Projekta ID/ Uzdevuma numurs
Tiesību akta/ diskusiju dokumenta nosaukums
Vēja elektrostacijas ekspluatācijas prasības
Līdzdalības veids
Publiskā apspriešana
Sākotnēji identificētās problēmas apraksts
Vēja elektrostaciju darbību regulējošie tiesību akti ir sadrumstaloti un apgrūtina to pārskatāmību, turklāt ir ietverti vispārīgos tiesību aktos, kas dažkārt ir pārāk vispārīgi vēja elektrostacijām, līdz ar to rada neizpratni piemērošanā un bažas par neizpildi. Turklāt vēja elektrostaciju ekspluatācija, neskatoties uz to, ka ietekmes uz vidi novērtējuma procesā tiek rūpīgi vērtēta ikvienas vēja elektrostacijas iespējamā ietekme uz cilvēku, viņa veselību un drošību, bioloģisko daudzveidību, augsni, ainavu, kultūras un dabas mantojumu un izstrādāti priekšlikumi nelabvēlīgas ietekmes novēršanai vai samazināšana, iedzīvotāju vidū rada nepatiku un bažas par vēja turbīnu radīto troksni un mirgošanas efektu, kā arī par vēja elektrostaciju darbības uzraudzības trūkumu to dzīves ciklā, līdz ar to nepieciešams vienots tiesiskais regulējums uz šīm elektrostacijām atbilstošu, skaidru prasību definēšanai un to izpildes uzraudzībai.
Mērķa apraksts
Noteikumu projekta mērķis ir veicināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu vēja elektrostacijas ekspluatāciju.
Politikas jomas
Atjaunojamie energoresursi; Enerģētika
Teritorija
Latvijas Republika
Norises laiks
28.07.2026. - 12.08.2026.
Informācija
Kopš 2026. gada februāra Klimata un enerģētikas ministrija ir organizējusi tikšanās un diskusijas ar iedzīvotājiem un nozari. Lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku iesaistīto pušu līdzdalību un panāktu sabalansētu regulējumu, Klimata un enerģētikas ministrija arī lūgusi publiski sniegt komentārus un priekšlikumus par noteikumu projekta sākotnējo redakciju (https://www.kem.gov.lv/lv/jaunums/kem-aicina-sniegt-viedokli-par-precizeto-ves-ekspluatacijas-noteikumu-projektu).
Fiziskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
Jebkurš iedzīvotājs, kura nekustamais īpašums – dzīvokļa īpašums, dzīvojamā māja vai tās daļa saskaņā ar normatīvajiem aktiem būvju klasifikācijas jomā – atrodas divu kilometru rādiusā no sauszemē esošas vēja elektrostacijas robežas
Juridiskās personas
JāSkaidrojums un ietekme
Vēja elektroenerģijas ražotāji
Sagatavoja
Ilāna Garbere-Bule (KEM)
Atbildīgā persona
Līga Kurevska (KEM)
Izsludināšanas datums
28.07.2026. 18:21
Iesniegtie viedokļi
ID
Iesniedzējs
Viedokļa būtība
Iesniegts
26-TA-1439/26
Evija Birkmane
Iebildums par 28. punktu – atskaite par VES apturēšanas statistiku pati par sevi neļauj novērtēt dabas aizsardzības pasākumu faktisko efektivitāti
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 28. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs sniedz Valsts vides dienestam atskaiti par iepriekšējā gada VES darbības apturēšanas statistiku atbilstoši 24. un 26. punkta prasībām, norādot datumu, laiku un apturēšanas ilgumu.
Manā ieskatā šāds atskaites saturs ir nepietiekams.
Informācija par to, cik bieži un cik ilgi VES ir apturēta, ļauj pārbaudīt tehniska pasākuma izpildi, taču pati par sevi neļauj novērtēt šā pasākuma galveno rezultātu – vai konkrētie darbības ierobežojumi faktiski ir nodrošinājuši pietiekamu putnu un sikspārņu aizsardzību.
Īpaši būtiski tas ir attiecībā uz sikspārņiem.
Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība savā atzinumā par šo noteikumu projektu norāda, ka priekšizpētes monitorings ļauj prognozēt iespējamo sikspārņu mirstības risku, taču nevar pilnībā paredzēt faktisko VES ietekmi pēc tās nodošanas ekspluatācijā. Tādēļ ekspluatācijas monitorings ir būtisks, lai novērtētu faktisko sikspārņu mirstību un pārliecinātos par piemēroto ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāti.
Biedrība ierosina pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas nodrošināt VES radītās sikspārņu mirstības monitoringu atbilstoši atbildīgās institūcijas apstiprinātai metodikai un, pamatojoties uz rezultātiem, nepieciešamības gadījumā precizēt ekspluatācijas ierobežojumus.
Šādu pieeju uzskatu par pamatotu.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā operators pilnībā izpilda 26. punktu un atskaitē norāda visas VES apturēšanas stundas, taču nav datu, kas ļautu secināt, vai pie šāda darbības režīma faktiskā sikspārņu mirstība ir pieļaujamā līmenī.
Tādējādi tiek kontrolēts process, nevis rezultāts.
Tas pats princips attiecināms arī uz 24. punktā paredzētajiem putnu aizsardzības pasākumiem. Informācija par VES apturēšanu vai darbības ātruma samazināšanu pati par sevi neapliecina, ka putnu atpazīšanas sistēma darbojas pietiekami efektīvi un sadursmju risks faktiski tiek novērsts.
Priekšlikums
Papildināt 28. punktu un ar to saistītos dabas aizsardzības noteikumus, paredzot ne tikai VES darbības apturēšanas statistikas iesniegšanu, bet arī obligātu ekspluatācijas ietekmes monitoringu pēc VES darbības uzsākšanas.
Attiecībā uz sikspārņiem jāparedz VES radītās mirstības monitorings atbilstoši Dabas aizsardzības pārvaldes vai citas kompetentās institūcijas apstiprinātai metodikai.
Monitoringa sistēmai jāļauj noteikt vismaz:
– faktisko konstatēto sikspārņu un attiecīgajos gadījumos putnu bojāeju;
– skartās sugas;
– bojāejas telpisko un sezonālo sadalījumu;
– saistību starp konstatēto ietekmi un VES darbības režīmu;
– 24. un 26. punktā paredzēto ekspluatācijas ierobežojumu faktisko efektivitāti.
Pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, jāparedz pienākums nepieciešamības gadījumā koriģēt VES ekspluatācijas ierobežojumus.
Monitorings turpināms tik ilgi, līdz ir iegūti pietiekami dati, kas apliecina piemēroto aizsardzības pasākumu efektivitāti, un kompetentā institūcija ir pieņēmusi lēmumu par monitoringa samazināšanu vai izbeigšanu.
Atbalstu Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrības priekšlikumā ietverto adaptīvās pārvaldības principu – ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāte ir jāpierāda ar faktiskajiem monitoringa rezultātiem, nevis jāpieņem tikai tādēļ, ka operators ir izpildījis noteikto apturēšanas režīmu.
Pamatojums
Šo noteikumu mērķis ir nodrošināt dabai drošu VES ekspluatāciju.
Tādēļ uzraudzības sistēmai jāspēj atbildēt ne tikai uz jautājumu “vai VES tika apturēta noteiktajā laikā?”, bet arī uz daudz būtiskāku jautājumu – “vai noteiktais ekspluatācijas režīms faktiski nodrošināja nepieciešamo putnu un sikspārņu aizsardzību?”
Ja faktiskās ietekmes monitoringa nav, uz šo jautājumu objektīvi atbildēt nav iespējams.
Tādēļ ekspluatācijas monitorings un iespēja, pamatojoties uz tā rezultātiem, koriģēt VES darbības ierobežojumus ir būtiska šo noteikumu efektivitātes sastāvdaļa.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 28. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs sniedz Valsts vides dienestam atskaiti par iepriekšējā gada VES darbības apturēšanas statistiku atbilstoši 24. un 26. punkta prasībām, norādot datumu, laiku un apturēšanas ilgumu.
Manā ieskatā šāds atskaites saturs ir nepietiekams.
Informācija par to, cik bieži un cik ilgi VES ir apturēta, ļauj pārbaudīt tehniska pasākuma izpildi, taču pati par sevi neļauj novērtēt šā pasākuma galveno rezultātu – vai konkrētie darbības ierobežojumi faktiski ir nodrošinājuši pietiekamu putnu un sikspārņu aizsardzību.
Īpaši būtiski tas ir attiecībā uz sikspārņiem.
Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība savā atzinumā par šo noteikumu projektu norāda, ka priekšizpētes monitorings ļauj prognozēt iespējamo sikspārņu mirstības risku, taču nevar pilnībā paredzēt faktisko VES ietekmi pēc tās nodošanas ekspluatācijā. Tādēļ ekspluatācijas monitorings ir būtisks, lai novērtētu faktisko sikspārņu mirstību un pārliecinātos par piemēroto ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāti.
Biedrība ierosina pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas nodrošināt VES radītās sikspārņu mirstības monitoringu atbilstoši atbildīgās institūcijas apstiprinātai metodikai un, pamatojoties uz rezultātiem, nepieciešamības gadījumā precizēt ekspluatācijas ierobežojumus.
Šādu pieeju uzskatu par pamatotu.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā operators pilnībā izpilda 26. punktu un atskaitē norāda visas VES apturēšanas stundas, taču nav datu, kas ļautu secināt, vai pie šāda darbības režīma faktiskā sikspārņu mirstība ir pieļaujamā līmenī.
Tādējādi tiek kontrolēts process, nevis rezultāts.
Tas pats princips attiecināms arī uz 24. punktā paredzētajiem putnu aizsardzības pasākumiem. Informācija par VES apturēšanu vai darbības ātruma samazināšanu pati par sevi neapliecina, ka putnu atpazīšanas sistēma darbojas pietiekami efektīvi un sadursmju risks faktiski tiek novērsts.
Priekšlikums
Papildināt 28. punktu un ar to saistītos dabas aizsardzības noteikumus, paredzot ne tikai VES darbības apturēšanas statistikas iesniegšanu, bet arī obligātu ekspluatācijas ietekmes monitoringu pēc VES darbības uzsākšanas.
Attiecībā uz sikspārņiem jāparedz VES radītās mirstības monitorings atbilstoši Dabas aizsardzības pārvaldes vai citas kompetentās institūcijas apstiprinātai metodikai.
Monitoringa sistēmai jāļauj noteikt vismaz:
– faktisko konstatēto sikspārņu un attiecīgajos gadījumos putnu bojāeju;
– skartās sugas;
– bojāejas telpisko un sezonālo sadalījumu;
– saistību starp konstatēto ietekmi un VES darbības režīmu;
– 24. un 26. punktā paredzēto ekspluatācijas ierobežojumu faktisko efektivitāti.
Pamatojoties uz monitoringa rezultātiem, jāparedz pienākums nepieciešamības gadījumā koriģēt VES ekspluatācijas ierobežojumus.
Monitorings turpināms tik ilgi, līdz ir iegūti pietiekami dati, kas apliecina piemēroto aizsardzības pasākumu efektivitāti, un kompetentā institūcija ir pieņēmusi lēmumu par monitoringa samazināšanu vai izbeigšanu.
Atbalstu Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrības priekšlikumā ietverto adaptīvās pārvaldības principu – ekspluatācijas ierobežojumu efektivitāte ir jāpierāda ar faktiskajiem monitoringa rezultātiem, nevis jāpieņem tikai tādēļ, ka operators ir izpildījis noteikto apturēšanas režīmu.
Pamatojums
Šo noteikumu mērķis ir nodrošināt dabai drošu VES ekspluatāciju.
Tādēļ uzraudzības sistēmai jāspēj atbildēt ne tikai uz jautājumu “vai VES tika apturēta noteiktajā laikā?”, bet arī uz daudz būtiskāku jautājumu – “vai noteiktais ekspluatācijas režīms faktiski nodrošināja nepieciešamo putnu un sikspārņu aizsardzību?”
Ja faktiskās ietekmes monitoringa nav, uz šo jautājumu objektīvi atbildēt nav iespējams.
Tādēļ ekspluatācijas monitorings un iespēja, pamatojoties uz tā rezultātiem, koriģēt VES darbības ierobežojumus ir būtiska šo noteikumu efektivitātes sastāvdaļa.
11.08.2026. 20:25
26-TA-1439/27
Evija Birkmane
Iebildums par 30. punktu – kumulatīvās ietekmes novērtējumam jāaptver arī sikspārņi, faktiskā ietekme jāvērtē savlaicīgi un rezultātiem jābūt saistošiem arī jau ekspluatācijā esošām VES
Situācijas analīze
Atbalstu 30. punktā paredzēto principu veikt VES kumulatīvās ietekmes novērtējumu, ekspluatācijas perioda monitoringa programmā noteikt skaitliskus kritiskās ietekmes rādītājus, publicēt monitoringa rezultātus un izmantot tos turpmākajos VES ietekmes uz vidi novērtējumos.
Tomēr iebilstu pret 30. punkta pašreizējo redakciju, jo tajā paredzētais kumulatīvās ietekmes novērtējums ir pārāk šaurs un nav nodrošināts pietiekami savlaicīgs un efektīvs mehānisms rīcībai gadījumā, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta būtiska vai kritiska kumulatīvā ietekme.
1. Kumulatīvās ietekmes novērtējumā nepamatoti nav iekļauti sikspārņi
punkts paredz kumulatīvās ietekmes novērtējumu tikai uz VES darbības ietekmēto kritiski apdraudēto un stipri apdraudēto putnu sugu populācijām.
Nav saprotams, kādēļ no šāda novērtējuma pilnībā izslēgtas sikspārņu sugu populācijas, lai gan šo pašu noteikumu 26.–29. punkts paredz īpašas prasības tieši VES ietekmes uz sikspārņiem mazināšanai.
Uz šo trūkumu savā atzinumā par noteikumu projektu norāda arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība, ierosinot 30. punktā kumulatīvās ietekmes novērtējumu attiecināt arī uz VES darbības ietekmētajām sikspārņu sugu populācijām.
Biedrība pamatoti norāda, ka VES kumulatīvā ietekme uz sikspārņiem nav vērtējama tikai pēc atsevišķās VES vai atsevišķa vēja parka radītās bojāejas. Attīstoties VES infrastruktūrai plašākā teritorijā, var summēties gan tiešā mirstība, gan ietekme uz sikspārņu barošanās, vairošanās un migrācijas teritorijām.
Tādēļ nav pamata kumulatīvās ietekmes valsts vai reģionāla līmeņa novērtējumā sikspārņus neiekļaut.
2. Piecu gadu intervāls nedrīkst nozīmēt, ka uz kritisku ietekmi iespējams reaģēt tikai reizi piecos gados
punkts paredz, ka Dabas aizsardzības pārvalde kumulatīvās ietekmes novērtējumu veic reizi piecos gados.
Manā ieskatā piecu gadu cikls var būt izmantojams regulāram visaptverošam pārskatam, taču tas nedrīkst būt vienīgais brīdis, kad tiek izvērtēti faktiskie monitoringa dati un pieņemti lēmumi.
Ja ekspluatācijas monitoringa dati jau pēc viena, diviem vai trim gadiem liecina par būtisku kumulatīvu ietekmi vai kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu, nav pieļaujams gaidīt līdz nākamajam piecu gadu novērtējumam.
Dabas aizsardzības regulējumam šādā situācijā jānodrošina savlaicīga rīcība.
Tādēļ jānošķir:
– regulārs visaptverošs kumulatīvās ietekmes novērtējums, ko var veikt noteiktā ciklā;
– nepārtraukta ekspluatācijas monitoringa datu apkopošana un izvērtēšana;
– ārpuskārtas kumulatīvās ietekmes izvērtējums un aizsardzības pasākumu pārskatīšana, ja dati liecina par būtisku risku vai noteikto kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu.
3. Nav pietiekami noteikts, kas notiek ar jau ekspluatācijā esošajām VES, ja tiek konstatēta kritiska kumulatīvā ietekme
punkts paredz, ka monitoringa rezultāti tiek ņemti vērā, veicot jaunu VES ietekmes uz vidi novērtējumu, un šādā IVN nosaka papildu prasības ietekmes novēršanai, samazināšanai vai kompensēšanai.
Tas ir nepieciešams, taču ar to nepietiek.
Ja kumulatīvās ietekmes novērtējums parāda, ka konkrētajā teritorijā vai populācijā kritiskās ietekmes rādītāji jau ir sasniegti esošo VES darbības rezultātā, problēmu nevar atrisināt tikai ar stingrākām prasībām nākamajiem projektiem.
Nepieciešams skaidrs mehānisms arī jau ekspluatācijā esošo VES darbības nosacījumu pārskatīšanai.
Pretējā gadījumā var rasties situācija, kurā valsts monitorings oficiāli konstatē nepieļaujamu vai kritisku kumulatīvo ietekmi uz sugas populāciju, taču vienīgās praktiskās sekas ir papildu prasības kādam nākamajam VES projektam.
Tas nenovērš jau konstatēto kaitējumu.
4. Kritiskās ietekmes rādītājiem jābūt skaidriem un saistītiem ar konkrētu rīcību
Atbalstu 30. punktā paredzēto prasību ekspluatācijas perioda monitoringa programmā noteikt skaitliskus rādītājus, pie kuriem ietekme uz populāciju uzskatāma par kritisku.
Tomēr noteikumos jābūt skaidrai arī šo rādītāju sasniegšanas juridiskajai sekai.
Ja tiek sasniegts kritiskās ietekmes rādītājs, nedrīkst palikt tikai vispārīga iespēja “izstrādāt priekšlikumus” ietekmes samazināšanai vai kompensēšanai.
Jābūt paredzētam pienākumam kompetentajām institūcijām izvērtēt un noteikt konkrētus papildu aizsardzības vai ekspluatācijas ierobežojumus.
Priekšlikums
Papildināt 30. punktu, paredzot, ka:
– kumulatīvās ietekmes novērtējums aptver ne tikai kritiski apdraudēto un stipri apdraudēto putnu sugu, bet arī VES darbības ietekmēto sikspārņu sugu populācijas;
– ekspluatācijas monitoringa dati tiek apkopoti un izvērtēti regulāri, negaidot piecu gadu novērtējuma cikla beigas;
– ja monitoringa dati liecina par būtisku kumulatīvās ietekmes risku vai kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu, Dabas aizsardzības pārvalde veic ārpuskārtas izvērtējumu un lemj par nepieciešamajiem aizsardzības pasākumiem;
– monitoringa programmā tiek noteikti zinātniski pamatoti un skaitliski pārbaudāmi kritiskās ietekmes rādītāji;
– kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanas gadījumā tiek pārskatīti ne tikai jaunu VES projektu nosacījumi, bet nepieciešamības gadījumā arī jau ekspluatācijā esošo VES darbības nosacījumi;
– primāri tiek noteikti pasākumi ietekmes novēršanai un samazināšanai, savukārt kompensējoši pasākumi tiek izmantoti tikai tad, ja ietekmi nav iespējams pietiekami novērst vai samazināt;
– kumulatīvā novērtējuma rezultāti un tā pamatā izmantotie monitoringa dati ir publiski pieejami un izmantojami visu turpmāko VES projektu ietekmes uz vidi novērtējumos.
Pamatojums
Kumulatīvās ietekmes novērtējuma būtība ir identificēt situāciju, kurā atsevišķa VES vai vēja parka ietekme pati par sevi var šķist pieļaujama, bet vairāku projektu kopējā ietekme uz konkrētu sugu vai populāciju vairs nav pieļaujama.
Tādēļ šādam novērtējumam jāaptver visas VES, kuru ietekme summējas uz konkrēto populāciju, neatkarīgi no projektu administratīvā sadalījuma, pieslēguma vai tā, vai tie formāli definēti kā viens vai vairāki vēja parki.
Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā noteikumu projekta 3.5. punktā piedāvāto vēja parka definīciju. Dabas kumulatīvā ietekme nevar būt atkarīga no tā, kā VES projekti juridiski vai tehniski sadalīti.
Kumulatīvās ietekmes novērtējumam turklāt jābūt praktiski izmantojamam ekspluatācijas regulēšanā. Ja monitoringa rezultāti apliecina, ka kritiskais ietekmes līmenis ir sasniegts, regulējumam jānodrošina savlaicīga faktiskās ietekmes samazināšana.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā valsts konstatē kritisku kumulatīvo ietekmi, publicē monitoringa rezultātus un nosaka stingrākas prasības nākamajiem projektiem, bet VES, kuru darbības rezultātā kritiskā ietekme jau ir radusies, turpina darboties ar līdzšinējiem nosacījumiem.
Manā ieskatā tas neatbilst šo noteikumu mērķim nodrošināt dabai un videi drošu VES ekspluatāciju.
Situācijas analīze
Atbalstu 30. punktā paredzēto principu veikt VES kumulatīvās ietekmes novērtējumu, ekspluatācijas perioda monitoringa programmā noteikt skaitliskus kritiskās ietekmes rādītājus, publicēt monitoringa rezultātus un izmantot tos turpmākajos VES ietekmes uz vidi novērtējumos.
Tomēr iebilstu pret 30. punkta pašreizējo redakciju, jo tajā paredzētais kumulatīvās ietekmes novērtējums ir pārāk šaurs un nav nodrošināts pietiekami savlaicīgs un efektīvs mehānisms rīcībai gadījumā, ja ekspluatācijas laikā tiek konstatēta būtiska vai kritiska kumulatīvā ietekme.
1. Kumulatīvās ietekmes novērtējumā nepamatoti nav iekļauti sikspārņi
punkts paredz kumulatīvās ietekmes novērtējumu tikai uz VES darbības ietekmēto kritiski apdraudēto un stipri apdraudēto putnu sugu populācijām.
Nav saprotams, kādēļ no šāda novērtējuma pilnībā izslēgtas sikspārņu sugu populācijas, lai gan šo pašu noteikumu 26.–29. punkts paredz īpašas prasības tieši VES ietekmes uz sikspārņiem mazināšanai.
Uz šo trūkumu savā atzinumā par noteikumu projektu norāda arī Latvijas Sikspārņu pētniecības biedrība, ierosinot 30. punktā kumulatīvās ietekmes novērtējumu attiecināt arī uz VES darbības ietekmētajām sikspārņu sugu populācijām.
Biedrība pamatoti norāda, ka VES kumulatīvā ietekme uz sikspārņiem nav vērtējama tikai pēc atsevišķās VES vai atsevišķa vēja parka radītās bojāejas. Attīstoties VES infrastruktūrai plašākā teritorijā, var summēties gan tiešā mirstība, gan ietekme uz sikspārņu barošanās, vairošanās un migrācijas teritorijām.
Tādēļ nav pamata kumulatīvās ietekmes valsts vai reģionāla līmeņa novērtējumā sikspārņus neiekļaut.
2. Piecu gadu intervāls nedrīkst nozīmēt, ka uz kritisku ietekmi iespējams reaģēt tikai reizi piecos gados
punkts paredz, ka Dabas aizsardzības pārvalde kumulatīvās ietekmes novērtējumu veic reizi piecos gados.
Manā ieskatā piecu gadu cikls var būt izmantojams regulāram visaptverošam pārskatam, taču tas nedrīkst būt vienīgais brīdis, kad tiek izvērtēti faktiskie monitoringa dati un pieņemti lēmumi.
Ja ekspluatācijas monitoringa dati jau pēc viena, diviem vai trim gadiem liecina par būtisku kumulatīvu ietekmi vai kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu, nav pieļaujams gaidīt līdz nākamajam piecu gadu novērtējumam.
Dabas aizsardzības regulējumam šādā situācijā jānodrošina savlaicīga rīcība.
Tādēļ jānošķir:
– regulārs visaptverošs kumulatīvās ietekmes novērtējums, ko var veikt noteiktā ciklā;
– nepārtraukta ekspluatācijas monitoringa datu apkopošana un izvērtēšana;
– ārpuskārtas kumulatīvās ietekmes izvērtējums un aizsardzības pasākumu pārskatīšana, ja dati liecina par būtisku risku vai noteikto kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu.
3. Nav pietiekami noteikts, kas notiek ar jau ekspluatācijā esošajām VES, ja tiek konstatēta kritiska kumulatīvā ietekme
punkts paredz, ka monitoringa rezultāti tiek ņemti vērā, veicot jaunu VES ietekmes uz vidi novērtējumu, un šādā IVN nosaka papildu prasības ietekmes novēršanai, samazināšanai vai kompensēšanai.
Tas ir nepieciešams, taču ar to nepietiek.
Ja kumulatīvās ietekmes novērtējums parāda, ka konkrētajā teritorijā vai populācijā kritiskās ietekmes rādītāji jau ir sasniegti esošo VES darbības rezultātā, problēmu nevar atrisināt tikai ar stingrākām prasībām nākamajiem projektiem.
Nepieciešams skaidrs mehānisms arī jau ekspluatācijā esošo VES darbības nosacījumu pārskatīšanai.
Pretējā gadījumā var rasties situācija, kurā valsts monitorings oficiāli konstatē nepieļaujamu vai kritisku kumulatīvo ietekmi uz sugas populāciju, taču vienīgās praktiskās sekas ir papildu prasības kādam nākamajam VES projektam.
Tas nenovērš jau konstatēto kaitējumu.
4. Kritiskās ietekmes rādītājiem jābūt skaidriem un saistītiem ar konkrētu rīcību
Atbalstu 30. punktā paredzēto prasību ekspluatācijas perioda monitoringa programmā noteikt skaitliskus rādītājus, pie kuriem ietekme uz populāciju uzskatāma par kritisku.
Tomēr noteikumos jābūt skaidrai arī šo rādītāju sasniegšanas juridiskajai sekai.
Ja tiek sasniegts kritiskās ietekmes rādītājs, nedrīkst palikt tikai vispārīga iespēja “izstrādāt priekšlikumus” ietekmes samazināšanai vai kompensēšanai.
Jābūt paredzētam pienākumam kompetentajām institūcijām izvērtēt un noteikt konkrētus papildu aizsardzības vai ekspluatācijas ierobežojumus.
Priekšlikums
Papildināt 30. punktu, paredzot, ka:
– kumulatīvās ietekmes novērtējums aptver ne tikai kritiski apdraudēto un stipri apdraudēto putnu sugu, bet arī VES darbības ietekmēto sikspārņu sugu populācijas;
– ekspluatācijas monitoringa dati tiek apkopoti un izvērtēti regulāri, negaidot piecu gadu novērtējuma cikla beigas;
– ja monitoringa dati liecina par būtisku kumulatīvās ietekmes risku vai kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanu, Dabas aizsardzības pārvalde veic ārpuskārtas izvērtējumu un lemj par nepieciešamajiem aizsardzības pasākumiem;
– monitoringa programmā tiek noteikti zinātniski pamatoti un skaitliski pārbaudāmi kritiskās ietekmes rādītāji;
– kritiskās ietekmes rādītāju sasniegšanas gadījumā tiek pārskatīti ne tikai jaunu VES projektu nosacījumi, bet nepieciešamības gadījumā arī jau ekspluatācijā esošo VES darbības nosacījumi;
– primāri tiek noteikti pasākumi ietekmes novēršanai un samazināšanai, savukārt kompensējoši pasākumi tiek izmantoti tikai tad, ja ietekmi nav iespējams pietiekami novērst vai samazināt;
– kumulatīvā novērtējuma rezultāti un tā pamatā izmantotie monitoringa dati ir publiski pieejami un izmantojami visu turpmāko VES projektu ietekmes uz vidi novērtējumos.
Pamatojums
Kumulatīvās ietekmes novērtējuma būtība ir identificēt situāciju, kurā atsevišķa VES vai vēja parka ietekme pati par sevi var šķist pieļaujama, bet vairāku projektu kopējā ietekme uz konkrētu sugu vai populāciju vairs nav pieļaujama.
Tādēļ šādam novērtējumam jāaptver visas VES, kuru ietekme summējas uz konkrēto populāciju, neatkarīgi no projektu administratīvā sadalījuma, pieslēguma vai tā, vai tie formāli definēti kā viens vai vairāki vēja parki.
Tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā noteikumu projekta 3.5. punktā piedāvāto vēja parka definīciju. Dabas kumulatīvā ietekme nevar būt atkarīga no tā, kā VES projekti juridiski vai tehniski sadalīti.
Kumulatīvās ietekmes novērtējumam turklāt jābūt praktiski izmantojamam ekspluatācijas regulēšanā. Ja monitoringa rezultāti apliecina, ka kritiskais ietekmes līmenis ir sasniegts, regulējumam jānodrošina savlaicīga faktiskās ietekmes samazināšana.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā valsts konstatē kritisku kumulatīvo ietekmi, publicē monitoringa rezultātus un nosaka stingrākas prasības nākamajiem projektiem, bet VES, kuru darbības rezultātā kritiskā ietekme jau ir radusies, turpina darboties ar līdzšinējiem nosacījumiem.
Manā ieskatā tas neatbilst šo noteikumu mērķim nodrošināt dabai un videi drošu VES ekspluatāciju.
11.08.2026. 20:30
26-TA-1439/28
Evija Birkmane
Iebildums par 31. punktu – VES ugunsdrošības prasības nedrīkst aprobežot tikai ar ražotāja specifikāciju un vispārīgām ugunsdrošības prasībām
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 31. punkts paredz VES aprīkošanu ar zibens aizsardzības un ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmu, kas automātiski aptur VES darbību bīstamos apstākļos, kā arī ar ugunsdrošības sistēmu atbilstoši VES iekārtas ražotāja specifikācijai un normatīvajiem aktiem par ugunsdrošību.
Atbalstu prasību pēc zibens aizsardzības un ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmas, tomēr iebilstu pret tik vispārīgi formulētām VES ugunsdrošības prasībām.
Mūsdienu lieljaudas VES var sasniegt vairāk nekā 250 metru kopējo augstumu, bet gondola var atrasties aptuveni 150–180 metru vai vēl lielākā augstumā. Ugunsgrēks šādā objektā būtiski atšķiras no ugunsgrēka parastā būvē, jo ārējiem ugunsdzēsības spēkiem var nebūt tehnisku iespēju tieši piekļūt degšanas vietai un veikt dzēšanu gondolas vai rotora augstumā.
Tādēļ VES gadījumā īpaši būtiska ir agrīna ugunsgrēka konstatēšana, automātiska VES apturēšana un uguns ierobežošana vai dzēšana pašā iekārtā, pirms ugunsgrēks attīstās tādā apjomā, kuru no zemes praktiski nav iespējams nodzēst.
Pašreizējā 31. punkta redakcija nenosaka, vai VES obligāti nepieciešama automātiska ugunsgrēka atklāšanas sistēma, automātiska VES avārijas apturēšana ugunsgrēka gadījumā un automātiska uguns ierobežošanas vai dzēšanas sistēma kritiskajās iekārtas daļās.
Tā vietā ugunsdrošības sistēma faktiski tiek sasaistīta ar konkrētā iekārtas ražotāja specifikāciju.
Manā ieskatā sabiedrības un apkārtējās vides minimālo drošības līmeni nevar noteikt tikai VES ražotāja izvēlētais standarta aprīkojums. Normatīvajam regulējumam pašam jānosaka minimālais sasniedzamais drošības līmenis.
Būtiski jāvērtē arī uguns izplatīšanās risks ārpus pašas VES.
VES tiek izvietotas arī mežu, lauksaimniecības zemju un citas degtspējīgas veģetācijas tuvumā. Ugunsgrēka gadījumā no VES augstuma var nokrist degošas iekārtu vai lāpstiņu daļas un citi materiāli, radot sekundāra ugunsgrēka risku apkārtējā teritorijā.
Tādēļ ugunsdrošības prasībām jāaptver ne tikai pašas VES konstrukcijas aizsardzība, bet arī ugunsgrēka izplatīšanās riska mazināšana apkārtējā teritorijā.
Šo jautājumu KEM jau norādīju pēc klātienes tikšanās, aicinot ekspluatācijas noteikumos paredzēt konkrētas prasības attiecībā uz agrīnu ugunsgrēka konstatēšanu, ugunsgrēka ierobežošanu, VUGD reaģēšanas iespējām un ugunsgrēka izplatīšanās novēršanu.
Pašreizējā 31. punkta redakcijā šie jautājumi pēc būtības nav pietiekami noregulēti.
Priekšlikums
Papildināt 31. punktu ar minimālajām VES ugunsdrošības prasībām, paredzot vismaz:
– automātisku agrīnas ugunsgrēka un pārkaršanas konstatēšanas sistēmu kritiskajās VES daļās;
– automātisku VES darbības apturēšanu, ja tiek konstatēts ugunsgrēks vai bīstama pārkaršana;
– atbilstošu automātisku uguns ierobežošanas vai dzēšanas risinājumu tajās VES daļās, kurās ārēja ugunsgrēka dzēšana VES augstuma dēļ nav praktiski iespējama;
– automātisku informācijas nodošanu atbildīgajām personām un operatīvajiem dienestiem par konstatētu ugunsgrēku;
– pasākumus degošu VES daļu krišanas un uguns izplatīšanās riska apkārtējā teritorijā izvērtēšanai un mazināšanai;
– VUGD piekļuves iespēju VES un tās infrastruktūrai;
– konkrētajai teritorijai un identificētajiem riskiem atbilstošu ugunsdzēsības ūdens vai citu nepieciešamo ugunsdzēsības resursu pieejamības izvērtējumu.
Minimālajām ugunsdrošības prasībām jāattiecas uz VES neatkarīgi no tā, vai konkrētais vēja parks pārsniedz 34. punktā noteikto 100 MW kopējās jaudas robežu.
Pamatojums
VES ugunsgrēka gadījumā iespējas veikt ārēju ugunsgrēka dzēšanu lielā augstumā ir ierobežotas. Tādēļ ugunsdrošības regulējumā īpaša nozīme ir preventīviem tehniskiem risinājumiem, agrīnai ugunsgrēka konstatēšanai, automātiskai VES apturēšanai un uguns izplatīšanās ierobežošanai.
Ražotāja specifikācija var noteikt konkrēto tehnisko risinājumu, taču tai nevajadzētu noteikt valsts prasīto minimālo drošības līmeni.
Turklāt ugunsdrošības risks nav tieši atkarīgs no vēja parka kopējās uzstādītās jaudas. Arī atsevišķas lieljaudas VES ugunsgrēks var radīt apdraudējumu cilvēkiem, īpašumam, mežam un apkārtējai videi.
Tādēļ minimālajām VES ugunsdrošības prasībām jābūt noteiktām pašos ekspluatācijas noteikumos un piemērojamām visām VES, uz kurām šie noteikumi attiecas.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 31. punkts paredz VES aprīkošanu ar zibens aizsardzības un ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmu, kas automātiski aptur VES darbību bīstamos apstākļos, kā arī ar ugunsdrošības sistēmu atbilstoši VES iekārtas ražotāja specifikācijai un normatīvajiem aktiem par ugunsdrošību.
Atbalstu prasību pēc zibens aizsardzības un ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmas, tomēr iebilstu pret tik vispārīgi formulētām VES ugunsdrošības prasībām.
Mūsdienu lieljaudas VES var sasniegt vairāk nekā 250 metru kopējo augstumu, bet gondola var atrasties aptuveni 150–180 metru vai vēl lielākā augstumā. Ugunsgrēks šādā objektā būtiski atšķiras no ugunsgrēka parastā būvē, jo ārējiem ugunsdzēsības spēkiem var nebūt tehnisku iespēju tieši piekļūt degšanas vietai un veikt dzēšanu gondolas vai rotora augstumā.
Tādēļ VES gadījumā īpaši būtiska ir agrīna ugunsgrēka konstatēšana, automātiska VES apturēšana un uguns ierobežošana vai dzēšana pašā iekārtā, pirms ugunsgrēks attīstās tādā apjomā, kuru no zemes praktiski nav iespējams nodzēst.
Pašreizējā 31. punkta redakcija nenosaka, vai VES obligāti nepieciešama automātiska ugunsgrēka atklāšanas sistēma, automātiska VES avārijas apturēšana ugunsgrēka gadījumā un automātiska uguns ierobežošanas vai dzēšanas sistēma kritiskajās iekārtas daļās.
Tā vietā ugunsdrošības sistēma faktiski tiek sasaistīta ar konkrētā iekārtas ražotāja specifikāciju.
Manā ieskatā sabiedrības un apkārtējās vides minimālo drošības līmeni nevar noteikt tikai VES ražotāja izvēlētais standarta aprīkojums. Normatīvajam regulējumam pašam jānosaka minimālais sasniedzamais drošības līmenis.
Būtiski jāvērtē arī uguns izplatīšanās risks ārpus pašas VES.
VES tiek izvietotas arī mežu, lauksaimniecības zemju un citas degtspējīgas veģetācijas tuvumā. Ugunsgrēka gadījumā no VES augstuma var nokrist degošas iekārtu vai lāpstiņu daļas un citi materiāli, radot sekundāra ugunsgrēka risku apkārtējā teritorijā.
Tādēļ ugunsdrošības prasībām jāaptver ne tikai pašas VES konstrukcijas aizsardzība, bet arī ugunsgrēka izplatīšanās riska mazināšana apkārtējā teritorijā.
Šo jautājumu KEM jau norādīju pēc klātienes tikšanās, aicinot ekspluatācijas noteikumos paredzēt konkrētas prasības attiecībā uz agrīnu ugunsgrēka konstatēšanu, ugunsgrēka ierobežošanu, VUGD reaģēšanas iespējām un ugunsgrēka izplatīšanās novēršanu.
Pašreizējā 31. punkta redakcijā šie jautājumi pēc būtības nav pietiekami noregulēti.
Priekšlikums
Papildināt 31. punktu ar minimālajām VES ugunsdrošības prasībām, paredzot vismaz:
– automātisku agrīnas ugunsgrēka un pārkaršanas konstatēšanas sistēmu kritiskajās VES daļās;
– automātisku VES darbības apturēšanu, ja tiek konstatēts ugunsgrēks vai bīstama pārkaršana;
– atbilstošu automātisku uguns ierobežošanas vai dzēšanas risinājumu tajās VES daļās, kurās ārēja ugunsgrēka dzēšana VES augstuma dēļ nav praktiski iespējama;
– automātisku informācijas nodošanu atbildīgajām personām un operatīvajiem dienestiem par konstatētu ugunsgrēku;
– pasākumus degošu VES daļu krišanas un uguns izplatīšanās riska apkārtējā teritorijā izvērtēšanai un mazināšanai;
– VUGD piekļuves iespēju VES un tās infrastruktūrai;
– konkrētajai teritorijai un identificētajiem riskiem atbilstošu ugunsdzēsības ūdens vai citu nepieciešamo ugunsdzēsības resursu pieejamības izvērtējumu.
Minimālajām ugunsdrošības prasībām jāattiecas uz VES neatkarīgi no tā, vai konkrētais vēja parks pārsniedz 34. punktā noteikto 100 MW kopējās jaudas robežu.
Pamatojums
VES ugunsgrēka gadījumā iespējas veikt ārēju ugunsgrēka dzēšanu lielā augstumā ir ierobežotas. Tādēļ ugunsdrošības regulējumā īpaša nozīme ir preventīviem tehniskiem risinājumiem, agrīnai ugunsgrēka konstatēšanai, automātiskai VES apturēšanai un uguns izplatīšanās ierobežošanai.
Ražotāja specifikācija var noteikt konkrēto tehnisko risinājumu, taču tai nevajadzētu noteikt valsts prasīto minimālo drošības līmeni.
Turklāt ugunsdrošības risks nav tieši atkarīgs no vēja parka kopējās uzstādītās jaudas. Arī atsevišķas lieljaudas VES ugunsgrēks var radīt apdraudējumu cilvēkiem, īpašumam, mežam un apkārtējai videi.
Tādēļ minimālajām VES ugunsdrošības prasībām jābūt noteiktām pašos ekspluatācijas noteikumos un piemērojamām visām VES, uz kurām šie noteikumi attiecas.
11.08.2026. 20:35
26-TA-1439/29
Evija Birkmane
Iebildums par 34. punktu – civilās aizsardzības plāna un VUGD iesaistes sasaistīšana tikai ar 100 MW kopējās jaudas slieksni nav pietiekami pamatota
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 34. punkts paredz, ka tikai elektroenerģijas ražotājs, kura VES kopējā jauda pārsniedz 100 MW, pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas izstrādā civilās aizsardzības plānu vēja parkam un saskaņo to ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.
Savukārt 35. punkts ražotājiem ar kopējo VES jaudu zem 100 MW paredz citu režīmu – drošības pārvaldības sistēmu un avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plānu, kuru iesniedz Valsts vides dienestam.
Manā ieskatā nav pietiekami pamatots, kādēļ tieši VES kopējā uzstādītā jauda megavatos ir galvenais kritērijs, pēc kura nosaka civilās aizsardzības plāna nepieciešamību un VUGD obligātu iesaisti.
VES radīto avāriju seku apjomu nosaka ne tikai elektroenerģijas ražošanas jauda.
Būtiski ir arī:
– VES skaits un katras VES izmēri;
– torņa, gondolas un rotora augstums;
– attālums līdz dzīvojamām ēkām un publiskām teritorijām;
– VES izvietojums mežā vai tā tuvumā;
– piebraucamo ceļu un operatīvo dienestu piekļuves iespējas;
– ugunsgrēka un tā izplatīšanās risks;
– degošu vai citu konstrukciju daļu krišanas risks;
– apledojuma un ledus krišanas risks;
– teritorijas specifiskie apstākļi un iespējamās avārijas sekas.
Tādēļ diviem vēja parkiem ar 99 MW un 101 MW kopējo jaudu faktiskie drošības riski var būt praktiski identiski vai pat lielāki parkam ar mazāku uzstādīto jaudu.
Tomēr atbilstoši pašreizējai redakcijai vienam būtu nepieciešams ar VUGD saskaņots civilās aizsardzības plāns, bet otram – nebūtu.
Īpaši būtiski tas kļūst mūsdienu lieljaudas VES gadījumā. Ar salīdzinoši nelielu VES skaitu iespējams izveidot vēja parku, kura kopējā jauda nesasniedz 100 MW, lai gan katra atsevišķā VES var būt vairāk nekā 250 metru augsta un tās avārijas sekas pēc būtības neatšķiras no tādas pašas VES parkā, kura kopējā jauda pārsniedz 100 MW.
Priekšlikums
Pārskatīt 34. punktā noteikto 100 MW slieksni kā vienīgo kritēriju obligāta civilās aizsardzības plāna un VUGD saskaņojuma nepieciešamībai.
