināšanas periodā saglabātos pilnvērtīgs segums.
Lūdzu anotācijā skaidrot, kādēļ noteikumu projektā, nosakot obligātu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, nav noteikts minimālais atbildības limits vai tā aprēķināšanas princips un kā tiks nodrošināts, ka noslēgtās polises apmērs ir samērīgs ar konkrētās VES vai vēja parka iespējamo avārijas seku apjomu.
Pamatojums - obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas mērķim jābūt nevis pašas polises esamībai, bet garantijai, ka VES darbības rezultātā cietušajām trešajām personām ir pieejams pietiekams finansiāls segums nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai.
Ja minimālais apdrošinājuma apmērs nav noteikts, normatīvais regulējums nenodrošina vienādu minimālo trešo personu aizsardzības līmeni. Tādēļ obligātas apdrošināšanas prasībai jābūt sasaistītai ar minimālu, riska apjomam atbilstošu atbildības limitu un skaidri definētu obligāti sedzamo zaudējumu tvērumu.
Iebildums – cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai nepieciešamo tehnisko prasību piemērošanu nedrīkst nesamērīgi atlikt atkarībā no VES nodošanas ekspluatācijā gada. Noteikumu projekta 39. punkts paredz, ka VES, kas nodota ekspluatācijā pirms 2020. gada, noteikumu prasības attiecībā uz tehnisko aprīkojumu pieļaujamā mirgošanas laika un trokšņa robežlielumu nodrošināšanai izpilda tikai tad, kad tiek veikta iekārtu atjaunošana. Savukārt 40. punkts paredz, ka VES, kas nodota ekspluatācijā pēc 2020. gada, šīs prasības izpilda divu gadu laikā no noteikumu spēkā stāšanās dienas.
Uzkstau, ka šādam pārejas regulējumam nepieciešams daudz skaidrāks samērīguma un riska izvērtējums.
Noteikumu projekta 2. punktā noteikts, ka šo noteikumu mērķis ir veicināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu VES ekspluatāciju. Ja konkrētās tehniskās prasības ir nepieciešamas, lai nodrošinātu cilvēku aizsardzībai noteiktos trokšņa un mirgošanas ierobežojumus, nav saprotams, kādēļ cilvēka faktiskajam aizsardzības līmenim ilgstoši jābūt atkarīgam no tā, kurā gadā blakus esošā VES nodota ekspluatācijā. Īpaši problemātisks ir 39. punkts. Formulējums “kad veic iekārtu atjaunošanu” nenosaka konkrētu gala termiņu. No noteikumu projekta nav saprotams, vai iekārtu atjaunošana obligāti notiks noteiktā laikā un kas notiek situācijā, ja operators šādu atjaunošanu neveic vēl daudzus gadus. Tādējādi tehniskā aprīkojuma prasību piemērošana VES, kas nodotas ekspluatācijā pirms 2020. gada, faktiski var tikt atlikta uz nenoteiktu laiku. Tas ir īpaši problemātiski, ja konkrētas VES ekspluatācijas laikā iedzīvotāji jau saskaras ar troksni vai mirgošanu. Šādā situācijā nevar būt pietiekams risinājums gaidīt līdz brīdim, kad operators nākotnē pats veiks iekārtu atjaunošanu.
Arī 40. punktā noteiktais divu gadu pārejas periods būtu jāpamato. Ja pēc noteikumu spēkā stāšanās ir zināms, kāds tehniskais aprīkojums nepieciešams pieļaujamā mirgošanas laika un trokšņa robežlielumu nodrošināšanai, lūdzu skaidrot, kādēļ tā ieviešanai nepieciešams tieši divu gadu periods un vai šajā laikā ir paredzēti pagaidu pasākumi iedzīvotāju aizsardzībai.
Īpaši būtiski ir nodalīt parastu tehnisku pārejas periodu no situācijas, kurā jau pastāv faktiski konstatēta nelabvēlīga ietekme.
Ja tiek konstatēts trokšņa robežlieluma pārsniegums vai nepieļaujama mirgošanas ietekme, aizsardzības pasākumu ieviešanu nedrīkst atlikt līdz vispārējā pārejas perioda beigām vai nenoteiktam nākotnes iekārtu atjaunošanas brīdim.
Priekšlikums ir pārskatīt 39. un 40. punktā paredzēto pārejas regulējumu.
VES, kas nodotas ekspluatācijā pirms šo noteikumu spēkā stāšanās, tehniskā aprīkojuma prasību izpildei jānosaka konkrēts un samērīgs maksimālais termiņš. 39. punktā formulējumu “kad veic iekārtu atjaunošanu” nepieciešams aizstāt vai papildināt ar konkrētu gala termiņu, pēc kura prasības ir obligāti izpildāmas neatkarīgi no tā, vai operators pēc savas iniciatīvas ir veicis iekārtu atjaunošanu.
Vienlaikus jāparedz, ka pārejas periods nav piemērojams pilnā apjomā situācijā, kad ekspluatācijas laikā tiek konstatēts noteikumos noteikto trokšņa robežlielumu pārsniegums vai cita cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei neatbilstoša ietekme.
Šādā gadījumā operatoram nekavējoties vai kompetentās institūcijas noteiktā īsākā termiņā jāveic nepieciešamie tehniskie vai ekspluatācijas pasākumi ietekmes novēršanai. Attiecībā uz 40. punktā paredzēto divu gadu periodu lūdzu anotācijā sniegt tehnisku un ekonomisku pamatojumu tieši šāda termiņa nepieciešamībai un skaidrot, kā pārejas periodā tiks nodrošināta noteikumos paredzētā cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzība.
Pamatojums- pārejas noteikumi ir nepieciešami, lai operatoriem dotu objektīvi nepieciešamu laiku tehnisko prasību ieviešanai, taču tie nedrīkst novest pie situācijas, kurā cilvēku aizsardzības prasību faktiskā piemērošana tiek atlikta uz nenoteiktu vai nesamērīgi ilgu laiku. Īpaši problemātiski tas ir 39. punkta gadījumā, jo tehniskā aprīkojuma prasību izpilde nav piesaistīta konkrētam datumam, bet gan nākotnē iespējamai “iekārtu atjaunošanai”. Ja konkrētajā dzīvesvietā VES faktiskā ietekme neatbilst noteikumos noteiktajam aizsardzības līmenim, iedzīvotājam nevajadzētu būt pienākumam gadiem gaidīt operatora plānotu iekārtu atjaunošanu. Noteikumu mērķim jābūt faktiskas drošas ekspluatācijas nodrošināšanai neatkarīgi no VES vecuma.
11.08.2026. 23:29
26-TA-1439/59
Fiziska persona
Iebildums par noteikumu projekta drošības prasībām – nav noteikta obligāta periodiska un neatkarīgi pārbaudāma VES konstrukciju tehniskā stāvokļa kontrole. Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības prasībās nav skaidri noteikta obligāta, periodiska un neatkarīgi pārbaudāma VES konstrukciju tehniskā stāvokļa kontrole visā VES ekspluatācijas laikā.
Noteikumu projekts regulē zibens aizsardzību, apledojumu, ugunsdrošību, civilās aizsardzības un avāriju risku jautājumus, civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu un personāla apmācību, taču tajā nav pietiekami skaidri noteikts:
– cik bieži obligāti veicama pašas VES konstrukciju tehniskā apsekošana;
– kādā apjomā pārbaudāms VES tornis, pamati, stiprinājumi un skrūvju savienojumi, lāpstiņas, gondola un citas drošībai būtiskas konstrukcijas;
– kā kontrolējama korozija, plaisas, materiālu nogurums, deformācijas un citi ar VES novecošanu saistīti riski;
– kam ir tiesības veikt šādu tehnisko apsekošanu;
– kā tiek dokumentēti un uzglabāti pārbaužu rezultāti;
– kurai kompetentajai valsts vai pašvaldības institūcijai tie iesniedzami;
– kā tiek neatkarīgi pārbaudīts, ka apsekošana faktiski ir veikta nepieciešamajā apjomā un konstatētie defekti ir novērsti;
– kādos gadījumos konstatētā tehniskā stāvokļa dēļ VES darbība ir nekavējoties ierobežojama vai apturama.
Šis jautājums nav teorētisks.
2026. gada 26. aprīlī Bunkas pagastā, Dienvidkurzemes novadā, nogāzās aptuveni pirms 15 gadiem uzstādīta vēja turbīna.
Pēc negadījuma Būvniecības valsts kontroles biroja pārstāvji publiski norādīja, ka turbīnā bijusi korozijas radīta plaisa un objekts, visticamāk, nav ticis pienācīgi apsekots, tādēļ korozijas radītie bojājumi nav savlaicīgi pamanīti.
Pēc šā negadījuma publiski tika aktualizēts arī jautājums par citu Latvijā esošo vecāko VES tehnisko stāvokli un nepieciešamību tās apsekot.
Īpaši būtiski, ka pēc Bunkas negadījuma publiski tika norādīts – līdz šim Latvijā nebija regulējuma, kas noteiktu pienākumu šādiem objektiem veikt regulāras apskates, un tika norādīts, ka šo problēmu paredzēts risināt topošajos VES ekspluatācijas noteikumos.
Tādēļ, iepazīstoties ar pašreiz publiskajai apspriešanai nodoto noteikumu projektu, man rodas būtisks jautājums – kur tieši projektā šis pēc Bunkas negadījuma identificētais regulējuma trūkums ir novērsts?
Manā ieskatā nepietiek paļauties tikai uz operatora veiktu ikdienas tehnisko apkopi vai VES ražotāja noteikto apkopes grafiku.
Ražotāja apkopes prasības primāri attiecas uz konkrētās iekārtas ekspluatāciju. Savukārt valstij ir jānodrošina sabiedrības drošības kontrole un jāpārliecinās, ka VES konstrukcijas visā ekspluatācijas laikā ir drošas cilvēkiem, blakus esošajiem īpašumiem un apkārtējai videi.
VES novecojot, šādas kontroles nozīme tikai pieaug.
Korozija, materiālu nogurums, ilgstošas cikliskas slodzes, stiprinājumu stāvokļa izmaiņas un citi konstrukciju novecošanas procesi var attīstīties pakāpeniski vairāku gadu laikā.
Tādēļ ekspluatācijas regulējumam jāparedz ne tikai rīcība pēc avārijas, bet sistēma, kuras mērķis ir šādu avāriju savlaicīga novēršana.
Priekšlikums - Papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar atsevišķu prasību par obligātu periodisku VES tehniskā stāvokļa apsekošanu visā tās ekspluatācijas laikā.
Noteikumos nepieciešams noteikt vismaz:
– minimālo periodiskās tehniskās apsekošanas regularitāti;
– obligāti pārbaudāmās VES konstrukcijas un elementus;
– pastiprinātas vai biežākas pārbaudes vecākām VES un gadījumos, kad konstatētas konstrukciju novecošanas pazīmes;
– prasības apsekošanu veicošo personu kompetencei un neatkarībai;
– vienotu prasību pārbaužu rezultātu dokumentēšanai;
– pienākumu pārbaužu rezultātus iesniegt kompetentajai institūcijai;
– kompetentās institūcijas tiesības pārbaudīt apsekošanas kvalitāti un pieprasīt papildu pārbaudes;
– konkrētus kritērijus, pie kuriem VES ekspluatācija nekavējoties ierobežojama vai apturama līdz defektu novēršanai;
– ārpuskārtas tehnisko apsekošanu pēc būtiskiem negadījumiem, ekstremāliem laikapstākļiem, konstrukciju bojājumiem vai citiem notikumiem, kas var ietekmēt VES konstrukciju drošību.
Pārbaužu regularitātei jābūt balstītai riska izvērtējumā, ņemot vērā arī VES vecumu, konstrukcijas tipu, tehnisko stāvokli un ekspluatācijas apstākļus.
Vienlaikus nepieciešams noteikt skaidru institucionālo atbildību par šo prasību uzraudzību. Nedrīkst izveidoties situācija, kurā operators ir atbildīgs par VES apsekošanu, bet neviena kompetentā institūcija sistemātiski nepārbauda, vai apsekošana ir veikta pienācīgi un vai konstatētie defekti ir novērsti.
Pamatojums - 2026. gada Bunkas pagasta negadījums praktiski parādīja sekas, kādas var rasties, ja konstrukcijas novecošanas un korozijas radīti bojājumi netiek savlaicīgi konstatēti.
Īpaši būtiski ir tas, ka šis negadījums noticis laikā, kad tiek izstrādāti tieši VES ekspluatācijas noteikumi, un pēc negadījuma publiski tika norādīts uz nepieciešamību normatīvajā regulējumā risināt regulāru VES tehnisko apsekošanu.
Tādēļ uzskatu, ka noteikumu pieņemšana, nenosakot skaidru, obligātu un pārbaudāmu VES konstrukciju periodiskās tehniskās kontroles sistēmu, atstātu neatrisinātu vienu no būtiskākajiem praksē jau identificētajiem VES ekspluatācijas drošības riskiem.
VES ekspluatācijas drošību nevar nodrošināt tikai ar prasībām attiecībā uz avāriju plāniem un rīcību pēc negadījuma. Regulējumam primāri jānodrošina, lai tehniski bīstams stāvoklis tiktu identificēts pirms avārijas.
Iebildums par noteikumu projekta tvērumu – nav noregulēta VES ekspluatācijas izbeigšana, demontāža, teritorijas atjaunošana un finansiālais nodrošinājums šo pienākumu izpildei. Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā, kura mērķis ir noteikt prasības drošai VES ekspluatācijai, nav skaidri noregulēts viens no būtiskiem VES dzīves cikla posmiem – ekspluatācijas izbeigšana.
Noteikumu projektā nav pietiekami skaidri noteikts:
– cik ilgā laikā pēc VES ekspluatācijas izbeigšanas iekārta ir jādemontē;
– kādā apjomā demontējami VES pamati, kabeļi, transformatoru iekārtas, pievedceļi un cita ar VES ekspluatāciju saistītā infrastruktūra;
– kādā apjomā pēc demontāžas atjaunojama teritorija;
– kā apsaimniekojami demontāžas rezultātā radušies materiāli un atkritumi;
– kura institūcija kontrolē šo pienākumu izpildi;
– kas sedz demontāžas un teritorijas atjaunošanas izmaksas gadījumā, ja elektroenerģijas ražotājs vai VES īpašnieks ir maksātnespējīgs, likvidēts vai citādi nespēj šīs saistības izpildīt.
Manā ieskatā VES ekspluatācijas regulējumu nevar uzskatīt par pilnīgu, ja tajā detalizēti noteiktas prasības VES darbības laikā, bet nav noteikts, kas notiek brīdī, kad VES vairs netiek ekspluatēta.
Īpaši būtisks ir finansiālā nodrošinājuma jautājums.
Lieljaudas VES demontāža, būvju un infrastruktūras likvidēšana un teritorijas atjaunošana var radīt ievērojamas izmaksas. VES ekspluatācijas periods savukārt var ilgt vairākus gadu desmitus.
Nav iespējams garantēt, ka pēc vairākiem gadu desmitiem konkrētais projekta uzņēmums būs tādā pašā finansiālajā stāvoklī kā VES būvniecības vai ekspluatācijas sākumā.
Ja demontāžas pienākums nav nodrošināts ar atbilstošu finansiālu garantiju, pastāv risks, ka operatora maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā izmaksas par pamestu VES un tās infrastruktūras demontāžu var nākties segt zemes īpašniekam, pašvaldībai vai valstij.
36. punktā paredzētā obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana šo risku neatrisina, jo tās mērķis ir trešajām personām VES darbības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšana, nevis VES ekspluatācijas beigās nepieciešamās demontāžas finansēšana.
Priekšlikums - Papildināt noteikumu projektu ar atsevišķām prasībām VES ekspluatācijas izbeigšanai un demontāžai.
Noteikumos nepieciešams paredzēt vismaz:
– skaidrus kritērijus, kad VES uzskatāma par ekspluatāciju izbeigušu;
– konkrētu termiņu, kādā pēc ekspluatācijas izbeigšanas VES un ar tās darbību saistītā infrastruktūra ir jādemontē;
– prasības attiecībā uz VES pamatu, kabeļu, transformatoru, ceļu un citas infrastruktūras demontāžu vai saglabāšanas pieļaujamību;
– prasības teritorijas rekultivācijai un iepriekšējā vai citādi atbilstoša zemes izmantošanas stāvokļa atjaunošanai;
– prasības demontāžas materiālu un atkritumu apsaimniekošanai;
– kompetento institūciju, kura kontrolē šo prasību izpildi;
– pienākumu pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas nodrošināt pietiekamu finansiālu garantiju VES demontāžai un teritorijas atjaunošanai.
Finansiālajam nodrošinājumam jābūt tādam, lai tas būtu pieejams demontāžas veikšanai arī tad, ja VES īpašnieks vai operators nākotnē kļūst maksātnespējīgs vai izbeidz darbību.
Tādēļ būtu izvērtējama bankas garantija, apdrošināšanas instruments, finanšu nodrošinājums vai cits mehānisms, kura līdzekļi nav atkarīgi tikai no projekta uzņēmuma finansiālā stāvokļa ekspluatācijas beigās.
Finansiālā nodrošinājuma apmērs periodiski jāpārskata, ņemot vērā faktiskās demontāžas un teritorijas atjaunošanas izmaksas.
Atsevišķi nepieciešams novērst iespēju neekspluatētu VES ilgstoši saglabāt teritorijā bez skaidra statusa.
Ja VES noteiktu laiku elektroenerģiju neražo un nav objektīva pamata uzskatīt, ka ekspluatācija tiks atjaunota, operatoram jābūt pienākumam vai nu pamatot turpmāku VES saglabāšanu un tās tehnisko drošību, vai uzsākt ekspluatācijas izbeigšanas un demontāžas procedūru.
Pretējā gadījumā teritorijā potenciāli var ilgstoši atrasties tehniski novecojoša un neuzraudzīta vairāk nekā 200 metru augsta konstrukcija.
Pamatojums - VES ekspluatācijas regulējumam jāaptver pilns iekārtas ekspluatācijas dzīves cikls – no ekspluatācijas uzsākšanas līdz tās drošai izbeigšanai un objekta demontāžai.
Atbildību par VES ekspluatācijas beigām nedrīkst atstāt risināšanai tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, kad var būt mainījies operators, zemes īpašnieks, projekta uzņēmuma finansiālais stāvoklis vai pats normatīvais regulējums.
Tieši ekspluatācijas sākumā ir jānodrošina, ka pastāv gan skaidrs juridisks pienākums VES demontēt, gan pietiekami finanšu līdzekļi šā pienākuma izpildei.
Pretējā gadījumā VES radītie ilgtermiņa finanšu un vides riski faktiski tiek pārcelti no projekta attīstītāja uz zemes īpašnieku, pašvaldību vai sabiedrību.
Iebildums par noteikumu projekta drošības prasībām – nav noteikta vienota kārtība VES avāriju un būtisku incidentu ziņošanai, izmeklēšanai, ārpuskārtas pārbaudēm un ekspluatācijas atsākšanai. Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības sadaļā nav skaidri noteikta vienota un pārbaudāma kārtība rīcībai VES avārijas vai būtiska tehniska incidenta gadījumā.
Noteikumu projektā paredzētas prasības ugunsdrošībai, civilajai aizsardzībai, avāriju riska izvērtēšanai un novēršanai, tomēr nav pietiekami skaidri noteikts, kas tieši notiek pēc tam, kad VES ekspluatācijas laikā avārija vai būtisks tehnisks incidents faktiski ir noticis vai konstatēts.
Nav skaidri noteikts:
– kādi notikumi uzskatāmi par avāriju vai būtisku incidentu;
– par kādiem notikumiem operatoram obligāti jāziņo kompetentajām institūcijām;
– cik ilgā laikā šāda informācija jāsniedz;
– kuras institūcijas informējamas atkarībā no incidenta rakstura;
– kas un kādā kārtībā noskaidro incidenta cēloņus;
– kad obligāti veicama VES ārpuskārtas tehniskā pārbaude;
– kādi nosacījumi jāizpilda pirms VES ekspluatācijas atsākšanas;
– kā tiek vērtēts, vai konstatētais defekts vai avārijas cēlonis var pastāvēt arī citās tā paša modeļa vai līdzīgas konstrukcijas VES;
– kā sabiedrība un tuvumā esošo īpašumu iedzīvotāji tiek informēti par avāriju, ja tās sekas vai atkārtošanās risks var viņus apdraudēt.
Manā ieskatā drošības regulējums nevar aprobežoties ar operatora pienākumu iepriekš sagatavot avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plānu.
Nepieciešams arī skaidrs normatīvs mehānisms:
avārija vai būtisks incidents → ziņošana → cēloņu noskaidrošana → ārpuskārtas tehniskā pārbaude → nepieciešamie drošības pasākumi → tikai pēc tam ekspluatācijas atsākšana.
Īpaši būtiski ir definēt būtisku incidentu pietiekami plaši.
Ziņošanas un izvērtēšanas pienākumam nevajadzētu rasties tikai tad, kad VES jau ir sabrukusi vai noticis cits negadījums ar smagām sekām.
Par būtisku incidentu būtu uzskatāmi arī gadījumi, kad tiek konstatētas pazīmes, kas var liecināt par būtisku drošības risku, piemēram:
– plaisas vai būtiska korozija nesošajās konstrukcijās;
– būtiski torņa vai pamatu bojājumi;
– lāpstiņas vai tās daļas atlūšana;
– būtiski lāpstiņu konstrukcijas bojājumi;
– gondolas vai citu konstrukciju elementu bojājumi vai krišana;
– VES ugunsgrēks;
– zibens vai ekstremālu laikapstākļu radīts būtisks konstrukcijas bojājums;
– neparedzēta konstrukcijas deformācija;
– drošības sistēmu būtiska atteice;
– cits tehnisks bojājums, kura dēļ pastāv VES konstrukcijas sabrukšanas, detaļu krišanas, ugunsgrēka vai cits būtisks apdraudējums.
Atsevišķi nepieciešams regulēt VES darbības atsākšanu pēc būtiska incidenta.
Manā ieskatā VES, kurai notikusi avārija vai konstatēts būtisks konstrukcijas vai drošības sistēmu bojājums, nedrīkst atsākt ekspluatāciju tikai pēc operatora vai tā nolīgta apkopes veicēja lēmuma.
Pirms ekspluatācijas atsākšanas jābūt dokumentētam tehniskam izvērtējumam, kas apliecina, ka avārijas vai incidenta cēlonis ir noskaidrots, nepieciešamie defekti novērsti un VES turpmāka ekspluatācija ir droša.
Būtisku avāriju un konstrukciju bojājumu gadījumos jāparedz arī kompetentās institūcijas kontrole pār VES ekspluatācijas atsākšanu.
Nepieciešams risināt arī iespējamu sistēmisku defektu risku.
Ja avārijas vai incidenta izmeklēšanā tiek konstatēts defekts, kas var būt saistīts ar konkrētās VES modeli, konstrukciju, izmantotajiem materiāliem, ražošanas sēriju, vecumu vai noteiktu ekspluatācijas apstākļu ietekmi, nedrīkst aprobežoties tikai ar konkrētās avarējušās VES pārbaudi.
Šādā situācijā jāparedz mehānisms, kas ļauj kompetentajai institūcijai noteikt ārpuskārtas pārbaudes arī citām potenciāli skartajām VES un nepieciešamības gadījumā līdz pārbaudes veikšanai ierobežot to ekspluatāciju.
Pretējā gadījumā iespējama situācija, kurā vienai VES jau konstatēts potenciāli sistēmisks drošības defekts, bet citas tehniski līdzīgas VES turpina ekspluatāciju līdz brīdim, kad līdzīgs defekts tiek konstatēts arī tajās vai notiek nākamais negadījums.
Priekšlikums - papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar vienotu VES avāriju un būtisku incidentu pārvaldības kārtību, paredzot vismaz:
– avārijas un būtiska incidenta definīciju vai skaidrus kritērijus;
– operatora pienākumu nekavējoties vai konkrētā īsā termiņā ziņot par šādiem notikumiem kompetentajām institūcijām;
– obligāti iesniedzamās informācijas apjomu;
– pienākumu saglabāt incidenta tehniskos un VES darbības datus tā cēloņu noskaidrošanai;
– obligātu ārpuskārtas tehnisko pārbaudi noteikta veida incidentu gadījumos;
– prasības avārijas vai būtiska incidenta cēloņu noskaidrošanai;
– skaidrus nosacījumus VES ekspluatācijas atsākšanai;
– kompetentās institūcijas tiesības noteikt papildu drošības pasākumus vai aizliegt VES ekspluatācijas atsākšanu līdz to izpildei;
– mehānismu citu tā paša modeļa, konstrukcijas vai citādi potenciāli skarto VES ārpuskārtas pārbaudei, ja konstatēts iespējams sistēmisks defekts;
– sabiedrības informēšanu par būtiskām VES avārijām un incidentiem, ja tiem ir vai var būt ietekme ārpus VES teritorijas.
Papildus ierosinu izveidot centralizētu VES avāriju un būtisku incidentu uzskaiti.
Šādā uzskaitē būtu apkopojama vismaz informācija par notikuma datumu, VES modeli un vecumu, incidenta veidu, konstatēto cēloni, veiktajiem drošības pasākumiem un informāciju par to, vai konstatētais defekts var attiekties arī uz citām VES.
Sabiedrībai pieejamā daļā nav nepieciešams publicēt komercnoslēpumu vai tehniski sensitīvu informāciju, taču informācijai par būtiskām avārijām, to raksturu un veiktajiem drošības pasākumiem jābūt publiski pieejamai.
Šādi dati būtu būtiski ne tikai sabiedrības informēšanai, bet arī pašām uzraugošajām institūcijām, lai ilgākā laika periodā identificētu atkārtotus tehniskos defektus, konkrētu VES modeļu problēmas vai citus sistēmiskus ekspluatācijas riskus.
Pamatojums - VES avāriju pārvaldības sistēmas mērķim jābūt ne tikai reaģēt uz konkrēto negadījumu, bet arī nepieļaut tā atkārtošanos.
Ja vienas VES avārija sniedz informāciju par potenciāli sistēmisku tehnisku problēmu, šī informācija jāizmanto preventīvi arī citu VES drošības izvērtēšanai.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumos nepieciešama pilna un pārbaudāma drošības ķēde – no incidenta konstatēšanas un obligātas ziņošanas līdz cēloņu noskaidrošanai, ārpuskārtas pārbaudēm, korektīvajiem pasākumiem un kontrolētai ekspluatācijas atsākšanai.
Pretējā gadījumā noteikumi detalizēti regulē gatavošanos iespējamai avārijai, bet nepietiekami regulē rīcību brīdī, kad šāda avārija vai būtisks incidents faktiski ir noticis.
Iebildums par noteikumu projekta drošības prasībām – nav pietiekami noregulēta cilvēku aizsardzība teritorijā ap VES ledus krišanas, konstrukciju daļu atlūšanas un citu paaugstināta riska apstākļu gadījumā. Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības prasībās nav pietiekami noregulēta cilvēku aizsardzība teritorijā ap VES gadījumos, kad pastāv ledus krišanas, konstrukciju vai to daļu atlūšanas vai cits paaugstināts drošības risks.
31. punkts paredz VES aprīkot ar ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmu, kas automātiski aptur VES darbību bīstamos apstākļos.
Tomēr VES apturēšana pati par sevi nenozīmē, ka apdraudējums cilvēkiem teritorijā ap VES ir nekavējoties beidzies.
Ja uz VES lāpstiņām vai citām konstrukcijām jau ir izveidojies apledojums, ledus var nokrist arī pēc VES apturēšanas. Tāpat tehniska bojājuma gadījumā apdraudējumu var radīt lāpstiņas, konstrukciju elementi vai citas atlūzušas daļas.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– kā tiek noteikta teritorija, kurā šādos apstākļos var pastāvēt apdraudējums cilvēkiem;
– kā cilvēki tiek brīdināti par iespējamu ledus krišanas vai citu apdraudējumu;
– vai un kādos gadījumos ierobežojama piekļuve teritorijai ap VES;
– kā rīkojas, ja riska zonā atrodas publiski pieejams ceļš, meža ceļš, gājēju vai velosipēdu maršruts, atpūtas vieta vai cita cilvēkiem pieejama teritorija;
– kā tiek noteikts brīdis, kad pēc VES apturēšanas apdraudējums ir beidzies un VES darbību vai piekļuvi teritorijai var atjaunot;
– kā tiek dokumentēti ledus krišanas, konstrukciju daļu krišanas vai citi ar cilvēku drošību saistīti incidenti.
Šis jautājums ir īpaši būtisks, ņemot vērā mūsdienu VES izmērus. VES kopējais augstums var pārsniegt 250 metrus un rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk.
Tādēļ drošības regulējumā nepietiek noteikt tikai tehnisku prasību VES automātiski apturēt.
Jābūt noregulētai arī cilvēku faktiskajai aizsardzībai teritorijā, kurā konkrētā riska sekas var izpausties.
Priekšlikums- papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar prasībām cilvēku aizsardzībai teritorijā ap VES.
Paredzēt, ka katrai VES vai vēja parkam, ņemot vērā konkrēto VES modeli, augstumu, rotora diametru, atrašanās vietu un identificētos riskus, tiek noteiktas riska zonas vismaz ledus krišanas un būtisku konstrukcijas daļu atlūšanas gadījumiem.
Noteikumos paredzēt vismaz:
– prasību pie VES un vietās, kur cilvēki var iekļūt identificētajā riska teritorijā, izvietot skaidras un saprotamas brīdinājuma zīmes;
– kārtību, kādā bīstamos meteoroloģiskos vai tehniskos apstākļos tiek ierobežota piekļuve riska teritorijai, ja tas nepieciešams cilvēku drošībai;
– īpašas prasības gadījumiem, kad riska teritorijā atrodas publiski pieejami ceļi, meža ceļi, takas, atpūtas vietas vai cita infrastruktūra;
– operatora pienākumu nodrošināt savlaicīgu informācijas nodošanu personām vai institūcijām, kuru pārziņā atrodas riska teritorijā esošie ceļi vai cita publiskā infrastruktūra;
– kritērijus, pēc kuriem nosaka, kad pēc apledojuma vai cita bīstama notikuma VES darbību drīkst atsākt un piekļuves ierobežojumus atcelt;
– ledus krišanas, konstrukciju daļu krišanas un citu būtisku drošības incidentu obligātu reģistrēšanu.