Civilās aizsardzības prasību apjoms būtu nosakāms pēc riska, nevis tikai pēc uzstādītās elektroenerģijas ražošanas jaudas.
Noteikumos nepieciešams paredzēt kritērijus, pēc kuriem civilās aizsardzības plāns un tā saskaņošana ar VUGD ir obligāta arī vēja parkam zem 100 MW, ja tā atrašanās vieta, VES skaits un izmēri, tuvums apdzīvotām vietām, mežiem vai citiem objektiem vai iespējamās avārijas sekas rada paaugstinātu risku.
Alternatīvi apsverams pienākums VUGD iesaistīt visu VES avāriju riska un civilās aizsardzības pasākumu izvērtēšanā, diferencējot tikai nepieciešamās dokumentācijas apjomu atbilstoši konkrētā objekta riska līmenim.
Lūdzu arī anotācijā skaidri pamatot, kādēļ izvēlēts tieši 100 MW slieksnis un kā ir izvērtēts, ka VES parks zem šī sliekšņa nevar radīt tādu avāriju risku, kura dēļ būtu nepieciešama VUGD iesaiste.
Pamatojums
Civilās aizsardzības regulējuma mērķim jābūt cilvēku, īpašuma un vides aizsardzībai avārijas gadījumā.
Megavatos izteikta elektroenerģijas ražošanas jauda pati par sevi neraksturo iespējamo avārijas seku smagumu.
Tādēļ robeža starp objektiem, kuriem nepieciešama VUGD iesaiste, un objektiem, kuriem tā nav nepieciešama, būtu nosakāma, pamatojoties uz objektīvu avāriju riska novērtējumu.
Pretējā gadījumā var izveidoties formāla situācija, kurā diviem pēc faktiskajiem riskiem ļoti līdzīgiem vēja parkiem piemēro būtiski atšķirīgu civilās aizsardzības režīmu tikai dažu megavatu kopējās jaudas atšķirības dēļ.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 34. punkts paredz, ka tikai elektroenerģijas ražotājs, kura VES kopējā jauda pārsniedz 100 MW, pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas izstrādā civilās aizsardzības plānu vēja parkam un saskaņo to ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.
Savukārt 35. punkts ražotājiem ar kopējo VES jaudu zem 100 MW paredz citu režīmu – drošības pārvaldības sistēmu un avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plānu, kuru iesniedz Valsts vides dienestam.
Manā ieskatā nav pietiekami pamatots, kādēļ tieši VES kopējā uzstādītā jauda megavatos ir galvenais kritērijs, pēc kura nosaka civilās aizsardzības plāna nepieciešamību un VUGD obligātu iesaisti.
VES radīto avāriju seku apjomu nosaka ne tikai elektroenerģijas ražošanas jauda.
Būtiski ir arī:
– VES skaits un katras VES izmēri;
– torņa, gondolas un rotora augstums;
– attālums līdz dzīvojamām ēkām un publiskām teritorijām;
– VES izvietojums mežā vai tā tuvumā;
– piebraucamo ceļu un operatīvo dienestu piekļuves iespējas;
– ugunsgrēka un tā izplatīšanās risks;
– degošu vai citu konstrukciju daļu krišanas risks;
– apledojuma un ledus krišanas risks;
– teritorijas specifiskie apstākļi un iespējamās avārijas sekas.
Tādēļ diviem vēja parkiem ar 99 MW un 101 MW kopējo jaudu faktiskie drošības riski var būt praktiski identiski vai pat lielāki parkam ar mazāku uzstādīto jaudu.
Tomēr atbilstoši pašreizējai redakcijai vienam būtu nepieciešams ar VUGD saskaņots civilās aizsardzības plāns, bet otram – nebūtu.
Īpaši būtiski tas kļūst mūsdienu lieljaudas VES gadījumā. Ar salīdzinoši nelielu VES skaitu iespējams izveidot vēja parku, kura kopējā jauda nesasniedz 100 MW, lai gan katra atsevišķā VES var būt vairāk nekā 250 metru augsta un tās avārijas sekas pēc būtības neatšķiras no tādas pašas VES parkā, kura kopējā jauda pārsniedz 100 MW.
Priekšlikums
Pārskatīt 34. punktā noteikto 100 MW slieksni kā vienīgo kritēriju obligāta civilās aizsardzības plāna un VUGD saskaņojuma nepieciešamībai.
Civilās aizsardzības prasību apjoms būtu nosakāms pēc riska, nevis tikai pēc uzstādītās elektroenerģijas ražošanas jaudas.
Noteikumos nepieciešams paredzēt kritērijus, pēc kuriem civilās aizsardzības plāns un tā saskaņošana ar VUGD ir obligāta arī vēja parkam zem 100 MW, ja tā atrašanās vieta, VES skaits un izmēri, tuvums apdzīvotām vietām, mežiem vai citiem objektiem vai iespējamās avārijas sekas rada paaugstinātu risku.
Alternatīvi apsverams pienākums VUGD iesaistīt visu VES avāriju riska un civilās aizsardzības pasākumu izvērtēšanā, diferencējot tikai nepieciešamās dokumentācijas apjomu atbilstoši konkrētā objekta riska līmenim.
Lūdzu arī anotācijā skaidri pamatot, kādēļ izvēlēts tieši 100 MW slieksnis un kā ir izvērtēts, ka VES parks zem šī sliekšņa nevar radīt tādu avāriju risku, kura dēļ būtu nepieciešama VUGD iesaiste.
Pamatojums
Civilās aizsardzības regulējuma mērķim jābūt cilvēku, īpašuma un vides aizsardzībai avārijas gadījumā.
Megavatos izteikta elektroenerģijas ražošanas jauda pati par sevi neraksturo iespējamo avārijas seku smagumu.
Tādēļ robeža starp objektiem, kuriem nepieciešama VUGD iesaiste, un objektiem, kuriem tā nav nepieciešama, būtu nosakāma, pamatojoties uz objektīvu avāriju riska novērtējumu.
Pretējā gadījumā var izveidoties formāla situācija, kurā diviem pēc faktiskajiem riskiem ļoti līdzīgiem vēja parkiem piemēro būtiski atšķirīgu civilās aizsardzības režīmu tikai dažu megavatu kopējās jaudas atšķirības dēļ.
11.08.2026. 20:36
26-TA-1439/30
Evija Birkmane
Iebildums par 35. punktu – nav noteikta avāriju riska plāna satura un tajā paredzēto drošības pasākumu pietiekamības izvērtēšana
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 35. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs ar kopējo VES jaudu zem 100 MW izveido drošības pārvaldības sistēmu un izstrādā avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plānu.
Tomēr punkta noslēgumā Valsts vides dienestam noteikts tikai pienākums uzraudzīt šā plāna savlaicīgu iesniegšanu.
No noteikumu redakcijas nav saprotams, kura kompetentā institūcija izvērtēs:
– vai avāriju riski identificēti pilnīgi;
– vai izvērtēti VES specifiskie ugunsgrēka, konstrukciju bojājumu, lāpstiņu vai to daļu krišanas, apledojuma un citi riski;
– vai izvērtētas iespējamās sekas ārpus VES teritorijas;
– vai paredzētie preventīvie pasākumi ir pietiekami;
– vai paredzētā rīcība avārijas gadījumā ir praktiski īstenojama;
– vai nodrošināta operatīvo dienestu piekļuve un nepieciešamie resursi;
– vai plāns ir savietojams ar attiecīgās pašvaldības un operatīvo dienestu civilās aizsardzības pasākumiem.
Ja kompetentā institūcija kontrolē tikai dokumenta iesniegšanas termiņu, pastāv risks, ka prasība kļūst formāla – operatoram ir pienākums sagatavot dokumentu, bet nav skaidra mehānisma tā satura un paredzēto drošības pasākumu pietiekamības neatkarīgai pārbaudei.
Priekšlikums
Papildināt 35. punktu, skaidri nosakot kompetento institūciju, kura izvērtē avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plāna saturu un tajā paredzēto pasākumu pietiekamību.
Noteikt, ka plāns pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas ir ne tikai jāiesniedz, bet arī jāizvērtē un nepieciešamības gadījumā jāprecizē atbilstoši kompetentās institūcijas norādījumiem.
Avāriju riska jautājumos, kas saistīti ar ugunsgrēku, glābšanas darbiem, cilvēku apdraudējumu un operatīvo dienestu reaģēšanas iespējām, jāparedz arī VUGD iesaiste.
Tāpat nepieciešams noteikt gadījumus, kad plāns pārskatāms nekavējoties, negaidot 35. punktā paredzēto piecu gadu termiņu, piemēram, pēc būtiskas avārijas, incidenta, VES tehniskās konfigurācijas maiņas vai jaunas informācijas par riskiem iegūšanas.
Pamatojums
Drošības pārvaldības sistēmas un avāriju riska plāna vērtība nav to formālā esamībā, bet tajā, vai tajos identificētie riski un paredzētie pasākumi faktiski nodrošina cilvēku, īpašuma un vides aizsardzību.
Tādēļ valsts uzraudzība nedrīkst aprobežoties tikai ar pārbaudi, vai operators dokumentu ir iesniedzis noteiktajā termiņā.
Nepieciešama arī neatkarīga plāna satura un paredzēto pasākumu pietiekamības izvērtēšana.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 35. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs ar kopējo VES jaudu zem 100 MW izveido drošības pārvaldības sistēmu un izstrādā avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plānu.
Tomēr punkta noslēgumā Valsts vides dienestam noteikts tikai pienākums uzraudzīt šā plāna savlaicīgu iesniegšanu.
No noteikumu redakcijas nav saprotams, kura kompetentā institūcija izvērtēs:
– vai avāriju riski identificēti pilnīgi;
– vai izvērtēti VES specifiskie ugunsgrēka, konstrukciju bojājumu, lāpstiņu vai to daļu krišanas, apledojuma un citi riski;
– vai izvērtētas iespējamās sekas ārpus VES teritorijas;
– vai paredzētie preventīvie pasākumi ir pietiekami;
– vai paredzētā rīcība avārijas gadījumā ir praktiski īstenojama;
– vai nodrošināta operatīvo dienestu piekļuve un nepieciešamie resursi;
– vai plāns ir savietojams ar attiecīgās pašvaldības un operatīvo dienestu civilās aizsardzības pasākumiem.
Ja kompetentā institūcija kontrolē tikai dokumenta iesniegšanas termiņu, pastāv risks, ka prasība kļūst formāla – operatoram ir pienākums sagatavot dokumentu, bet nav skaidra mehānisma tā satura un paredzēto drošības pasākumu pietiekamības neatkarīgai pārbaudei.
Priekšlikums
Papildināt 35. punktu, skaidri nosakot kompetento institūciju, kura izvērtē avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plāna saturu un tajā paredzēto pasākumu pietiekamību.
Noteikt, ka plāns pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas ir ne tikai jāiesniedz, bet arī jāizvērtē un nepieciešamības gadījumā jāprecizē atbilstoši kompetentās institūcijas norādījumiem.
Avāriju riska jautājumos, kas saistīti ar ugunsgrēku, glābšanas darbiem, cilvēku apdraudējumu un operatīvo dienestu reaģēšanas iespējām, jāparedz arī VUGD iesaiste.
Tāpat nepieciešams noteikt gadījumus, kad plāns pārskatāms nekavējoties, negaidot 35. punktā paredzēto piecu gadu termiņu, piemēram, pēc būtiskas avārijas, incidenta, VES tehniskās konfigurācijas maiņas vai jaunas informācijas par riskiem iegūšanas.
Pamatojums
Drošības pārvaldības sistēmas un avāriju riska plāna vērtība nav to formālā esamībā, bet tajā, vai tajos identificētie riski un paredzētie pasākumi faktiski nodrošina cilvēku, īpašuma un vides aizsardzību.
Tādēļ valsts uzraudzība nedrīkst aprobežoties tikai ar pārbaudi, vai operators dokumentu ir iesniedzis noteiktajā termiņā.
Nepieciešama arī neatkarīga plāna satura un paredzēto pasākumu pietiekamības izvērtēšana.
11.08.2026. 20:37
26-TA-1439/31
Evija Birkmane
Iebildums par 36. punktu – civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai nav noteikts minimālais atbildības limits un pietiekams obligāti sedzamo zaudējumu tvērums
Situācijas analīze
Atbalstu 36. punktā paredzēto prasību elektroenerģijas ražotājam noslēgt civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu par VES darbības rezultātā trešajām personām nodarīto zaudējumu atlīdzību un uzturēt apdrošināšanas polisi spēkā visu VES ekspluatācijas laiku.
Tomēr manā ieskatā pašreizējā redakcija nenodrošina pietiekamu trešo personu aizsardzību, jo noteikumos nav noteikts minimālais apdrošināšanas atbildības limits.
Formāls pienākums noslēgt apdrošināšanas līgumu pats par sevi negarantē, ka apdrošinājuma summa būs samērīga ar potenciāli nodarāmo kaitējumu.
Mūsdienu lieljaudas VES var pārsniegt 250 metru kopējo augstumu, un avārijas gadījumā iespējamās sekas var skart ne tikai pašu VES teritoriju, bet arī trešo personu dzīvību un veselību, nekustamo un kustamo īpašumu, lauksaimniecības un meža zemes, kā arī apkārtējo vidi.
Turklāt vienā negadījumā var tikt nodarīti zaudējumi vairākām personām vai vairākiem īpašumiem vienlaikus.
Ja normatīvajā aktā nav noteikts minimālais atbildības limits vai objektīva tā noteikšanas metodika, teorētiski prasību iespējams izpildīt arī ar polisi, kuras atbildības limits nav samērīgs ar konkrētās VES vai vēja parka iespējamo avārijas seku apjomu.
Tādējādi tiek nodrošināta polises esamība, bet ne obligāti pietiekama cietušo personu finansiālā aizsardzība.
Nav pietiekami skaidrs arī obligāti apdrošināmo risku un zaudējumu tvērums.
punktā vispārīgi minēti VES darbības rezultātā trešajām personām nodarītie zaudējumi, taču noteikumos būtu skaidri jānodrošina, ka apdrošināšana aptver VES ekspluatācijai raksturīgos būtiskos riskus.
Tie var ietvert, piemēram, kaitējumu personas dzīvībai vai veselībai, kaitējumu trešo personu īpašumam, VES konstrukciju vai to daļu krišanas radītus zaudējumus, ugunsgrēka un tā izplatīšanās radītus zaudējumus, kā arī citus VES avārijas rezultātā trešajām personām nodarītus zaudējumus.
Nepieciešams arī skaidri izvērtēt, kādā apjomā apdrošināšanai jāsedz VES avārijas rezultātā videi nodarītais kaitējums un ar tā novēršanu vai teritorijas atjaunošanu saistītās izmaksas.
Priekšlikums
Papildināt 36. punktu, nosakot minimālo civiltiesiskās atbildības apdrošinājuma limitu vai skaidru metodiku tā noteikšanai.
Apdrošinājuma minimālo apmēru būtu iespējams diferencēt atbilstoši konkrētā objekta riska līmenim, ņemot vērā vismaz VES skaitu un izmērus, vēja parka kopējo jaudu, atrašanās vietu, tuvumu dzīvojamām ēkām, publiskām teritorijām, mežiem un citiem potenciāli apdraudētiem objektiem, kā arī iespējamo avārijas seku apmēru.
Vienlaikus noteikumos nepieciešams skaidri noteikt minimālo obligāti apdrošināmo risku un zaudējumu tvērumu, lai apdrošināšana faktiski nodrošinātu trešo personu aizsardzību VES ekspluatācijai raksturīgu avāriju gadījumos.
Jāparedz arī prasība pēc apdrošināšanas atlīdzības izmaksas atjaunot noteikto minimālo atbildības limitu, lai atlikušajā apdrošināšanas periodā saglabātos pilnvērtīgs segums.
Lūdzu anotācijā skaidrot, kādēļ noteikumu projektā, nosakot obligātu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, nav noteikts minimālais atbildības limits vai tā aprēķināšanas princips un kā tiks nodrošināts, ka noslēgtās polises apmērs ir samērīgs ar konkrētās VES vai vēja parka iespējamo avārijas seku apjomu.
Pamatojums
Obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas mērķim jābūt nevis pašas polises esamībai, bet garantijai, ka VES darbības rezultātā cietušajām trešajām personām ir pieejams pietiekams finansiāls segums nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai.
Ja minimālais apdrošinājuma apmērs nav noteikts, normatīvais regulējums nenodrošina vienādu minimālo trešo personu aizsardzības līmeni.
Tādēļ obligātas apdrošināšanas prasībai jābūt sasaistītai ar minimālu, riska apjomam atbilstošu atbildības limitu un skaidri definētu obligāti sedzamo zaudējumu tvērumu.
Situācijas analīze
Atbalstu 36. punktā paredzēto prasību elektroenerģijas ražotājam noslēgt civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu par VES darbības rezultātā trešajām personām nodarīto zaudējumu atlīdzību un uzturēt apdrošināšanas polisi spēkā visu VES ekspluatācijas laiku.
Tomēr manā ieskatā pašreizējā redakcija nenodrošina pietiekamu trešo personu aizsardzību, jo noteikumos nav noteikts minimālais apdrošināšanas atbildības limits.
Formāls pienākums noslēgt apdrošināšanas līgumu pats par sevi negarantē, ka apdrošinājuma summa būs samērīga ar potenciāli nodarāmo kaitējumu.
Mūsdienu lieljaudas VES var pārsniegt 250 metru kopējo augstumu, un avārijas gadījumā iespējamās sekas var skart ne tikai pašu VES teritoriju, bet arī trešo personu dzīvību un veselību, nekustamo un kustamo īpašumu, lauksaimniecības un meža zemes, kā arī apkārtējo vidi.
Turklāt vienā negadījumā var tikt nodarīti zaudējumi vairākām personām vai vairākiem īpašumiem vienlaikus.
Ja normatīvajā aktā nav noteikts minimālais atbildības limits vai objektīva tā noteikšanas metodika, teorētiski prasību iespējams izpildīt arī ar polisi, kuras atbildības limits nav samērīgs ar konkrētās VES vai vēja parka iespējamo avārijas seku apjomu.
Tādējādi tiek nodrošināta polises esamība, bet ne obligāti pietiekama cietušo personu finansiālā aizsardzība.
Nav pietiekami skaidrs arī obligāti apdrošināmo risku un zaudējumu tvērums.
punktā vispārīgi minēti VES darbības rezultātā trešajām personām nodarītie zaudējumi, taču noteikumos būtu skaidri jānodrošina, ka apdrošināšana aptver VES ekspluatācijai raksturīgos būtiskos riskus.
Tie var ietvert, piemēram, kaitējumu personas dzīvībai vai veselībai, kaitējumu trešo personu īpašumam, VES konstrukciju vai to daļu krišanas radītus zaudējumus, ugunsgrēka un tā izplatīšanās radītus zaudējumus, kā arī citus VES avārijas rezultātā trešajām personām nodarītus zaudējumus.
Nepieciešams arī skaidri izvērtēt, kādā apjomā apdrošināšanai jāsedz VES avārijas rezultātā videi nodarītais kaitējums un ar tā novēršanu vai teritorijas atjaunošanu saistītās izmaksas.
Priekšlikums
Papildināt 36. punktu, nosakot minimālo civiltiesiskās atbildības apdrošinājuma limitu vai skaidru metodiku tā noteikšanai.
Apdrošinājuma minimālo apmēru būtu iespējams diferencēt atbilstoši konkrētā objekta riska līmenim, ņemot vērā vismaz VES skaitu un izmērus, vēja parka kopējo jaudu, atrašanās vietu, tuvumu dzīvojamām ēkām, publiskām teritorijām, mežiem un citiem potenciāli apdraudētiem objektiem, kā arī iespējamo avārijas seku apmēru.
Vienlaikus noteikumos nepieciešams skaidri noteikt minimālo obligāti apdrošināmo risku un zaudējumu tvērumu, lai apdrošināšana faktiski nodrošinātu trešo personu aizsardzību VES ekspluatācijai raksturīgu avāriju gadījumos.
Jāparedz arī prasība pēc apdrošināšanas atlīdzības izmaksas atjaunot noteikto minimālo atbildības limitu, lai atlikušajā apdrošināšanas periodā saglabātos pilnvērtīgs segums.
Lūdzu anotācijā skaidrot, kādēļ noteikumu projektā, nosakot obligātu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, nav noteikts minimālais atbildības limits vai tā aprēķināšanas princips un kā tiks nodrošināts, ka noslēgtās polises apmērs ir samērīgs ar konkrētās VES vai vēja parka iespējamo avārijas seku apjomu.
Pamatojums
Obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas mērķim jābūt nevis pašas polises esamībai, bet garantijai, ka VES darbības rezultātā cietušajām trešajām personām ir pieejams pietiekams finansiāls segums nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai.
Ja minimālais apdrošinājuma apmērs nav noteikts, normatīvais regulējums nenodrošina vienādu minimālo trešo personu aizsardzības līmeni.
Tādēļ obligātas apdrošināšanas prasībai jābūt sasaistītai ar minimālu, riska apjomam atbilstošu atbildības limitu un skaidri definētu obligāti sedzamo zaudējumu tvērumu.
11.08.2026. 20:39
26-TA-1439/32
Evija Birkmane
Iebildums par 39. un 40. punktu – cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai nepieciešamo tehnisko prasību piemērošanu nedrīkst nesamērīgi atlikt atkarībā no VES nodošanas ekspluatācijā gada
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 39. punkts paredz, ka VES, kas nodota ekspluatācijā pirms 2020. gada, noteikumu prasības attiecībā uz tehnisko aprīkojumu pieļaujamā mirgošanas laika un trokšņa robežlielumu nodrošināšanai izpilda tikai tad, kad tiek veikta iekārtu atjaunošana.
Savukārt 40. punkts paredz, ka VES, kas nodota ekspluatācijā pēc 2020. gada, šīs prasības izpilda divu gadu laikā no noteikumu spēkā stāšanās dienas.
Manā ieskatā šādam pārejas regulējumam nepieciešams daudz skaidrāks samērīguma un riska izvērtējums.
Noteikumu projekta 2. punktā noteikts, ka šo noteikumu mērķis ir veicināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu VES ekspluatāciju.
Ja konkrētās tehniskās prasības ir nepieciešamas, lai nodrošinātu cilvēku aizsardzībai noteiktos trokšņa un mirgošanas ierobežojumus, nav saprotams, kādēļ cilvēka faktiskajam aizsardzības līmenim ilgstoši jābūt atkarīgam no tā, kurā gadā blakus esošā VES nodota ekspluatācijā.
Īpaši problemātisks ir 39. punkts.
Formulējums “kad veic iekārtu atjaunošanu” nenosaka konkrētu gala termiņu.
No noteikumu projekta nav saprotams, vai iekārtu atjaunošana obligāti notiks noteiktā laikā un kas notiek situācijā, ja operators šādu atjaunošanu neveic vēl daudzus gadus.
Tādējādi tehniskā aprīkojuma prasību piemērošana VES, kas nodotas ekspluatācijā pirms 2020. gada, faktiski var tikt atlikta uz nenoteiktu laiku.
Tas ir īpaši problemātiski, ja konkrētas VES ekspluatācijas laikā iedzīvotāji jau saskaras ar troksni vai mirgošanu.
Šādā situācijā nevar būt pietiekams risinājums gaidīt līdz brīdim, kad operators nākotnē pats veiks iekārtu atjaunošanu.
Arī 40. punktā noteiktais divu gadu pārejas periods būtu jāpamato.
Ja pēc noteikumu spēkā stāšanās ir zināms, kāds tehniskais aprīkojums nepieciešams pieļaujamā mirgošanas laika un trokšņa robežlielumu nodrošināšanai, lūdzu skaidrot, kādēļ tā ieviešanai nepieciešams tieši divu gadu periods un vai šajā laikā ir paredzēti pagaidu pasākumi iedzīvotāju aizsardzībai.
Īpaši būtiski ir nodalīt parastu tehnisku pārejas periodu no situācijas, kurā jau pastāv faktiski konstatēta nelabvēlīga ietekme.
Ja tiek konstatēts trokšņa robežlieluma pārsniegums vai nepieļaujama mirgošanas ietekme, aizsardzības pasākumu ieviešanu nedrīkst atlikt līdz vispārējā pārejas perioda beigām vai nenoteiktam nākotnes iekārtu atjaunošanas brīdim.
Priekšlikums
Pārskatīt 39. un 40. punktā paredzēto pārejas regulējumu.
VES, kas nodotas ekspluatācijā pirms šo noteikumu spēkā stāšanās, tehniskā aprīkojuma prasību izpildei jānosaka konkrēts un samērīgs maksimālais termiņš.
39. punktā formulējumu “kad veic iekārtu atjaunošanu” nepieciešams aizstāt vai papildināt ar konkrētu gala termiņu, pēc kura prasības ir obligāti izpildāmas neatkarīgi no tā, vai operators pēc savas iniciatīvas ir veicis iekārtu atjaunošanu.
Vienlaikus jāparedz, ka pārejas periods nav piemērojams pilnā apjomā situācijā, kad ekspluatācijas laikā tiek konstatēts noteikumos noteikto trokšņa robežlielumu pārsniegums vai cita cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei neatbilstoša ietekme.
Šādā gadījumā operatoram nekavējoties vai kompetentās institūcijas noteiktā īsākā termiņā jāveic nepieciešamie tehniskie vai ekspluatācijas pasākumi ietekmes novēršanai.
Attiecībā uz 40. punktā paredzēto divu gadu periodu lūdzu anotācijā sniegt tehnisku un ekonomisku pamatojumu tieši šāda termiņa nepieciešamībai un skaidrot, kā pārejas periodā tiks nodrošināta noteikumos paredzētā cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzība.
Pamatojums
Pārejas noteikumi ir nepieciešami, lai operatoriem dotu objektīvi nepieciešamu laiku tehnisko prasību ieviešanai, taču tie nedrīkst novest pie situācijas, kurā cilvēku aizsardzības prasību faktiskā piemērošana tiek atlikta uz nenoteiktu vai nesamērīgi ilgu laiku.
Īpaši problemātiski tas ir 39. punkta gadījumā, jo tehniskā aprīkojuma prasību izpilde nav piesaistīta konkrētam datumam, bet gan nākotnē iespējamai “iekārtu atjaunošanai”.
Ja konkrētajā dzīvesvietā VES faktiskā ietekme neatbilst noteikumos noteiktajam aizsardzības līmenim, iedzīvotājam nevajadzētu būt pienākumam gadiem gaidīt operatora plānotu iekārtu atjaunošanu.
Noteikumu mērķim jābūt faktiskas drošas ekspluatācijas nodrošināšanai neatkarīgi no VES vecuma.
Papildus jāņem vērā arī nesenā faktiskā pieredze Latvijā ar vecāku VES tehnisko stāvokli.
2026. gada aprīlī Bunkas pagastā, Dienvidkurzemes novadā, nogāzās vēja turbīna. Pēc publiski sniegtās informācijas VES tornī bija izveidojusies korozijas izraisīta plaisa, un pēc negadījuma tika aktualizēts jautājums par vēsturisko VES tehnisko stāvokli un uzraudzību, tostarp uzsākta citu Latvijā esošo vēja parku apsekošana.
Šis gadījums uzskatāmi parāda, kādēļ vecākām VES ekspluatācijas prasības un uzraudzība nedrīkst būt faktiski atlikta tikai līdz brīdim, kad operators nākotnē nolemj veikt iekārtu atjaunošanu.
VES novecojot, būtiska kļūst ne tikai trokšņa vai mirgošanas ierobežošanai nepieciešamā tehniskā aprīkojuma ieviešana, bet arī regulāra un neatkarīgi pārbaudāma VES konstrukciju tehniskā stāvokļa kontrole.
Tādēļ 39. punkta kontekstā lūdzu izvērtēt arī to, vai noteikumos ir pietiekami noregulētas vecāku VES tehniskā stāvokļa periodiskās pārbaudes, pārbaužu regularitāte, veicamais apjoms un kompetentās institūcijas uzraudzība, kā arī rīcība gadījumos, kad tiek konstatētas korozijas, materiālu noguruma vai citas konstrukciju drošību ietekmējošas pazīmes.
Nesenais negadījums Latvijā parāda, ka šis nav tikai teorētisks nākotnes risks, bet praktisks VES ekspluatācijas drošības jautājums, kas risināms tieši ekspluatācijas normatīvajā regulējumā.
Situācijas analīze
Noteikumu projekta 39. punkts paredz, ka VES, kas nodota ekspluatācijā pirms 2020. gada, noteikumu prasības attiecībā uz tehnisko aprīkojumu pieļaujamā mirgošanas laika un trokšņa robežlielumu nodrošināšanai izpilda tikai tad, kad tiek veikta iekārtu atjaunošana.
Savukārt 40. punkts paredz, ka VES, kas nodota ekspluatācijā pēc 2020. gada, šīs prasības izpilda divu gadu laikā no noteikumu spēkā stāšanās dienas.
Manā ieskatā šādam pārejas regulējumam nepieciešams daudz skaidrāks samērīguma un riska izvērtējums.
Noteikumu projekta 2. punktā noteikts, ka šo noteikumu mērķis ir veicināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu VES ekspluatāciju.
Ja konkrētās tehniskās prasības ir nepieciešamas, lai nodrošinātu cilvēku aizsardzībai noteiktos trokšņa un mirgošanas ierobežojumus, nav saprotams, kādēļ cilvēka faktiskajam aizsardzības līmenim ilgstoši jābūt atkarīgam no tā, kurā gadā blakus esošā VES nodota ekspluatācijā.
Īpaši problemātisks ir 39. punkts.
Formulējums “kad veic iekārtu atjaunošanu” nenosaka konkrētu gala termiņu.
No noteikumu projekta nav saprotams, vai iekārtu atjaunošana obligāti notiks noteiktā laikā un kas notiek situācijā, ja operators šādu atjaunošanu neveic vēl daudzus gadus.
Tādējādi tehniskā aprīkojuma prasību piemērošana VES, kas nodotas ekspluatācijā pirms 2020. gada, faktiski var tikt atlikta uz nenoteiktu laiku.
Tas ir īpaši problemātiski, ja konkrētas VES ekspluatācijas laikā iedzīvotāji jau saskaras ar troksni vai mirgošanu.
Šādā situācijā nevar būt pietiekams risinājums gaidīt līdz brīdim, kad operators nākotnē pats veiks iekārtu atjaunošanu.
Arī 40. punktā noteiktais divu gadu pārejas periods būtu jāpamato.
Ja pēc noteikumu spēkā stāšanās ir zināms, kāds tehniskais aprīkojums nepieciešams pieļaujamā mirgošanas laika un trokšņa robežlielumu nodrošināšanai, lūdzu skaidrot, kādēļ tā ieviešanai nepieciešams tieši divu gadu periods un vai šajā laikā ir paredzēti pagaidu pasākumi iedzīvotāju aizsardzībai.
Īpaši būtiski ir nodalīt parastu tehnisku pārejas periodu no situācijas, kurā jau pastāv faktiski konstatēta nelabvēlīga ietekme.
Ja tiek konstatēts trokšņa robežlieluma pārsniegums vai nepieļaujama mirgošanas ietekme, aizsardzības pasākumu ieviešanu nedrīkst atlikt līdz vispārējā pārejas perioda beigām vai nenoteiktam nākotnes iekārtu atjaunošanas brīdim.
Priekšlikums
Pārskatīt 39. un 40. punktā paredzēto pārejas regulējumu.
VES, kas nodotas ekspluatācijā pirms šo noteikumu spēkā stāšanās, tehniskā aprīkojuma prasību izpildei jānosaka konkrēts un samērīgs maksimālais termiņš.
39. punktā formulējumu “kad veic iekārtu atjaunošanu” nepieciešams aizstāt vai papildināt ar konkrētu gala termiņu, pēc kura prasības ir obligāti izpildāmas neatkarīgi no tā, vai operators pēc savas iniciatīvas ir veicis iekārtu atjaunošanu.
Vienlaikus jāparedz, ka pārejas periods nav piemērojams pilnā apjomā situācijā, kad ekspluatācijas laikā tiek konstatēts noteikumos noteikto trokšņa robežlielumu pārsniegums vai cita cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei neatbilstoša ietekme.
Šādā gadījumā operatoram nekavējoties vai kompetentās institūcijas noteiktā īsākā termiņā jāveic nepieciešamie tehniskie vai ekspluatācijas pasākumi ietekmes novēršanai.
Attiecībā uz 40. punktā paredzēto divu gadu periodu lūdzu anotācijā sniegt tehnisku un ekonomisku pamatojumu tieši šāda termiņa nepieciešamībai un skaidrot, kā pārejas periodā tiks nodrošināta noteikumos paredzētā cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzība.
Pamatojums
Pārejas noteikumi ir nepieciešami, lai operatoriem dotu objektīvi nepieciešamu laiku tehnisko prasību ieviešanai, taču tie nedrīkst novest pie situācijas, kurā cilvēku aizsardzības prasību faktiskā piemērošana tiek atlikta uz nenoteiktu vai nesamērīgi ilgu laiku.
Īpaši problemātiski tas ir 39. punkta gadījumā, jo tehniskā aprīkojuma prasību izpilde nav piesaistīta konkrētam datumam, bet gan nākotnē iespējamai “iekārtu atjaunošanai”.
Ja konkrētajā dzīvesvietā VES faktiskā ietekme neatbilst noteikumos noteiktajam aizsardzības līmenim, iedzīvotājam nevajadzētu būt pienākumam gadiem gaidīt operatora plānotu iekārtu atjaunošanu.
Noteikumu mērķim jābūt faktiskas drošas ekspluatācijas nodrošināšanai neatkarīgi no VES vecuma.
Papildus jāņem vērā arī nesenā faktiskā pieredze Latvijā ar vecāku VES tehnisko stāvokli.
2026. gada aprīlī Bunkas pagastā, Dienvidkurzemes novadā, nogāzās vēja turbīna. Pēc publiski sniegtās informācijas VES tornī bija izveidojusies korozijas izraisīta plaisa, un pēc negadījuma tika aktualizēts jautājums par vēsturisko VES tehnisko stāvokli un uzraudzību, tostarp uzsākta citu Latvijā esošo vēja parku apsekošana.
Šis gadījums uzskatāmi parāda, kādēļ vecākām VES ekspluatācijas prasības un uzraudzība nedrīkst būt faktiski atlikta tikai līdz brīdim, kad operators nākotnē nolemj veikt iekārtu atjaunošanu.
VES novecojot, būtiska kļūst ne tikai trokšņa vai mirgošanas ierobežošanai nepieciešamā tehniskā aprīkojuma ieviešana, bet arī regulāra un neatkarīgi pārbaudāma VES konstrukciju tehniskā stāvokļa kontrole.
Tādēļ 39. punkta kontekstā lūdzu izvērtēt arī to, vai noteikumos ir pietiekami noregulētas vecāku VES tehniskā stāvokļa periodiskās pārbaudes, pārbaužu regularitāte, veicamais apjoms un kompetentās institūcijas uzraudzība, kā arī rīcība gadījumos, kad tiek konstatētas korozijas, materiālu noguruma vai citas konstrukciju drošību ietekmējošas pazīmes.
Nesenais negadījums Latvijā parāda, ka šis nav tikai teorētisks nākotnes risks, bet praktisks VES ekspluatācijas drošības jautājums, kas risināms tieši ekspluatācijas normatīvajā regulējumā.
11.08.2026. 20:42
26-TA-1439/33
Evija Birkmane
Iebildums par noteikumu projekta drošības prasībām – nav noteikta obligāta periodiska un neatkarīgi pārbaudāma VES konstrukciju tehniskā stāvokļa kontrole
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības prasībās nav skaidri noteikta obligāta, periodiska un neatkarīgi pārbaudāma VES konstrukciju tehniskā stāvokļa kontrole visā VES ekspluatācijas laikā.
Noteikumu projekts regulē zibens aizsardzību, apledojumu, ugunsdrošību, civilās aizsardzības un avāriju risku jautājumus, civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu un personāla apmācību, taču tajā nav pietiekami skaidri noteikts:
– cik bieži obligāti veicama pašas VES konstrukciju tehniskā apsekošana;
– kādā apjomā pārbaudāms VES tornis, pamati, stiprinājumi un skrūvju savienojumi, lāpstiņas, gondola un citas drošībai būtiskas konstrukcijas;
– kā kontrolējama korozija, plaisas, materiālu nogurums, deformācijas un citi ar VES novecošanu saistīti riski;
– kam ir tiesības veikt šādu tehnisko apsekošanu;
– kā tiek dokumentēti un uzglabāti pārbaužu rezultāti;
– kurai kompetentajai valsts vai pašvaldības institūcijai tie iesniedzami;
– kā tiek neatkarīgi pārbaudīts, ka apsekošana faktiski ir veikta nepieciešamajā apjomā un konstatētie defekti ir novērsti;
– kādos gadījumos konstatētā tehniskā stāvokļa dēļ VES darbība ir nekavējoties ierobežojama vai apturama.
Šis jautājums nav teorētisks.
2026. gada 26. aprīlī Bunkas pagastā, Dienvidkurzemes novadā, nogāzās aptuveni pirms 15 gadiem uzstādīta vēja turbīna.
Pēc negadījuma Būvniecības valsts kontroles biroja pārstāvji publiski norādīja, ka turbīnā bijusi korozijas radīta plaisa un objekts, visticamāk, nav ticis pienācīgi apsekots, tādēļ korozijas radītie bojājumi nav savlaicīgi pamanīti.
Pēc šā negadījuma publiski tika aktualizēts arī jautājums par citu Latvijā esošo vecāko VES tehnisko stāvokli un nepieciešamību tās apsekot.
Īpaši būtiski, ka pēc Bunkas negadījuma publiski tika norādīts – līdz šim Latvijā nebija regulējuma, kas noteiktu pienākumu šādiem objektiem veikt regulāras apskates, un tika norādīts, ka šo problēmu paredzēts risināt topošajos VES ekspluatācijas noteikumos.
Tādēļ, iepazīstoties ar pašreiz publiskajai apspriešanai nodoto noteikumu projektu, man rodas būtisks jautājums – kur tieši projektā šis pēc Bunkas negadījuma identificētais regulējuma trūkums ir novērsts?
Manā ieskatā nepietiek paļauties tikai uz operatora veiktu ikdienas tehnisko apkopi vai VES ražotāja noteikto apkopes grafiku.
Ražotāja apkopes prasības primāri attiecas uz konkrētās iekārtas ekspluatāciju. Savukārt valstij ir jānodrošina sabiedrības drošības kontrole un jāpārliecinās, ka VES konstrukcijas visā ekspluatācijas laikā ir drošas cilvēkiem, blakus esošajiem īpašumiem un apkārtējai videi.
VES novecojot, šādas kontroles nozīme tikai pieaug.
Korozija, materiālu nogurums, ilgstošas cikliskas slodzes, stiprinājumu stāvokļa izmaiņas un citi konstrukciju novecošanas procesi var attīstīties pakāpeniski vairāku gadu laikā.
Tādēļ ekspluatācijas regulējumam jāparedz ne tikai rīcība pēc avārijas, bet sistēma, kuras mērķis ir šādu avāriju savlaicīga novēršana.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar atsevišķu prasību par obligātu periodisku VES tehniskā stāvokļa apsekošanu visā tās ekspluatācijas laikā.
Noteikumos nepieciešams noteikt vismaz:
– minimālo periodiskās tehniskās apsekošanas regularitāti;
– obligāti pārbaudāmās VES konstrukcijas un elementus;
– pastiprinātas vai biežākas pārbaudes vecākām VES un gadījumos, kad konstatētas konstrukciju novecošanas pazīmes;
– prasības apsekošanu veicošo personu kompetencei un neatkarībai;
– vienotu prasību pārbaužu rezultātu dokumentēšanai;
– pienākumu pārbaužu rezultātus iesniegt kompetentajai institūcijai;
– kompetentās institūcijas tiesības pārbaudīt apsekošanas kvalitāti un pieprasīt papildu pārbaudes;
– konkrētus kritērijus, pie kuriem VES ekspluatācija nekavējoties ierobežojama vai apturama līdz defektu novēršanai;
– ārpuskārtas tehnisko apsekošanu pēc būtiskiem negadījumiem, ekstremāliem laikapstākļiem, konstrukciju bojājumiem vai citiem notikumiem, kas var ietekmēt VES konstrukciju drošību.
Pārbaužu regularitātei jābūt balstītai riska izvērtējumā, ņemot vērā arī VES vecumu, konstrukcijas tipu, tehnisko stāvokli un ekspluatācijas apstākļus.
Vienlaikus nepieciešams noteikt skaidru institucionālo atbildību par šo prasību uzraudzību. Nedrīkst izveidoties situācija, kurā operators ir atbildīgs par VES apsekošanu, bet neviena kompetentā institūcija sistemātiski nepārbauda, vai apsekošana ir veikta pienācīgi un vai konstatētie defekti ir novērsti.
Pamatojums
2026. gada Bunkas pagasta negadījums praktiski parādīja sekas, kādas var rasties, ja konstrukcijas novecošanas un korozijas radīti bojājumi netiek savlaicīgi konstatēti.
Īpaši būtiski ir tas, ka šis negadījums noticis laikā, kad tiek izstrādāti tieši VES ekspluatācijas noteikumi, un pēc negadījuma publiski tika norādīts uz nepieciešamību normatīvajā regulējumā risināt regulāru VES tehnisko apsekošanu.
Tādēļ uzskatu, ka noteikumu pieņemšana, nenosakot skaidru, obligātu un pārbaudāmu VES konstrukciju periodiskās tehniskās kontroles sistēmu, atstātu neatrisinātu vienu no būtiskākajiem praksē jau identificētajiem VES ekspluatācijas drošības riskiem.
VES ekspluatācijas drošību nevar nodrošināt tikai ar prasībām attiecībā uz avāriju plāniem un rīcību pēc negadījuma. Regulējumam primāri jānodrošina, lai tehniski bīstams stāvoklis tiktu identificēts pirms avārijas.
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības prasībās nav skaidri noteikta obligāta, periodiska un neatkarīgi pārbaudāma VES konstrukciju tehniskā stāvokļa kontrole visā VES ekspluatācijas laikā.
Noteikumu projekts regulē zibens aizsardzību, apledojumu, ugunsdrošību, civilās aizsardzības un avāriju risku jautājumus, civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu un personāla apmācību, taču tajā nav pietiekami skaidri noteikts:
– cik bieži obligāti veicama pašas VES konstrukciju tehniskā apsekošana;
– kādā apjomā pārbaudāms VES tornis, pamati, stiprinājumi un skrūvju savienojumi, lāpstiņas, gondola un citas drošībai būtiskas konstrukcijas;
– kā kontrolējama korozija, plaisas, materiālu nogurums, deformācijas un citi ar VES novecošanu saistīti riski;
– kam ir tiesības veikt šādu tehnisko apsekošanu;
– kā tiek dokumentēti un uzglabāti pārbaužu rezultāti;
– kurai kompetentajai valsts vai pašvaldības institūcijai tie iesniedzami;
– kā tiek neatkarīgi pārbaudīts, ka apsekošana faktiski ir veikta nepieciešamajā apjomā un konstatētie defekti ir novērsti;
– kādos gadījumos konstatētā tehniskā stāvokļa dēļ VES darbība ir nekavējoties ierobežojama vai apturama.
Šis jautājums nav teorētisks.
2026. gada 26. aprīlī Bunkas pagastā, Dienvidkurzemes novadā, nogāzās aptuveni pirms 15 gadiem uzstādīta vēja turbīna.
Pēc negadījuma Būvniecības valsts kontroles biroja pārstāvji publiski norādīja, ka turbīnā bijusi korozijas radīta plaisa un objekts, visticamāk, nav ticis pienācīgi apsekots, tādēļ korozijas radītie bojājumi nav savlaicīgi pamanīti.
Pēc šā negadījuma publiski tika aktualizēts arī jautājums par citu Latvijā esošo vecāko VES tehnisko stāvokli un nepieciešamību tās apsekot.
Īpaši būtiski, ka pēc Bunkas negadījuma publiski tika norādīts – līdz šim Latvijā nebija regulējuma, kas noteiktu pienākumu šādiem objektiem veikt regulāras apskates, un tika norādīts, ka šo problēmu paredzēts risināt topošajos VES ekspluatācijas noteikumos.
Tādēļ, iepazīstoties ar pašreiz publiskajai apspriešanai nodoto noteikumu projektu, man rodas būtisks jautājums – kur tieši projektā šis pēc Bunkas negadījuma identificētais regulējuma trūkums ir novērsts?
Manā ieskatā nepietiek paļauties tikai uz operatora veiktu ikdienas tehnisko apkopi vai VES ražotāja noteikto apkopes grafiku.
Ražotāja apkopes prasības primāri attiecas uz konkrētās iekārtas ekspluatāciju. Savukārt valstij ir jānodrošina sabiedrības drošības kontrole un jāpārliecinās, ka VES konstrukcijas visā ekspluatācijas laikā ir drošas cilvēkiem, blakus esošajiem īpašumiem un apkārtējai videi.
VES novecojot, šādas kontroles nozīme tikai pieaug.
Korozija, materiālu nogurums, ilgstošas cikliskas slodzes, stiprinājumu stāvokļa izmaiņas un citi konstrukciju novecošanas procesi var attīstīties pakāpeniski vairāku gadu laikā.
Tādēļ ekspluatācijas regulējumam jāparedz ne tikai rīcība pēc avārijas, bet sistēma, kuras mērķis ir šādu avāriju savlaicīga novēršana.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar atsevišķu prasību par obligātu periodisku VES tehniskā stāvokļa apsekošanu visā tās ekspluatācijas laikā.
Noteikumos nepieciešams noteikt vismaz:
– minimālo periodiskās tehniskās apsekošanas regularitāti;
– obligāti pārbaudāmās VES konstrukcijas un elementus;
– pastiprinātas vai biežākas pārbaudes vecākām VES un gadījumos, kad konstatētas konstrukciju novecošanas pazīmes;
– prasības apsekošanu veicošo personu kompetencei un neatkarībai;
– vienotu prasību pārbaužu rezultātu dokumentēšanai;
– pienākumu pārbaužu rezultātus iesniegt kompetentajai institūcijai;
– kompetentās institūcijas tiesības pārbaudīt apsekošanas kvalitāti un pieprasīt papildu pārbaudes;
– konkrētus kritērijus, pie kuriem VES ekspluatācija nekavējoties ierobežojama vai apturama līdz defektu novēršanai;
– ārpuskārtas tehnisko apsekošanu pēc būtiskiem negadījumiem, ekstremāliem laikapstākļiem, konstrukciju bojājumiem vai citiem notikumiem, kas var ietekmēt VES konstrukciju drošību.
Pārbaužu regularitātei jābūt balstītai riska izvērtējumā, ņemot vērā arī VES vecumu, konstrukcijas tipu, tehnisko stāvokli un ekspluatācijas apstākļus.
Vienlaikus nepieciešams noteikt skaidru institucionālo atbildību par šo prasību uzraudzību. Nedrīkst izveidoties situācija, kurā operators ir atbildīgs par VES apsekošanu, bet neviena kompetentā institūcija sistemātiski nepārbauda, vai apsekošana ir veikta pienācīgi un vai konstatētie defekti ir novērsti.
Pamatojums
2026. gada Bunkas pagasta negadījums praktiski parādīja sekas, kādas var rasties, ja konstrukcijas novecošanas un korozijas radīti bojājumi netiek savlaicīgi konstatēti.
Īpaši būtiski ir tas, ka šis negadījums noticis laikā, kad tiek izstrādāti tieši VES ekspluatācijas noteikumi, un pēc negadījuma publiski tika norādīts uz nepieciešamību normatīvajā regulējumā risināt regulāru VES tehnisko apsekošanu.
Tādēļ uzskatu, ka noteikumu pieņemšana, nenosakot skaidru, obligātu un pārbaudāmu VES konstrukciju periodiskās tehniskās kontroles sistēmu, atstātu neatrisinātu vienu no būtiskākajiem praksē jau identificētajiem VES ekspluatācijas drošības riskiem.
VES ekspluatācijas drošību nevar nodrošināt tikai ar prasībām attiecībā uz avāriju plāniem un rīcību pēc negadījuma. Regulējumam primāri jānodrošina, lai tehniski bīstams stāvoklis tiktu identificēts pirms avārijas.
11.08.2026. 20:44
26-TA-1439/34
Evija Birkmane
Iebildums par noteikumu projekta tvērumu – nav noregulēta VES ekspluatācijas izbeigšana, demontāža, teritorijas atjaunošana un finansiālais nodrošinājums šo pienākumu izpildei
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā, kura mērķis ir noteikt prasības drošai VES ekspluatācijai, nav skaidri noregulēts viens no būtiskiem VES dzīves cikla posmiem – ekspluatācijas izbeigšana.
Noteikumu projektā nav pietiekami skaidri noteikts:
– cik ilgā laikā pēc VES ekspluatācijas izbeigšanas iekārta ir jādemontē;
– kādā apjomā demontējami VES pamati, kabeļi, transformatoru iekārtas, pievedceļi un cita ar VES ekspluatāciju saistītā infrastruktūra;
– kādā apjomā pēc demontāžas atjaunojama teritorija;
– kā apsaimniekojami demontāžas rezultātā radušies materiāli un atkritumi;
– kura institūcija kontrolē šo pienākumu izpildi;
– kas sedz demontāžas un teritorijas atjaunošanas izmaksas gadījumā, ja elektroenerģijas ražotājs vai VES īpašnieks ir maksātnespējīgs, likvidēts vai citādi nespēj šīs saistības izpildīt.
Manā ieskatā VES ekspluatācijas regulējumu nevar uzskatīt par pilnīgu, ja tajā detalizēti noteiktas prasības VES darbības laikā, bet nav noteikts, kas notiek brīdī, kad VES vairs netiek ekspluatēta.
Īpaši būtisks ir finansiālā nodrošinājuma jautājums.
Lieljaudas VES demontāža, būvju un infrastruktūras likvidēšana un teritorijas atjaunošana var radīt ievērojamas izmaksas. VES ekspluatācijas periods savukārt var ilgt vairākus gadu desmitus.
Nav iespējams garantēt, ka pēc vairākiem gadu desmitiem konkrētais projekta uzņēmums būs tādā pašā finansiālajā stāvoklī kā VES būvniecības vai ekspluatācijas sākumā.
Ja demontāžas pienākums nav nodrošināts ar atbilstošu finansiālu garantiju, pastāv risks, ka operatora maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā izmaksas par pamestu VES un tās infrastruktūras demontāžu var nākties segt zemes īpašniekam, pašvaldībai vai valstij.
36. punktā paredzētā obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana šo risku neatrisina, jo tās mērķis ir trešajām personām VES darbības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšana, nevis VES ekspluatācijas beigās nepieciešamās demontāžas finansēšana.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu ar atsevišķām prasībām VES ekspluatācijas izbeigšanai un demontāžai.
Noteikumos nepieciešams paredzēt vismaz:
– skaidrus kritērijus, kad VES uzskatāma par ekspluatāciju izbeigušu;
– konkrētu termiņu, kādā pēc ekspluatācijas izbeigšanas VES un ar tās darbību saistītā infrastruktūra ir jādemontē;
– prasības attiecībā uz VES pamatu, kabeļu, transformatoru, ceļu un citas infrastruktūras demontāžu vai saglabāšanas pieļaujamību;
– prasības teritorijas rekultivācijai un iepriekšējā vai citādi atbilstoša zemes izmantošanas stāvokļa atjaunošanai;
– prasības demontāžas materiālu un atkritumu apsaimniekošanai;
– kompetento institūciju, kura kontrolē šo prasību izpildi;
– pienākumu pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas nodrošināt pietiekamu finansiālu garantiju VES demontāžai un teritorijas atjaunošanai.
Finansiālajam nodrošinājumam jābūt tādam, lai tas būtu pieejams demontāžas veikšanai arī tad, ja VES īpašnieks vai operators nākotnē kļūst maksātnespējīgs vai izbeidz darbību.
Tādēļ būtu izvērtējama bankas garantija, apdrošināšanas instruments, finanšu nodrošinājums vai cits mehānisms, kura līdzekļi nav atkarīgi tikai no projekta uzņēmuma finansiālā stāvokļa ekspluatācijas beigās.
Finansiālā nodrošinājuma apmērs periodiski jāpārskata, ņemot vērā faktiskās demontāžas un teritorijas atjaunošanas izmaksas.
Atsevišķi nepieciešams novērst iespēju neekspluatētu VES ilgstoši saglabāt teritorijā bez skaidra statusa.
Ja VES noteiktu laiku elektroenerģiju neražo un nav objektīva pamata uzskatīt, ka ekspluatācija tiks atjaunota, operatoram jābūt pienākumam vai nu pamatot turpmāku VES saglabāšanu un tās tehnisko drošību, vai uzsākt ekspluatācijas izbeigšanas un demontāžas procedūru.
Pretējā gadījumā teritorijā potenciāli var ilgstoši atrasties tehniski novecojoša un neuzraudzīta vairāk nekā 200 metru augsta konstrukcija.
Pamatojums
VES ekspluatācijas regulējumam jāaptver pilns iekārtas ekspluatācijas dzīves cikls – no ekspluatācijas uzsākšanas līdz tās drošai izbeigšanai un objekta demontāžai.
Atbildību par VES ekspluatācijas beigām nedrīkst atstāt risināšanai tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, kad var būt mainījies operators, zemes īpašnieks, projekta uzņēmuma finansiālais stāvoklis vai pats normatīvais regulējums.
Tieši ekspluatācijas sākumā ir jānodrošina, ka pastāv gan skaidrs juridisks pienākums VES demontēt, gan pietiekami finanšu līdzekļi šā pienākuma izpildei.
Pretējā gadījumā VES radītie ilgtermiņa finanšu un vides riski faktiski tiek pārcelti no projekta attīstītāja uz zemes īpašnieku, pašvaldību vai sabiedrību.
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā, kura mērķis ir noteikt prasības drošai VES ekspluatācijai, nav skaidri noregulēts viens no būtiskiem VES dzīves cikla posmiem – ekspluatācijas izbeigšana.
Noteikumu projektā nav pietiekami skaidri noteikts:
– cik ilgā laikā pēc VES ekspluatācijas izbeigšanas iekārta ir jādemontē;
– kādā apjomā demontējami VES pamati, kabeļi, transformatoru iekārtas, pievedceļi un cita ar VES ekspluatāciju saistītā infrastruktūra;
– kādā apjomā pēc demontāžas atjaunojama teritorija;
– kā apsaimniekojami demontāžas rezultātā radušies materiāli un atkritumi;
– kura institūcija kontrolē šo pienākumu izpildi;
– kas sedz demontāžas un teritorijas atjaunošanas izmaksas gadījumā, ja elektroenerģijas ražotājs vai VES īpašnieks ir maksātnespējīgs, likvidēts vai citādi nespēj šīs saistības izpildīt.
Manā ieskatā VES ekspluatācijas regulējumu nevar uzskatīt par pilnīgu, ja tajā detalizēti noteiktas prasības VES darbības laikā, bet nav noteikts, kas notiek brīdī, kad VES vairs netiek ekspluatēta.
Īpaši būtisks ir finansiālā nodrošinājuma jautājums.
Lieljaudas VES demontāža, būvju un infrastruktūras likvidēšana un teritorijas atjaunošana var radīt ievērojamas izmaksas. VES ekspluatācijas periods savukārt var ilgt vairākus gadu desmitus.
Nav iespējams garantēt, ka pēc vairākiem gadu desmitiem konkrētais projekta uzņēmums būs tādā pašā finansiālajā stāvoklī kā VES būvniecības vai ekspluatācijas sākumā.
Ja demontāžas pienākums nav nodrošināts ar atbilstošu finansiālu garantiju, pastāv risks, ka operatora maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā izmaksas par pamestu VES un tās infrastruktūras demontāžu var nākties segt zemes īpašniekam, pašvaldībai vai valstij.
36. punktā paredzētā obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana šo risku neatrisina, jo tās mērķis ir trešajām personām VES darbības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšana, nevis VES ekspluatācijas beigās nepieciešamās demontāžas finansēšana.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu ar atsevišķām prasībām VES ekspluatācijas izbeigšanai un demontāžai.
Noteikumos nepieciešams paredzēt vismaz:
– skaidrus kritērijus, kad VES uzskatāma par ekspluatāciju izbeigušu;
– konkrētu termiņu, kādā pēc ekspluatācijas izbeigšanas VES un ar tās darbību saistītā infrastruktūra ir jādemontē;
– prasības attiecībā uz VES pamatu, kabeļu, transformatoru, ceļu un citas infrastruktūras demontāžu vai saglabāšanas pieļaujamību;
– prasības teritorijas rekultivācijai un iepriekšējā vai citādi atbilstoša zemes izmantošanas stāvokļa atjaunošanai;
– prasības demontāžas materiālu un atkritumu apsaimniekošanai;
– kompetento institūciju, kura kontrolē šo prasību izpildi;
– pienākumu pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas nodrošināt pietiekamu finansiālu garantiju VES demontāžai un teritorijas atjaunošanai.
Finansiālajam nodrošinājumam jābūt tādam, lai tas būtu pieejams demontāžas veikšanai arī tad, ja VES īpašnieks vai operators nākotnē kļūst maksātnespējīgs vai izbeidz darbību.
Tādēļ būtu izvērtējama bankas garantija, apdrošināšanas instruments, finanšu nodrošinājums vai cits mehānisms, kura līdzekļi nav atkarīgi tikai no projekta uzņēmuma finansiālā stāvokļa ekspluatācijas beigās.
Finansiālā nodrošinājuma apmērs periodiski jāpārskata, ņemot vērā faktiskās demontāžas un teritorijas atjaunošanas izmaksas.
Atsevišķi nepieciešams novērst iespēju neekspluatētu VES ilgstoši saglabāt teritorijā bez skaidra statusa.
Ja VES noteiktu laiku elektroenerģiju neražo un nav objektīva pamata uzskatīt, ka ekspluatācija tiks atjaunota, operatoram jābūt pienākumam vai nu pamatot turpmāku VES saglabāšanu un tās tehnisko drošību, vai uzsākt ekspluatācijas izbeigšanas un demontāžas procedūru.
Pretējā gadījumā teritorijā potenciāli var ilgstoši atrasties tehniski novecojoša un neuzraudzīta vairāk nekā 200 metru augsta konstrukcija.
Pamatojums
VES ekspluatācijas regulējumam jāaptver pilns iekārtas ekspluatācijas dzīves cikls – no ekspluatācijas uzsākšanas līdz tās drošai izbeigšanai un objekta demontāžai.
Atbildību par VES ekspluatācijas beigām nedrīkst atstāt risināšanai tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, kad var būt mainījies operators, zemes īpašnieks, projekta uzņēmuma finansiālais stāvoklis vai pats normatīvais regulējums.
Tieši ekspluatācijas sākumā ir jānodrošina, ka pastāv gan skaidrs juridisks pienākums VES demontēt, gan pietiekami finanšu līdzekļi šā pienākuma izpildei.
Pretējā gadījumā VES radītie ilgtermiņa finanšu un vides riski faktiski tiek pārcelti no projekta attīstītāja uz zemes īpašnieku, pašvaldību vai sabiedrību.
11.08.2026. 20:47
26-TA-1439/35
Evija Birkmane
Iebildums par noteikumu projekta drošības prasībām – nav noregulēta VES ekspluatācijas turpināšana pēc projektētā kalpošanas laika sasniegšanas
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā nav skaidri noregulēta VES ekspluatācija pēc konkrētās iekārtas projektētā kalpošanas laika sasniegšanas.
VES ir ilgstoši ekspluatējama tehniska būve, kas visā darbības laikā pakļauta atkārtotām dinamiskām slodzēm, vibrācijām, vēja iedarbībai, temperatūras svārstībām, nokrišņiem, korozijai un citiem faktoriem, kas ilgtermiņā var ietekmēt konstrukciju tehnisko stāvokli.
Tādēļ manā ieskatā nepietiek noteikt tikai prasības VES ekspluatācijai, nenosakot, kas notiek brīdī, kad konkrētā VES sasniedz ražotāja vai projektā paredzēto kalpošanas laiku.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– vai VES pēc projektētā kalpošanas laika sasniegšanas drīkst turpināt ekspluatēt automātiski;
– vai pirms ekspluatācijas pagarināšanas nepieciešama padziļināta tehniskā pārbaude;
– kam ir tiesības veikt šādu pārbaudi;
– kādi VES elementi un konstrukcijas obligāti jāpārbauda;
– vai jāveic konstrukciju atlikušā kalpošanas resursa novērtējums;
– kura kompetentā institūcija pieņem lēmumu vai pārliecinās par VES turpmākas ekspluatācijas pieļaujamību;
– uz cik ilgu laiku ekspluatāciju iespējams pagarināt;
– vai pēc ekspluatācijas pagarināšanas tiek noteikta biežāka tehniskā kontrole.
Šis jautājums ir īpaši būtisks, ņemot vērā, ka Latvijā jau darbojas VES, kuru ekspluatācijas ilgums mērāms daudzos gados, un turpmāk arvien lielāks VES skaits tuvosies konkrēto iekārtu projektētajam kalpošanas laikam.
2026. gada aprīlī Bunkas pagastā notikušais VES sabrukšanas gadījums papildus aktualizē nepieciešamību ekspluatācijas regulējumā skaidri nodalīt parastu VES ekspluatāciju no vecāku iekārtu ekspluatācijas un ekspluatācijas pagarināšanas.
Šis negadījums pats par sevi nepierāda, ka VES pēc noteikta vecuma kļūst nedroša. Tomēr tas uzskatāmi parāda, ka, konstrukcijām novecojot, tehniskā stāvokļa, korozijas un citu ilgtermiņa procesu kontrole kļūst īpaši nozīmīga.
Projektētā kalpošanas laika sasniegšana nedrīkst nozīmēt automātisku VES ekspluatācijas turpināšanu uz nenoteiktu laiku.
Ja VES īpašnieks vēlas turpināt tās ekspluatāciju pēc projektētā kalpošanas laika, nepieciešams objektīvi pierādīt, ka konkrētās iekārtas faktiskais tehniskais stāvoklis to pieļauj.
Šādam novērtējumam nevajadzētu aprobežoties tikai ar operatora apliecinājumu vai kārtējo tehnisko apkopi.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu ar atsevišķu regulējumu VES ekspluatācijas turpināšanai pēc konkrētās iekārtas projektētā kalpošanas laika sasniegšanas.
Paredzēt, ka pirms ekspluatācijas pagarināšanas obligāti veicama padziļināta VES tehniskā stāvokļa un atlikušā kalpošanas resursa novērtēšana.
Šādā novērtējumā atbilstoši konkrētās VES konstrukcijai jāietver vismaz:
– torņa un tā savienojumu tehniskais stāvoklis;
– korozijas un plaisu kontrole;
– pamatu un torņa–pamatu savienojuma stāvoklis;
– rotora un lāpstiņu tehniskais stāvoklis;
– būtisko nesošo konstrukciju un savienojumu noguruma novērtējums;
– drošībai nozīmīgo sistēmu tehniskais stāvoklis;
– citi konkrētā VES modeļa ilgtermiņa ekspluatācijas drošībai būtiski elementi.
Ekspluatācijas pagarinājumam jābūt terminētam, nevis beztermiņa.
Pēc ekspluatācijas pagarināšanas jāparedz atbilstoši riska līmenim biežākas periodiskās tehniskās pārbaudes.
Noteikumos nepieciešams arī skaidri noteikt, kura kompetentā institūcija uzrauga šo procesu un kādi dokumenti operatoram jāiesniedz, lai apliecinātu VES turpmākas ekspluatācijas drošumu.
Ja nepieciešamo tehnisko drošumu nav iespējams pierādīt, VES ekspluatācija pēc projektētā kalpošanas laika sasniegšanas nav turpināma un piemērojamas prasības tās ekspluatācijas izbeigšanai un demontāžai.
Pamatojums
Projektētais kalpošanas laiks nav tikai formāls VES vecuma rādītājs. Tas ir periods, kuram projektēšanas procesā tiek vērtēta konstrukcijas spēja droši izturēt paredzētās slodzes un ekspluatācijas apstākļus.
Tas nenozīmē, ka pēc šā perioda sasniegšanas ikviena VES automātiski kļūst nedroša. Taču tas arī nenozīmē, ka ekspluatāciju var automātiski turpināt bez papildu tehniska pamatojuma.
Tādēļ ekspluatācijas turpināšanai pēc projektētā kalpošanas laika sasniegšanas jābūt apzinātam un pārbaudāmam procesam, kurā tiek novērtēts konkrētās VES faktiskais tehniskais stāvoklis un atlikušais drošas ekspluatācijas resurss.
Šādas prasības īpaši nepieciešamas noteikumos, kuru deklarētais mērķis ir nodrošināt drošu VES ekspluatāciju visā tās darbības laikā.
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā nav skaidri noregulēta VES ekspluatācija pēc konkrētās iekārtas projektētā kalpošanas laika sasniegšanas.
VES ir ilgstoši ekspluatējama tehniska būve, kas visā darbības laikā pakļauta atkārtotām dinamiskām slodzēm, vibrācijām, vēja iedarbībai, temperatūras svārstībām, nokrišņiem, korozijai un citiem faktoriem, kas ilgtermiņā var ietekmēt konstrukciju tehnisko stāvokli.
Tādēļ manā ieskatā nepietiek noteikt tikai prasības VES ekspluatācijai, nenosakot, kas notiek brīdī, kad konkrētā VES sasniedz ražotāja vai projektā paredzēto kalpošanas laiku.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– vai VES pēc projektētā kalpošanas laika sasniegšanas drīkst turpināt ekspluatēt automātiski;
– vai pirms ekspluatācijas pagarināšanas nepieciešama padziļināta tehniskā pārbaude;
– kam ir tiesības veikt šādu pārbaudi;
– kādi VES elementi un konstrukcijas obligāti jāpārbauda;
– vai jāveic konstrukciju atlikušā kalpošanas resursa novērtējums;
– kura kompetentā institūcija pieņem lēmumu vai pārliecinās par VES turpmākas ekspluatācijas pieļaujamību;
– uz cik ilgu laiku ekspluatāciju iespējams pagarināt;
– vai pēc ekspluatācijas pagarināšanas tiek noteikta biežāka tehniskā kontrole.
Šis jautājums ir īpaši būtisks, ņemot vērā, ka Latvijā jau darbojas VES, kuru ekspluatācijas ilgums mērāms daudzos gados, un turpmāk arvien lielāks VES skaits tuvosies konkrēto iekārtu projektētajam kalpošanas laikam.
2026. gada aprīlī Bunkas pagastā notikušais VES sabrukšanas gadījums papildus aktualizē nepieciešamību ekspluatācijas regulējumā skaidri nodalīt parastu VES ekspluatāciju no vecāku iekārtu ekspluatācijas un ekspluatācijas pagarināšanas.
Šis negadījums pats par sevi nepierāda, ka VES pēc noteikta vecuma kļūst nedroša. Tomēr tas uzskatāmi parāda, ka, konstrukcijām novecojot, tehniskā stāvokļa, korozijas un citu ilgtermiņa procesu kontrole kļūst īpaši nozīmīga.
Projektētā kalpošanas laika sasniegšana nedrīkst nozīmēt automātisku VES ekspluatācijas turpināšanu uz nenoteiktu laiku.
Ja VES īpašnieks vēlas turpināt tās ekspluatāciju pēc projektētā kalpošanas laika, nepieciešams objektīvi pierādīt, ka konkrētās iekārtas faktiskais tehniskais stāvoklis to pieļauj.
Šādam novērtējumam nevajadzētu aprobežoties tikai ar operatora apliecinājumu vai kārtējo tehnisko apkopi.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu ar atsevišķu regulējumu VES ekspluatācijas turpināšanai pēc konkrētās iekārtas projektētā kalpošanas laika sasniegšanas.
Paredzēt, ka pirms ekspluatācijas pagarināšanas obligāti veicama padziļināta VES tehniskā stāvokļa un atlikušā kalpošanas resursa novērtēšana.
Šādā novērtējumā atbilstoši konkrētās VES konstrukcijai jāietver vismaz:
– torņa un tā savienojumu tehniskais stāvoklis;
– korozijas un plaisu kontrole;
– pamatu un torņa–pamatu savienojuma stāvoklis;
– rotora un lāpstiņu tehniskais stāvoklis;
– būtisko nesošo konstrukciju un savienojumu noguruma novērtējums;
– drošībai nozīmīgo sistēmu tehniskais stāvoklis;
– citi konkrētā VES modeļa ilgtermiņa ekspluatācijas drošībai būtiski elementi.
Ekspluatācijas pagarinājumam jābūt terminētam, nevis beztermiņa.
Pēc ekspluatācijas pagarināšanas jāparedz atbilstoši riska līmenim biežākas periodiskās tehniskās pārbaudes.
Noteikumos nepieciešams arī skaidri noteikt, kura kompetentā institūcija uzrauga šo procesu un kādi dokumenti operatoram jāiesniedz, lai apliecinātu VES turpmākas ekspluatācijas drošumu.
Ja nepieciešamo tehnisko drošumu nav iespējams pierādīt, VES ekspluatācija pēc projektētā kalpošanas laika sasniegšanas nav turpināma un piemērojamas prasības tās ekspluatācijas izbeigšanai un demontāžai.
Pamatojums
Projektētais kalpošanas laiks nav tikai formāls VES vecuma rādītājs. Tas ir periods, kuram projektēšanas procesā tiek vērtēta konstrukcijas spēja droši izturēt paredzētās slodzes un ekspluatācijas apstākļus.
Tas nenozīmē, ka pēc šā perioda sasniegšanas ikviena VES automātiski kļūst nedroša. Taču tas arī nenozīmē, ka ekspluatāciju var automātiski turpināt bez papildu tehniska pamatojuma.
Tādēļ ekspluatācijas turpināšanai pēc projektētā kalpošanas laika sasniegšanas jābūt apzinātam un pārbaudāmam procesam, kurā tiek novērtēts konkrētās VES faktiskais tehniskais stāvoklis un atlikušais drošas ekspluatācijas resurss.
Šādas prasības īpaši nepieciešamas noteikumos, kuru deklarētais mērķis ir nodrošināt drošu VES ekspluatāciju visā tās darbības laikā.
11.08.2026. 20:49
26-TA-1439/36
Evija Birkmane
Iebildums par noteikumu projekta drošības prasībām – nav noteikta vienota kārtība VES avāriju un būtisku incidentu ziņošanai, izmeklēšanai, ārpuskārtas pārbaudēm un ekspluatācijas atsākšanai
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības sadaļā nav skaidri noteikta vienota un pārbaudāma kārtība rīcībai VES avārijas vai būtiska tehniska incidenta gadījumā.
Noteikumu projektā paredzētas prasības ugunsdrošībai, civilajai aizsardzībai, avāriju riska izvērtēšanai un novēršanai, tomēr nav pietiekami skaidri noteikts, kas tieši notiek pēc tam, kad VES ekspluatācijas laikā avārija vai būtisks tehnisks incidents faktiski ir noticis vai konstatēts.
Nav skaidri noteikts:
– kādi notikumi uzskatāmi par avāriju vai būtisku incidentu;
– par kādiem notikumiem operatoram obligāti jāziņo kompetentajām institūcijām;
– cik ilgā laikā šāda informācija jāsniedz;
– kuras institūcijas informējamas atkarībā no incidenta rakstura;
– kas un kādā kārtībā noskaidro incidenta cēloņus;
– kad obligāti veicama VES ārpuskārtas tehniskā pārbaude;
– kādi nosacījumi jāizpilda pirms VES ekspluatācijas atsākšanas;
– kā tiek vērtēts, vai konstatētais defekts vai avārijas cēlonis var pastāvēt arī citās tā paša modeļa vai līdzīgas konstrukcijas VES;
– kā sabiedrība un tuvumā esošo īpašumu iedzīvotāji tiek informēti par avāriju, ja tās sekas vai atkārtošanās risks var viņus apdraudēt.
Manā ieskatā drošības regulējums nevar aprobežoties ar operatora pienākumu iepriekš sagatavot avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plānu.
Nepieciešams arī skaidrs normatīvs mehānisms:
avārija vai būtisks incidents → ziņošana → cēloņu noskaidrošana → ārpuskārtas tehniskā pārbaude → nepieciešamie drošības pasākumi → tikai pēc tam ekspluatācijas atsākšana.
Īpaši būtiski ir definēt būtisku incidentu pietiekami plaši.
Ziņošanas un izvērtēšanas pienākumam nevajadzētu rasties tikai tad, kad VES jau ir sabrukusi vai noticis cits negadījums ar smagām sekām.
Par būtisku incidentu būtu uzskatāmi arī gadījumi, kad tiek konstatētas pazīmes, kas var liecināt par būtisku drošības risku, piemēram:
– plaisas vai būtiska korozija nesošajās konstrukcijās;
– būtiski torņa vai pamatu bojājumi;
– lāpstiņas vai tās daļas atlūšana;
– būtiski lāpstiņu konstrukcijas bojājumi;
– gondolas vai citu konstrukciju elementu bojājumi vai krišana;
– VES ugunsgrēks;
– zibens vai ekstremālu laikapstākļu radīts būtisks konstrukcijas bojājums;
– neparedzēta konstrukcijas deformācija;
– drošības sistēmu būtiska atteice;
– cits tehnisks bojājums, kura dēļ pastāv VES konstrukcijas sabrukšanas, detaļu krišanas, ugunsgrēka vai cits būtisks apdraudējums.
Atsevišķi nepieciešams regulēt VES darbības atsākšanu pēc būtiska incidenta.
Manā ieskatā VES, kurai notikusi avārija vai konstatēts būtisks konstrukcijas vai drošības sistēmu bojājums, nedrīkst atsākt ekspluatāciju tikai pēc operatora vai tā nolīgta apkopes veicēja lēmuma.
Pirms ekspluatācijas atsākšanas jābūt dokumentētam tehniskam izvērtējumam, kas apliecina, ka avārijas vai incidenta cēlonis ir noskaidrots, nepieciešamie defekti novērsti un VES turpmāka ekspluatācija ir droša.
Būtisku avāriju un konstrukciju bojājumu gadījumos jāparedz arī kompetentās institūcijas kontrole pār VES ekspluatācijas atsākšanu.
Nepieciešams risināt arī iespējamu sistēmisku defektu risku.
Ja avārijas vai incidenta izmeklēšanā tiek konstatēts defekts, kas var būt saistīts ar konkrētās VES modeli, konstrukciju, izmantotajiem materiāliem, ražošanas sēriju, vecumu vai noteiktu ekspluatācijas apstākļu ietekmi, nedrīkst aprobežoties tikai ar konkrētās avarējušās VES pārbaudi.
Šādā situācijā jāparedz mehānisms, kas ļauj kompetentajai institūcijai noteikt ārpuskārtas pārbaudes arī citām potenciāli skartajām VES un nepieciešamības gadījumā līdz pārbaudes veikšanai ierobežot to ekspluatāciju.
Pretējā gadījumā iespējama situācija, kurā vienai VES jau konstatēts potenciāli sistēmisks drošības defekts, bet citas tehniski līdzīgas VES turpina ekspluatāciju līdz brīdim, kad līdzīgs defekts tiek konstatēts arī tajās vai notiek nākamais negadījums.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar vienotu VES avāriju un būtisku incidentu pārvaldības kārtību, paredzot vismaz:
– avārijas un būtiska incidenta definīciju vai skaidrus kritērijus;
– operatora pienākumu nekavējoties vai konkrētā īsā termiņā ziņot par šādiem notikumiem kompetentajām institūcijām;
– obligāti iesniedzamās informācijas apjomu;
– pienākumu saglabāt incidenta tehniskos un VES darbības datus tā cēloņu noskaidrošanai;
– obligātu ārpuskārtas tehnisko pārbaudi noteikta veida incidentu gadījumos;
– prasības avārijas vai būtiska incidenta cēloņu noskaidrošanai;
– skaidrus nosacījumus VES ekspluatācijas atsākšanai;
– kompetentās institūcijas tiesības noteikt papildu drošības pasākumus vai aizliegt VES ekspluatācijas atsākšanu līdz to izpildei;
– mehānismu citu tā paša modeļa, konstrukcijas vai citādi potenciāli skarto VES ārpuskārtas pārbaudei, ja konstatēts iespējams sistēmisks defekts;
– sabiedrības informēšanu par būtiskām VES avārijām un incidentiem, ja tiem ir vai var būt ietekme ārpus VES teritorijas.
Papildus ierosinu izveidot centralizētu VES avāriju un būtisku incidentu uzskaiti.
Šādā uzskaitē būtu apkopojama vismaz informācija par notikuma datumu, VES modeli un vecumu, incidenta veidu, konstatēto cēloni, veiktajiem drošības pasākumiem un informāciju par to, vai konstatētais defekts var attiekties arī uz citām VES.
Sabiedrībai pieejamā daļā nav nepieciešams publicēt komercnoslēpumu vai tehniski sensitīvu informāciju, taču informācijai par būtiskām avārijām, to raksturu un veiktajiem drošības pasākumiem jābūt publiski pieejamai.
Šādi dati būtu būtiski ne tikai sabiedrības informēšanai, bet arī pašām uzraugošajām institūcijām, lai ilgākā laika periodā identificētu atkārtotus tehniskos defektus, konkrētu VES modeļu problēmas vai citus sistēmiskus ekspluatācijas riskus.
Pamatojums
VES avāriju pārvaldības sistēmas mērķim jābūt ne tikai reaģēt uz konkrēto negadījumu, bet arī nepieļaut tā atkārtošanos.
Ja vienas VES avārija sniedz informāciju par potenciāli sistēmisku tehnisku problēmu, šī informācija jāizmanto preventīvi arī citu VES drošības izvērtēšanai.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumos nepieciešama pilna un pārbaudāma drošības ķēde – no incidenta konstatēšanas un obligātas ziņošanas līdz cēloņu noskaidrošanai, ārpuskārtas pārbaudēm, korektīvajiem pasākumiem un kontrolētai ekspluatācijas atsākšanai.
Pretējā gadījumā noteikumi detalizēti regulē gatavošanos iespējamai avārijai, bet nepietiekami regulē rīcību brīdī, kad šāda avārija vai būtisks incidents faktiski ir noticis.
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības sadaļā nav skaidri noteikta vienota un pārbaudāma kārtība rīcībai VES avārijas vai būtiska tehniska incidenta gadījumā.
Noteikumu projektā paredzētas prasības ugunsdrošībai, civilajai aizsardzībai, avāriju riska izvērtēšanai un novēršanai, tomēr nav pietiekami skaidri noteikts, kas tieši notiek pēc tam, kad VES ekspluatācijas laikā avārija vai būtisks tehnisks incidents faktiski ir noticis vai konstatēts.
Nav skaidri noteikts:
– kādi notikumi uzskatāmi par avāriju vai būtisku incidentu;
– par kādiem notikumiem operatoram obligāti jāziņo kompetentajām institūcijām;
– cik ilgā laikā šāda informācija jāsniedz;
– kuras institūcijas informējamas atkarībā no incidenta rakstura;
– kas un kādā kārtībā noskaidro incidenta cēloņus;
– kad obligāti veicama VES ārpuskārtas tehniskā pārbaude;
– kādi nosacījumi jāizpilda pirms VES ekspluatācijas atsākšanas;
– kā tiek vērtēts, vai konstatētais defekts vai avārijas cēlonis var pastāvēt arī citās tā paša modeļa vai līdzīgas konstrukcijas VES;
– kā sabiedrība un tuvumā esošo īpašumu iedzīvotāji tiek informēti par avāriju, ja tās sekas vai atkārtošanās risks var viņus apdraudēt.
Manā ieskatā drošības regulējums nevar aprobežoties ar operatora pienākumu iepriekš sagatavot avāriju riska izvērtēšanas un novēršanas pasākumu plānu.
Nepieciešams arī skaidrs normatīvs mehānisms:
avārija vai būtisks incidents → ziņošana → cēloņu noskaidrošana → ārpuskārtas tehniskā pārbaude → nepieciešamie drošības pasākumi → tikai pēc tam ekspluatācijas atsākšana.
Īpaši būtiski ir definēt būtisku incidentu pietiekami plaši.
Ziņošanas un izvērtēšanas pienākumam nevajadzētu rasties tikai tad, kad VES jau ir sabrukusi vai noticis cits negadījums ar smagām sekām.
Par būtisku incidentu būtu uzskatāmi arī gadījumi, kad tiek konstatētas pazīmes, kas var liecināt par būtisku drošības risku, piemēram:
– plaisas vai būtiska korozija nesošajās konstrukcijās;
– būtiski torņa vai pamatu bojājumi;
– lāpstiņas vai tās daļas atlūšana;
– būtiski lāpstiņu konstrukcijas bojājumi;
– gondolas vai citu konstrukciju elementu bojājumi vai krišana;
– VES ugunsgrēks;
– zibens vai ekstremālu laikapstākļu radīts būtisks konstrukcijas bojājums;
– neparedzēta konstrukcijas deformācija;
– drošības sistēmu būtiska atteice;
– cits tehnisks bojājums, kura dēļ pastāv VES konstrukcijas sabrukšanas, detaļu krišanas, ugunsgrēka vai cits būtisks apdraudējums.
Atsevišķi nepieciešams regulēt VES darbības atsākšanu pēc būtiska incidenta.
Manā ieskatā VES, kurai notikusi avārija vai konstatēts būtisks konstrukcijas vai drošības sistēmu bojājums, nedrīkst atsākt ekspluatāciju tikai pēc operatora vai tā nolīgta apkopes veicēja lēmuma.
Pirms ekspluatācijas atsākšanas jābūt dokumentētam tehniskam izvērtējumam, kas apliecina, ka avārijas vai incidenta cēlonis ir noskaidrots, nepieciešamie defekti novērsti un VES turpmāka ekspluatācija ir droša.
Būtisku avāriju un konstrukciju bojājumu gadījumos jāparedz arī kompetentās institūcijas kontrole pār VES ekspluatācijas atsākšanu.
Nepieciešams risināt arī iespējamu sistēmisku defektu risku.
Ja avārijas vai incidenta izmeklēšanā tiek konstatēts defekts, kas var būt saistīts ar konkrētās VES modeli, konstrukciju, izmantotajiem materiāliem, ražošanas sēriju, vecumu vai noteiktu ekspluatācijas apstākļu ietekmi, nedrīkst aprobežoties tikai ar konkrētās avarējušās VES pārbaudi.
Šādā situācijā jāparedz mehānisms, kas ļauj kompetentajai institūcijai noteikt ārpuskārtas pārbaudes arī citām potenciāli skartajām VES un nepieciešamības gadījumā līdz pārbaudes veikšanai ierobežot to ekspluatāciju.
Pretējā gadījumā iespējama situācija, kurā vienai VES jau konstatēts potenciāli sistēmisks drošības defekts, bet citas tehniski līdzīgas VES turpina ekspluatāciju līdz brīdim, kad līdzīgs defekts tiek konstatēts arī tajās vai notiek nākamais negadījums.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar vienotu VES avāriju un būtisku incidentu pārvaldības kārtību, paredzot vismaz:
– avārijas un būtiska incidenta definīciju vai skaidrus kritērijus;
– operatora pienākumu nekavējoties vai konkrētā īsā termiņā ziņot par šādiem notikumiem kompetentajām institūcijām;
– obligāti iesniedzamās informācijas apjomu;
– pienākumu saglabāt incidenta tehniskos un VES darbības datus tā cēloņu noskaidrošanai;
– obligātu ārpuskārtas tehnisko pārbaudi noteikta veida incidentu gadījumos;
– prasības avārijas vai būtiska incidenta cēloņu noskaidrošanai;
– skaidrus nosacījumus VES ekspluatācijas atsākšanai;
– kompetentās institūcijas tiesības noteikt papildu drošības pasākumus vai aizliegt VES ekspluatācijas atsākšanu līdz to izpildei;
– mehānismu citu tā paša modeļa, konstrukcijas vai citādi potenciāli skarto VES ārpuskārtas pārbaudei, ja konstatēts iespējams sistēmisks defekts;
– sabiedrības informēšanu par būtiskām VES avārijām un incidentiem, ja tiem ir vai var būt ietekme ārpus VES teritorijas.
Papildus ierosinu izveidot centralizētu VES avāriju un būtisku incidentu uzskaiti.
Šādā uzskaitē būtu apkopojama vismaz informācija par notikuma datumu, VES modeli un vecumu, incidenta veidu, konstatēto cēloni, veiktajiem drošības pasākumiem un informāciju par to, vai konstatētais defekts var attiekties arī uz citām VES.
Sabiedrībai pieejamā daļā nav nepieciešams publicēt komercnoslēpumu vai tehniski sensitīvu informāciju, taču informācijai par būtiskām avārijām, to raksturu un veiktajiem drošības pasākumiem jābūt publiski pieejamai.