Drošības zonas lielumam nav obligāti jābūt vienādam visām VES. To iespējams noteikt pēc vienotas metodikas, ņemot vērā konkrētās VES tehniskos parametrus un iespējamo apdraudējumu.
Atsevišķi lūdzu izvērtēt konstrukciju vai lāpstiņu daļu atlūšanas risku.
31. punktā konkrēti regulēta zibens aizsardzība un apledojums, bet noteikumu projektā nav līdzvērtīgi konkrēta regulējuma situācijām, kad ekspluatācijas laikā tiek bojāta vai atlūst VES lāpstiņa vai cita konstrukcijas daļa.
Šāds risks būtu iekļaujams gan VES drošības zonas noteikšanā, gan avāriju riska izvērtējumā un cilvēku aizsardzības pasākumos.
Pamatojums - Tehniska sistēma, kas konstatē apledojumu un aptur VES, ir būtisks preventīvs pasākums, taču tā risina tikai vienu drošības ķēdes daļu.
Drošības regulējumam jāatbild arī uz praktisku jautājumu – kas notiek ar cilvēku, kurš tajā pašā laikā atrodas zem VES vai tās tuvumā.
Ja pastāv objektīvi identificējama teritorija, kurā noteiktos apstākļos iespējama ledus vai konstrukciju daļu krišana, jābūt noteiktai arī kārtībai, kā šajā teritorijā tiek nodrošināta cilvēku aizsardzība.
Tādēļ VES ekspluatācijas drošības prasībās nepieciešams savienot tehnisko riska konstatēšanu un VES apturēšanu ar praktiskiem pasākumiem cilvēku aizsardzībai uz zemes.
Noteikumu projekts regulē zibens aizsardzību, apledojumu, ugunsdrošību, civilās aizsardzības un avāriju risku jautājumus, civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu un personāla apmācību, taču tajā nav pietiekami skaidri noteikts:
– cik bieži obligāti veicama pašas VES konstrukciju tehniskā apsekošana;
– kādā apjomā pārbaudāms VES tornis, pamati, stiprinājumi un skrūvju savienojumi, lāpstiņas, gondola un citas drošībai būtiskas konstrukcijas;
– kā kontrolējama korozija, plaisas, materiālu nogurums, deformācijas un citi ar VES novecošanu saistīti riski;
– kam ir tiesības veikt šādu tehnisko apsekošanu;
– kā tiek dokumentēti un uzglabāti pārbaužu rezultāti;
– kurai kompetentajai valsts vai pašvaldības institūcijai tie iesniedzami;
– kā tiek neatkarīgi pārbaudīts, ka apsekošana faktiski ir veikta nepieciešamajā apjomā un konstatētie defekti ir novērsti;
– kādos gadījumos konstatētā tehniskā stāvokļa dēļ VES darbība ir nekavējoties ierobežojama vai apturama.
Šis jautājums nav teorētisks.
2026. gada 26. aprīlī Bunkas pagastā, Dienvidkurzemes novadā, nogāzās aptuveni pirms 15 gadiem uzstādīta vēja turbīna.
Pēc negadījuma Būvniecības valsts kontroles biroja pārstāvji publiski norādīja, ka turbīnā bijusi korozijas radīta plaisa un objekts, visticamāk, nav ticis pienācīgi apsekots, tādēļ korozijas radītie bojājumi nav savlaicīgi pamanīti.
Pēc šā negadījuma publiski tika aktualizēts arī jautājums par citu Latvijā esošo vecāko VES tehnisko stāvokli un nepieciešamību tās apsekot.
Īpaši būtiski, ka pēc Bunkas negadījuma publiski tika norādīts – līdz šim Latvijā nebija regulējuma, kas noteiktu pienākumu šādiem objektiem veikt regulāras apskates, un tika norādīts, ka šo problēmu paredzēts risināt topošajos VES ekspluatācijas noteikumos.
Tādēļ, iepazīstoties ar pašreiz publiskajai apspriešanai nodoto noteikumu projektu, man rodas būtisks jautājums – kur tieši projektā šis pēc Bunkas negadījuma identificētais regulējuma trūkums ir novērsts?
Manā ieskatā nepietiek paļauties tikai uz operatora veiktu ikdienas tehnisko apkopi vai VES ražotāja noteikto apkopes grafiku.
Ražotāja apkopes prasības primāri attiecas uz konkrētās iekārtas ekspluatāciju. Savukārt valstij ir jānodrošina sabiedrības drošības kontrole un jāpārliecinās, ka VES konstrukcijas visā ekspluatācijas laikā ir drošas cilvēkiem, blakus esošajiem īpašumiem un apkārtējai videi.
VES novecojot, šādas kontroles nozīme tikai pieaug.
Korozija, materiālu nogurums, ilgstošas cikliskas slodzes, stiprinājumu stāvokļa izmaiņas un citi konstrukciju novecošanas procesi var attīstīties pakāpeniski vairāku gadu laikā.
Tādēļ ekspluatācijas regulējumam jāparedz ne tikai rīcība pēc avārijas, bet sistēma, kuras mērķis ir šādu avāriju savlaicīga novēršana.
Priekšlikums - Papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar atsevišķu prasību par obligātu periodisku VES tehniskā stāvokļa apsekošanu visā tās ekspluatācijas laikā.
Noteikumos nepieciešams noteikt vismaz:
– minimālo periodiskās tehniskās apsekošanas regularitāti;
– obligāti pārbaudāmās VES konstrukcijas un elementus;
– pastiprinātas vai biežākas pārbaudes vecākām VES un gadījumos, kad konstatētas konstrukciju novecošanas pazīmes;
– prasības apsekošanu veicošo personu kompetencei un neatkarībai;
– vienotu prasību pārbaužu rezultātu dokumentēšanai;
– pienākumu pārbaužu rezultātus iesniegt kompetentajai institūcijai;
– kompetentās institūcijas tiesības pārbaudīt apsekošanas kvalitāti un pieprasīt papildu pārbaudes;
– konkrētus kritērijus, pie kuriem VES ekspluatācija nekavējoties ierobežojama vai apturama līdz defektu novēršanai;
– ārpuskārtas tehnisko apsekošanu pēc būtiskiem negadījumiem, ekstremāliem laikapstākļiem, konstrukciju bojājumiem vai citiem notikumiem, kas var ietekmēt VES konstrukciju drošību.
Pārbaužu regularitātei jābūt balstītai riska izvērtējumā, ņemot vērā arī VES vecumu, konstrukcijas tipu, tehnisko stāvokli un ekspluatācijas apstākļus.
Vienlaikus nepieciešams noteikt skaidru institucionālo atbildību par šo prasību uzraudzību. Nedrīkst izveidoties situācija, kurā operators ir atbildīgs par VES apsekošanu, bet neviena kompetentā institūcija sistemātiski nepārbauda, vai apsekošana ir veikta pienācīgi un vai konstatētie defekti ir novērsti.
Pamatojums - 2026. gada Bunkas pagasta negadījums praktiski parādīja sekas, kādas var rasties, ja konstrukcijas novecošanas un korozijas radīti bojājumi netiek savlaicīgi konstatēti.
Īpaši būtiski ir tas, ka šis negadījums noticis laikā, kad tiek izstrādāti tieši VES ekspluatācijas noteikumi, un pēc negadījuma publiski tika norādīts uz nepieciešamību normatīvajā regulējumā risināt regulāru VES tehnisko apsekošanu.
Tādēļ uzskatu, ka noteikumu pieņemšana, nenosakot skaidru, obligātu un pārbaudāmu VES konstrukciju periodiskās tehniskās kontroles sistēmu, atstātu neatrisinātu vienu no būtiskākajiem praksē jau identificētajiem VES ekspluatācijas drošības riskiem.
VES ekspluatācijas drošību nevar nodrošināt tikai ar prasībām attiecībā uz avāriju plāniem un rīcību pēc negadījuma. Regulējumam primāri jānodrošina, lai tehniski bīstams stāvoklis tiktu identificēts pirms avārijas.
Iebildums par noteikumu projekta tvērumu – nav noregulēta VES ekspluatācijas izbeigšana, demontāža, teritorijas atjaunošana un finansiālais nodrošinājums šo pienākumu izpildei. Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā, kura mērķis ir noteikt prasības drošai VES ekspluatācijai, nav skaidri noregulēts viens no būtiskiem VES dzīves cikla posmiem – ekspluatācijas izbeigšana.
Noteikumu projektā nav pietiekami skaidri noteikts:
– cik ilgā laikā pēc VES ekspluatācijas izbeigšanas iekārta ir jādemontē;
– kādā apjomā demontējami VES pamati, kabeļi, transformatoru iekārtas, pievedceļi un cita ar VES ekspluatāciju saistītā infrastruktūra;
– kādā apjomā pēc demontāžas atjaunojama teritorija;
– kā apsaimniekojami demontāžas rezultātā radušies materiāli un atkritumi;
– kura institūcija kontrolē šo pienākumu izpildi;
– kas sedz demontāžas un teritorijas atjaunošanas izmaksas gadījumā, ja elektroenerģijas ražotājs vai VES īpašnieks ir maksātnespējīgs, likvidēts vai citādi nespēj šīs saistības izpildīt.
Manā ieskatā VES ekspluatācijas regulējumu nevar uzskatīt par pilnīgu, ja tajā detalizēti noteiktas prasības VES darbības laikā, bet nav noteikts, kas notiek brīdī, kad VES vairs netiek ekspluatēta.
Īpaši būtisks ir finansiālā nodrošinājuma jautājums.
Lieljaudas VES demontāža, būvju un infrastruktūras likvidēšana un teritorijas atjaunošana var radīt ievērojamas izmaksas. VES ekspluatācijas periods savukārt var ilgt vairākus gadu desmitus.
Nav iespējams garantēt, ka pēc vairākiem gadu desmitiem konkrētais projekta uzņēmums būs tādā pašā finansiālajā stāvoklī kā VES būvniecības vai ekspluatācijas sākumā.
Ja demontāžas pienākums nav nodrošināts ar atbilstošu finansiālu garantiju, pastāv risks, ka operatora maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā izmaksas par pamestu VES un tās infrastruktūras demontāžu var nākties segt zemes īpašniekam, pašvaldībai vai valstij.
36. punktā paredzētā obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana šo risku neatrisina, jo tās mērķis ir trešajām personām VES darbības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšana, nevis VES ekspluatācijas beigās nepieciešamās demontāžas finansēšana.
Priekšlikums - Papildināt noteikumu projektu ar atsevišķām prasībām VES ekspluatācijas izbeigšanai un demontāžai.
Noteikumos nepieciešams paredzēt vismaz:
– skaidrus kritērijus, kad VES uzskatāma par ekspluatāciju izbeigušu;
– konkrētu termiņu, kādā pēc ekspluatācijas izbeigšanas VES un ar tās darbību saistītā infrastruktūra ir jādemontē;
– prasības attiecībā uz VES pamatu, kabeļu, transformatoru, ceļu un citas infrastruktūras demontāžu vai saglabāšanas pieļaujamību;
– prasības teritorijas rekultivācijai un iepriekšējā vai citādi atbilstoša zemes izmantošanas stāvokļa atjaunošanai;
– prasības demontāžas materiālu un atkritumu apsaimniekošanai;
– kompetento institūciju, kura kontrolē šo prasību izpildi;
– pienākumu pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas nodrošināt pietiekamu finansiālu garantiju VES demontāžai un teritorijas atjaunošanai.
Finansiālajam nodrošinājumam jābūt tādam, lai tas būtu pieejams demontāžas veikšanai arī tad, ja VES īpašnieks vai operators nākotnē kļūst maksātnespējīgs vai izbeidz darbību.
Tādēļ būtu izvērtējama bankas garantija, apdrošināšanas instruments, finanšu nodrošinājums vai cits mehānisms, kura līdzekļi nav atkarīgi tikai no projekta uzņēmuma finansiālā stāvokļa ekspluatācijas beigās.
Finansiālā nodrošinājuma apmērs periodiski jāpārskata, ņemot vērā faktiskās demontāžas un teritorijas atjaunošanas izmaksas.
Atsevišķi nepieciešams novērst iespēju neekspluatētu VES ilgstoši saglabāt teritorijā bez skaidra statusa.
Ja VES noteiktu laiku elektroenerģiju neražo un nav objektīva pamata uzskatīt, ka ekspluatācija tiks atjaunota, operatoram jābūt pienākumam vai nu pamatot turpmāku VES saglabāšanu un tās tehnisko drošību, vai uzsākt ekspluatācijas izbeigšanas un demontāžas procedūru.
Pretējā gadījumā teritorijā potenciāli var ilgstoši atrasties tehniski novecojoša un neuzraudzīta vairāk nekā 200 metru augsta konstrukcija.
Pamatojums - VES ekspluatācijas regulējumam jāaptver pilns iekārtas ekspluatācijas dzīves cikls – no ekspluatācijas uzsākšanas līdz tās drošai izbeigšanai un objekta demontāžai.
Atbildību par VES ekspluatācijas beigām nedrīkst atstāt risināšanai tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, kad var būt mainījies operators, zemes īpašnieks, projekta uzņēmuma finansiālais stāvoklis vai pats normatīvais regulējums.
Tieši ekspluatācijas sākumā ir jānodrošina, ka pastāv gan skaidrs juridisks pienākums VES demontēt, gan pietiekami finanšu līdzekļi šā pienākuma izpildei.
Pretējā gadījumā VES radītie ilgtermiņa finanšu un vides riski faktiski tiek pārcelti no projekta attīstītāja uz zemes īpašnieku, pašvaldību vai sabiedrību.
Iebildums par noteikumu projekta drošības prasībām – nav noteikta vienota kārtība VES avāriju un būtisku incidentu ziņošanai, izmeklēšanai, ārpuskārtas pārbaudēm un ekspluatācijas atsākšanai. Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības sadaļā nav skaidri noteikta vienota un pārbaudāma kārtība rīcībai VES avārijas vai būtiska tehniska incidenta gadījumā.
Noteikumu projektā paredzētas prasības ugunsdrošībai, civilajai aizsardzībai, avāriju riska izvērtēšanai un novēršanai, tomēr nav pietiekami skaidri noteikts, kas tieši notiek pēc tam, kad VES ekspluatācijas laikā avārija vai būtisks tehnisks incidents faktiski ir noticis vai konstatēts.
Nav skaidri noteikts:
– kādi notikumi uzskatāmi par avāriju vai būtisku incidentu;
– par kādiem notikumiem operatoram obligāti jāziņo kompetentajām institūcijām;
– cik ilgā laikā šāda informācija jāsniedz;
– kuras institūcijas informējamas atkarībā no incidenta rakstura;
– kas un kādā kārtībā noskaidro incidenta cēloņus;
– kad obligāti veicama VES ārpuskārtas tehniskā pārbaude;
– kādi nosacījumi jāizpilda pirms VES ekspluatācijas atsākšanas;
– kā tiek vērtēts, vai konstatētais defekts vai avārijas cēlonis var pastāvēt arī citās tā paša modeļa vai līdzīgas konstrukcijas VES;
– kā sabiedrība un tuvumā esošo īpašumu iedzīvotāji tiek informēti par avāriju, ja tās sekas vai atkārtošanās risks var viņus apdraudēt.
Manā ieskatā drošības regulējums nevar aprobežoties ar operatora pienākumu iepriekš sagatavot avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plānu.
Nepieciešams arī skaidrs normatīvs mehānisms:
avārija vai būtisks incidents → ziņošana → cēloņu noskaidrošana → ārpuskārtas tehniskā pārbaude → nepieciešamie drošības pasākumi → tikai pēc tam ekspluatācijas atsākšana.
Īpaši būtiski ir definēt būtisku incidentu pietiekami plaši.
Ziņošanas un izvērtēšanas pienākumam nevajadzētu rasties tikai tad, kad VES jau ir sabrukusi vai noticis cits negadījums ar smagām sekām.
Par būtisku incidentu būtu uzskatāmi arī gadījumi, kad tiek konstatētas pazīmes, kas var liecināt par būtisku drošības risku, piemēram:
– plaisas vai būtiska korozija nesošajās konstrukcijās;
– būtiski torņa vai pamatu bojājumi;
– lāpstiņas vai tās daļas atlūšana;
– būtiski lāpstiņu konstrukcijas bojājumi;
– gondolas vai citu konstrukciju elementu bojājumi vai krišana;
– VES ugunsgrēks;
– zibens vai ekstremālu laikapstākļu radīts būtisks konstrukcijas bojājums;
– neparedzēta konstrukcijas deformācija;
– drošības sistēmu būtiska atteice;
– cits tehnisks bojājums, kura dēļ pastāv VES konstrukcijas sabrukšanas, detaļu krišanas, ugunsgrēka vai cits būtisks apdraudējums.
Atsevišķi nepieciešams regulēt VES darbības atsākšanu pēc būtiska incidenta.
Manā ieskatā VES, kurai notikusi avārija vai konstatēts būtisks konstrukcijas vai drošības sistēmu bojājums, nedrīkst atsākt ekspluatāciju tikai pēc operatora vai tā nolīgta apkopes veicēja lēmuma.
Pirms ekspluatācijas atsākšanas jābūt dokumentētam tehniskam izvērtējumam, kas apliecina, ka avārijas vai incidenta cēlonis ir noskaidrots, nepieciešamie defekti novērsti un VES turpmāka ekspluatācija ir droša.
Būtisku avāriju un konstrukciju bojājumu gadījumos jāparedz arī kompetentās institūcijas kontrole pār VES ekspluatācijas atsākšanu.
Nepieciešams risināt arī iespējamu sistēmisku defektu risku.
Ja avārijas vai incidenta izmeklēšanā tiek konstatēts defekts, kas var būt saistīts ar konkrētās VES modeli, konstrukciju, izmantotajiem materiāliem, ražošanas sēriju, vecumu vai noteiktu ekspluatācijas apstākļu ietekmi, nedrīkst aprobežoties tikai ar konkrētās avarējušās VES pārbaudi.
Šādā situācijā jāparedz mehānisms, kas ļauj kompetentajai institūcijai noteikt ārpuskārtas pārbaudes arī citām potenciāli skartajām VES un nepieciešamības gadījumā līdz pārbaudes veikšanai ierobežot to ekspluatāciju.
Pretējā gadījumā iespējama situācija, kurā vienai VES jau konstatēts potenciāli sistēmisks drošības defekts, bet citas tehniski līdzīgas VES turpina ekspluatāciju līdz brīdim, kad līdzīgs defekts tiek konstatēts arī tajās vai notiek nākamais negadījums.
Priekšlikums - papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar vienotu VES avāriju un būtisku incidentu pārvaldības kārtību, paredzot vismaz:
– avārijas un būtiska incidenta definīciju vai skaidrus kritērijus;
– operatora pienākumu nekavējoties vai konkrētā īsā termiņā ziņot par šādiem notikumiem kompetentajām institūcijām;
– obligāti iesniedzamās informācijas apjomu;
– pienākumu saglabāt incidenta tehniskos un VES darbības datus tā cēloņu noskaidrošanai;
– obligātu ārpuskārtas tehnisko pārbaudi noteikta veida incidentu gadījumos;
– prasības avārijas vai būtiska incidenta cēloņu noskaidrošanai;
– skaidrus nosacījumus VES ekspluatācijas atsākšanai;
– kompetentās institūcijas tiesības noteikt papildu drošības pasākumus vai aizliegt VES ekspluatācijas atsākšanu līdz to izpildei;
– mehānismu citu tā paša modeļa, konstrukcijas vai citādi potenciāli skarto VES ārpuskārtas pārbaudei, ja konstatēts iespējams sistēmisks defekts;
– sabiedrības informēšanu par būtiskām VES avārijām un incidentiem, ja tiem ir vai var būt ietekme ārpus VES teritorijas.
Papildus ierosinu izveidot centralizētu VES avāriju un būtisku incidentu uzskaiti.
Šādā uzskaitē būtu apkopojama vismaz informācija par notikuma datumu, VES modeli un vecumu, incidenta veidu, konstatēto cēloni, veiktajiem drošības pasākumiem un informāciju par to, vai konstatētais defekts var attiekties arī uz citām VES.
Sabiedrībai pieejamā daļā nav nepieciešams publicēt komercnoslēpumu vai tehniski sensitīvu informāciju, taču informācijai par būtiskām avārijām, to raksturu un veiktajiem drošības pasākumiem jābūt publiski pieejamai.
Šādi dati būtu būtiski ne tikai sabiedrības informēšanai, bet arī pašām uzraugošajām institūcijām, lai ilgākā laika periodā identificētu atkārtotus tehniskos defektus, konkrētu VES modeļu problēmas vai citus sistēmiskus ekspluatācijas riskus.
Pamatojums - VES avāriju pārvaldības sistēmas mērķim jābūt ne tikai reaģēt uz konkrēto negadījumu, bet arī nepieļaut tā atkārtošanos.
Ja vienas VES avārija sniedz informāciju par potenciāli sistēmisku tehnisku problēmu, šī informācija jāizmanto preventīvi arī citu VES drošības izvērtēšanai.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumos nepieciešama pilna un pārbaudāma drošības ķēde – no incidenta konstatēšanas un obligātas ziņošanas līdz cēloņu noskaidrošanai, ārpuskārtas pārbaudēm, korektīvajiem pasākumiem un kontrolētai ekspluatācijas atsākšanai.
Pretējā gadījumā noteikumi detalizēti regulē gatavošanos iespējamai avārijai, bet nepietiekami regulē rīcību brīdī, kad šāda avārija vai būtisks incidents faktiski ir noticis.
Iebildums par noteikumu projekta drošības prasībām – nav pietiekami noregulēta cilvēku aizsardzība teritorijā ap VES ledus krišanas, konstrukciju daļu atlūšanas un citu paaugstināta riska apstākļu gadījumā. Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības prasībās nav pietiekami noregulēta cilvēku aizsardzība teritorijā ap VES gadījumos, kad pastāv ledus krišanas, konstrukciju vai to daļu atlūšanas vai cits paaugstināts drošības risks.
31. punkts paredz VES aprīkot ar ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmu, kas automātiski aptur VES darbību bīstamos apstākļos.
Tomēr VES apturēšana pati par sevi nenozīmē, ka apdraudējums cilvēkiem teritorijā ap VES ir nekavējoties beidzies.
Ja uz VES lāpstiņām vai citām konstrukcijām jau ir izveidojies apledojums, ledus var nokrist arī pēc VES apturēšanas. Tāpat tehniska bojājuma gadījumā apdraudējumu var radīt lāpstiņas, konstrukciju elementi vai citas atlūzušas daļas.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– kā tiek noteikta teritorija, kurā šādos apstākļos var pastāvēt apdraudējums cilvēkiem;
– kā cilvēki tiek brīdināti par iespējamu ledus krišanas vai citu apdraudējumu;
– vai un kādos gadījumos ierobežojama piekļuve teritorijai ap VES;
– kā rīkojas, ja riska zonā atrodas publiski pieejams ceļš, meža ceļš, gājēju vai velosipēdu maršruts, atpūtas vieta vai cita cilvēkiem pieejama teritorija;
– kā tiek noteikts brīdis, kad pēc VES apturēšanas apdraudējums ir beidzies un VES darbību vai piekļuvi teritorijai var atjaunot;
– kā tiek dokumentēti ledus krišanas, konstrukciju daļu krišanas vai citi ar cilvēku drošību saistīti incidenti.
Šis jautājums ir īpaši būtisks, ņemot vērā mūsdienu VES izmērus. VES kopējais augstums var pārsniegt 250 metrus un rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk.
Tādēļ drošības regulējumā nepietiek noteikt tikai tehnisku prasību VES automātiski apturēt.
Jābūt noregulētai arī cilvēku faktiskajai aizsardzībai teritorijā, kurā konkrētā riska sekas var izpausties.
Priekšlikums- papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar prasībām cilvēku aizsardzībai teritorijā ap VES.
Paredzēt, ka katrai VES vai vēja parkam, ņemot vērā konkrēto VES modeli, augstumu, rotora diametru, atrašanās vietu un identificētos riskus, tiek noteiktas riska zonas vismaz ledus krišanas un būtisku konstrukcijas daļu atlūšanas gadījumiem.
Noteikumos paredzēt vismaz:
– prasību pie VES un vietās, kur cilvēki var iekļūt identificētajā riska teritorijā, izvietot skaidras un saprotamas brīdinājuma zīmes;
– kārtību, kādā bīstamos meteoroloģiskos vai tehniskos apstākļos tiek ierobežota piekļuve riska teritorijai, ja tas nepieciešams cilvēku drošībai;
– īpašas prasības gadījumiem, kad riska teritorijā atrodas publiski pieejami ceļi, meža ceļi, takas, atpūtas vietas vai cita infrastruktūra;
– operatora pienākumu nodrošināt savlaicīgu informācijas nodošanu personām vai institūcijām, kuru pārziņā atrodas riska teritorijā esošie ceļi vai cita publiskā infrastruktūra;
– kritērijus, pēc kuriem nosaka, kad pēc apledojuma vai cita bīstama notikuma VES darbību drīkst atsākt un piekļuves ierobežojumus atcelt;
– ledus krišanas, konstrukciju daļu krišanas un citu būtisku drošības incidentu obligātu reģistrēšanu.
Drošības zonas lielumam nav obligāti jābūt vienādam visām VES. To iespējams noteikt pēc vienotas metodikas, ņemot vērā konkrētās VES tehniskos parametrus un iespējamo apdraudējumu.
Atsevišķi lūdzu izvērtēt konstrukciju vai lāpstiņu daļu atlūšanas risku.
31. punktā konkrēti regulēta zibens aizsardzība un apledojums, bet noteikumu projektā nav līdzvērtīgi konkrēta regulējuma situācijām, kad ekspluatācijas laikā tiek bojāta vai atlūst VES lāpstiņa vai cita konstrukcijas daļa.
Šāds risks būtu iekļaujams gan VES drošības zonas noteikšanā, gan avāriju riska izvērtējumā un cilvēku aizsardzības pasākumos.
Pamatojums - Tehniska sistēma, kas konstatē apledojumu un aptur VES, ir būtisks preventīvs pasākums, taču tā risina tikai vienu drošības ķēdes daļu.
Drošības regulējumam jāatbild arī uz praktisku jautājumu – kas notiek ar cilvēku, kurš tajā pašā laikā atrodas zem VES vai tās tuvumā.
Ja pastāv objektīvi identificējama teritorija, kurā noteiktos apstākļos iespējama ledus vai konstrukciju daļu krišana, jābūt noteiktai arī kārtībai, kā šajā teritorijā tiek nodrošināta cilvēku aizsardzība.
Tādēļ VES ekspluatācijas drošības prasībās nepieciešams savienot tehnisko riska konstatēšanu un VES apturēšanu ar praktiskiem pasākumiem cilvēku aizsardzībai uz zemes.
11.08.2026. 23:31
26-TA-1439/60
Fiziska persona
Iebildums par pielikuma 1.–3. punktu – zemas frekvences trokšņa aprēķinā izmantotās ēkas fasādes skaņas izolācijas standartvērtības var neatspoguļot konkrētās dzīvojamās ēkas faktisko aizsardzību. Iebilstu pret pielikumā paredzēto kārtību, ciktāl zemas frekvences trokšņa līmeņa noteikšanā dzīvojamās telpās pēc noklusējuma tiek izmantotas tabulā noteiktas ēkas fasādes skaņas izolācijas vērtības, bet konkrētās ēkas faktiskā fasādes skaņas izolācija tiek ņemta vērā tikai tad, ja mērījumu ceļā šādi dati jau ir iegūti.
Pielikuma 1. punktā paredzētajā aprēķinā viens no būtiskajiem parametriem ir ΔLσ – ēkas fasādes skaņas izolācijas līmenis.
Savukārt pielikuma 3. punkts paredz, ka tikai tad, ja mērījumu ceļā ir iegūti dati par faktisko troksnim visvairāk pakļautās fasādes skaņas izolācijas līmeni, pielikuma 2. punktā norādītās standartvērtības aizvieto ar mērījumos iegūtajām vērtībām.
Tādējādi aprēķinātais zemas frekvences trokšņa līmenis dzīvojamās telpās var būt būtiski atkarīgs nevis no konkrētās ēkas faktiskajām īpašībām, bet no normatīvajā aprēķina modelī pieņemtās fasādes skaņas izolācijas.
Tas ir īpaši būtiski Latvijas lauku teritorijās, kur VES tuvumā var atrasties ļoti dažāda vecuma un konstrukcijas dzīvojamās ēkas – tostarp vecākas koka dzīvojamās mājas, mūra ēkas, dažādos laikos pārbūvētas ēkas un ēkas ar atšķirīgiem logiem, durvīm un fasāžu konstrukcijām.
Nav pamata automātiski pieņemt, ka visu šo ēku faktiskā zemas frekvences skaņas izolācija atbilst vienai standartizētai aprēķina vērtību kopai.
Šim pieņēmumam ir tieša ietekme uz cilvēku aizsardzības līmeni.
7. punktā zemas frekvences trokšņa robežlielums tiek noteikts novērtēšanas vietā, proti, dzīvojamo un citu aizsargājamo ēku telpās.
Tādēļ ēkas fasādes izolācijas parametrs nav tikai tehniska aprēķina detaļa. Tas tieši ietekmē aprēķinu par to, vai konkrētajā dzīvojamajā telpā paredzētā VES ietekme atbildīs noteiktajam robežlielumam.
Ja aprēķinā tiek pieņemta labāka fasādes skaņas izolācija nekā konkrētajai ēkai faktiski piemīt, aprēķinātais iekštelpu zemas frekvences trokšņa līmenis var tikt novērtēts zemāks par faktisko.
Nav skaidrs arī, uz kādu Latvijas dzīvojamo ēku fondu pielikuma 2. punktā noteiktās fasādes izolācijas vērtības ir balstītas.
Lūdzu anotācijā vai noteikumu projekta pamatojošajos materiālos norādīt:
– no kāda pētījuma, standarta vai cita avota iegūtas pielikuma 2. punktā izmantotās fasādes skaņas izolācijas vērtības;
– kāda tipa un vecuma ēkām šīs vērtības ir reprezentatīvas;
– vai ir izvērtēta šo vērtību piemērotība Latvijas lauku dzīvojamajām ēkām un viensētām;
– vai izvērtētas vecākas koka dzīvojamās ēkas;
– kā tiek nodrošināts piesardzības princips situācijā, kad konkrētās ēkas faktiskā fasādes skaņas izolācija nav zināma.
Priekšlikums. Papildināt pielikuma metodiku, nosakot, ka gadījumos, kad konkrētās novērtēšanas vietas fasādes faktiskā skaņas izolācija nav zināma, aprēķinā izmanto konservatīvu jeb cilvēka aizsardzībai nelabvēlīgāko pamatoti iespējamo fasādes skaņas izolācijas vērtību.Ja sākotnējais aprēķins liecina, ka zemas frekvences trokšņa līmenis novērtēšanas vietā tuvojas noteiktajam robežlielumam un aprēķina rezultātu būtiski ietekmē pieņemtā fasādes skaņas izolācija, pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas jāveic konkrētās troksnim visvairāk pakļautās fasādes faktiskās skaņas izolācijas mērījumi.
Tāpat faktiskās fasādes izolācijas mērījumi jāveic, ja pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas tiek saņemta pamatota sūdzība par zemas frekvences troksni un pastāv iespēja, ka standartizētā fasādes izolācijas vērtība neatspoguļo konkrētās ēkas faktiskās īpašības.
Mērījumu izmaksas šādos gadījumos sedz elektroenerģijas ražotājs.
Vienlaikus pielikumā vai anotācijā nepieciešams skaidri norādīt pielikuma 2. punktā izmantoto fasādes skaņas izolācijas vērtību zinātnisko un tehnisko pamatojumu un ēku tipus, kuriem tās uzskatāmas par reprezentatīvām.
Pamatojums - Zemas frekvences trokšņa robežlielums noteikts cilvēku aizsardzībai dzīvojamās telpās, nevis teorētiskai standartētas ēkas aizsardzībai.
Tādēļ aprēķina metodikai jāspēj pietiekami konservatīvi novērtēt arī tās dzīvojamās ēkas, kuru skaņas izolācija ir sliktāka par standartizētajā modelī pieņemto.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā VES projekts pēc aprēķina atbilst zemas frekvences trokšņa prasībām tikai tādēļ, ka modelī izmantota labāka ēkas fasādes skaņas izolācija nekā konkrētajai dzīvojamajai ēkai faktiski piemīt.
Uzskatu, ka šāds risks nav pieļaujams regulējumā, kura mērķis ir nodrošināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju.
Iebildums par pielikuma 1. punktu – nepieciešams pamatot rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota modeļa piemērojamību un nodrošināt konservatīvu novērtējumu sarežģīta reljefa apstākļos. Pielikuma 1. punktā zemas frekvences trokšņa aprēķina formulā skaņas izplatīšanās attāluma noteikšanai tiek izmantots VES torņa augstums un horizontālais attālums no VES pamata līdz novērtēšanas vietai.
Starptautiskajā VES trokšņa modelēšanas praksē VES patiešām tiek vienkāršoti modelēta kā punktveida skaņas avots rotora centra jeb rumbas augstumā, lai gan faktiskā aerodinamiskā trokšņa emisija rodas dažādās rotora diska vietās.
Tādēļ neiebilstu pret šāda modeļa izmantošanu kā aprēķina pamatprincipu.
Tomēr nepieciešams izvērtēt un skaidri noteikt šā vienkāršojuma piemērošanas robežas.
ISO 9613-2:2024 pielikumā par VES trokšņa aprēķināšanu ir norādīts, ka sarežģīta reljefa un skaņas aizseguma situācijās jāievēro piesardzība, piemērojot barjeru radīto skaņas vājinājumu. Paaugstināta reljefa gadījumā var būt nepieciešams ņemt vērā skaņas avota augstumu, kas ir lielāks par rumbas augstumu, piemēram, VES lāpstiņas gala augstumu, un/vai ierobežot aprēķinā piemērojamo aizseguma efektu.Tas ir būtiski arī Latvijas apstākļos, jo VES ne vienmēr tiek izvietotas līdzenā un atklātā teritorijā. Starp VES un dzīvojamo ēku var atrasties pauguri, reljefa paaugstinājumi, mežs vai citi elementi, kas ietekmē skaņas izplatīšanos.
Mūsdienu lieljaudas VES rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk, līdz ar to skaņas emisijas zona vertikāli aptver ļoti lielu telpu virs un zem rumbas augstuma.
Tādēļ aprēķina metodikai jānodrošina, ka rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota vienkāršojums konkrētajos apstākļos nerada nepamatoti optimistisku prognozi.
Priekšlikums - Lūdzu pielikumā vai anotācijā skaidri norādīt:
– uz kādu starptautiski atzītu metodiku vai standartu balstīta pielikuma 1. punktā izmantotā skaņas izplatīšanās aprēķina metode;
– vai rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota pieņēmums ir paredzēts piemērošanai bez papildu korekcijām arī sarežģīta reljefa apstākļos;
– kā metodikā tiek ņemta vērā situācija, kad starp VES un novērtēšanas vietu atrodas reljefa paaugstinājums;
– kā tiek nodrošināts, ka reljefa vai cita aizseguma radītais skaņas vājinājums netiek pārvērtēts;
– kādos gadījumos nepieciešams izmantot detalizētāku skaņas izplatīšanās modeli vai konservatīvāku skaņas avota augstuma pieņēmumu.
Papildināt metodiku ar nosacījumu, ka gadījumos, kad reljefs, VES izmēri vai citi apstākļi var būtiski ietekmēt vienkāršotā punktveida avota modeļa precizitāti, izmantojama detalizētāka aprēķina metode vai konservatīvākais pamatotais aprēķina scenārijs.
Pamatojums - Vienkāršotas aprēķina metodes izmantošana normatīvajā regulējumā ir pamatota tikai tad, ja ir skaidri noteiktas tās piemērošanas robežas un nodrošināts, ka vienkāršojums neizraisa cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgu trokšņa līmeņa nenovērtēšanu.
Īpaši būtiski tas ir mūsdienu VES gadījumā, kur rotora diametrs ir ļoti liels un faktiskā skaņas emisija rodas plašā rotora diska laukumā, nevis fiziski vienā punktā rumbas augstumā.
Tādēļ lūdzu metodikā skaidri noteikt, kā tiek nodrošināts konservatīvs zemas frekvences trokšņa novērtējums arī sarežģīta reljefa un citu nestandarta skaņas izplatīšanās apstākļu gadījumos.
Iebildums par pielikuma 1.–2. punktu – nav norādīts atmosfēras absorbcijas un zemes virsmas korekcijas koeficientu zinātniskais pamatojums un piemērojamība Latvijas apstākļiem. Iebilstu pret to, ka pielikuma 1. un 2. punktā zemas frekvences trokšņa aprēķinam noteikti atmosfēras absorbcijas un zemes virsmas apstākļu korekcijas koeficienti, taču noteikumu projektā un pašā aprēķina metodikā nav skaidrots šo koeficientu avots, to noteikšanas apstākļi un piemērojamība Latvijas klimatiskajiem un teritorijas apstākļiem.
Pielikuma 1. punkta formulā zemas frekvences skaņas spiediena līmeni ietekmē gan zemes virsmas apstākļu radītā korekcija ΔLgLF, gan atmosfēras izraisītā absorbcija ΔLα.
Savukārt pielikuma 2. punktā šiem aprēķiniem noteiktas konkrētas koeficientu vērtības dažādās frekvenču joslās.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– no kāda pētījuma, standarta vai ārvalstu normatīvā regulējuma šīs vērtības iegūtas;
– pie kādas gaisa temperatūras un relatīvā mitruma noteikti atmosfēras absorbcijas koeficienti;
– kādi skaņas izplatīšanās un meteoroloģiskie apstākļi pieņemti aprēķinā;
– kādi zemes virsmas apstākļi ir pamatā ΔLgLF vērtībām;
– vai izvērtēta šo koeficientu piemērotība Latvijas klimatiskajiem un teritorijas apstākļiem;
– vai aprēķins raksturo cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgus jeb skaņas izplatībai labvēlīgus apstākļus.
Pielikumā izmantotā aprēķina pieeja un koeficienti pēc būtības atbilst Dānijā izmantotajai zemas frekvences VES trokšņa aprēķina metodikai.
Dānijas metodikas pamatojošajos materiālos ir norādīts, ka atmosfēras absorbcijas koeficienti noteikti pie 10 °C gaisa temperatūras un 80 % relatīvā mitruma, savukārt trokšņa izplatīšanās aprēķins paredz skaņas izplatībai labvēlīgus meteoroloģiskos apstākļus.
Šāda informācija ir būtiska, jo koeficienti nav tikai matemātiskas konstantes – tie raksturo konkrētus fiziskus pieņēmumus par vidi, kurā skaņa izplatās.
Latvijas noteikumu projektā šie pieņēmumi nav izskaidroti.
Ja Latvijas regulējumā tiek pārņemta citā valstī izstrādāta metodika vai tās elementi, nepieciešams ne tikai pārņemt formulas un skaitliskās vērtības, bet arī izvērtēt un dokumentēt metodikas piemērojamību Latvijas apstākļiem.
Latvijā gada laikā būtiski mainās gaisa temperatūra, mitrums un zemes virsmas stāvoklis. Zemes virsma var būt sausa, mitra, sasalusi vai klāta ar sniegu, un VES apkārtnē var atrasties lauksaimniecības zemes, meži un cita veida teritorijas.
Tādēļ nepieciešams pamatot, vai pielikumā noteiktās konstantās vērtības visos šajos apstākļos nodrošina pietiekami konservatīvu cilvēku aizsardzības līmeni.
Īpaši būtiski ir tas, kādi meteoroloģiskie apstākļi tiek pieņemti trokšņa izplatīšanās aprēķinā.
VES radītā trokšņa ietekme dzīvesvietā nav nemainīga. To ietekmē ne tikai pašas VES darbības režīms, bet arī skaņas izplatīšanās apstākļi.
Tādēļ normatīvajā metodikā jābūt nepārprotami noteiktam, ka atbilstība trokšņa robežlielumiem tiek prognozēta tādos pamatoti iespējamos apstākļos, kuros VES radītā skaņa uz konkrēto novērtēšanas vietu izplatās vislabvēlīgāk, nevis tikai vidējos meteoroloģiskajos apstākļos.
Priekšlikums - pielikumā vai anotācijā skaidri norādīt:
– pielikuma 2. punktā noteikto ΔLgLF un αa koeficientu avotu;
– metodiku vai pētījumus, uz kuriem šīs vērtības balstītas;
– temperatūru, relatīvo mitrumu un citus meteoroloģiskos pieņēmumus, kuriem atbilst atmosfēras absorbcijas koeficienti;
– zemes virsmas īpašības, kurām atbilst pielikumā izmantotā zemes virsmas korekcija;
– pamatojumu tam, ka šie pieņēmumi ir piemērojami Latvijas klimatiskajos un teritorijas apstākļos;
– kā tiek nodrošināts, ka aprēķina rezultāts nepietiekami nenovērtē VES radīto zemas frekvences troksni skaņas izplatībai labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos.
Ja viena konstantu vērtību kopa nevar konservatīvi raksturot visus būtiskos Latvijas apstākļus, metodikā nepieciešams paredzēt atšķirīgus aprēķina scenārijus vai izmantot cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgāko pamatoti iespējamo scenāriju.
Pamatojums - Zemas frekvences trokšņa aprēķina rezultāts ir tieši atkarīgs no formulā izmantotajiem skaņas izplatīšanās vājinājuma parametriem.
Tādēļ normatīvajā aktā nevar aprobežoties tikai ar skaitlisku koeficientu norādīšanu, nepaskaidrojot to fizisko nozīmi, izcelsmi un piemērošanas robežas.
Tas ir īpaši būtiski, ja metodika vai tās būtiska daļa pārņemta no citas valsts regulējuma.
Citā valstī izstrādātas metodikas izmantošana pati par sevi nav problemātiska, ja ir izvērtēts un pamatots, ka tās pieņēmumi nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni arī Latvijas apstākļos.
Tādēļ lūdzu ne tikai norādīt izmantotās metodikas avotu, bet arī pamatot tās piemērojamību Latvijas klimatiskajiem, meteoroloģiskajiem un teritorijas apstākļiem.
Pielikuma 1. punktā paredzētajā aprēķinā viens no būtiskajiem parametriem ir ΔLσ – ēkas fasādes skaņas izolācijas līmenis.
Savukārt pielikuma 3. punkts paredz, ka tikai tad, ja mērījumu ceļā ir iegūti dati par faktisko troksnim visvairāk pakļautās fasādes skaņas izolācijas līmeni, pielikuma 2. punktā norādītās standartvērtības aizvieto ar mērījumos iegūtajām vērtībām.
Tādējādi aprēķinātais zemas frekvences trokšņa līmenis dzīvojamās telpās var būt būtiski atkarīgs nevis no konkrētās ēkas faktiskajām īpašībām, bet no normatīvajā aprēķina modelī pieņemtās fasādes skaņas izolācijas.
Tas ir īpaši būtiski Latvijas lauku teritorijās, kur VES tuvumā var atrasties ļoti dažāda vecuma un konstrukcijas dzīvojamās ēkas – tostarp vecākas koka dzīvojamās mājas, mūra ēkas, dažādos laikos pārbūvētas ēkas un ēkas ar atšķirīgiem logiem, durvīm un fasāžu konstrukcijām.
Nav pamata automātiski pieņemt, ka visu šo ēku faktiskā zemas frekvences skaņas izolācija atbilst vienai standartizētai aprēķina vērtību kopai.
Šim pieņēmumam ir tieša ietekme uz cilvēku aizsardzības līmeni.
7. punktā zemas frekvences trokšņa robežlielums tiek noteikts novērtēšanas vietā, proti, dzīvojamo un citu aizsargājamo ēku telpās.
Tādēļ ēkas fasādes izolācijas parametrs nav tikai tehniska aprēķina detaļa. Tas tieši ietekmē aprēķinu par to, vai konkrētajā dzīvojamajā telpā paredzētā VES ietekme atbildīs noteiktajam robežlielumam.
Ja aprēķinā tiek pieņemta labāka fasādes skaņas izolācija nekā konkrētajai ēkai faktiski piemīt, aprēķinātais iekštelpu zemas frekvences trokšņa līmenis var tikt novērtēts zemāks par faktisko.
Nav skaidrs arī, uz kādu Latvijas dzīvojamo ēku fondu pielikuma 2. punktā noteiktās fasādes izolācijas vērtības ir balstītas.
Lūdzu anotācijā vai noteikumu projekta pamatojošajos materiālos norādīt:
– no kāda pētījuma, standarta vai cita avota iegūtas pielikuma 2. punktā izmantotās fasādes skaņas izolācijas vērtības;
– kāda tipa un vecuma ēkām šīs vērtības ir reprezentatīvas;
– vai ir izvērtēta šo vērtību piemērotība Latvijas lauku dzīvojamajām ēkām un viensētām;
– vai izvērtētas vecākas koka dzīvojamās ēkas;
– kā tiek nodrošināts piesardzības princips situācijā, kad konkrētās ēkas faktiskā fasādes skaņas izolācija nav zināma.
Priekšlikums. Papildināt pielikuma metodiku, nosakot, ka gadījumos, kad konkrētās novērtēšanas vietas fasādes faktiskā skaņas izolācija nav zināma, aprēķinā izmanto konservatīvu jeb cilvēka aizsardzībai nelabvēlīgāko pamatoti iespējamo fasādes skaņas izolācijas vērtību.Ja sākotnējais aprēķins liecina, ka zemas frekvences trokšņa līmenis novērtēšanas vietā tuvojas noteiktajam robežlielumam un aprēķina rezultātu būtiski ietekmē pieņemtā fasādes skaņas izolācija, pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas jāveic konkrētās troksnim visvairāk pakļautās fasādes faktiskās skaņas izolācijas mērījumi.
Tāpat faktiskās fasādes izolācijas mērījumi jāveic, ja pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas tiek saņemta pamatota sūdzība par zemas frekvences troksni un pastāv iespēja, ka standartizētā fasādes izolācijas vērtība neatspoguļo konkrētās ēkas faktiskās īpašības.
Mērījumu izmaksas šādos gadījumos sedz elektroenerģijas ražotājs.
Vienlaikus pielikumā vai anotācijā nepieciešams skaidri norādīt pielikuma 2. punktā izmantoto fasādes skaņas izolācijas vērtību zinātnisko un tehnisko pamatojumu un ēku tipus, kuriem tās uzskatāmas par reprezentatīvām.
Pamatojums - Zemas frekvences trokšņa robežlielums noteikts cilvēku aizsardzībai dzīvojamās telpās, nevis teorētiskai standartētas ēkas aizsardzībai.
Tādēļ aprēķina metodikai jāspēj pietiekami konservatīvi novērtēt arī tās dzīvojamās ēkas, kuru skaņas izolācija ir sliktāka par standartizētajā modelī pieņemto.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā VES projekts pēc aprēķina atbilst zemas frekvences trokšņa prasībām tikai tādēļ, ka modelī izmantota labāka ēkas fasādes skaņas izolācija nekā konkrētajai dzīvojamajai ēkai faktiski piemīt.
Uzskatu, ka šāds risks nav pieļaujams regulējumā, kura mērķis ir nodrošināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju.
Iebildums par pielikuma 1. punktu – nepieciešams pamatot rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota modeļa piemērojamību un nodrošināt konservatīvu novērtējumu sarežģīta reljefa apstākļos. Pielikuma 1. punktā zemas frekvences trokšņa aprēķina formulā skaņas izplatīšanās attāluma noteikšanai tiek izmantots VES torņa augstums un horizontālais attālums no VES pamata līdz novērtēšanas vietai.
Starptautiskajā VES trokšņa modelēšanas praksē VES patiešām tiek vienkāršoti modelēta kā punktveida skaņas avots rotora centra jeb rumbas augstumā, lai gan faktiskā aerodinamiskā trokšņa emisija rodas dažādās rotora diska vietās.
Tādēļ neiebilstu pret šāda modeļa izmantošanu kā aprēķina pamatprincipu.
Tomēr nepieciešams izvērtēt un skaidri noteikt šā vienkāršojuma piemērošanas robežas.
ISO 9613-2:2024 pielikumā par VES trokšņa aprēķināšanu ir norādīts, ka sarežģīta reljefa un skaņas aizseguma situācijās jāievēro piesardzība, piemērojot barjeru radīto skaņas vājinājumu. Paaugstināta reljefa gadījumā var būt nepieciešams ņemt vērā skaņas avota augstumu, kas ir lielāks par rumbas augstumu, piemēram, VES lāpstiņas gala augstumu, un/vai ierobežot aprēķinā piemērojamo aizseguma efektu.Tas ir būtiski arī Latvijas apstākļos, jo VES ne vienmēr tiek izvietotas līdzenā un atklātā teritorijā. Starp VES un dzīvojamo ēku var atrasties pauguri, reljefa paaugstinājumi, mežs vai citi elementi, kas ietekmē skaņas izplatīšanos.
Mūsdienu lieljaudas VES rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk, līdz ar to skaņas emisijas zona vertikāli aptver ļoti lielu telpu virs un zem rumbas augstuma.
Tādēļ aprēķina metodikai jānodrošina, ka rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota vienkāršojums konkrētajos apstākļos nerada nepamatoti optimistisku prognozi.
Priekšlikums - Lūdzu pielikumā vai anotācijā skaidri norādīt:
– uz kādu starptautiski atzītu metodiku vai standartu balstīta pielikuma 1. punktā izmantotā skaņas izplatīšanās aprēķina metode;
– vai rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota pieņēmums ir paredzēts piemērošanai bez papildu korekcijām arī sarežģīta reljefa apstākļos;
– kā metodikā tiek ņemta vērā situācija, kad starp VES un novērtēšanas vietu atrodas reljefa paaugstinājums;
– kā tiek nodrošināts, ka reljefa vai cita aizseguma radītais skaņas vājinājums netiek pārvērtēts;
– kādos gadījumos nepieciešams izmantot detalizētāku skaņas izplatīšanās modeli vai konservatīvāku skaņas avota augstuma pieņēmumu.
Papildināt metodiku ar nosacījumu, ka gadījumos, kad reljefs, VES izmēri vai citi apstākļi var būtiski ietekmēt vienkāršotā punktveida avota modeļa precizitāti, izmantojama detalizētāka aprēķina metode vai konservatīvākais pamatotais aprēķina scenārijs.
Pamatojums - Vienkāršotas aprēķina metodes izmantošana normatīvajā regulējumā ir pamatota tikai tad, ja ir skaidri noteiktas tās piemērošanas robežas un nodrošināts, ka vienkāršojums neizraisa cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgu trokšņa līmeņa nenovērtēšanu.
Īpaši būtiski tas ir mūsdienu VES gadījumā, kur rotora diametrs ir ļoti liels un faktiskā skaņas emisija rodas plašā rotora diska laukumā, nevis fiziski vienā punktā rumbas augstumā.
Tādēļ lūdzu metodikā skaidri noteikt, kā tiek nodrošināts konservatīvs zemas frekvences trokšņa novērtējums arī sarežģīta reljefa un citu nestandarta skaņas izplatīšanās apstākļu gadījumos.
Iebildums par pielikuma 1.–2. punktu – nav norādīts atmosfēras absorbcijas un zemes virsmas korekcijas koeficientu zinātniskais pamatojums un piemērojamība Latvijas apstākļiem. Iebilstu pret to, ka pielikuma 1. un 2. punktā zemas frekvences trokšņa aprēķinam noteikti atmosfēras absorbcijas un zemes virsmas apstākļu korekcijas koeficienti, taču noteikumu projektā un pašā aprēķina metodikā nav skaidrots šo koeficientu avots, to noteikšanas apstākļi un piemērojamība Latvijas klimatiskajiem un teritorijas apstākļiem.
Pielikuma 1. punkta formulā zemas frekvences skaņas spiediena līmeni ietekmē gan zemes virsmas apstākļu radītā korekcija ΔLgLF, gan atmosfēras izraisītā absorbcija ΔLα.
Savukārt pielikuma 2. punktā šiem aprēķiniem noteiktas konkrētas koeficientu vērtības dažādās frekvenču joslās.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– no kāda pētījuma, standarta vai ārvalstu normatīvā regulējuma šīs vērtības iegūtas;
– pie kādas gaisa temperatūras un relatīvā mitruma noteikti atmosfēras absorbcijas koeficienti;
– kādi skaņas izplatīšanās un meteoroloģiskie apstākļi pieņemti aprēķinā;
– kādi zemes virsmas apstākļi ir pamatā ΔLgLF vērtībām;
– vai izvērtēta šo koeficientu piemērotība Latvijas klimatiskajiem un teritorijas apstākļiem;
– vai aprēķins raksturo cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgus jeb skaņas izplatībai labvēlīgus apstākļus.
Pielikumā izmantotā aprēķina pieeja un koeficienti pēc būtības atbilst Dānijā izmantotajai zemas frekvences VES trokšņa aprēķina metodikai.
Dānijas metodikas pamatojošajos materiālos ir norādīts, ka atmosfēras absorbcijas koeficienti noteikti pie 10 °C gaisa temperatūras un 80 % relatīvā mitruma, savukārt trokšņa izplatīšanās aprēķins paredz skaņas izplatībai labvēlīgus meteoroloģiskos apstākļus.
Šāda informācija ir būtiska, jo koeficienti nav tikai matemātiskas konstantes – tie raksturo konkrētus fiziskus pieņēmumus par vidi, kurā skaņa izplatās.
Latvijas noteikumu projektā šie pieņēmumi nav izskaidroti.
Ja Latvijas regulējumā tiek pārņemta citā valstī izstrādāta metodika vai tās elementi, nepieciešams ne tikai pārņemt formulas un skaitliskās vērtības, bet arī izvērtēt un dokumentēt metodikas piemērojamību Latvijas apstākļiem.
Latvijā gada laikā būtiski mainās gaisa temperatūra, mitrums un zemes virsmas stāvoklis. Zemes virsma var būt sausa, mitra, sasalusi vai klāta ar sniegu, un VES apkārtnē var atrasties lauksaimniecības zemes, meži un cita veida teritorijas.
Tādēļ nepieciešams pamatot, vai pielikumā noteiktās konstantās vērtības visos šajos apstākļos nodrošina pietiekami konservatīvu cilvēku aizsardzības līmeni.
Īpaši būtiski ir tas, kādi meteoroloģiskie apstākļi tiek pieņemti trokšņa izplatīšanās aprēķinā.
VES radītā trokšņa ietekme dzīvesvietā nav nemainīga. To ietekmē ne tikai pašas VES darbības režīms, bet arī skaņas izplatīšanās apstākļi.
Tādēļ normatīvajā metodikā jābūt nepārprotami noteiktam, ka atbilstība trokšņa robežlielumiem tiek prognozēta tādos pamatoti iespējamos apstākļos, kuros VES radītā skaņa uz konkrēto novērtēšanas vietu izplatās vislabvēlīgāk, nevis tikai vidējos meteoroloģiskajos apstākļos.
Priekšlikums - pielikumā vai anotācijā skaidri norādīt:
– pielikuma 2. punktā noteikto ΔLgLF un αa koeficientu avotu;
– metodiku vai pētījumus, uz kuriem šīs vērtības balstītas;
– temperatūru, relatīvo mitrumu un citus meteoroloģiskos pieņēmumus, kuriem atbilst atmosfēras absorbcijas koeficienti;
– zemes virsmas īpašības, kurām atbilst pielikumā izmantotā zemes virsmas korekcija;
– pamatojumu tam, ka šie pieņēmumi ir piemērojami Latvijas klimatiskajos un teritorijas apstākļos;
– kā tiek nodrošināts, ka aprēķina rezultāts nepietiekami nenovērtē VES radīto zemas frekvences troksni skaņas izplatībai labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos.
Ja viena konstantu vērtību kopa nevar konservatīvi raksturot visus būtiskos Latvijas apstākļus, metodikā nepieciešams paredzēt atšķirīgus aprēķina scenārijus vai izmantot cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgāko pamatoti iespējamo scenāriju.
Pamatojums - Zemas frekvences trokšņa aprēķina rezultāts ir tieši atkarīgs no formulā izmantotajiem skaņas izplatīšanās vājinājuma parametriem.
Tādēļ normatīvajā aktā nevar aprobežoties tikai ar skaitlisku koeficientu norādīšanu, nepaskaidrojot to fizisko nozīmi, izcelsmi un piemērošanas robežas.
Tas ir īpaši būtiski, ja metodika vai tās būtiska daļa pārņemta no citas valsts regulējuma.
Citā valstī izstrādātas metodikas izmantošana pati par sevi nav problemātiska, ja ir izvērtēts un pamatots, ka tās pieņēmumi nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni arī Latvijas apstākļos.
Tādēļ lūdzu ne tikai norādīt izmantotās metodikas avotu, bet arī pamatot tās piemērojamību Latvijas klimatiskajiem, meteoroloģiskajiem un teritorijas apstākļiem.
11.08.2026. 23:33
26-TA-1439/61
Dace Leitāne
Vispārējais vērtējums
Noteikumu projekta pieņemšana ir nepieciešama, tomēr pašreizējā redakcijā tas nenodrošina pietiekami skaidru un efektīvu cilvēku veselības, īpašuma, dabas un vides aizsardzību. Vairākas normas ir neskaidras, savstarpēji pretrunīgas vai atstāj pārmērīgi plašu rīcības brīvību elektroenerģijas ražotājam.
Tas neatbilst projekta 2. punktā deklarētajam mērķim, kā arī Vides aizsardzības likumā nostiprinātajam piesardzības principam, novēršanas principam un principam “piesārņotājs maksā”. Vides aizsardzības likuma 3. pants
Satversmes tiesa 2026. gada 14. aprīļa spriedumā, lai gan tas attiecās uz izklaides troksni, īpaši uzsvēra, ka valstij jāizveido praktiski efektīvs trokšņa novērtēšanas, kontroles un atbildības mehānisms, nevis tikai formāls regulējums. Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2025-18-03
1. Iebildums par iespēju noteikt citādas, tostarp vājākas, trokšņa prasības
Projekta 6. punktā paredzēts:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz citādāk…”
Formulējums “neparedz citādāk” pieļauj, ka individuālā administratīvajā aktā varētu noteikt ne tikai stingrākas, bet arī zemākas prasības.
Tas neatbilst Elektroenerģijas tirgus likuma 22.^2 panta otrajai daļai, kas atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos ļauj paredzēt tikai stingrākas ekspluatācijas prasības. Elektroenerģijas tirgus likuma 22.² pants
Lūdzam 6. punktā vārdus “neparedz citādāk” aizstāt ar vārdiem:
“ja atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos nav noteiktas stingrākas prasības”.
2. Iebildums par pārāk šauru “ietekmējamās teritorijas” definīciju
Projekta 3.3.6. apakšpunkts ārpus noteiktajām apbūves teritorijām aizsargā tikai tādu zemes vienību, kas Kadastra informācijas sistēmā reģistrēta kā apbūves zeme vai zeme zem dzīvojamo ēku pagalmiem.
Tādējādi aizsardzība var neattiekties uz tiesiski uzbūvētu dzīvojamo māju lauksaimniecības vai meža zemē, ja zemes lietošanas veids kadastrā nav savlaicīgi aktualizēts. Cilvēka veselības aizsardzību nedrīkst padarīt atkarīgu tikai no zemes kadastrālās klasifikācijas.
Lūdzam noteikt, ka ietekmējamā teritorija ietver visas tiesiski uzbūvētās un faktiski apdzīvotās dzīvojamās ēkas neatkarīgi no funkcionālā zonējuma un zemes lietošanas veida kadastrā.