Šādi dati būtu būtiski ne tikai sabiedrības informēšanai, bet arī pašām uzraugošajām institūcijām, lai ilgākā laika periodā identificētu atkārtotus tehniskos defektus, konkrētu VES modeļu problēmas vai citus sistēmiskus ekspluatācijas riskus.
Pamatojums
VES avāriju pārvaldības sistēmas mērķim jābūt ne tikai reaģēt uz konkrēto negadījumu, bet arī nepieļaut tā atkārtošanos.
Ja vienas VES avārija sniedz informāciju par potenciāli sistēmisku tehnisku problēmu, šī informācija jāizmanto preventīvi arī citu VES drošības izvērtēšanai.
Tādēļ ekspluatācijas noteikumos nepieciešama pilna un pārbaudāma drošības ķēde – no incidenta konstatēšanas un obligātas ziņošanas līdz cēloņu noskaidrošanai, ārpuskārtas pārbaudēm, korektīvajiem pasākumiem un kontrolētai ekspluatācijas atsākšanai.
Pretējā gadījumā noteikumi detalizēti regulē gatavošanos iespējamai avārijai, bet nepietiekami regulē rīcību brīdī, kad šāda avārija vai būtisks incidents faktiski ir noticis.
11.08.2026. 20:51
26-TA-1439/37
Evija Birkmane
Iebildums par noteikumu projekta drošības prasībām – nav pietiekami noregulēta cilvēku aizsardzība teritorijā ap VES ledus krišanas, konstrukciju daļu atlūšanas un citu paaugstināta riska apstākļu gadījumā
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības prasībās nav pietiekami noregulēta cilvēku aizsardzība teritorijā ap VES gadījumos, kad pastāv ledus krišanas, konstrukciju vai to daļu atlūšanas vai cits paaugstināts drošības risks.
31. punkts paredz VES aprīkot ar ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmu, kas automātiski aptur VES darbību bīstamos apstākļos.
Tomēr VES apturēšana pati par sevi nenozīmē, ka apdraudējums cilvēkiem teritorijā ap VES ir nekavējoties beidzies.
Ja uz VES lāpstiņām vai citām konstrukcijām jau ir izveidojies apledojums, ledus var nokrist arī pēc VES apturēšanas. Tāpat tehniska bojājuma gadījumā apdraudējumu var radīt lāpstiņas, konstrukciju elementi vai citas atlūzušas daļas.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– kā tiek noteikta teritorija, kurā šādos apstākļos var pastāvēt apdraudējums cilvēkiem;
– kā cilvēki tiek brīdināti par iespējamu ledus krišanas vai citu apdraudējumu;
– vai un kādos gadījumos ierobežojama piekļuve teritorijai ap VES;
– kā rīkojas, ja riska zonā atrodas publiski pieejams ceļš, meža ceļš, gājēju vai velosipēdu maršruts, atpūtas vieta vai cita cilvēkiem pieejama teritorija;
– kā tiek noteikts brīdis, kad pēc VES apturēšanas apdraudējums ir beidzies un VES darbību vai piekļuvi teritorijai var atjaunot;
– kā tiek dokumentēti ledus krišanas, konstrukciju daļu krišanas vai citi ar cilvēku drošību saistīti incidenti.
Šis jautājums ir īpaši būtisks, ņemot vērā mūsdienu VES izmērus. VES kopējais augstums var pārsniegt 250 metrus un rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk.
Tādēļ drošības regulējumā nepietiek noteikt tikai tehnisku prasību VES automātiski apturēt.
Jābūt noregulētai arī cilvēku faktiskajai aizsardzībai teritorijā, kurā konkrētā riska sekas var izpausties.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar prasībām cilvēku aizsardzībai teritorijā ap VES.
Paredzēt, ka katrai VES vai vēja parkam, ņemot vērā konkrēto VES modeli, augstumu, rotora diametru, atrašanās vietu un identificētos riskus, tiek noteiktas riska zonas vismaz ledus krišanas un būtisku konstrukcijas daļu atlūšanas gadījumiem.
Noteikumos paredzēt vismaz:
– prasību pie VES un vietās, kur cilvēki var iekļūt identificētajā riska teritorijā, izvietot skaidras un saprotamas brīdinājuma zīmes;
– kārtību, kādā bīstamos meteoroloģiskos vai tehniskos apstākļos tiek ierobežota piekļuve riska teritorijai, ja tas nepieciešams cilvēku drošībai;
– īpašas prasības gadījumiem, kad riska teritorijā atrodas publiski pieejami ceļi, meža ceļi, takas, atpūtas vietas vai cita infrastruktūra;
– operatora pienākumu nodrošināt savlaicīgu informācijas nodošanu personām vai institūcijām, kuru pārziņā atrodas riska teritorijā esošie ceļi vai cita publiskā infrastruktūra;
– kritērijus, pēc kuriem nosaka, kad pēc apledojuma vai cita bīstama notikuma VES darbību drīkst atsākt un piekļuves ierobežojumus atcelt;
– ledus krišanas, konstrukciju daļu krišanas un citu būtisku drošības incidentu obligātu reģistrēšanu.
Drošības zonas lielumam nav obligāti jābūt vienādam visām VES. To iespējams noteikt pēc vienotas metodikas, ņemot vērā konkrētās VES tehniskos parametrus un iespējamo apdraudējumu.
Atsevišķi lūdzu izvērtēt konstrukciju vai lāpstiņu daļu atlūšanas risku.
31. punktā konkrēti regulēta zibens aizsardzība un apledojums, bet noteikumu projektā nav līdzvērtīgi konkrēta regulējuma situācijām, kad ekspluatācijas laikā tiek bojāta vai atlūst VES lāpstiņa vai cita konstrukcijas daļa.
Šāds risks būtu iekļaujams gan VES drošības zonas noteikšanā, gan avāriju riska izvērtējumā un cilvēku aizsardzības pasākumos.
Pamatojums
Tehniska sistēma, kas konstatē apledojumu un aptur VES, ir būtisks preventīvs pasākums, taču tā risina tikai vienu drošības ķēdes daļu.
Drošības regulējumam jāatbild arī uz praktisku jautājumu – kas notiek ar cilvēku, kurš tajā pašā laikā atrodas zem VES vai tās tuvumā.
Ja pastāv objektīvi identificējama teritorija, kurā noteiktos apstākļos iespējama ledus vai konstrukciju daļu krišana, jābūt noteiktai arī kārtībai, kā šajā teritorijā tiek nodrošināta cilvēku aizsardzība.
Tādēļ VES ekspluatācijas drošības prasībās nepieciešams savienot tehnisko riska konstatēšanu un VES apturēšanu ar praktiskiem pasākumiem cilvēku aizsardzībai uz zemes.
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projekta drošības prasībās nav pietiekami noregulēta cilvēku aizsardzība teritorijā ap VES gadījumos, kad pastāv ledus krišanas, konstrukciju vai to daļu atlūšanas vai cits paaugstināts drošības risks.
31. punkts paredz VES aprīkot ar ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmu, kas automātiski aptur VES darbību bīstamos apstākļos.
Tomēr VES apturēšana pati par sevi nenozīmē, ka apdraudējums cilvēkiem teritorijā ap VES ir nekavējoties beidzies.
Ja uz VES lāpstiņām vai citām konstrukcijām jau ir izveidojies apledojums, ledus var nokrist arī pēc VES apturēšanas. Tāpat tehniska bojājuma gadījumā apdraudējumu var radīt lāpstiņas, konstrukciju elementi vai citas atlūzušas daļas.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– kā tiek noteikta teritorija, kurā šādos apstākļos var pastāvēt apdraudējums cilvēkiem;
– kā cilvēki tiek brīdināti par iespējamu ledus krišanas vai citu apdraudējumu;
– vai un kādos gadījumos ierobežojama piekļuve teritorijai ap VES;
– kā rīkojas, ja riska zonā atrodas publiski pieejams ceļš, meža ceļš, gājēju vai velosipēdu maršruts, atpūtas vieta vai cita cilvēkiem pieejama teritorija;
– kā tiek noteikts brīdis, kad pēc VES apturēšanas apdraudējums ir beidzies un VES darbību vai piekļuvi teritorijai var atjaunot;
– kā tiek dokumentēti ledus krišanas, konstrukciju daļu krišanas vai citi ar cilvēku drošību saistīti incidenti.
Šis jautājums ir īpaši būtisks, ņemot vērā mūsdienu VES izmērus. VES kopējais augstums var pārsniegt 250 metrus un rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk.
Tādēļ drošības regulējumā nepietiek noteikt tikai tehnisku prasību VES automātiski apturēt.
Jābūt noregulētai arī cilvēku faktiskajai aizsardzībai teritorijā, kurā konkrētā riska sekas var izpausties.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projekta drošības sadaļu ar prasībām cilvēku aizsardzībai teritorijā ap VES.
Paredzēt, ka katrai VES vai vēja parkam, ņemot vērā konkrēto VES modeli, augstumu, rotora diametru, atrašanās vietu un identificētos riskus, tiek noteiktas riska zonas vismaz ledus krišanas un būtisku konstrukcijas daļu atlūšanas gadījumiem.
Noteikumos paredzēt vismaz:
– prasību pie VES un vietās, kur cilvēki var iekļūt identificētajā riska teritorijā, izvietot skaidras un saprotamas brīdinājuma zīmes;
– kārtību, kādā bīstamos meteoroloģiskos vai tehniskos apstākļos tiek ierobežota piekļuve riska teritorijai, ja tas nepieciešams cilvēku drošībai;
– īpašas prasības gadījumiem, kad riska teritorijā atrodas publiski pieejami ceļi, meža ceļi, takas, atpūtas vietas vai cita infrastruktūra;
– operatora pienākumu nodrošināt savlaicīgu informācijas nodošanu personām vai institūcijām, kuru pārziņā atrodas riska teritorijā esošie ceļi vai cita publiskā infrastruktūra;
– kritērijus, pēc kuriem nosaka, kad pēc apledojuma vai cita bīstama notikuma VES darbību drīkst atsākt un piekļuves ierobežojumus atcelt;
– ledus krišanas, konstrukciju daļu krišanas un citu būtisku drošības incidentu obligātu reģistrēšanu.
Drošības zonas lielumam nav obligāti jābūt vienādam visām VES. To iespējams noteikt pēc vienotas metodikas, ņemot vērā konkrētās VES tehniskos parametrus un iespējamo apdraudējumu.
Atsevišķi lūdzu izvērtēt konstrukciju vai lāpstiņu daļu atlūšanas risku.
31. punktā konkrēti regulēta zibens aizsardzība un apledojums, bet noteikumu projektā nav līdzvērtīgi konkrēta regulējuma situācijām, kad ekspluatācijas laikā tiek bojāta vai atlūst VES lāpstiņa vai cita konstrukcijas daļa.
Šāds risks būtu iekļaujams gan VES drošības zonas noteikšanā, gan avāriju riska izvērtējumā un cilvēku aizsardzības pasākumos.
Pamatojums
Tehniska sistēma, kas konstatē apledojumu un aptur VES, ir būtisks preventīvs pasākums, taču tā risina tikai vienu drošības ķēdes daļu.
Drošības regulējumam jāatbild arī uz praktisku jautājumu – kas notiek ar cilvēku, kurš tajā pašā laikā atrodas zem VES vai tās tuvumā.
Ja pastāv objektīvi identificējama teritorija, kurā noteiktos apstākļos iespējama ledus vai konstrukciju daļu krišana, jābūt noteiktai arī kārtībai, kā šajā teritorijā tiek nodrošināta cilvēku aizsardzība.
Tādēļ VES ekspluatācijas drošības prasībās nepieciešams savienot tehnisko riska konstatēšanu un VES apturēšanu ar praktiskiem pasākumiem cilvēku aizsardzībai uz zemes.
11.08.2026. 20:53
26-TA-1439/38
Evija Birkmane
Iebildums par noteikumu projekta uzraudzības prasībām – nav noteiktas prasības VES monitoringa un automātisko vadības sistēmu izejas datu glabāšanai, pieejamībai un pārbaudāmībai
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā vairākos gadījumos paredzēta automātiska VES darbības kontrole, monitorings, mērījumi un datu reģistrēšana, taču nav noteiktas pietiekami skaidras prasības šo datu ilgtermiņa glabāšanai, pieejamībai kompetentajām institūcijām un to autentiskuma pārbaudei.
Piemēram, 27. punkts paredz VES aprīkot ar vadības sistēmu, kas veic attiecīgos mērījumus reāllaikā un datu reģistrēšanu.
Savukārt 23. un 28. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs Valsts vides dienestam iesniedz jau apkopotu informāciju – atskaiti vai statistiku par VES darbības apturēšanu.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– cik ilgi operatoram obligāti jāglabā automātisko sistēmu pilnie izejas dati;
– kādā detalizācijas pakāpē šie dati saglabājami;
– vai saglabājami tikai VES apturēšanas gadījumi vai arī dati, pēc kuriem iespējams pārbaudīt, kādēļ konkrētajā brīdī VES tika vai netika apturēta;
– vai kompetentajām institūcijām ir tiesības saņemt pilnos izejas datus, nevis tikai operatora sagatavotu gada atskaiti;
– kā tiek nodrošināts, ka pēc datu reģistrēšanas tie nav mainīti, dzēsti vai citādi koriģēti;
– kā tiek pārbaudīta operatora iesniegtās statistikas atbilstība automātisko sistēmu faktiskajiem datiem;
– kā rīkojas sistēmas, sensora, datu pārraides vai datu reģistrācijas darbības traucējumu gadījumā.
Operatora sagatavota gada atskaite nevar aizstāt pārbaudāmus izejas datus.
Piemēram, ja atskaitē norādīts, ka VES noteiktā datumā un laikā tikusi apturēta sikspārņu aizsardzības prasību dēļ, kompetentajai institūcijai nepieciešamības gadījumā jāspēj pārbaudīt vismaz faktiskos meteoroloģiskos datus, sistēmas lēmumu, VES darbības režīmu un faktisko apturēšanas laiku.
Tāpat, ja tiek saņemta informācija par iespējamu putna bojāeju vai citu incidentu, jābūt iespējai retrospektīvi noskaidrot, ko konkrētajā laikā fiksēja putnu atpazīšanas sistēma, kādu komandu tā deva un kā reaģēja VES vadības sistēma.
Ja pilnie izejas dati netiek obligāti saglabāti pietiekami ilgi, pēc gada vai vairākiem gadiem šādu pārbaudi var nebūt iespējams veikt.
Tas ir īpaši būtiski arī 30. punktā paredzētajam kumulatīvās ietekmes novērtējumam, kuru Dabas aizsardzības pārvalde paredzēts veikt reizi piecos gados. Ja būtiski izejas dati tiek glabāti īsāku laiku vai vispār nav noteikts to glabāšanas termiņš, pēc pieciem gadiem var nebūt iespējams pilnvērtīgi pārbaudīt kumulatīvā novērtējuma pamatā esošo informāciju.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu ar vienotām prasībām VES ekspluatācijas monitoringa un automātisko vadības sistēmu datu glabāšanai un pieejamībai.
Noteikt vismaz:
– minimālo pilno izejas datu glabāšanas termiņu;
– obligāti saglabājamo datu veidus un detalizācijas pakāpi;
– pienākumu saglabāt ne tikai VES apturēšanas statistiku, bet arī datus, pēc kuriem iespējams pārbaudīt automātiskās sistēmas lēmuma pamatojumu;
– prasības datu laika sinhronizācijai, lai iespējams savstarpēji salīdzināt sensoru, vadības sistēmu un faktiskās VES darbības datus;
– prasības datu integritātei un aizsardzībai pret nepamatotu labošanu vai dzēšanu;
– Valsts vides dienesta, Dabas aizsardzības pārvaldes un citu kompetento institūciju tiesības pēc pieprasījuma saņemt pilnos izejas datus;
– operatora pienākumu pēc kompetentās institūcijas pieprasījuma iesniegt konkrēta laika perioda detalizētus datus, nevis tikai gada kopsavilkumu;
– kārtību sistēmas, sensora vai datu reģistrācijas darbības traucējumu gadījumā;
– pienākumu reģistrēt pašus sistēmu darbības traucējumus un laiku, kurā dati nav bijuši pieejami.
Ņemot vērā, ka 30. punktā kumulatīvās ietekmes novērtējums paredzēts reizi piecos gados, datu glabāšanas termiņam jebkurā gadījumā jābūt pietiekamam, lai šajā novērtējumā varētu izmantot un nepieciešamības gadījumā pārbaudīt visu attiecīgā perioda informāciju.
Atsevišķi nepieciešams noteikt rīcību datu vai sistēmas darbības pārtraukuma gadījumā.
Ja VES darbības atļaušana konkrētos apstākļos ir atkarīga no automātiskas putnu atpazīšanas, meteoroloģisko parametru mērīšanas vai citas aizsardzības sistēmas, tad situācijā, kad attiecīgā sistēma vai tai nepieciešamie sensori nedarbojas, nevar automātiski pieņemt, ka aizsardzības nosacījumi ir izpildīti.
Noteikumos nepieciešams skaidri paredzēt drošu darbības režīmu šādos gadījumos, tostarp nepieciešamības gadījumā VES darbības ierobežošanu vai apturēšanu līdz aizsardzības sistēmas darbības atjaunošanai.
Pamatojums
Automātiskās aizsardzības sistēmas ir efektīvas tikai tad, ja iespējams pārbaudīt to faktisko darbību.
Ja valsts saņem tikai operatora sagatavotu gada statistiku, bet tai nav garantētas piekļuves datiem, no kuriem šī statistika iegūta, uzraudzība lielā mērā balstās uz operatora paša sniegto informāciju.
Pilnu izejas datu saglabāšana un pieejamība ļautu kompetentajām institūcijām pārbaudīt gan konkrētus incidentus un sūdzības, gan gada atskaišu pareizību, gan ilgtermiņa kumulatīvo ietekmi.
Tādēļ prasībām par datu reģistrēšanu jābūt papildinātām ar prasībām par šo datu glabāšanu, integritāti, pieejamību un pārbaudāmību.
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā vairākos gadījumos paredzēta automātiska VES darbības kontrole, monitorings, mērījumi un datu reģistrēšana, taču nav noteiktas pietiekami skaidras prasības šo datu ilgtermiņa glabāšanai, pieejamībai kompetentajām institūcijām un to autentiskuma pārbaudei.
Piemēram, 27. punkts paredz VES aprīkot ar vadības sistēmu, kas veic attiecīgos mērījumus reāllaikā un datu reģistrēšanu.
Savukārt 23. un 28. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs Valsts vides dienestam iesniedz jau apkopotu informāciju – atskaiti vai statistiku par VES darbības apturēšanu.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– cik ilgi operatoram obligāti jāglabā automātisko sistēmu pilnie izejas dati;
– kādā detalizācijas pakāpē šie dati saglabājami;
– vai saglabājami tikai VES apturēšanas gadījumi vai arī dati, pēc kuriem iespējams pārbaudīt, kādēļ konkrētajā brīdī VES tika vai netika apturēta;
– vai kompetentajām institūcijām ir tiesības saņemt pilnos izejas datus, nevis tikai operatora sagatavotu gada atskaiti;
– kā tiek nodrošināts, ka pēc datu reģistrēšanas tie nav mainīti, dzēsti vai citādi koriģēti;
– kā tiek pārbaudīta operatora iesniegtās statistikas atbilstība automātisko sistēmu faktiskajiem datiem;
– kā rīkojas sistēmas, sensora, datu pārraides vai datu reģistrācijas darbības traucējumu gadījumā.
Operatora sagatavota gada atskaite nevar aizstāt pārbaudāmus izejas datus.
Piemēram, ja atskaitē norādīts, ka VES noteiktā datumā un laikā tikusi apturēta sikspārņu aizsardzības prasību dēļ, kompetentajai institūcijai nepieciešamības gadījumā jāspēj pārbaudīt vismaz faktiskos meteoroloģiskos datus, sistēmas lēmumu, VES darbības režīmu un faktisko apturēšanas laiku.
Tāpat, ja tiek saņemta informācija par iespējamu putna bojāeju vai citu incidentu, jābūt iespējai retrospektīvi noskaidrot, ko konkrētajā laikā fiksēja putnu atpazīšanas sistēma, kādu komandu tā deva un kā reaģēja VES vadības sistēma.
Ja pilnie izejas dati netiek obligāti saglabāti pietiekami ilgi, pēc gada vai vairākiem gadiem šādu pārbaudi var nebūt iespējams veikt.
Tas ir īpaši būtiski arī 30. punktā paredzētajam kumulatīvās ietekmes novērtējumam, kuru Dabas aizsardzības pārvalde paredzēts veikt reizi piecos gados. Ja būtiski izejas dati tiek glabāti īsāku laiku vai vispār nav noteikts to glabāšanas termiņš, pēc pieciem gadiem var nebūt iespējams pilnvērtīgi pārbaudīt kumulatīvā novērtējuma pamatā esošo informāciju.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu ar vienotām prasībām VES ekspluatācijas monitoringa un automātisko vadības sistēmu datu glabāšanai un pieejamībai.
Noteikt vismaz:
– minimālo pilno izejas datu glabāšanas termiņu;
– obligāti saglabājamo datu veidus un detalizācijas pakāpi;
– pienākumu saglabāt ne tikai VES apturēšanas statistiku, bet arī datus, pēc kuriem iespējams pārbaudīt automātiskās sistēmas lēmuma pamatojumu;
– prasības datu laika sinhronizācijai, lai iespējams savstarpēji salīdzināt sensoru, vadības sistēmu un faktiskās VES darbības datus;
– prasības datu integritātei un aizsardzībai pret nepamatotu labošanu vai dzēšanu;
– Valsts vides dienesta, Dabas aizsardzības pārvaldes un citu kompetento institūciju tiesības pēc pieprasījuma saņemt pilnos izejas datus;
– operatora pienākumu pēc kompetentās institūcijas pieprasījuma iesniegt konkrēta laika perioda detalizētus datus, nevis tikai gada kopsavilkumu;
– kārtību sistēmas, sensora vai datu reģistrācijas darbības traucējumu gadījumā;
– pienākumu reģistrēt pašus sistēmu darbības traucējumus un laiku, kurā dati nav bijuši pieejami.
Ņemot vērā, ka 30. punktā kumulatīvās ietekmes novērtējums paredzēts reizi piecos gados, datu glabāšanas termiņam jebkurā gadījumā jābūt pietiekamam, lai šajā novērtējumā varētu izmantot un nepieciešamības gadījumā pārbaudīt visu attiecīgā perioda informāciju.
Atsevišķi nepieciešams noteikt rīcību datu vai sistēmas darbības pārtraukuma gadījumā.
Ja VES darbības atļaušana konkrētos apstākļos ir atkarīga no automātiskas putnu atpazīšanas, meteoroloģisko parametru mērīšanas vai citas aizsardzības sistēmas, tad situācijā, kad attiecīgā sistēma vai tai nepieciešamie sensori nedarbojas, nevar automātiski pieņemt, ka aizsardzības nosacījumi ir izpildīti.
Noteikumos nepieciešams skaidri paredzēt drošu darbības režīmu šādos gadījumos, tostarp nepieciešamības gadījumā VES darbības ierobežošanu vai apturēšanu līdz aizsardzības sistēmas darbības atjaunošanai.
Pamatojums
Automātiskās aizsardzības sistēmas ir efektīvas tikai tad, ja iespējams pārbaudīt to faktisko darbību.
Ja valsts saņem tikai operatora sagatavotu gada statistiku, bet tai nav garantētas piekļuves datiem, no kuriem šī statistika iegūta, uzraudzība lielā mērā balstās uz operatora paša sniegto informāciju.
Pilnu izejas datu saglabāšana un pieejamība ļautu kompetentajām institūcijām pārbaudīt gan konkrētus incidentus un sūdzības, gan gada atskaišu pareizību, gan ilgtermiņa kumulatīvo ietekmi.
Tādēļ prasībām par datu reģistrēšanu jābūt papildinātām ar prasībām par šo datu glabāšanu, integritāti, pieejamību un pārbaudāmību.
11.08.2026. 20:54
26-TA-1439/39
Evija Birkmane
Iebildums par noteikumu projekta uzraudzības prasībām – nav pietiekami nodrošināta VES ekspluatācijas monitoringa neatkarība un mērījumu veicēju kompetence
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā nav konsekventi noteiktas prasības VES ekspluatācijas monitoringa veicēju kompetencei, akreditācijai un neatkarībai.
Īpaši uzskatāmi tas redzams trokšņa monitoringa regulējumā.
Noteikumu projekta 11. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs veic VES trokšņa monitoringu, saskaņojot ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu mērījuma veikšanas vietu, pats izvērtē atbilstību 6. un 7. punkta nosacījumiem un iesniedz Valsts vides dienestam atskaiti par mērījumu rezultātiem.
Vienlaikus 13. punktā, ja trokšņa mērījumus organizē nekustamā īpašuma īpašnieks, ir skaidri noteikts, ka tos veic neatkarīga, attiecīgajā jomā akreditēta laboratorija.
Nav saprotams, kādēļ iedzīvotāja iniciētam mērījumam normatīvajā aktā tiek skaidri prasīta neatkarība un akreditācija, savukārt elektroenerģijas ražotāja obligātajam ekspluatācijas monitoringam līdzvērtīga prasība 11. punktā nav noteikta.
Manā ieskatā prasībām attiecībā uz mērījumu kvalitāti un ticamību jābūt vismaz vienlīdz stingrām tajā monitoringā, uz kura pamata valsts regulāri vērtēs VES atbilstību ekspluatācijas prasībām.
Jānošķir monitoringa finansēšana no monitoringa neatkarības.
Nav iebildumu pret principu, ka ar VES ekspluatācijas kontroli saistītās izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs.
Tomēr fakts, ka operators finansē monitoringu, nedrīkst nozīmēt, ka operators pats veic vai pēc saviem ieskatiem organizē atbilstības mērījumus, pats izvēlas to veikšanas nosacījumus un pēc tam pats sagatavo rezultātus, uz kuru pamata tiek vērtēta viņa paša darbības atbilstība.
Īpaši būtiski tas ir trokšņa gadījumā, jo mērījumu rezultātu var būtiski ietekmēt mērījuma vieta un laiks, meteoroloģiskie apstākļi, VES darbības režīms un jauda, konkrētajā laikā darbojošos VES skaits un citi apstākļi.
Tādēļ neatkarībai jāattiecas ne tikai uz pašu mērierīci vai laboratorijas akreditāciju, bet arī uz mērījuma metodoloģijas ievērošanu un faktiskās situācijas dokumentēšanu.
Līdzīga problēma pastāv arī attiecībā uz citiem noteikumu projektā paredzētajiem monitoringa un atskaišu pienākumiem.
23. un 28. punkts paredz, ka pats elektroenerģijas ražotājs Valsts vides dienestam iesniedz atskaites un statistiku par VES darbības apturēšanu.
Šāds risinājums var būt administratīvi pamatots, taču tam jābūt savienotam ar iespēju kompetentajām institūcijām pārbaudīt operatora iesniegto informāciju pret pilnajiem izejas datiem.
Pretējā gadījumā būtiska VES ekspluatācijas uzraudzības daļa balstās uz paša uzraugāmā operatora sagatavoto informāciju.
Priekšlikums
Papildināt 11. punktu, skaidri nosakot, ka VES trokšņa atbilstības monitoringa mērījumus veic attiecīgajā jomā akreditēta laboratorija.
Vienlaikus noteikt, ka:
– mērījumu veicējam jābūt profesionāli neatkarīgam no elektroenerģijas ražotāja un mērījuma rezultāta;
– elektroenerģijas ražotājs sedz monitoringa izmaksas, bet nevar ietekmēt mērījumu rezultātu, metodoloģiju vai mērījumu veikšanas apstākļu dokumentēšanu;
– mērījuma vietu, kā jau paredzēts 11. punktā, saskaņo Veselības inspekcija un Valsts vides dienests;
– mērījumu dokumentācijā obligāti fiksē meteoroloģiskos apstākļus, VES darbības režīmu un faktisko jaudu, darbojošos un apturēto VES skaitu un citus apstākļus, kas var būtiski ietekmēt rezultātu;
– Valsts vides dienestam un Veselības inspekcijai ir pieejami ne tikai operatora sagatavotie kopsavilkumi, bet arī mērījumu protokoli un to pamatā esošie dati;
– kompetentajām institūcijām ir tiesības pieprasīt atkārtotus vai ārpuskārtas neatkarīgus mērījumus, ja rodas pamatotas šaubas par monitoringa reprezentativitāti vai atbilstību faktiskajiem ekspluatācijas apstākļiem.
Attiecībā uz 23., 27. un 28. punktā paredzētajām automātiskajām sistēmām un operatora sagatavotajām atskaitēm nepieciešams nodrošināt kompetento institūciju iespēju pārbaudīt iesniegtās atskaites pret sistēmu pilnajiem izejas datiem.
Pamatojums
VES ekspluatācijas monitoringa mērķis ir objektīvi pārbaudīt, vai operators ievēro normatīvajā aktā noteiktās prasības.
Tādēļ mērījumu ticamībai un pārbaudāmībai jābūt nodrošinātai neatkarīgi no tā, kura persona sedz mērījumu izmaksas.
Pašreizējā redakcijā rodas grūti pamatojama atšķirība: ja mērījumu organizē iedzīvotājs, 13. punkts skaidri prasa neatkarīgu, attiecīgajā jomā akreditētu laboratoriju, bet operatora obligātajam monitoringam 11. punktā šāda prasība nav skaidri noteikta.
Manā ieskatā valsts noteiktā regulārā ekspluatācijas monitoringa pierādījumu kvalitātei nevajadzētu būt zemākai par to pierādījumu kvalitāti, kas tiek prasīta iedzīvotājam, kurš par saviem līdzekļiem mēģina pierādīt iespējamu VES radītā trokšņa problēmu.
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka noteikumu projektā nav konsekventi noteiktas prasības VES ekspluatācijas monitoringa veicēju kompetencei, akreditācijai un neatkarībai.
Īpaši uzskatāmi tas redzams trokšņa monitoringa regulējumā.
Noteikumu projekta 11. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs veic VES trokšņa monitoringu, saskaņojot ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu mērījuma veikšanas vietu, pats izvērtē atbilstību 6. un 7. punkta nosacījumiem un iesniedz Valsts vides dienestam atskaiti par mērījumu rezultātiem.
Vienlaikus 13. punktā, ja trokšņa mērījumus organizē nekustamā īpašuma īpašnieks, ir skaidri noteikts, ka tos veic neatkarīga, attiecīgajā jomā akreditēta laboratorija.
Nav saprotams, kādēļ iedzīvotāja iniciētam mērījumam normatīvajā aktā tiek skaidri prasīta neatkarība un akreditācija, savukārt elektroenerģijas ražotāja obligātajam ekspluatācijas monitoringam līdzvērtīga prasība 11. punktā nav noteikta.
Manā ieskatā prasībām attiecībā uz mērījumu kvalitāti un ticamību jābūt vismaz vienlīdz stingrām tajā monitoringā, uz kura pamata valsts regulāri vērtēs VES atbilstību ekspluatācijas prasībām.
Jānošķir monitoringa finansēšana no monitoringa neatkarības.
Nav iebildumu pret principu, ka ar VES ekspluatācijas kontroli saistītās izmaksas sedz elektroenerģijas ražotājs.
Tomēr fakts, ka operators finansē monitoringu, nedrīkst nozīmēt, ka operators pats veic vai pēc saviem ieskatiem organizē atbilstības mērījumus, pats izvēlas to veikšanas nosacījumus un pēc tam pats sagatavo rezultātus, uz kuru pamata tiek vērtēta viņa paša darbības atbilstība.
Īpaši būtiski tas ir trokšņa gadījumā, jo mērījumu rezultātu var būtiski ietekmēt mērījuma vieta un laiks, meteoroloģiskie apstākļi, VES darbības režīms un jauda, konkrētajā laikā darbojošos VES skaits un citi apstākļi.
Tādēļ neatkarībai jāattiecas ne tikai uz pašu mērierīci vai laboratorijas akreditāciju, bet arī uz mērījuma metodoloģijas ievērošanu un faktiskās situācijas dokumentēšanu.
Līdzīga problēma pastāv arī attiecībā uz citiem noteikumu projektā paredzētajiem monitoringa un atskaišu pienākumiem.
23. un 28. punkts paredz, ka pats elektroenerģijas ražotājs Valsts vides dienestam iesniedz atskaites un statistiku par VES darbības apturēšanu.
Šāds risinājums var būt administratīvi pamatots, taču tam jābūt savienotam ar iespēju kompetentajām institūcijām pārbaudīt operatora iesniegto informāciju pret pilnajiem izejas datiem.
Pretējā gadījumā būtiska VES ekspluatācijas uzraudzības daļa balstās uz paša uzraugāmā operatora sagatavoto informāciju.
Priekšlikums
Papildināt 11. punktu, skaidri nosakot, ka VES trokšņa atbilstības monitoringa mērījumus veic attiecīgajā jomā akreditēta laboratorija.
Vienlaikus noteikt, ka:
– mērījumu veicējam jābūt profesionāli neatkarīgam no elektroenerģijas ražotāja un mērījuma rezultāta;
– elektroenerģijas ražotājs sedz monitoringa izmaksas, bet nevar ietekmēt mērījumu rezultātu, metodoloģiju vai mērījumu veikšanas apstākļu dokumentēšanu;
– mērījuma vietu, kā jau paredzēts 11. punktā, saskaņo Veselības inspekcija un Valsts vides dienests;
– mērījumu dokumentācijā obligāti fiksē meteoroloģiskos apstākļus, VES darbības režīmu un faktisko jaudu, darbojošos un apturēto VES skaitu un citus apstākļus, kas var būtiski ietekmēt rezultātu;
– Valsts vides dienestam un Veselības inspekcijai ir pieejami ne tikai operatora sagatavotie kopsavilkumi, bet arī mērījumu protokoli un to pamatā esošie dati;
– kompetentajām institūcijām ir tiesības pieprasīt atkārtotus vai ārpuskārtas neatkarīgus mērījumus, ja rodas pamatotas šaubas par monitoringa reprezentativitāti vai atbilstību faktiskajiem ekspluatācijas apstākļiem.
Attiecībā uz 23., 27. un 28. punktā paredzētajām automātiskajām sistēmām un operatora sagatavotajām atskaitēm nepieciešams nodrošināt kompetento institūciju iespēju pārbaudīt iesniegtās atskaites pret sistēmu pilnajiem izejas datiem.
Pamatojums
VES ekspluatācijas monitoringa mērķis ir objektīvi pārbaudīt, vai operators ievēro normatīvajā aktā noteiktās prasības.
Tādēļ mērījumu ticamībai un pārbaudāmībai jābūt nodrošinātai neatkarīgi no tā, kura persona sedz mērījumu izmaksas.
Pašreizējā redakcijā rodas grūti pamatojama atšķirība: ja mērījumu organizē iedzīvotājs, 13. punkts skaidri prasa neatkarīgu, attiecīgajā jomā akreditētu laboratoriju, bet operatora obligātajam monitoringam 11. punktā šāda prasība nav skaidri noteikta.
Manā ieskatā valsts noteiktā regulārā ekspluatācijas monitoringa pierādījumu kvalitātei nevajadzētu būt zemākai par to pierādījumu kvalitāti, kas tiek prasīta iedzīvotājam, kurš par saviem līdzekļiem mēģina pierādīt iespējamu VES radītā trokšņa problēmu.
11.08.2026. 20:55
26-TA-1439/40
Evija Birkmane
Iebildums par pielikuma 1.–3. punktu – zemas frekvences trokšņa aprēķinā izmantotās ēkas fasādes skaņas izolācijas standartvērtības var neatspoguļot konkrētās dzīvojamās ēkas faktisko aizsardzību
Situācijas analīze
Iebilstu pret pielikumā paredzēto kārtību, ciktāl zemas frekvences trokšņa līmeņa noteikšanā dzīvojamās telpās pēc noklusējuma tiek izmantotas tabulā noteiktas ēkas fasādes skaņas izolācijas vērtības, bet konkrētās ēkas faktiskā fasādes skaņas izolācija tiek ņemta vērā tikai tad, ja mērījumu ceļā šādi dati jau ir iegūti.
Pielikuma 1. punktā paredzētajā aprēķinā viens no būtiskajiem parametriem ir ΔLσ – ēkas fasādes skaņas izolācijas līmenis.
Savukārt pielikuma 3. punkts paredz, ka tikai tad, ja mērījumu ceļā ir iegūti dati par faktisko troksnim visvairāk pakļautās fasādes skaņas izolācijas līmeni, pielikuma 2. punktā norādītās standartvērtības aizvieto ar mērījumos iegūtajām vērtībām.
Tādējādi aprēķinātais zemas frekvences trokšņa līmenis dzīvojamās telpās var būt būtiski atkarīgs nevis no konkrētās ēkas faktiskajām īpašībām, bet no normatīvajā aprēķina modelī pieņemtās fasādes skaņas izolācijas.
Tas ir īpaši būtiski Latvijas lauku teritorijās, kur VES tuvumā var atrasties ļoti dažāda vecuma un konstrukcijas dzīvojamās ēkas – tostarp vecākas koka dzīvojamās mājas, mūra ēkas, dažādos laikos pārbūvētas ēkas un ēkas ar atšķirīgiem logiem, durvīm un fasāžu konstrukcijām.
Nav pamata automātiski pieņemt, ka visu šo ēku faktiskā zemas frekvences skaņas izolācija atbilst vienai standartizētai aprēķina vērtību kopai.
Šim pieņēmumam ir tieša ietekme uz cilvēku aizsardzības līmeni.
7. punktā zemas frekvences trokšņa robežlielums tiek noteikts novērtēšanas vietā, proti, dzīvojamo un citu aizsargājamo ēku telpās.
Tādēļ ēkas fasādes izolācijas parametrs nav tikai tehniska aprēķina detaļa. Tas tieši ietekmē aprēķinu par to, vai konkrētajā dzīvojamajā telpā paredzētā VES ietekme atbildīs noteiktajam robežlielumam.
Ja aprēķinā tiek pieņemta labāka fasādes skaņas izolācija nekā konkrētajai ēkai faktiski piemīt, aprēķinātais iekštelpu zemas frekvences trokšņa līmenis var tikt novērtēts zemāks par faktisko.
Nav skaidrs arī, uz kādu Latvijas dzīvojamo ēku fondu pielikuma 2. punktā noteiktās fasādes izolācijas vērtības ir balstītas.
Lūdzu anotācijā vai noteikumu projekta pamatojošajos materiālos norādīt:
– no kāda pētījuma, standarta vai cita avota iegūtas pielikuma 2. punktā izmantotās fasādes skaņas izolācijas vērtības;
– kāda tipa un vecuma ēkām šīs vērtības ir reprezentatīvas;
– vai ir izvērtēta šo vērtību piemērotība Latvijas lauku dzīvojamajām ēkām un viensētām;
– vai izvērtētas vecākas koka dzīvojamās ēkas;
– kā tiek nodrošināts piesardzības princips situācijā, kad konkrētās ēkas faktiskā fasādes skaņas izolācija nav zināma.
Priekšlikums
Papildināt pielikuma metodiku, nosakot, ka gadījumos, kad konkrētās novērtēšanas vietas fasādes faktiskā skaņas izolācija nav zināma, aprēķinā izmanto konservatīvu jeb cilvēka aizsardzībai nelabvēlīgāko pamatoti iespējamo fasādes skaņas izolācijas vērtību.
Ja sākotnējais aprēķins liecina, ka zemas frekvences trokšņa līmenis novērtēšanas vietā tuvojas noteiktajam robežlielumam un aprēķina rezultātu būtiski ietekmē pieņemtā fasādes skaņas izolācija, pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas jāveic konkrētās troksnim visvairāk pakļautās fasādes faktiskās skaņas izolācijas mērījumi.
Tāpat faktiskās fasādes izolācijas mērījumi jāveic, ja pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas tiek saņemta pamatota sūdzība par zemas frekvences troksni un pastāv iespēja, ka standartizētā fasādes izolācijas vērtība neatspoguļo konkrētās ēkas faktiskās īpašības.
Mērījumu izmaksas šādos gadījumos sedz elektroenerģijas ražotājs.
Vienlaikus pielikumā vai anotācijā nepieciešams skaidri norādīt pielikuma 2. punktā izmantoto fasādes skaņas izolācijas vērtību zinātnisko un tehnisko pamatojumu un ēku tipus, kuriem tās uzskatāmas par reprezentatīvām.
Pamatojums
Zemas frekvences trokšņa robežlielums noteikts cilvēku aizsardzībai dzīvojamās telpās, nevis teorētiskai standartētas ēkas aizsardzībai.
Tādēļ aprēķina metodikai jāspēj pietiekami konservatīvi novērtēt arī tās dzīvojamās ēkas, kuru skaņas izolācija ir sliktāka par standartizētajā modelī pieņemto.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā VES projekts pēc aprēķina atbilst zemas frekvences trokšņa prasībām tikai tādēļ, ka modelī izmantota labāka ēkas fasādes skaņas izolācija nekā konkrētajai dzīvojamajai ēkai faktiski piemīt.
Manā ieskatā šāds risks nav pieļaujams regulējumā, kura mērķis ir nodrošināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju.
Situācijas analīze
Iebilstu pret pielikumā paredzēto kārtību, ciktāl zemas frekvences trokšņa līmeņa noteikšanā dzīvojamās telpās pēc noklusējuma tiek izmantotas tabulā noteiktas ēkas fasādes skaņas izolācijas vērtības, bet konkrētās ēkas faktiskā fasādes skaņas izolācija tiek ņemta vērā tikai tad, ja mērījumu ceļā šādi dati jau ir iegūti.
Pielikuma 1. punktā paredzētajā aprēķinā viens no būtiskajiem parametriem ir ΔLσ – ēkas fasādes skaņas izolācijas līmenis.
Savukārt pielikuma 3. punkts paredz, ka tikai tad, ja mērījumu ceļā ir iegūti dati par faktisko troksnim visvairāk pakļautās fasādes skaņas izolācijas līmeni, pielikuma 2. punktā norādītās standartvērtības aizvieto ar mērījumos iegūtajām vērtībām.
Tādējādi aprēķinātais zemas frekvences trokšņa līmenis dzīvojamās telpās var būt būtiski atkarīgs nevis no konkrētās ēkas faktiskajām īpašībām, bet no normatīvajā aprēķina modelī pieņemtās fasādes skaņas izolācijas.