3. Iebildums par nepilnīgu novērtēšanas vietu uzskaitījumu
Projekta 3.4. apakšpunkts neietver izglītības iestādes, bērnudārzus un citas ēkas, kurās ilgstoši uzturas bērni. Tajā nav ietvertas arī darba telpas un citas publiskas ēkas, lai gan tajās cilvēki var ilgstoši būt pakļauti zemas frekvences troksnim un mirgošanai.
Lūdzam novērtēšanas vietu definīcijā iekļaut vismaz:
izglītības iestādes un bērnudārzus;
dienas centrus;
darba un biroju telpas, kurās personas uzturas pastāvīgi;
reliģisko organizāciju un citas publiski pieejamas ēkas;
dzīvojamo ēku ārtelpu – pagalmu, terasi un rekreācijas zonu – mirgošanas novērtēšanai.
4. Iebildums par nepietiekamu trokšņa monitoringu tikai vienā punktā
Projekta 11. punkts paredz trokšņa monitoringu tikai vienā punktā ietekmējamā teritorijā. Vēja parkā var būt daudzas turbīnas, vairākas apdzīvotas vietas un atšķirīgi vēja virzieni. Viens mērījumu punkts nevar reprezentatīvi raksturot visu ietekmējamo teritoriju.
Nav noteikts arī:
cik ilgi mērījumi jāveic;
cik bieži tie jāatkārto;
kādos vēja un turbīnu darbības apstākļos;
vai tie veicami pie maksimālā skaņas jaudas līmeņa;
kā atdala fona troksni;
kā ņem vērā mērījumu nenoteiktību;
vai mērījumus veic akreditēta laboratorija.
Lūdzam noteikt, ka mērījumus veic akreditēta laboratorija:
pirms ekspluatācijas uzsākšanas, lai noteiktu fona līmeni;
pēc ekspluatācijas uzsākšanas;
katrā reprezentatīvajā un prognozēti visvairāk ietekmētajā vietā;
pēc pamatotas iedzīvotāja sūdzības;
pēc turbīnas modeļa, jaudas vai darbības režīma maiņas.
Vispārējie mērījumi jāveic saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 16, bet vēja turbīnu specifiskajam troksnim jānosaka arī piemērojamais tehniskais standarts.
5. Iebildums par subjektīvo kritēriju “troksnis nav dzirdams”
Projekta 12. punkts ļauj neveikt mērījumus, ja Veselības inspekcijas pārbaudes laikā troksnis nav dzirdams.
Šāds kritērijs ir subjektīvs un nav atkārtojams. Troksnis var nebūt dzirdams konkrētajā pārbaudes brīdī vēja virziena, turbīnu darbības režīma vai fona trokšņa dēļ. Tas neapliecina, ka citā laikā robežlielumi netiek pārsniegti. Īpaši tas attiecas uz periodisku un zemas frekvences troksni.
Lūdzam svītrot teikumus, kas mērījumu veikšanu padara atkarīgu no inspektora subjektīvās dzirdes, un paredzēt objektīvu sākotnējo izvērtējumu pēc meteoroloģiskajiem datiem, turbīnu darbības žurnāliem un sūdzībā norādītā laika.
6. Iebildums par mērījumu izmaksu pārlikšanu uz iedzīvotāju
Projekta 13. punkts paredz, ka īpašnieks sākotnēji pats organizē un apmaksā neatkarīgus mērījumus. Izdevumus ražotājs atlīdzina tikai tad, ja pārkāpums tiek pierādīts.
Akreditētas laboratorijas ilgstoši trokšņa un zemas frekvences trokšņa mērījumi var būt dārgi. Šāda kārtība var liegt personai faktiski izmantot savas tiesības uz veselības un labvēlīgas vides aizsardzību. Turklāt iedzīvotājs uzņemas arī nepiemērotu meteoroloģisko apstākļu un turbīnas nepietiekamas noslodzes risku.
Tas nav pilnībā savienojams ar principu “piesārņotājs maksā”, kas ietver arī piesārņojuma novērtēšanas izdevumus.
Lūdzam paredzēt, ka pirmo pamatoto pārbaudi pēc sūdzības finansē ražotājs vai valsts, bet iedzīvotājam izdevumus var uzlikt tikai acīmredzami ļaunprātīgas vai atkārtoti nepamatotas pārbaudes gadījumā.
7. Iebildums par tiesību piešķiršanu tikai īpašniekam un tikai divu kilometru rādiusā
Projekta 13. punkts attiecas tikai uz nekustamā īpašuma īpašnieku. Tas nepamatoti izslēdz īrniekus, tiesiskos valdītājus un citus faktiskos iedzīvotājus, kuru veselību troksnis var ietekmēt tieši.
Nav pamatots arī absolūts divu kilometru ierobežojums. Trokšņa izplatību nosaka ne tikai attālums, bet arī turbīnas skaņas jauda, augstums, reljefs, meteoroloģiskie apstākļi un vairāku turbīnu kumulatīvā ietekme.
Lūdzam:
aizstāt “nekustamā īpašuma īpašnieks” ar “īpašnieks, tiesiskais valdītājs vai faktiskais iedzīvotājs”;
svītrot divu kilometru ierobežojumu;
tiesības pieprasīt pārbaudi saistīt ar modelētu vai faktiski konstatējamu ietekmi.
8. Iebildums pret monitoringa izņēmumu ārpus diviem kilometriem
Projekta 14. punkts pilnībā atbrīvo ražotāju no 11. punktā noteiktā monitoringa, ja vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem no novērtēšanas vietas.
Šāds izņēmums nav sasaistīts ne ar turbīnu augstumu un skaņas jaudu, ne turbīnu skaitu, ne reljefu. Turklāt tas rada situāciju, kurā atbilstība robežlielumiem tiek pieņemta bez faktiskas pārbaudes.
Lūdzam 14. punktu svītrot vai aizstāt ar nosacījumu, ka monitoringu drīkst neveikt tikai tad, ja neatkarīgs aprēķins, piemērojot nelabvēlīgākos pamatoti iespējamos apstākļus un mērījumu nenoteiktības rezervi, apliecina, ka robežlielumu sasniegšana nav iespējama.
9. Iebildums par neskaidriem un savstarpēji grūti piemērojamiem trokšņa rādītājiem
Projekta 6. un 7. punktā vienlaikus noteikts:
summārais trokšņa līmenis 40 dB(A);
trokšņa līmenis pie nominālās jaudas 45 dB(A);
summārais zemas frekvences trokšņa līmenis 20 dB(A);
zemas frekvences trokšņa līmenis pie nominālās jaudas 25 dB(A).
Nav paskaidrots, kā savstarpēji piemērojami zemākie ilgtermiņa un augstākie nominālās jaudas rādītāji, kāds ir katra rādītāja vidējošanas periods un kurā vietā veicami mērījumi. Jēdziens “pie nominālās jaudas” nav definēts.
Lūdzam katram rādītājam noteikt:
precīzu apzīmējumu un vidējošanas periodu;
mērījuma vietu;
meteoroloģiskos nosacījumus;
fona trokšņa korekciju;
mērījuma nenoteiktības piemērošanu;
tonālā trokšņa un amplitūdas modulācijas korekciju;
maksimāli pieļaujamo īslaicīgo līmeni.
10. Iebildums par nenoteiktu mirgošanas aprēķina metodiku
Projekta 18. punktā paredzētas astoņas stundas gadā un 30 minūtes dienā, tomēr nav noteikts, vai tās ir:
teorētiski iespējamās mirgošanas stundas;
statistiski sagaidāmās stundas;
faktiski reģistrētās stundas.
Nav noteikti arī minimālie saules spīdēšanas, rotora darbības un ēnas intensitātes kritēriji. Līdz ar to dažādi ražotāji var izmantot atšķirīgus pieņēmumus un iegūt nesalīdzināmus rezultātus.
Lūdzam noteikumos vai pielikumā ietvert vienotu mirgošanas aprēķina un faktiskās uzskaites metodiku, nosakot arī datu glabāšanu, sensoru kalibrēšanu un rīcību sensora vai automātiskās apturēšanas sistēmas bojājuma gadījumā.
11. Iebildums pret absolūtu divu kilometru ierobežojumu mirgošanas novērtēšanai
Projekta 20. punkts paredz mirgošanu vērtēt tikai divu kilometru rādiusā. Taču iespējamās ēnas garums ir saistīts ar turbīnas kopējo augstumu, rotora diametru, reljefu un saules stāvokli.
Lūdzam noteikt, ka mirgošanas novērtējuma teritoriju nosaka ar aprēķinu pēc konkrētās turbīnas parametriem, nevis ar visām turbīnām vienādu absolūtu attālumu.
12. Iebildums par pārāk šauru un novēlotu putnu aizsardzību
Projekta 24. un 25. punkts aizsargpasākumus saista tikai ar kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām.
Nav skaidrs:
pēc kāda normatīvā akta vai saraksta nosaka sugas apdraudējuma pakāpi;
kādēļ izslēgtas citas īpaši aizsargājamas putnu sugas;
kādēļ izslēgti nakts putni, migrējošie putni un sugas ar paaugstinātu sadursmju risku;
kas ir “nozīmīga bojāeja”.
Turklāt 25. punkts paredz reaģēt tikai pēc tam, kad jau konstatēta nozīmīga putnu bojāeja. Tas neatbilst preventīvas aizsardzības un piesardzības principam.
Lūdzam aizsardzības pasākumus attiecināt uz visām īpaši aizsargājamām un paaugstināta sadursmju riska sugām, kā arī noteikt skaitliskus rīcības sliekšņus. Pasākumiem jābūt piemērojamiem arī tad, ja risks atklāts ekspluatācijas monitoringā, nevis tikai sākotnējā atzinumā vai tehniskajos noteikumos.
13. Iebildums par nepietiekamām putnu atpazīšanas sistēmu prasībām
Projekta 24. punkts nosaka tikai 500 metru identificēšanas attālumu. Nav noteikta:
minimālā identificēšanas precizitāte;
darbība sliktas redzamības un nakts apstākļos;
kļūdaini negatīvo rezultātu pieļaujamais līmenis;
reakcijas laiks;
turbīnas faktiskās apturēšanas laiks;
datu reģistrēšana un neatkarīga pārbaude.
Nav noteikts arī, līdz kādam ātrumam jāsamazina turbīnas darbība, lai risks patiešām tiktu novērsts.
Lūdzam paredzēt sistēmas neatkarīgu validāciju un skaitliski izmērāmus efektivitātes kritērijus. Ja drošs rotora ātrums nav noteikts un pierādīts, jāparedz turbīnas pilnīga apturēšana.
14. Iebildums par nepietiekamu sikspārņu aizsardzības periodu
Projekta 26. punkts paredz fiksētu periodu no 1. jūnija līdz 15. septembrim. Šāds periods var neaptvert visu migrācijas un aktivitātes sezonu konkrētajā vietā.
Apturēšana paredzēta tikai tad, ja vienlaikus izpildās visi trīs kritēriji. Nav noteikta rīcība gadījumā, ja ekspluatācijas monitorings atklāj bojāeju citā periodā vai pie lielāka vēja ātruma.
Lūdzam noteikt, ka minētais periods un meteoroloģiskie kritēriji ir minimālās prasības, bet Dabas aizsardzības pārvalde, pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, var nekavējoties noteikt ilgāku periodu, lielāku vēja ātruma robežu un citus darbības ierobežojumus.
15. Iebildums par nepilnīgām dabas aizsardzības atskaitēm
Projekta 28. punktā paredzēts ziņot tikai par apturēšanas datumu, laiku un ilgumu. Ar šādu informāciju nav iespējams pārbaudīt sistēmas efektivitāti.
Atskaitē jāietver arī:
konstatētā suga vai sikspārņu aktivitātes rādītāji;
detekcijas laiks;
turbīnas reakcijas un pilnīgas apturēšanas laiks;
vēja ātrums, temperatūra un nokrišņi;
sistēmas kļūmes un manuālas iejaukšanās;
atrasto bojāgājušo putnu un sikspārņu skaits;
izmantotā meklēšanas metodika;
katras turbīnas individuālie dati.
16. Iebildums par piecu gadu kumulatīvās ietekmes novērtējumu bez juridiskām sekām
Projekta 30. punkts nepasaka, kad veicams pirmais novērtējums. Turklāt kritisko rādītāju sasniegšana rada papildu prasības galvenokārt nākotnē vērtējamiem projektiem, bet nenosaka obligātas sekas jau strādājošiem vēja parkiem.
Lūdzam noteikt:
pirmā novērtējuma termiņu;
ikgadēju datu apkopošanu un publiskošanu;
novērtējumā iekļaut arī sikspārņus un citas īpaši aizsargājamas sugas;
Dabas aizsardzības pārvaldes vai VVD pienākumu noteikt saistošus ierobežojumus esošajām elektrostacijām, ja sasniegti kritiskie rādītāji;
steidzamu rīcību, negaidot nākamo piecu gadu ciklu.
17. Iebildums par ledus un ugunsdrošības prasībām
Projekta 31. punkta formulējums “ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēma” pieļauj izmantot tikai pretapledošanas sistēmu, kura pati par sevi var nenodrošināt ledus konstatēšanu tās darbības traucējumu gadījumā.
Lūdzam paredzēt obligātu ledus detektēšanas sistēmu un papildus – pretapledošanas sistēmu vai automātisku apturēšanu.
Noteikumos nepieciešams paredzēt arī:
ledus krišanas un aizmešanas riska zonas;
brīdinājuma zīmes un piekļuves ierobežošanu;
attālinātu ugunsgrēka konstatēšanu;
automātisku atslēgšanu;
operatīvu VUGD un pašvaldības informēšanu;
obligātu avāriju un incidentu uzskaiti un ziņošanu VVD.
18. Iebildums par nepilnīgu atkritumu un noplūžu regulējumu
Projekta 32. punkts attiecas tikai uz šķidrajiem bīstamajiem atkritumiem. Tas neaptver turbīnu lāpstiņas, kompozītmateriālus, elektroniskās iekārtas, akumulatorus, piesārņotus absorbentus un citus ekspluatācijas vai avāriju rezultātā radušos atkritumus.
Nav noteiktas prasības tehnisko šķidrumu noplūžu savākšanai un augsnes vai ūdens piesārņojuma novēršanai.
Lūdzam paredzēt:
sekundāras šķidrumu uztveršanas sistēmas;
noplūžu detektēšanu un avārijas komplektus;
pienākumu nekavējoties ziņot par noplūdi;
visu atkritumu veidu uzskaiti un nodošanu licencētam apsaimniekotājam;
priekšroku reģenerācijai un pārstrādei, nevis noglabāšanai.
19. Iebildums par regulējuma robu tieši 100 MW jaudai
Projekta 34. punkts attiecas uz jaudu, kas “pārsniedz 100 MW”, bet 35. punkts – uz jaudu, kas “ir mazāka par 100 MW”.
Tādējādi vēja parks ar kopējo jaudu tieši 100 MW neietilpst nevienā no šiem punktiem.
Lūdzam 34. punktā noteikt:
“kopējā jauda ir 100 MW vai lielāka”,
bet 35. punktu attiecināt uz jaudu, kas ir mazāka par 100 MW.
Vienlaikus jāprecizē, vai kopējā jauda tiek noteikta vienam vēja parkam, vienam pieslēgumam, vienai teritorijai vai vienam elektroenerģijas ražotājam.
20. Iebildums par drošības plāna iesniegšanu pēc ekspluatācijas dokumenta saņemšanas
Projekta 35. punkts nosaka, ka plāns izstrādājams pirms ekspluatācijas, bet iesniedzams mēneša laikā pēc sistēmas operatora atļaujas vai galīgā ekspluatācijas paziņojuma saņemšanas. Tas rada iespēju, ka plāns VVD tiek iesniegts jau pēc faktiskas ekspluatācijas uzsākšanas.
Turklāt VVD uzrauga tikai savlaicīgu iesniegšanu, bet nav paredzēts pienākums izvērtēt plāna kvalitāti.
Lūdzam noteikt, ka drošības pārvaldības sistēmu un avāriju riska plānu VVD izvērtē un apstiprina pirms vēja elektrostacijas ekspluatācijas uzsākšanas.
21. Iebildums par formālu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu
Projekta 36. punkts nenosaka minimālo apdrošinājuma summu, segtos riskus, pieļaujamo pašrisku un izņēmumus. Tādēļ pienākumu iespējams formāli izpildīt ar polisi, kas nesedz reālos iespējamos zaudējumus.
Lūdzam noteikt, ka apdrošināšana sedz vismaz:
kaitējumu personas dzīvībai un veselībai;
kaitējumu nekustamajam un kustamajam īpašumam;
ugunsgrēka, konstrukciju sabrukuma un ledus aizmešanas risku;
vides piesārņojuma novēršanu un seku likvidēšanu;
ekspertīzes un glābšanas izdevumus.
Minimālā summa nosakāma atkarībā no turbīnu skaita, augstuma, jaudas, atrašanās vietas un tuvumā esošās apbūves.
22. Iebildums par obligātu atsauci tikai uz GWO sertifikāciju
Projekta 37. punkts pieļauj nodarbināt tikai personas ar Global Wind Organisation jeb GWO mācību programmas sertifikātu. GWO ir privāta starptautiska nozares organizācija, nevis valsts profesionālās kvalifikācijas institūcija.
Neatzīstot citas līdzvērtīgas Eiropas Savienībā vai Eiropas Ekonomikas zonā iegūtas kvalifikācijas, var rasties nepamatots pakalpojumu un nodarbinātības ierobežojums.
Lūdzam lietot formulējumu:
“GWO sertifikātu vai citu Latvijas Republikā, Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī atzītu līdzvērtīgu profesionālās kompetences apliecinājumu”.
Papildus jānosaka konkrētajam darbam nepieciešamās kompetences – elektrodrošība, darbs augstumā, ugunsdrošība, pirmā palīdzība un glābšana.
23. Iebildums par nepamatotu beztermiņa izņēmumu vecajām elektrostacijām
Projekta 39. punkts ļauj pirms 2020. gada ekspluatācijā nodotām elektrostacijām trokšņa un mirgošanas tehniskās prasības neizpildīt līdz nenoteiktam “iekārtu atjaunošanas” brīdim.
Tas var nozīmēt prasību nepiemērošanu vēl daudzus gadus, lai gan robežlielumi paredzēti cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai.
Lūdzam noteikt konkrētu un samērīgu pārejas termiņu. Ja robežlielums jau tiek pārsniegts, līdz tehniskās pārbūves veikšanai nekavējoties jāpiemēro darbības režīma, jaudas vai laika ierobežojumi.
24. Iebildums par 2020. gadā ekspluatācijā nodoto elektrostaciju izkrišanu
Projekta 39. punkts attiecas uz elektrostacijām, kas nodotas ekspluatācijā “pirms 2020. gada”, bet 40. punkts – “pēc 2020. gada”.
Tādējādi nav skaidrs regulējums elektrostacijām, kas nodotas ekspluatācijā tieši 2020. gadā.
Lūdzam lietot precīzus datumus, piemēram:
“līdz 2019. gada 31. decembrim”;
“laikposmā no 2020. gada 1. janvāra līdz noteikumu spēkā stāšanās dienai”.
25. Iebildums par pārejas regulējuma neesību esošajiem lielajiem vēja parkiem
Projekta 41. punkts nosaka pārejas kārtību tikai 35. punktā minētajam plānam, proti, parkiem ar jaudu zem 100 MW. Nav noteikts termiņš, kurā esošajiem parkiem ar jaudu 100 MW vai lielāku jāizstrādā un ar VUGD jāsaskaņo civilās aizsardzības plāns.
Lūdzam papildināt 41. punktu, nosakot pienākumu un termiņu arī esošajiem lielajiem vēja parkiem.
26. Iebildums par jūras vēja elektrostaciju regulējuma trūkumu
Projekta 1. punkts noteikumus attiecina arī uz iekšējiem jūras ūdeņiem, teritoriālo jūru un ekskluzīvo ekonomisko zonu, tomēr pārējais regulējums veidots gandrīz tikai sauszemes elektrostacijām.
Nav paredzētas specifiskas prasības:
jūras putniem un migrācijas koridoriem;
jūras zīdītājiem;
kuģošanas un glābšanas drošībai;
noplūdēm jūras vidē;
piekrastes iedzīvotāju kumulatīvajai vizuālajai ietekmei;
avāriju seku likvidēšanai jūrā.
Lūdzam izstrādāt atsevišķu nodaļu jūras vēja elektrostaciju ekspluatācijas prasībām vai skaidri nodalīt sauszemes un jūras elektrostaciju regulējumu.
Noslēguma iebildums
Lūdzam noteikumu projektu pašreizējā redakcijā neatbalstīt un precizēt, nodrošinot:
objektīvi pārbaudāmas prasības;
neatkarīgu un reprezentatīvu monitoringu;
efektīvu iedzīvotāju sūdzību izskatīšanu;
ražotāja pienākumu segt piesārņojuma kontroles izmaksas;
savlaicīgu, nevis tikai pēc kaitējuma konstatēšanas īstenotu dabas aizsardzību;
skaidrus drošības, apdrošināšanas un atbildības nosacījumus;
vienlīdzīgu aizsardzību arī esošo vēja elektrostaciju tuvumā dzīvojošajiem.
Noteikumu projekta pieņemšana ir nepieciešama, tomēr pašreizējā redakcijā tas nenodrošina pietiekami skaidru un efektīvu cilvēku veselības, īpašuma, dabas un vides aizsardzību. Vairākas normas ir neskaidras, savstarpēji pretrunīgas vai atstāj pārmērīgi plašu rīcības brīvību elektroenerģijas ražotājam.
Tas neatbilst projekta 2. punktā deklarētajam mērķim, kā arī Vides aizsardzības likumā nostiprinātajam piesardzības principam, novēršanas principam un principam “piesārņotājs maksā”. Vides aizsardzības likuma 3. pants
Satversmes tiesa 2026. gada 14. aprīļa spriedumā, lai gan tas attiecās uz izklaides troksni, īpaši uzsvēra, ka valstij jāizveido praktiski efektīvs trokšņa novērtēšanas, kontroles un atbildības mehānisms, nevis tikai formāls regulējums. Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2025-18-03
1. Iebildums par iespēju noteikt citādas, tostarp vājākas, trokšņa prasības
Projekta 6. punktā paredzēts:
“Ja atzinums, akcepta lēmums vai tehniskie noteikumi neparedz citādāk…”
Formulējums “neparedz citādāk” pieļauj, ka individuālā administratīvajā aktā varētu noteikt ne tikai stingrākas, bet arī zemākas prasības.
Tas neatbilst Elektroenerģijas tirgus likuma 22.^2 panta otrajai daļai, kas atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos ļauj paredzēt tikai stingrākas ekspluatācijas prasības. Elektroenerģijas tirgus likuma 22.² pants
Lūdzam 6. punktā vārdus “neparedz citādāk” aizstāt ar vārdiem:
“ja atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos nav noteiktas stingrākas prasības”.
2. Iebildums par pārāk šauru “ietekmējamās teritorijas” definīciju
Projekta 3.3.6. apakšpunkts ārpus noteiktajām apbūves teritorijām aizsargā tikai tādu zemes vienību, kas Kadastra informācijas sistēmā reģistrēta kā apbūves zeme vai zeme zem dzīvojamo ēku pagalmiem.
Tādējādi aizsardzība var neattiekties uz tiesiski uzbūvētu dzīvojamo māju lauksaimniecības vai meža zemē, ja zemes lietošanas veids kadastrā nav savlaicīgi aktualizēts. Cilvēka veselības aizsardzību nedrīkst padarīt atkarīgu tikai no zemes kadastrālās klasifikācijas.
Lūdzam noteikt, ka ietekmējamā teritorija ietver visas tiesiski uzbūvētās un faktiski apdzīvotās dzīvojamās ēkas neatkarīgi no funkcionālā zonējuma un zemes lietošanas veida kadastrā.
3. Iebildums par nepilnīgu novērtēšanas vietu uzskaitījumu
Projekta 3.4. apakšpunkts neietver izglītības iestādes, bērnudārzus un citas ēkas, kurās ilgstoši uzturas bērni. Tajā nav ietvertas arī darba telpas un citas publiskas ēkas, lai gan tajās cilvēki var ilgstoši būt pakļauti zemas frekvences troksnim un mirgošanai.
Lūdzam novērtēšanas vietu definīcijā iekļaut vismaz:
izglītības iestādes un bērnudārzus;
dienas centrus;
darba un biroju telpas, kurās personas uzturas pastāvīgi;
reliģisko organizāciju un citas publiski pieejamas ēkas;
dzīvojamo ēku ārtelpu – pagalmu, terasi un rekreācijas zonu – mirgošanas novērtēšanai.
4. Iebildums par nepietiekamu trokšņa monitoringu tikai vienā punktā
Projekta 11. punkts paredz trokšņa monitoringu tikai vienā punktā ietekmējamā teritorijā. Vēja parkā var būt daudzas turbīnas, vairākas apdzīvotas vietas un atšķirīgi vēja virzieni. Viens mērījumu punkts nevar reprezentatīvi raksturot visu ietekmējamo teritoriju.
Nav noteikts arī:
cik ilgi mērījumi jāveic;
cik bieži tie jāatkārto;
kādos vēja un turbīnu darbības apstākļos;
vai tie veicami pie maksimālā skaņas jaudas līmeņa;
kā atdala fona troksni;
kā ņem vērā mērījumu nenoteiktību;
vai mērījumus veic akreditēta laboratorija.
Lūdzam noteikt, ka mērījumus veic akreditēta laboratorija:
pirms ekspluatācijas uzsākšanas, lai noteiktu fona līmeni;
pēc ekspluatācijas uzsākšanas;
katrā reprezentatīvajā un prognozēti visvairāk ietekmētajā vietā;
pēc pamatotas iedzīvotāja sūdzības;
pēc turbīnas modeļa, jaudas vai darbības režīma maiņas.
Vispārējie mērījumi jāveic saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 16, bet vēja turbīnu specifiskajam troksnim jānosaka arī piemērojamais tehniskais standarts.
5. Iebildums par subjektīvo kritēriju “troksnis nav dzirdams”
Projekta 12. punkts ļauj neveikt mērījumus, ja Veselības inspekcijas pārbaudes laikā troksnis nav dzirdams.
Šāds kritērijs ir subjektīvs un nav atkārtojams. Troksnis var nebūt dzirdams konkrētajā pārbaudes brīdī vēja virziena, turbīnu darbības režīma vai fona trokšņa dēļ. Tas neapliecina, ka citā laikā robežlielumi netiek pārsniegti. Īpaši tas attiecas uz periodisku un zemas frekvences troksni.
Lūdzam svītrot teikumus, kas mērījumu veikšanu padara atkarīgu no inspektora subjektīvās dzirdes, un paredzēt objektīvu sākotnējo izvērtējumu pēc meteoroloģiskajiem datiem, turbīnu darbības žurnāliem un sūdzībā norādītā laika.
6. Iebildums par mērījumu izmaksu pārlikšanu uz iedzīvotāju
Projekta 13. punkts paredz, ka īpašnieks sākotnēji pats organizē un apmaksā neatkarīgus mērījumus. Izdevumus ražotājs atlīdzina tikai tad, ja pārkāpums tiek pierādīts.
Akreditētas laboratorijas ilgstoši trokšņa un zemas frekvences trokšņa mērījumi var būt dārgi. Šāda kārtība var liegt personai faktiski izmantot savas tiesības uz veselības un labvēlīgas vides aizsardzību. Turklāt iedzīvotājs uzņemas arī nepiemērotu meteoroloģisko apstākļu un turbīnas nepietiekamas noslodzes risku.
Tas nav pilnībā savienojams ar principu “piesārņotājs maksā”, kas ietver arī piesārņojuma novērtēšanas izdevumus.
Lūdzam paredzēt, ka pirmo pamatoto pārbaudi pēc sūdzības finansē ražotājs vai valsts, bet iedzīvotājam izdevumus var uzlikt tikai acīmredzami ļaunprātīgas vai atkārtoti nepamatotas pārbaudes gadījumā.
7. Iebildums par tiesību piešķiršanu tikai īpašniekam un tikai divu kilometru rādiusā
Projekta 13. punkts attiecas tikai uz nekustamā īpašuma īpašnieku. Tas nepamatoti izslēdz īrniekus, tiesiskos valdītājus un citus faktiskos iedzīvotājus, kuru veselību troksnis var ietekmēt tieši.
Nav pamatots arī absolūts divu kilometru ierobežojums. Trokšņa izplatību nosaka ne tikai attālums, bet arī turbīnas skaņas jauda, augstums, reljefs, meteoroloģiskie apstākļi un vairāku turbīnu kumulatīvā ietekme.
Lūdzam:
aizstāt “nekustamā īpašuma īpašnieks” ar “īpašnieks, tiesiskais valdītājs vai faktiskais iedzīvotājs”;
svītrot divu kilometru ierobežojumu;
tiesības pieprasīt pārbaudi saistīt ar modelētu vai faktiski konstatējamu ietekmi.
8. Iebildums pret monitoringa izņēmumu ārpus diviem kilometriem
Projekta 14. punkts pilnībā atbrīvo ražotāju no 11. punktā noteiktā monitoringa, ja vēja parks atrodas tālāk par diviem kilometriem no novērtēšanas vietas.
Šāds izņēmums nav sasaistīts ne ar turbīnu augstumu un skaņas jaudu, ne turbīnu skaitu, ne reljefu. Turklāt tas rada situāciju, kurā atbilstība robežlielumiem tiek pieņemta bez faktiskas pārbaudes.
Lūdzam 14. punktu svītrot vai aizstāt ar nosacījumu, ka monitoringu drīkst neveikt tikai tad, ja neatkarīgs aprēķins, piemērojot nelabvēlīgākos pamatoti iespējamos apstākļus un mērījumu nenoteiktības rezervi, apliecina, ka robežlielumu sasniegšana nav iespējama.
9. Iebildums par neskaidriem un savstarpēji grūti piemērojamiem trokšņa rādītājiem
Projekta 6. un 7. punktā vienlaikus noteikts:
summārais trokšņa līmenis 40 dB(A);
trokšņa līmenis pie nominālās jaudas 45 dB(A);
summārais zemas frekvences trokšņa līmenis 20 dB(A);
zemas frekvences trokšņa līmenis pie nominālās jaudas 25 dB(A).
Nav paskaidrots, kā savstarpēji piemērojami zemākie ilgtermiņa un augstākie nominālās jaudas rādītāji, kāds ir katra rādītāja vidējošanas periods un kurā vietā veicami mērījumi. Jēdziens “pie nominālās jaudas” nav definēts.
Lūdzam katram rādītājam noteikt:
precīzu apzīmējumu un vidējošanas periodu;
mērījuma vietu;
meteoroloģiskos nosacījumus;
fona trokšņa korekciju;
mērījuma nenoteiktības piemērošanu;
tonālā trokšņa un amplitūdas modulācijas korekciju;
maksimāli pieļaujamo īslaicīgo līmeni.
10. Iebildums par nenoteiktu mirgošanas aprēķina metodiku
Projekta 18. punktā paredzētas astoņas stundas gadā un 30 minūtes dienā, tomēr nav noteikts, vai tās ir:
teorētiski iespējamās mirgošanas stundas;
statistiski sagaidāmās stundas;
faktiski reģistrētās stundas.
Nav noteikti arī minimālie saules spīdēšanas, rotora darbības un ēnas intensitātes kritēriji. Līdz ar to dažādi ražotāji var izmantot atšķirīgus pieņēmumus un iegūt nesalīdzināmus rezultātus.
Lūdzam noteikumos vai pielikumā ietvert vienotu mirgošanas aprēķina un faktiskās uzskaites metodiku, nosakot arī datu glabāšanu, sensoru kalibrēšanu un rīcību sensora vai automātiskās apturēšanas sistēmas bojājuma gadījumā.
11. Iebildums pret absolūtu divu kilometru ierobežojumu mirgošanas novērtēšanai
Projekta 20. punkts paredz mirgošanu vērtēt tikai divu kilometru rādiusā. Taču iespējamās ēnas garums ir saistīts ar turbīnas kopējo augstumu, rotora diametru, reljefu un saules stāvokli.
Lūdzam noteikt, ka mirgošanas novērtējuma teritoriju nosaka ar aprēķinu pēc konkrētās turbīnas parametriem, nevis ar visām turbīnām vienādu absolūtu attālumu.
12. Iebildums par pārāk šauru un novēlotu putnu aizsardzību
Projekta 24. un 25. punkts aizsargpasākumus saista tikai ar kritiski apdraudētām un stipri apdraudētām dienas plēsīgo putnu sugām.
Nav skaidrs:
pēc kāda normatīvā akta vai saraksta nosaka sugas apdraudējuma pakāpi;
kādēļ izslēgtas citas īpaši aizsargājamas putnu sugas;
kādēļ izslēgti nakts putni, migrējošie putni un sugas ar paaugstinātu sadursmju risku;
kas ir “nozīmīga bojāeja”.
Turklāt 25. punkts paredz reaģēt tikai pēc tam, kad jau konstatēta nozīmīga putnu bojāeja. Tas neatbilst preventīvas aizsardzības un piesardzības principam.
Lūdzam aizsardzības pasākumus attiecināt uz visām īpaši aizsargājamām un paaugstināta sadursmju riska sugām, kā arī noteikt skaitliskus rīcības sliekšņus. Pasākumiem jābūt piemērojamiem arī tad, ja risks atklāts ekspluatācijas monitoringā, nevis tikai sākotnējā atzinumā vai tehniskajos noteikumos.
13. Iebildums par nepietiekamām putnu atpazīšanas sistēmu prasībām
Projekta 24. punkts nosaka tikai 500 metru identificēšanas attālumu. Nav noteikta:
minimālā identificēšanas precizitāte;
darbība sliktas redzamības un nakts apstākļos;
kļūdaini negatīvo rezultātu pieļaujamais līmenis;
reakcijas laiks;
turbīnas faktiskās apturēšanas laiks;
datu reģistrēšana un neatkarīga pārbaude.
Nav noteikts arī, līdz kādam ātrumam jāsamazina turbīnas darbība, lai risks patiešām tiktu novērsts.
Lūdzam paredzēt sistēmas neatkarīgu validāciju un skaitliski izmērāmus efektivitātes kritērijus. Ja drošs rotora ātrums nav noteikts un pierādīts, jāparedz turbīnas pilnīga apturēšana.
14. Iebildums par nepietiekamu sikspārņu aizsardzības periodu
Projekta 26. punkts paredz fiksētu periodu no 1. jūnija līdz 15. septembrim. Šāds periods var neaptvert visu migrācijas un aktivitātes sezonu konkrētajā vietā.
Apturēšana paredzēta tikai tad, ja vienlaikus izpildās visi trīs kritēriji. Nav noteikta rīcība gadījumā, ja ekspluatācijas monitorings atklāj bojāeju citā periodā vai pie lielāka vēja ātruma.
Lūdzam noteikt, ka minētais periods un meteoroloģiskie kritēriji ir minimālās prasības, bet Dabas aizsardzības pārvalde, pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, var nekavējoties noteikt ilgāku periodu, lielāku vēja ātruma robežu un citus darbības ierobežojumus.
15. Iebildums par nepilnīgām dabas aizsardzības atskaitēm
Projekta 28. punktā paredzēts ziņot tikai par apturēšanas datumu, laiku un ilgumu. Ar šādu informāciju nav iespējams pārbaudīt sistēmas efektivitāti.
Atskaitē jāietver arī:
konstatētā suga vai sikspārņu aktivitātes rādītāji;
detekcijas laiks;
turbīnas reakcijas un pilnīgas apturēšanas laiks;
vēja ātrums, temperatūra un nokrišņi;
sistēmas kļūmes un manuālas iejaukšanās;
atrasto bojāgājušo putnu un sikspārņu skaits;
izmantotā meklēšanas metodika;
katras turbīnas individuālie dati.
16. Iebildums par piecu gadu kumulatīvās ietekmes novērtējumu bez juridiskām sekām
Projekta 30. punkts nepasaka, kad veicams pirmais novērtējums. Turklāt kritisko rādītāju sasniegšana rada papildu prasības galvenokārt nākotnē vērtējamiem projektiem, bet nenosaka obligātas sekas jau strādājošiem vēja parkiem.
Lūdzam noteikt:
pirmā novērtējuma termiņu;
ikgadēju datu apkopošanu un publiskošanu;
novērtējumā iekļaut arī sikspārņus un citas īpaši aizsargājamas sugas;
Dabas aizsardzības pārvaldes vai VVD pienākumu noteikt saistošus ierobežojumus esošajām elektrostacijām, ja sasniegti kritiskie rādītāji;
steidzamu rīcību, negaidot nākamo piecu gadu ciklu.
17. Iebildums par ledus un ugunsdrošības prasībām
Projekta 31. punkta formulējums “ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēma” pieļauj izmantot tikai pretapledošanas sistēmu, kura pati par sevi var nenodrošināt ledus konstatēšanu tās darbības traucējumu gadījumā.
Lūdzam paredzēt obligātu ledus detektēšanas sistēmu un papildus – pretapledošanas sistēmu vai automātisku apturēšanu.
Noteikumos nepieciešams paredzēt arī:
ledus krišanas un aizmešanas riska zonas;
brīdinājuma zīmes un piekļuves ierobežošanu;
attālinātu ugunsgrēka konstatēšanu;
automātisku atslēgšanu;
operatīvu VUGD un pašvaldības informēšanu;
obligātu avāriju un incidentu uzskaiti un ziņošanu VVD.
18. Iebildums par nepilnīgu atkritumu un noplūžu regulējumu
Projekta 32. punkts attiecas tikai uz šķidrajiem bīstamajiem atkritumiem. Tas neaptver turbīnu lāpstiņas, kompozītmateriālus, elektroniskās iekārtas, akumulatorus, piesārņotus absorbentus un citus ekspluatācijas vai avāriju rezultātā radušos atkritumus.
Nav noteiktas prasības tehnisko šķidrumu noplūžu savākšanai un augsnes vai ūdens piesārņojuma novēršanai.
Lūdzam paredzēt:
sekundāras šķidrumu uztveršanas sistēmas;
noplūžu detektēšanu un avārijas komplektus;
pienākumu nekavējoties ziņot par noplūdi;
visu atkritumu veidu uzskaiti un nodošanu licencētam apsaimniekotājam;
priekšroku reģenerācijai un pārstrādei, nevis noglabāšanai.
19. Iebildums par regulējuma robu tieši 100 MW jaudai
Projekta 34. punkts attiecas uz jaudu, kas “pārsniedz 100 MW”, bet 35. punkts – uz jaudu, kas “ir mazāka par 100 MW”.
Tādējādi vēja parks ar kopējo jaudu tieši 100 MW neietilpst nevienā no šiem punktiem.
Lūdzam 34. punktā noteikt:
“kopējā jauda ir 100 MW vai lielāka”,
bet 35. punktu attiecināt uz jaudu, kas ir mazāka par 100 MW.
Vienlaikus jāprecizē, vai kopējā jauda tiek noteikta vienam vēja parkam, vienam pieslēgumam, vienai teritorijai vai vienam elektroenerģijas ražotājam.
20. Iebildums par drošības plāna iesniegšanu pēc ekspluatācijas dokumenta saņemšanas
Projekta 35. punkts nosaka, ka plāns izstrādājams pirms ekspluatācijas, bet iesniedzams mēneša laikā pēc sistēmas operatora atļaujas vai galīgā ekspluatācijas paziņojuma saņemšanas. Tas rada iespēju, ka plāns VVD tiek iesniegts jau pēc faktiskas ekspluatācijas uzsākšanas.
Turklāt VVD uzrauga tikai savlaicīgu iesniegšanu, bet nav paredzēts pienākums izvērtēt plāna kvalitāti.
Lūdzam noteikt, ka drošības pārvaldības sistēmu un avāriju riska plānu VVD izvērtē un apstiprina pirms vēja elektrostacijas ekspluatācijas uzsākšanas.
21. Iebildums par formālu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu
Projekta 36. punkts nenosaka minimālo apdrošinājuma summu, segtos riskus, pieļaujamo pašrisku un izņēmumus. Tādēļ pienākumu iespējams formāli izpildīt ar polisi, kas nesedz reālos iespējamos zaudējumus.
Lūdzam noteikt, ka apdrošināšana sedz vismaz:
kaitējumu personas dzīvībai un veselībai;
kaitējumu nekustamajam un kustamajam īpašumam;
ugunsgrēka, konstrukciju sabrukuma un ledus aizmešanas risku;
vides piesārņojuma novēršanu un seku likvidēšanu;
ekspertīzes un glābšanas izdevumus.
Minimālā summa nosakāma atkarībā no turbīnu skaita, augstuma, jaudas, atrašanās vietas un tuvumā esošās apbūves.
22. Iebildums par obligātu atsauci tikai uz GWO sertifikāciju
Projekta 37. punkts pieļauj nodarbināt tikai personas ar Global Wind Organisation jeb GWO mācību programmas sertifikātu. GWO ir privāta starptautiska nozares organizācija, nevis valsts profesionālās kvalifikācijas institūcija.
Neatzīstot citas līdzvērtīgas Eiropas Savienībā vai Eiropas Ekonomikas zonā iegūtas kvalifikācijas, var rasties nepamatots pakalpojumu un nodarbinātības ierobežojums.
Lūdzam lietot formulējumu:
“GWO sertifikātu vai citu Latvijas Republikā, Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī atzītu līdzvērtīgu profesionālās kompetences apliecinājumu”.
Papildus jānosaka konkrētajam darbam nepieciešamās kompetences – elektrodrošība, darbs augstumā, ugunsdrošība, pirmā palīdzība un glābšana.
23. Iebildums par nepamatotu beztermiņa izņēmumu vecajām elektrostacijām
Projekta 39. punkts ļauj pirms 2020. gada ekspluatācijā nodotām elektrostacijām trokšņa un mirgošanas tehniskās prasības neizpildīt līdz nenoteiktam “iekārtu atjaunošanas” brīdim.
Tas var nozīmēt prasību nepiemērošanu vēl daudzus gadus, lai gan robežlielumi paredzēti cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai.
Lūdzam noteikt konkrētu un samērīgu pārejas termiņu. Ja robežlielums jau tiek pārsniegts, līdz tehniskās pārbūves veikšanai nekavējoties jāpiemēro darbības režīma, jaudas vai laika ierobežojumi.
24. Iebildums par 2020. gadā ekspluatācijā nodoto elektrostaciju izkrišanu
Projekta 39. punkts attiecas uz elektrostacijām, kas nodotas ekspluatācijā “pirms 2020. gada”, bet 40. punkts – “pēc 2020. gada”.
Tādējādi nav skaidrs regulējums elektrostacijām, kas nodotas ekspluatācijā tieši 2020. gadā.
Lūdzam lietot precīzus datumus, piemēram:
“līdz 2019. gada 31. decembrim”;
“laikposmā no 2020. gada 1. janvāra līdz noteikumu spēkā stāšanās dienai”.
25. Iebildums par pārejas regulējuma neesību esošajiem lielajiem vēja parkiem
Projekta 41. punkts nosaka pārejas kārtību tikai 35. punktā minētajam plānam, proti, parkiem ar jaudu zem 100 MW. Nav noteikts termiņš, kurā esošajiem parkiem ar jaudu 100 MW vai lielāku jāizstrādā un ar VUGD jāsaskaņo civilās aizsardzības plāns.
Lūdzam papildināt 41. punktu, nosakot pienākumu un termiņu arī esošajiem lielajiem vēja parkiem.
26. Iebildums par jūras vēja elektrostaciju regulējuma trūkumu
Projekta 1. punkts noteikumus attiecina arī uz iekšējiem jūras ūdeņiem, teritoriālo jūru un ekskluzīvo ekonomisko zonu, tomēr pārējais regulējums veidots gandrīz tikai sauszemes elektrostacijām.
Nav paredzētas specifiskas prasības:
jūras putniem un migrācijas koridoriem;
jūras zīdītājiem;
kuģošanas un glābšanas drošībai;
noplūdēm jūras vidē;
piekrastes iedzīvotāju kumulatīvajai vizuālajai ietekmei;
avāriju seku likvidēšanai jūrā.
Lūdzam izstrādāt atsevišķu nodaļu jūras vēja elektrostaciju ekspluatācijas prasībām vai skaidri nodalīt sauszemes un jūras elektrostaciju regulējumu.
Noslēguma iebildums
Lūdzam noteikumu projektu pašreizējā redakcijā neatbalstīt un precizēt, nodrošinot:
objektīvi pārbaudāmas prasības;
neatkarīgu un reprezentatīvu monitoringu;
efektīvu iedzīvotāju sūdzību izskatīšanu;
ražotāja pienākumu segt piesārņojuma kontroles izmaksas;
savlaicīgu, nevis tikai pēc kaitējuma konstatēšanas īstenotu dabas aizsardzību;
skaidrus drošības, apdrošināšanas un atbildības nosacījumus;
vienlīdzīgu aizsardzību arī esošo vēja elektrostaciju tuvumā dzīvojošajiem.
12.08.2026. 06:40
26-TA-1439/63
Līga Broduža - "Mežinieku apkaimes attīstībai"
Mēs, apkaimes biedrība, kas pārstāv Ķekavas novada Plakanciema un Mellužu iedzīvotāju viedokli, iebilstam pret Ministru kabineta noteikumu projekta “Vēja elektrostaciju ekspluatācijas prasības” (26-TA-1439) pašreizējo redakciju, jo vairākas projekta normas nenodrošina pietiekami efektīvu, preventīvu un sabiedrībai praktiski pieejamu aizsardzību pret vēja elektrostaciju (VES) ekspluatācijas radīto ietekmi.
Regulējums vērtējams kopsakarā ar Latvijas Republikas Satversmes 96., 111. un 115. pantu, Vides aizsardzības likuma 3. pantā nostiprināto principu “piesārņotājs maksā”, piesardzības, novēršanas un izvērtēšanas principu, kā arī valsts pozitīvo pienākumu izveidot efektīvu vides un cilvēku veselības aizsardzības sistēmu.
Īpaši norādāms uz Satversmes tiesas 2026. gada 14. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2025-18-03, kurā Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 115. pants uzliek valstij pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu un ka tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ietver arī personas veselības aizsardzību pret troksni kā vides piesārņojumu.
No minētā izriet, ka nepietiek tikai ar formālu robežlielumu un kontroles procedūras noteikšanu. Regulējumam jānodrošina mehānisms, ar kuru VES radītā ietekme ir savlaicīgi konstatējama, objektīvi pārbaudāma un efektīvi novēršama.
Iebildums pret projekta 13. un 14. punktu – trokšņa mērījumu izmaksu uzlikšana iedzīvotājam
Projekta 13. punkts paredz, ka Veselības inspekcija pēc iesnieguma organizē trokšņa robežlielumu ievērošanas pārbaudi, taču gadījumā, ja pārbaudes laikā robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts, mērījumu izmaksas sedz iesnieguma iesniedzējs.
Līdzīgs princips ietverts projekta 14. punktā attiecībā uz nekustamā īpašuma īpašnieka organizētiem neatkarīgiem mērījumiem.
Šāda izmaksu sadale nav savienojama ar Vides aizsardzības likuma 3. panta pirmās daļas 1. punktā nostiprināto principu “piesārņotājs maksā”, atbilstoši kuram persona sedz izdevumus, kas saistīti ar tās darbības dēļ radīta piesārņojuma novērtēšanu, novēršanu, ierobežošanu un seku likvidēšanu.
VES radītā trokšņa pārbaude ir operatora saimnieciskās darbības radītās ietekmes novērtēšana. Nav samērīgi šīs ietekmes pārbaudes finansiālo risku pārlikt uz potenciāli ietekmēto iedzīvotāju.
Turklāt VES radītā trokšņa intensitāte ir atkarīga no vēja ātruma un virziena, VES darbības režīma un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Tas, ka konkrētā mērījuma laikā pārsniegums netiek konstatēts, pats par sevi nenozīmē, ka iesniegums bijis nepamatots.
Šāda norma var radīt atturošu efektu, jo persona var atteikties izmantot valsts paredzēto kontroles mehānismu finansiālā riska dēļ.
Priekšlikums: svītrot 13. punkta pēdējo teikumu un attiecīgi grozīt 14. punktu, paredzot, ka pamatotas sūdzības gadījumā VES ekspluatācijas radītās ietekmes pārbaudes izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs vai tās tiek segtas valsts kontroles funkcijas ietvaros.
Iebildums pret projekta 14., 15. un 21. punktā noteikto 2 km robežu
Projekta 14. punkts īpašas tiesības organizēt neatkarīgus mērījumus paredz īpašniekiem divu kilometru rādiusā no VES torņa.
Projekta 15. punkts paredz, ka 12. punktā noteiktais operatora pienākums veikt pastāvīgus trokšņa mērījumus nav attiecināms uz VES, kas atrodas tālāk par diviem kilometriem no jebkuras novērtēšanas vietas.
Savukārt projekta 21. punkts paredz, ka mirgošanas laiku vērtē tikai novērtēšanas vietās divu kilometru rādiusā no VES torņa.
Šāda absolūta ģeometriska robeža nav pietiekama, ja noteikumos vienlaikus nav paredzēts izņēmuma mehānisms gadījumiem, kad faktiskā VES ietekme konstatējama ārpus 2 km zonas.
Vides aizsardzības likuma 3. pantā nostiprinātais piesardzības princips ļauj ierobežot darbību arī tad, ja tās ietekme nav pilnībā zinātniski pierādīta, savukārt novēršanas princips paredz kaitīgās ietekmes novēršanu pēc iespējas tās rašanās vietā.
Tādēļ attālums nevar būt vienīgais kritērijs personas tiesībām prasīt VES faktiskās ietekmes pārbaudi.
Priekšlikums: papildināt 14., 15. un 21. punktu, paredzot, ka 2 km ierobežojums nav piemērojams, ja ārpus šīs teritorijas ir saņemta pamatota sūdzība vai pastāv objektīvas pazīmes par VES radītu troksni, zemfrekvences troksni vai mirgošanu.
Iebildums pret projekta 3.3. un 3.4. punktu – nepietiekams aizsargājamo vietu loks
Projekta 3.3. punktā “novērtēšanas vieta” definēta kā dzīvojamo ēku, vasarnīcu, sociālās aprūpes, veselības aprūpes, kultūras, tūrisma un atpūtas būvju telpas.
Definīcijā nav nepārprotami minētas izglītības iestādes un pirmsskolas izglītības iestādes, lai gan tajās ilgstoši uzturas bērni.
Savukārt 3.4.6. punktā aizsardzība ārpus noteiktām apbūves teritorijām tiek sasaistīta ar zemes vienības reģistrāciju Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā kā apbūves zemei vai zemei zem dzīvojamo ēku pagalmiem.
Šāda pieeja var radīt situāciju, kurā aizsardzības apjomu nosaka nevis faktiskā VES ietekme un cilvēku atrašanās konkrētajā vietā, bet zemes vienības administratīvā vai kadastrālā klasifikācija.
Tas neatbilst regulējuma mērķim aizsargāt cilvēku veselību.
Priekšlikums: papildināt 3.3. punktu, skaidri ietverot izglītības iestādes, pirmsskolas izglītības iestādes un citas vietas, kurās regulāri un ilgstoši uzturas bērni vai citas jutīgas sabiedrības grupas.
Vienlaikus 3.4. punktā jāparedz iespēja par ietekmējamu teritoriju atzīt arī teritoriju atbilstoši tās faktiskajai izmantošanai un faktiskajai VES ietekmei, nevis tikai teritorijas plānojuma vai kadastra klasifikācijai.
Iebildums pret projekta 4., 12., 24. un 29. punktu – monitoringa datu novēlota publiskošana
Projekta 12. punkts paredz pastāvīgus VES trokšņa mērījumus.
Tomēr saskaņā ar projekta 4. punktu operatoram attiecīgās atskaites Valsts vides dienestam jāiesniedz tikai reizi gadā līdz 1. aprīlim.
Arī projekta 24. un 29. punkts paredz atskaites par iepriekšējā gada VES darbības apturēšanas statistiku.
Ja monitoringa dati tiek iegūti pastāvīgi vai reāllaikā, nav pamata informāciju par iespējamu būtisku ietekmi valsts iestādei un sabiedrībai darīt pieejamu tikai nākamajā gadā.
Vides aizsardzības likums paredz sabiedrības tiesības uz vides informāciju, savukārt Satversmes 115. pants tieši paredz valsts pienākumu sniegt ziņas par vides stāvokli.
Priekšlikums: noteikt pienākumu monitoringa datus publicēt regulāri, piemēram, vismaz reizi mēnesī, bet par trokšņa robežlielumu pārsniegumiem, aizsardzības sistēmu darbības traucējumiem un citiem būtiskiem incidentiem automātiski informēt Valsts vides dienestu nekavējoties.
Iebildums pret projekta 5. punktu – nav paredzēta tūlītēja darbības apturēšana būtiska apdraudējuma gadījumā
Projekta 5. punkts paredz, ka prasību pārkāpuma gadījumā Valsts vides dienests vispirms lemj par brīdinājuma izdošanu un tikai pārkāpuma nenovēršanas gadījumā – par VES darbības apturēšanu.
Šāds regulējums nav pietiekams situācijām, kurās konstatētais pārkāpums rada tūlītēju vai būtisku risku cilvēku veselībai, dabai vai drošībai.
Vides aizsardzības likuma 3. pantā nostiprinātais piesardzības un novēršanas princips prasa iespēju kaitējumu novērst pirms tā iestāšanās vai turpmākas palielināšanās.
Priekšlikums: papildināt 5. punktu, paredzot VVD tiesības nekavējoties ierobežot vai apturēt konkrētas VES darbību, ja pārkāpums rada vai var radīt būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai, videi, dabas vērtībām vai sabiedrības drošībai.
Iebildums pret projekta 25. un 26. punktu – dabas aizsardzības mehānisms ir nepietiekami preventīvs
Projekta 25. punkts paredz pienākumu uzstādīt putnu identificēšanas un VES apturēšanas sistēmu tikai tad, ja potenciāla nelabvēlīga ietekme uz kritiski vai stipri apdraudētu dienas plēsīgo putnu sugu jau konstatēta IVN atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos.
Savukārt 26. punkts paredz Dabas aizsardzības pārvaldei iespēju pārskatīt detektējamo sugu sarakstu tad, ja ekspluatācijas monitoringa rezultāti jau liecina par nozīmīgu citu kritiski vai stipri apdraudētu putnu sugu bojāeju.
Tādējādi regulējums paredz iespēju pastiprināt aizsardzību tikai pēc tam, kad ekspluatācijas laikā jau konstatēta nozīmīga bojāeja.
Šāda konstrukcija neatbilst Vides aizsardzības likuma 3. pantā nostiprinātajam piesardzības un novēršanas principam.
Priekšlikums: papildināt 26. punktu, paredzot Dabas aizsardzības pārvaldei tiesības noteikt papildu aizsardzības pasākumus jau tad, ja monitoringa dati vai cita objektīva informācija norāda uz būtisku apdraudējuma risku, negaidot “nozīmīgas bojāejas” konstatēšanu.
Iebildums pret projekta 31. punktu – piecu gadu intervāls kumulatīvās ietekmes izvērtēšanai
Projekta 31. punkts paredz Dabas aizsardzības pārvaldei kumulatīvās ietekmes novērtējumu uz kritiski un stipri apdraudētu putnu sugu populācijām veikt tikai reizi piecos gados.
Piecu gadu periods var ietvert piecas putnu ligzdošanas un migrācijas sezonas. Ja VES ekspluatācijas faktiskā ietekme būtiski atšķiras no IVN prognozētās, tik ilgs intervāls var novest pie novēlotas rīcības.
Priekšlikums: paredzēt ikgadēju kumulatīvās ietekmes izvērtējumu vismaz pirmajos trijos līdz piecos VES ekspluatācijas gados, pēc tam pieļaujot ilgāku intervālu tikai tad, ja monitoringa rezultāti apliecina būtiskas negatīvas ietekmes neesību.
Iebildums pret projekta 35. un 36. punktu – civilās aizsardzības pienākuma piesaiste tikai 100 MW robežai
Projekta 35. punkts paredz pienākumu izstrādāt ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu saskaņotu civilās aizsardzības plānu tikai VES parkam, kura jauda pārsniedz 100 MW.
Savukārt saskaņā ar 36. punktu VES parkam ar jaudu zem 100 MW pietiek ar operatora izveidotu drošības pārvaldības sistēmu.
Šāds nošķīrums nav pietiekami balstīts riska principā.
VES parka avārijas risku nenosaka tikai nominālā elektroenerģijas ražošanas jauda. Risku nosaka arī VES skaits, augstums un tehniskie parametri, to ģeogrāfiskais izvietojums, attālums līdz dzīvojamām ēkām un publiskai infrastruktūrai, mežiem un aizsargājamām dabas teritorijām, piekļuves iespējas glābšanas dienestiem, ugunsgrēka izplatīšanās risks un citi faktori.
Tādēļ diviem pēc faktiskā riska līdzvērtīgiem vēja parkiem nevar būt būtiski atšķirīgs civilās aizsardzības regulējums tikai tādēļ, ka viena parka nominālā jauda ir 99 MW, bet otra – 101 MW.
Priekšlikums: 35. un 36. punktā civilās aizsardzības plāna nepieciešamību noteikt pēc riska novērtējuma, paredzot vairākus kritērijus, nevis tikai 100 MW nominālās jaudas slieksni.
Noslēgums
Ministru kabineta noteikumiem jāveido minimālais valsts garantētais aizsardzības standarts, nevis tikai jānosaka parametri, pēc kuriem pēc kaitējuma iestāšanās iespējams konstatēt pārkāpumu.
Satversmes tiesa 2026. gada 14. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2025-18-03 ir uzsvērusi valsts pozitīvo pienākumu nodrošināt efektīvu personu aizsardzību pret pārmērīgu troksni. Šī atziņa ir būtiska arī VES regulējuma izstrādē: aizsardzības mehānismam jābūt praktiski izmantojamam, preventīvam un efektīvam.
Tāpat Vides aizsardzības likuma 3. pantā noteiktais princips “piesārņotājs maksā”, piesardzības princips un novēršanas princips prasa, lai VES saimnieciskās darbības radītās ietekmes kontroles un pierādīšanas slogs netiktu nesamērīgi pārlikts uz ietekmētajiem iedzīvotājiem.
Tādēļ lūdzu Ministru kabineta noteikumu projektu pilnveidot, nodrošinot:
efektīvu un iedzīvotājam finansiāli pieejamu VES radītās ietekmes pārbaudi;
iespēju pārbaudīt faktisko ietekmi arī ārpus formāli noteiktās 2 km zonas;
jutīgu sabiedrības grupu un faktiski izmantotu teritoriju aizsardzību neatkarīgi no kadastrālās klasifikācijas;
savlaicīgu un publiski pieejamu monitoringa informāciju;
iespēju nekavējoties ierobežot VES darbību būtiska apdraudējuma gadījumā;
preventīvu, nevis tikai uz jau konstatētu kaitējumu balstītu dabas aizsardzības sistēmu;
civilās aizsardzības prasības, kas balstītas faktiskajā riska līmenī.
Pretējā gadījumā pastāv risks, ka noteikumi radīs formāli pārbaudāmu, bet praksē nepietiekami efektīvu aizsardzības sistēmu, kas neatbilst Satversmes 115. pantā nostiprinātajam valsts pienākumam aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.
Regulējums vērtējams kopsakarā ar Latvijas Republikas Satversmes 96., 111. un 115. pantu, Vides aizsardzības likuma 3. pantā nostiprināto principu “piesārņotājs maksā”, piesardzības, novēršanas un izvērtēšanas principu, kā arī valsts pozitīvo pienākumu izveidot efektīvu vides un cilvēku veselības aizsardzības sistēmu.
Īpaši norādāms uz Satversmes tiesas 2026. gada 14. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2025-18-03, kurā Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 115. pants uzliek valstij pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu un ka tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ietver arī personas veselības aizsardzību pret troksni kā vides piesārņojumu.