Tas ir īpaši būtiski Latvijas lauku teritorijās, kur VES tuvumā var atrasties ļoti dažāda vecuma un konstrukcijas dzīvojamās ēkas – tostarp vecākas koka dzīvojamās mājas, mūra ēkas, dažādos laikos pārbūvētas ēkas un ēkas ar atšķirīgiem logiem, durvīm un fasāžu konstrukcijām.
Nav pamata automātiski pieņemt, ka visu šo ēku faktiskā zemas frekvences skaņas izolācija atbilst vienai standartizētai aprēķina vērtību kopai.
Šim pieņēmumam ir tieša ietekme uz cilvēku aizsardzības līmeni.
7. punktā zemas frekvences trokšņa robežlielums tiek noteikts novērtēšanas vietā, proti, dzīvojamo un citu aizsargājamo ēku telpās.
Tādēļ ēkas fasādes izolācijas parametrs nav tikai tehniska aprēķina detaļa. Tas tieši ietekmē aprēķinu par to, vai konkrētajā dzīvojamajā telpā paredzētā VES ietekme atbildīs noteiktajam robežlielumam.
Ja aprēķinā tiek pieņemta labāka fasādes skaņas izolācija nekā konkrētajai ēkai faktiski piemīt, aprēķinātais iekštelpu zemas frekvences trokšņa līmenis var tikt novērtēts zemāks par faktisko.
Nav skaidrs arī, uz kādu Latvijas dzīvojamo ēku fondu pielikuma 2. punktā noteiktās fasādes izolācijas vērtības ir balstītas.
Lūdzu anotācijā vai noteikumu projekta pamatojošajos materiālos norādīt:
– no kāda pētījuma, standarta vai cita avota iegūtas pielikuma 2. punktā izmantotās fasādes skaņas izolācijas vērtības;
– kāda tipa un vecuma ēkām šīs vērtības ir reprezentatīvas;
– vai ir izvērtēta šo vērtību piemērotība Latvijas lauku dzīvojamajām ēkām un viensētām;
– vai izvērtētas vecākas koka dzīvojamās ēkas;
– kā tiek nodrošināts piesardzības princips situācijā, kad konkrētās ēkas faktiskā fasādes skaņas izolācija nav zināma.
Priekšlikums
Papildināt pielikuma metodiku, nosakot, ka gadījumos, kad konkrētās novērtēšanas vietas fasādes faktiskā skaņas izolācija nav zināma, aprēķinā izmanto konservatīvu jeb cilvēka aizsardzībai nelabvēlīgāko pamatoti iespējamo fasādes skaņas izolācijas vērtību.
Ja sākotnējais aprēķins liecina, ka zemas frekvences trokšņa līmenis novērtēšanas vietā tuvojas noteiktajam robežlielumam un aprēķina rezultātu būtiski ietekmē pieņemtā fasādes skaņas izolācija, pirms VES ekspluatācijas uzsākšanas jāveic konkrētās troksnim visvairāk pakļautās fasādes faktiskās skaņas izolācijas mērījumi.
Tāpat faktiskās fasādes izolācijas mērījumi jāveic, ja pēc VES ekspluatācijas uzsākšanas tiek saņemta pamatota sūdzība par zemas frekvences troksni un pastāv iespēja, ka standartizētā fasādes izolācijas vērtība neatspoguļo konkrētās ēkas faktiskās īpašības.
Mērījumu izmaksas šādos gadījumos sedz elektroenerģijas ražotājs.
Vienlaikus pielikumā vai anotācijā nepieciešams skaidri norādīt pielikuma 2. punktā izmantoto fasādes skaņas izolācijas vērtību zinātnisko un tehnisko pamatojumu un ēku tipus, kuriem tās uzskatāmas par reprezentatīvām.
Pamatojums
Zemas frekvences trokšņa robežlielums noteikts cilvēku aizsardzībai dzīvojamās telpās, nevis teorētiskai standartētas ēkas aizsardzībai.
Tādēļ aprēķina metodikai jāspēj pietiekami konservatīvi novērtēt arī tās dzīvojamās ēkas, kuru skaņas izolācija ir sliktāka par standartizētajā modelī pieņemto.
Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kurā VES projekts pēc aprēķina atbilst zemas frekvences trokšņa prasībām tikai tādēļ, ka modelī izmantota labāka ēkas fasādes skaņas izolācija nekā konkrētajai dzīvojamajai ēkai faktiski piemīt.
Manā ieskatā šāds risks nav pieļaujams regulējumā, kura mērķis ir nodrošināt cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei drošu VES ekspluatāciju.
11.08.2026. 20:58
26-TA-1439/41
Evija Birkmane
Iebildums par pielikuma 1. punktu – nepieciešams pamatot rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota modeļa piemērojamību un nodrošināt konservatīvu novērtējumu sarežģīta reljefa apstākļos
Situācijas analīze
Pielikuma 1. punktā zemas frekvences trokšņa aprēķina formulā skaņas izplatīšanās attāluma noteikšanai tiek izmantots VES torņa augstums un horizontālais attālums no VES pamata līdz novērtēšanas vietai.
Starptautiskajā VES trokšņa modelēšanas praksē VES patiešām tiek vienkāršoti modelēta kā punktveida skaņas avots rotora centra jeb rumbas augstumā, lai gan faktiskā aerodinamiskā trokšņa emisija rodas dažādās rotora diska vietās.
Tādēļ neiebilstu pret šāda modeļa izmantošanu kā aprēķina pamatprincipu.
Tomēr nepieciešams izvērtēt un skaidri noteikt šā vienkāršojuma piemērošanas robežas.
ISO 9613-2:2024 pielikumā par VES trokšņa aprēķināšanu ir norādīts, ka sarežģīta reljefa un skaņas aizseguma situācijās jāievēro piesardzība, piemērojot barjeru radīto skaņas vājinājumu. Paaugstināta reljefa gadījumā var būt nepieciešams ņemt vērā skaņas avota augstumu, kas ir lielāks par rumbas augstumu, piemēram, VES lāpstiņas gala augstumu, un/vai ierobežot aprēķinā piemērojamo aizseguma efektu.
Tas ir būtiski arī Latvijas apstākļos, jo VES ne vienmēr tiek izvietotas līdzenā un atklātā teritorijā. Starp VES un dzīvojamo ēku var atrasties pauguri, reljefa paaugstinājumi, mežs vai citi elementi, kas ietekmē skaņas izplatīšanos.
Mūsdienu lieljaudas VES rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk, līdz ar to skaņas emisijas zona vertikāli aptver ļoti lielu telpu virs un zem rumbas augstuma.
Tādēļ aprēķina metodikai jānodrošina, ka rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota vienkāršojums konkrētajos apstākļos nerada nepamatoti optimistisku prognozi.
Priekšlikums
Lūdzu pielikumā vai anotācijā skaidri norādīt:
– uz kādu starptautiski atzītu metodiku vai standartu balstīta pielikuma 1. punktā izmantotā skaņas izplatīšanās aprēķina metode;
– vai rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota pieņēmums ir paredzēts piemērošanai bez papildu korekcijām arī sarežģīta reljefa apstākļos;
– kā metodikā tiek ņemta vērā situācija, kad starp VES un novērtēšanas vietu atrodas reljefa paaugstinājums;
– kā tiek nodrošināts, ka reljefa vai cita aizseguma radītais skaņas vājinājums netiek pārvērtēts;
– kādos gadījumos nepieciešams izmantot detalizētāku skaņas izplatīšanās modeli vai konservatīvāku skaņas avota augstuma pieņēmumu.
Papildināt metodiku ar nosacījumu, ka gadījumos, kad reljefs, VES izmēri vai citi apstākļi var būtiski ietekmēt vienkāršotā punktveida avota modeļa precizitāti, izmantojama detalizētāka aprēķina metode vai konservatīvākais pamatotais aprēķina scenārijs.
Pamatojums
Vienkāršotas aprēķina metodes izmantošana normatīvajā regulējumā ir pamatota tikai tad, ja ir skaidri noteiktas tās piemērošanas robežas un nodrošināts, ka vienkāršojums neizraisa cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgu trokšņa līmeņa nenovērtēšanu.
Īpaši būtiski tas ir mūsdienu VES gadījumā, kur rotora diametrs ir ļoti liels un faktiskā skaņas emisija rodas plašā rotora diska laukumā, nevis fiziski vienā punktā rumbas augstumā.
Tādēļ lūdzu metodikā skaidri noteikt, kā tiek nodrošināts konservatīvs zemas frekvences trokšņa novērtējums arī sarežģīta reljefa un citu nestandarta skaņas izplatīšanās apstākļu gadījumos.
Situācijas analīze
Pielikuma 1. punktā zemas frekvences trokšņa aprēķina formulā skaņas izplatīšanās attāluma noteikšanai tiek izmantots VES torņa augstums un horizontālais attālums no VES pamata līdz novērtēšanas vietai.
Starptautiskajā VES trokšņa modelēšanas praksē VES patiešām tiek vienkāršoti modelēta kā punktveida skaņas avots rotora centra jeb rumbas augstumā, lai gan faktiskā aerodinamiskā trokšņa emisija rodas dažādās rotora diska vietās.
Tādēļ neiebilstu pret šāda modeļa izmantošanu kā aprēķina pamatprincipu.
Tomēr nepieciešams izvērtēt un skaidri noteikt šā vienkāršojuma piemērošanas robežas.
ISO 9613-2:2024 pielikumā par VES trokšņa aprēķināšanu ir norādīts, ka sarežģīta reljefa un skaņas aizseguma situācijās jāievēro piesardzība, piemērojot barjeru radīto skaņas vājinājumu. Paaugstināta reljefa gadījumā var būt nepieciešams ņemt vērā skaņas avota augstumu, kas ir lielāks par rumbas augstumu, piemēram, VES lāpstiņas gala augstumu, un/vai ierobežot aprēķinā piemērojamo aizseguma efektu.
Tas ir būtiski arī Latvijas apstākļos, jo VES ne vienmēr tiek izvietotas līdzenā un atklātā teritorijā. Starp VES un dzīvojamo ēku var atrasties pauguri, reljefa paaugstinājumi, mežs vai citi elementi, kas ietekmē skaņas izplatīšanos.
Mūsdienu lieljaudas VES rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk, līdz ar to skaņas emisijas zona vertikāli aptver ļoti lielu telpu virs un zem rumbas augstuma.
Tādēļ aprēķina metodikai jānodrošina, ka rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota vienkāršojums konkrētajos apstākļos nerada nepamatoti optimistisku prognozi.
Priekšlikums
Lūdzu pielikumā vai anotācijā skaidri norādīt:
– uz kādu starptautiski atzītu metodiku vai standartu balstīta pielikuma 1. punktā izmantotā skaņas izplatīšanās aprēķina metode;
– vai rumbas augstumā izvietota punktveida skaņas avota pieņēmums ir paredzēts piemērošanai bez papildu korekcijām arī sarežģīta reljefa apstākļos;
– kā metodikā tiek ņemta vērā situācija, kad starp VES un novērtēšanas vietu atrodas reljefa paaugstinājums;
– kā tiek nodrošināts, ka reljefa vai cita aizseguma radītais skaņas vājinājums netiek pārvērtēts;
– kādos gadījumos nepieciešams izmantot detalizētāku skaņas izplatīšanās modeli vai konservatīvāku skaņas avota augstuma pieņēmumu.
Papildināt metodiku ar nosacījumu, ka gadījumos, kad reljefs, VES izmēri vai citi apstākļi var būtiski ietekmēt vienkāršotā punktveida avota modeļa precizitāti, izmantojama detalizētāka aprēķina metode vai konservatīvākais pamatotais aprēķina scenārijs.
Pamatojums
Vienkāršotas aprēķina metodes izmantošana normatīvajā regulējumā ir pamatota tikai tad, ja ir skaidri noteiktas tās piemērošanas robežas un nodrošināts, ka vienkāršojums neizraisa cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgu trokšņa līmeņa nenovērtēšanu.
Īpaši būtiski tas ir mūsdienu VES gadījumā, kur rotora diametrs ir ļoti liels un faktiskā skaņas emisija rodas plašā rotora diska laukumā, nevis fiziski vienā punktā rumbas augstumā.
Tādēļ lūdzu metodikā skaidri noteikt, kā tiek nodrošināts konservatīvs zemas frekvences trokšņa novērtējums arī sarežģīta reljefa un citu nestandarta skaņas izplatīšanās apstākļu gadījumos.
11.08.2026. 20:59
26-TA-1439/42
Evija Birkmane
Iebildums par pielikuma 1. punktu – nepieciešams skaidri un vienoti noteikt, no kuras VES daļas tiek noteikts attālums līdz novērtēšanas vietai
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka pielikuma 1. punktā zemas frekvences trokšņa aprēķinā attālums tiek definēts kā attālums no VES pamata līdz novērtēšanas vietai, nepaskaidrojot šādas attāluma noteikšanas pieejas sasaisti ar VES faktisko telpisko apjomu un citos normatīvajos aktos izmantotajām VES robežas un attāluma noteikšanas metodēm.
Latvijas normatīvajā regulējumā dažādiem ar VES saistītiem jautājumiem jau tiek izmantotas attāluma noteikšanas metodes, kuru atskaites punkts ir VES tornis.
Ministru kabineta noteikumu Nr. 240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” 163.2. punkts nosaka minimālo 800 metru attālumu no tuvākās plānotās VES un vēja parka robežas līdz dzīvojamām un publiskām ēkām, savukārt 163.5. punkts nosaka, ka vēja parka robežu nosaka no malējās VES torņa.
Arī Ministru kabineta noteikumos Nr. 577 “Vēja elektrostaciju maksājumu kārtība vietējās kopienas attīstībai” mājsaimniecības tiesības saņemt maksājumu tiek noteiktas divu kilometru rādiusā no VES robežas, un šo noteikumu 6. punkts paredz, ka VES robežu nosaka no VES torņa projekcijas horizontālā plaknē.
Vienlaikus VES nav tikai tornis vai tā pamats.
Mūsdienu lieljaudas VES rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk. Piemēram, VES ar 175 metru rotora diametru lāpstiņas gals horizontālā projekcijā var atrasties aptuveni 87,5 metrus no torņa ass.
Tādēļ atkarībā no izvēlētā atskaites punkta attālums starp cilvēka dzīvesvietu un VES faktisko konstrukciju var atšķirties par vairākiem desmitiem metru.
Manā ieskatā normatīvajā regulējumā nepieciešams skaidri nošķirt vismaz trīs dažādus jēdzienus:
– attālums līdz VES torņa asij vai torņa projekcijai;
– attālums līdz VES konstrukcijas ārējai robežai, ņemot vērā rotora lāpstiņas gala projekciju;
– akustiskais attālums līdz modelētajam skaņas avotam.
Šie attālumi nav viens un tas pats un tiem var būt atšķirīgs fiziskais un juridiskais pamatojums.
Ja zemas frekvences trokšņa aprēķina metodikā par atskaites punktu tiek izmantots VES pamats vai torņa ass, nepieciešams skaidri pamatot, kādēļ tieši šāds atskaites punkts ir akustiski korekts un kā tas sasaistās ar formulā izmantoto skaņas avota augstumu.
Savukārt gadījumos, kad attālums tiek izmantots nevis skaņas izplatīšanās matemātiskam aprēķinam, bet cilvēku aizsardzības, drošības zonas, kompensācijas vai cita tiesiskā sliekšņa noteikšanai, nepieciešams pamatot, kādēļ VES robeža tiek identificēta tikai ar torni, neņemot vērā rotora aizņemto telpu.
Priekšlikums
Lūdzu noteikumu projektā un tā pielikumā konsekventi definēt izmantotos attāluma jēdzienus un katrā gadījumā nepārprotami norādīt:
– no kura VES punkta attālums tiek mērīts;
– līdz kuram novērtēšanas vietas punktam tas tiek mērīts;
– vai tiek izmantots horizontālais attālums vai faktiskais telpiskais attālums līdz modelētajam skaņas avotam;
– kāds ir konkrētās attāluma noteikšanas metodes tehniskais vai zinātniskais pamatojums.
Attiecībā uz zemas frekvences trokšņa aprēķinu nepieciešams skaidri pamatot, kādēļ pielikumā izmantotais attālums no VES pamata kopā ar skaņas avota augstuma parametru nodrošina korektu faktiskā skaņas izplatīšanās ceļa novērtējumu arī mūsdienu VES ar ļoti lielu rotora diametru.
Vienlaikus lūdzu izvērtēt nepieciešamību VES ekspluatācijas regulējumā ieviest vienotu VES fiziskās robežas definīciju, nošķirot to no akustiskajos aprēķinos izmantotā modelētā skaņas avota punkta.
Pamatojums
Mūsdienu VES ir telpiski ļoti liela būve, un torņa atrašanās vieta pati par sevi neatspoguļo visu VES konstrukcijas aizņemto telpu.
VES ar 175 metru rotora diametru starp torņa asi un lāpstiņas gala projekciju ir aptuveni 87,5 metri. Tādēļ normatīvajā regulējumā izmantotā atskaites punkta izvēle var būtiski ietekmēt gan aprēķināto attālumu, gan personas atrašanos vai neatrašanos konkrētā noteiktā attāluma zonā.
Vienlaikus akustiskajā modelēšanā var būt pamatoti izmantot modelētu punktveida skaņas avotu rumbas augstumā. Šādā gadījumā tas jādefinē kā konkrēts akustiskā aprēķina pieņēmums, nevis jāsajauc ar VES fiziskās robežas jēdzienu.
Šeit saskatu arī plašāku konceptuālu problēmu – Latvijas VES regulējumā nav vienotas un nepārprotamas izpratnes par to, kas ir “VES robeža”.
VES vienlaikus ir tornis, rotors ar lāpstiņām un citas ar tās darbību funkcionāli saistītas konstrukcijas, taču, nosakot attālumus, dažādos regulējuma mērķos par atskaites punktu tiek izmantots tornis vai tā projekcija. Tas rada situāciju, kurā VES faktiskā konstrukcija var atrasties būtiski tuvāk dzīvojamai ēkai vai citam objektam nekā normatīvajā regulējumā norādītais attālums.
Tādēļ jautājums nav tikai par pielikuma formulā izmantoto parametru. Nepieciešams konceptuāli un vienoti definēt, kur atrodas VES robeža un kādos gadījumos attālums nosakāms no torņa, kādos – no rotora ārējās robežas, bet kādos – no akustiskā modeļa skaņas avota punkta.
Ja dažādiem regulējuma mērķiem nepieciešami atšķirīgi atskaites punkti, tas ir iespējams, taču katram no tiem jābūt skaidri definētam un tehniski vai juridiski pamatotam.
Pretējā gadījumā viens un tas pats formulējums “attālums no VES” var faktiski nozīmēt atšķirīgus attālumus atkarībā no konkrētā normatīvā akta vai metodikas, lai gan runa ir par vienu un to pašu fizisko būvi.
Manā ieskatā šāda nekonsekvence nav pieļaujama regulējumā, kur attālums no VES tiek izmantots gan cilvēku veselības un drošības aizsardzībai, gan ietekmes novērtēšanai, gan citu personu tiesību noteikšanai.
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka pielikuma 1. punktā zemas frekvences trokšņa aprēķinā attālums tiek definēts kā attālums no VES pamata līdz novērtēšanas vietai, nepaskaidrojot šādas attāluma noteikšanas pieejas sasaisti ar VES faktisko telpisko apjomu un citos normatīvajos aktos izmantotajām VES robežas un attāluma noteikšanas metodēm.
Latvijas normatīvajā regulējumā dažādiem ar VES saistītiem jautājumiem jau tiek izmantotas attāluma noteikšanas metodes, kuru atskaites punkts ir VES tornis.
Ministru kabineta noteikumu Nr. 240 “Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi” 163.2. punkts nosaka minimālo 800 metru attālumu no tuvākās plānotās VES un vēja parka robežas līdz dzīvojamām un publiskām ēkām, savukārt 163.5. punkts nosaka, ka vēja parka robežu nosaka no malējās VES torņa.
Arī Ministru kabineta noteikumos Nr. 577 “Vēja elektrostaciju maksājumu kārtība vietējās kopienas attīstībai” mājsaimniecības tiesības saņemt maksājumu tiek noteiktas divu kilometru rādiusā no VES robežas, un šo noteikumu 6. punkts paredz, ka VES robežu nosaka no VES torņa projekcijas horizontālā plaknē.
Vienlaikus VES nav tikai tornis vai tā pamats.
Mūsdienu lieljaudas VES rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk. Piemēram, VES ar 175 metru rotora diametru lāpstiņas gals horizontālā projekcijā var atrasties aptuveni 87,5 metrus no torņa ass.
Tādēļ atkarībā no izvēlētā atskaites punkta attālums starp cilvēka dzīvesvietu un VES faktisko konstrukciju var atšķirties par vairākiem desmitiem metru.
Manā ieskatā normatīvajā regulējumā nepieciešams skaidri nošķirt vismaz trīs dažādus jēdzienus:
– attālums līdz VES torņa asij vai torņa projekcijai;
– attālums līdz VES konstrukcijas ārējai robežai, ņemot vērā rotora lāpstiņas gala projekciju;
– akustiskais attālums līdz modelētajam skaņas avotam.
Šie attālumi nav viens un tas pats un tiem var būt atšķirīgs fiziskais un juridiskais pamatojums.
Ja zemas frekvences trokšņa aprēķina metodikā par atskaites punktu tiek izmantots VES pamats vai torņa ass, nepieciešams skaidri pamatot, kādēļ tieši šāds atskaites punkts ir akustiski korekts un kā tas sasaistās ar formulā izmantoto skaņas avota augstumu.
Savukārt gadījumos, kad attālums tiek izmantots nevis skaņas izplatīšanās matemātiskam aprēķinam, bet cilvēku aizsardzības, drošības zonas, kompensācijas vai cita tiesiskā sliekšņa noteikšanai, nepieciešams pamatot, kādēļ VES robeža tiek identificēta tikai ar torni, neņemot vērā rotora aizņemto telpu.
Priekšlikums
Lūdzu noteikumu projektā un tā pielikumā konsekventi definēt izmantotos attāluma jēdzienus un katrā gadījumā nepārprotami norādīt:
– no kura VES punkta attālums tiek mērīts;
– līdz kuram novērtēšanas vietas punktam tas tiek mērīts;
– vai tiek izmantots horizontālais attālums vai faktiskais telpiskais attālums līdz modelētajam skaņas avotam;
– kāds ir konkrētās attāluma noteikšanas metodes tehniskais vai zinātniskais pamatojums.
Attiecībā uz zemas frekvences trokšņa aprēķinu nepieciešams skaidri pamatot, kādēļ pielikumā izmantotais attālums no VES pamata kopā ar skaņas avota augstuma parametru nodrošina korektu faktiskā skaņas izplatīšanās ceļa novērtējumu arī mūsdienu VES ar ļoti lielu rotora diametru.
Vienlaikus lūdzu izvērtēt nepieciešamību VES ekspluatācijas regulējumā ieviest vienotu VES fiziskās robežas definīciju, nošķirot to no akustiskajos aprēķinos izmantotā modelētā skaņas avota punkta.
Pamatojums
Mūsdienu VES ir telpiski ļoti liela būve, un torņa atrašanās vieta pati par sevi neatspoguļo visu VES konstrukcijas aizņemto telpu.
VES ar 175 metru rotora diametru starp torņa asi un lāpstiņas gala projekciju ir aptuveni 87,5 metri. Tādēļ normatīvajā regulējumā izmantotā atskaites punkta izvēle var būtiski ietekmēt gan aprēķināto attālumu, gan personas atrašanos vai neatrašanos konkrētā noteiktā attāluma zonā.
Vienlaikus akustiskajā modelēšanā var būt pamatoti izmantot modelētu punktveida skaņas avotu rumbas augstumā. Šādā gadījumā tas jādefinē kā konkrēts akustiskā aprēķina pieņēmums, nevis jāsajauc ar VES fiziskās robežas jēdzienu.
Šeit saskatu arī plašāku konceptuālu problēmu – Latvijas VES regulējumā nav vienotas un nepārprotamas izpratnes par to, kas ir “VES robeža”.
VES vienlaikus ir tornis, rotors ar lāpstiņām un citas ar tās darbību funkcionāli saistītas konstrukcijas, taču, nosakot attālumus, dažādos regulējuma mērķos par atskaites punktu tiek izmantots tornis vai tā projekcija. Tas rada situāciju, kurā VES faktiskā konstrukcija var atrasties būtiski tuvāk dzīvojamai ēkai vai citam objektam nekā normatīvajā regulējumā norādītais attālums.
Tādēļ jautājums nav tikai par pielikuma formulā izmantoto parametru. Nepieciešams konceptuāli un vienoti definēt, kur atrodas VES robeža un kādos gadījumos attālums nosakāms no torņa, kādos – no rotora ārējās robežas, bet kādos – no akustiskā modeļa skaņas avota punkta.
Ja dažādiem regulējuma mērķiem nepieciešami atšķirīgi atskaites punkti, tas ir iespējams, taču katram no tiem jābūt skaidri definētam un tehniski vai juridiski pamatotam.
Pretējā gadījumā viens un tas pats formulējums “attālums no VES” var faktiski nozīmēt atšķirīgus attālumus atkarībā no konkrētā normatīvā akta vai metodikas, lai gan runa ir par vienu un to pašu fizisko būvi.
Manā ieskatā šāda nekonsekvence nav pieļaujama regulējumā, kur attālums no VES tiek izmantots gan cilvēku veselības un drošības aizsardzībai, gan ietekmes novērtēšanai, gan citu personu tiesību noteikšanai.
11.08.2026. 21:04
26-TA-1439/43
Evija Birkmane
Iebildums par pielikuma 1.–2. punktu – nav norādīts atmosfēras absorbcijas un zemes virsmas korekcijas koeficientu zinātniskais pamatojums un piemērojamība Latvijas apstākļiem
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka pielikuma 1. un 2. punktā zemas frekvences trokšņa aprēķinam noteikti atmosfēras absorbcijas un zemes virsmas apstākļu korekcijas koeficienti, taču noteikumu projektā un pašā aprēķina metodikā nav skaidrots šo koeficientu avots, to noteikšanas apstākļi un piemērojamība Latvijas klimatiskajiem un teritorijas apstākļiem.
Pielikuma 1. punkta formulā zemas frekvences skaņas spiediena līmeni ietekmē gan zemes virsmas apstākļu radītā korekcija ΔLgLF, gan atmosfēras izraisītā absorbcija ΔLα.
Savukārt pielikuma 2. punktā šiem aprēķiniem noteiktas konkrētas koeficientu vērtības dažādās frekvenču joslās.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– no kāda pētījuma, standarta vai ārvalstu normatīvā regulējuma šīs vērtības iegūtas;
– pie kādas gaisa temperatūras un relatīvā mitruma noteikti atmosfēras absorbcijas koeficienti;
– kādi skaņas izplatīšanās un meteoroloģiskie apstākļi pieņemti aprēķinā;
– kādi zemes virsmas apstākļi ir pamatā ΔLgLF vērtībām;
– vai izvērtēta šo koeficientu piemērotība Latvijas klimatiskajiem un teritorijas apstākļiem;
– vai aprēķins raksturo cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgus jeb skaņas izplatībai labvēlīgus apstākļus.
Pielikumā izmantotā aprēķina pieeja un koeficienti pēc būtības atbilst Dānijā izmantotajai zemas frekvences VES trokšņa aprēķina metodikai.
Dānijas metodikas pamatojošajos materiālos ir norādīts, ka atmosfēras absorbcijas koeficienti noteikti pie 10 °C gaisa temperatūras un 80 % relatīvā mitruma, savukārt trokšņa izplatīšanās aprēķins paredz skaņas izplatībai labvēlīgus meteoroloģiskos apstākļus.
Šāda informācija ir būtiska, jo koeficienti nav tikai matemātiskas konstantes – tie raksturo konkrētus fiziskus pieņēmumus par vidi, kurā skaņa izplatās.
Latvijas noteikumu projektā šie pieņēmumi nav izskaidroti.
Ja Latvijas regulējumā tiek pārņemta citā valstī izstrādāta metodika vai tās elementi, nepieciešams ne tikai pārņemt formulas un skaitliskās vērtības, bet arī izvērtēt un dokumentēt metodikas piemērojamību Latvijas apstākļiem.
Latvijā gada laikā būtiski mainās gaisa temperatūra, mitrums un zemes virsmas stāvoklis. Zemes virsma var būt sausa, mitra, sasalusi vai klāta ar sniegu, un VES apkārtnē var atrasties lauksaimniecības zemes, meži un cita veida teritorijas.
Tādēļ nepieciešams pamatot, vai pielikumā noteiktās konstantās vērtības visos šajos apstākļos nodrošina pietiekami konservatīvu cilvēku aizsardzības līmeni.
Īpaši būtiski ir tas, kādi meteoroloģiskie apstākļi tiek pieņemti trokšņa izplatīšanās aprēķinā.
VES radītā trokšņa ietekme dzīvesvietā nav nemainīga. To ietekmē ne tikai pašas VES darbības režīms, bet arī skaņas izplatīšanās apstākļi.
Tādēļ normatīvajā metodikā jābūt nepārprotami noteiktam, ka atbilstība trokšņa robežlielumiem tiek prognozēta tādos pamatoti iespējamos apstākļos, kuros VES radītā skaņa uz konkrēto novērtēšanas vietu izplatās vislabvēlīgāk, nevis tikai vidējos meteoroloģiskajos apstākļos.
Priekšlikums
Lūdzu pielikumā vai anotācijā skaidri norādīt:
– pielikuma 2. punktā noteikto ΔLgLF un αa koeficientu avotu;
– metodiku vai pētījumus, uz kuriem šīs vērtības balstītas;
– temperatūru, relatīvo mitrumu un citus meteoroloģiskos pieņēmumus, kuriem atbilst atmosfēras absorbcijas koeficienti;
– zemes virsmas īpašības, kurām atbilst pielikumā izmantotā zemes virsmas korekcija;
– pamatojumu tam, ka šie pieņēmumi ir piemērojami Latvijas klimatiskajos un teritorijas apstākļos;
– kā tiek nodrošināts, ka aprēķina rezultāts nepietiekami nenovērtē VES radīto zemas frekvences troksni skaņas izplatībai labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos.
Ja viena konstantu vērtību kopa nevar konservatīvi raksturot visus būtiskos Latvijas apstākļus, metodikā nepieciešams paredzēt atšķirīgus aprēķina scenārijus vai izmantot cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgāko pamatoti iespējamo scenāriju.
Pamatojums
Zemas frekvences trokšņa aprēķina rezultāts ir tieši atkarīgs no formulā izmantotajiem skaņas izplatīšanās vājinājuma parametriem.
Tādēļ normatīvajā aktā nevar aprobežoties tikai ar skaitlisku koeficientu norādīšanu, nepaskaidrojot to fizisko nozīmi, izcelsmi un piemērošanas robežas.
Tas ir īpaši būtiski, ja metodika vai tās būtiska daļa pārņemta no citas valsts regulējuma.
Citā valstī izstrādātas metodikas izmantošana pati par sevi nav problemātiska, ja ir izvērtēts un pamatots, ka tās pieņēmumi nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni arī Latvijas apstākļos.
Tādēļ lūdzu ne tikai norādīt izmantotās metodikas avotu, bet arī pamatot tās piemērojamību Latvijas klimatiskajiem, meteoroloģiskajiem un teritorijas apstākļiem.
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka pielikuma 1. un 2. punktā zemas frekvences trokšņa aprēķinam noteikti atmosfēras absorbcijas un zemes virsmas apstākļu korekcijas koeficienti, taču noteikumu projektā un pašā aprēķina metodikā nav skaidrots šo koeficientu avots, to noteikšanas apstākļi un piemērojamība Latvijas klimatiskajiem un teritorijas apstākļiem.
Pielikuma 1. punkta formulā zemas frekvences skaņas spiediena līmeni ietekmē gan zemes virsmas apstākļu radītā korekcija ΔLgLF, gan atmosfēras izraisītā absorbcija ΔLα.
Savukārt pielikuma 2. punktā šiem aprēķiniem noteiktas konkrētas koeficientu vērtības dažādās frekvenču joslās.
No noteikumu projekta nav saprotams:
– no kāda pētījuma, standarta vai ārvalstu normatīvā regulējuma šīs vērtības iegūtas;
– pie kādas gaisa temperatūras un relatīvā mitruma noteikti atmosfēras absorbcijas koeficienti;
– kādi skaņas izplatīšanās un meteoroloģiskie apstākļi pieņemti aprēķinā;
– kādi zemes virsmas apstākļi ir pamatā ΔLgLF vērtībām;
– vai izvērtēta šo koeficientu piemērotība Latvijas klimatiskajiem un teritorijas apstākļiem;
– vai aprēķins raksturo cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgus jeb skaņas izplatībai labvēlīgus apstākļus.
Pielikumā izmantotā aprēķina pieeja un koeficienti pēc būtības atbilst Dānijā izmantotajai zemas frekvences VES trokšņa aprēķina metodikai.
Dānijas metodikas pamatojošajos materiālos ir norādīts, ka atmosfēras absorbcijas koeficienti noteikti pie 10 °C gaisa temperatūras un 80 % relatīvā mitruma, savukārt trokšņa izplatīšanās aprēķins paredz skaņas izplatībai labvēlīgus meteoroloģiskos apstākļus.
Šāda informācija ir būtiska, jo koeficienti nav tikai matemātiskas konstantes – tie raksturo konkrētus fiziskus pieņēmumus par vidi, kurā skaņa izplatās.
Latvijas noteikumu projektā šie pieņēmumi nav izskaidroti.
Ja Latvijas regulējumā tiek pārņemta citā valstī izstrādāta metodika vai tās elementi, nepieciešams ne tikai pārņemt formulas un skaitliskās vērtības, bet arī izvērtēt un dokumentēt metodikas piemērojamību Latvijas apstākļiem.
Latvijā gada laikā būtiski mainās gaisa temperatūra, mitrums un zemes virsmas stāvoklis. Zemes virsma var būt sausa, mitra, sasalusi vai klāta ar sniegu, un VES apkārtnē var atrasties lauksaimniecības zemes, meži un cita veida teritorijas.
Tādēļ nepieciešams pamatot, vai pielikumā noteiktās konstantās vērtības visos šajos apstākļos nodrošina pietiekami konservatīvu cilvēku aizsardzības līmeni.
Īpaši būtiski ir tas, kādi meteoroloģiskie apstākļi tiek pieņemti trokšņa izplatīšanās aprēķinā.
VES radītā trokšņa ietekme dzīvesvietā nav nemainīga. To ietekmē ne tikai pašas VES darbības režīms, bet arī skaņas izplatīšanās apstākļi.
Tādēļ normatīvajā metodikā jābūt nepārprotami noteiktam, ka atbilstība trokšņa robežlielumiem tiek prognozēta tādos pamatoti iespējamos apstākļos, kuros VES radītā skaņa uz konkrēto novērtēšanas vietu izplatās vislabvēlīgāk, nevis tikai vidējos meteoroloģiskajos apstākļos.
Priekšlikums
Lūdzu pielikumā vai anotācijā skaidri norādīt:
– pielikuma 2. punktā noteikto ΔLgLF un αa koeficientu avotu;
– metodiku vai pētījumus, uz kuriem šīs vērtības balstītas;
– temperatūru, relatīvo mitrumu un citus meteoroloģiskos pieņēmumus, kuriem atbilst atmosfēras absorbcijas koeficienti;
– zemes virsmas īpašības, kurām atbilst pielikumā izmantotā zemes virsmas korekcija;
– pamatojumu tam, ka šie pieņēmumi ir piemērojami Latvijas klimatiskajos un teritorijas apstākļos;
– kā tiek nodrošināts, ka aprēķina rezultāts nepietiekami nenovērtē VES radīto zemas frekvences troksni skaņas izplatībai labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos.
Ja viena konstantu vērtību kopa nevar konservatīvi raksturot visus būtiskos Latvijas apstākļus, metodikā nepieciešams paredzēt atšķirīgus aprēķina scenārijus vai izmantot cilvēku aizsardzībai nelabvēlīgāko pamatoti iespējamo scenāriju.
Pamatojums
Zemas frekvences trokšņa aprēķina rezultāts ir tieši atkarīgs no formulā izmantotajiem skaņas izplatīšanās vājinājuma parametriem.
Tādēļ normatīvajā aktā nevar aprobežoties tikai ar skaitlisku koeficientu norādīšanu, nepaskaidrojot to fizisko nozīmi, izcelsmi un piemērošanas robežas.
Tas ir īpaši būtiski, ja metodika vai tās būtiska daļa pārņemta no citas valsts regulējuma.
Citā valstī izstrādātas metodikas izmantošana pati par sevi nav problemātiska, ja ir izvērtēts un pamatots, ka tās pieņēmumi nodrošina pietiekamu aizsardzības līmeni arī Latvijas apstākļos.
Tādēļ lūdzu ne tikai norādīt izmantotās metodikas avotu, bet arī pamatot tās piemērojamību Latvijas klimatiskajiem, meteoroloģiskajiem un teritorijas apstākļiem.
11.08.2026. 21:09
26-TA-1439/44
Evija Birkmane
Iebildums par TAP portālā norādīto projekta ietekmi uz fiziskajām personām – nepamatoti noteikta divu kilometru ietekmes robeža un nav definēts jēdziens “vēja elektrostacijas robeža”
Iebilstu pret TAP portāla sadaļā “Fiziskās personas – Skaidrojums un ietekme” norādīto:
“Jebkurš iedzīvotājs, kura nekustamais īpašums – dzīvokļa īpašums, dzīvojamā māja vai tās daļa saskaņā ar normatīvajiem aktiem būvju klasifikācijas jomā – atrodas divu kilometru rādiusā no sauszemē esošas vēja elektrostacijas robežas.”
Šāds formulējums rada iespaidu, ka noteikumu projekts ietekmē tikai tās fiziskās personas, kuru dzīvesvieta atrodas divu kilometru rādiusā no VES.
Manā ieskatā šādam secinājumam nav pamata.
Divu kilometru attālums ir normatīvajā regulējumā izvēlēts slieksnis konkrētu tiesību, pienākumu vai kontroles mehānismu piemērošanai, nevis universāla VES faktiskās ietekmes robeža.
VES radītā ietekme nebeidzas pie precīzi divu kilometru atzīmes.
Atkarībā no VES augstuma un jaudas, vēja parka konfigurācijas, VES skaita, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem, vēja virziena, fona trokšņa, kumulatīvās ietekmes un citiem apstākļiem VES ekspluatācija var būt nozīmīga arī personām, kuru dzīvesvieta atrodas tālāk par diviem kilometriem.
To pēc būtības atzīst arī pats noteikumu projekts, jo atsevišķās normās paredzēta vairāku VES summārās ietekmes vērtēšana un noteikti trokšņa robežlielumi, kuru ievērošana nevar būt atkarīga tikai no tā, vai dzīvojamā ēka atrodas 1,99 vai 2,01 kilometra attālumā.
Tādēļ TAP portālā norādītais fizisko personu loks ir formulēts nepamatoti šauri.
Vienlaikus formulējums rada vēl vienu konceptuālu jautājumu – kas šajā gadījumā tiek saprasts ar “vēja elektrostacijas robežu”?
TAP skaidrojumā norādīts “divu kilometru rādiusā no sauszemē esošas vēja elektrostacijas robežas”, taču nav paskaidrots:
– vai attālums tiek mērīts no VES torņa ass;
– no torņa ārējās malas;
– no VES pamata;
– no rotora lāpstiņas galējā punkta projekcijas uz zemes;
– vai no kādas citas VES robežas.
Šī nav nebūtiska terminoloģiska nianse.
Mūsdienu VES rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk. Piemēram, VES ar 175 metru rotora diametru lāpstiņas gala projekcija atrodas aptuveni 87,5 metrus no torņa ass.
Tādēļ divu kilometru zonas faktiskā ārējā robeža var atšķirties par gandrīz 90 metriem atkarībā no tā, vai attālumu sāk skaitīt no torņa vai no VES faktiskās konstrukcijas ārējās robežas.
Tas savukārt var izšķirt, vai konkrēta dzīvojamā māja un tās iedzīvotāji tiek vai netiek iekļauti normatīvajā aktā noteiktā personu lokā.
Šis vēlreiz izgaismo plašāku konceptuālu problēmu VES normatīvajā regulējumā – nav vienotas un nepārprotamas izpratnes par jēdzienu “VES robeža”.
Ja normatīvajā regulējumā personas tiesības, aizsardzības mehānismi vai pienākumi tiek noteikti pēc konkrēta attāluma no VES, ir būtiski juridiski nepārprotami noteikt, no kura VES punkta šis attālums tiek mērīts.
Turklāt dažādiem mērķiem var būt nepieciešami dažādi atskaites punkti. Akustiskajā aprēķinā var būt tehniski pamatoti izmantot modelētu skaņas avotu rumbas augstumā, savukārt cilvēku drošības, kompensācijas vai citu tiesību noteikšanai var būt nepieciešams vērtēt VES faktiskās konstrukcijas ārējo robežu.
Taču šiem jēdzieniem jābūt skaidri nodalītiem un katras izvēles pamatojumam – saprotamam.
Priekšlikums
Precizēt TAP portālā norādīto projekta ietekmi uz fiziskajām personām, nenosakot, ka ietekmēto personu loks aprobežojas tikai ar iedzīvotājiem divu kilometru rādiusā.
Piemēram, norādīt, ka noteikumu projekts ietekmē sauszemes VES tuvumā dzīvojošās personas un citas personas, kuras var skart VES ekspluatācijas radītā ietekme, savukārt atsevišķos noteikumu punktos konkrētu tiesību vai kontroles mehānismu piemērošanai ir noteikts divu kilometru attāluma slieksnis.
Vienlaikus noteikumu projektā nepieciešams nepārprotami definēt jēdzienu “VES robeža” un katrā normā, kurā tiesību vai pienākumu piemērošana atkarīga no attāluma līdz VES, norādīt, no kura VES punkta attiecīgais attālums tiek noteikts.
Divu kilometru slieksni nedrīkst pasniegt kā VES faktiskās ietekmes robežu. Tas ir normatīvi izvēlēts slieksnis konkrētu mehānismu piemērošanai, kamēr faktiskās VES ietekmes teritorija ir atkarīga no konkrētajiem apstākļiem un var pārsniegt divus kilometrus.
Iebilstu pret TAP portāla sadaļā “Fiziskās personas – Skaidrojums un ietekme” norādīto:
“Jebkurš iedzīvotājs, kura nekustamais īpašums – dzīvokļa īpašums, dzīvojamā māja vai tās daļa saskaņā ar normatīvajiem aktiem būvju klasifikācijas jomā – atrodas divu kilometru rādiusā no sauszemē esošas vēja elektrostacijas robežas.”
Šāds formulējums rada iespaidu, ka noteikumu projekts ietekmē tikai tās fiziskās personas, kuru dzīvesvieta atrodas divu kilometru rādiusā no VES.
Manā ieskatā šādam secinājumam nav pamata.
Divu kilometru attālums ir normatīvajā regulējumā izvēlēts slieksnis konkrētu tiesību, pienākumu vai kontroles mehānismu piemērošanai, nevis universāla VES faktiskās ietekmes robeža.
VES radītā ietekme nebeidzas pie precīzi divu kilometru atzīmes.
Atkarībā no VES augstuma un jaudas, vēja parka konfigurācijas, VES skaita, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem, vēja virziena, fona trokšņa, kumulatīvās ietekmes un citiem apstākļiem VES ekspluatācija var būt nozīmīga arī personām, kuru dzīvesvieta atrodas tālāk par diviem kilometriem.
To pēc būtības atzīst arī pats noteikumu projekts, jo atsevišķās normās paredzēta vairāku VES summārās ietekmes vērtēšana un noteikti trokšņa robežlielumi, kuru ievērošana nevar būt atkarīga tikai no tā, vai dzīvojamā ēka atrodas 1,99 vai 2,01 kilometra attālumā.
Tādēļ TAP portālā norādītais fizisko personu loks ir formulēts nepamatoti šauri.
Vienlaikus formulējums rada vēl vienu konceptuālu jautājumu – kas šajā gadījumā tiek saprasts ar “vēja elektrostacijas robežu”?
TAP skaidrojumā norādīts “divu kilometru rādiusā no sauszemē esošas vēja elektrostacijas robežas”, taču nav paskaidrots:
– vai attālums tiek mērīts no VES torņa ass;
– no torņa ārējās malas;
– no VES pamata;
– no rotora lāpstiņas galējā punkta projekcijas uz zemes;
– vai no kādas citas VES robežas.
Šī nav nebūtiska terminoloģiska nianse.
Mūsdienu VES rotora diametrs var sasniegt aptuveni 170–180 metrus vai vairāk. Piemēram, VES ar 175 metru rotora diametru lāpstiņas gala projekcija atrodas aptuveni 87,5 metrus no torņa ass.
Tādēļ divu kilometru zonas faktiskā ārējā robeža var atšķirties par gandrīz 90 metriem atkarībā no tā, vai attālumu sāk skaitīt no torņa vai no VES faktiskās konstrukcijas ārējās robežas.
Tas savukārt var izšķirt, vai konkrēta dzīvojamā māja un tās iedzīvotāji tiek vai netiek iekļauti normatīvajā aktā noteiktā personu lokā.
Šis vēlreiz izgaismo plašāku konceptuālu problēmu VES normatīvajā regulējumā – nav vienotas un nepārprotamas izpratnes par jēdzienu “VES robeža”.
Ja normatīvajā regulējumā personas tiesības, aizsardzības mehānismi vai pienākumi tiek noteikti pēc konkrēta attāluma no VES, ir būtiski juridiski nepārprotami noteikt, no kura VES punkta šis attālums tiek mērīts.
Turklāt dažādiem mērķiem var būt nepieciešami dažādi atskaites punkti. Akustiskajā aprēķinā var būt tehniski pamatoti izmantot modelētu skaņas avotu rumbas augstumā, savukārt cilvēku drošības, kompensācijas vai citu tiesību noteikšanai var būt nepieciešams vērtēt VES faktiskās konstrukcijas ārējo robežu.
Taču šiem jēdzieniem jābūt skaidri nodalītiem un katras izvēles pamatojumam – saprotamam.
Priekšlikums
Precizēt TAP portālā norādīto projekta ietekmi uz fiziskajām personām, nenosakot, ka ietekmēto personu loks aprobežojas tikai ar iedzīvotājiem divu kilometru rādiusā.
Piemēram, norādīt, ka noteikumu projekts ietekmē sauszemes VES tuvumā dzīvojošās personas un citas personas, kuras var skart VES ekspluatācijas radītā ietekme, savukārt atsevišķos noteikumu punktos konkrētu tiesību vai kontroles mehānismu piemērošanai ir noteikts divu kilometru attāluma slieksnis.
Vienlaikus noteikumu projektā nepieciešams nepārprotami definēt jēdzienu “VES robeža” un katrā normā, kurā tiesību vai pienākumu piemērošana atkarīga no attāluma līdz VES, norādīt, no kura VES punkta attiecīgais attālums tiek noteikts.
Divu kilometru slieksni nedrīkst pasniegt kā VES faktiskās ietekmes robežu. Tas ir normatīvi izvēlēts slieksnis konkrētu mehānismu piemērošanai, kamēr faktiskās VES ietekmes teritorija ir atkarīga no konkrētajiem apstākļiem un var pārsniegt divus kilometrus.
11.08.2026. 21:11
26-TA-1439/45
Evija Birkmane
Iebildums par sabiedrības līdzdalības procesa atspoguļojumu un iepriekš sniegto priekšlikumu izvērtējamību
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka no publicētā noteikumu projekta un tam pievienotās informācijas nav iespējams pilnvērtīgi izsekot, kā noteikumu izstrādē ir izvērtēti iepriekšējā sabiedrības līdzdalības procesā sniegtie priekšlikumi un klātienes konsultācijās identificētās problēmas.
Pirms šā noteikumu projekta nodošanas publiskajai apspriešanai ir notikušas divas klātienes tikšanās ar Klimata un enerģētikas ministriju, kurās piedalījās VES skarto vietējo kopienu pārstāvji. Otrajā tikšanās reizē diskusijā piedalījās arī pieaicināti kompetento institūciju eksperti, tostarp Valsts vides dienesta u.c.
Šajās sanāksmēs tika detalizēti pārrunāti vairāki jautājumi, kas tieši attiecas uz pašreiz publicēto noteikumu projektu – VES radītais troksnis un zemas frekvences troksnis, tā mērīšana un kontrole, dabas aizsardzības jautājumi, ekspluatācijas uzraudzība, iedzīvotāju sūdzību izskatīšana un citi praktiski VES ekspluatācijas jautājumi.
Diskusiju laikā par atsevišķiem jautājumiem tika pārrunāta nepieciešamība precizēt regulējumu, savukārt par citiem jautājumiem bija nepieciešama papildu izvērtēšana.
Turklāt pēc klātienes tikšanās būtiska daļa priekšlikumu un identificēto problēmu tika atkārtoti noformulēta un iesniegta Klimata un enerģētikas ministrijai rakstveidā oficiālā iesniegumā.
Tomēr, iepazīstoties ar pašreiz publiskotā noteikumu projekta redakciju, konstatēju, ka būtiska daļa iepriekš aktualizēto jautājumu nav atrisināta vai ir atrisināta tikai daļēji.
Vienlaikus no TAP portālā publicētās informācijas nav iespējams saprast, kā KEM ir izvērtējusi iepriekš klātienes konsultācijās un rakstiskajā iesniegumā sniegtos priekšlikumus, kuri priekšlikumi ir ņemti vērā, kuri nav ņemti vērā un kāds ir to noraidīšanas pamatojums.
Būtiska problēma ir arī klātienes konsultāciju nedokumentēšana
Abas minētās klātienes tikšanās, cik man zināms, netika protokolētas tādā veidā, lai sabiedrībai būtu pieejams oficiāls sanāksmes protokols, kurā fiksēti izskatītie jautājumi, dalībnieku priekšlikumi, ministrijas un pieaicināto institūciju viedokļi un sanāksmē izdarītie secinājumi.
Tas pašreiz rada ļoti praktisku problēmu.
Sabiedrības pārstāvji ir ieguldījuši ievērojamu laiku, piedaloties klātienes konsultācijās, gatavojot argumentus, sniedzot konkrētus piemērus un pēc tam vēl iesniedzot rakstiskus priekšlikumus. Taču brīdī, kad noteikumu projekts ir nodots publiskajai apspriešanai, nav iespējams objektīvi pārbaudīt, kā klātienes konsultācijās izrunātais ir izmantots noteikumu projekta sagatavošanā.
Ja konsultācijas netiek protokolētas vai citādi dokumentētas, pēc noteikumu projekta publicēšanas nav iespējams atsaukties uz oficiālu dokumentu, kas apliecinātu, kādas problēmas sanāksmē tika identificētas, kādi risinājumi tika apspriesti un kādi bija ministrijas vai pieaicināto institūciju secinājumi.
Tādējādi klātienes konsultācija faktiski var kļūt par procesu, kura rezultāts normatīvā akta izstrādes gaitā nav izsekojams.
Manā ieskatā tā nav laba sabiedrības līdzdalības prakse. Sabiedrības līdzdalībai normatīvā akta izstrādē jābūt ne tikai iespējai izteikties, bet arī iespējai izsekot, kā sniegtie argumenti un priekšlikumi ir izvērtēti.
Priekšlikums
Lūdzu papildināt noteikumu projekta anotāciju vai citu TAP portālā publicēto informāciju ar pārskatāmu informāciju par līdzšinējo konsultāciju procesu, tostarp:
– norādīt notikušās klātienes konsultācijas ar VES skarto vietējo kopienu pārstāvjiem un tajās iesaistītās institūcijas;
– apkopot būtiskākos šajās konsultācijās aktualizētos jautājumus;
– norādīt, kuri no klātienes konsultācijās un pēc tām rakstiski iesniegtajiem priekšlikumiem ir iestrādāti noteikumu projektā;
– par priekšlikumiem, kas nav iestrādāti, sniegt argumentētu skaidrojumu, kādēļ tie nav ņemti vērā;
– turpmāk šādas normatīvā regulējuma izstrādes konsultācijas protokolēt vai citādi dokumentēt, lai būtu iespējams izsekot apspriestajiem jautājumiem, institūciju viedokļiem un izdarītajiem secinājumiem.
Sabiedrības līdzdalības kvalitāti nevar vērtēt tikai pēc notikušo sanāksmju vai saņemto iesniegumu skaita. Būtiski ir tas, vai sabiedrības sniegtie argumenti tiek pēc būtības izvērtēti un vai šis izvērtējums ir izsekojams.
Situācijā, kad ir notikušas divas klātienes konsultācijas, otrajā no tām diskusijā iesaistot arī kompetento valsts institūciju ekspertus, un pēc konsultācijām ministrijai papildus nosūtīts rakstisks priekšlikumu apkopojums, sabiedrībai ir pamatoti sagaidāms, ka normatīvā akta projekta dokumentācijā būs iespējams identificēt šo konsultāciju rezultātu.
Pašreizējā projekta dokumentācijā šāda izsekojamība, manuprāt, nav pietiekami nodrošināta.
Situācijas analīze
Iebilstu pret to, ka no publicētā noteikumu projekta un tam pievienotās informācijas nav iespējams pilnvērtīgi izsekot, kā noteikumu izstrādē ir izvērtēti iepriekšējā sabiedrības līdzdalības procesā sniegtie priekšlikumi un klātienes konsultācijās identificētās problēmas.
Pirms šā noteikumu projekta nodošanas publiskajai apspriešanai ir notikušas divas klātienes tikšanās ar Klimata un enerģētikas ministriju, kurās piedalījās VES skarto vietējo kopienu pārstāvji. Otrajā tikšanās reizē diskusijā piedalījās arī pieaicināti kompetento institūciju eksperti, tostarp Valsts vides dienesta u.c.
Šajās sanāksmēs tika detalizēti pārrunāti vairāki jautājumi, kas tieši attiecas uz pašreiz publicēto noteikumu projektu – VES radītais troksnis un zemas frekvences troksnis, tā mērīšana un kontrole, dabas aizsardzības jautājumi, ekspluatācijas uzraudzība, iedzīvotāju sūdzību izskatīšana un citi praktiski VES ekspluatācijas jautājumi.
Diskusiju laikā par atsevišķiem jautājumiem tika pārrunāta nepieciešamība precizēt regulējumu, savukārt par citiem jautājumiem bija nepieciešama papildu izvērtēšana.
Turklāt pēc klātienes tikšanās būtiska daļa priekšlikumu un identificēto problēmu tika atkārtoti noformulēta un iesniegta Klimata un enerģētikas ministrijai rakstveidā oficiālā iesniegumā.
Tomēr, iepazīstoties ar pašreiz publiskotā noteikumu projekta redakciju, konstatēju, ka būtiska daļa iepriekš aktualizēto jautājumu nav atrisināta vai ir atrisināta tikai daļēji.
Vienlaikus no TAP portālā publicētās informācijas nav iespējams saprast, kā KEM ir izvērtējusi iepriekš klātienes konsultācijās un rakstiskajā iesniegumā sniegtos priekšlikumus, kuri priekšlikumi ir ņemti vērā, kuri nav ņemti vērā un kāds ir to noraidīšanas pamatojums.
Būtiska problēma ir arī klātienes konsultāciju nedokumentēšana
Abas minētās klātienes tikšanās, cik man zināms, netika protokolētas tādā veidā, lai sabiedrībai būtu pieejams oficiāls sanāksmes protokols, kurā fiksēti izskatītie jautājumi, dalībnieku priekšlikumi, ministrijas un pieaicināto institūciju viedokļi un sanāksmē izdarītie secinājumi.
Tas pašreiz rada ļoti praktisku problēmu.
Sabiedrības pārstāvji ir ieguldījuši ievērojamu laiku, piedaloties klātienes konsultācijās, gatavojot argumentus, sniedzot konkrētus piemērus un pēc tam vēl iesniedzot rakstiskus priekšlikumus. Taču brīdī, kad noteikumu projekts ir nodots publiskajai apspriešanai, nav iespējams objektīvi pārbaudīt, kā klātienes konsultācijās izrunātais ir izmantots noteikumu projekta sagatavošanā.
Ja konsultācijas netiek protokolētas vai citādi dokumentētas, pēc noteikumu projekta publicēšanas nav iespējams atsaukties uz oficiālu dokumentu, kas apliecinātu, kādas problēmas sanāksmē tika identificētas, kādi risinājumi tika apspriesti un kādi bija ministrijas vai pieaicināto institūciju secinājumi.
Tādējādi klātienes konsultācija faktiski var kļūt par procesu, kura rezultāts normatīvā akta izstrādes gaitā nav izsekojams.
Manā ieskatā tā nav laba sabiedrības līdzdalības prakse. Sabiedrības līdzdalībai normatīvā akta izstrādē jābūt ne tikai iespējai izteikties, bet arī iespējai izsekot, kā sniegtie argumenti un priekšlikumi ir izvērtēti.
Priekšlikums
Lūdzu papildināt noteikumu projekta anotāciju vai citu TAP portālā publicēto informāciju ar pārskatāmu informāciju par līdzšinējo konsultāciju procesu, tostarp:
– norādīt notikušās klātienes konsultācijas ar VES skarto vietējo kopienu pārstāvjiem un tajās iesaistītās institūcijas;
– apkopot būtiskākos šajās konsultācijās aktualizētos jautājumus;
– norādīt, kuri no klātienes konsultācijās un pēc tām rakstiski iesniegtajiem priekšlikumiem ir iestrādāti noteikumu projektā;
– par priekšlikumiem, kas nav iestrādāti, sniegt argumentētu skaidrojumu, kādēļ tie nav ņemti vērā;
– turpmāk šādas normatīvā regulējuma izstrādes konsultācijas protokolēt vai citādi dokumentēt, lai būtu iespējams izsekot apspriestajiem jautājumiem, institūciju viedokļiem un izdarītajiem secinājumiem.
Sabiedrības līdzdalības kvalitāti nevar vērtēt tikai pēc notikušo sanāksmju vai saņemto iesniegumu skaita. Būtiski ir tas, vai sabiedrības sniegtie argumenti tiek pēc būtības izvērtēti un vai šis izvērtējums ir izsekojams.
Situācijā, kad ir notikušas divas klātienes konsultācijas, otrajā no tām diskusijā iesaistot arī kompetento valsts institūciju ekspertus, un pēc konsultācijām ministrijai papildus nosūtīts rakstisks priekšlikumu apkopojums, sabiedrībai ir pamatoti sagaidāms, ka normatīvā akta projekta dokumentācijā būs iespējams identificēt šo konsultāciju rezultātu.
Pašreizējā projekta dokumentācijā šāda izsekojamība, manuprāt, nav pietiekami nodrošināta.
11.08.2026. 21:17
26-TA-1439/46
Evija Birkmane
Iebildums – lūdzu atkārtoti izvērtēt pēc klātienes konsultācijas KEM iesniegtos priekšlikumus VES ekspluatācijas regulējumam
Pēc otrās klātienes tikšanās Klimata un enerģētikas ministrijā, kurā kopā ar vietējo kopienu pārstāvjiem diskusijā piedalījās arī pieaicinātie kompetento institūciju eksperti, tostarp Valsts vides dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvji, tika sagatavots un Klimata un enerģētikas ministrijai rakstiski iesniegts detalizēts priekšlikumu un problēmjautājumu apkopojums par topošo VES ekspluatācijas regulējumu.
Šis dokuments tapa tieši pēc klātienes diskusijas, apkopojot gan jautājumus, kas tika aktualizēti sanāksmē, gan jautājumus, kuriem pēc diskusijas bija nepieciešams detalizētāks formulējums un pamatojums.
Tā kā minētā klātienes sanāksme netika protokolēta, šis rakstiskais iesniegums vienlaikus ir būtisks dokuments, kas ļauj vismaz daļēji izsekot jautājumiem un problēmām, kuras vietējo kopienu pārstāvji aktualizēja noteikumu projekta izstrādes procesā.
Iepazīstoties ar pašreiz TAP portālā publicēto noteikumu projektu un anotāciju, konstatēju, ka vairāki šajā iesniegumā aktualizētie jautājumi nav ņemti vērā, ir ņemti vērā tikai daļēji vai arī no projekta dokumentācijas nav iespējams konstatēt, kādēļ konkrētais priekšlikums nav atbalstīts.
Tādēļ atkārtoti iesniedzu Klimata un enerģētikas ministrijai iepriekš nosūtītā iesnieguma saturu pilnā apjomā un lūdzu katru tajā ietverto priekšlikumu izvērtēt arī šā noteikumu projekta publiskās apspriešanas ietvaros.
Lūdzu par katru priekšlikumu, kas nav iestrādāts noteikumu projektā, sniegt argumentētu skaidrojumu par tā neņemšanas vērā iemesliem.
Iepriekš KEM iesniegtais priekšlikumu apkopojums, kas oficiāli iesniegts 2026. gada 30. jūnijā:
/ iesniegumā minētie punkti ir tajā brīdī pieejamās pēdējās melnraksta redakcijas numerācija, kas neatbilst šeit publicētajiem punktiem /
Klimata un enerģētikas ministrijai
Latgales iela 165, Rīga, LV-1019 Tālrunis: 63007300 E-pasts: pasts@kem.gov.lv
Iesniegums - vietējo kopienu izvērtējums un priekšlikumi Ministru kabineta noteikumu projekta "Vēja elektrostaciju ekspluatācijas prasības" pilnveidošanai
Vietējo kopienu pārstāvji pateicas Klimata un enerģētikas ministrijai par līdzšinējo dialogu un iespēju aktīvi iesaistīties Ministru kabineta noteikumu projekta "Vēja elektrostaciju ekspluatācijas prasības" pilnveidošanā.
Īpaši novērtējam 2026. gada jūnijā notikušo tikšanos, kuras laikā bija iespējams atklāti pārrunāt vietējo kopienu bažas, uzklausīt ministrijas skaidrojumus un kopīgi meklēt risinājumus regulējuma pilnveidošanai. Pozitīvi vērtējam arī to, ka, salīdzinot ar 2026. gada 11. februāra projekta redakciju, jaunākajā redakcijā ir ņemta vērā būtiska daļa iepriekš izteikto priekšlikumu.
Vietējo kopienu mērķis nav kavēt vēja enerģijas attīstību Latvijā. Mūsu mērķis ir panākt tādu vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējumu, kas vienlaikus nodrošina atjaunīgās enerģijas attīstību, cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzību, dabas vērtību saglabāšanu un sabiedrības uzticēšanos pieņemtajiem lēmumiem.
Šajā dokumentā apkopoti priekšlikumi, kuri, vietējo kopienu ieskatā, vēl būtu izvērtējami pirms noteikumu projekta galīgās apstiprināšanas. Liela daļa no tiem jau tika pārrunāti tikšanās laikā ar ministrijas pārstāvjiem, savukārt šajā dokumentā tie apkopoti vienotā redakcijā un papildināti ar juridisku un praktisku pamatojumu.
Vietējo kopienu ieskatā kvalitatīvam vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējumam jābalstās uz četriem pamatprincipiem:
● skaidras un viennozīmīgas prasības;
● objektīvi pārbaudāma prasību izpilde;
● caurskatāma un efektīva uzraudzība;
● cilvēku veselības, dzīves kvalitātes un vides aizsardzība.
Tieši uz šiem principiem balstīti arī turpmāk izklāstītie priekšlikumi.
1. punkts nosaka Ministru kabineta noteikumu piemērošanas jomu un paredz, ka ekspluatācijas prasības piemērojamas vēja elektrostacijām ar uzstādīto jaudu 1 MW un vairāk, vienlaikus paredzot iespēju atsevišķos gadījumos piemērot atšķirīgas prasības, ja tas noteikts ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, akcepta lēmumā vai Valsts vides dienesta tehniskajos noteikumos.
Tomēr izmantotais formulējums "ja ... neparedz citādāk" nav pietiekami viennozīmīgs. No tā nav skaidrs, vai individuālajos administratīvajos aktos iespējams noteikt tikai stingrākas prasības vai arī atkāpties no noteikumos paredzētā regulējuma, nosakot mazāk stingras prasības. Tāpat nav skaidrs, kā rīkoties situācijās, kad ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, akcepta lēmumā un tehniskajos noteikumos ietvertie nosacījumi savstarpēji atšķiras.
Šāda redakcija var radīt atšķirīgu interpretāciju un nevienveidīgu regulējuma piemērošanu.
Priekšlikums
Precizēt 1. punkta noslēguma daļu, skaidri nosakot, ka individuālajos administratīvajos aktos vai tehniskajos noteikumos var tikt paredzētas tikai stingrākas prasības par Ministru kabineta noteikumos noteiktajām, ja tas nepieciešams cilvēku veselības, dzīves kvalitātes, vides vai dabas aizsardzības nodrošināšanai.
Vienlaikus būtu lietderīgi noteikt prasību piemērošanas prioritāti gadījumos, kad dažādos administratīvajos dokumentos ietvertie nosacījumi savstarpēji atšķiras.
Pamatojums
Normatīvajam regulējumam jābūt skaidram, viennozīmīgam un prognozējamam. Skaidri noteikta prasību hierarhija mazinās interpretācijas riskus un nodrošinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu.
2. punkts nosaka, ka noteikumu mērķis ir nodrošināt cilvēku veselībai, dabai un videi drošu vēja elektrostaciju ekspluatāciju.
Tomēr regulējums neietver atsauci uz cilvēku dzīves kvalitāti, lai gan ekspluatācijas laikā vēja elektrostaciju ietekme var izpausties ne tikai kā tiešs veselības apdraudējums, bet arī kā ilgstošs dzīves kvalitātes pasliktinājums, ko var radīt troksnis, ēnu mirgošana, nakts aviācijas apgaismojums un citi ekspluatācijas faktori.
Dzīves kvalitātes aizsardzība ir būtiska ilgtspējīgas teritorijas attīstības sastāvdaļa un cieši saistīta ar sabiedrības uzticēšanos vēja enerģijas attīstībai.
Priekšlikums
Papildināt 2. punktu, nosakot, ka noteikumu mērķis ir veicināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu vēja elektrostaciju ekspluatāciju.
Ja šādu papildinājumu nav paredzēts iekļaut noteikumu tekstā, anotācijā būtu skaidri norādāms, ka cilvēku veselības aizsardzība ekspluatācijas laikā ietver arī dzīves kvalitātes saglabāšanu.
Pamatojums
Šāds papildinājums precīzāk raksturo regulējuma mērķi un uzsver, ka cilvēku aizsardzība nav attiecināma tikai uz tieša veselības kaitējuma novēršanu, bet arī uz kvalitatīvas dzīves vides saglabāšanu ilgtermiņā.
3. punkts - Noteikumu projektā ieviestas vairākas ekspluatācijas posmam būtiskas definīcijas, tostarp "novērtēšanas vieta" un "ietekmējamā teritorija", kas veicina vienotu regulējuma piemērošanu.
Vienlaikus vairāki termini, kuriem turpmākajos noteikumos ir būtiska nozīme, nav definēti vai tiem nav sniegta atsauce uz citu normatīvo aktu vai standartu.
Tas jo īpaši attiecas uz terminiem:
● nominālā jauda;
● pastāvīgi trokšņa mērījumi;
● automātiskā tālvadības sistēma (ADLS);
● mirgošanas ierobežošana;
● reāllaika monitorings.
Šo terminu skaidrojuma trūkums var radīt atšķirīgu interpretāciju gan ekspluatācijas uzraudzībā, gan iespējamajos strīdos.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu ar būtiskāko ekspluatācijas laikā lietoto terminu skaidrojumiem vai sniegt atsauces uz normatīvajiem aktiem vai standartiem, kuros šie termini jau ir definēti.
Pamatojums
Vienota terminoloģija ir viens no priekšnoteikumiem kvalitatīvai normatīvā regulējuma piemērošanai. Skaidri definēti termini samazina interpretācijas riskus, atvieglo uzraudzības institūciju darbu un nodrošina vienādu prasību piemērošanu visām iesaistītajām pusēm.
I nodaļa veido pamatu visam turpmākajam regulējumam, tādēļ īpaši svarīgi ir nodrošināt tās skaidrību un viennozīmīgu interpretāciju.
Vietējo kopienu ieskatā šajā nodaļā prioritāri pilnveidojami trīs jautājumi:
● skaidri noteikt prasību hierarhiju gadījumos, kad atšķiras dažādos administratīvajos dokumentos noteiktās prasības;
● papildināt regulējuma mērķi ar atsauci uz cilvēku dzīves kvalitātes aizsardzību;
● definēt būtiskākos ekspluatācijas laikā lietotos terminus.
Šie precizējumi veicinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu un stiprinās sabiedrības uzticēšanos vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējumam.
4. punkts paredz pienākumu nodrošināt trokšņa monitoringu vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā. Tas ir būtisks priekšnoteikums, lai pārliecinātos, ka faktiskā trokšņa ietekme atbilst normatīvajām prasībām un ietekmes uz vidi novērtējumā izdarītajiem pieņēmumiem.
Tomēr regulējumā nav pietiekami skaidri aprakstīti monitoringa organizēšanas principi, tostarp nav noteikts, kā tiks izvērtētas pamatotas iedzīvotāju sūdzības un kādos gadījumos būs nepieciešami atkārtoti mērījumi.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par trokšņa monitoringa organizēšanas principiem, nosakot gadījumus, kuros veicami atkārtoti mērījumi, kā arī monitoringa rezultātu izvērtēšanas kārtību, ja saņemtas pamatotas iedzīvotāju sūdzības.
Pamatojums
Skaidri monitoringa principi nodrošinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu un veicinās uzticēšanos monitoringa rezultātiem.
5. punkts nosaka pienākumu veikt trokšņa monitoringu ekspluatācijas laikā, taču nenosaka kritērijus, kad monitorings būtu atkārtojams ārpus regulāri paredzētā grafika.
Praksē ekspluatācijas apstākļi var mainīties, tāpat var tikt saņemtas pamatotas iedzīvotāju sūdzības par trokšņa ietekmi, kas nebija konstatēta iepriekšējo mērījumu laikā.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju, paredzot, ka atkārtots monitorings veicams arī gadījumos, kad saņemtas pamatotas iedzīvotāju sūdzības vai būtiski mainījušies vēja elektrostaciju ekspluatācijas apstākļi.
Pamatojums
Tas ļaus savlaicīgi identificēt situācijas, kurās faktiskā trokšņa ietekme atšķiras no iepriekš konstatētās.
6. punkts paredz trokšņa monitoringu atbilstoši normatīvajos aktos un standartos noteiktajām metodēm, tomēr regulējumā nav skaidrots, kā praksē interpretējami iegūtie rezultāti.
Ja vērtēšanai tiek izmantoti tikai vidējie diennakts vai nakts trokšņa rādītāji, pastāv risks, ka ilgstošas paaugstināta trokšņa epizodes netiek identificētas, jo vidējā vērtība nepārsniedz noteikto robežlielumu.
Praksē iespējama situācija, kad vēja elektrostacijas daļu laika darbojas ar samazinātu jaudu vai ir apturētas, savukārt citā laikā rada būtiski augstāku trokšņa līmeni. Šādā gadījumā vidējais rādītājs neatspoguļo faktisko ietekmi uz apkārtējiem iedzīvotājiem.
Īpaši nozīmīgi tas ir nakts periodā, kad arī salīdzinoši īslaicīgas paaugstināta trokšņa epizodes var traucēt miegu un pasliktināt cilvēku dzīves kvalitāti.
Priekšlikums
Precizēt regulējumu vai anotāciju, nosakot, ka trokšņa izvērtēšanā papildus vidējiem rādītājiem izmantojami arī īsāku laika intervālu mērījumu dati, kas ļauj identificēt paaugstināta trokšņa epizodes.
Vienlaikus anotācijā skaidri paskaidrot, kā praksē interpretējami vidējie trokšņa rādītāji un kādos gadījumos nepieciešama padziļināta izvērtēšana.
Pamatojums
Tādējādi tiks novērsta situācija, kad ilgstošas paaugstināta trokšņa epizodes netiek konstatētas tikai tādēļ, ka vidējais diennakts vai nakts rādītājs nepārsniedz noteikto robežvērtību.
7. punkts paredz zemo frekvenču trokšņa novērtēšanu ekspluatācijas laikā, kas ir būtisks uzlabojums salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu.
Tomēr regulējumā paredzētais frekvenču diapazons neaptver infraskaņu no 0 līdz 10 Hz. Tieši par šo diapazonu sabiedrībā pastāv visvairāk jautājumu un bažu saistībā ar iespējamo vēja elektrostaciju ietekmi.
Līdz ar to vietējām kopienām var rasties pamatotas šaubas, vai monitorings pilnībā aptver visus būtiskos trokšņa komponentus.
Priekšlikums
Papildināt regulējumu, paredzot arī infraskaņas diapazona no 0 līdz 10 Hz novērtēšanu.
Ja ministrija uzskata, ka šādu prasību šobrīd nav iespējams noteikt, anotācijā lūdzam sniegt detalizētu zinātnisku un metodisku pamatojumu šāda risinājuma izvēlei, kā arī izvērtēt iespēju šo diapazonu novērtēt gadījumos, kad saņemtas pamatotas iedzīvotāju sūdzības.
Pamatojums
Skaidrs pamatojums un pilnvērtīgs monitorings stiprinās sabiedrības uzticēšanos regulējumam un mazinās interpretācijas riskus.
8. punkts paredz monitoringa rezultātu dokumentēšanu, tomēr regulējumā nav pietiekami skaidri noteikta monitoringa datu pieejamība un izmantošana.
Nav saprotams, cik ilgi dati tiks glabāti, kādā apjomā tie būs pieejami uzraugošajām institūcijām un kā tiks nodrošināta to izmantošana pamatotu sūdzību izvērtēšanā.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par monitoringa datu glabāšanas, pieejamības un izmantošanas principiem.
Pamatojums
Monitoringa datu caurskatāmība ir būtisks priekšnoteikums uzticamai regulējuma piemērošanai un objektīvai sūdzību izvērtēšanai.
II nodaļa ievieš būtisku progresu, nosakot trokšņa monitoringu ekspluatācijas laikā un paredzot zemo frekvenču trokšņa novērtēšanu. Vienlaikus vietējo kopienu ieskatā regulējums vēl pilnveidojams trīs būtiskos aspektos:
● trokšņa novērtēšanā nevajadzētu paļauties tikai uz vidējiem rādītājiem, jo tie var neatspoguļot faktisko ietekmi uz cilvēkiem;
● monitorings būtu papildināms ar infraskaņas diapazonu no 0 līdz 10 Hz vai vismaz sniedzams skaidrs zinātnisks pamatojums, kāpēc šāds monitorings nav paredzēts;
● nepieciešams skaidri noteikt monitoringa datu izmantošanas, pieejamības un atkārtotu mērījumu veikšanas principus.
Šie precizējumi nodrošinātu objektīvāku trokšņa ietekmes izvērtēšanu, stiprinātu sabiedrības uzticēšanos regulējumam un veicinātu efektīvāku cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzību ekspluatācijas laikā.
9. punkts paredz ierobežot ēnu mirgošanas ietekmi uz dzīvojamām ēkām, nosakot pienākumu izmantot automātisku vēja elektrostaciju darbības ierobežošanu, sasniedzot noteikto robežvērtību.
Šāds risinājums ir būtisks cilvēku dzīves kvalitātes aizsardzībai, jo ēnu mirgošana var radīt ilgstošu diskomfortu un negatīvi ietekmēt ikdienas dzīvi.
Vienlaikus regulējumā nav skaidrots, kā praksē tiks pārbaudīta automātiskās mirgošanas ierobežošanas sistēmas darbība un kā tiks izvērtētas situācijas, kad iedzīvotāji norāda uz būtisku mirgošanas ietekmi, lai gan aprēķinātās robežvērtības formāli nav pārsniegtas.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par automātiskās mirgošanas ierobežošanas sistēmas darbības uzraudzības kārtību, datu pārbaudes principiem un pamatotu iedzīvotāju sūdzību izvērtēšanas mehānismu.
Pamatojums
Automātiskas sistēmas izmantošana pati par sevi negarantē prasību izpildi. Skaidri kontroles principi nodrošinās objektīvu pārbaudi un veicinās sabiedrības uzticēšanos regulējuma piemērošanai.
10. punkts paredz izmantot automatizētus risinājumus ēnu mirgošanas ierobežošanai.
Tomēr regulējums nenosaka, kā tiks dokumentēta šo sistēmu darbība un kā kompetentās institūcijas varēs pārliecināties, ka automātiskie ierobežojumi faktiski darbojas atbilstoši noteiktajām prasībām.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par automatizēto sistēmu datu uzglabāšanas, pieejamības un pārbaudes principiem.
Pamatojums
Objektīvi pārbaudāma sistēmu darbība ir būtisks priekšnoteikums regulējuma efektīvai īstenošanai un strīdu mazināšanai.
11. punkts paredz izmantot automātisko gaisa kuģu noteikšanas un signalizācijas sistēmu (ADLS), kas ļauj ievērojami samazināt nepārtrauktu nakts aviācijas gaismu izmantošanu.
Tas būtiski mazina gaismas piesārņojumu un uzlabo apkārtējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti.
Vienlaikus regulējumā nav skaidri noteikti gadījumi, kuros ADLS sistēmu var neizmantot, kā arī nav aprakstīti kritēriji šāda lēmuma pieņemšanai.
Priekšlikums
Noteikt, ka ADLS sistēmu izmantošana ir vispārējais princips visās jaunizveidotajās vēja elektrostacijās, kur tas ir tehniski iespējams.
Ja konkrētā projektā ADLS sistēmas izmantošana nav iespējama, anotācijā vai citā pavaddokumentā būtu skaidri jānorāda šāda lēmuma pamatojums un izvērtētie alternatīvie risinājumi gaismas piesārņojuma mazināšanai.
Pamatojums
Skaidri piemērošanas kritēriji nodrošinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu un mazinās neskaidrības par iespējamiem izņēmumiem.
12. punkts paredz izmantot tehnoloģiskus risinājumus gaismas piesārņojuma samazināšanai.
Tomēr regulējumā nav aprakstīts, kā tiks izvērtēta šo risinājumu efektivitāte ekspluatācijas laikā un kā tiks ņemta vērā tehnoloģiju attīstība nākotnē.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par izmantoto tehnoloģisko risinājumu efektivitātes izvērtēšanas principiem un to periodisku pārskatīšanu, attīstoties tehnoloģijām.
Pamatojums
Regulāra tehnoloģisko risinājumu izvērtēšana veicinās efektīvāku gaismas piesārņojuma samazināšanu un ļaus izmantot jaunākos tehnoloģiskos risinājumus.
III nodaļa ievieš būtiskus uzlabojumus ēnu mirgošanas un gaismas piesārņojuma regulējumā, īpaši paredzot automātisku ēnu mirgošanas ierobežošanu un ADLS sistēmu izmantošanu.
Vietējo kopienu ieskatā regulējums kļūtu pilnīgāks, ja papildus tiktu skaidri noteikti šo sistēmu uzraudzības un kontroles principi, kā arī kritēriji ADLS piemērošanai un iespējamajiem izņēmumiem.
Šādi precizējumi nodrošinās ne tikai prasību formālu izpildi, bet arī to praktisku pārbaudāmību un efektīvu piemērošanu, vienlaikus samazinot gaismas piesārņojumu un uzlabojot apkārtējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti.
13.–18. punkts nosaka pienākumu veikt putnu un sikspārņu monitoringu vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā. Regulējums detalizē monitoringa veikšanas kārtību un nosaka pienākumu iesniegt monitoringa rezultātus Dabas aizsardzības pārvaldei.
Tomēr regulējumā nav pietiekami skaidri aprakstīts, kā monitoringa rezultāti tiks izmantoti turpmāko lēmumu pieņemšanā. Nav noteikti kritēriji, pēc kuriem izvērtējams, vai konstatētā ietekme ir uzskatāma par būtisku un kādos gadījumos nepieciešams noteikt papildu aizsardzības pasākumus.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par monitoringa rezultātu izvērtēšanas principiem, nosakot kritērijus, pēc kuriem tiek pieņemts lēmums par papildu aizsardzības pasākumu nepieciešamību.
Pamatojums
Monitoringa mērķim jābūt ne tikai datu apkopošanai, bet arī savlaicīgai nelabvēlīgas ietekmes identificēšanai un efektīvai tās mazināšanai.
19.–22. punkts paredz Dabas aizsardzības pārvaldes iesaisti monitoringa rezultātu izvērtēšanā.
Vienlaikus regulējumā nav noteikta monitoringa rezultātu izvērtēšanas procedūra, termiņi un lēmumu pieņemšanas secība.
Tas var radīt atšķirīgu praksi līdzīgos gadījumos un mazināt regulējuma prognozējamību.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar monitoringa rezultātu izvērtēšanas procedūras aprakstu, nosakot:
● izvērtēšanas termiņus;
● Dabas aizsardzības pārvaldes kompetenci;
● lēmumu pieņemšanas secību;
● sadarbību ar citām iesaistītajām institūcijām.
Pamatojums
Vienota procedūra nodrošinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu un samazinās interpretācijas riskus.
23.–26. punkts paredz iespēju noteikt papildu pasākumus putnu un sikspārņu aizsardzībai, ja monitoringa laikā konstatēta būtiska negatīva ietekme.
Tomēr regulējums nenosaka, kā tiks kontrolēta šo pasākumu izpilde un kā izvērtējama to efektivitāte.
Nav arī noteikts, kādā termiņā veicama atkārtota izvērtēšana un kā tiks salīdzināti monitoringa rezultāti pirms un pēc papildu pasākumu ieviešanas.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par papildu aizsardzības pasākumu uzraudzības un efektivitātes izvērtēšanas principiem.
Pamatojums
Papildu pasākumu ieviešanas mērķis ir samazināt faktisko ietekmi uz putniem un sikspārņiem. Tādēļ regulējumā būtu jāparedz arī mehānisms, kas ļauj pārliecināties, vai šis mērķis ir sasniegts.
27.–29. punkts paredz iespēju noteikt vēja elektrostaciju darbības ierobežojumus, ja monitoringa rezultāti liecina par būtisku negatīvu ietekmi uz putniem vai sikspārņiem.
Tomēr regulējumā nav pietiekami skaidri aprakstīti kritēriji, pēc kuriem pieņemams lēmums par šādu ierobežojumu noteikšanu.
Nav skaidrs:
● kā tiek izvērtēta konstatētās ietekmes būtiskums;
● kā tiek noteikts ierobežojumu apjoms;
● kā tiek izvērtēta ierobežojumu samērība.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par kritērijiem un principiem, kas tiek izmantoti, pieņemot lēmumu par ekspluatācijas ierobežojumu noteikšanu.
Pamatojums
Skaidri lēmumu pieņemšanas kritēriji nodrošinās prognozējamu un vienveidīgu regulējuma piemērošanu, vienlaikus stiprinot uzticēšanos monitoringa rezultātiem.
IV nodaļa veido labu pamatu putnu un sikspārņu aizsardzībai vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā, nosakot pienākumu veikt monitoringu un paredzot iespēju noteikt papildu aizsardzības pasākumus.
Vietējo kopienu ieskatā regulējumu nepieciešams papildināt ar skaidriem monitoringa rezultātu izvērtēšanas un lēmumu pieņemšanas principiem, lai monitorings kalpotu ne tikai datu apkopošanai, bet arī savlaicīgai un efektīvai rīcībai.
Prioritāri pilnveidojami šādi jautājumi:
● monitoringa rezultātu izmantošanas kārtība turpmāko lēmumu pieņemšanā;
● Dabas aizsardzības pārvaldes lēmumu pieņemšanas procedūra un termiņi;
● papildu aizsardzības pasākumu efektivitātes izvērtēšana;
● skaidri kritēriji ekspluatācijas ierobežojumu noteikšanai.
Šādi precizējumi nodrošinās, ka monitorings kļūst par efektīvu dabas aizsardzības instrumentu, nevis tikai formālu pienākumu.
30.–32. punkts nosaka prasības vēja elektrostaciju aprīkošanai ar zibensaizsardzības sistēmām, ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmām, kā arī ugunsdrošības sistēmām atbilstoši normatīvajiem aktiem un ražotāja prasībām.
Šīs prasības ir būtiskas cilvēku drošības, īpašuma un apkārtējās vides aizsardzībai. Vienlaikus regulējumā nav aprakstīts, kā ekspluatācijas laikā tiks pārbaudīta šo sistēmu faktiskā darbība. Nav noteikts:
●
kādā periodiskumā veicamas pārbaudes;
●
kā dokumentējami pārbaužu rezultāti;
●
kā kompetentās institūcijas pārliecināsies par sistēmu darbspēju.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar drošības sistēmu ekspluatācijas uzraudzības principiem, nosakot periodisko pārbaužu, dokumentēšanas un kontroles kārtību.