No minētā izriet, ka nepietiek tikai ar formālu robežlielumu un kontroles procedūras noteikšanu. Regulējumam jānodrošina mehānisms, ar kuru VES radītā ietekme ir savlaicīgi konstatējama, objektīvi pārbaudāma un efektīvi novēršama.
Iebildums pret projekta 13. un 14. punktu – trokšņa mērījumu izmaksu uzlikšana iedzīvotājam
Projekta 13. punkts paredz, ka Veselības inspekcija pēc iesnieguma organizē trokšņa robežlielumu ievērošanas pārbaudi, taču gadījumā, ja pārbaudes laikā robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts, mērījumu izmaksas sedz iesnieguma iesniedzējs.
Līdzīgs princips ietverts projekta 14. punktā attiecībā uz nekustamā īpašuma īpašnieka organizētiem neatkarīgiem mērījumiem.
Šāda izmaksu sadale nav savienojama ar Vides aizsardzības likuma 3. panta pirmās daļas 1. punktā nostiprināto principu “piesārņotājs maksā”, atbilstoši kuram persona sedz izdevumus, kas saistīti ar tās darbības dēļ radīta piesārņojuma novērtēšanu, novēršanu, ierobežošanu un seku likvidēšanu.
VES radītā trokšņa pārbaude ir operatora saimnieciskās darbības radītās ietekmes novērtēšana. Nav samērīgi šīs ietekmes pārbaudes finansiālo risku pārlikt uz potenciāli ietekmēto iedzīvotāju.
Turklāt VES radītā trokšņa intensitāte ir atkarīga no vēja ātruma un virziena, VES darbības režīma un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Tas, ka konkrētā mērījuma laikā pārsniegums netiek konstatēts, pats par sevi nenozīmē, ka iesniegums bijis nepamatots.
Šāda norma var radīt atturošu efektu, jo persona var atteikties izmantot valsts paredzēto kontroles mehānismu finansiālā riska dēļ.
Priekšlikums: svītrot 13. punkta pēdējo teikumu un attiecīgi grozīt 14. punktu, paredzot, ka pamatotas sūdzības gadījumā VES ekspluatācijas radītās ietekmes pārbaudes izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs vai tās tiek segtas valsts kontroles funkcijas ietvaros.
Iebildums pret projekta 14., 15. un 21. punktā noteikto 2 km robežu
Projekta 14. punkts īpašas tiesības organizēt neatkarīgus mērījumus paredz īpašniekiem divu kilometru rādiusā no VES torņa.
Projekta 15. punkts paredz, ka 12. punktā noteiktais operatora pienākums veikt pastāvīgus trokšņa mērījumus nav attiecināms uz VES, kas atrodas tālāk par diviem kilometriem no jebkuras novērtēšanas vietas.
Savukārt projekta 21. punkts paredz, ka mirgošanas laiku vērtē tikai novērtēšanas vietās divu kilometru rādiusā no VES torņa.
Šāda absolūta ģeometriska robeža nav pietiekama, ja noteikumos vienlaikus nav paredzēts izņēmuma mehānisms gadījumiem, kad faktiskā VES ietekme konstatējama ārpus 2 km zonas.
Vides aizsardzības likuma 3. pantā nostiprinātais piesardzības princips ļauj ierobežot darbību arī tad, ja tās ietekme nav pilnībā zinātniski pierādīta, savukārt novēršanas princips paredz kaitīgās ietekmes novēršanu pēc iespējas tās rašanās vietā.
Tādēļ attālums nevar būt vienīgais kritērijs personas tiesībām prasīt VES faktiskās ietekmes pārbaudi.
Priekšlikums: papildināt 14., 15. un 21. punktu, paredzot, ka 2 km ierobežojums nav piemērojams, ja ārpus šīs teritorijas ir saņemta pamatota sūdzība vai pastāv objektīvas pazīmes par VES radītu troksni, zemfrekvences troksni vai mirgošanu.
Iebildums pret projekta 3.3. un 3.4. punktu – nepietiekams aizsargājamo vietu loks
Projekta 3.3. punktā “novērtēšanas vieta” definēta kā dzīvojamo ēku, vasarnīcu, sociālās aprūpes, veselības aprūpes, kultūras, tūrisma un atpūtas būvju telpas.
Definīcijā nav nepārprotami minētas izglītības iestādes un pirmsskolas izglītības iestādes, lai gan tajās ilgstoši uzturas bērni.
Savukārt 3.4.6. punktā aizsardzība ārpus noteiktām apbūves teritorijām tiek sasaistīta ar zemes vienības reģistrāciju Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā kā apbūves zemei vai zemei zem dzīvojamo ēku pagalmiem.
Šāda pieeja var radīt situāciju, kurā aizsardzības apjomu nosaka nevis faktiskā VES ietekme un cilvēku atrašanās konkrētajā vietā, bet zemes vienības administratīvā vai kadastrālā klasifikācija.
Tas neatbilst regulējuma mērķim aizsargāt cilvēku veselību.
Priekšlikums: papildināt 3.3. punktu, skaidri ietverot izglītības iestādes, pirmsskolas izglītības iestādes un citas vietas, kurās regulāri un ilgstoši uzturas bērni vai citas jutīgas sabiedrības grupas.
Vienlaikus 3.4. punktā jāparedz iespēja par ietekmējamu teritoriju atzīt arī teritoriju atbilstoši tās faktiskajai izmantošanai un faktiskajai VES ietekmei, nevis tikai teritorijas plānojuma vai kadastra klasifikācijai.
Iebildums pret projekta 4., 12., 24. un 29. punktu – monitoringa datu novēlota publiskošana
Projekta 12. punkts paredz pastāvīgus VES trokšņa mērījumus.
Tomēr saskaņā ar projekta 4. punktu operatoram attiecīgās atskaites Valsts vides dienestam jāiesniedz tikai reizi gadā līdz 1. aprīlim.
Arī projekta 24. un 29. punkts paredz atskaites par iepriekšējā gada VES darbības apturēšanas statistiku.
Ja monitoringa dati tiek iegūti pastāvīgi vai reāllaikā, nav pamata informāciju par iespējamu būtisku ietekmi valsts iestādei un sabiedrībai darīt pieejamu tikai nākamajā gadā.
Vides aizsardzības likums paredz sabiedrības tiesības uz vides informāciju, savukārt Satversmes 115. pants tieši paredz valsts pienākumu sniegt ziņas par vides stāvokli.
Priekšlikums: noteikt pienākumu monitoringa datus publicēt regulāri, piemēram, vismaz reizi mēnesī, bet par trokšņa robežlielumu pārsniegumiem, aizsardzības sistēmu darbības traucējumiem un citiem būtiskiem incidentiem automātiski informēt Valsts vides dienestu nekavējoties.
Iebildums pret projekta 5. punktu – nav paredzēta tūlītēja darbības apturēšana būtiska apdraudējuma gadījumā
Projekta 5. punkts paredz, ka prasību pārkāpuma gadījumā Valsts vides dienests vispirms lemj par brīdinājuma izdošanu un tikai pārkāpuma nenovēršanas gadījumā – par VES darbības apturēšanu.
Šāds regulējums nav pietiekams situācijām, kurās konstatētais pārkāpums rada tūlītēju vai būtisku risku cilvēku veselībai, dabai vai drošībai.
Vides aizsardzības likuma 3. pantā nostiprinātais piesardzības un novēršanas princips prasa iespēju kaitējumu novērst pirms tā iestāšanās vai turpmākas palielināšanās.
Priekšlikums: papildināt 5. punktu, paredzot VVD tiesības nekavējoties ierobežot vai apturēt konkrētas VES darbību, ja pārkāpums rada vai var radīt būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai, videi, dabas vērtībām vai sabiedrības drošībai.
Iebildums pret projekta 25. un 26. punktu – dabas aizsardzības mehānisms ir nepietiekami preventīvs
Projekta 25. punkts paredz pienākumu uzstādīt putnu identificēšanas un VES apturēšanas sistēmu tikai tad, ja potenciāla nelabvēlīga ietekme uz kritiski vai stipri apdraudētu dienas plēsīgo putnu sugu jau konstatēta IVN atzinumā, akcepta lēmumā vai tehniskajos noteikumos.
Savukārt 26. punkts paredz Dabas aizsardzības pārvaldei iespēju pārskatīt detektējamo sugu sarakstu tad, ja ekspluatācijas monitoringa rezultāti jau liecina par nozīmīgu citu kritiski vai stipri apdraudētu putnu sugu bojāeju.
Tādējādi regulējums paredz iespēju pastiprināt aizsardzību tikai pēc tam, kad ekspluatācijas laikā jau konstatēta nozīmīga bojāeja.
Šāda konstrukcija neatbilst Vides aizsardzības likuma 3. pantā nostiprinātajam piesardzības un novēršanas principam.
Priekšlikums: papildināt 26. punktu, paredzot Dabas aizsardzības pārvaldei tiesības noteikt papildu aizsardzības pasākumus jau tad, ja monitoringa dati vai cita objektīva informācija norāda uz būtisku apdraudējuma risku, negaidot “nozīmīgas bojāejas” konstatēšanu.
Iebildums pret projekta 31. punktu – piecu gadu intervāls kumulatīvās ietekmes izvērtēšanai
Projekta 31. punkts paredz Dabas aizsardzības pārvaldei kumulatīvās ietekmes novērtējumu uz kritiski un stipri apdraudētu putnu sugu populācijām veikt tikai reizi piecos gados.
Piecu gadu periods var ietvert piecas putnu ligzdošanas un migrācijas sezonas. Ja VES ekspluatācijas faktiskā ietekme būtiski atšķiras no IVN prognozētās, tik ilgs intervāls var novest pie novēlotas rīcības.
Priekšlikums: paredzēt ikgadēju kumulatīvās ietekmes izvērtējumu vismaz pirmajos trijos līdz piecos VES ekspluatācijas gados, pēc tam pieļaujot ilgāku intervālu tikai tad, ja monitoringa rezultāti apliecina būtiskas negatīvas ietekmes neesību.
Iebildums pret projekta 35. un 36. punktu – civilās aizsardzības pienākuma piesaiste tikai 100 MW robežai
Projekta 35. punkts paredz pienākumu izstrādāt ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu saskaņotu civilās aizsardzības plānu tikai VES parkam, kura jauda pārsniedz 100 MW.
Savukārt saskaņā ar 36. punktu VES parkam ar jaudu zem 100 MW pietiek ar operatora izveidotu drošības pārvaldības sistēmu.
Šāds nošķīrums nav pietiekami balstīts riska principā.
VES parka avārijas risku nenosaka tikai nominālā elektroenerģijas ražošanas jauda. Risku nosaka arī VES skaits, augstums un tehniskie parametri, to ģeogrāfiskais izvietojums, attālums līdz dzīvojamām ēkām un publiskai infrastruktūrai, mežiem un aizsargājamām dabas teritorijām, piekļuves iespējas glābšanas dienestiem, ugunsgrēka izplatīšanās risks un citi faktori.
Tādēļ diviem pēc faktiskā riska līdzvērtīgiem vēja parkiem nevar būt būtiski atšķirīgs civilās aizsardzības regulējums tikai tādēļ, ka viena parka nominālā jauda ir 99 MW, bet otra – 101 MW.
Priekšlikums: 35. un 36. punktā civilās aizsardzības plāna nepieciešamību noteikt pēc riska novērtējuma, paredzot vairākus kritērijus, nevis tikai 100 MW nominālās jaudas slieksni.
Noslēgums
Ministru kabineta noteikumiem jāveido minimālais valsts garantētais aizsardzības standarts, nevis tikai jānosaka parametri, pēc kuriem pēc kaitējuma iestāšanās iespējams konstatēt pārkāpumu.
Satversmes tiesa 2026. gada 14. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2025-18-03 ir uzsvērusi valsts pozitīvo pienākumu nodrošināt efektīvu personu aizsardzību pret pārmērīgu troksni. Šī atziņa ir būtiska arī VES regulējuma izstrādē: aizsardzības mehānismam jābūt praktiski izmantojamam, preventīvam un efektīvam.
Tāpat Vides aizsardzības likuma 3. pantā noteiktais princips “piesārņotājs maksā”, piesardzības princips un novēršanas princips prasa, lai VES saimnieciskās darbības radītās ietekmes kontroles un pierādīšanas slogs netiktu nesamērīgi pārlikts uz ietekmētajiem iedzīvotājiem.
Tādēļ lūdzu Ministru kabineta noteikumu projektu pilnveidot, nodrošinot:
efektīvu un iedzīvotājam finansiāli pieejamu VES radītās ietekmes pārbaudi;
iespēju pārbaudīt faktisko ietekmi arī ārpus formāli noteiktās 2 km zonas;
jutīgu sabiedrības grupu un faktiski izmantotu teritoriju aizsardzību neatkarīgi no kadastrālās klasifikācijas;
savlaicīgu un publiski pieejamu monitoringa informāciju;
iespēju nekavējoties ierobežot VES darbību būtiska apdraudējuma gadījumā;
preventīvu, nevis tikai uz jau konstatētu kaitējumu balstītu dabas aizsardzības sistēmu;
civilās aizsardzības prasības, kas balstītas faktiskajā riska līmenī.
Pretējā gadījumā pastāv risks, ka noteikumi radīs formāli pārbaudāmu, bet praksē nepietiekami efektīvu aizsardzības sistēmu, kas neatbilst Satversmes 115. pantā nostiprinātajam valsts pienākumam aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.
12.08.2026. 08:23
26-TA-1439/64
Andris Mednis
Iebilstu pret Ministru kabineta noteikumu projekta “Vēja elektrostacijas ekspluatācijas prasības” pašreizējo redakciju, jo tajā nav nodrošināts pietiekams preventīvs, objektīvi pārbaudāms un iedzīvotājiem reāli pieejams aizsardzības mehānisms.
Īpaši iebilstu pret šādiem regulējuma aspektiem:
1. Nav pieļaujams, ka iedzīvotājam jāsedz trokšņa mērījumu izmaksas, ja pārbaudes brīdī robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts. Trokšņa līmeni būtiski ietekmē vēja virziens, ātrums, meteoroloģiskie apstākļi un VES darba režīms. Iedzīvotājam nav iespējams iepriekš garantēt, ka tieši pārbaudes laikā tiks fiksēti apstākļi, par kuriem iesniegta sūdzība. Šāda prasība rada finansiālu šķērsli iedzīvotāja tiesībām prasīt valsts kontroli. Pamatotas sūdzības gadījumā mērījumu izmaksas jāsedz VES operatoram vai valstij neatkarīgi no konkrētā mērījuma rezultāta.
2. Nav pietiekami pamatota 2 km robeža trokšņa un mirgošanas kontrolei. VES radītā ietekme nebeidzas pie administratīvi noteikta attāluma. To ietekmē turbīnas augstums un modelis, reljefs, apvidus, meteoroloģiskie apstākļi un vēja virziens. Ja iedzīvotājs ārpus 2 km zonas iesniedz pamatotu sūdzību par VES radītu troksni vai citu ietekmi, valstij jānodrošina iespēja šo ietekmi objektīvi pārbaudīt.
3. Nepieciešams paplašināt aizsargājamo novērtēšanas vietu loku. Nav pieļaujams, ka aizsardzība ir atkarīga tikai no teritorijas plānojuma vai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētā zemes izmantošanas veida. Novērtēšanas vietās nepārprotami jāiekļauj skolas, pirmsskolas izglītības iestādes un citas vietas, kurās regulāri un ilgstoši uzturas bērni un citas jutīgas sabiedrības grupas. Jāņem vērā arī ēkas un teritorijas faktiskā izmantošana.
4. Pastāvīgā monitoringa datiem jābūt sabiedrībai savlaicīgi pieejamiem. Ja operators veic pastāvīgus trokšņa mērījumus un reģistrē VES darbības ierobežojumus, nav pietiekami šos datus iesniegt tikai gada pārskatā. Monitoringa rezultāti jāpublicē regulāri, saprātīgi īsā termiņā, bet par būtiskiem robežvērtību pārsniegumiem VVD jāsaņem informācija nekavējoties.
5. Būtiska apdraudējuma gadījumā jāparedz iespēja VES darbību nekavējoties ierobežot vai apturēt. Brīdinājums nevar būt obligāts starpposms gadījumos, kad konstatētais pārkāpums var radīt būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai, dabai vai drošībai.
6. Dabas aizsardzības regulējumam jābūt preventīvam. Putnu un sikspārņu aizsardzības pasākumus nedrīkst balstīt tikai uz IVN laikā konstatēto. Jāparedz mehānisms nekavējoties noteikt papildu darbības ierobežojumus, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta iepriekš neprognozēta ietekme uz aizsargājamām sugām. Nav pieņemams princips, ka vispirms jānotiek būtiskai putnu bojāejai un tikai pēc tam tiek pastiprināti aizsardzības pasākumi.
7. Kumulatīvās ietekmes izvērtēšana reizi piecos gados nav pietiekama. Vismaz pirmajos VES parka ekspluatācijas gados ietekme uz aizsargājamām putnu un sikspārņu sugām jāvērtē katru gadu, lai iespējamu būtisku ietekmi varētu konstatēt un novērst savlaicīgi.
8. Civilās aizsardzības prasības nedrīkst būt balstītas tikai uz 100 MW slieksni. Parka radīto risku nenosaka tikai tā nominālā jauda. Tas atkarīgs arī no turbīnu skaita, izmēra un augstuma, izvietojuma, attāluma līdz dzīvojamām un publiskām teritorijām, ceļiem un citas infrastruktūras. Tādēļ prasība izstrādāt ar VUGD saskaņotu civilās aizsardzības plānu nosakāma atbilstoši objektīvam riska novērtējumam, nevis tikai kopējai uzstādītajai jaudai.
Aicinu noteikumos nostiprināt principu, ka VES operatoram ir pienākums pierādīt un ar objektīviem monitoringa datiem pastāvīgi apliecināt savas darbības atbilstību prasībām. Nav pieļaujams regulējums, kurā pēc VES uzbūvēšanas pierādīšanas pienākums un finansiālais risks faktiski tiek pārlikts uz ietekmētajiem iedzīvotājiem.
VES ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis tikai reaģēt uz jau notikušu kaitējumu, bet savlaicīgi to novērst.
Īpaši iebilstu pret šādiem regulējuma aspektiem:
1. Nav pieļaujams, ka iedzīvotājam jāsedz trokšņa mērījumu izmaksas, ja pārbaudes brīdī robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts. Trokšņa līmeni būtiski ietekmē vēja virziens, ātrums, meteoroloģiskie apstākļi un VES darba režīms. Iedzīvotājam nav iespējams iepriekš garantēt, ka tieši pārbaudes laikā tiks fiksēti apstākļi, par kuriem iesniegta sūdzība. Šāda prasība rada finansiālu šķērsli iedzīvotāja tiesībām prasīt valsts kontroli. Pamatotas sūdzības gadījumā mērījumu izmaksas jāsedz VES operatoram vai valstij neatkarīgi no konkrētā mērījuma rezultāta.
2. Nav pietiekami pamatota 2 km robeža trokšņa un mirgošanas kontrolei. VES radītā ietekme nebeidzas pie administratīvi noteikta attāluma. To ietekmē turbīnas augstums un modelis, reljefs, apvidus, meteoroloģiskie apstākļi un vēja virziens. Ja iedzīvotājs ārpus 2 km zonas iesniedz pamatotu sūdzību par VES radītu troksni vai citu ietekmi, valstij jānodrošina iespēja šo ietekmi objektīvi pārbaudīt.
3. Nepieciešams paplašināt aizsargājamo novērtēšanas vietu loku. Nav pieļaujams, ka aizsardzība ir atkarīga tikai no teritorijas plānojuma vai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētā zemes izmantošanas veida. Novērtēšanas vietās nepārprotami jāiekļauj skolas, pirmsskolas izglītības iestādes un citas vietas, kurās regulāri un ilgstoši uzturas bērni un citas jutīgas sabiedrības grupas. Jāņem vērā arī ēkas un teritorijas faktiskā izmantošana.
4. Pastāvīgā monitoringa datiem jābūt sabiedrībai savlaicīgi pieejamiem. Ja operators veic pastāvīgus trokšņa mērījumus un reģistrē VES darbības ierobežojumus, nav pietiekami šos datus iesniegt tikai gada pārskatā. Monitoringa rezultāti jāpublicē regulāri, saprātīgi īsā termiņā, bet par būtiskiem robežvērtību pārsniegumiem VVD jāsaņem informācija nekavējoties.
5. Būtiska apdraudējuma gadījumā jāparedz iespēja VES darbību nekavējoties ierobežot vai apturēt. Brīdinājums nevar būt obligāts starpposms gadījumos, kad konstatētais pārkāpums var radīt būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai, dabai vai drošībai.
6. Dabas aizsardzības regulējumam jābūt preventīvam. Putnu un sikspārņu aizsardzības pasākumus nedrīkst balstīt tikai uz IVN laikā konstatēto. Jāparedz mehānisms nekavējoties noteikt papildu darbības ierobežojumus, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta iepriekš neprognozēta ietekme uz aizsargājamām sugām. Nav pieņemams princips, ka vispirms jānotiek būtiskai putnu bojāejai un tikai pēc tam tiek pastiprināti aizsardzības pasākumi.
7. Kumulatīvās ietekmes izvērtēšana reizi piecos gados nav pietiekama. Vismaz pirmajos VES parka ekspluatācijas gados ietekme uz aizsargājamām putnu un sikspārņu sugām jāvērtē katru gadu, lai iespējamu būtisku ietekmi varētu konstatēt un novērst savlaicīgi.
8. Civilās aizsardzības prasības nedrīkst būt balstītas tikai uz 100 MW slieksni. Parka radīto risku nenosaka tikai tā nominālā jauda. Tas atkarīgs arī no turbīnu skaita, izmēra un augstuma, izvietojuma, attāluma līdz dzīvojamām un publiskām teritorijām, ceļiem un citas infrastruktūras. Tādēļ prasība izstrādāt ar VUGD saskaņotu civilās aizsardzības plānu nosakāma atbilstoši objektīvam riska novērtējumam, nevis tikai kopējai uzstādītajai jaudai.
Aicinu noteikumos nostiprināt principu, ka VES operatoram ir pienākums pierādīt un ar objektīviem monitoringa datiem pastāvīgi apliecināt savas darbības atbilstību prasībām. Nav pieļaujams regulējums, kurā pēc VES uzbūvēšanas pierādīšanas pienākums un finansiālais risks faktiski tiek pārlikts uz ietekmētajiem iedzīvotājiem.
VES ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis tikai reaģēt uz jau notikušu kaitējumu, bet savlaicīgi to novērst.
12.08.2026. 08:52
26-TA-1439/65
Iveta Lauciņa - Raunas pagasta Kalna Goģi zemnieku saimniecība Raunas Ekooga
Iebilstu pret Ministru kabineta noteikumu projekta “Vēja elektrostacijas ekspluatācijas prasības” pašreizējo redakciju, jo tajā nav nodrošināts pietiekams preventīvs, objektīvi pārbaudāms un iedzīvotājiem reāli pieejams aizsardzības mehānisms.
Īpaši iebilstu pret šādiem regulējuma aspektiem:
1. Nav pieļaujams, ka iedzīvotājam jāsedz trokšņa mērījumu izmaksas, ja pārbaudes brīdī robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts. Trokšņa līmeni būtiski ietekmē vēja virziens, ātrums, meteoroloģiskie apstākļi un VES darba režīms. Iedzīvotājam nav iespējams iepriekš garantēt, ka tieši pārbaudes laikā tiks fiksēti apstākļi, par kuriem iesniegta sūdzība. Šāda prasība rada finansiālu šķērsli iedzīvotāja tiesībām prasīt valsts kontroli. Pamatotas sūdzības gadījumā mērījumu izmaksas jāsedz VES operatoram vai valstij neatkarīgi no konkrētā mērījuma rezultāta.
2. Nav pietiekami pamatota 2 km robeža trokšņa un mirgošanas kontrolei. VES radītā ietekme nebeidzas pie administratīvi noteikta attāluma. To ietekmē turbīnas augstums un modelis, reljefs, apvidus, meteoroloģiskie apstākļi un vēja virziens. Ja iedzīvotājs ārpus 2 km zonas iesniedz pamatotu sūdzību par VES radītu troksni vai citu ietekmi, valstij jānodrošina iespēja šo ietekmi objektīvi pārbaudīt.
3. Nepieciešams paplašināt aizsargājamo novērtēšanas vietu loku. Nav pieļaujams, ka aizsardzība ir atkarīga tikai no teritorijas plānojuma vai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētā zemes izmantošanas veida. Novērtēšanas vietās nepārprotami jāiekļauj skolas, pirmsskolas izglītības iestādes un citas vietas, kurās regulāri un ilgstoši uzturas bērni un citas jutīgas sabiedrības grupas. Jāņem vērā arī ēkas un teritorijas faktiskā izmantošana.
4. Pastāvīgā monitoringa datiem jābūt sabiedrībai savlaicīgi pieejamiem. Ja operators veic pastāvīgus trokšņa mērījumus un reģistrē VES darbības ierobežojumus, nav pietiekami šos datus iesniegt tikai gada pārskatā. Monitoringa rezultāti jāpublicē regulāri, saprātīgi īsā termiņā, bet par būtiskiem robežvērtību pārsniegumiem VVD jāsaņem informācija nekavējoties.
5. Būtiska apdraudējuma gadījumā jāparedz iespēja VES darbību nekavējoties ierobežot vai apturēt. Brīdinājums nevar būt obligāts starpposms gadījumos, kad konstatētais pārkāpums var radīt būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai, dabai vai drošībai.
6. Dabas aizsardzības regulējumam jābūt preventīvam. Putnu un sikspārņu aizsardzības pasākumus nedrīkst balstīt tikai uz IVN laikā konstatēto. Jāparedz mehānisms nekavējoties noteikt papildu darbības ierobežojumus, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta iepriekš neprognozēta ietekme uz aizsargājamām sugām. Nav pieņemams princips, ka vispirms jānotiek būtiskai putnu bojāejai un tikai pēc tam tiek pastiprināti aizsardzības pasākumi.
7. Kumulatīvās ietekmes izvērtēšana reizi piecos gados nav pietiekama. Vismaz pirmajos VES parka ekspluatācijas gados ietekme uz aizsargājamām putnu un sikspārņu sugām jāvērtē katru gadu, lai iespējamu būtisku ietekmi varētu konstatēt un novērst savlaicīgi.
8. Civilās aizsardzības prasības nedrīkst būt balstītas tikai uz 100 MW slieksni. Parka radīto risku nenosaka tikai tā nominālā jauda. Tas atkarīgs arī no turbīnu skaita, izmēra un augstuma, izvietojuma, attāluma līdz dzīvojamām un publiskām teritorijām, ceļiem un citas infrastruktūras. Tādēļ prasība izstrādāt ar VUGD saskaņotu civilās aizsardzības plānu nosakāma atbilstoši objektīvam riska novērtējumam, nevis tikai kopējai uzstādītajai jaudai.
Aicinu noteikumos nostiprināt principu, ka VES operatoram ir pienākums pierādīt un ar objektīviem monitoringa datiem pastāvīgi apliecināt savas darbības atbilstību prasībām. Nav pieļaujams regulējums, kurā pēc VES uzbūvēšanas pierādīšanas pienākums un finansiālais risks faktiski tiek pārlikts uz ietekmētajiem iedzīvotājiem.
VES ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis tikai reaģēt uz jau notikušu kaitējumu, bet savlaicīgi to novērst.
12.08.2026. 08:53
26-TA-1439/66
Fiziska persona
Iebilstu pret Ministru kabineta noteikumu projekta “Vēja elektrostacijas ekspluatācijas prasības” pašreizējo redakciju, jo tajā nav nodrošināts pietiekams preventīvs, objektīvi pārbaudāms un iedzīvotājiem reāli pieejams aizsardzības mehānisms.
Iebilstu pret šādiem regulējuma aspektiem:
1. Nav pieļaujams, ka iedzīvotājam jāsedz trokšņa mērījumu izmaksas, ja pārbaudes brīdī robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts. Trokšņa līmeni būtiski ietekmē vēja virziens, ātrums, meteoroloģiskie apstākļi un VES darba režīms. Iedzīvotājam nav iespējams iepriekš garantēt, ka tieši pārbaudes laikā tiks fiksēti apstākļi, par kuriem iesniegta sūdzība. Šāda prasība rada finansiālu šķērsli iedzīvotāja tiesībām prasīt valsts kontroli. Pamatotas sūdzības gadījumā mērījumu izmaksas jāsedz VES operatoram vai valstij neatkarīgi no konkrētā mērījuma rezultāta.
2. Nav pietiekami pamatota 2 km robeža trokšņa un mirgošanas kontrolei. VES radītā ietekme nebeidzas pie administratīvi noteikta attāluma. To ietekmē turbīnas augstums un modelis, reljefs, apvidus, meteoroloģiskie apstākļi un vēja virziens. Ja iedzīvotājs ārpus 2 km zonas iesniedz pamatotu sūdzību par VES radītu troksni vai citu ietekmi, valstij jānodrošina iespēja šo ietekmi objektīvi pārbaudīt.
3. Nepieciešams paplašināt aizsargājamo novērtēšanas vietu loku. Nav pieļaujams, ka aizsardzība ir atkarīga tikai no teritorijas plānojuma vai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētā zemes izmantošanas veida. Novērtēšanas vietās nepārprotami jāiekļauj skolas, pirmsskolas izglītības iestādes un citas vietas, kurās regulāri un ilgstoši uzturas bērni un citas jutīgas sabiedrības grupas. Jāņem vērā arī ēkas un teritorijas faktiskā izmantošana.
4. Pastāvīgā monitoringa datiem jābūt sabiedrībai savlaicīgi pieejamiem. Ja operators veic pastāvīgus trokšņa mērījumus un reģistrē VES darbības ierobežojumus, nav pietiekami šos datus iesniegt tikai gada pārskatā. Monitoringa rezultāti jāpublicē regulāri, saprātīgi īsā termiņā, bet par būtiskiem robežvērtību pārsniegumiem VVD jāsaņem informācija nekavējoties.