Pamatojums
Drošības sistēmu uzstādīšana pati par sevi negarantē to efektīvu darbību visā ekspluatācijas laikā. Skaidri uzraudzības principi nodrošinās, ka drošības prasības tiek ne tikai formāli izpildītas, bet arī faktiski ievērotas.
33.–34. punkts nosaka prasības bīstamo atkritumu apsaimniekošanai un pienākumu ievērot normatīvos aktus par paaugstinātas bīstamības objektiem un civilo aizsardzību.
Regulējums šajā daļā ir pietiekami skaidrs un nerada būtiskas interpretācijas problēmas.
Priekšlikums
Būtiski priekšlikumi par šo punktu redakciju netiek izteikti.
Pamatojums
Esošais regulējums nodrošina pietiekamu tiesisko ietvaru bīstamo atkritumu apsaimniekošanai un attiecīgo drošības prasību ievērošanai.
35.–36. punkts paredz pienākumu izstrādāt civilās aizsardzības plānu vai drošības pārvaldības sistēmu, kā arī nodrošināt personāla apmācību rīcībai ārkārtas situācijās.
Tomēr regulējums galvenokārt nosaka pienākumu izstrādāt attiecīgos dokumentus, nepaskaidrojot to praktiskās ieviešanas un uzraudzības kārtību. Nav skaidrs:
● kā tiks izvērtēta izstrādāto dokumentu kvalitāte;
● cik bieži tie būs jāpārskata un jāaktualizē;
● kā tiks pārbaudīta tajos paredzēto pasākumu īstenošana;
● kā tiks kontrolēta personāla apmācību norise.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par civilās aizsardzības plānu un drošības pārvaldības sistēmu praktisko ieviešanu, regulāru aktualizēšanu un uzraudzību.
Vienlaikus izvērtēt iespēju noteikt vismaz pamatprincipus arī pašos noteikumos.
Pamatojums
Drošības dokumentu izstrāde pati par sevi vēl nenodrošina gatavību ārkārtas situācijām. Lai regulējums sasniegtu savu mērķi, nepieciešams skaidrs mehānisms, kas ļauj pārliecināties par šo dokumentu praktisku ieviešanu un efektivitāti.
37. punkts paredz pienākumu nodrošināt civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu visā vēja elektrostacijas ekspluatācijas laikā.
Tomēr regulējums nenosaka principus, pēc kuriem vērtējama apdrošināšanas seguma pietiekamība, ņemot vērā konkrētās vēja elektrostacijas radītos riskus.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par principiem, pēc kuriem izvērtējama civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas seguma pietiekamība.
Pamatojums
Vienota pieeja apdrošināšanas seguma izvērtēšanai nodrošinās lielāku tiesisko skaidrību un pārliecību, ka iespējamie riski ir atbilstoši segti.
38. punkts nosaka pienākumu nodrošināt personāla apmācību drošības jautājumos un organizēt praktiskās mācības.
Regulējums šajā daļā ir skaidrs un atbilst drošas ekspluatācijas principiem.
Priekšlikums
Būtiski priekšlikumi par šī punkta redakciju netiek izteikti.
Pamatojums
Esošais regulējums nodrošina pietiekamu tiesisko ietvaru personāla sagatavotībai un drošības prasību ievērošanai.
V nodaļa nosaka būtiskas prasības vēja elektrostaciju drošai ekspluatācijai un aptver tehnisko drošību, civilo aizsardzību, personāla sagatavotību un civiltiesiskās atbildības nodrošināšanu.
Vietējo kopienu ieskatā regulējums kļūtu pilnīgāks, ja papildus tiktu skaidri noteikti atsevišķu drošības prasību praktiskās ieviešanas un uzraudzības principi.
Prioritāri pilnveidojami šādi jautājumi:
● drošības sistēmu periodiskas pārbaudes un to dokumentēšana;
● civilās aizsardzības plānu un drošības pārvaldības sistēmu praktiskā ieviešana un aktualizēšana;
● civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas seguma izvērtēšanas principi.
Šādi precizējumi palīdzēs nodrošināt, ka noteiktās drošības prasības tiek ne tikai formāli izpildītas, bet arī efektīvi īstenotas visā vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā.
Noslēguma secinājumi
Vietējo kopienu pārstāvji augstu vērtē Klimata un enerģētikas ministrijas līdzšinējo darbu pie Ministru kabineta noteikumu projekta "Vēja elektrostaciju ekspluatācijas prasības" izstrādes un pilnveidošanas. Salīdzinājumā ar iepriekšējām projekta redakcijām regulējums ir būtiski attīstīts, īpaši trokšņa monitoringa, ēnu mirgošanas ierobežošanas, putnu un sikspārņu monitoringa, kā arī ekspluatācijas drošības jomās.
Vienlaikus vietējo kopienu ieskatā atsevišķās jomās regulējums vēl ir pilnveidojams, lai nodrošinātu ne tikai normatīvo prasību formālu izpildi, bet arī to praktisku piemērošanu un objektīvu pārbaudāmību.
Dokumentā ietvertie priekšlikumi nav vērsti uz vēja enerģijas attīstības ierobežošanu. To mērķis ir stiprināt sabiedrības uzticēšanos regulējumam, nodrošinot skaidras, saprotamas un praksē pārbaudāmas ekspluatācijas prasības.
Vietējo kopienu ieskatā turpmākajā noteikumu pilnveidošanā prioritāri būtu izvērtējami šādi jautājumi:
1. Nodrošināt viennozīmīgu regulējuma piemērošanu, precizējot prasību hierarhiju, definējot būtiskākos terminus un novēršot iespējamas interpretācijas atšķirības.
2. Pilnveidot trokšņa monitoringa regulējumu, paredzot ne tikai vidējo trokšņa rādītāju izmantošanu, bet arī paaugstināta trokšņa epizožu izvērtēšanu, kā arī papildinot monitoringu ar infraskaņas diapazonu no 0 līdz 10 Hz vai sniedzot skaidru zinātnisku pamatojumu, ja šāda prasība netiek paredzēta.
3. Nodrošināt objektīvi pārbaudāmu automatizēto sistēmu darbību, nosakot skaidrus principus ēnu mirgošanas ierobežošanas sistēmu, ADLS un citu automātisko risinājumu uzraudzībai un kontrolei.
4. Stiprināt monitoringa nozīmi lēmumu pieņemšanā, skaidri nosakot, kā monitoringa rezultāti tiek izmantoti, pieņemot lēmumus par papildu aizsardzības pasākumiem vai ekspluatācijas ierobežojumiem.
5. Precizēt drošības prasību praktisko īstenošanu, paredzot skaidrus drošības sistēmu, civilās aizsardzības plānu un drošības pārvaldības sistēmu uzraudzības un kontroles mehānismus.
Vietējo kopienu ieskatā kvalitatīvs ekspluatācijas regulējums ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem sabiedrības uzticēšanās veidošanai vēja enerģijas attīstībai Latvijā. Skaidras, objektīvi pārbaudāmas un vienveidīgi piemērojamas prasības ir valsts, pašvaldību, elektroenerģijas ražotāju un vietējo kopienu kopīgās interesēs.
Ceram, ka šajā dokumentā ietvertie priekšlikumi tiks rūpīgi izvērtēti un, iespēju robežās, ņemti vērā Ministru kabineta noteikumu projekta turpmākajā pilnveidošanā.
/ iesniegumam seko arī pielikums nr. 1: Galveno priekšlikumu kopsavilkums /
Lai atvieglotu dokumenta izvērtēšanu, zemāk apkopoti galvenie vietējo kopienu priekšlikumi, vienlaikus norādot arī tos aspektus, kuros Klimata un enerģētikas ministrijas sagatavotais noteikumu projekts jau ir būtiski pilnveidots. Vietējo kopienu ieskatā šāda pieeja atspoguļo līdzšinējā dialoga rezultātus un vienlaikus ļauj koncentrēties uz tiem jautājumiem, kuri vēl būtu izvērtējami pirms noteikumu projekta galīgās apstiprināšanas.
Tabula šeit nav iekopēta!
Pēc otrās klātienes tikšanās Klimata un enerģētikas ministrijā, kurā kopā ar vietējo kopienu pārstāvjiem diskusijā piedalījās arī pieaicinātie kompetento institūciju eksperti, tostarp Valsts vides dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvji, tika sagatavots un Klimata un enerģētikas ministrijai rakstiski iesniegts detalizēts priekšlikumu un problēmjautājumu apkopojums par topošo VES ekspluatācijas regulējumu.
Šis dokuments tapa tieši pēc klātienes diskusijas, apkopojot gan jautājumus, kas tika aktualizēti sanāksmē, gan jautājumus, kuriem pēc diskusijas bija nepieciešams detalizētāks formulējums un pamatojums.
Tā kā minētā klātienes sanāksme netika protokolēta, šis rakstiskais iesniegums vienlaikus ir būtisks dokuments, kas ļauj vismaz daļēji izsekot jautājumiem un problēmām, kuras vietējo kopienu pārstāvji aktualizēja noteikumu projekta izstrādes procesā.
Iepazīstoties ar pašreiz TAP portālā publicēto noteikumu projektu un anotāciju, konstatēju, ka vairāki šajā iesniegumā aktualizētie jautājumi nav ņemti vērā, ir ņemti vērā tikai daļēji vai arī no projekta dokumentācijas nav iespējams konstatēt, kādēļ konkrētais priekšlikums nav atbalstīts.
Tādēļ atkārtoti iesniedzu Klimata un enerģētikas ministrijai iepriekš nosūtītā iesnieguma saturu pilnā apjomā un lūdzu katru tajā ietverto priekšlikumu izvērtēt arī šā noteikumu projekta publiskās apspriešanas ietvaros.
Lūdzu par katru priekšlikumu, kas nav iestrādāts noteikumu projektā, sniegt argumentētu skaidrojumu par tā neņemšanas vērā iemesliem.
Iepriekš KEM iesniegtais priekšlikumu apkopojums, kas oficiāli iesniegts 2026. gada 30. jūnijā:
/ iesniegumā minētie punkti ir tajā brīdī pieejamās pēdējās melnraksta redakcijas numerācija, kas neatbilst šeit publicētajiem punktiem /
Klimata un enerģētikas ministrijai
Latgales iela 165, Rīga, LV-1019 Tālrunis: 63007300 E-pasts: pasts@kem.gov.lv
Iesniegums - vietējo kopienu izvērtējums un priekšlikumi Ministru kabineta noteikumu projekta "Vēja elektrostaciju ekspluatācijas prasības" pilnveidošanai
Vietējo kopienu pārstāvji pateicas Klimata un enerģētikas ministrijai par līdzšinējo dialogu un iespēju aktīvi iesaistīties Ministru kabineta noteikumu projekta "Vēja elektrostaciju ekspluatācijas prasības" pilnveidošanā.
Īpaši novērtējam 2026. gada jūnijā notikušo tikšanos, kuras laikā bija iespējams atklāti pārrunāt vietējo kopienu bažas, uzklausīt ministrijas skaidrojumus un kopīgi meklēt risinājumus regulējuma pilnveidošanai. Pozitīvi vērtējam arī to, ka, salīdzinot ar 2026. gada 11. februāra projekta redakciju, jaunākajā redakcijā ir ņemta vērā būtiska daļa iepriekš izteikto priekšlikumu.
Vietējo kopienu mērķis nav kavēt vēja enerģijas attīstību Latvijā. Mūsu mērķis ir panākt tādu vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējumu, kas vienlaikus nodrošina atjaunīgās enerģijas attīstību, cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzību, dabas vērtību saglabāšanu un sabiedrības uzticēšanos pieņemtajiem lēmumiem.
Šajā dokumentā apkopoti priekšlikumi, kuri, vietējo kopienu ieskatā, vēl būtu izvērtējami pirms noteikumu projekta galīgās apstiprināšanas. Liela daļa no tiem jau tika pārrunāti tikšanās laikā ar ministrijas pārstāvjiem, savukārt šajā dokumentā tie apkopoti vienotā redakcijā un papildināti ar juridisku un praktisku pamatojumu.
Vietējo kopienu ieskatā kvalitatīvam vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējumam jābalstās uz četriem pamatprincipiem:
● skaidras un viennozīmīgas prasības;
● objektīvi pārbaudāma prasību izpilde;
● caurskatāma un efektīva uzraudzība;
● cilvēku veselības, dzīves kvalitātes un vides aizsardzība.
Tieši uz šiem principiem balstīti arī turpmāk izklāstītie priekšlikumi.
1. punkts nosaka Ministru kabineta noteikumu piemērošanas jomu un paredz, ka ekspluatācijas prasības piemērojamas vēja elektrostacijām ar uzstādīto jaudu 1 MW un vairāk, vienlaikus paredzot iespēju atsevišķos gadījumos piemērot atšķirīgas prasības, ja tas noteikts ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, akcepta lēmumā vai Valsts vides dienesta tehniskajos noteikumos.
Tomēr izmantotais formulējums "ja ... neparedz citādāk" nav pietiekami viennozīmīgs. No tā nav skaidrs, vai individuālajos administratīvajos aktos iespējams noteikt tikai stingrākas prasības vai arī atkāpties no noteikumos paredzētā regulējuma, nosakot mazāk stingras prasības. Tāpat nav skaidrs, kā rīkoties situācijās, kad ietekmes uz vidi novērtējuma atzinumā, akcepta lēmumā un tehniskajos noteikumos ietvertie nosacījumi savstarpēji atšķiras.
Šāda redakcija var radīt atšķirīgu interpretāciju un nevienveidīgu regulējuma piemērošanu.
Priekšlikums
Precizēt 1. punkta noslēguma daļu, skaidri nosakot, ka individuālajos administratīvajos aktos vai tehniskajos noteikumos var tikt paredzētas tikai stingrākas prasības par Ministru kabineta noteikumos noteiktajām, ja tas nepieciešams cilvēku veselības, dzīves kvalitātes, vides vai dabas aizsardzības nodrošināšanai.
Vienlaikus būtu lietderīgi noteikt prasību piemērošanas prioritāti gadījumos, kad dažādos administratīvajos dokumentos ietvertie nosacījumi savstarpēji atšķiras.
Pamatojums
Normatīvajam regulējumam jābūt skaidram, viennozīmīgam un prognozējamam. Skaidri noteikta prasību hierarhija mazinās interpretācijas riskus un nodrošinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu.
2. punkts nosaka, ka noteikumu mērķis ir nodrošināt cilvēku veselībai, dabai un videi drošu vēja elektrostaciju ekspluatāciju.
Tomēr regulējums neietver atsauci uz cilvēku dzīves kvalitāti, lai gan ekspluatācijas laikā vēja elektrostaciju ietekme var izpausties ne tikai kā tiešs veselības apdraudējums, bet arī kā ilgstošs dzīves kvalitātes pasliktinājums, ko var radīt troksnis, ēnu mirgošana, nakts aviācijas apgaismojums un citi ekspluatācijas faktori.
Dzīves kvalitātes aizsardzība ir būtiska ilgtspējīgas teritorijas attīstības sastāvdaļa un cieši saistīta ar sabiedrības uzticēšanos vēja enerģijas attīstībai.
Priekšlikums
Papildināt 2. punktu, nosakot, ka noteikumu mērķis ir veicināt cilvēku veselībai, dzīves kvalitātei, dabai un videi drošu vēja elektrostaciju ekspluatāciju.
Ja šādu papildinājumu nav paredzēts iekļaut noteikumu tekstā, anotācijā būtu skaidri norādāms, ka cilvēku veselības aizsardzība ekspluatācijas laikā ietver arī dzīves kvalitātes saglabāšanu.
Pamatojums
Šāds papildinājums precīzāk raksturo regulējuma mērķi un uzsver, ka cilvēku aizsardzība nav attiecināma tikai uz tieša veselības kaitējuma novēršanu, bet arī uz kvalitatīvas dzīves vides saglabāšanu ilgtermiņā.
3. punkts - Noteikumu projektā ieviestas vairākas ekspluatācijas posmam būtiskas definīcijas, tostarp "novērtēšanas vieta" un "ietekmējamā teritorija", kas veicina vienotu regulējuma piemērošanu.
Vienlaikus vairāki termini, kuriem turpmākajos noteikumos ir būtiska nozīme, nav definēti vai tiem nav sniegta atsauce uz citu normatīvo aktu vai standartu.
Tas jo īpaši attiecas uz terminiem:
● nominālā jauda;
● pastāvīgi trokšņa mērījumi;
● automātiskā tālvadības sistēma (ADLS);
● mirgošanas ierobežošana;
● reāllaika monitorings.
Šo terminu skaidrojuma trūkums var radīt atšķirīgu interpretāciju gan ekspluatācijas uzraudzībā, gan iespējamajos strīdos.
Priekšlikums
Papildināt noteikumu projektu ar būtiskāko ekspluatācijas laikā lietoto terminu skaidrojumiem vai sniegt atsauces uz normatīvajiem aktiem vai standartiem, kuros šie termini jau ir definēti.
Pamatojums
Vienota terminoloģija ir viens no priekšnoteikumiem kvalitatīvai normatīvā regulējuma piemērošanai. Skaidri definēti termini samazina interpretācijas riskus, atvieglo uzraudzības institūciju darbu un nodrošina vienādu prasību piemērošanu visām iesaistītajām pusēm.
I nodaļa veido pamatu visam turpmākajam regulējumam, tādēļ īpaši svarīgi ir nodrošināt tās skaidrību un viennozīmīgu interpretāciju.
Vietējo kopienu ieskatā šajā nodaļā prioritāri pilnveidojami trīs jautājumi:
● skaidri noteikt prasību hierarhiju gadījumos, kad atšķiras dažādos administratīvajos dokumentos noteiktās prasības;
● papildināt regulējuma mērķi ar atsauci uz cilvēku dzīves kvalitātes aizsardzību;
● definēt būtiskākos ekspluatācijas laikā lietotos terminus.
Šie precizējumi veicinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu un stiprinās sabiedrības uzticēšanos vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējumam.
4. punkts paredz pienākumu nodrošināt trokšņa monitoringu vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā. Tas ir būtisks priekšnoteikums, lai pārliecinātos, ka faktiskā trokšņa ietekme atbilst normatīvajām prasībām un ietekmes uz vidi novērtējumā izdarītajiem pieņēmumiem.
Tomēr regulējumā nav pietiekami skaidri aprakstīti monitoringa organizēšanas principi, tostarp nav noteikts, kā tiks izvērtētas pamatotas iedzīvotāju sūdzības un kādos gadījumos būs nepieciešami atkārtoti mērījumi.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par trokšņa monitoringa organizēšanas principiem, nosakot gadījumus, kuros veicami atkārtoti mērījumi, kā arī monitoringa rezultātu izvērtēšanas kārtību, ja saņemtas pamatotas iedzīvotāju sūdzības.
Pamatojums
Skaidri monitoringa principi nodrošinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu un veicinās uzticēšanos monitoringa rezultātiem.
5. punkts nosaka pienākumu veikt trokšņa monitoringu ekspluatācijas laikā, taču nenosaka kritērijus, kad monitorings būtu atkārtojams ārpus regulāri paredzētā grafika.
Praksē ekspluatācijas apstākļi var mainīties, tāpat var tikt saņemtas pamatotas iedzīvotāju sūdzības par trokšņa ietekmi, kas nebija konstatēta iepriekšējo mērījumu laikā.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju, paredzot, ka atkārtots monitorings veicams arī gadījumos, kad saņemtas pamatotas iedzīvotāju sūdzības vai būtiski mainījušies vēja elektrostaciju ekspluatācijas apstākļi.
Pamatojums
Tas ļaus savlaicīgi identificēt situācijas, kurās faktiskā trokšņa ietekme atšķiras no iepriekš konstatētās.
6. punkts paredz trokšņa monitoringu atbilstoši normatīvajos aktos un standartos noteiktajām metodēm, tomēr regulējumā nav skaidrots, kā praksē interpretējami iegūtie rezultāti.
Ja vērtēšanai tiek izmantoti tikai vidējie diennakts vai nakts trokšņa rādītāji, pastāv risks, ka ilgstošas paaugstināta trokšņa epizodes netiek identificētas, jo vidējā vērtība nepārsniedz noteikto robežlielumu.
Praksē iespējama situācija, kad vēja elektrostacijas daļu laika darbojas ar samazinātu jaudu vai ir apturētas, savukārt citā laikā rada būtiski augstāku trokšņa līmeni. Šādā gadījumā vidējais rādītājs neatspoguļo faktisko ietekmi uz apkārtējiem iedzīvotājiem.
Īpaši nozīmīgi tas ir nakts periodā, kad arī salīdzinoši īslaicīgas paaugstināta trokšņa epizodes var traucēt miegu un pasliktināt cilvēku dzīves kvalitāti.
Priekšlikums
Precizēt regulējumu vai anotāciju, nosakot, ka trokšņa izvērtēšanā papildus vidējiem rādītājiem izmantojami arī īsāku laika intervālu mērījumu dati, kas ļauj identificēt paaugstināta trokšņa epizodes.
Vienlaikus anotācijā skaidri paskaidrot, kā praksē interpretējami vidējie trokšņa rādītāji un kādos gadījumos nepieciešama padziļināta izvērtēšana.
Pamatojums
Tādējādi tiks novērsta situācija, kad ilgstošas paaugstināta trokšņa epizodes netiek konstatētas tikai tādēļ, ka vidējais diennakts vai nakts rādītājs nepārsniedz noteikto robežvērtību.
7. punkts paredz zemo frekvenču trokšņa novērtēšanu ekspluatācijas laikā, kas ir būtisks uzlabojums salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu.
Tomēr regulējumā paredzētais frekvenču diapazons neaptver infraskaņu no 0 līdz 10 Hz. Tieši par šo diapazonu sabiedrībā pastāv visvairāk jautājumu un bažu saistībā ar iespējamo vēja elektrostaciju ietekmi.
Līdz ar to vietējām kopienām var rasties pamatotas šaubas, vai monitorings pilnībā aptver visus būtiskos trokšņa komponentus.
Priekšlikums
Papildināt regulējumu, paredzot arī infraskaņas diapazona no 0 līdz 10 Hz novērtēšanu.
Ja ministrija uzskata, ka šādu prasību šobrīd nav iespējams noteikt, anotācijā lūdzam sniegt detalizētu zinātnisku un metodisku pamatojumu šāda risinājuma izvēlei, kā arī izvērtēt iespēju šo diapazonu novērtēt gadījumos, kad saņemtas pamatotas iedzīvotāju sūdzības.
Pamatojums
Skaidrs pamatojums un pilnvērtīgs monitorings stiprinās sabiedrības uzticēšanos regulējumam un mazinās interpretācijas riskus.
8. punkts paredz monitoringa rezultātu dokumentēšanu, tomēr regulējumā nav pietiekami skaidri noteikta monitoringa datu pieejamība un izmantošana.
Nav saprotams, cik ilgi dati tiks glabāti, kādā apjomā tie būs pieejami uzraugošajām institūcijām un kā tiks nodrošināta to izmantošana pamatotu sūdzību izvērtēšanā.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par monitoringa datu glabāšanas, pieejamības un izmantošanas principiem.
Pamatojums
Monitoringa datu caurskatāmība ir būtisks priekšnoteikums uzticamai regulējuma piemērošanai un objektīvai sūdzību izvērtēšanai.
II nodaļa ievieš būtisku progresu, nosakot trokšņa monitoringu ekspluatācijas laikā un paredzot zemo frekvenču trokšņa novērtēšanu. Vienlaikus vietējo kopienu ieskatā regulējums vēl pilnveidojams trīs būtiskos aspektos:
● trokšņa novērtēšanā nevajadzētu paļauties tikai uz vidējiem rādītājiem, jo tie var neatspoguļot faktisko ietekmi uz cilvēkiem;
● monitorings būtu papildināms ar infraskaņas diapazonu no 0 līdz 10 Hz vai vismaz sniedzams skaidrs zinātnisks pamatojums, kāpēc šāds monitorings nav paredzēts;
● nepieciešams skaidri noteikt monitoringa datu izmantošanas, pieejamības un atkārtotu mērījumu veikšanas principus.
Šie precizējumi nodrošinātu objektīvāku trokšņa ietekmes izvērtēšanu, stiprinātu sabiedrības uzticēšanos regulējumam un veicinātu efektīvāku cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzību ekspluatācijas laikā.
9. punkts paredz ierobežot ēnu mirgošanas ietekmi uz dzīvojamām ēkām, nosakot pienākumu izmantot automātisku vēja elektrostaciju darbības ierobežošanu, sasniedzot noteikto robežvērtību.
Šāds risinājums ir būtisks cilvēku dzīves kvalitātes aizsardzībai, jo ēnu mirgošana var radīt ilgstošu diskomfortu un negatīvi ietekmēt ikdienas dzīvi.
Vienlaikus regulējumā nav skaidrots, kā praksē tiks pārbaudīta automātiskās mirgošanas ierobežošanas sistēmas darbība un kā tiks izvērtētas situācijas, kad iedzīvotāji norāda uz būtisku mirgošanas ietekmi, lai gan aprēķinātās robežvērtības formāli nav pārsniegtas.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par automātiskās mirgošanas ierobežošanas sistēmas darbības uzraudzības kārtību, datu pārbaudes principiem un pamatotu iedzīvotāju sūdzību izvērtēšanas mehānismu.
Pamatojums
Automātiskas sistēmas izmantošana pati par sevi negarantē prasību izpildi. Skaidri kontroles principi nodrošinās objektīvu pārbaudi un veicinās sabiedrības uzticēšanos regulējuma piemērošanai.
10. punkts paredz izmantot automatizētus risinājumus ēnu mirgošanas ierobežošanai.
Tomēr regulējums nenosaka, kā tiks dokumentēta šo sistēmu darbība un kā kompetentās institūcijas varēs pārliecināties, ka automātiskie ierobežojumi faktiski darbojas atbilstoši noteiktajām prasībām.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par automatizēto sistēmu datu uzglabāšanas, pieejamības un pārbaudes principiem.
Pamatojums
Objektīvi pārbaudāma sistēmu darbība ir būtisks priekšnoteikums regulējuma efektīvai īstenošanai un strīdu mazināšanai.
11. punkts paredz izmantot automātisko gaisa kuģu noteikšanas un signalizācijas sistēmu (ADLS), kas ļauj ievērojami samazināt nepārtrauktu nakts aviācijas gaismu izmantošanu.
Tas būtiski mazina gaismas piesārņojumu un uzlabo apkārtējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti.
Vienlaikus regulējumā nav skaidri noteikti gadījumi, kuros ADLS sistēmu var neizmantot, kā arī nav aprakstīti kritēriji šāda lēmuma pieņemšanai.
Priekšlikums
Noteikt, ka ADLS sistēmu izmantošana ir vispārējais princips visās jaunizveidotajās vēja elektrostacijās, kur tas ir tehniski iespējams.
Ja konkrētā projektā ADLS sistēmas izmantošana nav iespējama, anotācijā vai citā pavaddokumentā būtu skaidri jānorāda šāda lēmuma pamatojums un izvērtētie alternatīvie risinājumi gaismas piesārņojuma mazināšanai.
Pamatojums
Skaidri piemērošanas kritēriji nodrošinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu un mazinās neskaidrības par iespējamiem izņēmumiem.
12. punkts paredz izmantot tehnoloģiskus risinājumus gaismas piesārņojuma samazināšanai.
Tomēr regulējumā nav aprakstīts, kā tiks izvērtēta šo risinājumu efektivitāte ekspluatācijas laikā un kā tiks ņemta vērā tehnoloģiju attīstība nākotnē.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par izmantoto tehnoloģisko risinājumu efektivitātes izvērtēšanas principiem un to periodisku pārskatīšanu, attīstoties tehnoloģijām.
Pamatojums
Regulāra tehnoloģisko risinājumu izvērtēšana veicinās efektīvāku gaismas piesārņojuma samazināšanu un ļaus izmantot jaunākos tehnoloģiskos risinājumus.
III nodaļa ievieš būtiskus uzlabojumus ēnu mirgošanas un gaismas piesārņojuma regulējumā, īpaši paredzot automātisku ēnu mirgošanas ierobežošanu un ADLS sistēmu izmantošanu.
Vietējo kopienu ieskatā regulējums kļūtu pilnīgāks, ja papildus tiktu skaidri noteikti šo sistēmu uzraudzības un kontroles principi, kā arī kritēriji ADLS piemērošanai un iespējamajiem izņēmumiem.
Šādi precizējumi nodrošinās ne tikai prasību formālu izpildi, bet arī to praktisku pārbaudāmību un efektīvu piemērošanu, vienlaikus samazinot gaismas piesārņojumu un uzlabojot apkārtējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti.
13.–18. punkts nosaka pienākumu veikt putnu un sikspārņu monitoringu vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā. Regulējums detalizē monitoringa veikšanas kārtību un nosaka pienākumu iesniegt monitoringa rezultātus Dabas aizsardzības pārvaldei.
Tomēr regulējumā nav pietiekami skaidri aprakstīts, kā monitoringa rezultāti tiks izmantoti turpmāko lēmumu pieņemšanā. Nav noteikti kritēriji, pēc kuriem izvērtējams, vai konstatētā ietekme ir uzskatāma par būtisku un kādos gadījumos nepieciešams noteikt papildu aizsardzības pasākumus.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par monitoringa rezultātu izvērtēšanas principiem, nosakot kritērijus, pēc kuriem tiek pieņemts lēmums par papildu aizsardzības pasākumu nepieciešamību.
Pamatojums
Monitoringa mērķim jābūt ne tikai datu apkopošanai, bet arī savlaicīgai nelabvēlīgas ietekmes identificēšanai un efektīvai tās mazināšanai.
19.–22. punkts paredz Dabas aizsardzības pārvaldes iesaisti monitoringa rezultātu izvērtēšanā.
Vienlaikus regulējumā nav noteikta monitoringa rezultātu izvērtēšanas procedūra, termiņi un lēmumu pieņemšanas secība.
Tas var radīt atšķirīgu praksi līdzīgos gadījumos un mazināt regulējuma prognozējamību.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar monitoringa rezultātu izvērtēšanas procedūras aprakstu, nosakot:
● izvērtēšanas termiņus;
● Dabas aizsardzības pārvaldes kompetenci;
● lēmumu pieņemšanas secību;
● sadarbību ar citām iesaistītajām institūcijām.
Pamatojums
Vienota procedūra nodrošinās vienveidīgu regulējuma piemērošanu un samazinās interpretācijas riskus.
23.–26. punkts paredz iespēju noteikt papildu pasākumus putnu un sikspārņu aizsardzībai, ja monitoringa laikā konstatēta būtiska negatīva ietekme.
Tomēr regulējums nenosaka, kā tiks kontrolēta šo pasākumu izpilde un kā izvērtējama to efektivitāte.
Nav arī noteikts, kādā termiņā veicama atkārtota izvērtēšana un kā tiks salīdzināti monitoringa rezultāti pirms un pēc papildu pasākumu ieviešanas.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par papildu aizsardzības pasākumu uzraudzības un efektivitātes izvērtēšanas principiem.
Pamatojums
Papildu pasākumu ieviešanas mērķis ir samazināt faktisko ietekmi uz putniem un sikspārņiem. Tādēļ regulējumā būtu jāparedz arī mehānisms, kas ļauj pārliecināties, vai šis mērķis ir sasniegts.
27.–29. punkts paredz iespēju noteikt vēja elektrostaciju darbības ierobežojumus, ja monitoringa rezultāti liecina par būtisku negatīvu ietekmi uz putniem vai sikspārņiem.
Tomēr regulējumā nav pietiekami skaidri aprakstīti kritēriji, pēc kuriem pieņemams lēmums par šādu ierobežojumu noteikšanu.
Nav skaidrs:
● kā tiek izvērtēta konstatētās ietekmes būtiskums;
● kā tiek noteikts ierobežojumu apjoms;
● kā tiek izvērtēta ierobežojumu samērība.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par kritērijiem un principiem, kas tiek izmantoti, pieņemot lēmumu par ekspluatācijas ierobežojumu noteikšanu.
Pamatojums
Skaidri lēmumu pieņemšanas kritēriji nodrošinās prognozējamu un vienveidīgu regulējuma piemērošanu, vienlaikus stiprinot uzticēšanos monitoringa rezultātiem.
IV nodaļa veido labu pamatu putnu un sikspārņu aizsardzībai vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā, nosakot pienākumu veikt monitoringu un paredzot iespēju noteikt papildu aizsardzības pasākumus.
Vietējo kopienu ieskatā regulējumu nepieciešams papildināt ar skaidriem monitoringa rezultātu izvērtēšanas un lēmumu pieņemšanas principiem, lai monitorings kalpotu ne tikai datu apkopošanai, bet arī savlaicīgai un efektīvai rīcībai.
Prioritāri pilnveidojami šādi jautājumi:
● monitoringa rezultātu izmantošanas kārtība turpmāko lēmumu pieņemšanā;
● Dabas aizsardzības pārvaldes lēmumu pieņemšanas procedūra un termiņi;
● papildu aizsardzības pasākumu efektivitātes izvērtēšana;
● skaidri kritēriji ekspluatācijas ierobežojumu noteikšanai.
Šādi precizējumi nodrošinās, ka monitorings kļūst par efektīvu dabas aizsardzības instrumentu, nevis tikai formālu pienākumu.
30.–32. punkts nosaka prasības vēja elektrostaciju aprīkošanai ar zibensaizsardzības sistēmām, ledus detektēšanas vai pretapledošanas sistēmām, kā arī ugunsdrošības sistēmām atbilstoši normatīvajiem aktiem un ražotāja prasībām.
Šīs prasības ir būtiskas cilvēku drošības, īpašuma un apkārtējās vides aizsardzībai. Vienlaikus regulējumā nav aprakstīts, kā ekspluatācijas laikā tiks pārbaudīta šo sistēmu faktiskā darbība. Nav noteikts:
●
kādā periodiskumā veicamas pārbaudes;
●
kā dokumentējami pārbaužu rezultāti;
●
kā kompetentās institūcijas pārliecināsies par sistēmu darbspēju.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar drošības sistēmu ekspluatācijas uzraudzības principiem, nosakot periodisko pārbaužu, dokumentēšanas un kontroles kārtību.
Pamatojums
Drošības sistēmu uzstādīšana pati par sevi negarantē to efektīvu darbību visā ekspluatācijas laikā. Skaidri uzraudzības principi nodrošinās, ka drošības prasības tiek ne tikai formāli izpildītas, bet arī faktiski ievērotas.
33.–34. punkts nosaka prasības bīstamo atkritumu apsaimniekošanai un pienākumu ievērot normatīvos aktus par paaugstinātas bīstamības objektiem un civilo aizsardzību.
Regulējums šajā daļā ir pietiekami skaidrs un nerada būtiskas interpretācijas problēmas.
Priekšlikums
Būtiski priekšlikumi par šo punktu redakciju netiek izteikti.
Pamatojums
Esošais regulējums nodrošina pietiekamu tiesisko ietvaru bīstamo atkritumu apsaimniekošanai un attiecīgo drošības prasību ievērošanai.
35.–36. punkts paredz pienākumu izstrādāt civilās aizsardzības plānu vai drošības pārvaldības sistēmu, kā arī nodrošināt personāla apmācību rīcībai ārkārtas situācijās.
Tomēr regulējums galvenokārt nosaka pienākumu izstrādāt attiecīgos dokumentus, nepaskaidrojot to praktiskās ieviešanas un uzraudzības kārtību. Nav skaidrs:
● kā tiks izvērtēta izstrādāto dokumentu kvalitāte;
● cik bieži tie būs jāpārskata un jāaktualizē;
● kā tiks pārbaudīta tajos paredzēto pasākumu īstenošana;
● kā tiks kontrolēta personāla apmācību norise.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par civilās aizsardzības plānu un drošības pārvaldības sistēmu praktisko ieviešanu, regulāru aktualizēšanu un uzraudzību.
Vienlaikus izvērtēt iespēju noteikt vismaz pamatprincipus arī pašos noteikumos.
Pamatojums
Drošības dokumentu izstrāde pati par sevi vēl nenodrošina gatavību ārkārtas situācijām. Lai regulējums sasniegtu savu mērķi, nepieciešams skaidrs mehānisms, kas ļauj pārliecināties par šo dokumentu praktisku ieviešanu un efektivitāti.
37. punkts paredz pienākumu nodrošināt civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu visā vēja elektrostacijas ekspluatācijas laikā.
Tomēr regulējums nenosaka principus, pēc kuriem vērtējama apdrošināšanas seguma pietiekamība, ņemot vērā konkrētās vēja elektrostacijas radītos riskus.
Priekšlikums
Papildināt anotāciju ar skaidrojumu par principiem, pēc kuriem izvērtējama civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas seguma pietiekamība.
Pamatojums
Vienota pieeja apdrošināšanas seguma izvērtēšanai nodrošinās lielāku tiesisko skaidrību un pārliecību, ka iespējamie riski ir atbilstoši segti.
38. punkts nosaka pienākumu nodrošināt personāla apmācību drošības jautājumos un organizēt praktiskās mācības.
Regulējums šajā daļā ir skaidrs un atbilst drošas ekspluatācijas principiem.
Priekšlikums
Būtiski priekšlikumi par šī punkta redakciju netiek izteikti.
Pamatojums
Esošais regulējums nodrošina pietiekamu tiesisko ietvaru personāla sagatavotībai un drošības prasību ievērošanai.
V nodaļa nosaka būtiskas prasības vēja elektrostaciju drošai ekspluatācijai un aptver tehnisko drošību, civilo aizsardzību, personāla sagatavotību un civiltiesiskās atbildības nodrošināšanu.
Vietējo kopienu ieskatā regulējums kļūtu pilnīgāks, ja papildus tiktu skaidri noteikti atsevišķu drošības prasību praktiskās ieviešanas un uzraudzības principi.
Prioritāri pilnveidojami šādi jautājumi:
● drošības sistēmu periodiskas pārbaudes un to dokumentēšana;
● civilās aizsardzības plānu un drošības pārvaldības sistēmu praktiskā ieviešana un aktualizēšana;
● civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas seguma izvērtēšanas principi.
Šādi precizējumi palīdzēs nodrošināt, ka noteiktās drošības prasības tiek ne tikai formāli izpildītas, bet arī efektīvi īstenotas visā vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā.
Noslēguma secinājumi
Vietējo kopienu pārstāvji augstu vērtē Klimata un enerģētikas ministrijas līdzšinējo darbu pie Ministru kabineta noteikumu projekta "Vēja elektrostaciju ekspluatācijas prasības" izstrādes un pilnveidošanas. Salīdzinājumā ar iepriekšējām projekta redakcijām regulējums ir būtiski attīstīts, īpaši trokšņa monitoringa, ēnu mirgošanas ierobežošanas, putnu un sikspārņu monitoringa, kā arī ekspluatācijas drošības jomās.
Vienlaikus vietējo kopienu ieskatā atsevišķās jomās regulējums vēl ir pilnveidojams, lai nodrošinātu ne tikai normatīvo prasību formālu izpildi, bet arī to praktisku piemērošanu un objektīvu pārbaudāmību.
Dokumentā ietvertie priekšlikumi nav vērsti uz vēja enerģijas attīstības ierobežošanu. To mērķis ir stiprināt sabiedrības uzticēšanos regulējumam, nodrošinot skaidras, saprotamas un praksē pārbaudāmas ekspluatācijas prasības.
Vietējo kopienu ieskatā turpmākajā noteikumu pilnveidošanā prioritāri būtu izvērtējami šādi jautājumi:
1. Nodrošināt viennozīmīgu regulējuma piemērošanu, precizējot prasību hierarhiju, definējot būtiskākos terminus un novēršot iespējamas interpretācijas atšķirības.
2. Pilnveidot trokšņa monitoringa regulējumu, paredzot ne tikai vidējo trokšņa rādītāju izmantošanu, bet arī paaugstināta trokšņa epizožu izvērtēšanu, kā arī papildinot monitoringu ar infraskaņas diapazonu no 0 līdz 10 Hz vai sniedzot skaidru zinātnisku pamatojumu, ja šāda prasība netiek paredzēta.
3. Nodrošināt objektīvi pārbaudāmu automatizēto sistēmu darbību, nosakot skaidrus principus ēnu mirgošanas ierobežošanas sistēmu, ADLS un citu automātisko risinājumu uzraudzībai un kontrolei.
4. Stiprināt monitoringa nozīmi lēmumu pieņemšanā, skaidri nosakot, kā monitoringa rezultāti tiek izmantoti, pieņemot lēmumus par papildu aizsardzības pasākumiem vai ekspluatācijas ierobežojumiem.
5. Precizēt drošības prasību praktisko īstenošanu, paredzot skaidrus drošības sistēmu, civilās aizsardzības plānu un drošības pārvaldības sistēmu uzraudzības un kontroles mehānismus.
Vietējo kopienu ieskatā kvalitatīvs ekspluatācijas regulējums ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem sabiedrības uzticēšanās veidošanai vēja enerģijas attīstībai Latvijā. Skaidras, objektīvi pārbaudāmas un vienveidīgi piemērojamas prasības ir valsts, pašvaldību, elektroenerģijas ražotāju un vietējo kopienu kopīgās interesēs.
Ceram, ka šajā dokumentā ietvertie priekšlikumi tiks rūpīgi izvērtēti un, iespēju robežās, ņemti vērā Ministru kabineta noteikumu projekta turpmākajā pilnveidošanā.
/ iesniegumam seko arī pielikums nr. 1: Galveno priekšlikumu kopsavilkums /
Lai atvieglotu dokumenta izvērtēšanu, zemāk apkopoti galvenie vietējo kopienu priekšlikumi, vienlaikus norādot arī tos aspektus, kuros Klimata un enerģētikas ministrijas sagatavotais noteikumu projekts jau ir būtiski pilnveidots. Vietējo kopienu ieskatā šāda pieeja atspoguļo līdzšinējā dialoga rezultātus un vienlaikus ļauj koncentrēties uz tiem jautājumiem, kuri vēl būtu izvērtējami pirms noteikumu projekta galīgās apstiprināšanas.
Tabula šeit nav iekopēta!
11.08.2026. 21:26
26-TA-1439/47
Irēna Saatčiane
Iebilstu pret šī VES būvniecîbu, jo ekspluatācijas novērtēšanā pilnībā netika aptverts frekvenču diapazons zem 10 Hz.
11.08.2026. 22:11
26-TA-1439/48
Dainis Kampenuss
Nav pieļaujama vēja fermu būvniecība ar minimālo attālumu 800 metri no dzīvojamām ēkām. Šādi nosacījumi turpmāk ierobežo blakus esošo zemju īpašniekus pilnvērtīgi rīkoties ar savu īpašumu, turpmāk tiek uzlikti ierobežojumi (piemēram veikt apbūvi savā zemē šajā 800 metru zonā) un bīstamība pat pastaigāties pa savu īpašumu (piemēram no iespējamas ledus gabalu atdalīšanās).
Minimālam attālumam ir jābūt noteiktam no blakus īpašumu robežām un noteikti vairāk kā 800 metri. Šādu vēja fermu ekspluatācija ir bīstama gan cilvēkiem, gam dabai.
Minimālam attālumam ir jābūt noteiktam no blakus īpašumu robežām un noteikti vairāk kā 800 metri. Šādu vēja fermu ekspluatācija ir bīstama gan cilvēkiem, gam dabai.
11.08.2026. 22:15
26-TA-1439/49
Fiziska persona
Esmu pret, ka vēja fermu būvniecība ar minimālo attālumu ir 800 metri no dzīvojamām ēkām. Šādi nosacījumi turpmāk ierobežo blakus esošo zemju īpašniekus pilnvērtīgi rīkoties ar savu īpašumu, īpašums ir arī gaisa telpa virs sava īpašuma, turpmāk tiek uzlikti ierobežojumi (piemēram veikt apbūvi savā zemē šajā 800 metru zonā) un bīstamība pat pastaigāties pa savu īpašumu (piemēram no iespējamas ledus gabalu atdalīšanās). Tas arī pārkāpj Satversmi, jo bez personas piekrišanas tiek būtiski apgrūtināts tā īpašums un ierobežota saimnieciskā darbība.
Minimālam attālumam ir jābūt noteiktam no blakus īpašumu robežām un noteikti vairāk kā 800 metri. Šādu vēja fermu ekspluatācija ir bīstama gan cilvēkiem, gam dabai.
Priekšlikums: Attālumus noteikt no blakus esošā īpašnieka zemes gabala ārējās robežas.
Iebildums par 3.5. punktu – Noteikumu projekta 3.5. punktā paredzēts vēja parku definēt kā: “divu vai vairāku, savstarpēji funkcionāli saistītu, vienā pieslēgumā pieslēgtu vēja elektrostaciju kopumu un tām nepieciešamo infrastruktūru”. Iebilstu pret šādu definīciju, jo tā nav saskaņota ar spēkā esošo Ministru kabineta noteikumu Nr. 240 regulējumu, kur vēja parka noteikšanā tiek izmantots arī vēja elektrostaciju savstarpējā attāluma kritērijs.
Elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums nav piemērots kritērijs vēja parka faktiskās telpiskās un funkcionālās vienotības noteikšanai. Piedāvātā definīcija rada riskus abos virzienos.
No vienas puses, funkcionāli un telpiski vienotu VES projektu iespējams sadalīt vairākos pieslēgumos un attiecīgi formāli interpretēt kā vairākus atsevišķus vēja parkus. Šāda pieeja var radīt projekta mākslīgas sadrumstalošanas risku un ietekmēt piemērojamo ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūru, tostarp sākotnējā izvērtējuma un pilna IVN piemērošanu, kā arī kopējās jeb kumulatīvās ietekmes novērtēšanu.
No otras puses, definīcija nenosaka maksimālu telpisko attālumu starp viena vēja parka VES. Tādējādi teorētiski par vienu vēja parku iespējams uzskatīt arī VES vai VES grupas, kas atrodas 10, 20 vai vairāk kilometru attālumā cita no citas, ja tās tiek atzītas par funkcionāli saistītām un pieslēgtas vienā pieslēgumā.
Šādā situācijā faktiski atsevišķas VES grupas var tikt vērtētas kā viens vēja parks, nevis kā vairāki savstarpēji ietekmējoši vēja parki. Tas savukārt rada risku, ka netiek pienācīgi identificēta un izvērtēta atsevišķu vēja parku savstarpējā kumulatīvā ietekme uz cilvēkiem, dabu, ainavu un vidi.
Tādējādi viena un tā pati definīcija atkarībā no projekta tehniskās struktūras ļauj nonākt pie diviem pretējiem rezultātiem – faktiski vienotu projektu sadalīt vai faktiski telpiski atsevišķus projektus apvienot.
Turklāt nav pieļaujama situācija, kurā viena un tā paša VES kopuma juridiskais statuss dažādu Ministru kabineta noteikumu izpratnē atšķiras.
Priekšlikums ir saskaņot noteikumu projekta 3.5. punktā ietverto vēja parka definīciju ar Ministru kabineta noteikumos Nr. 240 noteikto vēja parka definīciju, saglabājot objektīvu telpiskās saistības jeb savstarpējā attāluma kritēriju.
Vēja parka definīcija nedrīkst būt atkarīga tikai no elektrotīkla pieslēguma tehniskā risinājuma. Definīcijai jānovērš gan:
viena funkcionāli un telpiski vienota projekta mākslīga sadalīšana vairākos vēja parkos;
telpiski savstarpēji nesaistītu VES vai VES grupu mākslīga apvienošana vienā vēja parkā.
Vienotai vēja parka definīcijai ir būtiska nozīme ne tikai šo ekspluatācijas noteikumu piemērošanā, bet arī ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā un kumulatīvās ietekmes identificēšanā.
Vēja elektrostaciju radīto ietekmi nosaka to faktiskais izvietojums, savstarpējais attālums un kopējā ietekme uz teritoriju, nevis izvēlētais elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums.
Tādēļ normatīvajam regulējumam jānodrošina vienota un objektīva vēja parka izpratne, kas nepieļauj projekta robežu mākslīgu veidošanu atkarībā no attīstītāja izvēlētās tehniskās vai juridiskās projekta struktūras.
Iebildums par 3.6. punktu – zemas frekvences trokšņa definīcija un infraskaņas diapazona neiekļaušana. Noteikumu projekta 3.6. punktā zemas frekvences troksnis definēts kā “A-izsvarotā skaņas spiediena līmeņa summārā vērtība (dB(A)) 1/3 oktāvu frekvenču joslās no 10 līdz 160 Hz”.
Iebilstu pret šādu regulējumu, ciktāl tas nozīmē, ka vēja elektrostaciju ekspluatācijas novērtēšanā pilnībā netiek aptverts frekvenču diapazons zem 10 Hz.
10–160 Hz nav universāli piemērojama visa zemo frekvenču un infraskaņas diapazona robeža, bet gan konkrētās zemas frekvences trokšņa novērtēšanas metodikās izmantots diapazons. Starptautiskajā praksē zemas frekvences troksnis un infraskaņa var tikt nodalīti un vērtēti atsevišķi.
Būtiski, ka starptautiskais standarts ISO 7196:1995 “Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements” nosaka G-frekvenču svēruma raksturlielumu infraskaņas mērījumiem un ir paredzēts skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz frekvenču diapazonā. ISO norāda, ka standarts 2022. gadā atkārtoti pārskatīts un apstiprināts kā spēkā esošs.
Tādējādi noteikumu projektā paredzētais 10–160 Hz diapazons neaptver visu infraskaņas diapazonu un no ekspluatācijas novērtējuma pilnībā izslēdz frekvences no 1 līdz 10 Hz. Arī Dānijas Vides aizsardzības aģentūras pieeja, uz kuru praksē mēdz atsaukties saistībā ar zemas frekvences trokšņa novērtēšanu, nenozīmē, ka infraskaņa zem 10 Hz netiek atzīta vai vērtēta. Dānijas Vides aizsardzības aģentūra atsevišķi nosaka zemas frekvences trokšņa līmeni 10–160 Hz diapazonā un atsevišķi – G-svērto infraskaņas līmeni. Tādējādi 10–160 Hz diapazona izmantošana zemas frekvences trokšņa novērtēšanai pati par sevi nav pamatojums frekvenču zem 10 Hz pilnīgai izslēgšanai no Latvijas vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma.
Priekšlikums ir papildināt noteikumu projektu, paredzot vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā arī infraskaņas novērtēšanu frekvenču diapazonā zem 10 Hz, aptverot vismaz 1–10 Hz diapazonu, atbilstoši piemērojamai infraskaņas mērījumu metodikai.
Attiecīgi precizēt 3.6. punktu un turpmākos noteikumu punktus par trokšņa novērtēšanu un monitoringu, skaidri nodalot:
– zemas frekvences trokšņa novērtēšanu 10–160 Hz diapazonā;
– infraskaņas novērtēšanu arī frekvencēs zem 10 Hz.
Būtiski ir, ja KEM neparedz infraskaņas zem 10 Hz monitoringa iekļaušanu regulējumā, lūdzam anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kādēļ frekvenču diapazons 1–10 Hz tiek pilnībā izslēgts no vēja elektrostaciju ekspluatācijas uzraudzības, īpaši ņemot vērā, ka pastāv starptautiski atzīta infraskaņas mērījumu metodika.
Vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt faktiskās akustiskās ietekmes objektīvai un pilnvērtīgai novērtēšanai, nevis tikai viena izvēlēta frekvenču intervāla kontrolei.
Ja regulējumā tiek ieviesta īpaša zemas frekvences trokšņa novērtēšana, nav pamatoti bez atsevišķa zinātniska un metodiska pamatojuma pilnībā izslēgt no uzraudzības infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Šāda pieeja nodrošinātu pilnīgāku vēja elektrostaciju radītās akustiskās ietekmes novērtēšanu un novērstu vietējo kopienu pamatotas bažas, ka daļa no zemākā frekvenču diapazona vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā vispār netiek kontrolēta.
Atsauces: ISO 7196:1995, Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements, International Organization for Standardization. Standarts nosaka G-frekvenču svērumu skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz diapazonā.
Danish Environmental Protection Agency, Recommended noise limits – Low frequency noise, infrasound and vibrations. Dānijas regulējumā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa līmenis 10–160 Hz diapazonā un G-svērtais infraskaņas līmenis.
Minimālam attālumam ir jābūt noteiktam no blakus īpašumu robežām un noteikti vairāk kā 800 metri. Šādu vēja fermu ekspluatācija ir bīstama gan cilvēkiem, gam dabai.
Priekšlikums: Attālumus noteikt no blakus esošā īpašnieka zemes gabala ārējās robežas.
Iebildums par 3.5. punktu – Noteikumu projekta 3.5. punktā paredzēts vēja parku definēt kā: “divu vai vairāku, savstarpēji funkcionāli saistītu, vienā pieslēgumā pieslēgtu vēja elektrostaciju kopumu un tām nepieciešamo infrastruktūru”. Iebilstu pret šādu definīciju, jo tā nav saskaņota ar spēkā esošo Ministru kabineta noteikumu Nr. 240 regulējumu, kur vēja parka noteikšanā tiek izmantots arī vēja elektrostaciju savstarpējā attāluma kritērijs.
Elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums nav piemērots kritērijs vēja parka faktiskās telpiskās un funkcionālās vienotības noteikšanai. Piedāvātā definīcija rada riskus abos virzienos.
No vienas puses, funkcionāli un telpiski vienotu VES projektu iespējams sadalīt vairākos pieslēgumos un attiecīgi formāli interpretēt kā vairākus atsevišķus vēja parkus. Šāda pieeja var radīt projekta mākslīgas sadrumstalošanas risku un ietekmēt piemērojamo ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūru, tostarp sākotnējā izvērtējuma un pilna IVN piemērošanu, kā arī kopējās jeb kumulatīvās ietekmes novērtēšanu.
No otras puses, definīcija nenosaka maksimālu telpisko attālumu starp viena vēja parka VES. Tādējādi teorētiski par vienu vēja parku iespējams uzskatīt arī VES vai VES grupas, kas atrodas 10, 20 vai vairāk kilometru attālumā cita no citas, ja tās tiek atzītas par funkcionāli saistītām un pieslēgtas vienā pieslēgumā.
Šādā situācijā faktiski atsevišķas VES grupas var tikt vērtētas kā viens vēja parks, nevis kā vairāki savstarpēji ietekmējoši vēja parki. Tas savukārt rada risku, ka netiek pienācīgi identificēta un izvērtēta atsevišķu vēja parku savstarpējā kumulatīvā ietekme uz cilvēkiem, dabu, ainavu un vidi.
Tādējādi viena un tā pati definīcija atkarībā no projekta tehniskās struktūras ļauj nonākt pie diviem pretējiem rezultātiem – faktiski vienotu projektu sadalīt vai faktiski telpiski atsevišķus projektus apvienot.
Turklāt nav pieļaujama situācija, kurā viena un tā paša VES kopuma juridiskais statuss dažādu Ministru kabineta noteikumu izpratnē atšķiras.
Priekšlikums ir saskaņot noteikumu projekta 3.5. punktā ietverto vēja parka definīciju ar Ministru kabineta noteikumos Nr. 240 noteikto vēja parka definīciju, saglabājot objektīvu telpiskās saistības jeb savstarpējā attāluma kritēriju.
Vēja parka definīcija nedrīkst būt atkarīga tikai no elektrotīkla pieslēguma tehniskā risinājuma. Definīcijai jānovērš gan:
viena funkcionāli un telpiski vienota projekta mākslīga sadalīšana vairākos vēja parkos;
telpiski savstarpēji nesaistītu VES vai VES grupu mākslīga apvienošana vienā vēja parkā.
Vienotai vēja parka definīcijai ir būtiska nozīme ne tikai šo ekspluatācijas noteikumu piemērošanā, bet arī ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā un kumulatīvās ietekmes identificēšanā.
Vēja elektrostaciju radīto ietekmi nosaka to faktiskais izvietojums, savstarpējais attālums un kopējā ietekme uz teritoriju, nevis izvēlētais elektrotīkla pieslēguma tehniskais risinājums.
Tādēļ normatīvajam regulējumam jānodrošina vienota un objektīva vēja parka izpratne, kas nepieļauj projekta robežu mākslīgu veidošanu atkarībā no attīstītāja izvēlētās tehniskās vai juridiskās projekta struktūras.
Iebildums par 3.6. punktu – zemas frekvences trokšņa definīcija un infraskaņas diapazona neiekļaušana. Noteikumu projekta 3.6. punktā zemas frekvences troksnis definēts kā “A-izsvarotā skaņas spiediena līmeņa summārā vērtība (dB(A)) 1/3 oktāvu frekvenču joslās no 10 līdz 160 Hz”.
Iebilstu pret šādu regulējumu, ciktāl tas nozīmē, ka vēja elektrostaciju ekspluatācijas novērtēšanā pilnībā netiek aptverts frekvenču diapazons zem 10 Hz.
10–160 Hz nav universāli piemērojama visa zemo frekvenču un infraskaņas diapazona robeža, bet gan konkrētās zemas frekvences trokšņa novērtēšanas metodikās izmantots diapazons. Starptautiskajā praksē zemas frekvences troksnis un infraskaņa var tikt nodalīti un vērtēti atsevišķi.
Būtiski, ka starptautiskais standarts ISO 7196:1995 “Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements” nosaka G-frekvenču svēruma raksturlielumu infraskaņas mērījumiem un ir paredzēts skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz frekvenču diapazonā. ISO norāda, ka standarts 2022. gadā atkārtoti pārskatīts un apstiprināts kā spēkā esošs.
Tādējādi noteikumu projektā paredzētais 10–160 Hz diapazons neaptver visu infraskaņas diapazonu un no ekspluatācijas novērtējuma pilnībā izslēdz frekvences no 1 līdz 10 Hz. Arī Dānijas Vides aizsardzības aģentūras pieeja, uz kuru praksē mēdz atsaukties saistībā ar zemas frekvences trokšņa novērtēšanu, nenozīmē, ka infraskaņa zem 10 Hz netiek atzīta vai vērtēta. Dānijas Vides aizsardzības aģentūra atsevišķi nosaka zemas frekvences trokšņa līmeni 10–160 Hz diapazonā un atsevišķi – G-svērto infraskaņas līmeni. Tādējādi 10–160 Hz diapazona izmantošana zemas frekvences trokšņa novērtēšanai pati par sevi nav pamatojums frekvenču zem 10 Hz pilnīgai izslēgšanai no Latvijas vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma.
Priekšlikums ir papildināt noteikumu projektu, paredzot vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā arī infraskaņas novērtēšanu frekvenču diapazonā zem 10 Hz, aptverot vismaz 1–10 Hz diapazonu, atbilstoši piemērojamai infraskaņas mērījumu metodikai.
Attiecīgi precizēt 3.6. punktu un turpmākos noteikumu punktus par trokšņa novērtēšanu un monitoringu, skaidri nodalot:
– zemas frekvences trokšņa novērtēšanu 10–160 Hz diapazonā;
– infraskaņas novērtēšanu arī frekvencēs zem 10 Hz.
Būtiski ir, ja KEM neparedz infraskaņas zem 10 Hz monitoringa iekļaušanu regulējumā, lūdzam anotācijā sniegt konkrētu zinātnisku un metodisku pamatojumu, kādēļ frekvenču diapazons 1–10 Hz tiek pilnībā izslēgts no vēja elektrostaciju ekspluatācijas uzraudzības, īpaši ņemot vērā, ka pastāv starptautiski atzīta infraskaņas mērījumu metodika.
Vēja elektrostaciju ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt faktiskās akustiskās ietekmes objektīvai un pilnvērtīgai novērtēšanai, nevis tikai viena izvēlēta frekvenču intervāla kontrolei.
Ja regulējumā tiek ieviesta īpaša zemas frekvences trokšņa novērtēšana, nav pamatoti bez atsevišķa zinātniska un metodiska pamatojuma pilnībā izslēgt no uzraudzības infraskaņas diapazonu zem 10 Hz.
Šāda pieeja nodrošinātu pilnīgāku vēja elektrostaciju radītās akustiskās ietekmes novērtēšanu un novērstu vietējo kopienu pamatotas bažas, ka daļa no zemākā frekvenču diapazona vēja elektrostaciju ekspluatācijas laikā vispār netiek kontrolēta.
Atsauces: ISO 7196:1995, Acoustics — Frequency-weighting characteristic for infrasound measurements, International Organization for Standardization. Standarts nosaka G-frekvenču svērumu skaņai vai troksnim, kura spektrs pilnībā vai daļēji atrodas 1–20 Hz diapazonā.
Danish Environmental Protection Agency, Recommended noise limits – Low frequency noise, infrasound and vibrations. Dānijas regulējumā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa līmenis 10–160 Hz diapazonā un G-svērtais infraskaņas līmenis.
11.08.2026. 22:42
26-TA-1439/50
Fiziska persona
Iebildums par 7. punktu – zemas frekvences trokšņa robežlielumu piemērošana un pamatojums. Noteikumu projekta 7. punktā paredzēts, ka vēja elektrostaciju radītais zemas frekvences trokšņa līmenis telpās nedrīkst pārsniegt 20 dB(A), savukārt pie vēja elektrostacijas nominālās jaudas – 25 dB(A).
Anotācijā norādīts, ka šīs robežvērtības “noteiktas, ņemot vērā zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnības un tā iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu”.
Tomēr anotācijā nav norādīts ne konkrēts zinātniskais avots, ne starptautiska rekomendācija, standarts vai citas valsts regulējums, no kura izriet tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības.
Tāpat nav izskaidrots, kādēļ vispārējais zemas frekvences trokšņa robežlielums noteikts 20 dB(A), bet pie VES nominālās jaudas tiek pieļauts par 5 dB(A) augstāks līmenis – 25 dB(A).
Papildus saglabājas būtiska neskaidrība par šo robežvērtību praktisko piemērošanu.
Vēja elektrostaciju radītais troksnis nav konstants – tas mainās atkarībā no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, turbīnas darbības režīma un citiem faktoriem.
Ja atbilstība 20 dB(A) robežlielumam tiek vērtēta pēc ilgāka perioda vidējās vērtības, iespējama situācija, kurā paaugstināta zemas frekvences trokšņa periodi tiek matemātiski kompensēti ar periodiem, kuros VES nedarbojas, darbojas ar mazāku jaudu vai tās radītā ietekme konkrētajā novērtēšanas vietā ir zemāka.
Īpaši būtiski tas ir nakts laikā un dzīvojamo ēku iekštelpās, kur regulējuma mērķim jābūt faktiskās ietekmes uz cilvēku miegu, labsajūtu, veselību un dzīves kvalitāti novērtēšanai.
Arī 25 dB(A) robežlielums pie nominālās jaudas pats par sevi šo problēmu neatrisina, jo nav izskaidrots, kā tiks vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences trokšņa līmenis rodas pie cita VES darbības režīma vai konkrētu meteoroloģisko apstākļu kombinācijas.
Papildus norādām, ka 7. punkta piemērošana ir tieši saistīta ar manu atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu. Ja zemas frekvences trokšņa novērtējums tiek veikts tikai 10–160 Hz diapazonā, 20 un 25 dB(A) robežlielumi paši par sevi nenodrošina infraskaņas zem 10 Hz kontroli.
Priekšlikums ir papildināt anotāciju ar konkrētu, pārbaudāmu zinātnisko un metodisko pamatojumu 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtību izvēlei, norādot izmantotos pētījumus, starptautiskās rekomendācijas, standartus vai citu valstu regulējumu.
Atsevišķi pamatot, kādēļ pie VES nominālās jaudas pieļaujams par 5 dB(A) augstāks zemas frekvences trokšņa līmenis nekā vispārēji noteiktais 20 dB(A) robežlielums.
Vienlaikus noteikumu projektā vai anotācijā nepārprotami noteikt:
– kāds laika periods tiek izmantots 20 dB(A) robežlieluma novērtēšanai;
– kā tiek identificētas un vērtētas īslaicīgas vai atkārtotas paaugstināta zemas frekvences trokšņa epizodes;
– kā tiek novērsta situācija, kad klusāki periodi vai periodi, kuros VES nedarbojas, matemātiski samazina kopējo novērtējuma rezultātu;
– kā tiek vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences troksnis rodas pie VES darbības režīma, kas nav nominālā jauda.
Vienlaikus, ņemot vērā atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu, regulējumā nepieciešams paredzēt arī infraskaņas novērtēšanu frekvencēs zem 10 Hz.
Anotācijā ietverta vispārīga norāde uz zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnībām un iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu nav pietiekama, lai būtu iespējams pārbaudīt, uz kāda zinātniska vai metodiska pamata izvēlētas tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības.
Normatīvajā regulējumā noteiktajiem robežlielumiem, kas paredzēti cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, jābūt zinātniski pamatotiem, pārbaudāmiem un sasaistītiem ar nepārprotamu novērtēšanas metodiku.
Tas ir īpaši būtiski zemas frekvences trokšņa gadījumā, kur faktiskā ietekme var būt atkarīga ne tikai no vidējā trokšņa līmeņa, bet arī no konkrētiem darbības un meteoroloģiskajiem apstākļiem.
Iebildums par 9. punktu – zemas frekvences trokšņa aprēķinos izmantotie VES darbības apstākļi. Noteikumu projekta 9. punkts paredz, ka zemas frekvences trokšņa līmeņa aprēķiniem izmanto datus par VES radīto skaņas jaudu (LWA), kas noteikta pie vēja ātruma 6 m/s un 8 m/s 10 m augstumā virs zemes.
Saprotu, ka 10 m augstums šajā gadījumā ir vēja ātruma standartizēts references augstums, nevis trokšņa mērījuma augstums pie dzīvojamās mājas.
Tomēr manā ieskatā nav pietiekami pamatots, kādēļ zemas frekvences trokšņa ietekmes novērtēšanai regulējumā tiek izmantoti tikai divi konkrēti vēja ātrumi – 6 m/s un 8 m/s – un vai tie visos gadījumos raksturo konkrētā VES modeļa akustiski nelabvēlīgāko normālas ekspluatācijas režīmu.
Starptautiskajā standartā IEC 61400-11 vēja turbīnu akustisko raksturlielumu noteikšanai tiek izmantots standartizēts 10 m references vēja ātrums, taču dokumentējamais vēja ātrumu diapazons tiek saistīts arī ar konkrētās VES jaudas raksturlīkni un turbīnas tipu.
Tas ir īpaši būtiski mūsdienu lieljaudas VES gadījumā, kuru tehniskie parametri, rotora diametri, rumbas augstumi un darbības režīmi var būtiski atšķirties.
Turklāt noteikumu projekta 7. punktā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa robežlielums VES darbībai pie nominālās jaudas. Tādēļ nepieciešams nepārprotami nodrošināt, ka 9. punktā paredzētā aprēķinu metodika aptver arī tos ekspluatācijas apstākļus, kuros konkrētā VES rada vislielāko zemas frekvences trokšņa emisiju.
Priekšlikums ir papildināt noteikumu projektu, paredzot, ka zemas frekvences trokšņa novērtēšanā papildus 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumiem tiek izvērtēts arī konkrētās VES akustiski nelabvēlīgākais normālas ekspluatācijas režīms, tostarp režīms, kurā tiek sasniegta maksimālā zemas frekvences skaņas jauda.
Anotācijā lūdzu skaidri pamatot 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumu izvēli un izskaidrot, kā šī metodika nodrošina 7. punktā noteiktā 25 dB(A) robežlieluma pie nominālās jaudas pārbaudi.
Pamatojums ir standartizēta references vēja ātruma izmantošana ir saprotama un nepieciešama salīdzināmu akustisko datu iegūšanai, tomēr tai nevajadzētu ierobežot faktiskās ekspluatācijas ietekmes novērtējumu tikai ar diviem iepriekš noteiktiem VES darbības apstākļiem.
Ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nodrošināt, ka robežlielumi tiek ievēroti arī tajos normālas ekspluatācijas apstākļos, kuros konkrētā VES rada vislielāko akustisko ietekmi.
Atsauce: IEC 61400-11, Wind turbines – Part 11: Acoustic noise measurement techniques – standarts paredz VES akustisko emisiju raksturošanu, izmantojot standartizētu 10 m references vēja ātrumu, vienlaikus sasaistot dokumentējamo vēja ātrumu diapazonu ar konkrētās VES darbības raksturlielumiem.
Iebildums par 11. punktu – trokšņa monitoringa veikšana tikai vienā punktā. Noteikumu projekta 11. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs veic vēja elektrostacijas trokšņa monitoringu vienā punktā ietekmējamā teritorijā, mērījuma veikšanas vietu saskaņojot ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu.
Iebilstu pret prasības ierobežošanu ar vienu monitoringa punktu.
Viena mērījuma vieta nevar objektīvi raksturot vēja parka radīto trokšņa ietekmi visā ietekmējamā teritorijā, īpaši lielu un telpiski plašu vēja parku gadījumā.
VES radītā trokšņa ietekme konkrētā dzīvojamā teritorijā vai viensētā ir atkarīga no vairākiem faktoriem – attāluma līdz atsevišķām VES, vienlaikus ietekmējošo VES skaita, vēja virziena un ātruma, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un citiem apstākļiem.
Līdz ar to vienā vēja parka daļā izvēlēta monitoringa vieta var uzrādīt atbilstību robežlielumiem, kamēr citā parka daļā pie cita vēja virziena un citas VES kombinācijas faktiskā trokšņa ietekme var būt būtiski atšķirīga.
Šīs nav tikai teorētiskas bažas. Kā konkrētu piemēru var minēt IVN procesā esošo vēja parku “Tume” Tukuma novadā. Projekts aptver plašu teritoriju vairākos pagastos, un IVN ietvaros telpiski plašs VES kopums tiek vērtēts kā viens vēja parks. Atsevišķās teritorijās dzīvojamās mājas var atrasties starp vairākām VES grupām, tostarp situācijās, kad VES attiecībā pret vienu dzīvojamo māju izvietotas vairākās debespusēs.
Turklāt noteikumu projekta 10. punkts paredz, ka gadījumos, kad trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā vēja elektrostaciju radītā trokšņa ietekme. Manā ieskatā viena monitoringa punkta noteikšana pati par sevi nenodrošina pietiekamu pamatu šīs prasības faktiskai pārbaudei visā ietekmējamā teritorijā.
Priekšlikums ir aizstāt prasību veikt trokšņa monitoringu “vienā punktā ietekmējamā teritorijā” ar prasību veikt monitoringu vienā vai vairākās reprezentatīvās un potenciāli visvairāk ietekmētajās novērtēšanas vietās, monitoringa punktu skaitu un izvietojumu nosakot atkarībā no konkrētā vēja parka:
– VES skaita un telpiskā izvietojuma;
– ietekmējamās teritorijas lieluma;
– dzīvojamās apbūves izvietojuma;
– prognozētās summārās trokšņa ietekmes;
– VES izvietojuma dažādās debespusēs attiecībā pret dzīvojamo apbūvi;
– valdošajiem un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākajiem vēja virzieniem;
– reljefa un citiem apstākļiem, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Ja vēja parks sastāv no vairākām telpiski nodalītām VES grupām vai aptver plašu teritoriju, regulējumā būtu jāparedz pienākums noteikt vairākas monitoringa vietas, kas reprezentē katras būtiski atšķirīgās teritorijas trokšņa situāciju.
Monitoringa vietas arī turpmāk būtu saskaņojamas ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu, taču regulējumam nevajadzētu mākslīgi ierobežot monitoringu ar vienu punktu neatkarīgi no vēja parka lieluma, konfigurācijas un faktiskās ietekmes teritorijas.
Pamatojums. Trokšņa monitoringa mērķim jābūt faktiskās VES radītās ietekmes pārbaudei, nevis tikai formālai mērījuma veikšanas prasības izpildei.
Vienas monitoringa vietas noteikšana neatkarīgi no vēja parka lieluma, VES skaita, konfigurācijas un apkārtējās apbūves neļauj garantēt, ka tiek identificētas teritorijas ar lielāko faktisko trokšņa ietekmi.
Tas ir īpaši būtiski situācijās, kad dzīvojamā apbūve atrodas starp vairākām VES vai VES grupām un faktiskās ietekmes avots mainās atkarībā no vēja virziena un konkrēto VES darbības režīma.
Regulējumam jānodrošina pietiekami reprezentatīvs monitorings, lai praksē būtu iespējams pārbaudīt gan 6. un 7. punktā noteikto robežlielumu ievērošanu, gan 10. punktā noteikto summārās trokšņa ietekmes prasību.
Anotācijā norādīts, ka šīs robežvērtības “noteiktas, ņemot vērā zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnības un tā iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu”.
Tomēr anotācijā nav norādīts ne konkrēts zinātniskais avots, ne starptautiska rekomendācija, standarts vai citas valsts regulējums, no kura izriet tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības.
Tāpat nav izskaidrots, kādēļ vispārējais zemas frekvences trokšņa robežlielums noteikts 20 dB(A), bet pie VES nominālās jaudas tiek pieļauts par 5 dB(A) augstāks līmenis – 25 dB(A).
Papildus saglabājas būtiska neskaidrība par šo robežvērtību praktisko piemērošanu.
Vēja elektrostaciju radītais troksnis nav konstants – tas mainās atkarībā no vēja ātruma un virziena, atmosfēras apstākļiem, turbīnas darbības režīma un citiem faktoriem.
Ja atbilstība 20 dB(A) robežlielumam tiek vērtēta pēc ilgāka perioda vidējās vērtības, iespējama situācija, kurā paaugstināta zemas frekvences trokšņa periodi tiek matemātiski kompensēti ar periodiem, kuros VES nedarbojas, darbojas ar mazāku jaudu vai tās radītā ietekme konkrētajā novērtēšanas vietā ir zemāka.
Īpaši būtiski tas ir nakts laikā un dzīvojamo ēku iekštelpās, kur regulējuma mērķim jābūt faktiskās ietekmes uz cilvēku miegu, labsajūtu, veselību un dzīves kvalitāti novērtēšanai.
Arī 25 dB(A) robežlielums pie nominālās jaudas pats par sevi šo problēmu neatrisina, jo nav izskaidrots, kā tiks vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences trokšņa līmenis rodas pie cita VES darbības režīma vai konkrētu meteoroloģisko apstākļu kombinācijas.
Papildus norādām, ka 7. punkta piemērošana ir tieši saistīta ar manu atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu. Ja zemas frekvences trokšņa novērtējums tiek veikts tikai 10–160 Hz diapazonā, 20 un 25 dB(A) robežlielumi paši par sevi nenodrošina infraskaņas zem 10 Hz kontroli.
Priekšlikums ir papildināt anotāciju ar konkrētu, pārbaudāmu zinātnisko un metodisko pamatojumu 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtību izvēlei, norādot izmantotos pētījumus, starptautiskās rekomendācijas, standartus vai citu valstu regulējumu.
Atsevišķi pamatot, kādēļ pie VES nominālās jaudas pieļaujams par 5 dB(A) augstāks zemas frekvences trokšņa līmenis nekā vispārēji noteiktais 20 dB(A) robežlielums.
Vienlaikus noteikumu projektā vai anotācijā nepārprotami noteikt:
– kāds laika periods tiek izmantots 20 dB(A) robežlieluma novērtēšanai;
– kā tiek identificētas un vērtētas īslaicīgas vai atkārtotas paaugstināta zemas frekvences trokšņa epizodes;
– kā tiek novērsta situācija, kad klusāki periodi vai periodi, kuros VES nedarbojas, matemātiski samazina kopējo novērtējuma rezultātu;
– kā tiek vērtētas situācijas, kad paaugstināts zemas frekvences troksnis rodas pie VES darbības režīma, kas nav nominālā jauda.
Vienlaikus, ņemot vērā atsevišķi iesniegto iebildumu par 3.6. punktu, regulējumā nepieciešams paredzēt arī infraskaņas novērtēšanu frekvencēs zem 10 Hz.
Anotācijā ietverta vispārīga norāde uz zemas frekvences trokšņa izplatīšanās īpatnībām un iespējamo ietekmi uz cilvēku labsajūtu nav pietiekama, lai būtu iespējams pārbaudīt, uz kāda zinātniska vai metodiska pamata izvēlētas tieši 20 dB(A) un 25 dB(A) robežvērtības.
Normatīvajā regulējumā noteiktajiem robežlielumiem, kas paredzēti cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aizsardzībai, jābūt zinātniski pamatotiem, pārbaudāmiem un sasaistītiem ar nepārprotamu novērtēšanas metodiku.
Tas ir īpaši būtiski zemas frekvences trokšņa gadījumā, kur faktiskā ietekme var būt atkarīga ne tikai no vidējā trokšņa līmeņa, bet arī no konkrētiem darbības un meteoroloģiskajiem apstākļiem.
Iebildums par 9. punktu – zemas frekvences trokšņa aprēķinos izmantotie VES darbības apstākļi. Noteikumu projekta 9. punkts paredz, ka zemas frekvences trokšņa līmeņa aprēķiniem izmanto datus par VES radīto skaņas jaudu (LWA), kas noteikta pie vēja ātruma 6 m/s un 8 m/s 10 m augstumā virs zemes.
Saprotu, ka 10 m augstums šajā gadījumā ir vēja ātruma standartizēts references augstums, nevis trokšņa mērījuma augstums pie dzīvojamās mājas.
Tomēr manā ieskatā nav pietiekami pamatots, kādēļ zemas frekvences trokšņa ietekmes novērtēšanai regulējumā tiek izmantoti tikai divi konkrēti vēja ātrumi – 6 m/s un 8 m/s – un vai tie visos gadījumos raksturo konkrētā VES modeļa akustiski nelabvēlīgāko normālas ekspluatācijas režīmu.
Starptautiskajā standartā IEC 61400-11 vēja turbīnu akustisko raksturlielumu noteikšanai tiek izmantots standartizēts 10 m references vēja ātrums, taču dokumentējamais vēja ātrumu diapazons tiek saistīts arī ar konkrētās VES jaudas raksturlīkni un turbīnas tipu.
Tas ir īpaši būtiski mūsdienu lieljaudas VES gadījumā, kuru tehniskie parametri, rotora diametri, rumbas augstumi un darbības režīmi var būtiski atšķirties.
Turklāt noteikumu projekta 7. punktā atsevišķi noteikts zemas frekvences trokšņa robežlielums VES darbībai pie nominālās jaudas. Tādēļ nepieciešams nepārprotami nodrošināt, ka 9. punktā paredzētā aprēķinu metodika aptver arī tos ekspluatācijas apstākļus, kuros konkrētā VES rada vislielāko zemas frekvences trokšņa emisiju.
Priekšlikums ir papildināt noteikumu projektu, paredzot, ka zemas frekvences trokšņa novērtēšanā papildus 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumiem tiek izvērtēts arī konkrētās VES akustiski nelabvēlīgākais normālas ekspluatācijas režīms, tostarp režīms, kurā tiek sasniegta maksimālā zemas frekvences skaņas jauda.
Anotācijā lūdzu skaidri pamatot 6 m/s un 8 m/s references vēja ātrumu izvēli un izskaidrot, kā šī metodika nodrošina 7. punktā noteiktā 25 dB(A) robežlieluma pie nominālās jaudas pārbaudi.
Pamatojums ir standartizēta references vēja ātruma izmantošana ir saprotama un nepieciešama salīdzināmu akustisko datu iegūšanai, tomēr tai nevajadzētu ierobežot faktiskās ekspluatācijas ietekmes novērtējumu tikai ar diviem iepriekš noteiktiem VES darbības apstākļiem.
Ekspluatācijas regulējuma mērķim jābūt nodrošināt, ka robežlielumi tiek ievēroti arī tajos normālas ekspluatācijas apstākļos, kuros konkrētā VES rada vislielāko akustisko ietekmi.
Atsauce: IEC 61400-11, Wind turbines – Part 11: Acoustic noise measurement techniques – standarts paredz VES akustisko emisiju raksturošanu, izmantojot standartizētu 10 m references vēja ātrumu, vienlaikus sasaistot dokumentējamo vēja ātrumu diapazonu ar konkrētās VES darbības raksturlielumiem.
Iebildums par 11. punktu – trokšņa monitoringa veikšana tikai vienā punktā. Noteikumu projekta 11. punkts paredz, ka elektroenerģijas ražotājs veic vēja elektrostacijas trokšņa monitoringu vienā punktā ietekmējamā teritorijā, mērījuma veikšanas vietu saskaņojot ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu.
Iebilstu pret prasības ierobežošanu ar vienu monitoringa punktu.
Viena mērījuma vieta nevar objektīvi raksturot vēja parka radīto trokšņa ietekmi visā ietekmējamā teritorijā, īpaši lielu un telpiski plašu vēja parku gadījumā.
VES radītā trokšņa ietekme konkrētā dzīvojamā teritorijā vai viensētā ir atkarīga no vairākiem faktoriem – attāluma līdz atsevišķām VES, vienlaikus ietekmējošo VES skaita, vēja virziena un ātruma, reljefa, meteoroloģiskajiem apstākļiem, konkrēto VES darbības režīma un citiem apstākļiem.
Līdz ar to vienā vēja parka daļā izvēlēta monitoringa vieta var uzrādīt atbilstību robežlielumiem, kamēr citā parka daļā pie cita vēja virziena un citas VES kombinācijas faktiskā trokšņa ietekme var būt būtiski atšķirīga.
Šīs nav tikai teorētiskas bažas. Kā konkrētu piemēru var minēt IVN procesā esošo vēja parku “Tume” Tukuma novadā. Projekts aptver plašu teritoriju vairākos pagastos, un IVN ietvaros telpiski plašs VES kopums tiek vērtēts kā viens vēja parks. Atsevišķās teritorijās dzīvojamās mājas var atrasties starp vairākām VES grupām, tostarp situācijās, kad VES attiecībā pret vienu dzīvojamo māju izvietotas vairākās debespusēs.
Turklāt noteikumu projekta 10. punkts paredz, ka gadījumos, kad trokšņa piesārņojumu rada vairākas VES, jānosaka un jāvērtē summārā vēja elektrostaciju radītā trokšņa ietekme. Manā ieskatā viena monitoringa punkta noteikšana pati par sevi nenodrošina pietiekamu pamatu šīs prasības faktiskai pārbaudei visā ietekmējamā teritorijā.
Priekšlikums ir aizstāt prasību veikt trokšņa monitoringu “vienā punktā ietekmējamā teritorijā” ar prasību veikt monitoringu vienā vai vairākās reprezentatīvās un potenciāli visvairāk ietekmētajās novērtēšanas vietās, monitoringa punktu skaitu un izvietojumu nosakot atkarībā no konkrētā vēja parka:
– VES skaita un telpiskā izvietojuma;
– ietekmējamās teritorijas lieluma;
– dzīvojamās apbūves izvietojuma;
– prognozētās summārās trokšņa ietekmes;
– VES izvietojuma dažādās debespusēs attiecībā pret dzīvojamo apbūvi;
– valdošajiem un trokšņa izplatībai nelabvēlīgākajiem vēja virzieniem;
– reljefa un citiem apstākļiem, kas var ietekmēt trokšņa izplatīšanos.
Ja vēja parks sastāv no vairākām telpiski nodalītām VES grupām vai aptver plašu teritoriju, regulējumā būtu jāparedz pienākums noteikt vairākas monitoringa vietas, kas reprezentē katras būtiski atšķirīgās teritorijas trokšņa situāciju.
Monitoringa vietas arī turpmāk būtu saskaņojamas ar Veselības inspekciju un Valsts vides dienestu, taču regulējumam nevajadzētu mākslīgi ierobežot monitoringu ar vienu punktu neatkarīgi no vēja parka lieluma, konfigurācijas un faktiskās ietekmes teritorijas.
Pamatojums. Trokšņa monitoringa mērķim jābūt faktiskās VES radītās ietekmes pārbaudei, nevis tikai formālai mērījuma veikšanas prasības izpildei.
Vienas monitoringa vietas noteikšana neatkarīgi no vēja parka lieluma, VES skaita, konfigurācijas un apkārtējās apbūves neļauj garantēt, ka tiek identificētas teritorijas ar lielāko faktisko trokšņa ietekmi.
Tas ir īpaši būtiski situācijās, kad dzīvojamā apbūve atrodas starp vairākām VES vai VES grupām un faktiskās ietekmes avots mainās atkarībā no vēja virziena un konkrēto VES darbības režīma.
Regulējumam jānodrošina pietiekami reprezentatīvs monitorings, lai praksē būtu iespējams pārbaudīt gan 6. un 7. punktā noteikto robežlielumu ievērošanu, gan 10. punktā noteikto summārās trokšņa ietekmes prasību.
11.08.2026. 22:44
Atlasīti 274 ieraksti.
Ierakstu skaits lapā25