5. Būtiska apdraudējuma gadījumā jāparedz iespēja VES darbību nekavējoties ierobežot vai apturēt. Brīdinājums nevar būt obligāts starpposms gadījumos, kad konstatētais pārkāpums var radīt būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai, dabai vai drošībai.
6. Dabas aizsardzības regulējumam jābūt preventīvam. Putnu un sikspārņu aizsardzības pasākumus nedrīkst balstīt tikai uz IVN laikā konstatēto. Jāparedz mehānisms nekavējoties noteikt papildu darbības ierobežojumus, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta iepriekš neprognozēta ietekme uz aizsargājamām sugām. Nav pieņemams princips, ka vispirms jānotiek būtiskai putnu bojāejai un tikai pēc tam tiek pastiprināti aizsardzības pasākumi.
7. Kumulatīvās ietekmes izvērtēšana reizi piecos gados nav pietiekama. Vismaz pirmajos VES parka ekspluatācijas gados ietekme uz aizsargājamām putnu un sikspārņu sugām jāvērtē katru gadu, lai iespējamu būtisku ietekmi varētu konstatēt un novērst savlaicīgi.
8. Civilās aizsardzības prasības nedrīkst būt balstītas tikai uz 100 MW slieksni. Parka radīto risku nenosaka tikai tā nominālā jauda. Tas atkarīgs arī no turbīnu skaita, izmēra un augstuma, izvietojuma, attāluma līdz dzīvojamām un publiskām teritorijām, ceļiem un citas infrastruktūras. Tādēļ prasība izstrādāt ar VUGD saskaņotu civilās aizsardzības plānu nosakāma atbilstoši objektīvam riska novērtējumam, nevis tikai kopējai uzstādītajai jaudai.
Aicinu noteikumos nostiprināt principu, ka VES operatoram ir pienākums pierādīt un ar objektīviem monitoringa datiem pastāvīgi apliecināt savas darbības atbilstību prasībām. Nav pieļaujams regulējums, kurā pēc VES uzbūvēšanas pierādīšanas pienākums un finansiālais risks faktiski tiek pārlikts uz ietekmētajiem iedzīvotājiem.
VES ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis tikai reaģēt uz jau notikušu kaitējumu, bet savlaicīgi to novērst.
12.08.2026. 08:59
26-TA-1439/67
Fiziska persona
Iebilstu pret Ministru kabineta noteikumu projekta “Vēja elektrostacijas ekspluatācijas prasības” pašreizējo redakciju, jo tajā nav nodrošināts pietiekams preventīvs, objektīvi pārbaudāms un iedzīvotājiem reāli pieejams aizsardzības mehānisms.
Īpaši iebilstu pret šādiem regulējuma aspektiem:
1. Nav pieļaujams, ka iedzīvotājam jāsedz trokšņa mērījumu izmaksas, ja pārbaudes brīdī robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts. Trokšņa līmeni būtiski ietekmē vēja virziens, ātrums, meteoroloģiskie apstākļi un VES darba režīms. Iedzīvotājam nav iespējams iepriekš garantēt, ka tieši pārbaudes laikā tiks fiksēti apstākļi, par kuriem iesniegta sūdzība. Šāda prasība rada finansiālu šķērsli iedzīvotāja tiesībām prasīt valsts kontroli. Pamatotas sūdzības gadījumā mērījumu izmaksas jāsedz VES operatoram vai valstij neatkarīgi no konkrētā mērījuma rezultāta.
2. Nav pietiekami pamatota 2 km robeža trokšņa un mirgošanas kontrolei. VES radītā ietekme nebeidzas pie administratīvi noteikta attāluma. To ietekmē turbīnas augstums un modelis, reljefs, apvidus, meteoroloģiskie apstākļi un vēja virziens. Ja iedzīvotājs ārpus 2 km zonas iesniedz pamatotu sūdzību par VES radītu troksni vai citu ietekmi, valstij jānodrošina iespēja šo ietekmi objektīvi pārbaudīt.
3. Nepieciešams paplašināt aizsargājamo novērtēšanas vietu loku. Nav pieļaujams, ka aizsardzība ir atkarīga tikai no teritorijas plānojuma vai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētā zemes izmantošanas veida. Novērtēšanas vietās nepārprotami jāiekļauj skolas, pirmsskolas izglītības iestādes un citas vietas, kurās regulāri un ilgstoši uzturas bērni un citas jutīgas sabiedrības grupas. Jāņem vērā arī ēkas un teritorijas faktiskā izmantošana.
4. Pastāvīgā monitoringa datiem jābūt sabiedrībai savlaicīgi pieejamiem. Ja operators veic pastāvīgus trokšņa mērījumus un reģistrē VES darbības ierobežojumus, nav pietiekami šos datus iesniegt tikai gada pārskatā. Monitoringa rezultāti jāpublicē regulāri, saprātīgi īsā termiņā, bet par būtiskiem robežvērtību pārsniegumiem VVD jāsaņem informācija nekavējoties.
5. Būtiska apdraudējuma gadījumā jāparedz iespēja VES darbību nekavējoties ierobežot vai apturēt. Brīdinājums nevar būt obligāts starpposms gadījumos, kad konstatētais pārkāpums var radīt būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai, dabai vai drošībai.
6. Dabas aizsardzības regulējumam jābūt preventīvam. Putnu un sikspārņu aizsardzības pasākumus nedrīkst balstīt tikai uz IVN laikā konstatēto. Jāparedz mehānisms nekavējoties noteikt papildu darbības ierobežojumus, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta iepriekš neprognozēta ietekme uz aizsargājamām sugām. Nav pieņemams princips, ka vispirms jānotiek būtiskai putnu bojāejai un tikai pēc tam tiek pastiprināti aizsardzības pasākumi.
7. Kumulatīvās ietekmes izvērtēšana reizi piecos gados nav pietiekama. Vismaz pirmajos VES parka ekspluatācijas gados ietekme uz aizsargājamām putnu un sikspārņu sugām jāvērtē katru gadu, lai iespējamu būtisku ietekmi varētu konstatēt un novērst savlaicīgi.
8. Civilās aizsardzības prasības nedrīkst būt balstītas tikai uz 100 MW slieksni. Parka radīto risku nenosaka tikai tā nominālā jauda. Tas atkarīgs arī no turbīnu skaita, izmēra un augstuma, izvietojuma, attāluma līdz dzīvojamām un publiskām teritorijām, ceļiem un citas infrastruktūras. Tādēļ prasība izstrādāt ar VUGD saskaņotu civilās aizsardzības plānu nosakāma atbilstoši objektīvam riska novērtējumam, nevis tikai kopējai uzstādītajai jaudai.
Aicinu noteikumos nostiprināt principu, ka VES operatoram ir pienākums pierādīt un ar objektīviem monitoringa datiem pastāvīgi apliecināt savas darbības atbilstību prasībām. Nav pieļaujams regulējums, kurā pēc VES uzbūvēšanas pierādīšanas pienākums un finansiālais risks faktiski tiek pārlikts uz ietekmētajiem iedzīvotājiem.
VES ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis tikai reaģēt uz jau notikušu kaitējumu, bet savlaicīgi to novērst.
12.08.2026. 09:05
26-TA-1439/68
Jānis Zaķis
Par zaļojošu Latviju bez vēja parkiem.
12.08.2026. 09:25
26-TA-1439/69
Fiziska persona
Iebilstu pret Ministru kabineta noteikumu projekta “Vēja elektrostacijas ekspluatācijas prasības” pašreizējo redakciju, jo tajā nav nodrošināts pietiekams preventīvs, objektīvi pārbaudāms un iedzīvotājiem reāli pieejams aizsardzības mehānisms.
Īpaši iebilstu pret šādiem regulējuma aspektiem:
1. Nav pieļaujams, ka iedzīvotājam jāsedz trokšņa mērījumu izmaksas, ja pārbaudes brīdī robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts. Trokšņa līmeni būtiski ietekmē vēja virziens, ātrums, meteoroloģiskie apstākļi un VES darba režīms. Iedzīvotājam nav iespējams iepriekš garantēt, ka tieši pārbaudes laikā tiks fiksēti apstākļi, par kuriem iesniegta sūdzība. Šāda prasība rada finansiālu šķērsli iedzīvotāja tiesībām prasīt valsts kontroli. Pamatotas sūdzības gadījumā mērījumu izmaksas jāsedz VES operatoram vai valstij neatkarīgi no konkrētā mērījuma rezultāta.
2. Nav pietiekami pamatota 2 km robeža trokšņa un mirgošanas kontrolei. VES radītā ietekme nebeidzas pie administratīvi noteikta attāluma. To ietekmē turbīnas augstums un modelis, reljefs, apvidus, meteoroloģiskie apstākļi un vēja virziens. Ja iedzīvotājs ārpus 2 km zonas iesniedz pamatotu sūdzību par VES radītu troksni vai citu ietekmi, valstij jānodrošina iespēja šo ietekmi objektīvi pārbaudīt.
3. Nepieciešams paplašināt aizsargājamo novērtēšanas vietu loku. Nav pieļaujams, ka aizsardzība ir atkarīga tikai no teritorijas plānojuma vai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētā zemes izmantošanas veida. Novērtēšanas vietās nepārprotami jāiekļauj skolas, pirmsskolas izglītības iestādes un citas vietas, kurās regulāri un ilgstoši uzturas bērni un citas jutīgas sabiedrības grupas. Jāņem vērā arī ēkas un teritorijas faktiskā izmantošana.
4. Pastāvīgā monitoringa datiem jābūt sabiedrībai savlaicīgi pieejamiem. Ja operators veic pastāvīgus trokšņa mērījumus un reģistrē VES darbības ierobežojumus, nav pietiekami šos datus iesniegt tikai gada pārskatā. Monitoringa rezultāti jāpublicē regulāri, saprātīgi īsā termiņā, bet par būtiskiem robežvērtību pārsniegumiem VVD jāsaņem informācija nekavējoties.
5. Būtiska apdraudējuma gadījumā jāparedz iespēja VES darbību nekavējoties ierobežot vai apturēt. Brīdinājums nevar būt obligāts starpposms gadījumos, kad konstatētais pārkāpums var radīt būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai, dabai vai drošībai.
6. Dabas aizsardzības regulējumam jābūt preventīvam. Putnu un sikspārņu aizsardzības pasākumus nedrīkst balstīt tikai uz IVN laikā konstatēto. Jāparedz mehānisms nekavējoties noteikt papildu darbības ierobežojumus, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta iepriekš neprognozēta ietekme uz aizsargājamām sugām. Nav pieņemams princips, ka vispirms jānotiek būtiskai putnu bojāejai un tikai pēc tam tiek pastiprināti aizsardzības pasākumi.
7. Kumulatīvās ietekmes izvērtēšana reizi piecos gados nav pietiekama. Vismaz pirmajos VES parka ekspluatācijas gados ietekme uz aizsargājamām putnu un sikspārņu sugām jāvērtē katru gadu, lai iespējamu būtisku ietekmi varētu konstatēt un novērst savlaicīgi.
8. Civilās aizsardzības prasības nedrīkst būt balstītas tikai uz 100 MW slieksni. Parka radīto risku nenosaka tikai tā nominālā jauda. Tas atkarīgs arī no turbīnu skaita, izmēra un augstuma, izvietojuma, attāluma līdz dzīvojamām un publiskām teritorijām, ceļiem un citas infrastruktūras. Tādēļ prasība izstrādāt ar VUGD saskaņotu civilās aizsardzības plānu nosakāma atbilstoši objektīvam riska novērtējumam, nevis tikai kopējai uzstādītajai jaudai.
Aicinu noteikumos nostiprināt principu, ka VES operatoram ir pienākums pierādīt un ar objektīviem monitoringa datiem pastāvīgi apliecināt savas darbības atbilstību prasībām. Nav pieļaujams regulējums, kurā pēc VES uzbūvēšanas pierādīšanas pienākums un finansiālais risks faktiski tiek pārlikts uz ietekmētajiem iedzīvotājiem.
VES ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis tikai reaģēt uz jau notikušu kaitējumu, bet savlaicīgi to novērst.
Īpaši iebilstu pret šādiem regulējuma aspektiem:
1. Nav pieļaujams, ka iedzīvotājam jāsedz trokšņa mērījumu izmaksas, ja pārbaudes brīdī robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts. Trokšņa līmeni būtiski ietekmē vēja virziens, ātrums, meteoroloģiskie apstākļi un VES darba režīms. Iedzīvotājam nav iespējams iepriekš garantēt, ka tieši pārbaudes laikā tiks fiksēti apstākļi, par kuriem iesniegta sūdzība. Šāda prasība rada finansiālu šķērsli iedzīvotāja tiesībām prasīt valsts kontroli. Pamatotas sūdzības gadījumā mērījumu izmaksas jāsedz VES operatoram vai valstij neatkarīgi no konkrētā mērījuma rezultāta.
2. Nav pietiekami pamatota 2 km robeža trokšņa un mirgošanas kontrolei. VES radītā ietekme nebeidzas pie administratīvi noteikta attāluma. To ietekmē turbīnas augstums un modelis, reljefs, apvidus, meteoroloģiskie apstākļi un vēja virziens. Ja iedzīvotājs ārpus 2 km zonas iesniedz pamatotu sūdzību par VES radītu troksni vai citu ietekmi, valstij jānodrošina iespēja šo ietekmi objektīvi pārbaudīt.
3. Nepieciešams paplašināt aizsargājamo novērtēšanas vietu loku. Nav pieļaujams, ka aizsardzība ir atkarīga tikai no teritorijas plānojuma vai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētā zemes izmantošanas veida. Novērtēšanas vietās nepārprotami jāiekļauj skolas, pirmsskolas izglītības iestādes un citas vietas, kurās regulāri un ilgstoši uzturas bērni un citas jutīgas sabiedrības grupas. Jāņem vērā arī ēkas un teritorijas faktiskā izmantošana.
4. Pastāvīgā monitoringa datiem jābūt sabiedrībai savlaicīgi pieejamiem. Ja operators veic pastāvīgus trokšņa mērījumus un reģistrē VES darbības ierobežojumus, nav pietiekami šos datus iesniegt tikai gada pārskatā. Monitoringa rezultāti jāpublicē regulāri, saprātīgi īsā termiņā, bet par būtiskiem robežvērtību pārsniegumiem VVD jāsaņem informācija nekavējoties.
5. Būtiska apdraudējuma gadījumā jāparedz iespēja VES darbību nekavējoties ierobežot vai apturēt. Brīdinājums nevar būt obligāts starpposms gadījumos, kad konstatētais pārkāpums var radīt būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai, dabai vai drošībai.
6. Dabas aizsardzības regulējumam jābūt preventīvam. Putnu un sikspārņu aizsardzības pasākumus nedrīkst balstīt tikai uz IVN laikā konstatēto. Jāparedz mehānisms nekavējoties noteikt papildu darbības ierobežojumus, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta iepriekš neprognozēta ietekme uz aizsargājamām sugām. Nav pieņemams princips, ka vispirms jānotiek būtiskai putnu bojāejai un tikai pēc tam tiek pastiprināti aizsardzības pasākumi.
7. Kumulatīvās ietekmes izvērtēšana reizi piecos gados nav pietiekama. Vismaz pirmajos VES parka ekspluatācijas gados ietekme uz aizsargājamām putnu un sikspārņu sugām jāvērtē katru gadu, lai iespējamu būtisku ietekmi varētu konstatēt un novērst savlaicīgi.
8. Civilās aizsardzības prasības nedrīkst būt balstītas tikai uz 100 MW slieksni. Parka radīto risku nenosaka tikai tā nominālā jauda. Tas atkarīgs arī no turbīnu skaita, izmēra un augstuma, izvietojuma, attāluma līdz dzīvojamām un publiskām teritorijām, ceļiem un citas infrastruktūras. Tādēļ prasība izstrādāt ar VUGD saskaņotu civilās aizsardzības plānu nosakāma atbilstoši objektīvam riska novērtējumam, nevis tikai kopējai uzstādītajai jaudai.
Aicinu noteikumos nostiprināt principu, ka VES operatoram ir pienākums pierādīt un ar objektīviem monitoringa datiem pastāvīgi apliecināt savas darbības atbilstību prasībām. Nav pieļaujams regulējums, kurā pēc VES uzbūvēšanas pierādīšanas pienākums un finansiālais risks faktiski tiek pārlikts uz ietekmētajiem iedzīvotājiem.
VES ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis tikai reaģēt uz jau notikušu kaitējumu, bet savlaicīgi to novērst.
12.08.2026. 09:29
26-TA-1439/70
Leonīds Palms - Cēsu rajona Drustu pagasta zemnieku saimniecība "PĻAVNAS"
Iebildums pret projekta 3.3. punktu – tūrisma un rekreācijas objektu nepietiekama iekļaušana “ietekmējamās teritorijas” definīcijā
ZS “Pļavnas” apsaimnieko ilgstoši darbojošos lauku viesu namu un atpūtas vietu “Pļavnas”. Viesu nams atrodas tikai nedaudz vairāk nekā 1 km attālumā no tuvākajām vēja elektrostacijām, savukārt gadiem ierīkotās un viesu regulāri izmantotās pastaigu takas un citas āra atpūtas vietas atrodas vēl tuvāk – atsevišķās vietās tikai dažu simtu metru attālumā no VES.
Iebilstam pret projekta 3.3. punktā ietverto “ietekmējamās teritorijas” definīciju, jo tā nenodrošina nepārprotamu aizsardzību jau esošām un likumīgi funkcionējošām tūrisma mītnēm, kempingiem un rekreācijas objektiem.
Projekta 3.3.1.–3.3.5. apakšpunktā ietekmējamā teritorija tiek sasaistīta ar konkrētu pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktu funkcionālo zonējumu – savrupmāju, mazstāvu vai daudzstāvu dzīvojamās apbūves, jaukta centra vai publiskās apbūves teritoriju. Savukārt 3.3.6. apakšpunkts ārpus šīm teritorijām aizsardzību sasaista ar zemes vienību vai tās daļu, kas Kadastra informācijas sistēmā reģistrēta kā apbūves zeme vai zeme zem dzīvojamo ēku pagalmiem un uz kuras atrodas dzīvojamā apbūve.
Šāda definīcija var atstāt ārpus “ietekmējamās teritorijas” lauku viesu namus, kempingus un citus tūrisma un rekreācijas objektus, kuri likumīgi darbojas teritorijās ar citu funkcionālo zonējumu. Arī ZS “Pļavnas” apsaimniekotā tūrisma un rekreācijas teritorija pašvaldības teritorijas plānojumā nav noteikta kā kāda no 3.3.1.–3.3.5. apakšpunktā uzskaitītajām apbūves teritorijām.
Tūrisma objekta aizsardzībai pret VES radīto troksni, zemas frekvences troksni, mirgošanu un citu ekspluatācijas ietekmi nevajadzētu būt atkarīgai tikai no konkrētā zemesgabala funkcionālā zonējuma vai dzīvojamās apbūves esamības. Tūrisma mītnes un rekreācijas objekta pamatfunkcija ir cilvēku uzturēšanās, nakšņošana un atpūta, tādēļ arī šīs teritorijas pēc būtības ir jutīgas pret VES radītiem traucējumiem.
Mūsu gadījumā VES ietekme uz tūrisma pakalpojuma uztveri jau ir praktiski novērojama – viesi ir gan mutiski pauduši negatīvu vērtējumu par VES radītajām ainavas izmaiņām, gan publicējuši savu negatīvo pieredzi sociālajos tīklos. Tas apliecina, ka jautājums par VES ietekmi uz tūrisma un rekreācijas objektiem nav tikai teorētisks.
Priekšlikums: papildināt projekta 3.3. punktu ar atsevišķu apakšpunktu, nosakot, ka “ietekmējamā teritorija” ir arī normatīvajos aktos noteiktā kārtībā izveidotas un faktiski izmantotas tūrisma mītņu, kempingu, atpūtas kompleksu un citu tūrisma un rekreācijas objektu teritorijas neatkarīgi no pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktā funkcionālā zonējuma un dzīvojamās apbūves esamības.
ZS “Pļavnas” apsaimnieko ilgstoši darbojošos lauku viesu namu un atpūtas vietu “Pļavnas”. Viesu nams atrodas tikai nedaudz vairāk nekā 1 km attālumā no tuvākajām vēja elektrostacijām, savukārt gadiem ierīkotās un viesu regulāri izmantotās pastaigu takas un citas āra atpūtas vietas atrodas vēl tuvāk – atsevišķās vietās tikai dažu simtu metru attālumā no VES.
Iebilstam pret projekta 3.3. punktā ietverto “ietekmējamās teritorijas” definīciju, jo tā nenodrošina nepārprotamu aizsardzību jau esošām un likumīgi funkcionējošām tūrisma mītnēm, kempingiem un rekreācijas objektiem.
Projekta 3.3.1.–3.3.5. apakšpunktā ietekmējamā teritorija tiek sasaistīta ar konkrētu pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktu funkcionālo zonējumu – savrupmāju, mazstāvu vai daudzstāvu dzīvojamās apbūves, jaukta centra vai publiskās apbūves teritoriju. Savukārt 3.3.6. apakšpunkts ārpus šīm teritorijām aizsardzību sasaista ar zemes vienību vai tās daļu, kas Kadastra informācijas sistēmā reģistrēta kā apbūves zeme vai zeme zem dzīvojamo ēku pagalmiem un uz kuras atrodas dzīvojamā apbūve.
Šāda definīcija var atstāt ārpus “ietekmējamās teritorijas” lauku viesu namus, kempingus un citus tūrisma un rekreācijas objektus, kuri likumīgi darbojas teritorijās ar citu funkcionālo zonējumu. Arī ZS “Pļavnas” apsaimniekotā tūrisma un rekreācijas teritorija pašvaldības teritorijas plānojumā nav noteikta kā kāda no 3.3.1.–3.3.5. apakšpunktā uzskaitītajām apbūves teritorijām.
Tūrisma objekta aizsardzībai pret VES radīto troksni, zemas frekvences troksni, mirgošanu un citu ekspluatācijas ietekmi nevajadzētu būt atkarīgai tikai no konkrētā zemesgabala funkcionālā zonējuma vai dzīvojamās apbūves esamības. Tūrisma mītnes un rekreācijas objekta pamatfunkcija ir cilvēku uzturēšanās, nakšņošana un atpūta, tādēļ arī šīs teritorijas pēc būtības ir jutīgas pret VES radītiem traucējumiem.
Mūsu gadījumā VES ietekme uz tūrisma pakalpojuma uztveri jau ir praktiski novērojama – viesi ir gan mutiski pauduši negatīvu vērtējumu par VES radītajām ainavas izmaiņām, gan publicējuši savu negatīvo pieredzi sociālajos tīklos. Tas apliecina, ka jautājums par VES ietekmi uz tūrisma un rekreācijas objektiem nav tikai teorētisks.
Priekšlikums: papildināt projekta 3.3. punktu ar atsevišķu apakšpunktu, nosakot, ka “ietekmējamā teritorija” ir arī normatīvajos aktos noteiktā kārtībā izveidotas un faktiski izmantotas tūrisma mītņu, kempingu, atpūtas kompleksu un citu tūrisma un rekreācijas objektu teritorijas neatkarīgi no pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktā funkcionālā zonējuma un dzīvojamās apbūves esamības.
12.08.2026. 09:34
26-TA-1439/71
Leonīds Palms - Cēsu rajona Drustu pagasta zemnieku saimniecība "PĻAVNAS"
Iebildums pret projekta 3.4. punktu – tūrisma un rekreācijas ārtelpu neiekļaušana “novērtēšanas vietas” definīcijā.
Iebilstam pret projekta 3.4. punktā ietverto “novērtēšanas vietas” definīciju, jo tūrisma un atpūtas objektu gadījumā par novērtēšanas vietām tiek atzītas tikai tūrisma un atpūtas ēku telpas, bet netiek ietvertas tūrisma un rekreācijas objektu ārtelpas.
Šim ierobežojumam ir praktiskas sekas, jo “novērtēšanas vietas” definīcija tālāk projektā tiek izmantota, nosakot zemas frekvences trokšņa robežlielumus (7. punkts), pieļaujamo mirgošanas laiku (18. punkts) un vietas, kurās mirgošanas laiks tiek vērtēts 2 km rādiusā no VES (20. punkts).
Lauku tūrisma un atpūtas pakalpojums neaprobežojas ar uzturēšanos ēkas iekštelpās. Būtiska šāda pakalpojuma sastāvdaļa ir telšu vietas, terases, pagalmi, āra atpūtas un nodarbību vietas un citas ilgstošai atpūtai paredzētas ārtelpas. Nav saprotams, kādēļ viesis, uzturoties viesu nama istabā, tiek aizsargāts pret noteikumos regulēto VES ietekmi, bet tas pats viesis, nakšņojot šī paša tūrisma objekta ierīkotā telšu vietā vai ilgstoši uzturoties āra atpūtas vietā, no līdzvērtīgas aizsardzības faktiski tiek izslēgts.
Šāda pieeja nav vienīgais VES regulējuma modelis Eiropā. Somijā šobrīd spēkā esošais Valdības dekrēts Nr. 1107/2015 par vēja turbīnu āra trokšņa robežvērtībām paredz VES āra trokšņa robežvērtības arī rekreācijas teritorijām un kempingiem. Rekreācijas teritorijām noteikta 45 dB robežvērtība dienā, savukārt kempingiem – 45 dB dienā un 40 dB naktī.
Somijas piemērs apliecina, ka VES ietekmes regulējumā ir iespējams un pamatoti aizsargāt ne tikai ēku iekštelpas, bet arī cilvēku atpūtai faktiski izmantoto āra vidi.
Priekšlikums: papildināt projekta 3.4. punktā ietverto “novērtēšanas vietas” definīciju, tajā nepārprotami ietverot arī tūrisma mītņu, kempingu, atpūtas kompleksu un citu tūrisma un rekreācijas objektu teritorijās ierīkotās un regulāri izmantotās telšu vietas, terases, āra atpūtas un nodarbību vietas un citas apmeklētāju ilgstošai uzturēšanās un rekreācijas vajadzībām paredzētas ārtelpas.
Pie Pļavnas atpūtas vietas izveides mūsu ģimene jau strādājusi 35 gadus, un mūsu atpūtas vietas ir tuvāk kā viesu nama un atpūtas vietas ēkas.
Iebilstam pret projekta 3.4. punktā ietverto “novērtēšanas vietas” definīciju, jo tūrisma un atpūtas objektu gadījumā par novērtēšanas vietām tiek atzītas tikai tūrisma un atpūtas ēku telpas, bet netiek ietvertas tūrisma un rekreācijas objektu ārtelpas.
Šim ierobežojumam ir praktiskas sekas, jo “novērtēšanas vietas” definīcija tālāk projektā tiek izmantota, nosakot zemas frekvences trokšņa robežlielumus (7. punkts), pieļaujamo mirgošanas laiku (18. punkts) un vietas, kurās mirgošanas laiks tiek vērtēts 2 km rādiusā no VES (20. punkts).
Lauku tūrisma un atpūtas pakalpojums neaprobežojas ar uzturēšanos ēkas iekštelpās. Būtiska šāda pakalpojuma sastāvdaļa ir telšu vietas, terases, pagalmi, āra atpūtas un nodarbību vietas un citas ilgstošai atpūtai paredzētas ārtelpas. Nav saprotams, kādēļ viesis, uzturoties viesu nama istabā, tiek aizsargāts pret noteikumos regulēto VES ietekmi, bet tas pats viesis, nakšņojot šī paša tūrisma objekta ierīkotā telšu vietā vai ilgstoši uzturoties āra atpūtas vietā, no līdzvērtīgas aizsardzības faktiski tiek izslēgts.
Šāda pieeja nav vienīgais VES regulējuma modelis Eiropā. Somijā šobrīd spēkā esošais Valdības dekrēts Nr. 1107/2015 par vēja turbīnu āra trokšņa robežvērtībām paredz VES āra trokšņa robežvērtības arī rekreācijas teritorijām un kempingiem. Rekreācijas teritorijām noteikta 45 dB robežvērtība dienā, savukārt kempingiem – 45 dB dienā un 40 dB naktī.
Somijas piemērs apliecina, ka VES ietekmes regulējumā ir iespējams un pamatoti aizsargāt ne tikai ēku iekštelpas, bet arī cilvēku atpūtai faktiski izmantoto āra vidi.
Priekšlikums: papildināt projekta 3.4. punktā ietverto “novērtēšanas vietas” definīciju, tajā nepārprotami ietverot arī tūrisma mītņu, kempingu, atpūtas kompleksu un citu tūrisma un rekreācijas objektu teritorijās ierīkotās un regulāri izmantotās telšu vietas, terases, āra atpūtas un nodarbību vietas un citas apmeklētāju ilgstošai uzturēšanās un rekreācijas vajadzībām paredzētas ārtelpas.
Pie Pļavnas atpūtas vietas izveides mūsu ģimene jau strādājusi 35 gadus, un mūsu atpūtas vietas ir tuvāk kā viesu nama un atpūtas vietas ēkas.
12.08.2026. 09:39
26-TA-1439/72
Leonīds Palms - Cēsu rajona Drustu pagasta zemnieku saimniecība "PĻAVNAS"
Iebildums pret projekta 7. punktu – zemas frekvences trokšņa robežlieluma palielināšana līdz 25 dB(A) pie VES nominālās jaudas.
Iebilstam pret projekta 7. punktā paredzēto nosacījumu, ka vēja elektrostaciju radītais summārais zemas frekvences trokšņa līmenis nedrīkst pārsniegt 20 dB(A), bet pie VES nominālās jaudas pieļaujamais zemas frekvences trokšņa līmenis tiek palielināts līdz 25 dB(A).
Projekta anotācijā norādīts, ka 20 dB(A) un 25 dB(A) robežlielumi noteikti, “ņemot vērā zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnības un tā iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu”. Tomēr anotācijā nav norādīti konkrēti zinātniskie pētījumi, starptautiskās rekomendācijas, aprēķini vai citu valstu regulējuma piemēri, kas pamatotu tieši 25 dB(A) robežlieluma izvēli pie VES nominālās jaudas.
Nav saprotams, kādēļ cilvēku veselības, labsajūtas un dzīves kvalitātes aizsardzībai noteiktais 20 dB(A) zemas frekvences trokšņa robežlielums tiek paaugstināts tieši apstākļos, kad VES darbojas ar nominālo jaudu. Pieļaujamā līmeņa palielinājums par 5 dB nav nebūtiska atšķirība, tādēļ šādam izņēmumam būtu nepieciešams konkrēts zinātnisks un veselības aizsardzībā balstīts pamatojums.
Salīdzinājumam Dānijas VES trokšņa regulējumā VES radītā zemas frekvences trokšņa robežlielums telpās ir 20 dB gan pie 6 m/s, gan pie 8 m/s vēja ātruma. Dānijas regulējums neparedz šī robežlieluma paaugstināšanu līdz 25 dB atkarībā no VES darbības režīma.
Arī Latvijas projekta 9. punkts zemas frekvences trokšņa aprēķinos paredz izmantot VES skaņas jaudas datus pie 6 m/s un 8 m/s vēja ātruma, savukārt 10. punkts paredz vērtēt vairāku VES radītā trokšņa summāro ietekmi. Tādēļ nepieciešams skaidrs pamatojums, kādēļ vienlaikus 7. punktā tiek pieļauts augstāks – 25 dB(A) – zemas frekvences trokšņa līmenis pie nominālās jaudas.
Īpaši vēršam uzmanību, ka pašā anotācijā norādīts, ka noteikumu projekta mērķis ir veicināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju, savukārt anotācijā nav norādīti konkrēti pētījumi, kas pamatotu 25 dB(A) izņēmuma nepieciešamību.
Priekšlikums: svītrot projekta 7. punktā paredzēto izņēmumu par 25 dB(A) zemas frekvences trokšņa līmeni pie VES nominālās jaudas un saglabāt vienotu 20 dB(A) maksimālo zemas frekvences trokšņa robežlielumu neatkarīgi no VES darbības režīma.
Ja 25 dB(A) robežlielumu paredzēts saglabāt, lūdzam anotācijā norādīt konkrētus zinātniskos pētījumus un starptautiskās rekomendācijas, kas pamato tieši 25 dB(A) robežlieluma izvēli, kā arī pamatot, kādēļ Latvijā pie VES nominālās jaudas nepieciešams pieļaut par 5 dB augstāku zemas frekvences trokšņa līmeni nekā Dānijas VES regulējumā noteiktais 20 dB robežlielums.
Iebilstam pret projekta 7. punktā paredzēto nosacījumu, ka vēja elektrostaciju radītais summārais zemas frekvences trokšņa līmenis nedrīkst pārsniegt 20 dB(A), bet pie VES nominālās jaudas pieļaujamais zemas frekvences trokšņa līmenis tiek palielināts līdz 25 dB(A).
Projekta anotācijā norādīts, ka 20 dB(A) un 25 dB(A) robežlielumi noteikti, “ņemot vērā zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnības un tā iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu”. Tomēr anotācijā nav norādīti konkrēti zinātniskie pētījumi, starptautiskās rekomendācijas, aprēķini vai citu valstu regulējuma piemēri, kas pamatotu tieši 25 dB(A) robežlieluma izvēli pie VES nominālās jaudas.
Nav saprotams, kādēļ cilvēku veselības, labsajūtas un dzīves kvalitātes aizsardzībai noteiktais 20 dB(A) zemas frekvences trokšņa robežlielums tiek paaugstināts tieši apstākļos, kad VES darbojas ar nominālo jaudu. Pieļaujamā līmeņa palielinājums par 5 dB nav nebūtiska atšķirība, tādēļ šādam izņēmumam būtu nepieciešams konkrēts zinātnisks un veselības aizsardzībā balstīts pamatojums.
Salīdzinājumam Dānijas VES trokšņa regulējumā VES radītā zemas frekvences trokšņa robežlielums telpās ir 20 dB gan pie 6 m/s, gan pie 8 m/s vēja ātruma. Dānijas regulējums neparedz šī robežlieluma paaugstināšanu līdz 25 dB atkarībā no VES darbības režīma.
Arī Latvijas projekta 9. punkts zemas frekvences trokšņa aprēķinos paredz izmantot VES skaņas jaudas datus pie 6 m/s un 8 m/s vēja ātruma, savukārt 10. punkts paredz vērtēt vairāku VES radītā trokšņa summāro ietekmi. Tādēļ nepieciešams skaidrs pamatojums, kādēļ vienlaikus 7. punktā tiek pieļauts augstāks – 25 dB(A) – zemas frekvences trokšņa līmenis pie nominālās jaudas.
Īpaši vēršam uzmanību, ka pašā anotācijā norādīts, ka noteikumu projekta mērķis ir veicināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju, savukārt anotācijā nav norādīti konkrēti pētījumi, kas pamatotu 25 dB(A) izņēmuma nepieciešamību.
Priekšlikums: svītrot projekta 7. punktā paredzēto izņēmumu par 25 dB(A) zemas frekvences trokšņa līmeni pie VES nominālās jaudas un saglabāt vienotu 20 dB(A) maksimālo zemas frekvences trokšņa robežlielumu neatkarīgi no VES darbības režīma.
Ja 25 dB(A) robežlielumu paredzēts saglabāt, lūdzam anotācijā norādīt konkrētus zinātniskos pētījumus un starptautiskās rekomendācijas, kas pamato tieši 25 dB(A) robežlieluma izvēli, kā arī pamatot, kādēļ Latvijā pie VES nominālās jaudas nepieciešams pieļaut par 5 dB augstāku zemas frekvences trokšņa līmeni nekā Dānijas VES regulējumā noteiktais 20 dB robežlielums.
12.08.2026. 09:46
26-TA-1439/73
Leonīds Palms - Cēsu rajona Drustu pagasta zemnieku saimniecība "PĻAVNAS"
Iebildums pret projekta 11. punktu – nepietiekami kritēriji pastāvīgā trokšņa monitoringa vietas izvēlei
Iebilstam pret projekta 11. punktā paredzēto trokšņa monitoringa kārtību, jo nav noteikti pietiekami konkrēti kritēriji monitoringa vietas izvēlei, kas nodrošinātu, ka mērījumi raksturo faktisko ietekmi uz visvairāk ietekmētajām dzīvojamām, tūrisma un rekreācijas vietām.
VES radītā trokšņa faktiskā ietekme nav atkarīga tikai no horizontālā attāluma līdz turbīnai. To ietekmē arī reljefs, VES un uztveršanas vietas savstarpējais augstums, vēja virziens un ātrums, atmosfēras apstākļi, kā arī vairāku vienlaikus darbojošos VES summārā ietekme.
Tas ir īpaši būtiski paugurainās teritorijās, kuras arī ir izvēlētas un jau uzbūvētas vēja ģeneratori. Vienādā horizontālā attālumā no VES esošas dzīvojamās mājas vai atpūtas vietas var atrasties ļoti atšķirīgā augstumā attiecībā pret VES rotoru. Paugurainā reljefā atsevišķas dzīvojamās vai atpūtas vietas var atrasties augstumā, kas ir tuvāks VES rotora centra vai rotora darbības zonas augstumam, savukārt citas vietas tādā pašā horizontālā attālumā – ievērojami zemāk. Tādēļ horizontālais attālums vien nevar pilnvērtīgi raksturot faktisko trokšņa ekspozīciju.
ZS “Pļavnas” un apkārtējā teritorija atrodas izteikti paugurainā apvidū. Tādēļ mums ir īpaši būtiski, lai VES trokšņa monitoringa vietu izvēlē tiktu ņemts vērā ne tikai attālums līdz VES, bet arī konkrētās vietas absolūtais augstums un novietojums attiecībā pret VES rotoru.
Projekta anotācijā norādīts, ka summārās ietekmes vērtēšanas mērķis ir novērtēt faktisko trokšņa slodzi no visām vienlaikus darbojošām VES. Lai šo mērķi sasniegtu, nepieciešama arī reprezentatīva monitoringa vietas izvēle.
Priekšlikums: papildināt projekta 11. punktu ar objektīviem kritērijiem trokšņa monitoringa vietas izvēlei, nosakot, ka monitorings veicams vietā, kur prognozējama lielākā VES trokšņa ietekme. Monitoringa vietas izvēlē obligāti ņemams vērā ne tikai horizontālais attālums līdz VES, bet arī reljefs, VES un uztveršanas vietas savstarpējais augstums un novietojums, dominējošie un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākie meteoroloģiskie apstākļi, kā arī vairāku VES summārā ietekme.
Iebilstam pret projekta 11. punktā paredzēto trokšņa monitoringa kārtību, jo nav noteikti pietiekami konkrēti kritēriji monitoringa vietas izvēlei, kas nodrošinātu, ka mērījumi raksturo faktisko ietekmi uz visvairāk ietekmētajām dzīvojamām, tūrisma un rekreācijas vietām.
VES radītā trokšņa faktiskā ietekme nav atkarīga tikai no horizontālā attāluma līdz turbīnai. To ietekmē arī reljefs, VES un uztveršanas vietas savstarpējais augstums, vēja virziens un ātrums, atmosfēras apstākļi, kā arī vairāku vienlaikus darbojošos VES summārā ietekme.
Tas ir īpaši būtiski paugurainās teritorijās, kuras arī ir izvēlētas un jau uzbūvētas vēja ģeneratori. Vienādā horizontālā attālumā no VES esošas dzīvojamās mājas vai atpūtas vietas var atrasties ļoti atšķirīgā augstumā attiecībā pret VES rotoru. Paugurainā reljefā atsevišķas dzīvojamās vai atpūtas vietas var atrasties augstumā, kas ir tuvāks VES rotora centra vai rotora darbības zonas augstumam, savukārt citas vietas tādā pašā horizontālā attālumā – ievērojami zemāk. Tādēļ horizontālais attālums vien nevar pilnvērtīgi raksturot faktisko trokšņa ekspozīciju.
ZS “Pļavnas” un apkārtējā teritorija atrodas izteikti paugurainā apvidū. Tādēļ mums ir īpaši būtiski, lai VES trokšņa monitoringa vietu izvēlē tiktu ņemts vērā ne tikai attālums līdz VES, bet arī konkrētās vietas absolūtais augstums un novietojums attiecībā pret VES rotoru.
Projekta anotācijā norādīts, ka summārās ietekmes vērtēšanas mērķis ir novērtēt faktisko trokšņa slodzi no visām vienlaikus darbojošām VES. Lai šo mērķi sasniegtu, nepieciešama arī reprezentatīva monitoringa vietas izvēle.
Priekšlikums: papildināt projekta 11. punktu ar objektīviem kritērijiem trokšņa monitoringa vietas izvēlei, nosakot, ka monitorings veicams vietā, kur prognozējama lielākā VES trokšņa ietekme. Monitoringa vietas izvēlē obligāti ņemams vērā ne tikai horizontālais attālums līdz VES, bet arī reljefs, VES un uztveršanas vietas savstarpējais augstums un novietojums, dominējošie un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākie meteoroloģiskie apstākļi, kā arī vairāku VES summārā ietekme.
12.08.2026. 09:52
26-TA-1439/74
Leonīds Palms - Cēsu rajona Drustu pagasta zemnieku saimniecība "PĻAVNAS"
Iebildums pret projekta 12. punktu – trokšņa pārbaudes sasaistīšana ar trokšņa dzirdamību pārbaudes brīdī.
Iebilstam pret projekta 12. punktā paredzēto trokšņa kontroles kārtību, ciktāl tās piemērošana paredz mērījumu veikšanu tikai situācijā, kad Veselības inspekcijas pārbaudes brīdī VES radītais troksnis ir faktiski dzirdams.
VES radītā trokšņa intensitāte un uztveramība nav konstanta. Tā ir atkarīga no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, VES darbības režīma, vienlaikus darbojošos VES skaita un konkrētās uztveršanas vietas novietojuma. Tādēļ apstāklis, ka VES troksnis konkrētajā Veselības inspekcijas ierašanās brīdī nav dzirdams, nevar būt pietiekams pamats secinājumam, ka citos meteoroloģiskajos un VES darbības apstākļos traucējums nepastāv.
Īpaši problemātiska šāda kārtība ir gadījumos, kad iedzīvotāji vai tūrisma objekta viesi atkārtoti konstatē traucējošu troksni konkrētā vēja virzienā, noteiktā diennakts laikā vai pie noteikta VES darbības režīma, bet pārbaude tiek veikta citos apstākļos.
Arī projekta anotācijā norādīts, ka VES radītā trokšņa izvērtēšanā būtiski ir meteoroloģiskie apstākļi un VES darbības režīmi, savukārt vairāku VES gadījumā vērtējama to summārā ietekme. Tādēļ pārbaudes mehānismam būtu jānodrošina iespēja mērīt troksni tieši tajos apstākļos, kuros par traucējumu saņemta pamatota sūdzība.
Priekšlikums: precizēt projekta 12. punktu, nosakot, ka pamatotas sūdzības gadījumā VES trokšņa pārbaude un mērījumi plānojami atbilstošos meteoroloģiskajos un VES darbības apstākļos, ņemot vērā iesniegumā norādīto traucējuma laiku, vēja virzienu un citus identificējamos apstākļus. VES trokšņa nedzirdamība vienreizējas pārbaudes brīdī nedrīkst būt pietiekams pamats atteikumam veikt mērījumus vai izbeigt sūdzības izvērtēšanu.
Iebilstam pret projekta 12. punktā paredzēto trokšņa kontroles kārtību, ciktāl tās piemērošana paredz mērījumu veikšanu tikai situācijā, kad Veselības inspekcijas pārbaudes brīdī VES radītais troksnis ir faktiski dzirdams.
VES radītā trokšņa intensitāte un uztveramība nav konstanta. Tā ir atkarīga no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, VES darbības režīma, vienlaikus darbojošos VES skaita un konkrētās uztveršanas vietas novietojuma. Tādēļ apstāklis, ka VES troksnis konkrētajā Veselības inspekcijas ierašanās brīdī nav dzirdams, nevar būt pietiekams pamats secinājumam, ka citos meteoroloģiskajos un VES darbības apstākļos traucējums nepastāv.
Īpaši problemātiska šāda kārtība ir gadījumos, kad iedzīvotāji vai tūrisma objekta viesi atkārtoti konstatē traucējošu troksni konkrētā vēja virzienā, noteiktā diennakts laikā vai pie noteikta VES darbības režīma, bet pārbaude tiek veikta citos apstākļos.
Arī projekta anotācijā norādīts, ka VES radītā trokšņa izvērtēšanā būtiski ir meteoroloģiskie apstākļi un VES darbības režīmi, savukārt vairāku VES gadījumā vērtējama to summārā ietekme. Tādēļ pārbaudes mehānismam būtu jānodrošina iespēja mērīt troksni tieši tajos apstākļos, kuros par traucējumu saņemta pamatota sūdzība.
Priekšlikums: precizēt projekta 12. punktu, nosakot, ka pamatotas sūdzības gadījumā VES trokšņa pārbaude un mērījumi plānojami atbilstošos meteoroloģiskajos un VES darbības apstākļos, ņemot vērā iesniegumā norādīto traucējuma laiku, vēja virzienu un citus identificējamos apstākļus. VES trokšņa nedzirdamība vienreizējas pārbaudes brīdī nedrīkst būt pietiekams pamats atteikumam veikt mērījumus vai izbeigt sūdzības izvērtēšanu.
12.08.2026. 09:54
26-TA-1439/77
Valdis Jerums
Iebilstu pret Ministru kabineta noteikumu projekta “Vēja elektrostacijas ekspluatācijas prasības” pašreizējo redakciju, jo tajā nav nodrošināts pietiekams preventīvs, objektīvi pārbaudāms un iedzīvotājiem reāli pieejams aizsardzības mehānisms.
Īpaši iebilstu pret šādiem regulējuma aspektiem:
1. Nav pieļaujams, ka iedzīvotājam jāsedz trokšņa mērījumu izmaksas, ja pārbaudes brīdī robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts. Trokšņa līmeni būtiski ietekmē vēja virziens, ātrums, meteoroloģiskie apstākļi un VES darba režīms. Iedzīvotājam nav iespējams iepriekš garantēt, ka tieši pārbaudes laikā tiks fiksēti apstākļi, par kuriem iesniegta sūdzība. Šāda prasība rada finansiālu šķērsli iedzīvotāja tiesībām prasīt valsts kontroli. Pamatotas sūdzības gadījumā mērījumu izmaksas jāsedz VES operatoram vai valstij neatkarīgi no konkrētā mērījuma rezultāta.
Piemēri no Igaunijas Sopi Totsi parka liecina, ka aizvēja pusē pie nelabvēlīga vēju virziena no turbīnu puses, ietekme var būt arī līdz 6km attālumam, ko apliecina pašu iedzīvotāju veikti mērījumi ar atbilstošām infraskaņas mērierīcēm. Pasaules prakse šobrīd sāk ņemt to vērā, ka arī veido modeļus skaņas un infraskaņas izplatībai ņemot vērā vairāk faktoru, nekā vienkāršotā modelī
2. Nav pietiekami pamatota 2 km robeža trokšņa un mirgošanas kontrolei. VES radītā ietekme nebeidzas pie administratīvi noteikta attāluma. To ietekmē turbīnas augstums un modelis, reljefs, apvidus, meteoroloģiskie apstākļi un vēja virziens. Ja iedzīvotājs ārpus 2 km zonas iesniedz pamatotu sūdzību par VES radītu troksni vai citu ietekmi, valstij jānodrošina iespēja šo ietekmi objektīvi pārbaudīt.
3. Nepieciešams paplašināt aizsargājamo novērtēšanas vietu loku. Nav pieļaujams, ka aizsardzība ir atkarīga tikai no teritorijas plānojuma vai Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrētā zemes izmantošanas veida. Novērtēšanas vietās nepārprotami jāiekļauj skolas, pirmsskolas izglītības iestādes un citas vietas, kurās regulāri un ilgstoši uzturas bērni un citas jutīgas sabiedrības grupas. Jāņem vērā arī ēkas un teritorijas faktiskā izmantošana.
4. Pastāvīgā monitoringa datiem jābūt sabiedrībai savlaicīgi pieejamiem. Ja operators veic pastāvīgus trokšņa mērījumus un reģistrē VES darbības ierobežojumus, nav pietiekami šos datus iesniegt tikai gada pārskatā. Monitoringa rezultāti jāpublicē regulāri, saprātīgi īsā termiņā, bet par būtiskiem robežvērtību pārsniegumiem VVD jāsaņem informācija nekavējoties.
5. Būtiska apdraudējuma gadījumā jāparedz iespēja VES darbību nekavējoties ierobežot vai apturēt. Brīdinājums nevar būt obligāts starpposms gadījumos, kad konstatētais pārkāpums var radīt būtisku apdraudējumu cilvēku veselībai, dabai vai drošībai.
6. Dabas aizsardzības regulējumam jābūt preventīvam. Putnu un sikspārņu aizsardzības pasākumus nedrīkst balstīt tikai uz IVN laikā konstatēto. Jāparedz mehānisms nekavējoties noteikt papildu darbības ierobežojumus, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta iepriekš neprognozēta ietekme uz aizsargājamām sugām. Nav pieņemams princips, ka vispirms jānotiek būtiskai putnu bojāejai un tikai pēc tam tiek pastiprināti aizsardzības pasākumi.
7. Kumulatīvās ietekmes izvērtēšana reizi piecos gados nav pietiekama. Vismaz pirmajos VES parka ekspluatācijas gados ietekme uz aizsargājamām putnu un sikspārņu sugām jāvērtē katru gadu, lai iespējamu būtisku ietekmi varētu konstatēt un novērst savlaicīgi.
8. Civilās aizsardzības prasības nedrīkst būt balstītas tikai uz 100 MW slieksni. Parka radīto risku nenosaka tikai tā nominālā jauda. Tas atkarīgs arī no turbīnu skaita, izmēra un augstuma, izvietojuma, attāluma līdz dzīvojamām un publiskām teritorijām, ceļiem un citas infrastruktūras. Tādēļ prasība izstrādāt ar VUGD saskaņotu civilās aizsardzības plānu nosakāma atbilstoši objektīvam riska novērtējumam, nevis tikai kopējai uzstādītajai jaudai.
Aicinu noteikumos nostiprināt principu, ka VES operatoram ir pienākums pierādīt un ar objektīviem monitoringa datiem pastāvīgi apliecināt savas darbības atbilstību prasībām. Nav pieļaujams regulējums, kurā pēc VES uzbūvēšanas pierādīšanas pienākums un finansiālais risks faktiski tiek pārlikts uz ietekmētajiem iedzīvotājiem.
VES ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nevis tikai reaģēt uz jau notikušu kaitējumu, bet savlaicīgi to novērst.
12.08.2026. 10:12
26-TA-1439/78
Leonīds Palms - Cēsu rajona Drustu pagasta zemnieku saimniecība "PĻAVNAS"
Iebildums pret projekta 12. un 13. punktu – trokšņa mērījumu izmaksu riska pārlikšana uz iespējami ietekmēto personu.
Ļoti iebilstam pret projekta 12. un 13. punktā paredzēto trokšņa mērījumu izmaksu segšanas kārtību, jo tā paredz VES operatora pienākumu segt mērījumu izmaksas tikai gadījumā, ja konkrētajā pārbaudē tiek konstatēts trokšņa robežlielumu pārsniegums, savukārt saskaņā ar 13. punktu, ja neatkarīgā mērījumā pārsniegums netiek konstatēts, izdevumus sedz mērījuma ierosinātājs.
Šāda kārtība nesamērīgi pārceļ VES ekspluatācijas iespējamās ietekmes kontroles finansiālo risku no VES operatora uz personu, kura šo ietekmi iespējami izjūt.
VES radītais troksnis nav konstants. Tas ir atkarīgs no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, VES darbības režīma, vienlaikus darbojošos VES skaita un konkrētās uztveršanas vietas novietojuma. Tādēļ tas, ka vienā konkrētā mērījuma laikā robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts, pats par sevi nepierāda, ka citos meteoroloģiskajos vai VES darbības apstākļos pārsniegums nav iespējams.
Turklāt iesniedzējs nevar kontrolēt ne vēja virzienu un ātrumu, ne VES darbības režīmu, ne citus meteoroloģiskos apstākļus laikā, kad tiek veikts mērījums. Tādēļ nav samērīgi tieši iesniedzējam uzlikt visu finansiālo risku par to, ka konkrētā mērījuma laikā nav iestājušies apstākļi, kuros traucējums iepriekš novērots.
Šāda kārtība var radīt arī būtisku atturošu efektu. Iedzīvotājs vai neliels tūrisma uzņēmums var atteikties no pamatotas sūdzības vai neatkarīga mērījuma tikai tādēļ, ka tam jāuzņemas profesionālu trokšņa mērījumu izmaksu risks gadījumā, ja konkrētajā mērījuma laikā pārsniegums netiek fiksēts.
Salīdzinājumam Dānijā pašvaldība VES trokšņa uzraudzības ietvaros var uzdot VES īpašniekam par saviem līdzekļiem veikt trokšņa mērījumus, tostarp saistībā ar kaimiņu sūdzību izskatīšanu. Dānijas Vides aizsardzības aģentūra arī norāda, ka precīzus VES trokšņa mērījumus tieši kaimiņu īpašumos var būt sarežģīti veikt vēja, veģetācijas un citu fona trokšņa avotu dēļ, tādēļ VES trokšņa novērtējumā tiek izmantoti turbīnas trokšņa emisijas mērījumi un aprēķini.
Arī Zviedrijas Vides aizsardzības aģentūra skaidro, ka par vidi ietekmējošas darbības radīto trokšņa ietekmi atbild darbības operators un tam var tikt uzlikts pienākums veikt uzraudzībai nepieciešamos izmeklējumus un pārbaudes, tostarp pēc sūdzības par tā darbības radīto troksni.
Ņemot vērā minēto, nav pamatoti Latvijā automātiski pārlikt trokšņa mērījuma finansiālo risku uz iespējami ietekmēto personu tikai tādēļ, ka vienā konkrētā mērījumā robežlieluma pārsniegums nav konstatēts.
Priekšlikums: precizēt projekta 12. un 13. punktu, nosakot, ka pirmreizējas pamatotas sūdzības gadījumā ar VES trokšņa pārbaudei nepieciešamajiem mērījumiem saistītos izdevumus sedz elektroenerģijas ražotājs neatkarīgi no konkrētā mērījuma rezultāta.
Papildus paredzēt pašvaldībai vai kompetentajai uzraudzības institūcijai tiesības gadījumos, kad par viena VES parka darbību noteiktā laikposmā saņemtas vairākas pamatotas sūdzības no dažādām personām vai konstatētas citas pazīmes, kas rada pamatotas šaubas par VES radītā trokšņa atbilstību prasībām, uzdot elektroenerģijas ražotājam par saviem līdzekļiem veikt papildu trokšņa monitoringu un nepieciešamos mērījumus.
Šādos gadījumos mērījumiem un monitoringam jāaptver apstākļi, kuros sūdzības faktiski rodas, tostarp attiecīgie vēja virzieni un ātrumi, VES darbības režīmi un diennakts laiks, kā arī nepieciešamības gadījumā vairākas reprezentatīvas novērtēšanas vietas.
Lai novērstu ļaunprātīgu sūdzību iesniegšanu, iespēju uzlikt mērījumu izmaksas iesniedzējam var paredzēt tikai atkārtotu un acīmredzami nepamatotu iesniegumu gadījumos, nevis automātiski ikreiz, kad konkrētajā mērījumā robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts.
Ļoti iebilstam pret projekta 12. un 13. punktā paredzēto trokšņa mērījumu izmaksu segšanas kārtību, jo tā paredz VES operatora pienākumu segt mērījumu izmaksas tikai gadījumā, ja konkrētajā pārbaudē tiek konstatēts trokšņa robežlielumu pārsniegums, savukārt saskaņā ar 13. punktu, ja neatkarīgā mērījumā pārsniegums netiek konstatēts, izdevumus sedz mērījuma ierosinātājs.
Šāda kārtība nesamērīgi pārceļ VES ekspluatācijas iespējamās ietekmes kontroles finansiālo risku no VES operatora uz personu, kura šo ietekmi iespējami izjūt.
VES radītais troksnis nav konstants. Tas ir atkarīgs no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, VES darbības režīma, vienlaikus darbojošos VES skaita un konkrētās uztveršanas vietas novietojuma. Tādēļ tas, ka vienā konkrētā mērījuma laikā robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts, pats par sevi nepierāda, ka citos meteoroloģiskajos vai VES darbības apstākļos pārsniegums nav iespējams.
Turklāt iesniedzējs nevar kontrolēt ne vēja virzienu un ātrumu, ne VES darbības režīmu, ne citus meteoroloģiskos apstākļus laikā, kad tiek veikts mērījums. Tādēļ nav samērīgi tieši iesniedzējam uzlikt visu finansiālo risku par to, ka konkrētā mērījuma laikā nav iestājušies apstākļi, kuros traucējums iepriekš novērots.
Šāda kārtība var radīt arī būtisku atturošu efektu. Iedzīvotājs vai neliels tūrisma uzņēmums var atteikties no pamatotas sūdzības vai neatkarīga mērījuma tikai tādēļ, ka tam jāuzņemas profesionālu trokšņa mērījumu izmaksu risks gadījumā, ja konkrētajā mērījuma laikā pārsniegums netiek fiksēts.
Salīdzinājumam Dānijā pašvaldība VES trokšņa uzraudzības ietvaros var uzdot VES īpašniekam par saviem līdzekļiem veikt trokšņa mērījumus, tostarp saistībā ar kaimiņu sūdzību izskatīšanu. Dānijas Vides aizsardzības aģentūra arī norāda, ka precīzus VES trokšņa mērījumus tieši kaimiņu īpašumos var būt sarežģīti veikt vēja, veģetācijas un citu fona trokšņa avotu dēļ, tādēļ VES trokšņa novērtējumā tiek izmantoti turbīnas trokšņa emisijas mērījumi un aprēķini.
Arī Zviedrijas Vides aizsardzības aģentūra skaidro, ka par vidi ietekmējošas darbības radīto trokšņa ietekmi atbild darbības operators un tam var tikt uzlikts pienākums veikt uzraudzībai nepieciešamos izmeklējumus un pārbaudes, tostarp pēc sūdzības par tā darbības radīto troksni.
Ņemot vērā minēto, nav pamatoti Latvijā automātiski pārlikt trokšņa mērījuma finansiālo risku uz iespējami ietekmēto personu tikai tādēļ, ka vienā konkrētā mērījumā robežlieluma pārsniegums nav konstatēts.
Priekšlikums: precizēt projekta 12. un 13. punktu, nosakot, ka pirmreizējas pamatotas sūdzības gadījumā ar VES trokšņa pārbaudei nepieciešamajiem mērījumiem saistītos izdevumus sedz elektroenerģijas ražotājs neatkarīgi no konkrētā mērījuma rezultāta.
Papildus paredzēt pašvaldībai vai kompetentajai uzraudzības institūcijai tiesības gadījumos, kad par viena VES parka darbību noteiktā laikposmā saņemtas vairākas pamatotas sūdzības no dažādām personām vai konstatētas citas pazīmes, kas rada pamatotas šaubas par VES radītā trokšņa atbilstību prasībām, uzdot elektroenerģijas ražotājam par saviem līdzekļiem veikt papildu trokšņa monitoringu un nepieciešamos mērījumus.
Šādos gadījumos mērījumiem un monitoringam jāaptver apstākļi, kuros sūdzības faktiski rodas, tostarp attiecīgie vēja virzieni un ātrumi, VES darbības režīmi un diennakts laiks, kā arī nepieciešamības gadījumā vairākas reprezentatīvas novērtēšanas vietas.
Lai novērstu ļaunprātīgu sūdzību iesniegšanu, iespēju uzlikt mērījumu izmaksas iesniedzējam var paredzēt tikai atkārtotu un acīmredzami nepamatotu iesniegumu gadījumos, nevis automātiski ikreiz, kad konkrētajā mērījumā robežlieluma pārsniegums netiek konstatēts.
12.08.2026. 10:13
Atlasīti 274 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25